Vēstis jaunatnei

Desmitā dala

Lielais darbs, par kuru Kristus paziņoja, ka Viņš ir nācis to darīt, tagad uzticēts Viņa sekotājiem virs Zemes. Kristus kā galva pats vada šo atpestīšanas pasākumu un aicina mūs Viņam sekot. Kungs mums ir uzticējis visu pasauli aptverošu vēsti. Šai patiesībai jāizplatās visās tautās, valodās un ļaudīs. Ar sātana spēkiem ir bijis jācīnās vienmēr. Kristus ļauno uzvarēja, un to uzvarēja arī Viņa sekotāji. Tomēr plašs cīņas lauks pret tumsības varām ir saglabājies līdz šai dienai, un, lai tur sekmīgi darbotos, ir nepieciešami līdzekļi. Dievs nav paredzējis tos sūtīt tieši no Debesīm, bet Viņš savu sekotāju rokās ir ielicis spējas un līdzekļus, lai tos izlietotu šajā cīņā.

Dievs savai tautai ir devis plānu, kā sagādāt pietiekoši daudz līdzekļu, lai Viņa darbs pats sevi uzturētu. Šis desmitās daļas atdošanas plāns ir visai skaists savā vienkāršībā un vienādajās prasībās pret visiem. Katrs var nešaubīgi to ievērot, apzinoties, ka tam ir dievišķa izcelsme. Tas vienkāršo apvieno ar lietderīgo un neprasa dziļas zināšanas, lai to izprastu un pielietotu. Ikviens var apzināties savu dalību atpestīšanas plāna īstenošanā. Ikviens pieaudzis vīrietis, sieviete vai jaunietis var kļūt par Kunga mantzini, par darbinieku, kas sagādā līdzekļus Kunga namam. Apustulis saka: "Lai ikviens pie sevis noliek, cik viņš spēj!"

Ar šo dievišķi paredzēto sistēmu var sasniegt lielus mērķus. [305] Ja ikviens un visi to atzītu, tad katrs kļūtu par rūpīgu un uzticīgu Dieva mantu glabātāju; tad netrūktu līdzekļu, ar ko virzīt uz priekšu lielo pēdējās brīdinājuma vēsts pasludināšanas darbu pasaulē. Ja visi pieņemtu šo sistēmu, tad Kunga mantu nams būtu pilns, un neviens, kas piedalās, nekļūtu trūcīgāks. Ar katru iemaksu ziedotāji arvien ciešāk saistītos ar mūsdienu patiesību. Viņi krātu "sev mantu par labu pamatu uz nākamo laiku, ka dabūtu mūžīgo dzīvību".

Dieva īpašumtiesību atzīšana

Atdodot Dievam desmito daļu no visas dārzu un tīrumu ražas, no avju un liellopu ganāmpulkiem, no garīgā un fiziskā darba ienākumiem, kā arī nododot otru desmito trūcīgo atbalstīšanai un citiem labdarības mērķiem, ļaudis tika mudināti vienmēr atcerēties patiesību, ka Dievs ir visa īpašnieks, bet tiem ir dāvāta priekštiesība būt par Viņa svētību izplatītājiem. Tāds bija paredzētais plāns, lai izskaustu visu cilvēka sirds šauro patmīlību un izveidotu plašu un cēlu raksturu.

Pieder dievam

"Visi desmitie (..) pieder Kungam." Šeit mēs sastopamies ar tādu pašu izteiksmi kā Sabata bauslī: "Septītā diena ir Kunga, tava Dieva dusēšanas diena." Dievs sev patur noteiktu daļu no cilvēkiem piešķirtā laika un līdzekļiem; un neviens nevar palikt nenoziedzīgs, ja ar to rīkojas pēc saviem ieskatiem. [306]

“Godā Kungu no savas mantas”

"Cik tu Kungam esi parādā?" — Vai mēs varam sagaidīt svētību no Kunga rokas, Viņam neko nedodot — atturot Viņa pieprasīto desmito daļu? Tagad, lai izpatiktu sev, it visur

par ieradumu kļuvusi atteikšanās no tiešas uzupurēšanās. Bet kā mēs vienaldzīgi varam turpināt baudīt Kunga labvēlību, neizrādot nekādu pateicību par Viņa mīlestību?

Vai jūs, mani jaunie draugi, nevēlaties kļūt par Dieva sūtītiem misionāriem? Vai jūs, kā vēl nekad iepriekš, šodien negribat atzīt dārgo priekšrocību nolikt Kunga mantu namā dāvanas no tā, ko Viņš jums tik augstsirdīgi piešķīris? Lai arī ko jūs nesaņemtu, daļu atdodiet Dievam kā pateicības upuri. Tāpat daļu no līdzekļiem vajadzētu veltīt iekšējās un ārējās misijas vajadzībām.

Manta debesīs

Nav atvainojuma

Tajā dienā, kad katrs tiks tiesāts par to, "ko, miesā būdams, darījis", jebkurš aizbildinājums, ar ko šodien savtīgi attaisno desmitās daļas, dāvanu un ziedojumu atturēšanu, [308] izzudīs kā rasa, saulei uzlecot. Ja vien nebūtu par vēlu uz visiem laikiem, cik labprāt daudzi vēlētos atgriezties pagātnē, lai labotu savu raksturu! Bet tad tiešām būs par vēlu kaut ko mainīt tiem, kas nedēļām, mēnešiem un gadiem ilgi tika aplaupījuši Dievu. Viņu liktenis būs izšķirts — izšķirts uz visiem laikiem.(..)

Savtība ir nāvīgs ļaunums. Mīlestība uz sevi un bezrūpīga vienaldzība attiecībā uz specifiskajiem līguma noteikumiem starp Dievu un cilvēkiem, atsakoties būt par uzticīgiem namturiem, ir izsaukušas lāstu tieši tā, kā Kungs jau to iepriekš bija paredzējis. Šīs dvēseles pašas sevi šķir no Dieva, un ar savu spriedumu un piemēru arī citus pamudina neievērot skaidros Kunga norādījumus, tā ka Viņš tās vairs nevar svētīt.

Desmitā daļa

Dievs ir precīzi norādījis: desmitā daļa no jūsu īpašumiem pieder Viņam; arī dāvanas un ziedojumi jāienes mantu namā, lai būtu ko lietot Viņa darba vajadzībām un izsūtīt sludinātājus, kas atvērtu Rakstus tiem, kuri vēl atrodas tumsībā.

Vai tiešām kāds grib pakļaut sevi briesmām, paturot Kunga īpašumu un rīkojoties līdzīgi negodīgajam kalpam Kristus līdzībā, kas tam uzticēto mantu apraka zemē? Vai mēs tāpat kā šis vīrs nemēģinām attaisnot savu neuzticību, apsūdzot Kungu ar vārdiem: "Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te tas ir, ņem savu mantu." Vai tā vietā nebūtu labāk šodien pienest Dievam savus pateicības upurus? [309]

Personīga atbildība

Debesu Tēvs no mums prasa ne vairāk un ne mazāk par to, cik Viņš mums ir devis spējas kaut ko darīt. Viņš saviem kalpiem neuzliek nastas, kādas tie nespētu panest. "Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi." Dievišķās žēlastības spēkā mēs spējam veikt visu, ko vien Viņš no mums sagaida.

"No katra, kam daudz dots, daudz prasīs." Ja mēs būsim darījuši kaut par mata tiesu mazāk, nekā bija iespējams, ikvienam par to būs jāatbild. Kungs stingri izvērtēs katra kalpošanas iespēju, un neizlietotās izdevības tiks ņemtas vērā tāpat kā izlietotās. Dievs no mums prasīs atbildību arī par to, kas mēs būtu varējuši kļūt, ja būtu pareizi izlietojuši mums piešķirtās dāvanas. Mēs tiksim tiesāti pēc tā, ko mums vajadzēja darīt, bet ko nepaveicām tādēļ, ka savus spēkus neizlietojām, lai pagodinātu Dievu. Pat ja arī nezaudēsim savas dvēseles, mūžībā mēs tomēr aptversim savu neizlietoto talantu radītās sekas. Visas zināšanas un spējas, kuras varējām iegūt, bet neieguvām, tad būs mūžīgs zaudējums.

Taču, kad mēs pilnībā nododamies Dievam un savā darbā sekojam Viņa norādījumiem, atbildību par šī darba veikšanu uzņemas Viņš. Kungs nevēlas, ka mēs raizētos par to, vai mūsu godīgajiem centieniem būs sekmīgs rezultāts. Mums nekad nevajadzētu domāt par neveiksmi. Vai tad mēs nesadarbojamies ar To, kurš neizdošanos vienkārši nepazīst?

Mums nevajadzētu daudz runāt par savu vājumu un nespēju. Tā ir atklāta neuzticība Dievam un [310] Viņa Vārda noliegšana. Kad mēs kurnam par savām nastām un atsakāmies no pienākumiem, kurus Viņš mums piedāvā, tad ar to īstenībā apliecinām, ka Viņš ir bargs kungs un no mums prasa to, kā veikšanai nav devis spēku.

Naudas vērtība

Nauda mums netiek dota, lai mēs pagodinātu un izceltu sevi. Kā uzticīgiem pārvaldniekiem mums tā jālieto par godu un slavu Dievam. Daži domā, ka Kungam pieder tikai daļa no viņu līdzekļiem, un, kad tie šo daļu ir nošķīruši reliģiskiem mērķiem vai labdarībai, tad atlikušo uzskata par personīgu īpašumu, ko var lietot pēc saviem ieskatiem. Bet te viņi kļūdās. Viss, kas mums ir, pieder Kungam, un mums jāatskaitās Viņa priekšā, kā mēs to izlietojam. No tā, kā mēs izmantojam katru grasi, kļūst redzams, vai mēs Dievu mīlam vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Naudai ir liela vērtība, jo ar to var paveikt daudz laba. Dieva ļaužu rokās tā nozīmē barību izsalkušajiem un izslāpušajiem un apģērbu kailajiem. Tā ir aizstāvība apspiestajiem un palīdzība slimajiem. Taču nauda nav vērtīgāka par smiltīm, ja tā netiek izmantota dzīves vajadzību apmierināšanai un nenes svētību citiem vai neveicina Kristus darbu. [311]

Svētku dienu dāvanas

Tuvojas svētku laiks. Sakarā ar to būtu labi pārdomāt, cik daudz naudas mēs katru gadu izlietojam dāvanās cilvēkiem, kam tās nav vajadzīgas. Sadzīves ieradumi ir tik stipri, ka mums šķiet, ja tādos gadījumos neapdāvinām draugus, tad esam tos gandrīz vai ignorējuši. Taču derētu atcerēties, ka mūsu laipnajam Debesu Tēvam ir daudz vairāk tiesību no mums ko sagaidīt nekā jebkuram Zemes draugam. Vai gaidāmajās svētku dienās mums nevajadzētu savas dāvanas veltīt Dievam? Tādā pasākumā var piedalīties arī bērni. Patiesi trūcīgiem cilvēkiem mēs varam pasniegt drēbes un citas sadzīves lietas, tā darbojoties sava Meistara labā.

Ļaunums, izdabājot savām vēlmēm

Padomāsim arī par to, ka kristieši Ziemassvētkus svin, atceroties pasaules Glābēja piedzimšanu. Tomēr pārsvarā šīs dienas saistītas ar negausību un dzīrošanu, kad lielas naudas summas tiek izdotas nevajadzīgi, vienīgi izdabājot savām vēlmēm. Uz fizisko, garīgo un morālo spēku rēķina tiek apmierināta apetīte un jutekliskas iegribas. Tas jau ir kļuvis par ieradumu.

Augstprātība, mode un dzīru galdi ir aprijuši milzīgas naudas summas, kas patiesībā nevienam nav nesušas labumu, bet tikai pamudinājušas uz izšķērdību, kas Kungam nepatīk. Šīs dienas vairāk pagodina paša "es" nekā Dievu. Veselība tiek upurēta, nauda nevērtīgi izsviesta, [312] daudzi, pārēdoties un nododoties izlaidībai, zaudē dzīvību, un tiem vairs nav cerības uz mūžību.

Dievs tiktu pagodināts, ja Viņa bērni lietotu parastu, vienkāršu barību un savus līdzekļus lielākā vai mazākā apjomā pienestu kā upuri Kunga namā, lai rastos iespēja patiesības gaismu sniegt dvēselēm, kas vēl atrodas maldu tumsā. Tādā veidā ar dāvanām tiktu iepriecinātas atraitņu un bāreņu sirdis, atbalstot viņus dzīves ikdienā un apmierinot viņu izsalkumu.

Dāvanas dievam

Lai visi, kas apliecina uzticību mūsu laika patiesībai, pārdomā, cik daudz naudas viņi gadu no gada un it īpaši lielajos svētkos izdod savtīgu un nesvētu iegribu apmierināšanai, cik daudz tērē, izdabājot savai apetītei un cik, lai tikai cits citu pārspētu un izrādītos! Saskaitiet visas šīs nevajadzīgi izdotās summas un tad novērtējiet, kādu svētību tās būtu nesušas, ja tiktu izlietotas kā dāvanas Dieva darbam, nekaitējot ne dvēselei, ne miesai.

Mazas un arī daudz lielākas dāvanas, cik nu kurš devējs spēj ziedot, lieti noder, lai dzēstu parādus draudzes telpām, kas iesvētītas kalpošanai Dievam. Jaunos laukos ir jāizsūta misionāri, un tāpat jāatbalsta tie, kas jau strādā. Misionāri parasti dzīvo ļoti taupīgi,

atsakoties no lietām, par kurām jūs ik dienas priecājaties un uzskatāt par dzīvei nepieciešamām. Viņiem ir daudz mazāk ērtību. [313]

Taupība apģērbā

Līdzekļu izlietošanā Dieva ļaudīm vajadzētu būt ļoti taupīgiem, lai tiem būtu kaut kas, ko pienest Kungam, sakot: "No Tavas rokas mēs Tev dodam." Tā viņi var ziedot Dievam pateicības dāvanas par visām saņemtajām svētībām un sakrāt sev mantu Debesīs pie Mūžīgā troņa.

Pasaules cilvēki par drēbēm izdod lielas naudas summas, ko varētu izlietot, lai pabarotu un apģērbtu tos, kuri cieš no bada un aukstuma. Daudziem, par kuriem Kristus ir atdevis savu dzīvību, trūkst pat visparastāko, vienkāršāko drēbju, kamēr citi upurē tūkstošiem dolāru, cenzdamies apmierināt nepieēdināmo modes elku.

Kungs ir paredzējis, lai Viņa ļaudis izietu no pasaules un no tās atšķirtos. Tiem, kas tic, ka mēs dzīvojam žēlastības laika pēdējās dienās, nevajadzētu nēsāt dārgu un uzkrītošu apģērbu. "Tad nu es gribu," raksta apustulis Pāvils, "lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm un dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, — ar labiem darbiem."

Pat starp tiem, kas saucas par Dieva bērniem, ir tādi, kas par apģērbu izdod vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Mums vajadzētu ģērbties vienkārši un gaumīgi, tāpēc, manas māsas, kad jūs pērkat [314] un gatavojat drēbes sev un saviem bērniem, padomājiet par vēl nepaveikto darbu Dieva vīna kalnā! Ir pareizi iegādāties labu materiālu un rūpīgi to apstrādāt: tas ietaupa līdzekļus. Bet bagāti izrotājumi tiešām nav vajadzīgi; un sevis pagodināšanai izdoto naudu labāk vajadzētu ieguldīt Dieva darbā.

Tās nav drēbes, kas jūs varētu padarīt vērtīgākas Dieva acīs. Kungs vērtē iekšējo skaistumu, gara pazemību, laipnību vārdos un saprātīgu attieksmi pret citiem cilvēkiem. Atsakieties no katra nevajadzīga rotājuma un nolieciet šos līdzekļus atsevišķi Dieva lietas atbalstīšanai.

Dievam patīk pašaizliedzība

Apgūstiet pašaizliedzību un māciet to arī saviem bērniem! Viss, ko vien var iegūt sevi aizliedzot, tagad ir nepieciešams Dieva darbam. Ir jāpalīdz cietējiem, jāapģērbj kailie un jāpabaro izsalkušie, un mūsu laika patiesība jāpaskaidro tiem, kas to vēl nepazīst (..).

Mēs esam Kristus liecinieki un nevaram atļauties savu laiku un līdzekļus izlietot pasaulīgām interesēm, nepievēršot uzmanību tam, ko Dievs nolicis pirmā vietā. Uz spēles tiek likts kas vērtīgāks. "Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības!" Kristus pats visu upurēja darbam, kuru bija uzņēmies, un arī mums saka: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man." "Topiet par Maniem mācekļiem!" Kungs priecīgi un labprātīgi atdeva sevi, lai izpildītu [315] Dieva gribu. Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Vai tiešām mums ir tik grūti sevi aizliegt? Vai mēs izvairīsimies no līdzdalības Viņa ciešanās? Viņa nāvei vajadzētu skart

ikvienu mūsu būtnes nervu stīgu un ierosināt nodoties Dieva darbam ar visu, kas mēs esam un kas mums ir. Domājot par to, ko Viņš mūsu labā darījis, sirdij vajadzētu pildīties ar mīlestību.

Kad visi, kas pazīst patiesību, praktizēs Dieva Vārdā ieteikto pašaizliedzību, vēsts ies uz priekšu ar spēku. Kungs uzklausīs mūsu lūgumus par dvēseļu atgriešanos. Dieva ļaudis liks savai gaismai spīdēt, un neticīgie, redzot to labos darbus, pagodinās Debesu Dievu.

Mīlestība uz greznību

Mīlestība uz greznību veicina izšķērdību un daudzos jauniešos nonāvē centienus pēc cēlākas dzīves. Tā vietā, lai ilgotos pēc izglītības, tos jau agri pārņem zināma tieksme vairāk nopelnīt, lai apmierinātu kāri pēc drēbēm. Šī kaislība jau pazudinājusi dažu labu meiteni.

Puritāniska vienkāršība

To ļaužu dzīvokļus un apģērbu, kas tic mūsu laika patiesībai, vajadzētu raksturot puritāniskai vienkāršībai un pieticībai. Visi līdzekļi, kas nevajadzīgi izlietoti apģērbam vai mājas izgreznošanai, ir pieskaitāmi Kunga mantas izšķērdēšanai. Tā Dieva lieta tiek aplaupīta par labu lepnībai. [316]