Vēstis jaunatnei

Liecināšana par Kristu

Visiem, kas stāv Kunga pusē, noteikti jāliecina par Viņu, jo Kungs sacīja: "Jūs esat Mani liecinieki." Patieso ticīgo paļāvība atklāsies rakstura skaidrībā un svētumā. Ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, un līdz ar ticību nāk atbilstoša paklausība, uzticīga

dzīve, saskaņā ar Kristus vārdiem. Kristietība vienmēr ir pilnīgi praktiska, saistīta ar visiem reālās dzīves apstākļiem. "Jūs esat Mani liecinieki". Kam? - Pasaulei, jo no jums jāizplūst svētījošam iespaidam. Ja Kristus mājo jūsu sirdi, tad jums jārunā par Viņu un jāatklāj Viņa rakstura skaistums.

Mūsu sarunas

Mūsdienu modernā reliģija ir tā ietekmējusi Kristum ticīgo jauniešu raksturu, ka tie, atrodoties starp saviem biedriem, Viņa vārdu pavisam reti piemin. Tie sarunājas par ļoti dažādiem tematiem, tikai ne par dārgo glābšanas plānu. Uzskatot sevi par īstiem kristiešiem, mums šajā ziņā jāmainās, lai varētu pasludināt "Tā likumus, kas mūs izaicinājis no tumsības savā brīnišķajā gaismā". Ja Kristus ticībā mājos sirdī, jūs vienkārši nevarēsiet klusēt. Ja jūs būsiet atraduši Jēzu, tad vēlēsities kļūt par uzticīgiem misionāriem. Jūs būsiet entuziasma pilni, lai ar Jēzu iepazīstinātu tos, kas Viņu vēl nepazīst, [201] jo Viņš jūsu mutē būs ielicis jaunu dziesmu, slavas dziesmu Visaugstākajam.

Vai jūs, mani jaunie draugi, savu kristīgo dzīvi negribat iesākt kā ļaudis, kuru sirdi sasildījusi Pestītāja mīlestība? Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz laba var izdarīt, pārliecinoši un sirsnīgi runājot par dvēseles glābšanu ar tiem, kas vēl nepieder Dieva bērnu pulkam. Un, no otras puses, tikai Dieva tiesas dienā būs iespējams uzzināt, kādas izdevības liecināt par Kristu ir palikušas neizmantotas. Šajā pasaulē dzīvojot, jūs nekad pilnībā nesapratīsiet, cik daudz posta jūs citām dvēselēm nodarāt ar nelielu vieglprātīgu rīcību, seklām sarunām un nevērību, kas nepavisam nesaskan ar jūsu svēto ticību.

Tuvinieku mantošana

Ir taisnība, ka jūs izjūtat zināmas rūpes par sev tuvo cilvēku mantošanu. Jūs cenšaties viņiem atklāt dārgo patiesību un pat visā nopietnībā raudat par viņu izglābšanu, bet, ja redzat, ka vārdiem ir pavisam niecīgs iespaids un uz lūgšanām, šķiet, nav atbildes, jūs gandrīz vai tie-caties vainot Dievu, ka šis darbs nav vainagojies panākumiem. Jūs domājat, ka piederīgajiem ir nocietinātas sirdis un tie nevērtē jūsu pūles. Bet vai nevajadzētu tā nopietni apsvērt, ka, iespējams, vaina ir jūsos pašos? Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka jūs ar vienu roku cenšaties kaut ko celt, bet ar otru to pašu noārdāt?

Atsevišķos brīžos jūs esat pakļāvušies Svētā Gara iespaidam, bet citās reizēs [202] savu ticību aizliedzat ar neapdomīgu rīcību, iznīcinot visas iepriekšējās pūles tuvinieku labā, jo jūsu centieniem palīdzēt nav nekāda efekta sakarā ar jūsu pašu izturēšanos. Jūsu garastāvoklis, laikā

neizteiktie vārdi, jūsu uzvedība un īgnais noskaņojums, kristīgās laipnības un garīguma trūkums, un pat jūsu sejas izteiksme būtībā liecina pret jums.

Nekad nenovērtējiet par zemu mazo lietu nozīmi, jo tās veido praktisko ikdienas dzīvi. Tieši mazās lietās dvēsele var vingrināties, lai pieaugtu Kristus līdzībā vai nodotos ļaunumam. Lai Dievs jums palīdz nonākt pie tādiem ieradumiem domās, vārdos, skatienos un rīcībā, kas liecinātu, ka jūs mācāties no Jēzus un staigājat kopā ar Viņu!

Dzīves nopietnība

Aktīvā Dieva darbā pavadīta dzīve tiešām ir svētīga. Daudzi, kas savu laiku izšķiež niekojoties, dīkdienībā vai gaužoties par apstākļiem, varētu gūt pavisam citādu pieredzi, ja vairāk vērtētu tiem dāvāto dievišķo gaismu un vēstītu par to apkārtējiem ļaudīm, jo pārāk daudz tiek domāts par sevi un bezrūpīgu dzīvesveidu. Nopietni pūloties, viņi varētu ienest saules staru gaismu to cilvēku ikdienā, kas šobrīd vēl atrodas tumsā, mēģinot iet uz Debesīm pa plato ceļu. Tā viņi arī paši atrastu mieru un prieku Jēzū Kristū. [203]

Personīgs darbs

Kristus darbs lielā mērā sastāvēja no personīgām sarunām. Viņš visu savu uzmanību veltīja pat vienai dvēselei, kura iegūtās atziņas tālāk aiznesa ļaužu tūkstošiem.

Vissekmīgākie strādnieki parasti ir tie, kas savam Kungam priecīgi kalpo sīkajos dzīves pienākumos. Kopējā sadzīves audumā katrai cilvēciskajai būtnei vajadzētu ieaust savu atrasto pavedienu, tā padarot to pilnīgāku un krāšņāku. (..)

Audziniet jauniešus, lai tie palīdzētu citiem jauniešiem, un, cenšoties tā darīt, ikviens no viņiem iegūs piedzīvojumus, kas to darīs par spējīgu un svētībām bagātu strādnieku plašākā darbalaukā. Visvienkāršākajā veidā var aizsniegt tūkstošiem siržu.

Visizglītotākos ļaudis, kurus pasaulē tur godā un uzskata par apdāvinātākajiem, bieži vien var stiprināt visvienkāršākie vārdi, ko izteikuši cilvēki, kas mīl Dievu un par šo mīlestību runā tikpat dabīgi kā pasaules cilvēki runā par lietām, kas piepilda un nodarbina viņu prātu. Tomēr vārdiem vien, pat labi sagatavotiem un iemācītiem, ir samērā mazs iespaids; bet patiesa un godīga Dieva bērna pūles, kurš dabīgā vienkāršībā kalpo mazās lietās, apstiprinot izteiktos vārdus, daudzām dvēselēm var atvērt sirds durvis, kas ilgi bijušas aizslēgtas. [204]

Jaunieši kā dvēseļu mantotāji

Sātans ir modrs ienaidnieks, kas ar sevišķu mērķtiecību cenšas panākt, lai jaunieši rīkotos pilnīgi pretēji Kunga norādījumiem. Viņš labi zina, ka nav nevienas citas ļaužu šķiras, kas varētu paveikt tik daudz laba kā Dievam svētījusies jaunatne. Un, taisnība, jaunatne var atstāt milzīgu iespaidu. Sludinātāju un vecāko draudzes locekļu rīcībā nav pat puse no tā iespaida, ko uz saviem biedriem var atstāt Dievam svētījušies jaunieši. Tāpēc jaunatnei vajadzētu apzināties tai uzlikto atbildību un darīt visu iespējamo, lai glābtu nāvei pakļautos biedrus, kaut arī nāktos upurēt to, kas pašiem sagādā prieku un apmierinājumu. Gan laiku, gan jebkuru citu pastāvošo vērtību — visu vajadzētu ziedot Dieva darbam.

Visiem, kas sevi uzskata par dievbijīgiem, jāapzinās briesmas, kādās atrodas ļaudis, dzīvojot bez Kristus. Drīz izbeigsies viņu pārbaudes laiks. Tie, kas varētu piedalīties Dieva noteiktajā dvēseļu glābšanas darbā, bet savtības un kūtruma dēļ, vai arī kaunēdamies no Jēzus krusta, nokavē pildīt savus pienākumus, ne tikai paši aizies bojā, bet būs vainīgi arī citu pazušanā. Viņiem būs jāatbild par visu labo, ko tie varēja veikt, ja būtu svētījušies Dievam, bet savas neuzticības dēļ tagad to nav izdarījuši.

Tie, kas patiesi baudījuši glābjošās mīlestības laipno pieskārienu, nepaliks un nevar palikt mierīgi, līdz [205] ar Dieva izstrādāto glābšanas plānu nebūs iepazīstinājuši visus savus biedrus. Jauniešiem vajadzētu jautāt: "Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Kā lai es virs Zemes paaugstinu un pagodinu Tavu vārdu? — Visapkārt ap mums iet bojā dvēseles, bet kādu nastu ir uzņēmušies jaunieši, lai šos cilvēkus iegūtu Kristum?

Rūpes par citiem

Mūsu skolu audzēkņi varētu izplatīt labu iespaidu par savu Glābēju; bet kurš no viņiem piemin Kristus vārdu? Un kurš ir redzēts aicinām savus biedrus, lai tie atstātu grēka ceļus un izvēlētos svētuma taku?

Tā ticīgiem jauniešiem vajadzētu rīkoties, bet viņi to nedara, jo daudz patīkamāk ir pievienoties grēciniekiem sporta spēlēs un izpriecās. Jauniešu priekšā ir plašs darba lauks, tikai viņi to neredz. Ak, kaut tie reiz sāktu lietot savus garīgos spēkus, meklējot ceļus, kā aizsniegt grēci-niekus, kā viņus iepazīstināt ar dievišķo taisnību un ar lūgšanām pievest Kristum kaut vienu dvēseli!

Kāds cēls pienākums! Viena dvēsele, kas slavēs Dievu visā mūžībā! Viena dvēsele, kas baudīs laimi un mūžīgo dzīvību! Viens dārgakmens viņu vainagā, kas tur mirdzēs kā zvaigzne vienmēr, bezgalīgos laikmetos! Bet ir taču iespējams no maldiem pie patiesības un no grēka pie svētuma aizvest vairāk nekā tikai vienu dvēseli. Kunga pamācīts, kāds pravietis reiz apliecināja: "Tie, kas daudzus veduši pie taisnības (mirdzēs) kā zvaigznes mūžīgi mūžam." Tā tie, kas kopā ar Kristu un eņģeļiem būs iesaistījušies pazudušo dvēseļu glābšanas darbā, Debesu valstībā saņems bagātīgu atalgojumu. [206]

Es redzēju, ka jaunieši, atrodoties tur, kur tiem vajadzētu būt, un nododoties Dievam un patiesībai, varētu izglābt daudz dvēseļu, bet jaunatne, lielākoties dzīvo tā, ka viņu dēļ vēl citiem nopietni jāpūlas, lai tie paši nekļūtu par daļu no pasaules. Viņi paliek par nemitīgu rūpju un

sirdssāpju iemeslu. Viņu dēļ plūst asaras un vecāku sirds cīnās izmisuma pilnās lūgšanās. Tomēr tie turpina uzsākto ceļu, neņemot vērā sāpes, ko izraisa tāda rīcība. Viņi dur ērkšķus to cilvēku krūtīs, kas būtu gatavi mirt, lai tos glābtu un lai Kristus asins nopelnā tie kļūtu Dievam pieņemami.

Darbs, ko darīt

Dārgie jaunieši, es redzēju, ka Dievs jums ir paredzējis katram savu noteiktu darbu; uzņemieties savu jūgu un sekojiet Kristum, citādi jūs neesat Viņa vērti! Vai, paliekot tādā apātiskā stāvoklī, jūs varat pateikt, ko Dievs no jums sagaida? Un kā jūs cerat izglābties, ja līdzīgi uzticīgiem kalpiem nebūsiet darījuši sava Kunga prātu? Kam piederēs mūžīgā dzīvība, tie visi būs rīkojušies pareizi. Godības Kungs tos paaugstinās pie savas labās rokas, sacīdams: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps." Vai jūs varat pateikt, cik daudz dvēseļu būtu varējuši izglābt no bojāejas, ja tā vietā, lai tiektos pēc izpriecām, būtu centušies saprast, kādu darbu varētu paveikt sava Kunga vīna kalnā? Cik daudzas dvēseles ir glābtas, pateicoties jūsu sanāksmēm ar mūziku un pārrunām? Bet, ja jūs nevarat norādīt ne uz vienu tādā veidā izglābtu dvēseli, tad meklējiet, ak, [207] meklējiet citas darba metodes! Sāciet lūgt par cilvēkiem, ejiet tuvāk Kristum, spiedieties tuvāk Viņa

asiņojošajiem sāniem! Lai jūsu dzīvi rotā lēnprātīgs un kluss gars, un lai jūsu nopietnās, no salauztas sirds nākošās, pazemīgās lūgšanas paceļas pie Dieva, izlūdzoties gudrību, ka spētu pasargāt ne tikai savu dvēseli, bet, arī pienācīgi domāt par citiem!

Lūdziet vairāk, nekā jūs dziediet! Vai tad lūgt jums nav daudz nepieciešamāk, nekā dziedāt? Ak jaunieši, Dievs jūs aicina darboties, strādāt Viņa labā! Izmainiet pilnībā savu izturēšanos un rīcības veidu! Jūs varat paveikt darbu, ko nevar padarīt tie, kas kalpo ar vārdu. Jūs varat aizsniegt sabiedrības daļu, kura sludinātājiem nav pieejama.

Kur iesākt?

Lai tie, kas vēlas kalpot Dievam, darbu sāk mājās, savā namā, pie saviem kaimiņiem un draugiem! Tur viņi atradīs visai labvēlīgu misijas lauku, un tas būs pārbaudījums viņu spējai vai nespējai darboties plašākā ļaužu lokā.

Vissekmīgākais ceļš

Mūsu darbā personīgajām pūlēm ir daudz lielāka nozīme, nekā parasti uzskata. Kur to pietrūkst, dvēseles iet bojā. Ikvienai dvēselei ir bezgalīga vērtība; par to liecina Golgāta. Viens Kristum mantots cilvēks kļūs par darbarīku citu glābšanai, tā vairojot pastāvīgi pieaugošu svēto un atpestīto skaitu. [208]

Dažādas kalpošanas nozares

Dievs savā darbā aicina sludinātājus, Bībeles strādniekus un grāmatu evaņģēlistus. Lai mūsu jaunieši iziet darbā kā grāmatu evaņģēlisti un Bībeles strādnieki kopā ar pieredzējušiem darbiniekiem, kuri var parādīt, kā vissekmīgāk strādāt! Grāmatu evaņģēlistiem mūsu iespiestos rakstus vajadzētu iznēsāt no mājas uz māju, un, kad paveras iespēja, runāt ar ļaudīm par mūsu laika patiesību, kopā ar tiem dziedāt un lūgt. Ja mēs, šo uzdevumu pildot, čakli sekosim pareizām metodēm, tad tiks mantoti vēl daudzi cilvēki.

Kunga darbā ir vieta ikvienam pašaizliedzīgam strādniekam. Dievs aicina katru, kas ir gatavs uzupurēties citu labā, kas labprātīgs Kungam atdot visu, kas viņam ir un kas viņš ir. Nepieciešami cilvēki, kuri nebaidās no grūtībām un nekļūst vāji un mazdūšīgi, kuri var nostiprināt un palīdzēt celt arī to, ko blakus viņiem jau dara citi.

Ceļš uz derīgumu

Šajā, tāpat kā ikvienā citā darbā, prasme rodas strādājot. Vingrinoties ikdienas pienākumos un kalpojot cietējiem un citiem, kas nonākuši grūtībās, mēs iegūstam atbilstošas darba spējas. [209]

Pašaizliedzīga kalpošana

Tie, kuri, cik vien iespējams, dara citiem labu, praktiski parādot savu ieinteresētību, ne vien atvieglo cilvēcei draudošo postu, palīdzēdami nest citu nastas, bet tajā pašā laikā ievērojami sekmē arī savu garīgo un fizisko veselību. Labdarība atstāj svētīgu iespaidu gan uz devēju, gan saņēmēju. Ja, rūpējoties par ciliem, jūs aizmirstat sevi, tad jau esat

guvuši uzvaru pār savu nevarību. Gandarījums, ko sniedz tāda rīcība, ievērojami atjaunos veselīgas prāta spējas.

Labdarības izraisītais prieks atdzīvinās garu un caurstrāvos visu cilvēcisko būtni. Kamēr labu vēlošo cilvēku sejās atmirdz prieks un tās liecina par domu cēlumu, savtīgie un skopie ļaudis parasti ir nomākti, nospiesti un drūmi. Viņu sejas izteiksmē atspoguļojas to morālie trūkumi. Patmīlība un savtīgums arī šo cilvēku ārienei uzspiež savu īpatnējo zīmogu.

Ļaudis, kas vadās no patiesas, nesavtīgas labvēlības, ir dievišķās dabas dalībnieki un ir izbēguši no posta, kas pasaulē ienāca iekāres dēļ; turpretī savtīgais un mantkārīgais tik ilgi auklējas ar savu savtību, līdz zaudē jebkādu līdzjūtību pret citiem, un viņa sejas izteiksmē vairāk skatāms kritušā ienaidnieka attēls, nekā skaidrība un svētums. [210]