Laikmetu ilgas

40. Nakts uz ezera

Mat. 14:22-33; Marka 6:45-52; Jāņa 6:14-21

[377] Sēdēdami zāļainajā klajumā pavasara dienas novakarē, ļaudis ēda Kristus sarūpēto pārtiku. Visi tajā dienā dzirdētie vārdi tiem šķita kā Dieva balss. Pieredzētie dziedināšanas brīnumdarbi liecināja vienīgi par dievišķa spēka izpausmi. Turklāt maizes pavairošanas brīnums skāra ikvienu klātesošo šajā milzīgajā ļaužu pulkā. Visi kļuva par šī notikuma svētību dalībniekiem. Mozus dienās tuksnesī Israēlu ar mannu ēdināja Dievs, bet kas bija tas, kas ļaudis pabaroja šodien, ja ne Tas, par kuru bija pravietojis Mozus? Cilvēcisks spēks no piecām miežu maizēm un divām nelielām zivīm nevarēja radīt tik daudz pārtikas, lai paēdinātu tūkstošiem izsalkušu cilvēku. Tādēļ tie cits citam sacīja: "Šis tiešām ir tas Pravietis, kam jānāk pasaulē."

Visu dienu tāda pārliecība auga un nostiprinājās. Pēdējais brīnumdarbs liecināja, ka viņu vidū ir ilgi gaidītais Pestītājs. Ļaužu cerības auga. Tas ir Viņš, kas Jūdeju padarīs par paradīzi zemes virsū, par zemi, kur tek piens un medus. Viņš spēj piepildīt katru vēlēšanos. Viņš spēj salauzt ienīsto romiešu varu. Viņš var atbrīvot Jūdeju un Jeruzālemi. Viņš var dziedināt kaujās ievainotos kareivjus. Viņš var apgādāt ar pārtiku veselas armijas. Viņš var uzvarēt tautas un dot Israēlam ilgi kāroto varu.

Sajūsmā ļaudis bija gatavi tūlīt kronēt Viņu par ķēniņu. Bet tie redzēja, ka Jēzus nemaz nepūlas saistīt uzmanību vai panākt, ka Viņam tiktu izrādīts gods. Šajā ziņā Viņš bija pavisam citādāks nekā priesteri un rakstu mācītāji, un tie baidījās, ka Viņš neizvirzīs prasību pēc Dāvida troņa. Apspriedušies savā starpā, tie vienojās aizturēt Viņu ar varu un pasludināt par Israēla ķēniņu. Mācekļi pievienojās ļaužu pūlim, apliecinot, ka Dāvida tronis ir viņu Skolotāja likumīgais mantojums. Viņi teica, ka tikai Kristus pazemība liekot Viņam noraidīt šādu godu. Lai ļaudis paaugstina savu Pestītāju! Lai augstprātīgie priesteri un rakstu mācītāji tiek piespiesti godināt To, kurš nāk, tērpies dievišķā autoritātē.

Tie dedzīgi vienojās, lai īstenotu savu nodomu, bet Jēzus redzēja, kas tiek gatavots, un saprata, ka tie nespēj aptvert, kāds var būt tādas rīcības rezultāts. Jau tagad priesteri un rakstu mācītāji tīkoja pēc Viņa dzīvības. Tie apsūdzēja Pestītāju, ka Viņš novēršot ļaudis no tiem. Mēģinājumam celt Viņu tronī sekotu vardarbība un sacelšanās, un garīgās valstības darbs tiktu traucēts. Tādēļ šī kustība jāaptur bez kavēšanās. Pasaucis savus mācekļus, Jēzus tiem pavēlēja kāpt laivā un nekavējoties atgriezties Kapernaumā, atstājot Viņu, lai Viņš varētu atlaist ļaudis.

Vēl nekad neviena Kristus pavēle tiem nebija likusies tik grūti izpildāma. Mācekļi ilgi bija cerējuši uz tautas kustību, kas Jēzu ieceltu tronī; viņi nevarēja samierināties ar domu, ka visai šai sajūsmai jāizgaist bez kādām sekām. Ļaužu pulki, kas ieradās svinēt Lieldienas, ļoti vēlējās redzēt jauno Pravieti. Jēzus sekotājiem tā likās vienīgā izdevība, lai savu mīļoto Mācītāju celtu Israēla tronī. Šīs jaunās godkāres mirdzuma valdzinātiem, tiem bija grūti doties projām, atstājot Jēzu vienu pašu šajā neapdzīvotajā krastā. Tie protestēja pret šādu rīkojumu, bet tad Jēzus to atkārtoja ar vēl lielāku autoritāti, kādu Viņš nekad pret tiem nebija lietojis. Mācekļi saprata, ka tālāka pretošanās no viņu puses būtu veltīga, un klusēdami tie devās uz ezeru.

Tagad Jēzus ļaudīm pavēl izklīst; Viņa izturēšanās ir tik noteikta, ka neviens neuzdrīkstas nepaklausīt. Slavas un pagodinājuma vārdi tā arī sastingst uz klātesošo lūpām. Tieši tajā mirklī, kad tie nāk, lai Viņu aizturētu ar varu, ļaužu soļi apstājas, un līksmā, dedzīgā izteiksme viņu sejās izgaist. Pūlī ir vīri ar stipru gribu un ļoti apņēmīgi, bet Jēzus ķēnišķā izturēšanās un Viņa nedaudzie mierīgie, bet pavēlošie vārdi apklusina satraukumu un izjauc viņu nodomu. Tie saredz Kristū spēku, kas augstāks par visām pasaules varām, un bez ierunām padodas.

Palicis viens, Jēzus "uzkāpa kalnā Dievu lūgt'. Viņš lūdza Dievu vairākas stundas. Šīs lūgšanas bija ne sevis, bet cilvēku dēļ. Viņš lūdza pēc spēka atklāt ļaudīm savas sūtības dievišķo raksturu, lai sātans nespētu aptumšot viņu saprašanu un izkropļot spriešanas spējas. Pestītājs zināja, ka Viņa personiskās darbības laiks virs zemes tuvojas beigām un ka maz būs to, kas Viņu pieņems par savu Glābēju. Ar sāpēm un dvēseles mokām Viņš aizlūdza par mācekļiem. Viņus gaidīja smagi pārbaudījumi. Ilgi lolotajām un uz plaši izplatītajiem maldiem dibinātajām cerībām bija jāsabrūk vissāpīgākajā un vispazemojošākajā veidā. Viņi redzēs nevis Jēzus paaugstināšanu Dāvida tronī, bet gan būs krustā sišanas liecinieki. Tā patiesi būs Viņa īstā kronēšana. Bet tie to neaptvers, tādēļ tiem uzbruks spēcīgas kārdināšanas, kuras mācekļiem būs grūti atzīt par kārdināšanām. Bez Svētā Gara, kas apgaismo prātu un vairo saprašanu, mācekļiem pietrūktu ticības. Jēzum bija ļoti sāpīgi, ka mācekļu priekšstats par Viņa valstību tik lielā mērā aprobežojās tikai ar pasaulīgas varenības vairošanu un godu. Rūpes par viņiem nospieda Mācītāja sirdi, tā ka Viņš savas lūgšanas izteica rūgtās dvēseles mokās un ar asarām.

Mācekļi tomēr nebija tūlīt atstājuši krastu, kā Jēzus tiem pavēlēja. Viņi kādu brīdi gaidīja, cerēdami, ka arī Viņš atnāks. Bet, redzot, cik ātri tuvojas tumsa, tie, "iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūrai uz Kapernaumu". No Jēzus tie bija aizgājuši ar neapmierinātību sirdīs, sadusmoti vairāk kā jebkad agrāk, kopš tie Viņu atzina par savu Kungu. Viņi kurnēja par to, ka nebija atļauts Viņu pasludināt par ķēniņu. Tie vainoja arī sevi, ka tik ātri bija paklausījuši Viņa pavēlei. Mācekļi sprieda, ka, būdami neatlaidīgāki, viņi būtu panākuši savu nodomu piepildīšanos.

Viņu prātu un sirdi pārņēma neticība. Godkāre viņus bija padarījusi aklus. Tie zināja, ka farizeji Jēzu ienīda, un viņi dedzīgi vēlējās redzēt Viņu tā paaugstinātu, kā pēc viņu domām tas pienāktos. Būt saistītiem ar Mācītāju, kas spēja darīt varenus brīnumus un tomēr tika nopulgots kā krāpnieks, tiem bija grūti panesams pārbaudījums. Vai lai viņi vienmēr tiktu uzskatīti par viltus pravieša sekotājiem? Vai tad Kristus nekad nepierādīs savu ķēniņa varu? Kāpēc gan Viņš, kam ir tāds spēks, neatklāj savu īsto raksturu un nepadara viņu ceļu mazāk sāpīgu? Kādēļ Viņš neizglāba Jāni Kristītāju no briesmīgās nāves? Tā mācekļi prātoja, līdz paši nonāca lielā garīgā tumsā. Viņi jautāja: vai Jēzus tiešām varētu būt krāpnieks, kā to apgalvoja farizeji?

Tajā dienā mācekļi bija redzējuši Kristus brīnišķos darbus. Šķita, ka Debesis ir nonākušas virs zemes. Šīs krāšņās, godības pilnās dienas atmiņām vajadzēja tos piepildīt ar ticību un cerību. Ja viņi jūtu pārpilnībā būtu runājuši par visām šīm lietām, viņus nebūtu pārvarējušas kārdināšanas. Bet domas aizņēma nepiepildītās cerības. Tā arī palika neievēroti Kristus vārdi: "Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!" Mācekļi bija piedzīvojuši varenu svētību stundas, bet to visu viņi aizmirsa. Tie bija nokļuvuši sarežģītā stāvoklī. Viņu domas bija vētrainas un neprātīgas, tādēļ Kungs pieļāva, lai kaut kas cits satrauktu viņu dvēseles un nodarbinātu prātu. Dievs bieži tā rīkojas, kad cilvēki paši sev sagādā nastas un grūtības. Mācekļiem grūtības nebija jāizraisa. Briesmas ātri tuvojās.

Nemanot bija piezagusies nikna vētra, bet viņi nebija uz to sagatavojušies. Tā bija pēkšņa pārmaiņa, jo bija pagājusi brīnumjauka diena. Kad uzbruka vētra, tie izbijās. Viņi aizmirsa savu neapmierinātību, neticību un nepacietību. Ikviens pielika visas pūles, lai glābtu laivu no grimšanas. No Betsaidas līdz tai vietai, kur tie cerēja sastapt Jēzu, pa ezeru bija jānobrauc tikai mazs gabaliņš, un labā laikā tas prasīja tikai dažu stundu braucienu, bet tagad vētra tos dzina tālāk un tālāk no vietas, kur tie vēlējās nokļūt. Visu cauru nakti līdz gaiļiem tie mocījās ar airēšanu. Tad pārgurušie vīri jau sevi sāka uzskatīt par pazudušiem. Vētrā un tumsā jūra tiem bija mācījusi viņu pašu bezspēcību, un tagad tie ilgojās pēc sava Meistara klātbūtnes.

Jēzus nebija viņus aizmirsis. Kāds Skatītājs krastā vēroja baiļu pārņemtos vīrus, kas cīnījās ar vētru. Viņš ne mirkli neizlaida no acīm mācekļus. Ar vislielākajām rūpēm Viņa skats sekoja vētras mētātajai laivai ar tās dārgo kravu, jo šiem vīriem vajadzēja kļūt par pasaules gaismu. Kā māte sirsnīgā mīlestībā ir nomodā par savu bērnu, tā līdzcietīgais Mācītājs rūpējās par mācekļiem. Kad viņu sirdis bija pakļāvušās, nesvētā godkāre apslāpēta un tie pazemībā lūdza pēc palīdzības, tā viņiem tika dota.

Brīdī, kad tie jau sevi uzskatīja par nāvei nolemtiem, gaismas atspīdums atklāja kādu noslēpumainu stāvu tuvojamies pa ūdens virsmu. Bet viņi nezināja, ka tas ir Jēzus. To, kas bija atnācis viņus glābt, tie uzskatīja par ienaidnieku. Viņus pārņēma bailes. Rokas, kas it kā ar dzelzs muskuļiem bija turējušas airus, tagad tos palaida vaļā. Viļņi mētāja laivu, bet visu acis pievērsās parādībai: vīram, kas staigāja pa trakojošās jūras balto putu bangām.

Mācekļiem šķita, ka šī parādība vēsta par viņu bojāeju, un viņi bailēs kliedza. Jēzus tiem tuvojās, it kā gribēdams iet garām, bet tad tie Viņu pazina, sauca un lūdza palīdzību. Mīļotais Meistars pagriezās, un Viņa balss atņēma visas bailes. Viņš teica: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!"

Kad mācekļi šo brīnumu aptvēra, Pēteri savā varā pārņēma ārkārtējs prieks. It kā vēl nespēdams noticēt, viņš izsaucās: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!"

Raudzīdamies uz Jēzu, Pēteris iet droši, bet, kad viņš pašapmierināts pamet skatienu atpakaļ uz saviem biedriem laivā, viņa acis novēršas no Pestītāja. Vējš ir brāzmains. Viļņi šļācas augstu un veļas tieši starp viņu un Kungu, un viņš izbīstas. Uz mirkli Kristus tiek paslēpts skatam, un mācekļa ticība pazūd. Viņš sāk grimt. Bet, kad bangas jau draud ar nāvi, Pēteris paceļ skatienu no satrakotajiem ūdeņiem uz augšu un, vērsdams to uz Jēzu, kliedz: "Kungs, palīdzi man!" Jēzus tūlīt satver izstiepto roku, teikdams: "Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?"

Abiem ejot līdzās un Pētera rokai atrodoties Kunga rokā, viņi reizē iekāpa laivā. Bet Pēteris nu bija nomākts un kluss. Viņam vairs nebija iemesla lielīties biedru priekšā, jo neticības un pašpaaugstināšanās dēļ tas gandrīz bija zaudējis dzīvību. Kad viņš savu skatienu novērsa no Jēzus, viņam zuda pamats un viņš sāka grimt viļņos.

Kad mums uzbrūk grūtības, cik bieži arī mēs līdzināmies Pēterim! Mēs raugāmies uz viļņiem tad, kad vajadzētu skatīties uz Pestītāju. Mūsu kājas grimst, un lepnie ūdeņi veļas pāri mūsu dvēselēm. Jēzus neaicināja Pēteri nākt pie sevis, lai tas ietu bojā. Viņš neaicina mūs sekot Viņam, lai pēc tam atstātu. Viņš saka: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs. Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs Glābējs." (Jes. 43:1-3)

Jēzus lasīja savu mācekļu raksturus. Viņš zināja, cik smagi tiks pārbaudīta viņu ticība. Ar šo notikumu uz jūras Viņš gribēja Pēterim atklāt viņa paša nespēku, parādīt, ka viņa drošība ir pastāvīgā dievišķā spēka pakļautībā. Cauri kārdināšanu vētrām viņš neskarts varēs iziet tikai tad, kad pilnīgi būs atteicies no paļaušanās uz saviem spēkiem un uzticēsies Pestītājam. Tieši tajā vietā, kur Pēteris iedomājās, ka ir stiprs, viņš bija vājš, un, kamēr viņš nesaredzēja savu vājumu, viņš nespēja saprast, ka viņam ir nepieciešams būt atkarīgam no Kristus. Ja viņš būtu iegaumējis mācību, ko Kristus vēlējās pasniegt ar šo piedzīvojumu uz ezera, tad nebūtu kritis savā lielajā pārbaudījumā.

Dienu no dienas Dievs pamāca savus bērnus. Ar ikdienas dzīves apstākļiem Viņš tos sagatavo izpildīt savu daļu plašākā darba laukā, kuram Viņš tos paredzējis. Ikdienas pārbaudījumu rezultāts ir tas, kas nosaka uzvaru vai sakāvi dzīves lielajā krīzē.

Tos, kuri pilnīgi neizprot savu pastāvīgo atkarību no Dieva, pārvarēs kārdināšanas. Pašlaik mēs varam domāt, ka mūsu kājas stāv droši un ka nekas mūs nepiespiedīs šaubīties. Mēs varam pašpārliecināti sacīt: "Es zinu, kam es ticu; nekas nespēj satricināt manu uzticību Dievam un Viņa Vārdam." Bet sātans plāno, kā savā labā izmantot mūsu iedzimtās un iegūtās rakstura vājības un kā padarīt aklas mūsu acis pret savām vajadzībām un trūkumiem. Vienīgi atzīdami savu nespēku un pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs savā gājumā varam būt droši.

Tiklīdz Jēzus bija iekāpis laivā, vējš norima, un "tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca". Izbaiļu naktij sekoja rīta gaisma. Mācekļi un vēl kādi, kas arī bija laivā, ar pateicīgām sirdīm zemojās pie Jēzus kājām, sacīdami: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls!"

41. Krīze Galilejā

Jāņa 6:22-71

[383] Aizliegdams ļaudīm pasludināt sevi par ķēniņu, Kristus zināja, ka ar to Viņa zemes dzīves stāstā ir sasniegts pagrieziena punkts. Ļaužu masas, kas šodien tik ļoti gribēja celt Jēzu tronī, jau rīt no Viņa novērsīsies. Cilvēku egoistisko cerību pievilšana viņu mīlestību pārvērtīs naidā, un slavinājumus - par lāstiem. Taču, visu to zinādams, Viņš nepielietoja nekādus līdzekļus, lai šo krīzi novērstu. Jau no paša sākuma Viņš saviem sekotājiem bija licis saprast, ka nav nekādu cerību uz laicīgu atalgojumu. Kādam, kas vēlējās kļūt par Viņa mācekli, Kristus sacīja: "Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt." (Mat. 8:20) Ja, pievienojoties Kristum, cilvēki varētu paturēt savus ļaunos ieradumus, tad Viņam par pavalstniekiem pieteiktos neskaitāmi pulki, bet Jēzus tādu kalpošanu nevarēja pieņemt. Arī starp toreizējiem sekotājiem bija daudz tādu, kurus piesaistīja cerības uz laicīgu valstību. Tiem vajadzēja atvērt acis, viņi neizprata dziļo garīgo mācību, ko saturēja brīnumdarbs ar maizes klaipiem. To vajadzēja izskaidrot. Bet šī jaunā atklāsme sev līdzi nestu vēl nopietnāku pārbaudi.

Brīnumdarbs ar maizēm tika atstāstīts tuvu un tālu, un jau agri nākamajā rītā ļaudis plūda uz Betsaidu, lai redzētu Jēzu. Tie ieradās gan pa sauszemi, gan pa jūru. Kas tikko iepriekšējā vakarā no Viņa bija aizgājuši, atgriezās, cerēdami Viņu atrast vēl turpat, jo tajā vietā nebija nevienas laivas, ar ko Viņš būtu varējis aizbraukt uz otru krastu. Bet visa meklēšana izrādījās veltīga, tādēļ daudzi devās tālāk uz Kapernaumu.

Pa to laiku Viņš pēc vienas dienas prombūtnes atkal atgriezās Ģenecaretē. Tiklīdz tas kļuva zināms, vietējie iedzīvotāji, apstaigājuši visu to apgabalu, "sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam." (Marka 6:55)

Pēc kāda laika Jēzus aizgāja uz sinagogu, un tur Viņu atrada no Betsaidas atnākušie ļaudis. No mācekļiem tie uzzināja, kā Viņš bija ticis pāri ezeram. Vētras trakošana, daudzu stundu veltīgā airēšana un cīņa ar pretvēju, Kristus parādīšanās, staigājot pa ūdens virsu, bailes, ko tas izraisīja, Viņa iedrošinājuma vārdi, Pētera piedzīvojums un tā sekas līdz ar piepešo vētras norimšanu un laivas piestāšanos krastā - viss, kas bija noticis, tika izstāstīts pārsteigtajiem ļaudīm. Tomēr, neapmierinājušies ar to, daudzi vēl sapulcējās ap Jēzu, jautādami: "Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?" Tie cerēja no Viņa paša mutes dzirdēt sīkākas ziņas par šo neparasto notikumu.

Jēzus viņu ziņkārību neapmierināja. Noskumis Viņš sacīja: "Jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet, ka esat baudījuši no maizēm un paēduši." Tātad ne jau cēlu motīvu dēļ tie Viņu meklēja, bet tāpēc, ka bija paēdināti ar maizi un, pievienojoties Viņam, arī turpmāk cerēja saņemt laicīgus labumus. Tādēļ Pestītājs tiem ieteica: "Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei." Nemeklējiet vienīgi materiālās vērtības! Lai centība neizpaužas, rūpējoties galvenokārt par šīs zemes labklājību, bet meklējot garīgo uzturu, to gudrību, kas paliek mūžīgi! Bet to var dot vienīgi Dieva Dēls, "jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis."

Uz mirkli pamodās klausītāju interese, un tie izsaucās: "Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?" Tie bija pildījuši daudzus, pie tam apgrūtinošus pienākumus, lai tikai ieteiktu sevi Dievam un tagad bija gatavi uzklausīt jaunus priekšrakstus, ar kuriem sev varētu nodrošināt lielākus nopelnus. Viņu jautājuma būtība izteica domu: ko lai mēs darām, lai varētu nopelnīt Debesis? Kāda cena mums jāmaksā, lai varētu iegūt nākamo dzīvi?

Uz to Jēzus viņiem atbildēja: "Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis." Jēzus ir samaksājis par Debesīm. Ceļš uz tām jāiet ticībā Dieva Jēram, "kas nes pasaules grēku". (Jāņa 1:29)

Bet tauta nevēlējās pieņemt šo dievišķās patiesības izskaidrojumu. Jēzus darīja tieši tā, kā pravietojumi par Mesiju jau iepriekš bija ziņojuši, bet viņi tur nesaskatīja neko no tā, pēc kā savā egoismā bija ilgojušies. Kristus tiešām vienreiz ļaudis bija paēdinājis ar miežu maizi, bet Mozus dienās Israēls ar mannu tika ēdināts četrdesmit gadus, tādēļ no Mesijas gaidīja daudz lielākas svētības. Viņu sirds neapmierinātību varēja izteikt ar jautājumu: ja jau Jēzus spēja darīt tik daudz brīnumdarbu, kā tie bija redzējuši, vai tad Viņš nevarētu dot veselību, spēku un bagātību visai savai tautai, atbrīvojot to no apspiedējiem un piešķirot varu un godu? Tas, ka Viņš sevi apliecināja par Dieva sūtīto un tomēr atteicās būt par Israēla ķēniņu, bija noslēpums, kuru tie nespēja izprast. Viņa atteikšanās tika izskaidrota nepareizi. Daudzi secināja, ka Viņš neuzdrīkstoties pieprasīt sev tiesības tāpēc, ka pats šauboties par savas sūtības dievišķumu. Tādā veidā tie savas sirdis atvēra neticībai, un sātana iesētā sēkla nesa savus pārpratumu un atkrišanas augļus.

Kāds rabīns vēl pusizsmejoši jautāja: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no Debesīm."

Jūdi kā mannas devēju pagodināja Mozu, slavēdami Dieva pārstāvi un izlaizdami no acīm patieso šī darba Darītāju. Viņu tēvi bija kurnējuši pret Mozu, apšaubot un noliedzot viņa dievišķo sūtību. Tagad tādā pašā veidā bērni atteicās no Tā, kurš tiem nesa Dieva vēsti. "Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: (..) [ne] Mozus jums ir devis maizi no Debesīm." " Mannas Devējs tagad stāvēja viņu vidū. Tas bija Kristus, kas ebrejus vadīja cauri tuksnesim un ik dienas ēdināja ar maizi no Debesīm. Šis uzturs bija tikai kā norādījums uz patieso Debesu Maizi, kas nāk no Dieva neizmērojamās pārpilnības, no dzīvību dodošā Gara. Jēzus sacīja: "Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm un pasaulei dod dzīvību."

Joprojām domādami, ka Jēzus runā par laicīgo uzturu, daži no Viņa klausītājiem izsaucās: "Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!" Tad Jēzus skaidri pateica: "Es esmu Dzīvības Maize!"

Kristus lietotais ainojums jūdiem nebija svešs. Jau Mozus, Dieva Gara iedvesmots, bija sacījis: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet (..) no visa, kas iziet no tā Kunga mutes." Un pravietis Jeremija rakstīja: "Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību." (5. Moz. 8:3; Jer. 15:16) Arī rakstu mācītāji par bauslības pētīšanu un labu darbu veikšanu runāja kā par maizes ēšanu garīgā nozīmē un bieži mēdza sacīt, ka tad, kad atnāks Mesija, viss Israēls tiks paēdināts. Praviešu mācības atklāja maizes pavairošanas brīnuma dziļo garīgo nozīmi, un šo patiesību Kristus gribēja paskaidrot saviem klausītājiem sinagogā. Ja tie būtu sapratuši Svētos Rakstus, tie būtu sapratuši arī Kristus vārdus, kad Viņš sacīja: "Es esmu Dzīvības Maize." Vēl tikai vakar lielais ļaužu pulks, kad tas bija izsalcis un noguris, tika paēdināts ar Viņa doto maizi. Kā viņi bija saņēmuši ziskus spēkus un atspirgšanu, tā no Kristus tie varēja saņemt garīgu spēku mūžīgai dzīvībai. "Kas pie Manis nāk," Viņš sacīja, "tam nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam." Bet tad Viņš vēl piebilda: "Jūs to esat redzējuši, bet neticat."

Tie bija redzējuši, kā par Kristu liecina Svētā Gara klātbūtne un Dieva atklāsme viņu pašu dvēselēs. Viņa spēka dzīvie pierādījumi tautai tika sniegti dienu no dienas, un tomēr tie prasīja vēl kādu zīmi. Ja arī tā tiktu dota, tie paliktu tikpat neticīgi kā agrāk. Ja viņus nepārliecināja jau viss redzētais un dzirdētais, tad veltīgi rādīt vēl vairāk brīnumdarbu. Neticība vienmēr atradīs attaisnojumu šaubām un noliegs visdrošāko pierādījumu.

Vēlreiz Kristus griezās pie šīm stūrgalvīgajām sirdīm: "Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu." Visi, kas Viņu pieņem ticībā, dabūs mūžīgu dzīvību. Neviens nevar pazust. Farizejiem un saduķejiem nav jādiskutē par nākamo dzīvi. Cilvēkiem vairs nav jāsēro bezcerīgās bēdās par saviem mirušajiem. "Tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā."

Bet tautas vadītāji sāka kurnēt, sacīdami: "Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no Debesīm?" Tie mēģināja radīt aizspriedumus, nievājoši atsaukdamies uz Jēzus zemo izcelsmi. Tie izteicās nicinoši par Viņa nabadzīgo un parasto ģimeni, kā arī par vienkāršo Galilejas strādnieka dzīvi. Šī neizglītotā namdara prasības neesot viņu ievērības cienīgas. Kas attiecās uz Jēzus noslēpumaino piedzimšanu, tie lika saprast, ka Viņa ciltsraksts esot apšaubāms; viņi Kristus piedzimšanas cilvēciskos apstākļus attēloja kā traipu Viņa dzīves stāstā.

Jēzus nemēģināja izskaidrot savas dzimšanas noslēpumu. Viņš neatbildēja uz šaubām par to, vai ir nācis no Debesīm, tāpat kā nebija atbildējis uz jautājumu, kā ticis pāri jūrai. Viņš nepieminēja arī brīnumdarbus, kas iezīmēja Viņa dzīvi. Pilnīgi labprātīgi Kristus bija atteicies no slavas un pieņēmis kalpa izskatu, bet patieso raksturu atklāja Viņa vārdi un darbi. Visi, kuru sirdis bija atvērtas dievišķai gaismai, varēja Viņā saskatīt "tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības." (Jāņa 1:14)

Farizeju aizspriedumi slēpās dziļāk, nekā to norādīja viņu jautājumi, tie sakņojās šo cilvēku izkropļotajās sirdīs. Katrs Jēzus vārds un darbs viņos izsauca pretestību, jo gars, kuru tie glabāja sevī, nevarēja rast Viņā atbalsi.

"Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis; un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis." Neviens nemūžam nenāks pie Kristus, ja tas neatsauksies Tēva aicinošajai mīlestībai. Un, tā kā Dievs velk pie Viņa visas sirdis, tad pie Kristus nākt atteiksies tikai tie, kas Viņam pretojas.

Ar vārdiem: "Tie visi būs Dieva mācīti", Jēzus atsaucās uz Jesajas pravietojumu: "Visi Tavi bērni būs no tā Kunga mācīti, un Tavu bērnu miers būs liels." (Jes. 54:13*) Šo rakstvietu jūdi attiecināja uz sevi. Viņi lepojās ar to, ka Dievs esot viņu Mācītājs. Bet Jēzus parādīja, cik nepamatots ir tāds apgalvojums, jo Viņš sacīja: "Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis." Vienīgi tikai ar Kristus starpniecību tie varēja saņemt atziņu par Tēvu. Cilvēks nespēja pastāvēt dievišķās godības klātbūtnē. Tie, kas mācījušies no Dieva, bija klausījušies Viņa Dēla balsi, un Jēzū no Nācaretes tiem vajadzēja pazīt To, kas caur dabu un atklāsmi ir pasludinājis Tēvu.

"Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīga dzīvība." Ar mīļoto Jāni, kas dzirdēja šos vārdus, Svētais Gars draudzēm paziņoja: "Šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība." (1. Jāņa 5:11,12) Un Jēzus apsolīja: "Es viņu celšu augšā pastarā dienā." Kristus kļuva viena miesa ar mums, lai mēs varētu kļūt viens gars ar Viņu. Šīs vienotības spēkā mēs nāksim ārā no kapa - ne tikai Kristus varenības demonstrēšanas dēļ, bet tādēļ, ka ticībā Viņa dzīvība ir kļuvusi par mūsu dzīvību. Tiem, kas saskata Kristus īsto dabu un uzņem Viņu savā sirdī, ir mūžīga dzīvība. Kristus mūsos iemājo, tikai pateicoties Dieva Garam, kurš, uzņemts sirdī, ir mūžīgās dzīvības iesākums.

Ļaudis Kristum bija atgādinājuši par mannu, kuru viņu tēvi ēda tuksnesī, it kā tās sagādāšana būtu bijusi lielāks brīnums par to, ko Jēzus darīja. Bet Viņš atklāja, cik tomēr salīdzinoši maza bija šī dāvana, ja domā par svētībām, kuras piešķirt bija atnācis Kristus. Manna varēja uzturēt tikai šo laicīgo dzīvību; tā neaizkavēja nāves pienākšanu un nenodrošināja nemirstību, bet no Debesīm nākusī maize uzturēs dvēseli mūžīgai dzīvībai. Pestītājs sacīja: "Es esmu Dzīvības Maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu Dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi." Šo aicinājumu Jēzus papildināja vēl ar kādu citu, jo, vienīgi mirstot, Viņš varēja dot dzīvību cilvēkiem, tādēļ nākamajos vārdos Viņš uz savu dzīvi norāda kā uz pestīšanas līdzekli. Viņš saka: "Maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību."

Jūdi gatavojās Jeruzālemē svinēt Pasā par piemiņu Israēla atbrīvošanas naktij, kad iznīcinātājs eņģelis piemeklēja ēģiptiešu namus. Dievs gribēja, lai Pasā jērā tie skatītu Dieva Jēru un ar šo simbolu uzņemtu To, kas sevi nodeva par pasaules dzīvību. Taču jūdi bija nonākuši tik tālu, ka par vissvarīgāko padarīja simbolu, bet tā nozīmi neņēma vērā. Tie nepazina Kunga miesu. To pašu patiesību, ko simbolizēja Pasā dievkalpojumi, mācīja arī šie Kristus vārdi. Bet tie joprojām netika saprasti.

Rabīni dusmīgi iesaucās: "Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?" Tie Kristus vārdus saprata tajā pašā burtiskajā nozīmē kā Nikodēms, kad tas jautāja: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?" (Jāņa 3:4) Zināmā mērā tie gan nojauta, ko Kristus domāja, tā teikdams, bet negribēja to atzīt. Sagrozīdami Viņa vārdus, tie cerēja radīt ļaudīs aizspriedumus.

Kristus nemaz necentās savu simbolisko ainojumu mīkstināt. Viņš šo patiesību atkārtoja vēl spēcīgākos vārdos: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā."

Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis nozīmē pieņemt Viņu par savu personīgo Pestītāju, ticot, ka Viņš piedod mūsu grēkus un mēs esam pilnīgi Viņā. Iepazīstoties ar Jēzus mīlestību, kavējoties pie tās un uzņemot to sevī, mēs kļūstam par Viņa dabas dalībniekiem. Kas uzturs ir mūsu ziskajam ķermenim, tas Kristus ir dvēselei. Kā ēdiens mums nedod nekādu labumu, ja mēs to neēdam, ja tas nekļūst par mūsu sastāvdaļu, tāpat arī Kristus nevar būt mums par svētību, ja mēs Viņu neatzīstam par savu personīgo Pestītāju. Teorētiska atzīšana vien mums neko nedod. Viņš mums ir jābauda, Viņš mums jāuzņem sirdī tā, ka Viņa dzīvība kļūst par mūsu dzīvību; mums jāuzņem Viņa mīlestība un žēlastība.

Bet pat šie ainojumi nespēj pilnīgi attēlot kristieša priekšrocības viņa attiecībās ar Kristu. Jēzus sacīja: "Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī." Kā Dieva Dēls dzīvoja, uzticoties Tēvam, tā mums jādzīvo ticībā Kristum. Jēzus Dieva gribai bija pakļāvies tik pilnīgi, ka Viņa dzīvē bija redzams vienīgi Tēvs. Kaut gan visās lietās kārdināts tāpat kā mēs, Viņš pasaules priekšā palika visapkārt esošā ļaunuma neaptraipīts. Kā Kristus uzvarēja, tā jāuzvar ir arī mums.

Vai tu esi Kristus sekotājs? Tad viss, kas rakstīts par garīgo dzīvi, ir rakstīts tev un ir sasniedzams savienībā ar Jēzu. Vai varbūt tava dedzība ir apsīkusi? Vai tava pirmā mīlestība ir atdzisusi? Tad saņem no jauna Kristus piedāvāto mīlestību! Baudi no Viņa miesas, dzer Viņa asinis, un tu kļūsi viens ar Tēvu un Dēlu!

Neticīgie jūdi atteicās Kristus vārdos uztvert kaut ko dziļāku par burtisko nozīmi. Ceremoniālajā bauslībā tiem bija noliegts ēst asinis, un tādēļ tie šos vārdus pārvērta par svētuma zaimošanu un pat sāka strīdēties savā starpā. Arī daži no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas tajos var klausīties?"

Pestītājs atbildēja: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība."

Kristus dzīvība, kas dod dzīvību pasaulei, ir Viņa teiktajā vārdā. Ar savu vārdu Jēzus dziedināja slimības un izdzina ļaunos garus; ar savu vārdu Viņš apklusināja jūru un uzmodināja mirušos; un ļaudis nodeva liecību, ka Viņa vārdam ir spēks. Viņš runāja Dieva Vārdu, kā to bija darījis ar visu Vecās Derības praviešu un mācītāju starpniecību. Visa Bībele ir Kristus atklāsme, un Pestītājs tagad savu sekotāju ticību vēlējās savienot ar Vārdu. Kad Viņa redzamā klātbūtne būs atņemta, tad Vārds kļūs par viņu spēka avotu. Līdzīgi savam Meistaram tiem vajadzēs dzīvot "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mat. 4:4)

Kā ēdiens uztur mūsu zisko dzīvību, tā Dieva Vārds uztur garīgo dzīvību. Katrai dvēselei šī dzīvība no Dieva Vārda jāsaņem personīgi. Lai saņemtu uzturu, mums jāēd pašiem, un tāpat arī Vārds ikvienam jāuzņem pašam. Mēs to nevaram iegūt tikai ar cita cilvēka prāta starpniecību vien. Mums rūpīgi jāpēta Bībele, izlūdzoties no Dieva Svētā Gara palīdzību, lai varētu izprast Viņa Vārdu. Vajadzētu ņemt kādu atsevišķu tekstu un tad koncentrēt visas prāta spējas, lai aptvertu, ko Dievs ar to mums ir vēlējies pateikt. Mums jākavējas pie šīs domas, līdz tā kļūst par mūsējo un mēs zinām, "ko saka Kungs".

Ar saviem apsolījumiem un brīdinājumiem Jēzus griežas tieši pie manis. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai, ticot Viņam, es neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Dieva Vārdā atstāstītajiem piedzīvojumiem jākļūst par maniem piedzīvojumiem. Lūgšanas un apsolījumi, pavēles un brīdinājumi ir domāti man. "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani." (Gal. 2:20) Kad cilvēks ticībā tā uzņem sevī patiesības principus, tad tie kļūst par visas būtnes sastāvdaļu un dzīves dzinējspēku. Uzņemts dvēselē, Dieva Vārds pārmaina domas un darbojas pie rakstura izveidošanas.

Ticības acīm pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs tiksim stiprināti. Saviem izsalkušajiem un izslāpušajiem ļaudīm Dievs dos visdārgākās atklāsmes. Tie piedzīvos, ka Kristus ir personīgs Pestītājs. Baudot Viņa vārdus, tie atradīs, ka šie vārdi ir gars un dzīvība. Vārds iznīcina šīs zemes dabisko raksturu un dod jaunu dzīvību Kristū Jēzū. Svētais Gars nāk pie dvēseles kā Iepriecinātājs. Viņa žēlastības pārveidojošās darbības rezultātā māceklī tiek atjaunota Dieva līdzība, tas kļūst par jaunu radījumu. Ienaida vietā stājas mīlestība, un sirds pakļaujas dievišķajam iespaidam. Lūk, ko nozīmē dzīvot "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes". Tā ir no Debesīm nākušās maizes ēšana.

Kristus bija atklājis svētu un mūžīgu patiesību par attiecībām starp sevi un saviem sekotājiem. Viņš pazina to vīru raksturus, kas sauca sevi par Viņa mācekļiem, un Pestītāja vārdi pārbaudīja šo cilvēku ticību. Jēzus nepārprotami apstiprināja, ka tiem jātic Viņam un jārīkojas pēc Viņa norādījumiem. Visi, kas Viņu uzņēmuši, iemantos Viņa dabu, un tie tiks pārveidoti pēc Viņa rakstura. Tomēr tas sev līdzi nesīs atteikšanos no agrāk lolotām, godkārīgām cerībām. Tas prasīs pilnīgu sevis pakļaušanu Jēzum. Tie tika aicināti uz pašuzupurēšanos, lēnprātību un pazemību. Ja viņi grib saņemt dzīvības un Debesu godības dāvanu, tad tiem jāiet šaurais ceļš, pa kuru gāja Golgātas Vīrs.

Šis pārbaudījums izrādījās pārāk grūts. Tie, kas ar sajūsmu bija tīkojuši Viņu ar varu celt par ķēniņu, tagad atsala. Šī runa sinagogā, tie sacīja, esot atvērusi viņu acis. Tagad tie vairs neesot maldu varā. Kā šie cilvēki saprata, Jēzus vārdi nozīmēja tiešu atzīšanos, ka Viņš neesot Mesija un ka nekāds laicīgs atalgojums no savienības ar Viņu nebūs iegūstams. Tie bija apsveikuši Viņa brīnumdarītāja spēku, tie karsti vēlējās tikt brīvi no slimībām un ciešanām, bet tie neredzēja jēgu iejusties Viņa pašaizliedzīgajā dzīvē. Tos neinteresēja noslēpumainā garīgā valstība, par kuru Viņš runāja. Nepatiesie un patmīlīgie, kas tik ļoti pēc Viņa bija tiekušies, tagad vairs Viņu negribēja. Ja Kristus nevēlas izlietot savu spēku un iespaidu, lai panāktu tautas atbrīvošanu no romiešiem, tad tie negrib ar Viņu ielaisties nekādās attiecībās.

Jēzus tiem skaidri pateica: "Ir kādi jūsu starpā, kas netic," un piebilda: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." Viņš gribēja, lai tie saprastu, ka tie neizjūt nekādas simpātijas tāpēc, ka viņu sirdis nav atvērtas Svētajam Garam. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14) Jēzus godību dvēsele var skatīt vienīgi ticībā. Kamēr Svētais Gars nav izraisījis ticību, arī šī godība paliek apslēpta.

Šos mācekļus atsvešināja arī atklātā neticības norāšana. Tas tiem ārkārtīgi nepatika, un, gribēdami Pestītāju sāpināt un sagādāt prieku farizeju ļaunajam prātam, tie pagrieza Viņam muguru un aizgāja prom ar nicināšanu. Tie savu izvēli bija izdarījuši - tie bija izraudzījušies formu bez gara, čaulu bez kodola. Arī vēlāk viņu lēmums nemainījās, jo tie vairs nestaigāja ar Jēzu.

"Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs savu klonu, un Viņš sakrās savus kviešus klētī." (Mat. 3:12) Tas bija viens no vētīšanas brīžiem. Ar patiesības vārdu pelavas tika nošķirtas no kviešiem. Tā kā tie bija pārāk iedomīgi un paštaisni, lai saņemtu rājienu, un pārāk mīlēja pasauli, lai dzīvotu pazemīgu dzīvi, daudzi aizgāja no Jēzus. Tieši tas pats notiek tagad. Arī šodien dvēseles tiek pārbaudītas tāpat, kā toreiz mācekļi Kapernaumas sinagogā. Kad atklāj patiesību, ļaudis redz, ka viņu dzīve nav saskaņā ar Dieva prātu. Tie ierauga, ka viņos vajadzētu notikt pilnīgai pārmaiņai, bet tie nav labprātīgi uzņemties šo pašaizliegšanās darbu. Tie aizvainoti aiziet. Tie dusmojas gluži tāpat, kā reiz mācekļi, kas devās prom no Jēzus, kurnēdami: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?"

Uzslava un glaimi būtu patikuši viņu ausīm, bet patiesība nav patīkama, tajā tie nevar ieklausīties. Kad sekotāju ir daudz, kad tiek paēdināti ļaužu pulki un atskan triumfa saucieni, daudzas balsis skaļi slavē Viņu, bet, kad Dieva Gars pārmeklējot parāda viņu grēkus un pavēl tos atstāt, tie pagriež patiesībai muguru un vairs nestaigā ar Jēzu.

Kad šie neapmierinātie mācekļi novērsās no Jēzus, tos savā varā pārņēma cits gars. Neko pievilcīgu viņi vairs nespēja saskatīt Cilvēkā, kuru agrāk bija uzskatījuši par tik interesantu. Tagad tie meklēja Viņa ienaidniekus, jo nu bija vienoti ar viņu garu un darbību. Tie nepareizi izskaidroja Jēzus vārdus, sagrozīja Viņa izteicienus un apšaubīja motīvus. Iesāktajā virzienā tie turpināja iet arvien tālāk, savākdami visdažādākos faktus, kurus varētu vērst pret Viņu. Šie viltotie ziņojumi izraisīja tādu sašutumu, ka tika apdraudēta Jēzus dzīvība.

Ātri izplatījās vēsts, ka saskaņā ar Viņa paša atzīšanos Jēzus no Nācaretes neesot Mesija. Un tādā veidā Galilejas tautas nelabvēlīgā noskaņojuma vilnis vērsās pret Viņu līdzīgi tam, kā gadu iepriekš Jūdejā. "Vai!" pār Israēlu! Tas atteicās no sava Pestītāja, tāpēc ka ilgojās pēc uzvarētāja, kas dotu laicīgu varu. Tie gribēja ēdienu, kas zūd, un nevis to, kas dod mūžīgu dzīvību.

Ar ilgu un sāpju pilnu sirdi Jēzus noskatījās, kā no Viņa - cilvēku Dzīvības un Gaismas - aiziet tie, kas agrāk ir bijuši Viņa mācekļi. Apziņa, ka nav vērtēta līdzcietība, nav atbildēts uz mīlestību, ir noniecināta žēlastība un atraidīta pestīšana, Viņu pildīja ar neizsakāmām skumjām. Šāda notikumu attīstība un šādi piedzīvojumi Viņu darīja par Sāpju Vīru, kas izbaudījis rūgtumu un pazīst bēdas.

Nemēģinādams aizturēt tos, kas gāja no Viņa projām, Jēzus pagriezās pret divpadsmit tuvākajiem līdzgaitniekiem un vaicāja: "Vai arī jūs gribat aiziet?"

Pēteris uz to atbildēja ar pretjautājumu: "Kungs, pie kā mēs iesim?" un tad turpināja: "Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."

"Pie kā mēs iesim?" Israēla mācītāji bija formu un tradīciju kalpi. Farizeji un saduķeji nepārtraukti strīdējās. Atstāt Jēzu nozīmēja nokļūt pie neatlaidīgiem kulta un ceremoniju ievērotājiem, pie godkārīgiem ļaudīm, kas tiecās pēc savas slavas. Kopš mācekļi bija pieņēmuši Kristu, tie bija atraduši vairāk miera un prieka nekā visā savā iepriekšējā dzīvē. Kā viņi varētu atgriezties pie tiem, kas bija nicinājuši un vajājuši grēcinieku Draugu? Tie tik ilgi bija gaidījuši Mesiju. Tagad Viņš bija atnācis, un mācekļi nespēja aiziet no Viņa pie tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības un vajāja arī pašus mācekļus.

"Pie kā mēs iesim?" Taču ne projām no Jēzus mācībām, no Viņa mīlestības un žēlastības uz neticības tumsu un pasaules ļaunumu. Kad Pestītāju atstāja daudzi Viņa brīnišķo darbu liecinieki, Pēteris izteica mācekļu ticību: "Tu esi Kristus." Jau pati doma vien, ka viņi varētu pazaudēt šo savas dvēseles enkuru, tos pildīja ar izbailēm un sāpēm. Palikt bez Pestītāja būtu tas pats, kas tumsā tikt mētātiem vētrainā jūrā.

Daudzi Jēzus vārdi un darbi ierobežotajam prātam šķiet neizprotami; tomēr ikvienam vārdam un darbam bija konkrēts mērķis mūsu pestīšanas plānā; katram no tiem bija gaidāms noteikts rezultāts. Ja mēs būtu spējīgi izprast Viņa nodomus, tad viss izrādītos svarīgs, pilnīgs un saskaņā ar Viņa misiju.

Kaut gan mēs tagad nespējam izprast Dieva darbus un ceļus, tomēr varam saskatīt Viņa lielo mīlestību, kas ir pamatā visai Viņa attieksmei pret cilvēkiem. Kas dzīvos Jēzus tuvumā, tas pietiekami daudz zinās arī par dievbijības noslēpumu. Tas atzīs mīlestību, kas pielieto rājienu, pārbauda raksturu un ceļ gaismā sirds nodomus.

Atklādams pārbaudošo patiesību, kas tik daudziem mācekļiem lika novērsties, Jēzus zināja, kāds būs Viņa vārdu rezultāts, bet Viņam bija jāpiepilda žēlastības griba. Viņš paredzēja, ka kārdināšanu stundā ikkatrs no Viņa mīļotajiem mācekļiem tiks smagi pārbaudīts. Viņa izmisīgā cīņa Ģetzemanē, Viņa nodošana un krustā sišana tiem būs vissmagākais pārbaudījums. Ja pārbaudījumi nebūtu bijuši arī iepriekš, tad kopā ar mācekļiem paliktu vēl daudzi, kurus vadīja pilnīgi egoistiski motīvi. Kad viņu Kungam tiesas zālē piesprieda nāves sodu, kad Jēzu nievāja un zākāja ļaužu pūlis, kas vēl nesen Viņu bija apsveicis kā Ķēniņu, kad visi šie smējēji kliedza: "Sit Viņu krustā!" un kad tika pieviltas mācekļu laicīgās cerības, no Kristus sekotājiem neatsijāti pašlabuma meklētāji būtu nolieguši savu uzticību Jēzum, padarīdami vēl nepanesamākas patieso sekotāju sāpes un vilšanos, ko tie izjuta, redzot savu visgaišāko cerību sabrukumu. Tajā tumsas stundā to cilvēku piemērs, kas tagad aizgāja no Viņa, būtu varējis aizraut līdzi citus. Bet Jēzus šo krīzi izraisīja tad, kad ar personīgo klātbūtni Viņš vēl varēja stiprināt savu uzticīgo sekotāju ticību.

Līdzjūtīgais Pestītājs, pilnīgi apzinādamies gaidāmo likteni, saudzīgi līdzināja ceļu mācekļiem, sagatavojot tos viņu grūtākajam pārbaudījumam un stiprinot beidzamajai sijāšanai.

42. Tradīcijas

Mat. 15:1-20; Marka 7:1-23

[395] Rakstu mācītāji un farizeji, cerēdami Jēzu ieraudzīt Lieldienās, bija Viņam sagatavojuši dažus slazdus. Bet Jēzus, viņu nodomus zinādams, nedevās uz šo sanāksmi. Tad "pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem". Kad Kristus negāja pie tiem, tie atnāca pie Viņa. Kādu laiku likās, ka Galilejas ļaudis pieņems Jēzu par Mesiju un līdz ar to šajā apgabalā tiks lauzta priesteru vara. Divpadsmit vīru izsūtīšana, norādīdama uz Kristus darbības paplašināšanos un izraisīdama tiešāku konfliktu starp mācekļiem un rabīniem, bija no jauna pamodinājusi Jeruzālemes vadītāju greizsirdību. Spiegi, ko tie Jēzus darbības sākumā nosūtīja uz Kapernaumu un kas mēģināja Viņu apsūdzēt par sabata pārkāpšanu, piedzīvoja kaunu. Bet rakstu mācītāji tomēr centās savu nodomu īstenot. Tagad tie pie Viņa nosūtīja citu delegāciju, lai novērotu Jēzus rīcību un mēģinātu atrast kādu iemeslu apsūdzībai.

Sūdzību pamatā, tāpat kā agrāk, bija tradicionālo priekšrakstu neievērošana un necienīšana, ar kuriem bija pārblīvēti Dieva baušļi. Kaut gan tika skaidrots, ka tas viss tikai nodrošina labāku bauslības ievērošanu, šos likumus uzskatīja par svētākiem nekā pašu bauslību. Kad tie nonāca pretrunā ar Sinaja dekalogu, tad vairāk vērības parasti tika veltīts rabīnu priekšrakstiem.

Pie visstingrāk ievērojamiem likumiem piederēja ceremoniālās šķīstīšanās noteikumi. Pirms ēšanas izpildāmo mazgāšanās formu neievērošanu uzskatīja par šausmīgu grēku, kas sodāms tiklab šinī, kā nākamajā pasaulē. Tāda pārkāpēja iznīcināšanu vērtēja kā labu darbu.

Priekšraksti par šķīstīšanos bija neskaitāmi. Lai visus tos iemācītos, tikko pietiktu ar veselu cilvēka mūžu. To ļaužu ikdiena, kas šīs vecāko pavēles centās izpildīt, bija viena vienīga gara cīņa pret ceremoniālo apgānīšanos, nebeidzams mazgāšanās un šķīstīšanās virknējums. Kamēr ļaudis nopūlējās ar nesvarīgiem sīkumiem un priekšrakstiem, kurus Dievs nebija prasījis, viņu uzmanība tika novērsta no Kunga bauslības lielajiem principiem.

Kristus un Viņa mācekļi neievēroja šīs ceremoniālās mazgāšanās, tādēļ spiegi to izvirzīja par pamatu savai apsūdzībai. Tie tomēr neuzbruka tieši Kristum, bet nāca pie Viņa, kritizēdami mācekļus. Liela ļaužu pulka klātbūtnē tie sacīja: "Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi."

Ikreiz, kad patiesības vēsts ar sevišķu spēku sasniedz cilvēku dvēseles, sātans sakūda savus pārstāvjus uzsākt strīdu par kādu mazsvarīgu jautājumu. Tā viņš cenšas novērst uzmanību no galvenā jautājuma. Vienmēr, kad tiek organizēts kāds labs darbs, paļātāji ir gatavi izraisīt strīdu par formām un tehniskiem sīkumiem, lai tikai atrautu prātus no dzīvām patiesībām. Kad kļūst redzams, ka Dievs savu ļaužu labā gatavojas darboties īpašā veidā, tad lai tie nepadodas kārdinājumam iesaistīties strīdos, kuru iznākums būs vienīgi dvēseļu bojāeja. Mums vissvarīgākie jautājumi ir: "Vai man ir glābjoša ticība Dieva Dēlam? Vai mana dzīve ir saskaņā ar Dieva likumu?" "Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs." Un "no tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus." (Jāņa 3:36; 1. Jāņa 2:3)

Jēzus nemaz nemēģināja aizstāvēt sevi vai savus mācekļus. Viņš neatsaucās uz izvirzītajām apsūdzībām, bet centās atklāt, kāds gars dzen šos cilvēku priekšrakstu sīkumainos aizstāvjus. Pestītājs tiem minēja kādu viņu rīcības piemēru, ko tie darīja atkārtoti un ko tie bija darījuši vēl pirms došanās Viņu meklēt. "Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu. Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un māti; un, kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; tad jūs viņiem atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu." Piekto bausli tie atstāja bez ievērības kā nesvarīgu, bet ļoti noteikti ievēroja vecāko tradīcijas. Tie ļaudīm mācīja, ka savas mantas novēlēšana dievnamam esot svētāks pienākums pat par vecāku uzturēšanu un, lai kādas arī būtu vajadzības, tā esot svētuma aplaupīšana dot tēvam vai mātei daļu no tā, kas ticis novēlēts svētnīcai. Bērnam, kas neapzinājās savu pienākumu, par savu īpašumu vajadzēja tikai izteikt "korban", tā to novēlot Dievam, lai pats to visu dzīves laiku varētu lietot tikai sev, bet pēc viņa nāves tas pārietu tempļa īpašumā. Tā šis cilvēks liekuļotas dievbijības aizsegā gan dzīvojot, gan mirstot varēja brīvi darīt kaunu saviem vecākiem.

Nekad ne ar vienu vārdu vai darbu Jēzus nav mazinājis cilvēka pienākumu nest Dievam dāvanas un upurus. Tas bija Kristus, kas kādreiz deva visus bauslības norādījumus par desmito tiesu un upuriem. Dzīvodams virs zemes, Viņš izteica atzinību par trūcīgo sievieti, kas visu savu naudu iemeta dievnama šķirstā. Bet priesteru un rabīnu šķietamā dedzība Dieva lietā bija tikai iegansts, ar ko slēpt savu tieksmi pēc pašpaaugstināšanās. Viņi krāpa ļaudis. Tie nesa smagas nastas, ko Dievs nebija uzlicis. Pat Kristus mācekļi nebija pilnīgi brīvi no jūga, ko tiem uzspieda no tēvu tēviem mantotie aizspriedumi un rakstu mācītāju autoritāte. Atklādams rabīnu īsto garu, Jēzus centās atbrīvot no tradīciju verdzības visus, kas patiesi gribēja kalpot Dievam.

"Jūs, liekuļi," Viņš sacīja, pagriezdamies pret nekrietnajiem spiegiem, "Jesaja ir pareizi par jums sludinājis, sacīdams: šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani godā, mācīdami mācības, kas ir cilvēku likums." Kristus vārdi apsūdzēja visu farizejiskuma sistēmu. Viņš skaidri pateica, ka, godinot savus likumus vairāk par Dieva baušļiem, tie sevi nostāda augstāk par Dievu.

No Jeruzālemes sūtītie bija dusmu pilni. Tie nevarēja Kristu apsūdzēt par Sinaja kalnā dotās bauslības pārkāpēju, jo Viņš runāja kā tās aizstāvis, vēršoties tikai pret viņu tradīcijām. Varenās bauslības pavēles, kuras Viņš tagad uzsvēra, nostājās spilgtā pretstatā maznozīmīgajiem cilvēku izgudrotajiem likumiem.

Gan visam ļaužu pulkam, gan arī vēlāk vēl pilnīgāk saviem mācekļiem Jēzus izskaidroja, ka apgānīšanās nenāk no ārienes, bet no iekšienes. Šķīstums un nešķīstums attiecas uz dvēseli. Cilvēku apgāna ļaunas domas, ļauni vārdi, ļauni darbi un Dieva likumu pārkāpšana, bet nevis ārējo, priesteru izdomāto priekšrakstu neievērošana.

Māckļi uztvēra spiegu dusmas, kad tika atsegta viņu viltus mācība. Tie redzēja niknos skatienus un dzirdēja pusbalsī izgrūstos neapmierinātības un draudu vārdus. Aizmirsdami, cik bieži Kristus jau bija sniedzis pierādījumus par savām spējām lasīt cilvēku sirdis kā atvērtu grāmatu, tie pastāstīja par šo vārdu radīto iespaidu. Cerēdami, ka Viņš varbūt nomierinās saniknotās amatpersonas, tie sacīja: "Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?"

Bet Jēzus atbildēja: "Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm." Paražas un tradīcijas, kuras tik ļoti cienīja rakstu mācītāji, bija no šīs pasaules un ne no Debesīm. Lai cik liela arī nebūtu šo priekšrakstu autoritāte tautā, tie nevarēja izturēt Dieva pārbaudi. Ikviens cilvēku izgudrojums, kas likts Dieva baušļu vietā, izrādīsies bezvērtīgs, kad "Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns". (Sal. māc. 12:14)

Dieva bauslības aizvietošana ar cilvēku likumiem vēl nav apstājusies. Pat kristiešiem ir priekšraksti un paradumi, kam nav labāka pamatojuma par tēvu tēvu tradīcijām. Likumi, kas balstās vienīgi uz cilvēku autoritāti, ir aizstājuši tos, kurus iecēlis Dievs. Cilvēki uzticas savām tradīcijām un godina savas paražas, ienīstot ikvienu, kas tiem cenšas parādīt, ka viņi maldās. Šodien, kad mums pavēlēts pievērst uzmanību Dieva baušļiem un Jēzus ticībai, mēs sastopamies ar to pašu naidu, kas izpaudās Kristus dienās. Par atlikušajiem Dieva ļaudīm ir rakstīts: "Pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu." (Atkl. 12:17)

Bet "visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm". Tā saukto baznīcas tēvu autoritātes vietā Dievs mums pavēl pieņemt mūžīgā Tēva, Debesu un Zemes Valdnieka vārdu. Vienīgi tur ir tīra, ar maldiem nesajaukta, patiesība. Dāvids sacīja: "Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo Tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets. Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles." (Ps.119:99,100)

Lai visi, kas pieņem cilvēku autoritāti, baznīcas paradumus vai tēvu tradīcijas, ievēro Kristus vārdos izteikto brīdinājumu: "Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi."

43. Šķēršļi salauzti

Mat. 15:21-28; Marka 7:24-36

[399] Pēc sadursmes ar farizejiem Jēzus aizgāja no Kapernaumas un, šķērsojot Galileju, devās uz kalnaino apgabalu pie Feniķijas robežām. Raugoties uz rietumiem, Viņš ielejas līdzenumā varēja saskatīt senās Tiras un Sidonas pilsētas ar pagānu tempļiem, krāšņajām pilīm, tirgus laukumiem un tirdzniecības kuģu pārpildītajām ostām. Tālāk pavērās Vidusjūras zilie plašumi, kuriem nākotnē pāri dosies Evaņģēlija vēstneši, lai prieka vēsti nestu uz pasaules lielo impēriju centriem. Bet tas laiks vēl nebija pienācis. Tagad Kristum vajadzēja sagatavot mācekļus viņu uzdevumam. Atnākdams uz šo novadu, Pestītājs cerēja baudīt vientulību, ko Viņam nebija izdevies atrast Betsaidā. Tomēr tas nebija vienīgais nolūks, kādēļ Viņš uzņēmās šo ceļojumu.

"Redzi, viena kanaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak Kungs, Tu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." " Šī apvidus ļaudis piederēja pie senās kanaāniešu rases. Tie bija elku pielūdzēji, tādēļ jūdi tos nicināja un ienīda. Šo ļaužu šķiru pārstāvēja arī pie Jēzus atnākusī sieviete. Viņa bija pagāniete un līdz ar to šķirta no priekšrocībām, kuras jūdi baudīja ik dienas. Starp feniķiešiem dzīvoja daudz jūdu, un vēsts par Kristus darbību bija nokļuvusi arī šajā apgabalā. Daži no ļaudīm bija pat klausījušies Viņa vārdus un redzējuši brīnišķīgos darbus. Šī sieviete bija dzirdējusi par pravieti, kas, kā stāstīja, spēja dziedināt visas kaites. Kad viņa izdzirda par Jēzus spēku, tās sirdī uzplauka cerība. Mātes mīlestības dzīta, tā nolēma Viņam atklāt savas meitas likteni. Apņemšanās iet ar savām bēdām pie Jēzus bija stipra. Viņam noteikti jādziedina nelaimīgā meitene! Sieviete bija meklējusi palīdzību pie pagānu dieviem, bet nebija saņēmusi nekādu atvieglojumu. Brīžiem tai radās kārdinājums domāt: ko gan var palīdzēt šis jūdu Mācītājs? Bet viss dzirdētais liecināja: Viņš dziedina ikkatru slimību un kaiti, neskatoties uz to, vai tie, kas pie Viņa nāk pēc palīdzības, ir bagāti vai nabagi. Tādēļ tā nolēma nezaudēt savu vienīgo cerību.

Zinādams šīs sievietes stāvokli un to, ka tā ilgojas Viņu redzēt, Kristus steidzās tai pretī. Palīdzēdams viņas bēdās, Jēzus šo gadījumu varēja pārvērst par dzīvu uzskates līdzekli mācībai, kādu Viņš vēlējās sniegt. Tieši tāpēc mācekļi bija atvesti uz šo apvidu. Viņš gribēja, lai tie redz, kāda nezināšana valda pilsētās un ciemos, kas atradās tik tuvu Israēla zemei. Tautai, kurai bija dotas visas iespējas saprast patiesību, trūka zināšanu par tai apkārt dzīvojošo ļaužu vajadzībām. Tie nemēģināja palīdzēt dvēselēm, kas atradās tumsā. Jūdu augstprātības uzceltā šķirošā siena pat mācekļus noslēdza līdzjūtībai pret pagānu pasauli. Bet šos šķēršļus vajadzēja noārdīt.

Kristus tūlīt neatbildēja uz sievietes lūgumu. Viņš pieņēma šo nicinātās tautas pārstāvi tā, kā to būtu darījuši jūdi. Ar to Viņš vēlējās panākt, lai mācekļi dziļāk izjustu starpību starp jūdu vēso un cietsirdīgo izturēšanos šādos gadījumos un līdzjūtības pilno attieksmi, ar kādu Pestītājs vēlas palīdzēt visiem nelaimīgajiem, ko Viņš arī beidzot personīgi pierādīja, izpildīdams pagānietes lūgumu.

Bet, neraugoties uz to, ka Jēzus tūlīt neatbildēja, sieviete nezaudēja ticību. Kad Viņš pagāja garām, lūgumu it kā neievērodams, tā sekoja Viņam, turpinādama pazemīgi atkārtot savu lūgumu. Viņas uzmācības nokaitināti, mācekļi prasīja, lai Jēzus to aizraidītu prom. Tie ievēroja Mācītāja nevērīgo izturēšanos, tādēļ iedomājās, ka jūdu aizspriedumi pret kanaāniešiem ir Viņam pa prātam. Bet tas bija žēlastības pilnais Pestītājs, kam sieviete izteica savu lūgumu, un, atbildot uz mācekļu prasību, Jēzus sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Kaut gan šī atbilde it kā saskanēja ar jūdu aizspriedumiem, tā tomēr mācekļiem bija nepārprotams pārmetums, kas vēlāk tiem atgādināja Viņa tik bieži sacītos vārdus, ka Kristus ir nācis pasaulē glābt visus, kas Viņu pieņem. Tad sieviete savu lūgumu izteica ar vēl lielāku nopietnību, mezdamās Kristum pie kājām un saukdama: "Kungs, palīdzi man!" Jēzus vēl arvien, šķietamā saskaņā ar jūdu bezjūtīgajiem aizspriedumiem, viņu noraidīdams, atbildēja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Būtībā tas apstiprināja, ka nav taisnīgi izredzētajai Dieva tautai nestās svētības izšķiest svešiniekiem un no Israēla atšķirtajiem. Ne tik dedzīgai meklētājai šī atbilde būtu laupījusi visu drosmi. Bet sieviete saprata, ka tagad ir pienākusi viņas stunda. Zem Jēzus šķietamā noraidījuma kanaāniete pamanīja līdzjūtību, ko Viņš nespēja apslēpt. "Tā gan, Kungs," viņa atbildēja, "bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Kad bērni ģimenē ēd pie tēva galda, tad sunīši taču nepaliek nepaēdināti. Tiem ir tiesības uz druskām, kas nokrīt no bagātīgi klātā galda. Ja Israēlam ir piešķirtas tik daudzas svētības, vai tad nav kāda svētība arī viņai? Ja viņu uzskata par suni, vai tad viņai nav suņa tiesību uz druskām no Kristus pārpilnības?

Jēzus tikko bija aizgājis no sava darbības lauka, jo rakstu mācītāji un farizeji gribēja atņemt Viņam dzīvību. Tie kurnēja un sūdzējās. Tie bija neticības un rūgtuma pilni un atraidīja pestīšanu, kura tiem labprāt tika piedāvāta. Bet te Kristus sastop vienu no nelaimīgās un nicinātās tautas, kas nav tikusi aplaimota ar Dieva Vārda gaismu, un tā uzreiz pakļaujas dievišķai ietekmei ar tik nesagraujamu ticību, ka Viņš spēj piešķirt žēlastību, ko tā lūdz. Viņa prasa tikai drusciņas, kas nokrīt no kungu galda. Ja tā var baudīt sunīša priekšrocības, tā ir ar mieru, lai viņu par tādu uzskata. Šai sievietei nav nacionālu vai reliģisku aizspriedumu, ne arī augstprātības, kas ietekmētu viņas rīcību, tādēļ tā uzreiz atzīst Jēzu par Pestītāju, par tādu, kurš spēj izpildīt viņas lūgumu.

Jēzus ir apmierināts. Viņš ir pārbaudījis šīs sievietes ticību. Ar savu izturēšanos Viņš ir parādījis, ka tā, kuru uzskatīja par šķirtu no Israēla, nav vairs svešiniece, bet tāds pats Dieva bērns, un kā bērnam tai ir tiesības uz Tēva dāvanām. Tādēļ Kristus izpilda viņas lūgumu un pabeidz mācekļiem domāto pamācību. Pagriezies un, to mīlestībā un žēlastībā uzlūkojot, Viņš saka: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tajā pašā stundā. Ļaunais gars viņu vairs nemocīja. Sieviete aizgāja, Pestītāju slavēdama un laimīga, apzinoties, ka viņas lūgšana ir uzklausīta.

Tas bija vienīgais brīnums, ko Jēzus šajā ceļojumā izdarīja. Lai to veiktu, Viņš bija devies uz Tiras un Sidonas robežām. Viņš gribēja palīdzēt bēdu nomāktai sievietei un tajā pašā laikā atstāt priekšzīmi par savu žēlastības darbu vienā no nicinātajām tautām, kas kalpotu kā pamācība un atgādinājums mācekļiem laikā, kad Viņš vairs nebūs pie tiem. Viņš vēlējās tos atbrīvot no jūdiem raksturīgās noslēgtības, lai tiem rastos interese strādāt arī citu labā, ne tikai savā tautā vien.

Jēzus ilgojās atklāt tās patiesības dziļos noslēpumus, kas gadsimtiem ilgi bija it kā aprakta, proti, ka arī pagāniem ar Jēzus Kristus Evaņģēliju jākļūst "par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem". (Ef. 3:6) Šo patiesību mācekļi iemācījās lēni, un dievišķais Skolotājs deva tiem pamācību pēc pamācības. Atalgodams virsnieka ticību Kapernaumā un pasludinādams Evaņģēliju Ziharas iedzīvotājiem, Pestītājs jau bija sniedzis pierādījumus par to, ka Viņam nepiemīt jūdu neiecietība. Bet samariešiem tomēr bija nedaudz dievatziņas; arī virsnieks bija izrādījis laipnību Israēlam. Tagad Jēzus lika mācekļiem sastapties ar pagānieti, kurai, pēc viņu domām, nebija nekādu iemeslu gaidīt Viņa labvēlību vairāk par saviem tautiešiem. Viņš gribēja rādīt piemēru, kā pret tādu jāizturas. Mācekļi bija domājuši, ka Viņš savas žēlastības dāvanas izdala pārāk brīvi, tādēļ Jēzus vēlējās uzsvērt, ka Viņa mīlestība nav ierobežojama ar rasi un tautību.

Sacīdams: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm", Jēzus atgādināja patiesību, un, kalpodams kanaānietei, izpildīja savu misiju. Šī sieviete bija viena no pazudušajām avīm, par kuras glābšanu vajadzēja domāt Israēlam. Tas bija viņiem uzdotais darbs, kuru tie bija atstājuši novārtā un kuru tagad paveica Kristus.

Šī rīcība vairoja mācekļu izpratni par pienākumu, kas tos gaidīja pagānu vidū. Ārpus Jūdejas tie ieraudzīja plašu derīga darba lauku un dvēseles, kas cieta tādas bēdas, kuras priviliģētākie pat neapzinājās. Starp tiem, kurus viņi tika mācīti nicināt, bija ļaudis, kas ilgojās pēc visspēcīgā Ārsta palīdzības un alka pēc patiesības gaismas, kas jūdiem bija tik bagātīgi dota.

Šis notikums un citi, kas māca Evaņģēlija sludināšanā neapstāties kādas noteiktas tautas vai tradīciju ietvaros, Kristus pārstāvjus spēcīgi ietekmēja un vadīja vēlāk, kad Kristus nāve bija lauzusi šķīrējsienu starp jūdiem un pagāniem un kad jūdi vēl stūrgalvīgāk novērsās no mācekļiem, jo tie Jēzu bija pasludinājuši par pasaules Pestītāju.

Pestītāja apmeklējumam Feniķijā un tur izdarītajam brīnumdarbam bija vēl dziļāks nolūks. Šis brīnumdarbs tika veikts nevien sāpju nomocītās sievietes, Viņa mācekļu vai to ļaužu dēļ, kuri baudīja viņu darba augļus, bet arī, "lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā". (Jāņa 20:31) Tie paši spēki, kas pirms daudziem gadsimtiem šķīra cilvēkus no Kristus, darbojas vēl šodien. Gars, kas uzcēla šķērssienu starp jūdiem un pagāniem, vēl nav rimis. Augstprātība un aizspriedumi ir uzbūvējuši stiprus mūrus starp cilvēku šķirām. Kristus un Viņa misija tiek nepareizi izskaidroti, un milzīgi ļaužu pulki jūtas tā, it kā Evaņģēlija kalpošana tiem būtu liegta. Bet neļaujiet tiem justies atšķirtiem no Kristus! Nav tādu cilvēku vai sātana radītu šķēršļu, kam ticība nespētu izlauzties cauri.

Feniķiete ticībā nostājās pret aizžogojumiem, kas bija uzcelti starp jūdiem un pagāniem. Neskatoties uz to, ka tika laupīta drosme, un, neņemdama vērā neko, kas būtu varējis pamudināt uz šaubām, viņa uzticējās Pestītāja mīlestībai. Kristus grib, lai mēs visi Viņam tā uzticamies. Pestīšanas svētības ir paredzētas ikvienai dvēselei. Liegt cilvēkam saņemt Kristus Evaņģēlija apsolījumu var vienīgi viņa paša izvēle.

Dievs ienīst dalīšanu kastās. Tādas lietas Viņš noraida. Viņa acīs visu cilvēku dvēselēm ir vienāda vērtība. "Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, lai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums." (Ap. d. 17:26,27) Pie Viņa nākt un dzīvot ir aicināti visi, neskatoties uz vecumu, stāvokli sabiedrībā, tautību vai reliģiskajām priekšrocībām. "Neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā! Šai ziņā nav starpības." "Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā." "Bagāts sastopas ar nabagu, tas Kungs viņus visus radījis." "Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts." (Gal. 3:28; Sal. pam. 22:2*; Rom. 10:11-13)

44. Patiesā zīme

Mat. 15:29-39; 16:1-12; Marka 7:31-37; 8:1-21

[404] "Un atkal izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās."

Desmit pilsētu apgabalā, Serasā, bija notikusi velna apsēsto dziedināšana. Tur ļaudis, uztraukušies par cūku iznīcināšanu, bija piespieduši Jēzu no viņiem aiziet. Bet vēlāk tie uzklausīja Pestītāja atstātos vēstnešus, un tagad iedzīvotājos bija pamodusies vēlēšanās Viņu redzēt. Kad Jēzus atkal atnāca uz šo apgabalu, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks un atveda arī kādu kurlmēmu cilvēku. Šoreiz Jēzus to nedziedināja ar vienu vienīgu vārdu, kā to bija paradis darīt. Aizvedis viņu savrup prom no ļaužu pūļa, Kristus lika savus pirkstus viņa ausīs un aizskāra viņa mēli. Paceldams acis uz Debesīm, Viņš nopūtās, domādams par tām ausīm, kas neatvērsies patiesībai, un mēlēm, kas atsacīsies apliecināt Pestītāju. Kad Jēzus sacīja: "Atveries!", cilvēks atguva valodu, un, pretēji pavēlei to nevienam nesacīt, savu vēsti par dziedināšanu izpauda visā apkārtnē.

Jēzus uzkāpa kalnā, un tur pie Viņa sapulcējās daudz ļaužu, kas atveda neveselos un kroplos, nolikdami tos pie Viņa kājām. Jēzus viņus visus dziedināja. Kaut gan šie cilvēki bija pagāni, tie pagodināja Israēla Dievu. Trīs dienas tie turpināja pulcēties ap Pestītāju, naktis pārgulēdami zem klajas debess, bet, dienā drūzmēdamies ap Kristu, lai dzirdētu Viņa vārdus un redzētu Viņa darbus. Trešās dienas vakarā viņu pārtika bija beigusies. Jēzus negribēja ļaudis atlaist mājās izsalkušus, tāpēc aicināja savus mācekļus nodrošināt viņus ar uzturu. Bet mācekļi atkal parādīja neticību. Jau Betsaidā tie bija piedzīvojuši, ka ar Kristus svētību viņu niecīgie pārtikas krājumi bija pietiekami, lai pabarotu lielu ļaužu pulku; tomēr tagad šie vīri visu, kas tiem bija, nenesa pie Kristus paļāvībā, ka Viņš to pavairos izsalkušo vajadzībām. Turklāt ļaudis, ko Viņš bija paēdinājis Betsaidā, bija jūdi, bet šie - tikai svešinieki un pagāni. Jūdu aizspriedumi joprojām iespaidoja mācekļu sirdis, un tie Jēzum atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt te, tuksnesī?" Taču, paklausīdami Viņam, tie atnesa to, kas tiem bija: septiņas maizes un divas zivis. Lielais ļaužu pulks tika paēdināts, un pāri palika vēl septiņi lieli grozi ar druskām. Tā tika atspirdzināti četri tūkstoši cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus, un Jēzus tos atlaida mājās ar priecīgām un pateicīgām sirdīm.

Pēc tam Jēzus ar mācekļiem iekāpa laivā un pārcēlās pāri ezeram uz Magadanu, Ģenecaretes ielejas dienvidu daļā. Tiras un Sidonas robežās sīrietes-feniķietes paļāvīgā ticība bija atspirdzinājusi Viņa garu. Desmit pilsētu apgabala pagāniskie iedzīvotāji Viņu bija uzņēmuši ar prieku. Bet tagad, kad Jēzus vēlreiz izcēlās malā Galilejā, kur Viņa spēks bija atklājies visspilgtāk, kur Viņš, liekot atskanēt savām mācībām, bija darījis visvairāk žēlsirdības darbu, Viņu uzņēma ar nievājošu neticību.

Farizeju delegācijai pievienojās pārstāvji no bagātajiem un augstprātīgajiem saduķejiem, kas bija priesteru un tautas skeptiski noskaņotā aristokrātu partija. Abas sektas dzīvoja nesamierināmā naidā. Lai saglabātu savu stāvokli un autoritāti, saduķeji glaimoja valdošajai varai. Farizeji, turpretī, kurināja tautā ienaidu pret romiešiem, ar ilgošanos gaidīdami brīdi, kad varēs nokratīt iekarotāju jūgu. Bet tagad saduķeji un farizeji apvienojās pret Kristu. Līdzīgs meklē līdzīgu, un ļaunums, lai kur tas arī nepastāvētu, apvienojas ar ļaunumu, lai iznīcinātu labo.

Tagad farizeji un saduķeji nāca pie Kristus, prasīdami kādu zīmi no Debesīm. Kad Jozuas dienās Israēls izgāja cīņā pret kanaāniešiem pie Bet-Horona, uz vadoņa pavēli apstājās saule, kamēr tika gūta uzvara. Senatnē bija notikuši daudzi tādi brīnumi, un tamlīdzīga zīme tagad tika prasīta no Jēzus. Bet ne jau zīme bija tā, ko jūdiem vajadzēja. Nekāds ārēji redzams pierādījums tiem nevarēja atnest labumu. Tiem bija vajadzīga nevis prāta apgaismošana, bet garīga atjaunošanās.

"Jūs, liekuļi," sacīja Jēzus, "gaisa parādības jūs izprotat", - jo, pētīdami debesis, tie spēja prognozēt laiku, - "vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?" Svētā Gara spēkā runātie Kristus vārdi, kas pārliecināja par grēku, bija viņu pestīšanai domātā Dieva zīme. Arī tieši no Debesīm, apliecinot Kristus sūtību, tika dotas vairākas zīmes. Par Jēzu liecināja eņģeļu dziesma ganiem, zvaigzne, kas vadīja gudros, balodis un balss no Debesīm Viņa kristību brīdī.

"Un Viņš nopūtās savā garā un sacīja: "Ko šī cilts meklē zīmes?" "Viņai nekāda cita netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme." " Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas zivs vēderā, tā Kristum trīs dienas un naktis jāpavada "zemes klēpī"; kā Jonas sludināšana bija par zīmi niniviešiem, tā Kristus sludināšana kļuva par zīmi Viņa paaudzei. Bet kāda starpība Vārda uzņemšanā! Lielās pagānu pilsētas ļaudis trīcēja un drebēja, kad tie izdzirda Dieva brīdinošo vēsti. Ķēniņi un augstmaņi pazemojās; augstie un zemie kopīgi sauca uz Dievu Debesīs, un tiem tika piešķirta Viņa žēlastība. "Ninivieši", Kristus sacīja, "celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās, un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona." (Mat. 12:40,41)

Katrs Kristus brīnumdarbs apliecināja Viņa dievišķību. Viņš darīja tieši to darbu, kāds par Mesiju bija iepriekš sludināts. Bet farizejiem šie žēlastības darbi kļuva par skaidru apvainojumu. Jūdu vadoņi uz cilvēku ciešanām noraudzījās ar cietsirdīgu vienaldzību. Daudzos gadījumos tieši viņu egoisms un jūgs bija radījuši tās ciešanas, kuras Kristus remdināja. Tādā veidā Viņa brīnumdarbi tiem kļuva par pārmetumu.

Tieši Kristus dievišķā rakstura vispilnīgākais pierādījums lika jūdiem noraidīt Pestītāja darbu. Viņa veikto brīnumu nozīme vislabāk saskatāma faktā, ka tie nāca cilvēcei par svētību. Vispilnīgākais pierādījums tam, ka Viņš nācis no Debesīm, bija dzīvē atklātais Dieva raksturs. Viņš darīja Dieva darbus un runāja Dieva vārdus. Tāda dzīve ir lielākais brīnums.

Kad patiesības vēsts tiek sludināta mūsdienās, ir daudzi, kas sauc tāpat kā jūdi: "Rādiet mums kādu zīmi! Izdariet kādu brīnumu!" Bet uz farizeju pieprasījumu Kristus nevienu brīnumu nedarīja. Viņš nedarīja brīnumus tuksnesī un neatbildēja sātana pamudinājumiem. Arī mums Viņš nepiešķir spēku, lai mēs censtos sevi attaisnot vai arī apmierināt neticības un augstprātības prasības. Tomēr Evaņģēlijam netrūkst apstiprinājuma par tā dievišķo izcelsmi. Vai tas nav brīnums, ka mēs varam izrauties no sātana verdzības? Ienaids pret sātanu cilvēka sirdij nav dabisks; to iedēsta Dieva žēlastība. Kad cilvēks, kuru ir pārvaldījusi stūrgalvīga un untumaina griba, kļūst brīvs un no visas sirds ļaujas Debesu pievelkošajai varai, ir noticis brīnums. Tāpat tas ir, kad cilvēks, kas atradies spēcīgos maldos, sāk izprast morālās patiesības. Ikreiz, kad kāda dvēsele tiek atgriezta un mācās mīlēt Dievu un ievērot Viņa baušļus, ir piepildījies apsolījums: "Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu. (Ec. 36:26) Pārmaiņa cilvēku sirdīs, viņu raksturu pārveidošanās ir brīnums, kas atklāj mūžam dzīvo Pestītāju, kurš darbojas, glābjot dvēseles. Pastāvīga dzīve Kristū ir liels brīnums. Arī Dieva Vārda sludināšanā ir kāda zīme, kurai noteikti jāparādās, - tā ir Svētā Gara klātbūtne, kas Vārdu padara par atjaunojošu spēku tiem, kas klausās. Tā ir Dieva liecība pasaules priekšā par Viņa Dēla dievišķo sūtību.

Tie, kas no Jēzus tagad pieprasīja zīmi, bija tā apcietinājuši savas sirdis neticībā, ka Viņa raksturā nesaskatīja Dieva līdzību. Tie negribēja atzīt, ka Viņa misija bija Svēto Rakstu piepildījums. Līdzībā par bagāto vīru un Lācaru Jēzus farizejiem sacīja: "Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšā." (Lūk. 16: 31) Neviena zīme, ko varētu dot Debesīs vai zemes virsū, tiem nenestu nekādu labumu.

Jēzus "nopūtās savā garā" un, novērsies no nievātāju pulka, kopā ar mācekļiem atkal iekāpa laivā. Skumji klusēdami, tie no jauna cēlās pāri ezeram. Viņi tomēr neatgriezās uz to vietu, kuru iepriekš bija atstājuši, bet devās uz Betsaidu, tuvu apvidum, kur kādreiz paēdināja piecus tūkstošus. Piebraucot pie pretējā krasta, Jēzus sacīja: "Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga!" Jūdi kopš Mozus laikiem bija paraduši no savām mājām izmest raugu Pasā svētku laikā, un tādā veidā viņiem tika mācīts to uzskatīt par grēka simbolu. Taču mācekļi Jēzu nesaprata. Aizbraukdami no Magadanas, tie bija piemirsuši paņemt maizi, tāpēc tagad līdzi bija tikai viens klaips. Viņi iedomājās, ka Kristus aizrāda uz šo apstākli, brīdinādams nepirkt maizi no kāda farizeja vai saduķeja. Viņu ticības un garīgās uztveres trūkums bieži kļuva par cēloni tam, ka tie nepareizi izprata Kristus vārdus. Tādēļ Jēzus tos norāja par domām, ka Viņš, kas ar nedaudz zivīm un miežu maizēm bija paēdinājis tūkstošus, šajā svinīgajā brīdinājumā būtu atgādinājis tikai par laicīgo uzturu. Pastāvēja briesmas, ka farizeju un saduķeju viltīgie un veiklie spriedelējumi varētu saraudzēt Kristus mācekļus ar neticību, pamudinot tos pārāk vieglprātīgi skatīties uz Viņa darbu.

Mācekļi domāja, ka viņu Mācītājam tiešām vajadzēja uzklausīt prasību pēc zīmes no Debesīm. Tie ticēja, ka Jēzus spēj to dot, un pieņēma, ka šāda zīme apklusinātu Viņa ienaidniekus, jo tie nesaskatīja šo intrigantu liekulību.

Dažus mēnešus vēlāk, "kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina", Jēzus atkārtoja šo pašu mācību. "Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: "Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības." " (Lūk.12:1)

Iejaukts miltos, raugs darbojas nemanāmi, visu masu pārvērsdams pēc savas dabas. Tā arī, ja liekulībai ļauj mitināties sirdī, tā iesakņojas raksturā un dzīvē. Spilgtu farizeju liekulības paraugu Kristus jau bija norājis, atmaskodams "korban" paradumu, ar kuru bērnu pienākumu nepildīšanu paslēpa zem šķietamas augstsirdības pret dievnamu. Rakstu mācītāji un farizeji sludināja maldinošus principus. Viņi neatklāja savu mācību īsto būtību un patiesos nolūkus, tomēr vienmēr veikli izlietoja ikkatru izdevību, lai tās viltīgi iedvestu savu klausītāju prātos. Bet, vienreiz pieņemti, šie maldīgie uzskati iedarbojās līdzīgi raugam maizē, iespiezdamies domāšanā un pārveidodami raksturu. Tieši šīs viltus mācības bija tās, kas ļaudīm neļāva saprast Kristus vārdus.

Tāda pati ietekme darbojas arī mūsu dienās, kad cilvēki Dieva likumu cenšas izskaidrot tā, lai tas saskanētu ar viņu rīcību. Šī šķira bauslību neapkaro atklāti, bet piedāvā spekulatīvas teorijas, kas izrok pamatus principiem. Viņi bauslību izskaidro tā, lai iznīcinātu tās spēku.

Farizeju liekulība bija pašlabuma meklēšanas rezultāts, bet pašpaaugstināšanās - viņu dzīves mērķis. Tieši tas beidzās ar Svēto Rakstu sagrozīšanu un nepareizu pielietošanu un padarīja tos aklus pret Kristus misijas nolūku. Pat mācekļiem draudēja briesmas uzkrāt sirdī šo viltīgo, nenotveramo ļaunumu. Tos, kas sevi uzskatīja par Jēzus mācekļiem, lielā mērā ietekmēja farizeju prātojumi. Viņi bieži svārstījās starp ticību un neticību un nesaskatīja Kristū apslēpto gudrības un atzīšanas bagātību. Arī mācekļi, kaut gan ārēji visu atstājuši Kristus dēļ, tomēr, savu labumu meklējot, vēl nebija pārtraukuši tiekties pēc lielām lietām. Šis gars izraisīja strīdus, kurš no viņiem būs lielākais. Tieši tas nostājās starp viņiem un Kristu, padarīdams tos neiejūtīgus pret Viņa pašuzupurīgo misiju un tik kūtrus izprast pestīšanas noslēpumu. Kā raugs, ja tam ļauj pabeigt savu darbu, izraisa pūšanu un bojāeju, tā pašlabumu meklējošs gars, ja tas tiek lolots, apgāna un aizved nāvē dvēseles.

Mūsu dienās, tāpat kā senatnē, starp Kunga sekotājiem šis viltīgais un maldinošais grēks ir visai plaši izplatīts. Cik bieži gan mūsu kalpošana Kristum, gan mūsu savstarpējās attiecības tiek aptraipītas ar slepenu vēlēšanos paaugstināties! Cik gatavi mēs esam domās paši sevi apsveikt; kā ilgojamies, lai cilvēki mūs atzinīgi novērtētu! Tā ir patmīlība, Dieva noliktā ceļa vietā ir vēlēšanās rast vieglāko, kas noved pie tā, ka Dieva baušļi tiek aizvietoti ar cilvēku teorijām un tradīcijām. Tieši saviem mācekļiem Kristus izteica brīdinājumu: "Raugiet, sargieties no farizeju rauga!"

Kristus reliģija ir patiesa. Degsme pēc Dieva goda ir Svētā Gara iedēstīts virzošais spēks, un to var radīt tikai spēcīga Dieva Gara darbība. Vienīgi Dieva spēks spēj padzīt pašlabuma meklēšanu un liekulību. Šī pārmaiņa ir Viņa darbības zīme. Kad pieņemtā ticība iznīcina egoismu un izlikšanos, kad tā liek mums meklēt Dieva godu un ne savu labumu, tad varam zināt, ka tā ir pareiza. "Tēvs, pagodini savu Vārdu!" (Jāņa 12:28) - tāds bija Kristus dzīves vadmotīvs. Ja sekosim Viņam, tad tas būs arī mūsu dzīves pamatprincips. Viņš pavēl mums dzīvot tā, "kā Viņš ir dzīvojis", un "no tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus". (1. Jāņa 2:6,3)