Laikmetu ilgas

35. "Klusu, mierā!"

Mat. 8:23-34; Marka 4:35-41; 5:1-20; Lūk. 8:22-39

[333] Tā bija kāda notikumiem bagāta diena Jēzus dzīvē. Pie Galilejas jūras Viņš bija stāstījis savas pirmās līdzības, ar pazīstamiem ainojumiem vēlreiz paskaidrojot ļaudīm savas valstības būtību un veidu, kādā tai jātiek uzceltai. Savu darbu Viņš bija pielīdzinājis sējējam, un savas valstības attīstību - sinepju graudiņa augšanai un rauga iedarbībai mīklā. Pēdējo lielo taisno un bezdievīgo šķirošanu Viņš bija attēlojis līdzībās par kviešiem un nezālēm, kā arī par zvejas tīklu. Ar apslēpto mantu un dārgo pērli tika uzsvērts, cik nesalīdzināmi dārgas ir Viņa mācītās patiesības, kamēr ar līdzību par namturi Viņš mācekļiem rādīja, kā tiem jāstrādā kā Viņa pārstāvjiem.

Visu dienu Jēzus bija mācījis un dziedinājis, un, vakaram tuvojoties, ļaužu drūzma vēl arvien nemazinājās. Izņemot ļoti īsus pārtraukumus ēšanai un atpūtai, Viņš tiem bija kalpojis dienu no dienas. Ļaunprātīgā kritika un sagrozījumi, ar kuriem Viņu pastāvīgi apsūdzēja farizeji, darbu padarīja vēl grūtāku un nogurdinošāku, un tagad dienas beigās Viņš bija tik ļoti noguris, ka nolēma aiziet uz kādu vientuļu vietu otrā pusē ezeram.

Ģenecaretes ezera austrumu krasts nebija pilnīgi neapdzīvots, jo šur tur atradās pa kādai atsevišķai pilsētiņai, tomēr, salīdzinot ar rietumu krastu, tas bija mazapdzīvots apgabals. Tur dzīvoja vairāk pagānu nekā jūdu tautības iedzīvotāju, un sakari ar Galileju bija visai niecīgi. Tāpēc tas Jēzum solīja cerēto vientulību, un Viņš mācekļiem lūdza pavadīt Viņu uz turieni.

Kad Jēzus bija atlaidis ļaužu pulku, Viņš "iekāpa laivā", mācekļi Viņam sekoja un visi steidzīgi devās prom. Tomēr viņiem neizdevās aizbraukt vieniem pašiem. Krasta tuvumā bija citas zvejas laivas, un tajās ātri sakāpa ļaudis, kas sekoja Jēzum, gribēdami Viņu vēl redzēt un dzirdēt.

Beidzot Pestītājs tomēr bija brīvs no ļaužu drūzmēšanās, un, noguruma un izsalkuma mākts, apgūlās laivas aizmugurē un drīz aizmiga. Vakars bija rāms un jauks, un pār ezeru nolaidās klusums. Te pēkšņi debesis apmācās, no kalnu aizām, kas stiepās gar austrumu piekrasti, trakodams atbrāzās viesulis un uz ezera sacēlās briesmīga vētra.

Saule jau bija norietējusi, un pār sabangoto jūru nolaidās nakts melnums. Kaucošo vēju trenktie viļņi mētāja un piešļāca mācekļu laivu, draudot to nogremdēt. Šie rūdītie zvejnieki uz ūdens bija pavadījuši visu savu mūžu un laimīgi izglābušies daudzās vētrās, bet tagad viņu spēks un prasme neko nelīdzēja. Šķita, ka vētras varā tie ir pilnīgi bezspēcīgi, un, kad viņi redzēja, ka laiva pildās ar ūdeni, zuda jebkāda cerība.

Ar visiem spēkiem cenzdamies glābties, tie bija aizmirsuši, ka laivā ir Jēzus. Redzot, ka mācekļu pūles ir veltīgas un viņus gaida vienīgi nāve, tie atcerējās To, kurš bija pavēlējis doties pāri ezeram. Jēzus tagad bija viņu vienīgā cerība. Izmisumā un bezpalīdzībā tie sauca: "Kungs, Kungs!" Bet biezā tumsa apslēpa Viņu to skatiem. Vētras kaukšana apslāpēja balsis, un atbildes nebija. Uzmācās šaubas un bailes. Vai Jēzus viņus būtu atstājis? Vai Tas, kurš bija uzvarējis slimības, dēmonus un pat nāvi, tagad nespēja palīdzēt saviem mācekļiem? Vai Viņš tos būtu aizmirsis nelaimē?

Tie sauca vēlreiz, bet, izņemot niknās brāzmas, nebija nekādas atbildes. Laiva jau sāka grimt. Vēl mirklis, un acīmredzot tos aprīs satrakotie viļņi.

Pēkšņi tumsu pāršķēla žilbinoši spilgts zibens, un viņi ieraudzīja Jēzu aizmigušu mierīgi guļam apkārtējā satraukuma neskartu. Pārsteigumā un izmisumā tie iesaucās: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Kā Viņš var tik mierīgi gulēt, kad tie ir briesmās un cīnās ar nāvi?

Viņu kliedziens Jēzu atmodināja. Kad Viņu atkal apgaismoja jauns zibens uzliesmojums, tie redzēja Pestītāja sejā Debesu mieru; Viņa skatienā tie lasīja sirsnīgu, pašaizliedzīgu, mīlestību un, ar visu sirdi pievērsušies Viņam, mācekļi sauca: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!"

Nekad nevienas dvēseles kliedziens nav palicis bez atbildes. Kad mācekļi satver airus, lai vēl pēdējo reizi mēģinātu glābties, Jēzus pieceļas. Vētrai trakojot un bangām gāžoties pār viņiem, Viņš stāv starp saviem skolniekiem, un Viņa seju apgaismo zibens. Jēzus paceļ roku, kas tik bieži darījusi žēlsirdības darbus, un saka trakojošajai jūrai: "Klusu, mierā!"

Vētra apklust. Bangas saplok un norimst. Mākoņi sadalās un aizslīd, un iemirdzas zvaigznes. Laiva slīd pa mierīgu jūru. Tad, pievērsies saviem mācekļiem, Jēzus noskumis jautā: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?"

Mācekļi klusē. Pat Pēteris nemēģina izteikt vārdos to godbijību, kas pilda viņa sirdi. Arī citas laivas, kas pavadīja Jēzu, bija pārcietušas šīs briesmas. Šausmas un izmisumu bija izjutuši visi braucēji, bet Jēzus pavēle šajā satricinājumā atkal ienesa mieru. Vētras brāzmas bija sadzinušas laivas tuvu kopā, tā ka visi braucēji kļuva par brīnuma aculieciniekiem. Vētrai sekojošajā klusumā bailes ātri aizmirsās, un ļaudis savā starpā sačukstējās: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Tam paklausa?"

Kad Jēzu pamodināja, lai Viņš stātos pretī vētrai, Pestītājs bija pilnīgi mierīgs. Viņa vārdos vai skatā nebija ne jausmas no bailēm, jo baiļu nebija Viņa sirdī. Bet ne jau dievišķās visspēcības dēļ Viņš palika mierīgs. Ne jau kā "zemes, jūras un debesu Kungs" Viņš varēja netraucēti dusēt. Nē, šo varu Jēzus bija nolicis, jo Viņš saka: "Es no sevis nespēju darīt nekā". (Jāņa 5:30) Viņš uzticējās Tēva visspēcībai. Jēzus mierīgi gulēja ticībā - ticībā Dieva mīlestībai un rūpēm - un tā vārda spēks, kas apklusināja vētru, bija Dieva spēks.

Kā Jēzus dusēja, paļaudamies uz Tēva rūpēm, tā mums vajadzētu būt mierīgiem, apzinoties, ka esam Glābēja ziņā. Ja mācekļi būtu Viņam uzticējušies, tie būtu mierīgi. Bailes briesmu brīdī parādīja viņu neticību. Nopūlēdamies ar sevis glābšanu, tie aizmirsa Jēzu, un tikai tad, kad tie izmisuši, uz saviem spēkiem vairs necerēdami, vērsās pie Viņa, Viņš varēja palīdzēt.

Cik bieži mēs piedzīvojam to pašu, ko mācekļi! Kad uzbrūk kārdināšanu vētras un šaudās briesmīgi zibeņi, kad viļņi veļas mums pāri, mēs vieni paši cīnāmies ar šo stihiju, aizmirsdami, ka ir Kāds, kurš spēj palīdzēt. Mēs paļaujamies uz saviem spēkiem, līdz cerība ir zudusi, un mēs jau ejam bojā. Tad atceramies Jēzu, bet, saucot pēc glābšanas, mēs nesauksim veltīgi. Kaut gan Pestītājs skumji pārmet mūsu neticību un paļaušanos uz sevi, tomēr Viņš nekad neatstāj mūs bez nepieciešamās palīdzības. Neatkarīgi no tā, vai esam uz sauszemes vai jūras, ja mūsu sirdīs ir Pestītājs, mums nav ko baidīties. Dzīva ticība Glābējam nomierinās dzīves jūru un izglābs mūs no briesmām tādā veidā, kādu Viņš atzīs par labu.

Šajā brīnumā, kad Jēzus apklusināja vētru, ir ietverta arī vēl kāda cita garīga mācība. Ikviens cilvēka piedzīvojums liecina, cik patiesi ir Svēto Rakstu vārdi: " "Bet bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus. Bezdievjiem nav miera!" saka Mans Dievs." (Jes. 57:20,21) Mūsu mieru ir iznīcinājis grēks. Kamēr nav pakļauts paša es, mēs nevaram norimt. Nekāda cilvēciska vara nespēj savaldīt sirdi pārvaldošās kaislības. Šajā ziņā mēs esam tikpat bezspēcīgi, cik bezspēcīgi bija mācekļi, kad vajadzēja apklusināt trakojošo vētru. Bet Tas, kurš pavēlēja norimt Galilejas viļņiem, vēl mieru ikkatrai dvēselei. Lai cik stipra arī nebūtu vētra, tie, kas vēršas pie Jēzus, saukdami: "Kungs, glāb mūs!", atradīs patvērumu. Viņa žēlastība, kas dvēseli salīdzina ar Dievu, klusina cilvēcisko kaislību bangas, un Viņa mīlestībā sirds kļūst mierīga. "Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā." (Ps. 107:29,30) "Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu." "Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi." (Rom. 5:1; Jes. 32:17*)

Agri no rīta, kad uzlecošās saules stari ar svētījošu mieru skāra zemi un jūru, Pestītājs ar saviem ceļabiedriem piestāja malā. Bet, tikko viņi spēra kāju uz krasta, tos sagaidīja vēl briesmīgāks skats par vētras trakošanu. No kādas paslēptuves kapos tiem tagad virsū drāzās divi ārprātīgie, it kā gribēdami tos saplosīt gabalos. Pie šo cilvēku rokām un kājām vēl karājās gabali no ķēdēm, kuras tie, bēgot no ieslodzījuma, bija pārrāvuši. Viņu ķermeņi bija vienās brūcēs un vietām asiņoja, kur tie sevi bija ievainojuši ar asiem akmeņiem. Zem garajiem, izspūrušajiem matiem ārprātā liesmoja acis. Šķita, ka viņus pārņēmušie dēmoni bija izdzēsuši jebkādu cilvēcisko līdzību, un tie vairāk izskatījās pēc plēsīgiem zvēriem nekā pēc cilvēkiem.

Mācekļi ar saviem ceļabiedriem šausmās bēga, bet tad viņi pēkšņi pamanīja, ka Jēzus nav pie viņiem, un pagriezās, lai paskatītos, kur Viņš palicis. Viņš stāvēja tur, kur tie Viņu bija atstājuši. Viņš, kas bija apklusinājis vētru, kas vēl pirms tam bija stājies pretī sātanam un to uzvarējis, nebēga no šiem dēmoniem. Kad vīri, zobus griezdami un ar putām uz lūpām, bruka Viņam virsū, Jēzus pacēla to pašu roku, kas bija pavēlējusi norimt viļņiem, un garu apsēstie vairs nevarēja pienākt tuvāk. Trakodami, tomēr bezspēcīgi, tie stāvēja Viņa priekšā.

Jēzus autoritatīvi pavēlēja nešķīstajiem gariem no tiem iziet. Viņa vārdi iespiedās nelaimīgo cilvēku aptumšotajos prātos. Tie neskaidri noprata, ka te ir Kāds, kas viņus spēj glābt no briesmīgajiem dēmoniem. Tie pakrita pie Pestītāja kājām, lai Viņu pielūgtu. Bet, kad lūpas jau pavērās lūgšanai pēc Viņa žēlastības, ar viņu muti ierunājās dēmoni, stipri kliegdami: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visaugstākā Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!"

Jēzus jautāja: "Kāds tev vārds?" Tas atbildēja: "Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz." Izlietodami nomocītos cilvēkus par starpniekiem, tie lūdzās Jēzu neizraidīt viņus no apgabala. Kalna nogāzē, ne visai tālu no tās vietas, ganījās liels cūku bars. Dēmoni lūdza, lai tiem atļauj ieiet cūkās, un Jēzus atļāva. Tūlīt cūku ganāmpulku pārņēma panika. Tās drāzās lejā no kraujas un, nespēdamas krastā apstāties, iegāzās ezerā un noslīka.

Pa to laiku ar velna apsēstajiem bija notikusi apbrīnojama pārmaiņa. Viņu prātos bija iespīdējusi gaisma. Acis izstaroja saprātu. Sejas, kas tik ilgi bija pārvērstas sātana līdzībā, piepeši kļuva maigas, asinīm aptraipītās rokas bija mierīgas, un priecīgām balsīm tie slavēja Dievu par savu atbrīvošanu.

Visu notiekošo no kraujas bija redzējuši cūku gani, un tie aizsteidzās par to ziņot saviem darba devējiem un pārējiem ļaudīm. Pārsteigti un nobijušies visi ciema iedzīvotāji iznāca pretī Jēzum. Šie divi velna apsēstie ilgu laiku bija terorizējuši visu apgabalu. Neviens neuzdrošinājās iet garām vietām, kur tie uzturējās, jo ar dēmonisku niknumu tie uzbruka katram ceļiniekam. Tagad šie cilvēki, apģērbti un pie pilna saprāta, sēdēja pie Jēzus kājām, klausīdamies Viņa pamācības un slavēdami Tā vārdu, kas to visu bija darījis. Bet ļaudis, kas šo apbrīnojamo skatu ieraudzīja, nepriecājās. Cūku zaudējums tiem šķita daudz svarīgāks par šo sātana gūstekņu atbrīvošanu.

Patiesībā zaudējums, ko piedzīvoja cūku īpašnieki, bija žēlastība. Viņi bija iegrimuši laicīgās lietās, un nemaz neinteresējās par garīgās dzīves lielajām iespējām. Jēzus gribēja pārtraukt šo egoistiskās vienaldzības apmātību, lai tie varētu baudīt Viņa žēlastību. Bet neapmierinātība un sašutums par laicīgo zaudējumu aptumšoja ļaužu acis, tādēļ tie nespēja saskatīt piedāvāto priekšrocību.

Pārdabiskā spēka izpausme pamodināja ļaužu māņticību un radīja bailes. Šī svešinieka uzturēšanās viņu vidū varētu izsaukt vēl citas nelaimes. Viņi baidījās no nansiāla bankrota un nolēma atbrīvoties no Jēzus klātbūtnes. Tie, kas bija atbraukuši pāri ezeram kopā ar Jēzu, izstāstīja visu, kas bija noticis iepriekšējā naktī - par briesmām vētras laikā un ka vējš un jūra tika apklusināti. Bet viņu vārdiem nebija panākumu. Ļaudis uztraukti pulcējās ap Jēzu, lūgdami Viņu iet prom, un Viņš paklausīdams nekavējoties iekāpa laivā un aizbrauca uz pretējo krastu.

Gadariešiem tika dots dzīvs Kristus spēka un žēlastības pierādījums. Tie redzēja cilvēkus, kam bija atjaunots saprāts, bet bija tik ļoti noraizējušies par briesmām, kas draudēja laicīgajai labklājībai, ka pret To, kas viņu acu priekšā bija uzvarējis tumsības valdnieku, izturējās kā pret nelūgtu viesi un aizraidīja Debesu dāvanu no savām durvīm. Mums nav šādas izdevības atraidīt Kristu kā personu, kā tas bija gadariešiem, tomēr arī tagad ir daudzi, kas atsakās paklausīt Viņa vārdam, tāpēc ka paklausība ietvertu materiālu interešu upurēšanu. Lai Jēzus klātbūtne tiem neradītu nansiālus zaudējumus, daudzi noraida Viņa žēlastību un Viņa Garu.

Pavisam citas izjūtas pildīja dziedinātos. Tie ilgojās pēc sava Glābēja sabiedrības. Viņa klātbūtnē tie jutās droši un pasargāti no dēmoniem, kas tos visu laiku bija mocījuši un nolaupījuši dzīves labākos gadus. Kad Jēzus gatavojās kāpt laivā, tie no Viņa neatkāpās, bet, ceļos nometušies, lūdza, lai Jēzus tiem atļautu palikt pie sevis, tā ka tie vienmēr varētu klausīties Viņa vārdus. Bet Jēzus viņiem lika iet mājās un stāstīt, kādas lietas Kungs tiem bija darījis.

Viņiem tika uzticēts pienākums doties pagānu mājokļos un stāstīt par svētībām, ko tie bija saņēmuši no Jēzus. No Pestītāja šķirties bija grūti. Bez šaubām, viņiem būs lielas grūtības, dzīvojot savu pagānisko tautiešu vidū. Bez tam šķita, ka ilgā atšķirtība no sabiedrības tos droši vien būs padarījusi par nederīgiem Kristus norādītajam darbam. Taču, tiklīdz Jēzus parādīja šiem cilvēkiem viņu uzdevumu, tie bija gatavi paklausīt. Viņi stāstīja par Jēzu ne tikai saviem mājiniekiem un kaimiņiem, bet pārstaigāja visu Dekapoli, sludinādami, ka Viņam ir spēks glābt un, liecinādami par to, kā Viņš tos bija atbrīvojis no ļaunajiem gariem. Šo darbu darot, tie varēja saņemt lielāku svētību, nekā tad, ja tikai sava labuma dēļ būtu palikuši Jēzus tuvumā. Tieši labo pestīšanas vēsti izplatot, mēs nākam tuvāk Glābējam.

Divi no ļaunajiem gariem atbrīvotie cilvēki bija pirmie misionāri, kurus Kristus izsūtīja pasludināt Evaņģēliju Dekapolē. Tikai dažus mirkļus šie cilvēki bija baudījuši priekšrocību dzirdēt Kristus mācības. Nekad viņu ausis nebija aizsniegusi no Pestītāja lūpām atskanējusi svētruna. Viņi nevarēja pamācīt ļaudis kā mācekļi, kas ik dienas bija kopā ar Jēzu. Viņiem viņu pašu personā bija pierādījums, ka Jēzus ir Mesija. Viņi varēja stāstīt to, ko paši bija piedzīvojuši, dzirdējuši un redzējuši no Kristus spēka. To var darīt ikviens, kura sirdi skārusi Dieva žēlastība. Mīļotais māceklis Jānis rakstīja: "Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu (..), ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums." (1. Jāņa 1:1-3) Kā Kristus lieciniekiem mums jāstāsta par to, ko zinām, ko paši esam redzējuši un sajutuši. Ja soli pa soli sekosim Jēzum, tad mums vienmēr būs kaut kas konkrēts, ko teikt par to, kā Viņš mūs ir vadījis. Mēs varēsim pastāstīt, ka esam pārbaudījuši Viņa apsolījumus un pārliecinājušies, ka tie ir patiesi. Mēs varēsim runāt par saviem piedzīvojumiem Kristus žēlastībā. Tieši tā ir liecināšana, uz kādu Kungs mūs aicina un kuras trūkuma dēļ iet bojā pasaule.

Kaut gan Gadaras novada ļaudis Jēzu neuzņēma, Viņš tos neatstāja tumsībā, kuru tie izvēlējās. Kad tie Viņu lūdza aiziet, tie vēl nebija dzirdējuši Pestītāja vārdus. Viņi nezināja neko par to, ko noraida. Tāpēc Jēzus gaismu piedāvāja vēlreiz un ar tādu cilvēku starpniecību, ko tie nevarēja atteikties uzklausīt.

Iznīcinot cūkas, sātans centās novērst ļaudis no Pestītāja un aizkavēt Evaņģēlija pasludināšanu šajā apgabalā. Bet tieši šis gadījums vairāk nekā jebkas cits pamodināja vietējos iedzīvotājus un pievērsa uzmanību Kristum. Lai gan Pestītājs pats aizgāja, palika dziedinātie - Viņa spēka apliecinātāji. Bijušie tumsības valdnieka mediji kļuva par gaismas kanāliem, par Dieva Dēla vēstnešiem. Cilvēki brīnījās, klausoties brīnišķo vēsti. Kad Jēzus atkal atgriezās Dekapolē, ļaudis pulcējās pie Viņa, un trīs dienas ne tikai vienas pilsētas iedzīvotāji, bet tūkstoši no visa apkārtējā apgabala klausījās pestīšanas vēsti. Mūsu Pestītāja varai ir pakļauts pat ļauno garu spēks, un viņu darbošanos uzvar labais.

Sastapšanās ar velna apsēstajiem Gadarā bija paraugstunda mācekļiem. Tā atklāja degradācijas dziļumus, kur sātans cenšas ieraut visu cilvēci, kā arī Kristus sūtību atbrīvot to no viņa varas. Šīs nožēlojamās, kapos dzīvojošās, dēmonu apsēstās būtnes, vergodamas neapvaldītajām kaislībām un riebīgām iekārēm, rāda, par ko kļūtu visa cilvēce, ja to atstātu sātana pakļautībā. Sātana ietekme uz cilvēkiem pastāvīgi vērsta uz to, lai, kairinot jutekļus, saprātu ievirzītu ļaunuma gultnē un pamudinātu uz varasdarbiem un noziegumiem. Viņš novājina ķermeni, aptumšo prātu un dvēseli padara zemisku. Ikreiz, kad cilvēki atraida Pestītāja aicinājumu, tie sevi pakļauj sātanam. Šodien to dara miljoni ikvienā dzīves jomā - mājās, darbā un pat draudzē. Tāpēc arī varmācība un noziegumi ir pārņēmuši pasauli, un cilvēku mājokļus kā līķauts ietin morāliska tumsa. Ar savām mānīgajām kārdināšanām sātans pavedina ļaudis uz arvien lielākiem grēkiem, kas beidzās ar pilnīga degradāciju un postu. Vienīgā aizsardzība pret viņa varu atrodama Jēzus klātbūtnē. Cilvēku un eņģeļu priekšā sātans ir atklāts kā cilvēku ienaidnieks un iznīcinātājs, bet Kristus - kā Draugs un Glābējs. Viņa Gars cilvēkā attīsta visu, kas raksturu un dabu padara cildenu. Cilvēka miesu, dvēseli un garu Viņš pārveido Dievam par godu. "Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu." (2. Tim. 1:7) Viņš mūs ir aicinājis iemantot "mūsu Kunga Jēzus Kristus godību" un ir "nolēmis darīt" raksturā "līdzīgus sava Dēla tēlam". (2. Tes. 2:14; Rom. 8:29)

Tādējādi dvēseles, kas bija degradējušās un kļuvušas par sātana ieročiem, joprojām Kristus spēkā tiek pārvērstas par taisnības vēstnešiem, un Dieva Dēls tās izsūta stāstīt, "kādas lielas lietas tas Kungs tev ir darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies." (Marka 5:19)

36. Ticības pieskāriens

Mat. 9:18-26; Marka 5:21-43; Lūk. 8:40-56

[342] Atgriezies no Gadaras novada uz rietumu krastu, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pulku, kas bija atnācis Viņu sagaidīt un ar prieku Viņu apsveica. Kādu laiku Viņš vēl palika jūrmalā, mācīdams un dziedinādams, bet pēc tam devās uz Levija Mateja namu, lai kopīgā mielastā satiktos ar muitniekiem. Tur Viņu atrada sinagogas priekšnieks Jairs.

Jūdu vadītājs pie Jēzus atnāca lielās bēdās un nokrita Viņam pie kājām, saukdams: "Mana meitiņa mirst, lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo!"

Jēzus piecēlās un nekavējoties gāja viņam līdzi. Kaut gan mācekļi jau bija pieredzējuši ļoti daudz Viņa žēlastības darbu, tie bija pārsteigti par Jēzus piekāpšanos izpildīt augstprātīgā rakstu mācītāja lūgumu, tomēr viņi pavadīja savu Meistaru, un satraukti, gaidu pilni tiem sekoja visi pārējie.

Vadītāja māja nebija tālu, tomēr Jēzus ar saviem pavadoņiem tikai lēnām virzījās uz priekšu, jo viņus no visām pusēm bija ielencis pūlis. Norūpējies tēvs uztraucās par aizkavēšanos, bet Jēzus, par ļaudīm iežēlodamies, reizi pa reizei apstājās, lai dziedinātu kādu cietēju vai iepriecinātu kādu bēdu pilnu sirdi.

Kamēr tie vēl bija ceļā, pūlim cauri izspraucās kāds vēstnesis, kas Jairam atnesa ziņu, ka viņa meita jau mirusi un vairs nav nozīmes apgrūtināt Mācītāju. Šie vārdi aizsniedza Jēzus ausis. "Nebīsties," Viņš sacīja, "tici tikai, un viņa taps izglābta."

Jairs spiedās tuvāk Pestītājam, un kopīgi tie steidzās uz vadītāja māju. Tur jau bija sapulcējušies algotie raudātāji un stabulnieki, piepildīdami gaisu ar skaļām vaimanām un troksni. Pūļa klātbūtne un šī kņada Jēzum bija nepatīkama. Viņš mēģināja tos apklusināt, sacīdams: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ." Tie sašuta par svešinieka vārdiem. Viņi paši bija redzējuši bērnu nāves skavās un tādēļ izsmēja Viņu. Pavēlējis visiem atstāt māju, Jēzus paņēma līdzi meitenes tēvu, māti un trīs mācekļus - Pēteri, Jēkabu un Jāni un kopā ar tiem iegāja mirušās istabā.

Jēzus piegāja pie gultas un, saņēmis bērna roku savējā, laipni izteica šai mājā tik parastos vārdus: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"

Acumirklī nedzīvajam ķermenim pārskrēja trīsas. Atjaunojās dzīvības pulss. Lūpas pavērās smaidā. Acis atvērās kā pēc miega, un meitene ar izbrīnu uzlūkoja klātesošos. Viņa piecēlās, un vecāki, aiz prieka raudādami, to apkampa.

Ceļā uz vadītāja māju Jēzus ļaužu pūlī sastapa kādu trūcīgu sievieti, kura jau divpadsmit gadus bija cietusi no kaites, kas viņas dzīvi padarīja par nastu. Visus savus līdzekļus viņa bija iztērējusi ārstiem un zālēm vienīgi tādēļ, lai uzzinātu, ka ir neārstējama. Tomēr, dzirdot par Kristus dziedināšanas darbiem, viņas cerības atdzīvojās. Sieviete bija pārliecināta, ka tiktu dziedināta, ja vien varētu nokļūt pie Jēzus. Vārga un slima tā atnāca uz ezermalu, kur Viņš mācīja, un mēģināja izspraukties cauri pūlim, bet veltīgi. Vēlreiz tā sekoja Viņam no Levija Mateja nama, bet tomēr nespēja pie Viņa piekļūt. Viņu jau sāka pārņemt izmisums, kad, iedams cauri ļaužu drūzmai, Jēzus pats nonāca viņas tuvumā.

Bija pienākusi brīnišķa izdevība. Viņa bija lielā Ārsta tuvumā! Bet burzmā nevarēja ar Viņu parunāt, ne arī Viņu redzēt vairāk kā tikai īsu mirkli. Baidīdamās pazaudēt vienīgo izdevību atgūt veselību, viņa lauzās uz priekšu, pie sevis runādama: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." Kad Jēzus gāja garām, tā pastiepās uz priekšu un paspēja aizskart Viņa drēbju malu. Tajā pašā mirklī viņa saprata, ka ir dziedināta. Šajā vienā pieskārienā bija koncentrēta visa viņas dzīves pārliecība, un sāpju un nespēka vietā tūlīt iestājās pilnīga veselība un spirgtums.

Ar pateicīgu sirdi viņa mēģināja izkļūt no pūļa, bet Jēzus pēkšņi apstājās un līdz ar Viņu arī ļaudis. Viņš pagriezās un, apkārt lūkodamies, jautāja cauri skaļajam ļaužu troksnim skaidri sadzirdamā balsī: "Kas Mani ir aizskāris?" Pūlis uz šo jautājumu atbildēja ar izbrīna pilniem skatiem. Tik lielā drūzmā, kad cilvēki viens otram spiedās virsū no visām pusēm, tas tiešām šķita dīvains jautājums.

Pēteris, vienmēr gatavs runāt, sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež. Un Tu saki: "Kas Mani aizskāris?" Bet Jēzus atbildēja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis." Pestītājs varēja atšķirt ticības pieskārienu no netīšas bezrūpīgā pūļa pieskaršanās. Tādu uzticību nevarēja atstāt bez atbildes. Viņš pazemīgo sievieti gribēja iepriecināt ar vārdiem, kas tai dzīvē kļūtu par prieka avotu, - ar vārdiem, kas Viņa sekotājiem būtu svētība līdz pat laika beigām.

Raudzīdamies uz sievieti, Jēzus lika saprast, ka zina, kas Viņu aizskāris. Jūtot, ka slēpšanās būtu veltīga, viņa trīcēdama iznāca uz priekšu un nokrita ceļos pie Viņa kājām. Ar pateicības asarām acīs viņa izstāstīja savu ciešanu stāstu un to, kā atradusi dziedināšanu. Jēzus laipni sacīja: "Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!" Viņš nepieļāva izdevību, lai māņticībā varētu apgalvot, ka dziedināšana notikusi, pateicoties vienkāršam pieskārienam Viņa drēbēm. Tas nenotika ārēji kontaktējoties ar Viņu, bet, pateicoties ticībai, kas paļāvās uz Viņa dievišķo spēku tā, ka varēja notikt dziedināšana.

Ziņkārīgais pūlis, kas cieši spiedās ap Jēzu, nejuta dzīvības spēku pieplūdumu. Bet, kad slimā sieviete izstiepa roku, lai aizskartu Viņu, ticēdama, ka tiks dziedināta, viņa juta dziedinošo spēku. Tāpat ir arī garīgajās lietās. Tikai runāt par reliģiju gadījuma pēc vai lūgt Dievu bez dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības ir veltīgi. Ticība, kas Kristu tikai teorētiski pieņem par pasaules Pestītāju, nekad nevar dziedināt dvēselei. Glābjoša ticība nav tikai patiesības atzīšana ar prātu. Tas, kurš grib iegūt pilnīgu izpratni, pirms parāda savā dzīvē ticību, nevar saņemt Dieva svētības. Nepietiek, ja ticam tikai mācībai par Kristu, mums jātic Viņam. Vienīgā ticība, kas mums var palīdzēt, ir tā, kas Viņu satver kā personīgo Pestītāju, pieņemot Viņa nopelnu par savējo. Daudzi iedomājas, ka ticība ir tikai uzskati. Glābjoša ticība būtībā ir darījums, kura rezultātā tie, kas pieņem Kristu, savieno sevi derības attiecībās ar Dievu. Īsta ticība ir dzīva. Dzīva ticība nozīmē spēka pieplūdumu un pieaugošu uzticēšanos, līdz dvēsele kļūst par uzvarošu spēku.

Dziedinājis sievieti, Jēzus vēlējās, lai tā atzīst saņemto svētību. Evaņģēlija piedāvātās dāvanas nav iespējams iegūt paklusām vai baudīt slepenībā. Tādēļ arī Kungs mūs aicina apliecināt Viņa laipnību. "Jūs esat Mani liecinieki, saka tas Kungs, ka Es esmu Dievs!" (Jes. 43:12*)

Mūsu liecība par Kristus uzticību ir Debesu izraudzītais veids, kā Kristu atklāt pasaulei. Mums jāapliecina Viņa žēlastība, kā to pasludināja seno laiku svētie vīri, bet visiespaidīgākā būs mūsu pašu personīgo piedzīvojumu liecība. Mēs esam Dieva liecinieki, ja parādām, ka mūsos darbojas dievišķais spēks. Katram cilvēkam ir dzīve un piedzīvojumi, kas būtiski atšķiras no citiem. Dievs grib, lai slavēšana uzkāpj pie Viņa, mūsu individualitātes iezīmēta. Ja šīs dārgās liecības par slavu Viņa žēlastības godībai pavada Kristum līdzīga dzīve, tām ir neatvairāms spēks, kas darbojas dvēseļu glābšanai.

Kad desmit spitālīgie nāca pie Jēzus, lai tiktu dziedināti, Viņš pavēlēja tiem iet un rādīties priesteriem. Ceļā tie tika šķīstīti, bet tikai viens atgriezās, lai Viņu slavētu. Pārējie aizgāja savu ceļu, aizmirsdami To, kurš viņus bija darījis veselus. Cik daudzi vēl tagad izturas tāpat! Kungs pastāvīgi darbojas cilvēces labā. Viņš nemitīgi izdala savas dāvanas. Viņš pieceļ neveselos no slimības gultām, Viņš izglābj cilvēkus no briesmām, kuras tie neredz, Viņš uzdod Debesu eņģeļiem pasargāt tos no nelaimēm, "no mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā". (Ps. 91:6*) Bet viņu sirdīs tas neatstāj iespaidu. Viņš tiem ir piešķīris visas Debesu bagātības, lai tos atpirktu, un tomēr viņi neņem vērā Viņa lielo mīlestību. Ar savu nepateicību tie aizver sirdis Dieva žēlastībai. Tāpat kā sausā zāle tuksnesī, tie nezina, kad labums nāk, un viņu dvēseles mitinās tuksneša izdegušajās vietās.

Tas ir mūsu pašu labā, ja sevī dzīvas saglabājam atmiņas par katru Dieva dāvanu. Tādējādi tiek stiprināta ticība lūgt un saņemt arvien vairāk un vairāk. Vismazākā svētība, ko paši saņemam no Dieva, ir lielāks iedrošinājums nekā tā, kas attēlota visos ziņojumos, kuros mēs varam izlasīt par citu ticību un piedzīvojumiem. Dvēsele, kas atsaucas Dieva žēlastībai, līdzināsies slacinātam dārzam. Tās veselība ātri uzplauks, tās gaisma atspīdēs tumsībā, un pār to būs redzama Dieva godība. Tādēļ pieminēsim Kunga laipnību un Viņa lielo žēlastību! Līdzīgi Israēla tautai, uzcelsim arī mēs savus liecību akmeņus un rakstīsim uz tiem dārgo stāstu par to, ko Dievs mūsu labā ir veicis. Pakavēsimies pārdomās par Viņa darbiem mūsu dzīves ceļā un ar pateicībā pāri plūstošu sirdi sacīsim: "Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu. Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!" (Ps. 116:12-14)

37. Pirmie evaņģēlisti

Mat. 10. nod.; Marka 6:7-11; Lūk. 9:1-6

[349] Apustuļi bija Jēzus ģimenes locekļi, un tie Viņu pavadīja, kad Viņš kājām ceļoja pa Galileju. Tie dalījās ar Viņu rūpēs un grūtībās, kuras bija jāpiedzīvo. Tie klausījās Viņa uzrunas, kopā gāja un sarunājās ar Dieva Dēlu, un ik dienas mācījās, kā strādāt cilvēces labā. Kad Jēzus kalpoja milzīgajam ļaužu pulkam, kas sanāca ap Viņu, mācekļi vienmēr bija klāt, enerģiski cenzdamies izpildīt Viņa pavēles un atvieglot darbu. Viņi palīdzēja, organizēdami ļaudis, atvedot pie Pestītāja neveselos un rūpējoties par visu klātesošo labklājību. Viņi vēroja ieinteresētos klausītājus, izskaidroja tiem Svētos Rakstus un dažādos veidos pūlējās sniegt garīgu palīdzību. Viņi mācīja to, ko paši no Jēzus bija mācījušies un katru dienu guva bagātīgus piedzīvojumus. Bet bija nepieciešama pieredze patstāvīgā darbā. Viņiem joprojām bija vajadzīgas daudzas pamācības, liela pacietība un smalkjūtība. Tāpēc, kamēr Jēzus pats personīgi bija pie viņiem, lai norādītu uz viņu kļūdām, sniegtu padomus un aizrādītu, Pestītājs tos izsūtīja kā savus pārstāvjus.

Kamēr mācekļi bija kopā ar Jēzu, tos bieži mulsināja priesteru un farizeju mācības, bet ar savu neziņu tie griezās pie Meistara. Pretī tradīcijām Jēzus nolika Svēto Rakstu patiesības. Tā Viņš stiprināja mācekļu uzticēšanos Dieva Vārdam un lielā mērā izkliedēja šo vīru bailes no rakstu mācītājiem un tradīciju žņaugiem. Mācekļu audzināšanā nesalīdzināmi ietekmīgāks par teorētiskām pamācībām bija Pestītāja dzīves piemērs. Kad tie bija šķirti no Viņa, tie atcerējās katru Viņa skatu, toni un vārdu. Bieži vien, kad mācekļi nonāca pretrunās ar Evaņģēlija ienaidniekiem, tie atkārtoja Viņa vārdus un, redzot to ietekmi ļaudīs, ļoti priecājās.

Pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Jēzus lika tiem iziet pa divi un pārstaigāt pilsētas un ciemus. Neviens netika sūtīts viens pats, bet brālis bija saistīts ar brāli un draugs ar draugu. Tā tie varēja palīdzēt un cits citu iedrošināt, kopīgi apspriezdamies un lūgdami - ikviens ar savu spēku aizpildīdams otra nespēku. Tādā pašā veidā Viņš vēlāk izsūtīja septiņdesmit citus mācekļus. Pestītāja plāns bija, lai Evaņģēlija vēstneši sadarbotos. Arī tagad mūsu laikā evaņģelizācija būtu daudz sekmīgāka, ja darbinieki vairāk sekotu šim paraugam.

Mācekļi sludināja to pašu vēsti, ko Jānis Kristītājs un Kristus. "Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi." Tiem nebija jāstrīdas ar ļaudīm par to, vai Jēzus no Nācaretes ir Mesija, bet Viņa vārdā vajadzēja darīt tos pašus žēlastības darbus, ko Viņš bija darījis. Jēzus pavēlēja: "Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet."

Savas kalpošanas laikā Jēzus vairāk laika veltīja slimo dziedināšanai nekā sludināšanai. Viņa brīnumdarbi liecināja par izteikto vārdu patiesīgumu, ka Viņš nav nācis iznīcināt, bet atpestīt. Taisnība gāja Viņa priekšā un Kunga godība To pavadīja. Lai kurp Jēzus arī neietu, vēsts par Viņa žēlastību gāja pa priekšu. Un, kur Viņš bija gājis, tur, izmēģinādami atgūtos spēkus, žēlastības un līdzjūtības saņēmēji priecājās par veselību. Ap viņiem pulcējās daudz ļaužu, lai dzirdētu no viņu lūpām, kādas lielas lietas Kungs ir darījis. Jēzus balss bija pirmā skaņa, ko daudzi jebkad bija dzirdējuši, Viņa vārds - pirmais, ko tie izrunāja, Viņa seja pirmā, kuru tie vispār bija redzējuši. Kādēļ lai viņi nemīlētu Jēzu un nepaustu Viņa slavu? Kad Jēzus gāja cauri pilsētām un ciemiem, Viņš bija kā dzīvības straume, kas visur savā ceļā izplatīja dzīvību un prieku.

Kristus sekotājiem ir jāstrādā tā, kā strādāja Viņš. Mums jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie un jāiepriecina cietēji un bēdīgie. Mums jākalpo izmisušajiem un jāiedveš cerība bezcerībā. Tad arī mūsu dzīvē piepildīsies apsolījums: "Tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs." (Jes. 58:8) Nesavtīgā kalpošanā atklāta Kristus mīlestība, atgriežot grēciniekus, būs daudz sekmīgāka nekā zobens vai tiesa. Tie ir nepieciešami, lai likuma pārkāpējiem iedvestu bailes, bet misionārs ar mīlestību sirdī var panākt vairāk. Bieži vien sirds no pārmetumiem nocietinās, bet Kristus mīlestībā tā atkūst. Misionārs var atvieglināt ne tikai ziskās kaites, viņš grēcinieku var atvest pie Lielā Ārsta, kas spēj šķīstīt dvēseli no grēka spitālības. Dieva nodoms ir, lai slimie, nelaimīgie un ļauno garu nomāktie Kunga balsi sadzirdētu ar Viņa kalpu starpniecību. Ar cilvēku starpniecību Viņš sevi vēlas atklāt kā Aizstāvi, kādu pasaule nepazīst.

Mācekļiem pirmajā misijas ceļojumā vajadzēja iet tikai "pie Israēla cilts pazudušajām avīm". Ja viņi jau tagad sludinātu Evaņģēliju cittautiešiem vai samariešiem, tad zaudētu ietekmi jūdu vidū. Izraisīdami farizeju aizspriedumus, tie iesaistītos strīdos, kas atņemtu drosmi jau pašā darbības sākumā. Pat apustuļi tikai pamazām saprata, ka Evaņģēlijs jāsludina visām tautām. Pirms viņi paši vēl nebija aptvēruši šo patiesību, tie nebija gatavi darboties citu tautu vidū. Ja Evaņģēliju pieņemtu jūdi, Dievs viņus varētu darīt par saviem vēstnešiem pagānu tautās. Tādēļ viņiem pirmajiem vajadzēja iepazīties ar šo vēsti.

Visur, kur Kristus darbojās, bija atmodinātas dvēseles, kas apzinājās savu vajadzību, kas alka un slāpa pēc taisnības. Bija pienācis laiks šīm tvīkstošajām sirdīm nest vēsti par Viņa mīlestību. Pie visām tām mācekļiem bija jāiet kā Kristus pārstāvjiem. Ticīgajiem bija jāpārliecinās, ka viņi ir Dieva iecelti skolotāji, lai nepaliktu bez pamācītājiem tad, kad Kristus vairs nebūs starp tiem.

Šajā pirmajā ceļojumā mācekļiem vajadzēja iet tikai tur, kur Jēzus jau bija gājis un ieguvis draugus. Sagatavošanās ceļam bija visvienkāršākā. Nedrīkstēja pieļaut neko, kas viņu prātus novērstu no lielā uzdevuma vai kaut kā izraisītu pretestību un aizvērtu durvis tālākam darbam. Viņiem nevajadzēja tērpties ne reliģijas skolotāju tērpos, ne drēbēs, kas tos izceltu vienkāršo zemnieku vidū. Viņiem nevajadzēja iet sinagogās un pulcināt ļaudis atklātiem dievkalpojumiem; savas pūles tiem vajadzēja veltīt darbam, dodoties no mājas uz māju. Tie nedrīkstēja tērēt laiku ar nevajadzīgu sasveicināšanos vai ciemošanos ik mājā, lai izklaidētos, bet katrā vietā viņiem vajadzēja pieņemt to cilvēku viesmīlību, tādu, kas viņus uzņēma tikpat sirsnīgi, it kā būtu uzņēmuši pašu Kristu. Ļaužu mājokļos tiem vajadzēja ieiet ar sirsnīgo sveicienu: "Miers šim namam!" (Lūk. 10:5) Tāds nams tika svētīts ar viņu lūgšanām, slavas dziesmām un Svēto Rakstu atvēršanu ģimenes lokā.

Šiem mācekļiem vajadzēja būt patiesības vēstnešiem, kas sagatavo ceļu sava Mācītāja nākšanai. Viņi pasludināja mūžīgās dzīvības Vārdu, un cilvēku liktenis bija atkarīgs no tā, vai tie to pieņēma, vai no tā atteicās. Lai ļaudīm ietekmīgi parādītu vēsts svinīgumu, Jēzus mācekļus pamācīja: "Un, ja kas jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, izejiet no tāda nama vai tādas pilsētas un nokratiet pīšļus no savām kājām. Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei būs vieglāk soda dienā nekā tādai pilsētai."

Tad Pestītāja domas pievērsās nākotnei, un Viņš garā skatīja tos misijas laukus, kuros pēc Viņa nāves mācekļiem būs āliecina par Viņu. Pravietiskā skatījumā Viņš vēroja savu kalpu gūto pieredzi cauri visiem gadsimtiem līdz tam brīdim, kad Viņš nāks otrreiz. Tā Jēzus saviem sekotājiem rādīja sadursmes, ar kurām tiem būs jāsastopas, un atklāja cīņas īpatnības un stratēģiju. Viņš runāja par gaidāmajām briesmām un nepieciešamo sevis aizliegšanu. Viņš gribēja, lai tie jau tagad pārdomā, ko tas viss prasīs, lai ienaidnieks tos pēkšņi nepārsteigtu. Viņiem nebūs jākaro "pret miesu un asinīm", bet "pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Tiem būs jācīnās pret pārdabiskiem spēkiem, bet tiem būs nodrošināta arī pārdabiska palīdzība. Šajā armijā tiek iesaistītas visas Debesu saprātīgās būtnes. Ierindā ir ne tikai eņģeļi. Kauju vada Debesu karapulku Virspavēlnieka pārstāvis Svētais Gars. Mums var būt daudz vājību, var būt smagi grēki un kļūdas, bet Dieva žēlastība paredzēta visiem, kas to meklē grēku nožēlā. Tiem, kas uzticas Dievam, ir pieejams Visvarenā spēks.

"Redzi," sacīja Jēzus, "Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži." Kristus pats nenoklusēja nevienu vārdu no patiesības, bet Viņš to vienmēr sacīja mīlestībā. Saskarē ar cilvēkiem Viņš parādīja vislielāko smalkjūtību un apdomīgu, laipnu uzmanību. Viņš nekad nebija rupjš, nekad bez vajadzības neizteica nevienu skarbu vārdu, nekad nevajadzīgi nesāpināja kādu jūtīgu dvēseli. Viņš nenopēla cilvēka vājumu. Kungs visai bezbailīgi norāja liekulību, neticību un grēku, bet, izsakot šos asos rājienus, Viņa balsī bija jūtamas skumjas un asaras. Viņš raudāja par Jeruzālemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu - Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Tie atteicās no sava Pestītāja, bet Viņš tos uzlūkoja ar tādu līdzjūtības pilnu labsirdību un tik dziļām sāpēm, ka tās salauza Viņa sirdi. Viņa acīs katra dvēsele bija dārga. Kaut gan Jēzus allaž izturējās ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr ar vissirsnīgāko uzmanību noliecās pie katra Dieva ģimenes locekļa. Visos cilvēkos Viņš redzēja kritušas dvēseles, kuras glābt bija Viņa tiešais uzdevums.

Kristus kalpi nedrīkst rīkoties pēc miesīgās sirds pavēles. Tiem jābūt ciešā savienībā ar Dievu; citādi izaicinājuma priekšā saceļas paša es, un tie izgāž veselu straumi nepiemērotu vārdu, kuri nelīdzinās ne rasai, ne arī lēnajam lietum, kas atveldzē vīstošos augus. Sātans gan vēlas, lai viņi tā dara, jo tie ir viņa paņēmieni. Pūķis ir saniknots, un dusmās un apsūdzībās atklājas sātana gars. Bet Dieva kalpiem jābūt Viņa pārstāvjiem. Dievs grib, lai tie lietotu tikai Debesu valūtu - patiesību, kas nes Viņa attēlu un uzrakstu. Spēks, ar kuru tiem jāuzvar ļaunums, ir Kristus spēks. Kristus godība ir viņu stiprums. Tiem nepārtraukti jāpatur prātā Kristus rakstura skaistums, tad tie spēs pasludināt prieka vēsti ar dievišķu smalkjūtību un laipnību. Izaicinājuma brīdī saglabātais miers un laipnība runās patiesībai par labu daudz vairāk nekā jebkurš arguments, lai cik spēcīgs tas arī nebūtu.

Tiem, kas nonāk pretrunās ar patiesības ienaidniekiem, jāstājas pretī ne tikai cilvēkiem, bet arī sātanam un viņa aģentiem. Lai tie vienmēr atceras Pestītāja vārdus: "Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā." (Lūk. 10:3) Lai tie paliek Dieva mīlestībā, tad viņi spēs saglabāt mieru, dzirdot pat personiskus apvainojumus. Kungs pats tos ietērps dievišķā apbruņojumā. Svētais Gars ietekmēs prātu un sirdi, lai viņu valoda nekļūtu rupja un nesavaldīga.

Turpinādams pamācīt mācekļus, Jēzus vēl sacīja: "Bet sargieties no cilvēkiem!" Mācekļiem nevajag neierobežoti uzticēties tiem, kas Dievu nepazīst, nedz arī atklāt tiem savus plānus, jo tā tiek dota izdevība sātana pārstāvjiem. Cilvēku izdomājumi bieži ir pretrunā ar Dieva plāniem. Tiem, kas ceļ Kunga svētnīcu, tā jābūvē saskaņā ar kalnā rādīto paraugu - dievišķo līdzību. Ja Kunga kalpi balstās uz tādu cilvēku padomiem, kurus nevada Svētais Gars, tad tas ir apkaunojums Dievam un nodevība pret Evaņģēliju. Pasaules gudrība Dievam ir muļķība. Tie, kas uz to paļaujas, nomaldīsies no ceļa.

"Tie jūs nodos savās tiesās (..) un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību." (Mat. 10:17,18) Vajāšanas izplatīs gaismu. Dieva kalpus vedīs šīs pasaules vareno priekšā, kam citādi nekad nebūtu iespējas dzirdēt Evaņģēliju. Patiesība tiem daudzkārt ir atstāstīta sagrozītā veidā. Tie ir uzklausījuši nepatiesas apsūdzības par Kristus mācekļu ticību. Bieži vienīgā iespēja iepazīties ar tās īsto būtību ir to liecības, kas savas ticības dēļ tiek vesti tiesas priekšā. Nopratināšanā viņi tiek uzaicināti atbildēt, un tiesneši ir spiesti uzklausīt izteikto liecību. Kritiskos brīžos Dieva kalpiem tiek piešķirta Viņa žēlastība. "Tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā." Kad Dieva Gars apgaismos savu kalpu prātus, patiesība tiks izcelta visā tās dievišķajā spēkā un skaistumā. Patiesības noraidītāji uzstāsies, lai apsūdzētu un apspiestu mācekļus. Bet zaudējumos un ciešanās pat līdz nāvei Dieva bērniem jāparāda sava dievišķā Parauga lēnprātība. Tad būs redzams kontrasts starp sātana spēkiem un Kristus pārstāvjiem. Pestītājs tiks paaugstināts valdnieku un tautas priekšā.

Mocekļu bezbailība un gara spēks mācekļiem tika piešķirti tikai tad, kad šī žēlastība bija vajadzīga. Tad arī piepildījās Pestītāja apsolījums. Pēterim un Jānim liecinot Sinedrija priekšā, cilvēki "brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu". (Ap. d. 4:13) Par Stefanu ir sacīts, ka "visi, kas sēdēja Sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam". Cilvēki "nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja". (Ap. d. 6:15,10) Pāvils, rakstīdams par savu pārbaudi ķeizara galmā, saka: "Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši (..). Bet tas Kungs stāvēja man klāt un iedeva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visas pagānu tautas dzirdētu to. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles". (2. Tim. 4:16,17)

Kristus kalpiem nav jāgatavo īpašas runas, ar ko uzstāties, kad tos aicinās tiesas priekšā. Lai viņu sagatavošanās notiek dienu no dienas, uzkrājot Dieva Vārda dārgās patiesības un lūgšanās stiprinot savu ticību. Kad tos vedīs tiesas priekšā, Svētais Gars tiem atgādinās tieši tās patiesības, kas būs vajadzīgas.

Dvēselei spēku un prasmi atnesīs nopietnas pūles katru dienu arvien vairāk iepazīties ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu. Īstajā laikā atmiņā atausīs zināšanas, kas iegūtas čaklā Svēto Rakstu pētīšanā. Bet, kas būs izturējies nevērīgi pret iepazīšanos ar Kristus mācību un nekad grūtībās nebūs pārbaudījis Viņa žēlastības spēku, tas arī nevarēs cerēt, lai Svētais Gars tam atgādina Dieva vārdus. Viņiem vajadzēja kalpot Dievam ik dienas ar nedalītu mīlestību un tad paļauties uz Viņu.

Ienaids pret Evaņģēliju būs tik rūgts, ka nesaudzēs pat visciešākās šīs zemes saites. Kristus mācekļus sodīšanai ar nāvi nodos pat viņu pašu ģimenes locekļi. "Visi jūs ienīdīs Mana vārda dēļ," sacīja Kristus, piebilzdams, "bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts." (Marka 13:13) Tomēr Viņš tos lūdza nevajadzīgi nepakļaut sevi vajāšanām. Lai izbēgtu no tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības, Jēzus pats bieži vien vienu darbības lauku pārmainīja pret kādu citu. Kad Nācaretē no Kristus atteicās, un Viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāji Viņu gribēja nogalināt, Viņš aizgāja uz Kapernaumu, kur ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, "jo Viņa vārdi bija vareni". (Lūk. 4:32) Arī mācekļiem nevajadzētu zaudēt drosmi vajāšanu dēļ, bet meklēt tādu vietu, kur vēl var strādāt dvēseļu glābšanai.

Kalps nav augstāks par savu Kungu. Debesu Valdnieks tika nosaukts par Belcebulu, un tāpat nelabvēlīgā gaismā tiks nostādīti arī Viņa mācekļi. Bet visos pārbaudījumos Kristus sekotājiem jāpaliek uzticīgiem saviem principiem. Tiem vajadzētu ar nicinājumu izturēties pret slēpšanos. Kamēr vien ir atļauts par patiesību liecināt, tie nevar nesludināt. Viņi ir nolikti par sargiem, lai brīdinātu cilvēkus no briesmām. No Kristus saņemtā patiesība brīvi un atklāti jāpasniedz visiem. Jēzus sacīja: "Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums sacīts ausī, to sludiniet uz jumtiem."

Jēzus nekad nepirka mieru ar kompromisu. Viņa sirds pāri plūda mīlestībā pret visu cilvēci, bet Viņš nekad nebija iecietīgs pret viņu grēkiem. Viņš bija pārāk patiess cilvēku Draugs, lai klusētu, kad tie izvēlējās virzienu, kur varēja aiziet bojā viņu dvēseles - dvēseles, ko Viņš bija atpircis ar savām asinīm. Viņš pielika pūles, lai cilvēks kļūtu patiess pret sevi, patiess pret savām augstajām un mūžīgajām interesēm. Kristus kalpi ir aicināti tam pašam darbam, un tiem jāsargas, lai, cenzdamies novērst nesaskaņas, nenodotu patiesību. Tiem jātiecas pēc tā, "pēc miera" (Rom. 14:19*), bet īsts miers nekad nav iegūstams ar piekāpšanos principos. Neviens cilvēks nevar būt uzticīgs principiem, neizraisījis opozīciju. Nepaklausības bērni apkaros kristietību, jo tā ir garīga. Bet Jēzus saviem mācekļiem pavēlēja: "Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut." Tiem, kas uzticas Dievam, nav jābīstas ne no cilvēku varas, nedz arī no sātana dusmām. Tiem ir nodrošināta mūžīga dzīvība Kristū. Tiem vajadzētu baidīties vienīgi atteikties no patiesības un tādā veidā pievilt uzticību, ar kādu Dievs tos ir pagodinājis.

Sātans cilvēku sirdis cenšas pildīt ar šaubām. Viņš tos pavedina raudzīties uz Dievu kā uz bargu soģi. Viņš tos kārdina grēkot un tad uzskatīt sevi par pārāk nekrietniem, lai tuvotos savam Debesu Tēvam vai modinātu Viņā līdzjūtību. To visu Kungs saprot. Jēzus saviem mācekļiem skaidri apliecināja, ka Dievs jūt līdzi viņu vajadzībās un vājībās. Nav nevienas tādas nopūtas, sāpju vai dvēseles moku, kas nesasniegtu Tēva sirdi.

Bībele mums rāda Dievu Viņa augstajā un svētajā vietā ne bezdarbībā, ne klusumā un vientulībā, bet desmittūkstoš reiz desmittūkstošu un tūkstoš reiz tūkstošu svētu, saprātīgu būtņu vidū, kuras visas gaida, lai izpildītu Viņa gribu. Pa kanāliem, kurus mēs nevaram redzēt, Viņš uztur dzīvu saikni ar katru savas valstības daļu. Bet Viņa un visu Debesu intereses ir koncentrētas ap mūsu niecīgo pasauli, ap dvēselēm, kuru glābšanai Kungs nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu. Dievs noliecas no sava troņa, lai dzirdētu apspiesto saucienus. Uz katru sirsnīgu lūgšanu Viņš atbild: "Še Es esmu!" Viņš paceļ apbēdināto un pīšļos samīto. Visās mūsu bēdās Viņš bēdājas kopā ar mums. Ikvienā kārdinājumā vai pārbaudījumā Viņa eņģelis ir tuvumā, lai izglābtu.

Bez Tēva ziņas pat zvirbulis nenokrīt zemē. Sātana ienaids pret Dievu liek tam neieredzēt ikvienu, par kuru rūpējas Pestītājs. Velns cenšas sagandēt Dieva roku darbu, un viņam ir prieks iznīcināt arī mēmos radījumus. Vienīgi pateicoties Dieva sargājošajām rūpēm, tiek uzturēti putni, kas mūs iepriecina ar savām līksmajām dziesmām. Tiešām, Viņš neaizmirst pat zvirbuļus. "Tāpēc nebīstieties, jo jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu."

Tālāk Jēzus turpināja: Kā jūs Mani apliecināsit cilvēku priekšā, tā Es jūs apliecināšu Dieva un svēto eņģeļu priekšā. Jums jākļūst par Maniem lieciniekiem virs zemes, par kanāliem, pa kuriem Mana žēlastība var plūst par svētību pasaulei. Es gribu būt jūsu pārstāvis Debesīs. Tēvs neuzlūkos jūsu kļūdaino raksturu, bet skatīs jūs ietērptus Manā pilnībā. Es esmu Starpnieks, caur kuru Debesu svētības nonāks pie jums. Tāpēc ikviens, kas Mani apliecinās un piedalīsies Manā Upurī pazudušo glābšanai, tiks atzīts par cienīgu atpestīto godībai un priekam.

Tam, kas apliecina Kristu, ir nepieciešams, lai viņā pašā mājotu Kristus. Neviens nevar sniegt tālāk to, ko pats nav saņēmis. Mācekļi var veikli runāt par doktrīnām, viņi var atkārtot paša Kristus vārdus, bet, ja tiem nebūs Kristum līdzīgas lēnprātības un mīlestības, tie nebūs Viņa liecinieki. Kristus garam pretējs gars Viņu noteikti aizliegs, lai kā arī neskanētu vārdos izteiktā apliecība. Cilvēki Kristu var aizliegt ar ļaunu un muļķīgu valodu, kā arī ar nelaipniem un nepatiesiem vārdiem. Tie Viņu var aizliegt, izvairoties no dzīves nastām un pakļaujoties grēcīgām izpriecām. Tie var aizliegt Viņu, pieskaņojoties pasaulei, nepieklājīgi uzvedoties, mīlot savus uzskatus, sevi attaisnojot, lolojot sevī šaubas, uzņemoties nevajadzīgas grūtības un mājojot tumsā. Ar to visu cilvēki skaidri parāda, ka viņos nav Kristus. "Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā," saka Jēzus, "to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs."

Pestītājs saviem mācekļiem lūdza necerēt uz to, ka pasaules ienaids pret Evaņģēliju tiks uzvarēts un ka ar laiku tās pretošanās izbeigsies. Viņš sacīja: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Ne Evaņģēlijs rada šķelšanos un cīņu, bet pretošanās glābšanas vēstij. No visām vajāšanām visgrūtāk ir panesamas nesaskaņas pašu mājās, vistuvāko draugu atsvešināšanās. Bet Jēzus paziņo: "Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts."

Kristus kalpu misija ir augsts gods un svēts pienākums. "Kas jūs uzņem," saka Kristus, "tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis." Neviens Viņa mācekļiem darītais mīlestības pakalpojums nepaliks neievērots un neatalgots. Šādu mīlestības pilnu atzinību Kungs paredz arī visvājākajiem un vismazākajiem Dieva ģimenē: "Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem" - tos, kuri savā ticībā un zināšanās par Kristu ir kā bērni - "tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku, tam sava alga nezudīs." (Mat. 10:42)

Tā Pestītājs pabeidza savas pamācības. Divpadsmit izraudzītie izgāja Kristus vārdā, tāpat kā Viņš bija izgājis "sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu". (Lūk. 4:18,19)

38. Atpūtieties mazliet!

Mat. 14:1,2,12,13; Marka 6:30-32; Lūk. 9:7-10

[359] Atgriezušies no misijas ceļojuma, "apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst."

Mācekļi atnāca pie Jēzus un Viņam visu izstāstīja. Sirsnīgā sadraudzība ar Jēzu tos iedrošināja atklāt Viņam visu labvēlīgo un nelabvēlīgo pieredzi, prieku, redzot savu pūļu labos panākumus, un bēdas par neizdošanos, par saviem trūkumiem un vājībām. Pirmajā evaņģelizācijas darbā viņiem bija kļūdas, un, kad tie Kristum atklāti pastāstīja piedzīvoto, Viņš redzēja, ka tiem vēl vajadzīgas daudzas pamācības. Jēzus ievēroja, ka viņi ir darbā noguruši un tiem nepieciešama atpūta.

Bet tur, kur viņi pašlaik atradās, tik vajadzīgo mieru nebija iespējams gūt, "jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst". Pie Kristus plūda ļaužu pulki, ļoti vēlēdamies saņemt dziedināšanu un gribēdami dzirdēt Viņa vārdus. Daudzi pret Viņu izjuta sevišķas simpātijas, jo Viņš šķita esam visu svētību avots. Daudzi, kas toreiz drūzmējās ap Jēzu, lai saņemtu dārgo veselības dāvanu, pieņēma Viņu par savu Glābēju. Bet daudzi citi, kas tad vēl farizeju dēļ baidījās Viņu apliecināt, atgriezās vēlāk, kad tika izliets Svētais Gars, un saniknoto priesteru un rakstu mācītāju priekšā Viņu atzina par Dieva Dēlu.

Bet tagad Kristus ilgojās pēc klusas vietas, lai varētu būt kopā ar mācekļiem, jo Viņam bija daudz kas tiem sakāms. Savā darbā tie bija izturējuši pirmo cīņu pārbaudi un izjutuši visdažādākā veida pretestību. Līdz šim tie padomu visās lietās prasīja Kristum, bet nu kādu laiku bija pavadījuši vieni, brīžiem nonākot lielā neziņā, ko darīt. Savā darbā viņi bija saņēmuši lielu iedrošinājumu, jo Kristus tos nebija izsūtījis bez Svētā Gara, un ticībā Viņam tie bija darījuši daudz brīnumu. Bet tagad viņiem bija nepieciešama Dzīvības Maize. Viņiem vajadzēja aiziet uz kādu klusu vietu, kur varētu sarunāties ar Jēzu un saņemt pamācības turpmākajam darbam.

"Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." " Kristus izjūt lielu sirsnību un līdzjūtību pret visiem Viņa darba darītājiem. Viņš saviem sekotājiem grib parādīt, ka Dievs neprasa upuri, bet līdzjūtību. Viņi bija visu savu dvēseli ielikuši darbā ļaužu labā, un tas bija izsmēlis viņu ziskos un garīgos spēkus. Viņu pienākums bija atpūsties.

Tā kā mācekļi bija redzējuši sava darba sekmes, tiem draudēja briesmas panākumus attiecināt uz sevi, briesmas kļūt augstprātīgiem un tā iekrist sātana kārdināšanās. Nākotnē vēl gaidīja liels darbs, bet vispirms tiem vajadzēja saprast, ka viņu spēks nav viņos pašos, bet Dievā. Kā Mozum Sinaja tuksnesī, kā Dāvidam Jūdejas pakalnos vai Elijam pie Kritas upes, mācekļiem bija jāaiziet no savas aktīvās darbības skatuves, lai satiktos un sarunātos ar Kristu, vērotu dabu un ieskatītos paši savās sirdīs.

Kamēr mācekļi bija projām misijas ceļojumā, Jēzus apmeklēja citus ciematus un pilsētas, sludinādams prieka vēsti par valstību. Ap šo laiku Viņš saņēma ziņu par Jāņa Kristītāja nāvi. Šis notikums pārliecinoši liecināja par to, ka noslēgumam tuvojas Viņa paša ceļš. Pār Jēzus taku savilkās tumšas ēnas. Priesteri un rakstu mācītāji novēroja Pestītāju, lai varētu panākt Viņa notiesāšanu uz nāvi, spiegi sekoja cieši pa pēdām, un tika kaldināti visdažādākie Viņa iznīcināšanas plāni. Vēstis par apustuļu sludināšanu Galilejā aizsniedza arī Hērodu, pievērsdamas viņa uzmanību Jēzum un Viņa darbam. "Šis ir Jānis Kristītājs," tas sacīja, "viņš ir augšāmcēlies no miroņiem", un viņam radās vēlēšanās Jēzu redzēt. Hērods dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tikai slepeni netiktu gatavota revolūcija ar mērķi gāzt viņu no troņa un atbrīvot jūdu tautu no romiešu jūga. Ļaudīs bieži bija jūtams neapmierinātības un sacelšanās gars. Bija skaidri redzams, ka Kristus atklātais darbs Galilejā nevarēs ilgi turpināties. Tuvojās Viņa ciešanu laiks, tādēļ Viņš ilgojās uz brīdi būt prom no ļaužu drūzmas, nemiera un trokšņa.

Ar noskumušām sirdīm Jāņa mācekļi guldīja kapā sava skolotāja sakropļoto ķermeni. "Tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum." Šie mācekļi Kristu bija apskauduši, kad likās, ka Viņš velk ļaudis prom no Jāņa. Viņi bija piekrituši farizeju apsūdzībai, kad Pestītājs kopā ar muitniekiem sēdēja Mateja mielastā. Tie bija apšaubījuši Viņa dievišķo misiju, tāpēc ka Viņš neatbrīvoja Jāni Kristītāju. Bet tagad, kad viņu skolotājs bija miris un tie savās lielajās bēdās ilgojās pēc iepriecas un vadības turpmākajā darbā, viņi atnāca pie Jēzus un apvienoja savas intereses ar Viņa interesēm. Arī viņiem bija nepieciešami klusi brīži sarunām ar Pestītāju.

Betsaidas tuvumā, ezera ziemeļu galā bija vientuļš apgabals, tobrīd krāšņā pavasara plaukumā, kas solīja Jēzum un Viņa mācekļiem jauku atpūtas vietu. Laivās pārceļoties pāri ūdeņiem, tie devās uz turieni. Šeit viņi būtu tālu no satiksmes ceļiem un pilsētas trokšņa un trauksmes. Dabas ainavas jau pašas par sevi solīja atpūtu un jauku pārmaiņu nogurušajiem mācekļiem. Te viņi varēja klausīties Kristus vārdus bez dusmīgiem starpsaucieniem vai rakstu mācītāju un farizeju griezīgajām piezīmēm un apsūdzībām. Šeit viņi varēja baudīt īsu dārgas sadraudzības brīdi sava Kunga sabiedrībā.

Kristus atpūta kopā ar mācekļiem nebija izdabāšana savām vēlmēm. Vientulībā pavadītais laiks nebija paredzēts izpriecām. Viņi kopīgi pārrunāja Dieva darbu un sprieda par iespējām to padarīt ražīgāku. Mācekļi bija pavadījuši laiku kopā ar Kristu un varēja Viņu saprast. Tiem Viņam nebija jāstāsta līdzības. Jēzus aizrādīja uz viņu kļūdām un izskaidroja pareizo pieeju ļaudīm. Viņš tiem pilnīgāk atklāja dievišķās patiesības dārgumus. Dievišķais spēks tos atdzīvināja un iedvesa cerību un drosmi.

Kaut gan Jēzus varēja darīt brīnumus un arī mācekļiem bija devis šādu varu, tomēr Viņš savus nogurušos kalpus aicināja iziet laukos un atpūsties. Sacīdams, ka pļauja ir liela un strādnieku maz, Viņš mācekļiem neuzspieda nemitīgu, smagu darbu, bet sacīja: "Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā." (Mat. 9:38) Dievs ikvienam ir paredzējis darbu pēc viņa spējām (Ef. 4:11-13), un Viņš negrib, lai daži tiktu noslogoti ar pienākumiem, kamēr citiem nebūtu nekādas nastas, nekādu pienākumu pret dvēselēm.

Kristus līdzjūtības vārdi ir sacīti Viņa strādniekiem mūsu dienās tikpat noteikti, kā tie tika teikti Viņa mācekļiem. "Nāciet vieni paši savrup (..) un atpūtieties maķenīt", Viņš iesaka visiem nogurušajiem un piekusušajiem. Nav gudri pastāvīgi būt saspringtā darbā un satraukumā, pat domājot par cilvēku garīgajām vajadzībām, jo tādā veidā tiek atstāta novārtā personīgā dievbijība, bet prāta, dvēseles un ziskie spēki cieš pārpūles dēļ. No Kristus mācekļiem tiek prasīta pašaizliedzība, un upuri ir jānes, bet ir arī jārūpējas, lai viņu pārlieku lielās dedzības dēļ sātans neiegūst kādas priekšrocības no cilvēciskā nespēka un netiek apkaunots Dieva darbs.

Pēc rakstu mācītāju domām reliģijas būtība ir pastāvīgā trauksmainā darbībā. Lai parādītu savu lielo dievbijību, viņiem bija nepieciešama kāda ārēji redzama darbošanās. Tādā veidā viņi atšķīra savas dvēseles no Dieva un cēla savu pašpaļāvību. Tās pašas briesmas draud arī šodien. Kad pieaug aktivitāte un cilvēki gūst sekmes kādā Dieva uzticētā darbā, draud briesmas paļauties uz cilvēku plāniem un metodēm. Rodas tieksme mazāk lūgt un mazāk ticēt. Mums, tāpat kā mācekļiem, draud briesmas pazaudēt no redzesloka apziņu, ka esam atkarīgi no Dieva, un mēģināt iegūt pestīšanu ar saviem darbiem. Bet mums pastāvīgi jāraugās uz Jēzu, saprotot, ka tas ir Viņa spēks, kas dara darbu. Nopietni pūloties glābt pazudušos, mums jāatrod laiks pārdomām, lūgšanām un Dieva Vārda pētīšanai. Vienīgi ar daudzām lūgšanām darīts un Kristus nopelna svētīts darbs dos vēlamos rezultātus.

Neviena dzīve nav bijusi tik darba un atbildības pārpilna kā Jēzus dzīve, un tomēr cik bieži Viņš pavadīja laiku lūgšanā! Cik noturīga bija Viņa vienotība ar Dievu! Atkal un atkal Viņa šīs zemes dzīves stāstā atrodami šādi ziņojumi: "Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza." "Daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu." "Bet notika tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz kalna Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā." (Marka 1:35; Lūk. 5:15,16; 6:12)

Dzīvodams citu labklājībai pilnīgi ziedotu dzīvi, Pestītājs uzskatīja par nepieciešamu aiziet no lielajiem satiksmes ceļiem un ļaužu masām, kas Viņam sekoja dienu no dienas. Viņam bija jāatraujas no nepārtrauktas darba dzīves un saskares ar cilvēku vajadzībām, lai meklētu vienatni un netraucēti sazinātos ar Tēvu. Kā viens no mums, līdzdalībnieks mūsu vajadzībās un vājībās, Viņš bija pilnīgi atkarīgs no Dieva, un klusā lūgšanas vietā Viņš smēlās dievišķu spēku, lai varētu iet tālāk, stiprināts pienākumiem un pārbaudījumiem. Grēcīgajā pasaulē Jēzus izturēja cīņas un dvēseles mokas. Sarunās ar Dievu Viņš varēja nolikt šīs nastas, kas Viņu nomāca. Tur Viņš atrada atbalstu un prieku.

Kristū cilvēces sāpju kliedziens aizsniedza bezgalīgās žēlsirdības Tēvu. Kā cilvēks Viņš lūdza Dieva troņa priekšā, līdz Viņa cilvēciskums tika piepildīts ar Debesu straumēm, kurām vajadzēja savienot cilvēcību ar dievišķumu. Nepārtrauktās ciešās attiecībās ar Dievu Viņš saņēma dzīvību, lai to nodotu pasaulei. Viņa piedzīvojumam jākļūst par mūsējo.

"Nāciet vieni paši savrup," Jēzus mums saka. Ja mēs Viņa vārdus ņemtu vērā, tad kļūtu daudz stiprāki un derīgāki. Mācekļi uzmeklēja Jēzu, izstāstīja Viņam visu, un Viņš tos varēja iedrošināt un pamācīt. Ja mēs šodien veltītu laiku attiecību uzturēšanai ar Jēzu un izteiktu Viņam savas vajadzības, tad nepiedzīvotu vilšanos. Viņš stāvētu pie mūsu labās rokas, lai mums palīdzētu. Mums nepieciešams vairāk bērnišķas uzticēšanās un paļaušanās uz savu Pestītāju. Viņš, kura vārds tiek saukts "Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs" un par kuru rakstīts, ka "valdība guļ uz Viņa kamiešiem", ir brīnišķais Padomdevējs. Mēs tiekam aicināti vērsties pēc padoma pie Viņa. Viņš "visiem dod devīgi un nepārmezdams". (Jes. 9:5; Jēk. 1:5)

Visiem, kurus audzina Dievs, ir jāatklāj dzīve, kas nav saskaņā ar pasauli, tās paradumiem un rīcību, un ikvienam ir vajadzīgi personīgi piedzīvojumi, lai gūtu izpratni par Dieva gribu. Mums katram atsevišķi jādzird Viņu uzrunājam mūsu sirdi. Kad visas citas balsis ir apklusušas, un mēs norimuši gaidām Viņa priekšā, dvēseles klusums Dieva balsi padara skaidrāk sadzirdamu. Viņš mums pavēl: "Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs." (Ps. 46:11) Vienīgi šādi ir atrodama patiesa dusa. Tāda ir sekmīga sagatavošanās visiem, kas strādā Dieva darbā. Dvēsele, kas tā ir atspirdzināta, steidzīgā ļaužu drūzmā un saspringtā darbā būs gaismas un miera atmosfēras apņemta. Tāda dzīve izplatīs jauku smaržu un atklās dievišķu spēku, kas aizsniegs cilvēku sirdis.

39. "Dodiet jūs viņiem ēst!"

Mat. 14:13-21; Marka 6:32-44; Lūk. 9:10-17; Jāņa 6:1-13

[364] Kristus ar mācekļiem bija devies uz kādu vientuļu vietu, bet šis retais, mierpilnais klusums drīz tika pārtraukts. Mācekļi domāja, ka ir aizgājuši tur, kur varēs būt netraucēti, bet, tiklīdz ļaudis pamanīja dievišķā Mācītāja prombūtni, tie sāka jautāt: "Kur Viņš palicis?" Daži bija ievērojuši, kurā virzienā Viņš ar mācekļiem aizgāja. Daudzi devās meklēt pa sauszemi, kamēr citi sekoja laivās pāri ezeram. Tuvojās Pasā svētki, un svētceļnieku grupas no tuvienes un tālienes savā ceļā uz Jeruzālemi pulcējās kopā, lai redzētu Jēzu. To skaits arvien palielinājās, līdz bija sapulcējušies ap pieciem tūkstošiem cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus. Pirms vēl Kristus bija sasniedzis krastu, Viņu tur jau gaidīja milzīgs ļaužu pulks. Bet Viņš izcēlās malā nepamanīts un pavadīja īsu brīdi savrup ar mācekļiem.

No kalna nogāzes Jēzus noraudzījās uz plūstošo ļaužu pūli, un Viņa sirds bija līdzjūtības aizkustināta. Kaut gan tie Viņu bija iztraucējuši, laupīdami atpūtu, Viņš nekļuva nepacietīgs. Vērodams, kā ļaudis nāca un nāca, Jēzus saprata, ka šeit Viņam nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. "Sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana." Atstājis savu slēptuvi, Viņš uzmeklēja piemērotu vietu, kur varētu tiem kalpot. No priesteriem un rakstu mācītājiem viņi nesaņēma nekādu palīdzību, bet no Kristus, kad Viņš tiem mācīja ceļu uz pestīšanu, plūda dziedinošas dzīvības ūdens straumes.

Ļaudis klausījās žēlastības vārdus, kas tik bagātīgi nāca pār Dieva Dēla lūpām. Tie dzirdēja laipnus vārdus, tik vienkāršus un tik saprotamus, ka viņu dvēselēm tie šķita kā Gileādas balzams. Dziedināšana no Viņa dievišķās rokas atnesa prieku un dzīvību mirstošajiem un atvieglinājumu un veselību sirgstošajiem. Šī diena tiem likās kā Debesis zemes virsū, un tie pilnīgi aizmirsa, cik ilgs laiks pagājis, kopš tie nebija ēduši.

Beidzot diena jau tuvojās vakaram. Saule rietēja, bet ļaudis tomēr vilcinājās aiziet. Jēzus visu dienu bija strādājis bez ēšanas un atpūtas. Viņš bija bāls no noguruma un izsalkuma, un mācekļi sirsnīgi lūdza darbu pārtraukt. Bet Viņš nevarēja atrauties no ļaužu pulka, kas vēl arvien spiedās pie Viņa.

Beidzot mācekļi nāca pie Viņa, neatlaidīgi ieteikdami raidīt ļaudis prom viņu pašu labā. Daudzi bija atnākuši no tālienes un kopš agra rīta nebija neko ēduši. Tie varētu sev nopirkt pārtiku apkārtējās pilsētās un ciematos, bet Jēzus sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst," un tad, pagriezies pret Filipu, jautāja: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?" To Viņš sacīja, pārbaudīdams mācekļu ticību. Filips pārlaida skatu pāri cilvēku galvu jūrai un iedomājās, cik neiespējami būtu sagādāt pārtiku šāda milzīga ļaužu pulka vajadzību apmierināšanai. Viņš atbildēja, ka par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiktu, lai katram mazliet iznāktu. Jēzus prasīja, cik pārtikas ir iespējams dabūt no klātesošajiem. Uz to Andrejs atbildēja: "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?" Jēzus lika tās Viņam atnest. Tad Viņš pavēlēja mācekļiem apsēdināt ļaudis zālē pulciņos pa piecdesmit vai pa simtam, - kārtības dēļ un lai visi varētu būt liecinieki tam, ko Viņš gatavojās darīt. Kad tas bija paveikts, Jēzus ņēma šo ēdienu, "pacēla savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm". "Un visi ēda un paēda, un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus."

Viņš, kas ļaudīm mācīja, kā nodrošināt sev mieru un laimi, par viņu laicīgajām vajadzībām domāja tikpat daudz, cik par garīgajām. Ļaudis bija noguruši un izsalkuši. Tur atradās mātes ar maziem bērniem uz rokām un mazliet lielākiem, kas turējās pie viņu drēbēm. Daudzi stundām ilgi bija stāvējuši kājās. Kristus vārdi tik pilnīgi saistīja viņu interesi, ka tiem pat ne reizi nebija ienākusi prātā doma, ka vajadzētu apsēsties; bez tam drūzma bija tik liela, ka pastāvēja briesmas ļaudīm citam citu samīt. Tādēļ Jēzus, gribēdams tiem dot iespēju atpūsties, lūdza apsēsties. Tajā vietā bija daudz zāles, un visi varēja ērti atpūsties.

Kristus nekad nedarīja brīnumus, izņemot gadījumus, kad bija jāapmierina patiesa vajadzība, un katrs brīnums bija tāda rakstura, lai ļaudis vestu tuvāk dzīvības kokam, kura lapas ir tautām par dziedināšanu. Vienkāršais uzturs, ko pasniedza mācekļu rokas, saturēja veselu pamācību krājumu. Sagādāts tika parasts ēdiens, jo zivis un miežu maize bija Galilejas ezera apkaimes zvejnieku dienišķais uzturs. Kristus būtu varējis celt ļaudīm priekšā bagātu azaidu, bet ēdiens, sagatavots vienīgi apetītes apmierināšanai, nesniegtu viņiem nekādu mācību. Kristus viņiem mācīja, ka dabiskais uzturs, ko Dievs cilvēkam paredzējis, tiek sabojāts. Nekad cilvēki nav tā priecājušies par iekāres apmierināšanai sarīkotām dzīrēm, kā šie ļaudis priecājās par atpūtu un vienkāršo uzturu, ko Kristus sagādāja tik tālu prom no cilvēku mītnēm.

Ja mūsdienu cilvēkiem būtu vienkārši ieradumi un tie dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem kā sākotnēji Ādams un Ieva, tad cilvēces vajadzības tiktu bagātīgi apmierinātas. Tad būtu daudz mazāk iegribu un vairāk izdevību strādāt Dieva paredzētajos veidos. Bet egoisms un nedabiskās tieksmes apmierināšana pasaulē ienesa grēku un postu, kas izpaužas gan kā pārmērības, gan kā trūkums.

Jēzus necentās saistīt ļaudis pie sevis, apmierinot viņu kāri pēc greznības. Šim lielajam ļaužu pulkam, nogurušam un izsalkušam pēc garās, satraukumu pilnās dienas, vienkāršais azaids bija ne vien Viņa spēka apliecinājums, bet arī pierādījums sirsnīgai gādībai par tiem viņu dienišķajās vajadzībās. Pestītājs saviem sekotājiem nav apsolījis pasaules greznību; viņu maizes rieciens var būt vienkāršs, pat plāns; viņu mūžs nabadzības sasaistīts, bet Kungs ir devis savu vārdu, ka viņu vajadzības tiks apmierinātas un ir apsolījis to, kas ir daudz labāks par pasaules labumiem - savas pastāvīgās klātbūtnes radīto mierinājumu.

Paēdinādams piecus tūkstošus, Jēzus pacēla dabas pasaules priekškaru un parādīja spēku, kas nemitīgi darbojas mūsu labā. Piešķirdams zemei auglību, Dievs dara brīnumus ik dienas. Dabas procesu rezultātā tiek darīts tas pats darbs, ko paveica, paēdinot ļaužu pulku. Cilvēki sagatavo zemi un iesēj sēklu, bet sēklai uzdīgt liek no Dieva nākusī dzīvība. Dieva radītais lietus, gaiss un saule izveido "papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā". (Marka 4:28) Dievs katru dienu ar ražu no laukiem paēdina miljonus. Cilvēki ir aicināti ar Viņu sadarboties labības audzēšanā un maizes klaipa sagatavošanā un tieši tāpēc tie vairs nesaredz Dieva spēka atklāsmi. Tie vairs nedod Dievam godu, kāds pienākas Viņa svētajam vārdam. Viņa spēka darbība tiek piedēvēta dabai vai cilvēku radītai tehnikai. Dieva vietā tiek pagodināts cilvēks, un Dieva laipnības dāvanas tiek izlietotas egoistiski, svētību vietā tās padarot par lāstu. To visu Dievs grib novērst. Viņš grib atdzīvināt mūsu aptumšotos prātus, lai mēs spētu saskatīt Viņa žēlastības pilno laipnību un pagodinātu Viņu par dievišķā spēka izpausmēm. Kungs vēlas, lai mēs Viņu pazīstam saņemtajās dāvanās un lai tās būtu mums par svētību, kā Viņš to paredzējis. Šī mērķa dēļ Kristus darīja savus brīnumus.

Kad milzīgais ļaužu pulks bija paēdināts, vēl pāri palika daudz ēdiena. Bet Tas, kura rīcībā bija visi bezgalīgā spēka krājumi, sacīja: "Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!" Šie vārdi nozīmē vairāk nekā maizes sakrāšanu grozos. Mācība bija divkārša. Nekas nav izšķiežams. Mēs nedrīkstam palaist garām laicīgas priekšrocības. Mums nevajadzētu nokavēt kaut ko tādu, kas varētu atnest labumu kādam cilvēkam. Lai tiek savākts itin viss, kas apmierina šīs zemes izsalkušo vajadzības. Tādai pašai rūpībai jāvalda arī garīgajās lietās. Kad pārpalikušie gabaliņi bija salasīti grozos, ļaudis atcerējās savus draugus mājās. Viņi vēlējās, lai arī tie dabūtu no Kristus svētītās maizes. Grozu saturs tika izdalīts dedzīgajam ļaužu pulkam un iznēsāts pa visu apgabalu. Tāpat arī tiem, kas bijuši garīgā mielastā, Debesu maize ir jāpasniedz citiem, lai remdinātu cilvēku dvēseles izsalkumu. Viņiem jāstāsta tas, ko paši ir mācījušies no Dieva brīnišķīgajiem darbiem. Lai nekas neiet zudumā! Neviens vārds, kas attiecas uz viņu mūžīgo pestīšanu, nedrīkst veltīgi krist zemē.

Brīnumdarbs ar maizēm stāsta mums par atkarību no Dieva. Kad Kristus paēdināja piecus tūkstošus, tuvumā bija pavisam maz pārtikas. Šķiet, Viņa rīcībā nebija nekādu līdzekļu. Jēzus atradās neapdzīvotā vietā kopā ar pieciem tūkstošiem cilvēku, neskaitot sievietes un bērnus. Turklāt šo lielo ļaužu pulku Viņš nebija aicinājis sev sekot; tie bija nākuši bez uzaicinājuma vai rīkojuma, bet Viņš apzinājās, ka, tik ilgi klausoties Viņa mācības, tie būs izsalkuši un noguruši; jo Kristus pats bija tiem līdzīgs - arī Viņam vajadzēja ēst. Ļaudis atradās tālu no mājām, un tuvojās nakts. Daudziem no tiem pat nebija līdzekļu, par ko nopirkt pārtiku, un Tas, kurš viņu dēļ tuksnesī bija gavējis četrdesmit dienas, negribēja pieļaut, ka tie savās mājās atgriežas neēduši. Šādus apstākļus Dievs Jēzum bija radījis ar nolūku, tāpēc Pestītājs uzticējās Debesu Tēvam, ka Viņš dos līdzekļus, lai apmierinātu šīs vajadzības.

Arī mums, nokļūstot sarežģītā stāvoklī, jāpaļaujas uz Dievu. Mums jārīkojas gudri un saprātīgi visās dzīves jomās, lai ar neprātīgu rīcību paši sev neradītu grūtus pārbaudījumus. Mums nav jāmetas grūtībās, neņemot vērā Dieva sarūpētos līdzekļus un nepareizi izlietojot Viņa dotās spējas. Kristus strādniekiem bez ierunām jāpaklausa Viņa norādījumiem. Darbs pieder Dievam, un, ja mēs gribam nest citiem svētības, mums jāseko Viņa plāniem. Savu es nedrīkst padarīt par centru; tas nevar pieņemt godu. Ja mēs plānojam, saskaņojoties vienīgi ar pašu domām, tad Kungs mūs atstās mūsu kļūdās. Bet, kad mēs nonākam grūtā stāvoklī, pildīdami Viņa pavēles, Viņš mūs izglābs. Mums nav jāpadodas mazdūšībai, bet katrā kritiskā brīdī jāmeklē palīdzība pie Tā, kura rīcībā ir bezgalīgas iespējas. Mēs bieži būsim grūtību apņemti, un tad, pilnīgi uzticoties, ir jāpaļaujas uz Viņu. Viņš pasargās katru dvēseli, kas nonākusi neziņā, cenšoties iet pa Dieva ceļu.

Kristus ar pravieša starpniecību mums ir pavēlējis "maizi lauzt izsalkušiem", paēdināt "apbēdināto dvēseli", "kailu ieraugot, to apsegt", un "namā ievest nabaga izdzītos". (Jes. 58:7-10*) Viņš mums ir devis uzdevumu: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai." (Marka 16:15) Bet cik bieži mūsu sirdis pagurst un ticība apsīkst, redzot, cik liels ir trūkums un cik maz līdzekļu ir mūsu rokās! Tāpat kā Andrejs, paskatījušies uz piecām miežu maizēm un divām nelielām zivīm, mēs izsaucamies: "Kas tas ir tik daudz ļaudīm!" Bieži mēs vilcināmies, negribēdami atdot visu, kas mums ir, baidīdamies to iztērēt un paši palikt tukšā citu dēļ. Bet Jēzus mums ir pavēlējis: "Dodiet jūs viņiem ēst!" Viņa uzdevums ir apsolījums, un aiz tā stāv tas pats spēks, kas paēdināja ļaužu pulku pie ezera.

Kristus rīcība, apmierinot izsalkušā ļaužu pulka laicīgās vajadzības, satur dziļu garīgu mācību visiem Viņa strādniekiem. Kristus saņēma no Tēva, Viņš izdalīja mācekļiem, tie tālāk deva ļaudīm, bet ļaudis pasniedza cits citam. Tāpat visi, kas būs savienoti ar Kristu, saņems no Viņa dzīvības maizi, šo Debesu uzturu, un dalīs to tālāk citiem.

Pilnīgā paļāvībā uz Dievu Jēzus paņēma nedaudzās maizes, un, kaut gan tur bija tikai neliels daudzums Viņa paša mācekļu saimei, Viņš neuzaicināja tos ēst, bet sāka izdalīt, pavēlēdams dot ļaudīm. Ēdiens Viņa rokās vairojās, un mācekļu rokas nekad nepalika tukšas, stiepjoties pretī Kristum, kas pats bija Dzīvības Maize. Mazais krājums bija pietiekams visiem. Pēc tam, kad bija apmierināts ļaužu izsalkums un druskas salasītas, arī Kristus un Viņa mācekļi kopīgi paēda no dārgās Debesu dotās maizes.

Mācekļi bija savienojošais kanāls starp Kristu un ļaudīm. Tam vajadzētu būt par lielu iedrošinājumu Viņa sekotājiem mūsu dienās. Kristus ir lielais centrs, visa spēka Avots. Mācekļiem savi krājumi jāsaņem no Viņa. Pat visgudrākie un visgarīgākie var dot tikai tad, ja paši ir saņēmuši. Tie neko nevar dot no sevis dvēseles vajadzībām. Mēs varam izdalīt tikai to, ko saņemam no Kristus; un saņemt mēs varam tikai tad, ja dodam citiem. Turpinādami dot, mēs turpināsim saņemt, un, jo vairāk mēs dosim, jo vairāk saņemsim. Tādā veidā mēs pastāvīgi varam ticēt, paļauties, saņemt un dot.

Kristus valstības uzcelšanas darbs būs sekmīgs, lai gan šī attīstība izliekas lēna un, šķiet, nav arī iespējas to veikt. Darbs ir no Dieva, un Viņš pats nodrošinās līdzekļus un sūtīs palīgus: patiesus, nopietnus mācekļus, kuru rokas tiks pildītas ar pārtiku izsalkušiem ļaužu pulkiem. Dievs neaizmirst tos, kas ar mīlestību strādā, lai pasniegtu dzīvības vārdu dvēselēm, kurām draud bojāeja un kuras, savukārt, izstiepj rokas pēc ēdiena citām izsalkušām dvēselēm.

Iesaistoties Dieva darbā, mums draud briesmas pārāk paļauties uz to, ko cilvēks var paveikt pats ar savām spējām un talantu. Tā mēs no sava redzesloka pazaudējam darba Meistaru. Pārāk bieži Kristus strādnieki neapzinās savu personīgo atbildību. Tiem draud briesmas savu nastu novelt uz organizācijām tā vietā, lai balstītos uz To, kas ir visa spēka Avots. Liela kļūda ir Dieva darbā paļauties uz cilvēku gudrību vai skaitļiem. Sekmīgs darbs nav tik daudz atkarīgs no strādnieku skaita vai to talantiem, cik no mērķa šķīstuma un patiesas bērnišķas paļāvības uz Dievu. Katram ir jānes atbildība, katram jāuzņemas pienākumi un jāpūlas to labā, kas nepazīst Kristu. Nenoveliet savu atbildību uz kādu citu, kurš, pēc jūsu domām, izskatās apdāvinātāks, bet strādājiet katrs pēc savām spējām!

Kad tavā sirdī rodas jautājums: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?", tad nepieļauj neticības pilnu atbildi! Kad mācekļi izdzirdēja Pestītāja pavēli: "Dodiet jūs viņiem ēst!", tie iedomājās visas grūtības. Viņi jautāja, vai iet uz ciemiem pirkt maizi. Tā tagad, kad cilvēkiem trūkst dzīvības maizes, Dieva bērni jautā: vai sūtīt pēc kāda no tālienes, lai viņš atnāk un tos paēdina? Bet ko sacīja Kristus? - "Lieciet, lai ļaudis apsēžas.", un Viņš tos paēdināja. Kad jums apkārt ir izsalkušas dvēseles, tad ziniet, ka tur ir Kristus. Griezieties pie Viņa! Nesiet savas miežu maizes Jēzum!

Mūsu rīcībā esošie līdzekļi var šķist darbam nepietiekami; bet, ja mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu, uzticēdamies Dieva neizsīkstošajam spēkam, mūsu priekšā atvērsies pārpārēm bagātīgi krājumi. Ja tas ir Dieva darbs, Viņš pats nodrošinās līdzekļus tā īstenošanai. Viņš atalgos godīgu, vienkāršu paļāvību. Kalpošanā Debesu Valdniekam saprātīgi un lietderīgi izlietots neliels daudzums pavairosies tieši ar došanu. Kristus rokās mazais pārtikas krājums nekļuva mazāks, līdz izsalkušais ļaužu pulks bija paēdis. Ja iesim pie visa spēka Avota ar izstieptām ticības rokām, lai saņemtu, mēs tiksim stiprināti savā darbā pat visgrūtākajos apstākļos un spēsim dot citiem dzīvības maizi.

Kungs saka: "Dodiet, tad jums taps dots." (Lūk. 6:38) "Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekami paliek pāri labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: "Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi." Bet kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju, un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība." (2. Kor. 9:6-11)