Atgriezties pie saraksta
Vēstis jaunatnei
156–158 / 158
Laulības dzīves atbildības
Daudzi laulības attiecības veido bez kāda mantiska nodrošinājuma — personīga īpašuma vai paredzama mantojuma. Viņiem arī nav fiziskā spēka un garīgās enerģijas, lai kaut ko darītu šīs lietas labā. Bet tieši tie ir vissteidzīgākie uz precībām un tiecas uzņemties atbildības, par kurām viņiem nav nekāda priekšstata. Tiem trūkst cēlu, augšup virzošu izjūtu, un nav nekādas izpratnes par vīra un tēva pienākumiem, kā arī par izdevumiem, ko prasa ģimenes uzturēšana. Saimei pieaugot, tie savos darījumos tā arī nekļūst veiksmīgāki. (..)
Dievs laulību izveidoja cilvēcei par svētību, bet, kopumā vērtējot, tā tagad tiek izlietota tik ļaunprātīgi, ka kļuvusi par briesmīgu lāstu. Lielākā daļa vīriešu un sieviešu laulības attiecības ir uzņēmušies, vadoties vienīgi no domām, ka tie viens otru mīl. Tomēr tiem vajadzētu saprast, ka laulības dzīve uzliek daudz plašākas atbildības. Viņiem taču būs jārūpējas, lai pēcnācēji būtu fiziski veseli un garīgi stipri. Tomēr tikai daži vadās no šiem augstākajiem motīviem un apsvērumiem, ko taču nedrīkstētu atstāt neievērotus, — ka
arī apkārtējai sabiedrībai ir savas prasības, vai topošās ģimenes iespaids būs uz labu vai ļaunu. [462]
Labas sprieduma spējas un paškontrole laulībā
Tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem, nevajadzētu uzņemties laulības saistības, pirms viņi šo lietu nav rūpīgi un ar lūgšanām pārdomājuši un izvērtējuši no augstāka redzes viedokļa, lai noskaidrotu, vai šī savienība var pagodināt Dievu. Viņiem vajadzētu pamatīgi apsvērt katru iespējamo priekšrocību, lai jebkuras rīcības virzošais spēks būtu svētie principi.
Uz priekšu raugoties
Tāpat arī, pirms domāt par ģimenes pieaugumu, būtu nepieciešams visu rūpīgi apsvērt, vai viņu bērnu nākšana pasaulē Kungu pagodinās vai apkaunos. Ar savstarpējām attiecībām jau pašā sākumā un visā laulības dzīves laikā tiem vienmēr vajadzētu rūpēties par Dieva godu. Tiem mierīgi jāizvērtē, ar ko savus pēcnācējus nodrošinās, jo nevienam nav tiesību laist bērnus pasaulē, lai tie kļūtu par nastu citiem. Vai viņiem ir darbs, ar ko ģimeni uzturēt, nevienu citu neapgrūtinot? Ja tā nav, tad ir noziegums domāt par bērniem, kam būtu jācieš no pienācīgas aizgādības, uztura un apģērba trūkuma.
Kaislību varā
Šajā steigas un samaitātības laikmeta šīs lietas bieži neņem vērā. Ļaudis pārvalda jutekliskas kaislības, kas netiek pakļautas saprāta kontrolei, kaut arī rezultātā seko nespēks, posts un [463] nāve. Vīriešu nesavaldīto kaislību dēļ, kurus pareizāk būtu saukt par dzīvniekiem un nevis par laulātajiem draugiem, sievietes ir spiestas aizvadīt grūtību, moku un ciešanu pilnu dzīvi. Tā ir nožēlojama eksistence, ja mātēm gandrīz visu dzīves laiku ar bērniem uz rokām jādomā tikai par to, kā tos pabarot un apģērbt. Tāds posts šodien arvien vairāk piepilda mūsu pasauli.
Ir pavisam maz īstas, neviltotas un sevi ziedojošas, tīras mīlestības. Šī dārgā vērtība ir ļoti reti sastopama. Par mīlestību parasti nosauc kaislības. Ne viena vien sieviete tā ir pazaudējusi savu jauko un maigo iejūtību, jo laulības attiecības tam, kuru viņas sauc par savu vīru, it kā atļauj brutālu rīcību. Vīra mīlestība bieži kļūst tik zemiska, ka sievu sāk pārņemt riebums.
Paškontroles nepieciešamība
Daudzas ģimenes atrodas visnelaimīgākajā stāvoklī tāpēc, ka vīri un tēvi savas dabas dzīvnieciskajām tieksmēm ļauj ņemt virsroku pār intelektu un morāli. Rezultātā bieži tiek izjusts nespēks un nospiestība, bet par cēloni reti kad uzskata pašu nepareizo rīcību. Mums ir svinīgs pienākums pret Dievu saglabāt šķistu garu un veselu miesu, lai cilvēcei no mums būtu kāds labums un kalpošana Kungam būtu nevainojama. [464]
Īzāka piemērs
Neviens, kas bīstas Dievu, nepaliks neapdraudēts, ja savu dzīvi savienos ar tādu personu, kas Viņu negodā. "Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš
sarunājušies?" Laulāto laime un labklājība ir atkarīga no abu pušu saskaņas, bet starp ticīgo un neticīgo pastāv dziļa atšķirība gaumes, tieksmju un uzskatu ziņā. Viņi kalpo diviem dažādiem kungiem, starp kuriem nevar būt nekādas vienošanās. Cik skaidri un pareizi arī nebūtu viena principi, neticīgā dzīvesbiedra uzskati vienmēr tieksies to novērst no Dieva.
Kas stājies laulībā, būdams neatgriezts, tam pēc atgriešanās ir vēl lielāks pienākums palikt uzticīgam pret savu dzīvesdraugu, kaut reliģisko uzskatu ziņā tie viens no otra stipri atšķirtos; tomēr Dieva prasības jāstāda augstāk par visu, augstāk par jebkādām laicīgām lietām, pat ja līdz ar to rastos grūtības un vajāšanas. Ar mīlestības garu un pazemību tāda uzticība var atstāt savu iespaidu un mantot neticīgo pusi. Bet ticīgo laulības ar neticīgajiem Bībelē ir aizliegtas. Dieva norādījums skan: "Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem."
Dievs Īzāku ļoti pagodināja, darīdams viņu par apsolījumu mantinieku, no kura pār pasauli jānāk svētībai; un tomēr, būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš padevās tēva lēmumam sūtīt dievbijīgo, piedzīvojušo kalpu, [465] lai tas viņam izraudzītu sievu. Un kā sekas šai laulībai, kura tika slēgta pēc Svēto Rakstu ieteikuma, paveras jauka un skaista ģimenes aina: "Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja.(..)
Kāds kontrasts starp Īzāka izturēšanos un mūsdienu jaunatnes paradumiem — pat to vidū, kas sevi sauc par kristiešiem! Jaunie ļaudis pārāk bieži domā, ka attiecībā uz izvēli mīlestībā nav ko prasīt padomu citiem, ka tā ir sfēra, kuru nekādā veidā nevajadzētu kontrolēt ne Dievam, ne viņu vecākiem. Jau ilgi, pirms tie sasnieguši pienācīgu vecumu, viņi sevi uzskata par spējīgiem izdarīt izvēli bez vecāku palīdzības, un pa lielākai daļai pietiek ar dažiem gadiem, lai pārliecinātos, ka ir maldījušies, bet tad jau bieži ir par vēlu, lai novērstu briesmīgās sekas. Tas pats pašsavaldīšanās un gudrības trūkums, kas diktēja sasteigto izvēli, ļaunumu ar gadiem padara vēl lielāku, līdz laulība kļūst par nospiedošu jūgu. Daudzi tādā veidā ir izpostījuši savu šīs dzīves laimi un cerību nākamai dzīvei.
Ja vien ir kāda lieta, kas rūpīgi jāpārdomā un kur jāmeklē vecāku un piedzīvojušu cilvēku padoms, tad tā ir laulība. Ja Bībeles norādījumi vispār ir vajadzīgi un ja kaut kur jālūdz pēc dievišķās vadības, tad tas jādara pirms spert kādu soli, kas cilvēkus saista uz visu mūžu.
Vecāki nekad nedrīkst kļūt nevērīgi savā personīgajā atbildībā attiecībā uz bērnu nākotnes laimi. Īzāka godbijība pret sava tēva lēmumu [466] bija ieaudzināta; viņš bija mācījies cienīt paklausību. Prasot no bērniem cieņu pret vecāku autoritāti, Ābrahāma ikdienas dzīve tajā pašā laikā apliecināja, ka šī autoritāte nav nekāda savtīga un patvaļīga virskundzība, bet balstās uz mīlestību un pamatota rūpēs par savu bērnu laimi un labklājību.
Lai tēvi un mātes apzinās pienākumu virzīt jauniešus uz tuvāku draudzību ar personām, kas tiem varētu būt piemēroti dzīvesdraugi. Vecākiem, Dieva žēlastības vadītiem, jāuzņemas atbildība ar savu personīgo piemēru un pamācībām jau no agras jaunības savu bērnu raksturu veidot tā, lai tie būtu tīri un cēli un lai tos pievilktu viss patiesais. Līdzīgs pievelk līdzīgu, līdzīgs ciena līdzīgu. Lai dvēselē jau agri tiek iedēstīta mīlestība uz
patiesību un šķīstumu, ka jaunieši meklētu tādu sabiedrību, kur valda šīs rakstura īpašības! (..)
Īsta mīlestība ir augsta un svēta, pavisam citāda rakstura nekā tā, kura rodas impulsīvi un kura, smagi pārbaudīta, tikpat pēkšņi mirst. Uzticīgi pildot pienākumus vecāku mājās, jaunieši sagatavosies savas ģimenes dibināšanai. Lai viņi vingrinās pašaizliedzībā, laipnībā, pieklājībā un kristīgā līdzjūtībā, tad mīlestība sirdī neatdzisīs, un, kas nāks no tādas saimes, tie pratīs rūpēties par otra cilvēka laimi, kuru būs izvēlējušies par savu dzīvesbiedru. Tāda laulība nebūs mīlestības beigas, bet - tikai tās sākums.
Atgriezties pie saraksta