Laikmetu ilgas

50. Lamatas

Jāņa 7:16-36, 40-53; 8:1-11

[455] Visu laiku, kamēr Jēzus atradās svētkos Jeruzālemē, ap Viņu bija spiegi. Dienu no dienas tika izmēģināti jauni plāni, kā Viņu apklusināt. Priesteri un vadītāji vēroja, kā Viņu sagūstīt. Tie bija nolēmuši Viņu aizturēt ar varu. Bet tas nebija viss. Viņi vēlējās šo Galilejas mācītāju pazemot tautas priekšā.

Pirmajā dienā pēc Jēzus ierašanās svētkos vadītāji pienāca un prasīja, kas Viņu pilnvarojis mācīt. Tie gribēja novērst uzmanību no Viņa uz jautājumu par Viņa tiesībām mācīt un tādā veidā izcelt savu svarīgumu un autoritāti.

"Mana mācība nav Manis paša," sacīja Jēzus, "bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva, jeb Es runāju pats no sevis." (Jāņa 7:16,17) Šo provokatoru jautājumu Jēzus atspēkoja nevis, atbildēdams uz to, bet, atklādams kādu patiesību, kas svarīga dvēseles pestīšanai. Patiesības uztvere un augsts novērtējums, Viņš sacīja, ne tik daudz ir atkarīgs no prāta, cik no sirds. Patiesībai jātiek uzņemtai dvēselē; tā prasa gribas nodošanu Dievam. Ja patiesību vērtētu vienīgi prāts, tad lepnums nekavētu tās pieņemšanu. Bet tai jātiek pieņemtai caur žēlastības darbu sirdī, kas prasa atteikšanos no ikkatra grēka, ko uzrāda Dieva Gars. Lai cik lielas arī nebūtu cilvēka iespējas uzzināt patiesību, tas dos labumu vienīgi tad, ja sirds atvērsies patiesības uzņemšanai un būs apzināta atteikšanās no katra ieraduma un rīcības, kas ir pret tās principiem. Cilvēkiem, kas tādā veidā nododas Dievam ar godīgu vēlēšanos atzīt un darīt Viņa prātu, patiesība atklāsies kā glābjošs Dieva spēks. Tie saskatīs atšķirību starp cilvēkiem, kuri runā Dieva vārdā, un tiem, kuri runā paši savā gudrībā. Farizeji savu gribu nebija pakļāvuši Dieva gribai. Viņi nemaz necentās ar patiesību iepazīties, bet meklēja aizbildinājumu, lai no tās izvairītos; Kristus parādīja, ka tādēļ arī tie nesaprot Viņa mācību.

Pēc tam Viņš rādīja, kā iespējams atšķirt uzticīgu skolotāju no viltvārža: "Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet, kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiess un tanī nav netaisnības." (Jāņa 7:18) Tas, kas meklē savu paša godu, runā tikai no sevis paša. Patmīlības gars nodod savu izcelsmi. Bet Kristus meklēja Dieva godu. Viņš runāja Dieva vārdus. Tas bija Viņa, patiesības mācītāja, autoritātes pamatojums.

Lasīdams rabīnu sirdis, Jēzus viņiem pierādīja, ka ir Dievs. Visu laiku kopš dziedināšanas Betezdā, tie bija sazvērējušies Viņu nogalināt. Tādā veidā viņi paši pārkāpa bauslību, kuru šķietami aizstāvēja. "Vai Mozus jums nav devis bauslību?" Viņš sacīja: "Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs Mani meklējat nokaut?"

Kā pēkšņs gaismas uzliesmojums šie vārdi rakstu mācītājiem parādīja posta bezdibeni, uz kura malas tie stāvēja. Uz mirkli viņus pārņēma šausmas. Tie ieraudzīja, ka cīnās ar bezgalīgu spēku, bet nevēlējās pieņemt brīdinājumu. Lai saglabātu savu ietekmi tautā, slepkavīgos nodomus vajadzēja slēpt. Izvairīdamies no Jēzus jautājuma, tie izsaucās: "Ļauns gars Tevi apsēdis: kas Tevi meklē nokaut?" Viņi deva mājienu, ka Jēzus brīnumdarbi esot ļaunā gara izraisīti.

Kristus šo mājienu neņēma vērā. Viņš neatlaidīgi turpināja pierādīt, ka dziedināšanas darbs Betezdā bija saskaņā ar sabata bausli un ka to attaisnoja arī pašu jūdu bauslības izskaidrojums. "Mozus jums devis apgraizīšanu," Viņš sacīja, "un jūs sabatā apgraizāt cilvēku." Pēc bauslības katru puisēnu astotajā dienā vajadzēja apgraizīt. Ja noteiktais laiks iekrita sabatā, tad ceremoniju arī izpildīja. Cik daudz vairāk saskaņā ar bauslības garu bija "sabatā darīt veselu visu cilvēku"! Tādēļ Viņš tos brīdināja: "Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!"

Vadoņi bija apklusināti. Daudzi izsaucās: "Vai šis nav tas, ko viņi meklē nokaut? Un redziet, Viņš runā pilnīgi atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai tiešām valdības vīri būtu nākuši pie atziņas, ka šis ir Kristus?"

Daudzi no Kristus klausītājiem, kas dzīvoja Jeruzālemē un kam vadītāju sazvērestība pret Viņu nebija noslēpums, izjuta neapslāpējamu vēlēšanos būt Viņa tuvumā. Tie netika vaļā no pārliecības, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tomēr sātans bija gatavs iedvest šaubas; un ceļu tam jau bija sagatavojuši viņu pašu maldīgie uzskati par Mesiju un Viņa nākšanu. Pastāvēja uzskats, ka Kristus piedzims Betlēmē, tad pēc kāda laika pazudīs, bet, kad atnāks otrreiz, neviens nezinās, no kurienes Viņš nāk. Ne mazums bija arī tādu, kas domāja, ka Mesijam nebūs dabiskas radniecības ar cilvēku. Tāpēc, ka Jēzus no Nācaretes neatbilda tautas priekšstatam par Mesijas godību, daudzi sāka spriest: "Tomēr par Viņu mēs zinām, no kurienes Viņš ir. Bet, kad Mesija nāks, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir."

Kamēr ļaudis svārstījās starp šaubām un ticību, Jēzus saprata viņu domas un atbildēja: "Tiešām, Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neesmu nācis no sevis, bet viens, kas ir patiess, Mani sūtījis. To jūs nepazīstat." Šie cilvēki gan uzskatīja, ka zina, kādai jābūt Kristus izcelsmei, taču īstenībā šajā jautājumā tiem nebija nekādas izpratnes. Ja tie būtu dzīvojuši saskaņā ar Dieva prātu, tad būtu pazinuši Dieva Dēlu, kad Viņš tiem tika parādīts.

Klausītāji nevarēja nesaprast Kristus vārdus. Tas nepārprotami bija atkārtojums tam tiesību apliecinājumam, kuru Viņš bija izteicis Sinedrija priekšā, kad paziņoja, ka ir Dieva Dēls. Kā tautas vadītāji toreiz mēģināja panākt Viņa nāvi, tāpat arī tagad tie tiecās Viņu sagūstīt, bet tos aizkavēja neredzama vara un novilka robežu viņu niknumam, it kā sacīdama: "Tik tālu tev būs iet un ne tālāk!"

Ļaužu starpā daudzi ticēja Viņam un sacīja: "Vai gan Kristus, kad tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?" Farizeju vadoņi, kas ar bažām vēroja notikumu gaitu, uztvēra šīs simpātijas. Aizsteigušies pie galvenajiem priesteriem, tie kala plānus Viņa apcietināšanai. Tie norunāja aizturēt Jēzu, kad Viņš būs viens, jo neuzdrošinājās to darīt ļaužu klātbūtnē. Tad vēlreiz Jēzus skaidri parādīja, ka lasa viņu nodomus. "Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums," Viņš sacīja, "tad Es aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeju, jūs nevarat līdzi nākt." Drīz Viņš atradīs patvērumu tālu no viņu zaimiem un ienaida. Viņš atgriezīsies pie Tēva, kur Viņu atkal pielūgs eņģeļi; tur Viņa slepkavas nekad nenokļūs.

Rabīni vīpsnāja: "Kur šis grib iet, ka mēs Viņu nevarētu atrast? Vai tikai Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus?" Šie paļātāji pat neiedomājās, ka ar saviem zaimu vārdiem viņi attēlo Kristus misiju! Augu dienu Viņš savas rokas bija turējis izstieptas pār nepaklausīgu un noliedzēju tautu. Bet Viņu atradīs tie, kas Viņu nebija meklējuši; Viņš atklāsies tautās, kuras agrāk nav piesaukušas Viņa vārdu. (Rom. 10:20,21)

Daudzus, kas bija pārliecināti, ka Jēzus ir Dieva Dēls, maldināja priesteru un rabīnu nepareizie prātojumi. Šie mācītāji ar lielu uzsvaru bija atkārtojuši pravietojumus par Mesiju, ka Viņš "Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un vecaju priekšā parādīsies mirdzošā godībā"; ka Viņš valdīs "no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem". (Jes. 24:23; Ps.72:8) Tagad viņi nicinoši salīdzināja tur attēloto godību ar Jēzus pazemīgo ārieni. Lai apstiprinātu maldus, tika sagrozīti pravietojumu vārdi. Ja ļaudis paši patiesi būtu pētījuši Dieva Vārdu, tad nekad netiktu maldināti. Jesajas 61. nodaļa liecina, ka Kristum vajadzēja darīt tieši to darbu, kuru Viņš veica, 53. nodaļā aprakstīta Viņa atmešana un ciešanas pasaulē un 59. nodaļa attēlo priesteru un rabīnu raksturus.

Dievs nespiež cilvēkus atteikties no neticības. Viņu priekšā ir gaisma un tumsa, patiesība un maldi. Viņiem pašiem jāizlemj, ko viņi grib pieņemt. Cilvēka prāts ir apveltīts ar spējām atšķirt patieso no nepatiesā. Dievs grib, lai cilvēki nepieņemtu lēmumu impulsīvi, bet pierādījumu pārliecināti, rūpīgi salīdzinot rakstvietas. Ja jūdi būtu atstājuši savus aizspriedumus un salīdzinājuši uzrakstītos pravietojumus ar Jēzus dzīvi raksturojošajiem faktiem, starp pravietojumiem un to piepildījumu pazemīgā Galilejieša dzīvē un kalpošanā, viņi būtu ieraudzījuši skaistu saskaņu.

Mūsu dienās daudzi pieviļas tādā pašā veidā kā jūdi. Reliģijas mācītāji skaidro Bībeli savas izpratnes un tradīciju gaismā, un cilvēki paši nepēta Svētos Rakstus, lai novērtētu, kas ir patiesība. Viņi atsakās no personīgā sprieduma un savas dvēseles uztic vadītājiem. Dieva Vārda sludināšana un mācīšana ir viens no līdzekļiem, ko Dievs paredzējis gaismas izplatīšanai, taču jebkura cilvēku mācība mums jāpārbauda ar Svētajiem Rakstiem. Ikkatrs, kas ar lūgšanām pētīs Bībeli, vēlēdamies uzzināt patiesību, lai tai paklausītu, saņems gaismu no Dieva. Tas sapratīs Svētos Rakstus. "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai (..) mācība ir no Dieva." (Jāņa 7:17)

Svētku pēdējā dienā priesteri un vadītāji izsūtīja sulaiņus, lai apcietinātu Jēzu, taču tie atgriezās bez Viņa. Tie tika sagaidīti ar dusmīgu jautājumu: "Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?" Bet tie ar svinīgu sejas izteiksmi atbildēja: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks."

Lai cik nocietinātas bija viņu sirdis, Jēzus vārdi tās atkausēja. Kamēr Viņš runāja dievnama pagalmā, tie uzkavējās turpat tuvumā, lai uztvertu kaut ko, kas varētu noskaņot pret Viņu. Bet klausoties viņiem aizmirsās uzdevums, kura dēļ bija sūtīti. Tie stāvēja kā apburti. Kristus atklājās viņu dvēselēm. Tie ieraudzīja to, ko priesteri un vadītāji negribēja redzēt - dievišķās godības gaismā ietērpto cilvēciskumu. Viņi atgriezās tā pārņemti no šīs domas un tādā Viņa vārdu iespaidā, ka uz jautājumu: "Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?" varēja tikai atbildēt: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks."

Priesteri un vadītāji, pirmo reizi būdami Jēzus tuvumā, bija guvuši to pašu pārliecību. Viņu sirdis bija dziļi aizkustinātas, un tie nespēja atbrīvoties no domas: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks." Bet tie bija apslāpējuši Svētā Gara pārliecinošo balsi. Tagad, saniknoti par to, ka ienīstais Galilejietis ietekmējis pat likuma sargus, tie kliedza: "Vai arī jums prāti sajaukti?" "Vai gan kāds no valdības vīriem tic Viņam, vai no farizejiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, - lai nolādēti viņi!"

Tie, kuriem tiek sludināta patiesības vēsts, reti jautā: "Vai tas tiešām tā ir?", bet gan: "Kas šo lietu aizstāv?" Cilvēku vairums patiesību vērtē pēc tā, cik liels skaits to pieņem, un joprojām skan jautājums: "Vai kādi no mācītiem vīriem jeb reliģiskiem vadoņiem tai tic?" Mūsdienās cilvēki pret patiesu dievbijību nav labvēlīgāk noskaņoti kā Kristus dienās. Viņi tikpat aizrautīgi dzenas pēc laicīgiem labumiem, atstādami novārtā mūžības bagātības. Tas, ka patiesību nepieņem daudzi, ka tai neseko pasaules ievērojamākie cilvēki un dažkārt pat reliģiskie vadītāji, nav arguments pret patiesību.

Priesteri un tautas vadītāji atsāka kalt plānus Jēzus apcietināšanai. Tika uzsvērts, ka, vēl ilgāk atstāts brīvībā, Viņš novērsīs ļaudis no ieceltajiem vadītājiem, un vienīgais drošais solis būtu steidzami Viņu apklusināt. Bet apspriedes viskarstākajā brīdī kāds tos negaidīti apturēja. Nikodēms vaicāja: "Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?" Sapulcē iestājās klusums. Nikodēma vārdi skāra klātesošo sirdsapziņu. Viņi nedrīkstēja cilvēku notiesāt, to neuzklausījuši. Bet ne jau šī iemesla dēļ vien augstprātīgie vadītāji apklusa, cieši skatīdamies uz to, kurš bija uzdrīkstējies aizstāvēt taisnību. Viņi bija izbrīnīti un sašutuši, ka vienu no viņiem tik ļoti ir ietekmējis Jēzus raksturs, ka tas cenšas Viņu aizstāvēt. Atjēgušies no pārsteiguma, tie vērsās pie Nikodēma ar dzēlīgu izsmieklu: "Vai arī tu esi galilejietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis!"

Tomēr Nikodēma iebildums pārtrauca apspriedes darbu lietas izskatīšanā. Rakstu mācītāji nevarēja īstenot savu nodomu un notiesāt Jēzu bez izmeklēšanas. Uz laiku atspēkoti, "tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu."

No pilsētas nemiera un drūzmas, no dedzīgā pūļa un nodevīgajiem rakstu mācītājiem Jēzus aizgāja uz klusu olīvu birzi, kur varēja būt viens ar Dievu. Bet agri no rīta Viņš atkal atgriezās templī, un, ļaudīm sapulcējoties ap Viņu, apsēdās un tos mācīja.

Tomēr drīz Viņš tika pārtraukts. Viņam tuvojās kāda farizeju un rakstu mācītāju grupa, raudama sev līdzi pārbiedētu sievieti, kuru tie ar skarbām balsīm un asiem vārdiem apsūdzēja septītā baušļa pārkāpšanā. Nostādījuši to Jēzus priekšā un, izrādot Viņam liekulīgu cieņu, tie sacīja: "Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?"

Šī liekulīgā cieņa maskēja smalki izstrādātu plānu Kristus iznīcināšanai. Tie izmantoja radušos izdevību, lai panāktu Viņa notiesāšanu, domādami, ka pie jebkura Jēzus lēmuma tie atradīs ieganstu apsūdzībai pret Viņu. Ja Viņš sievieti attaisnos, Viņu varēs apsūdzēt Mozus bauslības pārkāpšanā. Ja Jēzus pasludinās, ka tā ir pelnījusi nāvi, Viņu varēs apsūdzēt romiešiem par tikai viņiem piederošās varas piesavināšanos.

Jēzus mirkli vēroja šo skatu: trīcošo upuri viņas negodā un cietsirdīgās amatpersonas, kurās nebija ne mazākās līdzjūtības. Viņam, nevainojami svētam, šis skats lika sarauties. Viņš labi zināja, kādā nolūkā Viņš tiek iepazīstināts ar šo gadījumu. Jēzus lasīja sirdis un zināja ikviena tuvumā stāvošā cilvēka raksturu un dzīves stāstu. Šie, kas sevi bija izvirzījuši par taisnības sargiem, paši savu upuri bija ieveduši grēkā, lai varētu izlikt slazdus Jēzum. Neizrādīdams, ka būtu dzirdējis jautājumu, Viņš noliecās un, skatīdamies uz zemi, sāka rakstīt smiltīs.

Kļūdami nepacietīgi Viņa vilcināšanās un acīm redzamās vienaldzības dēļ, apsūdzētāji pienāca tuvāk un centās Kristus uzmanību pievērst savam jautājumam. Bet, kad to skatieni, sekodami Jēzus rīcībai, pievērsās smiltīm pie Viņa kājām, visu sejas pārvērtās. Tur viņu priekšā bija uzrakstīti viņu pašu dzīves noziedzīgie noslēpumi. Apkārt stāvošie ļaudis ievēroja, cik pēkšņi pārvērtās viņu sejas izteiksme, un spiedās uz priekšu, lai redzētu, kas tas bija, ko tie vēroja, tik pārsteigti un nokaunējušies.

Neskatoties uz apliecinājumu, ka ciena bauslību, šie rakstu mācītāji paši pārkāpa tās likumus, celdami apsūdzību pret sievieti. Ierosināt apsūdzību pret sievu bija vīra pienākums, un abām vainīgajām pusēm vajadzēja saņemt vienādu sodu. Apsūdzētāju rīcība bija pilnīgi nelikumīga, tādēļ Jēzus pret tiem izlietoja viņu pašu ieročus. Bauslība noteica, ka pie nomētāšanas ar akmeņiem notikuma lieciniekiem jāmet pirmais akmens. Tādēļ, izsliedamies taisni un cieši uzlūkodams sazvērējušos vecākos, Jēzus sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un noliecies Viņš turpināja rakstīt smiltīs.

Jēzus nebija noraidījis ar Mozus starpniecību doto bauslību, ne arī pārkāpis Romas varu. Apsūdzētāji bija atspēkoti. Tagad, kad viņu liekulīgā svētuma apģērbs bija norauts, tie stāvēja Mūžīgās Skaidrības priekšā vainīgi un atmaskoti. Tie trīcēja un drebēja, ka tikai viņu dzīves apslēptie grēki netiktu atklāti visiem ļaudīm. Ar noliektām galvām un nodurtām acīm tie cits pēc cita aizzagās prom, pamezdami savu upuri pie žēlsirdīgā Pestītāja.

Jēzus piecēlās un, raudzīdamies uz sievieti, jautāja: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu, ej un negrēko vairs!"

Sieviete Jēzus priekšā bija stāvējusi, bailēs sastingusi. Kristus vārdi: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" tai likās kā nāves spriedums. Viņa neuzdrošinājās pacelt acis uz Pestītāju, bet klusēdama gaidīja savu likteni. Tagad viņa ar izbrīnu vēroja savus apsūdzētājus nozūdam klusus un apmulsušus. Tad viņas ausis aizsniedza šie cerības pilnie vārdi: "Arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs!" Ledus viņas sirdī bija pilnīgi izkausēts. Tā metās Jēzum pie kājām pateicības pilnā mīlestībā un ar rūgtām asarām izsūdzēja savus grēkus.

Viņai tas bija jaunas, skaidras miera pilnas dzīves sākums, kas svētīta kalpošanai Dievam. Paceldams šo kritušo dvēseli, Jēzus izdarīja lielāku brīnumu nekā dziedinādams visļaunākās fiziskās slimības. Viņš izdziedināja garīgu slimību, kas novestu mūžīgā nāvē. Šī grēkus nožēlojošā sieviete kļuva par vienu no Viņa nelokāmākajiem sekotājiem. Ar pašuzupurīgu mīlestību un uzticību tā atmaksāja Viņa glābjošo žēlastību.

Piedodot sievietes grēkus un iedrošinot to dzīvot labāku dzīvi, Jēzus raksturs mums atmirdz pilnīgas taisnības skaistumā. Lai gan Viņš neattaisno grēku, nedz arī mazina grēka vainu, tomēr Viņš cenšas nevis notiesāt, bet glābt. Pasaule grēcīgo sievieti varēja tikai nicināt un nonievāt, bet Jēzus runā mierinošus un cerības pilnus vārdus. Bezgrēcīgais iežēlojas par grēcinieces vājumu un sniedz tai pretī savu palīdzošo roku. Liekulīgie farizeji apsūdz, bet Jēzus saka: "Ej un negrēko vairs!"

Tie nav Kristus sekotāji, kas, nolaiduši acis, novēršas no maldīgajiem, atļaudami tiem netraucēti turpināt iesākto lejupslīdi. Tie, kas ir gatavi apsūdzēt citus un dedzīgi vēlas tos atvest tiesas priekšā, bieži vien savā dzīvē ir vēl grēcīgāki par viņiem. Cilvēki ienīst grēcinieku, bet mīl grēku. Kristus ienīst grēku, bet mīl grēcinieku. Tāds gars ir arī visiem Viņa sekotājiem. Kristīga mīlestība nesteidzas nopelt, tā ātri saskata nožēlu, ir gatava piedot, iedrošināt un uzvest maldos klīstošo uz svētuma ceļa, nostiprinot tur viņa dzīves pamatu.

51. "Dzīvības gaisma"

Jāņa 8:12-59; 9. nod.

[463]"Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma."

Runājot šos vārdus, Jēzus atradās dievnama pagalmā, kas tobrīd bija sagatavots Lieveņu svētku dievkalpojumam. Pagalma vidū pacēlās divi augsti stabi, pie kuriem bija piestiprināti milzīgi lukturu turētāji. Pēc vakara dievkalpojuma visas lampas tiks aizdedzinātas, un tās izlies savu gaismu pār Jeruzālemi. Šī ceremonija bija par piemiņu uguns stabam, kas Israēlu vadīja tuksnesī, un to uzskatīja arī kā norādījumu uz Mesijas nākšanu. Vakarā apgaismotais pagalms kļuva par īstu gaviļu vietu. Sirmgalvji, dievnama priesteri un tautas vadītāji instrumentālās mūzikas un levītu dziesmu pavadīti, apvienojās svētku dejās.

Liekot atmirdzēt visai pilsētai, ļaudis izteica cerību, ka nāks Mesija, lai izlietu gaismu pār Jeruzālemi. Jēzum šis skats nozīmēja daudz vairāk. Kā starojošie dievnama lukturi darīja apkārtni gaišu, tā Kristus, garīgās gaismas avots, apgaismoja pasaules tumsu. Taču šis simbols bija nepilnīgs. Lielais spīdeklis, kuru Viņa paša rokas bija likušas pie debesīm, bija daudz atbilstošāks Kristus misijas godības attēls.

Bija rīts, saule tikko pacēlās pār Eļļas kalnu, un tās stari ar žilbinošu spožumu izlējās pār marmora pilīm, likdami uzliesmot tempļa sienu zeltam, kad Jēzus, uz to norādīdams, sacīja: "Es esmu pasaules gaisma."

Kāds no tiem, kas klausījās Jēzus sacīto, pēc daudziem gadiem to atkārtoja svinīgos un cēlos vārdos: "Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma." "Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku." (Jāņa 1:4,5,9) Vēl ilgi pēc Jēzus pacelšanās Debesīs arī Pēteris, Dieva Gara iedvesmots, atcerējās šo Kristus lietoto simbolu: "Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs." (2. Pēt. 1:19)

Kad vien Dievs ir atklājies savai tautai, gaisma vienmēr ir bijusi kā Viņa klātbūtnes simbols. Iesākumā, paklausot radošajam vārdam, gaisma atspīdēja tumsībā. Gaismu ietērpa padebeša stabs dienā un uguns stabs naktī, vadot Israēla lielos pulkus tuksnesī. Bijību iedvesošā varenībā gaisma apņēma Kungu Sinaja kalnā. Gaisma dusēja virs žēlastības krēsla Saiešanas teltī. Gaisma piepildīja Salamana templi tā iesvētīšanas brīdī. Gaisma atspīdēja pār Betlēmes kalniem, kad eņģeļi nesa pestīšanas vēsti ganiem, kas tur sargāja ganāmpulkus.

Dievs ir gaisma, un ar vārdiem "Es esmu pasaules gaisma" Kristus pasludināja savu vienotību ar Dievu, kā arī attiecības ar visu cilvēci. Viņš bija tas, kas iesākumā lika, "lai gaisma aust no tumsības". (2. Kor. 4:6) Viņš ir saules, mēness un zvaigžņu gaisma. Viņš bija garīgā gaisma, kas ēnas kalpošanas simbolos un pravietojumos atspīdēja Israēlam. Bet gaisma nebija dota tikai jūdu tautai vien. Kā saules stari iespiežas vistālākajos zemes stūros, tā Taisnības Saules gaisma spīd pār ikkatru dvēseli.

"Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku." Pasaulei ir bijuši lieli skolotāji, vīri ar milža prātu, kas izpaudās varenos atklājumos, vīri, kuru izteicieni ierosinājuši domas un pavēruši skatam plašus atziņu laukus, un šie vīri tiek godāti kā cilvēces ceļveži un labdari. Bet ir Kāds, kas stāv daudz augstāk par tiem. "Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem"; "Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums to ir darījis zināmu." (Jāņa 1:12,18) Mēs varam izsekot pasaules lielo skolotāju rindai senatnē, cik tālu vien sniedzas ziņojumi par cilvēces vēsturi, taču Gaisma bija pirms tiem. Kā Saules sistēmas Mēness un zvaigznes spīd ar atstarotu Saules gaismu, tā pasaules lielie domātāji, atstaro Taisnības Saules starus tik lielā mērā, cik viņu mācība ir pareiza. Katrs domu dārgakmens, katra jauna atziņa nāk no pasaules Gaismas. Mūsu dienās mēs dzirdam runājam par "augstāko izglītību". Īsto augstāko izglītību dod Tas, "kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības". "Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma." (Kol. 2:3; Jāņa 1:4) "Kas seko Man," sacīja Jēzus, "tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma."

Ar vārdiem "Es esmu pasaules Gaisma" Jēzus pasludināja, ka ir Mesija. Gados vecais Sīmeans tajā pašā dievnamā, kurā Jēzus tagad mācīja, bija runājis par Viņu kā par "gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu saviem Israēla bērniem". (Lūk. 2:32) Ar šiem vārdiem sirmais vīrs uz Viņu attiecināja visam Israēlam pazīstamu pravietojumu. Caur pravieti Jesaju Svētais Gars bija pasludinājis: "Tas ir par maz, ka Tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru Tevi arī par gaismu pagāniem, ka Tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam." (Jes. 49:6) Tautā valdīja uzskats, ka šis pravietojums attiecas uz Mesiju, un, kad Jēzus sacīja: "Es esmu pasaules gaisma", ļaudis nevarēja nesaprast, ka Viņš ar to apliecināja, ka ir Apsolītais.

Farizejiem un rakstu mācītājiem šis apgalvojums izklausījās pārāk skaļš. Tie nevarēja paciest, ka viņiem līdzīgs cilvēks varētu pretendēt uz kaut ko tādu. Jēzus vārdus it kā ignorēdami, tie uzstāja: "Kas Tu tāds esi?" Tie bija apņēmušies Viņu piespiest pasludināt sevi par Kristu. Viņa uzstāšanās atklātībā un darbs ļoti atšķīrās no tautas cerībām un gaidām. Tādēļ viltīgie ienaidnieki domāja, ka, tieši sevi nosaukdams par Mesiju, Jēzus panāktu to, ka tauta Viņu uzskata par krāpnieku un novēršas no Viņa.

Taču uz jautājumu: "Kas Tu tāds esi?" Jēzus atbildēja: "Vispirms tas, ko arī uz jums runāju." (Jāņa 8:25*) Tas, kas bija atklāts Viņa vārdos, bija redzams arī raksturā. Viņš bija paša mācīto patiesību iemiesojums. "Es neko nedaru no sevis," Viņš turpināja, "bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." Jēzus nemēģināja pierādīt savas mesiāniskās tiesības, bet runāja par savienību ar Dievu. Ja viņu prāti būtu atvērti Dieva mīlestībai, tad tie Jēzu būtu pieņēmuši.

Starp klausītājiem bija daudzi, kas ticībā sajuta Jēzus aicinājumu, un tiem Viņš sacīja: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi. Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."

Šie vārdi apvainoja farizejus. Aizmirsdami tautas ilgo pakļautību svešam jūgam, tie dusmīgi izsaucās: "Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: "Jūs būsit brīvi?" Jēzus paskatījās uz šiem cilvēkiem - ļaunprātības vergiem, kuru domas tā vien tiecās uz atriebību, - un skumji atteica: "Patiesi, patiesi Es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs." Tie atradās visbriesmīgākajā verdzībā, - tos pārvaldīja ļaunais gars.

Ikviena dvēsele, kas atsakās nodoties Dievam, ir citas varas kontrolē. Tā nepieder pati sev. Cilvēks gan var runāt par brīvību, tomēr viņš atrodas visnožēlojamākajā verdzībā. Viņam nav ļauts ieraudzīt patiesības skaistumu, tāpēc ka prāts ir pakļauts sātanam. Glaimodams sev ar domu, ka rīkojas pēc sava prāta, cilvēks īstenībā paklausa tumsības valdnieka gribai. Kristus nāca salauzt un noņemt grēka verdzības važas no dvēseles. "Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi." "Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma." (Rom. 8:2)

Pestīšanas darbā nedrīkst pielietot spiedienu. Ārējas varas izmantošana šeit nav pieļaujama. Dieva Gara ietekmē cilvēkam ļauts brīvi izvēlēties, kam viņš grib kalpot. Pārmaiņa, kas iestājas dvēselē, pakļaujoties Kristum, nes vislielāko brīvības izjūtu. Atteikšanās no grēka ir pašas dvēseles darbs. Bez šaubām, mums pašiem nav spēka atbrīvoties no sātana varas; bet, kad mēs vēlamies atbrīvoties no grēka un mūsu lielajā vajadzībā piesaucam varu, kas stāv ārpus un augstāk par mums, tad dvēseles spēki tiek piepildīti ar Svētā Gara enerģiju un paklausa gribas rīkojumiem pildīt Dieva prātu.

Vienīgais nosacījums cilvēka brīvības iegūšanai ir savienošanās ar Kristu. "Patiesība darīs jūs brīvus", un Kristus ir patiesība. Grēks var uzvarēt tikai tad, ja ir novājinājis saprašanu un iznīcinājis dvēseles brīvību. Padošanās Dievam ir sevis atjaunošana patiesā cilvēka cildenumā un godā. Dievišķais likums, kuram mēs esam aicināti paklausīt, ir "svabadības likums". (Jēk. 2:12)

Farizeji paši sevi bija pasludinājuši par Ābrahāma bērniem. Jēzus tiem teica, ka šīs bērnu tiesības var pierādīt tikai ar Ābrahāmam līdzīgiem darbiem. Patiesi Ābrahāma bērni dzīvotu tā, kā Viņš dzīvoja, paklausot Dievam. Tie netīkotu nogalināt To, kas sludināja Dieva uzticētu patiesību. Rīkodami sazvērestību pret Kristu, rakstu mācītāji nedarīja Ābrahāma darbus. Ābrahāma cilts līnijai pašai par sevi nebija nekādas vērtības. Būdami bez garīgas radniecības, kas atklātos tādā pašā garā un līdzīgos darbos, viņi nebija Ābrahāma bērni.

Šim principam tikpat liela nozīme ir vēl kādā jautājumā, kas ilgi nodarbinājis kristīgo pasauli, proti, jautājumā par apustulisko pēctecību. Ābrahāma bērnu tiesības varēja pierādīt ne ar vārdu vai tiešo izcelšanos no viņa, bet ar rakstura līdzību. Tā arī apustuļu pēcnācēju tiesības balstās ne uz garīdznieciskās autoritātes pārmantošanu, bet uz garīgo radniecību. Patiesais apustuļu mantojuma pierādījums ir apustuļu gars un ticības vadīta dzīve, mācot tās pašas patiesības, kuras mācīja viņi. Tikai tas cilvēkus var darīt par pirmo Evaņģēlija sludinātāju pēctečiem.

Jēzus noliedza, ka jūdi ir Ābrahāma bērni. Viņš sacīja: "Jūs darāt sava tēva darbus." Ar izsmieklu tie atbildēja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs - Dievs!" Šie vārdi attiecās uz Jēzus dzimšanas apstākļiem un bija kā dūriens Pestītājam to cilvēku klātbūtnē, kas sāka Viņam ticēt, bet Jēzus, šim zemiskajam aizrādījumam nepiegriezis nekādu vērību, tikai sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva."

Viņu darbi liecināja par radniecību ar to, kurš ir melis un slepkava. "Jūs esat no sava tēva - velna," turpināja Jēzus, "un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā (..). Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību." Tieši tas, ka Jēzus tik droši runāja patiesību, bija par iemeslu, kāpēc jūdu vadoņi Viņu nepieņēma. Patiesība šos paštaisnos cilvēkus apvainoja. Patiesība atsedza maldu būtību; tā notiesāja viņu mācību un darbus, tādēļ kļuva nevēlama. Tie drīzāk bija gatavi aizvērt acis un neredzēt patiesību nekā pazemoties un atzīties, ka atrodas maldos. Viņi nemīlēja patiesību. Viņi pēc tās neilgojās, kaut arī tā bija patiesība.

"Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?" Dienu no dienas visus šos trīs gadus Kristus ienaidnieki bija sekojuši Viņam, cenzdamies atrast kādu traipu Jēzus raksturā. Sātans un visi ļauno spēku sazvērnieki tiecās Jēzu uzvarēt, bet tie Viņā nespēja atrast neko tādu, ko varētu izlietot savā labā. Pat velni bija spiesti apliecināt: "(..) Tu esi Dieva svētais." (Marka 1:24) Debesu, visu nekritušo pasauļu un grēkā kritušo cilvēku klātbūtnē Jēzus savā dzīvē īstenoja bauslības principus. Eņģeļu, cilvēku un ļauno garu priekšā Viņš neapstrīdēts teica vārdus, kas no ikviena cita mutes būtu bijusi zaimošana: "Kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr."

Tas, ka jūdi, nevarēdami atrast pie Kristus nekādu grēku, tomēr Viņu nepieņēma, pierāda, ka tiem pašiem nebija savienības ar Dievu. Viņa Dēla sludināšanā un vēstī tie nespēja saklausīt Tēva balsi. Tie iedomājās, ka izsaka spriedumu par Kristu, bet, atmezdami Viņu, notiesāja paši sevi. "Kas no Dieva ir," sacīja Jēzus, "dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva."

Šī mācība paliek patiesa visos laikos. Daudzi, kam patīk izvairīties no atbildes, kritizēt un meklēt Svētajos Rakstos kaut ko tādu, ko varētu apšaubīt, domā, ka ar to pierāda savu patstāvīgo domāšanu un prāta asumu. Tādi iedomājas, ka tiesā Bībeli, taču patiesībā tie notiesā paši sevi un rāda, ka nav spējīgi vērtēt dievišķas izcelsmes patiesības, kas ir mūžīgas. Tāda cilvēka gars neizjūt bijību Dieva vareno atklāsmju priekšā. Tas veltīgi nodarbojas ar kļūdu meklēšanu Bībelē, ar to parādot aprobežotu un pasaulīgu dabu, kurai jau zūd spējas izjust un cienīt Dievu. Bet tas, kura sirds būs atsaukusies uz Dieva pieskārienu, tieksies pēc lietām, kas vairo dievatziņu un attīrīs un cēlinās raksturu. Kā zieds atveras pretī saulei, lai tās spožie stari to izdaiļotu visskaistākajās krāsās, tā dvēsele tieksies pretī Taisnības Saulei, lai Debesu gaisma tās raksturā ieaustu Kristus rakstura svētumu un jaukumu.

Jēzus turpināja, norādot uz kraso pretstatu starp jūdu nostāju un Ābrahāma nostāju: "Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu; un viņš to redzēja un priecājās par to."

Ābrahāms ārkārtīgi vēlējās redzēt apsolīto Pestītāju. Viņš raidīja augšup viskarstākās lūgšanas, lai pirms savas nāves skatītu Mesiju. Viņš arī redzēja Kristu. Viņam tika dāvāta pārdabiska gaisma, un viņš atzina Kristus dievišķo dabu. Ābrahāms redzēja Viņa dienu un priecājās. Viņam tika parādīts dievišķais upuris par grēku. Par šo upuri Ābrahāms saņēma uzskatāmu mācību paša piedzīvojumā, jo tam tika dota pavēle: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, (..) un upurē to tur par dedzināmo upuri." (1. Moz. 22:2) Ābrahāms uz upura altāra lika apsolījuma dēlu, dēlu, uz kuru viņš lika visas savas cerības. Kad ar paceltu nazi Ābrahāms pie altāra jau gaidīja, lai izpildītu Dieva pavēli, no Debesīm atskanēja balss: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1. Moz. 22:12) Briesmīgais pārbaudījums Ābrahāmam tika uzlikts, lai viņš varētu redzēt Kristus dienu un saprast Dieva lielo mīlestību pret pasauli, tik lielu, ka, Dievs visapkaunojošākajā nāvē nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai paceltu šo zemi no posta stāvokļa.

Dievs Ābrahāmu iepazīstināja ar vislielāko mācību, kāda jebkad cilvēkam ir dota. Viņa lūgšana, kurā viņš izteica vēlēšanos pirms savas nāves skatīt Kristu, tika atbildēta. Viņš skatīja Kristu; viņš redzēja visu, ko mirstīgs cilvēks var skatīt, neaiziedams bojā. Tā kā Ābrahāms bija pilnīgi nodevies Dievam, viņš spēja saprast atklāsmi par Mesiju. Viņam tika rādīts, ka, nododams savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu grēciniekus no mūžīgās bojāejas, Dievs ir pienesis daudz lielāku un brīnišķīgāku upuri, kādu jebkad spētu pienest cilvēks.

Ābrahāma piedzīvojums atbildēja uz jautājumu: "Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, mans miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?" (Mih. 6:6,7) Ar Ābrahāma vārdiem: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls" (1. Moz. 22:8) un ar upura sagādāšanu Īzāka vietā Dievs atklāja, ka neviens cilvēks nevar izpirkt pats sevi. Pagānu upuru sistēma Dievam bija pilnīgi nepieņemama. Nevienam tēvam nevajadzēja upurēt savu dēlu vai meitu par grēku upuri. Vienīgi Dieva Dēls var uzņemties pasaules grēka nastu.

Pats piedzīvojis ciešanas, Ābrahāms spēja izprast Pestītāja upura būtību. Bet Israēls negribēja atzīt to, kas šķita tik nepatīkams viņu augstprātīgajām sirdīm. Kristus vārdi par Ābrahāmu klausītājiem neizteica neko daudz. Farizeji tajos atrada tikai jaunu pamatojumu tālākam nosodījumam. It kā gribēdami uzsvērt Jēzus neprātu, tie ar izsmieklu atcirta: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?"

Ar augstu cēlumu Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."

Visi klātesošie apklusa. Mozum kādreiz atklāto Dieva vārdu, kas izteica mūžīgās klātbūtnes jēdzienu, šis Galilejas Mācītājs tagad minēja kā savu. Viņš pasludināja, ka ir mūžīgi Esošais, Tas, kas apsolīts Israēlam, "kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos." (Mih. 5:1)

Atkal priesteri un rakstu mācītāji nosauca Jēzu par Dieva zaimotāju. Uzsvērtā liecība, ka Viņš ir viens ar Dievu, jau agrāk tos tā uztrauca, ka tie gribēja Viņam atņemt dzīvību, un dažus mēnešus vēlāk tie skaidri teica: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt ar akmeņiem, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu." (Jāņa 10:33) Tādēļ, ka Viņš bija un arī pats sevi nosauca par Dieva Dēlu, tie apņēmās Viņu nogalināt. Tagad jau daudzi cilvēki, atbalstot priesterus un rakstu mācītājus, paņēma akmeņus, lai mestu uz Viņu. "Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā."

"Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma." (Jāņa 1:5)

"Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: "Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?" Jēzus atbildēja: "Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki; bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā (..). To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: "Ej, mazgājies Ziloas dīķī!" Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs."

Jūdu vidū valdīja uzskats, ka sods par grēkiem tiek saņemts jau šinī dzīvē. Katras bēdas vai nelaimi uzskatīja kā sodu par kādu vai nu paša cietēja vai viņa vecāku darītu ļaunu darbu. Ir gan taisnība, ka visas ciešanas ceļas no Dieva likumu pārkāpšanas, bet šī patiesība tika stipri sagrozīja. Sātans, grēka un visa ļaunuma ierosinātājs, panāca, ka uz slimībām un nāvi cilvēki raudzījās kā uz Dieva sūtītu, patvaļīgi uzliktu sodu par grēkiem. Tādēļ, ja cilvēkam uzbruka lielas bēdas vai nelaime, tās papildināja smagā apziņa, ka ļaudis viņu uzskata par lielu grēcinieku.

Tā jūdiem tika sagatavots ceļš, lai viņi atmestu Jēzu. Viņu, kas "nesa mūsu sērgas un ciešanas", jūdi turēja "par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu", par tādu "kura priekšā aizklāja vaigu". (Jes. 53:4,3)

Dievs bija devis mācību, lai novērstu tādas domas. Ījaba dzīves stāsts rādīja, ka ciešanas rada sātans, bet Dievs valda pār tām žēlastības nolūkos. Bet Israēls nesaprata šo mācību. Atmezdami Kristu, jūdi atkārtoja tos pašus maldus, par kuriem Dievs bija norājis Ījaba draugus.

Jūdu uzskatam par grēka un ciešanu attiecībām piekrita arī Kristus mācekļi. Viņu maldus izkliedēdams, Jēzus neizskaidroja šī cilvēka ciešanu iemeslu, bet atklāja savu nodomu šī cilvēka dzīvē. Šeit jāparādās Dieva darbam. "Kamēr Es esmu pasaulē," Viņš sacīja, "Es esmu pasaules gaisma." Tad, svaidījis neredzīgā acis, Pestītājs aizsūtīja to mazgāties Ziloas dīķī, un viņa redze tika atjaunota. Tā Jēzus praktiskā veidā atbildēja uz mācekļu jautājumu, kā Viņš vienmēr atbildēja uz visiem aiz ziņkārības uzstādītajiem jautājumiem. Mācekļi nebija aicināti iztirzāt, kas ir grēkojis vai nav grēkojis, bet gan izprast Dieva spēku un žēlastību, kas aklajam atver acis. Bija skaidrs, ka dziedināšanas spēja nepiemita ne mālam, ne arī dīķim, kur aklais tika aizsūtīts mazgāties; spēks nāca no Kristus.

Farizeji nevarēja nebrīnīties par šo dziedināšanu. Taču naids tos piepildīja vairāk nekā jebkad agrāk, jo brīnums bija izdarīts sabata dienā.

Jaunā cilvēka kaimiņi un tie, kas viņu agrāk bija pazinuši kā aklu, vaicāja: "Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?" Tie uz viņu noskatījās ar šaubām, jo, kad neredzīgā acis tika atvērtas, izmainījās un gaišāka kļuva visa sejas izteiksme, un tas izskatījās kā cits cilvēks. Ļaudis cits citam uzdeva vienu un to pašu jautājumu. Daži sacīja: "Viņš tas ir", citi turpretī: "Nē, bet viņš tam līdzīgs." Neizpratni izkliedēja pats lielās svētības saņēmējs, apstiprinot: "Es tas esmu." Tad viņš tiem pastāstīja par Jēzu un par to, kādā veidā ticis dziedināts. Tie jautāja tālāk: "Kur Viņš ir?" bet cilvēks atbildēja: "Es nezinu."

Tad viņu aizveda uz farizeju padomi. Tur atkal izvaicāja, kā viņš ieguvis redzi. Dziedinātais paskaidroja: "Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un varu redzēt." Tad daži farizeji sacīja: "Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu." Farizeji cerēja pierādīt, ka Jēzus ir grēcinieks un tādēļ nav Mesija. Tie nezināja, ka neredzīgā cilvēka dziedinātājs ir tas pats, kas kādreiz iecēla sabatu un zināja visus pienākumus, kas ar to saistīti. Tie izlikās par sevišķi dedzīgiem sabata svētuma aizstāvjiem un tomēr šajā dienā plānoja slepkavību. Bet daudzi, dzirdot par šo brīnumdarbu, jutās dziļi aizkustināti un pārliecināti, ka Tas, kas bija atdarījis neredzīgā acis, ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs cilvēks. Atbildot uz apsūdzību, ka Jēzus esot grēcinieks tādēļ, ka Viņš neievērojot sabatu, tie sacīja: "Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?"

Atkal rabīni griezās pie dziedinātā: "Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?" Tas sacīja: "Viņš ir pravietis." Tad farizeji centās apgalvot, ka tas neesot akls piedzimis un neesot tagad atguvis redzi. Tie ataicināja viņa vecākus un prasīja tiem: "Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis?"

Tur stāvēja cilvēks, kas apliecināja, ka bijis neredzīgs un atguvis redzi, bet farizeji drīzāk gribēja noliegt acīm redzamo un skaidri saprotamo, nekā atzīties, ka ir maldījušies. Tik spēcīgi ir aizspriedumi, tik izkropļota farizeju taisnība.

Farizejiem vēl bija atlikusi viena cerība - iebaidīt neredzīgā vecākus. Izlikdamies patiesi, tie jautāja: "Kā tad viņš tagad var redzēt?" Vecāki baidījās pakļaut sevi draudiem, jo bija izziņots, ka ikvienu, kas Jēzu apliecinās par Kristu, "izslēgs no draudzes", tas ir, uz trīsdesmit dienām izsvītros no sinagogas sarakstiem. Šajā laikā izslēgtajā namā nedrīkstēja apgraizīt nevienu bērnu, ne arī apraudāt mirušo. Šādu spriedumu uzskatīja par lielu nelaimi, bet, ja arī tas vēl neizsauca nožēlu, tad sekoja smagāks sods. Dēla dzīvē notikušais brīnums vecākus bija pārliecinājis, bet tie atbildēja: "Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs." Tādā veidā tie atbildību no sevis novēla uz dēlu, jo viņi neuzdrošinājās aizstāvēt Kristu.

Strupceļš, kādā tagad bija nonākuši farizeji, viņu šaubas, aizspriedumi un neuzticēšanās notikušajam faktam sāka atvērt acis ļaužu masām, īpaši vienkāršajai tautai. Jēzus daudzkārt savus brīnumdarbus bija darījis uz ielas, visiem redzot, un Viņa pūles vienmēr atviegloja citu ciešanas. Daudzu prātus nodarbināja jautājums: vai tad Dievs tādus varenus darbus darītu caur krāpnieku, kā to apgalvoja farizeji? Cīņa arvien vairāk saasinājās.

Farizeji redzēja, ka, tā rīkojoties, viņi tikai vairo interesi par Jēzus darbu. Tie nespēja noliegt brīnumu. Dziedināto pildīja prieks un pateicība. Viņš apbrīnoja dabu un līksmojās par zemes un debesu skaistumu. Tas atklāti visiem stāstīja par savu piedzīvojumu, bet farizeji vēlreiz mēģināja viņu apklusināt, sacīdami: "Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks." Citiem vārdiem: nesaki vairs, ka šis cilvēks tev atdeva redzi, jo to darīja Dievs.

Dziedinātais atbildēja: "Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt."

Tad tie viņu atkal pratināja: "Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?" Ar tik daudziem jautājumiem tie centās viņu samulsināt, lai tam rastos doma, ka ticis maldināts. Sātans un ļaunie eņģeļi bija farizeju pusē un apvienoja savus spēkus un viltību ar cilvēku prātojumiem, lai nomāktu Kristus ietekmi. Tie mēģināja izdzēst pārliecību, kas sāka nostiprināties daudzos cilvēkos. Bet arī Dieva eņģeļi bija turpat blakus, lai stiprinātu cilvēku, kam atdota redze.

Farizeji neaptvēra, ka tie ir sastapušies ne tikai ar šo neizglītoto cilvēku, kas bija piedzimis neredzīgs. Tie nepazina To, ar ko cīnījās. Neredzīgā cilvēka dvēselē iespīdēja Dieva gaisma. Kad šie liekuļi centās panākt, lai viņš neticētu, ar atbilžu spēku un asumu Dievs tam palīdzēja parādīt, ka viņu nevar samulsināt. Dziedinātais atbildēja: " "Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?" Tad tie viņu nolamāja un sacīja: "Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir." "

Kungs Jēzus zināja, kādi pārbaudījumi šim cilvēkam būs jāiztur, tādēļ piešķīra tam žēlastību un runas dāvanu, lai tas kļūtu par Viņa liecinieku. Farizejiem sniegtā atbilde bija skarbs pārmetums pratinātājiem. Tie uzdevās par Svēto Rakstu izskaidrotājiem, tautas reliģiskajiem vadoņiem, taču te bija Kāds, kas darīja brīnumus, un tie acīmredzami nepazina Viņa spēku, raksturu un autoritāti. "Tas jau ir tas dīvainais," sacīja dziedinātais, "ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt."

Dziedinātais cilvēks saviem pratinātājiem nostājās pretī ar viņu pašu argumentiem. Viņa izdarītais secinājums bija neapgāžams. Farizeji bija pārsteigti un apklusa šo aso, noteikto vārdu priekšā. Dažus mirkļus valdīja klusums. Tad sadrūmušie priesteri un rakstu mācītāji ietinās savos platajos svārkos, it kā vairīdamies no apgānīšanās saskarē ar dziedināto, nokratīja pīšļus no kājām un uzbruka viņam ar pārmetumiem: "Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?" Tad tie šo cilvēku izslēdza no draudzes.

Jēzus uzzināja visu notikušo un drīz pēc tam, viņu atradis, sacīja: "Vai tu tici Dieva Dēlam?"

Pirmo reizi aklais raudzījās sava Glābēja sejā. Padomes priekšā viņš bija redzējis savus uztrauktos un apmulsušos vecākus, viņš bija sastapies ar rakstu mācītāju dusmu un naida pārvērstajiem skatieniem, bet tagad viņa acis vērās Jēzus mīlošajā, miera pilnajā vaigā. Tikko viņš bija dārgi samaksājis, apliecinot Jēzus dievišķo spēku, tādēļ tagad tam tika dāvāta augstāka atklāsme.

Uz Pestītāja jautājumu: "Vai tu tici Dieva Dēlam?" neredzīgais atbildēja ar pretjautājumu: "Kungs, kas tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?" Tad Jēzus sacīja: "Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas tas ir." Tad dziedinātais cilvēks pielūgsmē nometās pie Jēzus kājām. Atjaunojās ne tikai viņa dabīgā redze, bet atvērās arī garīgās izpratnes acis. Viņa dvēselei atklājās Kristus, un viņš pieņēma Pestītāju kā Dieva Sūtīto.

Tuvumā bija sapulcējusies grupa farizeju, kas Jēzum atgādināja atšķirīgo reakciju, kādu ļaudīs izraisīja Viņa vārdi un darbi. Viņš sacīja: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli." Kristus bija nācis atvērt aklo acis un nest gaismu tiem, kas sēž tumsībā. Viņš bija skaidri pateicis, ka ir pasaules gaisma, un tikko izdarītais brīnumdarbs Viņa sūtību apstiprināja. Ļaudis, kas Pestītāju redzēja Viņa pirmās atnākšanas laikā, tika apbalvoti ar vispilnīgāko dievišķās klātbūtnes atklāsmi, kādu pasaule jebkad bija skatījusi pirms tam. Tad atzīšana par Dievu izpaudās visskaidrāk. Bet līdz ar šo atklāsmi cilvēki saņēma arī spriedumu. Tika pārbaudīti viņu raksturi un izšķirts liktenis.

Dieva spēka izpausme, kas neredzīgajam cilvēkam bija dāvājusi tiklab fizisko, kā garīgo redzi, farizejus atstāja vēl dziļākā tumsībā. Daži no Kristus klausītājiem, juzdami, ka Viņa vārdi attiecas uz tiem, vaicāja: "Mēs taču neesam akli?" Jēzus atbildēja: "Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka." Ja Dievs rīkotos tā, ka jums nebūtu iespējams saskatīt patiesību, tad, to nezinot, jūs nebūtu vainīgi. "Bet tagad jūs sakāt: mēs redzam." Jūs ticat, ka spējat redzēt, un atmetat līdzekļus, pateicoties kuriem varētu iegūt redzes spējas. Pie visiem tiem, kas apzinājās savu trūkumu, Jēzus nāca ar neierobežotu palīdzību. Bet farizeji negribēja atzīties trūkumā; tie atteicās nākt pie Kristus un tāpēc tika atstāti aklumā - aklumā paši savas vainas dēļ. Jēzus sacīja: "Tāpēc jūsu grēks paliek."

52. Dievišķais Gans

Jāņa 10:1-30

[476] "Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm." "Es esmu labais gans; Es pazīstu savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, un Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm."

Vēlreiz Jēzus atrada pieeju savu klausītāju prātiem pa viņiem pazīstamo priekšstatu taku. Svētā Gara ietekmi Viņš bija salīdzinājis ar vēso, spirdzinošo ūdeni. Sevi Viņš ainoja kā gaismu, dzīvības un prieka avotu dabai un cilvēkiem, bet skaistajā gana ilustrācijā Jēzus attēloja savas attiecības ar visiem ticīgajiem. Neviena aina klausītājiem nebija tik labi pazīstama kā šī, un tagad uz visiem laikiem tā saistījās ar Kristu. Nekad mācekļi nevarēja noskatīties uz ganiem, kas kopa un sargāja savus avju pulkus, neatcerēdamies Pestītāja mācību. Katrā uzticīgā ganā tie saskatīja Kristu, bet sevi ieraudzīja katrā nevarīgajā un atkarīgajā avju pulkā.

Šo simbolu jau bija lietojis pravietis Jesaja, uzmundrinošos vārdos tēlodams Mesijas uzdevumu: "Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu, labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu, labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: "Redziet, te ir jūsu Dievs!" (..) Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes." (Jes. 40:9-11) Dāvids reiz dziedāja: "Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka." (Ps. 23:1) Arī Ecehiēlu Svētais Gars aicināja sludināt: "Es tām iecelšu vienu vienīgu ganu, kas tās ganīs (..)." "Nomaldījušos Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu (..)." "Un Es slēgšu ar tām miera derību (..), un tie nebūs vairs pagāniem par laupījumu (..), tie dzīvos drošībā, un neviens tos netraucēs un nebiedēs." (Ec. 34:23,16,25,28)

Kristus šos pravietojumus attiecināja uz sevi, izceldams pretstatu starp sevi un Israēla vadoņiem. Farizeji kādu tikko bija padzinuši no ganāmpulka tāpēc, ka tas uzdrošinājās liecināt par Kristus spēku. Tie bija izslēguši dvēseli, kuru īstais Gans vilka pie sevis. Tādā veidā tie pierādīja, ka neko nesaprot viņiem uzticētajā darbā un nevar būt ganāmpulka gani. Jēzus tagad uzsvēra pretstatu starp tiem un labo Ganu un norādīja uz sevi kā īsto Kunga ganāmpulka sargātāju. Bet pirms tam Viņš par sevi runāja vēl citā līdzībā.

Jēzus teica: "Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans." Farizeji neaptvēra, ka šie vārdi attiecas uz viņiem. Kad tie vēl savās sirdīs apsvēra, ko gan tas nozīmē, Jēzus skaidri pateica: "Es esmu durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība."

Kristus ir durvis uz Dieva ganāmpulku. Kopš seniem laikiem pa šīm durvīm ieeju ir atraduši visi Viņa bērni. Kā tas parādīts ēnas kalpošanā, ainots simbolos un praviešu atklāsmēs, izcelts mācekļiem dotajās pamācībās un cilvēku labā darītajos brīnumdarbos, Jēzū tie ieraudzīja "Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku" (Jāņa 1:29), un, pateicoties Viņam, nonāca Dieva žēlastības laidaros. Daudzi ir ieteikuši ticībai citu pamatu un iespējas; ir izgudrotas ceremonijas un veselas kalpošanas sistēmas, ar kuru palīdzību ļaudis cerēja saņemt taisnošanu un mieru ar Dievu, tādā veidā atrodot citu ieeju. Bet vienīgās durvis ir Kristus. Visi, kas Kristus vietā likuši kaut ko citu, visi, kas mēģinājuši piekļūt pie ganāmpulka pa kādu citu ceļu, ir zagļi un laupītāji.

Farizeji nebija gājuši pa durvīm. Tie bija gājuši pa citu ceļu, apejot Kristu, tādēļ neizpildīja īstā gana darbu. Priesteri un rakstu mācītāji, vadītāji un farizeji postīja dzīvinošās ganības un saduļķoja dzīvības ūdens avotus. Patiesi inspirētais Vārds par šiem neīstajiem ganiem saka: "Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi." (Ec. 34:4)

Visos laikos filozofi un skolotāji ir snieguši pasaulei teorijas, lai apmierinātu dvēseles vajadzības. Katrai pagānu tautai ir bijuši savi lieli vadoņi un reliģijas sistēmas, kas piedāvā citus pestīšanas līdzekļus, apejot Kristu, novēršot cilvēku skatienus no Tēva vaiga un piepildot visu sirdis ar bailēm no Tā, kas sniedz tikai svētības. Viņi savā darbībā tiecas nolaupīt Dievam to, kas Viņam pieder kā Radītājam un Glābējam. Tāpat šie viltus mācītāji aplaupa arī cilvēkus. Miljoniem ļaužu verdziskās bailēs vai flegmātiskā vienaldzībā ir iesaistīti maldu reliģijās, strādādami kā nastu nesēji dzīvnieki, kuriem atņemta cerība, prieks un iedvesma šinī dzīvē, kuriem ir vienīgi neskaidras bailes no nākotnes. Dvēseli spēj pacelt tikai Dieva žēlastības Evaņģēlijs. Pārdomas par Dieva mīlestību, kas atklāta Viņa Dēlā, aizkustinās sirdi un pamodinās dvēseles spēkus vairāk kā jebkas cits. Kristus nāca, lai cilvēkos atjaunotu Dieva līdzību, un ikviens, kas ļaudis novērš no Kristus, novērš tos no īstā attīstības Avota, atņem tiem dzīvības cerību, mērķi un godību. Tas ir zaglis un laupītājs.

"Kas ieiet pa durvīm, ir avju gans." Kristus ir gan durvis, gan gans. Viņš ienāk pats caur sevi. Pienesot sevi kā upuri, Viņš kļuva par avju Ganu. "Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi."

No visiem mājdzīvniekiem avis ir visbailīgākās un nevarīgākās, un Tuvajos Austrumos gana rūpes par avju pulku ir nemitīgas un nenogurstošas. Senos laikos iziet ārpus pilsētas mūriem bija ļoti nedroši. Laupītāji no klejojošām kaimiņu ciltīm un plēsīgi zvēri no savām paslēptuvēm klinšu kalnos pastāvīgi uzglūnēja ganāmpulkiem, lai tos postītu. Gani sargāja tiem uzticētās avis, labi zinādami, ka tas viss saistās ar dzīvības briesmām. Jēkabs, kas uzraudzīja Lābana avis Hārānas ganībās, savas nenogurstošās pūles aprakstot, sacīja: "Mani dienā karstums nomāca un naktī aukstums, un miegs nenāca manās acīs." (1. Moz. 31:40*) Dāvids, zēna gados ganīdams tēva avis, viens stājās pretī lauvai un lācim, lai no viņu zobiem izglābtu jēru.

Kad gans ved savu ganāmpulku pāri klinšainiem kalniem, cauri mežiem un mežonīgām aizām uz zālainām ganībām strauta malā, kad viņš vientulīgās naktīs kalnos sargā avis, glābdams tās no laupītājiem, sirsnīgi rūpēdamies par slimajām un nespēcīgajām, viņa dzīve it kā saaug ar ganāmpulku. Maiga, bet stipra mīlestība to vieno ar aprūpējamo. Lai cik liels arī nebūtu ganāmpulks, gans pazīst katru avi. Katrai ir savs vārds, un tā atsaucas uz šo vārdu, kad gans to uzrunā. Kā avju gans pazīst savas avis, dievišķais Gans pazīst savu ganāmpulku, kas izkaisīts visā pasaulē. "Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, un Es esmu jūsu Dievs", - tā saka Dievs tas Kungs." Jēzus saka: "Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!" "Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis." (Ec. 34:31; Jes. 43:1; 49:16)

Jēzus pazīst mūs katru atsevišķi, un mūsu vājums Viņā izraisa līdzjūtību. Viņš pazīst mūs visus pēc vārda. Jēzus zina māju, kurā mēs dzīvojam, zina vārdu katram tās iemītniekam. Ne vienreiz vien Viņš saviem kalpiem ir pavēlējis doties uz noteiktu ielu noteiktā pilsētā, uz tādu un tādu māju, lai atrastu kādu no Viņa avīm.

Jēzus tik labi zina ikvienu dvēseli, it kā tā būtu vienīgā, par kuru Viņš ir miris. Ikvienas dvēseles sāpes aizkustina Viņa sirdi. Sauciens pēc palīdzības aizsniedz Viņa ausis. Pestītājs nāca, lai visus cilvēkus vilktu pie sevis. Viņš tiem saka: "Sekojiet Man!" Arī Gars darbojas pie to sirdīm, skubinādams nākt pie Viņa. Daudzi atsakās, un Jēzus zina, kuri tie ir. Viņš zina arī tos, kas priecīgi uzklausa katru aicinājumu un ir gatavi nodoties sava Gana rokās. Viņš saka: "Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko." Par katru avi Viņš rūpējas tā, it kā virs zemes tā būtu vienīgā.

"Viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā (..). Un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi." Tuvo Austrumu gans savas avis nekad nedzen. Viņš nenodarbojas ar sišanu un iebiedēšanu, bet, iedams avīm pa priekšu, aicina tās sekot. Avis pazīst viņa balsi un aicinājumam paklausa. Tāpat pret savām avīm izturas arī Pestītājs - Labais Gans. Svētie Raksti saka: "Tu vadīji savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām." Ar pravieša Jeremijas vārdiem Jēzus apliecināja: "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību." Viņš nevienu nav spiedis. "Es tos vilku," Viņš saka, "ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm." (Ps. 77:21; Jer. 31:3; Hoz. 11:4*)

Mācekļi Kristum neseko nedz aiz bailēm no soda, nedz arī tādēļ, ka tie cerētu iegūt atalgojumu mūžībā. Tie redz Pestītāja nesalīdzināmi lielo mīlestību, kas atklājusies visā Viņa šīs zemes gājumā, no silītes Betlēmē līdz Golgātas krustam, un šis skats savaldzina, dara sirdi iejūtīgu un pakļauj visu dvēseli. Sekotāju sirdīs mostas mīlestība, tie dzird, ko Viņš saka, un paklausa.

Kā gans iet savām avīm pa priekšu, pirmais stādamies pretī ceļa briesmām, tā arī Jēzus izturas pret saviem ļaudīm. "Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu." Ceļš uz Debesīm ir Pestītāja pēdu iesvētīts. Taka var būt stāva un nelīdzena, bet Jēzus šo ceļu jau ir izstaigājis; Viņa kājas ir pieminušas asos ērkšķus, lai padarītu mūsu gājumu vieglāku. Ikvienu nastu, kuru mēs tiekam aicināti nest, Viņš jau ir nesis.

Lai gan Jēzus tagad ir atgriezies pie Tēva un kopā ar Dievu sēž Visuma tronī, Viņš neko nav zaudējis no savas līdzcietīgās dabas. Šodien tā pati cēlā, līdzjūtīgā sirds ir atvērta visām cilvēces bēdām. Arī caurdurtā roka šodien ir izstiepta, lai vēl bagātīgāk svētītu savus pasaulē mītošos ļaudis. "Viņas ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas." Dvēsele, kas nodevusies Kristum, Viņa acīs ir dārgāka par visu pasauli. Pestītājs būtu cietis Golgātas mokas, lai savai valstībai varētu izglābt tikai vienu dvēseli. Viņš ne mūžam neatstās to, par kuru miris. Ja tikai Jēzus sekotāji neizvēlēsies Viņu atstāt, Viņš tos stingri turēs savās rokās.

Visos pārbaudījumos mums ir drošs Palīgs. Viņš nepamet mūs vienus, cīnoties ar kārdināšanām, karojot ar ļaunumu, lai nastas un bēdas mūs beidzot nospiestu. Lai gan tagad Viņš ir apslēpts mūsu mirstīgajam skatam, tomēr ticības auss var saklausīt Viņa balsi sakām: "Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam." (Atkl. 1:18) Es esmu panesis jūsu bēdas, piedzīvojis jūsu cīņas, stājies pretī jūsu kārdināšanām. Es pazīstu jūsu asaras; arī Es esmu raudājis. Es zinu bēdas, kas ir par dziļām, lai tās uzticētu kādai cilvēka ausij. Nedomā, ka tu esi viens un atstāts. Ja arī tu ciešanās neatrodi nevienu atsaucīgu sirdi virs zemes, - raugies uz Mani un dzīvo. "Kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Mana žēlastība no tevis neatkāpsies, un Mana miera derība nešaubīsies, saka tas Kungs, tavs apžēlotājs." (Jes. 54:10*)

Lai cik ļoti gans mīl savas avis, tomēr savus dēlus un meitas Viņš mīl vairāk. Jēzus nav tikai mūsu gans; Viņš ir arī mūsu "Mūžīgais Tēvs". Viņš saka: "Es pazīstu savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu." Kas tie ir par vārdiem! Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, kuru Viņš nosaucis par "Vīru, kas Man tuvs" (Cak. 13:7), Viņš ir tas, kura attiecības un sadraudzība ar mūžīgo Dievu tiek ņemtas par piemēru, lai attēlotu sadraudzību starp Kristu un Viņa bērniem virs zemes!

Jēzus mūs mīl, tādēļ ka mēs Viņam esam dāvana no Tēva un Viņa darba atalgojums. Viņš mūs mīl kā savus bērnus. Lasītāj, Viņš mīl arī tevi! Visas Debesis nevar dāvāt neko lielāku un neko labāku. Uzticies Viņam!

Jēzus domāja par tām dvēselēm pasaulē, kuras neīstie gani nomaldinājuši. Tie, kurus Viņš ilgojās sapulcināt kā savas ganības avis, bija izkaisīti starp vilkiem, tādēļ Viņš sacīja: "Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ar tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāmais pulks un viens gans."

"Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu." Tas ir: Mans Tēvs jūs tā ir mīlējis, ka Viņš pat Mani mīl vēl vairāk tieši tādēļ, ka Es nododu savu dzīvību, lai jūs atpestītu. Kļūdams par jūsu vietnieku un galvotāju, nododams savu dzīvību, uzņemdamies jūsu parādus un pārkāpumus, Es Tēvam kļuvu vēl mīļāks.

"Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man nav atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt." Kā cilvēces dzimtas loceklis Viņš bija mirstīgs; bet, būdams Dievs, Viņš bija dzīvības avots visai pasaulei. Jēzus būtu varējis pretoties nāvei, būtu varējis atteikties nonākt tās varā, bet Viņš brīvprātīgi atdeva dzīvību, lai varētu atjaunot nemirstību pasaulē. Viņš nesa pasaules grēkus, panesa tās lāstu, nodeva savu dzīvību kā upuri, lai cilvēkiem nebūtu jāmirst mūžīgi. Tiešām "Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas (..). Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam." (Jes. 53:4-6)

53. Pēdējais ceļojums no Galilejas

Lūk. 9:51-56; 10:1-24

[485] Tuvojoties kalpošanas darba nobeigumam, Kristus rīcības veidā bija vērojama pārmaiņa. Agrāk Viņš centās izvairīties no satraucošām situācijām un atklātības. Jēzus atteicās no tautas pagodinājuma, un, kad šķita, ka ļaužu sajūsma Viņa dēļ nevaldāmi uzliesmoja, Viņš ātri pārcēlās uz citu vietu. Atkal un atkal Jēzus bija pavēlējis, lai neviens neizpaustu, ka Viņš ir Kristus.

Lieveņu svētku laikā Viņš Jeruzālemē ieradās ātri un slepeni. Kad brāļi Viņu skubināja atklāti sevi atzīt par Mesiju, Jēzus atbildēja: "Mans laiks vēl nav nācis." (Jāņa 7:6) Ceļu līdz Jeruzālemei Viņš nogāja neievērots, pilsētā ieradās nepieteikts un ļaužu pūļa nepagodināts. Daudz savādāks bija Viņa pēdējais ceļojums. Priesteru un rakstu mācītāju ienaida dēļ Kristus uz laiku bija atstājis Jeruzālemi. Tagad Viņš gatavojās atgriezties visatklātākajā veidā pa garāko ceļu, savu nākšanu tā izziņodams kā vēl nekad agrāk. Viņš devās uz sava lielā upura vietu, un tai tagad vajadzēja pievērst ļaužu uzmanību.

"Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam." (Jāņa 3:14) Kā reiz visam Israēlam vajadzēja uzlūkot paaugstināto čūsku, kas bija celta par simbolu viņu dziedināšanai, tā visām acīm jātop vērstām uz Kristu - upuri, kas nes pestīšanu pazudušajai pasaulei.

Nepareiza Mesijas darba izpratne un ticības trūkums Kristum kā Dievam lika Viņa brāļiem skubināt Pestītāju atklāti uzstāties tautas priekšā Lieveņu svētkos. Tagad, līdzīga gara skubināti, mācekļi labprāt Viņu atturētu no ceļojuma uz Jeruzālemi. Tie atcerējās Kristus vārdus par to, kas Viņam gaidāms, un, zinot reliģisko vadoņu drausmīgo naidu, bija gatavi atrunāt Jēzu no atgriešanās pilsētā.

Kristum bija grūti turpināt savu ceļu, neievērojot mīļoto mācekļu bailes, vilšanos un neticību. Tas nospieda Viņa sirdi. Bija smagi vest šos cilvēkus pretī dvēseles mokām un izmisumam, kas gaidīja Jeruzālemē. Arī sātans darbojās, uzbrukdams Cilvēka Dēlam ar kārdinājumiem. Kāpēc lai Viņš tagad dotos uz Jeruzālemi pretī drošai nāvei? Visapkārt bija tik daudz ciešanu nomāktu cilvēku, kuri gaidīja no Viņa dziedinošus vārdus. Žēlastības Evaņģēlija darbs bija tikko sākts. Jēzus bija pilns enerģijas, spēku briedumā. Kāpēc nedoties pasaules neaptveramajos laukos, nesot žēlastības vēsti un dziedinošā spēka pieskārienu? Kāpēc lai Viņš liegtu sev prieku sniegt gaismu un iepriecu miljoniem tumsā mītošo un apbēdināto? Kāpēc atstāt pļaujas ievākšanu mācekļiem, kas tik vāji ticībā, tik kūtri saprast un tik lēni darboties? Kāpēc iet nāvē tagad un atstāt darbu pašā sākumā? Ienaidnieks, kas tuksnesī bija stājies Kristum pretī, tagad Viņam uzbruka ar spēcīgām un viltīgi izdomātām kārdināšanām. Ja Jēzus kaut uz mirkli būtu padevies, ja Viņš būtu mainījis kaut ko pat vismazākajā lietā, lai glābtu sevi, sātana pulki gavilētu un pasaule būtu pazudusi.

Bet Jēzus bija stipri apņēmies un "grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi". Tēva prāts bija Viņa dzīves vienīgais likums. Dievnama apmeklējuma laikā zēna gados Viņš bija sacījis Marijai: "Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?" (Lūk. 2:49) Kānā, kad Marija gribēja, lai Viņš atklāj savu apbrīnojamo spēku, Jēzus atbildēja: "Mana stunda vēl nav nākusi." (Jāņa 2:4). Tādiem pašiem vārdiem Viņš atbildēja saviem brāļiem, kad tie skubināja doties uz svētkiem. Bet Dieva lielajā plānā bija nolikta stunda, kad Viņam sevi jāupurē par cilvēku grēkiem, un šī stunda gandrīz jau bija pienākusi. Viņš neatkāpsies un nešaubīsies. Viņa soļi veda pretī Jeruzālemei, kur ienaidnieki jau sen sazvērējušies atņemt Viņam dzīvību; tagad Viņš to atdos. Viņš nešaubīdamies pagriežas, lai ietu pretī vajāšanām, aizliegšanai, atmešanai, notiesāšanai un nāvei.

"Un Viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Tam apgādātu vietu, kur nomesties." Bet ļaudis atteicās Jēzu uzņemt, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi. To viņi pamatoja ar domu, ka Kristus dodot priekšroku jūdiem, pret kuriem tiem bija sevišķs rūgtums. Ja Viņš būtu nācis atjaunot dievnamu un dievkalpošanu Garicima kalnā, tie Viņu uzņemtu ar prieku, bet Jēzus gāja uz Jeruzālemi, tāpēc neviens negribēja parādīt viesmīlību. Tie nepavisam neaptvēra, ka no savām durvīm aizraida vislielāko Debesu dāvanu. Jēzus aicināja cilvēkus Viņu uzņemt; Viņš lūdza mīlestības pakalpojumus no to rokām, lai varētu tiem tuvoties un dāvāt visbagātākās svētības. Par katru Viņam parādītu laipnību Viņš atmaksāja ar daudz dārgāku žēlastību. Bet samarieši visu pazaudēja savu aizspriedumu un fanātisma dēļ.

Kristus vēstneši Jēkabs un Jānis bija ļoti sarūgtināti par viņu Kungam parādīto apvainojumu. Tie ļoti sašuta, kad samarieši, kurus Jēzus pagodināja ar savu apciemojumu, pret Viņu izturējās tik rupji. Vēl nesen tie kopā ar Jēzu bija atradušies Apskaidrošanas kalnā un redzēja, kā Viņu apstaroja Dieva godība un pagodināja Mozus un Elija. Tāpēc tie sprieda, ka šo atklāto necieņas parādīšanu no samariešu puses nedrīkstētu atstāt bez skaidri redzama soda.

Atgriezušies pie Kristus, abi mācekļi ziņoja par ļaužu noskaņojumu, pastāstot, ka samarieši atsakās dot Viņam naktsmājas. Tie sprieda, ka Jēzum tiek nodarīta pārāk liela pārestība un, ieraudzījuši tālumā Karmela kalnu, uz kura pravietis Elija bija nonāvējis viltus praviešus, viņi ierosināja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina." Mācekļi bija pārsteigti, redzot, kā Jēzu sāpina šie vārdi, un vēl vairāk brīnījās, kad dzirdēja Viņa rājienu: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." To sacījis, Viņš aizgāja uz citu ciematu.

Kristus misijā neietilpst piespiest cilvēkus Viņu uzņemt. Tas ir sātans un viņa gara vadīti ļaudis, kas cenšas valdīt pār citu sirdsapziņu. Slēpdamies zem taisnības aizstāvēšanas maskas, ļauno eņģeļu sabiedrotie liek ciest līdzcilvēkiem, lai tikai tos pievērstu savām idejām par reliģiju, bet Kristus vienmēr parāda žēlastību, vienmēr cenšas glābt, atklājot mīlestību. Pestītājs gan nevar pieļaut, ka dvēselē atrodas kāds sāncensis, nedz arī pieņemt dalītu kalpošanu, tomēr Viņš vēlas labprātīgu, mīlestības ierosinātu sirds nodošanu. Nevar būt vēl drošāks pierādījums tam, ka mums piemīt sātana gars, ja mums ir tieksme sāpināt tos, kas nevērtē mūsu darbu vai rīkojas pretēji mūsu domām.

Katra cilvēka miesa, dvēsele un gars ir Dieva īpašums. Kristus ir nomiris par visiem, un Dievam nav nekā nepatīkamāka kā tas, ka reliģiska fanātisma vadīti cilvēki sagādā ciešanas ar Pestītāja asinīm atpirktajiem ļaudīm.

"Un, no turienes cēlies, Jēzus nāk Jūdejas robežās, gar Jordānas otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš, kā parasts, tos atkal mācīja." (Marka 10:1)

Pēdējos mēnešos ievērojamu laiku Kristus pavadīja, darbodamies Perejā, Jūdejas provincē, "gar Jordānas otru pusi". Šeit ļaužu pulki Viņam sekoja pa pēdām tāpat kā Viņa darbības sākumā Galilejā, un tur tika atkārtotas daudzas no Pestītāja agrākajām mācībām.

Līdzīgi tam, kā Viņš bija izsūtījis divpadsmit mācekļus, "Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet." Sagatavojoties darbam, šie mācekļi kādu laiku pavadīja kopā ar Jēzu. Kad Viņš atsevišķā misijā izsūtīja pirmos divpadsmit, citi pa to laiku Viņu pavadīja ceļojumā pa Galileju. Tādā veidā arī tiem bija dota priekšrocība būt ciešā sadraudzībā ar Jēzu un saņemt tiešas personīgas pamācības. Tagad šai lielākajai grupai bija pienācis laiks iesaistīties noteiktā misijas pasākumā.

Septiņdesmit mācekļiem dotie norādījumi bija līdzīgi tiem, kas tika izteikti pirmajiem divpadsmit, vienīgi pavēle neiet samariešu pilsētās tiem vairs netika atkārtota. Lai gan samarieši Kristu tikko bija noraidījuši, Viņa mīlestība pret tiem nemainījās. Tagad, kad septiņdesmit mācekļi izgāja Viņa vārdā, tie vispirms pārstaigāja Samarijas pilsētas.

Pestītāja Samarijas apmeklējums un vēlāk žēlsirdīgajam samarietim izteiktā atzinība, kā arī tā spitālīgā pateicības pilnais prieks, kas, būdams samarietis, vienīgais no desmit dziedinātajiem atgriezās izteikt pateicību Kristum, bija dziļas nozīmes pilni notikumi mācekļu dzīvē. Šīs atziņas atstāja noteiktu iespaidu. Tieši pirms pacelšanās Debesīs Jēzus savā pavēlē tiem Samariju minēja līdzās Jeruzālemei un Jūdejai kā vietas, kur Evaņģēliju vajadzēja pasludināt vispirms. Kristus mācības tos bija sagatavojušas šim darbam. Kad viņi sava Mācītāja vārdā aizgāja uz Samariju, tie tur atrada ļaudis, kas bija gatavi viņus pieņemt. Samarieši bija dzirdējuši par Kristus atzinības vārdiem un par viņu tautiešu dēļ veiktajiem žēlastības darbiem. Tie redzēja, ka, neskatoties uz viņu rupjo izturēšanos pret Kristu, Viņš nepārstāja tos mīlēt, un līdz ar to bija mantotas šo cilvēku sirdis. Pēc Pestītāja pacelšanās Debesīs tie apsveica Viņa vēstnešus. Mācekļi ievāca dārgu pļauju no tiem, kas reiz bija viņu niknākie ienaidnieki."Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības." "Un tautas cerēs uz Viņa vārdu." (Jes. 42:3; Mat. 12:21)

Izsūtīdams septiņdesmit mācekļus, Jēzus tiem, tāpat kā pirmajiem divpadsmit, pavēlēja neuzspiest savu klātbūtni tur, kur viņus negrib. "Ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem," Viņš sacīja, "tad izejiet uz viņas ielām un sakiet: Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!" To nevajadzēja darīt aiz atriebības vai aizvainojuma, bet, lai rādītu, cik bīstami ir noraidīt Kunga vēsti vai Viņa vēstnešus. Atmest Kristus kalpus nozīmē atmest pašu Kristu.

"Es jums saku," piebilda Jēzus, "ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai." Tad Viņš garā atskatījās uz tām Galilejas pilsētām, kurās tik daudz bija darbojies. Ar dziļām sāpēm sirdī Viņš izsaucās: "Vai tev, Horacina, vai tev, Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!"

Šīm rosīgajām pilsētām pie Galilejas jūras brīvi tika piedāvātas Debesu bagātākās svētības. Dienu no dienas Dzīvības Lielkungs bija uzturējies viņu vidū. Dieva godība, ko ilgojās redzēt pravieši un ķēniņi, bija atklājusies lieliem ļaužu pulkiem, kas drūzmējās pie Pestītāja. Tomēr tie noraidīja Debesu Dāvanu.

Cenzdamies izskatīties ļoti apdomīgi, rakstu mācītāji bija brīdinājuši ļaudis nepieņemt mācību, ko sludināja šis ceļojošais Skolotājs, jo Viņa teorija un prakse esot pretēja tēvu tēvu mācībām. Ļaudis paši necentās izprast Dieva Vārdu, bet uzticējās priesteru un farizeju izskaidrojumiem. Tie nepagodināja Dievu, bet gan priesterus un rakstu mācītājus, un atmeta patiesību, lai varētu ievērot savas tradīcijas. Daudzi tika ietekmēti un gandrīz vai pārliecināti, bet tie nerīkojās pēc pārliecības un tādēļ tos nevarēja uzskatīt par Kristus pusē stāvošiem. Sātans uzmācās ar kārdinājumiem, līdz gaisma sāka likties kā tumsība. Tā daudzi atmeta patiesību, kas viņu dvēselēm būtu kļuvusi par glābšanu.

Patiesais Liecinieks saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu." (Atkl. 3:20) Ikviens Dieva Vārdā vai Viņa vēstnešu izteiktais brīdinājums, rājiens vai lūgums ir klauvējiens pie sirds durvīm. Tā ir Jēzus balss, kas lūdz ielaist. Līdz ar katru neievērotu aicinājumu vēlēšanās atvērt kļūst arvien vājāka. Svētā Gara ietekme, šodien apslāpēta, rīt vairs nebūs tik spēcīga. Sirds kļūst nejūtīga, tā nenovērtē dzīves īsumu un aiz tās esošo lielo mūžību. Tiesas dienā mūs notiesās nevis tāpēc, ka atradāmies maldos, bet gan tāpēc, ka būsim nonicinājuši Debesu sūtītās izdevības uzzināt, kas ir patiesība.

Tāpat kā apustuļi, arī septiņdesmit izsūtītie mācekļi, kā sava aicinājuma zīmogu bija saņēmuši pārdabiskas dāvanas. Kad tie, darbu pabeiguši, atgriezās, tie ar lielu prieku varēja stāstīt: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā." Bet Jēzus uz to atbildēja: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!"

Jēzus gara acīm skatīja pagātnes un nākotnes ainas. Viņš redzēja Luciferu, kā to vispirms izraidīja no Debesīm. Viņš raudzījās nākotnē uz savu nāves moku brīžiem, kad visu pasauļu priekšā tiks atmaskots viltnieka raksturs. Viņš dzirdēja saucienu: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30), kas pasludināja, ka kritušās cilvēces atpestīšana ir nodrošināta uz visiem laikiem, ka Debesis uz mūžu mūžiem ir slēgtas apsūdzībām un krāpšanai, ko sātans tur gribētu izraisīt.

Pāri Golgātas krusta mokām un kaunam Jēzus skatījās nākotnē uz lielo pastaro dienu, kad šīs pasaules valdnieks tiks iznīcināts uz zemes, kas tik ilgi cietusi no viņa sacelšanās. Jēzus redzēja ļaunuma izbeigšanos, kad Dieva miers atkal piepildīs Debesis un zemi.

Turpmāk Kristus sekotājiem sātanu vajadzēja uzskatīt par uzvarētu ienaidnieku. Pie krusta Jēzus gatavojās izcīnīt uzvaru viņu vietā, uzvaru, kuru Viņš vēlējās, lai tie pieņemtu par savu: "Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs."

Svētā Gara visvarenais spēks ir ikvienas nožēlas pilnas dvēseles Aizstāvis. Nevienam, kas grēku nožēlā un ticībā lūgs pēc aizsardzības, Kristus neļaus nonākt ienaidnieka varā. Pestītājs stāv klāt pie savējiem, kad tie tiek kārdināti un pārbaudīti. Kopā ar Viņu nav iespējama neveiksme, zaudējums vai sakāve, jo, pateicoties Viņa spēkam, mēs spējam visas lietas. Kad uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, negaidiet, kamēr visas grūtības nokārtojas, bet raugieties uz Jēzu, savu Palīgu.

Ir kristieši, kas pārāk daudz domā un runā par sātana varu. Tie domā par savu pretinieku, tie piemin viņu savās lūgšanās, tie runā par viņu un tas šo cilvēku iztēlē sāk pieņemt arvien lielākus un lielākus apmērus. Bez šaubām, sātans ir spēcīga būtne, bet, pateicība Dievam, ka mums ir varenāks Pestītājs, kas ļauno izraidījis no Debesīm. Sātanam patīk, ka mēs daudzinām viņa varu. Bet kādēļ gan mums nerunāt par Jēzu? Kādēļ necildināt Viņa spēku un mīlestību?

Apsolījuma varavīksne, kas apņem troni augstībā, ir mūžīga liecība, ka "tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". (Jāņa 3:16) Tā Visumam liecina, ka Dievs nekad neatstās savus ļaudis cīņā ar ļauno. Tā mums ir spēka un aizsardzības galvojums tik ilgi, kamēr pastāv pats tronis.

Jēzus turpināja: "Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs." Nepriecājieties, ka jums ir tāda vara, lai neaizmirstu savu atkarību no Dieva. Sargieties, lai neiezogas pašpārliecinātība un jūs nesākat darboties vairāk savā nekā Meistara garā un spēkā! Jūsu es vienmēr būs gatavs saņemt godu, ja vien darbam ir panākumi. Bet, glaimojot sev un cildinot sevi, citiem nepaliks iespaids, ka Dievs ir viss un visā. Apustulis Pāvils saka: "Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs." (2. Kor. 12:10). Apzinoties savu vājumu, mēs arī mācāmies paļauties uz spēku, kas nav mūsos pašos. Nekas nevar tā stiprināt sirdi kā pastāvīga apziņa, ka par visu esam atbildīgi Dievam. Nekas nesniedzas dziļāk, līdz pat mūsu izturēšanās visapslēptākajiem motīviem, kā Kristus piedodošās mīlestības apziņa. Mums jānāk saskarē ar Dievu, tad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, kas darīs mūs spējīgus aizsniegt līdzcilvēkus. Priecājieties, ka pateicoties Kristum esat savienoti ar Dievu un esat Debesu ģimenes locekļi! Kamēr tu raudzīsies augstāk par sevi, tu nepārtraukti jutīsi cilvēka dabas vājumu. Jo mazāk tu izpatiksi savam es, jo skaidrāka un noteiktāka būs tava izpratne par Glābēja pilnību. Jo ciešāk tu savienosi sevi ar gaismas un spēka Avotu, jo lielāka gaisma tiks izlieta pār tevi un jo lielāks būs tavs spēks darboties Dieva labā. Līksmojies par to, ka tu esi vienots ar Dievu, vienots ar Kristu un ar visu Debesu ģimeni.

Kad septiņdesmit mācekļi klausījās Kristus vārdos, Svētais Gars ar dzīvām atziņām ietekmēja viņu prātu un rakstīja patiesību sirds galdiņos. Kaut gan ļaužu pulki bija tiem visapkārt, tie jutās, it kā būtu vienatnē ar Dievu.

Zinādams, ka tie bija izjutuši šī brīža atklāsmi, Jēzus kļuva priecīgs un sacīja: "Es tev pateicos, Tēvs, Debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs, un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls, un, kam šis Dēls to grib atklāt."

Pasaules godātie, tā sauktie lielie un gudrie vīri ar visu viņu izslavēto gudrību nespēja izprast Kristus raksturu. Tie sprieda par Viņu pēc ārējā izskata, raugoties uz zemo izcelsmi, kas Viņam bija kā cilvēciskai būtnei. Bet zvejniekiem un muitniekiem bija atļauts skatīt Neredzamo. Pat mācekļi nespēja saprast visu, ko Jēzus gribēja viņiem atklāt, bet laiku pa laikam, kad tie padevās Svētā Gara spēkam, viņu prāti tika apgaismoti. Tie apzinājās, ka viņu vidū cilvēciskā miesā ietērpies staigā varenais Dievs. Jēzus priecājās, ka, neskatoties uz to, ka šo atziņu nebija apguvuši gudrie un apdomīgie, tā bija saprotama vienkāršajiem cilvēkiem. Bieži, kad Viņš skaidroja Vecās Derības Rakstus un rādīja, ka tie attiecas uz Viņu un salīdzināšanas darbu, Svētais Gars tos apgaismoja un pārcēla Debesu atmosfērā. Praviešu pasludināto patiesību viņi izprata skaidrāk nekā paši vēsts uzrakstītāji. Turpmāk tie Vecās Derības Rakstus varēja lasīt ne kā rakstu mācītāju un farizeju doktrīnas, ne kā gudru, sen mirušu cilvēku izteicienus, bet kā jaunu atklāsmi no Dieva. Tie skatīja To, "ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos." (Jāņa 14:17)

Vienīgais ceļš, kā iegūt pilnīgāku patiesības izpratni, ir uzturēt iejūtīgu un Kristus Garam paklausīgu sirdi. Dvēselei jātiek šķīstītai no iedomības un augstprātības, tai jākļūst iztukšotai no visa, kas to pildījis un pārvaldījis, un tajā uz troņa jābūt Kristum. Cilvēciskā zinātne ir par ierobežotu, lai izprastu salīdzināšanu. Pestīšanas plāns sniedzas tik tālu, ka filozofija to nespēj izskaidrot. Tas vienmēr paliks noslēpums, ko nespēs izdibināt pat visdziļākie prātojumi. Pestīšanas zinātni nav iespējams izskaidrot, bet ar to var iepazīties piedzīvojumos. Tikai tas, kas ierauga savu grēcīgumu, var saskatīt, cik bezgalīgi dārgs ir Pestītājs.

Atziņas, ko Kristus mācīja, kad Viņš nesteidzoties ceļoja no Galilejas uz Jeruzālemi, bija audzinošas. Ļaudis kāri klausījās Viņa vārdos. Perejā, tāpat kā Galilejā, vietējie iedzīvotāji nebija nonākuši tādā fanātisma varā kā Jūdejā, un Jēzus sludināšana atrada atbalsi viņu sirdīs.

Šajos pēdējos darbības mēnešos Kristus stāstīja daudzas līdzības. Priesteri un rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nemitīgi pieaugošu niknumu, un Jēzus tiem adresētos brīdinājumus ietvēra simbolos. To nozīmi nebija iespējams pārprast, tomēr Viņa vārdos tie nespēja atrast neko tādu, uz ko varētu balstīt savu apsūdzību. Līdzībā par farizeju un muitnieku paštaisnā lūgšana: "Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki" izrādījās krasā pretstatā ar nožēlojoša grēcinieka lūgumu: "Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!" (Lūk. 18:11,13) Tādā veidā Kristus norāja jūdu liekulību. Bet ar līdzībām par neauglīgo vīģes koku un lielo mielastu Viņš jau iepriekš pasludināja sodu, kas nāks pār nepaklausīgo tautu. Tie, kas ar izsmieklu bija noraidījuši aicinājumu uz Evaņģēlija mielastu, dzirdēja Viņa brīdinājuma vārdus: "Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu." (Lūk. 14:24)

Ļoti vērtīgas bija mācekļiem dotās pamācības. Līdzības par neatlaidīgo atraitni un par draugu, kas pusnaktī lūdza maizi, padarīja vēl iespaidīgākus Viņa vārdus: "Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts." (Lūk. 11:9) Vēlāk viņu svārstīgā ticība bieži tika stiprināta, atceroties Kristus vārdus: "Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz." (Lūk. 18:7,8)

Kristus atkārtoja jauko līdzību par pazudušo avi. Bet Viņš tur ietverto domu risināja vēl tālāk, stāstīdams par nozaudēto sudraba grasi un pazudušo dēlu. Šo mācību varenumu mācekļi toreiz nespēja visā pilnībā novērtēt; bet pēc Svētā Gara izliešanas, kad tie, gūstot panākumus darbā pie pagāniem, sastapās ar jūdu skaudību un dusmām, viņi labāk saprata līdzību par pazudušo dēlu un varēja gūt Kristus vārdos aprakstīto prieku. Tiem "bija jālīksmojas un jāpriecājas (..)", "jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts." (Lūk. 15:32,24) Kad mācekļi izgāja sava Kunga vārdā, sastapdamies ar pārmetumiem, nabadzību un vajāšanām, tie bieži stiprināja savas sirdis, atkārtodami vārdus, kurus Viņš teica šī pēdējā ceļojuma laikā: "Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu Debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. "Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds." (Lūk. 12:32-34)

54. Žēlsirdīgais samarietis

Lūk. 10:25-37

[497] Stāstā par žēlsirdīgo samarieti Kristus uzskatāmi attēlo patiesās reliģijas būtību. Viņš rāda, ka tā nepastāv sistēmās, ticības apliecībās un ceremonijās, bet patiesā krietnumā, laipnībā un mīlestības darbos, nesot iespējami lielāku labumu līdzcilvēkiem.

Kad Kristus mācīja ļaudis, "kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?" " Ar aizturētu elpu un vislielāko uzmanību visi klātesošie gaidīja atbildi. Izmantojot šo bauslības mācītāja uzdoto jautājumu, priesteri un rakstu mācītāji bija cerējuši iedzīt Kristu strupceļā. Bet Pestītājs neielaidās strīdā. Viņš prasīja atbildi pašam jautātājam. Jēzus sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" Jūdi joprojām apsūdzēja Jēzu, ka Viņš pārāk nevērīgi izturoties pret Sinaja kalnā doto bauslību; bet Jēzus jautājumu par atpestīšanu pievērsa Dieva baušļu ievērošanai.

Bauslības mācītājs teica: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu." Jēzus sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to, un tu dzīvosi."

Bauslības mācītājs nebija apmierināts ar farizeju nostāju un darbiem. Viņš bija pētījis Svētos Rakstus ar vēlēšanos uzzināt to īsto nozīmi. Viņam bija dzīva interese par šo tēmu un jautājums "Ko man būs darīt?" tika uzdots no sirds. Atbildot par bauslības prasībām, viņš neuzskaitīja visu ceremoniālo un rituālo priekšrakstu daudzumu. Tajos viņš nesaskatīja nekādu vērtību, bet izcēla tos divus lielos principus, kuros "saņemta kopā visa bauslība un pravieši". Šī atbilde, kuru Kristus atzina par labu, nostādīja Pestītāju izdevīgākā pozīcijā nekā rakstu mācītājus. Tie tagad nevarēja Kristu nosodīt par to, ka Viņš atzina par pareizu bauslības mācītāja izskaidrojumu.

"Dari to, un tu dzīvosi," sacīja Jēzus. Viņš parādīja bauslību kā vienu veselu dievišķas izcelsmes vienību un šajā mācībā rādīja, ka nav iespējams turēt vienu bausli, pārkāpjot kādu citu, jo visos ietverts viens un tas pats princips. Cilvēka likteni izšķirs viņa paklausība visai bauslībai. Pāri visam mīlestība pret Dievu un beznosacījuma mīlestība pret cilvēkiem ir principi, kas jāīsteno dzīvē.

Bauslības mācītājs nāca pie atziņas, ka viņš pats ir šo likumu pārkāpējs. Viņu pārliecināja Kristus pārbaudošie vārdi. Viņš nebija pildījis bauslību, par kuru apgalvoja, ka to izprot. Viņš nebija izrādījis mīlestību saviem līdzcilvēkiem. Tagad vajadzēja to nožēlot, bet viņš meklēja sev attaisnojumus. Tā vietā, lai atzītu patiesību, viņš drīzāk meklēja pierādījumus par to, cik grūti izpildāms ir bauslis. Tādā veidā tas cerēja gan izvairīties no nosodījuma, gan arī aizstāvēties ļaužu acīs. Pestītāja vārdi bija atklājuši, ka tāds jautājums ir lieks, ja jau viņš pats uz to varēja atbildēt. Tomēr bauslības mācītājs izvirzīja vēl otru jautājumu, sacīdams: "Kurš tad ir mans tuvākais?"

Jūdiem šis temats izsauca bezgalīgas debates. Par pagāniem un samariešiem tiem jautājumu nebija - tie bija svešinieki un ienaidnieki. Bet kur lai novelk robežu savas tautas vidū un kā to izdarīt starp dažādām sabiedrības šķirām? Ko priesteriem, rakstu mācītājiem un vecākajiem vajadzētu uzskatīt par savu tuvāko? Tie savu dzīvi aizvadīja neskaitāmās ceremonijās, lai paši sevi šķīstītu. Viņi mācīja, ka saskare ar nezinošo un bezrūpīgo pūli izraisītu apgānīšanos, kas prasītu nogurdinošas pūles, lai no tās atkal varētu atbrīvoties. Vai "nešķīstos" arī vajadzēja uzskatīt par saviem tuvākajiem?

Jēzus atkal izvairījās no strīda. Viņš nenosodīja to cilvēku fanātismu, kuri centās Viņu pazudināt. Ar vienkārša stāsta palīdzību Viņš klausītājiem attēloja tādu Debesīs dzimušas mīlestības izpausmes ainu, kas aizkustināja visas sirdis un bauslības mācītājam lika šo patiesību apliecināt.

Lai izkliedētu tumsu, ir jāielaiž gaisma. Vislabākais veids, kā novērst maldus, ir atklāt patiesību. Dieva mīlestība atklāj patmīlīgas sirds kroplumu un grēcīgumu.

"Kāds cilvēks," sacīja Jēzus, "gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām." Tā nebija izdomāta aina, bet zināms patiess notikums, kas tieši tā arī bija norisinājies. Garām pagājušais priesteris un levīts tagad bija klātesošo pulkā, kas klausījās Kristus vārdus.

Dodoties no Jeruzālemes uz Jēriku, ceļiniekiem vajadzēja šķērsot daļu no Jūdejas tuksneša. Ceļš veda cauri mežonīgai, klinšainai aizai, kur uzturējās laupītāji un kas bieži kļuva par vardarbības vietu. Tur tad arī notika minētais uzbrukums, kur cilvēkam atņēma visu vērtīgo, bet pašu ievainoja, sasita un pusdzīvu pameta ceļmalā guļam. Kad nu viņš tā gulēja, pa ceļu nāca priesteris un tikai paskatījās uz ievainoto. Tad parādījās levīts. Ziņkārības dzīts, viņš apstājās, lai uzzinātu, kas noticis, un skatījās uz cietēju. Viņš skaidri zināja, kas būtu jādara, bet tas nebija patīkams pienākums. Levīts vēlējās, kaut nebūtu pa šo ceļu nācis un nebūtu bijis jāredz ievainotais. Viņš sevi mierināja ar domām, ka šis gadījums uz viņu neattiecas.

Abi šie cilvēki bija svētā amatā un pretendēja uz Rakstu skaidrošanu. Tie piederēja pie šķiras, kas bija īpaši izraudzīta, lai tautas vidū pārstāvētu Dievu. Tiem vajadzēja "iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem" (Ebr. 5:2), lai varētu vadīt ļaudis pie izpratnes par Dieva lielo mīlestību pret cilvēci. Viņiem bija uzticēts tas pats darbs, kuru Kristus atzina par savējo, kad sacīja: "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā." (Lūk. 4:18)

Eņģeļi noraugās uz Dieva ģimenes pārdzīvojumiem šeit virs zemes un ir gatavi sadarboties ar cilvēkiem, lai atvieglotu apspiešanu un ciešanas. Dievs ar nolūku bija vadījis priesteri un levītu pa ceļu, kur gulēja ievainotais cietējs, lai tie redzētu, cik šim cilvēkam nepieciešama līdzjūtība un palīdzība. Visas Debesis vēroja, vai šo vīru sirdis aizkustinās žēlums par cilvēka nelaimi. Pestītājs tuksnesī bija mācījis ebreju tautu; no padebeša un uguns staba Viņš tos iepazīstināja ar pilnīgi citādu mācību nekā to, ko tie tagad saņēma no saviem priesteriem un skolotājiem. Bauslības labvēlīgie noteikumi attiecās pat uz dzīvniekiem, kas savas vajadzības un sāpes nevar izteikt vārdos. Šajā ziņā Dievs ar Mozus starpniecību bija devis noteiktus norādījumus Israēla bērniem: "Ja tava ienaidnieka vērsis vai ēzelis ir nomaldījies un tu to sastopi, tad pasteidzies to tam vest atpakaļ. Ja tu redzi sava pretinieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to vienu, bet palīdzi tam to pacelt." (2. Moz. 23:4,5) Stāstot par laupītāju ievainoto ceļinieku, Jēzus ilustrēja gadījumu, kad ciešanās nonācis brālis. Cik daudz vairāk viņu sirdīm vajadzēja sajust žēlumu pret cilvēku nekā pret nastu nesēju dzīvnieku! Mozus tiem bija darījis zināmu, ka Kungs, viņu Dievs, ir "stiprs Dievs, liels, varens un bīstams", kas "tiesu nes bāriņiem un atraitnēm" un "mīl svešinieku". Viņš pavēl: "Tāpēc mīliet svešinieku!" "Tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu." (5. Moz. 10:17-19*; 3. Moz. 19:34)

Ījabs sacīja: "Svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam." (Īj. 31:32) Kad divi eņģeļi cilvēku izskatā ieradās Sodomā, Lats paklanījās līdz zemei un aicināja: "Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas." (1. Moz. 19:2) Visas šīs mācības priesterim un levītam bija labi pazīstamas, bet viņi tās nebija īstenojuši savā praktiskajā dzīvē. Audzināti nacionāla fanātisma skolā, tie bija kļuvuši patmīlīgi, šaursirdīgi un sevī noslēgušies. Raugoties uz ievainoto, tie nevarēja noteikt, vai tas piederēja viņu tautai vai ne. Tie iedomājās, ka tas varētu būt arī samarietis un tādēļ novērsās.

Viņu rīcībā, kā Kristus to atstāstīja, bauslības mācītājs nesaskatīja neko pretēju tam, ko viņam bija mācījuši par bauslības prasībām. Bet tagad sekoja cita aina.

Šajā vietā, kur gulēja cietējs, ceļojot nonāca kāds samarietis, un, to ieraudzījis, viņš iežēlojās. Viņš nejautāja, vai svešinieks ir jūds vai pagāns. Samarietis labi zināja: ja tas būtu jūds un viņi būtu mainītās lomās, tad šis cilvēks iespļautu tam sejā un nicinoši paietu garām. Tomēr tas viņu neatturēja. Ceļotājs pat neapsvēra, ka viņam pašam draud briesmas tikt aplaupītam, ja tas ilgi uzkavēsies šajā vietā. Pietika ar to, ka te atradās ciešanās un bezizejas stāvoklī nonācis cilvēks. Viņš novilka savas drēbes, lai to apsegtu, un ceļa vajadzībām paredzēto eļļu un vīnu izlietoja, lai dziedinātu un atspirdzinātu ievainoto. Samarietis to uzcēla uz sava ēzeļa un devās uz priekšu lēnām un uzmanīgi, lai svešinieku nekratītu un neliktu tam ciest vēl asākas sāpes. Viņš to nogādāja kādā iebraucamajā vietā un, uzmanīgi kopdams, rūpējās par to visu nakti. No rīta, kad slimais jau jutās labāk, samarietis uzdrošinājās turpināt savu ceļu. Bet pirms aizceļošanas viņš to uzticēja kopšanai mājas saimniekam, samaksāja izdevumus un atstāja naudu turpmākām vajadzībām, vēl piebilzdams: "Kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu."

Stāstu nobeidzis, Jēzus uzlūkoja bauslības mācītāju ar skatu, kas, šķiet, lasīja viņa dvēseles dziļumus, un jautāja: "Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?"

Bauslības mācītājs pat vēl tagad samarieša vārdu negribēja ņemt savā mutē un vienkārši atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Jēzus sacīja: "Nu, tad ej un dari tu arī tāpat."

Tā uz jautājumu: "Kurš ir mans tuvākais?" tika atbildēts uz visiem laikiem. Kristus parādīja, ka mūsu tuvākais nenozīmē tikai kādu no draudzes vai ticības, pie kuras mēs piederam. Šeit nav nozīmes rasei, ādas krāsai vai sabiedriskajai šķirai. Mūsu tuvākais ir katrs cilvēks, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Mūsu tuvākais ir ikkatra ienaidnieka ievainotā un sasistā dvēsele. Mūsu tuvākais ir ikviens, kas pieder Dievam.

Stāstā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus attēloja sevi un savu misiju. Sātans bija cilvēku pievīlis, sasitis, aplaupījis, sabojājis un pametis pilnīgai bojāejai. Bet Pestītājs šajā bezcerīgajā stāvoklī par mums iežēlojās. Viņš atstāja godību un nāca mūs glābt. Viņš atrada mūs tuvu nāvei un uzņēmās rūpes par mums. Kristus dziedināja mūsu brūces. Viņš apsedza mūs ar savas taisnības drēbēm. Viņš deva mums drošu patvērumu un par visu samaksāja pats. Viņš mira, lai mūs atpirktu. Norādīdams uz savu priekšzīmi, Viņš saviem sekotājiem saka: "Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu." "Kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu." (Jāņa 15:17; 13:34)

Bauslības mācītājs Jēzum bija jautājis: "Ko man būs darīt?" Atzīdams mīlestību pret Dievu un cilvēkiem par visas taisnības kopsummu, Jēzus atbildēja: "Dari to, un tu dzīvosi." Samarietis paklausīja labas un mīlošas sirds pavēlei un ar to pierādīja, ka ir bauslības darītājs. Tad Kristus teica bauslības mācītājam: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat." No Dieva bērniem tiek gaidīti darbi - ne tikai runāšana vien. "Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis." (1. Jāņa 2:6)

Šī mācība šodien pasaulē nav mazāk svarīga kā tad, kad tā atskanēja no Jēzus lūpām. Patmīlība un auksts formālisms ir gandrīz izdzēsis mīlestības liesmu un iznīcinājis labos tikumus, kas raksturu darītu līdzīgu jaukai smaržai. Daudzi, kas apliecina Kristus vārdu, ir aizmirsuši to, ka kristietim jābūt Kristus pārstāvim. Ja nav praktiskas pašuzupurēšanās citu labā ģimenē, tuvākajā apkārtnē, draudzē vai citur - kur vien mēs atrodamies -, tad, lai arī kāda būtu mūsu ticības apliecība, mēs neesam kristieši.

Kristus savas intereses ir saistījis ar cilvēces interesēm, un Viņš mūs uzaicina iekļauties cilvēces glābšanas darbā. "Bez maksas jūs esat dabūjuši," Viņš sacīja, "bez maksas dodiet." (Mat. 10:8) Grēks ir vislielākais no visiem ļaunumiem, un mums ir jāiežēlojas par grēcinieku un tam jāpalīdz. Daudz ir to, kas maldās un izjūt savu kaunu un neprātību. Tie ir izsalkuši pēc iedrošinājuma vārdiem. Tie kavējas pie savām kļūdām un neveiksmēm, līdz nonāk izmisumā. Pret šīm dvēselēm mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi. Ja esam kristieši, tad nedrīkstam paiet tām garām pa ceļa otru pusi, turoties tik tālu, cik vien iespējams, tieši no tiem, kam mūsu palīdzība visvairāk vajadzīga. Redzot cilvēkus ciešanās, vienalga, vai nu nelaimes vai grēka dēļ viņi tur nonākuši, mēs nekad nedrīkstam sacīt: "Tas uz mani neattiecas."

"Jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu." (Gal. 6:1) Ar ticību un lūgšanu atvairiet ienaidnieka spēkus! Runājiet cerības pilnus un iedrošinošus vārdus, kas satriektajam un ievainotajam būs kā dziedinošs balzams! Daudzi jo daudzi ir paguruši un kļuvuši mazdūšīgi lielajā dzīves cīņā tad, kad viens vienīgs laipns un iepriecinošs vārds tos būtu stiprinājis uzvarai. Mēs nekad nedrīkstam paiet garām ciešanu nomāktai dvēselei, necenšoties tai sniegt daļu no mierinājuma, ko paši esam no Dieva saņēmuši.

Tas viss ir bauslības principa pildīšana, tā principa, kas ilustrēts līdzībā par žēlsirdīgo samarieti un izpaudās Jēzus dzīvē. Viņa raksturs liecina par bauslības patieso saturu un atklāj, ko nozīmē savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Kad Dieva bērni parāda žēlastību, laipnību un mīlestību visiem cilvēkiem, tad arī tie liecina par Debesu principu raksturu. Tie nodod liecību par to, ka "Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli". (Ps. 19:8) Kas šo mīlestību neparāda, tas pārkāpj bauslību, kuru ar vārdiem pagodina, jo veids, kā mēs izturamies pret brāļiem, norāda uz mūsu attiecībām ar Dievu. Dieva mīlestība sirdī ir vienīgais avots mīlestībai pret savu tuvāko. "Ja kāds saka: "es mīlu Dievu" un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis." Mīļie, "ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga". (1. Jāņa 4:20,12)