Vēstis jaunatnei

Māja kā audzināšanas iestāde

Nodevusies, lai kalpotu Dievam, jaunatne nekļūs ne mazāk gudra, ne nespēcīgāka. Bijība Kunga priekšā ir gudrības iesākums. Vismazākais bērns, kas mīl un bīstas Dievu, Viņa acīs ir lielāks par visapdāvinātāko un vairāk izglītoto vīru, kas noniecina atpestīšanas iespēju. Jaunieši, kas savu sirdi un dzīvi svētī Dievam, līdz ar to savienojas ar visas gudrības un pārākuma Avotu.

Ikdienas pienākumi

Ja bērni paturētu prātā, ka viņu ikdienas vienkāršo pienākumu loks ir Kunga paredzēts mācību kurss, skola, kurā tiem jāizglītojas, lai uzticīgi un lietderīgi kalpotu, cik daudz patīkamāks un ievērojamāks tad viņiem liktos katrs darbs! Izpildot ikvienu pienākumu kā "tam Kungam", pat visvienkāršāko darbu apņem patīkama noskaņa, un strādnieks virs Zemes savienojas ar svētajām būtnēm, kas Dievam kalpo Debesīs.

Mums savā paredzētajā vietā jebkuru uzdevumu vajadzētu veikt tikpat apzinīgi, kā to savā sfērā veic eņģeļi. Cilvēks, kurš sapratīs, ka ir Dieva kalps, tam dāvāto uzticību attaisnos vienmēr un visur. Debesu pilsoņiem jābūt labākajiem arī virs Zemes. Pareiza izpratne par attiecībam ar Dievu veidos skaidru priekšstatu par mūsu pienākumiem vienam pret otru. [330]

Mātes alga

Kad pienāks tiesas diena un tiks atvērtas grāmatas, kad no lielā Soģa lūpām atskanēs vārdi "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps!" un uzvarētājus kronēs ar nezūdošās godības vainagiem, tad daudzi visa Universa iemītnieku skata priekšā šos vainagus noņems un, norādot uz savu māti, sacīs: "Viņa mani darīja par to, kas es tagad Dieva žēlastībā esmu. Viņas norādījumi un viņas lūgšanas mani vadīja uz mūžīgo pestīšanu."

Jaunos cilvēkus vajadzētu tā audzināt, ka visur valdošās samaitātības vidū tie varētu droši pastāvēt, darot visu iespējamo, lai aizkavētu vispārizplatīto izlaidību un veicinātu tikumību, skaidrību un patiesu vīrišķību. Agrā jaunībā uz garu un raksturu atstātie iespaidi ir dziļi un paliekoši. Nesaprātīga audzināšana vai slikta apkārtējā sabiedrība uz jauniešu prātu bieži atstāj tik ļaunu iespaidu, ko visas vēlākās pūles vairs nevar novērst.

Mājas audzināšanas iespējas

Mūsdienu jaunieši un bērni nosaka, kāda būs nākotnes sabiedrība, kāda būs audzināšana viņu mājās. Pareizas audzināšanas iztrūkumu ģimenē un mājā lielā mērā var uzskatīt par iemeslu ciešanām, slimībām un noziegumiem, kas šodien nomāc cilvēci. Ja mājas dzīve būtu skaidra un tīra, ja bērni no turienes izietu gatavi dzīves pienākumiem un briesmām, ak, kāda pārmaiņa tad būtu redzama pasaulē! [331]

Cieņa un mīlestība pret vecākiem

Kas patiesi vēlas sekot Kristum, tiem savā sirdī Viņam jādod mājvieta, jāierāda vislabākā vieta. Tiem savā mājas dzīvē jāatklāj Viņa gars un raksturs un jābūt pieklājīgiem un laipniem pret visiem, ar kuriem tie nonāk saskarē.

Ir daudzi bērni, kas apliecina, ka zina patiesību, un tomēr neparāda saviem vecākiem pienācīgu cieņu un pieķeršanos, — bērni, kas atklāj pavisam maz mīlestības pret tēvu un māti, neinteresējas par viņu vajadzībām un nemēģina atvieglot to rūpes. Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, nesaprot, ko nozīmē vārdi "Tev būs godāt savu tēvu un savu māti", tāpēc arī pavisam maz izprot turpinājumu - "lai tu ilgi dzīvotu tajā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod".

Mūsu jaunieši uzskata, ka pieder tiem, kas tur Dieva likumus, un tomēr daudzi no viņiem neievēro un pārkāpj piekto bausli, tādēļ arī bagāto svētību apsolījums tiem, kas godā tēvu un māti, viņu dzīvē nevar piepildīties. Ja viņi šo grēku nenožēlos un Kristus žēlastībā neizmainīs savu raksturu un izturēšanos, tie nekad nenonāks Jaunajā Zemē, kur varētu dzīvot mūžīgi. Tie, kas neciena un nemīl savus vecākus, necienīs un negodās arī Dievu. Kas neiztur šo pārbaudījumu - godāt savus dievbijīgos [332] vecākus, — neklausa Dievam un tāpēc nevar cerēt reiz nokļūt apsolītajā zemē.

Likteni nosaka paklausība

Jaunieši jau tagad izšķir savu mūžīgo likteni, un es jums sirsnīgi iesaku pārdomāt bausli, kuram Dievs devis tādu brīnišķu apsolījumu: "..lai tu ilgi dzīvotu tajā zemē, ko tas Kungs,

tavs Dievs, tev dod". Bērni, vai jūs gribat iegūt mūžīgo dzīvību? Tad cieniet un godājiet savus vecākus!

Ja jūs esat grēkojuši, līdz šim neizrādot mīlestību un paklausību, — mēģiniet nokavēto atgūt. Jūs vienkārši nevarat atļauties rīkoties citādi, jo tas nozīmētu pazaudēt mūžīgo dzīvību. Cilvēku sirds Pārzinātājs pazīst jūsu attieksmi pret vecākiem, un Viņš katra morālo raksturu novērtē uz Debesu svētnīcas zelta svariem. Tāpēc atzīstiet savu nolaidību pret vecākiem, nožēlojiet tādu izturēšanos pret tiem, kā arī Dieva svētā baušļa pārkāpšanu!

Vecāku sirds jums tiecas pretī maigā līdzjūtībā, — kā gan jūs to varat atmaksāt ar vēsu nepateicību? Viņi jūs mīl un vēlas, lai ikviens no jums tiktu glābts, bet vai jūs bieži vien neesat noniecinājuši viņu padomu un rīkojušies pēc sava prāta, izvēloties paši savu ceļu? Vai jūs neesat vadījušies no saviem ieskatiem, kaut gan labi zinājāt, ka Dievs tādu stūrgalvību neatzīst

par labu? Daudzi tēvi un mātes ir guldīti kapā ar salauztu sirdi, nesaņemot no bērniem tiem pienākošos pateicību un cieņu. [333]

Par svētību mājās

Kungs katru jaunieti aicina: "Dod Man savu sirdi, Mans dēls!" Pasaules Glābējam ļoti patīk vērot, kā bērni un jaunieši Viņam atvēl savu sirdi. Varētu taču būt liels pulks bērnu, kurus Dievs atzītu par uzticīgiem, tāpēc ka tie staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā. Tie mīlētu Kungu Jēzu un justos laimīgi Viņam kalpojot. Saņemot rājienu, tie nekļūtu nepacietīgi, bet ar savu labprātīgo, laipno un iejūtīgo izturēšanos aplaimotu tēva un mātes sirdi, palīdzot tiem nest ikdienas dzīves nastas. Jau no bērnības un jaunības tie būtu uzticīgi mūsu Kunga sekotāji.

Bērni un jaunieši, arī savas dzīves agrīnajos gados jūs varat būt par svētību mājās, kur dzīvojat! Cik skumji ir vērot nesavaldīgus un nepaklausīgus, nepateicīgus un ietiepīgus ticīgu vecāku bērnus, kas apņēmīgi iet paši savus ceļus, nerēķinoties ar nepatikšanām un raizēm, ko tie sagādā vecākiem! Sātans labprāt pārvalda tādu bērnu sirdis un, ja viņam to atļauj, iedveš tiem savu ļauno garu.

Paklausība vecākiem

Vecāki var darīt visu, kas viņu spēkos, nodrošinot bērnus ar visām iespējamām priekšrocībām un pamācībām, lai tie savu sirdi nodotu Dievam, bet bērni tomēr var atteikties staigāt gaismā un ar savu ļauno rīcību uz citiem atstāt sliktu iespaidu [334] par vecākiem, kuri tos mīlējuši un kuru sirds ilgojusies pēc viņu glābšanas.

Sātans kārdina bērnus izvēlēties grēka un nepaklausības ceļus un tad, ja tie viņam atsaucas, cenšas tiem atņemt dzīvību, kamēr tie vēl ir grēkā, lai tādā veidā likvidētu jebkuru cerību uz izglābšanos, vienlaikus asi, kā ar zobenu, ievainojot dievbijīga tēva un mātes sirdi, lai tie no bēdām tiktu noliekti pie zemes un nekad vairs nepieceltos, sakarā ar viņu bērnu sacelšanos pret Dievu un nevēlēšanos atgriezties.(..)

Bērni un jaunieši, Kristus dēļ es jūs lūdzu, staigājiet gaismā! Pakļaujiet savu gribu Dieva gribai! Un, kad jūs "ļauni grēcinieki vilina", nesekojiet viņiem! Palieciet uz Kunga ceļa, jo pārkāpumos jūs neatradīsiet sev mieru! Nododoties ļaunumam, jūs apkaunosiet savus vecākus un sagādāsiet negodu Kristus reliģijai. Atcerieties, ka par jūsu dzīvi tiek vests pārskats Debesu grāmatās, kas ir atvērtas visa Universa priekšā! Padomājiet par kaunu un sirdsapziņas pārme-tumiem, kas būs jāpiedzīvo, zaudējot mūžīgo dzīvību. "Atgriezieties pie Manas mācības! Redzi, Es jums došu savu Garu un darīšu zināmus savus vārdus. (..) Tad tie Mani sauks (..). Bet, kas Mani klausa, tas dzīvos droši un mierīgi, tas ļauna nebīsies." Paklausiet Kristus ai-cinājumam: "Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem!" [335]

Rakstura veidošana mājās

Sātans kārdina bērnus izturēties rezervēti pret saviem vecākiem un vairāk uzticēties jauniem, nepieredzējušiem biedriem, kas nevar palīdzēt, toties var dot sliktu padomu. (..)

Ja bērniem būtu tuvākas attiecības ar vecākiem, tie tiktu pasargāti no daudziem ļauniem iespaidiem. Tāpēc vecākiem savus bērnus vajadzētu iedrošināt runāt ar tiem atklāti un brīvi; nākt pie tiem ar savām grūtībām, kad viņi vairs nezina pareizo ceļu, un izstāstīt visu tā, kā viņi to redz, lūdzot vecāku padomu. Kas gan vēl labāk spētu saskatīt un novērst briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas vēl tik labi pazīst viņu rakstura īpatnības? Māte, kas visu laiku modri vērojusi bērna garīgo attīstību un dabīgās noslieces, ir vislabāk sagatavotais padomdevējs. Vai kāds vēl tiešāk spētu pateikt, kādas rakstura īpašības bērnā jāierobežo un jāsavalda, kā māte, kuru atbalsta dievbijīgs tēvs?

Ieprieciniet vecākus!

Bērni, paši būdami kristieši, savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību vērtēs augstāk pār visām laicīgajām svētībām. Viņi tos vienmēr mīlēs un cienīs, vecāku laimi uzskatot par vienu no savas dzīves pamatprincipiem. Mūsu dumpīgajā laikmetā bērniem, kas nav [336] saņēmuši pareizus padomus un audzināšanu, ir pavisam maza izpratne par pienākumiem pret vecākiem. Bieži vien notiek tā: jo vairāk vecāki par bērniem gādā, jo nepateicīgāki tie kļūst un arvien mazāk savus vecākus ciena.

Izlutinātie bērni sagaida, lai arī turpmāk pret viņiem izturētos tieši tāpat, un, ja šīs cerības nepiepildās, tie kļūst īgni un mazdūšīgi. Tāds noskaņojums tiem saglabāsies visu dzīves laiku: viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs atbalstu pie citiem, gaidīdami, lai tie viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, sastapušies ar pretestību, pat jau pieauguši būdami, tie domās, ka pret viņiem izturas nepareizi,— tie mocīsies ejot caur dzīvi, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un īgņodamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta. (..)

Bērniem vajadzētu justies parādā vecākiem, kas par tiem gādājuši no pirmajiem dzīvības gadiem un kopuši slimības laikā. Tiem vajadzētu saprast, cik daudz tēvs un māte ir cietuši un pārdzīvojuši. Lai bērnu dzīves gājums ievirzītos pareizās sliedēs, apzinīgie un dievbijīgie vecāki ir izjutuši visdziļāko ieinteresētību, bet, ak, cik nospiesta kādreiz bijusi tēva un mātes sirds, redzot, kā bērni kļūdās. Ja šie bērni tikai spētu aptvert savas rīcības sekas, tie noteikti tā neizturētos. Ja viņi redzētu mātes asaras un dzirdētu viņu dēļ

Dievam pienestās lūgšanas, ja tie varētu saklausīt klusās un apspiestās nopūtas, tad kļūtu daudz iejūtīgāki un steigtos atzīt savu netaisnību un lūgtu piedošanu. (..) [337]

Spēks dzīves cīņai

Mēs dzīvojam bērniem ļoti nelabvēlīgā laikā. Varena straume traucas lejup pretī pazušanai, un, lai šai straumei turētos pretī un neļautu sevi aizraut līdzi, ir nepieciešams kas vairāk nekā bērnības piedzīvojumi un bērna spēks. Jaunieši, šķiet, pilnībā kļuvuši par sātana gūstekņiem, un viņš ar ļaunajiem eņģeļiem tos vada pretī drošai bojāejai. Velns karo pret Dieva valdību, tāpēc visus, kas savu sirdi vēlas nodot Kungam un paklausīt Viņa prasībām, tas cenšas ievest apjukumā un pārvarēt ar savām kārdināšanām, lai tie kļūtu mazdūšīgi un atteiktos no cīņas. (..)

Ar nopietnām lūgšanām un dzīvu ticību var panākt lielas uzvaras. Daži vecāki nav izpratuši tiem uzticēto atbildību un ir atstājuši novārtā bērnu reliģisko audzināšanu. Ik rītus kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Laicīgajam darbam un personīgajām interesēm jāpaliek otrā vietā. Bērniem būtu jāmāca ievērot un godāt lūgšanu brīžus. Pirms atstāt māju, lai izietu darbā, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam vai — viņa prombūtnes laikā — mātei būtu dedzīgi jāizlūdzas Dieva aizgādība visām dienas gaitām (..).

Neiecietība pret ierobežojumiem

Sabata ievērotāju bērni var kļūt neiecietīgi pret ierobežojumiem un pieņemt, ka viņu vecāki ir pārāk stingri. Viņu sirdī var pamosties visai asas izjūtas un var tikt lolotas nelaipnas domas pret tiem, kas rūpējas par viņu [338] pašreizējo, nākotnes un mūžīgo labklājību. Bet, ja vecāku dzīvība kaut nedaudz gadus tiks taupīta, tie svētīs savu tēvu un māti par šīm nenogurstošajām rūpēm un uzticīgo modrību gados, kad tiem pašiem vēl trūka pieredzes (..).

Personīgā atbildība

Bērni, Dievs ir atzinis par labu uzticēt jūs vecāku aizgādībai, lai tie jūs pamācītu un audzinātu, veicot savu daļu Debesīm derīga rakstura veidošanā. Tomēr jums pašiem jāizšķiras, vai vēlaties attīstīt labas kristīgas īpašības un iespējami lietderīgāk izmantot priekšrocības, kādas nodrošina dievbijīgi, uzticīgi un Dievam nodevušies vecāki. Neskatoties uz visām tēva un mātes rūpēm un aizgādību, viņi vieni paši jūs nevar izglābt. Arī bērniem ir darāms savs darbs. Katram no jums ir jāveic savs individuāls pienākums.

Ticīgie vecāki, jums ir atbildības pilns uzdevums — vadīt savu bērnu soļus, pat viņu reliģiskajos piedzīvojumos. Ja tie patiesi mīlēs Dievu, tad būs pateicīgi un godās jūs par tiem parādītajām rūpēm un uzticību, ierobežojot viņu kādreiz nevaldāmās tieksmes un gribu.

Ietērpti Kristus taisnībā

Ja mēs būsim tērpti Kristus taisnībā, tad grēks vairs neliksies patīkams, jo ar mums kopā būs Kristus. Varbūt mums gadīsies kļūdas, tomēr mēs noteikti ienīdīsim grēku, kas tik ļoti lika ciest Dieva Dēlam. [339]

Jauniešiem jāuzņemas atbildība

(Vēsts diviem jaunekļiem)

Šiem jaunekļiem mājās ir pienākumi, kurus tie nepilda. Viņi nav mācījušies uzņemties un nest zināmu atbildību, kas saistās ar mājas dzīvi. Tiem ir ticīga, lietišķa māte, kas noslogota ar daudzām nastām, uz ko gan bērniem nevajadzētu tā vienkārši noskatīties. Līdz ar to viņi vairs negodā savu māti. Tieši tāpat tie nav centušies atvieglot tēva rūpes, kas arī būtu viņu pienākums; tie nav viņu godājuši tā, kā tas būtu vajadzīgs. Šie jaunekļi vairāk ir vadījušies no tieksmēm, nekā no pienākuma.

Lai izvairītos no grūtībām un nastām, viņi savā dzīvē ir izvēlējušies savtīgu ceļu, tāpēc arī neiegūst tik ļoti vērtīgo pieredzi, kas tiem varētu nodrošināt sekmes. Tie neizprot, cik svarīga ir uzticība mazās lietās un neizjūt vajadzību būt pilnīgi patiesiem un godīgiem pret vecākiem dzīves vienkāršajos, ikdienišķajos pienākumos, ar ko tiem ik brīdi jāsastopas. Viņi pārāk zemu vērtē praktiskai dzīvei nepieciešamo iemaņu apguvi.

Padariet māju laimīgu

Ja šie jaunekļi vēlas kaut kur būt par svētību, tiem jāiesāk ar savām mājām. Ļaujot vaļu tieksmēm un nevis vadoties no piesardzīgiem veselā saprāta secinājumiem, skaidras izpratnes un apgaismotas sirdsapziņas, tie nekad nebūs par svētību sabiedrībai vai [340] sava tēva ģimenei, un viņu izredzes, gan uz šo, gan nākamo labāko pasauli, būs apdraudētas.

Daudzi jaunieši uzskata, ka dzīves agrīnie gadi nav domāti, lai uzņemtos īpašas rūpes, ka tos var izšķiest dīkās izklaidēs, jokos un savu iegribu apmierināšanā. Pilnībā izdabājot dabiskām izjūtām, daži nedomā ne par ko citu kā tikai par īslaicīgo baudījumu. Viņu kāre pēc izpriecām, mīlestība uz līdzīgu sabiedrību, uz tukšu tērzēšanu un smiekliem pieaug līdz ar šo tieksmju apmierināšanu, un tie zaudē katru priekšstatu par dzīves skaidro īstenību: mājas pienākumi šķiet neinteresanti. Tur tie nespēj saskatīt pietiekošu dažādību un tāpēc kļūst nemierīgi, īgni un viegli uzbudināmi. Šiem jaunekļiem tomēr vajadzētu izjust pienākumu padarīt māju laimīgu un pievilcīgu (..).

Ja fiziskais darbs no viņiem prasījis daudz spēka, pārmaiņa uz kādu laiku var būt ļoti nepieciešama, lai tad atkal no jauna varētu strādāt ar daudz lielākiem panākumiem. Tomēr pilnīgs miers nav vajadzīgs un, lai sasniegtu labākus rezultātus, var pat traucēt, ja spēki ir koncentrēti noteiktam pienākumam.

Pat vienveidīgā darbā nogurušiem, tiem nav nepieciešams izšķiest dzīves dārgos acumirkļus, jo var taču atrast kaut ko tādu, kas neprasītu tik lielu piepūli, bet tomēr būtu par svētību mātei un māsām. Atvieglojot viņu rūpes, uzņemoties grūtākās nastas, tie atrastu labu, Dieva likumiem atbilstošu aizraušanos, kas sagādā patiesu laimi; un arī laiks nebūtu izšķiests niekos un vienīgi savas iegribas apmierinot. [341]