Laikmetu ilgas

30. "Viņš izredzēja divpadsmit"

(Marka 3:13-19; Lūk. 6:12-16)

[290] "Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt."

Kalna nogāzes kuplo koku paēnā netālu no Galilejas jūras divpadsmit vīri tika aicināti apustuļa amatam; turpat tika sacīta arī Kalna svētruna. Lauki un pakalni bija Jēzus iemīļotākās uzturēšanās vietas, un savas mācības Viņš sniedza vairāk brīvā dabā nekā templī vai sinagogās. Neviena sinagoga arī nebūtu varējusi uzņemt tos ļaužu pulkus, kas Viņam sekoja. Bet ne šī iemesla dēļ vien Viņš izvēlējās mācīt laukos un birzīs. Jēzus mīlēja dabu. Ikviena klusa, nomaļa vieta Viņam bija svēts templis.

Pirmajiem zemes iemītniekiem svētnīca atradās Ēdenes dārza koku paēnā. Tur Kristus sarunājās ar cilvēces ciltstēvu. Izraidīti no Paradīzes, mūsu pirmie vecāki vēl arvien pielūdza laukos un birzīs, kur Kristus tiem tuvojās ar savu žēlastības Evaņģēliju. Tas bija Kristus, kas ar Ābrahāmu runāja zem Mamres ozoliem, ar Īzāku, kad tas vakara stundā izgāja klajumā Dievu pielūgt, ar Jēkabu Bēteles kalnienē, ar Mozu Midiānas zemes klinšu kraujās un ar zēnu Dāvidu, kad tas sargāja sava tēva ganāmpulkus. Tas bija saskaņā ar Kristus pavēli, ka ebreju tauta piecpadsmit gadsimtus ilgi ik gadus uz vienu nedēļu atstāja savus mājokļus un dzīvoja no zaļu koku zariem celtās būdās - cirta "(..) palmu zarus un zarus no kupliem noaugušiem kokiem un no Eifratas apses". (3. Moz. 23:40)

Audzinādams savus mācekļus, Jēzus aizgāja no pilsētas trokšņa un drūzmas lauku un kalnu klusumā, jo tas vairāk saskanēja ar sevis aizliegšanas mācībām, ko Viņš vēlējās tiem iemācīt. Savas atklātās darbības laikā Jēzum patika ļaudis sapulcināt zem zilā debesjuma kādā zāļainā nogāzē vai ezera krastā. Tur savu radīšanas darbu vidū Viņš klausītāju domas varēja virzīt prom no mākslīgā uz dabīgo. Dabas attīstībā atklājās Viņa valstības pamatlikumi. Paceļot acis uz Dieva kalniem un skatot Viņa roku brīnišķīgos darbus, cilvēkiem bija iespēja mācīties dievišķās patiesības dārgās mācības. Dabas norises tiem atgādināja Kristus mācības. Tā ir visiem, kas iziet ārā, dabā ar Kristu sirdī. Tie jūt ap sevi svēto ietekmi. Dabas bagātības atgādina mūsu Kunga līdzības un atkārto Viņa padomus. Satiekoties ar Dievu dabā, domas tiek virzītas augšup un sirdī ienāk miers.

Bija pienācis laiks spert pirmo soli tās draudzes organizēšanā, kas pēc Kristus aiziešanas varētu Viņu pārstāvēt virs zemes. Viņu rīcībā nebija greznas svētnīcas, bet Pestītājs mācekļus aizveda uz savu iemīļoto atpūtas vietu; un tās dienas svētie piedzīvojumi šo vīru prātos uz visiem laikiem saistījās ar kalnu, ieleju un ezera skaistumu.

Jēzus aicināja mācekļus, lai tos pēc tam varētu izsūtīt kā savus lieciniekus pasludināt pasaulei to, ko tie no Viņa bija dzirdējuši un redzējuši. Tas bija vissvarīgākais uzdevums, kādam cilvēki jebkad aicināti, un par to svarīgāks ir vienīgi paša Kristus darbs. Viņiem vajadzēja kļūt par Dieva darbabiedriem pasaules glābšanā. Kā Vecajā Derībā Israēlu pārstāvēja divpadsmit sentēvi, tā par evaņģēliskās draudzes pārstāvjiem tika izvirzīti divpadsmit apustuļi.

Pestītājs pazina savu izraudzīto vīru raksturus; Viņš redzēja visas mācekļu vājības un kļūdas; Viņš zināja briesmas, kādas tiem būs jāpiedzīvo, kā arī pienākumus un atbildības; un Viņam kļuva žēl šo cilvēku. Viens pats uz kāda kalna pie Galilejas jūras Jēzus veselu nakti pavadīja lūgšanā par viņiem, kamēr tie gulēja kalna pakājē. Rītam austot, Viņš tos aicināja pie sevis, lai dalītos ar tiem kādā ļoti svarīgā vēstī.

Mācekļi jau kādu laiku bija pavadījuši aktīvā darbā kopā ar Jēzu. Jānis un Jēkabs, Andrejs un Pēteris kopā ar Filipu, Nātanaēlu un Mateju bija saistīti ar Viņu ciešāk nekā pārējie un bija redzējuši lielāko daļu Viņa brīnumdarbu. Pēteris, Jēkabs un Jānis, savukārt, bija vēl tuvākās attiecībās ar Jēzu. Tie gandrīz pastāvīgi bija pie Viņa, vērodami Pestītāja brīnumdarbus un ieklausīdamies pamācībās. Jānis tiecās pēc vēl sirsnīgākas tuvības, un tāpēc viņš ir pazīstams kā māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Pestītājs mīlēja visus, bet Jānim bija visasākais prāts. Viņš bija jaunāks par pārējiem un ar lielāku, bērnam līdzīgu uzticēšanos atvēra sirdi Jēzum. Tā viņam izveidojās vistuvākās attiecības ar Kristu, un tieši ar viņa starpniecību ļaudīm tika pasniegtas Pestītāja visdziļākās garīgās mācības.

Mācekļi dalījās grupās, un vienas tādas grupas priekšgalā bija Filipa vārds. Viņš bija pirmais māceklis, kuru Jēzus uzrunāja ar nepārprotamu pavēli: "Seko Man!" Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Viņš bija klausījies Jāņa Kristītāja vēsti un dzirdējis Jāni pasludinām Kristu par Dieva Jēru. Filips bija īsts patiesības meklētājs, bet ar kūtru sirdi ticēt. Kaut gan viņš pievienojās Kristum, taču viņa vēstījums Nātanaēlam rāda, ka viņš nebija pilnīgi pārliecināts par to, ka Jēzus ir Dievs. Lai arī balss no Debesīm pasludināja Kristu par Dieva Dēlu, Filipam Viņš bija "Jēzus no Nācaretes, Jāzepa dēls". (Jāņa 1:45) Filipa ticības trūkums izpaudās arī vēlāk, kad tika paēdināti pieci tūkstoši. Lai viņu pārbaudītu, Jēzus tam jautāja: "Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?" Filipa atbilde robežojās ar neticību: "Par divsimt sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums." (Jāņa 6:5-7) Jēzus bija apbēdināts. Neskatoties uz to, ka Filips bija redzējis Viņa darbus un jutis Viņa spēku, tam tomēr nebija ticības. Kad vēlāk grieķi vērsās pie Filipa un jautāja par Jēzu, viņš neizmantoja izdevību, lai aizvestu tos pie Pestītāja, bet aizgāja to pateikt Andrejam. Un tad, vēl pēdējās dārgajās stundās pirms krustā sišanas Filipa vārdos atkal izskanēja daudz neticības. Kad Toms sacīja: "Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?", Jēzus atbildēja: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība (..). Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu." Bet Filips uz to atsaucās ar neticību: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek." (Jāņa 14:5-8) Ar tik kūtru sirdi, tik vājš ticībā bija māceklis, kas trīs gadus pavadīja kopā ar Jēzu.

Pilnīgā pretstatā Filipa neticībai atklājās Nātanaēla bērnišķā uzticēšanās. Tas bija ārkārtīgi pārliecināts cilvēks, cilvēks, kura ticība satvēra neredzamās realitātes. Tomēr arī Filips mācījās Kristus skolā, un dievišķais Skolotājs pacietīgi panesa viņa neticību un aprobežotību. Un, kad pār mācekļiem izlējās Svētais Gars, Filips kļuva par Dieva izredzētu skolotāju. Viņš zināja, ko runā, un mācīja ar noteiktību, kas klausītājiem iedvesa pārliecību.

Kamēr Jēzus gatavoja mācekļus svētajai kalpošanai, viņu vidū iespraucās kāds neaicināts. Tas bija Jūda Iskariots - cilvēks, kas apliecināja, ka ir Kristus sekotājs. Viņš izvirzījās priekšplānā, nodrošinādams sev vietu tuvāko mācekļu pulciņā. Ļoti nopietni un ar šķietamu dedzību viņš paziņoja: "Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu." Jēzus viņu ne noraidīja, ne arī apsveica, tikai izteica skumjus vārdus: "Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt." (Mat. 8:19,20) Jūda ticēja, ka Jēzus ir Mesija un, pievienodamies apustuļiem, cerēja nodrošināt sev augstu stāvokli jaunajā ķēniņvalstī. Ar savas nabadzības apliecināšanu Jēzus gribēja iznīcināt šo cerību.

Mācekļi ļoti vēlējās, lai viņiem pievienotos Jūda. Tas bija cilvēks ar vadoņa stāju, asu uztveri un organizatora spējām, tādēļ tie viņu Jēzum ieteica kā lielisku palīgu darbā. Mācekļi bija pārsteigti, ka Kristus šo cilvēku uzņēma tik vēsi.

Mācekļi jutās vīlušies, ka Jēzus necentās sadarboties ar Israēla vadoņiem. Viņiem likās, ka nenodrošināt savu darbību ar šo ietekmīgo cilvēku atbalstu ir kļūda. Ja Viņš būtu noraidījis arī Jūdu, tie savās domās sāktu apšaubīt Mācītāja gudrību. Vēlākajiem notikumiem ar Jūdu vajadzēja atklāt, cik bīstami ir ņemt vērā jebkādus laicīgus apsvērumus tur, kur jāizlemj cilvēku atbilstība Dieva darbam. Sadarbība ar tādiem cilvēkiem, kādus mācekļi tik ļoti vēlējās iegūt, darbu būtu nodevusi visniknāko ienaidnieku rokās.

Taču tobrīd, kad Jūda pievienojās mācekļiem, viņš nebija vienaldzīgs pret Kristus rakstura skaistumu un cēlumu. Viņš sajuta tā dievišķā spēka ietekmi, kas dvēseles vilka pie Pestītāja. Tas, kas bija nācis, lai ielūzušu niedri nesalauztu un dziestošu degli neizdzēstu, negribēja atstumt arī šo dvēseli, kamēr vien tā sevī saglabāja ilgas pēc gaismas. Pestītājs lasīja Jūdas sirdi; Viņš zināja, kādā grēka bezdibenī māceklis nogrims, ja to neatbrīvos Dieva žēlastība. Pieņēmis šo cilvēku, Kristus rūpējās, lai tas dienu no dienas varētu saskarties ar Viņa nesavtīgo mīlestību. Ja Jūda tikai atvērtu sirdi Kristum, dievišķā žēlastība aizdzītu savtības dēmonu, un viņš varētu kļūt par Dieva valstības pavalstnieku.

Dievs pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir, ar visiem cilvēciskajiem rakstura elementiem, un sagatavo savam darbam, ja vien tie grib pakļauties un mācīties no Viņa. Tie tiek izraudzīti ne tāpēc, ka ir pilnīgi, bet lai, neskatoties uz viņu nepilnībām, atzīdami un izdzīvodami patiesību, Kristus žēlastībā tiktu pārveidoti Viņa līdzībā.

Jūdam bija tās pašas iespējas, kas pārējiem mācekļiem. Viņš klausījās tās pašas dārgās mācības. Bet patiesības atklāšana dzīvē, kā to prasīja Kristus, bija pret viņa gribu un nodomiem. Viņš nevēlējās atteikties no savām idejām, lai saņemtu gudrību no Debesīm.

Cik saudzīgi un laipni Pestītājs izturējās pret to, kas kļuva par Viņa nodevēju! Savās mācībās Jēzus kavējās pie labdarības principiem, kas skāra mantkārību pašā pamatnē. Viņš Jūdam rādīja šīs iekāres atbaidošo būtību, un ne vienreiz vien māceklis saprata, ka tiek attēlots viņa raksturs un uzrādīts viņa grēks, bet viņš neatzina un neatstāja savu netaisnību. Viņš bija pārāk apmierināts ar sevi un tur, kur vajadzēja stāties pretī kārdināšanai, turpināja savu krāpniecisko rīcību. Viņa priekšā atradās Kristus - dzīvs paraugs, par kādu viņam jākļūst, ja cilvēks ir guvis labumu no dievišķās starpniecības un kalpošanas; bet pamācība pēc pamācības izskanēja un aizslīdēja gar Jūdas ausīm bez kādas ievērības.

Jēzus neizsacīja asus pārmetumus par viņa mantkārību, bet dievišķā pacietībā panesa šo kļūdaino vīru pat tad, kad sniedza pierādījumus, ka lasa viņa sirdi kā atvērtu grāmatu. Jēzus viņam izteica viscēlākos pamudinājumus uz labdarību, tāpēc, atsakoties no Debesu gaismas, Jūda nevarēja attaisnoties.

Tā vietā, lai staigātu gaismā, Jūda izvēlējās paturēt savus trūkumus. Ļaunas iekāres, atriebību, tumšas un drūmas domas viņš sevī nēsāja tik ilgi, kamēr sātans šo cilvēku pilnīgi pārņēma savā varā. Jūda kļuva par Kristus ienaidnieka pārstāvi.

Kad Jūda piebiedrojās Jēzum, viņam bija dažas labas rakstura īpašības, kas varēja izveidoties par svētību draudzei. Ja viņš būtu ar mieru nest Kristus jūgu, viņš varētu ierindoties starp vadošajiem apustuļiem, bet, kad tika atklāti viņa trūkumi, tas nocietināja sirdi un augstprātībā palika pie saviem egoistiskajiem centieniem, tādā veidā padarot sevi nederīgu darbam, ko Dievs viņam būtu uzticējis.

Kad Jēzus aicināja mācekļus darbā, tiem visiem bija nopietni trūkumi. Pat Jānis, kuram bija visciešākās attiecības ar Lēnprātīgo un Pazemīgo, pēc dabas nebija laipns un pakļāvīgs. Viņus abus ar brāli sauca par "pērkona dēliem". Kad tie bija ar Jēzu, tad katra nevērība pret Viņu izraisīja sašutumu un kareivīgu noskaņojumu. Dusmas, atriebība, tiesāšanas gars - visas šīs īpašības piemita arī mīļotajam māceklim. Viņš bija lepns, godkārīgs un gribēja būt pirmais Dieva valstībā. Bet dienu no dienas kā pretstatu savam straujumam viņš redzēja Jēzus laipnību, lēnprātību un pacietību un dzirdēja Viņa mācības par pazemību. Viņš atvēra sirdi dievišķai ietekmei un kļuva ne tikai par Pestītāja vārdu klausītāju, bet arī par darītāju. Viņš iemācījās vilkt Kristus jūgu un nest Viņa nastu.

Jēzus savus mācekļus norāja, Viņš tos brīdināja un pamācīja, tomēr Jānis un tā biedri Viņu neatstāja, tie izvēlējās Jēzu, neraugoties uz rājieniem. Pestītājs nenovērsās no viņiem šo cilvēku vājību un kļūdu dēļ. Viņi līdz galam turpināja dalīties Kristus pārbaudījumos un apgūt mācības no Viņa dzīves. Raugoties uz Jēzu, tie pārveidojās raksturā.

Pēc saviem ieradumiem un spējām apustuļi bija ļoti dažādi. Kopā ar citiem mācekļiem tur bija muitnieks Levijs Matejs un nesamierināmais Romas varas nīdējs, ātrsirdīgais, dedzīgais Sīmanis, cēlsirdīgais, straujais Pēteris un zemiskais Jūda; patiesais, bet nedrošais un bailīgais Toms, kūtrais, šaubu pārņemtais Filips un godkārīgie, vaļsirdīgie Cebedeja dēli. Būdami ar dažādiem trūkumiem, ar iedzimtām un ieaudzinātām tieksmēm uz ļaunu, tie visi bija savesti kopā, bet Kristū un ar Kristu tiem vajadzēja dzīvot Dieva saimē, mācoties kļūt vienotiem ticībā, atziņās un garā. Viņiem būs pārbaudījumi, pārestības un domstarpības, bet, kamēr sirdī mājos Kristus, nevar notikt šķelšanās. Viņa mīlestība tos vadīs uz savstarpēju mīlestību. Meistara mācības rādīs ceļu uz visu domstarpību izlīdzināšanu, veidojot mācekļu starpā savienību, līdz tie sasniegs pilnīgu vienprātību. Kristus ir lielais centrs, un tie cits citam tuvojas tieši par tik, par cik tie būs tuvojušies centram.

Kad Jēzus bija beidzis savas pamācības mācekļiem, Viņš mazo grupiņu sapulcināja cieši ap sevi un, viņu vidū nometies ceļos un rokas izstiepis pār viņu galvām, izteica lūgšanu, nošķirdams tos savam svētajam darbam. Tā Kunga mācekļi tika iesvētīti Evaņģēlija kalpošanai.

Kā savus pārstāvjus pie cilvēkiem Kristus neizvēlas nekritušus eņģeļus, bet cilvēkus - cilvēkus, kam tādas pašas kaislības kā tiem, kurus viņi cenšas glābt. Kristus kļuva cilvēks, lai varētu aizsniegt cilvēci. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai atnestu pasaulei pestīšanu. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai izveidotu kanālu attiecībām starp Dievu un cilvēku. Tāpat tas ir ar Kristus kalpiem un vēstnešiem. Cilvēkam vajadzīgs spēks, kas atrodas ārpus viņa un pāri viņam, lai tas atjaunotu viņu Dieva līdzībā un darītu spējīgu Dieva darbam, bet tas neizslēdz cilvēka paša līdzdalību. Cilvēks satver dievišķo spēku. Kristus caur ticību iemājo sirdī, un, sadarbojoties ar dievišķīgo, cilvēka spēks kļūst derīgs labiem darbiem.

Tas, kurš aicināja Galilejas zvejniekus, vēl aizvien aicina cilvēkus savam darbam. Tāpat kā pirmajiem mācekļiem, arī mums Viņš vēlas parādīt savu spēku. Lai cik nepilnīgi un grēcīgi mēs arī nebūtu, Kungs vēršas pie mums ar piedāvājumu kļūt par Viņa darbabiedriem, par Viņa mācekļiem un pārstāvjiem. Viņš mūs uzaicina pieņemt dievišķos norādījumus, lai, pievienodamies Kristum, mēs varētu darīt Dieva darbus.

"Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums." (2. Kor. 4:7) Lūk, kāpēc Evaņģēlija pasludināšana tika uzticēta maldīgiem cilvēkiem un ne Dieva eņģeļiem! Tas rāda, ka spēks, kas darbojas vājā cilvēkā, ir Dieva spēks; tā mēs tiekam iedrošināti ticēt, ka, spēdams palīdzēt tikpat nespēcīgiem kā mēs paši, tas palīdzēs arī mums. Tie, kam pašiem ir vājības, "var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem". (Ebr. 5:2) Paši pārcietuši briesmas, tie apzinās ceļojuma draudus un grūtības un tādēļ tiek aicināti sniegt palīdzību citiem, kas atrodas tādās pašās briesmās. Daudzas dvēseles mīt neziņā un šaubās, ir nespēka pārņemtas, ticībā vājas un nespēj satvert Neredzamo, bet draugs, kuru tās redz nākam Kristus vietā, var kļūt par savienojošu posmu, piesaistīdams viņu vājo ticību Kristum.

Mums jābūt Debesu eņģeļu darbabiedriem, kas atklāj Jēzu pasaulē. Ar gandrīz nepacietīgu dedzību eņģeļi gaida mūsu sadarbību, jo cilvēkiem ir jākļūst par savstarpējas sazināšanās kanāliem. Un, kad mēs no visas sirds nododamies Kristum, eņģeļi gavilē, ka ar mūsu starpniecību viņi var atklāt Kristus mīlestību.

31. Kalna svētruna

Mat. 5., 6., 7. nod.

[298] Sniedzot pamācības, Kristus reti mācekļus sapulcināja vienus. Viņš par klausītājiem neizvēlējās tikai tos, kas pazina dzīvības ceļu, bet pūlējā aizsniegt ļaužu masas, kas mita neziņā un maldos. Patiesības mācībās Viņš dalījās tur, kur tās varēja apgasmot neskaidru izpratni. Viņš pats bija Patiesība, stāvēdams apjoztiem gurniem un vienmēr svētīšanai izstieptām rokām, cenšoties ar brīdinājuma, paskubinājuma un iedrošinājuma vārdiem pacelt visus, kas vien pie Viņa nāca.

Kalna svētruna, kaut arī pārsvarā adresēta tieši mācekļiem, tika sacīta milzīga ļaužu pulka klātbūtnē. Pēc apustuļu izraudzīšanas Jēzus ar tiem aizgāja uz ezera krastu. Tur ļaudis bija sākuši pulcēties jau no agra rīta. Bez parastajiem apmeklētājiem no Galilejas pilsētām šoreiz ļaudis bija ieradušies no Jūdejas, Jeruzālemes, Perejas, no Dekapoles, Idumejas Jūdejas dienvidos, kā arī no feniķiešu Vidusjūras piekrastes pilsētām Tiras un Sidonas. "Dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara", ļaudis "bija sanākuši Viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām (..), jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus." (Marka 3:8; Lūk. 6:17-19)

Šaurajā krastmalā visiem nebija vietas, lai varētu nostāties un dzirdēt Viņa balsi, un Jēzus tos veda atpakaļ uz kalna nogāzi. Nonācis piekalnē, kas noderēja par jauku apmešanās vietu milzīgajai sapulcei, Viņš apsēdās zālē, un mācekļi kopā ar ļaužu pulku sekoja Viņa piemēram.

Mācekļi vienmēr atradās Jēzum blakus. Ļaudis pastāvīgi spiedās Viņam klāt, bet mācekļi apzinājās, ka nedrīkst pieļaut, lai tos atgrūstu no Viņa. Tie sēdēja cieši ap savu Meistaru, lai nepalaistu garām ne vārda no Viņa pamācībām. Tie bija uzmanīgi klausītāji, dedzīgi cenšoties izprast patiesības, kuras tiem būs jāpasludina visām zemēm un visiem laikmetiem.

Juzdami, ka sekos kaut kas svarīgāks nekā parasti, viņi drūzmējās ap Kungu. Viņi ticēja, ka drīz tiks nodibināta valstība, un pēc rīta notikumiem bija radusies pārliecība, ka tādēļ gaidāmi kādi paziņojumi. Šādas nojautas bija pārņēmušas arī ļaužu masas, un uzmanīgo seju izteiksme liecināja par dziļo ieinteresētību. Ļaudīm sēžot zaļajā nogāzē un gaidot dievišķā Mācītāja vārdus, sirdis pildījās domām par nākotnes godību. Tur bija rakstu mācītāji un farizeji, kas ilgojās pēc tās dienas, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un viņi varēs pārņemt lielās pasaules impērijas bagātības un slavu. Nabaga zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apliecinājumu, ka tie savas nožēlojamās būdiņas, trūcīgo uzturu, sūro, grūto darba dzīvi un bailes no trūkuma varēs apmainīt pret pārticīgiem mājokļiem un vieglām dienām. Tie cerēja, ka rupjo drēbju vietā, kas bija viņu apģērbs dienā un apsegs naktī, Kristus dos viņu iekarotāju krāšņos un dārgos tērpus. Visas sirdis pukstēja lepnā cerībā, ka Israēls drīz tiks pagodināts visu tautu priekšā kā Kunga izredzētā tauta un ka Jeruzāleme tiks paaugstināta par visas pasaules valstu galvaspilsētu.

Kristus lika vilties cerībās uz pasaules varenību. Kalna svētrunā Viņš centās nojaukt visu, ko bija paveikusi nepareizā audzināšana, lai sniegtu klausītājiem pareizu izpratni par savu valstību un savu raksturu. Tomēr pret ļaužu maldiem Viņš nevērsās tieši. Viņš redzēja grēka dēļ pasaulē valdošo postu, bet necentās šo nožēlojamo stāvokli pēc iespējas spilgtāk attēlot saviem klausītājiem. Viņš mācīja kaut ko bezgalīgi pārāku par to, ko tie līdz šim bija pazinuši. Neapkarodams viņu idejas par Dieva valstību, Jēzus pasludināja noteikumus ieiešanai šajā valstībā, atstādams tiem iespēju pašiem spriest par tās būtību. Viņa mācītās patiesības šodien mums nav mazāk svarīgas kā milzīgajam ļaužu pulkam, kas Viņam sekoja toreiz. Mums tāpat kā viņiem nepieciešams apgūt Dieva valstības principus.

Kristus pirmie vārdi ļaudīm kalnā bija svētību vārdi. Svētīgi ir tie, Viņš sacīja, kas atzīst savu garīgo nabadzību un sajūt, ka tiem vajadzīga pestīšana. Evaņģēlijs tiek sludināts nabagiem. Tas tiek atklāts ne augstprātīgajiem, ne tiem, kas sevi uzskata par bagātiem un kam nekā nevajag, bet tiem, kas ir pazemīgi un satriekti. Ir tikai viens vienīgs avots, kas nodrošina pret grēku, un tas ir avots garā nabagiem.

Lepnā sirds pūlas pestīšanu nopelnīt, bet mūsu tiesības uz Debesīm, kā arī derīgums tām atrodams Kristus taisnībā. Kungs neko nevar darīt cilvēka dziedināšanas labā, kamēr, pārliecinājies par savu vājumu un atbrīvojies no pašpaļāvības, cilvēks nepakļaujas Dievam. Tikai tad viņš var saņemt dāvanu, ko Dievs vēlas dot. Dvēselei, kas sajūt savu vajadzību, tiek piešķirts viss. Tai ir neierobežota pieeja Dievam, kurā mājo visa pilnība. "Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā, un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem." (Jes. 57:15*)

"Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti." Ar šiem vārdiem Kristus nemāca, ka skumjām pašām par sevi būtu spēks atņemt grēka vainu. Viņš neattaisno izlikšanos vai svētulīgu pazemību. Skumjas, par ko Viņš šeit runā, nav grūtsirdība un vaimanas. Kaut arī mums jānoskumst par grēkiem, tomēr vajadzētu priecāties par dārgo priekšrocību kļūt par Dieva bērniem.

Mēs bieži bēdājamies tāpēc, ka ļaunie darbi sev līdzi nes nepatīkamas sekas; bet tā nav grēku nožēla. Patiesas bēdas par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atmasko sirds nepateicību, kas ir nicinājusi un apbēdinājusi Pestītāju, un sagrauztus ved mūs nožēlā pie krusta pakājes. Katrs grēks Jēzu ievaino no jauna, un, kad mēs uzlūkojam To, kuru esam "dūruši", mēs skumstam par grēkiem, kas sagādājuši Viņam ciešanas. Šāda nožēla vadīs pie atteikšanās no grēka.

Laicīgs cilvēks šīs bēdas var nosaukt par vājumu, bet tās ir spēks, kas ar nesaraujamām saitēm savieno nožēlas pilno ar Mūžīgo. Tas rāda, ka Dieva eņģeļi atnes atpakaļ dvēselei tās svētības, kas tika pazaudētas sirds cietības un pārkāpumu dēļ. Nožēlotāja asaras ir tikai lietus lāses, kas nolīst, pirms svētums atspīd kā Saule. Šīs bēdas ievada prieku, kas dvēselē ieplūst kā dzīvību nesošs strauts. "Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu, (..) tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs." (Jer. 3:13,12) "Tiem, kas skumst Ciānas dēļ", Viņš ir paredzējis "dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā". (Jes. 61:3)

Arī tiem, kas raud pārbaudījumos un bēdās, paredzēts mierinājums. Bēdu un pazemojuma rūgtums ir labāks par pakļaušanos grēkam. Ciešanās Dievs atklāj traipus mūsu raksturā, lai ar Viņa žēlastību mēs savus trūkumus varētu uzvarēt. Mēs sevi ieraugām pavisam citā gaismā un tiekam pārbaudīti, vai pieņemsim Dieva rājienu un padomu. Tādos brīžos mums nevajadzētu raizēties un sūdzēties. Mums nevajadzētu arī sacelties vai rauties ārā no Kristus rokas. Mūsu dvēselēm jābūt pazemīgām Dieva priekšā. Dieva ceļi ir nesaprotami tam, kas vēlas visu redzēt sev patīkamā gaismā. Mūsu cilvēciskajai dabai tie izskatās tumši un bez prieka. Bet Dieva ceļi ir žēlastības ceļi, un to gals ir pestīšana. Elija nezināja, ko dara, kad viņš tuksnesī sacīja, ka vairs nevēlas dzīvot, un lūdza, lai varētu nomirt. Kungs savā žēlastībā neņēma vērā viņa vārdus. Elijam taču vēl bija darāms liels darbs, un, kad viņa darbs bija padarīts, viņam nevajadzēja aiziet bojā mazdūšībā un tuksneša vientulībā. Viņam bija lemts nevis sairt nāves pīšļos, bet Debesu ratos uzbraukt godībā pie Dieva troņa.

Noskumušajiem Dieva Vārds saka: "Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti." "Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas." (Jes. 57:18; Jer. 31:13*)

"Svētīgi lēnprātīgie." Grūtības, ar kurām mums jāsastopas, lielā mērā var mazināt ar lēnprātību, kad cilvēks sevi apslēpj Kristū. Ja mums būs mūsu Meistara pazemība, mēs pacelsimies pāri nievām, noraidījumiem un īgnumam, kuriem ik dienas esam pakļauti, un tie vairs neapēnos mūsu garu. Visaugstākais cēluma pierādījums kristietī ir pašsavaldīšanās. Tas, kas pazemojumos un cietsirdīgas izturēšanās gadījumā nespēj saglabāt mierīgu, paļāvīgu garu, nolaupa Dievam tiesības viņā atklāt dievišķā rakstura pilnību. Spēks, kas Kristus sekotājiem dod uzvaru, ir sirds pazemība, tā ir zīme par viņu saitēm ar Debesu pagalmiem.

"Tiešām, tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo." (Ps. 138:6) Dievs laipni uzlūko ikvienu, kurā ir redzams Kristus lēnprātīgais un pazemīgais gars. Pasaule uz šiem cilvēkiem var skatīties nicinoši, bet Viņa acīs tiem ir liela vētība. Ne tikai gudrie, lielie, labdarīgie saņems pasi ieiešanai Debesu pagalmos, ne tikai rosīgie, dedzības un nenogurstošas enerģijas pilnie darbinieki. Nē! Garā nabagie, kas alkst pēc Kristus klātbūtnes, no sirds pazemīgie, kuru augstākā vēlēšanās ir darīt Dieva prātu - tiem visiem būs brīva ieeja. Viņi būs starp tiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši Jēra asinīs. "Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem." (Atkl. 7:15)

"Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības." Necienīguma izjūta liek sirdij alkt un slāpt pēc taisnības, un šīs alkas nebūs veltīgas. Tie, kas savās sirdīs atvēl vietu Kristum, iepazīsies ar Viņa mīlestību. Visi, kas ilgojas pēc Dieva rakstura līdzības, tiks apmierināti. Svētais Gars nekad nepamet bez palīdzības dvēseli, kas lūkojas uz Jēzu; Viņš iepazīstina to ar visām Kristus bagātībām. Ja acis pastāvīgi raugās uz Pestītāju, Svētā Gara darbs neapstājas, kamēr dvēsele tiek pārveidota pēc Viņa līdzības. Dvēselē uzplauks šķīsta mīlestība, piešķirdama tai spēku augstākiem sasniegumiem, lielākai Debesu vērtību izpratnei, tādēļ tā nepārstās augt, līdz nebūs sasniegusi pilnību. "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti."

Žēlsirdīgie atradīs žēlastību, un sirdsšķīstie redzēs Dievu. Katra nešķīsta doma aptraipa dvēseli, vājina tikumības izjūtu un tiecas izdzēst Svētā Gara ietekmi. Tā tik ļoti aptumšo garīgo skatu, ka cilvēki nevar ieraudzīt Dievu. Kungs var piedot un arī piedod nožēlojošam grēciniekam, tomēr dvēsele ir aptraipīta. Tam, kas grib saņemt skaidru garīgās patiesības izpratni, vārdos un domās jāizvairās no visa netīrā.

Šie Kristus vārdi nozīmē vairāk nekā brīvību no juteklīgas nešķīstības, vairāk nekā brīvību no ceremoniālas apgānīšanās, no kuras tik stingri vairījās jūdi. Dievu saskatīt mums neļauj patmīlība. Savtīgais gars par Dievu spriež kā par sev līdzīgu. Pirms neesam no tā atsacījušies, mēs nespējam saprast To, kurš ir mīlestība. Vienīgi nesavtīga sirds, pazemīgs un paļāvīgs gars atzīs, ka Kungs ir "apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā." (2. Moz. 34:6*)

"Svētīgi miera nesēji." Kristus miers ir dzimis no patiesības. Tā ir saskaņa ar Dievu. Pasaule ir ienaidā ar Dieva likumu, grēcinieki ir ienaidā ar savu Radītāju, un rezultātā tie arī savstarpēji ir ienaidnieki. Bet dziesminieks saka: "Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp." (Ps. 119:165) Cilvēki nevar radīt mieru. Cilvēciskie plāni atsevišķu indivīdu vai sabiedrības šķīstīšanai un pacelšanai cietīs neveiksmi un neradīs mieru, tāpēc ka tie neaizsniedz sirdi. Vienīgais spēks, kas var radīt un mūžīgi uzturēt īstu mieru, ir Kristus žēlastība. Ienākot sirdī, tā izmet no turienes ļaunās kaislības, kas izraisa strīdus un šķelšanos. Tad "ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes", un dzīves tuksnesis "priecāsies (..) un ziedēs kā puķu lauks". (Jes. 55:13; 35:1)

Ļaužu pulki bija pārsteigti par šo mācību, kas tik ļoti atšķīrās no farizeju priekšrakstiem un piemēra. Tautā bija nobriedis uzskats, ka laime slēpjas šīs pasaules bagātību, slavas un ļaužu atzinības iegūšanā. Bija ļoti patīkami, demonstrējot savas labās īpašības, tikt uzrunātam par rabi un cildinātam par gudru un reliģiozu. Tas tika uzskatīts par laimes kalngalu. Bet visa milzīgā ļaužu pulka klātbūtnē Jēzus pasludināja, ka vienīgais atalgojums, ko tādi cilvēki saņems, būs laicīgs ieguvums un gods. Viņš runāja noteikti, un katru teikto vārdu pavadīja pārliecinošs spēks. Ļaudis apklusa, un viņi sajuta bailes. Tie nedroši uzlūkoja cits citu. Ja šī Cilvēka mācība ir patiesa, kurš no viņiem varētu izglābties? Daudzi bija pārliecināti, ka neparasto Skolotāju vada Dieva Gars un ka Viņa izteiktās domas ir dievišķas.

Izskaidrojis, kas veido īstu laimi un kā tā iegūstama, Jēzus tiešāk norādīja uz savu mācekļu kā Dieva izredzētu skolotāju pienākumu vest citus uz taisnības un mūžīgās dzīvības ceļa. Viņš zināja, ka tie bieži piedzīvos vilšanos un kļūs mazdūšīgi, ka tie sadursies ar noteiktu pretestību, ka tos apvainos un no viņu liecības atteiksies. Viņš labi zināja, ka, izpildīdami savu misiju, šie vienkāršie vīri, kas tik uzmanīgi klausījās Viņa vārdus, tiks apmeloti, spīdzināti, ieslodzīti cietumā un sodīti ar nāvi, un Viņš turpināja:

"Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela Debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bija."

Pasaule mīl grēku un ienīst taisnību, un tas arī bija iemesls pasaules ienaidam pret Jēzu. Visi, kas atraida Viņa bezgalīgo mīlestību, kristietību uzskatīs par traucējošu elementu. Kristus gaisma padzen tumsību, kas apsedz viņu grēkus, un kļūst redzama reformas nepieciešamība. Tad tie, kas pakļaujas Svētā Gara ietekmei, uzsāk karu ar savu es, bet tie, kas turpina grēkot, karo pret patiesību un tās pārstāvjiem.

Tā rodas konflikti, un Kristus sekotāji tiek apsūdzēti par nemiera cēlājiem. Pasaules ienaidu viņiem sagādā draudzība ar Dievu. Tie nes Kristus negodu. Viņi iet pa ceļu, pa kuru staigājis Viscēlākais uz šīs zemes. Ne ar skumjām, bet ar prieku tiem vajadzētu sagaidīt vajāšanas. Katrs pārbaudījums tos veido par derīgākiem strādniekiem Dieva darbā. Katram konfliktam ir sava vieta lielajā cīņā par taisnību, un katrs no tiem pavairos savas galīgās uzvaras prieku. To atcerēdamies, viņi ar prieku uzņems savas ticības un pacietības pārbaudi un nebaidīsies, un neizvairīsies no tās. Cenzdamies izpildīt savu pienākumu pret pasauli, un no sirds vēloties saņemt Dieva atzinību, Viņa kalpi izpildīs katru pienākumu, neatkarīgi no cilvēku draudiem vai labvēlības.

"Jūs esat zemes sāls", sacīja Jēzus. Neaizejiet no pasaules, lai izbēgtu no vajāšanām! Jums jādzīvo starp cilvēkiem, lai dievišķās mīlestības smarža būtu kā sāls, kas pasauli pasargā no pagrimšanas.

Sirdis, kas ļaujas Svētā Gara ietekmei, ir kanāli, pa kuriem plūst Dieva svētības. Ja tos, kas kalpo Dievam, atņemtu šai zemei un cilvēkiem tiktu atņemts Dieva Gars, tad pasaule būtu pakļauta izpostīšanai un iznīcībai - sātana valdīšanas augļiem. Lai gan bezdievīgie to neapzinās, viņi par šīs zemes svētībām ir parādā nicināto un apspiesto Dieva ļaužu klātbūtnei šinī pasaulē. Bet, ja kristieši ir tādi tikai vārda pēc, tie līdzinās sālij, kas zaudējusi garšu. Tie šajā pasaulē neatstāj labu iespaidu. Tāpēc, ka viņi nepareizi attēlo Dievu, tie ir sliktāki par neticīgajiem.

"Jūs esat pasaules gaišums." Jūdi gribēja pestīšanas labumus paturēt tikai savai nācijai, bet Kristus tiem rādīja, ka pestīšana līdzinās saules gaismai. Tā pieder visai pasaulei. Bībeles reliģiju nevar ieslēgt grāmatas vākos vai baznīcas mūros. To nevar tikai laiku pa laikam izcelt laukā sev par labu un tad atkal rūpīgi nolikt malā. Tai ir jāsvēto ikdienas dzīve, tai jāizpaužas katrā veikala darījumā un visās mūsu sabiedriskajās attiecībās.

Patiess raksturs nav kaut kāds ārējs veidojums vai kaut kāds pārvalks; tam jāizstaro no iekšienes. Ja gribam citus vadīt uz taisnības ceļa, tad taisnības principiem jābūt mūsu pašu sirdīs. Mūsu ticības apliecība var pasludināt reliģijas teoriju, bet patiesības vārdu izceļ praktiskā dievbijība. Nešaubīgs dzīves gājums, svēta valoda, nesatricināms godīgums, darbīgs, labvēlīgs gars, dievbijīga priekšzīme - tie ir līdzekļi pasaules apgaismošanai.

Jēzus nenodarbojās ar sīku bauslības analīzi, bet Viņš arī neļāva saviem klausītājiem secināt, ka ir nācis atcelt bauslības prasības. Viņš zināja, ka spiegi ir gatavi uztvert katru vārdu, kuru tie varētu sagrozīt un izlietot saviem mērķiem. Viņš pazina aizspriedumus, kādi pastāvēja daudzu Viņa klausītāju prātā, un nesacīja neko, kas satricinātu viņu ticību reliģijai un ceremoniālajiem likumiem, kas tiem bija doti ar Mozus starpniecību. Kristus pats bija devis abas bauslības - morāles un ceremoniālo. Viņš nenāca, lai iznīcinātu ticību pats savām pavēlēm. Tieši aiz cieņas pret bauslību un praviešiem Viņš centās salauzt tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja jūdus. Noraidīdams jūdu nepareizos bauslības izskaidrojumus, Viņš mācekļus rūpīgi sargāja, lai tie neatraidītu ebrejiem uzticētās vitālās patiesības.

Farizeji lepojās ar savu paklausību bauslībai, taču par tās pamatlikumu pielietošanu ikdienas dzīvē zināja tik maz, ka Pestītāja vārdi tiem skanēja kā ķecerība. Kad Viņš aizslaucīja gružus, kas pārklāja patiesību, tiem šķita, ka Viņš aizslauka prom pašu patiesību. Tie savā starpā sačukstējās, ka Viņš neciena bauslību. Jēzus lasīja viņu domas un atbildēja, sacīdams:

"Nedomājiet, ka es Esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." Tā Jēzus atspēkoja farizeju apsūdzību. Viņš nāca pasaulē, lai aizstāvētu bauslības svētās prasības, - tās pašas bauslības, kuras pārkāpšanā Viņu apsūdzēja. Ja Dieva bauslību būtu bijis iespējams izmainīt vai atcelt, tad Kristum nevajadzētu ciest mūsu pārkāpumu sekas. Viņš nāca, lai izskaidrotu cilvēkam likuma būtību un to ilustrētu ar savu personīgo paklausību.

Dievs savus svētos baušļus devis tāpēc, ka mīl cilvēci. Viņš atklāj taisnības principus, lai pasargātu mūs no pārkāpšanas sekām. Bauslība ir Dieva domu izpausme; kad tā tiek pieņemta Kristū, tā kļūst par mūsu domām. Tā mūs paceļ pāri dabiskās iekāres un tieksmju varai, pāri kārdināšanām, kas noved pie grēka. Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi; Viņš deva bauslības priekšrakstus, lai paklausībā mēs vienmēr atrastu prieku. Kad Jēzus dzimšanas brīdī eņģeļi dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts" (Lūk. 2:14), tie slavēja bauslības principus, kurus Viņš bija nācis paaugstināt.

No Sinaja kalna pasludinot bauslību, Dievs cilvēkiem darīja zināmu sava rakstura svētumu, lai tie atbilstoši saskatītu savu grēcīgumu. Bauslība tika dota, lai pārliecinātu viņus par grēku un parādītu nepieciešamību pēc Pestītāja. Šo uzdevumu tā veica, kad ar Svētā Gara starpniecību cilvēku sirdīs tika ierakstīti tās principi. Šis darbs tai jāturpina vēl tagad. Kristus dzīvē bauslības principi atklājās ļoti skaidri. Kad Svētais Dieva Gars skar sirdi, un Kristus gaisma cilvēkiem parāda, ka tiem vajadzīgas Viņa šķīstījošās asinis un taisnība, kas tos atbrīvotu, bauslība joprojām paliek kā līdzeklis, kas tuvinātu mūs Kristum, lai mēs ticībā tiktu taisnoti. "Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19:8)

"Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek." Pie debesīm spīdošā saule un zeme, uz kuras dzīvojam, ir Dieva liecinieces, ka Viņa likums ir nemainīgs un mūžīgs. Tomēr, ja arī to vairs nebūtu, Dieva baušļi pastāvēs. "Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei." (Lūk. 16:17) Ēnas kalpošanai, kas norādīja uz Jēzu, vajadzēja beigties līdz ar Viņa nāvi, bet dekaloga priekšraksti ir tikpat negrozāmi kā Dieva tronis.

Tā kā "tā Kunga likumi ir pilnīgi", tad katra novirzīšanās no tiem ir ļaunums. Tos, kas nepaklausa Dieva likumiem un māca arī citus tā darīt, Kristus nosoda. Tieši Pestītāja paklausības dzīve uztur spēkā bauslības prasības; tā pierāda, ka cilvēkiem tomēr ir iespējams šiem likumiem paklausīt, un atklāj rakstura pilnību, ko tādā veidā var iegūt. Visi, kas paklausa, kā Viņš paklausīja, tāpat atklāti atzīst, ka "bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs". (Rom. 7:12) Tieši tāpat visi tie, kas Dieva baušļus pārkāpj, atbalsta sātana apgalvojumu, ka bauslība ir netaisna un tai nav iespējams paklausīt. Tādā veidā tie atbalsta lielā pretinieka melus un dara negodu Dievam. Tie ir ļaunā bērni, kas pirmais sacēlās pret Dieva likumiem. Ielaist tos Debesīs nozīmētu vēlreiz tur ienest nevienprātības un sacelšanās elementus un apdraudēt Visuma labklājību. Tādēļ neviens cilvēks, kas tīšām pārkāpj kādu no bauslības principiem, Debesu valstībā nekad neieies.

Rakstu mācītāji savu taisnību uzskatīja par pasi iekļūšanai Debesīs, bet Jēzus paziņoja, ka tā ir nepietiekama un nederīga. Farizeju taisnība balstījās uz ārējām ceremonijām un teorētiskām zināšanām par patiesību. Rakstu mācītāji apgalvoja, ka, paši savā spēkā izpildot bauslību, tie ir svēti, bet viņu darbi taisnību atšķīra no reliģijas. Kaut gan tie bija pārspīlēti sīkumaini ceremoniju pildīšanā, tomēr viņu dzīve bija amorāla un zemiska. Viņu tā sauktajai taisnībai nekad nevarētu būt vieta Debesu valstībā.

Kristus dienās ļaudis visvairāk maldījās, domājot, ka pietiek tikai piekrist patiesībai, lai iegūtu taisnošanu. Cilvēces gūtajā pieredzē ir pierādījies, ka dvēseles glābšanai nepietiek tikai ar teorētiskām patiesības zināšanām. Tās vēl nenes taisnības augļus. Dedzīgu šķietamās teoloģiskās patiesības aizstāvēšanu bieži pavada ienaids pret neviltotu, dzīvē atklātu patiesību. Vistumšākās pasaules vēstures nodaļas ir pilnas ar ziņojumiem par noziegumiem, ko izdarījuši fanātiski reliģijas aizstāvji. Farizeji apgalvoja, ka ir Ābrahāma bērni un lielījās ar to, ka viņiem ir Dieva Vārds, tomēr šīs priekšrocības tos nepasargāja no egoisma, ļaunprātības, mantkārības un viszemiskākās liekulības. Viņi iedomājās, ka ir vislabākie ticības apliecinātāji pasaulē, bet viņu šķietami pareizā ticība noveda pie tā, ka šie ļaudis piesita krustā godības Kungu.

Arī šodien draud tādas pašas briesmas. Daudzi sevi uzskata par kristiešiem vienkārši tāpēc, ka atzīst zināmas teoloģijas dogmas. Šie cilvēki nekad nav patiesību izdzīvojuši praktiskajā dzīvē. Viņi tai nav ticējuši un nav to iemīlējuši, tāpēc arī nav saņēmuši spēku un žēlastību, kas nāk no patiesības svētījošā iespaida. Cilvēki var apliecināt ticību patiesībai, bet, ja viņi nekļūst patiesi, laipni, pacietīgi, lēnprātīgi un nepievērš prātu Debesu lietām, tad tā ir lāsts tās apliecinātājiem un viņu ietekmes rezultātā - lāsts arī pasaulei.

Taisnība, ko mācīja Kristus, ir sirds un dzīves saskaņa ar atklāto Dieva gribu. Grēcīgi cilvēki var kļūt taisni tikai tad, kad tiem ir ticība Dievam un dzīva savienība ar Viņu. Tad patiesā dievbijība darīs cēlas domas un dzīvi. Tad reliģijas ārējās formas saskan ar kristieša iekšējo šķīstumu, un ceremonijas, ko prasa kalpošana Dievam, nav vairs nenozīmīgi rituāli, kādas tās bija liekulīgajiem farizejiem.

Jēzus pievērsās katram bauslim atsevišķi, izskaidrojot tā prasību dziļumu un plašumu. Neatmezdams nevienu burtu no bauslības, Viņš rādīja, cik tālejoši ir šie principi, un atsedza jūdu liktenīgo kļūdu - ārēji redzamās paklausības parādīšanu. Viņš paziņoja, ka Dieva likumu var pārkāpt ar ļaunu domu vai iekāres vadītu skatienu. Tas, kas izdara vismazāko netaisnību, pārkāpj bauslību un pazemo savu morālo dabu. Slepkavība vispirms dzimst domās. Ja kāds savā sirdī auklē naidu, tad līdz ar to jau sper soļus uz slepkavas takas, un viņa upuri Dievam ir pretīgi.

Jūdi auklēja sevī atriebības garu. Naidā pret romiešiem tie izteica draudus un smagas apsūdzības un iepriecināja sātanu, atklādami viņa īpašības. Tādā veidā tie gatavojās briesmu darbiem, uz kuriem velns viņus vadīja. Farizeju reliģijā nebija nekā, kas dievbijību sludinātu pagāniem. Jēzus tos brīdināja nemaldināt sevi ar domām, ka sirdī var sacelties pret apspiedējiem un auklēt tieksmi atmaksāt par nodarītajām pārestībām.

Protams, ir gadījumi, kad attaisnojams pat Kristus sekotāju sašutums. Redzot, ka Dievam tiek laupīts gods, Viņa darbs tiek apkaunots un nevainīgie apspiesti, dvēselē var iedegties taisnīgas dusmas. Šādas morālas dabas dusmas nav grēks. Bet tie, kas pie katra iedomāta izaicinājuma ļaujas dusmām vai aizvainojumam, atver sirdi sātanam. Ja gribam būt saskaņā ar Debesīm, rūgtums un ienaids no dvēseles jāizraida.

Pestītājs turpina. Viņš saka: "Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." Daudzi ir ļoti centīgi reliģisko pienākumu pildītāji, bet tajā pašā laikā starp viņiem un viņu brāļiem pastāv nožēlojamas nesaskaņas, kuras varētu nolīdzināt. Dievs prasa pielikt visas pūles saskaņas atjaunošanai. Kamēr tas nav izdarīts, Kungs nevar pieņemt viņu kalpošanu. Kristieša pienākums šajā lietā ir skaidri parādīts.

Dievs savas svētības izlej pār visiem. "Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem." "Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem ." (Lūk. 6:35) Viņš liek mums izturēties līdzīgi Viņam. "Svētījiet tos, kas jūs nolād", Jēzus sacīja. "Dariet labu tiem, kas jūs ienīst, (..) ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni." (Lūk. 6:28,27) Tādi ir bauslības pamatprincipi, un tie ir dzīvības avots.

Dieva ideāls Viņa bērniem ir augstāks par to, ko spēj aizsniegt visaugstākās cilvēku domas. "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs." Šī pavēle ir apsolījums. Pestīšanas plāns mums paredz pilnīgu atbrīvošanu no sātana varas. Nožēlojošu dvēseli Kristus vienmēr atšķirs no grēka. Viņš nāca, lai iznīcinātu velna darbus un ir rūpējies par to, lai katrai grēkus nožēlojošai dvēselei tiktu piešķirts Svētais Gars, kas to pasargātu no grēkošanas.

Kārdinātāja lielo spēku nevar uzskatīt par attaisnojumu nevienam ļaunam darbam. Sātans gavilē, kad viņš dzird, ka tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, attaisno savus rakstura trūkumus. Grēkam nav attaisnojuma. Katrs atgriezies, ticīgs Dieva bērns var dzīvot svētu, garīgu, Kristum līdzīgu dzīvi.

Kristīga rakstura ideāls ir būt līdzīgam Kristum. Kā Cilvēka Dēls bija pilnīgs savā dzīvē, tā Viņa sekotājiem jākļūst pilnīgiem savā dzīvē. Jēzus visās lietās kļuva līdzīgs saviem brāļiem. Viņš tapa miesa tāpat kā mēs. Viņš juta izsalkumu, slāpes un nogurumu. Viņu uzturēja ēdiens un atspirdzināja miegs. Viņš dalījās cilvēka liktenī, tomēr vienmēr palika bezvainīgais Dieva Dēls. Viņš bija Dievs cilvēka miesā. Viņa raksturam jākļūst par mūsējo. Par tiem, kas Viņam tic, Kungs saka: "Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis." (2. Kor. 6:16)

Kristus ir Jēkaba redzētās kāpnes, kas atbalstās uz zemes, bet ar augšējo galu aizsniedz Debesu vārtus, pašu godības slieksni. Ja šīm kāpnēm līdz zemei pietrūktu kaut viena pakāpiena, mēs būtu pazuduši. Bet Kristus aizsniedz mūs, kur mēs esam. Viņš pieņēma mūsu dabu un uzvarēja, lai mēs varētu uzvarēt, pieņemot Viņu. Būdams "grēcīgas miesas veidā" (Rom. 8:3), Viņš dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi. Tagad, pateicoties savai dievišķībai, Viņš ir pie Debesu troņa, un tajā pašā laikā, pateicoties savai cilvēciskajai dabai, aizsniedz mūs. Viņš mūs aicina ticībā Viņam sasniegt Dieva rakstura godību, lai mēs būtu pilnīgi, kā mūsu "Debesu Tēvs ir pilnīgs".

Jēzus atklāja taisnības būtību, par vienīgo tās avotu nosaukdams Dievu. Pēc tam Viņš pievērsās praktiskajiem pienākumiem. Viņš sacīja, ka, apdāvinot nabagus, lūdzot un gavējot neko nevajag darīt slavas dēļ vai arī, lai pievērstu sev uzmanību. Palīdziet trūcīgajiem neviltotā sirsnībā! Lai dvēsele lūgšanā sastopas ar Dievu! Gavējot lai neviens nestaigā ar nokārtu galvu, domādams tikai par sevi! Farizeja sirds bija kā izkaltusi, neauglīga zeme, kurā dievišķā dzīvības sēkla nevarēja uzdīgt un nest augļus. Tie, kas vispilnīgāk nododas Dievam, spēs veikt vispieņemamāko kalpošanu, jo tikai sadraudzībā ar Dievu cilvēki kļūst par Viņa darbabiedriem, ar savu dzīvi liecinot par Viņa raksturu.

Ar patiesu sirdi darītam darbam ir liela alga. "Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā." (Mat. 6:4*) Kristus žēlastībā vadītā dzīvē veidojas raksturs. Dvēselē sāk atjaunoties pirmatnējais skaistums. Tai tiek piešķirtas Kristus rakstura īpašības un kļūst redzama Dieva līdzība. To cilvēku sejas, kuri strādā kopā ar Dievu, pauž Debesu mieru. Tos apņem Debesu atmosfēra. Šīm dvēselēm jau ir sākusies Dieva valstība. Tie izjūt Kristus prieku - prieku, ka var būt par svētību cilvēcei. Tiem ir gods būt iesaistītiem kalpošanā Kungam, lai Viņa vārdā darītu Viņa darbu.

"Neviens nevar kalpot diviem kungiem." Mēs nevaram kalpot Dievam ar dalītu sirdi. Bībeles reliģija nav viena no ietekmēm daudzu citu vidū. Tās ietekmei jābūt visaugstākajai, kas caurstrāvo un pārvalda visas citas. Tā nedrīkst līdzināties ar otu uz audekla šur un tur uzliktam krāsas plankumam, bet tai jāpārņem visa dzīve līdzīgi tam, it kā audekls būtu iemērkts krāsā, līdz katrs tajā ieaustais pavediens ir nokrāsojies spēcīgā, nebalējošā krāsā.

"Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša." Skaidrība un konkrēts mērķis ir noteikumi, lai saņemtu gaismu no Dieva. Tam, kas grib zināt patiesību, jābūt gatavam pieņemt visu, ko tā atklāj. Viņš nevar slēgt kompromisu ar maldiem. Būt svārstīgam un paviršam attiecībās ar patiesību nozīmē izvēlēties grēka tumsu un sātaniskus maldus.

Pasaules gudrība un taisnības negrozāmie principi nesaplūst nemanāmi viens ar otru kā krāsas varavīksnē. Mūžīgais Dievs starp tiem ir novilcis noteiktu, skaidru līniju. Līdzība Kristum no līdzības sātanam atšķiras tik krasi kā dienas vidus no pusnakts. Tikai tie, kas dzīvo Kristus dzīvi, ir Viņa darbabiedri. Ja dvēselē tiek auklēts viens vienīgs grēks vai tikai viens nepareizs ieradums tiek īstenots dzīvē, tad aptraipīts ir viss cilvēks. Viņš kļūst par netaisnības ieroci.

Visiem, kas izvēlējušies kalpot Dievam, jāpaļaujas uz Viņa rūpēm. Kristus norādīja uz putniem gaisā un uz puķēm laukā un saviem klausītājiem ieteica pievērst uzmanību šīm radītajām lietām. "Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?" (Mat. 6:26) Katrai lietai piešķirtās dievišķās uzmanības mērs ir saistīts ar tās vietu esamības skalā. Dievs ir nomodā par mazo, pelēkbrūno zvirbuli. Puķes laukā un arī zemi pārklājošā zāle saņem savu daļu mūsu Debesu Tēva ievērības un rūpju. Lielais Meistars-Mākslinieks ir padomājis par lilijām, radīdams šos ziedus tik skaistus, ka tie pārspēj Salamana godību. Vēl daudz vairāk Viņš rūpējas par cilvēku, kas ir Dieva attēls un godība. Kungs ilgojas, lai Viņa bērni parāda Viņam līdzīgu raksturu. Kā saules stari dod ziediem dažādas maigas krāsas, tā Dievs piešķir dvēselei sava rakstura skaistumu.

Visi, kas izvēlas Kristus mīlestības, taisnības un miera valstību, tās intereses vērtēdami augstāk par visu citu, ir saistīti ar Debesu centru augstībā, un tiem pieder visas šai dzīvei nepieciešamās svētības. Dieva rūpju pārskatos - Dzīvības grāmatā - mums katram ierādīta sava lappuse. Šī lappuse satur katru sīkumu mūsu dzīves stāstā; pat mūsu galvas mati ir skaitīti. Dievs vienmēr rūpējas par saviem bērniem.

"Tāpēc nezūdieties nākošā rīta dēļ." (Mat. 6:34) Mums dienu no dienas jāseko Kristum. Dievs nepiešķir palīdzību rītdienai. Viņš nedod saviem bērniem norādījumus visam viņu dzīves gājumam uzreiz, lai tie neapmulstu. Viņš atklāj tieši tik daudz, cik tie var atcerēties un izpildīt. Piešķirtais spēks un gudrība ir šī brīža vajadzībām. "Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības," - šai dienai - "tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots." (Jēk. 1:5)

"Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti." Neiedomājieties, ka esat labāki par citiem cilvēkiem, un nekļūstiet par viņu tiesnešiem! Tā kā jūs nespējat saredzēt rīcības motīvus, jūs nevarat otru tiesāt. Kritizēdami jūs izsakāt spriedumu paši sev, jo ar to parādāt, ka esat sātana, brāļu apsūdzētāja, biedri. Kungs saka: "Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi." Tas ir mūsu uzdevums. "Jo, ja mēs paši sevi tiesātu, tad netaptu tiesāti." (2. Kor. 13:5; 1. Kor. 11:31*)

Labs koks nesīs labus augļus. Ja augļi ir negaršīgi un nevērtīgi, koks nav labs. Tā arī dzīvē nestie augļi liecina par sirds stāvokli un rakstura pārākumu. Ar labiem darbiem nekādā ziņā nevar nopirkt pestīšanu, bet tie liecina par ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Kaut gan mūžīgais atalgojums netiek piešķirts mūsu nopelnu dēļ, tomēr tas būs pilnīgi atbilstošs Kristus žēlastībā paveiktajam darbam.

Tā Kristus uzsvēra savas valstības principus, pasludinādams tos par lielo dzīvības pamatlikumu. Lai šī mācība labāk paliktu atmiņā, Viņš to papildināja ar ilustrāciju. Nepietiek, Viņš teica, ka jūs Manus vārdus tikai klausāties. Ar praktisku rīcību jums tie jāpadara par sava rakstura pamatu. Paša es ir tikai plūstošas smiltis. Ja jūs ceļat uz cilvēku teorijām un izgudrojumiem, jūsu nams sagrūs. Kārdināšanu vēji un pārbaudījumu vētras to viegli aizslaucīs. Bet tie principi, kurus Es esmu devis, pastāvēs. Pieņemiet Mani un būvējiet pēc Mana padoma!

"Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka, jo tas bija celts uz klints." (Mat. 7:24,25)

32. Romiešu virsnieks

Mat. 8:5-13; Lūk. 7:1-17

[315] Kristus sacīja galma ierēdnim, kura dēlu Viņš dziedināja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat." (Jāņa 4:48) Viņu apbēdināja tas, ka tieši jūdu tauta pieprasa Mesijas sūtības ārējās pazīmes. Atkal un atkal Viņš bija brīnījies par viņu neticību. Bet tagad Jēzu pārsteidza pie Viņa atnākušā virsnieka ticība. Šis cilvēks nešaubījās par Pestītāja spēku. Tas pat nelūdza Viņu nākt personīgi un darīt brīnumu. Viņš teica: "Saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels."

Virsnieka kalpu bija skārusi paralīze, un tas gulēja uz miršanu. Romiešiem par kalpiem parasti bija vergi, kurus pirka un pārdeva tirgū. Pret tiem izturējās rupji un nežēlīgi. Bet virsnieks mīlēja savu kalpu un ļoti vēlējās, lai tas kļūtu vesels. Viņš ticēja, ka Jēzus to spēj dziedināt. Viņš Pestītāju nebija redzējis, bet dzirdētie ziņojumi atmodināja ticību. Neskatoties uz jūdu formālismu, šis romietis bija pārliecināts, ka jūdu reliģija ir pārāka par viņa paša reliģiju. Viņš jau bija izlauzies cauri nacionālo aizspriedumu un ienaida barjerām, kas uzvarētājus šķīra no uzvarētās tautas. Viņš bija parādījis cieņu jūdu dievkalpošanai un pret tiem izturējās labvēlīgi. Kristus mācībā, kā tā viņam tika atstāstīta, tas atrada mieru, kas remdina dvēseles alkas. Visa viņa garīgā būtība atsaucās uz Pestītāja vārdiem, bet viņš jutās necienīgs nākt Jēzus tuvumā, tāpēc griezās pie jūdu vecākajiem, lai tie lūdz par viņa kalpa dziedināšanu. Viņš domāja, ka tie noteikti pazīs lielo Mācītāju un zinās, kā tuvoties, lai iegūtu Viņa labvēlību.

Kad Jēzus ieradās Kapernaumā, Viņam pretī izgāja vecāko delegācija, kas izteica virsnieka lūgumu. Vecākie aizlūdza par virsnieku, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu."

Jēzus tūlīt pagriezās, lai ietu uz šī virsnieka namu, bet, ļaužu pulka ielenkts, tikai lēnām tika uz priekšu. Vēsts par Viņa nākšanu aizsteidzās pa priekšu. Virsnieks savas nevērtības apziņā sūtīja Kristum ziņu: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta." Bet Pestītājs tikai turpināja savu gaitu, un virsnieks, beidzot uzdrošinājies Viņam tuvoties, pabeidza savu vēstījumu ar vārdiem: "Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara." Kā es reprezentēju Romas varu un mani kareivji atzīst mani par augstāko, tā Tu pārstāvi Mūžīgā Dieva varenību un visa radība paklausa Tavam vārdam. Tu vari pavēlēt slimībai aiziet, un tai būs jāpaklausa. Tu vari ataicināt savus Debesu sūtņus, un tie sniegs dziedinošo spēku. Saki tikai vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels!

"Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezdamies pret ļaudīm, kas viņam gāja līdzi, sacīja: Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis." Bet virsniekam Viņš teica: "Ej, lai tev notiek, kā tu ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā."

Jūdu vecākie, kas virsnieku ieteica Kristum, ar saviem vārdiem atklāja, cik ļoti tiem trūkst Evaņģēlija gara. Tie neizprata, ka vienīgās tiesības uz Dieva žēlastību ir cilvēka lielā vajadzība. Savā paštaisnībā tie virsnieku ieteica tās labvēlības dēļ, ko tas bija parādījis jūdu tautai. Bet virsnieks pats par sevi sacīja: "Es neesmu cienīgs." Viņa sirdi bija skārusi Kristus žēlastība. Viņš saskatīja pats savu necienīgumu, taču nebaidījās lūgt palīdzību. Viņš nepaļāvās uz savu krietnumu; viņa arguments bija viņa lielā vajadzība. Šī cilvēka ticība satvēra Kristus īsto būtību. Virsnieks Jēzum ticēja ne tikai kā brīnumdarītājam, bet kā visas cilvēces Draugam un Pestītājam.

Tieši tādā pašā veidā katrs grēcinieks var nākt pie Jēzus. "Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības." (Tit. 3:5) Kad sātans tev saka, ka tu esi likuma pārkāpējs un nevari cerēt saņemt svētības no Dieva, tad atsaki, ka Kristus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus. Mums nav nekā, kas mūs varētu darīt Kungam patīkamus, un vienīgais pamatojums, kuru vienmēr varam uzrādīt, ir mūsu pilnīgais bezizejas stāvoklis, kas Viņa pestīšanas spēku padara nepieciešamu. Atsakoties no pašpaļāvības, mums jālūkojas uz Golgātas krustu un jāsaka: "Kāds esmu, tāds es atnāku, uz saviem spēkiem neceru."

Jūdi jau no bērnības tika iepazīstināti ar Mesijas darbu. Tiem bija pieejami sentēvu un praviešu inspirētie pravietojumi un upuru kalpošanas simboliskās mācības. Bet viņi nebija ņēmuši vērā gaismu, tādēļ tagad Jēzū nesaskatīja nekā aicinoša. Bet virsnieks, dzimis pagānismā, uzaudzināts Romas impērijas elku kalpošanā, izmācījies par karavīru, ar savu izglītību un vidi šķietami no garīgās dzīves atšķirts un vēl vairāk attālināts ar jūdu svētulību un viņa paša tautiešu nicinošo izturēšanos pret Israēlu - šis cilvēks uztvēra patiesību, pret kuru Ābrahāma bērni bija akli. Viņš negaidīja, lai redzētu, vai jūdi paši pieņems To, kas nāca pie viņiem kā Mesija. Kad viņam atspīdēja "patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku" (Jāņa 1:9), viņš, lai arī svešinieks, tajā saskatīja Dieva Dēla godību.

Jēzum tā bija ķīla tam darbam, ko Evaņģēlijs veiks pagānu vidū. Ar prieku Viņš raudzījās nākotnē uz dvēseļu sapulcināšanu savai valstībai no visām tautām, bet dziļi skuma par to, ka jūdi noraidīja piedāvāto žēlastību: "Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana." Ak, cik daudzi vēl tagad sev gatavo šo pašu liktenīgo vilšanos! Kamēr dvēseles no pagāniskās tumsas pieņem Kristus žēlastību, kristīgās zemēs ir daudz tādu, kuriem gaisma spīd vienīgi tādēļ, lai no tās atteiktos.

Vairāk nekā divdesmit jūdzes no Kapernaumas, augstienē, no kuras pavērās skats uz plašo, jauko Esdraelonas līdzenumu, atradās Naines pilsētiņa, un tā bija nākamā vieta, uz kuru Jēzus devās. Kopā ar Viņu bija mācekļi un vēl daudz ļaužu. Pa ceļam pievienojās vēl citi, ilgodamies pēc Viņa mīlestības un līdzjūtības vārdiem un atvezdami slimniekus, lai Viņš tos dziedinātu. Visiem bija klusa cerība, ka Tas, kam bija tāds brīnišķīgs spēks, pasludinās sevi par Israēla ķēniņu. Cilvēku maas sekoja Jēzum pa pēdām, un ļaužu pulks, kas kopā ar Viņu nāca augšup pa klinšaino taku uz kalnu pilsētiņas vārtiem, bija priecīgs un gaidu pilns.

Kad tie pienāca klāt, pa vārtiem izgāja bēru gājiens. Gausiem, smagiem soļiem tie virzījās uz apbedīšanas vietu. Vaļējās nestuvēs visiem pa priekšu nesa mirušo. Tam blakus gāja raudātāji, piepildīdami apkārtni ar vaimanām un žēlabām. Likās, ka bija sapulcējušies visi pilsētas iedzīvotāji, lai parādītu pēdējo godu mirušajam un izteiktu līdzjūtību sērojošajai mātei.

Tas tiešām bija skats, kas varēja modināt līdzjūtību. Mirušais savai mātei bija "vienīgais dēls, un tā bija atraitne". Vientuļā sērotāja uz kapa vietu aizvadīja savu vienīgo atbalstu un iepriecu zemes virsū. "To redzējis, tas Kungs par to iežēlojās." Kad viņa, asaras liedama, kā akla soļoja uz priekšu, Jēzus klātbūtni nemaz nepamanīdama, Viņš pienāca tai tuvu klāt un laipni sacīja: "Neraudi!" Jēzus viņas bēdas gatavojās pārvērst priekā, taču Viņš nevarēja iztikt bez šī sirsnīgā līdzjūtības vārda.

"Piegājis Viņš aizskāra zārku", jo Viņu nevarēja apgānīt pat saskaršanās ar nāvi. Nesēji apstājās, un raudātāju vaimanas apklusa. Ap katafalku drūzmējās abi ļaužu pulki, cerēdami uz brīnumu. Tur stāvēja Kāds, kurš bija uzvarējis slimības un izdzinis velnus. Varbūt arī nāve ir pakļauta Viņa varai?

Skaidrā, pavēlošā balsī atskan vārdi: "Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!" Šī balss atskan mirušā ausīs. Jauneklis atver acis. Jēzus saņem to pie rokas un pieceļ. Viņa skatiens pievēršas tai, kas Viņam līdzās raud - un māte un dēls priekā ilgi un cieši viens otru apskauj. Ļaužu pulks kā apburts klusu noskatās. "Tad izbailes pārņēma visus." Apklusuši un bijīgi tie brīdi stāv kā paša Dieva klātbūtnē. Tad tie slavē Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis." Tā bēru gājiens atgriezās Nainē kā uzvaras gājiens. "Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni."

Tas, kurš pie Naines vārtiem mierināja bēdu sagrauzto māti, stāv klāt ikvienam, kas raud pie aizgājēja zārka. Viņš ikvienam jūt līdzi bēdās. Viņa mīlošā un līdzjūtības pilnā sirds ir nerimstošas sirsnības pilna. Viņa vārds, kas atsauca mirušo dzīvībai, tagad nav vājāks kā tad, kad runāja uz Naines jaunekli. Jēzus saka: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18) Šo varu nav mazinājis gadu ritums, nedz izsmēlusi Viņa pāri plūstošā žēlastība. Visiem, kas tic uz Viņu, Viņš arvien vēl ir dzīvais Pestītājs.

Atdodams mātei dēlu, Jēzus pārvērta bēdas priekā, taču jauneklis tika modināts tikai šai dzīvei, lai no jauna uzņemtos šīs zemes cīņas, briesmas un bēdas un atkal tiktu pakļauts nāves varai. Tomēr skumjās par mirušajiem Jēzus mūs mierina ar neierobežotu cerību: "Es esmu pirmais un pēdējais, un dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas." "Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atbrīvotu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā." (Atkl.1:17,18; Ebr. 2:14,15)

Sātans mirušos nevar paturēt savā varā, kad Dieva Dēls tiem pavēl dzīvot. Tas nespēj paturēt garīgā nāvē nevienu dvēseli, kas ticībā saņem spēku no Kristus vārdiem. Dievs visus grēkā mirušos ir aicinājis: "Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem!" (Ef. 5:14) Šie vārdi ir mūžīgā dzīvība. Dieva Vārds, kas izsauca esamībā pirmos cilvēkus, joprojām dod mums dzīvību. Kristus vārdi: "Jaunekli, Es tev saku, celies augšā!" atdeva dzīvību Naines atraitnes dēlam. Tāpat vārdi: "Celies augšā no miroņiem!" ir dzīvība katrai dvēselei, kas to uzņem. Dievs "mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā". (Kol. 1:13) Tas viss mums tiek piedāvāts Viņa vārdā. Ja mēs šo vārdu pieņemam, tad mums ir pestīšana.

"Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu Garu, kas ir jūsos." "Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos pretī tam Kungam." (Rom. 8:11; 1. Tes. 4:16,17) Šie ir cerības vārdi, ar kuriem Viņš pavēl mums citam citu iedrošināt.

33. Kas ir mani brāļi?

Mat. 12:22-50; Marka 3:20-35

[321] Jāzepa dēli nebūt neizrādīja atbalstu Jēzus darbam. Ziņas, kas pienāca par Viņa dzīvi un darbību, pildīja tos ar izbrīnu un bailēm. Tie dzirdēja, ka Viņš cauras naktis pavada lūgšanās, ka dienā ap Viņu drūzmējas lieli ļaužu pulki un ka Viņš sev neatlicina pat tik daudz laika, lai paēstu. Jēzus draugi juta, ka Viņš atdod savus spēkus nepārtrauktā darbā; tie nespēja izskaidrot arī Viņa nostāju pret farizejiem, un bija pat tādi, kas baidījās, vai tikai Viņš vairs ir pie pilnas saprašanas.

Brāļi visu to dzirdēja, arī farizeju apsūdzību, ka ļaunos garus Viņš izdzenot ar sātana spēku. Viņi skaudri izjuta pārmetumus, kas tos skāra radniecības dēļ ar Jēzu. Tie zināja, kādu vispārēju nemieru sacēla Viņa vārdi un darbi, un bija uztraukušies ne vien par Jēzus drošajiem izteicieniem, bet arī sašutuši par Viņa apsūdzībām pret rakstu mācītājiem un farizejiem. Tie nolēma, ka Viņš ir jāatrunā vai jāpiespiež pārtraukt šādu darbību, un mudināja Mariju pievienoties. Viņi cerēja, ka mīlestības dēļ pret māti tiem izdosies panākt to, ka Viņš kļūst piesardzīgāks.

Tieši pirms tam Jēzus jau otru reizi bija dziedinājis velna apsēstu, neredzīgu un mēmu cilvēku. Farizeji bija atkārtojuši apsūdzību: "Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību." (Mat. 9:34) Kristus skaidri norādīja, ka, piedēvēdami Svētā Gara darbību sātanam, viņi paši sevi atšķir no svētību avota. Tiem, kas runājuši pret Jēzu, nesaskatot Viņa dievišķo dabu, vēl ir iespējams saņemt piedošanu, jo Svētā Gara darbības rezultātā tie var ieraudzīt savu kļūdu un nožēlot. Lai kāds arī nebūtu grēks, ja dvēsele to nožēlo un tic, noziegums tiek nomazgāts Kristus asinīs, bet, kas noraida Svētā Gara darbību, nostāda sevi tur, kur nožēla un ticība ir neiespējama. Pie cilvēka sirds Dievs darbojas, izlietojot Svēto Garu; ja cilvēks noraida Garu un saka, ka tas ir no sātana, viņš aizšķērso kanālu, pa kuru iespējamas attiecības ar Dievu. Ja Svētais Gars tiek pilnīgi atraidīts, Dievs vairs nevar šai dvēselei palīdzēt.

Farizeji, kuriem Jēzus izteica šo brīdinājumu, paši neticēja savai apsūdzībai pret Viņu. Starp šīm augstajām amatpersonām nebija neviena, kuru nesaistītu Pestītājs. Savās sirdīs viņi bija dzirdējuši Gara balsi pasludinām Viņu par Israēla Svaidīto un mudinām atzīt sevi par Viņa mācekļiem. Viņa klātbūtnes gaismā tie bija sapratuši savu nesvētumu un izjutuši ilgas pēc taisnības, kuru paši nespēja iegūt. Bet pēc atteikšanās no Jēzus šķita pārāk pazemojoši atzīt Viņu par Mesiju. Nostājušies uz neticības ceļa, viņi bija pārāk lepni, lai atzītu savu maldīšanos. Lai izvairītos no patiesības apliecināšanas, viņi ar izmisīgu spēku centās apstrīdēt Pestītāja mācības. Viņa spēka un žēlastības pierādījumi tos saniknoja. Tie gan nespēja aizkavēt Pestītāja brīnumdarbus, nespēja apklusināt Viņa mācību, tomēr darīja visu iespējamo, lai Viņu apmelotu un sagrozītu Viņa vārdus. Taču Dieva Gars tos centās pārliecināt, un bija jāuzceļ daudz barjeru, lai pretotos Jēzus iespaidam. Ar viņiem cīnījās visvarenākais spēks, kāds vien var iedarboties uz cilvēku sirdīm, bet tie negribēja padoties.

Tas nav Dievs, kas padara aklas cilvēku acis un nocietina sirdis. Dievs sūta gaismu, lai izlabotu kļūdas un vadītu tos uz drošiem ceļiem; atraidot šo gaismu, acis kļūst aklas un sirds nocietinās. Bieži šis process ir pakāpenisks un gandrīz nemanāms. Gaisma dvēselē ienāk no Dieva Vārda ar Viņa kalpu starpniecību vai tiešā Svētā Gara ietekmē, bet, ja tiek atraidīts viens gaismas stars, garīgā uztvere daļēji notrulinās un nākamā gaismas atklāsme netiek pilnīgi saskatīta. Tā vairojas tumsa, līdz dvēselē iestājas nakts. Tā notika ar jūdu tautas vadoņiem. Tie bija pārliecināti, ka Kristu vada dievišķs spēks, bet, lai pretotos patiesībai, viņi Svētā Gara darbību piedēvēja sātanam. To darīdami, viņi apzināti izvēlējās maldus; viņi pakļāvās sātanam, un turpmāk tos pārvaldīja viņa spēks.

Cieši kopā ar Kristus brīdinājumu par grēku pret Svēto Garu saistīts brīdinājums nelietot liekus un ļaunus vārdus. Vārdi atklāj to, kas ir sirdī. "Jo no sirds pilnības mute runā." Bet vārdi ir vairāk nekā tikai rakstura pazīme; tie spēj ietekmēt raksturu. Cilvēkus ietekmē viņu pašu vārdi. Bieži vien, pēkšņa impulsa vadīti, pēc sātana ierosmes viņi ļauj vaļu skaudībai vai ļauniem aizspriedumiem, izteikdami to, kam paši netic, bet šie vārdi iedarbojas uz domām. Viņus pieviļ pašu vārdi, un viņi sāk ticēt, ka sātana mudinājumi ir patiesība. Reiz ātri izteikuši kādu uzskatu vai atzinumu, viņi ir par lepniem atteikties no tā un cenšas pierādīt paši sev, ka tā ir patiesība, kamēr sāk ticēt, ka tā tas tiešām arī ir. Ir bīstami izsacīt šaubas, bīstami apšaubīt un kritizēt dievišķo gaismu. Nevērīgas un necienīgas kritizēšanas ieradums atstāj sliktu iespaidu uz raksturu, veicinādams godbijības trūkumu un neticību. Šāda ieraduma dēļ cilvēks, briesmas nemaz nenojauzdams, ir nonācis tik tālu, ka bijis gatavs kritizēt un atraidīt Svētā Gara darbu. Jēzus sacīja: "Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts."

Tad Viņš vēl izteica brīdinājumu tiem, ko Viņa vārdi bija ietekmējuši, kas ar prieku bija klausījušies, bet nebija atļāvuši Svētajam Garam iemājot viņos. Dvēsele var aiziet bojā ne tikai pretošanās, bet arī nolaidības dēļ. "Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis," sacīja Jēzus, "tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo."

Tāpat kā šodien, arī Kristus dienās bija daudz tādu, pār kuriem sātana vara uz laiku likās lauzta; Dieva žēlastībā tie bija atbrīvoti no ļaunajiem gariem, kas pārvaldīja dvēseli. Tie priecājās Dieva mīlestībā, bet, tāpat kā līdzībā par akmeņaino zemi minētie klausītāji, tie nepalika Viņa mīlestībā. Tie nenodeva Dievam sevi ik dienas, lai Kristus varētu iemājot sirdī; un, kad ļaunais gars atgriezās ar "septiņiem citiem gariem, kas ļaunāki par viņu", tas tos pilnīgi pārņēma savā varā.

Kad dvēsele pakļaujas Kristum, jaunajā sirdī ienāk jauns spēks. Notiek pārmaiņa, kādu cilvēks pats sevī nekad nevar īstenot. Tas ir pārdabisks process, kas cilvēka dabā ienes pārdabisku elementu. Dvēsele, kas sevi ir nodevusi Kristum, kļūst šajā dumpīgajā pasaulē par Viņa cietoksni, kurā Viņš ir vienīgā autoritāte. Dvēsele, ko tādā veidā pārvalda Debesu spēki, sātana uzbrukumiem ir nepieejama. Bet, ja mēs Kristum nepakļaujamies, mūs pārvaldīs ļaunais. Mēs neizbēgami esam pakļauti vienai no abām lielajām varām, kas cīnās par pasaules virsvaldību. Lai nokļūtu tumsības valsts varā, nav noteikti jāizvēlas tai kalpot. Mums tikai jāizturas nevērīgi, kad tiekam aicināti pievienoties gaismas valstībai. Ja mēs nesadarbojamies ar Debesu spēkiem, sātans sāks pārvaldīt sirdi un padarīs to par savu mājvietu. Vienīgā aizsardzība pret ļaunumu ir Kristus iemājošana sirdī, ticot Viņa taisnībai. Nebūdami dzīvā savienībā ar Dievu, mēs nekad nespēsim atvairīt egoisma nesvēto ietekmi, izdabāšanu savām iegribām un kārdinājumu grēkot. Mēs varam atstāt daudz ļaunu ieradumu, varam uz laiku pārtraukt attiecības ar sātanu, bet bez dzīvas sadraudzības ar Dievu, bez mūsu pakļaušanās Viņam ik mirkli mēs tiksim uzvarēti. Neiepazīstoties personīgi ar Kristu, neuzturot ar Viņu pastāvīgu sadraudzību, mēs esam atkarīgi no ienaidnieka žēlastības un beidzot būsim spiesti izpildīt viņa pavēles.

"Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekš bija," sacīja Jēzus "Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij." Neviens nav tik nocietinājies kā tie, kas izturējušies nevērīgi pret mīlestībā izteiktiem aicinājumiem un spītīgi pretojušies žēlastības garam. Visparastākais veids, kā izpaužas grēks pret Svēto Garu, ir tas, ka cilvēks atkārtoti stūrgalvīgi noraida Dieva aicinājumu nožēlot grēkus. Katrs solis, atsakoties no Kristus, ved tuvāk pie atteikšanās no pestīšanas un līdz ar to tuvāk grēkam pret Svēto Garu.

Atteikdamies no Kristus, jūdu tauta izdarīja nepiedodamu grēku, un, noraidot žēlastības aicinājumu, mēs varam pieļaut to pašu kļūdu. Ja atsakāmies uzklausīt Dieva sūtītos vēstnešus un tā vietā uzklausām sātana aģentus, kas dvēseli velk prom no Kristus, mēs apvainojam Dzīvības Lielkungu un apkaunojam Viņu gan sātana draudzes, gan Visuma priekšā. Kamēr kāds cilvēks to dara, viņš nevar atrast ne cerību, ne piedošanu un beidzot pazaudēs arī katru vēlēšanos salīdzināties ar Dievu.

Jēzum vēl mācot ļaudis, mācekļi atnesa ziņu, ka ārā stāv Viņa māte un brāļi un vēlas Viņu satikt. Jēzus saprata, kas ir viņu sirdīs, tādēļ "atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: "Kas ir Mana māte un kas ir Mani brāļi?" Un, roku izstiepis pār saviem mācekļiem, Viņš sacīja: "Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte." "

Visi, kas ticībā pieņem Kristu, tiek savienoti ar Viņu daudz ciešākām saitēm nekā tos saista cilvēciska radniecība. Tie kļūst viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar savu Tēvu. Ticot un paklausot Dieva vārdam, Jēzus māte bija ar Viņu saistīta daudz ciešākām un glābjošākām saitēm, nekā tas iespējams viņu dabiskās radniecības dēļ. Viņa brāļi nevarēja saņemt svētības no radniecības ar Kristu, ja nepieņēma Viņu par savu personīgo Pestītāju.

Ak, kādu atbalstu Jēzus būtu atradis savos šīs zemes radiniekos, ja tie ticētu Viņa Debesu sūtībai un sadarbotos ar Viņu! Viņu neticība kā ēna pārklāja visu Kristus zemes dzīvi. Tā sastādīja daļu no rūgtā sāpju kausa, ko Viņš tukšoja mūsu dēļ.

Dieva Dēls ļoti skaudri izjuta cilvēku sirdīs iedegto naidīgumu pret Evaņģēliju, un vissāpīgāk Viņš to izjuta savā dzimtā, jo Viņa sirds bija laipnības un mīlestības pārpilna, un Viņš augstu vērtēja sirsnīgas attiecības ģimenes locekļu starpā. Brāļi gribēja, lai Jēzus piekristu viņu idejām, bet tāds virziens būtu pilnīgā pretrunā ar Viņa dievišķo sūtību. Brāļi uzskatīja, ka Pestītājam nepieciešams viņu padoms. Tie sprieda, raugoties no sava cilvēciskā viedokļa, un domāja, ka, runājot tikai tādas lietas, kas būtu pieņemamas rakstu mācītājiem un farizejiem, Viņš izvairītos no daudziem nepatīkamiem strīdiem un pretestības, ko radīja Viņa vārdi. Tiem šķita, ka, pretendēdams uz dievišķu autoritāti un norādams rabīnu grēkus, Viņš nav pie pilnas saprašanas. Viņi zināja, ka farizeji meklē izdevību apsūdzēt Jēzu, un uzskatīja, ka Viņš tiem ir devis pietiekami daudz iemeslu.

Ar saviem ierobežotajiem uzskatiem tie nespēja aptvert misiju, kuras dēļ Viņš bija nācis pasaulē, un tādēļ nevarēja just līdzi Viņa cīņās un grūtībās. Brāļu rupjie, nosodošie vārdi rādīja, ka tie īsti neizprot Viņa raksturu un nespēj saskatīt, ka dievišķais saplūst ar cilvēcisko. Bieži tie redzēja, ka Pestītājs ir noskumis; tomēr viņu gars un vārdi Jēzu nevis iepriecināja, bet tikai ievainoja Viņa sirdi. Jēzus jūtīgā dvēsele cieta mokas, Viņa motīvi tika nepareizi saprasti, un neizprasts palika arī Viņa darbs.

Brāļi bieži uzsvēra farizeju filozofiju, kaut arī tā bija savu laiku nodzīvojusi un novecojusi. Tie uzdrīkstējās domāt, ka var pamācīt To, kurš zināja visu patiesību un izprata visus noslēpumus. Viņi brīvi nosodīja to, ko nespēja saprast. Pārmetumi skāra ļoti sāpīgi, un Jēzus dvēsele bija nogurdināta un nomocīta. Tie apliecināja ticību Dievam un iedomājās, ka aizstāv Dievu, lai gan pie viņiem bija cilvēka miesā tērpts Dievs, un tie Viņu nepazina.

Tas viss Kristus ceļu padarīja ērkšķainu. Nesaprašanās paša dzimtā Viņu tik ļoti sāpināja, ka atvieglojums bija aiziet tur, kur tās nebija. Bija kāda ģimene, kuru Jēzum vienmēr bija patīkami apciemot - Lācara, Marijas un Martas nams; tur ticības un mīlestības atmosfērā Viņa gars atpūtās. Tomēr virs zemes nebija neviena, kas spētu aptvert Viņa dievišķo misiju vai saprastu, kādu nastu Viņš nesa cilvēces dēļ! Bieži Viņš atvieglojumu atrada tikai vienatnē, sarunādamies ar savu Debesu Tēvu.

Tie, kas aicināti ciest Kristus dēļ, kam pat savā ģimenē jāpanes tas, ka viņus pārprot un tiem neuzticas, lai rod mierinājumu domās, ka arī Jēzus to visu ir cietis. Viņš jūt viņiem līdzi. Viņš aicina tos uz sadraudzību ar Viņu un mudina saņemt palīdzību tur, kur pats to atrada - vienotībā un ciešās attiecībās ar Tēvu.

Tie, kas Kristu pieņem par savu personīgo Pestītāju, nav pamesti kā bāreņi, lai vieni paši nestu dzīves grūtības. Viņš tos pieņem par Debesu ģimenes locekļiem; Viņš tos uzaicina Viņa Tēvu saukt par savu Tēvu. Tie ir Dieva "bērni", vienoti ar Viņu vissirsnīgākajām un nesaraujamākajām saitēm. Viņš pret tiem izjūt bezgala lielu sirsnību, kas tālu pārsniedz to, ko mūsu tēvs vai māte izjutuši pret mums mūsu nevarībā, - tik tālu, cik dievišķais ir augstāks par cilvēcisko.

Apbrīnojama ilustrācija par Kristus attiecībām ar saviem ļaudīm atrodama Israēlam dotajos likumos. Kad nabadzības dēļ kāds ebrejs bija spiests šķirties no savu tēvu mantojuma un pārdot sevi verdzībā, tad šī cilvēka un viņa mantojuma izpirkšana bija vistuvākā radinieka pienākums. (3. Moz. 25:25,47-49; Rut. 2:20) Tā mūsu pašu un mūsu grēka dēļ zaudēto mantojumu atpirka Kristus, kas mums ir "asinsradinieks". Tieši mūsu atpirkšanas dēļ Viņš kļuva par mūsu tuvinieku. Tuvāks par tēvu, par māti, brāli, draugu vai mīļoto ir Kungs, mūsu Pestītājs. "Nebīsties", Viņš saka, "jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!" "Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli." (Jes. 43:1,4)

Kristus mīl Debesu būtnes, kas ir ap Viņa troni, bet kas novērtēs to lielo mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis? Mēs to nespējam aptvert, bet varam to patiesi uzzināt savos piedzīvojumos. Un, ja saglabājam radniecību ar Viņu, tad ar kādu sirsnīgu mīlestību mums jāizturas pret visiem sava Kunga brāļiem un māsām! Vai mums nevajadzētu atzīt dievišķās radniecības saistības? Vai mums, kas esam adoptēti Dieva ģimenē, nav jāgodā savs Tēvs un visi pārējie, kas pieder lielajai ģimenei?

34. Aicinājums

Mat. 11:28-30

[328] "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt."

Šie mierinošie un iepriecinošie vārdi veltīti ļaužu pulkam, kas sekoja Jēzum. Pestītājs bija paziņojis, ka vienīgi caur Viņu cilvēki var iegūt atziņu par Dievu. Par saviem mācekļiem Viņš runāja kā par tādiem, kam dota izpratne par Debesu vērtībām. Bet Viņš nelika nevienai dvēselei justies Viņa rūpju un mīlestības atstumtai. Pie Viņa var nākt visi, kurus nomāc smagas dzīves nastas.

Rakstu mācītāji un rabīni ar visu savu pedantisko attieksmi pret reliģiskajām formām juta, ka trūkst kaut kā, ko grēku nožēlošanas ceremonijas nekad nevar apmierināt. Muitnieki un grēcinieki varēja izlikties, ka ir apmierināti ar miesīgo un laicīgo, bet viņu sirdīs bija nedrošība un bailes. Jēzus uzlūkoja bēdīgos un grūtsirdīgos, tos, kuru cerības bija izpostītas un kuri ar šīs zemes priekiem mēģināja apklusināt dvēseles ilgas, un aicināja tos meklēt mieru Viņā.

Jēzus laipni uzrunāja smaga darba nomāktos: "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm."

Ar šiem vārdiem Kristus uzrunā ikvienu. Vai cilvēki to apzinās vai nē, visi ir noguruši un smagi nomākti. Visus nospiež nastas, kuras vienīgi Kristus spēj noņemt. Mūsu vissmagākā nasta ir grēka nasta. Ja tā būtu jānes mums vieniem pašiem, tā mūs nospiestu. Bet Tas, kurš ir bez grēka, ieņem mūsu vietu. "Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam." (Jes. 53:6) Viņš ir nesis mūsu noziegumu smagumu. Viņš noņems šo nastu mūsu nogurušajiem pleciem. Viņš mums dos mieru. Arī rūpju un bēdu nastu nesīs Viņš. Jēzus uzaicina mūs visas rūpes uzticēt Viņam, jo Viņš mūs mīl.

Mūsu cilts Vecākais Brālis ir pie Mūžīgā troņa. Viņš uzlūko katru dvēseli, kas Viņu atzīst par Pestītāju. Jēzus pats no piedzīvojumiem zina, kādas ir cilvēces vājības, kādas ir mūsu vajadzības un kur slēpjas mūsu lielās kārdināšanas, jo Viņš visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka. Viņš ir nomodā par tevi, drebošais Dieva bērns! Tu tieci kārdināts? Viņš izglābs! Tev nav spēka? Viņš stiprinās! Tu esi neziņā? Viņš apgaismos! Tu esi ievainots? Viņš dziedinās! Kaut arī Kungs ir tik liels, ka "nosaka zvaigznēm to skaitu", tomēr "Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes". (Ps. 147:4,3) "Nāciet šurp, pie Manis," skan Viņa aicinājums. Lai kādas arī nebūtu tavas bēdas un grūtības, noliec tās Kunga priekšā, tad tu spēsi izturēt un tev pavērsies ceļš, kā izkļūt no sarežģījumiem un grūtībām. Jo vājāks un bezpalīdzīgāks tu jutīsies, jo stiprāks kļūsi Viņa spēkā. Jo smagākas tavas nastas, jo svētīgāks būs atvieglojums, uzliekot tās nastu Nesējam. Kristus piedāvātais atvieglojums ir atkarīgs no nosacījumiem, bet šie nosacījumi ir skaidri pateikti. Tie ir visiem pieņemami. Viņš pats ir darījis zināmu, kā atrast mieru Viņā.

"Ņemiet uz sevi Manu jūgu," saka Kristus. Jūgs ir darbarīks. Vēršus iejūdz darbam, un iejūgs ir vajadzīgs, lai veiksmīgi varētu strādāt. Ar šo ainojumu Kristus māca, ka mēs tiekam aicināti kalpot tik ilgi, cik gara ir mūsu dzīve. Lai kļūtu par Kristus darba biedriem, mums jāuzņemas Viņa jūgs.

ŠŠis kalpošanai nepieciešamais jūgs ir Dieva likums. Cilvēcisko strādnieku Dieva gribai piesaista Ēdenē atklātais, uz Sinaja kalna pasludinātais un līdz ar jauno derību sirdī ierakstītais mīlestības princips. Ja mūs atstātu, lai mēs sekotu savām tieksmēm, ietu, kurp mūs ved mūsu pašu griba, mēs nokļūtu sātana kalpībā un kļūtu par viņa īpašību nesējiem. Tāpēc Dievs mūs saista ar savu gribu, kas ir augsta, cēla un augšup virzoša. Dievs vēlas, lai mēs pacietīgi un gudri uzņemtos ikvienu pienākumu šajā kalpošanā. Pats Kristus, cilvēka miesā būdams, ir nesis šo jūgu. Viņš sacīja: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:9) "Es esmu no Debesīm nācis, lai darītu nevis, ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis." (Jāņa 6:38) Mīlestība pret Dievu, degsme Viņa godības dēļ un mīlestība pret kritušo cilvēci atveda Jēzu uz šo zemi, lai Viņš ciestu un mirtu. Tas bija Viņa dzīvi pārvaldošais spēks. Šo principu Viņš aicina pieņemt arī mūs.

Daudz ir tādu, kuru sirdis, cenšoties sasniegt šīs zemes standartus, smeldz zem rūpju nastas. Viņi ir izvēlējušies kalpot pasaulei, pieņēmuši tās nemieru un tikumus. Tādēļ arī viņu raksturs ir sabojāts un dzīve pārvērtusies par verdzību. Lai apmierinātu godkāri un pasaulīgas vēlmes, tie ievaino savu sirdsapziņu un uzņemas papildus pašpārmetumu nastu. Pastāvīgais nemiers izsmeļ dzīvības spēkus. Mūsu Kungs vēlas, lai tie noliktu verdzības jūgu. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu; Viņš saka: "Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla." Pestītājs aicina vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību un apsola, ka visas pārējās dzīvei nepieciešamās lietas tiks piemestas. Raizēšanās ir akla un nevar saskatīt nākotni, bet Jēzus redz galu jau iesākumā. Visās grūtībās Viņam jau ir sagatavots ceļš, kā sniegt palīdzību. Mūsu Debesu Tēvam ir tūkstošiem veidu, kā mūs apgādāt, par kuriem mēs nekā nezinām. Tie, kas augstāk par visu vērtēs kalpošanu Dievam un Viņa godu, piedzīvos, kā izgaist grūtības un viņu kājām paveras līdzens ceļš.

"Mācieties no Manis," saka Jēzus, "jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm." Mums jāiestājas Kristus skolā, lai mācītos no Viņa lēnprātību un pazemību. Pestīšana ir process, kura laikā dvēsele tiek sagatavota Debesīm. Šī sagatavošana nozīmē iepazīšanos ar Kristu. Tā nozīmē atbrīvošanos no savām idejām, ieradumiem un rīcības, kas iegūti tumsības valdnieka skolā. Dvēselei jātiek atbrīvotai no visa, kas ir pretējs uzticībai Dievam.

Kristus sirdī, kur valdīja pilnīga saskaņa ar Dievu, bija pilnīgs miers. Skaļi izteikta piekrišana Viņu nekad nepadarīja lepnu, un nopēlums vai vilšanās neizraisīja mazdūšību. Vislielākās pretestības un visnežēlīgākās izturēšanās brīdī Viņš arvien palika bezbailīgs. Bet daudziem, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, ir bailes un nemiera pilna sirds, tāpēc ka tie neuzdrošinās uzticēties Dievam. Tie nenododas Viņam pilnīgi, jo baidās savā dzīvē piedzīvot šādas nodošanās sekas. Bet, ja pilnīgi nenododamies, mieru atrast nav iespējams.

Nemieru rada mīlestība pret savu es. Ja esam piedzimuši no augšienes, mums būs tāds pats prāts, kāds bija Jēzum, tāds prāts, kas Viņam lika pazemoties, lai mēs tiktu izglābti. Tad mēs nemeklēsim augstāko vietu. Mēs ilgosimies sēdēt pie Jēzus kājām un mācīties no Viņa. Mēs sapratīsim, ka mūsu darba vērtību nenosaka sevis izrādīšana un pasaulē saceltais troksnis vai mūsu pašu spēka radītā aktivitāte un dedzība. Mūsu darba vērtība ir proporcionāla Svētā Gara saņemšanai. Uzticēšanās Dievam atraisa svētākās gara īpašības, tā ka mēs varam saglabāt pacietību.

Vēršiem jūgu uzliek, lai tiem palīdzētu un atvieglotu smaga vezuma vilkšanu. Tāpat ir arī ar Kristus jūgu. Savu gribu pakļaujot Dieva gribai un Viņa dāvanas izlietojot citiem par svētību, mēs atklāsim, ka dzīves nasta ir viegla. Kas iet Dieva likumu ceļu, tas iet kopā ar Kristu, un Viņa mīlestībā sirds paliek mierīga. Kad Mozus lūdzās: "Dari jel man zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu," Kungs atbildēja: "Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas ." Pravieši sludināja: "Tā saka tas Kungs: uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei." (2. Moz. 33:13,14*; Jer. 6:16) Vēl Viņš saka: "Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi." (Jes. 48:18*)

Tie, kas uzticas Kristus vārdiem un savas dvēseles nodod Viņa gādībā un dzīvi Viņa pārvaldībā, atradīs mieru un dusu. Ja viņus ar savu klātbūtni iepriecina Jēzus, nekas pasaulē tos vairs nespēs skumdināt. Pilnīgs miers atrodams pilnīgā saskaņā. Kungs saka: "Kam nešaubīgs prāts, tam Tu uzturi pastāvīgu mieru, jo uz Tevi viņš paļaujas." (Jes. 26:3*) Mūsu dzīve var likties kā neatraisāms samezglojums, bet, ja nododam sevi gudrajam Meistaram, Viņš no mums izveidos dzīves modeli un raksturu, kas Viņu pagodinās. Un raksturs, kas atklāj Kristus godības raksturu, tiks uzņemts Dieva Paradīzē. Atjaunotā cilvēku cilts staigās ar Viņu, tērpta baltās drēbēs, jo būs tā cienīga.

Ja caur Jēzu ieejam mierā un dusā, tad Debesis sākas jau šeit. Mēs atsaucamies uz Viņa aicinājumu: "Nāciet, mācieties no Manis!" un tā, nākdami pie Viņa, iesākam mūžīgo dzīvi. Debesis ir nepārtraukta tuvošanās Dievam caur Kristu. Jo ilgāk mēs uzturēsimies Debesu atmosfērā, jo lielāka godība atklāsies mūsu skatam, un, jo vairāk mēs zināsim par Dievu, jo pilnīgāka būs mūsu laime. Staigājot ar Jēzu šinī dzīvē, mēs varam tikt piepildīti ar Viņa mīlestību un būt apmierināti ar Viņa klātbūtni. Visu, ko cilvēka daba spēj panest, mēs varam saņemt jau šeit. Bet kas tas ir salīdzinājumā ar to, kas vēl būs? Tur atpestītie stāvēs Dieva troņa priekšā un kalpos "Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs. Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm". (Atkl. 7:15-17)