Laikmetu ilgas

55. Ne ārēji redzamā veidā

Lūk. 17:20-22

[506] Kādi no farizejiem atnāca pie Jēzus, jautādami, "kad nākšot Dieva valstība". Bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš Jānis Kristītājs pasludināja vēsti, kas kā taures sauciens pāršalca visu zemi: "Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi." (Mat. 3:2) Bet līdz šim farizeji nespēja saskatīt nekādas valstības uzcelšanas zīmes. Daudzi no tiem, kas atmeta Jāni un ik uz soļa apkaroja Jēzu, aplinkus norādīja, ka Viņa misija cietusi neveiksmi.

Jēzus atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur - jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū." Dieva valstība sākas sirdī. Nemeklē un neskaties apkārt pēc šīs pasaules varas izpausmēm, kas iezīmētu viņas nākšanu!

"Nāks dienas," Viņš sacīja, pagriezdamies pret mācekļiem, "kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit." Jums draud briesmas nesaskatīt Manas sūtības godību, jo to nepavada pasaules gods un krāšņums. Jūs neaptverat savu pašreizējo priekšrocību, ka jūsu vidū, kaut arī cilvēka miesā tērpta, atrodas pasaules Dzīvība un Gaisma. Nāks dienas, kad jūs ar karstām ilgām atcerēsities pagātnes izdevības, kad varējāt kopā staigāt un sarunāties ar Dieva Dēlu.

Patmīlības un pasaulīgā noskaņojuma dēļ pat Jēzus mācekļi nespēja aptvert to garīgo godību, kuru Viņš tiem centās atklāt. Tikai pēc tam, kad Kristus jau bija pacēlies pie Tēva un pār ticīgajiem tika izliets Svētais Gars, mācekļi pilnībā novērtēja Pestītāja raksturu un misiju. Pēc Gara kristības saņemšanas tie sāka saprast, ka bija atradušies paša godības Kunga tuvumā. Kad atmiņā uzausa Kristus kādreiz runātie vārdi, viņu prāti atvērās, lai izprastu pravietojumus un Jēzus darītos brīnumdarbus. Kristus dzīves brīnumainie notikumi slīdēja tiem garām, un viņi jutās kā cilvēki, kas pamodināti no sapņa. Tie saprata, ka "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības". (Jāņa 1:14) Kristus tiešām bija nonācis grēcīgajā pasaulē, lai glābtu Ādama kritušos dēlus un meitas. Mācekļi paši tad sev šķita daudz nenozīmīgāki, kā agrāk to bija domājuši. Tie nemitējās pārdomāt Viņa vārdus un darbus. Kristus mācības, kuras tie tikai neskaidri bija apguvuši, tagad uzausa kā jaunas atklāsmes. Svētie Raksti viņiem kļuva par jaunu grāmatu.

Pētot pravietojumus, kas liecināja par Kristu, mācekļi veidoja draudzīgas attiecības ar Dievu un mācījās no Tā, kurš bija atgriezies Debesīs, lai pabeigtu virs zemes iesākto darbu. Tie atzina, ka Viņā mājoja atzīšana, kuru bez dievišķā spēka palīdzības neviens cilvēks nespēj izprast. Viņiem vajadzēja palīdzību no Tā, par kuru ķēniņi, pravieši un taisnie bija sludinājuši jau iepriekš. Ar pārsteigumu un izbrīnu tie lasījaun pārlasīja pravietojumos ietvertās Viņa rakstura un darba iezīmes. Cik neskaidri tie bija izpratuši praviešu rakstus! Cik kūtri mācekļi bija sevī uzņēmuši lielās patiesības, kas liecināja par Kristu! Raugoties uz Viņa vienkāršību, kad Viņš kā cilvēks staigāja cilvēku vidū, tie nebija izpratuši Jēzus iemiesošanās noslēpumu, Viņa divkāršo dabu. Mācekļu acis nebija spējušas saskatīt Dievu cilvēka miesā. Bet vēlāk, kad Svētais Gars tos apgaismoja, kā tie ilgojās Viņu vēlreiz redzēt, vēlreiz nosēsties pie Viņa kājām! Kā tie vēlējās, kaut varētu nākt pie Jēzus, lai Viņš tiem izskaidrotu Rakstus, kurus tie vēl nesaprata! Cik uzmanīgi tie tad klausītos Viņa vārdus! Ko Kristus domāja, kad Viņš teica: "Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest"? (Jāņa 16:12) Cik ļoti tie tagad gribētu to visu uzzināt! Tie skuma, ka viņu ticība ir bijusi tik vāja un domas tik tālu no īstenības, ka tie nebija aptvēruši patiesību.

Dievs bija sūtījis vēstnesi, lai pasludinātu Kristus nākšanu un pievērstu jūdu tautas un visas pasaules uzmanību Kristus sūtībai, lai cilvēki varētu sagatavoties Viņa uzņemšanai. Brīnišķā būtne, kuras nākšanu pasludināja Jānis Kristītājs, bija mājojusi viņu vidū vairāk nekā trīsdesmit gadus, un tie Viņu īstenībā nebija pazinuši kā Dieva Sūtīto. Nožēla pārņēma mācekļus par to, ka tie bija ļāvuši valdošai neticībai saraudzēt viņu domas un aptumšot saprašanu. Pasaules gaisma bija spīdējusi tumsā, bet tie nebija izpratuši, no kurienes nāca tās stari. Tagad tie sev jautāja, kāpēc bija izturējušies tā, ka Kristum vajadzēja tos norāt? Viņi bieži atkārtoja Jēzus sarunas un sacīja: kāpēc mēs pieļāvām šīs zemes dzīves apsvērumiem un priesteru un rakstu mācītāju opozīcijai samulsināt mūsu prātus tā, ka nesapratām, ka mūsu vidū bija kāds lielāks par Mozu un mūs mācīja Cilvēks, kas bija daudz gudrāks par Salamanu? Cik nedzirdīgas bija mūsu ausis! Cik vāja mūsu saprašana!

Toms neticēja, iekams nebija licis pirkstu Romas kareivju durtajās brūcēs. Pēteris Jēzu bija aizliedzis Viņa pazemojumu un atmešanas stundā. Šīs sāpīgās atmiņas skaidri iezīmējās viņu prātos. Tie bija staigājuši ar Jēzu, Viņu nepazīstot un nevērtējot. Bet kā šīs lietas aizkustināja viņu sirdis tad, kad tie atzina savu neticību!

Kad priesteri un ļaužu vadītāji apvienojās pret viņiem, veda tos tiesas priekšā un meta cietumā, Kristus sekotāji priecājās, ka ir "atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu". (Ap. d. 5:41) Tie priecājās, ka cilvēkiem un eņģeļiem viņi var pierādīt, ka atzīst Kristus godību un izvēlas Viņam sekot arī tad, ja viss būtu jāzaudē.

Šodien, tāpat kā apustuļu dienās, bez Dieva Gara palīdzības cilvēce nespēj ieraudzīt Kristus godību. Pasauli mīlošā un uz kompromisiem gatavā kristietība nespēj novērtēt Dieva patiesību un Viņa darbus. Kunga sekotāji nav atrodami starp ērtību un šīs zemes goda meklētājiem. Tie ir tālu priekšā - uz grūtību, pazemojumu un pārmetumu takas, cīņas ierindā "pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Arī tagad, tāpat kā Kristus dienās, viņus pārprot, nopeļ un apspiež mūsu dienu priesteri un farizeji.

Dieva valstība nenāk "ārīgi redzamā veidā". Dieva valstības Evaņģēlijs ar savu pašaizliedzīgo garu nekad nevar būt saskaņā ar pasaules centieniem. Šie abi principi ir pilnīgi pretēji. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14)

Bet šodien reliģiskajā pasaulē ir neskaitāms daudzums ļaužu, kas paši tic, ka palīdz celt Kristus valstību, rīkodamies pēc šīs zemes vai laicīgo valstu principiem. Tie mūsu Kungu grib padarīt par šīs pasaules valdnieku, par valdnieku tās galmos un kara nometnēs, tās likumdošanas zālēs, tās pilīs un tirgus laukumos. Tie gaida, ka Viņš valdīs pēc likumiem un rīkojumiem, kurus pildīt piespiedīs laicīga vara. Un, tā kā Kristus tagad nav šeit personīgi, tad tie grib rīkoties Viņa vietā un ar varu ieviest Viņa valstības likumus. Pēc tādas valstības jūdi alka Kristus dienās. Tie būtu pieņēmuši Jēzu, ja Viņš vēlētos uzcelt laicīgu valsti, ja gribētu uzspiest to, ko tie uzskatīja par Dieva likumiem, un būtu atzinis tos par savas gribas izskaidrotājiem un savas varas pārstāvjiem. Bet Viņš sacīja: "Mana valstība nav no šejienes." (Jāņa 18:36) Viņš negribēja ieņemt laicīgu troni.

Valdība, kuras laikā dzīvoja Jēzus, bija sabojāta un nežēlīga; kur vien skaties, visur bija kliedzoša netaisnība: izspiešana, neiecietība un nepanesama cietsirdība. Tomēr Pestītājs nemēģināja īstenot pilsoniskas reformas. Viņš nekritizēja savstarpējās cīņas savā tautā un arī nenosodīja nācijas ienaidniekus. Viņš neiejaucās varas pārstāvju pienākumos. Viņš, kurš bija mūsu priekšzīme, bija atturīgs pret laicīgām valdībām - ne tāpēc, ka Viņš būtu vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām, bet tāpēc, ka dziedināšanas līdzeklis nav atrodams tikai cilvēciskos vai ārējos pārkārtojumos. Lai dziedināšana būtu pilnīga, tai jāaizsniedz katrs cilvēks atsevišķi un jāatjauno sirds.

Kristus valstība jāuzceļ ne ar tiesu, padomju vai likumdevēju iestāžu lēmumiem, ne ar šīs pasaules vareno atbalstu, bet Svētā Gara spēkā iedēstot cilvēkos Kristus dabu. "Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva." (Jāņa 1:12,13) Tas ir vienīgais spēks, kas var nodrošināt cilvēces augšupeju, bet cilvēka ieguldījums šī darba nobeigšanā ir Dieva Vārda mācīšana un dzīvošana saskaņā ar to.

Kad apustulis Pāvils iesāka darbu Korintā, šajā visai apdzīvotajā, bagātajā un sabojātajā pilsētā, kas bija sagānīta ar vārdā nenosaucamiem pagānisma netikumiem, viņš sacīja: "Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu." (1. Kor. 2:2) Vēlāk, rakstīdams tiem, kas kādreiz bija visatbaidošāko grēku sabojāti, viņš varēja liecināt: "Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā." "Es pateicos Dievam vienmēr jūsu dēļ par žēlastību." (1. Kor. 6:11; 1:4)

Tagad, gluži tāpat kā Kristus dienās, Dieva valstības darbs nebalstās uz tiem, kas meklē šīs zemes valdnieku un cilvēku likumu atzinību un atbalstu, bet uz tiem, kas Viņa vārdā ļaudīm pasludina tās garīgās patiesības, kas to saņēmējos izraisa apustuļa Pāvila piedzīvojumu: "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus." (Gal. 2:20) Tad tie līdzīgi apustulim Pāvilam darbosies cilvēku labā. Viņš sacīja: "Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!" (2. Kor. 5:20)

56. Viņš svētīja bērnus

Mat. 19:13-15; Marka 10:13-16; Lūk. 18:15-17

[511] Jēzus vienmēr ļoti mīlēja bērnus. Pestītājs pieņēma viņu sirsnīgo draudzību un atklāto, nemāksloto mīlestību. Pateicības pilnā slava no viņu šķīstajām lūpām Kristus ausīs skanēja kā mūzika un atspirdzināja garu, kad Viņš bija noguris saskarē ar viltīgajiem un liekulīgajiem cilvēkiem. Visur, kur vien Pestītājs uzturējās, Viņa labestība un maigā, laipnā izturēšanās iemantoja bērnu mīlestību un uzticību.

Jūdu tautā bija parasts mazos bērniņus aiznest pie rabīna, lai viņš tiem svētīdams uzliktu savas rokas. Bet Pestītāja mācekļi iedomājās, ka Viņa darbs ir pārāk svarīgs, lai to šādā veidā pārtrauktu. Kad mātes ar saviem mazajiem bērniem atnāca pie Jēzus, mācekļi neapmierināti skatījās uz viņām. Tie sprieda, ka šie bērni ir par maziem, lai saņemtu kādu labumu no sastapšanās ar Jēzu, un secināja, ka Viņam to ierašanās varētu būt nepatīkama. Bet Viņš bija neapmierināts ar pašiem mācekļiem. Pestītājs saprata to māšu rūpes un nastas, kas centās savus bērnus audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš bija dzirdējis to lūgšanas. Viņš pats tās vilka pie sevis.

Kāda māte ar savu bērnu bija izgājusi no mājām, lai atrastu Jēzu. Pa ceļam tā savu nodomu pastāstīja kaimiņienei, un arī kaimiņiene vēlējās saņemt Jēzus svētību saviem bērniem. Tā kopā ar saviem mazajiem bērniem sapulcējās vairākas mātes. Daži bērni jau bija paaugušies, sasnieguši pat jaunības gadus. Kad mātes atklāja savas ilgas, Jēzus ar līdzjūtību noklausījās viņu nedrošo, ar asarām izsacīto lūgumu. Bet Viņš nogaidīja, lai redzētu, kā pret tām izturēsies mācekļi. Redzot, ka tie mātes raida prom, gribēdami izdarīt Pestītājam pakalpojumu, Viņš norādīja uz kļūdu, sacīdams: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība." Viņš ņēma bērnus pie sevis, uzlika tiem rokas un deva svētību, kuras dēļ tie bija nākuši.

Mātes bija iepriecinātas. Mājās viņas atgriezās stiprinātas un Kristus vārdu svētītas. Viņas bija iedrošinātas uzņemties savas nastas ar jaunu prieku, iedvesmotas ar cerību vēl vairāk strādāt savu bērnu labā. Arī šodien mātēm Viņa vārdi jāuzņem ar tādu pašu ticību. Tagad Kristus tikpat patiesi ir personīgs Pestītājs kā toreiz, kad Viņš kā cilvēks dzīvoja cilvēku vidū. Viņš noteikti ir tāds pats palīgs mātēm mūsu dienās kā tad, kad Jūdejā turēja bērnus savās rokās. Mūsu sirdsmīļotie bērni ir atpirkti ar Viņa asinīm tāpat kā bērni senatnē.

Jēzus zina ikvienas mātes sirds nastas. Viņš, kam pašam bija māte, kura cīnījās ar nabadzību un trūkumu, jūt līdzi ikvienai mātei viņas rūpēs. Viņš, kurš nogāja garu ceļa gabalu, lai atvieglotu kādas kanaānietes bēdu nomākto sirdi, darīs tikpat daudz mātēm šodien. Viņu, kas Naines ciema atraitnei atdeva vienīgo dēlu, kas pat pie krusta nāves mokās neaizmirsa savu māti, šodien aizkustina ikvienas mātes bēdas. Visās bēdās un vajadzībās Viņš sniegs iepriecu un palīdzību.

Lai mātes ar savām grūtībām nāk pie Jēzus! Tās vienmēr atradīs pietiekami daudz žēlastības, lai spētu vadīt savu bērnu dzīvi. Ikvienai mātei, kas savu nastu grib nolikt pie Pestītāja kājām, durvis ir pastāvīgi atvērtas. Tas, kas sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem", joprojām aicina mātes pievest Viņam savus mazos, lai tos svētītu. Pateicoties lūdzošās mātes ticībai, pat zīdainis viņas rokās var atrasties kā Visvarenā ēnā. Jānis Kristītājs no savas dzimšanas tika piepildīts ar Svēto Garu. Ja uzturam saikni ar Dievu, arī mēs varam gaidīt, ka Dieva Gars veidos mūsu mazos no viņu dzīves pašiem pirmajiem mirkļiem.

Atvestajos bērnos Jēzus saskatīja cilvēkus, kas būs Viņa žēlastības mantinieki un Dieva valstības pavalstnieki, no kuriem daži Viņa dēļ kļūs par asinslieciniekiem. Viņš zināja, ka šie bērni daudz labprātīgāk paklausīs un pieņems Viņu par savu Pestītāju nekā pieaugušie, no kuriem daudzi bija laicīgā ziņā gudri un bezjūtīgi. Mācīdams bērnus, Kristus piemērojās viņu līmenim. Viņš, Debesu Majestāte, neuzskatīja par sevis necienīgu atbildēt uz viņu jautājumiem un vienkāršot savas svarīgās mācības, lai tās padarītu pieejamas bērna izpratnei. Viņš mazo prātos sēja patiesības sēklu, kas vēlākos gados varēja uzdīgt un nest augļus mūžīgai dzīvei.

Tā vēl tagad ir patiesība, ka bērni ir visjūtīgākie pret Evaņģēlija mācībām; viņu sirdis ir atvērtas dievišķajai ietekmei un stingri ievēro saņemtās mācības. Mazie bērni var būt kristieši ar piedzīvojumiem, kas atbilst viņu vecumam. Tie jāaudzina garīgās lietās un vecākiem jāsniedz tiem katra iespēja veidot raksturu pēc Kristus rakstura līdzības.

Tēviem un mātēm savi bērni jāuzskata par Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem, kas viņiem uzticēti audzināšanai Debesīm. Mācības, kuras mēs paši gūstam no Kristus, mums saviem bērniem jāpasniedz tā, ka viņu jaunie prāti tās spēj uzņemt, - maz pamazām atklājot tiem Debesu principu skaistumu. Tādā veidā kristīga ģimene kļūst par skolu, kur vecāki ir audzinātāja palīgi, bet Kristus pats - galvenais Skolotājs.

Darbojoties, lai atgrieztu savus bērnus, mums nevajadzētu kā būtisku grēku atzīšanas pierādījumu gaidīt kādas piespiedu jūtu izpausmes. Nav arī nepieciešams zināt noteiktu laiku, kad viņi ir atgriezušies. Mums viņiem jāmāca nest savus grēkus pie Jēzus, lūdzot piedošanu un ticot, ka Viņš piedod un pieņem, kā Viņš pieņēma bērnus, kad dzīvoja virs zemes.

Kad māte māca bērnus mīlestībā paklausīt, viņa tiem māca apgūt pirmās kristīgās dzīves atziņas. Mātes mīlestība bērnam attēlo Kristus mīlestību. Mazi bērni, kas uzticas un paklausa savai mātei, mācās uzticēties un paklausīt Pestītājam.

Jēzus ir paraugs bērniem, bet Viņš ir priekšzīme arī tēvam. Kristus runāja kā tāds, kam ir vara, un Viņa vārdam bija spēks; tomēr visās savās attiecībās ar rupjiem un nikniem ļaudīm Viņš neizsacīja nevienu nelaipnu un nepieklājīgu vārdu. Kristus žēlastība sirdī sniegs Debesīs dzimušu cieņu un pieklājības izjūtu. Tā mīkstinās visu veidu skarbumu un apspiedīs visu rupjo un nelaipno. Tā mācīs tēvus un mātes izturēties pret bērniem kā pret saprātīgām būtnēm, ar tādu attieksmi, kādu tie paši būtu vēlējušies izjust pret sevi.

Vecāki, audzinot savus bērnus, iedziļinieties mācībās, ko Dievs devis dabā! Ja jums vajadzētu izaudzēt neļķi, rozi vai liliju, kā jūs to darītu? Pajautājiet dārzniekam, ar kādiem paņēmieniem viņš katram zariņam un lapai liek tik krāšņi uzplaukt un tik simetriski un jauki attīstīties. Viņš jums pastāstīs, ka tas nav panākts ar rupju un nesaudzīgu rīcību, jo tā maigos asnus tikai nolauztu. Tas notika, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Viņš aplaistīja zemi, sargāja augošos stādus no asiem vējiem un dedzinošas saules, un Dievs lika tiem uzplaukt un uzziedēt visā krāšņumā. Attieksmē pret bērniem sekojiet dārznieka metodei! Ar saudzīgu pieskārienu, ar mīlestības pilnām pūlēm centieties veidot viņu raksturus pēc Kristus rakstura parauga!

Iedrošiniet parādīt mīlestību pret Dievu un vienam pret otru! Iemesls, kāpēc pasaulē ir tik daudz cietsirdīgu cilvēku, ir tas, ka tie patiesas jūtas uzskata par vājumu, tās atsaldē un noslāpē. Šo cilvēku labākās īpašības ir apspiestas jau bērnībā, un, ja dievišķās mīlestības stari neizkausēs viņu ledaino egoismu, viņu laime būs izpostīta uz visiem laikiem. Ja mēs gribam, lai mūsu bērniem būtu Jēzus cēlais gars un tā līdzjūtība, ko eņģeļi parāda cilvēkiem, tad mums jāveicina bērnu dienu augstsirdība un mīlestība.

Māciet bērniem Kristu saskatīt dabā. Vediet tos ārā, dārzā, zem skaistajiem kokiem. Visos radības brīnumos māciet ieraudzīt Dieva mīlestības izpausmi. Stāstiet, ka Dievs ir radījis likumus, kas pārvalda visu dzīvo pasauli, ka Viņš ir radījis likumus mums un ka tie domāti mūsu laimei un priekam. Nenogurdiniet viņus ar garām lūgšanām un apnicīgām, garām pamācībām, bet izmantojot mācības no dabas, māciet viņiem paklausību Dieva likumiem.

Ja jūs iegūsit viņu uzticēšanos kā Kristus sekotāji, tad būs viegli mācīt par lielo mīlestību, ar kuru Kristus mūs ir mīlējis. Kad jūs centīsities paskaidrot pestīšanas patiesības un norādīsit bērniem uz Kristu kā personīgo Pestītāju, jums klāt stāvēs eņģeļi. Kungs dos žēlastību tēviem un mātēm, lai ieinteresētu savus mazos bērnus brīnišķīgajā stāstā par Betlēmes Bērnu, kas tiešām ir visas pasaules cerība.

Pavēlot mācekļiem neliegt bērniem nākt pie Viņa, Kristus runāja uz saviem sekotājiem visos laikmetos: uz draudzes amatpersonām, sludinātājiem, to palīgiem un visiem kristiešiem. Jēzus velk bērnus pie sevis, un Viņš mums pavēl: "Neliedziet tiem pie Manis nākt", it kā Viņš sacītu: "Tie nāks, ja jūs tos neaizkavēsit."

Neļaujiet savam nekristīgajam raksturam nepareizi attēlot Jēzu! Neatturiet bērnus no Viņa ar savu vēso un bargo izturēšanos! Nekad nedodiet iemeslu domāt, ka Debesis tiem nebūs patīkamas tāpēc, ka jūs tur būsit! Nerunājiet par reliģiju kā par kaut ko tādu, ko bērni nevar saprast, vai arī neizturieties tā, it kā jūs negaidītu, ka tie Kristu pieņems savā bērnībā! Neradiet viņos maldīgu iespaidu, ka Kristus reliģija ir drūma un ka, nākot pie Pestītāja, jāatsakās no visa, kas dzīvi dara priecīgu.

Kad Svētais Gars aizkustina bērnu sirdis, sadarbojieties ar Viņu! Māciet bērniem, ka Pestītājs viņus aicina un ka nekas Jēzum nevar sagādāt lielāku prieku kā nodošanās Viņam pašā dzīves plaukumā un svaigumā.

Pestītājs ar bezgalīgu iejūtību uzlūko ar savām asinīm atpirktās dvēseles. Viņa mīlestība tiecas pēc tām. Viņš uz tām noraugās ar neizsakāmām ilgām. Viņa sirds tiecas ne vien pēc labajiem bērniem, bet arī pēc tiem, kas mantojuši nevēlamas rakstura īpašības. Daudzi vecāki neizprot, cik lielā mērā ir atbildīgi par šīm rakstura iezīmēm savos bērnos. Viņiem pietrūkst laipnības un gudrības, veidojot attiecības ar maldu ceļos nokļuvušajiem bērniem, kurus paši par tādiem padarījuši. Bet Jēzus ar līdzjūtību uzlūko šos bērnus. Viņš redz visu no cēloņa līdz sekām.

Ar savu darbinieku starpniecību Pestītājs šos bērnus var vilkt pie sevis. Ar gudrību un iejūtību viņš var tos saistīt pie savas sirds, viņš var iedvest drosmi un cerību un Kristus žēlastībā piedzīvot, ka pārveidojas raksturi un par tiem var sacīt - "Tādiem pieder Dieva valstība."

57. "Vienas lietas tev trūkst"

Mat. 19:16-22; Marka 10:17-22; Lūk. 18:18-23

[518] "Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļa, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"

Jaunais cilvēks, kas izteica šo jautājumu, bija kāds no jūdu vadītājiem. Viņam piederēja lieli īpašumi, un viņš ieņēma atbildīgu vietu. Jauneklis bija ievērojis, ar kādu mīlestību Jēzus izturējās pret atvestajiem bērniem. Viņš redzēja, cik maigi Jēzus tos pieņēma, kā Viņš tos turēja savās rokās, un arī viņa sirdī iedegās mīlestība pret Pestītāju. Viņš sajuta vēlēšanos kļūt par Kristus mācekli. Viņš bija tik dziļi aizkustināts, ka, Kristum turpinot savu ceļu, skrēja pakaļ un, nometies ceļos pie Viņa kājām, sirsnīgi un nopietni izteica savai un ikviena cita cilvēka dvēselei tik svarīgo jautājumu: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"

"Kāpēc tu Mani sauc labu?" vaicāja Kristus, "neviens nav labs, kā vienīgi Dievs." Jēzus gribēja pārbaudīt šī vadītāja patiesīgumu un dzirdēt, kādēļ tas Viņu uzskata par labu. Vai viņš aptver, ka Tas, ar ko viņš runā, ir Dieva Dēls? Kādas ir viņa sirds patiesās jūtas?

Vadītājs bija augstās domās par savu taisnību. Īstenībā viņš nedomāja, ka tam kaut kā trūktu, tomēr gluži apmierināts nejutās. Jauneklis alka pēc kaut kā tāda, kas viņam nebija. Vai Jēzus nevarētu arī viņu svētīt, kā bija svētījis mazos bērnus, un apmierināt viņa dvēseles ilgas?

Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus sacīja, ka ir jāpaklausa Dieva likumiem, ja viņš grib iegūt mūžīgo dzīvību; Jēzus arī pieminēja dažus no likumiem, kas rāda cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Vadītāja atbilde bija apstiprinoša: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?"

Kristus raudzījās jaunā cilvēka sejā, it kā lasīdams viņa dzīvi un pārbaudīdams raksturu. Viņš to mīlēja un vēlējās sniegt mieru, žēlastību un prieku, kas pilnībā pārvērstu viņa raksturu. "Vienas lietas tev trūkst," Viņš sacīja, "ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ."

Kristu pievilka šis jauneklis. Viņš zināja, ka apgalvojums "to visu es esmu turējis no mazotnes" ir patiess. Pestītājs ļoti vēlējās attīstīt viņā tādas uztveres spējas, kas palīdzētu saskatīt sirds nodošanās un kristīga krietnuma nepieciešamību. Jēzus vēlējās redzēt viņā pazemīgu un nožēlas pilnu sirdi, kas saprot, ka Dievu jāmīl ar visaugstāko mīlestību, un kas savu trūkumu apslēpj Kristus pilnībā.

Jēzus šajā vadītājā saskatīja tieši tādu palīgu, kāds Viņam nepieciešams, ja vien jaunais cilvēks kļūtu par Viņa darbinieku pestīšanas darbā. Ja viņš pakļautos Kristus vadībai, viņš spētu atstāt labu ietekmi. Šis cilvēks ievērojamā mērā varētu reprezentēt Jēzu, jo, viņam savienojoties ar Pestītāju, šīs īpašības palīdzētu kļūt par dievišķu spēku starp cilvēkiem. Vērojot viņa raksturu, Kristus to iemīlēja. Arī jaunekļa sirdī sāka pamosties mīlestība pret Kristu, jo mīlestība rada mīlestību. Jēzus ilgojās redzēt viņu kā savu darbabiedru. Viņš vēlējās darīt to sev līdzīgu, par spoguli, kas atstaro Dieva līdzību. Viņš vēlējās attīstīt jaunā cilvēka rakstura cēlās īpašības un svētīt tās kalpošanai Kungam. Ja vien šis cilvēks būtu nodevis sevi Kristum, viņš dievišķās klātbūtnes atmosfērā būtu pieaudzis. Ja viņš to būtu izvēlējies, cik daudz savādāka kļūtu viņa nākotne!

"Vienas lietas tev trūkst," sacīja Jēzus. "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." Kristus lasīja vadītāja sirdi. Tikai vienas lietas viņam trūka, bet tas bija vitāls princips. Viņam bija vajadzīga Dieva mīlestība dvēselē. Ja šo trūkumu neizlabos, tas var kļūt liktenīgs, jo tiks sabojāta visa viņa daba. Iecietība pret patmīlību to pastiprinās. Lai viņš varētu uzņemt dievišķo mīlestību, jāatsakās no sevišķās mīlestības pret sevi.

Kristus pārbaudīja šo cilvēku. Viņš aicināja izvēlēties vai nu Debesu mantu vai augstu stāvokli sabiedrībā. Sekojot Kristum, tiktu nodrošināta Debesu manta, bet tad jāatsakās no es, un sava griba jānodod Jēzus rokās. Jaunajam vadītājam tika piedāvāts dievišķs svētums. Viņam bija dota priekšrocība kļūt par vienu no Dieva dēliem, par Debesu bagātību mantinieku kopā ar Kristu. Bet viņam vajadzēja ņemt krustu un sekot Pestītājam pa pašaizliedzības ceļu.

Kristus vārdi šim jaunajam cilvēkam bija tiešs aicinājums: "Tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit." (Joz. 24:15) Izvēle bija jāizdara viņam. Jēzus ļoti ilgojās pēc viņa atgriešanās. Kristus parādīja spitālības plankumu viņa raksturā, un ar kādu dziļu interesi Viņš gaidīja iznākumu, kamēr jauneklis apsvēra priekšlikumu! Ja viņš izlemtu sekot Kristum, tam būtu jāpaklausa Viņa vārdiem visās lietās un būtu jānovēršas no saviem godkārīgajiem plāniem. Ar kādu nopietnu, lielu vēlēšanos, ar kādām dvēseles ilgām Pestītājs raudzījās uz jaunekli, cerēdams, ka tas paklausīs Dieva Gara aicinājumam!

Kristus izvirzīja tikai vienu noteikumu, kā jauneklis varētu pilnveidot kristīgu raksturu. Viņa vārdos, kaut arī tie likās stingri un bargi, bija dziļa gudrība. Vadītāja vienīgā cerība bija piekrist un paklausīt tiem. Jaunekļa augstais amats un bagātība bija kā slēpts lēnas iedarbības indes ļaunais iespaids uz viņa raksturu. Sirdī lolots, tas aizstāja Dievu. Bet atraut Dievam maz vai daudz nozīmē paturēt to, kas vājina cilvēka morāliskos spēkus un derīgumu, jo, iemīlot šīs pasaules lietas, tās pārņem visu savā varā, lai arī cik niecīgas un ievērības necienīgas tās būtu.

Jaunais vadītājs ātri aptvēra, ko nozīmē Kristus vārdi, un noskuma. Ja viņš būtu sapratis piedāvātās dāvanas vērtību, viņš nekavējoties kļūtu par vienu no Kristus sekotājiem. Viņš bija cienījamas jūdu padomes loceklis, un sātans to kārdināja ar vilinošām nākotnes izredzēm. Viņš alka pēc Debesu mantas, bet gribēja saglabāt arī laicīgās priekšrocības, ko sniegtu bagātība. Jauneklis nožēloja šādu apstākļu sakritību, jo viņš ilgojās pēc mūžīgās dzīvības, bet nevēlējās nest upuri. Mūžīgās dzīvības cena šķita par lielu, un viņš noskumis aizgāja, "jo (..) bija ļoti bagāts."

Viņa apgalvojums, ka ir ievērojis Dieva likumus, patiesībā bija maldi. Viņš pats pierādīja, ka viņa elks bija bagātība. Viņš nevarēja ievērot Dieva baušļus, kamēr sirdī pirmo vietu ieņēma pasaule. Dieva dāvanas viņš mīlēja vairāk par pašu dāvanu Devēju. Kristus jauneklim piedāvāja savu draudzību. Viņš sacīja: "Staigā Man pakaļ", bet tautas vadītājs Pestītāju nevērtēja tik augstu kā godu cilvēku acīs vai savus īpašumus. Atdot šīs zemes taustāmās vērtības pret neredzamo Debesu mantu šķita pārāk liels risks. Viņš atraidīja mūžīgās dzīvības piedāvājumu un aizgāja. Ar šo brīdi par jaunā cilvēka pielūgsmes objektu kļuva pasaule. Tūkstoši piedzīvo tādu pašu pārbaudi, svērdami Kristu un pasauli, bet daudzi izvēlas pēdējo. Līdzīgi jaunajam vadītājam tie novēršas no Pestītāja, sacīdami savās sirdīs: "Es negribu šo Cilvēku par savu vadoni."

Kristus izturēšanās pret jaunekli mums tiek atklāta kā uzskatāma dzīves mācība. Dievs ir devis savus morāles likumus, kuriem jāseko ikvienam Viņa kalpam. Tā ir paklausība dievišķajam Likumam, ne tikai juridiska paklausība, bet paklausība, kas kļūst par dzīves sastāvdaļu un izpaužas raksturā. Dievs ir darījis zināmu savu rakstura standartu visiem, kas grib kļūt par Viņa valstības pavalstniekiem. Tikai tie, kas sadarbojas ar Kristu, tikai tie, kas saka: Kungs, viss, kas man ir, un viss, kas es esmu, ir Tavs, tiks atzīti par Dieva dēliem un meitām. Ikvienam vajadzētu apdomāt, ko nozīmē izjust alkas pēc Debesīm un tomēr aiziet prom izvirzīto noteikumu dēļ. Apdomājiet, ko nozīmē pasacīt Kristum "nē"! Jaunais cilvēks teica: nē, es nevaru visu atdot. Vai mēs teiksim to pašu? Pestītājs piedāvā dalīties ar mums Dieva uzticētajā darbā. Viņš piedāvā lietot tos līdzekļus, kurus Dievs mums devis, lai veicinātu Viņa darbu pasaulē. Vienīgi tādā veidā Dievs mūs var izglābt.

Jaunekļa bagātība viņam bija uzticēta, lai viņš varētu pierādīt, ka ir uzticīgs pārvaldnieks, un viņam šīs mantas vajadzēja izdalīt, lai tās būtu par svētību trūcīgajiem. Tā Dievs arī tagad uztic cilvēkiem līdzekļus, talantus un iespējas, lai tie varētu kļūt par Viņa pārstāvjiem palīdzības sniegšanā nabadzīgajiem un ciešanu nomāktajiem. Tas, kas izlieto viņam piešķirtās dāvanas tā, kā Dievs to paredzējis, kļūst par Pestītāja darbabiedru. Viņš manto dvēseles Kristum, tāpēc ka savā raksturā atklāj Jēzus raksturu.

Tiem, kas līdzīgi jaunajam cilvēkam ieņem atbildīgus posteņus un ir bagāti, var likties, ka ir pārāk liels upuris atsacīties no visa, lai sekotu Kristum. Bet tas ir galvenais noteikums ikvienam, kas grib kļūt par Viņa mācekli. Nekas mazāks par paklausību nevar tikt pieņemts. Kristus mācības būtība ir sevis aizliegšana. Bieži vien tas izteikts šķietami autoritatīvā tonī tāpēc, ka nav cita veida cilvēku pestīšanai, kā attiekties no lietām, kas, sevī lolotas, demoralizē visu cilvēka būtni.

Kad Kristus sekotāji atdod Kungam atpakaļ Viņam piederošo īpašumu, tie sakrāj mantu, kas viņiem tiks piešķirta tad, kad atskanēs vārdi: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. (..) Ieej sava Kunga priekā." "Kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai." (Mat. 25:23; Ebr. 12:2) Prieks redzēt atpestītos cilvēkus, uz mūžiem izglābtās dvēseles, ir visu to atalgojums, kuri gājuši Tā pēdās, kurš sacīja: "Seko Man!"

58. "Lācar, nāc ārā!"

Lūk. 10:38-42; Jāņa 11:1-44

[524] Viens no Kristus nelokāmākajiem mācekļiem bija Lācars no Betānijas. Viņš Jēzum stipri ticēja jau no pirmās tikšanās reizes. Viņš parādīja dziļu mīlestību pret Pestītāju, un arī Pestītājs to ļoti mīlēja. Savu lielāko brīnumdarbu Kristus paveica tieši Lācara dēļ. Pestītājs svētīja visus, kas meklēja Viņa palīdzību; Viņš mīl visu cilvēci, bet ar dažiem tās pārstāvjiem Viņu saista sevišķi sirsnīga tuvība. Tā ar stiprām mīlestības saitēm Kristus sirds bija vienota ar ģimeni Betānijā, un viena tās locekļa labā Viņš izdarīja visapbrīnojamāko darbu.

Jēzus bieži bija varējis atpūsties Lācara namā, jo Pestītājam pašam savu māju nebija. Viņš bija atkarīgs no draugu un mācekļu viesmīlības, un, bieži noguris, ilgodamies pēc cilvēciskas sadraudzības, Viņš priecājās, ka šajā mierpilnajā mājvietā varēja paslēpties no naidīgo farizeju aizdomām un skaudības. Te Pestītāju sirsnīgi uzņēma, un Viņš baudīja tīru, svētu draudzību. Te Viņš varēja runāt vienkārši un pilnīgi brīvi, zinādams, ka Viņa vārdus sapratīs un novērtēs.

Mūsu Pestītājs cienīja mājas mieru un ieinteresētus klausītājus. Viņš ilgojās pēc cilvēku sirsnības, laipnības un mīlestības. Tie, kuri pieņēma Debesu pamācības, ko Viņš vienmēr bija gatavs sniegt, tika sevišķi svētīti. Kad ļaužu pulki pa laukiem sekoja Kristum, Viņš tiem rādīja dabas pasaules skaistumu. Viņš centās atvērt viņu prāta acis, lai tie varētu saskatīt, kā Dieva roka uztur zemi. Lai liktu saprast Dieva laipnību un labvēlību, Kristus savu klausītāju uzmanību pievērsa maigi veldzējošajai rasai, spirdzinošajām lietus straumēm un spožajai saulei, kas spīd pār labiem un ļauniem. Viņš vēlējās, lai ļaudis daudz pilnīgāk saprastu Dieva rūpes par radītajiem cilvēkiem. Bet ļaužu pūļi klausījās negribīgi, taču Betānijas ģimenē Kristus guva mieru no sabiedrības nogurdinošā trokšņa. Tiem klausītājiem, kas spēja novērtēt sacīto, Viņš atvēra dievišķās Providences grāmatu. Šajās personiskajās sarunās Viņš tiem atklāja to, ko nemēģināja stāstīt raibajam pūlim. Saviem draugiem Viņam nebija jāstāsta līdzības.

Kad Kristus sniedza savas brīnišķīgās mācības, Marija sēdēja pie Viņa kājām kā godbijīga un uzticīga klausītāja. Reiz Marta, pārāk nopūlējusies ar mielasta sagatavošanu, piegāja pie Kristus, sacīdama: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!" Tas notika Kristus pirmā apmeklējuma laikā Betānijā. Pestītājs un mācekļi kājām bija nogājuši nogurdinošo ceļa gabalu no Jērikas. Marta bija norūpējusies, gādādama par viņu atpūtu, un savās rūpēs aizmirsa pieklājību pret viesi. Jēzus viņai pacietīgi un mierīgi atbildēja: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta." Marija paturēja prātā no Pestītāja lūpām nākušās dārgās atziņas, vārdus, kas viņai nozīmēja vairāk par pasaules visvērtīgākajiem dārgakmeņiem.

Martai vajadzīgā "viena lieta" bija kluss, dievbijīgs gars, karstāka vēlēšanās iegūt atziņas par nākamo, nemirstīgo dzīvi un garīgai izaugsmei nepieciešamo žēlastību. Viņai vajadzēja mazāk rūpēties par paejošām lietām un vairāk par tām, kas pastāv mūžīgi. Jēzus saviem bērniem vēlas iemācīt, lai viņi izmanto katru izdevību iegūt zināšanas par pestīšanu. Kristus darbam vajadzīgi centīgi un enerģiski darbinieki. Martām ar savu dedzību šeit paveras plašs aktīvas reliģiskās darbības lauks. Bet lai tās vispirms apsēžas kopā ar Mariju pie Jēzus kājām. Lai čaklumu, darbīgumu un enerģiju svēto Kristus žēlastība - tad dzīve kļūs par neuzvaramu spēku Dieva pusē.

Klusajā namā, kur Jēzus parasti varēja atpūsties, bija ielauzušās bēdas. Lācars pēkšņi saslima. Viņa māsas sūtīja Pestītājam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Tās redzēja, cik briesmīga bija brāļa slimība, bet arī zināja, ka Kristus spēj dziedināt visdažādākās vainas. Tās ticēja, ka Viņš jutīs līdzi nelaimē un tāpēc neprasīja uzstājīgi, lai Viņš nāktu tūlīt, bet tikai aizsūtīja paļāvīgu vēstījumu: "Tas, ko Tu mīli, guļ slims." Viņas cerēja, ka Viņš nekavējoties atsauksies uz aicinājumu un ieradīsies tik ātri, cik ātri vien iespējams atnākt uz Betāniju.

Noraizējušās tās gaidīja kādu ziņu no Jēzus. Kamēr vien vēl brālī bija kāda dzīvības dzirkstelīte, tās lūdza un gaidīja Jēzu atnākam. Bet vēstnesis atgriezās bez Viņa - ar vēsti, ka "šī slimība nav uz nāvi", un tās palika uzticīgas cerībai, ka Lācars dzīvos. Maigi tās centās teikt cerības un iedrošinājuma vārdus gandrīz bez samaņas esošajam cietējam. Kad Lācars nomira, viņas bija rūgti vīlušās, bet sajuta Kristus stiprinošo žēlastību, un tas viņas atturēja no pārmetumu izteikšanas Pestītājam.

Kad Kristus dzirdēja šo ziņu, mācekļiem likās, ka Viņš to uzņem pavisam vēsi. Viņš neizrādīja bēdas, kādas tie cerēja ieraudzīt. Visus uzlūkodams, Viņš sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Vēl divas dienas Kristus palika tajā pašā vietā. Mācekļiem šī kavēšanās bija nesaprotama. Tie domāja - kāds mierinājums bēdu piemeklētajam namam būtu Viņa klātbūtne! Mācekļi it labi zināja Viņa lielo mīlestību pret šo ģimeni Betānijā, tādēļ bija pārsteigti, ka Viņš neatbildēja uz skumjo vēsti "Tas, ko Tu mīli, guļ slims".

Likās, ka šajās divās dienās Kristus par šo ziņojumu nemaz nedomāja, jo Viņš par Lācaru nerunāja. Mācekļi atcerējās Jēzus priekšteci Jāni Kristītāju. Viņi bija brīnījušies, kādēļ Jēzus, kam bija spēks veikt dažādus brīnumdarbus, atļāva Jānim nīkt cietumā un nomirt tur varmācīgā nāvē. Kāpēc Viņš, kam bija tāda vara, neizglāba Jānim dzīvību? Šo jautājumu bieži bija uzdevuši farizeji, kas to uzsvēra kā neapgāžamu pierādījumu pret Kristus apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls. Pestītājs bija brīdinājis savus mācekļus par pārbaudījumiem, vajāšanām un zaudējumiem. Vai grūtībās Viņš tos atstās? Daži jautāja, vai nav pārpratuši Viņa sūtību. Visi bija dziļi satraukti.

Pēc divām dienām Jēzus sacīja mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi bija neizpratnē, kādēļ Jēzus gaidīja šīs divas dienas, ja gatavojās iet uz Jūdeju. Galvenais viņu prātā bija bailes par Kristu un par sevi. Viņa nodomā tie saskatīja vienīgi briesmas. "Rabi," viņi sacīja, "nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu?" Tēvs mani vada, un, kamēr Es daru Viņa prātu, Mana dzīvība ir drošībā. Manas dienas divpadsmit stundas vēl nav beigušās. Es gan esmu iegājis tās pēdējā posmā, bet, kamēr no dienas vēl kaut kas atlicis, Es esmu drošs.

"Ja kāds staigā dienā," Viņš turpināja, "tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu." Kas dara Dieva prātu, kas iet pa Dieva nozīmēto ceļu, tas nevar klupt un krist. Dieva Gara gaisma dod skaidru pienākuma izpratni un vada to taisni līdz darba nobeigumam. "Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." Kas iet pa paša izraudzīto ceļu, kur Dievs viņu nav sūtījis, tas klups. Viņam diena ir pārvērtusies naktī, un visur, lai kur tas atrastos, viņš ir nedrošībā.

"To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." " "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis." Cik aizkustinoši vārdi! Cik pilni līdzjūtības! Domādami par risku, ko viņu Mācītājs uzņēmās, iedams uz Jeruzālemi, mācekļi gandrīz aizmirsa nelaimes piemeklēto ģimeni Betānijā. Bet Kristus to nebija aizmirsis. Mācekļi jutās vainīgi. Kad Jēzus tūlīt neatsaucās uz paziņojumu, viņi pārdzīvoja vilšanos. Bija kārdinājums domāt, ka Viņam nav tās sirsnīgās līdzjūtības un mīlestības pret Lācaru un viņa māsām, kā tiem bija šķitis, jo tad Viņš būtu steidzies līdzi vēstnesim. Bet vārdi: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis" novērsa šo pārpratumu. Tie pārliecinājās, ka Kristus nav aizmirsis savus draugus viņu ciešanās.

"Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretī domāja, ka Viņš runā par miegu." Saviem ticīgajiem bērniem Jēzus nāvi attēlo kā miegu. Viņu dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā; un līdz pat brīdim, kad atskanēs pēdējā bazūne, visi mirušie dusēs Viņā.

"Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: Lācars nomiris. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet nu iesim pie viņa!" Ja Pestītājs dosies uz Jūdeju, Toms nespēja saskatīt citu iznākumu, kā vienīgi sava Meistara nāvi. Bet viņš sadūšojās un sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Viņš zināja, ar kādu naidu jūdi izturējās pret Kristu. Tie bija nolēmuši panākt, lai Viņš tiktu nonāvēts, taču šis nodoms neizdevās, tāpēc ka Kristum piešķirtais laiks vēl nebija beidzies. Jēzu vēl apsargāja Debesu eņģeļi, un pat Jūdejā, kur rakstu mācītāji bija sazvērējušies Viņu sagūstīt un notiesāt uz nāvi, nekāds ļaunums Viņam nevarēja notikt.

Mācekļi brīnījās par Kristus vārdiem, kad Viņš sacīja: "Lācars nomiris. Un Es priecājos (..), ka Es nebiju tur." Vai Pestītājs tīšām bija izvairījies no sāpju piemeklēto draugu nama? Marija, Marta un mirstošais Lācars šķietami tika pamesti vieni paši. Tomēr tie nebija vieni. Kristus redzēja notiekošo, un pēc Lācara nāves Viņa žēlastība stiprināja apbēdinātās māsas. Jēzus bija liecinieks viņu sirdssāpēm, kad brālis cīnījās ar stipro ienaidnieku - nāvi. Viņš sajuta visu sāpju skaudrumu, kad mācekļiem sacīja: "Lācars nomiris." Bet Kristus nevarēja domāt tikai par mīļotajiem Betānijā, - Viņš pievērsa uzmanību arī mācekļu audzināšanai. Tiem vajadzēja kļūt par Viņa pārstāvjiem šinī pasaulē, lai Tēva svētības varētu aptvert visus. Viņu dēļ Kristus pieļāva, ka Lācars nomira. Ja Viņš to būtu piecēlis no slimības, vienkārši atdodams veselību, tad brīnumdarbs, kas ir vislielākais Kristus dievišķās dabas pierādījums, netiktu izdarīts.

Ja Kristus būtu atradies slimnieka istabā, Lācars nebūtu nomiris, jo sātanam nebūtu varas pār viņu. Nāve nespētu vērsties pret Lācaru Dzīvības Devēja klātbūtnē. Tāpēc Kristus negāja. Viņš pacieta, ka ienaidnieks parādīja savu varu, lai pēc tam to atsistu kā uzvarētu. Viņš ļāva Lācaram nonākt nāves varā, un noskumušās māsas piedzīvoja, ka viņu brāli guldīja kapā. Kristus zināja, ka tobrīd, kad tās raudzījās brāļa nedzīvajā sejā, viņu ticība Pestītājam tika smagi pārbaudīta. Bet Viņš zināja arī, ka, pateicoties tai cīņai, kuru tās patlaban izturēja, viņu ticība turpmāk atspīdēs ar daudz lielāku spēku. Viņš kopā ar māsām izcieta katru sāpju dūrienu. Viņš tās nemīlēja mazāk, kaut arī vilcinājās, bet Viņš zināja, ka uzvara ir jāizcīna māsu, Lācara, sevis un mācekļu dēļ.

"Jūsu dēļ (..), lai jūs ticētu." Visiem, kas tiecas izjust Dieva vadošo roku, visgrūtākais brīdis ir tas, kad Dieva palīdzība ir vistuvāk. Tie vienmēr ar pateicību atskatīsies uz sava ceļa vistumšāko posmu. "Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos." (2. Pēt. 2:9) No katras kārdināšanas un katra pārbaudījuma Viņš tos izvedīs ticībā stiprākus un piedzīvojumiem bagātākus.

Vilcinoties nākt pie Lācara, Kristus savā žēlastībā domāja par tiem, kas Viņu nebija pieņēmuši. Viņš aizkavējās, lai ar Lācara uzmodināšanu savai stūrgalvīgajai un neticīgajai tautai dotu vēl vienu pierādījumu, ka Viņš tiešām ir "augšāmcelšanās un dzīvība". Jēzus negribēja atmest visas cerības uz ļaudīm, nabaga klīstošām avīm no Israēla nama. Pestītāja sirds lūza, redzot viņu nevēlēšanos atgriezties. Savā žēlastībā Jēzus gribēja tiem sniegt vēl vienu pierādījumu, ka Viņš ir Glābējs, Tas, kurš vienīgais var dot dzīvību un nemirstību. Tam bija jābūt pierādījumam, ko priesteri nevarētu izskaidrot nepareizi. Lūk, iemesls, kāpēc Viņš kavējās ierasties Betānijā. Šim vislielākajam brīnumdarbam, Lācara uzmodināšanai, vajadzēja uzspiest Dieva zīmogu uz Kristus darba un Viņa pretenzijām uz dievišķību.

Ceļā uz Betāniju Jēzus pēc sava ieraduma palīdzēja ciešanu nomāktajiem un slimajiem. Sasniedzis ciemu, Viņš nosūtīja pie māsām vēstnesi ar ziņu par savu ierašanos. Kristus tūlīt neiegāja mājā, bet palika kādā klusā vietā ceļa malā. Jūdiem ierastās skaļās, demonstratīvās sēras draugu vai radinieku nāves gadījumā nesaskanēja ar Kristus garu. Viņš dzirdēja algoto raudātāju skaļās vaimanas un nevēlējās sastapties ar māsām šādā juceklī. Starp sērojošajiem draugiem bija šīs ģimenes radinieki, no kuriem daži ieņēma augstus un atbildīgus amatus Jeruzālemē. To vidū bija daži no Kristus visniknākajiem ienaidniekiem. Kristus zināja viņu nodomus, un tāpēc tūlīt atklāti neziņoja par savu klātbūtni.

Martai ziņa tika nodota tik klusi, ka pārējie istabā to nemaz nedzirdēja. Pat Marija, bēdu pārņemta, neuztvēra šos vārdus. Steigšus piecēlusies, Marta izgāja laukā pretī Kungam, bet Marija, domādama, ka Marta aizgājusi uz Lācara kapa vietu, savās bēdās palika klusu sēžam.

Pretrunīgu jūtu saviļņotu sirdi Marta steidzās sastapt Jēzu. Viņa izteiksmīgajā sejā tā lasīja to pašu iejūtību un mīlestību, kas tur pastāvīgi staroja. Viņas paļaušanās uz Jēzu nebija satricināta, bet viņa iedomājās par savu karsti mīļoto brāli, kuru arī Jēzus bija mīlējis. Sirdī uzbangojot sāpēm par to, ka Kristus nebija ātrāk atnācis, un tomēr cerībā, ka pat tagad Viņš kaut ko darīs, lai tās iepriecinātu, viņa izsaucās: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Sērotāju vaimanu un trokšņa vidū māsas atkal un atkal bija atkārtojušas šos vārdus.

Ar cilvēkam piemītošu un dievišķu līdzjūtību Jēzus raudzījās viņas noskumušajā un sāpju sagrauztajā sejā. Marta nejuta vēlēšanos atstāstīt pārciesto; viss bija pateikts šajos aizkustinošajos vārdos: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Bet, vērdamās mīlestības pilnajā sejā, viņa piebilda: "(..) arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos."

Jēzus iedrošināja viņas ticību, sacīdams: "Tavs brālis celsies augšā!" Tas nebija teikts ar nolūku iedvest cerību uz tūlītēju pārmaiņu. Viņš Martas domas pārcēla pāri brāļa uzmodināšanai tagad un vērsa uzmanību uz taisno augšāmcelšanos. To Jēzus darīja tādēļ, lai tā Lācara uzmodināšanā varētu saskatīt visu taisno mirušo augšāmcelšanās ķīlu un garantiju tam, ka to panāks Pestītāja spēks.

Marta atbildēja: "Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad miroņi celsies augšā pastarā dienā."

Joprojām cenšoties viņas ticību ievadīt pareizā virzienā, Jēzus apliecināja: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." Kristū ir dzīvība - sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā. "Kam Dēls ir, tam ir dzīvība." (1. Jāņa 5:12) Kristus dievišķība ticīgam cilvēkam ir mūžīgās dzīvības garantija. "Kas Man tic," sacīja Jēzus, "dzīvos, arī, ja tas mirs; un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Kristus te raugās nākotnē uz savas otrās atnākšanas brīdi. Tad taisnie mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā un dzīvie taisnie, nāvi neredzējuši, pacelti Debesīs. Brīnumdarbam, kuru Kristus gatavojās darīt, uzmodinot no nāves Lācaru, vajadzēja norādīt uz visu taisno mirušo augšāmcelšanos. Ar savu vārdu un savu darbu Jēzus pasludināja, ka Viņš ir augšāmcelšanās Autors. Jēzus, kuram pašam drīz būs jāmirst pie krusta, stāvēja ar nāves atslēgām kā Uzvarētājs pār kapu un apliecināja savas tiesības un varu dot mūžīgo dzīvību.

Uz Pestītāja vārdiem: "Vai tu to tici?" Marta atbildēja: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Viņa neaptvēra Kristus vārdus visā pilnībā, bet apliecināja savu ticību Viņa dievišķajai izcelsmei, kā arī paļāvību, ka Viņš spēj darīt visu, ko vien vēlas.

"Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs atnācis un tevi sauc." " Viņa šo ziņu nodeva tik neuzkrītoši, cik vien iespējams, jo priesteri un rakstu mācītāji bija gatavi Jēzu apcietināt pie pirmās izdevības. Apraudātāju saceltajā troksnī pārējie viņas vārdus nesadzirdēja.

Izdzirdusi šādu ziņu, Marija steigšus piecēlās un satraukta atstāja telpu. Domādami, ka viņa dodas uz kapu, lai tur raudātu, sēru viesi tai sekoja. Atnākusi pie Jēzus, tā nometās zemē pie Viņa kājām un trīcošām lūpām sacīja: "Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris." Viņai bija grūti panesama sērotāju raudāšana, jo tā ilgojās pēc dažiem klusiem brīžiem kopā ar Jēzu. Bet viņai bija zināms par skaudību un naidu pret Kristu, kas slēpās dažu klātesošo sirdīs, un viņa atturējās pilnībā atklāt savas sāpes.

"Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma." Viņš lasīja visu klātesošo sirdis. Viņš redzēja, ka daudziem šī bēdu izrādīšana bija tikai izlikšanās. Viņš zināja, ka daži no šī pulka, kas patlaban izrāda liekuļotas sāpes, drīz vien plānos nāvi ne vien varenajam Brīnumdarim, bet arī tam, kas tiks uzmodināts no nāves. Kristus būtu varējis tiem šo māksloto sāpju masku noraut, bet Viņš apspieda savu taisnīgo sašutumu. To, ko Viņš patiesībā būtu varējis sacīt, Viņš neteica tās dārgās dvēseles dēļ, kas sirdssāpēs bija nokritusi pie Viņa kājām un patiesi Viņam ticēja.

"Kur jūs viņu esat likuši?" Kristus jautāja. "Tie Viņam saka: Kungs, nāc un redzi." Visi kopā tie aizgāja līdz kapam. Tas bija sāpīgs skats. Lācars bija ļoti mīlēts, un māsas dziļās sirdssāpēs raudāja par viņu, un viņa bijušie draugi raudāja kopā ar tām. Redzot šīs cilvēciskās bēdas un to, ka noskumušie draugi varēja raudāt par mirušo, kamēr pasaules Pestītājs stāv līdzās, "Jēzus raudāja". Kaut gan Viņš bija Dieva Dēls, Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu, un viņu aizkustināja cilvēciskās bēdas. Kristus maigajā, mīlošajā sirdī ciešanas arvien ir modinājušas līdzjūtību. Viņš raud ar raudošajiem un priecājas kopā ar tiem, kas ir priecīgi.

Bet Jēzus raudāja ne tikai savā cilvēciskajā līdzjūtībā pret Mariju un Martu. Viņa asarās izpaudās sāpes, tik daudz augstākas par cilvēciskajām sāpēm, cik Debesis ir augstākas par zemi. Kristus neraudāja par Lācaru, jo Viņš gatavojās to saukt ārā no kapa. Viņš raudāja tāpēc, ka daudzi no tiem, kas tobrīd apraudāja Lācaru, pēc īsa brīža plānos nāvi Viņam, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība. Cik neiespējami neticīgajiem jūdiem bija pareizi saprast Viņa asaras! Daži, kuri Viņa skumju cēlonī nespēja saskatīt neko vairāk par notikuma ārēji redzamajiem apstākļiem, aizkustināti sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis." Bet citi, mēģinādami iemest neticības sēklu klātesošo sirdīs, nievājoši sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Ja Kristus spēkā bija glābt Lācaru, kāpēc Viņš atļāva tam mirt?

Ar pravietisku skatu Kristus redzēja farizeju un saduķeju ienaidu. Viņš zināja, ka tie jau bija izlēmuši un plānoja Viņa nāvi. Viņš zināja, ka daži, kas patlaban izskatījās tik līdzjūtīgi, drīz paši savā priekšā aizsitīs cerību durvis un Dieva pilsētas vārtus. Drīz norisināsies Viņa pazemošanas un krustā sišanas notikumi, kas beigsies ar Jeruzālemes izpostīšanu, kad neviens neapraudās mirušos. Jeruzālemei gaidāmais sods skaidri iezīmējās Viņa acu priekšā. Jēzus redzēja Romas leģionu aplenkto Jeruzālemi. Viņš zināja, ka daudzi, kas tagad apraudāja Lācaru, mirs pilsētas aplenkuma laikā bez cerības.

Bet Kristus raudāja ne tikai šo notikumu dēļ. Uz Viņu gūlās visu laikmetu sāpju smagums. Viņš skatīja Dieva likumu pārkāpšanas šausmīgās sekas. Viņš redzēja, ka, sākot ar Ābela nāvi, pasaules vēsturē starp labo un ļauno ir pastāvējusi nemitīga cīņa. Arī, raugoties nākotnē, Viņš redzēja, ka cilvēces liktenis ir saausts kopā ar ciešanām un mokām, asarām un nāvi. Visu laikmetu un visu zemju cilvēku cilts sāpes dūrās Viņa sirdī. Grēcīgās cilvēces posts smagi nospieda dvēseli, un asaras lija ilgās atņemt visas šīs mokas.

"Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa." Lācars bija guldīts klints alā, kuras ieejai priekšā bija aizvelts liels akmens. "Noņemiet akmeni!" sacīja Jēzus. Domādama, ka Viņš tikai vēlas uz mirušo paskatīties, Marta iebilda, ka līķis apbedīts jau pirms četrām dienām un ir sākusies trūdēšana. Šis tieši pirms Lācara uzmodināšanas izteiktais paziņojums Kristus ienaidniekiem atņēma iespēju teikt, ka ir notikusi krāpšana. Pagātnē farizeji jau bija izplatījuši nepatiesus apgalvojumus par visapbrīnojamākajām Dieva spēka izpausmēm. Kristum uzmodinot Jaira meitiņu, Viņš bija teicis: "Tas bērns nav miris, bet guļ." (Marka 5:39) Tā kā viņa bija slimojusi tikai īsu laiku un to uzmodināja tūlīt pēc nāves, farizeji paziņoja, ka bērns nemaz nav bijis miris, jo pats Kristus esot sacījis, ka viņa tikai guļot. Tie bija centušies radīt iespaidu, ka Kristus nespēj dziedināt slimības un Viņa brīnumdarbi ir netīra spēle. Bet šinī gadījumā neviens nevarēja noliegt to, ka Lācars ir miris.

Kad Kungs grib darīt kādu darbu, sātans atsevišķus cilvēkus pamudina celt iebildumus. Kristus sacīja: "Noņemiet akmeni!" Cik vien iespējams, sagatavojiet ceļu Manam darbam! Bet šeit izpaudās Martas pašpārliecinātā un godkārīgā daba. Viņa nevēlējās, ka kļūtu redzama sairstošā miesa. Cilvēka sirds ir kūtra izprast Kristus vārdus, un Martas ticība nebija aptvērusi Viņa apsolījuma īsto nozīmi.

Kristus norāja Martu, taču tas tika izdarīts laipni. "Vai Es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Kādēļ tev jāšaubās par Manu spēku? Kāpēc tu pretojies Manai prasībai? Tu dzirdēji Manus vārdus! Ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību. Dabiskā ceļā neiespējamās lietas nevar aizkavēt Visspēcīgā darbu. Šaubas un neticība nav pazemība. Patiesā pazemība un nodošanās atklājas pilnīgā uzticībā Kristus vārdiem.

"Noņemiet akmeni!" Kristus būtu varējis pavēlēt akmenim novelties, un tas paklausītu Viņa balsij. Viņš varēja pavēlēt ap sevi esošajiem eņģeļiem to izdarīt. Uz Viņa pavēli neredzamas rokas akmeni noceltu. Bet to vajadzēja izdarīt ar cilvēku rokām. Ar to Kristus gribēja rādīt, ka cilvēkiem ir jāsadarbojas ar Dievu. Ko spēj pats cilvēks, tas Dieva spēkam nav jādara. Dievs neatsakās no cilvēku palīdzības. Kungs stiprina to, kas sadarbojas ar Viņu, ja cilvēks izlieto šo spēku un viņam piešķirtās spējas.

Pavēle ir izpildīta. Akmens tiek novelts. Viss ir darīts atklāti un pārdomāti. Ikvienam ir iespēja pārliecināties, ka nenotiek nekāda krāpšana. Klints kapā Lācara ķermenis guļ auksts un nedzīvs. Raudātāju vaimanas ir apklusušas. Pārsteigti un gaidu pilni ļaudis stāv ap kapu, lai redzētu, kas notiks tālāk.

Kristus mierīgi stāv kapa priekšā. Klātesošos pārņem svēta bijība. Tad Kristus pieiet tuvāk pie kapa un, pacēlis savu skatu uz Debesīm, saka: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!" Neilgi pirms tam Kristus ienaidnieki Viņu bija apsūdzējuši Dieva zaimošanā un pacēluši akmeņus, lai mestu uz Viņu, tāpēc ka Viņš bija apgalvojis, ka ir Dieva Dēls. Tie apvainoja Viņu, ka brīnumdarbi tiekot veikti ar sātana spēku. Bet te Kristus nosauc Dievu par savu Tēvu un pilnīgā pārliecībā pasludina, ka ir Dieva Dēls.

Visās lietās, ko Viņš darīja, Kristus sadarbojās ar savu Tēvu. Jēzus vienmēr centās skaidri parādīt, ka nerīkojas neatkarīgi; savus brīnumdarbus Viņš veica ticībā un ar lūgšanu. Kristus vēlējās, lai visiem būtu zināmas Viņa attiecības ar Tēvu. "Tēvs," Viņš sacīja, "Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Šeit mācekļiem un ļaudīm bija jādod vispārliecinošākais pierādījums par attiecībām, kas pastāv starp Kristu un Dievu. Tiem vajadzēja pārliecināties, ka Kristus apgalvojums nav krāpšana.

"Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" " Viņa balss, skaidra un skanīga, iespiežas mirušā ausīs. Kad Viņš runā, cauri cilvēciskajai dabai ir redzama dievišķā. Dieva godības apgaismotajā sejā ļaudis redz Viņa spēka apliecinājumu. Visu acis pievērstas alas ieejai. Ausis cenšas uztvert visniecīgāko skaņu. Ar sasprindzinātu, gandrīz neizturamu interesi visi gaida Kristus dievišķības pārbaudi, pierādījumu, kas apstiprinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls, vai arī uz visiem laikiem iznīcinātu cerības.

Klusajā kapā kaut kas sakustas, un mirušais parādās klints alas ieejā. Viņa kustības traucē līķauti, kuros tas bija kapā guldīts; un pārsteigtajiem skatītājiem Kristus saka: "Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!" Atkal tiek rādīts, ka cilvēkiem ir jāsadarbojas ar Dievu. Viņiem jāstrādā savu līdzcilvēku labā. Lācars tiek atbrīvots, un viņš stāv ļaužu priekšā nevis kā izmocīts slimnieks, nevarīgiem, drebošiem locekļiem, bet kā vīrs labākajos spēka gados, pašā briedumā. Starojošais skatiens pauž saprātu un mīlestību pret Pestītāju. Viņš metas pielūgsmē pie Jēzus kājām.

Aiz pārsteiguma klātesošie zaudē valodu. Tad seko neaprakstāmas prieka un pateicības gaviles. Dzīvē atgriezto brāli māsas saņem kā dāvanu no Dieva un, prieka asaras raudādamas, saraustīti izsaka savu pateicību Pestītājam. Bet, kamēr brālis, māsas un draugi priekā gavilē par atkalredzēšanos, Jēzus aiziet no šīs vietas. Kad tie meklē dzīvības Devēju, Viņš vairs nav atrodams.

59. Priesteru sazvērestības

Jāņa 11:47-54

[537] Betānija bija tik tuvu Jeruzālemei, ka šajā pilsētā drīz vien nokļuva ziņa par Lācara uzmodināšanu. No brīnumdarba slepenajiem novērotājiem jūdu vadoņi ātri uzzināja visus faktus. Nekavējoties tika sasaukts Sinedrijs, lai izlemtu, ko šajā situācijā darīt. Kristus bija pilnībā pierādījis savu varu pār nāvi un kapu. Šis varenais brīnumdarbs bija galvenais Dieva pierādījums, ka Viņš savu Dēlu ir sūtījis pasaulē pestīšanas dēļ. Tas bija pietiekams dievišķā spēka demonstrējums, lai pārliecinātu ikvienu, kam bija prāts un apgaismota sirdsapziņa. Daudziem Lācara uzmodināšanas aculieciniekiem tas lika ticēt Jēzum. Bet priesteru ienaids pret Viņu iedegās vēl stiprāk. Tie bija noraidījuši visus Viņa dievišķuma pierādījumus, un šis jaunais brīnumdarbs tos tikai satracināja. Mirušais bija uzmodināts gaišā dienas laikā un daudzu liecinieku klātbūtnē. Nekādi izdomājumi šādu pierādījumu nevarēja apgāzt. Tieši šī iemesla dēļ priesteru naids kļuva vēl nevaldāmāks. Vairāk kā jebkad agrāk tie pieņēma stingru lēmumu apturēt Kristus darbību.

Lai gan saduķeji neatbalstīja Kristu, tomēr tie nebija tik pilni ļaunprātības kā farizeji. Viņu naids nebija bijis tik rūgts. Bet nu tie jutās visai uztraukti. Tie neticēja mirušo augšāmcelšanai. Viņi bija izveidojuši "zinātnisku" teoriju, saskaņā ar kuru mirušā ķermenī nav iespējams atjaunot dzīvību. Bet ar pāris Kristus vārdiem viņu teorija tika apgāzta. Tika skaidri pierādīts, ka tie nepazīst ne Svētos Rakstus, ne Dieva spēku. Tie neredzēja iespēju, kā izdzēst iespaidu, ko brīnumdarbs bija atstājis uz ļaudīm. Kā lai cilvēkus novērš no Tā, kurš spēj atņemt mirušos nāvei? Tika izplatītas dažādas melīgas ziņas, taču brīnums nebija noliedzams, un viņi nezināja, kā iznīcināt šī notikuma iespaidu. Līdz šim saduķeji nebija atbalstījuši Kristus iznīcināšanas plānu. Bet pēc Lācara augšāmcelšanās tie nolēma, ka Viņa bezbailīgās liecības pret tiem var apklusināt tikai nāve.

Farizeji ticēja augšāmcelšanai, un viņi nevarēja neredzēt, ka šis brīnumdarbs pierāda Mesijas klātbūtni. Bet viņi Kristus darbu visu laiku bija traucējuši. Tie Viņu ienīda jau no paša sākuma, tādēļ ka Viņš bija atmaskojis šo cilvēku liekuļoto svētulību. Pestītājs bija norāvis stingro reliģisko ceremoniju masku, kas apslēpa viņu morālo kroplumu. Kristus mācītā skaidrā reliģija bija atzinusi par nederīgām viņu tukšās dievbijības formas. Tie slāpa pēc atriebības par Viņa asajiem rājieniem. Tie jau bija mēģinājuši Viņu izprovocēt pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas dotu iemeslu Viņu notiesāt. Vairākas reizes tie bija mēģinājuši nomētāt Pestītāju ar akmeņiem, bet Viņš vienmēr bija mierīgi aizgājis un pazudis.

Visi brīnumdarbi, ko Kristus veica sabatā, atviegloja cilvēku ciešanas, bet farizeji centās Viņu notiesāt kā sabata pārkāpēju. Tie mēģināja pret Viņu sakūdīt Hēroda kalpus. Viņi stāstīja, ka Jēzus gribot uzcelt savu valsti, un apspriedās ar tiem, kā Viņu iznīcināt. Lai romiešos radītu naidīgu noskaņojumu, tie stāstīja, ka Jēzus gribot gāzt viņu varu. Farizeji centās izmantot jebkuru iemeslu Viņa ietekmes iznīcināšanai tautā. Līdz šim viņu mēģinājumi bija cietuši neveiksmi. Ļaužu pulki, kas redzēja Viņa žēlsirdības darbus un klausījās skaidrās un svētās mācības, saprata, ka tie nav sabata pārkāpēja un zaimotāja darbi un vārdi. Pat farizeju sūtītos sargus bija tā ietekmējis Viņa teiktais, ka tie nespēja Viņam pielikt rokas. Savā neprātā jūdi beidzot izdeva likumu, ka ikvienu, kas apliecinās ticību Jēzum, izslēgs no sinagogas.

Kad priesteri, rakstu mācītāji un vecākie sanāca uz apspriedi, tiem jau bija noteikta apņemšanās apklusināt To, kas ļaudis pārsteidza ar saviem brīnumiem. Farizeji un saduķeji tagad jutās ciešāk vienoti kā jebkad agrāk. Līdz šim viņi bija sašķēlušies, bet tagad tie apvienojās opozīcijā pret Kristu. Nikodēms un Jāzeps iepriekšējās sēdēs bija aizkavējuši Jēzus notiesāšanu, un tādēļ tos nemaz neaicināja. Apspriedē gan bija klāt citi ietekmīgi vīri, kas ticēja Jēzum, bet viņu iespaids nevarēja pārspēt naidīgos farizejus.

Apspriedes dalībnieki tomēr nebija pilnīgi vienprātīgi. Sinedrijam tajā laikā nebija juridisku tiesību. Tā pastāvēšanu vienīgi pacieta. Daži no šīs padomes locekļiem šaubījās, vai būtu saprātīgi Kristu nogalināt. Tie baidījās, ka šāda rīcība varētu izraisīt sacelšanos tautā un dot romiešiem ieganstu turpmāk liegt priesteru kārtai labvēlību un līdzšinējo varu. Saduķejus gan vienoja naids pret Kristu, bet tie izturējās visai piesardzīgi, baidīdamies, ka romieši tiem varētu atņemt viņu augsto stāvokli.

Šajā padomē, kas bija sanākusi lemt par Kristus nāvi, piedalījās tas pats Liecinieks, kas bija dzirdējis Nebukadnēcara lielīgos vārdus, vērojis Belsacara elkdievīgās dzīres un bijis klāt Nācaretē, kad Kristus sevi pasludināja par Svaidīto. Šis Liecinieks tagad brīdināja rakstu mācītājus. Jēzus dzīves notikumi viņu atmiņā uzausa ar tādu noteiktību, kas tos satrauca. Viņi atcerējās skatu dievnamā, kad Jēzus kā divpadsmitgadīgs zēns stāvēja skoloto bauslības mācītāju priekšā, uzdodams tiem tādus jautājumus, ka tie brīnījās. Tikko notikušais brīnumdarbs liecināja, ka Jēzus nebija nekas cits kā Dieva Dēls. Pēkšņi visā skaidrībā atausa atmiņā Vecās Derības raksti par Kristu. Apmulsuši un nemierīgi tie cits citam jautāja: "Ko mēs darīsim?" Sinedrijā notika šķelšanās. Svētā Gara ietekmēti, priesteri un rakstu mācītāji nespēja atbrīvoties no apziņas, ka karo pret Dievu.

Kad jūdu tiesa bija vislielākajā neziņā, piecēlās augstais priesteris Kajafa. Kajafa bija augstprātīgs un cietsirdīgs, valdonīgs un neiecietīgs. Viņa dzimtas rados bija saduķeji - lepni, pašpārliecināti, izaicinoši, godkāres un cietsirdības pilni, ko tie slēpa zem liekuļotas taisnības mantijas. Kajafa bija pētījis pravietojumus, kuru īsto nozīmi gan neizprata, bet tomēr runāja ar lielu autoritāti un pārliecību: "Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā." Augstais priesteris uzstāja, ka Jēzus ir jāiznīcina pat tad, ja Viņš būtu nevainīgs. Viņš rada nemieru, piesaista tautas uzmanību un mazina rakstu mācītāju autoritāti. Viņš ir tikai viens, tādēļ ir labāk, ka Viņš mirst, nekā cieš vadītāju autoritāte. Ja tauta zaudēs uzticēšanos saviem vadoņiem, nācijas spēks būs iznīcināts. Kajafa centās pārliecināt, ka pēc šī brīnumdarba Jēzus piekritēji droši vien sacelšoties. Tad nāks romieši, viņš teica, slēgs mūsu templi, atcels mūsu likumus, iznīcinot mūs kā tautu. Ko nozīmē šī viena galilejieša dzīvība, salīdzinot ar tautas dzīvību? Ja Viņš ir Israēla labklājības šķērslis, vai tad Viņu iznīcināt nav kalpošana Dievam? Labāk, ka mirst viens cilvēks, nekā iet bojā visa tauta.

Pasludinādams to, ka vienam cilvēkam jāmirst par visu tautu, Kajafa parādīja, ka viņam tomēr ir kaut kādas ļoti ierobežotas zināšanas par pravietojumiem. Bet Jānis, aprakstot šo notikumu, arī piemin pravietojumu un parāda tā dziļo un plašo jēgu. Viņš saka: "Jo Jēzum bija mirt tautas labā. Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus." Cik akli augstprātīgais Kajafa vērtēja Pestītāja sūtību!

Kajafas mutē šī visdārgākā patiesība pārvērtās par meliem. Viņa ieteiktā politika pamatojās uz pagānisma principiem. Neskaidrā atziņa, ka vienam jāmirst par cilvēci, pagānu vidū bija kļuvusi par cēloni cilvēku upurēšanai. Tā Kajafa ieteica upurēt Jēzu, lai glābtu vainīgo tautu nevis no pārkāpumiem, bet, paliekot pārkāpumos, lai Israēls varētu turpināt dzīvot grēkos. Ar šādu secinājumu viņš cerēja apklusināt to ļaužu iebildumus, kuri iedrošinātos sacīt, ka Kristū nav atrasts nekas tāds, kas prasītu Viņa sodīšanu ar nāvi.

Šinī padomes sēdē Kristus ienaidnieki tika nopietni pārliecināti. Svētais Gars bija ietekmējis viņu prātus. Bet sātans centās tos pakļaut savai varai. Tas viņu uzmanību pievērsa Kristus dēļ paciestajiem aizvainojumiem. Cik maz Jēzus vērtēja viņu taisnību! Viņš runāja par daudz lielāku taisnību, kas jāiegūst visiem, kuri vēlas būt par Dieva bērniem. Neņemdams vērā viņu formas un ceremonijas, Jēzus iedrošināja grēciniekus iet tieši pie Dieva kā pie žēlastības pilna Tēva un izteikt Viņam visas savas vajadzības. Viņi domāja, ka tādā veidā Jēzus noliedz priesteru kārtas autoritāti. Viņš bija atteicies atzīt rabīnu skolu teoloģiju. Viņš bija atmaskojis priesteru ļaunos darbus un nelabojami kaitējis viņu iespaidam. Viņš bija iedragājis viņu principu un tradīciju spēku, paziņodams, ka, stingri uzspiezdami ceremoniālos likumus, tie atceļ Dieva bauslību. Visu to sātans tagad viņiem atgādināja.

Sātans teica, ka savas autoritātes nodrošināšanas dēļ tiem Jēzus jāiznīcina, un šim padomam tie paklausīja. Tas, ka tie varētu zaudēt savu varu, pēc viņu domām bija pietiekams iemesls, lai nonāktu pie šāda lēmuma. Izņemot tikai nedaudzus, kas neuzdrīkstējās izsacīt savas domas, Kajafas teikto Sinedrijs uzņēma kā Dieva vārdus. Apspriedes dalībnieki jutās atviegloti, nesaskaņas izbeidzās. Tie nolēma Kristu nonāvēt pie pirmās izdevības. Atmezdami pierādījumus par Jēzus dievišķumu, šie priesteri un vecākie sevi ieslēdza necaurredzamā tumsā. Tie nonāca pilnīgā sātana varā, lai viņš tos ierautu mūžīgās pazušanas bezdibenī. Šo cilvēku kļūda bija pašapmierinātība. Viņi sevi uzskatīja par patriotiem, kas tiecas pēc tautas glābšanas.

Sinedrijs tomēr baidījās rīkoties pārsteidzīgi, lai nesakaitinātu ļaudis un pret Jēzu paredzētā vardarbība nevērstos atpakaļ pret viņiem pašiem. Šī iemesla dēļ padome pieņemtā sprieduma izpildīšanu vēl atlika. Pestītājs saprata priesteru sazvērestību. Viņš zināja, ka tie tīkoja atbrīvoties no Viņa un savu nodomu drīz īstenos. Bet Jēzus uzdevums nebija krīzi pasteidzināt, un tāpēc Viņš aizgāja no šī apvidus, paņemdams līdzi arī mācekļus. Tā Jēzus ar savu priekšzīmi vēlreiz uzsvēra norādījumu, ko bija devis mācekļiem: "Kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu." (Mat. 10:23) Visur ir bezgala daudz iespēju, lai darbotos dvēseļu glābšanā. Ja to neprasa uzticība Kungam, Viņa kalpiem nevajag pakļaut briesmām savu dzīvību.

Jēzus bija veltījis pasaulei trīs atklātas darbības gadus. Pestītāja pašaizliedzības un nesavtīgās labdarības piemērs bija ļaudīm redzams. Viņa šķīstā, ciešanu un nodošanās pilnā dzīve visiem bija labi zināma. Tomēr šis īsais trīs gadu laika sprīdis bija tieši tik garš, cik ilgi pasaule spēja izturēt sava Glābēja klātbūtni.

Viņa dzīve bija vajāšanu un apvainojumu pilna. Greizsirdīga ķēniņa padzīts no Betlēmes, savu ļaužu atmests Nācaretē, notiesāts uz nāvi bez vainas Jeruzālemē, Jēzus ar saviem nedaudzajiem uzticīgajiem sekotājiem uz laiku atrada patvērumu svešā pilsētā. Viņu, kuru vienmēr aizkustināja cilvēku bēdas, kurš dziedināja neveselos, akliem atdeva redzi un kurliem dzirdi, mēmajiem valodu, kurš paēdināja izsalkušos un iepriecināja noskumušos, padzina tauta, kuras glābšanas dēļ Viņš pūlējās. Tas, kurš staigāja pa vētrā trakojošajiem viļņiem un ar vienu vārdu apklusināja to nikno krākšanu, kurš izdzina velnus, kas iziedami atzina Viņu par Dieva Dēlu, kurš pārtrauca mirušo dusu, kurš spēja saviļņot tūkstošus ar saviem gudrajiem vārdiem, nespēja aizsniegt to cilvēku sirdis, kurus padarīja aklus aizspriedumi un naids un kuri stūrgalvīgi noraidīja gaismu.