Laikmetu ilgas

20. "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat"

Jāņa 4:43-54

[196] Galilejieši, kas atgriezās no Pasā svētkiem, pārnesa mājās ziņas par redzētajiem brīnumdarbiem. Jeruzālemes augsto garīdznieku izsacītais spriedums pret Jēzu pavēra Viņam ceļu Galilejā. Tautā bija daudz ļaužu, kas skuma par dievnama apgānīšanu un žēlojās par priesteru mantkārību un augstprātību. Tie cerēja, ka šis Cilvēks, kas piespieda bēgt rakstu mācītājus, varētu būt gaidītais Atbrīvotājs. Tagad pienākušās ziņas šķita apstiprinām viņu visspožākās cerības. Stāstīja, ka pravietis esot paziņojis, ka Viņš ir Mesija.

Bet Nācaretes iedzīvotāji Viņam neticēja. Tieši šī iemesla dēļ Jēzus neapmeklēja Nācareti, iedams uz Kānu. Mācekļiem Pestītājs paskaidroja, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē. Cilvēki raksturu vērtē pēc tā, ko viņi paši spēj atzīt kā vērtību. Aprobežotie un pasaulīgie par Jēzu sprieda pēc Viņa zemās izcelsmes, vienkāršā apģērba un ikdienas darba. Viņi nespēja novērtēt Tā dvēseles skaidrību, kuru neaptraipīja neviens grēks.

Vēsts, ka Kristus atgriezies Kānā, ātri izplatījās pa visu Galileju, nesdama cerību cietējiem un nelaimīgajiem. Kapernaumā šī ziņa saistīja kāda jūdu augstmaņa, valdnieka galminieka uzmanību. Viņa dēls slimoja ar šķietami nedziedināmu slimību. Ārsti sprieda, ka tam jāmirst, bet tēvs, izdzirdis par Jēzu, nolēma meklēt Viņa palīdzību. Bērns bija ļoti vārgs, tādēļ visi baidījās, ka viņš varētu neizturēt līdz tēva pārnākšanai. Tomēr galminieks juta, ka viņam jāiet pašam, cerot, ka tēva lūgums spēs modināt Lielā Ārsta līdzjūtību.

Nonācis Kānā, viņš atrada ļaužu pūļa ielenkto Jēzu. Ar drebošu sirdi tas spraucās cauri pie Pestītāja. Ieraugot no ceļa noputējušu, nogurušu un vienkāršās drēbēs tērptu vīru, viņa ticība sāka svārstīties. Augstmanis šaubījās, vai šis cilvēks varēs izpildīt viņa vēlēšanos, tomēr lūdza sarunu ar Jēzu, izstāstīja savas ierašanās iemeslu un sirsnīgi aicināja Pestītāju nākt viņam līdzi uz mājām. Bet Jēzum viņa bēdas jau bija zināmas. Pestītājs viņa nelaimi redzēja vēl pirms tam, kad galminieks atstāja savas mājas.

Tomēr tieši tāpat Viņš zināja, ka tēvs savā prātā ticībai bija uzstādījis noteikumus. Tas Jēzu par Mesiju atzītu tikai tad, ja viņa lūgums tiktu izpildīts. Kad nu galminieks ar sāpīgu sasprindzinājumu gaidīja atbildi, Jēzus sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat."

Neskatoties uz visiem pierādījumiem, ka Jēzus ir Kristus, lūdzējs tomēr bija nolēmis ticēt Viņam tikai tad, ja lūgums tiks izpildīts. Pestītājs šo jautājošo neticību salīdzināja ar samariešu vienkāršo paļāvību, kas neprasīja ne brīnumus, ne zīmes. Kristus vārdam, par Viņa dievišķo izcelsmi mūžam klātesošajam pierādījumam, jau pašam par sevi bija pārliecinošs spēks, kas aizsniedza šo ļaužu sirdis. Tādēļ Kristum sāpēja, ka Viņa paša tauta, kurai bija uzticēti svētie pravietojumi, nesadzirdēja Dieva balsi, kas caur Viņa Dēlu runāja uz tiem.

Zināma ticība galminiekam tomēr bija, jo viņš atnāca lūgt pēc savas izpratnes visdārgāko svētību. Tomēr Jēzus vēlējās dot vēl lielāku dāvanu. Kungs gribēja ne tikai dziedināt slimo dēlu, bet arī pašu galminieku un viņa saimi padarīt par pestīšanas svētību dalībniekiem, tā iededzot gaismu Kapernaumā, kurai drīz vajadzēja kļūt par Viņa darbības lauku. Augstmanim bija nepieciešams izjust savu vajadzību, pirms tas varētu ilgoties pēc Kristus žēlastības. Šim galminiekam līdzīgi bija daudzi viņa tautieši. Tie par Jēzu interesējās savtīgu nolūku dēļ, jo, pateicoties Viņa spēkam, cerēja saņemt sevišķas svētības. Tie savu ticību pamatoja uz laicīgo labumu piešķiršanu, bet neapzinājās savu gara nabadzību un dievišķās žēlastības vajadzību.

Pestītāja vārdi kā spožs zibens apgaismoja galminieka sirdi. Viņš saprata, ka Jēzu ir meklējis savtīgu nolūku dēļ. Svārstīgā ticība tam atklājās savā īstajā gaismā. Ar dziļām sāpēm viņš aptvēra, ka šaubas var maksāt dēla dzīvību. Viņš atzina, ka stāv Tā priekšā, kas spēj lasīt domas un kam ir iespējamas visas lietas. Dvēseles bailēs tas izsaucās: "Kungs, nāc pirms mans dēls mirst." Tagad Viņš ticībā satvēra Kristu tā, kā kādreiz Jēkabs, cīnīdamies ar eņģeli: "Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi." (1. Moz. 32:27)

Viņš arī uzvarēja līdzīgi Jēkabam. Pestītājs nevarēja novērsties no dvēseles, kas Viņam tik ļoti bija pieķērusies un savā lielajā vajadzībā lūdzās. "Ej," Viņš sacīja, "tavs dēls dzīvs." Galminieks atstāja Kristu, pildīts ar vēl nekad neizjustu mieru un prieku. Viņš ne tikai ticēja, ka dēls izveseļosies, bet bija pilnīgi pārliecināts, ka Jēzus ir Pestītājs.

Vienlaicīgi tie, kas atradās pie mirstošā bērna Kapernaumā, ievēroja piepešu un neizprotamu pārmaiņu. No cietēja sejas pazuda nāves ēna. Drudža kvēli aizstāja atgūtās veselības maigais sārtums. Nespodrajās acīs iemirdzējās saprāta gaisma, un vārgajā, novājējušajā ķermenī atgriezās spēks. Bērnam vairs nebija redzamas nekādas slimības pazīmes. Viņa kaistošais ķermenis kļuva maigs un valgs, un zēns iegrima mierīgā snaudā. Drudzis viņu atstāja pašā dienas karstumā. Ģimene jutās pārsteigta un ļoti iepriecināta.

Kāna nebija tik tālu no Kapernaumas, ka galminieks nevarētu sasniegt mājas tanī pašā vakarā pēc sarunas ar Jēzu, bet viņš nesteidzās atpakaļ. Kapernaumā tas nonāca tikai nākamajā rītā. Ak, kas tā bija par pārnākšanu! Dodoties meklēt Jēzu, viņa sirds bija bēdu nomākta. Saule tam likās nežēlīga un putnu dziesmas kā izsmiekls. Cik atšķirīgas bija viņa izjūtas tagad! Visa apkārtne šķita pārmainījusies. Visu viņš redzēja pavisam citām acīm. Ceļojot agrā rīta klusumā, likās, ka daba tagad kopā ar viņu slavē Dievu. Vēl labu gabalu no mājām tam pretī nāca kalpi, lai atvieglotu viņa bēdu nastu. Galminieks par viņu ziņojumu neizrādīja nekādu pārsteigumu, bet ar lielu interesi, ko tie nevarēja izprast, izjautāja, kurā stundā bērna stāvoklis sācis uzlaboties. Tie atbildēja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis." Tajā pašā brīdī, kad tēvs ticībā paļāvās uz apsolījumu: "Tavs dēls dzīvs", dievišķā mīlestība bija skārusi mirstošo bērnu.

Tēvs steidzās apsveikt savu dēlu. Viņš spieda to sev pie krūtīm kā no nāves uzmodinātu un atkal no jauna pateicās Dievam par brīnišķo dziedināšanu.

Augstmanis ilgojās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Kad tas vēlāk dzirdēja Kristus sludināšanu, tad kopā ar visu savu ģimeni kļuva par Viņa mācekļiem. Šī cilvēka bēdas tika svētītas ar visas ģimenes atgriešanos. Vēsts par brīnumdarbu ātri izplatījās, un Kapernaumā, kur tika darīti tik daudzi vareni darbi, bija sagatavots ceļš Kristus personīgai kalpošanai.

Tas, kurš svētīja galminieku Kapernaumā, tikpat ļoti ilgojas svētīt arī mūs. Bet, tāpat kā noskumušais tēvs, arī mēs bieži vien Kristu meklējam ar nolūku iegūt kādu laicīgu labumu. Savu uzticību Viņa mīlestībai mēs balstām uz nosacījumu, ka mūsu lūgums tiks izpildīts. Bet Pestītājs ilgojas piešķirt daudz lielākas svētības, nekā mēs prasām. Viņš vilcinās atbildēt uz mūsu lūgumiem tāpēc, lai varētu parādīt mūsu pašu siržu ļaunumu un lielo vajadzību pēc Viņa žēlastības. Viņš vēlas, lai mēs atsacītos no savtības, kas mūs pamudina Viņu meklēt. Atzīstot savu bezspēcību un lielo vajadzību, mums pilnīgi jāuzticas Viņa mīlestībai.

Galminieks gribēja redzēt lūguma piepildīšanos, pirms viņš pats būtu sācis ticēt, bet viņam vajadzēja uzticēties tam, ko saka Jēzus, - ka lūgums ir uzklausīts un svētība piešķirta. Šī mācība jāapgūst arī mums. Mums jātic ne tikai tad, kad redzam un jūtam, ka Dievs mūs dzird. Mums jāuzticas Viņa apsolījumiem. Nākot pie Viņa ticībā, ikviens lūgums sasniegs Dieva sirdi. Kad mēs esam lūguši sev svētības, mums jātic, ka tās saņemsim, un jāpateicas par saņemto. Pēc tam jāķeras pie saviem pienākumiem, apzinoties, ka svētība nāks tad, kad tā mums būs visvairāk vajadzīga. Kad mēs to iemācīsimies, tad arī apzināsimies, ka mūsu lūgšanas ir atbildētas. Dievs "savā bagātībā un varenībā (..), darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam." (Ef. 3:16,20)

21. Betezdā un Sinedrijā

(Jāņa 5. nod.)

[201] "Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betezda, ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanos."

Zināmos laikos šī dīķa ūdens bija sakustējies, tādēļ pastāvēja uzskats, ka tas ir pārdabisku spēku iespaidā un ka ikviens, kas, dīķim saviļņojoties, pirmais iekāps ūdenī, tiks dziedināts, lai arī kāda kaite tam nebūtu. Šo vietu apmeklēja simtiem slimnieku, bet, kad ūdens sakustējās, drūzma bija tik liela un visi tā traucās uz priekšu, ka vājākos vīriešus, sievietes un bērnus samina zem kājām. Daudzi pat nenonāca dīķa tuvumā. Citi, kam izdevās to sasniegt, nomira krastā. Šajā vietā bija uzceltas nojumes, lai slimie būtu pasargāti no dienas karstuma un nakts aukstuma, jo bija daži, kas šajās ailēs pavadīja arī naktis, dienu no dienas rāpdamies uz dīķa malu, veltīgi cerot saņemt palīdzību.

Jēzus atkal bija Jeruzālemē. Ejot viens pats, pārdomās un lūgšanās nogrimis, Viņš nonāca pie dīķa. Viņš redzēja nelaimīgos cietējus gaidām uz to, kas tiem šķita vienīgā cerība iegūt veselību. Viņš ilgojās pielietot savu dziedināšanas spēku un atbrīvot katru cietēju. Bet bija sabata diena. Ļaudis pulkiem devās uz dievkalpojumu templī, un Jēzus saprata, ka šādos apstākļos dziedināšana varētu izraisīt jūdu aizspriedumus un saīsināt Viņa darbības laiku.

Tad Pestītājs pamanīja kādu ļoti smagu slimnieku. Tur gulēja cilvēks, kas jau trīsdesmit astoņus gadus bija pavadījis kā bezpalīdzīgs kroplis. Slimība lielā mērā bija viņa paša grēku sekas un tika uzskatīta par Dieva sodu. Vientuļš un bez draugiem, sajuzdams, ka ir zaudējis Dieva žēlastību, cietējs bija pavadījis garus slimības un moku pilnus gadus. Laiku pa laikam, sagaidot ūdens kustēšanos, ļaudis, kas iežēlojās par viņa nevarību, aiznesa to uz stabu ailēm. Bet īstajā brīdī tomēr nebija neviena, kas palīdzētu nokļūt ūdenī. Viņš redzēja ūdens sakustēšanos, bet nekad nespēja tikt tālāk par dīķa malu. Citi, spēcīgākie, tur parasti ielēca pirmie. Viņš nespēja sekmīgi sacensties ar patmīlīgo, nevaldāmo pūli, bet pastāvīgā tiekšanās uz šo mērķi, rūpes, uztraukums un piedzīvotā vilšanās ātri iztērēja viņa spēku atliekas.

Tā slimnieks gulēja uz sava paklāja, tikai šad un tad paceldams galvu, lai paskatītos uz dīķi, kad pār viņu noliecās kāda laipna, līdzcietīga seja un cietēja uzmanību saistīja vārdi: "Vai tu gribi vesels kļūt?" Sirdī uzausa cerība. Viņš juta, ka kaut kādā veidā varētu nākt palīdzība. Bet prieka dzirkstelīte drīz atkal nodzisa, jo tas atcerējās, cik daudz reižu bija mēģinājis sasniegt dīķi, un tagad jau bija visai maz cerību vēl nodzīvot tik ilgi, kamēr ūdens atkal sakustēsies. Viņš gurdeni novērsās, sacīdams: "Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties, bet kamēr es pats noeju, cits jau aiziet man priekšā."

Jēzus no šī cietēja neprasa, lai tas parādītu ticību. Viņš vienkārši saka: "Celies, ņem savu gultu un staigā!" Cilvēks ticībā paļaujas uz šiem vārdiem. Katrā slimnieka nervā un muskulī ieplūst jauna dzīvība, un veselīgs vingrums pārņem viņa locekļus. Neko nejautādams, viņš savu gribu pakļauj Kristus pavēlei, un visi muskuļi tam paklausa. Kājās uzlēcis, viņš saprot, ka ir vesels.

Jēzus šim cilvēkam neapgalvoja, ka tas saņems dievišķu palīdzību. Slimais varēja sākt šaubīties un tā pazaudēt savu vienīgo iespēju izveseļoties. Bet viņš ticēja Kristus vārdiem un, tiem paklausīdams, saņēma spēku.

Tādā pašā ticībā mēs varam saņemt garīgu dziedināšanu. Grēks mūs ir šķīris no Dieva dotās dzīvības. Mūsu dvēseles ir paralizētas. Paši mēs svētu dzīvi spējam dzīvot tikpat maz, cik tizlais cilvēks spēja staigāt. Ir daudzi, kas apzinās savu nespēku un ilgojas pēc garīgas dzīves, kas viņus saskaņotu ar Dievu, bet tie veltīgi pūlas to sasniegt. Izmisumā tie izsaucas: "Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?" (Rom. 7:24) Lai šie izmisušie cīnītāji paceļ skatu uz augšu! Pestītājs noliecas pār saviem asinīm atpirktajiem un ar neizsakāmu laipnību un žēlsirdību saka: "Vai tu gribi vesels kļūt?" Viņš tev liek celties veselībā un mierā. Negaidi, kamēr Tu sajutīsi, ka esi dziedināts! Tici Viņa vārdiem, un tie piepildīsies! Pakļauj savu gribu Kristum! Izvēlies kalpot Viņam, un, to darīdams, tu saņemsi spēku! Lai kādi arī nebūtu ļaunie ieradumi vai tevi pārvaldošās kaislības, kas, tik ilgi padodoties, saistījušas dvēseli un miesu - Kristus spēj un ilgojas tevi atbrīvot. Viņš grib dāvināt dzīvību dvēselei, kas "mirusi pārkāpumos un grēkos". (Ef. 2:1) Viņš grib atbrīvot nespēkā un nelaimē nonākušo, grēka važām saistīto gūstekni.

Dziedinātais noliecās, lai paņemtu savu gultu, kas sastāvēja vienīgi no paklāja un segas, un, kad atkal pacēla galvu, prieka un laimes izjūtā ar skatienu meklēdams savu Glābēju, Jēzus jau bija nozudis ļaužu pūlī. Cilvēks baidījās, ka, atkal satiekoties ar Pestītāju vai ieraugot Viņu, varētu Kungu arī nepazīt. Kad dziedinātais ar stingru un brīvu soli steidzās prom, slavēdams Dievu un priecādamies par saviem atgūtajiem spēkiem, viņš satika dažus farizejus un tūlīt tiem pastāstīja par savu dziedināšanu, bet bija pārsteigts par vēsumu, ar kādu tie viņu uzklausīja.

Ar dusmās sarauktu pieri tie viņu tūlīt pārtrauca, jautājot, kāpēc tas sabata dienā nes savu gultu. Tie bargi atgādināja, ka Kunga dienā nav atļauts nest nastas. Savā priekā cilvēks tiešām bija aizmirsis, ka ir sabats. Bet viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, ka paklausījis Tā pavēlei, kam bija Dieva spēks, tādēļ droši atbildēja: "Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: "Ņem savu gultu un staigā." " Tālāk tie viņam jautāja, kurš to darījis, bet tas nevarēja pateikt. Rakstu mācītāji gan labi zināja, ka tikai Viens vienīgs bija spējīgs veikt tādus brīnumus, bet tie gribēja iegūt tiešus pierādījumus, ka tas ir Jēzus, lai varētu Viņu notiesāt kā sabata pārkāpēju. Pēc farizeju sprieduma Jēzus bija nevien pārkāpis bauslību, sabatā dziedinot slimnieku, bet arī apgānījis sabata svētumu, liekot viņam nest savu gultu.

Jūdi bauslību bija tā sagrozījuši, ka to padarīja par smagu verdzības jūgu. Viņu bezjēdzīgās prasības kļuva par parunu citām tautām. Sevišķi daudz nevajadzīgu ierobežojumu attiecās uz sabatu. Tā vairs nebija līksmības diena, Kunga svētā un godājamā diena. Rakstu mācītāji un farizeji sabata svētīšanu padarīja par nepanesamu nastu. Jūdiem sabatā nebija atļauts iekurt uguni vai pat aizdedzināt sveci. Sekas bija tādas, ka ļaudis daudzus darbus lika darīt pagāniem, tāpēc ka šie noteikumi tos aizliedza darīt viņiem pašiem. Tie neiedomājās, ka, ja tādi darbi ir grēks, tad, liekot tos darīt citiem, tie bija tikpat vainīgi, kā, ja paši tos būtu darījuši. Viņi domāja, ka pestīšana tiek piešķirta tikai jūdiem un citu tautu stāvoklis tik un tā ir bezcerīgs, tādēļ tām nav, ko zaudēt. Bet Dievs nav devis tādus likumus, kuriem nevarētu paklausīt visi. Viņa bauslība neatzīst nekādus nepamatotus vai egoistiskus ierobežojumus.

Dziedināto cilvēku Jēzus vēlreiz sastapa dievnamā. Tas bija atnācis pienest grēka un pateicības upuri par saņemto lielo žēlastību. Atrazdams viņu pielūdzēju vidū, Jēzus pieteica savu klātbūtni, izsakot brīdinājumu: "Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."

Saticis savu Glābēju, dziedinātais cilvēks bija ārkārtīgi priecīgs. Neko nezinādams par naidu pret Jēzu, viņš farizejiem, kas to bija izjautājuši, pastāstīja, ka tas ir Jēzus, kas viņu dziedinājis. "Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka Viņš to bija darījis sabatā."

Jēzu aizveda Sinedrija priekšā, lai Viņš atbildētu uz apsūdzību par sabata pārkāpšanu. Ja jūdi tajā laikā vēl būtu neatkarīga tauta, tad šāda apsūdzība būtu pietiekams iegansts, lai sodītu Jēzu ar nāvi. Bet pakļautība Romai to tagad aizkavēja. Jūdiem nebija tiesību piespriest un izpildīt nāves sodu, un tāda veida apsūdzībām pret Jēzu romiešu tiesā nebija nekādas nozīmes. Tomēr pastāvēja vēl arī citi mērķi, ko tie cerēja sasniegt. Neskatoties uz visām pūlēm izjaukt Viņa darbu, Kristum pat Jeruzālemē tautas vidū bija lielāks iespaids nekā rakstu mācītājiem. Ļaužu pulkus neinteresēja rabīnu skanīgās runas, bet piesaistīja Kristus mācības. Tie saprata Viņa vārdus, un to sirdis tika sasildītas un iepriecinātas. Viņš par Dievu runāja nevis kā par atriebīgu soģi, bet kā par mīļu Tēvu. Jēzus sevī atklāja Dieva attēlu. Viņa vārdi bija kā balzams ievainotām dvēselēm. Tā ar vārdiem un žēlastības darbiem Viņš lauza veco tradīciju un cilvēku iecelto likumu nospiedošo varu, sniedzot Dieva mīlestības neizsmeļamās bagātības.

Vienā no vissenākajiem pravietojumiem par Kristu ir rakstīts: "Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šilo (Miers) nāks. Viņam tautas klausīs." (1. Moz. 49:10) Ļaudis pulcējās pie Jēzus, un viņu jūtīgās sirdis mīlestības un labvēlības pilnās atziņas uzņēma ar lielāku prieku nekā priesteru noteiktās stingrās ceremonijas. Ja priesteri un rabīni nebūtu iejaukušies, Viņa mācība veiktu tādu reformāciju, kādu šī pasaule vēl nekad nav piedzīvojusi. Bet, lai saglabātu savu varu, tautas vadoņi nolēma iznīcināt Jēzus ietekmi. Šo mērķi tie cerēja sasniegt, aicinot Viņu Sinedrija priekšā un atklāti nosodot Viņa mācību, jo ļaudis pret saviem reliģiskajiem vadoņiem aizvien izjuta lielu bijību. Ikvienu, kas uzdrošinājās nosodīt rabīnu prasības vai mēģināja atvieglot sev uzlikto nastu, uzskatīja ne tikai par vainīgu Dieva zaimošanā, bet arī nodevībā. Uz šī pamata rabīni cerēja radīt aizdomas pret Kristu. Tie centās radīt iespaidu, ka Viņš mēģinot atmest vispāratzītās paražas, tā radīdams tautā šķelšanos un sagatavodams ceļu pilnīgai pakļautībai Romas varai.

Tomēr plāni, ko šie rabīni tik dedzīgi centās īstenot, nebija radušies Sinedrijā, bet pavisam citā apspriedē. Kad sātanam neizdevās Kristu uzvarēt tuksnesī, tas sakopoja visus spēkus, lai radītu pretestību Viņa darbam un, ja iespējams, to pilnīgi izjauktu. Ko tas nevarēja panākt ar tiešām personiskām pūlēm, to tagad centās sasniegt ar viltu. Tikko viņš bija atkāpies pēc cīņas tuksnesī, tas tūlīt apspriedē ar saviem sabiedrotajiem eņģeļiem sāka kalt plānus, kā tālāk aptumšot jūdu tautas prātu, lai tā neatzītu savu Pestītāju. Viņš ierosināja darboties reliģiskajā pasaulē ar cilvēku starpniecību, iedvesdams tiem naidu pret patiesības cīnītāju. Sātans pamudināja tos atteikties no Kristus un padarīt Viņa dzīvi, cik vien iespējams rūgtāku, cerēdams laupīt Jēzum drosmi Viņa misijas darbā. Tā Israēla vadoņi kļuva par sātana ieročiem cīņā pret Pestītāju.

Jēzus bija nācis "bauslību paaugstināt un darīt to cienījamu". Viņš nedomāja samazināt, bet gan vēl vairāk uzsvērt tās nozīmi. Svētie Raksti saka: "Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes." (Jes. 42:21 - KJV; 42:4) Tāpēc Viņš sabatu vēlējās atbrīvot no tām apgrūtinošajām prasībām, kas svētības vietā to padarīja par lāstu.

Tieši šī iemesla dēļ Viņš bija izvēlējies sabatu, lai veiktu dziedināšanu Betezdā. Tikpat labi Kristus būtu varējis dāvināt slimniekam veselību jebkurā citā nedēļas dienā vai arī viņu tikai dziedināt, neliekot tam nest savu gultu. Bet tas nedotu cerēto izdevību. Cik gudrs nodoms bija katras Viņa rīcības pamatā! Viss, ko Kristus darīja, bija svarīgs gan pats par sevi, gan ietvertās mācības dēļ. Lai parādītu savu dziedinošo spēku, no daudzajiem cietējiem pie dīķa Jēzus izraudzījās vissmagāko gadījumu, un lika cilvēkam nest gultu cauri pilsētai, lai darītu zināmu lielo dziedināšanas brīnumdarbu. Tas izraisīs jautājumu par to, ko pēc bauslības sabatā atļauts darīt un ko nē. Jēzum radīsies iespēja noraidīt jūdu ierobežojumus Kunga dienai un paziņot, ka šīs tradīcijas ir spēkā neesošas.

Ar to Jēzus darīja zināmu, ka cietēja dziedināšana ir saskaņā ar sabata bausli. Tāds darbs ir saskaņā ar Dieva eņģeļu darbu, kas vienmēr nokāpj un uzkāpj starp Debesīm un zemi, lai kalpotu ciešanu nomāktajai cilvēcei. Jēzus sacīja: "Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos." Dievam pieder visas dienas, un Viņš tajās īsteno savus plānus par labu cilvēcei. Ja jūdu bauslības izskaidrojums būtu pareizs, tad arī Jehova būtu vainīgs, jo kopš tās dienas, kad zemei tika likti pamati, Viņš vēl arvien darbojas, lai visu uzturētu un dotu dzīvību saviem radījumiem; tad Viņam, kas savu darbu atzina par labu un tā piemiņai iecēla sabatu, arī vajadzēja savas pūles ierobežot ar zināmiem pārtraukuma periodiem, apturot Visuma nebeidzamo riņķošanu.

Vai tad Dievam vajadzētu aizliegt saulei pildīt savu uzdevumu sabatā, lai tā aizturētu savus dzīvinošos starus un nesildītu zemi un nebarotu augu valsti? Vai svētajā dienā vajadzētu apstāties visu pasauli uzturošajai sistēmai? Vai Kungam jāaizliedz strautiem apūdeņot laukus un mežus un jāpavēl jūras viļņiem apturēt savu nerimtīgo plūdumu? Vai lai kvieši un pārējā labība mitējas augt un briestošie vīnogu ķekari pārstāj gatavoties? Vai lai koki un puķes sabatā neraisa ziedus un pumpurus?

Tad cilvēkiem pietrūktu zemes augļu un svētību, kas dzīvi dara patīkamu. Dabai jāturpina sava nemainīgā gaita. Dievs ne mirkli nevar atraut savu roku, lai cilvēkiem nebūtu jāiet bojā. Arī cilvēkam šajā dienā kaut kas ir jādara. Ikdienas darbi ir jāveic, slimnieks jāapkopj, trūcīgo vajadzības jāapmierina. Grēko tas, kurš cietējam sabatā nesniedz palīdzību. Dieva svētā dusas diena ir iecelta cilvēka dēļ, un žēlsirdības darbi ir pilnīgā saskaņā ar tās mērķi. Dievs negrib, ka Viņa radījumi ciestu kaut vienu stundu ilgāk, ja to var atvieglot sabatā vai kādā citā dienā.

Dievam sabatā ir pat vairāk rūpju nekā jebkurā citā laikā. Viņa ļaudis tad atstāj savu parasto darbu un daudz stundu pavada pārdomās un pielūgsmē. Sabatā tie no Dieva lūdz vairāk žēlastības nekā citās dienās. Tie izlūdzas sevišķu Viņa ievērību un visdārgākās svētības, un Dievs negaida, kamēr paiet sabats, lai izpildītu šos lūgumus. Darbs Debesīs nekad neapstājas, un arī cilvēkiem nekad nevajadzētu mitēties darīt labu. Sabats nav domāts bezdarbībai. Bauslis Kunga dusas dienā aizliedz laicīgu darbu, ar ko pelna uzturu, - tas tiešām jāpārtrauc. Nekāda tiekšanās pēc peļņas vai izpriecām šajā dienā nav atļauta. Kā Dievs, nobeidzis radīšanas darbu, sabatā dusēja un to svētīja, tā arī cilvēkam ir jāpārtrauc savas ikdienas gaitas un šīs svētās stundas jāveltī veselīgai atpūtai, pielūgsmei un svētiem mērķiem. Kristus dziedināšanas darbs bija pilnīgā saskaņā ar bauslību. Tas pagodināja sabatu.

Kristum bija vienādas tiesības ar Tēvu darīt tikpat svētu un tāda paša rakstura darbu, kādu Viņš veic Debesīs. Bet farizeji noskaitās vēl vairāk. Pēc viņu izpratnes Jēzus tagad bija nevien pārkāpis bauslību, bet, Dievu nosaukdams par savu Tēvu, pielīdzinājis sevi Viņam (sk. Jāņa 5:18).

Visa jūdu tauta Dievu sauca par Tēvu, un tiem nebūtu ko dusmoties, ja Kristus par savām attiecībām ar Dievu runātu tieši tādā pašā nozīmē. Bet tie apsūdzēja Viņu Dieva zaimošanā, ar to rādīdami, cik labi saprot, ka Kristus šo apgalvojumu izsaka visaugstākajā nozīmē.

Kristus pretiniekiem nebija neviena argumenta pret patiesību, kuru Viņš atklāja šo laužu sirdsapziņai. Tie varēja atsaukties vienīgi uz pašu ieceltajām tradīcijām, bet tās šķita vājas un nedzīvas, salīdzinot ar pierādījumiem, ko Jēzus ņēma no Dieva Vārda un dabas nebeidzamā rituma. Ja rabīni justu vēlēšanos saņemt gaismu, tie pārliecinātos, ka Viņš runā patiesību. Bet tie vairījās no pamācībām, kur Jēzus norādīja uz sabatu, un centās izraisīt naidu pret Viņu tāpēc, ka Viņš sevi pielīdzināja Dievam. Rakstu mācītāju niknumam nebija robežu. Ja priesteri un rabīni nebaidītos no tautas, tie Jēzu būtu uz vietas nonāvējuši. Bet tautas noskaņojums bija Viņa pusē. Daudzi Jēzū saskatīja draugu, kas bija dziedinājis viņu kaites un iepriecinājis tos bēdās, tādēļ attaisnoja slimā dziedināšanu Betezdā. Tā vadoņi uz laiku bija spiesti savu naidu savaldīt.

Jēzus noraidīja apsūdzību Dieva zaimošanā. Ar autoritāti Viņš apliecināja, ka ir Dieva Dēls, vienots ar Viņu raksturā, gribā un mērķos; ka Tēvs Viņu ir pilnvarojis darīt darbu, par ko Viņš tagad tiek apsūdzēts, ka Viņš ar Dievu sadarbojas visā radīšanas darbā un rūpēs par cilvēci. "Dēls no sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām." Priesteri un rabīni Dieva Dēlu sauca pie atbildības tieši par to darbu, kura dēļ Viņš tika sūtīts pasaulē. Ar grēkiem tie bija atšķīrušies no Dieva un savā augstprātībā rīkojās neatkarīgi no Viņa. Tie sevi uzskatīja par pietiekami gudriem visās lietās un neizjuta vajadzību pēc augstākas gudrības, kas vadītu viņu rīcību. Bet Dieva Dēls pakļāvās Tēva gribai un bija atkarīgs no Viņa spēka. Kristus tik pilnīgi iztukšoja sevi no sava es, ka pats neplānoja savu darbu. Viņš pieņēma Dieva plānus, un Tēvs Tam tos atklāja dienu no dienas. Arī mums ir jāpaļaujas uz Dievu, lai mūsu dzīve varētu kļūt par Viņa gribas izpausmi.

Kad Mozus gatavojās celt svētnīcu par mājokli Dievam, viņam bija pavēlēts visas lietas izgatavot saskaņā ar kalnā rādīto paraugu. Mozus karsti ilgojās darīt Dieva darbu, un visapdāvinātākie un izveicīgākie vīri bija gatavi izpildīt viņa norādījumus. Bet viņam nebija atļauts nevienu zvaniņu, nevienu granātābolu, nevienu pušķi, nevienu bārksti, nevienu aizkaru vai svētnīcas trauku veidot savādāk, kā tas bija iepriekš atklāts paraugā. Dievs Mozu aicināja kalnā un rādīja Viņam Debesu svētnīcu. Dievs viņu apņēma ar savu godību, lai tas varētu uzlūkot paraugu un pēc tā gatavot līdzību virs zemes. Tieši tāpat arī Israēla tautai, kuru Dievs vēlējās izveidot par savu mājokli, Kungs atklāja savu godības pilno raksturu. Dievišķais paraugs viņiem tika parādīts tad, kad Sinaja kalnā tika dota bauslība un Kungs, Mozum garām iedams, izsaucās: "Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus (..)." (2. Moz. 34:6,7)

Israēls bija izvēlējies pats savus ceļus. Tie nebija cēluši saskaņā ar paraugu, bet Kristus, patiesais Templis, kurā mājo Dievs, katru savas zemes dzīves detaļu veidoja saskaņā ar norādīto ideālu. Viņš sacīja: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:9) Tā arī mūsu raksturiem jātiek izveidotiem "par Dieva mājokli garā", un mums viss jādara "pēc tā parauga", proti, pēc Viņa, kas cietis mūsu labā, "atstādams priekšzīmi", lai mēs sekotu Viņa pēdās. (Ef. 2:22; Ebr. 8:5; 1. Pēt. 2:21)

Kristus vārdi māca, ka mums sevi vajadzētu uzskatīt par nešķirami saistītiem ar savu Tēvu Debesīs. Lai kāds arī nebūtu cilvēka stāvoklis, mēs ikviens esam atkarīgi no Dieva, kas savās rokās tur visu tautu likteņus. Viņš mums ir devis darbu un piešķīris spējas un līdzekļus tā veikšanai. Kamēr savu gribu pakļaujam Dievam un uzticamies Viņa visspēcībai un gudrībai, mēs tiksim vadīti pa drošu ceļu, lai izpildītu mums norādīto pienākuma daļu Viņa lielajā plānā. Bet, kas paļaujas uz savu gudrību un spēku, tas šķiras no Dieva. Šāds cilvēks nesadarbojas ar Kristu, bet piepilda Dieva un cilvēku ienaidnieka nodomu.

Pestītājs turpināja: "Jo, ko Tas (Tēvs) dara, to arī Dēls dara tāpat (..). Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib." Saduķeji uzskatīja, ka nebūs mirušo augšāmcelšanās, bet Jēzus tiem apliecināja, ka viens no Viņa Tēva lielākajiem darbiem ir mirušo uzmodināšana un ka arī Viņam ir dota vara to darīt. "Nāk stunda, un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un, kas būs dzirdējuši, dzīvos." Farizeji ticēja mirušo augšāmcelšanai, bet Kristus apgalvoja, ka jau tagad viņu vidū ir spēks, kas atdzīvina mirušos, un ka tie ir šī spēka atklāsmes liecinieki. Tieši šis augšāmcelšanās spēks dod dzīvību dvēselei, kas "mirusi savos pārkāpumos un grēkos". (Ef. 2:1) Dzīvības Gars Jēzū Kristū, Viņa "augšāmcelšanās spēks" atbrīvo cilvēkus "no grēka un nāves likuma". (Filip. 3:10; Rom. 8:2) Ļaunā vara ir lauzta, un ticībā dvēsele tiek pasargāta no grēka. Kas savu sirdi atver Kristus Garam, tas jau tagad saņem daļu no tā varenā spēka, kas reiz viņu izvedīs ārā no kapa.

Pazemīgais Nācarietis pasludina savu ķēnišķo izcelsmi. Nometot grēka un kauna apsegu, Viņš paceļas pāri cilvēcei un parādās kā eņģeļu pagodinātais Dieva Dēls, vienots ar Visuma Radītāju. Klausītāji ir savaldzināti. Vēl nekad neviens cilvēks nav runājis tādus vārdus kā Viņš, nedz arī izturējies ar tādu ķēnišķīgu majestāti. Viņa izteicieni ir skaidri un nepārprotami, tie pilnībā atklāj Viņa misiju un cilvēces pienākumus. "Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis (..). Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls."

Priesteri un rakstu mācītāji uzņēmās tiesnešu lomu, nosodīdami Kristus darbu, bet Jēzus tiem paziņoja, ka ir gan viņu, gan visas pasaules Tiesnesis. Pasaule ir nodota Kristum, un visas Dieva svētības kritušajai cilvēcei nāk vienīgi, pateicoties Viņam. Viņš bija Pestītājs vēl pirms kļuva cilvēks. Tikko izcēlās grēks, bija arī Pestītājs. Viņš visiem ir devis gaismu un dzīvību, un ikviens tiks tiesāts pēc piešķirtās gaismas mēra. Tas, kurš to ir devis, kas katrai dvēselei sekojis ar smalkjūtīgu lūgumu, meklēdams to, lai atgrieztu no grēka svētumā, reizē ir tās Aizstāvis un Tiesnesis. Kopš lielās cīņas sākuma Debesīs sātans savu lietu ir centies nostiprināt ar viltību. Kristus darbojas, lai atmaskotu šo viltu un salauztu velna varu. Viņš, kurš stājās pretī krāpniekam, kurš visos laikos ir meklējis izraut gūstekņus no viņa varas, reiz izsacīs spriedumu par katru dvēseli.

Dievs "Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls". Tāpēc, ka Kristus ir cietis vislielākās mokas un pazīst cilvēku vājības un grēkus, tāpēc, ka Viņš mūsu dēļ ir uzvarējis sātana kārdināšanas, tāpēc, ka Viņš taisnīgi un saudzīgi izturēsies pret dvēselēm, kuru glābšanai izlietas Viņa asinis, - tāpēc Cilvēka Dēlam ir uzticēts turēt tiesu.

Taču Kristus uzdevums nebija sodīt, bet glābt. "Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta." (Jāņa 3:17) Sinedrija priekšā Jēzus paziņoja: "Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē." (Jāņa 5:24)

Aicinādams klausītājus nebrīnīties, Viņš to skatam pavēra nākotnes noslēpumus, sacīdams: "Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam." (Jāņa 5:28,29)

Šī drošība par nākamo dzīvi bija tieši tas, ko Israēls tik ilgi gaidīja un cerēja saņemt, atnākot Mesijam. Pār viņiem spīdēja vienīgā gaisma, kas spēj izkliedēt kapa tumsu. Bet stūrgalvība ir akla. Jēzus bija pārkāpis rabīnu tradīcijas un neievēroja šo vīru autoritāti, tāpēc tie Viņam neticēja.

Laiks, vieta, ar tiem saistītais notikums, spēcīgais saviļņojums, kas pārņēma klātesošos - tas viss Jēzus vārdus Sinedrija priekšā padarīja vēl iespaidīgākus. Tautas augstākās reliģiskās autoritātes tīkoja pēc Tā dzīvības, kas sevi pasludināja par Israēla atjaunotāju. Sabata Kungs tika saukts laicīgas tiesas priekšā, lai atbildētu uz apsūdzību par sabata baušļa pārkāpšanu. Kad Jēzus tik bezbailīgi paziņoja, kāda ir Viņa misija, tiesneši Pestītāju uzlūkoja ar izbrīnu un niknumu, bet izteiktie vārdi bija neatspēkojami. Tie nevarēja Viņu notiesāt. Kristus noliedza priesteru un rabīnu tiesības Viņu nopratināt vai traucēt darbā. Tāda vara tiem nebija dota. Viņu prasības balstījās uz pašu lepnumu un augstprātību. Jēzus neatzina savu vainu izvirzītajās apsūdzībās un atteicās no pratināšanas.

Kristus neatvainojās par apsūdzībā minēto pārkāpumu un neizskaidroja arī nolūku, kāpēc Viņš to darīja, bet vērsās pret rakstu mācītājiem, un apsūdzētais kļuva par apsūdzētāju. Viņš tiem pārmeta cietsirdību un Svēto Rakstu nezināšanu. Viņš paziņoja, ka tie ir atmetuši Dieva Vārdu, tāpat kā tie atmetuši Viņu, Dieva sūtīto. "Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani." (Jāņa 5:39*)

Vecās Derības rakstos katra lappuse - vai tā būtu vēsture, priekšraksti vai pravietojumi - ir Dieva Dēla godības apmirdzēta. Visa jūdaisma sistēma, cik tālu tā pastāvēja kā dievišķs iekārtojums, bija koncentrēts pravietojums par Evaņģēliju. Par Kristu "liecina visi pravieši". (Ap. d. 10:43) Sākot ar Ādamam doto apsolījumu un turpinot pa sentēvu līniju un visu dievišķās vadības sistēmu, Debesu godības gaisma ir darījusi skaidru Glābējam ejamo ceļu. Kad nākotnes notikumi noslēpumainā virknē slīdēja gar redzētāju gara acīm, tie skatīja Betlēmes zvaigzni un uz zemi nākošo Šilo. Katrs upuris atklāja Kristus nāvi. Katrā vīraka mākonī augšup pacēlās Viņa taisnība. Katra gaviļu gada bazūne skandēja Viņa vārdu. Vissvētākās vietas bijības pilnajā klusumā mita Viņa godība.

Jūdu rokās bija Svētie Raksti, un tiem šķita, ka mūžīgu dzīvību nodrošina Vārda formāla zināšana. Bet Jēzus brīdināja: "Dieva Vārds nemīt jūsos." Atteikdamies no Kristus rakstītajā vārdā, tie no Viņa atteicās arī kā no personas. Viņš sacīja: "Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību."

Jūdu vadoņi pētīja praviešu mācības par Mesijas valstību. Tomēr tie to nedarīja ar sirsnīgu vēlēšanos atzīt patiesību, bet ar nolūku atrast pierādījumus, kas apstiprinātu viņu godkārīgās cerības. Kad Kristus atnāca citādā veidā nekā bija gaidīts, jūdu vadītāji Viņu negribēja pieņemt. Lai sevi attaisnotu, tie centās pierādīt, ka Viņš ir krāpnieks. Kad tie bija uzsākuši šādu ceļu, sātanam jau bija viegli nostiprināt viņu opozīciju pret Kristu. Tieši tos vārdus, ko vajadzēja pieņemt kā pierādījumu, ka Viņš ir Dievs, tie vērsa pret Viņu. Tā tie Dieva patiesību pārvērta par meliem, un, jo tiešāk Pestītājs uz tiem runāja ar saviem žēlastības darbiem, jo noteiktāk tie pretojās gaismai.

Jēzus sacīja: "No cilvēkiem Es godu nepieņemu." Tas nebija Sinedrija iespaids, tā nebija viņu atzinība, pēc kā ilgojās Kristus. Viņu piekrišanu un viņu pagodinājumu Jēzus nevarēja pieņemt. Kristum bija Debesu gods un autoritāte. Ja Viņš būtu gribējis, tad eņģeļi nāktu Viņu pielūgt un pagodināt. Tēvs atkārtoti būtu apliecinājis, ka Jēzus ir Dievs. Bet pašu jūdu vadītāju un visas tautas dēļ, kuras vadoņi tie bija, Jēzus vēlējās, lai tie iepazītos ar Viņa raksturu un saņemtu tās svētības, kādas Viņš tiem bija nācis nest.

"Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit." Jēzus nāca Dieva spēkā, nesdams Viņa līdzību, izpildīdams Viņa norādījumus un meklēdams Viņa godu. Tomēr Israēla vadītāji Viņu nepieņēma. Bet, ja nāktu citi, kas būtu piesavinājušies Kristus lomu, tikai savas gribas vadīti un meklēdami savu godu, tādus tie atzītu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas meklē savu godu, atbilst paaugstināšanās kārei citos. Uz tādiem aicinājumiem jūdi varēja atsaukties. Viņi bija gatavi uzņemt viltus mācītājus, tāpēc ka tas glaimotu viņu lepnībai un saskanētu ar viņu iemīļotajiem uzskatiem un tradīcijām. Bet Kristus mācība nesakrita ar viņu idejām. Tā bija garīga un prasīja atteikšanos no sevis, tāpēc arī tie negribēja Viņu pieņemt. Tie nepazina Dievu, un Dieva balss Kristū tiem bija svešinieka balss.

Vai tas pats neatkārtojas arī mūsdienās? Vai nav daudz reliģisku vadoņu, kas apcietina savas sirdis pret Svēto Garu, tā laupot sev spēju izprast Dieva balsi? Vai tie neatmet Dieva Vārdu, lai varētu ievērot savas tradīcijas?

"Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?" Tas bija Kristus, kas ar Mozus starpniecību runāja uz Israēlu. Ja viņi būtu ieklausījušies šajā dievišķajā balsī, tad to būtu sadzirdējuši arī Jēzus mācībās. Ja tie būtu ticējuši Mozum, tie būtu ticējuši Tam, par kuru Mozus rakstīja.

Jēzus zināja, ka priesteri un rabīni bija nolēmuši Viņam atņemt dzīvību, tomēr Viņš tiem ļoti saprotami izskaidroja savu vienotību ar Tēvu un attieksmi pret pasauli. Tie saprata, ka opozīcija pret Jēzu nav attaisnojama, tomēr no saviem ļaunajiem nodomiem neatteicās. Kad viņi ar savām acīm redzēja pārliecinošo spēku, kas pavadīja Kristus darbību, tos pārņēma bailes, bet tie turējās pretī visiem labajiem aicinājumiem un ieslēdzās tumsā.

Tie bija cietuši galīgu neveiksmi, mēģinot sagraut Jēzus autoritāti vai arī atņemt Viņam tautas cieņu un ievērību, jo Viņa vārdi pārliecināja daudzus. Kad Kristus tiem pierādīja vainu, tie visai dziļi izjuta šo nosodījumu, tomēr rūgtums un naids pret Viņu tikai vēl vairāk pieauga. Tie apņēmās Viņu nonāvēt. Pa visu zemi tika izsūtīti vēstneši, lai tautu brīdinātu no krāpnieka Jēzus. Tika nozīmēti spiegi, lai tie novērotu un paziņotu par visu, ko Viņš runā vai dara. Dārgais Pestītājs jau stāvēja krusta ēnā.

22. Jāņa apcietināšana un nāve

Mat. 11:1-11; 14:1-11; Marka 6:17-28; Lūk. 7:19-28

[214] Jānis Kristītājs bija pirmais, kas pasludināja Kristus valstību, un arī pirmais, kas par to cieta. Atrauts no tuksneša brīvajiem plašumiem un milzīgajiem ļaužu pulkiem, kas lielā sajūsmā klausījās viņa vārdos, tas tagad atradās ieslodzīts cietuma kameras mūros. Viņš bija kļuvis par cietumnieku Hēroda Antipas cietoksnī. Jāņa darbības lielākā daļa norisinājās apgabalā uz austrumiem no Jordānas, kas atradās Antipas pakļautībā. Hērods pats bija klausījies Jāņa Kristītāja sludināšanu. Izvirtušais ķēniņš nodrebēja, dzirdot aicinājumu atgriezties no grēkiem. "Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru (..) un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās." Jānis bija uzticīgs, nosodot ķēniņa noziedzīgos sakarus ar Hērodiju, viņa brāļa sievu. Kādu laiku Hērods bezspēcīgi mēģināja saraut kaisles važas, kas to saistīja, bet Hērodija jo ciešāk savaldzināja viņu savos tīklos un atriebās Jānim Kristītājam, pamudinādama Hērodu ieslodzīt viņu cietumā.

Jāņa dzīve bija aktīvas darbības pilna, tādēļ tagad to smagi nospieda nīkšana drūmā cietuma bezdarbībā. Kad pagāja nedēļa pēc nedēļas, nenesot nekādas pārmaiņas, viņam piezagās izmisums un šaubas. Viņa mācekļi to neatstāja. Tiem bija atļauts Jāni cietumā apmeklēt, un tie atnesa ziņas par Jēzus darbiem un stāstīja par ļaužu pulkiem, kas nāca pie Viņa. Bet tie arī jautāja, kāpēc šis jaunais Mācītājs, ja Viņš ir Mesija, neko nedara, lai panāktu Jāņa atbrīvošanu. Kā Kristus var pieļaut, ka Viņa uzticīgajam vēstnesim laupa brīvību un varbūt pat dzīvību?

Tādi jautājumi nepalika bez iespaida. Jānis izjuta šaubas, kas citādi varbūt nekad nebūtu radušās. Sātans priecājās, dzirdēdams šo mācekļu vārdus un redzēdams, kā tie ievaino Kunga vēstneša dvēseli. Ak, cik bieži tie, kas paši sevi uzskata par kāda laba cilvēka draugiem, kas tik dedzīgi vēlas tam parādīt uzticību, izrādās par viņa bīstamākajiem ienaidniekiem! Cik bieži viņu vārdi ticību nevis stiprina, bet nomāc, un pašu cilvēku padara mazdūšīgu! Tāpat kā Pestītāja mācekļi, arī Jānis Kristītājs neizprata Kristus valstības būtību. Tas gaidīja, ka Jēzus ieņems Dāvida troni, bet, kad laiks gāja un Viņš neizvirzīja prasības pēc ķēniņa varas, Jānis apmulsa un sāka bažīties. Viņš bija tautai sludinājis, ka sagatavo ceļu Kungam. Vajadzēja piepildīties Jesajas pravietojumiem: pakalniem un kalniem jātop nolīdzinātiem, nelīdzenām vietām jākļūst līdzenām, un celmainēm jāpārtop par klajumu. Viņš gaidīja, ka tiks gāzti cilvēku lepnības un varas augstumi. Viņš norādīja uz Mesiju kā uz tādu, kam rokā vēteklis un kas iztīrīs klonu un sakrās kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni. Kā pravietis Elija, kura garā un spēkā viņš nāca pie Israēla, Jānis cerēja, ka Kungs parādīsies kā Dievs, kas atbild ar uguni.

Veikdams savu uzdevumu, Jānis bezbailīgi norāja noziegumu gan augstā sabiedrībā, gan starp vienkāršiem cilvēkiem. Pat ķēniņam Hērodam viņš uzdrošinājās pārmest šo atklāto grēku. Savu dzīvību viņš neuzskatīja par pārāk dārgu, lai izpildītu sev uzticēto darbu. Tagad no sava cietuma viņš gaidīja uz "Lauvu no Jūdas cilts", kas satrieks pīšļos apspiedēju lepnību un atpestītu nabagu un sāpēs kliedzošo. Bet Jēzus, likās, apmierinājās ar to, ka pulcēja ap sevi mācekļus, dziedināja slimos un mācīja tautu. Viņš ēda pie muitnieku galda laikā, kad dienu no dienas uz Israēlu arvien smagāk gūlās romiešu jūgs, kad ķēniņš Hērods un viņa nekrietnā mīļākā rīkojās pēc savas patikas, bet uz Debesīm augšup kāpa nabagu un cietēju saucieni.

Tuksneša pravietim tas viss šķita neizdibināms noslēpums. Bija stundas, kad dēmonu čuksti mocīja viņa garu un to apņēma briesmīgu izbaiļu tumsa. Vai tas varētu būt, ka sen gaidītais Pestītājs vēl nebūtu atnācis? Bet ko tādā gadījumā nozīmēja viņam uzticētā vēsts? Jānis izjuta rūgtu vilšanos par savas misijas iznākumu. Viņš gaidīja, ka Dieva sūtītajai vēstij būs tādi paši panākumi kā toreiz, kad Josijas un Ezras dienās tika lasīta bauslība (sk. 2. Laiku 34. nod., Neh. 8:9), ka tai sekos dziļa un paliekoša nožēla un atgriešanās pie Kunga. Šīs misijas sekmēšanai viņš bija upurējis visu savu dzīvi. Vai tiešām tas būtu veltīgi?

Jāni arī satrauca fakts, ka, mīlēdami viņu, viņa paša mācekļi sirds dziļumos neticēja Jēzum. Vai darbs pie tiem nav nesis nekādus augļus? Vai viņš ir bijis neuzticīgs savā misijā un tāpēc tagad atbrīvots no kopīgā darba? Ja apsolītais Pestītājs būtu atnācis un Jāņa darbs tiktu atzīts, vai tad Jēzus tagad nesatriektu apspiedēju var un neatbrīvotu savu priekšteci?

Tomēr Jānis Kristītājs neatteicās no ticības Jēzum. Atmiņas par balsi no Debesīm un kristību brīdī nākušo balodi, Jēzus bezvainīgā skaidrība, Svētā Gara spēks, kas pārņēma Jāni, viņam stāvot Pestītāja priekšā, un praviešu rakstu liecība - tas viss skaidri norādīja, ka Jēzus no Nācaretes ir apsolītais Atpestītājs.

Šīs šaubas un rūpes Jānis negribēja pārrunāt ar saviem biedriem. Viņš nolēma atbildi meklēt tieši pie Jēzus un nosūtīja turp divus no saviem mācekļiem, cerdams, ka saruna ar estītāju nostiprinās viņu ticību un dos tiem drošību. Arī viņš pats ilgojās pēc kāda tieši viņam adresēta Kristus vārda.

Tā mācekļi nāca pie Jēzus ar jautājumu: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"

Cik nesen vēl Jānis Kristītājs pats bija norādījis uz Jēzu un pasludinājis: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." "Pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es." (Jāņa 1:29,30) Un tagad šis jautājums: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk?" Tā bija nežēlīga, rūgta un satriecoša patiesība. Ja jau Jānis, uzticīgais priekštecis, nespēja saprast Kristus misiju, ko tad varēja gaidīt no savu labumu meklējošā pūļa?

Pestītājs tūlīt neatbildēja uz mācekļu jautājumu. Kamēr tie stāvēja, brīnīdamies par šādu klusēšanu, pie Viņa nāca slimie un sāpju nomāktie, lai tiktu dziedināti. Cauri pūlim taustījās aklie. Cietēji no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, daži paši sev ceļu izlauzdami, citi, draugu nesti, pūlējās nokļūt Jēzus tuvumā. Varenā Ārsta balss sasniedza nedzirdīgā ausis. Viens vārds, viens Viņa rokas pieskāriens atvēra neredzīgā acis, lai tās skatītu dienas gaismu, dabas ainavas, draugu sejas un sava Glābēja seju. Jēzus norāja slimību un aizdzina drudzi. Viņa balss skāra mirēju ausis, un tie piecēlās veseli un spēcīgi. Velna apsēstie paklausīja Viņa pavēlei; ārprāts tos atstāja, un tie pielūdza Jēzu. Ārstēdams slimības, Viņš ļaudis arī mācīja. Trūcīgie zemnieki un strādnieki, no kuriem rabīni vairījās kā no nešķīstiem, spiedās pie Viņa, un Viņš ar tiem dalījās mūžīgās dzīvības vārdos.

Tā pagāja diena, un Jāņa mācekļi visu to redzēja un dzirdēja. Beidzot Jēzus tos aicināja pie sevis, pavēlēja atgriezties pie Jāņa un pastāstīt, ko tie ir redzējuši, vēl piebilzdams: "Svētīgs ir tas, kas pie Manis neapgrēkojas." Jēzus savu dievišķo dabu atklāja, pielāgodams to cietējas cilvēces vajadzībām. Viņa godība tika parādīta, noliecoties līdz mūsu zemajam stāvoklim.

Mācekļi šo vēsti aiznesa, un ar to pietika. Jānis atcerējās pravietojumu par Mesiju: "Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atbrīvošanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu." (Jes. 61:1,2) Kristus darbi ne vien liecināja, ka Viņš ir Mesija, bet parādīja arī to, kādā veidā jātiek uzceltai Viņa valstībai. Jānim tika atklāta tā pati patiesība, kas kādreiz tuksnesī tika dota Elijam, kad nāca "liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī." (1. Ķēn. 19:11,12) Pēc uguns Kungs runāja uz pravieti lēnā, klusā balsī. Tā arī Jēzum vajadzēja padarīt savu darbu, ne ieročiem žvadzot, troņus nogāžot un ķēniņvalstis satriecot, bet ar žēlsirdību un uzupurēšanos runājot uz cilvēku sirdīm.

Jāņa Kristītāja pašaizliedzīgās dzīves princips bija arī Mesijas valstības princips. Jānis ļoti labi zināja, cik svešs tas viss bija Israēla vadītāju principiem un cerībām. Tas, kas viņam bija pārliecinošs Kristus dievības pierādījums, tiem vispār nešķita nekāds pierādījums. Tie gaidīja tādu Mesiju, kāds nebija apsolīts. Jānis redzēja, ka pret Pestītāja misiju tie izturējās vienīgi ar naidu un nosodījumu. Viņš, priekštecis, tikai dzēra no tā paša kausa, kuru Kristum būs jāiztukšo līdz galam.

Pestītāja vārdi "Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēkojas" bija maigs pārmetums Jānim, un tie nebija velti sacīti. Tagad, skaidrāk izprazdams Kristus misijas būtību, viņš sevi nodeva Dievam uz dzīvību vai nāvi, lai tikai labāk varētu kalpot tā darba interesēm, kuru viņi mīlēja.

Kad vēstneši aizgāja, Jēzus sāka ļaudīm stāstīt par Jāni. Pestītāja sirds plūda pāri līdzjūtībā pret uzticīgo liecinieku, kas tagad bija tikpat kā aprakts Hēroda cietumā. Viņš negribēja pieļaut, lai ļaudis secinātu, ka Dievs Jāni atstājis vai arī pārbaudījumu brīdī apsīkusi viņa ticība. "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt," Viņš sacīja, "vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?"

Jordānas krastos augošās garās niedres, locīdamās pie katras mazākās vēja pūsmas, bija piemērots ainojums rabīniem, kas uzstājās kā Jāņa misijas tiesneši un kritiķi. Valdošais noskaņojums tos locīja uz vienu un uz otru pusi. Tie negribēja pazemoties, lai uzņemtu sirdi pārmeklējošo Kristītāja vēsti, bet, baidīdamies no ļaudīm, neuzdrošinājās arī atklāti uzstāties pret Viņa darbu. Dieva vēstnesim nebija šāds gļēvs gars. Ļaudis, kas pulcējās pie Kristus, bija redzējuši arī Jāņa darbību. Tie bija dzirdējuši viņa drosmīgo grēka norāšanu. Ar vienādu atklātību Jānis runāja uz paštaisnajiem farizejiem, priesteriem un saduķejiem, uz ķēniņu Hērodu un viņa galmu, uz virsniekiem, kā arī uz kareivjiem, muitniekiem un zemniekiem. Viņš nedrebēja kā niedre, cilvēku uzslavas vai aizspriedumu šaubīts. Cietumā viņš bija tikpat uzticīgs Dievam un dedzīgi stāvēja par taisnību, kā tad, kad vēl Dieva vēsti sludināja tuksnesī. Principiem viņš palika uzticīgs kā klints.

Jēzus turpināja: "Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos." Jānis tika aicināts norāt sava laika grēkus un pārmērības, un viņa vienkāršais apģērbs un pašaizliedzīgā dzīve saskanēja ar tam doto uzdevumu. Bagāts apģērbs un dzīves greznība nav Dieva kalpu daļa, bet to, kas dzīvo ķēniņu galmos, kas pārvalda šo pasauli, kam pieder tās vara un bagātības. Jēzus gribēja pievērst uzmanību atšķirībai starp Jāņa apģērbu un drēbēm, ko valkāja priesteri un vadītāji. Šie amata vīri tērpās greznos tērpos un dārgās rotās. Tie vairāk tiecās pēc cilvēku apbrīna nekā pēc sirdsskaidrības, kas tiem nodrošinātu Dieva atzinību. Ar to tie parādīja, ka nav uzticīgi Dievam, bet šai pasaulei.

"Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Šis ir tas, par ko rakstīts: "Redzi, Es sūtu savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā."

"Patiesi, Es jums saku: No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju." Pirms Jāņa dzimšanas eņģelis Cakarijam paziņoja: "Viņš būs liels tā Kunga priekšā." (Lūk. 1:15) Bet kas ir lielums Debesu vērtējumā? Ne tas, ko pasaule uzskata par lielu: ne bagātība, ne augsts stāvoklis, ne dižciltīga izcelsme, ne arī apdāvinātība pati par sevi. Ja neatkarīgi no kāda cita augstāka apsvēruma izcils prāts būtu godājams vairāk par visu, tad mums vajadzētu pagodināt sātanu, kuram prāta spējās vēl nekad neviens cilvēks nav līdzinājies. Bet nepareizi un egoistiski izlietota lielākā dāvana var kļūt par vislielāko lāstu. Tikumiskā vērtība ir tā, ko ciena Dievs. Mīlestība uz skaidrību ir tā īpašība, ko Viņš vērtē visaugstāk. Kad Jānis Sinedrija sūtņu, tautas un savu mācekļu priekšā netiecās pēc sevis pagodināšanas, bet norādīja tiem uz Jēzu, viņš bija liels Kunga skatījumā. Nesavtīgais prieks, kalpojot Kristum, liecina par visaugstāko cēluma pakāpi, kāda jebkad atklājusies cilvēkā.

Liecība, ko pēc Jāņa Kristītāja nāves par viņu nodeva tie, kas to bija dzirdējuši runājam par Jēzu, skanēja: "Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība." (Jāņa 10:41) Jānim nebija dots likt ugunij krist no debesīm vai arī uzmodināt mirušos, kā to darīja Elija, nedz arī Dieva vārdā pacelt Mozus spēka zizli. Viņš tika sūtīts pasludināt Pestītāja atnākšanu un aicināt tautu tai sagatavoties. Šo uzdevumu viņš pildīja tik uzticīgi, ka ļaudis, atcerēdamies, ko viņš par Jēzu mācīja, varēja teikt: "Viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība." Tā liecināt par Kristu tiek aicināts ikviens Viņa māceklis.

Kā Mesijas priekštecis Jānis bija "vairāk nekā pravietis". Jo, kamēr pravieši Kristus nākšanu skatīja tikai no tālienes, Jānim bija lemts Viņu redzēt, dzirdēt Debesu apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija un norādīt Israēlam uz Viņu kā uz Dieva Sūtīto. Taču Jēzus piebilda, ka "mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu".

Pravietis Jānis bija kā savienojošs loceklis starp diviem laika posmiem. Viņš uzstājās kā Dieva pārstāvis, lai parādītu bauslības un praviešu attiecības ar kristietību. Viņš bija mazākais spīdeklis, pēc kura jānāk lielākam. Jāņa prātu apgaismoja Svētais Gars, lai tas tālāk apgaismotu savu tautu, tomēr neviens cits gaišums nekad nav spīdējis un arī nespīdēs kritušā cilvēka labā tik spoži, kā tas, kas izstaroja no Jēzus mācības un priekšzīmes. Kristus un Viņa misija, kā tā ainota ēnas kalpošanas upuros, tika izprasta visai neskaidri. Pat Jānis nebija pilnībā aptvēris Kristus nodrošinātās nākamās nemirstīgās dzīves iespējas.

Jāņa dzīve bija bēdu pilna. Viņš guva prieku vienīgi no savas misijas. Izņemot tuksnesi, pravieša balsi varēja dzirdēt visai reti. Viņš bija vientuļš, un tam nebija lemts piedzīvot sava darba panākumus, nebija priekšrocības būt kopā ar Kristu un ar savām acīm pārliecināties par dievišķā spēka izpausmi, kas pavadīja šo lielāko gaismu. Viņam nebija ļauts skatīt, kā aklie atgūst redzi, kā slimie tiek dziedināti un mirušie uzmodināti dzīvībai. Viņš neredzēja to gaismu, kas izstaroja no katra Kristus vārda, mezdama godības spožumu uz pravietiskajiem apsolījumiem. Vismazākais māceklis, kas redzēja Kristus varenos darbus un dzirdēja Viņa vārdus, šinī ziņā bija vairāk aplaimots nekā Jānis Kristītājs, un tāpēc ir sacīts, ka tas ir lielāks par viņu.

Pateicoties milzīgajām ļaužu masām, kas klausījās Jāņa sludināšanu, viņa slava izplatījās pa visu zemi. Daudzi izrādīja nopietnu interesi par viņa apcietināšanas sekām. Bezvainīgā dzīve un spēcīgais tautas labvēlīgais noskaņojums lika domāt, ka nekādi varmācīgi soļi pret viņu netiks sperti.

Hērods ticēja, ka Jānis ir Dieva pravietis, un bija nolēmis to atlaist brīvībā, bet vilcinājās izpildīt savu nodomu, baidīdamies no Hērodijas.

Hērodija zināja, ka tiešā ceļā viņa nekad nepanāks Hēroda piekrišanu Jāņa nonāvēšanai, tāpēc tā nolēma savu mērķi sasniegt ar viltu. Ķēniņa dzimšanas dienā bija nolemts sarīkot viesības valsts ierēdņiem un galma augstmaņiem. Bija paredzēts mielasts un dzīres. Tādos apstākļos Hērods noteikti nebūs tik piesardzīgs, un viņa to varēs ietekmēt pēc sava prāta.

Kad pienāca lielā diena un ķēniņš ar saviem galminiekiem ēda un dzēra, Hērodija uz dzīru zāli aizsūtīja savu meitu, lai tā tur visiem par prieku dejotu. Salome bija sievišķības pirmajā plaukumā, un viņas kārdinošais skaistums savaldzināja augsto viesu prātus. Nebija parasts, ka šādos svētkos ierodas galma dāmas, un ar to, ka šī Israēla priesteru un augstmaņu meita dejoja Hēroda viesu izklaidēšanai, viņam tika parādīts glaimojošs pagodinājums.

Ķēniņš bija apskurbis no vīna. Pārsvaru guva kaislības un prāts tika gāzts no troņa. Viņš savā priekšā redzēja vienīgi izpriecu zāli ar dzīrojošajiem viesiem, dzīru galdu, dzirkstošo vīnu, mirdzošās ugunis un jaunu dejojošu meiteni. Mirkļa pārgalvībā viņš gribēja izdarīt kaut ko tādu, kas to paaugstinātu valsts vadītāju priekšā. Ar zvērestu viņš Hērodijas meitai apsolīja dot to, ko tā lūgs, līdz pat pusei no savas valsts. Tad Salome aizsteidzās pie mātes, lai prasītu padomu, ko viņai lūgt.

Atbilde bija jau gatava: Jāņa Kristītāja galvu. Salome neko nezināja par atriebības kāri mātes sirdī, un viņa negribēja izteikt tādu lūgumu, bet Hērodijas nepiekāpība uzvarēja. Meitene atgriezās ar šausmīgo prasību: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod Jāņa Kristītāja galvu."

Hērods bija pārsteigts un apkaunots. Izlaidīgā līksmība apklusa, un dzīru namā iestājās ļaunumu vēstošs klusums. Ķēniņu sagrāba šausmas, iedomājoties, ka viņam jāatņem Jānim dzīvība. Bet vārds bija dots, un viņš negribēja izrādīties svārstīgs un pārsteidzīgs. Zvērests bija izteikts viesiem par godu, un, ja kāds no tiem būtu iebildis pret šī solījuma pildīšanu, tad viņš ar prieku būtu saudzējis pravieti. Viņš deva tiem izdevību runāt cietumnieka labā. Daudzi no tiem bija gājuši tālus ceļa gabalus, lai dzirdētu Jāņa sludināšanu, un labi zināja, ka viņš ir nevainīgs cilvēks un Dieva kalps. Kaut gan meitenes prasība tos nepatīkami aizskāra, tie tomēr bija pārāk piedzēruši, lai celtu iebildumus. Neatskanēja neviena balss, lai glābtu Debesu vēstneša dzīvību. Šie vīri tautā ieņēma augstus amatus un nesa nopietnu atbildību, bet viņi bija nodevušies dzīrēm un dzeršanai, līdz prāti kļuva truli. Tiem galvas sagrozīja vieglprātīgā mūzika un dejas skati, bet sirdsapziņa bija iesnaudusies. Ar savu klusēšanu tie tagad izteica nāves spriedumu Dieva pravietim, apmierinot netikumīgas sievietes atriebības kāri.

Hērods velti gaidīja, ka viņu atbrīvos no dotā zvēresta, un tad ar nepatiku pavēlēja izpildīt pravietim nāves sodu. Drīz ķēniņa un viņa viesu priekšā tika atnesta Jāņa galva. Tagad uz visiem laikiem bija apklusušas lūpas, kas tik uzticīgi brīdināja Hērodu un aicināja to atgriezties no grēcīgās dzīves. Šī balss vairs nekad neatskanēs, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu. Vienas nakts izpriecas maksāja vislielākā pravieša dzīvību.

Ak, cik bieži nevainīgas asinis tiek izlietas to nesātības dēļ, kam vajadzētu būt par taisnības sargiem! Ikviens, kas stipra dzēriena kausu ceļ pie savām lūpām, pats dara sevi atbildīgu par visu to netaisnību, ko tas var izdarīt, būdams reibuma varā. Aptumšodams saprātu, viņš sevi padara nespējīgu mierīgi apsvērt vai arī izprast, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņš ļauj sātanam ar sevi brīvi rīkoties, lai apspiestu un iznīcinātu nevainīgos. "Vīns ir zobgalis, ikviens stiprs dzēriens trakgalvis, kas no tiem streipuļo, nav gudrs." (Sal. pam. 20:1) Tādēļ "taisnība ir nostumta pie malas (..); kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem". (Jes. 59:14,15) Tos, kam uzticēts pieņemt lēmumus par citu cilvēku dzīvībām, būtu jāuzskata par noziedzniekiem, ja viņi paši nododas dzeršanai. Visiem, kas rīkojas likuma vārdā, pašiem arī likumi ir jāievēro. Tiem jābūt cilvēkiem ar paškontroli. Tiem nepieciešams visā pilnībā valdīt pār saviem fiziskajiem, prāta un tikumiskajiem spēkiem, lai vienmēr varētu saglabāt asas uztveres spējas un augstu taisnības izjūtu.

Jāņa Kristītāja galva tika aiznesta Hērodijai, kas to saņēma ar velnišķīgu gandarījumu. Viņa pie sevis atriebībā gavilēja, ka nu Hēroda sirdsapziņa vairs netiks apgrūtināta. Bet no viņas grēka nekāda laime neuzplauka. Viņas vārds tautā kļuva nicināms un ienīsts, un sirdsapziņas pārmetumi Hērodu mocīja vairāk nekā pravieša brīdinājumi. Jāņa mācību ietekme nebija apklusināma - tai tagad jāaizsniedz katra paaudze līdz laika beigām.

Hēroda grēks vienmēr bija viņa acu priekšā. Viņš nemitīgi pūlējās atbrīvoties no vainas apziņas, tomēr ticība Jānim palika nesatricināta. Atceroties Jāņa pašaizliedzīgo dzīvi, viņa svinīgos, nopietnos aicinājumus un veselīgā sprieduma izteiktos padomus, un tad iedomājoties, kā tas tika nogalināts, Hērods nevarēja atrast mieru. Nodarbodamies ar valsts lietām, baudīdams cilvēku pagodinājumus, viņš rādīja smaidošu seju un cieņas pilnu stāju, cenšoties klusināt baiļu un nemiera pilno sirdi, kas izjuta grēka lāstu.

Hērodu dziļi bija ietekmējuši Jāņa vārdi, ka no Dieva neko nevar apslēpt. Viņš zināja, ka Dievs ir klāt visās vietās, ka Viņš ir redzējis izlaidīgo uzdzīvi dzīru telpās, ka Viņš ir dzirdējis pavēli nocirst Jānim galvu, ka Viņš ir redzējis Hērodijas gaviles un to, kā viņa apmēdīja tā galvu, kas bija viņu norājis. Tā daudzas lietas, ko Hērods bija uzzinājis no Jāņa lūpām, tagad uz viņa sirdsapziņu runāja skaļāk, nekā pravietim sludinot tuksnesī.

Izdzirdis par Kristus darbiem, Hērods ārkārtīgi uztraucās. Viņš domāja, ka Dievs ir uzmodinājis Jāni no nāves un sūtījis to ar vēl lielāku spēku nosodīt grēku. Viņš pastāvīgi baiļojās, ka Jānis atriebs savu nāvi, izsacīdams nosodījumu viņam un viņa namam. Hērods tagad saņēma to, ko Dievs bija teicis par grēka sekām - "nemieru tavai sirdij, ilgās nogurušas acis un noskumušu dvēseli. Un tavas dzīves dienas baiļu un izbaiļu dēļ tev šķitīs pakarinātas kā diedziņā tā, ka tu nebūsi drošs ne nakti, ne dienu par savu dzīvību. No rīta tu jautāsi: "Ko man atnesīs vakars?" - Bet vakarā tu prasīsi: "Ko man atnesīs rīts?" un prasīsi tā to sirds izbaiļu dēļ, kādas tu izjutīsi, un to šausmu skatu dēļ, ko tavas acis redzēs." (5. Moz. 28:65-67) Grēcinieku apsūdz viņa paša domas, un nekādas mokas nevar būt asākas par vainīgas sirdsapziņas dzeloni, kas nedod mieru ne dienu, ne nakti.

Daudziem Jāņa Kristītāja dzīve šķiet dziļā noslēpumā tīta. Tie jautā, kādēļ viņš tika atstāts, lai tā nīktu un mirtu cietumā. Šī tumšā likteņa noslēpumā mūsu cilvēciskais skatiens nespēj iesniegties, bet tas tomēr nekad nesatricinās mūsu uzticēšanos Dievam, ja tikai atcerēsimies, ka Jānis dalījās Kristus ciešanās. Visi, kas seko Kristum, nesīs upura vainagu. Patmīlīgi cilvēki tos pārpratīs, un tie kļūs par mērķi sātana niknākajiem uzbrukumiem. Sātana valstība taču ir nodibināta, lai iznīcinātu pašuzupurēšanās pamatlikumu, un viņš to apkaros visur, kur tikai tas parādīsies.

Jāņa bērnība, jaunība un brieduma gadi bija raksturīgi ar nelokāmību un tikumisku spēku. Kad tuksnesī atskanēja viņa balss: "Sataisiet tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas" (Mat. 3:3), sātans izbijās par savas valsts drošību. Grēka grēcīgums tika tā atklāts, ka cilvēki nodrebēja. Pār daudziem sātana pārvarētajiem gūstekņiem viņa vara tika lauzta. Kaut arī tas nenogurstoši pūlējās Jāni Kristītāju atraut no tādas dzīves, kas bez atlikuma nodota Dievam, viņš neguva panākumus. Arī Jēzu viņš nespēja uzvarēt. Kārdināšanās tuksnesī sātans tika uzveikts, par ko tas ļoti saskaitās. Tad viņš nolēma mocīt un sāpināt Jāni, lai ar to apbēdinātu Kristu. Tam, kuru nevarēja pamudināt grēkot, viņš vēlējās sagādāt ciešanas.

Jēzus neiejaucās, lai atbrīvotu savu kalpu. Viņš zināja, ka Jānis pārbaudījumu izturēs. Pestītājs labprāt būtu nācis pie Jāņa, lai drūmo cietumu apgaismotu ar savu klātbūtni. Bet viņš nedrīkstēja doties ienaidnieku rokās un apdraudēt savu misiju. Viņš ar prieku būtu atbrīvojis savu uzticīgo kalpu, bet to tūkstošu dēļ, kuriem vēlākajos gados būs jāiet cietumā un nāvē, Jānim vajadzēja dzert mocekļa nāves biķeri. Kad Kristus sekotājiem būs jāsmok vientuļās cietumu kamerās vai jāmirst no zobena, moku rīkiem vai uz sārta, šķietami Dieva un cilvēku atstātiem, ak, kādu atbalstu tad viņu dvēselēm dos doma, ka Jānis Kristītājs, par kura uzticību liecību nodevis pats Kristus, ir pārdzīvojis līdzīgas ciešanas!

Sātanam tika atļauts saīsināt Dieva vēstneša zemes dzīvi, bet to dzīvi, kas "līdz ar Kristu apslēpta Dievā" (Kol. 3:3), ienaidnieks nevarēja aizsniegt. Viņš gavilēja, ka varēs sagādāt Kristum ciešanas un bēdas, tomēr Jāni uzvarēt nespēja. Nāve viņu tikai izrāva no kārdināšanu karstuma. Šajās cīņas epizodēs sātans pamazām atklāja savu raksturu. Vērojošā Visuma priekšā viņš parādīja savu ienaidu pret Dievu un cilvēkiem.

Lai gan Jānis nekādā brīnumainā veidā netika atbrīvots, viņš tomēr nebija atstāts. Viņš vienmēr baudīja Debesu eņģeļu sabiedrību, kas tam atklāja pravietojumus par Kristu un Svēto Rakstu dārgos apsolījumus. Tie viņu stiprināja, tāpat kā tie stiprinās Dieva ļaudis nākamajos laikos. Jānim Kristītājam, tāpat kā tiem, kas viņam sekos, piederēja iedrošinājums: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20)

Dievs savus bērnus nekad nevada savādāk, kā tie paši būtu vēlējušies, ja vien galu varētu saredzēt jau sākumā un saprast tā mērķa krāšņumu, kuru tie piepilda kā Kristus darbabiedri. Ne Ēnohs, kas tika uzņemts Debesīs, ne Elija, kas uzbrauca uguns ratos, nebija lielāki, nedz arī tika vairāk pagodināti kā Jānis Kristītājs, kas vientuļš aizgāja bojā cietumā. "Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest." (Filip. 1:29) No visām dāvanām, ko Debesis var piešķirt cilvēkam, sadraudzība ar Kristu Viņa ciešanās ir vispārliecinošākā uzticība un visaugstākais pagodinājums.

23. "Dieva valstība ir tuvu atnākusi"

[231] "(..) Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva Evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju!" (Marka 1:14,15)

Mesijas atnākšana vispirms tika pasludināta Jūdejā. Jeruzālemes dievnamā pie altāra kalpojošajam Cakarijam tika paziņots par priekšteča dzimšanu. Tad uz Betlēmes kalniem eņģeļi vēstīja par Jēzus ierašanos šinī pasaulē. Viņu meklēdami, uz Jeruzālemi atnāca gudrie. Sīmeans un Anna dievnamā liecināja par to, ka Viņš ir Dievs. "Jeruzāleme un Jūdeja" bija klausījusies Jāņa Kristītāja sludināšanu; un Sinedrija sūtītie līdz ar lielo ļaužu pulku dzirdēja viņa liecību par Jēzu. Jūdejā Kristus bija ieguvis savus pirmos mācekļus. Tur norisinājās liela daļa Viņa sākotnējās darbības. Viņa dievības atspīdēšana dievnama šķīstīšanas laikā, Viņa dziedināšanas brīnumi un dievišķās patiesības mācības, kas atskanēja no Viņa lūpām - viss norādīja uz to, ko pēc dziedināšanas gadījuma Betezdā Viņš pats apliecināja Sinedrija priekšā -, ka Viņš ir Mūžīgā Dēls.

Ja Israēla vadoņi būtu pieņēmuši Kristu, Viņš tos pagodinātu, uzticot nest Evaņģēlija vēsti visā pasaulē. Tiem pirmajiem tika dota izdevība kļūt par Dieva valstības un žēlastības pasludinātājiem. Bet Israēls neatzina savu piemeklēšanas laiku. Jūdu vadoņu greizsirdība un neuzticēšanās bija izaugusi par atklātu ienaidu, un ļaužu sirdis tika novērstas no Jēzus.

Sinedrijs noraidīja Kristus vēsti un tiecās pēc Viņa nāves; tāpēc Jēzus aizgāja no Jeruzālemes, no priesteriem, no dievnama, no reliģiskajiem vadoņiem, no bauslībā mācītās tautas un griezās pie citas ļaužu šķiras, lai pasludinātu savu vēsti un izraudzītu tos, kam vajadzēja nest Evaņģēliju visām tautām.

Kā garīdzniecība atteicās no gaismas un cilvēku dzīvības Kristus dienās, tā tas ir turpinājies katrā nākamajā paaudzē. Atkal un atkal ir atkārtojies stāsts par Kristus aiziešanu no Jūdejas. Kad reformatori pasludināja Dieva Vārdu, tiem ne prātā nenāca šķirties no pastāvošās baznīcas, bet reliģiskie vadoņi negribēja paciest gaismu, un tās nesēji bija spiesti meklēt citu ļaužu šķiru, kas ilgojās pēc patiesības. Mūsu dienās vairs tikai nedaudzus no tiem, kas sevi apliecina par reformatoru sekotājiem, tiešām vada viņu gars. Maz ir to, kas klausās, lai sadzirdētu Dieva balsi, un ir gatavi pieņemt patiesību, vienalga, kādā ietērpā to pasniegtu. Bieži vien tie, kas iet reformatoru pēdās, lai varētu sludināt skaidro Dieva Vārda mācību, ir spiesti šķirties no draudzēm, kuras tie mīl. Ļoti daudzos gadījumos gaismas meklētājiem tieši šīs mācības dēļ un, lai varētu tai paklausīt, ir jāatstāj savu tēvu baznīca.

Galilejiešus Jeruzālemes rabīni nicināja kā rupjus un neizglītotus ļaudis, bet Pestītāja darbībai tas tomēr bija labvēlīgāks darba lauks. Tie bija nopietnāki un sirsnīgāki, mazāk liekuļoja, un tādēļ viņu prāti bija vairāk atvērti patiesības uzņemšanai. Aiziedams uz Galileju, Jēzus nemeklēja vientulību vai nošķirtību. Šī province tajā laikā bija biezi apdzīvota, tikai citu tautu piejaukums tur bija daudz lielāks nekā Jūdejā.

Kad Jēzus ceļoja uz Galileju, mācīdams un dziedinādams, no visām apkārtējām pilsētām un ciemiem pie Viņa plūda ļaudis. Daudzi atnāca pat no Jūdejas un kaimiņu provincēm. Bieži Viņš bija spiests no tautas paslēpties. Sajūsma reizēm kļuva tik liela, ka vajadzēja spert nepieciešamus piesardzības soļus, lai Romas vara nesāktu baidīties no sacelšanās. Vēl nekad pasaule nebija pieredzējusi tādu laikmetu. Pie cilvēkiem virs zemes bija nonākušas Debesis. Izsalkušas un izslāpušas dvēseles, kas ilgi gaidīja Israēla pestīšanu, tagad bagātīgi baudīja Pestītāja žēlastību.

Kristus sludinātās vēsts būtība tika izteikta vārdos: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju." Tādā veidā Evaņģēlija vēsts, ko sniedza pats Pestītājs, bija pamatota uz pravietojumiem. "Laiks", kuru Viņš pasludināja par piepildījušos, bija laika posms, kuru eņģelis Gabriēls darīja zināmu Daniēlam. "Septiņdesmit nedēļas", sacīja eņģelis, "ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu, aizslēgt atkāpšanos, aizzieģelēt grēkus, salīdzināt noziegumu, atvest mūžīgu taisnību, aizzieģelēt parādīšanas un praviešu vārdus un svaidīt Visusvētāko." (Dan. 9:24*) Viena diena pravietojumos nozīmē vienu gadu. (Sk. 4. Moz. 14:34; Ec. 4:6) 70 nedēļas jeb 490 dienas nozīmē 490 gadus. Izejas punktu šim periodam var atrast vārdos: "Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam svaidītam (Kristum) Valdniekam, ir septiņas nedēļas un sešdesmit un divas nedēļas" (Dan. 9:25*), tātad 69 nedēļas jeb 483 dienas. Pavēle atjaunot un uzcelt Jeruzālemi, kas apstiprināta ar Artakserksa Longimana dekrētu (Ezr. 6:14; 7:1), stājas spēkā rudenī, 457. g. pirms Kristus. No šī laika 483 gadi sniedzas līdz rudenim 27. gadā pēc Kristus. Saskaņā ar pravietojumu šim periodam bija jāsniedzas līdz Mesijam, t. i., Svaidītajam. 27. g. pēc Kristus Pestītājs kristību laikā saņēma Svētā Gara svaidījumu un drīz pēc tam uzsāka savu atklāto darbību. Tad arī tika pasludināta vēsts: "Laiks ir piepildīts."

Eņģelis sacīja: "Tad Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu [t. i., 7 gadus]." Skaitot 7 gadus no tā brīža, kad Pestītājs iesāka savu atklāto darbību, Evaņģēlijam bija jātiek sludinātam jūdiem, - trīsarpus gadus to darīja pats Kristus, bet pēc tam apustuļi. "Un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies." (Dan. 9:27*) Pavasarī, 31. g. pēc Kristus, Golgātā tika pienests patiesais upuris - Kristus. Tad dievnama priekškars pārplīsa uz pusēm, ar to rādot, ka ceremoniālās kalpošanas svētums un nozīme ir izbeigusies. Šīs zemes kaujamajiem un ēdamajiem upuriem vairs nebija nozīmes.

Viena nedēļa (7 gadi) beidzās 34. ga pēc Kristus. Tad, nomētādami ar akmeņiem Stefanu, jūdi galīgi apzīmogoja savu atteikšanos no Evaņģēlija, bet mācekļi, kas vajāšanu dēļ tika izklīdināti, "staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju" (Ap. d. 8:4), un drīz vien atgriezās vajātājs Sauls, kļūdams par pagānu apustuli Pāvilu.

Kristus nākšanas laiks, Viņa svaidīšana ar Svēto Garu, nāve un Evaņģēlija sludināšana pagāniem bija jau iepriekš pravietoti noteikti pieturas punkti. Jūdu tautai pirmajai vajadzēja izprast šos pravietojumus un saskatīt to piepildīšanos Jēzus misijā. Kristus saviem mācekļiem sevišķi uzsvēra pravietojumu pētīšanas nozīmi. Norādīdams uz Daniēlam doto atklāsmi par laiku, Viņš sacīja: "Kas to lasa, lai uzmana." (Mat. 24:15) Pēc savas augšāmcelšanās Viņš mācekļiem atkal paskaidroja "visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti". (Lūk. 24:27) Pestītājs pats bija runājis ar visu praviešu starpniecību. "Kristus Gars viņos" jau "iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību". (1. Pēt. 1:11)

Tas bija Gabriēls, augstākais eņģelis tūlīt aiz Dieva Dēla, kas ar dievišķo vēsti nāca pie Daniēla. Tas bija Gabriēls, "Viņa eņģelis" (Atkl. 1:3), kuru Kristus sūtīja atklāt nākotni mīļotajam Jānim. Ikvienam, "kas lasa", "klausās pravietojumu vārdus un tur to, kas (..) rakstīts", ir apsolītas svētības.

"Jo Dievs tas Kungs neko nedara, neatklājis savu noslēpumu praviešiem, saviem kalpiem." (Am. 3:7; 5. Moz. 29:29) Pats Kungs to visu ir devis, un Viņa svētība pavadīs ikvienu godbijīgu, lūgšanu pavadītu praviešu rakstu pētīšanu.

Kā vēsts par Kristus pirmo atnākšanu pasludināja žēlastības valstības iestāšanos, tā vēsts par Viņa otro nākšanu stāsta par godības valstību. Tāpat kā pirmā, arī otrā vēsts ir dibināta uz pravietojumiem. Tie Daniēlam sacītie eņģeļa vārdi, kas attiecas uz pēdējām dienām, tiks saprasti gala laikā. "Daudzi to tad izpētīs, un atziņas vairosies. (..) Bet bezdievīgie paliks un rīkosies bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet saprātīgie un apgaismotie to sapratīs." (Dan. 12:4,10) Pestītājs pats ir devis savas atnākšanas zīmes, un Viņš saka: "Redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība." "Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk." "Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā." (Lūk. 21:31,34,36)

Šajās rakstvietās sludināto laikmetu mēs jau esam sasnieguši. Ir pienācis gala laiks, praviešu atklāsmēs zīmogi ir noņemti, un to svinīgie brīdinājumi runā par drīzu mūsu Kunga godības valstības nodibināšanos.

Jūdi Dieva Vārdu izskaidroja un pielietoja nepareizi, un tādēļ nezināja savas piemeklēšanas laiku. Kristus un Viņa apustuļu darbības gadus, šos dārgos pēdējos žēlastības gadus izredzētajai tautai, tie pavadīja sazvērestībās, gudrodami, kā iznīcināt Kunga vēstnešus. Viņus nodarbināja šīs zemes godkārīgie centieni, tādēļ garīgās valstības piedāvājums tiem likās maznozīmīgs. Arī šodien šīs pasaules valstība pilnīgi aizņem cilvēku domas un tie neņem vērā straujo pravietojumu piepildīšanos un zīmes, kas norāda uz Dieva godības valstību.

"Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai." Kaut gan mums nav dots zināt mūsu Kunga atnākšanas stundu, mēs tomēr varam zināt, ka tā ir tuvu. "Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā." (1. Tes. 5:4-6)

24. "Vai viņš nav amatnieka dēls?"

Lūk. 4:16-30

[236] Pār Kristus Galilejas darbības posma gaišajām dienām pārklājās ēna. No Viņa atteicās Nācaretes ļaudis. "Vai Viņš nav amatnieka dēls?" tie jautāja.

Bērnībā un jaunībā Jēzus kopā ar brāļiem Dievu pielūdza Nācaretes sinagogā. Kopš atklātās darbības sākuma Viņš tos bija atstājis, bet tie zināja, kas ar Viņu notiek. Kad Jēzus atkal parādījās viņu vidū, interese un gaidas sasniedza augstāko pakāpi. Te bija no bērnu dienām redzētie ļaudis un tuvas sejas. Te bija Viņa māte, brāļi un māsas. Visu acis pievērsās Viņam, kad Pestītājs dusas dienā ienāca sinagogā un ieņēma savu vietu starp dievlūdzējiem.

Kārtējā dievkalpojumā vecākais lasīja no praviešu rakstiem un paskubināja ļaudis cerēt uz To, kas nāks, lai valdītu ar slavu un godu, atbrīvojot no visiem apspiedējiem. Viņš centās iedrošināt savus klausītājus, citēdams pierādījumus, ka Mesijas atnākšana ir tuvu. Tas aprakstīja Viņa atnākšanas godību, sevišķi uzsvērdams, ka Atbrīvotājs parādīsies karapulku priekšgalā, lai atbrīvotu Israēlu.

Kad sinagogā ieradās kāds no rakstu mācītājiem, parasti bija gaidāms, ka arī tas teiks kādu vārdu; bet lasīt priekšā no praviešu rakstiem varēja kurš katrs israēlietis. Šajā sabatā kalpošanā piedalīties uzaicināja Jēzu. "Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu." Viņš lasīja vienu no tām Rakstu vietām, kuru attiecināja uz Mesiju. "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, (..) pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." "Un grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim. (..) Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. (..) Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām." (Lūk. 4:20-22)

Jēzus stāvēja ļaužu priekšā kā dzīvs to pravietojumu izskaidrojums, kas attiecās uz Viņu pašu. Atgādinādams vārdus, ko bija lasījis, Viņš runāja par Mesiju kā apspiesto atvieglinātāju, gūstekņu atbrīvotāju, bēdu nospiesto ļaužu dziedinātāju, kas akliem atdos redzi un atklās pasaulei patiesības gaismu. Viņa ietekmīgā runa un Viņa vārdu brīnišķais iespaids aizrāva klausītājus ar tādu spēku, kādu tie vēl nekad nebija izjutuši. Dievišķās ietekmes plūdu vilnis nolauza katru aizsprostu; gluži kā Mozus, tie skatīja Neredzamo. Kad viņu sirdis aizkustināja Svētais Gars, tie atbildēja ar dedzīga "Āmen!" saucieniem un Kunga slavēšanu.

Bet, kad Jēzus paziņoja: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts", tie pēkšņi domās atgriezās pie sevis un Tā tiesībām, kas uz viņiem runāja. Viņi, israēlieši, Ābrahāma bērni, tika attēloti kā vergi. Viņi bija uzrunāti kā no ļaunā varas atbrīvojami cietumnieki, kā tumsībā mītoši, kam nepieciešama patiesības gaisma. Tas aizskāra viņu lepnumu un izraisīja neapmierinātību. Jēzus vārdi norādīja, ka Viņa darbs ļaužu labā būs pilnīgi citāds, nekā tie to gribēja. Šis cilvēks, šķiet, bija pārāk dziļi ieskatījies viņu darbos. Neskatoties uz stingrību ārējās ceremonijās, tiem bija bail no šī skaidrā, caururbjošā skata.

Kas tad ir šis Jēzus? tie jautāja. Viņš, kas pretendē uz Mesijas godu, taču ir namdara dēls! Viņš strādāja kopā ar savu tēvu Jāzepu. Tie Viņu redzēja ejam kalnup un lejup, tie pazina Viņa brāļus un māsas, tie bija vērojuši, kā no bērna Viņš izveidojās par jaunekli un no jaunekļa - par vīru. Lai gan Viņa dzīve bija nevainojama, tie tomēr negribēja ticēt, ka Viņš ir Apsolītais.

Kāds pretstats starp Viņa mācību par jauno valstību un to, ko tie bija dzirdējuši no sava vecākā! Jēzus ne vārda neminēja par viņu atbrīvošanu no romiešiem. Tie bija dzirdējuši par Viņa brīnumdarbiem un cerēja, ka Jēzus savu spēku izlietos viņu labā; bet tagad neredzēja neko, kas par to liecinātu.

Kad tie atvēra durvis šaubām, viņu sirdis atkal kļuva par tik cietākas, par cik uz mirkli bija atmaigušas. Sātans bija stingri nolēmis neļaut tajā dienā atvērt aklās acis, nedz arī palaist brīvībā dvēseles, kas atradās verdzības važās. Tas darbojās ar visu spēku, lai saistītu viņus neticībā. Viņš nepievērsa uzmanību jau dotajai zīmei, kad modās pārliecība, ka Tas, kas tos uzrunā, ir viņu Pestītājs.

Bet Jēzus tiem pierādīja, ka Viņš ir Dievs, atklādams ļaužu slepenās domas. Viņš piebilda: "Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: Ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit, savā tēvu zemē (..). Jo patiesi Es jums saku - daudz atraitņu bija Israēla zemē Elijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi - tomēr Elija netapa ne pie vienas sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā - Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts, kā vien sīrietis Naēmans."

Atstāstīdams šos notikumus no praviešu dzīves, Jēzus atbildēja uz savu klausītāju jautājumiem. Kalpiem, kurus Dievs izredzēja sevišķam uzdevumam, nebija atļauts darboties sirdī apcietinātas un neticīgas tautas labā. Bet tie, kam bija jūtīgas sirdis un ticība, sevišķā mērā baudīja Viņa spēka izpausmi praviešos. Elijas dienās Israēls bija atkāpies no Dieva. Tas turējās pie saviem grēkiem un atteicās no Svētā Gara brīdinājumiem, kurus nesa Kunga vēstneši. Tādā veidā tie paši sev aizslēdza kanālus, pa kuriem Dieva svētības varēja pie viņiem nokļūt. Kungs pagāja garām Israēla mājvietām un savam kalpam patvērumu atrada pagānu zemē, pie sievietes, kas nepiederēja izredzētajai tautai. Bet šī sieviete tika ievērota, tāpēc ka viņa sekoja saņemtajai gaismai, un tās sirds tika atvērta vēl lielākai gaismai, ko Dievs tai sūtīja ar savu pravieti.

Šī paša iemesla dēļ Elīsas laikā Israēla spitālīgie nesaņēma palīdzību. Bet Naēmans, pagānu augstmanis, bija palicis uzticīgs savai atziņai par taisnību un bija izjutis vajadzību pēc palīga. Viņš izturējās tā, ka varēja saņemt Dieva žēlastības dāvanas. Viņš tika nevien šķīstīts no spitālības, bet arī svētīts ar izpratni par patieso Dievu.

Mūsu stāvoklis Dieva priekšā nav atkarīgs no saņemtās gaismas daudzuma, bet no tā, kā mēs izlietojam jau saņemto. Tādā veidā pat pagāni, kas izvēlas pareizo, cik tālu tie to spēj izšķirt, ir labvēlīgākā stāvoklī nekā tie, kam bijusi liela gaisma un kas apliecina, ka kalpo Dievam, bet neievēro šo gaismu un viņu ikdienas dzīve ir pretrunā ar ticības apliecību.

Sinagogā sacītie Jēzus vārdi pašos pamatos pieskārās klausītāju paštaisnības saknēm, atsegdami rūgto patiesību, ka tie ir atkāpušies no Dieva un zaudējuši savas privilēģijas būt par Viņa tautu. Katrs vārds grieza kā ar nazi, atklājot viņu patieso stāvokli. Viņi tagad nonicināja ticību, kuru Jēzus sākumā bija viņos modinājis. Tie nekādi negribēja pieļaut, ka Viņš, kurš nācis no nabadzības un bez ievērojama stāvokļa, būtu kaut kas vairāk kā parasts cilvēks.

Viņu neticība radīja naidu. Varu pārņēma sātans, un dusmās tie sāka kliegt uz Pestītāju. Novēršoties no Tā, kura misija bija dziedināt un glābt, tie tagad parādīja iznīcinātāja īpašības.

Jēzum pieminot svētības, kas tika piešķirtas pagāniem, uzliesmoja klausītāju aklā nacionālā augstprātība, un Viņa vārdi noslāpa troksnī un kliedzienos. Šie ļaudis vienmēr lepojās, ka ievēro bauslību, bet tagad, kad tika skarti viņu aizspriedumi, tie bija gatavi uz slepkavību. Sapulce izjuka, un, pielikuši Jēzum rokas, tie Viņu izstūma no sinagogas un no pilsētas. Visi, likās, slāpa pēc Viņa dzīvības. Tie aizrāva Jēzu uz klints krauju, gribēdami tur Viņu nogrūst lejā. Gaisu pildīja kliedzieni un lāsti. Daži svieda uz Viņu ar akmeņiem, kad pēkšņi Kristus no ļaužu vidus pazuda. Debesu sūtņi, kas stāvēja Viņam blakus sinagogā, bija arī šeit, trakojošā pūļa vidū. Tie paslēpa Viņu no ienaidniekiem un aizveda drošā vietā.

Tā eņģeļi kādreiz pasargāja Latu, neskartu izvezdami no Sodomas. Tā viņi mazajā kalnu pilsētiņā rūpējās par Elīsu. Kad apkārtējie pakalni bija pilni ar Sīrijas ķēniņa zirgiem, ratiem un viņa bruņoto vīru lielo karaspēku, Elīsa redzēja tuvākās kalnu nogāzes kā nosētas ar Dieva karapulkiem - ugunīgiem zirgiem un ratiem, kas ielenca Kunga kalpu.

Tā eņģeļi visos laikos ir bijuši tuvu uzticīgajiem Kristus sekotājiem. Milzīgā ļauno garu armija tiek vērsta pret visiem, kas grib uzvarēt, bet Kristus vēlas, lai mēs skatītos uz lietām, kas nav redzamas, uz Debesu karapulkiem, kuri ieņēmuši vietas ap visiem, kas mīl Dievu, lai tos izglābtu. No kādām redzamām un neredzamām briesmām mūs ir izglābusi eņģeļu iejaukšanās, mēs tā arī neuzzināsim, līdz mūžības gaismā redzēsim Dieva apsardzības ceļus. Tikai tad mēs sapratīsim, kā lielā Debesu saime ir interesējusies par cilvēces ģimeni šeit virs zemes un kā dienu no dienas sūtņi no Dieva troņa ir pasargājuši mūsu soļus.

Kad Jēzus sinagogā lasīja pravietojumus, Viņš apstājās pirms pēdējā Mesijas darbu raksturojošā teikuma. Izlasījis vārdus: "Pasludināt tā Kunga žēlastības gadu", Viņš izlaida frāzi "un mūsu Dieva atmaksas dienu". (Jes. 61:2) Tā bija tikpat patiesa kā pravietojuma pirmā daļa, un ar savu klusēšanu Jēzus šo patiesību nenoliedza. Bet šis pēdējais izteiciens bija tas, pie kura patika kavēties klausītājiem un kura piepildīšanos tie ilgojās redzēt. Tie izteica nosodošu spriedumu par pagāniem, neizprazdami, ka viņu pašu vaina ir vēl lielāka. Viņiem pašiem vajadzēja žēlastību, kuru tie nenovēlēja un liedza pagāniem. Tajā dienā, kad Jēzus sinagogā stāvēja viņu vidū, tiem bija izdevība pieņemt Debesu aicinājumu. Tad Tas, kuram "patīk žēlastība" (Mih. 7:8), būtu izglābis viņus no bojāejas, uz kuru tos virzīja viņu grēki.

Jēzus tomēr nespēja no tiem aiziet, vēlreiz neaicinājis viņus atgriezties no grēkiem. Neilgi pirms savas darbības nobeiguma Galilejā Viņš atkārtoti apciemoja bērnības pilsētiņu. Kopš tie no Viņa bija atteikušies, visu zemi bija piepildījusi Kristus sludināšanas un brīnumdarbu slava. Neviens vairs nevarēja noliegt, ka Viņam ir vairāk nekā cilvēcisks spēks. Arī Nācaretes ļaudis zināja, kā Viņš ceļoja, labu darīdams un dziedinādams visus sātana nomāktos. Viņu apkārtnē atradās veseli ciemati, kuru namos vairs neatskanēja neviens slimnieka vaids, jo Viņš bija gājis tiem cauri un dziedinājis visus neveselos. Žēlastība, kas atklājās ikvienā Viņa dzīves darbībā, liecināja par Jēzus dievišķo svaidījumu.

Un atkal, klausoties Viņa vārdus, Nācaretes iedzīvotājus skubināja Dieva Gars. Bet pat tad tie negribēja atzīt, ka šis viņu vidū uzaugušais cilvēks būtu lielāks vai ievērojamāks par citiem. Atmiņā vēl bija saglabājies rūgtums no tā laika, kad Viņš, visiem dzirdot, sevi nosauca par Apsolīto. Viņš tiem nebija piešķīris vietu Israēlā, rādīdams, ka tie Dieva labvēlību ir pelnījuši mazāk nekā pagāni. Tādēļ, lai gan viņi brīnījās: "No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks?", tie tomēr negribēja Jēzu pieņemt par Dieva Svaidīto. Viņu neticības dēļ Pestītājs tur nevarēja darīt daudz brīnumdarbu. Tikai nedaudzas sirdis atvērās Viņa svētībām, un tā Viņš negribīgi aizgāja, lai nekad neatgrieztos.

Nācaretes iedzīvotājus turpināja pārvaldīt reiz izlolotā neticība. Tā valdīja arī pār Sinedriju un visu tautu. Priesteriem un tautai atteikšanās no pirmās Svētā Gara spēka izpausmes bija beigu sākums. Lai pierādītu, ka viņu sākotnējā pretošanās bijusi pareiza, tie arī tālāk turpināja nopelt Kristus vārdus. Svētā Gara noliegšanas kulminācija bija Golgātas krusts, pilsētas izpostīšana un tautas izkaisīšana uz visām debess pusēm.

Ak, cik ļoti Kristus vēlējās atvērt Israēlam patiesības bezgalīgos dārgumus! Bet viņu garīgais aklums bija tik liels, ka runāt par Debesu valstību šķita neiespējami. Tie labāk turējās pie savas ticības apliecības un nevajadzīgām ceremonijām, kaut arī blakus gaidīja mūžīga patiesība. Tie izdeva naudu par pelavām un sēnalām, kad viņu sniedzamības robežās bija Dzīvības Maize. Kāpēc tie negāja pie Dieva Vārda un rūpīgi to nepētīja, lai uzzinātu, vai nav nokļuvuši maldos? Vecās Derības Raksti skaidri norādīja uz katru Kristus kalpošanas sīkumu, un Viņš pats atkal un atkal citēja praviešus un paziņoja: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts." Ja tie būtu godīgi meklējuši Rakstos, pakļaudami savas teorijas Dieva Vārda pārbaudei, Jēzum nebūtu jāraud par viņu grēku nožēlas trūkumu. Viņam nebūtu jāsludina: "Redziet, jūsu nams būs atstāts." (Lūk. 13:35) Tie būtu varējuši uzzināt pierādījumus, ka Viņš ir Mesija, un nelaime, kas lepno pilsētu sagrāva drupās, tiktu novērsta. Bet jūdu prāti bija kļuvuši aprobežoti viņu neprātīgā fanātisma dēļ. Kristus mācības atklāja viņu rakstura trūkumus un prasīja atgriešanos no grēkiem. Ja tie tās pieņemtu, tad būtu jāmaina arī dzīvesveids un jāatsakās no lolotajām cerībām. Lai saņemtu godu no Debesīm, tiem bija jāatsakās no goda cilvēku priekšā. Ja paklausītu šī jaunā Skolotāja vārdiem, tad būtu ānostājas pretī sava laika lielo domātāju un mācītāju uzskatiem.

Kristus laikā patiesība bija nepopulāra, un tāpat tas ir šodien. Tā vienmēr ir bijusi nepopulāra, kopš sātans pirmo reizi cilvēkam iedvesa nepatiku pret to, pasniegdams pasakas, kuru rezultāts ir pašpaaugstināšanās. Vai arī šodien mēs nedzirdam teorijas un mācības, kurām nav pamatojuma Dieva Vārdā? Bet cilvēki ievēro tās tikpat sīksti kā jūdi savas tradīcijas.

Jūdu vadoņus bija pārņēmusi garīga augstprātība. Viņu sevis slavināšanas tieksme izpaudās pat svētnīcas dievkalpojumos. Tiem patika sēdēt augstākajos sēdekļos sinagogās. Tiem patika, ka tos sveicina tirgus laukumos, un jutās apmierināti, kad cilvēku lūpas nosauca viņu titulus. Zūdot īstai dievbijībai, tie jo karstāk aizstāvēja tradīcijas un ceremonijas.

Tāpēc ka viņu saprašana bija patmīlīgu aizspriedumu aptumšota, tie nespēja apvienot Kristus pārliecinošo vārdu spēku ar Viņa dvēseles pazemību un vienkāršību. Tie nenovērtēja to, ka patiesais diženums var iztikt bez ārējas greznības. Šī cilvēka nabadzība tiem šķita pilnīgi nesavienojama ar apgalvojumu, ka Viņš ir Mesija. Tie iztirzāja jautājumu: ja Viņš tiešām ir Tas, par ko sevi uzdod, kāpēc Viņš ir tik vienkāršs un pazemīgs? Ja Viņš ir ar mieru iztikt bez ieroču spēka, kas notiks ar tautu? Kā varēs nonākt pie tik ilgi gaidītās varas un godības, kas apkārtējās nācijas pakļautu jūdu pilsētai? Vai tad priesteri nebija mācījuši, ka Israēls valdīs pār visu pasauli? Un vai varēja būt, ka lielie reliģiskie mācītāji būtu maldījušies?

Bet ne jau tikai ārējā spožuma trūkums Jēzus dzīvē lika jūdiem no Viņa atteikties. Viņš bija šķīstuma iemiesojums, bet tie - nešķīsti. Kristus dzīvoja cilvēku vidū kā neaptraipīta svētuma paraugs. Pestītāja nevainojamā dzīve meta gaismu viņu sirdīs. Jēzus patiesums atmaskoja viņu nepatiesumu. Tas viņu liekulīgās dievbijības tukšumu padarīja skaidri saredzamu un atmaskoja netaisnību visā tās riebīgumā. Tāda gaisma bija nevēlama.

Ja Kristus būtu pievērsies farizejiem un cildinājis šo cilvēku izglītību un dievbijību, tad tie ar prieku Viņu apsveiktu. Bet, kad Viņš par Debesu valstību runāja kā par žēlastības piešķiršanu visai cilvēcei, Viņš sludināja tādu reliģiju, ko tie vairs nespēja paciest. Viņu pašu priekšzīme un mācība kalpošanu Dievam nekad nebija darījusi par kaut ko tādu, pēc kā varētu ilgoties. Kad viņi redzēja Jēzu pievēršam uzmanību tieši tiem, kurus paši ienīda un atraidīja, tas izraisīja viņu augstprātīgo siržu ļaunākās kaislības. Lai gan viņi lielījās, ka, pateicoties "lauvam no Jūdas cilts" (Atkl. 5:5), Israēls tiks pacelts pāri visām tautām, tie drīzāk būtu izturējuši vilšanos savās godkārīgajās cerībās, nekā to, ka Kristus norāj viņu grēkus, un tiem jāizjūt pārmetumi pat no Viņa šķīstuma klātbūtnes.