Laikmetu ilgas

85. Vēlreiz pie jūras

Jāņa 21:1-22

[809] Jēzus bija norunājis satikšanos ar mācekļiem Galilejā, un drīz pēc tam, kad Pasā nedēļa beidzās, tie devās turp. Ja svētku laikā Kristus sekotāji nebūtu Jeruzālemē, tas varētu tikt uztverts kā neticība un ķecerība, tādēļ viņi palika līdz svētku noslēgumam. Kad viss bija beidzies, tie devās mājup, lai satiktu Pestītāju, kā Viņš bija norādījis.

Gājēji bija septiņi. Viņi bija ģērbušies necilās zvejnieku drēbēs; tie bija trūcīgi laicīgās lietās, bet bagāti patiesības zināšanā un īstenošanā dzīvē. Tādēļ Debesu skatījumā viņi bija visaugstākās kārtas skolotāji. Mācekļi nebija gājuši praviešu skolā, taču trīs gadus tos bija mācījis vislielākais Skolotājs, kādu pasaule jebkad pazinusi. Viņa vadībā tie kļuva par krietniem, izglītotiem un labi audzinātiem darbiniekiem, ar kuru palīdzību Kungs varēs vadīt ļaudis pie patiesības atziņas.

Kalpodams virs zemes, Kristus daudz laika pavadīja pie Galilejas jūras. Mācekļi, sapulcējušies kādā vietā, kur neviens tos, šķiet, nevarēja iztraucēt, pamanīja, ka visas lietas šeit atgādina par Jēzu un Viņa varenajiem darbiem. Šajā jūrā, kad mācekļu sirdis bija izbaiļu pārņemtas un tos tikko neiznīcināja stiprs viesulis, Jēzus gāja pār bangām, lai viņus glābtu. Šeit Kristus vārdi apturēja vētru. No šejienes varēja redzēt arī krastmalu, kur vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku tika paēdināti ar dažiem nelieliem maizes klaipiem un zivīm. Netālu atradās Kapernauma, kur norisinājās tik daudz brīnumu. Noskatoties šajā ainā, mācekļiem atausa atmiņā daudzi Pestītāja vārdi un darbi.

Vakars bija patīkams, un Pēteris, kuram joprojām patika laivas un zvejošana, ierosināja braukt jūrā un izmest tīklus. Visi labprāt piekrita šim nodomam, jo bija vajadzīgs uzturs un apģērbs, ko varētu nopelnīt sekmīgā nakts zvejā. Viņi iekāpa laivā un devās jūrā, taču neko nenoķēra. Visu nakti tie smagi strādāja, bet viņiem neveicās. Grūtajās stundās mācekļi runāja par savu Kungu, kurš tobrīd nebija kopā ar viņiem; tie atcerējās Viņa kalpošanas brīnumainos notikumus, kuri norisinājās pie jūras un kuriem tie bija aculiecinieki. Taču, iedomājoties savu nākotni, tie noskuma.

Visu šo laiku jūrmalā kāds vientuļš vērotājs ar skatienu pavadīja zvejotājus, taču pats bija neredzams. Pēdīgi uzausa rīts. Laiva bija pavisam netālu no krasta, un mācekļi pamanīja svešinieku, kas tur stāvēja un vaicāja: "Bērni, vai jums ir kas, ko ēst?" "Nav," mācekļi atbildēja. Tad "Viņš tiem sacīja: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!" Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma."

Jānis pazina svešinieku un, pagriezies pret Pēteri, iesaucās: "Tas ir Kungs!" Pēteris bija tik sajūsmināts un priecīgs, ka savā dedzībā metās ūdenī un drīz jau stāvēja blakus savam Kungam. Pārējie mācekļi brauca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm. "Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi."

Viņi bija pārāk pārsteigti, lai jautātu, kur radās ugunskurs un ēdiens. "Jēzus uz viņiem saka: "Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši." "Pēteris pieskrēja pie tīkla, kuru bija pametis, un palīdzēja brāļiem izvilkt to krastā. Kad darbs bija padarīts un viss bija gatavs, Jēzus aicināja mācekļus pusdienot. Viņš tiem dalīja ēdienu, un visi septiņi Viņu pazina. Mācekļiem nāca prātā kalnā notikušais brīnums, kad tika paēdināti pieci tūkstoši cilvēku, taču visus patlaban bija pārņēmušas savādas izbailes, un klusēdami tie noraudzījās augšāmceltajā Pestītājā.

Dzīvi atausa atmiņā brīdis, kad Jēzus tos bija aicinājis sekot. Tie atcerējās, kā pēc Viņa pavēles bija iebraukuši dziļumā, izmetuši tīklu un dabūjuši tik lielu lomu, ka tīkls vai plīsa. Pēc tam Jēzus viņus bija aicinājis pamest zvejas laivas un apsolījis padarīt par cilvēku zvejniekiem. Lai atgādinātu šo notikumu un padziļinātu tā iespaidu, Kristus tagad atkārtoja šo brīnumu. Ar šo rīcību Viņš atjaunoja mācekļiem doto uzdevumu. Tas pierādīja, ka viņu Kunga nāve nebija mazinājusi pienākumu darīt darbu, ko Viņš tiem uzticējis. Kaut arī tiem vairs nebūs Viņa personīgās klātbūtnes un tie vairs nevarēs baudīt sava iepriekšējā amata augļus, augšāmceltais Pestītājs joprojām rūpēsies par viņiem. Kamēr tie darīs Viņa darbu, Viņš rūpēsies par mācekļu vajadzībām. Dodot pavēli izmest tīklu laivas labajā pusē, Jēzum bija arī kāds cits nolūks. Tajā pusē Viņš stāvēja krastā, tātad tā bija ticības puse. Ja tie strādās kopā ar Viņu, ja Viņa dievišķais spēks pievienosies mācekļu cilvēciskajām pūlēm, tad tie gūs sekmes.

Kristus vēlējās sniegt vēl kādu mācību, kas it īpaši attiecās uz Pēteri. Pētera apkaunojošā Kunga aizliegšana bija krasā pretstatā ar viņa agrākajiem ticības apliecinājumiem. Viņš bija darījis Kristum negodu un izpelnījies savu brāļu neuzticību. Tie domāja, ka Pēteris vairs nevarēs ieņemt agrāko vietu viņu vidū, un arī viņš pats juta, ka ir zaudējis uzticību. Pirms viņu no jauna aicināja uzņemties apustuļa darbu, tam visu priekšā vajadzēja apliecināt savu atgriešanos. Bez tam viņa grēks, kaut arī nožēlots, varēja izpostīt viņa kā Kristus darbinieka ietekmi. Tādēļ Pestītājs Pēterim piedāvāja izdevību atgūt savu brāļu uzticību un, cik vien iespējams, novērst negodu, ko māceklis bija sagādājis Evaņģēlijam.

Te ir mācība visiem Kristus sekotājiem. Evaņģēlijs neielaižas kompromisā ar ļauno. Tas nevar attaisnot grēku. Slepeni grēki jāizsūdz tikai Dievam, bet atklāta grēka gadījumā tiek prasīta atklāta grēka izsūdzēšana. Mācekļa grēka negods tiek attiecināts uz Meistaru. Tas iepriecina sātanu un liek klupt šaubīgām dvēselēm. Dodot pierādījumu par savu nožēlu, māceklim, cik tas ir viņa spēkos, jānovērš šis apkaunojums.

Kad Kristus ar mācekļiem ieturēja kopīgu azaidu ezera krastā, Pestītājs, norādīdams uz brāļiem, Pēterim jautāja: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Reiz Pēteris bija apgalvojis: "Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos." (Mat. 26:33) Bet tagad viņš sevi novērtēja daudz patiesāk: "Tiešām, Kungs," tas sacīja, "Tu zini, ka es Tevi mīlu." Šeit vairs nav kaislā apgalvojuma, ka viņa mīlestība būtu lielāka par brāļu mīlestību. Par pieķeršanos Kungam viņš vairs neizsaka savas domas. Savu vārdu patiesumam viņš garantiju meklē pie Tā, kas izmana visas sirds apslēptākās dziņas - "Tu zini, ka es Tevi mīlu." Tad Jēzus saka: "Gani Manus jērus!"

Atkārtodams iepriekšējos vārdus, Jēzus Pēteri pārbaudīja vēlreiz: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Šoreiz Viņš nejautāja, vai māceklis Viņu mīl vairāk nekā brāļi. Otrā atbilde bija līdzīga pirmajai, brīva no pārspīlētiem apgalvojumiem. "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu." Jēzus atkal sacīja: "Gani Manas avis!" Tad pārbaudošo jautājumu Pestītājs izteica vēl trešo reizi: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Pēteris noskuma. Viņš sāka domāt, ka Jēzus apšauba viņa mīlestību. Viņš saprata, ka Kungam ir iemesls neuzticēties, un ar sirds smeldzi atbildēja: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu." Jēzus atkal sacīja: "Gani Manas avis!"

Trīs reizes Pēteris bija atklāti aizliedzis savu Kungu, un trīs reizes Jēzus viņam lika apliecināt mīlestību un uzticību, šo aso jautājumu kā atskabargainu bultu raidīdams mācekļa sūrstošajā sirdī. Tā klātesošo brāļu priekšā Pestītājs atklāja Pētera nožēlas dziļumu un parādīja, cik ļoti pazemīgs tagad ir kļuvis lielīgais māceklis.

Pēc dabas Pēteris bija straujš un impulsīvs, un sātans izmantoja šīs viņa rakstura īpašības, lai viņu uzvarētu. Tieši pirms Pētera krišanas Jēzus viņam teica: "Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!" (Lūk. 22:31,32) Šis laiks nu bija pienācis, un Pēterī kļuva redzama pārmaiņa. Kunga neatlaidīgie pārbaudes jautājumi neizraisīja nevienu pārsteidzīgu vārdu. Savas pazemības un nožēlas dēļ Pēteris tagad par ganāmpulka ganu bija labāk sagatavots nekā jebkad agrāk.

Pirmais pienākums, ko Kristus Pēterim uzticēja, viņu atjaunodams amatā, bija ganīt jērus. Šajā darbā Pēterim bija maz pieredzes. Tas prasīja lielu rūpību un iejūtību, daudz pacietības un izturības. Tas aicināja viņu kalpot tiem, kas jauni ticībā, mācīt tos, kas nepazīst Dievu, atverot tiem Svētos Rakstus, un audzināt tos, līdz tie kļūst derīgi Kristus darbā. Līdz šim Pēteris tādam uzdevumam nebija derīgs, nedz arī spēja saprast tāda darba svarīgumu, bet tieši uz to Jēzus viņu tagad aicināja. Šim darbam to sagatavoja viņa paša ciešanu un nožēlas piedzīvojums.

Pirms savas krišanas Pēteris vienmēr runāja pārsteidzīgi, vadoties no acumirkļa ietekmes. Viņš vienmēr bija gatavs citus norāt un izsacīt savas domas, pirms vēl bija skaidra izpratne pašam par sevi un par to, kas jāsaka. Bet atgrieztais Pēteris bija pavisam citāds. Viņam gan piemita agrākā dedzība, bet tagad to vadīja Kristus žēlastība. Viņš vairs nebija brāzmains, pašpaļāvīgs un augstprātīgs, bet mierīgs, savaldīgs un tāds, kas pieņem pamācību. Tagad viņš varēja ganīt Kristus ganāmpulka jērus un avis.

Pestītāja izturēšanās pret Pēteri bija mācība gan viņam pašam, gan viņa brāļiem. Tā mācīja iet pārkāpējam pretī ar pacietību, līdzjūtību un piedodošu mīlestību. Lai gan Pēteris bija Kungu aizliedzis, Jēzus savā mīlestībā nekad nešaubījās. Tieši ar tādu mīlestību gana palīgam jāizturas pret viņa gādībai uzticētajām avīm un jēriem. Atceroties savu klupšanu un nespēku, Pēterim pret ganāmpulku vajadzēja izturēties tikpat saudzīgi, kā Kristus bija izturējies pret viņu.

Pēterim uzdotais jautājums bija nozīmīgs. Tas uzsvēra tikai vienu mācekļa dzīves un kalpošanas noteikumu. Kungs jautāja: "Vai tu Mani mīli?" Tas ir galvenais rādītājs. Ja Pēterim būtu visas citas īpašības, bez Kristus mīlestības viņš tomēr nespētu kļūt par uzticīgu ganāmpulka ganu. Zināšanas, devība, daiļrunība, pateicība un dedzība - tas viss lieti noder lielajā darbā, bet bez Jēzus mīlestības sirdī kristīga sludinātāja darbs ir nesekmīgs.

Jēzus ar Pēteri aizgāja savrup, jo bija kaut kas tāds, ko Pestītājs vēlējās pateikt tikai viņam vienam. Pirms savas nāves Jēzus Pēterim bija teicis: "Kurp Es eju, tur tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi." Uz to Pēteris atbildēja: "Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu." (Jāņa 13:36,37) To sacīdams, Pēteris nenojauta, uz kādiem augstumiem un dziļumiem vedīs Kristus iemītās pēdas. Kad pienāca pārbaude, Pēteris to neizturēja, bet viņam vēlreiz tika dota izdevība pierādīt savu mīlestību pret Pestītāju. Lai Pēteri stiprinātu viņa ticības dzīves pēdējam pārbaudījumam, Pestītājs māceklim atklāja nākotni. Kristus stāstīja, ka pēc lietderīgi pavadītas dzīves, vecumā, spēkiem zūdot, viņš tiešām sekos savam Kungam. Jēzus sacīja: "Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās."

Jēzus Pēterim atklāja viņa nāves veidu. Pravietiski Viņš norādīja uz roku izstiepšanu pie krusta un vēlreiz māceklim sacīja: "Seko Man!" Šī atklāsme Pēterim neatņēma drosmi. Sava Kunga dēļ viņš bija gatavs doties jebkurā nāvē.

Līdz šim Pēteris Kristu pazina pēc miesas, kā daudzi Viņu tagad pazīst, bet nu viņa izpratne paplašinājās. Tagad tam par Jēzu vairs nebūs tāda priekšstata kā, staigājot ar Viņu kopā Kunga zemes dzīves dienās. Pēteris Jēzu mīlēja kā cilvēku, kā no Debesīm sūtītu Mācītāju, bet tagad tas Viņu mīlēja kā Dievu. Māceklis saprata, ka Kristus viņam nozīmē visu. Tagad tas bija sagatavots dalīties ar Kungu uzupurēšanās misijā. Kad beidzot Pēteri pieveda pie krusta, viņš pēc paša lūguma tur tika pienaglots ar galvu uz leju, jo uzskatīja par pārāk lielu godu mirt tādā pašā nāvē kā viņa Kungs.

Pēterim teiktie vārdi "Seko Man!" bija nozīmīga mācība. Šie vārdi attiecās ne tikai uz viņa nāves stundu, bet uz katru soli tālākajā dzīvē. Līdz šim Pēteris tiecās rīkoties neatkarīgi. Viņš mēģināja pats plānot Dieva darbu, kur tam vajadzēja sekot Dieva sastādītajiem plāniem. Aizsteidzoties Kungam priekšā, viņš neko neieguva. Jēzus sacīja: "Seko Man!" Nesteidzies pa priekšu, tad tev ar sātana pulkiem nevajadzēs satikties vienam pašam. Ļauj Man iet pa priekšu, tad ienaidnieks tevi nepārspēs.

Soļodams Jēzum blakus, Pēteris ievēroja, ka arī Jānis tiem seko, un viņam radās vēlēšanās uzzināt arī Jāņa nākotni. Viņš jautāja: "Bet kas būs ar šo, Kungs?" Jēzus atbildēja: "Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!" Pēterim vajadzēja saprast, ka Kungs viņam atklās visu, ko vien tam ieteicams zināt. Katram ir pienākums sekot Kristum bez nevajadzīgas rūpēšanās par citiem uzticēto darbu. Sacīdams par Jāni "Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku" , Jēzus neapgalvoja, ka tas nodzīvos līdz Kunga otrajai atnākšanai godībā. Viņš tikai uzsvēra savu noteicošo varu un to, ka pat tad, ja Viņš grib, lai tā būtu, tas nekādā ziņā neskar Pētera darbu. Gan Jāņa, gan Pētera nākotne atrodas Kunga rokās. No ikviena tiek prasīta paklausīga sekošana Jēzum.

Cik daudzi mūsu dienās līdzinās Pēterim! Tie interesējas par citiem, vēloties uzzināt viņu pienākumus, kad pašiem draud briesmas atstāt novārtā savējos. Mūsu uzdevums ir lūkoties uz Kristu un sekot Viņam. Mēs noteikti redzēsim kļūdas citu dzīvē un trūkumus viņu raksturos, jo cilvēce ir vājību apņemta. Bet Kristū var atrast pilnību. Uzlūkojot Viņu, mēs tiksim pārveidoti. Jānis nodzīvoja ļoti garu mūžu. Viņš redzēja Jeruzālemes izpostīšanu un krāšņā dievnama bojāeju, kas bija kā simbols pasaules galīgajai iznīcināšanai. Līdz pat pēdējām dzīves dienām Jānis cieši sekoja savam Kungam. Liecinot draudzēm, viņš galvenokārt uzsvēra: "Mīļie, mīlēsim cits citu, jo (..), kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā." (1. Jāņa 4:7,16)

Pēteris tika no jauna iecelts savā apustuļa amatā, bet no Kristus saņemtais gods un autoritāte tam nepiešķīra varu pār citiem brāļiem. To Kristus skaidri parādīja, kad, atbildot uz Pētera jautājumu "Bet kas būs ar šo?", pateica: "Kāda tev daļa? Tu seko Man!" Pēteris netika paaugstināts kā draudzes galva. Kristus parādītā žēlastība, piedodot viņa atkāpšanos un uzticot ganāmpulka ganīšanu, kā arī Pētera paša sirsnīgā kalpošana, sekojot Kristum, tikai atjaunoja cieņu brāļu acīs. Viņam bija liels iespaids draudzē. Bet pie Galilejas jūras apgūto mācību Pēteris nesa sev līdzi visu dzīves laiku. Svētā Gara iedvesmots, viņš draudzēm rakstīja:

"Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks, un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu." (1. Pēt. 5:1-4)

86. Ejiet un māciet visas tautas!

Mat. 28:16-20

[818] Kad Kristum līdz Debesu tronim bija atlicis tikai viens solis, Viņš saviem mācekļiem uzticēja uzdevumu. "Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes," Kungs sacīja, "tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas." "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai." (Marka 16:15) Šie vārdi tika atkal un atkal atkārtoti, lai mācekļi saprastu, cik tas ir svarīgi. Pār visiem zemes iedzīvotājiem - augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem - skaidros un spožos staros vajadzēja atspīdēt Debesu gaismai. Mācekļiem bija jākļūst par Pestītāja darbabiedriem pasaules glābšanā.

Tuvākajiem sekotājiem šis uzdevums jau tika dots, kad Kristus ar tiem satikās augšistabā, bet tagad to vajadzēja nodot lielākam skaitam. Sanāksmē, kas notika kādā Galilejas kalnā, bija sapulcējušies visi ticīgie, kurus vien bija iespējams uzaicināt. Jau pirms savas nāves Kristus šai sanāksmei bija nolicis laiku un vietu. Eņģelis pie kapa mācekļiem atgādināja Viņa solījumu satikties ar tiem Galilejā. Tālāk šie vārdi tika pateikti Jeruzālemē uz Pasā svētkiem sanākušajiem ticīgajiem un caur tiem šī ziņa nonāca pie daudziem, kas vientulībā apraudāja sava Kunga nāvi. Ar neatslābstošu interesi visi gaidīja satikšanos. Norunātajā vietā tie ieradās pa visdažādākajiem ceļiem, sanākdami no visām pusēm, lai naidīgi noskaņotajiem jūdiem nerastos aizdomas. Tie nāca ar skaidrām, alkstošām sirdīm, nopietni pārrunādami visu jau līdz šim par Kristu dzirdēto.

Noteiktajā laikā kalna nogāzē mazos pulciņos bija sanākuši kopā apmēram pieci simti ticīgo, ilgodamies uzzināt visu, ko vien varēja uzzināt no tiem, kas Kristu bija redzējuši pēc Viņa augšāmcelšanās. Mācekļi staigāja no vienas grupas pie otras, stāstīdami par visu, ko tie no Jēzus bija redzējuši un dzirdējuši, un izskaidrodami Svētos Rakstus tā, kā Jēzus tos bija izskaidrojis. Toms vēlreiz pārstāstīja savu neticības piedzīvojumu un to, kā viņa šaubas tika izklīdinātas. Tad piepeši viņu vidū nostājās pats Jēzus. Neviens nevarēja pateikt, no kurienes un kā Viņš ieradies. Daudzi no klātesošajiem Viņu vēl nekad agrāk nebija redzējuši, bet tie Viņa rokās un kājās ievēroja krustā sišanas zīmes; Viņa seja līdzinājās Dieva sejai, un, ieraudzījuši Kungu, tie Viņu pielūdza.

Daži šaubījās, bet tā tas būs vienmēr. Ir ļaudis, kas uzskata, ka ticībā dzīvot ir grūti, un tādēļ nostājas šaubu pusē, līdz ar to daudz zaudējot savas neticības dēļ.

Tā bija vienīgā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās vienlaicīgi satikās ar daudziem ticīgajiem. Viņš nāca un runāja ar tiem, sacīdams: "Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes." Mācekļi viņu pielūdza, pirms Jēzus kaut ko bija sacījis, bet Viņa vārdi, nākdami no nesen nāvē slēgtajām lūpām, saviļņoja ar sevišķu spēku. Tagad Viņš bija kapu uzvarējušais Pestītājs. Daudzi no tiem bija redzējuši, kā Viņš savu varu izmantoja, dziedinādams slimos un uzvarēdams sātana spēkus. Tie ticēja, ka Viņam ir vara uzcelt valstību Jeruzālemē, spēks pieveikt ikvienu pretestību un savaldīt dabu. Viņš bija apklusinājis trakojošos ūdeņus, staigājis pa putojošām bangām un uzmodinājis mirušos. Tagad Jēzus paziņoja, ka Viņam ir dota "visa vara". Šie vārdi spārnoja klausītāju prātus, liekot tiem domās pacelties pāri zemes iznīkstošajām lietām, tuvāk Debesīm un mūžībai un sasniegt Jēzus godības un varenības visaugstāko izpratni.

Kristus vārdi kalna nogāzē vēstīja, ka Viņa upuris cilvēku labā ir pilnīgs un pabeigts, ka atpirkšanas nosacījumi tagad ir piepildīti un darbs, kura dēļ Viņš nāca šajā pasaulē, padarīts. Jēzus bija ceļā uz Dieva troni, lai saņemtu godu no eņģeļiem, valdībām un varām Debesīs. Viņš bija uzņēmies Starpnieka amatu. Saņēmis absolūtu varu, Viņš mācekļiem pavēlēja: "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:19,20)

Jūdu tautai bija uzticēta svētās patiesības glabāšana, bet farizejiskums viņus pārvērta par visnorobežotāko un visfanātiskāko nāciju cilvēcē. Viss, kas vien bija saistīts ar priesteriem un rakstu mācītājiem - viņu apģērbs, ieradumi, ceremonijas un tradīcijas - tos padarīja nepiemērotus būt par gaismu pasaulei. Tādēļ Kristus saviem mācekļiem uzdeva sludināt ticību un Dieva pielūgšanu, kurā nav sabiedrības šķiru vai atsevišķu tautu reliģijas, - tā ir piemērota visiem cilvēkiem, visām tautām un ļaužu šķirām.

Pirms Kristus šķīrās no mācekļiem, viņš nepārprotami izskaidroja savas valstības raksturu. Viņš atgādināja tiem visu, ko jau agrāk par to bija runājis un apliecināja, ka nav nācis, lai šajā pasaulē uzceltu laicīgu valsti, bet gan garīgu, un ka Viņš nekad uz Dāvida troņa nevaldīs kā šīs zemes ķēniņš. Viņš vēlreiz tiem atvēra Svētos Rakstus, norādīdams, ka par Viņa ciešanām jau agrāk bija izlemts Debesu apspriedēs starp Tēvu un Dēlu. Par to jau iepriekš bija pravietojuši Svētā Gara iedvesmoti vīri. Jēzus sacīja: "Redziet, kā ir piepildījies viss, ko esmu teicis par to, ka Es kā Mesija tikšu noraidīts. Viss, ko Es jums esmu stāstījis par ciešanām, pazemojumu un nāvi, kādā Man jāmirst, - tas viss tā arī ir noticis. Trešajā dienā Es esmu uzcēlies. Pētiet rūpīgāk Svētos Rakstus, un jūs redzēsit, ka šajās lietās ir piepildījusies katra detaļa, kas pravietojumos par Mani minēta."

Kristus aicināja mācekļus darīt uzticēto darbu, iesākot no Jeruzālemes. Jeruzāleme bija tā vieta, kur notika Viņa apbrīnojamā pazemošanās cilvēces labā. Tur Viņš cieta, tika atmests un notiesāts uz nāvi. Jūdu zeme bija Viņa dzimtene. Tur, ietērpts cilvēka miesā, Viņš staigāja starp citiem cilvēkiem, un tikai nedaudzi nojauta, cik tuvu zemei bija pienākušas Debesis, kad Jēzus atradās viņu vidū. Mācekļu darbam vajadzēja iesākties Jeruzālemē.

Ņemot vērā visas Kristus ciešanas un to, ka netika atzītas Viņa pieliktās pūles, mācekļi varēja izlūgties citu, daudzsološāku darba lauku, bet tie tomēr tā nedarīja. Mācekļiem tagad vajadzēja apstrādāt tieši to zemi, kurā Jēzus bija kaisījis patiesības sēklu, lai tā varētu uzdīgt un nest bagātīgus augļus. Jūdu ienaida un skaudības dēļ viņiem savā darbā būs jāsastopas ar vajāšanām, bet to pašu bija cietis viņu Mācītājs, tādēļ arī tie nedrīkstēja izvairīties. Pirmos žēlastības piedāvājumus vajadzēja sniegt Pestītāja slepkavām.

Turklāt Jeruzālemē bija daudzi, kas klusībā ticēja Jēzum un daudzi, kurus bija maldinājuši priesteri un rakstu mācītāji. Arī tiem bija jāpasludina Evaņģēlijs. Šos ļaudis vajadzēja aicināt atgriezties. Sevišķi skaidri bija jāuzsver brīnišķā patiesība, ka grēku piedošana iegūstama vienīgi no Kristus. Kamēr Jeruzālemi vēl saviļņoja iepriekšējo nedēļu notikumi, Evaņģēlija pasludināšanai tur vajadzēja būt visdziļākajam iespaidam.

Bet darbam nav jāapstājas Jeruzālemē. Tam jāizplatās līdz pasaules vistālākajām vietām. Kristus saviem mācekļiem sacīja: "Jūs bijāt liecinieki Manai uzupurīgajai dzīvei šajā pasaulē. Jūs redzējāt Manas pūles Israēla labā. Kaut gan tie negribēja nākt pie Manis, lai tiem būtu dzīvība, kaut gan priesteri un rakstu mācītāji rīkojās pēc sava prāta un no Manis atteicās, kā Svētajos Rakstos jau iepriekš bija norādīts, tiem vēl tiks dota viena izdevība pieņemt Dieva Dēlu. Jūs esat redzējuši, ka Es labprāt pieņemu visus, kas nāk pie Manis, izsūdzot savus grēkus. Tos, kas pie Manis nāk, Es neizdzīšu ārā. Visi, kas grib, var tikt salīdzināti ar Dievu un var saņemt mūžīgu dzīvību. Šo žēlastības vēsti Es uzticu jums, saviem mācekļiem. Tā vispirms jāpasniedz Israēlam un tad visām tautām, valodām un ļaudīm. To sludiniet jūdiem un pagāniem. Visiem, kas tic, jātiek savienotiem vienā draudzē."

Ar Svētā Gara dāvanu mācekļiem bija jāsaņem varens spēks. Zīmēm un brīnumiem bija jāapstiprina viņu liecība. Brīnumdarbus darīja nevien apustuļi, bet arī tie, kas pieņēma viņu vēsti. Jēzus apsolīja: "Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Marka 16:17,18)

Tajos laikos bieži tika izmantota inde. Cilvēki, kam nekas nebija svēts, nevilcinājās šādā veidā atbrīvoties no tiem, kas aizšķērsoja ceļu viņu savtīgajiem plāniem. Jēzus zināja, ka arī Viņa mācekļu dzīvībai kādreiz draudēs tādas briesmas. Daudzi domās, ka, nogalinādami Jēzus lieciniekus, tie izdara pakalpojumu Dievam. Tādēļ Viņš apsolīja pasargāt tos no šīm briesmām.

Mācekļiem vajadzēja saņemt to pašu spēku, kāds bija Jēzum - dziedināt "visas slimības un sērgas tautā". (Mat. 4:23; 9:6) Kristus vārdā dziedinādami ziskās kaites, tie liecinās par Viņa spēku dziedināt dvēseli. Tika apsolītas arī jaunas spējas. Tā kā mācekļiem būs jāsludina citām tautām, tad tie saņems spējas runāt citās valodās. Apustuļi un viņu biedri bija neizglītoti cilvēki, tomēr pēc Svētā Gara izliešanas Vasarsvētku dienā viņu runa, neatkarīgi no tā, vai tā tika teikta savā dzimtajā vai svešas tautas valodā, kļuva tīra, vienkārša un pareiza gan formas, gan satura ziņā.

Tā Kristus saviem mācekļiem uzticēja noteiktu uzdevumu. Viņš visā pilnībā nodrošināja darba iespējas un pats uzņēmās atbildību par tā sekām. Kamēr tie paklausīs Viņa norādījumiem un darbosies vienoti ar Viņu, tie nepiedzīvos neveiksmi. "Ejiet pie visām tautām", Viņš pavēlēja. "Ejiet līdz vistālākajām pasaules apdzīvotajām vietām un ziniet, ka Es arī tur būšu pie jums. Strādājiet ticībā un pilnā paļāvībā, jo nekad nevar pienākt tāds laiks, kad Es jūs pamestu."

Mācekļiem dotais uzdevums attiecas uz visiem ticīgajiem, uz visiem Kristum uzticīgajiem līdz pat laika beigām. Ir liktenīga kļūda domāt, ka dvēseļu glābšanas darbs jāveic vienīgi iesvētītiem sludinātājiem. Prieka vēsts ir uzticēta visiem, kurus skāris Svētā Gara iedvesmojošais spēks. Visi, kas saņem dzīvību no Kristus, ir aicināti darboties, lai glābtu līdzcilvēkus. Šī darba dēļ tika dibināta draudze, un visi, kas uzņemas tās svētos solījumus, līdz ar to ir solījušies kļūt par Kristus darbabiedriem.

"Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" " (Atkl. 22:17) Ikvienam, kas to dzird, jāatkārto šis aicinājums. Lai kāda arī nebūtu katra atsevišķa cilvēka nodarbošanās ikdienas dzīvē, vairāk par visu tam jācenšas mantot dvēseles Kristum. Varbūt viņš nav spējīgs runāt draudzē, bet var darboties ar atsevišķiem cilvēkiem. Arī tā viņš var pasniegt no Kunga saņemtās mācības. Kalpošana nepastāv vienīgi sludināšanā. Kalpot var, atvieglojot stāvokli slimiem un ciešanu nomāktajiem, palīdzot trūcīgiem un mierinot izmisušos un šaubu nomāktos. Visapkārt ir grēka apziņas nospiestas dvēseles. Tās nav grūtības, darbs vai nabadzība, kas pazemo cilvēci; to pazemo un gremdē netaisnība un noziegumi. Tie ir juku un nemiera izraisītāji. Tādēļ Kristus vēlas, lai Viņa kalpi pūlētos grēkiem slimo dvēseļu labā.

Darbu mācekļiem vajadzēja iesākt tur, kur viņi atradās. Tie nedrīkstēja paiet garām pat visgrūtākajam un vismazāk perspektīvajam laukam. Tādēļ ikvienam Kristus darbiniekam strādāt jāsāk tur, kur viņš atrodas. Mūsu ģimenēs var būt dvēseles, kas izsalkušas pēc līdzjūtības, kas alkst dzīvības maizes. Tur var būt bērni, kas jāaudzina Kristum. Pagāni ir pie pašām mūsu namdurvīm. Darīsim uzticīgi to darbu, kas ir vistuvāk, un tad lai mūsu pūles sniedzas tālāk, tik tālu, cik tālu mūs aizved Dieva roka. Var šķist, ka daudziem darbu ierobežo apstākļi, bet, lai arī kā tas būtu, ja kāds pienākums tiek veikts čakli un ticībā, tas būs jūtams vistālākajās pasaules daļās. Arī Kristus darbs virs zemes šķita ieslēgts šaurā darbības laukā, bet Viņa vēsti dzirdēja milzīgi ļaužu pulki no visām zemēm. Lai panāktu vislabvēlīgākos rezultātus, Dievs bieži pielieto visvienkāršākos līdzekļus. Tas ir Viņa plāns, lai katra lielā darba daļa būtu atkarīga no kādas citas daļas, lai tās nonāktu sazobē kā zobrats zobratā, kur visi darbojas pilnīgā saskaņā. Svētā Gara vadībā visneievērojamākais darbinieks var aizskart neredzamas stīgas, kuru rezonanse aizsniegs pasaules galus, izraisot melodiju cauri nebeidzamiem laikmetiem.

Tomēr nekad nevajadzētu aizmirst pavēli "Ejiet pa visu pasauli!" Mēs tiekam aicināti domāt par tālajiem apgabaliem. Kristus nojauc starpsienas un aizspriedumus, kas šķir tautas; Viņš māca mīlēt visu cilvēces ģimeni. Pestītājs cilvēkus paceļ pāri viņu šaurajam egoisma lokam. Viņš atceļ visas zemes robežas un mākslīgi radītās sabiedriskās atšķirības. Viņš neatzīst starpību starp kaimiņiem un svešiniekiem, draugiem un ienaidniekiem. Katru dvēseli Viņš māca uzlūkot kā savu brāli un visu pasauli - kā mūsu darba lauku.

Kad Pestītājs pavēlēja: "Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!", Viņš vēl piebilda: "Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Apsolījums bija tikpat tālejošs kā uzdevums. Visas spējas netiks piešķirtas katram ticīgajam, bet Dieva Gars tās izdalīs, "piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams". (1. Kor. 12:11) Svētā Gara dāvanas ir apsolītas ikvienam ticīgajam pēc viņa vajadzības Kunga darbā. Apsolījums mūsu dienās ir tikpat drošs un uzticams kā apustuļu laikā. "Šīs zīmes ticīgajiem ies līdz." Tā ir Dieva bērnu priekšrocība, tādēļ ticībā cieši jāsatver viss, ko vien iespējams iegūt.

"Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Mūsu pasaule ir kā milzīga slimnīca, bet Kristus nāca slimos dziedināt un pasludināt atbrīvošanu sātana cietumniekiem. Viņš pats bija pilnīgs veselības un spēka iemiesojums, kas izdala dzīvības enerģiju neveseliem, vājiem un velna apsēstiem. Viņš neatraidīja nevienu, kas nāca, lai saņemtu dziedināšanu, kaut arī labi zināja, ka lūdzēji paši bija vainīgi slimības izcelsmē; Viņš neatteicās tos dziedināt. Kad spēks no Kristus ieplūda šajās nabaga dvēselēs, tās tika pārliecinātas arī par grēku, un tā daudzi tika dziedināti gan no ziskām, gan garīgām kaitēm. Evaņģēlijam joprojām piemīt tas pats spēks; tad kādēļ mēs šodien nevarētu piedzīvot tādus pašus rezultātus?

Kristus jūt katra cietēja sāpes. Kad ļaunie gari plosa cilvēka miesu, Kristus cieš līdzi. Kad drudzis draud izžāvēt dzīvības straumi, Viņš jūt līdzi šajās mokās. Šodien dziedināt slimos Viņš vēlas tāpat kā tad, kad pats bija uz zemes. Savukārt, Kristus kalpi ir kā pārstāvji, kā kanāli, caur kuriem Viņš grib darboties. Viņš ilgojas sniegt savu dziedinošo spēku.

Pestītāja veiktajā dziedināšanā bija mācības Viņa sekotājiem. Reiz Viņš svaidīja neredzīgā cilvēka acis ar dubļiem un tam pavēlēja: " "Ej, mazgājies Ziloas dīķī." Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs." (Jāņa 9:7) Dziedināšanu varēja panākt tikai ar Lielā Ārsta spēku, tomēr Kristus izmantoja vienkāršus dabas līdzekļus. Viņš nevienu nemudināja ārstēties ar ķīmiskajām zālēm, tomēr nenoniecināja vienkāršu dabas dziedniecības līdzekļu izmantošanu.

Daudziem izdziedinātajiem Kristus sacīja: "Negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jāņa 5:14) Ar to Viņš mācīja, ka slimība ir zisko un garīgo Dieva likumu pārkāpšanas sekas. Pasaulē nebūtu tā lielā posta un nelaimes, ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar Radītāja plānu.

Kristus bija senā Israēla Vadonis un Skolotājs, un Viņš israēliešiem mācīja, ka veselība ir atalgojums par paklausību Dieva likumiem. Lielais Ārsts, kas dziedināja sirgstošos ļaudis Palestīnā, kādreiz senatnē uz savu tautu bija runājis no padebeša staba, norādot, kas tai pašai jādara un ko viņu labā darīs Dievs. "Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsij," Viņš sacīja, "un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Ārsts. (2. Moz. 15:26) Kristus Israēlam deva noteiktus norādījumus, kā tiem jādzīvo, un apsolīja: "Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības." (5. Moz. 7:15) Kad vien šie nosacījumi tika ievēroti, piepildījās arī apsolījumi. "Neviena gurdena nebija viņu ciltīs." (Ps. 105:37)

Te ir mācība mums. Pastāv nosacījumi, kas jāievēro visiem, kuri grib saglabāt veselību; tādēļ visiem vajadzētu ar šiem nosacījumiem iepazīties. Kungam nav patīkami, ka cilvēki nezina Viņa likumus, vienalga, vai tie ir dabas, vai morālie likumi. Mums jāsadarbojas ar Dievu kā ziskās, tā garīgās veselības atjaunošanā.

Mums arī citiem jāmāca, kā uzturēt un atgūt veselību. Slimības gadījumos jālieto tie ārstniecības līdzekļi, ko Dievs sagādājis dabā, un jānorāda slimniekiem uz To, kas vienīgais var dziedināt viņu kaites. Mūsu uzdevums ir slimos un cietējus ticībā pievest Kristum, pamudinot tos uzticēties Lielajam Ārstam. Mums cieši jāsatver Viņa apsolījumi un jālūdz, lai Viņš atklāj savu spēku. Evaņģēlija būtība ir cilvēka atjaunošana, tādēļ Pestītājs grib, lai mēs visus slimos, cerību zaudējušos un dzīves satriektos aicinātu satvert Viņa spēku.

Visos Kristus dziedināšanas gadījumos izpaudās Viņa mīlestības spēks, un, vienīgi ticībā kļūstot par šīs mīlestības dalībniekiem, mēs varam kļūt par Viņa darbarīkiem. Bet, ja mēs neizveidojam šo dievišķo savienību ar Kristu, tad dzīvinošā spēka straume nevar no mums bagātīgi plūst tālāk uz citiem. Bija vietas, kur pat Pestītājs nevarēja darīt daudz varenu darbu vietējo ļaužu neticības dēļ. Arī tagad neticība draudzi šķir no tās dievišķā Palīga. Draudze maz uzticas mūžības patiesībām. Šis ticības trūkums apbēdina Dievu un laupa Viņam godu.

Darot Kristus darbu, draudzei ir apsolīta Viņa klātbūtne. "Ejiet un māciet visas tautas," Viņš sacīja, "un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Viens no pirmajiem noteikumiem spēka iegūšanai ir uzņemties Viņa jūgu. No uzticības šī Kunga uzdevuma pildīšanā ir atkarīga draudzes dzīvība. Būt nolaidīgiem šajā darbā nozīmē izvēlēties garīgu nespēku un bojāeju. Kur nav aktīva darba citu labā, tur izsīkst mīlestība, un ticība kļūst vājāka.

Kristus vēlas, lai Viņa kalpi draudzi audzinātu Evaņģēlija darbam. Tiem jāmāca ļaudis, kā meklēt un glābt pazudušos. Bet vai tie dara šo darbu? Ak, cik daudzi nopūlas uzpūst draudzē izdziestošu dzīvības dzirksteli! Cik daudzas draudzes kā slimus jērus kopj tie, kam vajadzētu meklēt pazudušās avis! Nepārtraukti miljoniem cilvēku iet bojā, jo tiem nav Kristus.

Dieva mīlestība cilvēku dēļ tika aizkustināta līdz neizmērojamiem dziļumiem, tādēļ eņģeļi tagad brīnās, redzot, ka tik lielas mīlestības saņēmēji uz to tik pavirši atsaucas. Eņģeļi ir pārsteigti par cilvēku seklo Dieva mīlestības novērtējumu. Debesis draudoši saceļas pret cilvēku dvēselēm parādīto nevērību. Vai mēs negribētu zināt, kā uz to skatās Kristus? Kā var justies tēvs un māte, uzzinot, ka viņu nomaldījies bērns ir pamests salā un sniegā, ka viņam pagājuši garām tie, kas to varēja izglābt? Vai vecāki nejustos līdz sirds dziļumiem sāpināti un sašutuši? Vai dusmās, kas tikpat karstas kā viņu asaras un tik stipras kā viņu mīlestība, tie šos slepkavas neapsūdzētu? Katra cilvēka ciešanas ir kāda Dieva bērna ciešanas, un tie, kas nesniedz palīdzību iznīcībai pakļautam tuvākajam, izaicina taisnīgas Kunga dusmas. Tā ir Jēra dusmība. Tiem, kas ir atsaukušies uz sadraudzību ar Kristu, bet izturējušies vienaldzīgi pret savu tuvāko vajadzībām, lielajā dienā Viņš pasludinās: "Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji!" (Lūk. 13:27)

Dodot mācekļiem uzdevumu, Kristus nevien izplānoja viņu darbu, bet deva tiem arī vēsti. Viņš sacīja: "Māciet ļaudis turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis!" Tiem vajadzēja mācīt to, ko mācīja Kristus. Tas neattiecās tikai uz Viņa paša teikto, bet uz visu, ko Viņš jebkad runājis ar Vecās Derības praviešu un draudzes vadītāju starpniecību. Cilvēku mācības tiek izslēgtas. Tur nav vietas tradīcijām, cilvēku teorijām un secinājumiem vai baznīcu likumdošanai. Šajā uzdevumā neietilpst nekādi baznīcas autoritātes ieviesti likumi. Neviens no tiem Kristus kalpiem nav jāmāca. "Bauslība un pravieši" kopā ar vēsti par Viņa vārdiem un darbiem - tā ir mācekļiem uzticētā un pasaulei tālāk nododamā dārgā manta. Kristus vārds ir viņu parole, viņu pazīšanas zīme, viņu vienības saite, rīcības pilnvara un sekmju avots. Kristus valstībā nav atzīstams nekas tāds, ko Viņš pats nav parakstījis.

Evaņģēlijs nav jāsludina kā nedzīva teorija, bet kā dzīvību dodošs spēks, kas pārveido visu dzīvi. Dievs vēlas, lai Viņa žēlastības saņēmēji kļūtu par tās spēka lieciniekiem. Kungs vēlas pieņemt pat tos, kuru dzīves gājums Viņam ir bijis visnepatīkamākais; ja tie nožēlo un atgriežas, tad Viņš tiem dāvina savu Garu, ieceļ visatbildīgākajos amatos un izsūta sludināt Viņa bezgalīgo žēlastību netaisno nometnēs. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi liecinātu, kā Viņa žēlastībā cilvēki var iemantot Kristum līdzīgu raksturu un priecāties pārliecībā par Viņa lielo mīlestību. Kungs vēlas, lai mēs stāstītu, ka Viņš nevar būt apmierināts, pirms cilvēce nav atguvusi savas svētās Dieva bērnu tiesības.

Kristū apvienojas gana sirsnīgās rūpes, vecāku maigā mīlestība un līdzjūtīgā Pestītāja nesalīdzināmā žēlastība. Par savām svētībām Viņš runā visvaldzinošākajos vārdos. Viņš neapmierinās tikai ar piedāvāšanu, bet parāda tās vispievilcīgākajā veidā, lai izraisītu vēlēšanos tās iemantot. Arī Viņa kalpiem ir jāizceļ dārgās dāvanas neizsakāmi lielā godība. Kristus brīnišķā mīlestība atkausēs un uzvarēs sirdis, kamēr pamatmācību vienkārša atkārtošana nepanāks neko. " "Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!" saka jūsu Dievs." "Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu, labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu, labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: "Redziet, te ir jūsu Dievs!" (..) Kā Gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī, un sargās avju mātes." (Jes. 40:1,9-11) Stāstiet ļaudīm par To, kurš "izceļas starp tūkstošiem", par To, kurš visā savā būtībā ir "ārkārtīgi pievilcīgs". (Augstā dz. 5:10,16) Vārdi vien to nespēs izteikt. Ļaujiet, lai tas atspoguļojas jūsu raksturā un parādās dzīvē! Kristus gaida, lai Viņa attēls parādītos ikvienā māceklī. Jau no mūžības Dievs cilvēkus ir "nolēmis darīt līzīgus sava Dēla tēlam". (Rom. 8:29) Kristus lēnprātīgajai mīlestībai, svētumam, pazemībai, žēlastībai un patiesībai pasaulē jākļūst redzamiem Viņa sekotājos.

Pirmie mācekļi izgāja, pasludinādami Vārdu. Viņi Kristu atklāja savā dzīvē. Kungs darbojās kopā ar tiem un "vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm". (Marka 16:20) Šie mācekļi darbam iepriekš sagatavojās. Pirms Vasarsvētku dienas tie sanāca kopā un izlīdzināja visas nesaskaņas; tie visi bija vienprātīgi. Tie ticēja Kristus apsolījumam par svētībām un tās ticībā izlūdzās. Svētības viņi neprasīja tikai sev, bet izjuta nastu par cilvēku glābšanu. Evaņģēlijs bija jāaiznes līdz pasaules vistālākajiem nostūriem, tāpēc tie lūdza no Kristus apsolītā spēka dāvanu. Tad tika izliets Svētais Gars, un tūkstoši atgriezās vienā dienā.

Tā var notikt arī tagad. Lai cilvēku prātojumu vietā tiek sludināts Dieva Vārds! Lai kristieši atstāj savu nevienprātību un nodod sevi Dievam, glābjot pazudušos! Lai tie ticībā lūdz pēc svētībām, tad tās nāks. Svētā Gara izliešana apustuļu dienās bija "agrais lietus" ar ievērojamiem, godības pilniem rezultātiem. Bet "vēlais lietus" būs vēl bagātāks. (Joēla 2:23)

Visi, kas Dievam nodevuši savu dvēseli, miesu un garu, nemitīgi tiks apveltīti ar jauniem ziskiem un garīgiem spēkiem. Viņu rīcībā būs neizsmeļamie Debesu krājumi. Kristus dos tiem sava Gara elpu un dzīvību no savas dzīvības. Svētais Gars izmantos savus augstākos spēkus, lai tie iedarbotos uz sirdi un prātu. Dieva žēlastība palielinās un pavairos viņu spējas, un cilvēku glābšanas darbā tiem nāks palīgā dievišķās dabas pilnība. Sadarbojoties ar Kristu, tie kļūs pilnīgi Viņā un savā cilvēciskajā nespēcībā varēs veikt Visspēcīgā darbus.

Pestītājs ilgojas parādīt žēlastību un uzspiest sava rakstura zīmogu visai pasaulei. Tā ir Viņa atpirktais īpašums, un Viņš vēlas cilvēkus darīt brīvus, tīrus un svētus. Kaut arī sātans darbojas, lai aizkavētu šī mērķa sasniegšanu, tomēr, pateicoties pasaules labā izlietajām asinīm, ir iegūstamas uzvaras, kas var pagodināt Dievu un Jēru. Kristus neapmierināsies, līdz būs sasniegta pilnīga uzvara. "No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam." (Jes. 53:11) Visas pasaules tautas dzirdēs Viņa žēlastības prieka vēsti. Ne visi pieņems šo žēlastību, bet "Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par to Kungu sludinās līdz radu radiem." (Ps. 22:31*) Pienāks laiks, kad "nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visaugstā svēto tautai" . Tad "zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni". "Tad ļaudis bīsies rietumos tā Kunga vārdu un austrumos Viņa godību." (Dan. 7:27; Jes. 11:9; 59:19)

"Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: Tavs Dievs ir Ķēniņš (..). Sauciet, gavilējiet visas (..) mūru drupas, jo tas Kungs savus ļaudis ir iepriecinājis (..). Tas Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni priekš visu tautu acīm, un visi zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu." (Jes. 52:7-10*)

87. "Pie sava Tēva un jūsu Tēva"

Lūk. 24:50-53; Ap. d. 1:9-12

[829] Kristum bija pienācis laiks doties uz Tēva troni. Kā dievišķs iekarotājs Viņš Debesu pagalmos tagad varēja atgriezties ar uzvaras trofejām. Pirms miršanas Viņš Tēvam apliecināja: "Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man esi devis, lai Es to daru." (Jāņa 17:4*) Pēc augšāmcelšanās Viņš vēl kādu laiku uzkavējās virs zemes, lai mācekļi varētu iepazīties ar savu Pestītāju, kāds Viņš ir augšāmceltajā un pagodinātajā miesā, bet tagad bija laiks atvadīties. Viņš teicami bija pierādījis, ka ir dzīvs Pestītājs. Domājot par Kristu, mācekļiem vairs nebija jādomā par kapu. Tie zināja, ka Viņš ir paaugstināts Visuma priekšā.

Vietu, no kuras Jēzus pacēlās Debesīs, Viņš bieži bija svētījis ar savu klātbūtni zemes dzīves laikā. Šādi pagodināts netika ne Ciānas kalns - Dāvida pilsēta, nedz arī Morijas kalns, kur atradās dievnams. Tur Kristus tika izsmiets un atmests. Tur Viņa arvien spēcīgākā mīlestībā raidītos žēlastības viļņus klintscietās sirdis atkal un atkal bija atraidījušas. No turienes Jēzus noguris un ar smagu sirdi arvien bija gājis meklēt mieru Eļļas kalnā. Kā Dieva godības padebesis, pārceldamies no pirmā dievnama, kādu laiku bija kavējies virs austrumu kalna, it kā negribēdams atstāt izredzēto pilsētu, tā Kristus stāvēja Eļļas kalnā, ar atpestīšanas ilgās slāpstošu sirdi raudzīdamies uz Jeruzālemi. Kalna birztalas un gravas bija Viņa lūgšanu un asaru iesvētītas. Tā kraujas bija atbalsojušas ļaužu pulku gaviles, pasludinot Viņu par ķēniņu. Eļļas kalna klusajā nogāzē Jēzus bija atradis mājvietu Lācara namā, Betānijā. Tā pakājē, Ģetzemanes dārzā, Viņš viens bija lūdzis un cīnījies. Tādēļ arī Debesīs Viņš vēlējās pacelties tieši no šī kalna; un tā virsotnē Viņš atkal stāvēs, atnākdams otrreiz, - ne vairs kā Sāpju Vīrs, bet kā godības Ķēniņš un Uzvarētājs. Tad Viņš stāvēs Eļļas kalnā, daudzu ebreju "Alelūja!" saucieniem saplūstot kopā ar visu tautu "Ozianna!" gavilēm, kad atpestītie kā varens karapulks vienā balsī aicinās: "Kronējiet Viņu, mūsu Kungu!"

Tagad Jēzus ar saviem vienpadsmit mācekļiem devās ceļā uz kalnu. Tiem izejot pa Jeruzālemes vārtiem, daudzas acis izbrīnā noraudzījās mazajā pulciņā, ko vadīja Tas, kuru pirms dažām nedēļām rakstu mācītāji bija piesituši krustā. Mācekļi nezināja, ka tā būs viņu pēdējā tikšanās ar Mācītāju. Jēzus šo brīdi izmantoja, sarunās ar tiem atkārtodams savas agrākās pamācības. Kad tie tuvojās Ģetzemanei, Kungs apstājās, lai tiem atmiņā uzaustu lielajā cīņas naktī izteiktās atziņas. Vēlreiz Viņš noraudzījās uz vīna koku, ar kuru toreiz bija ainojis savas draudzes ciešo vienību ar sevi un savu Tēvu, un vēlreiz atkārtoja patiesību, kuru toreiz bija uzsvēris. Visa apkārtne liecināja par to, ka Viņa mīlestība nebija saņēmusi pretmīlestību. Pat sirdij tik dārgie mācekļi tajā pazemojuma stundā bija Viņam pārmetuši un savu Kungu atstājuši.

Kristus šajā pasaulē bija nodzīvojis trīsdesmit trīs gadus. Viņš bija panesis tās izsmieklu, apvainojumus un zaimus; Viņš tika noraidīts un piesists krustā. Vai tagad, paceļoties pie godības troņa un atskatoties uz to ļaužu nepateicību, kurus Viņš bija nācis pestīt, Kristus neatņems tiem savu līdzjūtību un mīlestību? Vai visa Viņa mīlestība netiks ziedota tikai tai valstībai, kura Viņu godā un kuras bezgrēcīgie eņģeļi gaidīt gaida, lai izpildītu Viņa pavēles? Nē! Atvadoties Viņa apsolījums mīļotajiem virs zemes skan: "Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20)

Sasniedzis Eļļas kalnu, Jēzus tos veda pa ceļu pāri virsotnei, uz Betānijas pusi. Tur Viņš apstājās, un visi mācekļi sanāca kopā. Tagad, kad Viņš tos mīlestībā uzlūkoja, likās, ka Viņa seja izstaro sevišķu gaismu. Jēzus tos vairs nerāja par kļūdām un neveiksmēm, bet pēdējie no Kunga lūpām nākušie vārdi, kurus uztvēra viņu ausis, bija dziļas sirsnības pilni. Ar svētīšanai izstieptām rokām, it kā nodrošinot savu apsardzību un gādību, Jēzus lēni pacēlās no viņu vidus; Viņu augšup cēla spēks, kurš ir daudz stiprāks par jebkuru zemes pievilkšanas spēku. Viņam dodoties augšup, mācekļi, bijības pārņemti, ilgu pilniem skatiem centās uztvert vēl katru pēdējo sava Kunga kustību. Kad godības padebesis Jēzu aizklāja viņu skatiem un kad Viņu uzņēma eņģeļu pulki, līdz tiem atskanēja vārdi: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Tajā pašā brīdī visapkārt atskanēja eņģeļu koru visjaukākā un vislīksmākā dziedāšana.

Kamēr mācekļi arvien raudzījās augšup, tie izdzirda balsi, kas skanēja kā visbrīnišķīgākā mūzika. Pagriezušies tie ieraudzīja divus eņģeļus cilvēku izskatā, kas tos uzrunāja un teica: "Galilejieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam."

Eņģeļi bija no tā pulka, kas mirdzošā padebesī gaidīja, lai Jēzu pavadītu uz Viņa Debesu Tēva mājām. Šie divi visaugstākie eņģeļu pārstāvji bija tie paši, kas atnāca pie kapa, Kristum augšāmceļoties, un tie Viņu bija pavadījuši visu zemes dzīves laiku. Visas Debesis ar karstām ilgām gaidīja, kad Viņš atstās grēka lāsta sabojāto pasauli. Tagad bija pienācis brīdis Debesu Visumam atkal uzņemt savu Ķēniņu. Vai šie divi eņģeļi nevēlējās pievienoties apsveicēju pulkam? Tomēr aiz līdzjūtības un mīlestības pret tiem, no kuriem Viņš šķīrās, tie vēl uzkavējās, lai mācekļus iepriecinātu. "Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?" (Ebr. 1:14)

Kristus aizgāja uz Debesīm kā cilvēks. Mācekļi redzēja, kā padebesis Viņu uzņēma. Tas pats Jēzus, kas kopā ar tiem bija ceļojis, runājis un lūdzis, kas ar viņiem bija lauzis maizi, kas viņu laivās bija braucis jūrā un vēl tikko līdz ar viņiem kāpis Eļļas kalnā - tas pats Jēzus nu bija aizgājis, lai apsēstos līdzās Tēvam godības krēslā. Arī eņģeļi apstiprināja, ka tas pats, kuru tie bija redzējuši debesīs uzkāpjam, atkal atgriezīsies tādā pašā veidā, kā no tiem bija aizgājis. Viņš atnāks "uz padebešiem", un "Viņu redzēs katra acs." "Pats Kungs nāks no Debesīm (..), atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši." "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla." (Atkl. 1:7; 1. Tes. 4:16; Mat. 25:31) Tādā veidā piepildīsies mācekļiem dotais solījums: "Kad Es būšu aizgājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs." (Jāņa 14:3) Mācekļi tiešām varēja priecāties un gaidīt sava Kunga atnākšanu.

Kad mācekļi atgriezās Jeruzālemē, ļaudis tos uzlūkoja ar izbrīnu. Pēc Kristus notiesāšanas un krustā sišanas daudzi iedomājās, ka tie tagad staigās nospiesti un nokaunējušies. Viņu ienaidnieki cerēja ieraudzīt bēdīgas un nomāktas sejas, bet tā vietā tur bija saskatāms vienīgi prieks un gaviles. Viņu sejas staroja laimē, kas nav dzimusi šajā pasaulē. Tie nesēroja par pieviltajām cerībām, bet bija slavas un pateicības pārņemti. Ar milzīgu prieku tie atstāstīja notikumus par Kristus augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs, un daudzi pieņēma viņu liecību.

Mācekļi vairs nebaidījās no nākotnes. Tie zināja, ka Jēzus ir Debesīs un ka Viņš tos joprojām mīl. Tie zināja, ka tiem ir Draugs pie Dieva troņa, tādēļ savas lūgšanas tie Tēvam pienesa Viņa vārdā. Svētā bijībā tie locīja ceļus lūgšanā, atkārtodami drošo apsolījumu: "Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā, lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs." Augstāk un augstāk tie pacēla ticības rokas, pieminot spēcīgo argumentu: "Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?" (Jāņa 16:23,24; Rom. 8:34) Vasarsvētku diena līdz ar Aizstāvi tiem atnesa neizsakāmu prieku - tieši tā, kā Kristus to bija apsolījis.

Viss plašais Visums gaidīja, lai apsveiktu Pestītāja atgriešanos Debesu pagalmos. Ierodoties Viņš gāja visiem pa priekšu, un Viņam sekoja augšāmcelšanās laikā atbrīvoto gūstekņu pulks. Debesu būtnes šo līksmo procesiju pavadīja ar slavas un pateicības dziesmām.

Kad tie tuvojās svētajai pilsētai, pavadošie eņģeļi aicināja: "Jūs, vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!" Uz to priecīgi atsaucās gaidošā sardze: "Kas ir šis godības Ķēniņš?" To viņi teica ne tādēļ, ka nezināja, kas Viņš ir, bet tādēļ, lai dzirdētu slavas pilno atbildi: "Tas Kungs, stiprs un spēcīgs, tas Kungs, varens cīņā!"

"Jūs, vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs, mūžīgās durvis, lai godības Ķēniņš ieiet!" No jauna atskan aicinājums: "Kas ir šis godības Ķēniņš?", jo eņģeļiem nekad neapnīk klausīties Viņa vārda cildināšanu. Pavadoie eņģeļi atbild: "Tas Kungs Cebaots, tas ir šis godības Ķēniņš!" (Ps. 24:7-10)

Tad Dieva pilsētas vārti tiek plaši atvērti, un, skanot neizsakāmi jaukai mūzikai, pa tiem ieiet eņģeļu pulki.

Tur atrodas godības krēsls un ap to godības varavīksne. Tur ir ķerubi un sera. Tur ir sanākuši kopā eņģeļu pulku pavēlnieki, Dieva dēli, nekritušo pasauļu pārstāvji. Apsveikt Pestītāju ir ieradusies visa Debesu padome, pārstāvji no tām bezgrēcīgajām valstībām, pār kurām sātans bija iecerējis nodibināt savu virskundzību un kurām tas apsūdzēja Dievu un Viņa Dēlu. Tie lielā dedzībā steidzās pagodināt savu Ķēniņu, atzīmējot Viņa lielo uzvaru.

Bet Viņš tos aicina mazliet pagaidīt. Vēl ne! Viņš vēl nevar saņemt godības vainagu un Ķēniņa tērpu. Viņš ieiet pie sava Tēva. Kristus rāda savu ievainoto galvu, caurdurtos sānus un caururbtās kājas, Viņš paceļ savas rokas, kurās redzamas naglu atstātās rētas. Viņš norāda uz savas uzvaras pierādījumiem un pienes Dievam līgojamo kūlīti - tos, kas līdz ar Viņu augšāmcēlušies. Tie pārstāv neskaitāmo pulku, kas atstās savus kapus, Kungam atnākot otrreiz. Viņš tuvojas Tēvam, kurš priecājas un līksmo par ikkatru atgriezušos grēcinieku. Pirms zemei tika likti pamati, Tēvs ar Dēlu jau bija vienojušies un noslēguši derību, apņemoties glābt cilvēku, ja gadījumā sātans to uzveiktu. Viņi bija spieduši viens otram roku svinīgā solījumā, ka Kristus kļūs par cilvēces Galvotāju. Šo apņemšanos Kristus ir izpildījis. Piesists krustā, Viņš sacīja Tēvam: "Viss piepildīts!" Vienošanās bija īstenota visā pilnībā. Tagad Viņš stāsta: "Tēvs, tas ir piepildīts! Es esmu rīkojies pēc Tava prāta, Mans Dievs, un pestīšanas darbs ir pabeigts. Ja Tavai taisnībai ir dots gandarījums, tad "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." " (sk. Jāņa 19:30; 17:24)

Tad atskan Dieva balss, pasludinādama, ka taisnības prasība ir apmierināta. Sātans ir uzvarēts. Tie, kas pieder Kristum un kas strādā un cīnās uz zemes, ir pieņemti "mīļotajā Dēlā" (Ef. 1:6). Debesu eņģeļu un visu nekritušo pasauļu pārstāvju klātbūtnē tie tiek pasludināti par taisniem. Un, kur ir Kristus, tur būs arī Viņa draudze. "Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās." (Ps. 85:11) Tēva rokas apskauj Dēlu, un atskan vārdi: "Visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz!" (Ebr. 1:6)

Ar neizteicamu prieku Debesu valdnieki, valdības un varas atzīst dzīvības Lielkunga virsvaldību. Eņģeļu pulki metas ceļos Viņa priekšā, un visus Debesu pagalmus piepilda prieka sauciens: "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl. 5:12)

Atskan uzvaras dziesmas, saplūzdamas ar eņģeļu mūzikas instrumentu pavadījumu, līdz visas Debesis, šķiet, viļņojas no gavilēm un līksmības. Mīlestība ir uzvarējusi. Pazudušais ir atrasts. Debesis skanēt skan no balsīm, kas brīnišķās slavas dziesmās pasludina: "Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos." (Atkl. 5:13)

No šī Debesu līksmības skata līdz mums šīs zemes dzīves takās atbalsojas Kristus iedrošinošie vārdi: "Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva." (Jāņa 20:17) Debesu un zemes ģimenes ir atkal apvienotas. Mūsu dēļ Kungs ir pacēlies Debesīs, un mūsu dēļ Viņš dzīvo. "Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu." (Ebr. 7:25)