Vēstis jaunatnei

Sātans — spēcīgs ienaidnieks

Kritušais cilvēks ir sātana likumīgs gūsteknis, un Jēzus Kristus uzdevums bija atbrīvot to no šīs ļaunās varas. Cilvēks dabīgi tiecas uzklausīt velna ieteikumus un viens pats nevar pretoties tik briesmīgam ienaidniekam. To pārspēt iespējams vienīgi tad, ja viņa sirdī iemājo varenais Uzvarētājs Kristus. Velna varu, kurš, pārstaigādams Zemi, ir klāt it visur, var ierobežot vienīgi Dievs. Ļaunais pastāvīgi ir nomodā, baidoties nokavēt izdevības iznīcināt dvēseles, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Dieva ļaudis to apzinātos un varētu izvairīties no viņa valgiem.

Sātans parasti izlieto masku

Velns ir izdomājis dažādas viltības, lai pēdējā lielajā cīņā pret Dieva tautu tā viņu nepazītu. 2. Kor. 11:14 ir sacīts: "Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli." Kamēr dažas pieviltas dvēseles vēl apgalvo, ka sātans vispār neeksistē, viņš tās jau ir sagūstījis un plaši izmanto savā darbā. Viņš daudz labāk par Dieva ļaudīm pazīst varu, kāda tiem būtu pār viņu, ja tie apzinīgi atsauktos uz Kristus spēku.

Pazemīgi izlūdzoties varenā Uzvarētāja palīdzību un pilnībā uz To paļaujoties, pat visvājākie patiesības aizstāvji var sekmīgi cīnīties pret sātanu un viņa pulkiem. Velns ir par gudru, [52] lai ar savām kārdināšanām tuvotos atklāti un pārdroši, jo tad varētu pamosties kristiešu snaudošā enerģija un tie meklētu atbalstu pie sava spēcīgā Glābēja.

Tāpēc viņš ierodas nemanāmi un nomaskējies strādā, izlietodams ārēji dievbijīgos nepaklausības bērnus. Viņš pieliek visus spēkus, lai Dieva ļaudis pastāvīgi traucētu, kārdinātu un novestu maldos.

Tas, kurš uzdrošinājās kārdināt un izsmiet mūsu Kungu, kuram bija vara ņemt Jēzu uz rokām un uznest uz tempļa jumta un pēc tam uz ļoti augsta kalna, šo varu apbrīnojamā kārtā izmantos pašreizējā paaudzē, kas savā gudrībā tālu atpaliek no mūsu Kunga un gandrīz pilnībā ignorē sātana izsmalcināto viltību un spēku.

Viņš dīvainā veidā ietekmēs to cilvēku izjūtas, kuriem ir dabīga tieksme pakļauties ļauniem iespaidiem. Sātans gavilē, ja to pieņem vienīgi kā izdomātu būtni. Ja viņu neuzlūko nopietni un bērnu pasakās attēlo līdzīgi kādam dzīvniekam — tas ir tieši tas, ko viņš vēlas. Ļaudis velnu uzskata par tik neievērojamu, ka ir pilnīgi nesagatavoti tā gudro plānu priekšā, un gandrīz vienmēr iekrīt izliktajās cilpās. Ja cilvēki izprastu viņa smalkās viltības un varu, tad būtu daudz labāk sagatavoti tam pretoties. (..)

Cīņa par katru dvēseli

Es redzēju ļaunos eņģeļus cīnāmies par dvēselēm un Dieva eņģeļus tiem pretojamies. Sadursme bija ļoti asa. Ļaunie eņģeļi drūzmējās ap cilvēkiem, ar savu slikto iespaidu saindējot atmosfēru ap tiem un notrulinot viņu uztveres spējas. Svētie eņģeļi [53] bija nomodā par šīm dvēselēm un gaidīja brīdi, lai varētu atvairīt sātana spēkus, jo viņu uzdevums nav pārvaldīt kāda atsevišķa indivīda prātu pret viņa paša gribu. Ja cilvēki padodas ienaidniekam un nemaz necenšas tam pretoties, tad Dieva eņģeļi nevar darīt neko vairāk, kā vienīgi aizturēt sātana pulkus, lai tie briesmās nonākušos neiznīcinātu, līdz viņi saņemtu lielāku gaismu, atmostos un meklētu palīdzību no augšienes. Jēzus svētajiem eņģeļiem nav devis uzdevumu atbrīvot tos, kas paši nepieliek nekādas pūles, lai izglābtos.

Tiklīdz sātans sajūt briesmas zaudēt kādu dvēseli, tas dara visu iespējamo, lai to noturētu. Kad cilvēks, kas nonācis viņa varā, apzinās savu stāvokli un sirsnīgi lūdz Jēzu pēc palīdzības, ļaunais ienaidnieks, baidoties pazaudēt šo gūstekni, ar saviem eņģeļiem pastiprināti aplenc na-baga dvēseli un izveido tai apkārt biezu tumsas aizsegu, lai Debesu gaisma to nevarētu aizsniegt. Bet, kas tādās briesmās pastāv un savā vājumā un bezcerībā paļaujas uz Kristus asins

nopelnu, tā nopietno ticības lūgšanu Jēzus noteikti uzklausīs un sūtīs spēcīgus eņģeļus viņu atbrīvot.

Sātans nevar paciest, ja kāds atsaucas uz viņa vareno Sāncensi, jo tas baidās un dreb Kristus majestātes un spēka priekšā. Izdzirdot sirsnīgu lūgšanu, dreb visi ļaunie spēki. (..) Un, kad, Debesu bruņās tērpti, visspēcīgākie eņģeļi nāk palīgā bezpalīdzīgajai un vajātajai dvēselei, sātans un viņa pulki atkāpjas, apzinoties, ka cīņu ir zaudējuši. [54]

Cīņas raksturs

Cilvēka griba ir agresīva un pastāvīgi cenšas visās lietās panākt savu. Ja tā nostājas Dieva un patiesības pusē, dzīvē atklājas Gara auglis; un Kungs ir apsolījis savu algu, godu un mieru ikvienam, kas dara labu.

Ja gribu atļauj veidot sātanam, tad tas to lieto, lai sasniegtu savus mērķus. Viņš musina uz neticības teorijām, un izaicina cilvēka sirdi pretoties Dieva Vārdam. Neatlaidīgi un nerimstoši pūloties, tas cenšas ļaudīm iedvest savu paša neatslābstošo naidu un pretestību pret Dievu, nostādot tos opozīcijā pret Debesu norādījumiem, kārtību un Svētā Gara darbu. Tā viņš zem sava karoga sapulcina visus ļaunos spēkus un pakļauj tos savai vadībai cīņā pret visu labo.

Aicinājums pretoties ļaunajiem spēkiem

Sātans darbojas, lai cilvēka sirdī uz troņa nebūtu vietas Dievam un viņš cilvēcisko dabu varētu veidot pēc savas samaitātās līdzības. Viņš satrauc visas ļaunās tieksmes, atmodina nesvētās kaislības un iekāres un tad pasludina: ja jūs atteiksities no sava godīguma un neņemsit vērā sirdsapziņu, es jums došu varu un godu, bagātību un dažādas grēcīgas baudas, Tādā veidā viņš pazemo cilvēka spējas un iesaista tās grēka važās. [55]

Dievs ikvienu aicina pretoties ļaunā varai. Kungs saka: "Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs tās iekārēm! Ne- nododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam."

Kristieša dzīve paiet kā kara laukā. "Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." Un šai cīņā starp taisnību un netaisnību mēs sekmes varam gūt vienīgi ar dievišķu atbalstu. Mūsu ierobežotā griba jānodod Neierobežotās varas pakļautībā; cilvēciskajai gribai jāsaplūst ar Kunga gribu. Tad mēs saņemsim Svētā Gara palīdzību, un katra uzvara veicinās pazaudētā Dieva mantojuma atgūšanu un Viņa līdzības atjaunošanu dvēselē.

Svētā Gara palīdzība

Kungs Jēzus savā darbā izmanto Svēto Garu, kas ir Viņa pārstāvis. Ar Gara palīdzību Viņš liek ieplūst dvēselē jaunai dzīvībai, pavairo labos spēkus, šķīsta no morālās netīrības un dara derīgus savai valstībai. Jēzus piešķir bagātas svētības, izdalot tās cilvēkiem kā dāvanas. Viņš ir gudrībā un spēkā neierobežotais Brīnišķais Padomdevējs, un, ja mēs atzīstam Gara spēku un atļaujam Tam sevi veidot, tad kļūstam pilnīgi Viņā. Ak, kas par iespēju! Kristū "mājo visa dievības pilnība", un jūs varat būt pilnīgi Viņā. Cilvēka sirds [56] nekad nejutīsies laimīga, kamēr nebūs pakļāvusies Dieva Gara vadībai. Viņš veido atjaunoto dvēseli Jēzus Kristus līdzībā. Gara ietekmē naids pret Dievu pārvēršas ticībā un mīlestībā, bet lepnums - pazemībā. Dvēsele atzīst patiesības skaistumu, un Kristus tiek pagodināts ar rakstura skaidrību. Kad ir notikusi tāda pārvērtība, eņģeļi sajūsmā dzied, un Dievs un Kristus priecājas par dievišķā līdzībā pārveidotajām dvēselēm. (..)

Uzvaras alga

Cīņa starp labo un ļauno nav kļuvusi mazāk asa kā Kristus dienās. Ceļš uz Debesīm nav palicis gludāks kā tajā laikā. Visi mūsu grēki noteikti jāatstāj. Ir jāatbrīvojas no katras iemīļoto

tieksmju apmierināšanas, kas kavē garīgo attīstību. Jāupurē pat "labā acs" vai "labā roka", ja tās pavedina uz grēku. Vai mēs esam labprātīgi atteikties no savas gudrības, lai Debesu valstībā ieietu kā mazi bērni? Vai gribam šķirties no mūsu paštaisnības? Vai esam gatavi nemeklēt cilvēku piekrišanu? Mūžīgās dzīvības dāvana ir neizsakāmi vērtīga. Vai mēs vēlamies ar prieku pieņemt Svētā Gara palīdzību un tad sadarboties ar Viņu, pieliekot pūles un nesot upurus proporcionāli gaidāmajam ieguvumam? [57]

Sātana īpašās pūles

Man tika atklāts, cik uzmanīgiem mums vajadzētu būt ik uz soļa un cik neatlaidīgi pretoties sātana glaimiem un viltīgajiem plāniem. Viņš ir ietērpies gaismas eņģeļa izskatā un tagad piekrāpj un sagūsta tūkstošus. Ienaidniekam ir milzīgas priekšrocības, jo viņš labi pazīst cilvēka dabu. Līdzīgi čūskai, tas nemanāmi pielien, lai grautu Dieva plānus. Kristus veiktos brīnumus un darbus viņš pieraksta cilvēciskām spējām.

Ja sātans pret kristietību cīnītos atklāti un tieši, tas ticīgos bēdās un nāves bailēs novestu pie viņu Glābēja kājām, un spēcīgais un varenais Atbrīvotājs nekaunīgo pretinieku piespiestu bēgt. Bet, pieņēmis gaismas eņģeļa izskatu, velns iespaido prātu novērsties no vienīgā drošā un pareizā ceļa. Frenoloģija un psiholoģija, kā arī hipnoze ir tie kanāli, pa kuriem sātans vistiešākajā veidā tuvojas mūsdienu paaudzei, uzmācoties ar tādu spēku, kas raksturīgs viņa darbam īsi pirms pārbaudes laika beigām. (..)

Jo vairāk mēs tuvojamies laika galam, jo vieglāk cilvēka prāts gatavs pakļauties ļaunā ienaidnieka viltībām. Piekrāptos mirstīgos tas pamudina Kristus brīnumdarbus izskaidrot ar parastiem dabas likumiem. Lai nostiprinātu pats savu varu un prasības, viņš Jēzus Kristus darbu ir centies viltot vienmēr, bet parasti nekad to nedara atklāti. Viņš ir viltīgs un labi zina, ka pie kritušajiem cilvēkiem [58] savu vislabāk panāks, ietērpies gaismas eņģeļa izskatā.

Jēzum tuksnesī sātans parādījās kā skaists jauns vīrietis — vairāk līdzinoties iespaidīgam monarham nekā kritušam eņģelim. Viņš citēja Svētos Rakstus un sacīja: "Stāv rakstīts!" Šo pašu izteiksmes veidu aizstāvoties lietoja arī Kristus. Velns centās sev par labu izmantot Jēzus fizisko nespēku, kad Tas kā cietējs bija uzņēmies mūsu cilvēcisko dabu. (..)

Paļaušanās uz saviem spēkiem

Ja sātans var tā apmuļķot un pievilt cilvēkus, liekot šiem mirstīgajiem domāt, ka viņos pašos ir pietiekoši daudz spēka lielu un labu darbu veikšanai, tad tie ari vairs nesagaida no Dieva to, ko paši it kā spēj paveikt. Viņi vairs neatzīst Dieva augstāko varu. Tie Kungam vairs nesniedz pienācīgu godu, kas Viņu izceltu kā lielu un augstu Majestāti. Un sātans savu ir panācis. Ja cilvēki sāk paaugstināt sevi tā, kā tas pats kādreiz paaugstinājās Debesīs un tika izstumts, ļaunais ienaidnieks gavilē, jo labi zina, ka, tā lepojoties, cilvēku bojāeja ir tikpat droša kā viņam.

Uzticības graušana

Kārdinot Jēzu tuksnesī, sātans cieta neveiksmi. Glābšanas plāns tika īstenots dzīvē. Augstā maksa par cilvēku atpestīšanu tika sagādāta. Tāpēc velns tagad cenšas iznīcināt kristiešu cerības pamatu un ievest tos maldu ceļos, lai viņi Kristus lielā upura nopelnā

tomēr [59] neko neiegūtu un netiktu glābti. Ar "visādiem netaisnības līdzekļiem" tas kritušos cilvēkus pavedina ticēt, ka viņi pavisam labi var iztikt arī bez salīdzinošā upura, ka tiem nemaz nav vajadzīga krustā piesistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja palīdzība, ka Dieva labvēlību tie var iegūt ar saviem labajiem darbiem. Tā velns grauj cilvēku uzticību Bībelei, labi zinot, ka, izpostot šo patiesības indikatoru un gūstot panākumus šajā jomā, viņš pats būs drošībā.

Viņš cilvēku prātā nostiprina maldus, ka tāda velna vispār nav, lai, šim pieņēmumam noticējuši, ļaudis pārstātu pretoties tam, kā nemaz nav, un nabaga aklie mirstīgie beidzot atzītu, ka "viss esošais ir labs". Dievišķā atziņa tad vairs nenosaka viņu dzīves ceļu, bet sātans vēl

pamudina ticēt, ka Dievu lūgt nav nekādas vajadzības, ka tā ir tikai forma. Patiesībā gan tas pavisam labi zina, cik nepieciešamas ir pārdomas un lūgšana, lai Kristus sekotāji varētu palikt nomodā un spētu pretoties viņa viltībai un krāpšanām. Velns aplinkus cenšas novērst ļaudis no šī svarīgā ieraduma, lai tie vairs netiektos meklēt palīdzību no varenā Glābēja un nesaņemtu spēku ļaunā uzbrukumu atvairīšanai.

Ja mēs kļūstam nolaidīgi lūgšanās, tas visā pilnībā atbilst sātana plāniem, jo tad viņa neīstie brīnumdarbi tiek daudz labprātāk uzņemti. Ar viltīgajām kārdināšanām velns tagad pie cilvēkiem pūlas panākt to, kas tam neizdevās, kārdinot Kristu. Dažreiz viņš ierodas skaista jauna vīrieša izskatā vai arī kā patīkama, neskaidra ēna. Viņš dziedina slimības, un pieviltie mirstīgie to pagodina kā cilvēces labdari. (..) [60]

Prāta kontrole

Man tika rādīts, ka sātans nevar kontrolēt mūsu prātu, ja tas viņam netiek atļauts. Tie, kas novēršas no taisnības, visai nopietni riskē. Viņi šķiras no Dieva un Debesu eņģeļu modrās aizsardzības, un velns, kas pastāvīgi tiecas pēc dvēseļu iznīcināšanas, iesāk savu krāpšanas darbu, radot tiem ārkārtīgas briesmas. Un, ja arī viņi pēc tam to saskata un cenšas pretoties tumsas spēkiem, lai atbrīvotos no sātana valgiem, tas vairs nav tik viegli. Viņi ir uzdrošinājušies nostāties uz ienaidnieka zemes, un velns tos pieprasa par savu īpašumu. Tas nevilcinās pielikt visus spēkus un aicināt palīgā visus ļauno pulkus, lai tikai šo dvēseli izrautu no Kristus rokām.

Visiem, kas sātanu izaicinājuši tos kārdināt, būs nepieciešamas izmisīgas pūles, lai no viņa atkal atbrīvotos, tomēr, tiklīdz tie sāks ļaunajam pretoties, Dieva eņģeļi, kurus tie apbēdinājuši, steigsies palīgā. Velns ar saviem pulkiem noteikti nevēlēsies laupījumu atdot, viņš pretosies un smagi cīnīsies ar svētajiem eņģeļiem. Bet, ja nomaldījušies ļaudis turpinās lūgt un dziļā pazemībā atzīs netaisnību, daudz spēcīgākie labie eņģeļi uzvarēs un tos atbrīvos no ļauno garu varas.

Kad priekškars tiek pacelts

Kad pavērās priekškars un es ieraudzīju šī laikmeta samaitāto stāvokli, mana sirds pagura un es biju tuvu bezsamaņai. Es ievēroju, ka Zemes iedzīvotāji savu netaisnības kausu jau gandrīz ir piepildījuši. Dieva dusmas ir iedegušās [61] un negrib vairs norimt, līdz grēcinieki nebūs pilnīgi iznīcināti.

Sātans ir Jēzus Kristus personīgais ienaidnieks. Viņš ir katra veida sacelšanās ierosinātājs un vadītājs Debesīs un virs Zemes. Velna niknums pastāvīgi pieaug, bet mēs viņa varu pareizi nenovērtējam. Ja mūsu acis tiktu atvērtas un mēs ieraudzītu kritušos eņģeļus darbojamies pie tiem, kas šodien dzīvo bez kādām rūpēm, domādami, ka ir drošībā, tad vairs nebūtu tik vienaldzīgi. Ļaunie eņģeli pastāvīgi ir mums uz pēdām. Mēs parasti ievērojam tikai to, cik labprāt uz sātana ierosinājumiem atsaucas slikti cilvēki, bet kamēr mūsu prāts nebūs aizsargāts pret neredzamajiem sātana aģentiem, viņi to uzskatīs par neapgūtu lauku un mūsu acu priekšā darīs brīnumus pēc brīnumiem. Vai mēs esam gatavi tos atvairīt ar Dieva Vārdu, šo vienīgo ieroci, kas var nodrošināt sekmes?

Daži tiks kārdināti uzskatīt, ka šos brīnumdarbus veic Dievs. Mūsu acu priekšā tiks dziedināti slimnieki un rādīti daudzi citi brīnumi. Vai mēs esam gatavi šim pārbaudījumam, kad arvien vairāk parādīsies velna viltībā veiktie darbi? Vai daudzas dvēseles netiks novestas no ceļa un sagūstītas? Dažādi maldi, novēršanās no Kunga skaidrajiem norādījumiem un tieksme pēc tukšām pasakām sagatavo prātu sātana viltus brīnumdarbiem. Mums visiem tagad nepieciešams apbruņoties gaidāmajai cīņai. Ticība ar lūgšanām pētītam un ikdienas dzīvē īstenotam Dieva Vārdam būs tas vairogs, kas mūs aizsargās no sātana varas un Kristus izlieto asiņu spēkā darīs par uzvarētājiem. [62]

Kārdināšanas neattaisno grēku

Nevienu dabisku dziņu, nevienu gara spēju vai sirds vēlmi ne uz brīdi nevajadzētu atstāt bez Svētā Gara kontroles. Nav nevienas Dieva piešķirtas svētības vai pieļauta pārbaudījuma, kam Viņš ir licis nākt pār mums, ko sātans nevarētu un negribētu izmantot, lai kārdinātu, mocītu un iznīcinātu dvēseli, ja vien mēs tam dodam vismazāko izdevību. Tāpēc, lai cik liela arī nebūtu kāda cilvēka saņemtā garīgā gaisma, lai cik daudz tas nebūtu baudījis dievišķo labvēlību un svētības, tam vienmēr pazemīgi jāstaigā Kunga priekšā, ticībā lūdzot, kaut Dievs vadītu ikkatru domu un pārvaldītu ikvienu tieksmi.

Visiem, kas apliecina savu dievbijību, ir svēts pienākums rūpēties par garastāvokli, lai pat vislielākajos izaicinājuma brīžos varētu parādīt pašsavaldīšanos. Lai gan Mozum bija jānes visai grūta nasta un tikai nedaudzi cilvēki jebkad ir tik smagi pārbaudīti kā viņš, tas tomēr nekādā ziņā neattaisnoja grēku. Dievs saviem ļaudīm ir paredzējis bagātīgu palīdzību, un, paļaujoties uz Viņa spēku, tie nekad nekļūs par dažādu apstākļu rotaļlietām. Grēku nevar attaisnot pat ar visstiprākajām kārdināšanām. Lai cik liels spiediens arī netiktu izdarīts uz dvēseli, pārkāpumu nosaka vienīgi mūsu pašu rīcība. Nekādiem zemes vai elles spēkiem nav varas piespiest kādu darīt kaut ko ļaunu. Sātans uzbrūk mūsu vājajām vietām, bet mums nav jāļauj tam gūt virsroku. Lai cik smags un negaidīts arī nebūtu trieciens, Kungs ir paredzējis palīdzību, un Viņa spēkā mēs varam uzvarēt. [63]

Izturība

Tiem, kas no lielās cīņas izies kā uzvarētāji, savā ticības dzīvē būs jāpastāv briesmīgos izmisuma un pārbaudījumu brīžos, bet tie nedrīkst zaudēt paļāvību, jo tā ir daļa no viņu audzināšanas Kristus skolā, būtiski nepieciešama dvēseles attīrīšanai no sārņiem. Ikvienam Dieva kalpam izturīgi jāpacieš ienaidnieka uzbrukumi un aizskarošais izsmiekls, pārvarot visus apstākļus, ko sātans liek tam ceļā.

Velns centīsies Kristus sekotājiem atņemt drosmi, lai tos atturētu no lūgšanām un Rakstu izpētes; viņš liks savai riebīgajai ēnai krist pār to dzīves ceļu, paslēpjot skatam Jēzu, novēršot domas no Glābēja mīlestības un Debesu mantojuma godības. Viņš priecājas, redzot Dieva bēr-nus sevī ierāvušos, drebošus un pastāvīgi šaubu un sāpju nomāktus. Ienaidnieks ticīgo dzīves ceļu cenšas padarīt, cik vien iespējams, grūtāku, bet, ja jūs raudzīsities uz augšu un nevis uz grūtībām, tad ejot nenogursiet, jo drīz vien ievērosiet palīdzībai izstiepto Jēzus roku, kuru nepieciešams vienkārši paļāvīgi satvert, ļaujot, lai Viņš jūs vada. Atjaunojot uzticību savam Glābējam, jums atgriezīsies cerība.

Kunga spēkā

Jēzus ir pasaules Gaisma, un jums sava dzīve jāveido pēc Viņa priekšzīmes. Kristū jūs atradīsiet palīdzību stingra, līdzsvarota un skaista rakstura attīstībai, un sātans nekādā ziņā [64] nespēs aizkavēt tā gaišo mirdzumu. Ikvienam no mums Kungs ir paredzējis savu uzdevumu. Viņš nevēlas, lai mēs pārtiktu no cilvēku glaimiem un uzslavas, bet gan — lai pastāvētu Kunga spēkā. Lai mūs paceltu, izveidotu garā cēlus un derīgus Debesu valstības mājokļiem, piešķirot Kristus rakstura taisnību, Dievs cilvēcei sagādāja visdārgāko dāvanu, deva savu vienpiedzimušo Dēlu. Jēzus ieradās mūsu pasaulē un dzīvoja tā, kā Viņš vēlētos, lai dzīvojam mēs. Ja mēs izdabāsim savām tieksmēm un nepieliksim nopietnas pūles, sadarbojoties ar Dievu, tad cietīsim neveiksmi jau šajā dzīvē un pazaudēsim arī mūžīgo dzīvību.

Dievs ir paredzējis, lai mēs strādātu nevis kā cerību zaudējuši, bet ar visstingrāko pārliecību un pilnā uzticībā. Kad mēs, pētot Rakstus, iepazīsimies ar Tēva brīnišķo labvēlību, nododot pasaulei savu Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību, tad mūs pārņems neizsakāms prieks un godības nojausmas pilna līksmība. Dievs vēlas, lai visu audzināšanā iegūto mēs izlietotu, izplatot patiesību šajā pasaulē. Dzīvei un raksturam jāatstaro

īsta, vitāla dievbijība, lai pasaules priekšā tiktu paaugstināts Kristus krusts un šī krusta gaismā atklātos dvēseles vērtība. Prātam vienmēr jābūt atvērtam, lai saprastu Rakstus un, lietojot šo Debesu maizi, iegūtu garīgu spēku. [65]