Laikmetu ilgas

80. Jāzepa kapā

[769] Beidzot Jēzum bija miers. Garā negoda un moku diena bija galā. Kad rietošās saules pēdējie stari vēstīja par sabata tuvošanos, Dieva Dēls dusēja Jāzepa kapa klusumā. Viņa darbs bija pabeigts, rokas saliktas mierā, un tā Viņš tur palika visas dusas dienas svētās stundas.

Iesākumā Tēvs un Dēls sabatā dusēja pēc radīšanas darba. Kad bija "pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki" (1. Moz. 2:1), Radītājs un visas Debesu būtnes līksmi noraudzījās krāšņajā godības skatā. "Visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva bērni gavilēja." Īj. 38:7) Tagad Jēzus dusēja pēc pestīšanas darba; un, lai gan tiem, kas Viņu mīlēja virs zemes, bija bēdas, Debesīs valdīja prieks. Debesu būtņu skatam pavērās spožas nākotnes izredzes. Kristus veiktā darba rezultātā Dievs un eņģeļi jau skatīja atjaunotu radību un atpestītu cilvēci, kas, grēku uzvarējusi, nekad vairs nevar krist. Ar šo ainu uz laiku laikiem ir saistīta diena, kurā Jēzus dusēja. Jo "pilnīgs ir Viņa darbs", un "viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi". (5. Moz. 32:4; Sal. māc. 3:14) "Kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu savu svēto praviešu muti" (Ap. d. 3:21*), tad radīšans sabats, diena, kurā Jēzus atdusējās Jāzepa kapā, joprojām būs dusas un prieka diena. Debess un zeme apvienosies slavas dziesmā, kad atpestītās tautas "ik nedēļas sabatā" zemosies priecīgā pielūgsmē Dieva un Jēra priekšā.

Krustā sišanas dienas beigu notikumi no jauna apstiprināja pravietojumu piepildīšanos un liecināja par Kristus dievišķo izcelsmi. Kad tumsa no krusta atkāpās un izskanēja Pestītāja nāves sauciens, tūlīt kļuva dzirdama arī kāda cita balss: "Patiesi, šis bija Dieva Dēls." (Mat. 27:54)

Šie vārdi netika izrunāti čukstus. Visu skati vērsās turp, no kurienes tie atskanēja. Kas tad tos teica? Runātājs bija virsnieks, Romas karavīrs. Pestītāja dievišķā pacietība un Viņa pēkšņā nāve ar uzvaras saucienu uz lūpām šo cittautieti bija dziļi ietekmējusi. Krustā piesistajā, ievainotajā un sadauzītajā ķermenī šis cilvēks bija saskatījis Dieva Dēlu. Viņš nespēja atturēties, neapliecinājis savu ticību. Tā atkal tika dots pierādījums, ka mūsu Pestītājs redzēs savu grūto pūļu augļus. Tieši Kristus nāves dienā savu ticību izteica trīs ļoti atšķirīgi cilvēki: viens - no romiešu sardzes komandējošā sastāva, otrs - nesdams Pestītāja krustu, un trešais - mirdams pie blakus esošā krusta.

Ap vakaru pār Golgātu nolaidās neparasts klusums. Pūlis izklīda, un daudzi atgriezās Jeruzālemē pilnīgi citā noskaņojumā, nekā no rīta bija atnākuši. Liels vairums uz turieni bija aizskrējuši nevis aiz naida, bet tikai ziņkārības dzīti. Tomēr tie ticēja priesteru apsūdzībām un uzskatīja Kristu par ļaundari. Nedabīga satraukuma pārņemti, tie pievienojās pūlim Viņa zaimošanā. Bet, kad zemi ietina tumsa, un tos apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņa, tie jutās vainīgi lielā netaisnībā. Baigajā tumsā vairs nebija dzirdami joki vai vieglprātīgi smiekli, un, kad tā izklīda, tie devās uz mājām. Viņi bija pārliecināti, ka priesteru apsūdzības ir nepatiesas un ka Jēzus nav bijis krāpnieks. Pēc dažām nedēļām, kad Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, tie bija starp tūkstošiem, kas atgriezās pie Kristus.

Bet jūdu vadoņus pašu acīm redzētie notikumi nepārliecināja. Viņu naids pret Jēzu nebija mazinājies. Tumsa, kas Jēzus krustā sišanas laikā ietina zemi, nebija biezāka par to tumsību, kas aizvien apņēma priesteru un rakstu mācītāju prātus. Kristum piedzimstot, zvaigzne Viņu pazina un aizveda gudros pie silītes, kurā Pestītājs gulēja. Debesu pulki, Viņu godinot, Betlēmes klajumos dziedāja slavas dziesmas. Jūra saprata Viņa balsi un paklausīja dotajai pavēlei. Slimības un nāve bija atzinušas Viņa varu, un atdevušas savu laupījumu. Saule, redzēdama Viņa nāves mokas, apslēpa savu gaismu. Atskanot Viņa saucienam, sašķēlās un sadrupa klintis. Nedzīvā daba atzina Kristu un liecināja par to, ka Viņš ir Dievs. Bet Israēla priesteri un vadoņi nepazina Dieva Dēlu.

Tomēr priesteriem un rakstu mācītājiem nebija miera. Tie savu nodomu bija īstenojuši un Kristu nonāvējuši, bet uzvaras gandarījumu neizjuta. Pat šķietamā triumfa stundā tiem uzmācās šaubas, kas notiks tālāk. Tie bija dzirdējuši saucienu: "Viss piepildīts! Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!" (Jāņa 19:30; Lūk. 23:46)Tie bija pārdzīvojuši zemestrīci un redzējuši, kā sašķēlās klintis, un tagad tie jutās satraukti un nemiera pilni.

Tie apskauda Kristu par ietekmi uz ļaudīm, kamēr Viņš dzīvoja, un bija greizsirdīgi uz Viņu pat nāvē. No mirušā Kristus tie tagad baidījās daudz vairāk, nekā jebkad bija baidījušies, Viņam dzīvam esot. Tie uztraucās, ka ļaudis arī turpmāk daudz uzmanības varētu veltīt notikumiem, kas pavadīja Viņa krustā sišanu. Tie baidījās no šīs dienas darba sekām. Nekādā gadījumā tie nevēlējās, lai Viņa ķermenis paliktu pie krusta sabatā. Sabats jau tuvojās, un tā būtu svētuma apgānīšana, ja mirušie vēl karātos pie krusta. Tādēļ jūdu vadoņi lūdza Pilātu, lai notiesāto nāve tiktu pasteidzināta un viņu ķermeņi noņemti pirms saulrieta.

Arī Pilāts nevēlējās, lai Jēzus ķermenis paliktu pie krusta, un ar pārvaldnieka piekrišanu abiem ļaundariem pārlauza lielus, lai paātrinātu viņu nāvi, bet Jēzus bija jau nomiris. Viss redzētais un par Kristu dzirdētais rupjos kareivjus bija stipri ietekmējis, tāpēc tie nesalauza Viņa locekļus. Tā Dieva Jēra upurī piepildījās Pasā svētku likums: "Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz rītam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pasā svētku likumiem turiet tos." (4. Moz. 9:12)

Priesteri un rakstu mācītāji bija pārsteigti, redzot, ka Jēzus jau miris. Krusta nāve bija lēns process, kur grūti paredzēt brīdi, kad pārtrūks dzīvība. Tas bija kaut kas nedzirdēts, ka kāds būtu miris sešas stundas pēc krustā sišanas. Tādēļ priesteri gribēja pārliecināties par Jēzus nāvi, un uz viņu ierosinājumu kāds kareivis Pestītāja sānos iedūra šķēpu. No radušās brūces iztecēja divas spēcīgas, bet dažādas strūklas - asinis un ūdens. To ievēroja visi klātesošie, un Jānis vēlāk šo notikumu detalizēti aprakstīja. Viņš saka: "Viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos Raksti: "Nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt." Un cita Rakstu vieta atkal saka: "Viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši." " (Jāņa 19:34-37)

Pēc augšāmcelšanās priesteri un rakstu mācītāji izplatīja baumas, ka Kristus pie krusta nav nomiris, bet tikai zaudējis samaņu un vēlāk to atkal atguvis. Cits ziņojums apgalvoja, ka kapā nemaz neesot guldīts īsts līķis, no miesas un kauliem, bet tikai ķermeņa atveidojums. Tomēr romiešu kareivju rīcība šos melus atspēko. Tie nelauza Jēzum lielus tāpēc, ka Viņš jau bija miris, un, lai apmierinātu priesterus, tie iedūra Viņam sānos. Ja Viņa dzīvība vēl nebūtu izdzisusi, tad šis ievainojums noteikti izraisītu tūlītēju nāvi.

Tomēr nedz šķēpa dūriens, nedz arī krusta mokas nebija Jēzus nāves cēlonis. Mirstot "stiprā balsī" raidītais kliedziens (Mat. 27:50; Lūk. 23:46), tāpat asiņu un ūdens straume, kas iztecēja no Viņa sāniem, liecina par to, ka Viņš mira no salauztas sirds. Jēzus sirdi salauza garīgas ciešanas. Viņu nonāvēja pasaules grēks.

Līdz ar Kristus nāvi izgaisa mācekļu cerības. Tie lūkojās uz Viņa aizvērtajiem acu plakstiem un nokārto galvu, uz asinīs salipušajiem matiem, uz caururbtajām rokām un kājām. Mācekļu dvēseles plosīja neaprakstāmas sāpes. Līdz pašām beigām tie neticēja, ka Jēzus ir miris. Tie vienkārši nespēja iedomāties, ka Viņš varētu nomirt. Sirdssāpju pārņemti, tie neatcerējās Kunga iepriekš sacītos vārdus. Nekas no agrāk dzirdētā tiem nesniedza mierinājumu. Tie redzēja vienīgi krustu un uz tā asiņojošo upuri. Nākotne šķita bezgala tumša. Ticība Jēzum bija zudusi, bet vēl nekad tie nebija mīlējuši savu Kungu tā kā tagad. Vēl nekad tie nebija tik ļoti izjutuši Viņa vērtību un to, cik nepieciešama ir Viņa klātbūtne.

Pat mirušā Kristus ķermenis Viņa mācekļiem bija ļoti dārgs. Tie karsti vēlējās Viņam nodrošināt cienīgu, godpilnu apbedīšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Jēzus bija notiesāts par nodevību pret Romas valdību, un personām, kas tika sodītas ar nāvi par tādu pārkāpumu, bija atsevišķi nozīmēta kapa vieta. Pie krusta vēl uzkavējās māceklis Jānis un no Galilejas līdzi atnākušās sievietes. Tie nespēja atstāt sava Kunga ķermeni, lai nejūtīgie kareivji to noņemtu un apraktu negoda vietā. Tomēr arī novērst viņi neko nespēja. Tie nevarēja cerēt uz jūdu varasvīru labvēlību, un Pilāts tiem nebija pieejams.

Šajā grūtajā brīdī mācekļiem palīgā nāca Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas. Viņi abi bija Sinedrija locekļi un pazina Pilātu; abi bija bagāti un ar ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Šie cilvēki vēlējās pienācīgi apbedīt Jēzu.

Jāzeps droši iegāja pie Pilāta un izlūdzās no viņa Jēzus ķermeni. Tikai tad Pilāts uzzināja, ka Jēzus tiešām ir miris. Dažādas pretrunīgas baumas par krustā sišanu pavadošajiem notikumiem līdz viņam gan bija nonākušas, taču fakts par Kristus nāvi apzināti tika slēpts. Priesteri un rakstu mācītāji Pilātu bija brīdinājuši uzmanīties, lai Kristus mācekļi neizdara kādu krāpšanu ar Viņa ķermeni. Tāpēc, izdzirdis Jāzepa lūgumu, tas aizsūtīja pēc virsnieka, kas bija sardzē pie krusta, lai noteikti pārliecinātos par Kristus nāvi. No tā viņš saņēma attiecīgu pārskatu par notikumiem Golgātā, kas apstiprināja Jāzepa liecību.

Jāzepa lūgums tika ievērots. Kamēr Jānis bēdājās par sava Kunga apbedīšanu, Jāzeps atgriezās ar pavēli noņemt Kristus ķermeni no krusta, un Nikodēms atnesa apmēram simts mārciņu dārgā mirru un alojas maisījuma Viņa iebalzamēšanai. Pat visgodātākajam Jeruzālemes pilsonim pēc nāves nebūtu iespējams parādīt vēl vairāk cieņas. Mācekļi bija pārsteigti, redzot šos bagātos rakstu mācītājus tik ļoti ieinteresētus viņu Kunga apbedīšanā.

Ne Jāzeps, ne Nikodēms nebija Jēzu atklāti atzinuši, Viņam dzīvam esot. Tie saprata, ka tāds solis tos būtu izslēdzis no Sinedrija, bet tie cerēja Viņu pasargāt ar savu ietekmi šīs padomes sēdēs. Kādu laiku likās, ka tas izdodas, bet viltīgie priesteri, redzēdami viņu labvēlīgo attieksmi pret Kristu, šos plānus izjauca. Tie Jēzu notiesāja un nodeva krustā sišanai, viņiem klāt neesot. Tagad, kad Jēzus bija miris, tie vairs neslēpa savu pieķeršanos Viņam. Kad mācekļi baidījās atklāti darīt zināmu, ka ir Viņa sekotāji, Jāzeps un Nikodēms tiem drosmīgi nāca palīgā. Šo bagāto un godājamo vīru līdzdalība tobrīd bija ļoti vajadzīga. Tie mirušā Kunga labā spēja izdarīt to, kas trūcīgajiem mācekļiem nebija iespējams. Viņu bagātība un iespaids tos lielā mērā arī pasargāja no priesteru un rakstu mācītāju ļaunprātības.

Uzmanīgi un godbijīgi tie ar savām rokām noņēma Jēzus ķermeni no krusta. Līdzcietības asaras neatturami ritēja pār viņu vaigiem, redzot Kunga sasisto un cirtienu brūcēm klāto augumu. Jāzepam piederēja jauns klintī izcirsts kaps. To viņš glabāja sev, bet tā kā tas atradās tuvu Golgātai, tad tagad sagatavoja to Jēzum. Jēzus ķermenis kopā ar Nikodēma atnestajām svaidāmajām zālēm tika rūpīgi ietīts audeklā un aiznests uz kapu. Tur šie trīs mācekļi iztaisnoja savilktos locekļus un salika caururbtās rokas uz nekustīgajām krūtīm. Galilejas sievietes nāca pārbaudīt, vai ar viņu mīļotā Skolotāja nedzīvo ķermeni ir izdarīts viss nepieciešamais. Tās vēl noskatījās, kā kapa ieejai priekšā tika aizvelts smags akmens, un atstāja Pestītāju dusēt. Sievietes bija pēdējās pie krusta un pēdējās pie Kristus kapa. Vakaram iestājoties, Marija Magdalēna un pārējās Marijas vēl kavējās pie sava Kunga atdusas vietas, gaužām sāpju asarām apraudādamas Tā likteni, kuru viņas tik ļoti mīlēja. "Tad, atpakaļ griezušās, (..) sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības." (Lūk. 23:56)

Gan sērojošajiem mācekļiem, gan priesteriem, gan rakstu mācītājiem un visai tautai šis sabats bija neaizmirstams. Sataisāmās dienas vakarā, saulei rietot, atskanēja bazūnes, vēstīdamas, ka iesācies sabats. Pasā svētki tika svinēti tāpat, kā tas tika darīts jau gadsimtiem ilgi, kamēr Tas, uz kuru tie norādīja, bezdievīgu roku nonāvēts, dusēja Jāzepa kapā. Sabatā dievnama pagalmi bija ļaužu pārpildīti. Tur bija arī no Golgātas atnākušais augstais priesteris, ģērbies savā krāšņajā amata tērpā. Priesteri baltās cepurēs rosīgi izpildīja savus pienākumus. Tomēr daži klātesošie neguva mieru, kad kā grēku upuris tika pienestas vēršu un āžu asinis. Tie neapzinājās, ka īstenība jau ir sastapusies ar simbolu, ka par pasaules grēkiem tagad pienests mūžīgs upuris. Tie nezināja, ka ēnas kalpošanas ceremoniju pildīšanai turpmāk vairs nebūs nekādas vērtības. Tomēr vēl nekad agrāk šīs ceremonijas neizraisīja tik pretrunīgas jūtas. Bazūnes, mūzikas instrumenti un dziedātāju balsis atskanēja tikpat dzidri un skaļi kā vienmēr, tikai visur bija jaušama kāda dīvaina noskaņa. Ļaudis cits pēc cita apvaicājās par kādu ārkārtēju notikumu. Līdz šim Vissvētākā vieta no visu skatiem tika rūpīgi sargāta. Tagad tā bija atklāta. No tīriem liniem austais, zeltā un purpurā darinātais gobelēnveida priekškars bija pārplēsts no augšas līdz apakšai. Vieta, kur Jehova, atklādams savu godību, satikās ar augsto priesteri, vieta, kas kalpoja Dieva svētajai audiencei, tagad stāvēja atvērta un visu skatieniem pieejama - kā vieta, ko Kungs vairs neatzīst. Ar drūmām priekšnojautām priesteri pildīja kalpošanu. Vissvētākās vietas bijājamā noslēpuma atsegšana biedēja tos ar tuvojošās nelaimes draudiem.

Daudzus nodarbināja Golgātas skatu izraisītās pārdomas. No krustā sišanas līdz augšāmcelšanās dienai daudzas acis bez miega nenogurstoši pētīja pravietojumus - vieni, lai izprastu pašreiz svinamo svētku īsto nozīmi, citi, lai atrastu pierādījumus, ka Jēzus nav bijis Tas, par ko Viņš sevi apliecināja, un vēl citi, sāpju sagrauztām sirdīm meklēja apstiprinājumu, ka Viņš bija īstais Mesija. Kaut arī Raksti tika pētīti ar dažādiem nolūkiem, visi pārliecinājās par vienu un to pašu patiesību - iepriekšējo dienu notikumos ir piepildījušies pravietojumi, un krustā sistais ir bijis pasaules Pestītājs. Daudzi, kas tobrīd vēl piedalījās dievkalpojumā, turpmāk nekad vairs neapmeklēja Pasā svētku ceremonijas. Pat daudzi priesteri bija pārliecināti par Kristus īsto sūtību. Viņu pravietojumu pētīšana nebija veltīga, un pēc Jēzus augšāmcelšanās tie apliecināja, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Redzēdams Jēzu paaugstinātu pie krusta, Nikodēms atcerējās vārdus, ko Viņš bija sacījis naktī Eļļas kalnā: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Šajā sabata dienā, kad Kristus gulēja kapā, Nikodēmam bija izdevība to pārdomāt. Viņš tagad bija saņēmis daudz skaidrāku gaismu, un Jēzus runātie vārdi vairs nelikās neizprotami. Viņš juta, ka ir daudz zaudējis, nepievienodamies Pestītājam dzīves laikā. Tagad tas kavējās atmiņās pie Golgātas notikumiem. Kristus aizlūgums par saviem slepkavām un Viņa atbilde uz mirstošā ļaundara lūgšanu dziļi aizkustināja izglītotā Sinedrija locekļa sirdi. Viņš vēlreiz uzlūkoja Pestītāju Viņa nāves cīņā, vēlreiz dzirdēja uzvarā izteiktos pēdējos vārdus: "Viss piepildīts!" Vēlreiz Nikodēma priekšā aizslīdēja skati ar zemestrīces sašķeltām klintīm, satumsušajām debesīm un pārplēsto priekškaru, kas viņa ticību nostiprināja uz visiem laikiem. Tieši tie notikumi, kas mācekļiem lika zaudēt cerību, Jāzepu un Nikodēmu pārliecināja, ka Jēzus ir Dievs. Viņu bailes pārspēja stipras un nešaubīgas ticības drosme.

Nekad Kristus tā nebija saistījis ļaužu uzmanību, kā tagad, kad Viņš bija guldīts kapā. Cilvēki, kā parasti, savus slimniekus un cietējus atveda uz dievnama pagalmu, taujādami: "Kas var mums pateikt, kur ir Jēzus no Nācaretes?" Daudzi bija atnākuši no tālienes, lai satiktos ar To, kurš dziedināja neveselos un uzmodināja mirušos. No visām pusēm atskanēja saucieni: "Mums vajag Kristu, lielo Ārstu!" Priesteri pārbaudīja tos, par kuriem bija aizdomas uz saslimšanu ar lepru. Daudzi bija spiesti dzirdēt, ka viņu vīrus, sievas vai bērnus pasludināja par spitālīgiem, kam vajadzēja atstāt savu ģimenes paspārni un draugu gādību, lai klīstu apkārt un ikvienu brīdinātu ar briesmīgo saucienu: "Nešķīsts, nešķīsts!" Nācarieša Jēzus mīļās rokas, kas nekad neatteicās dziedinot pieskarties spitālīgajiem, tagad bija saliktas mierā uz Viņa krūtīm. Lūpas, kas uz lūgumiem atbildēja ar iepriecas vārdiem: "Es gribu, topi šķīsts!" (Mat. 8:3), tagad bija apklusušas. Daudzi veltīgi meklēja līdzcietību un atvieglojumu pie priesteriem un rakstu mācītājiem. Likās, ka slimie bija apņēmušies Kristu atkal atgriezt dzīvē, jo tie pēc Viņa jautāja ar lielu neatlaidību un nopietnību. Tie vienkārši nedeva mieru, līdz viņus izdzina no dievnama pagalma un pie vārtiem nostādīja kareivjus, lai tie nelaistu ļaudis, kas tur nāca ar saviem slimajiem un kroplajiem tuviniekiem.

Daudzi cietēji, kas bija atnākuši, lai no Pestītāja saņemtu dziedināšanu, piedzīvoja smagu vilšanos. Ielas pildījās vaimanām. Slimnieki mira, jo trūka Jēzus dziedinošā pieskāriena. Veltīgi bija griezties pie ārstiem, jo nevienam nebija tādas prasmes, kā Tam, kurš gulēja Jāzepa kapā.

Cietēju žēlabas un vaidi tūkstošu apziņā izraisīja pārliecību, ka pasaulei zudis liels gaišums. Drūma un tumša tagad šķita mūsu Zeme bez Kristus. Daudzi, kas, skaļi kliegdami, nesen bija saukuši: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!", tagad saprata, kāds posts pār tiem nācis, un labprāt pievienotos lūgumam: "Dod mums Jēzu!", ja vien Viņš vēl būtu dzīvs.

Kad ļaudis uzzināja, ka priesteri Jēzu ir sodījuši ar nāvi, tie sāka par to interesēties. Tiesāšanas apstākļi tika slēpti, taču, kamēr Jēzus bija kapā, Viņa vārds gāja no mutes mutē; ziņas par ļaunprātīgo pratināšanu un priesteru un rakstu mācītāju necilvēcību izplatījās it visur. Domājoši cilvēki griezās pie šiem priesteriem un rakstu mācītājiem, lai tie izskaidro Vecās Derības pravietojumus par Mesiju, bet tie, pūlēdamies izgudrot kaut kādus melus, atbildot izturējās kā neprātīgi. Pravietojumus, kas norādīja uz Kristus ciešanām un nāvi, tie nespēja izskaidrot, un daudzi jautātāji nonāca pie pārliecības, ka Raksti ir piepildījušies.

Atriebība, kuru priesteri bija iztēlojušies kā saldu, jau bija parādījusi savu rūgtumu. Tie apzinājās, ka ir izpelnījušies nopietnus tautas pārmetumus, un zināja, ka pat tie, kurus viņi bija sakūdījuši pret Jēzu, tagad ir pārbijušies par savu kaunpilno darbu. Lai kā viņi centās sev iestāstīt, ka Jēzus ir krāpnieks, viss bija veltīgi. Daži no tiem bija stāvējuši pie Lācara kapa un redzējuši, kā mirušais tiek atdzīvināts. Nu tie drebēja aiz bailēm, ka tikai Kristus pats neuzceltos no nāves un atkal nenostātos viņu priekšā. Tie bija dzirdējuši Jēzu sakām, ka Viņam ir vara savu dzīvību atdot un t atkal ņemt. Tie atcerējās vārdus: "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." (Jāņa 2:19) Jūda tiem bija atstāstījis, ko Jēzus runāja savā pēdējā ceļojumā uz Jeruzālemi: "Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā, un trešajā dienā Viņš celsies augšā." (Mat. 20:18,19) Šos vārdus dzirdot, tie bija zobojušies un smējušies. Bet tagad viņi saprata, cik tālu Kristus pravietojumi jau piepildījušies. Un, ja Viņš bija apgalvojis, ka trešajā dienā atkal uzcelsies, tad kas vairs varēja apgalvot, ka arī tas nepiepildīsies? Tie gan centās no tādām domām atbrīvoties, bet nespēja. Līdzīgi savam tēvam velnam tie ticēja un drebēja.

Tagad, kad uztraukuma ārprāts bija pārgājis, viņus vajāja atmiņas par Kristu. Tie atcerējās, cik cēls un mierīgs Viņš stāvēja savu ienaidnieku priekšā, bez vaidiem un kurnēšanas, panesdams viņu zaimus un pārestības. Visa tiesāšanas un krustā sišanas norise no jauna slīdēja acu priekšā, radot neatvairāmu pārliecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tie jutās tā, it kā Jēzus kuru katru brīdi varētu nostāties viņu priekšā - apsūdzētais tad pārvērstos apsūdzētājā, notiesātais kļūtu par tiesnesi, un nokautais kā taisnīgu sodu pieprasītu savu slepkavu nāvi.

Priesteri ļoti maz ko izjuta no sabata miera. Kaut arī viņi pat nepārkāpa pagānu slieksni, baidīdamies kļūt nešķīsti, tie tomēr noturēja sapulci, lai pārrunātu, ko darīt ar Kristus ķermeni. Tas, kuru viņi bija situši krustā, nu bija nāves un kapa valstībā. "Augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: "Pēc trim dienām Es celšos augšā." Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: "Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies." Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." Pilāts sacīja uz tiem: "Jums ir sargi, ejiet un apsargājiet to, kā paši zināt." " (Mat. 27:62-65)

Priesteri deva norādījumus par kapa apsargāšanu. Ieeja tika aizšķērsota ar lielu akmeni. Pāri šim akmenim tie novilka auklas, nostiprināja to galus pie klints un apzīmogoja ar romiešu zīmogu. Akmeni vairs nebija iespējams izkustināt, nenoplēšot zīmogu. Ap kapu tika nostādīta simts kareivju liela sardze, lai neviens tam nevarētu tikt klāt. Priesteri darīja visu, lai Kristus ķermenis paliktu tur, kur tas bija nolikts. Jēzus kaps bija tik droši aizzīmogots, it kā Viņam tur būtu jāpaliek uz visiem laikiem.

Tā sprieda un plānoja vāji cilvēki. Šie slepkavas nemaz neaptvēra, cik veltas ir viņu pūles. Tomēr ar viņu rīcību tika pagodināts Dievs. Mēģinājums nepieļaut Kristus augšāmcelšanos radīja vispārliecinošākos šī notikuma patiesuma pierādījumus. Jo vairāk kareivju būtu stāvējuši ap kapu, jo spēcīgāka būtu liecība, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Jau vairākus gadsimtus pirms Jēzus nāves Svētais Gars ar dziesminieka starpniecību ir pasludinājis: "Kāpēc pagāni trako, un kāpēc tik neprātīgas ir ļaužu domas? Zemes ķēniņi saceļas, un valdnieki savās apspriedēs vēršas pret to Kungu un Viņa svaidīto. (..) Bet, kas Debesīs valda, smejas, un tas Kungs tos tur par nieku." (Ps. 2:1-4) Romiešu sardze un romiešu ieroči bija bezspēcīgi; tie nespēja noturēt kapā dzīvības Kungu. Viņa atbrīvošanas brīdis bija klāt.

81. "Kungs ir augšāmcēlies"

Mat. 28:2-4,11-15

[779] Nakts uz pirmās nedēļas dienas rītu lēnām pagāja. Bija pienācis vistumšākais brīdis - tieši pirms rītausmas. Kristus joprojām bija ieslodzīts šaurajā kapā. Lielais akmens bija savā vietā, romiešu zīmogs nebija noplēsts, un romiešu kareivji stāvēja sardzē. Tur bija arī neredzami sargi - visapkārt pulcējās ļaunu eņģeļu pulki. Ja tas būtu iespējams, tumsas lielkungs ar savu atkritušo karaspēku mūžīgi turētu aizzīmogotu kapu, kurā gulēja Dieva Dēls. Bet tad to aplenca Debesu karapulks. Kapu sargāja eņģeļi, kam piemita sevišķs spēks; tie gaidīja, kad varēs sveikt dzīvības Kungu.

"Un redzi, notika liela zemestrīce, jo tā Kunga eņģelis nāca no debesīm." Tērpies Dieva bruņojumā, šis eņģelis atstāja Debesu galmu. Dieva godības spožie stari gāja tam pa priekšu un apgaismoja ceļu. "Viņa izskats bija kā zibens, un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši."

Priesteri un vadoņi, kur ir jūsu sardzes vara? Drosmīgie kareivji, kas nekad nebija baidījušies no cilvēkiem, nu līdzinās gūstekņiem, kas uzvarēti bez zobena un šķēpa palīdzības. Seja, kurā tie raugās, nav vis mirstīga karavīra seja - tā ir Kunga karapulka visvarenākā eņģeļa seja. Šis vēstnesis ir ieņēmis vietu, kurā pirms krišanas atradās sātans. Viņš ir tas, kurš Betlēmes kalnos pasludināja Kristus dzimšanu. Zeme viņa klātbūtnē nodreb, tumsas spēki bēg, bet, kad viņš noveļ akmeni, šķiet, ka pašas Debesis ir ieradušās uz zemi. Kareivji vēro, kā varenais vēstnesis viegli noveļ akmeni, it kā tas būtu kāds olis, un iesaucas: "Dieva Dēls, nāc ārā! Tavs Tēvs Tevi sauc!" Kad Pestītājs nāk savā majestātē un godībā, eņģeļu pulks Viņa priekšā zemu noliecas pielūgsmē un apsveic ar slavas dziesmām.

Viena zemestrīce pieteica stundu, kad Kristus atdeva savu dzīvību, bet otra liecināja par brīdi, kad Viņš pēc savas uzvaras to atkal atguva. Tas, kurš bija uzvarējis nāvi un elli, ar uzvarētāja soļiem atstāja kapu - zemei grīļojoties, uzplaiksnot zibeņiem un nograndot pērkonam. Kad Viņš atkal atgriezīsies uz zemes, Viņš satricinās "ne tikai zemi, bet arī debesis". "Zeme zvalstīsies šurpu un turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls." "Debesis saritināsies kā grāmatas ritulis," "pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts." Bet "tas Kungs būs patvērums savai tautai un stipra pils Israēla bērniem." (Ebr. 12:26; Jes. 24:20; 34:4; 2. Pēt. 3:10; Joēla 4:16)

Jēzus nāves brīdī kareivji redzēja, kā dienas laikā zemi apņēma tumsa, bet augšāmcelšanās brīdī tie vēroja, kā eņģeļu spožums apgaismo nakti, un dzirdēja, kā tie, kas mājo Debesīs, lielā uzvaras priekā dzied: "Tu esi uzvarējis sātanu un tumsas spēkus; nāvi Tu esi aprijis uzvarā!"

Pagodināts Kristus atstājaapu, un romiešu sardze ar acīm Viņu pavadīja. Viņu skatiens bija piekalts Tam, kuru tie vēl pavisam nesen apsmēja un izmēdīja. Pagodinātajā Pestītājā tie saskatīja apsūdzēto, ko bija redzējuši tiesas zālē un kuram bija pinuši ērkšķu vainagu. Šis bija tas pats cilvēks, kurš stāvēja Pilāta un Hēroda priekšā, nenoliegdams savu apsūdzību un kura ķermeni klāja nežēlīgo sitienu brūces. Šis bija tas, kurš tika pienaglots pie krusta un par kuru priesteri un varas pārstāvji pašapmierināti šūpoja galvas, sacīdami: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt." (Mat. 27:42) Šis ir tas, kurš tika guldīts Jāzepa kapā. Pēc Debesu lēmuma gūsteknis tika atbrīvots. Pat tad, ja apbedījuma vietu apbērtu ar kalniem, tie nespētu aizturēt Kristu.

Redzēdami eņģeļus un pagodināto Pestītāju, romiešu sargi zaudēja samaņu un kļuva kā miruši. Tiklīdz Debesu pavadoņi bija skatienam izzuduši, karavīri pielēca kājās un, cik vien ātri ļodzīgās kājas nesa, skrēja uz dārza vārtu pusi. Streipuļodami kā piedzērušies, tie steidzās uz pilsētu un visiem, kurus satika, stāstīja par notikušo brīnumu. Kareivji devās pie Pilāta, taču ziņas pārtvēra jūdu vadītāji, tādēļ kopā ar augstajiem priesteriem tie viņus vispirms sauca pie sevis. Sargi izskatījās dīvaini. Drebēdami aiz bailēm, ar bālām sejām tie liecināja par Kristus augšāmcelšanos. Kareivji izstāstīja visu tieši tā, kā bija redzējuši; tie nevarēja paspēt izdomāt vai stāstīt neko citu, kā vienīgi patiesību. Ar grūtībām tie izmocīja vārdus: "Krustā sistais bija Dieva Dēls, mēs dzirdējām, ka kāds eņģelis Viņu pasludināja par Debesu Majestāti, par godības Ķēniņu."

Priesteri kļuva bāli kā līķi. Kajafa mēģināja kaut ko sacīt. Viņa lūpas gan kustējās, taču tās neizdvesa ne skaņas. Kareivji jau grasījās atstāt sanāksmju telpu, kad kāda balss tos aizturēja. Pēdīgi Kajafa bija atguvis spēju runāt. "Pagaidiet, pagaidiet!" viņš sacīja. "Nestāstiet nevienam, ko redzējāt!"

Tad kareivjiem tika uzdots sniegt melīgu ziņojumu. "Sakiet," priesteri mācīja, "ka Viņa mācekļi naktī atnāca, un, mums guļot, to nozaga." Bet kā gan karavīri varēja stāstīt, ka mācekļi līķi ir nozaguši tad, kad viņi paši gulējuši? Ja tie bija aizmiguši, kā viņi to varēja zināt? Un, ja mācekļi būtu izrādījušies vainīgi un būtu nozaguši Kristus ķermeni, vai tad priesteri nebūtu pirmie, kas viņus notiesātu? Vai arī, ja sargi būtu pie kapa gulējuši, vai priesteri nebūtu pirmie, kas tos apsūdzētu Pilātam?

Kareivji pārbijās jau no domas vien, ka tiem jāuzņemas vaina, apliecinot, ka ir gulējuši, atrazdamies postenī. Tas bija pārkāpums, ko sodīja ar nāvi. Vai lai tie nodod nepatiesu liecību, krāpdami ļaudis un riskēdami paši ar savu dzīvību? Vai viņi savu pienākumu nebija pildījuši uzticīgi, acis neaizvērdami? Uz ko gan tie varētu cerēt tiesā, apstiprinot tādu viltus liecību kaut vai par naudu?

Lai apklusinātu tik nevēlamo patiesību, priesteri apsolījās rūpēties par sardzes drošību, sacīdami, ka, tāpat kā viņi, arī Pilāts negribēšot, ka tautā izplatītos tādas ziņas. Tā romiešu karavīri par naudu jūdiem pārdeva savu sirdsapziņu. Pie priesteriem tie atnāca ar vispatiesāko un satraucošāko vēsti, bet aizgāja ar naudu un jūdu garīdzniecības sacerētu melu ziņojumu uz lūpām.

Pa to laiku vēsts par Kristus augšāmcelšanos jau bija nonākusi līdz Pilātam. Kaut arī viņš bija atbildīgs par Kristus notiesāšanu uz nāvi, tomēr daudz par to neraizējās. Jēzu gan viņš bija notiesājis nelabprāt un ar zināmu žēlumu, bet sirdsapziņas pārmetumus līdz šim vēl neizjuta. Tagad Pilāts ieslēdzās savā mājā un nolēma nevienu nepieņemt. Bet priesteri tomēr līdz viņam aizkļuva, pastāstīja savu izgudroto stāstu un pierunāja nesodīt sargus par nolaidību dienesta pienākumu pildīšanā. Pirms Pilāts tam piekrita, viņš vēl sargus pats slepeni nopratināja. Baidīdamies par savām dzīvībām, tie neuzdrošinājās neko slēpt, un tā Pilāts uzzināja visu, kas bija noticis. Viņš šo lietu tiešām tālāk nekārtoja, bet miera no šī brīža tam vairs nebija.

Kad Jēzus tika guldīts kapā, sātans gavilēja. Viņš uzdrošinājās cerēt, ka Pestītājs nekad vairs nebūs dzīvs. Viņš pieprasīja sev Kunga ķermeni un nolika ap kapu savu sardzi, pūlēdamies Kristu paturēt, un bija ārkārtīgi saniknots, kad, Debesu sūtnim tuvojoties, viņa eņģeļi aizbēga. Kad sātans ieraudzīja Kristu kā uzvarētāju iznākam ārā, viņš saprata, ka viņa valstībai būs gals un arī pašam beigās būs jāmirst.

Nonāvēdami Kristu, priesteri paši sevi bija padarījuši par sātana ieročiem. Nu tie atradās pilnīgi viņa varā. Tie bija sapinušies valgos, no kuriem vairs neredzēja citu izeju, kā vienīgi turpināt karu pret Kristu. Kad tie izdzirda vēsti par Viņa augšāmcelšanos, viņus pārņēma bailes no tautas dusmām. Tie juta, ka tagad briesmās ir viņu pašu dzīvības. Vienīgā cerība tiem šķita pierādīt, ka Kristus bijis krāpnieks un noliegt Viņa augšāmcelšanos. Tie uzpirka kareivjus un darīja visu, lai Pilāts klusētu. Savus melu ziņojumus tie izplatīja tuvu un tālu. Bet bija liecinieki, kurus tie nespēja apklusināt. Daudzi bija dzirdējuši kareivjus stāstām par Kristus augšāmcelšanos. Citiem parādījās daži no tiem, kas līdz ar Kristu bija uzmodināti no nāves, un pasludināja, ka Viņš ir augšāmcēlies. Priesteriem tika pienestas ziņas par personām, kas bija redzējušas šos augšāmcēlušos un dzirdējušas viņu liecību. Tā rakstu mācītāji un farizeji dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka, ejot pa ielu, vai savu māju klusumā tie kaut kur vaigu vaigā nesatiekas ar Jēzu Kristu. Atslēgas un aizbīdņi bija visai vājš nodrošinājums pret Dieva Dēlu. Dienu un nakti viņu acu priekšā vēl rēgojās baigais skats tiesas namā, kad tie bija saukuši: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!" (Mat. 27:25) Nekad neizgaisīs šīs atmiņas. Nekad tie negulēs saldā miegā.

Kad pie Kristus kapa atskanēja spēcīgā eņģeļa balss: "Tavs Tēvs Tevi sauc!", Pestītājs no kapa iznāca tās dzīvības spēkā, kas bija Viņā pašā. Tas pierādīja, cik patiesi ir bijuši Viņa vārdi: "Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. (..) Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt." Tā piepildījās pravietojums, par kuru Viņš bija runājis ar priesteriem un rakstu mācītājiem: "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." (Jāņa 10:17,18; 2:19)

Pār Jāzepa atvērto kapu Kristus uzvaroši pasludināja: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." Tādus vārdus varēja sacīt vienīgi Dievs. Visas radītās būtnes dzīvo, pateicoties Dieva gribai un spēkam. Tās ir atkarīgas no dzīvības, kas saņemta no Dieva. No visaugstākā serafa līdz viszemākajai dzīvajai būtnei, visus uztur viens dzīvības Avots. Vienīgi Tas, kurš ir viens ar Dievu, varēja sacīt: "Man ir vara savu dzīvību atdot un Man ir vara to atkal ņemt." Kristum bija vara saraut nāves saites, jo Viņš ir Dievs.

Kristus no mirušajiem uzcēlās kā pirmdzimtais no tiem, kas dus. Viņš bija tas, uz ko simboliski norādīja līgojamais kūlītis, un Viņa augšāmcelšanās notika tieši tajā dienā, kad Kunga priekšā tika nests līgojamais kūlītis. Šī simboliskā ceremonija tika izpildīta vairāk nekā tūkstoš gadu. No labības tīrumiem tika savāktas nobriedušās vārpas, un, kad ļaudis aizgāja uz Pasā svētkiem Jeruzālemē, tad šī pirmā raža tika līgota Kunga priekšā. Kamēr tāds ziedojums nebija pienests, neviens ar sirpi nedrīkstēja iziet savos tīrumos. Tā Kristus - pirmais kūlītis - ainoja lielo garīgo pļauju, kas tiks ievākta Dieva valstībai. Viņa augšāmcelšanās ir visu taisno mirušo augšāmcelšanās simbols un ķīla. "Jo, tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu." (1. Tes. 4:14)

Uzceldamies no kapa, Kristus sev līdzi izveda lielu gūstekņu pulku. Viņam mirstot, zemestrīce bija atvērusi to kapus, un, kad Viņš cēlās augšā, arī tie iznāca ārā līdz ar Viņu. Tie bija kādreizējie Dieva darba biedri, kas par savu uzticīgo liecību bija samaksājuši ar dzīvību. Tagad tiem vajadzēja liecināt par To, kurš viņus uzmodināja.

Savas kalpošanas laikā Jēzus uzmodināja daudzus mirušos. Viņš uzmodināja atraitnes dēlu Nainā, sinagogas priekšnieka meitiņu un Lācaru. Tomēr tie netika ietērpti nemirstībā. Pēc uzmodināšanas viņi joprojām bija pakļauti nāvei. Bet tie, kas iznāca no kapa līdz ar Kristus augšāmcelšanos, tika uzcelti mūžīgai dzīvei. Tie līdz ar Viņu pacēlās Debesīs kā pierādījums Viņa uzvarai pār nāvi un kapu. "Šie," sacīja Kristus, "nav vairs sātana cietumnieki, jo Es tos esmu atpircis. Es tos esmu izvedis no kapa kā sava spēka pirmdzimtos, lai tie ir, kur Es esmu, lai tie nekad vairs nepiedzīvo bēdas un nāvi."

Šie cilvēki aizgāja uz pilsētu un daudziem stāstīja, ka Kristus ir uzcēlies no nāves un tie ir uzmodināti līdz ar Viņu. Tādā veidā svētā augšāmcelšanās patiesība tika padarīta nemirstīga. Augšāmcēlušies svētie apliecināja, ka vārdi "tavi mirušie dzīvos, arī Manējo mirušās miesas" ir patiesi. Viņu augšāmcelšanās atainoja pravietojuma piepildīšanos nākotnē: "Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai." (Jes. 26:19)

Tiem, kas tic, Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Mūsu Pestītājā ir atjaunota dzīvība, kas tika zaudēta līdz ar grēku, jo Viņā ir dzīvība, un Viņš var darīt dzīvu, kuru vēlas. Viņam ir dotas tiesības dāvāt nemirstību. Dzīvību, ko Viņš atdeva, būdams cilvēka miesā, Viņš atkal ņēma, lai dotu to cilvēcei. "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzvība un pārpilnība," sacīja Kristus. "Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, viņā kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." "Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā." (Jāņa 10:10; 4:14; 6:54)

Tiem, kas tic, nāve nav nekas sevišķs. Kristus par to runāja kā par īsu mirkli. "Ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" Kristietim nāve ir tikai miegs, mirklis klusuma un tumsas. Dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā, un, kad "atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu." (Jāņa 8:51; Kol. 3:4)

Mirušie dzirdēja balsi, kas pie krusta sauca: "Viss piepildīts!" Tās skaņas pārvarēja kapu sienas un aicināja dusošos celties. Tieši tāpat būs tad, kad Kristus balss atskanēs no Debesīm. Šī balss sasniegs kapus un tos atvērs, un Kristū mirušie celsies augšā. Pestītāja augšāmcelšanās brīdī tika atvērti tikai nedaudzi kapi, bet Viņa otrās atnākšanas laikā visi dārgie mirušie dzirdēs Viņa balsi un iznāks ārā uz godības pilnu nemirstīgu dzīvi. Tas pats spēks, kas no nāves uzmodināja Kristu, uzmodinās arī draudzi un pagodinās to līdz ar Viņu pāri visām valdībām un varām, pāri ikvienam vārdam nevien šajā pasaulē, bet arī tajā, kas vēl nāks.

82. "Ko tu raudi?"

Mat. 28:1,5-8; Marka 16:1-8; Lūk. 24:1-12; Jāņa 20:1-18

[788] Sievietes, kas bija stāvējušas pie Kristus krusta, gaidīja, līdz pagāja sabata stundas. Pirmajā nedēļas dienā ļoti agri tās devās uz kapu, nesdamas līdzi dārgas zāles, ar ko svaidīt Pestītāja ķermeni. Tās nedomāja par Viņa augšāmcelšanos. Viņu cerības saule bija norietējusi, un pār sirdīm bija nolaidusies melna nakts. Iedamas tās pieminēja Kristus žēlastības darbus un Viņa teiktos mierinājuma vārdus, bet nemaz neatcerējās apsolījumu: "Es jūs atkal redzēšu." (Jāņa 16:22)

Par visu notikušo neko nenojauzdamas, tās tuvojās dārzam, pa ceļam savā starpā runādamas: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Tās apzinājās, ka pašas šo akmeni novelt nespēj, tomēr turpināja savu ceļu. Piepeši debesīs uzplaiksnīja spoža gaisma, taču tas nebija saullēkts. Zeme nodrebēja, un tās ieraudzīja, ka lielais akmens jau ir novelts. Kaps bija tukšs.

Visas sievietes pie kapa neatnāca no vienas puses. Marija Magdalēna ieradās pirmā. Ieraudzījusi novelto akmeni, viņa aizsteidzās par to ziņot mācekļiem. Pa to laiku pienāca pārējās sievietes. Pār kapu staroja gaisma, bet Jēzus ķermeņa tur vairs nebija. Vēl uzkavējušās, viņas pēkšņi pamanīja, ka nav vienas. Pie kapa sēdēja kāds spožās drēbēs ģērbies jauneklis. Eņģelis bija novēlis akmeni. Lai neizbiedētu Jēzus sekotājus, viņš bija pieņēmis cilvēka izskatu. Tomēr ap viņu vēl spīdēja Debesu godības gaisma, un sievietes iztrūkās. Tās pagriezās, lai bēgtu, bet eņģeļa vārdi lika apstāties. "Nebīstieties," tas sacīja, "jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja, un ejiet steigšus un sakiet viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies." Tad tās vēlreiz ielūkojās kapā un vēlreiz noklausījās brīnišķo vēsti, kuru tagad pasludināja otrs eņģelis: "Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, sacīdams: "Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešajā dienā augšāmcelties." "

"Viņš ir augšāmcēlies! Viņš ir augšāmcēlies!" Sievietes šos vārdus atkārtoja vēl un vēl. Tātad svaidāmās zāles vairs nav vajadzīgas. Pestītājs ir dzīvs un nav vairs miris. Tagad tās atcerējās, ka, runādams par savu nāvi, Viņš sacīja, ka celsies augšā. Ak, kas par dienu pasaulei! Sievietes "steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to pavēstīt Viņa mācekļiem."

Marija labo vēsti nebija dzirdējusi, tāpēc pie Pētera un Jāņa viņa devās ar skumju vēsti: "Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši." Mācekļi steidzās uz kapu un atrada visu tā, kā Marija bija sacījusi. Viņi redzēja tur noliktos autus, arī sviedrautu, bet Kungu tie neatrada. Tomēr arī te bija saskatāma noteikta liecība, ka Viņš ir augšāmcēlies. Līķauti nebija nevērīgi nosviesti pie malas, bet rūpīgi salocīti, katrs savā vietā. Jānis "redzēja un ticēja". Viņš gan vēl neizprata Rakstus, ka Kristum ir jāuzceļas no nāves, bet atcerējās Pestītāja vārdus, kas jau iepriekš vēstīja par Viņa augšāmcelšanos.

Kristus pats rūpīgi salocīja un nolika visus līķautus. Kad no Debesīm pie kapa ieradās spēcīgais eņģelis, tam pievienojās otrs, kas ar savu pulku bija sargājis Kunga ķermeni. Pirmais eņģelis novēla akmeni, bet otrais iegāja kapā un atraisīja apsējus no Jēzus ķermeņa. Tomēr Pestītājs pats ar savām rokām salocīja katru audekla gabalu un nolika to savā vietā. Nekas nav mazsvarīgs Tā acīm, kas vada kā zvaigznes, tā atomus. Visos Viņa darbos ir redzama kārtība un pilnība.

Marija pie kapa atkal ieradās kopā ar Jāni un Pēteri. Kad tie atgriezās Jeruzālemē, viņa palika. Raugoties tukšajā kapā, viņas sirds bija bēdu pārņemta, bet, ielūkojusies dziļāk, tur, kur Jēzus bija gulējis, viņa ievēroja divus eņģeļus - vienu galvgalī, otru kājgalī. "Sieva, ko tu raudi?" tie viņai vaicāja. "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši," Marija atbildēja.

Tā viņa novērsās pat no eņģeļiem, domādama, ka tai jāatrod kāds, kas varētu pateikt, kas izdarīts ar Jēzus ķermeni. Tad viņu uzrunāja kāda cita balss: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Asaru aizmiglotām acīm Marija redzēja tikai cilvēka stāvu, un domādama, ka tas ir dārznieks, sacīja: "Kungs, ja tu To esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" Ja šī bagātā vīra kapu uzskatīja par pārāk cienīgu kapa vietu Jēzum, tad Marija pati Viņam sagādās citu vietu. Ir taču viens kaps, ko paša Kristus balss padarīja tukšu - kaps, kurā gulēja Lācars. Vai tad viņa to nevarēja atvēlēt savam Kungam? Marija juta, ka rūpes par Jēzus dārgo, krustā sisto ķermeni tai sagādātu lielu mierinājumu bēdās.

Bet tad Jēzus to uzrunāja savā pazīstamajā balsī: "Marija!" Viņa saprata, ka tas nav svešinieks un pagriezusies ieraudzīja savu Kungu. Tā aizmirsa, ka Viņš bijis krustā sists. Traukdamās uz priekšu un it kā gribēdama apkampt Viņa kājas, tā izsaucās: "Rabuni!" Bet Kristus pacēla roku, brīdinādams: "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva, bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: "Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva." " Ar šo prieka vēsti Marija steidzās pie mācekļiem.

Jēzus atteicās pieņemt savu ļaužu pielūgsmi, pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debesu pagalmos, lai no paša Dieva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos un mīlēs tos, tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Kristum vajadzēja pabeigt darbu un piepildīt savu solījumu, kas vēstīja, ka "vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks vērtīgāks nekā Ofīra dārgumi." (Jes. 13:12*) Visa vara Debesīs un virs zemes tika nodota Dzīvības Lielkungam, un Viņš atgriezās pie saviem sekotājiem grēka pilnajā pasaulē, lai arī tiem piešķirtu savu varu un godību.

Kad Pestītājs atradās Dieva priekšā, saņemdams dāvanas draudzei, mācekļi vēl domāja par Viņa tukšo kapu, tie vēl sēroja un raudāja. Diena, kas visām Debesīm pārvērtā par nebeidzamām gavilēm, mācekļiem bija nedrošības, apmulsuma un neziņas diena. Viņu neuzticēšanās sieviešu liecībai pierāda, cik zemu bija noslīdējusi viņu ticība. Ziņa par Kristus augšāmcelšanos šķita tik pretēja viņu apsvērumiem, ka tie nespēja tai noticēt. Pēc viņu domām, tā likās pārāk jauka, lai varētu būt patiesa. Tie ļoti daudz bija dzirdējuši saduķeju tā sauktās zinātniskās teorijas, tāpēc priekšstats par augšāmcelšanos viņiem bija vājš. Tie gandrīz pat nesaprata, ko augšāmcelšanās no nāves varētu nozīmēt. Tie vienkārši šo domu nespēja aptvert.

"Noejiet," eņģeļi bija teikuši sievietēm, "un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." Šīs Debesu būtnes Kristu apsargāja Viņa dzīves laikā virs zemes. Tie bija liecinieki Viņa tiesāšanai un krustā sišanai un bija dzirdējuši mācekļiem sacītos vārdus. To varēja saprast no visa tikko teiktā, un šim faktam vajadzēja dot pārliecību par sacītā patiesumu. Tādus vārdus varēja runāt vienīgi viņu dzīvību atguvušā Kunga vēstneši.

"Sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim," teica eņģeļi. Kopš Kristus nāves Pēteri nospieda sirdsapziņas pārmetumi. Viņš nevarēja aizmirst savu apkaunojošo Kunga aizliegšanas gadījumu un Pestītāja mīlestības un sāpju pilno skatu. No visiem mācekļiem viņš bija izjutis visdziļāko nožēlu, tāpēc arī tika dots pierādījums, ka viņa atgriešanās ir pieņemta. Viņš tika nosaukts vārdā.

"Sakiet Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit." Visi mācekļi bija Jēzu atstājuši, tādēļ aicinājums ar Viņu satikties atkal ietvēra visus. Kristus tos nepameta. Kad Marija Magdalēna pastāstīja, ka redzējusi Kungu, viņa atkārtoja aicinājumu uz satikšanos Galilejā. Pēc tam šī vēsts tika sūtīta vēl trešo reizi. Atgriezies no Tēva apmeklējuma, Jēzus parādījās citām sievietēm, sacīdams: " "Esiet sveicinātas!" Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus saka uz tām: "Nebīstieties, ejiet un sakiet to maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs." " (Mat. 28:9)

Kad Kristus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās. Lai pierādītu, ka Viņš ir dzīvais Pestītājs, Kristus sarāva kapa važas, un nāve Viņu vairs nespēja turēt savā varā. Lai parādītu, ka Viņam vēl ir tā pati mīlestības pilnā sirds, tāda pati pazīstamā Skolotāja sirds, Jēzus tiem parādījās vairākas reizes. Viņš tos vēlējās iekļaut vēl ciešākā mīlestības lokā. "Ejiet un sakiet to Maniem brāļiem", Viņš teica, "lai viņi noiet uz Galileju."

Izdzirduši par šo tik konkrēti paredzēto satikšanos, mācekļi sāka pārdomāt Kristus vārdus, kad Viņš ar tiem jau iepriekš bija runājis par savu augšāmcelšanos. Bet pat tad tie vēl nepriecājās. Viņi nespēja atbrīvoties no šaubām. Mācekļi neticēja pat tad, kad sievietes apliecināja, ka Kungu jau ir redzējušas. Tie domāja, ka viņas varētu būt kādu ilūziju varā.

Šķita, ka pārbaudījumi nāca cits pēc cita. Sestajā nedēļas dienā tie bija redzējuši savu Kungu mirstam, pirmajā nedēļas dienā izrādījās, ka tiem nolaupīts Viņa ķermenis, turklāt mācekļus vēl apsūdzēja, ka viņi to esot nozaguši, lai maldinātu ļaudis. Tie bija izmisuši, necerēdami kādreiz novērst nepelnītās aizdomas, kas radīja tiem nelabvēlīgu ļaužu noskaņojumu. Viņi baidījās no priesteru naida un tautas dusmām. Tie ilgojās, kaut tagad līdzās būtu Jēzus, kas varēja palīdzēt visās grūtībās.

Bieži tie atkārtoja vārdus: "Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs." Vientuļi, sāpju sagrauztām sirdīm, tie pieminēja Jēzus teikto: "Kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?" (Lūk. 24:21; 23:31) Tie sapulcējās augšistabā, aizslēdza un aizbultēja durvis, zinādami, ka viņus kuru katru brīdi var piemeklēt mīļotā Mācītāja liktenis.

Bet visu šo laiku tie būtu varējuši līksmoties par augšāmcēlušos Pestītāju! Marija dārzā bija stāvējusi raudādama - tieši Jēzus tuvumā. Viņas acis asaru dēļ bija tik aizmiglotas, ka viņa nepazina savu Kungu. Arī mācekļu sirdis bija tik bēdu pilnas, ka tie neticēja ne eņģeļu vēstij, ne paša Kristus vārdiem.

Cik daudzi vēl šodien izturas tāpat kā mācekļi! Cik daudzi atkārto Marijas izmisuma pilnos vārdus: "Viņi Kungu (..) paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši." Cik daudziem noderētu Pestītāja mierinošie vārdi: "Ko tu raudi? Ko tu meklē?" Kristus stāv tiem blakus, bet šo cilvēku asaru aizmiglotās acis neredz Viņu. Viņš runā uz tiem, bet tie nesaprot.

Ak, kaut tiktu paceltas noliektās galvas, kaut acis varētu Viņu saskatīt un ausis ieklausīties Viņa balsī! "Ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies!" Aiciniet tos neskatīties uz Jāzepa jauno kapu, kas tika nosegts ar lielo akmeni un aizzīmogots ar romiešu zīmogu. Kristus tur vairs nav. Neskatieties uz tukšo kapu! Nesērojiet kā tie, kam nav cerības un palīga! Jēzus dzīvo, un tādēļ, ka Viņš ir dzīvs, arī mēs dzīvosim. No pateicīgām sirdīm, no svētās liesmas skartām lūpām lai atskan gaviļu dziesma: "Kristus ir augšāmcēlies! Viņš dzīvo, lai aizlūgtu par mums!" Satveriet šo cerību, tad tā dvēselei būs kā drošs, pārbaudīts enkurs. Ticiet, un jūs redzēsit Dieva godību!

83. Gājiens uz Emavu

Lūk. 24:13-33

[795] Augšāmcelšanās dienas novakarē divi no mācekļiem devās ceļā uz Emavu, kādu mazu pilsētiņu, astoņas jūdzes no Jeruzālemes. Šie mācekļi nebija ieņēmuši izcilu vietu Kristus darbā, bet tie bija uzticīgi Viņa sekotāji. Pilsētā tie bija ieradušies uz Pasā svētkiem un jutās visai satriekti par pēdējo dienu notikumiem. Tie jau bija dzirdējuši baumas par to, ka Kristus ķermenis esot izzagts no kapa, kā arī sieviešu ziņojumu, ka tās redzējušas eņģeļus un satikušas Jēzu. Tagad tie atgriezās mājās, lai pārdomātu un lūgtu. Noskumuši tie pievakarē gāja, pārrunādami tiesāšanas un krustā sišanas notikumus. Vēl nekad tie nebija jutušies tik mazdūšīgi. Bez cerības un bez ticības tie staigāja krusta ēnā.

Viņi vēl nebija nekur tālu tikuši, kad tiem piebiedrojās kāds svešinieks, bet tie bija tā aizņemti ar savām bēdām un pieviltajām cerībām, ka nepiegrieza tam sevišķu uzmanību. Viņi turpināja sarunāties, izteikdami to, kas bija viņu sirdīs. Tie pārsprieda Kristus sludinātās mācības, kuras šķita neizprotamas. Kad viņi pārrunāja nesenos notikumus, Jēzus vēlējās tos mierināt. Pestītājs redzēja viņu nomākto garastāvokli. Viņš saprata pretrunīgās, juceklīgās domas, kas izraisīja jautājumu: "Vai šis Cilvēks, kas pacieta, ka Viņu tā pazemo, var būt Kristus?" Tie vairs nespēja savaldīties un raudāja. Jēzus zināja, ka šo mācekļu sirdis bija mīlestībā pieķērušās Viņam; Viņš vēlējas noslaucīt mācekļu asaras un pildīt viņu sirdis ar prieku un līksmību. Tomēr vispirms bija jāsniedz mācības, ko tie nekad neaizmirsīs.

"Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens ar vārdu Kleops atbildēja un Viņam sacīja: "Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" " Tad tie Viņam izstāstīja par savu vilšanos un Mācītāju, kas "bija pravietis, varens vārdos un darbos Dieva un visas tautas priekšā", bet kuru "augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi" un piesituši krustā. Un tad ar izmisuma smeldzi sirdīs un drebošām lūpām tie piebilda: "Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs, un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas."

Savādi, ka šie mācekļi neatcerējās Kristus vārdus un neaptvēra, ka Viņš jau iepriekš par šiem notikumiem bija sludinājis. Tie nesaprata, ka šī ziņojuma pēdējai daļai vajadzēja piepildīties tikpat patiesi, kā piepildījās pirmā daļa - ka trešajā dienā Viņš atkal uzcelsies. To viņiem vajadzēja paturēt prātā. Priesteri un rakstu mācītāji gan to nebija aizmirsuši. "Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām Es celšos augšā." " (Mat. 27:62,63) Taču mācekļi šos vārdus neatcerējās.

"Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs, nesaprašas, un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?" " Mācekļi brīnījās, kas gan šis svešinieks varētu būt, ka spēja ieskatīties viņu sirds dziļumos un par visu runāt ar tādu nopietnību, sirsnību un līdzjūtību, - jā, pat ar cerību. Pirmo reizi kopš Kristus nodošanas tie sāka nojaust, ka vēl ir cerība. Tie vairākkārt jautājoši paskatījās uz savu ceļabiedru un nodomāja, ka Viņa vārdi skan tieši tā, it kā tos būtu teicis pats Kristus. Mācekļi jutās pārsteigti, un sirds tiem sāka pukstēt arvien straujāk.

Iesākdams ar Mozu, ar Bībeles vēstures pašām pirmajām lappusēm, Kristus izskaidroja visus Svētos Rakstus, kas attiecās uz Viņu. Ja Jēzus tiem būtu atklājies jau sākumā, mācekļi justos apmierināti un sava prieka pārpilnībā vairs ne pēc kā cita neilgotos. Bet tiem bija nepieciešams izprast Vecās Derības simbolu un pravietojumu norādījumus par Kristu. Uz tiem jābalstās viņu ticībai. Lai viņus pārliecinātu, Kristus nedarīja nekādus brīnumdarbus, bet vispirms izskaidroja Rakstus. Kunga nāvi tie bija uzskatījuši kā visu cerību zaudējumu, bet Viņš no pravietojumiem pierādīja, ka tā ir visstiprākais ticības balsts.

Pamācīdams šos mācekļus, Jēzus rādīja, cik svarīga ir Vecā Derība, jo tā liecina par Viņa misiju. Daudzi, kas sevi atzīst par kristiešiem, tagad atmet Veco Derību, apgalvodami, ka tā vairs nav vajadzīga. Bet tā nav Kristus mācība. Kristus to vērtēja tik augstu, ka kādā reizē pat sacīja: "Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšā." (Lūk. 16:31)

Tā ir Kristus balss, kas runā ar sentēvu un praviešu starpniecību no Ādama dienām līdz pat beigu laika notikumiem. Vecajā Derībā Pestītājs tiek atklāts tikpat skaidri kā Jaunajā. Tieši seno praviešu gaismā ļoti skaidri un skaisti izceļas Kristus dzīve un Jaunās Derības mācības. To, ka Kristus ir Dievs, pierāda brīnumdarbi, bet vēl stiprāki pierādījumi par to, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, atrodami, salīdzinot Vecās Derības pravietojumus ar Viņa dzīves aprakstu Jaunajā Derībā.

Atsaukdamies uz pravietojumiem, Kristus saviem mācekļiem sniedza skaidru priekšstatu par to, kādam Viņam vajadzēja atklāties kā cilvēkam. Mācekļu neizpratnes iemesls bija tas, ka viņi gaidīja Mesiju, kurš savu troni un ķēniņa varu ieņemtu tā, kā to vēlējās cilvēki. Tas traucēja iegūt pareizu izpratni par Viņa pazemošanos līdz viszemākajam stāvoklim, kādu vien var ieņemt. Kristus vēlējās, lai mācekļu izpratne būtu skaidra un precīza ikkatrā sīkumā. Cik vien tas iespējams, tiem vajadzēja iepazīties ar atziņu par Viņam nolemtā ciešanu kausa lomu. Viņš parādīja, ka šausmīgā cīņa, kuru tie vēl nespēja aptvert, bija pirms pasaules radīšanas slēgtās derības piepildījums. Kristum bija jāmirst kā jebkuram likuma pārkāpējam, kurš turpina grēkot. Tam visam bija jābūt, taču tam nebija jābeidzas ar sakāvi, bet gan ar godpilnu, mūžīgu uzvaru. Jēzus mācekļiem sacīja, ka ir jāpieliek visas pūles, lai pasauli glābtu no grēka. Viņa sekotājiem ir jādzīvo, kā Viņš ir dzīvojis, un jāstrādā, kā Viņš ir strādājis - ar stingru, neatlaidīgu piepūli.

Tā Kristus sarunājās ar mācekļiem, atvērdams viņu prātus, lai tie saprastu Rakstus. Mācekļi bija noguruši, taču saruna nezaudēja savu spraigumu. Pār Pestītāja lūpām nāca dzīvības un pārliecības vārdi. Taču joprojām viņu acis tika turētas aizvērtas, un tie Viņu nepazina. Kad Kristus stāstīja par Jeruzālemes izpostīšanu, tie raudādami noskatījās uz bojāejai lemto pilsētu. Mācekļi nemaz nenojauta, kas ir viņu ceļabiedrs. Tiem ir prātā nenāca, ka Tas, par kuru risinājās saruna, pašlaik iet kopā ar viņiem, jo Kristus par sevi runāja trešajā personā. Tie domāja, ka Viņš ir viens no lielo svētku apmeklētājiem, kas tagad devās mājup. Pa nelīdzenajiem akmeņiem Viņš gāja tikpat uzmanīgi kā abi ceļabiedri, laiku pa laikam līdz ar tiem apstādamies, lai nedaudz atpūstos. Tā šie ļaudis gāja pa kalnaino ceļu, bet viņus pavadīja Tas, kuram drīz bija jāieņem vieta pie Dieva labās rokas un kurš varēja sacīt: "Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18)

Pa to laiku saule bija norietējusi, un, pirms ceļinieki nonāca līdz atpūtas vietai, laukstrādnieki bija atstājuši savu darbu. Kad mācekļi jau grasījās ieiet mājā, svešinieks izlikās, ka nolēmis turpināt ceļu. Taču mācekļus kaut kas vilka pie Viņa. Viņu dvēseles alka klausīties šī svešinieka vārdos. "Paliec pie mums," tie sacīja. Izskatījās, ka Viņš nevēlas pieņemt uzaicinājumu, taču mācekļi neatkāpās un turpināja lūgt: "Vakars metas, un diena jau pagalam!" Kristus paklausīja lūgumam un "iegāja pie tiem palikt."

Ja mācekļi nebūtu bijuši uzstājīgi, tie nebūtu uzzinājuši, ka viņu ceļabiedrs ir augšāmceltais Kungs. Kristus nekad nevienam neuzspiež savu klātbūtni. Viņš izraisa interesi par sevi cilvēkos, kam Viņš ir vajadzīgs. Ar prieku Pestītājs ieiet visnecilākajā mājā un vispazemīgākajā sirdī. Ja cilvēki ir vienaldzīgi pret Debesu Viesi un nedomā par Viņu, nedz lūdz Viņu palikt, tad Viņš paiet garām. Tā daudzi piedzīvo lielus zaudējumus. Tie nepazīst Kristu vairāk kā mācekļi, kas kopā ar viņu gāja pa ceļu.

Vienkāršās vakariņu maizes drīz ir sagatavotas. Tās tiek pasniegtas viesim, kurš sēž galda galā. Tad Viņš izstiepj rokas, lai svētītu ēdienu. Mācekļi pārsteigumā saraujas. Ceļabiedrs izstiepj rokas tieši tā, kā to mēdza darīt Kungs. Tie paskatās vēlreiz un pamana Viņa rokās naglu rētas. Abi reizē viņi iesaucas: "Tas ir Kungs Jēzus! Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem!"

Tie pieceļas, lai mestos zemē pie Kunga kājām un pielūgtu Viņu, taču Viņš piepeši nozūd skatienam. Mācekļi joprojām noraugās uz vietu, kur nupat atradās Tas, kura ķermenis vēl nesen gulēja kapā, un saka viens otram: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?"

Bet nu, saņēmuši tik svarīgas ziņas, tie vairs nespēj sēdēt, rokas klēpī salikuši. Nogurums un izsalkums ir pazudis. Mācekļi atstāj vakariņas neaiztiktas un nekavējoties dodas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, steigdamies vēsti aiznest uz pilsētu pārējiem mācekļiem. Vietām ceļš ir bīstams, taču tie rāpjas pa stāvām kraujām un slidenām klintīm. Tie neredz un nezina, ka viņus sargā Tas, ar kuru kopā Viņi bija ceļojuši. Ar ceļinieka nūju rokās tie spraucas uz priekšu, gribēdami iet ātrāk, nekā uzdrīkstas. Brīžiem tie maldās, un brīžiem atkal atrod ceļu. Tie gan skrien, gan klūp, pielikdami visus spēkus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, bet neredzamais Ceļabiedrs iet līdzi.

Nakts ir tumša, taču pār ceļiniekiem spīd Taisnības Saule. Viņu sirdis priekā gavilē, un tiem šķiet, ka viņi ir nokļuvuši jaunā pasaulē. Kristus nu ir dzīvais Pestītājs; tie Viņu vairs neapraud kā mirušu. "Kristus ir augšāmcēlies," - mācekļi atkārto vēl un vēl. Tā ir vēsts, ko viņi nes noskumušajiem - tiem ir jāizstāsta brīnumainais notikums ceļā uz Emavu. Tiem ir jāpastāsta, kas viņiem piebiedrojies ceļā. Viņi nes vislielāko vēsti, kas jebkad sniegta pasaulei - labo vēsti, uz kuras balstās visas cilvēces cerības gan šim laikam, gan mūžībai.

84. "Miers ar jums!"

Lūk. 24:33-48; Jāņa 20:19-29

[802] Sasnieguši Jeruzālemi, mācekļi ieiet pa austrumu vārtiem, kas svētku laikā ir atvērti arī naktī. Māju logi ir tumši, un visur valda klusums, taču abi ceļinieki mēnessgaismā iet pa šaurajām ielām. Tie dodas uz augšistabu, kur pēdējā vakarā pirms nāves Jēzus pavadīja vairākas stundas. Tie zina, ka šeit viņi atradīs savus brāļus. Kaut arī ir vēls, viņi zina, ka mācekļi negulēs, kamēr nebūs noskaidrojuši, kas noticis ar viņu Kunga ķermeni. Istabas durvis izrādās stingri aizbultētas, un tie klauvē, taču neviens neatsaucas. Viss ir kluss. Tie nosauc savus vārdus. Tad durvis tiek uzmanīgi atvērtas, tie ieiet, un līdz ar viņiem ieiet vēl kāds, kurš nav redzams. Durvis atkal tiek aizbultētas, lai neierodas kāds spiegs.

Visi ir pārsteigti un satraukti. Istabā daudzās balsīs atskan slava un pateicība: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies." Tikpat steidzīgi, cik bija gājuši, abi ceļinieki aizelsušies stāsta, kā brīnumainā veidā tiem parādījies Jēzus. Tikko viņi ir beiguši, daži saka, ka nespēj tam noticēt, jo tas izklausās pārāk labi. Piepeši viņu priekšā nostājas vēl kāds. Visas acis noraugās uz Svešinieku. Neviens taču nebija klauvējis! Nebija dzirdami arī nekādi soļi. Mācekļi ir izbijušies un nespēj aptvert, ko tas nozīmē. Bet tad tie dzird balsi, kas nav neviena cita, kā viņu Mācītāja balss. Skaidri un noteikti no Viņa lūpām atskan vārdi: "Miers ar jums!"

"Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš tiem sacīja: "Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet, jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam. Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un kājas."

Viņi redzēja nežēlīgo naglu saplosītās rokas un kājas. Tie pazina Viņa balsi, kas nelīdzinājās nevienai citai balsij, ko tie jebkad bija dzirdējuši. "Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: "Vai jums ir kas ēdams? Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, visiem redzot." "Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami." Ticība un prieks stājās neticības vietā, un ar vārdos neizsakāmām jūtām tie atzina savu augšāmcēlušos Pestītāju.

Jēzum dzimstot, eņģeļi pasludināja: "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!" Arī tagad, pirmo reizi pēc savas augšāmcelšanās parādoties mācekļiem, Pestītājs tos uzrunāja ar svētību vārdiem: "Miers ar jums!" To Jēzus vienmēr ir gatavs novēlēt šaubu un baiļu nomāktām dvēselēm. Viņš gaida, ka mēs atvērsim savas sirds durvis un teiksim: "Paliec pie mums!" Viņš saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani." (Atkl. 3:20)

Jēzus augšāmcelšanās simboliski aino visu ticīgo augšāmcelšanos, kuri dus Viņā. Mūžam dzīvā Pestītāja seja, Viņa izturēšanās, Viņa valoda - viss mācekļiem bija pazīstams. Kā Kristus uzcēlās no nāves, tā reiz celsies visi, kas miruši Viņā. Mēs pazīsim savus draugus, kā mācekļi pazina Jēzu. Šīs zemes dzīvē tie var saslimt vai tikt sakropļoti, bet tad tie piecelsies pilnīgā veselībā un skaistumā. Taču arī godības miesā viņu identitāte būs pilnīgi saglabāta. Tad mēs pazīsim citus tāpat, kā tie pazīs mūs. (1. Kor. 13:12) Jēzus vaiga apgaismotajās tuvinieku sejās mēs ieraudzīsim pazīstamus vaibstus.

Kad Jēzus sastapās ar saviem mācekļiem, Viņš tiem atgādināja pirms nāves sacītos vārdus, ka ir jāpiepildās visam, kas par Viņu rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās. "Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešajā dienā, un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Un jūs esat liecinieki tam visam."

Mācekļi sāka saprast sava darba raksturu un tā apjomu. Tagad tiem pasaulei vajadzēja sludināt Kristus uzticētās brīnišķās patiesības. Viņa dzīves notikumus, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, pravietojumus, kas uz šiem notikumiem norādīja, Dieva bauslības svētumu, pestīšanas plāna noslēpumus, Jēzus varu piedot grēkus - to visu viņi bija redzējuši, un to tiem vajadzēja darīt zināmu pasaulei. Aicinot nožēlot grēkus un uzticēties Pestītāja spēkam, tiem jāsludina miera un pestīšanas Evaņģēlijs.

"Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." " Svētais Gars vēl pilnībā neatklājās, jo Kristus vēl nebija pagodināts. Bagātīga Svētā Gara piešķiršana notika tikai pēc Kristus pacelšanās Debesīs, bet bez Svētā Gara saņemšanas mācekļi nespēja izpildīt savu uzdevumu - pasludināt pasaulei Evaņģēliju. Taču tagad Gars tika dots ar sevišķu nolūku. Pirms mācekļi varēja pildīt savus amata pienākumus draudzē, Kristus tiem deva savu Garu. Viņš tiem uzticēja vissvētāko uzdevumu un vēlējās, lai tie aptver, ka bez Svētā Gara šis darbs nav padarāms.

Svētais Gars ir dvēseles garīgās dzīves elpa. Svētā Gara piešķiršana ir Kristus dzīvības piešķiršana. Tas saņēmēju piepilda ar Kristus īpašībām. Vienīgi tie, kurus šādi Dievs ir pamācījis, pie kuriem notiek iekšēja Gara darbība un kuru dzīvē atklājas Kristus, var būt pārstāvji, kas kalpo draudzei.

"Kam jūs grēkus piedosit," sacīja Kristus, "tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Ar to Kristus nevienam cilvēkam nepiešķir tiesības tiesāt citus. Kalna svētrunā Viņš to aizliedza. Tādas tiesības pieder vienīgi Dievam. Bet draudzei tās organizētajā veidā Viņš uzliek atbildību par atsevišķiem locekļiem. Draudzei ir pienākums grēciniekus brīdināt, pamācīt un, ja iespējams, pacelt. "Norāj, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos," saka Kungs. (2. Tim. 4:2) Uzticīgi nostājies pret netaisnību! Brīdini katru dvēseli, kas ir briesmās! Neļauj nevienam pievilties! Sauc grēku tā īstajā vārdā! Pasludini, ko Dievs sacījis par melošanu, dusas dienas pārkāpšanu, zagšanu, par kalpošanu elkiem un par ikvienu citu ļaunumu! "Tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību." (Gal. 5:21) Ja tie paliek grēkos, tad spriedums, ko jūs esat pasludinājuši no Dieva Vārda, tiek apstiprināts Debesīs. Izvēlēdamies grēkot, tie atsakās no Kristus, un draudzei jāparāda, ka tā neatzīst viņu darbus, citādi arī tā apkauno savu Kungu. Tai par grēku jārunā tā, kā runā Dievs. Tai jānostājas tā, kā Dievs pavēl, tad tās rīcība tiek apstiprināta Debesīs. Kas nicina draudzes autoritāti, nicina paša Kristus autoritāti.

Bet šai lietai ir arī sava gaišā puse: "Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti." Lai šī doma vienmēr ir pirmajā vietā! Lai, darbojoties pie tiem, kas maldās, ikviena skats tiek pievērsts Kristum! Lai gani rūpējas par Kunga avīm! Lai ar tiem, kas maldās, viņi runā par Pestītāja piedodošo žēlastību! Lai tie skubina grēcinieku nožēlot un ticēt Tam, kas var piedot! Lai tie sludina, balstoties uz Dieva Vārda autoritāti, un lai saka: "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības." (1. Jāņa 1:9) Visiem, kas nožēlo grēkus, pieder drošs apsolījums: "Viņš atkal par mums apžēlosies, Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos." (Mih. 7:19*)

Lai draudze grēcinieka nožēlu pieņem ar pateicīgām sirdīm! Ikviens nožēlojošais no neticības tumsas jāizved ticības un taisnības gaismā. Viņa trīcošā roka jāieliek Jēzus mīļajā rokā. Tāda grēku piedošana tiek apstiprināta Debesīs.

Tikai tādā izpratnē draudzei ir tiesības piedot grēkus. Grēku atlaišanu var iegūt vienīgi Kristus nopelnā. Nevienam cilvēkam, nevienai cilvēku kopai nav dota vara atbrīvot dvēseli no noziegumiem. Kristus saviem mācekļiem pavēlēja Viņa vārdā sludināt grēku piedošanu visām tautām, bet tiem pašiem nebija varas piedot kaut vienu vienīgu grēku, jo "nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." (Ap. d. 4:12)

Kad Jēzus pirmo reizi satikās ar mācekļiem augšistabā, Toma tur nebija. Vēlāk Toms dzirdēja pārējos par šo notikumu runājam un saņēma bagātīgus pierādījumus, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bet viņa sirdi pildīja grūtsirdība un neticība. Dzirdot mācekļus stāstām par Pestītāja vairākkārtējo brīnišķo parādīšanos, viņš iegrima vēl dziļākā izmisumā. Ja Jēzus tiešām bija uzcēlies no nāves, tad vairs nevarēja cerēt uz kaut kādu šīs zemes valstību. Turklāt doma, ka Kungs jau parādījies visiem mācekļiem, izņemot viņu, sāpīgi skāra Toma iedomību. Viņš apņēmās neticēt un veselu nedēļu kavējās domās par savu nožēlojamo stāvokli, kas šķita jo tumšāks, salīdzinot ar viņa brāļu ticību un cerību.

Šajā laikā tas atkārtoti apgalvoja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās, un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Viņš negribēja skatīties ar savu brāļu acīm, nedz savā ticībā balstīties uz viņu liecību. Viņš gan karsti mīlēja savu Kungu, taču tagad ļāva prātu un sirdi pārņemt greizsirdībai un neticībai.

Mācekļu pulciņš pazīstamo augšistabu bija padarījis par savu pagaidu mītni, kur vakaros visi, izņemot Tomu, parasti sanāca kopā. Kādu vakaru arī Toms nolēma ar tiem satikties. Kaut arī Toms neticēja, tam tomēr bija vāja cerība, ka labā vēsts varētu izrādīties patiesa. Vakariņas ēzdami, mācekļi pārrunāja pierādījumus, ko Kristus tiem bija atklājis no pravietojumiem. "Durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk, stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" "

Griezdamies pie Toma, Viņš sacīja: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku, un liec to Manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Šie vārdi pierādīja, ka Jēzum ir zināmas Toma domas un izjūtas. Šaubu pārņemtais māceklis zināja, ka neviens no viņa biedriem Jēzu nebija redzējis veselu nedēļu. Tie Mācītājam nevarēja pastāstīt par viņa neticību. Viņš saprata, ka tas ir Kungs, un citi pierādījumi vairs nebija vajadzīgi. Sirds krūtīs priecīgi gavilēja un, izsaukdamies: "Mans Kungs un mans Dievs!", viņš metās Jēzum pie kājām.

Jēzus šo atzīšanos pieņēma, bet maigi norāja viņa neticību: "Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Kristum Toma ticība būtu bijusi daudz patīkamāka, ja māceklis ticētu uz brāļu liecības pamata. Ja šodien pasaule sekotu Toma paraugam, tad pestīšanai neviens neticētu, jo visiem, kas tagad pieņem Kristu, jābalstās uz citu izteiktām liecībām.

Daudzi, kuri šaubās, aizbildinās ar to, ka tie ticētu, ja tiem būtu tādi pierādījumi, kādus Toms saņēma no saviem biedriem. Tie neaptver, ka viņiem šodien ir ne tikai šie pierādījumi, bet arī vēl citi. Daudzi, kas līdzīgi Tomam gaida, lai tiktu atņemti visi iemesli šaubām, tā arī nekad nepiedzīvos savu vēlmju piepildīšanos. Tie pamazām nocietinās neticībā. Kas sevi pieradina skatīties uz tumšo pusi, kurnēt un žēloties, tie nezina, ko viņi dara. Tie sēj šaubu sēklu, kurai sekos šaubu raža. Brīdī, kad ticība un paļāvība būs visvairāk nepieciešama, daudzi vairs nebūs spējīgi cerēt un ticēt.

Uzrunājot Tomu, Jēzus saviem sekotājiem sniedza pamācību. Viņa priekšzīme rāda, kā mums jāizturas pret tiem, kuru ticība ir vāja un kuri pirmajā vietā izvirza savas šaubas. Jēzus Tomu neapbēra ar pārmetumiem. Viņš arī nesāka ar mācekli diskutēt, bet pats atklājās tam, kurš šaubījās. Diktēdams noteikumus, pie kādiem viņš ticēs, Toms rīkojās ļoti neprātīgi, bet Jēzus ar savu cēlo mīlestību un pretimnākšanu salauza visus šķēršļus. Neticību reti var uzvarēt ar strīdiem vai polemiku. Tādos gadījumos tā parasti tikai uzsāk aizstāvēties un meklē jaunus iemeslus, lai attaisnotos. Bet atklājiet tiem Jēzu Viņa mīlestībā un žēlastībā kā krustā sisto Pestītāju, tad no daudzām kādreiz negribīgām lūpām atskanēs Toma liecība: "Mans Kungs un mans Dievs!"