Vēstis jaunatnei

Rakstura pilnveidošana

Kristus nekad nav apgalvojis, ka pilnīgu raksturu attīstīt būtu viegli. Cēlu, vispusīgi attīstītu raksturu nevar pārmantot vai iegūt kaut kā nejauši, jo to Kristus nopelnā un žēlastībā iespējams sasniegt vienīgi ar personīgu piepūli. Dievs dod spējas un garīgo spēku, bet raksturu veidojam mēs paši. Tas attīstās izturīgā, smagā cīņā ar sevi, kad ik pa brīdim jāpiesaka karš iedzimtām tieksmēm. Tāpēc mums katram sevi rūpīgi jāpārbauda, jo nevienu kļūdu nedrīkstam atstāt neizlabotu.

Lai neviens nesaka, ka nevar atbrīvoties no savām nepilnībām. Ja jūs nonākat pie tāda lēmuma, tad noteikti zaudēsit mūžīgo dzīvība. Viss ir atkarīgs no jūsu gribas, fa jūs negribat, tad arī nevarat uzvarēt. Patiesais grūtību iemesls ir nesvētotas sirds samaitātība un nevēlēšanās pakļauties dievišķai kontrolei.

Izvirziet sev augstu mērķi

Daudzi no tiem, kurus Dievs apveltījis ar spējām ievērojamam darbam, paveic pavisam maz, jo maz uzņemas. Tūkstoši iet caur dzīvi, it kā tiem nebūtu noteikta mērķa vai ideāla, kura aizsniegšanai būtu vērts ziedot laiku un spēkus. Tie arī saņems savām pūlēm atbilstošu atalgojumu.

Atcerieties, ka jūs nesasniegsiet augstāku līmeni par to, ko paši sev esat izvirzījuši! Tāpēc spraudiet sev [100] augstu mērķi un dodieties soli pa solim augšup pa panākumu kāpnēm visā to garumā arī tad, kad ir grūti, kad vajadzīga pašaizliedzība un upuri! Lai nekas jūs neaizkavē!

Liktenis nevienai cilvēciskai būtnei nav izlicis tik ciešas un nepārvaramas cilpas, ka tai būtu jāpaliek nedrošībā un bezpalīdzībā. Jebkuriem nelabvēlīgiem apstākļiem vajadzētu būt kā

izaicinājumam uz drošu apņēmību tos pārvarēt. Ikvienas barjeras noārdīšana tikai vairos spējas un drosmi iet tālāk uz priekšu. Dodieties nešaubīgi pareizā virzienā, tad apstākļi vairs nekavēs, bet jums palīdzēs!

Izkopiet katru rakstura īpašību

Lai jūsu centieni izpaužas ikvienas rakstura īpašības pilnveidošanā Kungam par godu! Katrā savas personības attīstības fāzē jūs varat būt Dievam patīkami. Tā dzīvoja Ēnohs, kaut gan bija spiests uzturēties samaitātā sabiedrībā. Arī mūsu dienās ir savu Ēnohi.

Izturieties līdzīgi uzticīgajam valstsvīram Daniēlam, kuru nespēja uzpirkt nekādi kārdinājumi. Nepieviliet savu Glābēju, kas jūs tā mīlēja, ka nodeva dzīvību, lai dzēstu jūsu grēku parādu! Atcerieties, ka Viņš saka: "Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Ja arī esat pieļāvuši kļūdu, nešaubieties par uzvaru, bet šo kļūdu paturiet prātā kā brīdinājuma zīmi! Tā, pagodinot savu Glābēju, jūs sakāvi pārvērtīsiet uzvarā un liksiet ienaidniekam pievilties.

Pēc dievišķās līdzības veidots raksturs ir vienīgā vērtība, ko mēs no šīs pasaules varēsim ienest līdzi nākamajā. Tie, kas [101] uz šīs Zemes dzīvo pēc Jēzus Kristus norādījumiem, kopā ar Dievu sasniegtos ieguvumus varēs ņemt līdzi Debesu mājokļos, lai tur arī turpmāk vēl pastāvīgi pieaugtu. Ak, cik svarīga tāpēc ir rakstura veidošana šajā dzīvē!

Dieva piedāvājumu iespējams īstenot

Visi Debesu spēki sadarbosies ar cilvēku, kas nelokāmā ticībā centīsies sasniegt rakstura pilnību un būt nevainojams savā rīcībā. Katram, kurš tā darbojas, Kristus saka: Es esmu pie tavas labās rokas, lai tev palīdzētu.

Kad cilvēka griba sadarbojas ar Dieva gribu, tā kļūst visvarena. Lai arī kas netiktu iesākts pēc Kunga pavēles, to iespējams paveikt Viņa spēkā. Visus Viņa piedāvājumus ir iespējams īstenot dzīvē.

Mūsu pastāvīgā atkarība

Tos, kuri pilnībā neizprot savu pastāvīgo atkarību no Dieva, pārvarēs kārdināšanas. Pašlaik mēs varam domāt, ka mūsu kājas stāv droši un nekas mūs neizkustinās. Mēs varam ar pārliecību sacīt: "Es zinu, kam es ticu; nekas nespēj satricināt manu uzticību Dievam un Viņa Vārdam." Bet sātans plāno, kā savā labā izmantot mūsu iedzimtās un iegūtās rakstura vājības un kā padarīt aklas mūsu acis pret savām vajadzībām un trūkumiem. Dzīves gājumā mēs varam būt droši, vienīgi atzīstot savu nespēku un pastāvīgi uzlūkojot Jēzu. [102]

Ticības cīņa

Daudziem jauniešiem kalpošanā Dievam nav noteiktu principu. Tie zaudē drosmi zem katra mākoņa, tiem trūkst spēka izturībai. Viņi nepieaug žēlastībā. Tie gan šķietami tur Dieva baušļus, bet Viņa likumiem nepakļaujas un to arī nespēj. Miesīgajiem cilvēkiem jātiek pār-veidotiem. Tiem vispirms jāsaskata svētuma skaistums, jo tikai tad viņi spēs pēc tā ilgoties līdzīgi briedim, kas brēc pēc svaiga ūdens, tikai tad tie iemīlēs Dievu un Viņa likumus; un tad Kristus jūgs tiem kļūs patīkams un Viņa nasta viegla.

Dārgie jaunieši, kad jūsu soļus vadīs Dievs, jūs nedrīkstat sagaidīt, ka gājums ārēji vienmēr būs miera pilns un nodrošinās labklājību! Ceļš, kas ved pretī mūžības rītam, nav visvieglāk ejamais, jo brīžam šķiet tumšs un ērkšķains. Bet varat būt droši,— jūs apņems Dieva mūžīgās rokas, aizsargājot no ļaunā. Kungs vēlas, lai jūs vingrinātos pilnībā paļauties uz Viņu, lai mācītos Viņam uzticēties gan tumšās, gan saulainās dienās.

Dzīva ticība

Katra Kristus sekotāja sirdī jāiemājo ticībai, jo bez tās nav iespējams veidot Dievam patīkamu dzīvi. Ticība ir roka, kas satver bezgalīgo palīdzību; tā ir līdzeklis, kas atjaunotai sirdij liek pukstēt saskaņā ar Kristus sirdi.

Pūloties aizsniegt savu mājvietu, vētra ērgli bieži vien iedzen tumšā [103] kalnu aizā. Starp putnu un saulainajiem augstumiem, kur nostiprināta ligzda, traucas drūmas, sadusmotas mākoņu masas. Kādu brīdi tas šķiet apjucis un mētājas šurp un turp, sitot ar saviem spēcīgajiem spārniem, it kā gribēdams biezos mākoņus izdzenāt. Cenšoties rast izeju no šī cietuma, ērglis ar mežonīgiem kliedzieniem saceļ trauksmi kalnu baložos, bet tad pēkšņi ar spalgu uzvaras saucienu metas augšup tumsā, lai brīdi vēlāk atrastos virs

mākoņiem mierīgajā saules spožumā. Tumsa un vētra paliek zem viņa, visapkārt skaidras debesis.

Putns sasniedz savu mājvietu lepnas klints virsotnē un jūtas apmierināts, bet, lai nokļūtu šajā gaismā, bija jādodas cauri tumsai. Tas prasīja piepūli, tomēr meklētais patvērums ir laba atlīdzība.

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sekot Kristum. Mums jāiemācās dzīvot ticībā, jo tikai tā mēs izkļūsim cauri mākoņiem, kas līdzīgi biezai sienai mūs šķir no Debesu gaismas. Mums jāaizsniedz ticības augstumi, kur visapkārt valda miers un līksmība Svētajā Garā.

Visu mūžu ilgstoša cīņa

Vai jūs kādreiz esat vērojuši vanagu, kas vajā biklu balodi? Pēdējais instinktīvi jūt, ka vanagam, lai sagrābtu savu upuri, jālido par to augstāk. Tāpēc balodis paceļas arvien augstāk un augstāk zilajos debesu plašumos, visu laiku plēsoņas vajāts, kas cenšas to pārspēt — tomēr veltīgi. Balodis ir drošībā tik ilgi, kamēr lidojumā nenogurst un nepagriežas atpakaļ uz zemi; bet, ja tas kaut mirkli sāktu svārstīties [104] un atļautos lidot zemāk, modrais ienaidnieks zibenīgi uzkristu savam upurim. Atkal un atkal mēs, elpu aizturējuši un norūpējušies, varam vērot šo norisi, no visas sirds pārdzīvojot par mazo balodi. Cik gan bēdīgi mēs justos, ja tas kļūtu par ienaidnieka laupījumu!

Arī mēs esam ierauti cīņā — visu mūžu ilgstošā cīņā pret sātanu un tā nemitīgajiem kārdinājumiem. Šis ienaidnieks izlietos jebkuru argumentu, ikvienu viltību, lai tikai sagūstītu dvēseli, tāpēc, lai iegūtu dzīvības vainagu, nepieciešamas nopietnas un nemitīgas pūles. Mēs nedrīkstam nolikt ieročus un atstāt cīņas lauku, pirms neesam panākuši uzvaru, kad varētu priecāties kopā ar Glābēju. Kamēr mēs cieši raugāmies uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, varam būt droši; mūsu siltākajām jūtām jābūt vērstām uz augšu, nevis pie zemes lietām. Ticībā mums jāpaceļas arvien augstāk un augstāk, iepazīstoties ar Kristus žēlastību. Ik dienas uzlūkojot Viņa nesalīdzināmo skaistumu, mums arvien vairāk un vairāk jāpieaug Jēzus godības pilnajā līdzībā. Ja dzīvosim tādā savienībā ar Debesīm, tad sātans veltīgi būs izlicis cilpas mūsu kājām. [105]

Uzvara ir nodrošināta

Mums ir tikai vājš priekšstats par to, cik stipri mēs varētu būt, ja savienotos ar visa spēka Avotu. Mēs arvien no jauna krītam grēkā un domājam, ka tā tam vienmēr jāturpinās; mēs tik cieši turamies pie savām vājībām, it kā ar tām varētu lepoties. Bet Kungs norāda, ka, tiecoties pēc uzvaras, mums savu vaigu vajadzētu padarīt " kā kramu". Kristus mūsu grēkus pats savā miesā ir uznesis pie koka, tādēļ spēkā, ko Viņš mums devis, mēs varam pretoties pasaulei, miesīgām kaislībām un visam ļaunajam. Un tieši tāpēc tik daudz nevajadzētu runāt par savu vājumu un nepilnību, bet gan par Kristu un Viņa spēku. Ja mēs sarunās bieži kavējamies pie sātana varas, tad ienaidnieks cenšas uzmākties ar vēl lielāku spēku, bet, runājot par Visvarenā palīdzību, mēs liekam tam atkāpties. Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo vairāk Viņš var mums palīdzēt. (..)

Daudzi pavisam nolaidīgi izmanto savas priekšrocības. Lai paveiktu kaut ko labu, mēs izdarām tikai nelielu piepūli un tad atkal atkrītam ierastajā grēcīgajā dzīvē. Tomēr, ja vēlamies ieiet Dieva valstībā, tas var notikt tikai ar pilnīgu raksturu, bez traipa, grumbas

vai citas kādas vainas. Jo vairāk tuvojamies laika galam, jo neatlaidīgāk darbojas sātans. Pavisam nemanot, viņš izliek savus slazdus, lai mūs iegūtu savā varā. Dieva godību dvēselē tas cenšas aptumšot visdažādākajos veidos, un mēs paši izšķiram, vai mūsu sirdi un prātu pārvaldīs ļaunais, vai arī mums reiz būs vieta uz Jaunās Zemes kā daļa pie Ābrahāma mantojuma. [106]

Dieva spēks savienībā ar cilvēciskajām pūlēm mūsu labā ir panācis godības pilnu uzvaru. Vai mums to nevajadzētu vērtēt? Jēzū mums ir piešķirtas visas Debesu bagātības. Kungs nevarēja pieļaut, lai ļaunuma konfederācijas pārstāvji jelkad varētu sacīt, ka Viņš spēja paveikt vairāk, nekā to ir darījis. Visas Dieva radītās pasaules un Debesu eņģeļi var apliecināt, ka Viņš vairāk izdarīt nevarēja. Viņam gan ir spēka avoti, par kuriem mēs līdz šim vēl neko nezinām, no kuriem Viņš ļaus mums smelt vajadzības brīžos, tomēr mūsu pūlēm vienmēr jāsavienojas ar dievišķo spēku. Lietā jāliek gan mūsu saprāts, gan uztveres spējas un visi cilvēciskās būtnes spēki. (..) Kad, nonākot neparedzētā situācijā, mēs apbruņosimies kā ļaudis, kas gaida savu Kungu, kad centīsimies likvidēt katru rakstura nepilnību, arī Dievs sniegs vairāk gaismas, spēka un palīdzības.

Ticība un pienākums

Ticība nav jūtas. Tā ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, un pārliecība par neredzamām lietām. Pastāv tādas reliģijas formas, kas nav nekas vairāk kā savtība. To piekritēji gūst sev apmierinājumu pasaulīgās baudās. Tiem pietiek ar pārdomām par Kristu, neko neuzzinot par Viņa glābjošo spēku. Ļaudis, kas piekopj tādu reliģiju, uz grēku raugās vieglprātīgi, jo viņi nepazīst Jēzu. Tiem trūkst pienākuma apziņas, bet uzticīga pienākuma pildīšana iet roku rokā ar pareizu izpratni par dievišķo raksturu. [107]

Kā kļūt stipram ?

Kristus ir sagādājis visu nepieciešamo, lai mēs varētu būt stipri. Viņš ir devis Svēto Garu, kura uzdevums ir atgādināt dievišķos apsolījumus, lai mums būtu miers un aplaimojoša apziņa par piedošanu. Ja mēs raugāmies uz Glābēju un uzticamies Viņa spēkam, sirdi piepilda paļāvība un stipra cerība, jo Kristus taisnība kļūst par mūsu taisnību. (..)

Ar runām par savu nevarību mēs Viņu apkaunojam. Tā vietā, lai pievērstu uzmanību sev, raudzīsimies uz Jēzu, kļūstot ik dienas Viņam līdzīgāki, daudz labāk sagatavoti par Viņu pastāstīt citiem, spējīgi izlietot Viņa žēlastību un palīdzību un saņemt mums piešķirtās svētības.

Dzīvojot tādā savienībā ar Dievu, mēs izaugsim stipri Viņa spēkā, kļūstot par svētību un atbalstu citiem. Ja mēs darītu vienīgi to, ko Kungs no mums vēlas, tad mūsu sirds līdzinātos svētam mūzikas instrumentam — katrs akords teiktu un slavētu Glābēju, ko Dievs sūtījis atņemt pasaules grēkus.

Uzlūkojiet Viņa godību!

Kad jums uzmācas kārdinājumi — tie noteikti nāks — kad apņem rūpes un neizpratne, kad, nelaimīgi un mazdūšīgi, jūs jau gandrīz esat nonākuši izmisumā, — tad raugieties, ak, raugieties ar ticības acīm turp, kur pēdējo reizi redzējāt gaismu, un jūs apņemošā tumsa [108] izklīdīs Kunga godības spožuma priekšā! Kad jūsu dvēselē grēks cīnās pēc

virskundzības, kad nomoka sirdsapziņa un uzmācas neticība, tad steidzieties pie Pestītāja! Viņš savā žēlastībā grēku izdeldēs. Viņš piedos un jūs iepriecinās Dievā. (..)

Nerunāsim vairs ilgāk par savu neprasmi un spēka trūkumu! Aizmirsīsim to, kas bijis pagātnē, un steigsimies uz priekšu pa ceļu uz Debesīm! Nenoniecināsim nevienu izdevību, kas mūs var darīt derīgākus kalpot Kungam! Tad svētums, līdzīgi zelta pavedieniem, tiks ieausts mūsu dzīvē, un eņģeļi, uzlūkojot mūsu svētīšanos, atkārtos apsolījuma vārdus, ka tāds "vīrs būs

dārgāks par tīru zeltu un parasts cilvēks vērtīgāks par Ofīras zeltu". Kad vājas, kļūdainas cilvēciskas būtnes nododas Kristum un dzīvo Viņa dzīvi, līksmo visas Debesis.

Prieks pēc grēku nožēlas

Nosacījumus cilvēku atpestīšanai ir devis pats Dievs. Lai nožēlojošs grēcinieks atgūtu mieru un paļāvību, tam sevi jāaizliedz un jāuzņemas savs krusts. Pārdomām par Jēzus pazemošanos un sevis upurēšanu cilvēka mūžīgās labklājības dēļ vajadzētu apklusināt ikvienu kurnošu balsi. Patiesi skumstot par Dieva likumu pārkāpšanu un ticot Jēzum Kristum kā savam Pestītājam un Aizstāvim, cilvēku piepildīs aplaimojošs prieks. [109]

Uzvarām bagāta dzīve

Uzticēšanās Dievam sniedz mieru. Tiklīdz dvēsele izšķiras rīkoties saskaņā ar saņemto gaismu, Svētais Gars dod vairāk gaismas un spēka. Cilvēkam pieņemot lēmumu, līdzi darbojas Gara žēlastība, bet tā neaizvieto personīgo ticību. Kristīgas dzīves sekmes ir atkarīgas no tā, kā cilvēks izlieto Dieva dāvāto gaismu. Un tas nav gaismas un pierādījumu daudzums, kas dvēseli dara brīvu Kristū, bet gan spēka, gribas un enerģijas pieaugums, kas liek no sirds dziļumiem izsaukties: "Kungs, es ticu, palīdzi manai neticībai!"

Es priecājos par nākotnes plašajām iespējām, un to varat darīt arī jūs. Esiet līksmi un slavējiet Kungu par Viņa mīlestības pilno laipnību! To, ko nespējat saprast, atstājiet Viņam. Dievs jūs mīl un jūt līdzi katrai jūsu vājībai. Viņš mūs "Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs". Neierobežotās Būtnes sirds nekad nebūs apmierināta, dodot tiem, kas mīl Viņa Dēlu, mazāk svētību, nekā Viņš deva Dēlam.

Sātans mūsu prātu cenšas novērst no varenā Palīga, liekot domās kavēties pie pašu dvēseles samaitātības. Bet, lai gan Jēzus labi zina visus mūsu pagātnes noziegumus, Viņš tos piedod; un mēs nedrīkstam Kungu apkaunot, apšaubot Viņa mīlestību. Vainas apziņa ir jānoliek krusta pakājē, citādi tā saindēs dzīvības avotu. Kad sātans jums uzbrūk ar saviem draudiem, novērsieties [110] un mieriniet savu dvēseli ar Dieva apsolījumiem. Mākoņi paši par sevi var būt tumši, bet, ja tiem cauri spīd Debesu gaisma, tie staro zeltainā mirdzumā, jo pāri visam dus Kunga godība.

Dieva bērniem nevajag vadīties no emocijām un jūtu uzplūdiem. Kad tie svārstās starp cerību un bailēm, Kristus sirds tiek apbēdināta, jo Viņš taču tiem ir devis nepārprotamus mīlestības pierādījumus. (..) Viņš vēlas, lai tie pildītu tiem uzticētos pienākumus, tad to sirdis Viņa rokās kļūs par svētītiem mūzikas instrumentiem, un katrs akords, kas atskanēs, teiks un slavēs Būtni, ko Dievs sūtījis atņemt pasaules grēkus.

Kristus mīlestība pret saviem bērniem ir tikpat maiga, cik spēcīga. Tā ir stiprāka par nāvi, jo Viņš nomira, lai mūs glābtu un savienotu ar sevi noslēpumaini un mūžīgi. Kristus mīlestība ir tik varena, ka pārvalda visus Viņa spēkus un izlieto milzīgās Debesu bagātības par labu Dieva ļaudīm. Tai nav nekādas pārmaiņas, nedz ēnas, — tā ir tā pati vakar, šodien un mūžīgi. Lai gan grēks ir pastāvējis jau gadsimtiem ilgi, cenšoties šo mīlestību iznīcināt un pārtraukt tās plūsmu Zemes virzienā, tā tomēr bagātās straumēs izlejas pār tiem, par kuriem Viņš nomira.

Pārvaldošs iespaids

Atcerieties, ka ticība jūsu dzīvē nedrīkst būt tikai viens iespaids starp daudziem citiem, tai jābūt tādam iespaidam, kas pārvalda visu pārējo! [111]