Laikmetu ilgas

60. Jaunās valstības likums

Mat. 20:20-28; Marka 10:32-45; Lūk. 18:31-34

[547] Tuvojās Pasā svētku laiks, un Jēzus atkal gatavojās iet uz Jeruzālemi. Viņa sirdī bija miers, jo valdīja pilnīga saskaņa ar Tēva gribu, un noteiktiem soļiem Viņš steidzās uz upura vietu. Bet mācekļus pārņēma noslēpumainas šaubu un baiļu izjūtas. Pestītājs "gāja viņiem pa priekšu, un tie iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja".

Atkal Kristus sapulcināja visus divpadsmit mācekļus pie sevis un vēl skaidrāk kā jebkad agrāk runāja ar tiem par nodevību un savām ciešanām. " "Redziet," " Viņš sacīja, " "mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšā." Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast."

Vai viņi tikko nebija sludinājuši: "Dieva valstība ir tuvu atnākusi"? Vai Kristus pats nebija apsolījis, ka daudzi sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Dieva valstībā? Vai Viņš tiem, kas bija visu atstājuši Viņa dēļ, to neapsolīja simtkārtīgi atdot jau šinī dzīvē un vēl daļu Viņa valstībā? Vai divpadsmit mācekļiem Viņš nebija devis sevišķu solījumu par augstām goda vietām savā valstībā, ka tie sēdēs goda krēslos un tiesās divpadsmit Israēla ciltis? Nupat Viņš apliecināja, ka jāpiepildās visam, ko pravieši par Viņu rakstījuši. Vai tad pravieši jau iepriekš nebija pasludinājuši Mesijas valstības godību? Šādu cerību gaismā Viņa vārdi par nodošanu, vajāšanām un nāvi šķita neizprotami un drūmi. Lai kādas grūtības arī nestātos ceļā, tie ticēja, ka valstība drīz tiks uzcelta.

Jānis, Cebedeja dēls, bija viens no pirmajiem diviem mācekļiem, kas sekoja Jēzum. Viņš ar savu brāli Jēkabu piederēja pie pirmā pulciņa, kas atstāja visu, lai kalpotu Kungam. Tie labprāt bija atstājuši mājas un draugus, lai varētu būt pie Jēzus. Tie bija ceļojuši, runājuši, pavadījuši laiku kopā ar Viņu mājās un lielās tautas sanāksmēs. Jēzus bija mierinājis viņus bailēs, izglābis no briesmām, atvieglojis ciešanas, iepriecinājis bēdās, pacietīgi un laipni pamācījis, līdz šķita, ka viņu sirdis ir saistītas ar Pestītāju un savā dedzīgajā mīlestībā tie vēlējās jaunajā valstībā būt Viņam vistuvāk. Kad vien tas bija iespējams, Jānis ieņēma vietu Pestītājam tieši blakus, un arī Jēkabs ilgojās pēc pagodinājuma būt ļoti tuvu Viņam.

Arī viņu māte bija Kristus sekotāja un devīgi kalpoja ar visu, kas viņai bija. Mātes mīlestībā un godkārē tā saviem dēliem vēlējās viscienījamākās vietas jaunajā valstī. Viņa tos mudināja izteikt šādu lūgumu.

Tā māte kopā ar dēliem atnāca pie Jēzus, lūdzot izpildīt kādu viņu sirsnīgu vēlēšanos.

"Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" Viņš vaicāja. Māte atbildēja: "Saki, lai šie mani abi dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku."

Jēzus pret tiem izturējās saudzīgi un nepārmeta viņu savtību, cenšoties pēc pārākuma starp saviem brāļiem. Viņš labi pazina šo cilvēku sirdis. Pestītājs zināja, cik dziļa ir viņu pieķeršanās, jo tās nebija tikai cilvēciskas jūtas. Lai gan sajaukta ar cilvēciskumu, tā bija straume no Viņa paša glābjošās mīlestības avota. Viņš negribēja pārmest, bet padziļināt un šķīstīt šo avotu. Jēzus jautāja: "Vai jūs varat dzert to kausu, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?" Tie atcerējās Viņa noslēpumainos vārdus par grūtībām un ciešanām, tomēr droši atbildēja: "Varam gan." Tie uzskatīja par visaugstāko godu pierādīt savu uzticību, daloties visā, kas gaida viņu Kungu.

"Jūs gan to kausu dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts", apstiprināja Jēzus. Viņu pašu troņa vietā gaidīja krusts kopā ar diviem ļaundariem - vienu labajā, bet otru kreisajā pusē. Arī Jānim un Jēkabam būs jāpiedalās sava Kunga ciešanās - viens no viņiem būs pirmais upuris, kuram nāvi nesīs zobens, bet otrs ilgāk par visiem izturēs darba grūtības, kaunu un vajāšanas.

"Bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas", Jēzus turpināja, "Man nepiederas dot; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis." Dieva valstībā stāvoklis netiek piešķirts izredzētajiem. To nevar nopelnīt, ne arī saņemt kā nepamatotu dāvanu. To noteiks cilvēka raksturs. Kronis un tronis būs sasniegtā stāvokļa apliecinājums, zīme uzvarai pār sevi pašu, kas iegūta Jēzus Kristus spēkā.

Daudz, daudz vēlāk, kad Jānis, dalīdamies Kristus ciešanās, bija iemācījies Viņam just līdzi, Kungs savam māceklim atklāja, kāds ir tuvu attiecību noteikums Viņa valstībā. "Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla." "To, kas uzvar, Es darīšu par balstu sava Dieva namā, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa sava Dieva Vārdu (..) un Manu jauno vārdu." (Atkl. 3:21,12) Tāpat apustulis Pāvils rakstīja: "Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā." (2. Tim. 4:6-8)

Kristum vistuvāk stāvēs tas, kas šeit, virs zemes būs visvairāk dzēris no Viņa pašaizliedzīgās mīlestības gara, no mīlestības, kas "nelielās", kas "nav uzpūtīga", kas "nemeklē savu labumu", kas "neskaistas", kas "nepiemin ļaunu" (1. Kor. l3:4,5), no mīlestības, kas, tāpat kā mūsu Kungu, arī mācekli spiedīs atdot visu cilvēces glābšanas labā, dzīvot, strādāt un nest upurus līdz pat nāvei. Šis gars izpaudās apustuļa Pāvila dzīvē. Pāvils sacīja: "Jo dzīvot man ir Kristus", tas ir, viņa dzīve cilvēkiem atklāja Kristu, "un mirt - ieguvums", ieguvums Kristus dēļ, jo nāve pierādītu Viņa žēlastības spēku un pulcētu pie Viņa dvēseles. "Kristus tiks pagodināts manā miesā," viņš sacīja, "vai ar dzīvību, vai ar nāvi." (Filip. 1:2l,20)

Kad pārējie desmit dzirdēja Jēkaba un Jāņa lūgumu, tas viņiem ļoti nepatika. Ikviens no viņiem tīkoja augstāko vietu valstī, un tie dusmojās, ka šie divi mācekļi bija ieguvuši šķietami lielākas priekšrocības par citiem.

Likās, ka atkal atjaunosies strīds par to, kurš no viņiem ir lielāks, tādēļ Jēzus tos saaicināja pie sevis un sašutušajiem mācekļiem teica: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā."

Pasaules valstīs stāvoklis nozīmē pašpaaugstināšanos. Tautai liek pastāvēt valdošo šķiru dēļ. Ietekme, bagātība, izglītība ir vadītāju daudzie līdzekļi varas iegūšanai pār masām. Augstākās šķiras esot paredzētas, lai domātu, lemtu, priecātos un valdītu, bet zemākās - paklausībai un kalpošanai. Reliģija, tāpat kā viss cits, tiek uzskatīta par varas jautājumu. No ļaudīm gaida, ka tie ticēs un īstenos to, ko noteikusi augstākā šķira. Cilvēka tiesības pašam par sevi lemt un rīkoties pilnībā netiek ņemtas vērā.

Kristus savu valstību pamatoja uz citiem principiem. Viņš cilvēkus aicināja nevis valdīt, bet kalpot, lai stiprie panestu vājo trūkumus. Visiem, kam piemīt spēks, stāvoklis, talanti un izglītība, līdz ar to tiek uzlikts vēl lielāks pienākums kalpot līdzcilvēkiem. Pat visnecilākajiem Kristus mācekļiem ir sacīts: "Jo viss tas notiek jūsu dēļ." (2. Kor. 4:15)

"Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem." Savu mācekļu vidū Kristus vārda pilnā nozīmē bija sargs un nastu nesējs. Viņš dalījās viņu nabadzībā, Viņš parādīja pašaizliedzību citu dēļ, Viņš gāja tiem pa priekšu, lai nolīdzinātu ceļa grūtākās vietas, un visai drīz Viņam bija paredzēts pabeigt darbu virs zemes, upurējot dzīvību. Kristus darbības principiem ir jāpamudina arī locekļi draudzē, kas ir Viņa miesa. Pestīšanas plāns un pamats ir mīlestība. Kristus valstībā vislielākie ir tie, kas seko Viņa atstātajai priekšzīmei, strādājot par Viņa ganāmpulka ganiem.

Pāvila vārdi atklāj kristīgas dzīves patieso cēlumu un cieņu: "Nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu (..), nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti." (1. Kor. 9:l9; 10:33)

Sirdsapziņas jautājumos dvēselei nedrīkst likt šķēršļus. Neviens nedrīkst valdīt pār otra prātu, nedrīkst spriest otra vietā vai diktēt viņa pienākumus. Dievs katrai dvēselei atļauj brīvi domāt un vadīties no savas pārliecības. "Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi." (Rom. 14:12) Nevienam nav tiesību apspiest otra personību. Visos principiālajos jautājumos "ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā". (Rom. 14:5) Kristus valstībā nav virskundzības, nav spaidu. Debesu eņģeļi nenāk uz zemi valdīt vai pieprasīt godināšanu, bet tie ierodas kā žēlastības vēstneši, lai sadarbotos ar cilvēkiem, veicinot cilvēces garīgo uzplaukumu.

Pestītāja mācības princips un paši vārdi to dievišķajā skaistumā turpināja dzīvot mīļoto mācekļu atmiņā. Jāņa galvenā liecība draudzēm līdz pat viņa dzīves pēdējiem mirkļiem bija: "Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt." "No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem." (1. Jāņa 3:11,16)

Šis gars valdīja pirmkristiešu draudzē. Pēc Svētā Gara izliešanas "ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs". "Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu." "Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem." (Ap. d. 4:32,34,33)

61. Caķejs

Lūk. 19:1-10

[552] Pa ceļam uz Jeruzālemi Jēzus nonāca Jērikā un "gāja pilsētai cauri". Pilsēta, kas bija tropisko zaļumu un skaistuma pārpilna, atradās dažas jūdzes no Jordānas, ielejas rietumu malā, kura šeit pārgāja līdzenumā. Ar saviem palmu kokiem un krāšņajiem dārziem, ko apūdeņoja burbuļojoši strauti, tā mirdzēja kā smaragds starp kaļķakmens kalniem un neapdzīvotām aizām, kas atradās starp Jeruzālemi un līdzenuma pilsētu.

Ceļodamas uz svētkiem, cauri Jērikai gāja daudzas karavānas. To ierašanās vienmēr bija priecīgs notikums, bet šoreiz ļaudis satrauca dziļāka interese. Bija kļuvis zināms, ka ceļotāju pulkā ir Galilejas Mācītājs, kas pavisam nesen bija uzmodinājis no nāves Lācaru, un, kaut gan bija izplatījušās valodas par priesteru sazvērestību, milzīgie ļaužu pulki ļoti vēlējās Viņam parādīt godu.

Jērika bija viena no tām pilsētām, ko senatnē nošķīra priesteriem, tādēļ arī tagad tur dzīvoja daudz šīs kārtas ļaužu. Tomēr pilsētā bija iedzīvotāji arī ar pavisam citādu nodarbošanos. Tā bija liels tirdzniecības un satiksmes centrs, un šeit varēja sastapt gan Romas ierēdņus un kareivjus, gan arī ceļotājus no dažādām pasaules zemēm, un muitas iestādes to padarīja vēl par daudzo nodokļu iekasētāju dzīvesvietu.

Virsmuitnieks Caķejs bija jūds, bet viņa tautieši to nicināja. Viņa dienesta pakāpe un bagātība bija iegūta ar nodarbošanos, kuru jūdi ienīda un kuras nosaukumu tie saistīja ar netaisnību un izspiešanu. Tomēr bagātais muitas ierēdnis nebija tik bezjūtīgs, kā tas daudziem šķita. Zem pasaulīgās un augstprātīgās ārienes slēpās dievišķai ietekmei pakļāvīga sirds. Caķejs bija dzirdējis par Jēzu. Ziņa par To, kurš bija parādījis laipnību un labvēlību pret nicinātām ļaužu šķirām, bija izplatījusies tālu. Muitnieku vadītājā modās ilgas pēc labākas dzīves. Tikai nedaudzas jūdzes no Jērikas pie Jordānas bija sludinājis Jānis Kristītājs, un Caķejs bija dzirdējis aicinājumu uz atgriešanos no grēkiem. Kaut gan dzīvē tas netika ievērots, tomēr atmiņā bija palicis muitniekiem dotais norādījums: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts!" (Lūk. 3:13) Viņš pazina Svētos Rakstus un bija pārliecināts par savas rīcības negodīgumu. Tagad, dzirdēdams no citiem Lielā Skolotāja vārdus, viņš juta, ka Dieva acīs ir grēcinieks. Taču tas, ko viņš dzirdēja par Jēzu, sirdī iededza cerību. Grēku nožēla un dzīves pārmaiņa bija iespējama pat viņam: vai tad viens no jaunā Mācītāja visuzticamākajiem mācekļiem nebija muitnieks? Caķejs nevilcinādamies sāka rīkoties pēc pārliecības, kas viņā bija radusies, un atlīdzināja zaudējumus tiem, kam tos bija nodarījis.

Kad Jēriku pāršalca vēsts, ka pilsētā ierodas Jēzus, viņš jau bija uzsācis savu atgriešanās ceļu. Caķejs apņēmās satikties ar Pestītāju. Viņš bija sācis aptvert, cik rūgti ir grēka augļi un cik grūts ir tā ceļš, kas mēģina atgriezties no netaisnības. Būt nepareizi saprastam, piedzīvot aizdomas un neuzticēšanos tieši tad, kad viņš centās izlabot savas kļūdas - to bija grūti panest. Muitnieku vadītājs ilgojās redzēt To, kura vārdi bija iedvesuši sirdī cerību.

Ielas bija ļaužu pārpildītas, un Caķejs, būdams augumā mazs, pāri ļaužu galvām neko nevarēja saredzēt. Neviens viņam nedeva ceļu, un tā, aizskrējis ļaužu pulkam nedaudz priekšā, kur pāri ceļam pārkārās kupli sazarojis vīģes koks, bagātais muitas iekasētājs uzrāpās tā zaros, no kurienes varēja pārredzēt gājienu, kad tas virzījās garām. Ļaužu pūlis jau tuvojās, un Caķejs dedzīgām acīm cieši skatījās, lai saskatītu To, kuru tik ļoti vēlējās redzēt.

Cauri priesteru un rakstu mācītāju saceltajam troksnim, cauri pūļa apsveikuma saucieniem Jēzus sirdi aizsniedza šīs virsmuitnieka vārdos neizsacītās ilgas. Pēkšņi tieši zem vīģes koka apstājas kāda grupa, ļaudis visapkārt norimst un kāds, kura skats, šķiet, lasa dvēseli, palūkojas uz augšu. Gandrīz pats sev neticēdams, kokā sēdošais muitnieks izdzird vārdus: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā!"

Ļaudis pašķir ceļu, un Caķejs kā sapnī ved tos uz savu māju. Bet rakstu mācītāji saīgušām sejām un neapmierināti nicīgi murmina: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"

Caķeju dziļi saviļņoja, pārsteidza un padarīja klusu Kristus mīlestība un labvēlība, kas izpaudās, Pestītājam ievērojot viņu, kurš bija tik necienīgs. Tad mīlestība un uzticība pret jaunatrasto Kungu atver viņa lūpas. Viņš vēlas atklāti parādīt savu nožēlu un atgriešanos.

Lielā ļaužu pulka klātbūtnē "Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." "

"Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls." "

Kad bagātais jauneklis aizgāja no Jēzus, mācekļi bija pārsteigti par sava Mācītāja vārdiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Viņi jautāja cits citam: "Kas tad var tapt glābts?" Tagad viņi saņēma uzskatāmu mācību par Kristus vārdu patiesīgumu: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam." (Marka 10:23,26; Lūk. 18:27) Tie redzēja, kā, pateicoties Dieva žēlastībai, bagāts cilvēks var ieiet Debesu valstībā.

Pirms vēl Caķejs bija redzējis Kristu, viņš jau bija iesācis darbu, kas skaidri liecināja par patiesu grēku nožēlu. Pirms kāds cilvēks to apsūdzēja, viņš pats izsūdzēja savus grēkus. Viņš bija paklausījis Svētā Gara pārliecinošajai balsij un sācis īstenot dzīvē mācību, kas tika uzrakstīta senajam Israēlam un arī mums. Kungs jau sen bija sacījis: "Ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku un, lai tas būtu vai svešinieks vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz peļņu, bet bīsties savu Dievu, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret peļņu." "Tad nu nedariet pāri viens otram, bīstieties savu Dievu." (3. Moz. 25:35-37,17) Šos vārdus Kristus pats bija runājis no padebeša staba; un pati pirmā Caķeja atbilde uz Kristus mīlestību izpaudās līdzcietībā pret nabagiem un ciešanu nomāktajiem.

Muitnieki savā starpā bija noslēguši vienošanos, lai varētu apspiest ļaudis un atbalstīt cits citu savā krāpnieciskajā rīcībā. Izspiezdami naudu, viņi darīja to, kas jau gandrīz bija kļuvis par vispārēju paradumu. Pat priesteri un rabīni, kas muitniekus nicināja, sava svētā aicinājuma aizsegā bija sevi aptraipījuši, negodīgi iegūstot bagātību. Bet, tikko Caķejs pakļāvās Svētā Gara ietekmei, viņš pārtrauca jebkura veida rīcību, kas nav saskaņojama ar godīgumu.

Nožēla nav īsta, ja tā neizraisa dzīves pārmaiņu. Kristus taisnība nav pārklājs, ar ko apsegt neizsūdzētus un neatstātus grēkus; raksturu pārveido un izturēšanos pārvalda dzīves principi. Svētums nozīmē visu nodot Dievam; tā ir pilnīga sirds un dzīves pakļaušana Debesu principiem.

Kristietim savos darījumos jāparāda pasaulei veids, kādā šādus uzņēmumus vadītu mūsu Kungs. Katrā darījumā viņam jāliecina, ka viņa skolotājs ir Dievs. Svēts tam Kungam - tā jābūt rakstītam uz norēķinu grāmatām, virsgrāmatām, aktiem, kvītīm un vekseļiem. Tie, kas uzdodas par Kristus sekotājiem, bet rīkojas negodīgi, nodod nepatiesu liecību par svētā, taisnā un žēlsirdīgā Dieva raksturu. Ikviena atgriezusies dvēsele, tāpat kā Caķejs, Kristus ienākšanu sirdī apliecinās, atmetot jebkuru savā dzīvē pieļautu negodīgu rīcību. Līdzīgi virsmuitniekam tā savu patiesumu pierādīs ar nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Kungs saka: "Tā ka tas atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus vairs nepieminēs (..), viņš patiesi dzīvos." (Ec. 33:15,16)

Ja esam citiem kaitējuši ar kādu netaisnu veikalniecisku darījumu, ja tirdzniecībā esam kādam likuši pārmaksāt vai kādu cilvēku apkrāpuši, pat, ja tas būtu likuma robežās, mums sava netaisnība jāatzīst un, cik tas ir mūsu spēkos, jāatlīdzina. Ir pareizi atdot ne tikai to, ko esam paņēmuši, bet arī visu, ko tas, pareizi un saprātīgi izlietots, būtu ienesis pa to laiku, kamēr atradās mūsu īpašumā.

Caķejam Pestītājs sacīja: "Šodien šim namam pestīšana notikusi." Svētības saņēma ne tikai virsmuitnieks pats, bet līdz ar viņu arī viss viņa nams. Kristus ienāca viņa mājā, lai sniegtu mācības un viņa saimei izteiktu norādījumus Debesu valstības jautājumos. Rakstu mācītāju un priesteru nicinošā izturēšanās tos bija izdzinusi no sinagogas, bet tagad viņi, visprivileģētākais nams visā Jērikā, paši savās mājās varēja pulcēties ap dievišķo Skolotāju, lai klausītos dzīvības vārdus.

Pestīšanu dvēsele iegūst tad, kad tā Kristu uzņem kā savu personīgo Pestītāju. Caķejs Jēzu bija uzņēmis savā namā ne kā garāmejošu viesi, bet kā Vienīgo, kas varētu mājot dvēseles dievnamā. Rakstu mācītāji un farizeji viņu apsūdzēja kā grēcinieku, tie kurnēja pret Kristu par viesošanos pie Caķeja, bet Kungs viņu atzina par Ābrahāma dēlu. Jo "tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni". (Gal. 3:7)

62. Mielasts Sīmaņa namā

Mat. 26:6-13; Marka 14:3-11; Lūk. 7:36-50; Jāņa 11:55-57; 12:1-11

[557] Sīmanis no Betānijas tika uzskatīts par Kristus mācekli. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem farizejiem, kas atklāti pievienojās Kristus sekotājiem. Viņš atzina Jēzu par skolotāju un cerēja, ka Viņš varētu būt Mesija, bet Sīmanis nebija Jēzu pieņēmis kā Pestītāju. Viņa raksturs nebija pārveidots, dzīves principi neizmainījās.

Sīmanis tika dziedināts no spitālības, un tas arī viņu vilka pie Jēzus. Viņš gribēja parādīt savu pateicību un Kristus pēdējā apmeklējuma laikā Betānijā sarīkoja mielastu Pestītājam un Viņa mācekļiem. Šīs svinības sapulcināja daudz jūdu. Jeruzālemē tobrīd valdīja liels satraukums. Kristus un Viņa misija bija izraisījusi lielāku interesi nekā jebkad agrāk. Uz svētkiem sanākušie cieši vēroja katru Viņa kustību, turklāt daži to darīja ar naidīgiem skatieniem.

Pestītājs bija sasniedzis Betāniju tikai sešas dienas pirms Pasā svētkiem un pēc sava ieraduma iegriezās atpūsties Lācara namā. Ceļotāju pulki, dodamies uz pilsētu, izplatīja ziņu, ka Viņš ir ceļā uz Jeruzālemi, bet sabatā uzturēšoties Betānijā. Ļaudīs valdīja liela pacilātība. Betānijā ieradās daudzi: vieniem bija simpātijas pret Jēzu, citiem - ziņkārība redzēt no nāves uzmodināto.

Daudzi cerēja no Lācara dzirdēt neparastu stāstu par to, ko viņš redzējis pēc nāves. Tie bija pārsteigti, ka viņš neko nestāstīja. Bet viņam arī nebija nekā, ko stāstīt. Inspirētie Raksti saka: "Nomirušie nezina it nekā, (..) viņu mīlestība un viņu ienaidība, un viņu skaudība jau ir iznīkusi." (Sal. māc. 9:5,6*) Bet Lācaram bija sevišķa liecība par Kristus darbu. Šī mērķa dēļ viņš arī bija uzmodināts no nāves. Pārliecinoši un ar spēku viņš pasludināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

Ziņas, ko Betānijas apmeklētāji aiznesa atpakaļ uz Jeruzālemi, palielināja satraukumu. Ļaudis ļoti vēlējās redzēt un dzirdēt Jēzu. Galvenais jautājums bija, vai Lācars Viņu pavadīs uz Jeruzālemi un vai pravieti Pasā svētkos kronēs par ķēniņu. Priesteri un rakstu mācītāji redzēja, ka viņu vara pār ļaudīm pastāvīgi samazinās, tādēļ naids pret Jēzu auga arvien lielākas. Tie vairs nespēja sagaidīt izdevību, kad varēs atbrīvoties no Viņa uz visiem laikiem. Drīz tie sāka baidīties, ka galu galā Viņš uz pilsētu var arī neatnākt. Tie atcerējās, cik bieži Jēzus bija izjaucis viņu slepkavīgos nodomus, un raizējās, ka Viņš būs nojautis sazvērestību un nenāks. Tie nespēja noslēpt bažas un savā starpā sprieda: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?"

Tika sasaukta priesteru un farizeju apspriede. Kopš Lācara uzmodināšanas ļaužu simpātijas pret Kristu bija tik lielas, ka būtu bīstami Viņu atklāti aizturēt. Tāpēc varas pārstāvji nolēma Jēzu arestēt slepeni un aizvest uz tiesu, cik vien klusi iespējams. Tie cerēja, ka, Viņa notiesāšanai kļūstot zināmai, nepastāvīgās sabiedrības domas atkal vērsīsies viņiem par labu.

Tādā veidā tika nolemts Jēzu iznīcināt. Bet priesteri un rakstu mācītāji zināja, ka tik ilgi, kamēr dzīvos Lācars, viņi nevarēs būt droši. Jau tas vien, ka ir tāds cilvēks, kas četras dienas pavadījis kapā un ticis Jēzus vārdā uzmodināts, agrāk vai vēlāk izraisīs attiecīgu reakciju. Tauta saviem vadoņiem atriebsies par dzīvības atņemšanu Tam, kas spējis darīt tādu brīnumdarbu. Tāpēc Sinedrijs nosprieda, ka arī Lācaram jāmirst. Cik tālu skaudība un aizspriedumi aizved savus vergus! Jūdu vadoņu naids un neticība bija pieaugusi līdz tādai pakāpei, ka tie gribēja nolaupīt dzīvību tam, ko mūžīgais spēks bija atbrīvojis no kapa.

Kamēr Jeruzālemē brieda šī sazvērestība, Jēzus un Viņa draugi bija ielūgti Sīmaņa mielastā. Pestītājs sēdēja pie galda starp Sīmani, kuru Viņš bija dziedinājis no briesmīgās slimības, un Lācaru, kuru bija uzmodinājis no nāves. Marta apkalpoja pie galda, bet Marija dedzīgi uztvēra katru vārdu no Jēzus lūpām. Kristus savā žēlastībā bija piedevis viņas grēkus, Viņš bija izsaucis tās mīļoto brāli no kapa, un Marijas sirds bija pateicības pilna. Viņa bija dzirdējusi Jēzu runājam par savu drīzo nāvi, un dziļajā mīlestībā un sāpēs tā ilgojās parādīt Viņam godu. Nesdama lielu personīgu upuri, tā bija nopirkusi alabastra trauciņu ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, ar ko svaidīt Viņa ķermeni. Bet nu daudzi teica, ka Jēzu drīz kronēšot par ķēniņu. Viņas bēdas pārvērtās priekā, un viņa ļoti vēlējās pirmā pagodināt savu Kungu. Sasitusi svaidāmo zāļu trauciņu, viņa tā saturu izlēja Jēzum uz galvas un kājām, tad, ceļos nometusies, raudāja, slacīja Viņa kājas ar savām asarām un nosusināja tās ar saviem garajiem, kuplajiem matiem.

Marija bija centusies nepievērst sev uzmanību, un tās rīcība varbūt arī paliktu nepamanīta, bet eļļas patīkamā smarža piepildīja telpu un atklāja viņas darbu visiem klātesošajiem. Jūda uz šo svaidīšanu noraudzījās ar lielu nepatiku. Nenogaidījis, ko par notikušo sacīs Kristus, viņš blakussēdētājiem mēģināja izteikt savu neapmierinātību, pārmezdams Kristum to, ka Pestītājs pacieš šādu izšķērdību. Viņš viltīgi izteica domu, kas varbūt varētu radīt vispārēju neapmierinātību.

Jūda bija mācekļu grupas kasieris, un no viņu mazajiem krājumiem tas bija slepeni ņēmis naudu savām vajadzībām, tādējādi samazinot kopējo summu līdz nožēlojamiem grašiem. Viņš gribēja iebāzt savā kabatā visu, ko vien varēja dabūt. Kopīgo krājumu bieži vien izlietoja, lai atvieglotu dzīvi trūcīgajiem, bet, kad tika nopirkts kaut kas tāds, ko Jūda uzskatīja par nevajadzīgu, viņš mēdza sacīt: kādēļ šāda izšķērdība, kāpēc šī nauda nav ielikta makā, kuru es glabāju trūcīgo vajadzībām? Tagad Marijas darbs bija tik krasā pretstatā viņa savtīgumam, ka viņš jutās apkaunots un kā parasti centās atrast kādu ieganstu viņas dāvanas noniecināšanai. Pret mācekļiem pagriezies, viņš jautāja: " "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimt sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?" Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas." Jūdam nerūpēja trūcīgo vajadzības. Ja Marijas svaidāmā eļļa tiktu pārdota un nauda nonāktu viņa pārziņā, nabagi nekādu labumu neiegūtu.

Jūda bija augstās domās par savām amata spējām. Viņš uzskatīja, ka nansu darījumos ir daudz pārāks nekā citi mācekļi, un bija panācis, ka arī tie par viņu domāja tieši tāpat. Viņš bija ieguvis mācekļu uzticību, un viņam bija liela ietekme uz tiem. Tos maldināja Jūdas šķietamā līdzjūtība pret nabagiem, šis veiklais mājiens lika tiem uz Marijas ziedošanos raudzīties ar neuzticību. Apkārt galdam sākās murmināšana: "Kādēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem!"

Marija dzirdēja šo kritiku. Viņas sirds nodrebēja. Viņa baidījās, ka arī māsa pārmetīs izšķērdību. Varbūt arī Kungam liksies, ka viņa ir neapdomīga. Viņa jau gatavojās bez atvainošanās un taisnošanās pazust, kad atskanēja Jēzus balss: "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt?" Kristus redzēja, ka viņa ir apmulsusi, nelaimīga. Viņš zināja, ka ar šo pakalpojumu tā ir izteikusi savu pateicību par grēku piedošanu, tādēļ centās sievieti iedrošināt. Paceldams balsi pāri kritizējošajiem čukstiem, Viņš sacīja: "Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm."

Smaržīgo dāvanu, kuru Marija bija nolēmusi izliet uz Pestītāja ķermeņa pēc nāves, tā atnesa Viņam vēl dzīvam esot. Pēc apbedīšanas jaukā smarža varētu piepildīt vienīgi kapu, bet tagad Marija iepriecināja Kunga sirdi ar savas ticības un mīlestības apliecinājumu. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms savas mīlestības veltes neatnesa Jēzus dzīves laikā. Ar rūgtām asarām tie dārgās svaidāmās zāles izlēja pār Viņa auksto, nejūtīgo ķermeni. Sievietes, kas savas svaidāmās zāles nesa uz kapu, atklāja, ka viņu gājiens ir veltīgs, jo Jēzus jau bija augšāmcēlies. Bet Marija, parādīdama savu mīlestību Pestītājam, kamēr Viņš vēl redzēja viņas nodošanos, svaidīja Viņu bērēm. Kad Jēzus iegāja sava lielā pārbaudījuma tumsā, Viņš paņēma līdzi atmiņas par šo darbu kā ķīlu tai mīlestībai, kuru mūžībā saņems no visiem atpestītajiem.

Daudzi savas dārgās veltes atnes mirušiem cilvēkiem. Stāvot pie aukstā, nedzīvā kapa, tiek izteikti daudzi mīļi vārdi. Ar sirsnīgu mīlestību un atzinību apber tos, kas vairs neredz un nedzird. Kaut šie vārdi būtu izteikti tad, kad pagurušajam garam tie bija tik ļoti vajadzīgi! Kad ausis varēja dzirdēt un sirds spēja just, - cik dārga tad būtu bijusi to smarža!

Marija neapjauta sava mīlestības darba lielo nozīmi. Viņa neprata atbildēt saviem apsūdzētājiem un nevarēja paskaidrot, kāpēc Jēzus svaidīšanai bija izraudzījusies tieši šo brīdi. Svētais Gars bija to iecerējis viņas vietā, un viņa tikai paklausīja dievišķajam mudinājumam. Iedvesma nenāk, lai dotu paskaidrojumus. Klātesoša, bet neredzama tā uzrunā prātu un dvēseli un mudina sirdi rīkoties. Tā attaisno pati sevi.

Kristus Marijai paskaidroja viņas rīcības nozīmi, ar to sniedzot vairāk, nekā bija saņēmis. "Izliedama šo eļļu uz Manas miesas, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt." Kā alabastra trauciņš tika sasists, lai tā smarža piepildītu visu namu, tā Kristum bija jāmirst un Viņa ķermenim jātiek lauztam, lai, pieceļoties no kapa, Viņa dzīvības jaukā smarža piepildītu visu pasauli. Kristus mūs "ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu". (Ef. 5:2)

"Patiesi Es jums saku," Kristus tālāk paskaidroja, "kur vien visā pasaulē sludinās šo Evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi." Raudzīdamies nākotnē, par priecīgo glābšanas vēsti Pestītājs runāja ar lielu noteiktību. Evaņģēlijam jātiek pasludinātam visā pasaulē. Cik vien tālu sniegsies Evaņģēlijs, arī Marijas dāvana izplatīs savu smaržu, un, pateicoties viņas neviltotās mīlestības darbam, tiks svētītas daudzas sirdis. Ķēniņu valstis celsies un kritīs, valdnieku un karavadoņu vārdus aizmirsīs, bet šīs sievietes darbs būs nemirstīgs svētās vēstures lappusēs. Līdz laika beigām šis sasistais alabastra trauciņš liecinās par Dieva neizsakāmo mīlestību pret kritušo cilvēci.

Marijas rīcība bija spilgtā pretstatā tam, ko gatavojās darīt Jūda. Kādu skarbu mācību Kristus varēja dot šim cilvēkam, kas mācekļu prātos bija iesējis kritizēšanas un ļaunu aizdomu sēklu! Cik vienkārši varēja apsūdzēt pašu apsūdzētāju! Tas, kas redz ikvienas sirds motīvus un saprot ikvienu rīcību, būtu varējis mielasta dalībniekiem atvērt tumšas nodaļas Jūdas dzīvē. Pestītājs varēja atmaskot melīgo izlikšanos, kas slēpās mācekļa vārdos, jo viņš nebūt nejuta līdzi nabagiem, bet piesavinājās naudu, kas bija paredzēta viņu atbalstīšanai. Pret viņu varēja vērsties sašutums par atraitņu, bāreņu un algādžu apspiešanu. Bet, ja Kristus būtu atmaskojis Jūdu, tad to varētu uzskatīt par iemeslu nodevībai. Pat apsūdzēts par zagli, Jūda būtu ieguvis līdzjūtību arī mācekļu vidū. Pestītājs viņam nepārmeta, tādējādi atņemdams iespēju attaisnot savu nodevību.

Bet Jēzus skatiens Jūdu pārliecināja, ka Pestītājs redz cauri viņa liekulībai un skaidri saskata mācekļa zemisko, nicināmo raksturu. Atzinīgi novērtēdams tik bargi nosodīto Marijas rīcību, Kristus Jūdu jau bija norājis. Pirms tam Pestītājs nekad nebija viņam izteicis tiešu rājienu. Tagad Jūdas sirdi gremza šis pārmetums, un viņš nolēma atriebties. No vakariņu mielasta Jūda devās tieši uz augstā priestera pili un tur sapulcētajai padomei piedāvāja nodot viņu rokās Jēzu.

Priesteri bija ļoti priecīgi. Arī šiem Israēla vadītājiem tika dota izdevība par velti un bez maksas pieņemt Kristu kā savu Pestītāju. Bet tie noraidīja dārgo dāvanu, kas tiem bija piedāvāta vislaipnākajā aicinošas mīlestības garā. Tie atteicās pieņemt pestīšanu, kas ir dārgāka par zeltu, un nopirka savu Kungu par trīsdesmit sudraba gabaliem.

Jūda bija ļāvies mantkārībai, līdz tā uzveica katru labo īpašību viņa raksturā. Viņš izteica neapmierinātību par Jēzum pienesto upuri. Viņa sirds dega skaudībā par to, ka Pestītājs saņēma valdnieka cienīgu dāvanu. Viņš nodeva savu Kungu par summu, kas bija daudz mazāka par svaidāmo zāļu trauciņa cenu.

Citi mācekļi nebija tādi kā Jūda. Viņi mīlēja Pestītāju. Tomēr viņi pareizi nenovērtēja sava Kunga cildeno raksturu. Ja tie saprastu, ko Viņš ir darījis viņu labā, viņi apzinātos, ka nekas, kas ir dāvināts Kristum, nav veltīgi izšķiests. Gudrie no Austrumiem, kas tik maz zināja par Jēzu, bija pauduši daudz pareizāku izpratni par Viņam atbilstošo godu. Tie Pestītājam atnesa dārgas dāvanas un pielūdza Viņu tad, kad Viņš vēl bija tikai bērns un gulēja silītē.

Kristus novērtē patiesu goda parādīšanu. Kad kāds Viņam izrādīja labvēlību, Viņš ar Debesu laipnību svētīja darītāju. Viņš nenoraidīja visvienkāršāko ziedu, ko bija noplūkusi bērna roka un Viņam mīlestībā pasniegusi. Viņš pieņēma bērnu dāvanas un svētīja devējus, ierakstīdams to vārdus Dzīvības grāmatā. Svētajos Rakstos Jēzus svaidīšana šo Mariju atšķir no citām marijām. Mīlestības darbi un godbijība pret Jēzu ir pierādījums ticībai Viņam kā Dieva Dēlam. Svētais Gars min pierādījumus sievietes uzticībai Kristum: "Ja viņa ir mazgājusi svētajiem kājas, ja viņa ir nākusi palīgā apspiestajiem, ja viņa ir dzinusies pēc ikviena laba darba." (1. Tim. 5:10)

Jēzu iepriecināja Marijas dedzīgā vēlēšanās darīt Kunga prātu. Viņš atzina bezgalīgo, neviltoto mīlestību, ko Viņa mācekļi nesaprata un nevarēja saprast. Šī vēlēšanās kalpot Kungam Kristum bija vērtīgāka par visas pasaules dārgajām svaidāmajām zālēm, jo tā izteica viņas izpratni par pasaules Glābēju. Viņu bija spiedusi Kristus mīlestība. Viņas dvēseli pildīja Kristus rakstura ne ar ko nesalīdzināmais skaistums. Šīs svaidāmās zāles bija simbols devējas sirdij. Tā bija ārējā izpausme Debesu straumju atnestajai mīlestībai, kas tagad plūda pāri traukam.

Marijas darbs mācekļiem mācīja, ka Kristus priecātos, ja tie Viņam izpaustu savu mīlestību. Kungs to labā bija izdarījis visu, bet tie nenojauta, ka Viņš drīz tiks tiem atņemts, ka drīz tie par Viņa bezgalīgo mīlestību vairs nevarēs pienest nevienu pateicības pierādījuma zīmi. Mācekļi nekad nesaprata un atbilstoši nenovērtēja Kristus vientulību, kad Viņš bija šķirts no Debesu pagalmiem un dzīvoja cilvēku dzīvi. Pestītājs bieži bija noskumis, jo mācekļi Viņam nesniedza to, ko no tiem vajadzētu saņemt. Viņš zināja: ja tie būtu atradušies Viņu pavadošo eņģeļu ietekmē, tad noteikti atzītu, ka neviens upuris nav par dārgu, lai apliecinātu savu mīlestību.

Vēlāko gadu atziņas tiem deva pareizu izpratni par daudzām lietām, kā tie būtu varējuši izteikt savu sirds mīlestību un pateicību, kamēr vēl atradās Viņa tuvumā. Kad Jēzus vairs nebija pie viņiem un viņi patiesi jutās kā avis bez gana, tie sāka atskārst, kādā veidā būtu varējuši parādīt uzmanību, kas iepriecinātu Viņa sirdi. Viņi vairs nepārmeta Marijai, bet paši sev. Ak, kaut viņi varētu padarīt par nebijušu savu nosodījumu un norādījumus uz nabagiem, kas it kā būtu cienīgāki par Kristu saņemt dāvanas! Viņi izjuta asus pārmetumus, kad no krusta noņēma Kunga sasisto ķermeni.

Tas pats trūkums mūsu pasaulē vērojams arī šodien. Tikai nedaudzi novērtē, kas viņiem ir Kristus. Ja viņi to aptvertu, tad atklātos tā pati Marijas lielā mīlestība un bagātīgi tiktu pienestas smaržīgās zāles. Tad dārgā svaidāmā eļļa netiktu uzskatīta par izšķērdību. Nekas netiktu uzskatīts par pārāk dārgu Kristum, nekāda pašaizliegšanās vai uzupurēšanās par tik lielu, ka to nevarētu izturēt Viņa dēļ.

Sašutumā izteiktie vārdi "kādēļ šī izšķērdība?" Kristum dzīvi atgādināja vislielāko upuri, kāds jebkad ticis pienests - Viņa paša nodošanos pazudušās pasaules salīdzināšanai. Kungs cilvēcei sevi dāvināja tik pilnīgi, ka nebija iespējams teikt, ka Viņš būtu varējis dot vēl vairāk. Dāvinādams Jēzu, Dievs atdeva visas Debesis. No cilvēciskā redzes viedokļa šāds upuris bija ārkārtīga izšķērdība. Cilvēka izpratnē viss pestīšanas plāns ir žēlastības un līdzekļu izšķiešana. Tajā visur ir redzama pašaizliedzība un patiesa uzupurēšanās. Debesu pulki gan tagad varētu ar izbrīnu noraudzīties uz cilvēci, kas nevēlas, ka Kristū atklātā bezgalīgā mīlestība tos ceļ augšup un dara bagātus. Viņi gan var izsaukties: "Kādēļ šī lielā izšķērdība?"

Pazudušās pasaules izpirkšanai jābūt pilnīgai, bagātīgai un pabeigtai. Kristus upuris ir vairāk nekā pietiekams, lai aizsniegtu ikvienu Dieva radīto dvēseli. To nevar ierobežot tā, lai nepārsniegtu cilvēku skaitu, kas pieņems lielo Dāvanu. Visi cilvēki netiks izglābti, taču pestīšanas plāns nav izšķērdība tāpēc, ka tas nepanāk visu, ko Dievs savā augstsirdībā ir paredzējis. Pestīšanas dāvanai bija jābūt vairāk nekā tikai pietiekamai.

Jūdas kritika par Marijas dāvanu ietekmēja arī namatēvu Sīmani, un viņš jutās pārsteigts par Jēzus izturēšanos. Bija aizskarta viņa farizejiskā augstprātība. Viņš zināja, ka daudzi no viesiem uz Kristu raugās ar nepatiku un neuzticību, un Sīmanis savā sirdī sacīja: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece."

Dziedinādams Sīmani no spitālības, Kristus to bija izglābis no nožēlojamas eksistences. Bet nu Sīmanis šaubījās, vai Pestītājs ir pravietis. Tāpēc ka Kristus ļāva šai sievietei tuvoties Viņam, tāpēc ka Viņš to sašutumā neatstūma kā grēcinieci, kuras grēks ir par lielu piedošanai, tāpēc ka Viņš neizrādīja, ka zina tās pārkāpumu, Sīmanim radās kārdinājums domāt, ka Jēzus nav pravietis. Viņš sprieda, ka Jēzus neko nezina par šo sievieti, kas tagad tik brīvi izrāda savas jūtas, jo citādi Viņš neļautu tai sevi aizskart.

Šādu secinājumu Sīmanis izdarīja tādēļ, ka viņš nepazina Dievu un Kristu. Viņš nesaprata, ka Dieva Dēlam ir jāizturas tāpat kā Dievam - ar maigumu un līdzjūtību. Sīmanis uzskatīja, ka Marijas grēku nožēlas darbu nevajadzēja ņemt vērā. Viņa cietsirdību kaitināja Marijas rīcība - Kristus kāju skūpstīšana un svaidīšana ar smaržīgām zālēm. Viņš domāja, ka Kristus pazītu grēciniekus un tos norātu, ja būtu pravietis.

Uz šīm neizsacītajām domām Pestītājs atbildēja: " "Sīmani, Man tev kas jāsaka. (..) Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs - piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?" Tad Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis." "

Kā kādreiz Nātans Dāvidam, tā tagad Kristus savu pamatoto pārmetumu paslēpa zem līdzības apsega. Viņš atļāva, lai namatēvs pats sev izsaka spriedumu. Tieši Sīmanis bija ievedis grēkā sievieti, kuru tagad nicināja. Viņš tai bija nodarījis lielu pārestību. Sīmani un šo sievieti attēlo līdzība par diviem parādniekiem. Jēzum nebija nodoma mācīt, ka šiem diviem cilvēkiem vajadzētu būt atšķirīgām atzinības jūtām, jo katrs bija parādā mūžam nesamaksājamu pateicību. Bet Sīmanis jutās taisnāks par Mariju, un Jēzus ļoti vēlējās, lai viņš redzētu, cik īstenībā liela ir viņa vaina. Kungs vēlējās Sīmanim parādīt, ka viņa grēks ir tik daudzreiz lielāks par Marijas, cik pieci simti denāriju parāds lielāks par piecdesmit denārijiem.

Sīmanis tagad sāka redzēt sevi citā gaismā. Viņš saprata, kā uz Mariju skatās Tas, kas ir lielāks nekā pravietis. Viņš saprata, ka Kristus ar aso pravieša skatu redz viņas mīlestības un pielūgsmes pilno sirdi. Viņu pārņēma kauns, un viņš skaidri saprata, ka stāv kādas augstākas Būtnes priekšā.

"Es nācu tavā namā", turpināja Kristus, "un tu ūdeni neesi devis Manām kājām", bet Marija ar grēku nožēlas asarām, mīlestības skubināta, ir mazgājusi Manas kājas un nožāvējusi tās ar savas galvas matiem. "Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas." Kristus uzskaitīja izdevības, kur Sīmanis varēja parādīt savu mīlestību pret Kungu, atzīstot, ka vērtē savā labā padarīto. Nepārprotami, taču ļoti smalkjūtīgi Viņš mācekļiem apliecināja, ka jūtas apbēdināts, ja Viņa bērni neizsaka Viņam savu pateicību vārdos un mīlestības darbos.

Siržu pārbaudītājs saprata iemeslus, kas vadīja Mariju, un redzēja arī, kāds gars bija izraisījis Sīmaņa vārdus. "Vai tu redzi šo sievu?" Viņš sacīja Sīmanim. Viņa ir grēciniece. "Es tev saku; viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz."

Sīmaņa vēsums un nevērība pret Pestītāju rādīja, cik maz viņš vērtēja saņemto žēlastību. Viņš bija iedomājies, ka pagodina Jēzu, ielūdzot Viņu savā namā, bet tagad ieraudzīja pats sevi tādu, kāds īstenībā bija. Tieši tad, kad viņš domāja, ka redz cauri savam Viesim, Viesis redzēja cauri viņam. Viņš aptvēra, cik patiess ir Kristus spriedums par viņu. Viņa reliģija bija tikai farizejisks apsegs. Viņš bija nonicinājis Jēzus līdzjūtību. Viņš Pestītāju nepazina kā Dieva pārstāvi. Kamēr Marija kļuva par apžēlotu grēcinieci, viņš palika grēcinieks, kam nav piedots. Stingrais taisnības likums, kuru tas gribēja vērst pret Mariju, notiesāja viņu pašu.

Sīmani aizkustināja Jēzus labvēlība, ka Viņš to nenorāja atklāti visu viesu klātbūtnē. Pret viņu neizturējās tā, kā viņš vēlējās, lai izturētos pret Mariju. Viņš redzēja, ka Jēzus nevēlas viņa vainu atklāt citiem, bet, lietas nosaucot īstajā vārdā, cenšas pārliecināt viņu un līdzcietīgā laipnībā mantot sirdi. Barga apsūdzība Sīmani būtu padarījusi tikai vēl nepieejamāku nožēlai, bet pacietīgs aizrādījums pārliecināja viņu par maldiem. Viņš saprata, cik milzīgi liels ir viņa parāds Kungam. Viņa lepnums pārvērtās pazemībā, viņš atgriezās, un augstprātīgais farizejs kļuva par pazemīgu, pašuzupurīgu mācekli.

Marija tika uzskatīta par lielu grēcinieci, bet Kristus zināja apstākļus, kas bija veidojuši viņas dzīvi. Kungs būtu varējis izdzēst katru cerības dzirksteli tās dvēselē, bet Viņš to nedarīja. Viņš šo sievieti bija izrāvis no izmisuma un bojāejas. Septiņas reizes Marija bija dzirdējusi, kā Viņš norāj dēmonus, kas pārvaldīja tās sirdi un prātu. Tā bija dzirdējusi Viņa karstās aizlūgšanas Tēva priekšā. Tā zināja, cik grēks ir pretīgs Viņa neaptraipītajai skaidrībai, un Viņa spēkā tā uzvarēja.

Kaut gan cilvēciskai uztverei viņas gadījums šķita bezcerīgs, Kristus Marijā saskatīja spējas darīt labu. Viņš redzēja šīs sievietes rakstura labākās iezīmes. Pestīšanas plāns cilvēcei ir pavēris varenas iespējas, un Marijā šīm iespējām vajadzēja īstenoties. Pateicoties Kristus žēlastībai, viņa ieguva dievišķu raksturu. Viņa, kas bija kritusi un kuras prāts bija kļuvis par ļauno garu mitekli, nonāca ļoti tuvā sadraudzībā ar Pestītāju un kalpoja kopā ar viņu. Marija sēdēja pie Viņa kājām un mācījās. Marija izlēja dārgās svaidāmās zāles uz Jēzus galvas un mazgāja Viņa kājas ar savām asarām. Marija stāvēja pie krusta un sekoja Viņam uz klints kapu. Marija bija pirmā pie kapa pēc Viņa augšāmcelšanās. Marija pirmā paziņoja par augšāmcēlušos Pestītāju.

Jēzus zina katras dvēseles stāvokli. Tu varbūt teiksi: es esmu grēcīgs, ļoti grēcīgs. Varbūt, ka tā ir, bet, jo sliktāks tu esi, jo vairāk tev nepieciešams Jēzus. Viņš neatstumj nevienu raudošo, nevienu nožēlas pilno. Viņš neizpauž nevienam to, ko varētu atklāt, bet katru drebošu dvēseli aicina būt drosmīgai. Viņš devīgi piedod visiem, kas nāk pie Viņa pēc piedošanas un atjaunošanas.

Kristus varētu pavēlēt Debesu eņģeļiem izliet Viņa dusmības kausus pār mūsu pasauli, lai iznīcinātu tos, kurus piepilda naids pret Dievu. Viņš varētu izdzēst šo tumšo traipu no Visuma. Bet Viņš to nedara. Šodien Viņš stāv kvēpināmā altāra priekšā, pienesdams Dievam to ļaužu lūgšanas, kas ilgojas pēc Viņa palīdzības.

Dvēseles, kas meklē patvērumu pie Viņa, Jēzus paceļ pāri apsūdzošām un ļaunām mēlēm. Šīs dvēseles nevar nosodīt ne cilvēki, ne dēmoni. Kristus tās savieno ar savu dievišķi cilvēcisko dabu. Tās stāv no Dieva troņa plūstošajā gaismā, blakus varenajam Grēka Nesējam. "Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?" (Rom. 8:33,34)

63. "Tavs Ķēniņš nāk!"

Mat. 21:1-11; Marka 11:1-10; Lūk. 19:29-44; Jāņa 12:12-19

[569] "Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Cak. 9:9)

Ar šiem vārdiem pieci simti gadus pirms Kristus dzimšanas pravietis Cakarija pasludināja Israēla Ķēniņa nākšanu. Šim pravietojumam vajadzēja piepildīties. Tas, kurš tik ilgi bija noraidījis ķēniņa godu, tagad nāca uz Jeruzālemi kā apsolītais Dāvida troņmantnieks.

Tā bija nedēļas pirmā diena, kad Kristus svinīgi iejāja Jeruzālemē. Ļoti vēlēdamies kļūt par sagaidīšanas lieciniekiem, Viņu pavadīja daudz ļaužu, kas bija sapulcējušies pie Viņa Betānijā. Daudz cilvēku bija ceļā uz pilsētu, lai tur nosvinētu Pasā svētkus; arī tie pievienojās ļaužu pulkiem, kas gāja kopā ar Jēzu. Likās, ka gavilē visa daba. Koki bija tērpti zaļumā, un to ziedu jaukā smarža pildīja gaisu. Ļaudis iedvesmoja jauna dzīvība un prieks. Atkal uzplauka cerība par gaidāmo valstību.

Gribēdams iejāt Jeruzālemē, divus no saviem mācekļiem Jēzus bija aizsūtījis pēc ēzeļa un kumeļa. Jau kopš dzimšanas Pestītājs bija atkarīgs no svešu ļaužu laipnības. Silīte, kurā Viņš gulēja, bija aizdota dusas vieta. Lai gan Viņam pieder lopi uz tūkstošiem pakalnu, tagad Viņš ir atkarīgs no svešinieka laipnības, lai dabūtu ēzeli, uz kura kā Ķēniņam iejāt Jeruzālemē. Taču brīdī, kad Viņš saviem mācekļiem dod norādījumus šī uzdevuma veikšanai, parādās Kristus dievišķīgums. Kā Viņš jau iepriekš bija paredzējis, lūgums "Kungam tā vajag" tiek tūlīt izpildīts. Savai misijai Jēzus izvēlējās kumeļu, uz kura vēl neviens nebija sēdējis. Mācekļi priecīgā pacilātībā uzklāja dzīvniekam drēbes un uzsēdināja uz tā savu Kungu. Līdz šim Jēzus vienmēr bija ceļojis kājām, un mācekļi sākumā brīnījās, ka tagad Viņš vēlas jāt. Bet viņu sirdīs iedegās cerība un priecīga doma, ka Kristus ieiet Jeruzālemē pasludināt sevi par Ķēniņu. Jau pa ceļam, izpildot uzdevumu, tie savas gaišās cerības izpauda Jēzus draugiem, un tā tuvu un tālu izplatījās satraukums, tautas gaidas un ilgas sakāpinot līdz visaugstākajai pakāpei.

Kristus ievēroja jūdu ķēniņu iejāšanas paradumu. Dzīvnieks, ar kuru Viņš jāja, bija tāds, kādu izmantoja Israēla ķēniņi; arī pravietojumos bija pasludināts, ka tādā veidā Mesija ienāks savā valstībā. Tiklīdz Viņš bija uzsēdināts uz ēzeļa kumeļa, gaisu satricināja spēcīgs prieka un gaviļu sauciens. Ļaužu pulks Viņu apsveica kā Mesiju, savu Ķēniņu. Jēzus pieņēma izrādīto godbijību, ko agrāk nekad nebija pieļāvis. Mācekļi to uztvēra kā pierādījumu, ka tūlīt piepildīsies viņu jaukās cerības, un tie Jēzu redzēs kā valdnieku. Tautas masas bija pārliecinātas, ka ir pienākusi atbrīvošanas stunda. Iztēlē tās jau redzēja Romas karapulkus aizejam no Jeruzālemes un Israēlu atkal kļūstam par neatkarīgu nāciju. Visi jutās laimīgi un pacilāti. Ļaudis sacentās Viņa godināšanā. Tie nespēja radīt ārēju greznību vai krāšņumu, bet sniedza Viņam pielūgsmi no savām laimīgajām sirdīm. Tie nevarēja Jēzu apveltīt ar dārgām dāvanām, bet izklāja virsdrēbes kā paklāju uz Viņa ceļa un izkaisīja arī olīvkoku un palmu kuplos zarus. Triumfa gājienu tie nevarēja ievadīt ar ķēnišķīgiem karogiem, bet viņi nocirta platus palmu zarus, pašas dabas dotās uzvaras emblēmas, un tos vēcināja, skanot apsveikuma un "Ozianna!" saucieniem.

Virzoties uz priekšu, ļaužu pulks pastāvīgi pieauga, jo daudzi, kas dzirdēja par Jēzus nākšanu, steidzās pievienoties gājienam. Pūlim nepārtraukti pievienojās jauni skatītāji, vaicādami: "Kas tas tāds? Ko nozīmē visa šī kņada?" Viņi visi bija dzirdējuši par Jēzu un gaidīja Viņa ierašanos Jeruzālemē. Bet tie labi zināja, ka līdz šim Pestītājs bija izjaucis visas ļaužu pūles celt Viņu tronī, tāpēc jutās ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tas tiešām ir Jēzus. Tie brīnījās, kas tagad radījis tādu pārmaiņu Kristū, kurš apgalvoja, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules.

Šos jautājumus apklusina gaviļu saucieni. Sajūsminātais pūlis tos atkal un atkal atkārto; tos uztver tālāk esošie ļaudis un atbalso apkārtējie kalni un ielejas. Tad gājienam pievienojas ļaužu pūļi no Jeruzālemes. Tūkstošiem Pasā svētku dalībnieku tagad traucas apsveikt Jēzu. Tie Viņu sveic ar palmu zaru vēcināšanu un svēto dziesmu skaņām. Priesteri dievnamā pūš bazūnes uz vakara dievkalpojumu, bet tikai nedaudzi paklausa šim aicinājumam, un rakstu mācītāji satraukti saka cits citam: "Visa pasaule ir aizgājusi līdz ar Viņu!"

Nekad vēl savā zemes dzīvē Jēzus nebija pieļāvis tādu demonstrāciju. Viņš arī skaidri redzēja iznākumu. Tas Viņu aizvedīs pie krusta. Bet Kristus nolūks bija pieteikt sevi kā Glābēju. Viņš gribēja ļaužu uzmanību pievērst upurim, kas vainagoja Viņa misiju kritušās cilvēces labā. Kamēr tauta pulcējās Jeruzālemē, lai svinētu Pasā svētkus, Viņš - īstais Upura Jērs - brīvprātīgi nošķīra sevi par upuri. Visos nākamajos gadsimtos Viņa nāvi pasaules grēku dēļ Kristus draudzei būs jāpadara par dziļu pārdomu un pētījumu tēmu. Katram ar to saistītam faktam vajadzētu mūs pacelt pāri šaubām. Tāpēc arī bija nepieciešams, lai visu ļaužu acis vērstos uz Viņu. Notikumiem pirms Viņa lielā Upura vajadzēja norādīt uz pašu Upuri. Pēc tādas demonstrācijas kā šī, kas pavadīja Viņa iejāšanu Jeruzālemē, visām acīm vajadzēja sekot beigu cēliena straujajai gaitai.

Ar triumfālo iejāšanu saistītie notikumi būs tautas pārrunu temats, un tie liks visiem domāt par Jēzu. Pēc krustā sišanas daudzi atcerēsies šos notikumus saistībā ar Viņa tiesāšanu un nāvi. Tas viņus ierosinās pētīt pravietojumus un pārliecināties, ka Jēzus ir Mesija, un pie ticības atgriezto skaits vairosies visās zemēs.

Šinī vienīgajā savas zemes dzīves triumfa ainā Pestītājs būtu varējis parādīties Debesu eņģeļu un Dieva bazūnes pavadībā, bet šāda demonstrācija būtu pretrunā ar Viņa misijas mērķi, pretrunā ar likumiem, kas pārvaldīja visu Viņa dzīvi. Jēzus palika uzticīgs pazemības pilnajam ceļam, ko pats bija izvēlējies. Viņam bija jānes cilvēces nastas, līdz Viņa dzīvība tiks nodota par pasaules dzīvību.

Šī diena, kas mācekļiem šķita kā viņu dzīves lielā diena, būtu bijusi drūmu mākoņu apēnota, ja tie zinātu, ka svētki ir ievads viņu Mācītāja ciešanām un nāvei. Lai gan Viņš vairākkārt tiem bija stāstījis par to, ka noteikti tiks upurēts, tomēr šī brīža gavilēs tie aizmirsa Viņa skumjos vārdus un raudzījās nākotnē uz Kristus laimīgo valdīšanu Dāvida tronī.

Gājienam nepārtraukti pievienojās jauni dalībnieki, un gandrīz visus bez izņēmuma pārņēma vispārējā sajūsma, un tie pievienojās "Ozianna!" saucieniem, kas skanēja un atbalsojās no kalna uz kalnu un no ielejas ielejā. Nemitīgi bija dzirdami arvien jauni izsaucieni: "Ozianna Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākajās Debesīs!"

Nekad agrāk vēl pasaule nebija piedzīvojusi šādu triumfa gājienu. Tas nepavisam nelīdzinājās šīs zemes slaveno uzvarētāju parādēm. Nebija nekādu noskumušu gūstekņu rindu, kas kā valdnieka drošsirdības trofejas iezīmētu šo ainu. Pestītājam bija slavas trofejas no Viņa mīlestības darbiem grēcīgo cilvēku labā. Tur bija gūstekņi, ko Viņš izglābis no sātana varas, kas tagad par savu atsvabināšanu slavēja Dievu. Aklie, kuriem Viņš atdevis redzi, skrēja pa priekšu. Mēmie, kuru mēles Viņš bija atraisījis, sauca visskaļākos "Ozianna!". Kroplie, kurus Viņš bija dziedinājis, lēca aiz prieka un rosīgāk par visiem lauza palmu zarus, un vēcināja tos Pestītāja priekšā. Atraitnes un bāreņi slavēja Jēzus vārdu par žēlastības darbiem viņu labā. Dziedinātie spitālīgie izklāja savas tīrās drēbes Viņa ceļā un apsveica Viņu kā godības Ķēniņu. Šajā pulkā bija arī tie, kurus Viņa balss bija uzmodinājusi no nāves miega. Lācars, kura ķermenis kapā jau bija sācis trūdēt, bet kurš tagad priecājās vīrišķības spirgtumā un spēkā, veda dzīvnieku, uz kura jāja Pestītājs.

Arī daudzi farizeji bija šī skata aculiecinieki un, skaudībā un dusmās degdami, centās apslāpēt tautas sajūsmas vilni. Ar visu savu varu tie pūlējās apklusināt ļaudis, bet viņu aicinājumi un draudi gaviles tikai palielināja. Viņi baidījās, ka ļaužu pulki, apzinādamies savu skaitu un spēku, varētu Jēzu iecelt par ķēniņu. Ķeroties pie pēdējā līdzekļa, tie izspraucās cauri drūzmai līdz Pestītājam un griezās pie Viņa ar pārmetumiem un draudiem: "Mācītāj, apsauc savus mācekļus!" Tie paziņoja, ka šādas trokšņainas demonstrācijas nav likumīgas un valsts vara tādas nav atļāvusi. Bet tos apklusināja Jēzus atbilde: "Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." Šī triumfa aina bija paša Dieva izraisīta. Pravietis to bija iepriekš pasludinājis, un cilvēki bija bezspēcīgi kaut ko traucēt. Ja cilvēki nepiepildītu Dieva plānu, Dievs būtu piešķīris balsi nedzīviem akmeņiem, un tie būtu apsveikuši Viņa Dēlu ar slavu un gavilēm. Kad apklusinātie farizeji bija atkāpušies, simtiem balsu skandēja pravieša Cakarijas vārdus: "Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa."

Kad gājiens sasniedza kalna nogāzi un gatavojās doties lejup uz pilsētu, Jēzus apstājās, un viss ļaužu pulks līdz ar Viņu. Pestītāja priekšā, rietošās saules staru apmirdzēta, savā skaistumā atklājās Jeruzāleme. Visu skatus saistīja dievnams. Visā krāšņumā tas pacēlās pāri pilsētai un šķita tiecamies pretī debesīm, it kā norādīdams cilvēkiem uz vienīgo, patieso un dzīvo Dievu. Jau ilgi dievnams bija bijis jūdu tautas gods un lepnums. Arī romieši lepojās ar tā krāšņumu. Romiešu ieceltais ķēniņš jūdiem palīdzēja to atjaunot un izgreznot, un Romas imperators to apveltīja ar savām dāvanām. Izturības, bagātības un krāšņuma dēļ tas bija kļuvis par vienu no pasaules brīnumiem.

Vakara saulei sārtojot un zeltojot debesis, tās brīnišķīgais mirdzums apgaismoja spoži baltās marmora tempļa sienas un apzeltītos pīlārus. No kalna, uz kura stāvēja Jēzus un Viņa pavadoņi, dievnams izskatījās kā ar zelta tornīšiem rotāts masīvs sniega veidojums. Pie ieejas bija redzams labāko mākslinieku no zelta un sudraba darināts vīnogulājs ar zaļām lapām un smagiem augļu ķekariem. Šis mākslas darbs attēloja Israēlu kā auglīgu vīna koku. Ar izsmalcinātu gaumi un lielisku meistarību bija apvienoti zelts, sudrabs un košais zaļums. Tā kā vīnogulājs skaisti vijās ap balti mirdzošajiem pīlāriem, ar savām spīdīgajām stīgām turēdamies pie zelta rotājumiem, tas uztvēra rietošās saules starus, kas mirdzēja it kā no Debesīm aizgūtā godībā.

Jēzus noraudzījās šajā skatā, un milzīgajā ļaužu pūlī, ko bija savaldzinājusi negaidīti skaistā aina, gaviles apklusa. Visu acis pievērsās Pestītājam cerībā Viņa sejā saskatīt to pašu sajūsmu, ko izjuta viņi. Bet tā vietā bija skumjas. Tie jutās pārsteigti un vīlušies, redzot, ka Viņa acis pildās asarām, ka Viņa stāvs dreb kā koks pirms negaisa un no trīcošajām lūpām izlaužas sāpju vaids, nākdams no salauztas sirds dziļumiem. Kāds skats tas bija Debesu eņģeļiem! Viņu mīļotais Pavēlnieks sirdssāpēs raud! Kāds skats līksmajam ļaužu pulkam, kas ar gaviļu saucieniem un, palmu zarus vēcinādami, pavadīja Jēzu uz krāšņo pilsētu, kur, kā tie no visas sirds cerēja, Viņš sāks valdīt. Kristus bija raudājis pie Lācara kapa, bet tās bija dievišķas skumjas aiz līdzjūtības pret cilvēces ciešanām. Šīs negaidītās skumjas šķita kā vaimanas varenā gaviļu korī. Kad visi līksmojās un parādīja Viņam godu, Israēla Ķēniņš raudāja. Tās nebija klusas prieka asaras, bet nevaldāmu sāpju vaidi. Lielo ļaužu pulku pēkšņi pārņēma drūma sajūta. Ovācijas apklusa. Daudzi sāka raudāt, jūtot līdzi sāpēm, kuras nespēja saprast.

Jēzus asaras neizraisīja nojausma par Viņa paša gaidāmajām ciešanām. Turpat bija Ģetzemane, kur drīz vien pār Viņu nolaidīsies drausmīga tumsa. Skatam atklājās arī Avju vārti, pa kuriem gadsimtiem ilgi bija vesti upurējamie dzīvnieki. Šiem vārtiem drīz vajadzēja atvērties Viņa, lielā Upura, priekšā, uz kura nāvi par pasaules grēkiem norādīja visi līdz šim pienestie upuri. Tuvumā bija arī Golgāta, Viņa drīzo ciešanu un nāves vieta. Tomēr ne šo nežēlīgās nāves atgādinājumu dēļ Pestītājs dvēseles mokās raudāja. Viņš neskuma pats par sevi. Domas par paša ciešanām nebiedēja Viņa cēlo, pašuzupurīgo dvēseli. Jēzus sirdī kā šķēps bija iedūries skats uz Jeruzālemi, uz Jeruzālemi, kas bija atmetusi Dieva Dēlu, nonicinājusi Viņa mīlestību, kas neļāva sevi pārliecināt ar Viņa varenajiem brīnumdarbiem un tagad gatavojās atņemt Viņam dzīvību. Viņš redzēja, kāda tā bija savā grēkā, atmetot Glābēju, un kāda tā varēja būt, ja pieņemtu Viņu, kas vienīgais spēj dziedēt tās vainas. Kristus bija nācis šo pilsētu atpestīt. Kā Viņš varēja no tās atteikties?

Israēls bija izredzēta tauta; Dievs bija darījis viņu templi par savu mājvietu; skaisti pacēlās "Ciānas kalns, visas zemes prieks". (Ps. 48:3) Raksti vēstīja par Kristus vairāk nekā tūkstoš gadus ilgajām sargājošajām rūpēm un maigo mīlestību, tādu, kā tēvs parāda savam vienīgajam bērnam. Šinī dievnamā pravieši bija izteikuši savus svinīgos brīdinājumus. Šeit tika līgoti degošie kvēpināmie trauki un vīraka smarža, sajaukdamās ar apmeklētāju lūgšanām, pacēlās pie Dieva. Te lija upuru dzīvnieku asinis, ainodamas Kristus asinis. Šeit virs žēlastības krēsla Jehova atklāja savu godību. Šeit priesteri izpildīja ikdienas kalpošanu, un šo simbolu un ceremoniju krāšņums bija turpinājies gadsimtiem ilgi. Bet nu visam tam jāizbeidzas.

Jēzus pacēla roku, kas tik bieži bija svētījusi slimos un ciešanu nomāktos, un, izstiepdams to pret bojāejai nolemto pilsētu, sāpju aizlauztā balsī izsaucās: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!" Te Pestītājs apklusa un atstāja nepateiktu to, kāds būtu Jeruzālemes stāvoklis, ja tā pieņemtu palīdzību, ko Dievs gribēja sniegt, dāvājot savu mīļoto Dēlu. Ja Jeruzāleme būtu zinājusi to, ko tā varēja zināt, un būtu ņēmusi vērā no Debesīm sūtīto gaismu, tā baudītu labklājību, tā būtu kā ķēniņiene, kas ir brīva Dieva piešķirtā spēka varenībā. Nekad pie tās vārtiem nestāvētu apbruņoti karavīri, neviens Romas karogs neplīvotu uz tās mūriem. Dieva Dēls garā skatīja slavu un godību, ar kādu Jeruzāleme varētu tikt svētīta, ja būtu pieņēmusi savu Pestītāju. Viņš zināja, ka caur Viņu tā būtu dziedināta no savas grūtās slimības, atbrīvota no verdzības un izveidota par metropoli. Miera balodis no tās mūriem izlidotu pie visām tautām. Tā būtu pasaules slavas vainagota.

Bet spožā Jeruzālemes iespējamās nākotnes aina Pestītāja skatienam izgaist. Viņš skaidri saprot, kas šī pilsēta tagad ir Romas jūgā, piedzīvojusi Dieva neapmierinātību un nolemta Viņa tiesas sodam. Viņš turpina paust savas skumjas: "Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."

Kristus nāca, lai glābtu Jeruzālemi un tās bērnus, bet farizejiskā augstprātība, liekulība, skaudība un dusmas kavēja Viņu īstenot šo nodomu. Jēzus zināja, kāda briesmīga atmaksa nāks pār izpostīšanai nolemto pilsētu. Viņš redzēja Jeruzālemi karaspēka aplenkumā, tās ielenktos iedzīvotājus pakļautus badam un nāvei, mātes ēdam savu bērnu līķus un vecākus un bērnus izraujam cits citam pēdējo ēdiena kumosu, kad neizturama bada mokas būs iznīcinājušas dabiskās mīlestības jūtas. Viņš redzēja, kā jūdu stūrgalvība, kas jau izpaudās, atmetot piedāvāto pestīšanu, liks tiem nepadoties uzbrucēju armijām. Golgātā, kur pašam būs jātiek paaugstinātam, Viņš redzēja krustu mežu. Viņš redzēja nelaimīgos iedzīvotājus izciešam spīdzināšanu uz moku rīkiem un mirstam krusta nāvē, skaistās pilis izpostītas, dievnamu drupās un ne akmeni uz akmens neatstātu no tā biezajiem mūriem, bet pašu pilsētu uzartu kā tīrumu. Šo šausmu ainu vērojot, Pestītājam bija jāraud visskaudrākajās sirdssāpēs.

Jeruzāleme bija Viņa rūpju bērns, un kā mīļš tēvs raud par nomaldījušos dēlu, tā Jēzus raudāja par mīļoto pilsētu. Kā Es tevi varu atstāt? Kā Es varu skatīties uz tevi, bojāejai nolemtu? Vai Man jāļaj tev iet un piepildīt savu noziegumu mēru? Viena dvēsele ir tik vērtīga, ka, salīdzinājumā ar to, pasaules kļūst nenozīmīgas, bet šeit vesela tauta iet bojā. Kad ātri uz rietu slīdošā saule nozudīs aiz apvāršņa, Jeruzālemes žēlastības diena būs beigusies. Kamēr procesija kavējās Eļļas kalna nogāzē, Jeruzālemei vēl nebija par vēlu atgriezties. Bet žēlastības eņģelis drīz sakļaus savus spārnus, lai nokāptu no zelta troņa un dotu vietu taisnīgumam un ātri sekojošajam sodam. Tomēr Kristus cēlā sirds joprojām lūdza par Jeruzālemi, kas bija apsmējusi piedāvāto žēlastību, nicinājusi brīdinājumus un tagad gatavojās aptraipīt savas rokas Viņa asinīs. Ja tikai Jeruzāleme nožēlotu un atgrieztos, vēl nebūtu par vēlu. Vai kāds labs eņģelis nevarētu to pievērst Pestītāja mīlestībai un aizkavēt tās likteni, kamēr vēl rietošās saules stari kavējās dievnama torņos? Ak, skaistā, bet nesvētā pilsēta, kas ar akmeņiem nomētāja praviešus, kas atmeta Dieva Dēlu un, nevēlēdamās atgriezties, pati sevi iekala verdzības važās, - tās žēlastības diena gandrīz jau beigusies!

Tomēr Dieva Gars vēlreiz uzrunā Jeruzālemi. Pirms diena ir beigusies, par Kristu tiek nodota vēl viena liecība. Liecības balss skan kā atbilde uz aicinājumu no praviešu laikiem. Ja Jeruzāleme saucienu dzirdēs, ja tā uzņems Pestītāju, kas iejāj pa tās vārtiem, tā var tikt izglābta.

Jeruzālemes rakstu mācītājus ir sasniegusi ziņa, ka milzīga ļaužu pulka pavadībā pilsētai tuvojas Jēzus. Bet tie nevēlas apsveikt Dieva Dēlu. Izbijušies tie iziet Viņam pretī, cerēdami, ka varēs izklīdināt ļaudis. Kad gājiens nāk lejup no Eļļas kalna, rakstu mācītāji to aptur. Viņi jautā, kāpēc tāds troksnis un gaviles? Uz viņu jautājumu: "Kas tas tāds?" mācekļi atbild Svētā Gara iedvesmā. Izteiksmīgiem vārdiem tie atkārto pravietojumus par Kristu:

"Ādams jums sacīs, ka tā ir sievas sēkla, kas samīs čūskas galvu.
Prasiet Ābrahāmam, un tas jums teiks: "Viņš ir Melhisedeks, Salemas ķēniņš - Miera Ķēniņš." (Sk. 1. Moz. 14:18)
Jēkabs sacīs, ka Viņš ir Šilo (miers) no Jūdas cilts. (1. Moz. 49:10)
Jesaja paskaidros: "Imanuēls", "Brīnišķais Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs." (Jes. 7:14; 9:5)
Jeremija apliecinās, ka Viņš ir Dāvida īstā atvase, "Kungs -mūsu taisnība". (Jer. 23:5,6)
Daniēls jums paziņos, ka Viņš ir Mesija.
Hozeja paskaidros: "Dievs, tas Kungs, Debesu karapulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds." (Hoz. 12:6)
Jānis Kristītājs sacīs: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29)
Visaugstākais no sava godības krēsla pasludinās: "Šis ir Mans mīļais Dēls." (Mat. 3:17)
Tādēļ mēs, Viņa mācekļi, apliecinām, ka šis ir Jēzus, Mesija, Dzīvības Lielkungs, pasaules Pestītājs.
Pat tumsības varas lielkungs Viņu atzīs, sacīdams: "Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, - Dieva Svētais." "(Marka 1:24)

64. Tautas liktenis

Marka 11:11-14,20,21; Mat. 21:17-19

[580] Kristus triumfālā iejāšana Jeruzālemē deva nelielu priekšstatu par Viņa nākšanu debesu padebešos ar spēku un godību, eņģeļiem un svētajiem gavilējot. Tad piepildīsies Kristus vārdi priesteriem un farizejiem: "Jūs Mani no šā laika neredzēsit, iekams jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" (Mat. 23:39) Pravietiskā atklāsmē Cakarijam reiz tika parādīta galīgās uzvaras diena, un tad viņš redzēja arī to ļaužu likteni, kas Kristus pirmās atnākšanas laikā bija Viņu atmetuši: "Viņi piegriezīs izcilu uzmanību tam, ko viņi sadūruši, un vaimanās par Viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par Viņu noskumuši un sēros, kā ļaudis skumst ikviens par savu pirmdzimto." (Cak. 12:10) Šo skatu Kristus redzēja tad, kad, pilsētu uzlūkodams, raudāja par to. Jeruzālemes laicīgajā izpostīšanā Viņš saskatīja tās tautas galīgo bojāeju, kas bija vainīga pie Dieva Dēla asinīm.

Mācekļi gan redzēja jūdu naidu pret Kristu, bet tie vēl nenojauta, ar ko tas beigsies. Tie vēl neizprata Israēla patieso stāvokli un neaptvēra arī, kāds būs sods, kas nāks pār Jeruzālemi. To Kristus viņiem atklāja, izmantojot nozīmīgu uzskates līdzekli.

Pēdējais aicinājums Jeruzālemei bija izskanējis veltīgi. Priesteri un rakstu mācītāji gan dzirdēja pagātnes praviešu balsi, kas atbalsojās ļaužu pulkā, atbildot uz jautājumu: "Kas tas ir?", bet viņi to neatzina par Inspirācijas balsi. Dusmīgi un pārsteigti tie pūlējās ļaudis apklusināt. Ļaužu drūzmā bija arī Romas virsnieki, kuriem Jēzus ienaidnieki Viņu tagad apsūdzēja kā sacelšanās vadoni. Tie apgalvoja, ka Viņš gatavojoties ieņemt dievnamu un kļūt par ķēniņu Jeruzālemē.

Bet Jēzus mierīgā balss trokšņainajam pūlim lika uz mirkli apklust, kad Viņš no jauna pavēstīja, ka nav nācis uzcelt laicīgu valstību. Drīz Viņš aizies pie sava Tēva, un apsūdzētāji Viņu vairs neredzēs, līdz Viņš atkal atnāks godībā. Tad tie Viņu atzīs, bet par vēlu, lai tiktu pestīti. Šos vārdus Jēzus izrunāja ar dziļām skumjām un neparastu spēku. Romas ierēdņi bija apklusināti un nomierināti. Viņu sirdis, lai gan svešas dievišķai ietekmei, tika tā aizkustinātas kā nekad iepriekš. Jēzus mierīgajā, svinīgajā sejā tie saskatīja mīlestību, labvēlību un cieņas pilnu atturību. Viņus bija aizkustinājušas neizprotamas simpātijas. Viņi varētu nevis apcietināt, bet parādīt cieņu Jēzum. Pagriezušies pret priesteriem un rakstu mācītājiem, tie viņus pašus apsūdzēja kārtības traucēšanā. Vīlušies un apkaunoti, šie vadoņi ar savu neapmierinātību vērsās pie tautas un arī savā starpā dusmīgi strīdējās.

Pa to laiku Jēzus nepamanīts aizgāja uz dievnamu. Tur viss bija klusu, jo ļaudis bija aizvilinājis notikums Eļļas kalnā. Īsu brīdi Jēzus uzkavējās templī, skumji noraudzīdamies uz to, un tad kopā ar mācekļiem atkal atgriezās Betānijā. Kad ļaudis Viņu meklēja, lai celtu tronī, Viņš vairs nebija atrodams.

Visu nakti Jēzus pavadīja lūgšanā un no rīta atkal devās uz dievnamu. Turp iedams, Viņš gāja cauri kādai vīģu koku birzij. Jēzus bija izsalcis, "un, ieraudzīdams no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā, kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks."

Tas nebija augļu nogatavošanās laiks, izņemot zināmus apvidus, bet par kalnājiem ap Jeruzālemi tiešām varēja sacīt, ka "nebija vīģu laiks". Augļu dārzā, kur Jēzus bija iegājis, viens koks it kā likās aizsteidzies citiem priekšā. Tas jau bija pārklāts ar lapām, bet vīģu kokos augļi parasti parādās pirms lapu izplaukšanas. Tādēļ šis salapojušais koks solīja bagātus augļus. Tomēr ārējais izskats šoreiz bija maldinošs. Pārmeklējis tā zarus no pašas apakšas līdz visaugstākajiem, Jēzus neatrada neko "kā lapas vien". Tā bija tikai kupla lapotne un nekas vairāk.

Kristus par to izteica lāstu, lai tas nokalstu. "Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis," Viņš sacīja. Nākamās dienas rītā, kad Pestītājs ar saviem mācekļiem pa to pašu ceļu atkal gāja uz pilsētu, viņu uzmanību saistīja tā nokaltušie zari un novītušās lapas. "Mācītāj", sacīja Pēteris, "redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis."

Nolādot vīģes koku, Kristus pārsteidza mācekļus. Viņu izpratnē tas nesaskanēja ar Viņa izturēšanos un darbiem. Tie bieži bija dzirdējuši Viņu sakām, ka Viņš nav nācis pasauli notiesāt, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Atmiņā bija saglabājušies vārdi: "Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." (Lūk. 9:56) Savus brīnumdarbus Kristus bija darījis, lai dziedinātu, bet nekad, lai iznīcinātu. Mācekļi Viņu pazina vienīgi kā Glābēju un Lielo Ārstu. Šī rīcība bija pilnīgi atšķirīga. "Ko tas nozīmē?" viņi jautāja.

Dievam "patīk žēlastība". "Tik tiešām, kā Es dzīvoju", saka Dievs tas Kungs, "Man nav prieka par bezdievja nāvi." (Mih. 7:18; Ec. 33:11) Iznīcināšana un sodīšana Viņam ir neparasts, "savāds darbs". (Jes. 28:21) Bet žēlastībā un mīlestībā Viņš tagad pacēla nākotnes priekškaru, lai cilvēkiem parādītu grēka ceļa iznākumu. Vīģes koka nolādēšana bija uzskatāma, dzīva līdzība. Neauglīgais koks, kas savas lepnās lapas izpleta Kristum tieši pretī, bija simbols jūdu tautai. Pestītājs saviem mācekļiem gribēja izskaidrot Israēla likteņa cēloni un nenovēršamību. Šajā nolūkā Viņš piešķīra kokam morālas īpašības un padarīja to par dievišķās patiesības izskaidrotāju. Apliecinādami uzticību Dievam, jūdi noteikti atšķīrās no visām citām tautām. Viņi bija baudījuši īpašu Dieva labvēlību un apgalvoja, ka ir taisnāki par pārējiem zemes iedzīvotājiem. Bet mantkārība un mīlestība pret pasauli tos bija sakropļojusi. Tie lielījās ar atzīšanu, bet dzīvoja neziņā par Dieva prasībām un bija ļoti liekulīgi. Līdzīgi neauglīgajam kokam tie stiepa uz augšu savus pārlieku pašapzinīgos zarus, no ārpuses kuplus un acij tīkamus, kam tomēr bija tikai "lapas vien". Jūdu reliģija ar krāšņo dievnamu un svētajiem altāriem, ar priesteriem cepurēs un iespaidīgajām ceremonijām tiešām bija patīkama no ārpuses, bet tai trūka pazemības, mīlestības un labvēlības.

Nevienam vīģes kokam dārzā vēl nebija augļu, bet kailie koki neradīja cerības un nelika vilties. Šie koki attēloja pagānu tautas. Tām trūka dievbijības tāpat kā jūdiem, bet tās atklāti neliecināja, ka kalpo Dievam. Tās lielīgi neuzsvēra savu krietnumu. Tās bija aklas pret Dieva darbiem un ceļiem. Tām vīģu laiks tiešām nebija pienācis. Tās vēl gaidīja dienu, kas nestu gaismu un cerību. Bet jūdiem, kas no Dieva bija saņēmuši lielākas svētības, vajadzēja izjust atbildību par šo dāvanu izlietošanu. Priekšrocības, ar kurām tie lielījās, tikai palielināja viņu vainu.

Jēzus piegāja pie vīģes koka, lai tur atrastu kaut ko ēdamu, jo bija izsalcis. Tā Viņš bija nācis pie Israēla, alkdams pie tiem ieraudzīt taisnības augļus. Kristus tos bija apbēris ar savām dāvanām, lai tie nestu augļus pasaulei par svētību. Viņiem bija piešķirtas visas izdevības un priekšrocības, un kā atbildi Viņš meklēja šīs tautas atsaucību Viņa žēlastības darbā. Kungs ilgojās ieraudzīt viņos uzupurēšanos, līdzcietību, dedzību Dieva darbā un dziļas dvēseles alkas glābt savus tuvākos. Ja tie būtu ievērojuši Dieva bauslību, tad darītu to pašu nesavtīgo darbu, ko darīja Kristus. Bet mīlestību pret Dievu un cilvēkiem aizēnoja augstprātība un iedomība. Atteikdamies kalpot citiem, tie paši aizgāja bojā. Patiesības dārgumus, ko Dievs tiem bija uzticējis, viņi nesniedza tālāk pasaulei. Neauglīgajā kokā viņi tagad varēja redzēt savu grēku sodu. No Pestītāja lāsta nokaltis, stāvēdams sauss un nedzīvs, vīģes koks rādīja, par ko kļūs jūdu tauta, kad Dieva žēlastība tai tiks atņemta. Atsakoties sniegt svētības, viņi tās vairs nesaņems. "Israēl," saka Kungs, "tu grūd sevi postā." (Hoz. 13:9)

Šis brīdinājums dots visiem laikmetiem. Kristus rīcība, nolādot Viņa paša spēka radīto koku, ir brīdinājums visām draudzēm un visiem kristiešiem. Neviens nevar dzīvot pēc Dieva likuma, ja nekalpo citiem. Bet daudz ir tādu, kas nedzīvo Kristus žēlastības pilno, nesavtīgo dzīvi. Daži, kas sevi uzskata par lieliskiem kristiešiem, nemaz nesaprot, ko sevī ietver kalpošana Dievam. Viņi plāno un pēta, kā izpatikt sev pašiem. Viņi rīkojas, rēķinādamies vienīgi ar sevi. Laiks tiem ir vērtīgs vienīgi tad, kad var kaut ko sakrāt sev. Tas ir viņu mērķis visā dzīvē. Viņi kalpo nevis citiem, bet sev. Dievs viņus radījis, lai tie dzīvotu pasaulē, kur jānotiek nesavtīgai kalpošanai. Viņš tos izraudzījis palīdzībai līdzcilvēkiem visos iespējamos veidos. Bet viņu egoisms ir tik liels, ka tie nespēj neko citu saredzēt. Tiem nav kontakta ar cilvēci. Kas dzīvo tikai sev, ir līdzīgs vīģes kokam, kas izcēlās ārēji, bet bija bez augļiem. Tādi cilvēki ievēro dievbijības formas, bet dara to bez atgriešanās un ticības. Ar savām lūpām tie godā Dieva likumu, bet tiem pietrūkst paklausības. Tie runā, bet nedara. Ar spriedumu par vīģes koku Kristus parāda, cik pretīga Viņam ir šāda tukša liekulība. Viņš paziņo, ka tāds, kas grēko atklāti, ir mazāk vainīgs nekā tas, kas apliecina, ka kalpo Dievam, bet nenes augļus Viņam par godu.

Līdzība par vīģes koku, ko Kristus stāstīja pirms savas iešanas uz Jeruzālemi, ir tieši saistīta ar to, ko Viņš mācīja, nolādēdams neauglīgo koku. Līdzībā dārznieks lūdza: "Atstāj to vēl vienu gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu, varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja nē, tad tu to vari nocirst." Neauglīgo koku vajadzēja apkopt rūpīgāk, lai tam būtu visas iespējas sākt ražot. Ja tas vēl paliktu neauglīgs, tad nekas to vairs nevarētu izglābt no iznīcināšanas. Līdzībā netika iepriekš pateikts dārznieka darba rezultāts. Tas bija atkarīgs no tautas, kuru Kristus uzrunāja. Tā bija ainota ar neauglīgo koku, un tai pašai bija tiesības izšķirt savu likteni. Tai tika dotas visas priekšrocības, kādas vien Debesis varēja piešķirt, bet no lielajām svētībām nebija nekāda labuma. Kristum nolādot neauglīgo vīģes koku, tika parādīts rezultāts. Viņi paši izvēlējās iznīcību.

Vairāk nekā tūkstoš gadus jūdu tauta bija ļaunprātīgi izmantojusi Dieva žēlastību un izaicinājusi Viņa tiesas spriedumu. Tā neņēma vērā Viņa brīdinājumus un bija nonāvējusi Viņa praviešus. Šo grēku dēļ tauta, kas dzīvoja Kristus dienās, nesa savu atbildības nastu, jo tā gāja tādā pašā virzienā. Šīs paaudzes grēks izpaužas, noraidot piedāvāto žēlastību un brīdinājumus. Kristus laika ļaudis sevi ieslēdza tajās važās, kuras tauta bija kaldinājusi jau gadsimtiem ilgi.

Katra laikmeta cilvēkiem tiek dota gaismas un iespēju diena - pārbaudes laiks, kad tie var salīdzināties ar Dievu. Bet šai žēlastībai ir robeža. Žēlastība var aicināt un skubināt gadiem un var tikt noraidīta, bet pienāk brīdis, kad žēlastība lūdz pēdējo reizi. Sirds kļūst tik cieta, ka vairs neatbild Dieva Garam. Tad aicinošā balss vairs nelūdz grēcinieku un pārmetumi un brīdinājumi apklust.

Jeruzālemei šī diena bija pienākusi. Jēzus sirdssāpēs raudāja par bojāejai nolemto pilsētu, bet Viņš nevarēja to izglābt. Viņš bija izlietojis visus līdzekļus. Atraidīdama Dieva Gara brīdinājumus, Israēla tauta bija atteikusies no vienīgā palīdzības līdzekļa. Cita spēka tās glābšanai nebija.

Jūdu tauta ir simbols visu laikmetu ļaudīm, kas nicina Mūžīgās Mīlestības aicinājumu. Kristus asaras, apraudot Jeruzālemi, tika lietas par visu laikmetu grēkiem. Tie, kas neņem vērā Dieva Svētā Gara rājienus un brīdinājumus, spriedumā Israēlam var izlasīt nosodījumu sev.

Šinī paaudzē daudzi stāv uz tā paša pamata, kur neticīgie jūdi. Viņi savām acīm ir redzējuši Dieva spēka izpausmes, Svētais Gars ir runājis uz viņu sirdīm, bet tie paliek pie savas neticības un izrāda pretestību. Dievs sūta brīdinājumus un pārmetumus, bet tie negrib atzīt savus maldus un atraida Viņa vēsti un vēstnesi. Pat tie līdzekļi, ko Kungs lieto viņu dziedināšanai, tiem kļūst par klupšanas akmeni.

Atkritušais Israēls ienīda Dieva praviešus, jo tie atklāja viņu apslēptos grēkus. Ahabs uzskatīja Eliju par savu ienaidnieku tāpēc, ka pravietis uzticīgi atklāja ķēniņa slepenos noziegumus. Arī šodien tiek izsmieti un noraidīti Kristus kalpi, kas norāj grēku. Bībeles patiesība, Kristus reliģija, cīnās pret spēcīgu morālās netīrības straumi. Aizspriedumi cilvēku sirdīs ir pat stiprāki nekā Kristus dienās. Jēzus nepiepildīja cilvēku cerības; Pestītāja dzīve bija kā pārmetums ļaužu grēkiem, un tie Viņu atmeta. Arī tagad Dieva Vārda patiesība nesaskan ar cilvēku darbiem un viņu dabiskajām tieksmēm, un tūkstoši noraida tās sniegto gaismu. Sātana sakūdīti, cilvēki apšauba Dieva Vārdu un izvēlas dzīvot saskaņā ar saviem neatkarīgajiem uzskatiem. Viņi labāk pieņem tumsu nekā gaismu, bet, tā darīdami, pakļauj briesmām savas dvēseles. Tie, kas nopēla Kristus vārdus, atrada tam arvien vairāk iemeslu, līdz pilnīgi novērsās no Patiesības un Dzīvības. Tieši tā ir arī tagad. Dievs nedomā atspēkot ikvienu iebildumu, ko miesīga sirds varētu celt pret Viņa patiesību. Dieva Vārda noslēpumi vienmēr paliek neatklāti tiem, kas atsakās no dārgajiem gaismas stariem, kuri var apgaismot tumsu. Patiesība viņiem ir apslēpta. Tie staigā kā akli un neredz gaidāmo bojāeju.

Kristus no Eļļas kalna augstumiem noraudzījās uz pasauli un visiem vēstures laikmetiem. Viņa vārdi ir attiecināmi uz ikvienu dvēseli, kas izrāda necieņu Dieva žēlastības lūgumiem. Viņa mīlestības nicinātāj, Kungs šodien uzrunā tevi! Tu esi vienīgais, kam būtu jāzina, kas ir vajadzīgs tavam mieram. Kristus lej rūgtas asaras par tevi, kam nav asaru, ko liet pašam par sevi. Tā liktenīgā cietā sirds, kas iznīcināja farizejus, parādās arī tevī. Katrs Dieva žēlastības pierādījums, katrs dievišķās gaismas stars vai nu atkausē un pakļauj dvēseli, vai arī to bezcerīgi nocietina.

Kristus paredzēja, ka Jeruzāleme paliks stūrgalvīga un grēkus nenožēlos, tomēr visa vaina un visas sekas par atraidīto žēlastību bija šīs pilsētas pašas ziņā. Tāpat tas būs ar ikvienu dvēseli, kas ies to pašu ceļu. Kungs brīdina: "Israēl, tu grūd sevi postā." "Klausies, tu, zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz Maniem vārdiem, un tie ir atmetuši Manus baušļus." (Hoz. 13:9; Jer. 6:19)