Vēstis jaunatnei

Prieks ticībā

Taisno nākotnes mājas un viņu mūžīgais atalgojums ir augsti un cēli temati jauniešu pārdomām. Pievērsiet uzmanību apbrīnojamajam cilvēces glābšanas plānam un lielajam upurim, ko pienesa godības Kungs, lai jūs Viņa asins nopelnā varētu kļūt labāki un, paklausot Viņam, beidzot tiktu paaugstināti pie Kristus troņa. Šim tematam vajadzētu izraisīt viscēlākās pārdomas. Iespēja iegūt Dieva labvēlību — ak, kas tā par priekšrocību! (..)

Jaunie draugi, man tika rādīts, ka tādās pārdomās atsvaidzinot spēkus un pavadot laiku, jūs būtu laimīgi. Iemesls jūsu nemieram ir nevēlēšanās meklēt vienīgo patieso laimes avotu. Prieku, kas atrodams vienīgi Kristū, jūs pastāvīgi cenšaties atrast ārpus Viņa. Kristu nav pieviltu cerību. Lūgšana — ak, cik lielā mērā šī dārgā priekšrocība ir atstāta novārtā! Dieva Vārda lasīšana sagatavo garu lūgšanai. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jūs tik maz esat noskaņoti tuvoties Kungam lūgšanās, ir tas, ka jūs lasāt aizraujošus stāstus, kas satrauc iztēli un pamodina nesvētas kaislības, tā padarot jūs nederīgus svētajam pienākumam. Dieva Vārds jums ir kļuvis nepatīkams, un lūgšanu stundas tiek aizmirstas, kaut gan tieši lūgšana kristietim dod spēku. Tad, būdams viens, viņš tomēr nav viens, jo jūt Tā tuvumu, kas ir sacījis: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas."

Jauniešiem vajadzīgs tieši tas, kā viņiem nav, un tā ir praktiska reliģija, ko nekas nespēj aizvietot. [384] Ticības apliecināšana vien neko nedod. Vārdi tiek ierakstīti draudzes grāmatās virs Zemes, bet nevis Dzīvības grāmatā. Es redzēju, ka starp divdesmit jauniešiem nav pat viena, kas zinātu, ko nozīmē dzīva ticība. Viņi saucas par Kristus kalpiem, bet patiesībā domā tikai par sevi, un, ja šī apmātība, kas viņus pārņēmusi, netiks salauzta, tad drīz vien tie ieraudzīs, ka tos sagaida pārkāpēju liktenis. Lai izvairītos no pašaizliedzības un uzupurēšanās patiesības dēļ, tie ir atraduši vieglāku ceļu. Tie ir nonākuši pie secinājuma, ka ar asarām un stiprā balsī pie Dieva raidītas nopietnas lūgšanas pēc piedodošās žēlastības un spēka pretoties sātana kārdināšanām nemaz nav nepieciešamas, jo pavisam labi var bez tādas dedzības iztikt. Kristus, godības Ķēniņš, bieži vien devās uz kalniem un vientuļām vietām, lai izteiktu Tēvam visas savas dvēseles vajadzības, bet grēcīgais, nespēcīgais cilvēks domā, ka var iztikt nemaz tik daudz nelūdzot.

Jēzus piemērs

Jēzus norāja jebkura veida nesātību un pārmērības, tomēr pēc dabas Viņš bija sabiedrisks. Viņš pieņēma dažādo ļaužu šķiru viesmīlību, apmeklēdams bagāto un trūcīgo, mācīto un neizglītoto ļaužu mājokļus, cenšoties viņu domas no ikdienas dzīves jautājumiem vērst uz garīgām un mūžīgām lietām. Kristus neatzina uzdzīvi, un Viņa rīcībā nebija saskatāmas ne mazākās viegl-prātības pazīmes, tomēr Viņš priecājās par nevainīgu patiesas laimes izpausmi un ar savu klātbūtni apstiprināja saviesīgus pasākumus. [385]

Kristieša cienīga atpūta

Kad mēs cenšamies atspirdzināt savu garu un stiprināt ķermeni, Dievs no mums prasa visas spējas vienmēr izlietot vislabākajiem mērķiem. Mēs varam un mums nepieciešams savu atpūtu veidot tā, lai uzticētos pienākumus pēc tam varētu veikt pēc iespējas sekmīgāk, atstājot vislabvēlīgāko iespaidu uz apkārt esošajiem ļaudīm. Pēc katras atpūtas dienas mājās vajadzētu atgriezties garīgi un fiziski spirgtākiem, sagatavotiem ar jaunu cerību un sparu atkal ķerties pie darba. (..)

Mums jāsekmē cilvēku labklājība un jābūt sabiedrībai par svētību; bet, ja mēs savām domām atļaujam klīst tikpat zemā līmenī kā daudzi, kas meklē vienīgi tukšu izklaidēšanos un ģeķību, vai tad mēs spēsim veicināt savas tautas un paaudzes augšupeju? Kādu svētību tad varam sniegt sabiedrībai? (..)

Atšķirība principos

Starp Kristus sekotāju atpūtai rīkotajiem pasākumiem un pasaules ļaužu izklaides un izpriecu veidiem vienmēr pastāvēs noteikts kontrasts. Lūgšanu, kā arī Kristus un svētu lietu pieminēšanas vietā no pasaulīgi noskaņoto cilvēku lūpām parasti būs dzirdami tukši smiekli un seklas sarunas. Viņu mērķis - jautri pavadīt laiku. Tāpēc šīs izpriecas iesākas un beidzas ar vieglprātīgām izdarībām. Bet mūsu sanāksmēm vajadzētu būt tā veidotām un mums pašiem tā izturēties, lai, [386] mājās atgriežoties, mēs nejustos noziegušies ne pret Dievu, ne cilvēkiem un skaidri apzinātos, ka nevienu no tiem, ar kuriem bijām kopā, nekādā veidā neesam ievainojuši vai uz kādu atstājuši sliktu iespaidu.

Cilvēka dabīgais prāts tiecas uz izpriecām un sevis pagodināšanu, un sātans savā viltībā gādā, lai tas viss būtu bagātīgi pieejams. Viņš cilvēkus cenšas pārņemt ar kāri pēc pasaulīgām izklaidēm, lai tiem neatliktu laika sev pajautāt: kā ir ar manu dvēseli? Izpriecu kāre ir kā infekcija. Tikai padodieties, un jūs tiksiet dzenāti no vienas vietas uz otru, arvien meklējot kādu jaunu izklaidēšanās veidu. Turpretī paklausība Dieva likumiem nostājas pret šo ietekmi un liek šķēršļus bezdievībai.

Jauniešiem vajadzētu atcerēties, ka viņi ir atbildīgi par visām tiem dāvātajām priekšrocībām baudīt prieku, kā arī par sava laika un spēju pareizu izlietošanu. Kāds varētu jautāt: vai tad mēs nedrīkstam izklaidēties un atpūsties? Vai mums bez pārtraukuma tikai jāstrādā un jāstrādā?

Neviens izpriecu veids, par kuru jūs ticībā varat lūgt Dieva svētību, nav bīstams. Bet tādas izpriecas, kas jūs dara nespējīgus lūgšanām vienatnē, pie ģimenes altāra vai atklātās lūgšanu sanāksmēs, nav drošas, bet bīstamas. [387]

Saviesīgas sanāksmes

Saviesīgas sanāksmes ir ļoti derīgas un pamācošas, ja sapulcējušos sirdī kvēlo mīlestība uz Kristu, ja tie sanāk kopā, lai dalītos domās, kas izraisījušās, pētot Dieva Vārdu, vai arī lai apspriestos par metodēm, kā sekmēt Kunga darbu un palīdzēt citiem cilvēkiem. Ja šajās sanāksmēs kā gaidīts viesis ir Svētais Gars, un netiek sacīts vai darīts kaut kas tāds, kas Viņu apbēdinātu vai izraidītu, tad Dievs tiek pagodināts, un visi klātesošie iziet dzīves ikdienā atspirdzināti un stiprināti.

Bet ir arī cita rakstura saviesīgas sanāksmes, kurās izpaužas lepnība, pārmērīga jautrība un bieži vien tukša tērzēšana. Tiecoties pēc labsajūtas, tādu sarīkojumu dalībniekiem draud briesmas aizmirst Dievu, un sargeņģeļi par viņiem raud. Vispārējā jautrībā klātesošie uz brīdi jūtas kā paradīzē. Visi ļaujas uzbudinājumam un līksmībai. Acis mirdz, vaigi kvēlo, bet sirdsapziņa ir iesnaudusies.

Atklājas garīguma trūkums

Tāda sajūsma un iedvesma nenāk no Debesīm. Tā ir pilnīgi pasaulīga. Eņģeļi skumji vēro, cik aizmāršīgi var būt ļaudis, kuru labā Kristus darījis tik daudz. Kad uznāk slimība vai tuvojas nāve, tad tie, kas dzīvojuši vienīgi savam priekam, par vēlu atzīst, ka viņu lukturos nav eļļas un tie ir pilnīgi nesagatavoti pabeigt savu dzīves gājumu. [388]

Daudzās saviesīgās sanāksmēs tieši sarunu raksturs nodod, kāda gara bērni tur sapulcējušies. Nenozīmīgi vārdi un tukši joki, kas domāti vienīgi smieklu izraisīšanai, nekad neliecina par Kristus klātbūtni. To lietotāji noteikti nevēlēsies iepazīties ar pārskatu par saviem izteicieniem, jo uz klausītājiem viņi ir atstājuši sliktu iespaidu, un Kristus ir apkaunots. Ak, kaut taču jaunieši padomātu par saviem vārdiem! Pēc tiem viņus attaisnos vai notiesās. Atcerieties, ka Jēzus ir jums blakus it visur, kur jūs ejat, — Viņš vēro jūsu izturēšanos un dzird izteiktos vārdus! Vai jums nebūtu kauns, ja Viņš jūs pēkšņi uzrunātu un jūs saprastu, ka Kungs ir dzirdējis jūsu iepriekšējās sarunas? (..)

Ja visādi citādi nopietns kristietis piedalās pasaulīgās izpriecās, tas nostājas uz bīstamas zemes. Viņš ir atstājis dzīvību dodošo Debesu atmosfēru un iegrimis dūmakā un miglā, jo daudzos gadījumos tādas izpriecas un saviesīgas sanāksmes apkauno Kristus reliģiju.

Kas grib palikt savienībā ar Kungu, tas tādās sanāksmēs nevar piedalīties. Tur saklausāmie vārdi nav viņam pieņemami, jo tā nav "Kānaānas valoda". Runātāji nevar uzrādīt nekādus pierādījumus, ka viņu sirds dziedātu slavu Dievam.

Nemanāmi iespaidi

Kas nav patiesi savā raksturā un ticības piedzīvojumos, visai ātri piekritīs piedalīties dažādās izklaidēs un izpriecās, ar savu iespaidu aizraujot līdzi arī citus. Dažreiz pat tādi jaunieši, kas cenšas dzīvot [389] kā Bībeles kristieši, tiek pierunāti tiem pievienoties viesībās. Nevē-lēdamies, ka tos uzskata par savādniekiem, un dabiski tiekdamies sekot citu piemēram, viņi nonāk to iespaidā, kuru sirdi un prātu, iespējams, nekad nav skārusi kāda dievišķa doma. Ja viņi lūgšanā būtu prasījuši padomu no Kunga, lai uzzinātu, ko Jēzus sacīja par kristiešu dzīvē nepieciešamajiem augļiem, tad saprastu, ka tādi sarīkojumi kalpo vienīgi tam, lai atturētu dvēseles pieņemt ielūgumu uz Jēra kāzu mielastu.

Dažreiz notiek, ka jauni cilvēki, kas rūpīgi mācīti Dieva ceļos, apmeklējot izpriecu vietas, cilvēcīgu iespaidu burvībā tiek no tiem novērsti un pieķeras pasaulīgā garā audzinātiem un izglītotiem biedriem. Viņi sevi pārdod uz visu dzīvi, savienojoties ar nekristīga rakstura cilvēkiem. Tie, kas patiesi mīl Dievu un Viņam kalpo, baidīsies nolaisties līdz pasaules līmenim, meklējot tādu draugu sabiedrību, kuru sirdī nav vietas Kristum. Viņi droši stāvēs par Jēzu, kaut arī tāda dzīve nozīmētu pašaizliedzību un uzupurēšanos.

Līdzeklis pret vieglprātību

Kristus dzīvoja, lai aizliegtu sevi un uzupurētos mūsu dēļ, — vai tad mums nevajadzētu aizliegt sevi Viņa dēļ? Vai iespēja izlīgt ar Dievu un iegūt Kristus taisnību, ko Viņš mums sagādājis, nav pietiekoši vērtīga pārdomu viela, lai pilnībā pārņemtu mūsu prātu? Ja jaunatne aizrautīgi apgūtu dārgās atziņas, ko satur Svētie Raksti, ja [390] domātu par piedošanu, mieru un mūžīgo taisnību, kas vainago pašaizliedzīgu dzīvi, tad neizjustu nekādas ilgas pēc apšaubāmām uzbudinošām izpriecām.

Kristus priecājas, ja jauniešu domas ir aizņemtas ar varenajiem un cēlajiem atpestīšanas plāna tematiem. Viņš ienāk un paliek to sirdīs kā pastāvīgs viesis, piepildot tās ar mieru un prieku. Un Jēzus mīlestība dvēselē kļūst par "ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai". Kam būs šī mīlestība, tie labprāt runās par lietām, ko Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.

Starp grēciniekiem un svētajiem, starp neatgrieztajiem un atgrieztajiem Dievs ir novilcis noteiktu atšķirības līniju. Šīs abas ļaužu grupas nevar savā starpā nemanāmi saplūst kopā kā varavīksnes krāsas, jo tās ir tik tālu viena no otras kā pusdienas laiks no pusnakts. Dieva ļaudis nevar droši veidot tuvas attiecības ar tiem, kas zina patiesību, bet pēc tās nedzīvo. Sentēvs Jēkabs, runājot par kādu noteiktu savu dēlu rīcību, kas radīja viņā riebumu, bija spiests izsaukties: "Lai mana dvēsele nepiebiedrojas viņu padomam, lai mana sirds nepievienojas viņu pulkam!" Viņš saprata, ka, biedrojoties ar grēciniekiem to darbos, tiktu apkaunots viņa paša gods. Tāpēc sentēvs lika atskanēt briesmu signālam, brīdinot mūs izvairīties no sliktas sabiedrības, lai neaptraipītos ar ļaunumu. Un arī Svētais Gars ar apustuļa Pāvila vārdiem ir izteicis līdzīgu brīdinājumu: "Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā!" [391]

Atzīstamas saviesīgas sanāksmes

Katra ietekmes spēja ir nopietni jāizkopj un jāizlieto, lai mantotu dvēseles Kristum. Jauniešiem nevajadzētu iedomāties, ka viņu spēles, izklaides vakari un muzikālie sarīkojumi, kādus tie parasti organizē, ir Kristum pieņemami.

Man atkārtoti ir sniegta gaisma, ka visās mūsu sanāksmēs vajadzētu izpausties izšķirošam reliģiskam iespaidam. Ja mūsu jaunieši pulcētos, lai lasītu un censtos izprast Rakstus, jautājot sev: "Kas man jādara, lai iemantotu mūžību?", un tad vienoti nostātos patiesības pusē, Kungs Jēzus liktu svētībai ieplūst ikviena klātesošā sirdī.

Ak, kaut taču katrs draudzes loceklis un katrs mūsu iestāžu darbinieks atzītu, ka šī dzīve ir skola, kurā mums jāapgūst skaidrība, domu tīrība un nesavtīga rīcība, lai reiz varētu izturēt Debesu Dieva pārbaudi! Tiešām, par ikvienu vārdu, darbu un pat domu pastāv ieraksti Debesu pārskatu grāmatās. (..)

Patiesības spēkā un tās visu aptverošajā iespaidā mums jātiek svētotiem un paceltiem līdz Dieva Vārdā norādītajam augstajam standartam. Kunga ceļu var iepazīt vienīgi ar visrūpīgāko paklausību Viņa Vārdam. Meklējiet Rakstos! [392]

Kā pavadīt brīvās dienas ?

Visiem, kas strādā fizisku darbu, un vēl vairāk tiem, kas galvenokārt nodarbināti garīgi, ir nepieciešams atpūsties un atjaunot spēkus. Ne mūsu atpestīšanas labā, ne Dieva goda dēļ, pat domājot par garīgām lietām, nav vēlams prātu uzturēt pastāvīgā sasprindzinājumā vai pārlieku

lielā slodzē. Tomēr ir izklaides veidi — dejas, kāršu spēles, šahs, domino un citi —, kuri mums kā kristiešiem nav pieņemami, jo Debesis tos nosoda. Tādi laika kavēkļi atver durvis lielam ļaunumam. Tie nedod nekādu labumu, bet atstāj uzbudinošu iespaidu, dažiem attīstot un veicinot tieksmi uz azartspēlēm un izlaidību. Visas šīs spēles kristiešiem vajadzētu noraidīt un to vietā izvēlēties kaut ko pilnīgi nevainīgu.

Es redzēju, ka brīvās dienas mums nevajadzētu pavadīt pēc pasaulīgo izpriecu parauga, tomēr, lai bērnos neizsauktu neapmierinātību, pret tām nedrīkst izturēties nevērīgi. Tieši šajās dienās, kad pastāv briesmas, ka mūsu bērni var tikt pakļauti sliktiem iespaidiem un nonākt pasaulīgo sarīkojumu postošajā varā, vecākiem būtu jāpadomā, ko likt bīstamo izpriecu vietā. Ļaujiet bērniem saprast, ka jūs vienmēr tiecaties pēc viņu laimes un labklājības.

Lai dažas ģimenes, kas dzīvo pilsētā vai kādā lielā ciematā, uz kādu dienu pārtrauc savu fizisko un garīgo aizņemtību un kopīgi dodas uz laukiem, uz kāda ezera piekrasti vai [393] skaistu mežu, kur dabas ainavas ir sevišķi krāšņas! Lai tās nodrošinās ar vienkāršu, veselīgu barību, ar vislabākajiem augļiem un graudu maizi, uzklājot galdu koku ēnā vai tieši zem atklātā debesu juma! Kustības svaigā gaisā un skaistā apkārtnē ierosinās ēstgribu, un tiem būs iespēja baudīt azaidu, kura dēļ tos apskaustu pat ķēniņi.

Tādās reizēs vecākiem un bērniem vajadzētu justies brīviem no rūpēm, darba un nospiestības. Pieaugušie kopā ar jauniešiem var atkal kļūt kā bērni, padarot šo izbraukumu tik patīkamu, cik vien iespējams. Lai visa diena tiek veltīta vienīgi atpūtai!

Fiziskās kustības svaigā gaisā atstās labu iespaidu uz veselību īpaši tiem, kuri ikdienā parasti uzturas telpās un ir nodarbināti pie galda sēdot. Visiem, kam vien tas iespējams, šāda atpūta būtu jāuzskata par pienākumu. Pazaudēt tā nevar neko, bet iegūt var pietiekoši daudz. Savās darba vietās tie pēc tam atgriezīsies ar jaunu spēku un drosmi strādāt vēl dedzīgāk un būs labāk sagatavoti pretoties slimībām.

Kristīgie prieka avoti

Dievs katram cilvēkam ir paredzējis prieku, ko vienlīdz var baudīt kā bagātais, tā nabagais, — prieku, kas atrodams tīrās domās un nesavtīgā rīcībā, prieku, kas ienāk sirdī, izsakot laipnus vārdus un veicot līdzjūtības pilnus darbus. Kas tā izturēsies, no tiem spīdēs Kristus gaisma, atvieglojot daudziem bēdu aptumšoto dzīvi. [394]

Literārās biedrības

Bieži tiek jautāts: vai literārās biedrības mūsu jaunatnei dod kādu labumu? Lai pareizi atbildētu, mums vajadzētu pārdomāt ne tikai šo biedrību atklāti paziņotos mērķus, bet arī iespaidu, kādu tās, kā zināms, patiesībā izplata. Prāta spēju garīgā attīstība ir pienākums, ko mēs esam parādā paši sev, sabiedrībai un Dievam. Bet sava intelekta veidošanā mēs nekad nedrīkstam lietot tādus līdzekļus, par kuriem jāmaksā ar morālām

un garīgām vērtībām. Augstāko pilnību mēs sasniegsim vienīgi harmoniski attīstot gan morālās, gan prāta spējas. Vai literārās biedrības, kādas tās vispār pazīstamas, nodrošina tādu iznākumu?

Literārās biedrības izplata savam nosaukumam gandrīz vai pilnīgi pretēju iespaidu. Tās parasti jaunatnei ir pat kaitīgas, jo sātans to dalībniekiem uzspiež savu zīmogu. Kas vien vīriešus dara vīrišķīgus un sievietes sievišķīgas, tas viss izstaro no Kristus rakstura, un, jo mazāk tādās biedrībās atklājas Kristus, jo mazāk tās var palīdzēt, lai izkoptu izsmalcinātību, skaidrību un cēlumu — kam taču vajadzēja būt to uzdevumam! Kad pasaulīgi noskaņotie ļaudis šīs sanāksmes vada atbilstoši savām tieksmēm, Kristus Gars tiek atraidīts. Prāts tiek novērsts no nopietnām lietām, prom no Dieva, no reālā un būtiskā pie šķietamā un virspusējā. Literārās biedrības — ak, kaut šis nosaukums izteiktu to patieso raksturu! Bet — kas kopīgs pelavām ar kviešiem? [395]

Nolūki un mērķi, kas tika izvirzīti, dibinot literārās biedrības, iespējams bija nevainojami, bet, ja to darbību nekontrolē dievišķā gudrība, tās pilnībā pārņem ļaunais. Tur parasti sanāk kopā

sirdī un dzīvē neticīgie un bezdievīgie, lai bieži vien ieņemtu visatbildīgākās vietas. Likumi un noteikumi var būt pieņemti ar nodomu novērst jebkuru samaitājošu iespaidu, bet sātans, šis gudrais ģenerālis, vienmēr darbojas, lai sabiedrībai piedāvātu savus plānus, un diemžēl, laika gaitā viņam tas pārāk bieži izdodas. Lielais pretinieks viegli atrod pieeju tiem, kurus viņš jau agrāk pārvaldījis, un tad ar viņu palīdzību īsteno savus nodomus. Lai sanāksmes padarītu interesantas pasaules ļaudīm, tiek ieviesti dažādi laika kavēkļi, kā rezultātā tā sauktie literāro biedrību vakari pārāk bieži pārvēršas par samaitājošām izrādēm un tukšu blēņošanos. Tas viss apmierina miesīgo prātu, kas ir ienaidā ar Dievu, bet nestiprina intelektu un neveido morālo stāju.

Tas, ka dievbijīgie šajās biedrībās satiekas ar neticīgajiem, nevienu grēcinieku nepadara svētu. Ja Dieva ļaudis labprātīgi apvienojas ar pasaulīgi noskaņotiem, neatgrieztiem cilvēkiem, ļaujot tiem visu noteikt, tad nesvētais iespaids, kā iedarbībai viņi sevi pakļauj, tos aizvedīs prom no Kunga. Pirmajā brīdī, šķiet, ka tādās attiecībās nav nekā nosodāma, tomēr prāts, kas nav pakļauts Dieva Gara kontrolei, nebūs gatavs atsaukties patiesībai un taisnībai. Ja tie jau agrāk būtu ilgojušies pēc garīgām vērtībām, tad arī būtu [396] ieņēmuši vietu Jēzus Kristus sekotāju rindās. Šīs abas ļaužu šķiras pārvalda dažādi kungi, un tām ir pretēji nolūki, cerības, gaume un ilgas. Kristus sekotāji priecājas, domājot par skaidriem, saprātīgiem un cēliem tematiem, turpretī tie, kam nepatīk svētas lietas, nav apmierināti ar sanāksmēm, ja tur galvenā vieta nav atvēlēta virspusējām un tukšām izdarībām. Tādēļ šādā sabiedrībā garīgums maz pamazām atkāpsies neticības priekšā, un visas pūles saskaņot savā būtībā pretējus principus cietīs neveiksmi.

Ir pieliktas pūles izveidot plānus tādu literāru biedrību dibināšanai, kas būtu derīgas visiem dalībniekiem, — tādu biedrību, kur ikviens darbinieks izjustu morālu atbildību par iznākumu un izvairītos no ļaunuma, kas šīs sabiedrības kopas bieži vien padara par briesmām reliģiskiem pamatprincipiem. Bet tādu literāru pasākumu vadīšanai nepieciešami apdomīgi, ar veselīgu spriedumu apveltīti cilvēki, kas paši dzīvo ciešā savienībā ar Debesīm, spēj saskatīt ļaunās noslieces, un, sātana nepievilti, iet taisni uz priekšu pa godīguma ceļu, vienmēr turot augstu pa-celtu Kristus karogu. Tad kopējais iespaids radītu cieņu, un sanāksmes izveidotos vairāk par svētību, nevis par lāstu.

Ja tādu literāru biedrību organizēšanā un vadīšanā jaunatnei pievienojas vīrieši un sievietes, kas jau sasnieguši brieduma gadus, tas var būt vienlīdz lietderīgi un interesanti. Tomēr, ja šīs sanāksmes izvēršas smieklos un rupjos jokos, tad sauciet tās kā nu gribiet, tikai ne par literārām un stiprinošām. Tad tās jau izkropļo gan cilvēka intelektuālās, gan morālās izjūtas. [397]

Bībeles lasījumi, Rakstos iekļauto tematu kritiska aplūkošana, zināšanas pavairojošu un prātu attīstošu sacerējumu iztirzāšana un pravietojumu vai Jēzus Kristus dārgo mācību pētīšana, — tas viss stiprina intelektu un garīgumu. Dziļāka iepazīšanās ar Svētiem Rakstiem asina mūsu izšķiršanās spējas un nodrošina dvēseli pret sātana uzbrukumiem.

Tikai nedaudzi apzinās pienākumu kontrolēt savas domas un iztēli. Nedisciplinētam prātam ir grūti koncentrēties uz noteiktiem derīgiem tematiem, un, ja domas netiek pareizi virzītas, ticība dvēselē vienkārši nevar uzplaukt. Prātam jātiek pārņemtam ar svētām un mūžīgām patiesībām, vai arī tas lolos seklas un virspusējas domas. Gan intelektuālie, gan morālie spēki jāpakļauj stingrai audzināšanai, pastāvīgi tos vingrinot un nostiprinot. (..)

Prātam, tāpat kā sirdij, jātiek svētītam kalpošanai Dievam. Kungam ir tiesības uz visu, kas mēs esam un kas mums pieder. Kristus sekotājiem nevajadzētu nodoties nekādām baudām vai piedalīties pasākumos, lai arī cik nevainīgi un vērtīgi tie izliktos, ja to izglītotā sirdsapziņa saka, ka tas varētu nest zaudējumus garīgā dzīvē. Katram kristietim vajadzētu censties atvairīt ļaunuma plūdus un pasargāt mūsu jaunatni no iespaidiem, kas to tiecas novest samaitāšanā. Ak, kaut Dievs mums palīdzētu iet pret straumi! [398]