Laikmetu ilgas

65. No jauna šķīstītais dievnams

Mat. 21:12-16,23-46; Marka 11:15-19,27-33; 12:1-12; Lūk. 19:45-48; 20:1-19

[589] Savas kalpošanas sākumā Kristus bija izdzinis no dievnama tos, kas šo templi apgānīja ar nesvētu tirgošanos. Viņa bargā un dievišķā izturēšanās iedvesa šausmas viltīgo tirgoņu sirdīs. Savas misijas beigās Viņš atkal atnāca uz dievnamu un atklāja, ka tas ir apgānīts tāpat kā iepriekš. Stāvoklis bija pat vēl ļaunāks. Dievnama ārējais pagalms līdzinājās milzīgam lopu tirgum. Dzīvnieku radītajam troksnim un skaļajai naudas šķindēšanai pievienojās tirgotāju niknie savstarpējie strīdi, un pa starpu bija dzirdamas arī dievnama kalpotāju balsis. Tempļa garīdznieki paši nodarbojās ar pirkšanu, pārdošanu un naudas mainīšanu. Iedzīvošanās kāre viņus bija pārņēmusi tik pilnīgi, ka Dieva acīs tie nebija labāki par zagļiem.

Priesteri un rakstu mācītāji visai maz izprata uzticētā darba svētumu. Katros Pasā un Lieveņu svētkos nokāva tūkstošiem dzīvnieku, un to asinis priesteri savāca un izlēja uz altāra. Jūdi pie šīs asiņainās upurēšanas bija pieraduši un gandrīz aizmirsuši, ka tas bija grēks, kas prasīja šo dzīvnieku asins izliešanu. Tie nesaskatīja norādījumu uz Dieva mīļotā Dēla asinīm, kurām jātiek izlietām par pasaules dzīvību un ka, pienesot upurus, ļaudis vajadzēja vest pie krustā sistā Pestītāja.

Jēzus noraudzījās uz nevainīgajiem upura dzīvniekiem un redzēja, ka jūdi šīs lielās ļaužu sanāksmes bija padarījuši par asins izliešanas un nežēlības izrādēm. Pazemīgas grēku nožēlas vietā tie bija vairojuši dzīvnieku upurēšanu skaitu, it kā Dievu varētu pagodināt ar cietsirdīgu kalpošanu. Patmīlības un mantkārības dēļ priesteri un rakstu mācītāji bija apcietinājuši savas sirdis. Pat tiešos, uz Dieva Jēru norādošos simbolus tie bija pārvērtuši par peļņas avotu. Tā upurēšanas svētums tautas acīs lielā mērā bija iznīcināts. Jēzus iedegās dusmās, apzinoties, ka arī Viņa asinis, kas tik drīz tiks izlietas par pasaules grēkiem, priesteri un vecākie vērtēs tikpat maz kā dzīvnieku asinis, kurām tie lika plūst nepārtraukti.

Pret šādu rīcību Kristus jau bija vērsies ar praviešu starpniecību. Samuēls bija teicis: "Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? - Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki." Jesaja, pravietiskā atklāsmē skatīdams jūdu atkāpšanos, tos uzrunāja kā Sodomas un Gomoras vadītājus:

"Klausieties tā Kunga vārdu, jūs, Sodomas labieši, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? (..) Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?" "Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!" (1. Sam. 15:22; Jes. 1:10-12,16,17)

Kristus, kas pats bija devis šos pravietojumus, tagad pēdējo reizi atkārtoja brīdinājumu. Piepildīdama pravietojumu, tauta Jēzu bija pasludinājusi par Israēla ķēniņu. Viņš bija pieņēmis šo pagodinājumu un piekritis kļūt par ķēniņu. No šāda viedokļa arī vajadzēja rīkoties. Kristus zināja, ka Viņa pūles veikt kādu izmaiņu sabojāto priesteru vidū būs veltīgas, bet, neskatoties uz to, Viņam avs darbs bija jādara, neticīgajai tautai bija jāsniedz pierādījumi pa dievišķo misiju.

Vēlreiz Jēzus pētošais skats pārslīdēja apgānītajam dievnama pagalmam. Viņam pievērsās visu acis. Priesteri un vadītāji, farizeji un pagāni pārsteigti un ar bijību raudzījās uz To, kas Debesu Ķēniņa majestātiskumā stāvēja viņu priekšā. Cauri cilvēciskajai dabai kļuva redzama dievišķā daba, ietērpjot Kristu tādā cieņā un godībā, kādu Viņš agrāk nekad nebija izrādījis. Cik vien ļaužu drūzma to atļāva, tuvumā stāvošie atrāvās pēc iespējas tālāk. Izņemot dažus mācekļus, Pestītājs stāvēja viens pats. Viss bija apklusis. Dziļais klusums šķita nepanesams. Tad Kristus sāka runāt ar tādu spēku, kas ļaudis ietekmēja kā stipras vētras brāzma: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, bet jūs to padarāt par slepkavu bedri." Viņa balss dievnamā noskanēja kā bazūne. Viņa sejas izteiksme bija barga kā rijoša uguns. Viņš autoritatīvi pavēlēja: "Nesiet to projām!" (Jāņa 2:16)

Pirms trim gadiem dievnama vadītāji bija kaunējušies par savu bēgšanu pēc Jēzus pavēles. Viņi paši brīnījās par savām bailēm un savu bezierunu paklausību kādam vienkāršam cilvēkam. Tie uzskatīja par neiespējamu šādai necienīgai pakļāvībai atkārtoties. Bet tagad tie pārbijās vēl vairāk nekā toreiz un Jēzus pavēlei paklausīja vēl steidzīgāk. Nebija neviena, kas uzdrošinātos apšaubīt Viņa autoritāti. Dzīdami lopus sev pa priekšu, priesteri un tirgotāji bēga no Viņa.

Ceļā no dievnama viņus sastapa daudz ļaužu, kas nāca ar slimniekiem, vaicādami pēc Lielā Ārsta. No bēgošajiem dzirdētais dažiem lika griezties atpakaļ. Tie baidījās satikties ar tik varenu Vīru, kura skats vien jau bija aizdzinis projām priesterus un vadītājus. Bet daudzi izspraucās cauri steidzīgajam pūlim, lai nokļūtu pie Tā, kas bija viņu vienīgā cerība. Kad pūlis no dievnama aizbēga, daudzi tomēr bija palikuši. Tiem tagad pievienojās atnācēji. Atkal dievnama pagalms pildījās ar slimiem un mirstošiem, un atkal Jēzus tiem kalpoja.

Pēc kāda laika priesteri un vadītāji uzdrošinājās atgriezties dievnamā. Kad panika bija pārgājusi, tiem radās liela vēlēšanās uzzināt, ko Jēzus darīs tālāk. Tika gaidīts, ka Viņš varētu ieņemt Dāvida troni. Paklusām atgriezušies dievnamā, tie dzirdēja, kā vīrieši, sievietes un bērni slavēja Dievu. Iegājuši iekšā, viņi sastinga apbrīnojama skata priekšā. Viņi redzēja, kā slimie tika dziedināti, aklo acis atdarītas, kurlie atguva dzirdi, un kroplie lēkāja aiz prieka. Visskaļāk gavilēja bērni. Jēzus bija dziedinājis viņu kaites. Viņš tos bija apskāvis savām rokām un saņēmis sirsnīgus pateicības skūpstus; kamēr Jēzus mācīja tautu, daži pat bija iemiguši pie Viņa krūtīm. Tagad tie līksmām balsīm slavēja Viņu. Tie atkārtoja iepriekšējās dienas "Ozianna!" saucienus un priecīgi vēcināja Pestītāja priekšā palmu zarus. Dievnams vairākkārt atbalsoja priecīgas gaviles: "Slavēts lai ir, kas nāk tā Kunga vārdā!" "Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs!" (Ps. 118:26; Cak. 9:9) "Ozianna Dāvida Dēlam!"

Šīs laimīgās, neapvaldītās balsis bija apvainojums dievnama vecākajiem. Tie sāka rīkoties, lai izbeigtu šādu demonstrāciju. Viņi teica, ka bērnu soļi un līksmie izsaucieni apgānot Dieva namu. Redzot, ka viņu vārdi neatstāj nekādu iespaidu uz ļaudīm, vadītāji vērsās pie Kristus: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" Bet Jēzus tiem atbildēja: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu esi sagādājis?" Pravietojumi bija ziņojuši, ka Kristum jātiek pasludinātam par ķēniņu, un šim apsolījumam vajadzēja piepildīties. Kad priesteri un Israēla vadītāji atteicās vēstīt Viņa slavu, Dievs lika bērniem kļūt par Kunga lieciniekiem. Ja bērnu balsis būtu klusējušas, tad Pestītāja slavu skandētu dievnama pīlāri.

Farizeji bija ārkārtīgi satraukti un apmulsuši. Tagad te pavēlēja kāds, kuru tie nespēja iebiedēt. Jēzus bija uzņēmies savus dievnama aizbildņa pienākumus. Vēl nekad Viņš nebija izrādījis šādu ķēnišķu varu. Nekad agrāk Viņa vārdiem un darbiem nebija bijusi tik liela ietekme. Viņš bija darījis brīnumdarbus visā Jeruzālemē, bet vēl nekad tik svinīgi un iespaidīgi. Priesteri un vadītāji neuzdrošinājās Jēzum izrādīt atklātu naidu ļaužu klātbūtnē, kuri bija redzējuši Viņa brīnumdarbus. Lai gan par Viņa atbildi saniknoti un apkaunoti, tanī dienā tie tomēr neko vairāk nespēja izdarīt.

Nākamajā rītā Sinedrijs atkal apsprieda savu rīcības plānu pret Jēzu. Pirms trim gadiem tie bija pieprasījuši zīmi, kas apliecinātu, ka Viņš ir Mesija. Kopš tā laika Kristus bija darījis varenus darbus visā zemē. Viņš bija dziedinājis slimos, brīnumainā veidā paēdinājis tūkstošus, staigājis pa viļņiem un ar vārdiem apklusinājis sabangotu jūru. Viņš daudzkārt bija lasījis cilvēku sirdis kā atvērtu grāmatu, bija izdzinis velnus un uzmodinājis mirušos. Viņa mesiāniskās sūtības pierādījumi vadītājiem bija acīm redzami. Tagad tie nolēma vairs neprasīt Viņa varas zīmes, bet izvilināt no Viņa atzīšanos vai paziņojumu, uz kura pamata Viņu varētu notiesāt.

Ieradušies dievnamā, kur Viņš mācīja, tie jautāja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?" Tie cerēja, ka Jēzus apgalvos, ka Viņa vara ir no Dieva. Šādu apgalvojumu viņi bija paredzējuši noliegt. Bet Jēzus tos sagaidīja ar jautājumu par šķietami citu tēmu un apsolīja tiem atbildēt ar nosacījumu, ja tie sniegs atbildi uz Viņa jautājumu. "No kurienes bija Jāņa kristība?" Viņš jautāja, "vai no Debesīm, vai no cilvēkiem?"

Priesteri redzēja, ka ir nonākuši dilemmas priekšā, kur sostika vairs nelīdz. Ja tie sacītu, ka Jāņa kristības bija no Debesīm, tad kļūtu redzams, ka tie runā sev pretī. Kristus varētu teikt: "Kāpēc tad jūs viņam neticējāt?" Jānis taču par Jēzu bija liecinājis: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) Ja priesteri ticēja Jāņa liecībai, kā viņi varēja noliegt, ka Kristus ir Mesija? Ja tie pateiktu savas īstās domas, ka Jāņa sludināšana bijusi cilvēciska, tad saceltu pret sevi sašutuma vētru, jo ļaudis ticēja, ka Jānis bijis pravietis.

Cilvēki ar vislielāko interesi gaidīja izšķirošo atbildi. Viņi zināja, ka priesteri bija atklāti liecinājuši, ka pieņem Jāņa kalpošanu, tādēļ cerēja, ka tie bez kavēšanās atzīs, ka Viņš ir Dieva sūtīts. Bet, paklusām kopīgi apspriedušies, priesteri nolēma sevi nenodot. Liekulīgi ēlodami neizpratni, tie sacīja: "Mēs nezinām." Tad Kristus teica: "Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru!"

Rakstu mācītājiem, priesteriem un vecākajiem vairs nebija ko sacīt. Apmulsuši un vīlušies tie stāvēja sadrūmušām sejām, neuzdrošinādamies Kristum uzdot vēl kādus jautājumus. Savas gļēvulības un nenoteiktības dēļ tie lielā mērā bija zaudējuši cieņu to ļaužu acīs, kas turpat stāvēja un priecājās par šo augstprātīgo, paštaisno cilvēku sakāvi.

Visi šie Kristus vārdi un darbi bija svarīgi, un to ietekme bija jūtama vēl pēc Viņa krustā sišanas un pacelšanās Debesīs. Daudzi no tiem, kas toreiz ar visdziļāko interesi gaidīja Jēzus pratināšanas iznākumu, vēlāk kļuva par Viņa mācekļiem. Šinī notikumiem bagātajā dienā tie pirmo reizi sajuta, ka Kristus vārdi tos saista pie Viņa. Skats dievnama pagalmā nekad neizzuda no viņu atmiņas. Starp Jēzu un augsto priesteri viņu sarunas laikā bija redzams krass pretstats. Lepnais garīdznieks bija tērpies krāšņās, dārgās drēbēs. Galvu sedza mirdzoša tiāra. Viņa stāja bija valdonīga, galvas mati un bārda - ilgo mūža gadu sidraboti. Viņa āriene klātesošajiem iedvesa bijību. Šīs ievērojamās personības priekšā stāvēja Debesu Valdnieks bez rotām un greznuma. Viņa drēbes bija ceļā noputējušas, seja bāla un pauda lēnprātību un skumjas, bet tur iezīmējās arī tāda cieņa un labvēlība, kas ārkārtīgi kontrastēja ar augstprātīgā, pašapzinīgā un dusmīgā augstā priestera izskatu. Daudzi no tiem, kas bija liecinieki Jēzus vārdiem un rīcībai dievnamā, no šī brīža savās sirdīs Viņu uzņēma kā Dieva pravieti. Bet, tā kā tautas noskaņojums kļuva Jēzum arvien labvēlīgāks, priesteru naids pret Pestītāju pieauga. Gudrība, ar kādu Kristus izvairījās no tautas vadītāju izliktajiem slazdiem un kas bija pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs, tikai pielēja eļļu viņu dusmu liesmām.

Cīņā ar rakstu mācītājiem Kristus mērķis nebija savus pretiniekus pazemot. Viņš nepriecājās, redzot tos nonākam strupceļā. Viņam bija svarīga mācība. Jēzus savus pretiniekus pārmācīja, ļaudams tiem sapīties pašu izmestajā tīklā. Viņu atzīšanās nezināšanā par Jāņa kristību būtību deva Viņam izdevību runāt, un Jēzus šo izdevību izmantoja, parādīdams tiem viņu īsto stāvokli, tā daudzajiem iepriekšējiem brīdinājumiem pievienojot vēl vienu. "Kā jums šķiet?" Viņš sacīja. "Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: "Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā." Un tas atbildēja un sacīja: "Jā, kungs!" Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: "Es negribu." Bet pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?"

Šis pēkšņais jautājums Jēzus klausītājus pārsteidza nesagatavotus. Viņi uzmanīgi bija klausījušies līdzību un bez kavēšanās atbildēja: "Pēdējais." Tad, cieši tos uzlūkodams, Jēzus nopietnā un svinīgā balsī paziņoja: "Patiesi, Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt."

Priesteri un tautas vecākie nevarēja darīt neko citu, kā atbildēt uz Kristus jautājumu, un tā Viņš saņēma no tiem otrajam dēlam labvēlīgu spriedumu. Šis dēls ainoja muitniekus un tos, kurus farizeji nicināja un ienīda. Muitnieki bija ārkārtīgi netikumīgi. Viņi tiešām bija Dieva baušļu pārkāpēji un savā dzīvē parādīja neierobežotu pretošanos Viņa prasībām. Viņi bija nepateicīgi un nesvēti. Uzaicināti iet strādāt Kunga vīna kalnā, viņi augstprātīgi atteicās. Bet, kad nāca Jānis, sludinādams atgriešanos no grēkiem un kristības, muitnieki pieņēma viņa vēsti un tika kristīti.

Pirmais dēls ainoja jūdu tautas vadītājus. Daži no farizejiem gan bija nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Jāņa kristības, tomēr tautas vadoņi negribēja apliecināt, ka viņš nācis no Dieva. Jāņa brīdinājumi un apsūdzības tiem nelika izmainīt savu dzīvi. Tie "ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā un palikuši viņa nekristīti". (Lūk. 7:30) Tie izturējās pret viņa vēsti ar necieņu. Līdzīgi pirmajam dēlam, kas uz aicinājumu atbildēja: "Jā, kungs!", bet negāja, priesteri un bauslības mācītāji ar vārdiem apliecināja paklausību, bet dzīvē parādīja nepaklausību. Ar vārdiem tie pauda sevišķu dievbijību un apgalvoja, ka paklausot Dieva bauslībai, bet šī paklausība nebija patiesa. Farizeji muitniekus apsūdzēja un lādēja kā neticīgus, tomēr ar savu ticību un darbiem muitnieki rādīja, ka drīzāk ieies Debesu valstībā nekā šie paštaisnie ļaudis, kam bija dota liela gaisma, bet kuru darbi neatbilda viņu apliecinātajai dievbijībai.

Priesteri un rakstu mācītāji nevēlējās paciest šīs skarbās patiesības, tomēr palika klusu, cerēdami, ka Jēzus pateiks kaut ko tādu, ko varētu vērst pret Viņu, taču viņiem bija jāpacieš vēl kas.

"Klausieties citu līdzību," sacīja Kristus. "Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, iznomāja to strādniekiem un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?"

Ar šo jautājumu Jēzus vērsās pie visiem klātesošajiem ļaudīm, bet atbildēja priesteri un rakstu mācītāji. Tie sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstajā laikā." Runātāji sākumā nebija sapratuši līdzības nozīmi, bet tad aptvēra, ka paši sev izteikuši spriedumu. Līdzībā namatēvs ainoja Dievu, vīna kalns - jūdu tautu, un sēta - Dieva likumu, kas to apsargāja. Tornis bija dievnama simbols. Vīna kalna kungs bija darījis visu, kas nepieciešams tā labklājībai. "Kas tad Man vēl bija ko darīt Manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis?" (Jes. 5:4) Tā tika attēlotas Dieva nenogurstošās rūpes par Israēlu. Kā strādniekiem vajadzēja atdot noteiktu daļu vīna kalna augļu, tā Dieva tautas pienākums bija pagodināt Dievu ar dzīvi, kas atbilstu viņu svētajam aicinājumam. Bet, kā strādnieki nogalināja pēc augļiem sūtītos namatēva kalpus, tā jūdi bija nonāvējuši praviešus, ko Dievs bija sūtījis, lai aicinātu viņus atgriezties no grēkiem. Tika nogalināts vēstnesis pēc vēstneša. Tiktāl līdzības atbilstību nevarēja pārprast, bet arī sekojošais bija ne mazāk skaidrs. Mīļotajā dēlā, ko vīna kalna kungs beidzot sūtīja pie nepaklausīgajiem strādniekiem un ko tie sagrāba un nonāvēja, priesteri un vecākie skaidri saskatīja Jēzu un Viņam draudošo likteni. Viņi jau bija ieplānojuši nogalināt To, ko Tēvs sūtīja ar pēdējo aicinājumu. Nepateicīgajiem strādniekiem nolemtā atmaksa simbolizēja to ļaužu likteni, kas Kristu nodos nāvei.

Līdzcietīgi skatīdamies uz viņiem, Pestītājs turpināja: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks."

Šo pravietojumu jūdi bieži atkārtoja sinagogās, attiecinādami to uz Mesijas nākšanu. Kristus bija jūdu dzīves un visa pestīšanas plāna stūrakmens. Šo Pamatakmeni jūdu nama cēlāji - Israēla priesteri un tautas vadītāji - tagad atmeta. Pestītājs pievērsa viņu uzmanību pravietojumiem, kas rādīja draudošās briesmas. Ar visiem līdzekļiem Jēzus centās atklāt to, kāda ir viņu plānotās rīcības būtība.

Viņa vārdiem bija arī kāds cits nolūks. Jautādams: "Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?", Kristus gribēja panākt, lai farizeji atbild tā, kā tie atbildēja. Viņš atļāva, lai tie paši sevi notiesā. Viņa brīdinājumi, kas nespēja pamudināt uz atgriešanos, apzīmogos viņu bojāeju, tādēļ Jēzus vēlējās, lai tie saprastu, ka paši ir ieveduši sevi šajā postā. Kristus nolūks bija parādīt, ka Dievs rīkojas taisnīgi, atņemdams viņu nacionālās privilēģijas. Šis process jau bija iesācies, un tas beigsies ne tikai ar dievnama un pilsētas izpostīšanu, bet ar visas tautas izklīdināšanu.

Klausītāji brīdinājumu saprata. Bet, neskatoties uz spriedumu, kuru paši bija izteikuši, priesteri un vadītāji piepildīja ainojumu, sacīdami: "Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu." "Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm", jo sabiedrības noskaņojums bija Kristum labvēlīgs.

Pamatodamies uz pravietojumu par atmesto akmeni, Kristus atgādināja kādu patiesu notikumu Israēla vēsturē. Tas bija risinājies pirmā tempļa celtniecības laikā. Kaut gan tas attiecās tieši uz Kristus pirmās atnākšanas laiku un bija īpašs aicinājums jūdiem, tā ir mācība arī mums. Kad tika celts Salamana dievnams, milzīgie akmeņi sienām un pamatiem pilnīgi tika sagatavti jau akmeņlauztuvēs. Pēc tam, kad tie bija atvesti uz būvlaukumu, tos vairs ar instrumentiem neapstrādāja: celtnieki tikai ielika šos akmeņus savās vietās. Tā pamatiem bija sagatavots kāds ļoti liels, īpatnējas formas akmens, bet celtnieki tam nevarēja atrast piemērotu vietu un no tā atteicās. Neizlietots un pamests tas ilgi gulēja uz ceļa un tikai traucēja. Bet, nonākuši pie stūra izbūves, celtnieki ilgi meklēja pietiekami lielu, izturīgu piemērotas formas akmeni, kas varētu ieņemt šo vietu un noturēt lielo smagumu, kas uz tā gulsies. Nepārdomāta izvēle šai svarīgajai vietai varētu apdraudēt visas celtnes drošību. Bija jāatrod akmens, kas spētu izturēt saules, aukstuma un vētru ietekmi. Cits pēc cita tika izraudzīti vairāki akmeņi, bet milzīgā svara spiediens tos sadrupināja gabalos. Citi, savukārt, nespēja izturēt straujās atmosfēras pārmaiņas. Beidzot uzmanību piesaistīja sen pamestais akmens. Tas bija atradies zem klajas debess, izturējis saules staru iedarbību un negaisus, bet tajā nebija pat vismazākās plaisas. Celtnieki izmēģināja šo akmeni. Tas bija izturējis visas pārbaudes, izņemot vienu. Ja tas vēl izturētu lielā spiediena pārbaudi, tad to varētu izmantot par stūrakmeni. Izmēģinājums notika. Akmeni atzina par labu, nogādāja nozīmētajā vietā un pārliecinājās, ka tas ir ļoti piemērots. Jesaja pravietiskā atklāsmē redzēja, ka šis akmens simbolizē Kristu. Viņš teica: "Bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, svētbijīgas cieņas priekšmets, un tajā pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā ka daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti." Atklāsmē pārcelts uz Kristus pirmās atnākšanas laiku, pravietis redzēja, ka Kristum būs jāiztur visi tie pārbaudījumi, ko simbolizēja Salamana tempļa stūrakmens pārbaude. "Tādēļ saka Dievs tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots; kas tic, nepaliks kaunā." " (Jes. 8:13-15; 28:16)

Bezgalīgajā gudrībā Dievs izraudzīja pamatakmeni un pats to ielika. Viņš to nosauca par "dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots". Visa pasaule var tam uzlikt savas nastas un bēdas, jo Viņš tās visas spēj noturēt. Tā var būvēt ar pilnīgu drošību. Kristus ir "izraudzīts akmens". Tos, kas Viņam uzticas, Viņš nekad nepieviļ. Viņš ir izturējis visus pārbaudījumus. Viņš ir panesis Ādama grēka smagumu un tā pēcnācēju grēkus un palicis vairāk nekā uzvarētājs pār ļaunā spēkiem. Viņš nes katra nožēlojoša grēcinieka uzliktās nastas. Kristū grēcīgā sirds tiek stiprināta. Viņš ir drošs pamats. Ikviens, kas cer uz Viņu, var būt pilnīgi mierīgs.

Jesajas pravietojumā Kristus ir atzīts gan kā drošs pamats, gan arī kā piedauzības akmens. Apustulis Pēteris, rakstīdams Svētā Gara iedvesmā, skaidri parāda, kam Kristus ir pamatakmens un kam piedauzības akmens: "Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu, un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. Jo ir rakstīts: "Redzi, Es Ciānā lieku izredzētu, dārgu stūra akmeni, un kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā." Tad nu jums, kas ticat, tas ir dārgs ieguvums, bet neticīgiem: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni, un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam." (1. Pēt. 2:3-8)

Tiem, kas tic, Kristus ir drošs pamats. Tie krīt uz Klinti un sašķīst. Ar to attēlota pakļaušanās un uzticēšanās Kristum. Krist uz Klinti un tikt satriektam nozīmē atstāt savu paštaisnību un bērna pazemībā iet pie Kristus, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Viņa piedodošajai mīlestībai. Tas pats sakāms par ticību un paklausību, ko mēs ceļam uz Kristus kā sava pamata.

Uz šī dzīvā akmens var celt kā jūdi, tā pagāni. Tas ir vienīgais pamats, uz kura mēs varam droši būvēt. Tas ir pietiekami liels visiem un pietiekami izturīgs zem visas pasaules svara un nastām. Savienībā ar Kristu, dzīvo Akmeni, visi, kas uz tā ceļ, kļūst par dzīviem akmeņiem. Daudzi cilvēki ar pašu pūlēm ir apcirsti, apslīpēti un izdaiļoti, bet nespēj kļūt par "dzīviem akmeņiem", jo nav savienoti ar Kristu. Bez šīs savienības neviens cilvēks nevar tikt glābts. Bez Kristus dzīvības mūsos mēs nespējam pastāvēt kārdināšanu vētrās. Mūsu mūžīgā drošība ir atkarīga no tā, vai mēs būvējam uz droša pamata. Šodien daudzi būvē uz nepārbaudīta pamata. Kad lietus līst un vētras trako, un uznāk plūdi, viņu nams sabrūk, jo tā pamats neatrodas uz Mūžīgās Klints, drošā Stūrakmens - Jēzus Kristus.

"Tiem, kas, nepaklausīgi būdami, pie tā vārda piedauzās," Kristus ir klupšanas akmens. Bet "akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni". Līdzīgi atmestajam akmenim Kristus savā zemes dzīves kalpošanas laikā izturēja necieņu un apvainojumus. "Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes (..), mēs Viņu ne par ko neturējām." (Jes. 53:3) Bet jau tuvu bija laiks, kad Viņam jākļūst pagodinātam. Ar augšāmcelšanos no mirušajiem Viņš tiks "paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā". (Rom. 1:4) Savas otrās atnākšanas laikā Viņš parādīsies kā Debesu un zemes Valdnieks. Tie, kas tagad gatavojās Jēzu sist krustā, būs spiesti atzīt Viņa varenību. Visa plašā Visuma priekšā atmestais Akmens kļūs par Stūrakmeni.

"Bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās." Ļaudīm, kas atmeta Kristu, drīz vajadzēja piedzīvot savas pilsētas un tautas izpostīšanu. Viņu godībai jātiek satriektai un aizslaucītai kā putekļiem vējā. Bet kas iznīcināja jūdus? Tā pati Klints, kas kļūtu par viņu Patvērumu, ja viņi būtu cēluši uz tās. Tā bija nicinātā Dieva laipnība, atstumtā taisnība un necienītā žēlastība. Cilvēki nostājās pret Dievu, un viss, kas tiem būtu kļuvis par pestīšanu, izvērtās par bojāeju. Viss, ko Dievs bija devis dzīvībai, tagad tiem atnesa nāvi. Jeruzālemes izpostīšana bija saistīta ar jūdu sagatavoto Kristus krustā sišanu. Golgātā izlietās asinis kļuva par iemeslu viņu bojāejai šeit un mūžīgi. Gluži tāpat būs pēdējā lielajā dienā, kad sods skars visus, kas atmet Dieva žēlastību. Kristus, viņu klupšanas akmens, tiem būs kā atriebības klints. Viņa vaiga godība, kas taisnajiem ir dzīvība, bezdievīgajiem būs rijoša uguns. Grēcinieks tiks iznīcināts, tāpēc ka būs atmetis mīlestību un nicinājis žēlastību.

Ar daudzām ilustrācijām un atkārtotiem brīdinājumiem Jēzus rādīja, kādas sekas piedzīvos jūdi, atsakoties no Dieva Dēla. Ar šiem pašiem vārdiem Viņš vēršas pie visiem tiem visos laikos, kas atsakās Viņu pieņemt par savu Pestītāju. Visi brīdinājumi ir domāti arī šiem ļaudīm. Apgānītais dievnams, nepaklausīgais dēls, viltīgie strādnieki, nievājošie nama cēlāji parādās katra grēcinieka piedzīvojumos. Ja viņš neatgriežas, to gaida minētajās līdzībās attēlotais liktenis.

66. Strīds

Mat. 22:15-46; Marka 12:13-40; Lūk. 20:20-47

[601] Priesteri un rakstu mācītāji klusēdami bija noklausījušies Kristus asos pārmetumus. Tie nespēja atspēkot Viņa apsūdzības. Viņi tikai stingrāk apņēmās ievilināt Viņu lamatās un ar tādu nolūku atsūtīja spiegus, "kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un varētu nodot valdībai un zemes soģa varai". Tie nesūtīja vecos farizejus, ar kuriem Jēzus bieži bija saticies, bet jaunus, dedzīgus cilvēkus, kurus, pēc viņu domām, Kristus nepazina. Tiem līdzi nāca daži hērodieši, lai dzirdētu Kristus vārdus un varētu liecināt tiesā pret Viņu. Farizeji un hērodieši bija nikni ienaidnieki, bet tagad tos vienoja naids pret Kristu.

Farizeji vienmēr bija dusmojušies par romiešu uzliktajiem pārmērīgajiem nodokļiem. Nodokļu maksāšanu viņi uzskatīja par kaut ko pretēju Dieva likumiem. Tagad tie saskatīja izdevību izlikt lamatas Jēzum. Spiegi nāca pie Viņa un šķietami vienaldzīgi, it kā tikai vēlēdamies uzzināt savu pienākumu, sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu. Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot jeb nē?"

Ja vārdi "mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi" būtu neliekuļoti, tā būtu brīnišķīga atzīšanās. Bet tie tika sacīti ar viltu, un tomēr viņu liecība bija patiesa. Farizeji zināja, ka Kristus runā un māca taisnību, tādēļ arī pēc pašu izteiktās liecības tie tiks tiesāti.

Tie, kas uzdeva šo jautājumu Jēzum, domāja, ka ir pietiekami labi apslēpuši savu nodomu, bet Jēzus viņu sirdis lasīja kā atvērtu grāmatu un atklāja viņu liekulību. "Kam jūs Mani kārdināt?" Viņš sacīja, ar to sniegdams zīmi, ko tie nebija prasījuši, un pierādīdams, ka zina viņu slepeno nodomu. Tie vēl vairāk apmulsa, kad Viņš piebilda: "Parādiet Man vienu denāriju!" Viņi to atnesa, un Viņš jautāja: "Kā attēls un uzraksts tam ir?" Viņi atbildēja: "Ķeizara." Tad, rādīdams uzrakstu uz naudas gabala, Jēzus sacīja: "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!"

Spiegi bija domājuši, ka Jēzus uz viņu jautājumu atbildēs vai nu tā, vai citādi. Ja Viņš teiktu, ka ķeizaram nodevas maksāt ir nelikumīgi, Viņu varētu apsūdzēt Romas varasvīriem un apcietināt par kūdīšanu uz nemieriem. Bet gadījumā, ja Viņš atzītu, ka nodokļu maksāšana ir likumīga, tie plānoja Viņu apsūdzēt tautai par pretošanos Dieva bauslībai. Tagad tie paši jutās iedzīti strupceļā un sakauti. Viņu plāni bija izjaukti. Īsais un skaidrais veids, kādā jautājums tika izšķirts, nepieļāva tālāku iztirzāšanu.

Kristus atbilde nebija izvairīšanās, bet jautājuma atrisinājums. Turēdams rokā Romas monētu, kurā bija iekalts ķeizara vārds un attēls, Viņš apliecināja, ka, tā kā tie dzīvo Romas varas aizbildniecībā, tiem ir jāmaksā pieprasītās nodevas, kamēr vien tas nerunā pretī augstākam pienākumam. Bet, mierīgi pakļaujoties zemes likumiem, vienmēr vispirms ir jāpaklausa Dievam.

Pestītāja vārdi: "Dodiet (..) Dievam, kas Dievam pieder," bija skarbs pārmetums intrigantiem jūdiem. Ja tie būtu uzticīgi pildījuši savus pienākumus pret Dievu, tad nekad nekļūtu par salauztu, svešai varai pakļautu tautu. Virs Jeruzālemes neplīvotu Romas karogs, pie tās vārtiem nestāvētu romiešu sardze, un tās mūros nevaldītu Romas iecelts pārvaldnieks. Jūdu tauta maksāja sodu par savu atkāpšanos no Dieva.

Kad farizeji dzirdēja Kristus atbildi, "tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja". Jēzus bija norājis viņu liekulību un iedomību un vienlaicīgi izteicis principu, kas skaidri nosaka robežas cilvēka pienākumiem pret valsts varu un pienākumiem pret Dievu. Daudziem bija noskaidrojies strīdīgs jautājums. Kopš šī brīža viņi varēja ievērot pareizo principu. Kaut arī daudzi aizgāja neapmierināti, viņi tomēr redzēja, ka jautājuma pamatprincips ir skaidri izklāstīts, un tie brīnījās par Kristus tālredzību.

Tikko farizeji bija apklusināti, ar viltīgu jautājumu atnāca saduķeji. Abi nogrupējumi viens pret otru bija stingrā opozīcijā. Farizeji bija nelokāmi tradīciju piekritēji, ļoti akurāti pildīja ceremonijas, ievēroja šķīstīšanos, gavēņus, turēja garas lūgšanas un demonstratīvi deva dāvanas nabagiem. Bet Kristus paziņoja, ka tie atceļ Dieva likumu, mācīdami cilvēku likumu doktrīnas. Kā šķira tie bija fanātiski un liekulīgi, tomēr starp viņiem bija arī patiesi dievbijīgi cilvēki, kas pieņēma Kristus mācības un kļuva par Viņa sekotājiem. Saduķeji noraidīja farizeju tradīcijas. Tie apliecināja, ka tic lielākajai Svēto Rakstu daļai un ievēro tos kā dzīves noteikumus, bet praktiski viņi bija skeptiķi un materiālisti.

Saduķeji noliedza eņģeļu esamību, mirušo augšāmcelšanos un mācību par nākamo dzīvi ar tās atalgojumu un sodu. Visos šajos jautājumos viņu un farizeju uzskati atšķīrās. Starp abiem grupējumiem sevišķi lielas domstarpības bija par augšāmcelšanos. Farizeji bija stingri augšāmcelšanās piekritēji, bet diskusijās par stāvokli nākotnē viņi savos uzskatos apjuka. Nāve viņiem bija neizskaidrojams noslēpums. Viņu nespēja atspēkot saduķeju argumentus tos pastāvīgi kaitināja. Pārrunas starp abām pusēm parasti beidzās ar nikniem strīdiem, atsvešinādamas tos savstarpēji vēl vairāk nekā iepriekš.

Skaitliski saduķeju bija daudz mazāk nekā viņu pretinieku, un tiem nebija tik liela vara pār vienkāršo tautu, bet daudzi no viņiem bija bagāti, un bagātība palielināja viņu ietekmi. Viņu rindās bija lielākā daļa priesteru, un augsto priesteri parasti izvēlēja no viņu vidus. Tas tomēr notika ar īpašu noteikumu, ka viņu skeptiskie uzskati netiks uzsvērti. Farizeju skaitliskā pārākuma un popularitātes dēļ saduķejiem formāli bija jāpiekāpjas viņu mācību priekšā, kad tie ieņēma kādu priestera amatu, bet jau tas vien, ka saduķejus šādos amatos ievēlēja, vairoja viņu maldu atstāto ietekmi.

Saduķeji noraidīja Jēzus mācības; Viņš darbojās Gara spēkā, kuru tie negribēja atzīt tādā veidā izpaužamies, un Kristus sludinātā vēsts par Dievu un nākamo dzīvi bija pretrunā ar viņu teorijām. Viņi ticēja Dievam kā Būtnei, kas vienīgā ir augstāka par cilvēku un domāja, ka pārvaldoša lielāka vara un dievišķa iepriekšparedzēšana atņemtu cilvēkam brīvo gribu un pazemotu viņu līdz verga stāvoklim. Viņi domāja, ka Dievs pēc radīšanas cilvēku atstāja vienu pašu, neatkarīgu no augstākas ietekmes. Tie uzskatīja, ka cilvēks var brīvi valdīt pats pār savu dzīvi un veidot pasaules notikumus, ka viņa liktenis ir viņa paša rokās. Viņi noliedza, ka Dieva Gars darbojas ar cilvēku pūļu starpniecību vai dabiskiem līdzekļiem. Tomēr saduķeji uzskatīja, ka, pareizi izlietojot savas dabiskās spējas, cilvēks var kļūt cēls un garīgi bagāts, ka ar stingriem un noteiktiem priekšrakstiem viņa dzīve var tikt šķīstīta.

Šādi priekšstati par Dievu arī veidoja viņu raksturu. Tā kā viņi uzskatīja, ka Dievam nav intereses par cilvēku, arī viņi maz cienīja cits citu un starp viņiem nebija saskaņas. Tā kā tie atteicās atzīt Svētā Gara ietekmi uz cilvēku rīcību, tad Svētā Gara spēka viņu dzīvē nebija. Kā visi jūdi, viņi ļoti lielījās ar savām Ābrahāma bērnu pirmdzimtības tiesībām un stingro uzticību bauslības pavēlēm, bet viņi bija pazaudējuši īsto bauslības Garu un Ābrahāma ticību un labsirdību. Savos uzskatos viņi bija ļoti aprobežoti. Viņi ticēja, ka visiem cilvēkiem ir iespējams sev nodrošināt dzīves ērtības un svētības, un viņu sirdis neaizkustināja citu trūkums un ciešanas. Viņi dzīvoja paši sev.

Ar saviem vārdiem un darbiem Kristus liecināja par dievišķā spēka izraisītiem pārdabiskiem rezultātiem, par kādu nākotnes dzīvi pēc tagadējās un par Dievu kā cilvēku Tēvu, kas vienmēr rūpējas par to patiesajām vajadzībām. Viņš atklāja dievišķā spēka darbību laipnībā un līdzcietībā, kas bija pārmetums saduķeju patmīlīgajiem uzskatiem par savu īpašo stāvokli. Viņš mācīja, ka tiklab laicīgās, kā mūžīgās labklājības dēļ Dievs ar Svēto Garu ietekmē cilvēka sirdi. Viņš rādīja, ka rakstura pilnveidošanā ir maldīgi uzticēties cilvēciskajiem spēkiem, jo to var izdarīt vienīgi Dieva Gars.

Šo mācību saduķeji bija nolēmuši apšaubīt. Cenzdamies izraisīt strīdu ar Jēzu, tie bija pārliecināti, ka apkaunos Viņu pat tādā gadījumā, ja arī nespēs panākt notiesāšanu. Tādēļ tie izvēlējās runāt ar Viņu par augšāmcelšanās jautājumu. Ja Kristus piekristu viņiem, viņi turpmāk apsūdzētu farizejus. Ja Viņš tiem nepiekristu, saduķeji bija nolēmuši padarīt smieklīgu Viņa mācību.

Pēc saduķeju domām, ja cilvēka ķermenim nemirstīgā stāvoklī jāsastāv no tām pašām matērijas daļām, kā mirstīgajā stāvoklī, tad uzmodinātam no nāves, tam jābūt no miesas un asinīm un mūžībā jāatsāk dzīve, kas pārtraukta virs zemes. Viņi secināja, ka tādā gadījumā tiks atjaunotas arī šīs zemes radniecības saites, vīrs un sieva tiks atkal savienoti, turpināsies laulības dzīve un viss ritēs tāpat kā pirms nāves, arī šīs dzīves nepilnības un kaislības turpināsies visā mūžībā.

Atbildēdams uz šo jautājumu, Jēzus pacēla nākotnes priekškaru. "Jo, kad tie celsies augšā no miroņiem," Viņš sacīja, "tie ne precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi Debesīs." Viņš parādīja, ka saduķejiem nebija taisnība. Viņu pieņēmumi bija maldīgi. "Jūs alojaties," Viņš turpināja, "nesaprazdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku." Kristus tos neapsūdzēja liekulībā kā farizejus, bet gan maldīgā ticībā.

Saduķeji mierināja sevi ar domu, ka ievēro Rakstus stingrāk par visiem, bet Jēzus parādīja, ka tie nezina Svēto Rakstu īsto nozīmi. Pie šīs pārliecības sirdij jānonāk Svētā Gara apgaismības rezultātā. Viņš apgalvoja, ka par iemeslu sajukumam viņu ticības jautājumos un neziņai ir Svēto Rakstu un Dieva spēka nepazīšana. Viņi mēģināja Dieva noslēpumus aptvert ar savu ierobežoto prātu. Kristus aicināja viņus atvērt savu prātu tām svētajām patiesībām, kas spēj vairot un stiprināt izpratni. Tūkstoši kļūst bezdievji tāpēc, ka viņu ierobežotais prāts nespēj izprast Dieva noslēpumus. Tie nevar izskaidrot brīnišķīgo dievišķā spēka atklāsmi Viņā un tāpēc atmet šī spēka pierādījumus, piedēvējot tos dabas spēkiem, ko viņi spēj saprast vēl mazāk. Vienīgā atbilde mums apkārt esošajiem noslēpumiem ir Dieva klātbūtnes un spēka atzīšana tajos. Cilvēkiem jāatzīst Dievs par Visuma Radītāju, kas vada un īsteno visas lietas. Tiem nepieciešams plašāks priekšstats par Viņa raksturu un Viņa darbības noslēpumiem.

Kristus saviem klausītājiem paskaidroja: ja nenotiek mirušo augšāmcelšanās, tad Rakstiem, kuriem tie apliecina savu ticību, nav nekādas nozīmes. Viņš sacīja: "Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs." Dievs ņem vērā lietas, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu. Viņš jau iesākumā redz galu un sava darba iznākumu, it kā tas jau būtu paveikts. Dārgie mirušie, no Ādama līdz pat pēdējam svētajam, kas vēl mirs, dzirdēs Dieva Dēla balsi un iznāks no kapa nemirstīgai dzīvei. Dievs būs viņu Dievs, un tie būs Viņa ļaudis. Starp Dievu un uzmodinātajiem svētajiem būs tuvas un sirsnīgas attiecības. Šos pēc Kunga nodoma paredzētos apstākļus Viņš redz, it kā tie jau pastāvētu. Viņa priekšā mirušie dzīvo.

Kristus vārdi saduķejiem lika apklust. Tie nespēja runāt Viņam pretī. Netika izteikts neviens vārds, kuru kaut kādā veidā varētu izmantot Viņa notiesāšanai. Kristus pretinieki bija ieguvuši vienīgi tautas nicinājumu - vairāk neko.

Farizeji tomēr vēl nezaudēja cerību piespiest Jēzu pateikt kaut ko tādu, ko varētu izmantot pret Viņu. Tie pierunāja kādu sevišķi izglītotu rakstu mācītāju pajautāt Jēzum, kurš no Dieva desmit baušļiem ir vissvarīgākais.

Pirmos četrus baušļus, kas rāda cilvēka pienākumu pret viņa Radītāju, farizeji mēdza uzsvērt kā daudz svarīgākus par pārējiem sešiem, kas nosaka cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Tā rezultātā viņiem ļoti pietrūka praktiskās dievbijības. Jēzus tautai bija atklājis tās lielo trūkumu un mācījis, cik nepieciešami ir labie darbi, teikdams, ka koku var pazīt pēc tā augļiem. Pestītāju apsūdzēja par to, ka Viņš pēdējos sešus baušļus uzsver vairāk nekā pirmos četrus.

Bauslības mācītājs pie Jēzus griezās ar tiešu jautājumu: "Kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" Kristus atbilde bija tieša un pārliecinoša. "Augstākais ir: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais un pirmais bauslis." "Otrs tam līdzīgs ir," sacīja Kristus, jo tas izriet no tā: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." "Šajos abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši."

Pirmie četri no desmit baušļiem ir izteikti vienā lielā pavēlē: "Tev būs Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds." Pēdējie seši ietverti otrajā: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu." Šajos abos baušļos izteikts mīlestības princips. Nav iespējams ievērot pirmo un pārkāpt otro, nedz ievērot otro, ja pārkāpts tiek pirmais. Kad Dievs ir savā likumīgajā vietā, sirds tronī, tad arī tuvākajam tiks ierādīta pareizā vieta. Mēs mīlēsim viņu kā sevi pašu. Vienīgi tad, kad mēs Dievu mīlam vairāk par visu, ir iespējams nesavtīgi mīlēt savu tuvāko.

Ja visi baušļi ir apvienoti mīlestībā pret Dievu un cilvēku, tad jāsecina, ka nevienu no tiem nevar pārkāpt, nepārkāpjot visu šo principu. Tā Kristus saviem klausītājiem mācīja, ka Dieva likumu nesastāda daudzi atsevišķi priekšraksti, no kuriem daži ir ļoti svarīgi, kamēr citi maznozīmīgi, un tos iespējams nesodīti pārkāpt. Mūsu Kungs pirmos četrus un pēdējos sešus baušļus pasniedz kā vienotu dievišķu veselumu un māca, ka mīlestību pret Dievu atklās paklausība visiem Viņa baušļiem.

Rakstu mācītājs, kas Jēzum uzdeva šo jautājumu, bauslību bija daudz lasījis, bet viņu pārsteidza Pestītāja vārdi. Tas negaidīja, ka Jēzus parādīs tik dziļas un pamatīgas Svēto Rakstu zināšanas. Viņš bija ieguvis plašāku priekšstatu par svēto pavēļu pamatprincipiem. Sapulcējušos priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē viņš godprātīgi atzina, ka Kristus devis pareizu bauslības izskaidrojumu: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacīji: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien, un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri."

Kristus gudrā atbilde bija pārliecinājusi rakstu mācītāju. Viņš saprata, ka jūdu reliģija sastāv vairāk no ārējām ceremonijām nekā no dvēseles dievbijības. Viņam jau bija zināma nojauta, ka bez ticības nav nozīmes visai ceremoniālajai upurēšanai un asins izliešanai grēku izpirkšanas dēļ. Šis cilvēks saprata, ka mīlestība pret Dievu, paklausība Viņam un nesavtīga labvēlība pret līdzcilvēku ir vērtīgāka par visām ceremonijām. Rakstu mācītāja gatavība apliecināt Kristus spriedumu pareizību un viņa skaidrā un noteiktā atbilde tautas priekšā pauda pavisam citu garu nekā to, kāds bija priesteriem un tautas vecākajiem. Jēzus sirds pārplūda žēlumā pret krietno rakstu mācītāju, kas, izsakot savu sirds pārliecību, bija uzdrošinājies stāties pretī priesteru nelabvēlībai un tautas vadoņu draudiem. Tādēļ Jēzus, redzēdams, ka tas gudri atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības."

Rakstu mācītājs Dieva valstībai bija tuvu tajā ziņā, ka taisnības darbus vērtēja kā Dievam pieņemamākus par dedzināmiem un citiem upuriem. Bet viņam vēl vajadzēja atzīt Kristus dievišķo raksturu un ticībā Pestītājam saņemt spēku darīt taisnības darbus. Ceremoniālajai dievkalpošanai nebija vērtības bez savienības ar Kristu dzīvā ticībā. Pat morāles bauslība nesasniedz savu mērķi, ja to nesaprot saistībā ar Pestītāju. Kristus atkārtoti rādīja, ka Viņa Tēva bauslība satur kaut ko dziļāku nekā vienīgi autoritatīvas pavēles. Bauslībā iekļauts tas pats Evaņģēlijā atklātais princips. Bauslība nosaka cilvēka pienākumu un uzrāda viņa grēku. Lai saņemtu piedošanu un spēku darīt to, ko prasa bauslība, viņam jāgriežas pie Kristus. Kad Jēzus atbildēja uz rakstu mācītāja jautājumu, ap Viņu cieši apkārt bija sapulcējušies farizeji. Viņš vērsās pie tiem, vaicājot: "Kā jums šķiet? Kristus, kā Dēls Viņš ir?" Šis jautājums bija domāts, lai pārbaudītu viņu ticību Mesijam, lai kļūtu redzams, vai tie Viņu uzskata tikai par cilvēku vai arī par Dieva Dēlu. Vesels balsu koris atbildēja: "Dāvida." Tas bija praviešu dotais Mesijas apzīmējums. Kad Jēzus ar vareniem brīnumdarbiem atklāja savu dievišķību, kad Viņš dziedināja slimos un modināja mirušos, ļaudis cits citam vaicāja: "Vai šis nav Dāvida Dēls?" Kanaāniete no Sīrijas-Feniķijas robežām, neredzīgais Bartimejs un daudzi citi bija saukuši pēc Viņa palīdzības: "Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!" (Mat. 15:22) Kad Jēzus iejāja Jeruzālemē, Viņu apsveica ar gaviļu saucieniem: "Ozianna Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" (Mat. 21:9) Arī mazi bērni dievnamā tajā dienā atkārtoja šo jauko apzīmējumu. Bet daudzi, kas Jēzu sauca par Dāvida Dēlu, neatzina Viņa dievišķību. Tie nesaprata, ka Dāvida Dēls bija arī Dieva Dēls.

Atbildēdams uz apgalvojumu, ka Kristus ir Dāvida Dēls, Jēzus vaicāja: " "Kā tad Dāvids Viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz Manu Kungu: Sēdies pie Manas labās rokas, iekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām? Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa Dēls?" Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja Viņam ko jautāt."

67. Vai jums, farizeji!

Mat. 23; Marka 12:41-44; Lūk. 20:45-47; 21:1-4

[610] Bija pēdējā diena, kad Kristus mācīja dievnamā. Viņam pievērsās visu Jeruzālemē atnākušo milzīgo ļaužu pulku uzmanība. Cilvēki drūzmējās dievnama pagalmos, vērodami pieaugošo cīņu un kāri uztverdami ikkatru vārdu, kas nāca no Viņa lūpām. Tāds skats vēl nekad nebija pieredzēts. Tur stāvēja jaunais galilejietis bez šīs zemes goda un ķēniņa atršķirības zīmēm. Ap Viņu pulcējās priesteri savos bagātīgi izgreznotajos tērpos, vadītājs amata svārkos ar zīmotnēm, kas norādīja uz viņu augsto stāvokli, un rakstu mācītāji ar rakstu ruļļiem rokās, uz kuriem tie tik bieži atsaucās. Jēzus stāvēja viņu priekšā mierīgi, ar ķēnišķu cieņu. Kā tāds, kam piešķirtas Debesu pilnvaras, Viņš bezbailīgi raudzījās uz saviem pretiniekiem, kas bija atraidījuši un nonicinājuši Viņa mācības un tagad slāpa pēc Viņa dzīvības. Tie Viņam daudzkārt bija uzbrukuši, bet šo ļaužu ieceres ievilināt Viņu lamatās un notiesāt bija veltīgas. Jēzus pārvarēja izaicinājumu pēc izaicinājuma, priesteru un farizeju gara tumsības un nezināšanas maldiem likdams pretī tīro, skaidro patiesību. Pestītājs šiem vadoņiem bija atklājis viņu īsto stāvokli un pelnīto sodu, kas noteikti sekos, ja tie neatkāpsies no saviem ļaunajiem darbiem. Brīdinājums bija izteikts godīgi. Kristum bija atlicis vēl kāds darbs. Bija jāsasniedz vēl kāds mērķis.

Ļaužu interese par Kristu un Viņa darbu nemitīgi bija augusi. Jēzus mācības cilvēkus gan aizrāva, gan arī mulsināja. Tie bija cienījuši priesterus un rabīnus šo vīru gudrības un šķietamās dievbijības dēļ. Visos reliģiskajos jautājumos tie vienmēr bez ierunām bija pakļāvušies viņu autoritātei. Tagad viņi redzēja, ka šie cilvēki centās radīt neuzticību pret Jēzu - Mācītāju, kura spēks un gudrība ar katru nākamo uzbrukumu kļuva vēl jo skaidrāk redzama. Tie vērās priesteru un vecāko glūnošajās sejās un redzēja tur apmulsumu un vilšanos par izjauktajiem plāniem. Tie brīnījās, kāpēc tautas vadoņi netic Jēzum, ja Viņa mācības ir tik skaidras un saprotamas. Viņi paši nezināja, pa kuru ceļu iet. Ar ļoti lielu interesi viņi vēroja to vīru izturēšanos, kuru padomam vienmēr bija sekojuši.

Kristus stāstīto līdzību mērķis bija brīdināt rakstu mācītājus un mācīt tos ļaudis, kas vēlējās mācīties. Tomēr vajadzēja runāt vēl skaidrāk. Tradīciju cienīšana un akla uzticēšanās izvirtušajai garīdzniecībai bija paverdzinājusi tautu. Kristum vajadzēja salauzt šīs važas un pilnīgāk atmaskot priesteru, tautas vecāko un farizeju raksturu.

"Uz Mozus krēsla", Viņš sacīja, "ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara." Rakstu mācītāji un farizeji apgalvoja, ka ir apveltīti ar tādu pašu dievišķu autoritāti kā Mozus. Tie piesavinājās viņa vietu kā bauslības izskaidrotāji un tautas tiesneši un tādēļ no ļaudīm pieprasīja vislielāko cieņu un paklausību. Jēzus saviem klausītājiem lika darīt to, ko rabīni mācīja saskaņā ar bauslību, bet deva padomu nesekot viņu priekšzīmei, jo paši viņi nedarīja tā, kā mācīja.

Viņi mācīja daudz ko tādu, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Jēzus sacīja: "Tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt." Farizeji lika ievērot ļoti daudzus priekšrakstus, kas pamatojās uz tradīcijām un ārkārtīgi ierobežoja personisko brīvību. Zināmas bauslības nodaļas tie izskaidroja tā, lai varētu tautai uzspiest rituālus, kurus paši klusībā nepildīja un teica, ka ir atbrīvoti no tiem, kad tas bija izdevīgi.

Viņu pastāvīgais mērķis bija izrādīt savu dievbijību. Lai to sasniegtu, nekas nebija par svētu. Par saviem baušļiem Dievs Mozum bija sacījis: "Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres." (5. Moz. 6:8) Šiem vārdiem ir ļoti dziļa nozīme. Ja Dieva vārdus pārdomā un īsteno dzīvē, cilvēka raksturs kļūst cēlāks. Rokas, kas rīkojas taisni un žēlsirdīgi, ir Dieva likumu apzīmogotas. Tās nav piekukuļojamas, un tās atturas no visa, kas ir sabojāts un pavedinošs. Tās ir čaklas mīlestības un žēlastības darbos. Uz cēlu mērķi vērstās acis ir skaidras un patiesas. Sejas vaibsti un acu izteiksme liecina par tāda cilvēka nevainojamo raksturu, kas mīl un godā Dieva Vārdu. Bet jūdi Kristus dienās to nesaprata. Mozum doto pavēli tie izskaidroja kā norādījumus, ka Svēto Rakstu priekšraksti cilvēkam jānēsā līdzi. Tādēļ tos uzrakstīja uz pergamenta loksnītēm un uzkrītošā veidā apsēja ap galvu un plaukstas pamatni. Bet tas nepalīdzēja Dieva baušļus uzņemt dziļāk sirdī un prātā. Šos pergamentus nēsāja vienīgi kā simbolu, lai pievērstu sev uzmanību. Tie bija domāti dievbijīga izskata radīšanai pašiem nēsātājiem, lai tautā iedvestu cieņu. Jēzus kategoriski noraidīja šādu tukšu izlikšanos.

"Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas Debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu Vadonis, Kristus." Šādos skaidros vārdos Pestītājs atsedza patmīlīgo godkāri, kas allaž tiekusies pēc augstākās vietas un varas, tēlodama viltus pazemību, kamēr sirdī ir mantkārība un skaudība. Viesībās ielūgtos viesus sēdināja atkarībā no viņu stāvokļa sabiedrībā, un tie, kam ierādīja augstākas goda vietas, baudīja lielāku ievērību un sevišķu labvēlību. Farizeji vienmēr centās tās nodrošināt sev, bet Jēzus norāja šādu paradumu.

Viņš norāja arī iedomību, kas izpaudās rabi, jeb mācītāja titula tīkošanā. Šāds tituls, Viņš teica, nevar būt cilvēkiem, bet vienīgi Kristum. Priesteri, rakstu mācītāji un tautas vadoņi, bauslības izskaidrotāji un izpildītāji - viņi ir brāļi, viena Tēva bērni. Jēzus tautai paskaidroja, ka nevienam cilvēkam nevajag piešķirt goda titulu, kas norādītu uz viņa varu pār ļaužu sirdsapziņu vai ticību.

Ja Kristus šodien būtu virs zemes un ap Viņu būtu tie, kurus uzrunā ar tituliem cienīgtēvs un Jūsu svētība, vai Viņam nevajadzētu atkārtot tos pašus vārdus: jums nebūs saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus? Svētie Raksti par Dievu saka: "Svēts un bijājams ir Viņa vārds." (Ps. 111:9) Kurai cilvēciskai būtnei piestāv šāds tituls? Cik maz cilvēkam piemīt tās gudrības un taisnības, uz ko tas norāda! Cik daudzi no tiem, kas pieņem šo titulu, Dieva vārdu un raksturu attēlo nepareizi! Ak, cik bieži pasaulīga godkāre, despotisms un viszemiskākie grēki ir apslēpti tieši zem augsto un svēto amatpersonu izgreznotajām drēbēm!

Pestītājs turpināja: "Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts." Atkal un atkal Kristus bija mācījis, ka cilvēka patieso lielumu nosaka morālā vērtība. Debesu skatījumā rakstura lielums atklājas mīlestības un žēlsirdības darbos, dzīvojot savu līdzcilvēku labklājībai. Kristus, Godības Ķēniņš, bija kritušās cilvēces kalps.

"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi!" sacīja Jēzus. "Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā, un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet." Sagrozot Rakstus, priesteri un bauslības mācītāji aizmigloja to cilvēku prātus, kas citādi būtu pieņēmuši mācību par Kristus valstību un patiesam svētumam piemītošo iekšējo dievbijību.

"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu." Farizejiem bija liela ietekme tautā, un to viņi izmantoja savās interesēs. Tie panāca dievbijīgu atraitņu uzticību un tad tās pamācīja, ka viņu pienākums ir savu mantu novēlēt reliģiskiem mērķiem. Nodrošinājuši kontroli pār viņu naudu, viltīgie intriganti to izlietoja paši savā labā. Lai slēptu savu negodīgumu, viņi atklātībā skaitīja garas lūgšanas un tēloja lielu dievbijību. Kristus sacīja, ka šāda liekulība tikai izraisīs smagāku sodu. Šis pats pārmetums attiecas uz daudziem cilvēkiem mūsu dienās, kas izliekas ļoti dievbijīgi. Viņu dzīvi aptraipa patmīlība un mantkāre, bet tam visam pāri tie pārvelk šķietama svētuma tērpu un tādā veidā uz laiku maldina savus līdzcilvēkus. Bet Dievu tie nevar maldināt. Viņš zina katru sirds nodomu un ikvienu tiesās pēc viņa darbiem.

Kristus nesaudzīgi nosodīja, bet ļoti uzmanījās, lai nemazinātu pienākuma apziņu. Viņš norāja egoismu, kas no atraitnēm izspieda un nelietīgi izlietoja dāvanas. Tajā pašā laikā Viņš izteica atzinību atraitnei, kas atnesa uz Dieva mantnīcu savu ziedojumu. Cilvēku ļaunprātīgā rīcība ar dāvanām nevarēja atņemt Dieva svētības devējam.

Jēzus stāvēja pagalmā, kur atradās ziedojumu šķirsts, un vēroja tos, kas pienāca nolikt savas dāvanas. Daudzi bagātnieki nesa lielas naudas summas, ko tie īpaši izrādīja. Jēzus skumji noskatījās uz viņiem, bet neizteica savas domas par iespaidīgajiem ziedojumiem. Drīz pēc tam Viņa seja atplauka, redzot, kā vilcinādamās un baidīdamās, ka varētu tikt ievērota, tuvojās nabadzīga atraitne. Kad bagātie un augstprātīgie cēli soļoja garām, lai noliktu savas dāvanas, viņa atrāvās atpakaļ, neuzdrošinādamās iet tālāk. Tomēr viņa ļoti vēlējās kaut nedaudz ziedot tās lietas labā, ko tik ļoti mīlēja. Viņa paskatījās uz dāvanu savā rokā. Tas bija ļoti maz, salīdzinot ar visu apkārtējo dāvanām, bet tas bija viss, kas sievietei piederēja. Pamanījusi izdevību, tā steidzīgi iemeta divas artavas un pagriezās, lai dotos projām. Bet, to darot, viņa ievēroja sev pievērsto Jēzus nopietno skatienu.

Pestītājs peaicināja savus mācekļus un norādīja tiem uz atraitnes nabadzību. Tad viņa dzirdēja atzinības vārdus: "Patiesi Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi." Sievietes acis pildīja prieka asaras, jūtot, ka viņas rīcība ir saprasta un novērtēta. Daudzi viņai būtu devuši padomu savus nožēlojamos grašus paturēt pašas vajadzībām, jo, nodots labi paēdušo priesteru rokās, tas tāpat pazudīs starp citām dārgajām naudas lādē iemestajām dāvanām. Bet Jēzus saprata, kas viņu bija vadījis. Atraitne ticēja, ka kalpošana dievnamā ir Dieva iekārtota, un viņa ļoti vēlējās darīt visu iespējamo, lai to atbalstītu. Viņa darīja, ko spēja, un viņas rīcība kļuva par pieminekli viņai uz visiem laikiem un par prieku mūžībā. Dāvanu pavadīja viņas sirds. Tās vērtību nenosaka nauda, bet mīlestība pret Dievu un interese par Viņa darbu, kas arī mudināja rīkoties.

Jēzus par trūcīgo atraitni teica, ka viņa "vairāk ir iemetusi nekā visi". Bagātie deva no savas pārpilnības, turklāt daudzi tikai tādēļ, lai ļaudis tos ievērotu un godātu. Viņu lielie dāvinājumi neatņēma tiem ērtības, pat ne greznību; tie neprasīja nekādu upuri un vērtībā nebija salīdzināmi ar atraitnes artavu.

Mūsu rīcības raksturu nosaka tās vadmotīvi, parādot to vai nu kā nekrietnu, vai morāli augsti vērtējamu. Ne lielās dāvanas, ko redz un slavē ikviens, Dievs uzskata par visvērtīgākajām. Ar prieku izpildīti mazi pienākumi, nelieli ziedojumi, kas nav domāti izrādīšanai un cilvēku acīm var likties bezvērtīgi, Dieva skatījumā bieži tiek vērtēti visaugstāk. Ticības un mīlestības pilna sirds Dievam ir vērtīgāka par visdārgāko dāvanu. Nabaga atraitne deva no savas iztikas, lai darītu to mazumiņu, ko spēja. Viņa atteicās no uztura, lai nodotu divas artavas lietai, ko mīlēja. Viņa to darīja ticībā, paļaudamās, ka Debesu Tēvs nepametīs neievērotu viņas lielo vajadzību. Tieši šis nesavtīgais gars un bērnišķā ticība ieguva Pestītāja atzinību.

Trūcīgo vidū ir daudzi, kas ilgojas pateikties Dievam par Viņa žēlastību un patiesību. Tie ļoti ilgojas būt kopā ar saviem pārtikušajiem brāļiem, atbalstot Dieva darbu. Šīs dvēseles nedrīkst noraidīt. Ļaujiet tām savas artavas noguldīt Debesu bankā! Ja tās tiek dotas no mīlestības pilnas sirds pret Dievu, tad šīs šķietami niecīgās summas kļūst par ievērojamām dāvanām, nenovērtējami lieliem ziedojumiem, kurus Dievs ar labpatiku uzlūko un svētī.

Kad Jēzus par atraitni teica, ka tā "vairāk ir iemetusi nekā visi", Viņa vārdi bija patiesi ne tikai attiecībā uz rīcības motīviem, bet arī uz pienestās dāvanas rezultātiem. Šīs "divas artavas, tas ir, viens kvadrants," Dieva mantnīcā ir ienesušas daudz vairāk naudas nekā bagātie jūdi. Mazās dāvanas ietekme ir līdzinājusies straumei, kas, sīka un niecīga sākumā, tecēdama cauri gadsimtiem, izvērsusies platumā un dziļumā. Tūkstoš veidos tā ir veicinājusi trūcīgo atbalstīšanu un Evaņģēlija izplatīšanu. Viņas pašuzupurēšanās piemērs ir ietekmējis un ierosinājis neskaitāmas sirdis visās zemēs un katrā laikmetā. Tas ir aicinājis bagātos un nabadzīgos, un viņu ziedojumi, savukārt, ir palielinājuši atraitnes dāvanas vērtību. Dieva svētība, kas pavadīja atraitnes artavu, ir darījusi to par varenu ienākuma avotu. Tā tas ir ar katru pienesto dāvanu un ar katru darbu, ko veic ar sirsnīgu vēlēšanos pagodināt Dievu. Tas saskan ar Visspēcīgā nodomiem. Šo dāvanu un darbu labo iespaidu neviens cilvēks nespēj izmērot.

Pestītājs turpināja atmaskot mācītājus un farizejus: "Vai jums, jūs aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: Ja kas zvēr pie Dieva nama, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie Dieva nama zelta, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai zelts, vai Dieva nams, kas svētī zeltu? Un: ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai dāvana, vai altāris, kas svētī dāvanu?" Priesteri Dieva prasības skaidroja saskaņā ar saviem aprobežotajiem un maldīgajiem uzskatiem. Tie atļāvās noteikt sīkas atšķirības, salīdzinot dažādus grēkus, dažiem paiedami viegli garām, bet citus, mazākus, uzskatīdami par nepiedodamiem. Tie par naudu cilvēkus atbrīvoja no viņu solījumiem. Par lielām naudas summām tie dažkārt atstāja neievērotus pat visai smagus noziegumus. Tajā pašā laikā citos gadījumos šie priesteri un rakstu mācītāji pasludināja bargu spriedumu par niecīgiem pārkāpumiem.

"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt." Šajos vārdos Kristus vēlreiz nosoda svētu pienākumu izkropļošanu. Pašu pienākumu Viņš neatceļ. Desmitās tiesas maksāšana ir Dieva iecelta, un tā tika ievērota jau no vissenākajiem laikiem. Ābrahāms, ticīgo tēvs, maksāja desmito daļu no visa, kas viņam piederēja. Arī jūdu vadītāji atzina desmitās tiesas lietderību, un tas bija pareizi. Bet tie neļāva tautai rīkoties saskaņā ar savu pārliecību par šo pienākumu. Katram gadījumam patvaļīgi bija izstrādāti savi priekšraksti. Prasības bija kļuvušas tik komplicētas, ka nebija iespējams tās īstenot. Neviens nezināja, vai viņš ir izpildījis savu pienākumu. Dieva iekārtotā sistēma bija taisnīga un saprātīga, bet priesteri un rabīni to bija pārvērtuši par apgrūtinošu nastu.

Visas Dieva pavēles ir svarīgas. Desmitās tiesas maksāšanu Kristus atzina par pienākumu, bet Viņš rādīja, ka ar to nevar attaisnot citu pienākumu neievērošanu. Farizeji ļoti akurāti deva desmito tiesu no tādiem dārzājiem kā mētrām, dillēm un ķimenēm; tas viņiem maz maksāja, bet nodrošināja precīzu un svētu ļaužu reputāciju. Tajā pašā laikā viņu nevajadzīgie ierobežojumi nomāca tautu un iznīcināja cieņu pret iekārtoto svēto sistēmu. Tie nodarbināja cilvēku prātus ar nenozīmīgām atšķirībām un novērsa uzmanību no būtiskām patiesībām. Svarīgākais bauslībā - taisnība, žēlastība un patiesība - palika novārtā. "Šo jums bija darīt," sacīja Kristus, "un to neatstāt."

Līdzīgā veidā rabīni bija sagrozījuši arī citus likumus. Ar Mozus starpniecību dotajos norādījumos bija aizliegts ēst to, kas ir nešķīsts. Nebija atļauta cūkas un citas zināmu dzīvnieku gaļas lietošana, jo ar to varētu asinīs ievadīt netīras vielas un saīsināt dzīves laiku. Bet farizeji šos ierobežojumus neatstāja tādus, kā Dievs bija noteicis. Tie aizgāja nepieļaujamās galējībās. Dažādo priekšrakstu starpā bija arī likums, ka viss lietošanai paredzētais ūdens ir jāizkāš, lai tas nesaturētu ne vismazāko kukainīti, kuru varētu uzskatīt par nešķīstu dzīvnieku. Salīdzinādams šo nenozīmīgo sīkumainību ar farizeju patieso grēku lielumu, Jēzus viņiem teica: "Jūs, aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat."

"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās ļoti jauki, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību." Kā nobalsinātas un skaisti izrotātas kapenes glabā sevī trūdošas mirstīgās atliekas, tā priesteru un rakstu mācītāju ārēji redzamā svētulība apslēpa grēku. Jēzus turpināja:

"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus, un sakāt: Ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni." Lai parādītu cieņu mirušajiem praviešiem, jūdi ļoti centīgi izgreznoja viņu kapus, bet neguva labumu no viņu mācībām un neņēma vērā viņu brīdinājumus.

Kristus dienās mirušo dusas vietām tika parādīta māņticīga godbijība un izšķiestas milzīgas naudas summas to izgreznošanai. Dieva acīs tā bija kalpošana elkiem. Ar šādu pārmērīgu mirušo godāšanu cilvēki pierādīja, ka nemīl Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Šāda elkdievība lielā mērā redzama arī mūsu dienās. Daudzi ir vainojami nevērībā pret atraitni un bāreni, slimo un nabadzīgo, bet ceļ dārgus pieminekļus mirušajiem. Šim mērķim tie bagātīgi izšķiež laiku, naudu un darbu, kamēr pienākumi pret dzīvajiem - pienākumi, kurus Kristus ir skaidri noteicis - ir padarīti par neesošiem.

Farizeji cēla un izgreznoja praviešu kapu vietas un cits citam sacīja: "Ja mēs būtu dzīvojuši savu tēvu laikos, mēs nebūtu tiem pievienojušies Dieva kalpu asins izliešanā." Bet tajā pašā laikā tie bija nolēmuši atņemt dzīvību Dieva Dēlam! Tam vajadzētu kļūt par nopietnu mācību arī mums un atvērt mūsu acis, lai mēs ieraudzītu, ka sātana spēks maldina prātu, kas novēršas no gaismas. Farizeju pēdās staigā daudzi. Tie godina tos, kas miruši savas ticības dēļ. Tie brīnās, ka jūdi savā aklumā atmetuši Kristu. "Ja mēs būtu dzīvojuši Jēzus dienās," viņi saka, "mēs ar prieku pieņemtu Viņa mācības un nekad nepievienotos tiem, kas atsakās no Pestītāja." Bet, kad paklausība Dievam prasa pašaizliedzību un pazemošanos, šie paši ļaudis apslāpē savu pārliecību un atsakās paklausīt. Tādā veidā viņi pauž to pašu Kristus nosodīto farizejiskuma garu.

Jūdi visai maz saprata, cik briesmīga būs atbildība, ja viņi atmetīs Kristu. Kopš pirmo nenoziedzīgo asiņu izliešanas brīža, kad Kains nogalināja taisno Ābelu, arvien no jauna ir atkārtojusies tā pati vēsture, tikai ar pieaugošu vainas smagumu. Visos laikmetos pravieši ir pacēluši savas balsis pret ķēniņu, vadītāju un tautas grēkiem, dzīvības briesmās paklausot Dieva gribai un sakot vārdus, ko Kungs viņiem licis. No paaudzes uz paaudzi gaismas un patiesības atraidītājiem ir sakrājies briesmīgs sods. Šo sodu arī Kristus ienaidnieki izvēlējās pār savām galvām. Priesteru un rakstu mācītāju grēks bija lielāks par jebkuras iepriekšējās paaudzes grēku. Atmezdami Pestītāju, tie uzņēmās atbildību par visu taisno izlietajām asinīm, sākot ar Ābelu un beidzot ar Kristu. Viņi gatavojās savu noziegumu kausu pārpildīt. Drīz tam kā taisnīgai atmaksai vajadzēja tikt izlietam pār viņu galvām, un tādēļ Jēzus viņus brīdināja: uzmanieties, ka pār jums nenāk "visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Cakarijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi, Es jums saku, tas viss nāks pār šo dzimumu".

Rakstu mācītāji un farizeji, kas klausījās Jēzus teikto, zināja, ka Viņa vārdi ir patiesi. Viņi zināja, kā tika nogalināts pravietis Cakarija. Kad Dieva brīdinājuma vēsts vēl atradās uz viņa lūpām, atkritušo ķēniņu sagrāba sātaniskas dusmas, un tas pavēlēja pravieti nonāvēt. Cakarijas asinis palika uz dievnama pagalma akmeņiem, un tās nevarēja nomazgāt; tās palika, lai liecinātu pret atkritušo Israēlu. Kamēr pastāvēja dievnams, tur bija arī taisno asiņu pēdas, kas brēca uz Dievu pēc atmaksas. Kad Jēzus atgādināja šos baismīgos grēkus, ļaužu pulku pārņēma šausmu drebuļi.

Raudzīdamies nākotnē, Jēzus paziņoja, ka jūdi nenožēlos savus grēkus un viņu neiecietība pret Dieva kalpiem arī nākotnē turpināsies tāpat, kā tas ir bijis līdz šim.

"Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudrus un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā, un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru." Vēl tiks notiesāti un nonāvēti Stefans, Jēkabs, kā arī daudzi citi pravieši un gudri vīri, kas pilni ticības un Svētā Gara. Roku pret Debesīm pacēlis un dievišķas gaismas apņemts, Kristus uz ļaudīm runāja kā Tiesnesis. Viņa balss, kas tik bieži bija skanējusi lēnprātīgi un aicinoši, tagad bija pārmetoša un nosodoša. Klausītāji nodrebēja. Viņa vārdu un skatiena radītais iespaids bija neizdzēšams.

Kristus nepatika bija vērsta pret liekulību un rupjajiem grēkiem, ar ko cilvēki izpostīja paši savas dvēseles, maldināja citus un apkaunoja Dievu. Maz ticamajos un maldinošajos priesteru un rakstu mācītāju prātojumos Viņš saskatīja sātanisko spēku darbību. Norādams grēku, Kristus runāja asi un nesaudzīgi, tomēr Viņa vārdos nebija jūtama atriebība. Viņš dega svētās dusmās pret tumsības lielkungu, bet nebija aizkaitināts. Arī kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar Dievu un kuram piemīt sirsnīga mīlestība un žēlastība, jutīs nepatiku pret grēku, bet nealks nonievāt tos, kas nievā viņu. Pat sastopoties ar tiem, kurus ļaunie spēki skubina atbalstīt nepatiesību, viņš saglabās mieru un pašsavaldīšanos.

Dieva Dēla sejā iezīmējās dievišķs žēlums, kad Viņš ilgi skatījās uz dievnamu un tad uz saviem klausītājiem. Dziļu sirdssāpju un rūgtu asaru apslāpētā balsī Viņš izsaucās: "Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." Tās bija šķiršanās mokas. Kristus asarās slēpās paša Dieva sirds. Tās bija Dieva pacietīgās mīlestības neizprotamās atvadas.

Kā farizeji, tā arī saduķeji bija apklusināti. Jēzus sasauca kopā savus mācekļus un gatavojās atstāt dievnamu; ne kā pretinieku uzvarēts vai piespiests aiziet, bet kā Tāds, kura darbs ir padarīts. Viņš aizgāja no cīņas kā uzvarētājs.

Daudzas sirdis rūpīgi saglabāja patiesības dārgumus, ko tajā notikumiem bagātajā dienā izteica Kristus lūpas. Tur dzima jaunas domas, bija pamodināti jauni centieni, sākās jauna vēsture. Pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās šie ļaudis stājās ierindā, lai izpildītu savu dievišķo uzdevumu ar darba lielumam atbilstošu gudrību un dedzību. Tie nesa vēsti, kas aicināja cilvēku sirdis, kliedēdama vecos māņus, kas tik ilgi bija kropļojuši dzīvi tūkstošiem ļaužu. Viņu liecības priekšā cilvēku teorijas un lozoja kļuva par tukšiem izdomājumiem. Pestītāja vārdi atstāja varenu iespaidu uz pārsteigto un bijības pārņemto ļaužu pūli Jeruzālemes dievnamā.

Bet Israēls kā tauta jau bija šķīries no Dieva. Eļļas koka īstie zari bija nolauzti. Pēdējo reizi raudzīdamies dievnama iekšpusē, Jēzus svinīgi un skumji sacīja: "Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: Jūs Mani no šī laika neredzēsit, iekams jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" Līdz šim Viņš dievnamu bija saucis par sava Tēva namu, bet nu, Dieva Dēlam izejot no šiem mūriem, arī Dieva klātbūtne uz visiem laikiem tika atņemta no Viņa godam celtā nama. Turpmāk tā ceremonijas būs bez nozīmes, bet upuru pienešana kļūs par izsmieklu.

68. Ārējā pagalmā

Jāņa 12:20-43

[621] "Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum."

Tobrīd izskatījās, ka Kristus darbs ir nežēlīgi izpostīts. Viņš gan bija uzvarējis strīdos ar priesteriem un farizejiem, tomēr bija skaidrs, ka tie Viņu nekad nepieņems par Mesiju. Bija pienākusi galīgā izšķiršanās. Mācekļiem situācija šķita bezcerīga. Bet Kristus tuvojās sava darba piepildījumam. Drīz vajadzēja norisināties lielajam notikumam, kam būs nozīme ne tikai jūdu tautā, bet arī visā pasaulē. Kad Kristus dzirdēja sirsnīgo lūgumu: "Mēs gribam Jēzu redzēt", kurā atbalsojās alkstošās pasaules kliedziens, Viņa seja kļuva gaiša, un Viņš sacīja: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls tiek pagodināts." Grieķu lūgumā Viņš saskatīja sava lielā upura panākumu ķīlu.

Šie cilvēki nāca no rietumiem, lai meklētu Pestītāju Viņa dzīves noslēgumā, tāpat kā sākumā bija nākuši gudrie no Austrumiem. Kristus dzimšanas laikā jūdu tauta bija tā aizņemta ar saviem godkārīgajiem plāniem, ka nemaz nezināja par Viņa ierašanos. Tikai gudrie no pagānu zemes atnāca pie silītes ar dāvanām, lai pielūgtu Pestītāju. Tāpat tagad šie grieķi, pārstāvēdami pasaules tautas, ciltis un valodas, nāca, lai sastaptu Jēzu. Līdzīgā veidā Pestītāja krusts saistīs pie sevis visu zemju un laikmetu ļaudis. Tā "daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā." (Mat. 8:11)

Grieķi bija dzirdējuši par Kristus triumfālo iejāšanu Jeruzālemē. Daži iedomājās un pat izplatīja ziņas, ka Viņš ir padzinis priesterus un rakstu mācītājus no dievnama un ieņēmis Dāvida troni, lai valdītu kā Israēla ķēniņš. Grieķi gribēja zināt patiesību par Viņa sūtību, tādēļ vaicāja: "Mēs gribam Jēzu redzēt." Viņu vēlēšanās piepildījās. Kad Jēzum pateica šo lūgumu, Viņš atradās tajā tempļa daļā, kurā drīkstēja ieiet vienīgi jūdi, bet Viņš iznāca pie grieķiem ārējā pagalmā un sarunājās ar viņiem.

Bija pienākusi Kristus pagodināšanas stunda. Viņš jau stāvēja krusta ēnā, un grieķu lūgums liecināja, ka upuris, kuru Viņš gatavojās pienest, atvedīs pie Dieva daudz dēlu un meitu. Jēzus zināja, ka grieķi drīz Viņu ieraudzīs tādā stāvoklī, kāds tiem pat sapņos nebija rādījies. Tie redzēs, ka Viņš tiek pielīdzināts laupītājam un slepkavam Barabam, kuru izvēlēsies atbrīvošanai Dieva Dēla vietā. Tie dzirdēs, ka priesteru un rakstu mācītāju sakūdītā tauta izkliedz šo prasību. Uz jautājumu: "Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?" skanēs atbilde: "Sit Viņu krustā!" (Mat. 27:22) Pienesdams salīdzinošo upuri par cilvēku grēkiem, Kristus zināja, ka Viņa valstība kļūs pilnīga un aptvers visu pasauli. Viņš darbosies kā Atjaunotājs, un Viņa Gars uzvarēs. Uz mirkli Viņš ieskatījās nākotnē un dzirdēja balsis visās pasaules daļās sludinām: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) Šajos svešiniekos Viņš redzēja garantiju lielajai pļaujai, kad šķīrējsiena starp jūdiem un pagāniem būs noārdīta un visas tautas, ciltis un valodas dzirdēs pestīšanas vēsti. Priekšnojautas par to, kā arī Viņa cerību piepildījums izteikts vārdos: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts." Bet veidu, kādā jānotiek pagodināšanai, Kristus nekad nav aizmirsis. Pēc Viņa drīzās nāves tiks sapulcinātas pagānu tautas. Pasaule var tikt atpestīta tikai caur Viņa nāvi. Kā kviešu graudam Cilvēka Dēlam ir jātiek iemestam zemē, jāmirst, jātiek apraktam un atkal jākļūst dzīvam.

Lai mācekļi spētu saprast, Kristus savu nākotni ilustrēja ar dabas norisēm. Viņa misijas panākumi bija sasniedzami tikai caur nāvi. "Patiesi, patiesi Es jums saku," Viņš uzsvēra, "ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu." Kad kviešu grauds iekrīt zemē un mirst, tas uzdīgst un nes augļus. Tādā veidā Kristus ar savu nāvi iegūst augļus Dieva valstībai. Saskaņā ar augu valsts likumiem, Viņa nāves rezultāts ir dzīvība.

Zemkopjiem, kas apstrādā zemi, šī līdzība ir labi saprotama. Gadu no gada cilvēks savu graudu krājumu saglabā, šķietami aizsviezdams prom tā labāko daļu, kas uz laiku jānoglabā tīrumā Kunga apsardzībā. Tad parādīsies stiebrs, vārpa un vēlāk arī graudi vārpā. Bet šī attīstība nevar notikt, ja grauds netiek noslēpts, aprakts un šķietami zaudēts.

Zemē apraktā sēkla nes graudus, kas savukārt atkal tiek iesēti. Tā vairojas raža. Arī Kristus nāve pie Golgātas krusta nesīs augļus mūžīgai dzīvībai. Pārdomas par šo upuri būs godība tiem, kas kā upura augļi dzīvos mūžīgi.

Tas kviešu grauds, kas dzīvību patur pats sev, nevar nest augļus. Tas paliek viens. Ja Kristus to būtu gribējis, Viņš varētu sevi pasargāt no nāves, bet, to darot, Viņš paliktu viens. Viņš nevarētu Dievam pievest ne dēlus, ne meitas. Tikai, ziedodams savu dzīvību, Pestītājs varēja dot dzīvību cilvēcei. Tikai, iekrītot zemē, lai nomirtu, Viņš varēja kļūt par sēklu tā neskaitāmā pulka milzīgajai pļaujai, kas no katras tautas, cilts un valodas tiks izglābti Dievam.

Ar šo patiesību Kristus saista pašuzupurēšanās mācību, kas jāmācās visiem: "Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei." Visiem, kas kā Kristus darbinieki grib nest augļus, vispirms ir jāiekrīt zemē un jāmirst. Viņu dzīvei jātiek iemestai pasaules vajadzību vagā. Patmīlībai un savtībai ir jāpazūd. Pašuzupurēšanās likums ir pašsaglabāšanās likums. Zemkopis graudus saglabā, tos izsējot. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Dzīvot nozīmē dot. Dzīve, kas tiks izglābta, ir tāda dzīve, kas tiek labprātīgi atdota kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Tie, kas Kristus dēļ upurē savu dzīvi šinī pasaulē, to paturēs mūžībā.

Savām vajadzībām patērētā dzīve līdzinās graudam, ko apēd. Tas pazūd, nevis vairojas. Cilvēks var sakrāt daudzko tikai sev, viņš var dzīvot, domāt un iecerēt sev, tomēr dzīve paiet, un viņam nekā nav. Kalpošana sev ir sevis iznīcināšana.

"Ja kāds Man grib kalpot," sacīja Jēzus, "tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā." Visi, kas ar Jēzu nesuši upura krustu, dalīsies ar Pestītāju Viņa godībā. Kristus prieks pazemojumos un ciešanās bija tas, ka mācekļi tiks pagodināti kopā ar Viņu. Tie būs Viņa pašuzupurēšanās augļi. Kristus rakstura un Gara izpausme tajos ir Viņa atalgojums un būs prieks visā mūžībā. Šajā priekā tie dalīsies ar Viņu, jo viņu pūliņu un upuru augļi būs redzami citu cilvēku sirdīs un dzīvē. Tie ir Kristus darbabiedri, un Tēvs tos pagodinās tāpat, kā Viņš pagodina savu Dēlu.

Grieķu domas par nejūdu tautu sapulcināšanu atgādināja Jēzum visu Viņa misiju. Viņa skatam garām slīdēja pestīšanas darbs no tā brīža, kad šis plāns Debesīs tika izstrādāts, līdz pat nāvei, kas tagad jau bija tik tuvu. Šķita, ka Dieva Dēlu apņēma noslēpumains mākonis, kura tumsu izjuta visi Viņa tuvumā esošie. Jēzus sēdēja, nogrimis pārdomās. Beidzot klusumu pārtrauca Viņa skumjā balss: "Tagad Mana dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas?" Kristus jau priekšlaikus dzēra rūgto kausu. Viņa cilvēciskajai dabai lika sarauties doma par atmešanas stundu, kad liksies, ka Viņu būs atstājis pat Dievs, kad visi Viņu uzskatīs par sodītu un Dieva sasistu. Viņam lika sarauties tas, ka notiekošo redzēs visi, tas, ka pret Viņu izturēsies kā pret visļaunāko noziedznieku, un tas, ka Viņu gaida apkaunojoša un negoda pilna nāve. Priekšnojauta par cīņu ar tumsības spēkiem, apziņa par šausmīgo cilvēces grēku nastu un Dieva dusmas grēka dēļ lika Jēzus garam justies nespēcīgam, un Viņa seju pārklāja nāves bālums.

Tad dievišķā spēkā Viņš padevās Tēva prātam. "Bet tāpēc jau," Viņš sacīja, "šai stundā esmu nācis." "Tēvs, pagodini savu vārdu!" Vienīgi ar Jēzus Kristus nāvi varēja satriekt sātana valstību. Tikai tā varēja atbrīvot cilvēku un pagodināt Dievu. Jēzus piekrita ciešanām, Viņš piekrita upurim. Debesu Valdnieks bija ar mieru ciest kā Grēku Nesējs. Viņš sacīja: "Tēvs, pagodini savu vārdu!" Kad Kristus izteica šos vārdus, nāca atbilde no padebeša, kas atradās virs Viņa galvas: "Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!" Visa Kristus dzīve no silītes līdz tam brīdim, kad šie vārdi atskanēja, bija pagodinājusi Dievu, un arī gaidāmajā pārbaudījumā Viņa dievišķi cilvēciskajām ciešanām tiešām bija jāpagodina Tēva vārds.

Atskanot balsij, no padebeša izšāvās gaisma un apņēma Kristu, it kā Mūžīgā Spēka rokas apskautu Viņu līdzīgi ugunīgai sienai. Izbailēs un pārsteigumā ļaudis vēroja šo skatu. Neviens neuzdrošinājās runāt. Klusu ciešot un ar aizturētu elpu tie visi stāvēja, skatus pievērsuši Jēzum. Kad Tēva liecība bija izskanējusi, mākonis pacēlās un izklīda debesīs. Uz laiku bija beigusies redzamā saikne starp Tēvu un Dēlu.

"Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: "Eņģelis ar Viņu ir runājis." " Bet grieķi, kas pēc Viņa bija vaicājuši, redzēja padebesi, dzirdēja balsi, saprata tās nozīmi un tiešām atzina Kristu; tiem Viņš bija atklāts kā Dieva Sūtītais.

Dieva balss bija dzirdama Jēzus kristību brīdī, Viņa atklātās darbības sākumā un vēlreiz Apskaidrošanas kalnā. Tagad, kalpošanas darba nobeigumā, tā skanēja trešo reizi, sevišķos apstākļos un lielāka ļaužu pulka klātbūtnē. Jēzus tikko bija izteicis visnopietnāko patiesību par jūdu stāvokli. Viņš bija izteicis savu pēdējo aicinājumu un pasludinājis viņu likteni. Dievs vēlreiz uzlika zīmogu sava Dēla sūtībai; Dievs atzina To, ko Israēls noraidīja: "Nevis Manis dēļ šī balss skanējusi," sacīja Jēzus, "bet jūsu dēļ." Tas bija galīgais Viņa sūtības pierādījums, zīme no Tēva, ka Jēzus runāja patiesību un bija Dieva Dēls.

"Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda," turpināja Kristus, " "šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis." Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt." Tā ir pasaules krīze. Ja Es kļūšu par grēku salīdzinātāju, pasaule tiks apgaismota. Tiks lauzta sātana vara pār cilvēku dvēselēm. Cilvēcē tiks atjaunota izpostītā Dieva līdzība, un ticīgo svēto cilts beidzot iemantos Debesu mājas. Tāds būs Kristus nāves nopelns. Pestītājs nogrimst pārdomās par Viņam parādīto triumfa ainu. Arī krustu - smago, kaunpilno krustu - ar visām tā šausmām Viņš redz atmirdzam godībā.

Bet cilvēces pestīšanas darbs nav vienīgais, ko paveic krusts. Tas atklāj Dieva mīlestību visam plašajam Visumam. Šīs pasaules valdnieks tiek izdzīts ārā. Ir atspēkotas sātana apsūdzības pret Dievu. Viņa pārmetumi pret Debesīm ir izkliedēti uz mūžīgiem laikiem. Pestītājs velk pie sevis gan eņģeļus, gan cilvēkus. Viņš ir teicis: "Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis."

Kristum runājot šos vārdus, ap Viņu bija daudz ļaužu, un kāds sacīja: "Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?" Tad Jēzus viņiem sacīja: "Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!"

"Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam." Kādreiz tie Pestītājam bija jautājuši: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam?" (Jāņa 6:30) Bija dotas neskaitāmas zīmes, bet tie bija aizvēruši savas acis un apcietinājuši savas sirdis. Tagad, kad Tēvs pats runāja un vairs nevarēja prasīt vēl kādu zīmi, tie tāpat atteicās ticēt.

"Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes." Gods cilvēku priekšā tiem nozīmēja vairāk nekā Dieva atzinība. Lai izsargātos no pārmetumiem un nievām, tie aizliedza Kristu un atraidīja mūžīgās dzīvības piedāvājumu. Cik daudzi visos turpmākajos gadsimtos izturējušies tieši tāpat! Uz visiem tiem attiecas Pestītāja brīdinājuma vārdi: "Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs." "Kas Mani nievā," sacīja Jēzus, "un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā." (Jāņa 12:48)

Vai tiem, kas nezina savu piemeklējumu laiku! Lēni un ar nožēlu Kristus uz visiem laikiem atstāja tempļa pagalmus.

69. Eļļas kalnā

Mat. 24; Marka 13; Lūk. 21:5-38

[627] Priesteru un rakstu mācītāju sirdis pildīja ar šausmām Kristus vārdi: "Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā". (Mat. 23:38) Tie gan centās izlikties vienaldzīgi, bet atkal un atkal viņu prātus nodarbināja domas par šo vārdu svarīgumu un nozīmi. Likās, ka tos biedēja neredzamas briesmas. Vai tas varētu būt, ka krāšņais templis - visas tautas gods un lepnums - drīz kļūs par drupu kaudzi? Nelaimes priekšnojauta bija skārusi arī mācekļus, tāpēc tie noraizējušies gaidīja kādu paskaidrojumu no Jēzus. Iznākot reizē ar Viņu no dievnama, tie Kristus uzmanību pievērsa šīs celtnes stiprumam un skaistumam. Dievnama akmeņi bija no vislabākā marmora, pilnīgi balti un daži no tiem - neiedomājami lieli. Daļa mūra jau bija izturējusi Nebukadnēcara armijas aplenkumu. Teicami uzmūrēts, tas izskatījās kā viens vesels akmeņlauztuvēs izlauzts akmens. Mācekļi nevarēja saprast, kā šīs varenās sienas varētu sagraut.

Kad Kristus uzmanība tika pievērsta dievnama krāšņumam, kādas gan bija šīs vārdos neizteiktās domas, kas aizkustināja ļaužu atraidīto Cilvēku! Skats Viņa priekšā tiešām bija brīnišķīgs, bet Jēzus noskumis it kā sacīja: "Es visu to redzu. Celtne ir brīnišķīga. Jūs rādāt uz šīm sienām kā uz nesagraujamām. Bet uzklausiet Manus vārdus: "Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs."

Šos vārdus Kristus izteica liela ļaužu pulka klātbūtnē, bet, kad Viņš viens sēdēja Eļļas kalnā, pienāca Pēteris, Jānis, Jēkabs un Andrejs. "Saki mums," tie vaicāja, "kad šīs lietas notiks un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?" Jēzus mācekļiem neatbildēja, šķirdams Jeruzālemes izpostīšanu no savas atnākšanas lielās dienas. Viņš šo abu notikumu aprakstu apvienoja. Ja Kungs mācekļiem nākotnes notikumus būtu atklājis tā, kā Viņš pats tos redzēja, tie nebūtu izturējuši šo skatu. Žēlastībā pret tiem Viņš it kā apvienoja stāstījumu par abām lielajām krīzēm, dodams mācekļiem iespēju pašiem noskaidrot īsto nozīmi. Kad Kristus runāja par Jeruzālemes izpostīšanu, Viņa pravietiskie vārdi sniedzās tālāk par šo notikumu līdz pat briesmīgajām uguns liesmām tajā dienā, kad Kungs celsies no savas vietas sodīt pasauli par tās grēkiem, kad zeme vairs neapslēps asinis un neapsegs savus nokautos. Visa šī saruna nenotika tikai mācekļu dēļ vien, bet arī to dēļ, kas dzīvos šīs pasaules vēstures beigu cēlienā.

Pievērsdamies mācekļiem, Kristus sacīja: "Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ! Jo tad daudzi nāks Manā vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un tie pievils daudzus." Parādīsies daudz viltus mesiju, teikdami, ka dara brīnumus, un pasludinādami, ka pienācis jūdu nācijas atbrīvošanas laiks. Tie daudzus pievils. Kristus vārdi piepildījās. Kopš Viņa nāves līdz Jeruzālemes aplenkšanai parādījās daudz viltus mesiju. Bet šis brīdinājums ir dots arī mums, kas dzīvojam pasaulē šinī laikā. Tā pati krāpšana, kas notika pirms Jeruzālemes izpostīšanas, ir notikusi visos laikos un tā vēl atkārtosies.

"Bet jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā, nebīstieties, jo tam jānotiek; bet tas vēl nav gals." Pirms Jeruzālemes izpostīšanas cilvēki cīnījās par varu. Noslepkavoja imperatorus. Nogalināja tos, kuri, pēc viņu domām, atradās tuvu tronim. Notika kari, un skanēja valodas par kariem. "Tam jānotiek," sacīja Kristus, "bet tas vēl nav gals [jūdu tautai kā nācijai]", "jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīces dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums." Kristus sacīja, ka, redzēdami šīs zīmes, rabīni pasludinās, ka tas ir sods tautām, kas turējušas verdzībā Viņa izredzētos ļaudis. Tie sludinās, ka tās ir Mesijas atnākšanas zīmes. Neļaujieties pievilties! Tas ir Viņa sodības iesākums. Tauta ir raudzījusies tikai uz sevi. Tā nav nožēlojusi un atgriezusies, lai tiktu dziedināta. Zīmes, kuras tie attēlo kā priekšvēstnešus savai atbrīvošanai no verdzības, ir viņu bojāejas zīmes.

"Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana vārda dēļ. Un tad daudzi apgrēcināsies un cits citu nodos, un viens otru nīdīs." Kristieši to visu ir piedzīvojuši. Tēvi un mātes nodeva savus bērnus. Bērni nodeva vecākus. Draugi nodeva tiesai savus draugus. Vajātāji īstenoja savus nodomus, nonāvējot Stefanu, Jēkabu un citus kristiešus.

Ar savu kalpu starpniecību Dievs deva jūdu tautai pēdējo izdevību atgriezties. Viņš sevi atklāja ar lieciniekiem, kad viņi tika apcietināti, tiesāti un atradās ieslodzījumā. Tomēr viņu tiesneši tiem pasludināja nāves spriedumu. Pasaule nebija šo cilvēku vērta, un, nonāvēdami tos, jūdi no jauna sita krustā Dieva Dēlu. Tas atkārtosies. Varas iestādes izdos likumus, lai ierobežotu reliģisko brīvību. Tās piesavināsies tiesības, kas pieder vienīgi Dievam. Tās iedomāsies, ka var apspiest sirdsapziņu, pār kuru vajadzētu valdīt tikai Dievam. Jau tagad tam tiek likti pamati, un šo darbu tās turpinās tik ilgi, līdz aizsniegs robežu, kuru vairs nespēs pāriet. Dievs iejauksies savu uzticīgo, baušļus ievērojošo ļaužu dēļ.

Katrā vajāšanu reizē šo notikumu liecinieki izšķiras par vai pret Kristu. Tie, kas izrāda līdzjūtību netaisni notiesātajiem, ar to apliecina savu nostāšanos Kristus pusē. Citi jūtas aizskarti, tāpēc ka patiesības principi asi nosoda viņu rīcību. Daudzi klūp un krīt, atkāpdamies no ticības, kuru kādreiz aizstāvēja. Tie, kas pārbaudījumu brīdī atkāpjas, lai pasargātu sevi, sniedz nepatiesas liecības un var nodot savus brāļus. Kristus mūs ir brīdinājis, lai mēs nebrīnītos par nežēlīgo un cietsirdīgo rīcību, kas raksturīga ļaudīm, kuri noraida gaismu.

Jēzus saviem mācekļiem deva zīmi par gaidāmo Jeruzālemes bojāeju, un Viņš arī sniedza padomu, kā izglābties: "Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā. Jo tās ir atriebšanas dienas, lai piepildās viss, kas ir rakstīts." Šo brīdinājumu vajadzēja ievērot četrdesmit gadus vēlāk, kad notika Jeruzālemes izpostīšana. Kristieši brīdinājumam paklausīja un, pilsētai krītot, neviens no viņiem neaizgāja bojā.

"Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai svētajā dienā," sacīja Kristus. Tas, kurš reiz sabatu iecēla, neatmeta to un nepienagloja pie krusta. Ar Viņa nāvi sabats nezaudēja savu likumīgo spēku. Četrdesmit gadus pēc krustā sišanas to joprojām vajadzēja turēt svētu. Četrdesmit gadus mācekļiem vajadzēja lūgt, lai viņu bēgšana nenotiek sabatā.

No Jeruzālemes izpostīšanas ainām Kristus ātri pievērsās lielākam notikumam, pēdējam loceklim šīs pasaules vēstures ķēdē -Dieva Dēla nākšanai spēkā un godībā. Starp šiem diviem notikumiem Kristus skatienam pretī vērās garie tumsas gadsimti, kas Viņa draudzei iezīmēti ar asinīm, asarām un mokām. Šīs ainas Viņa mācekļi tobrīd nespēja izturēt, tādēļ Jēzus tās tikai īsi pieminēja. "Tad būs tādas lielas bēdas," Viņš sacīja, "kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas." Vairāk nekā tūkstoš gadus pār Kristus sekotājiem vajadzēja nākt tādām vajāšanām, kādas pasaule vēl nekad nebija piedzīvojusi. Miljoniem Viņa uzticīgo liecinieku tika nonāvēti. Ja Dievs savu roku nebūtu izstiepis, lai pasargātu savus ļaudis, bojā aizietu visi. "Bet izredzēto dēļ," Viņš sacīja, "šīs dienas tiks saīsinātas."

Tad ar nepārprotamiem vārdiem Kungs runāja par savu otro nākšanu un brīdināja par briesmām, kas gaidāmas pirms Viņa ierašanās. "Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus vai tur, tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, Viņš ir tuksnesī, tad neizejiet ārā; redzi, Viņš ir kambarī, tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." (Mat. 24:23-27) Kā vienu no Jeruzālemes bojāejas zīmēm Kristus bija minējis šo: "Daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils." Viltus pravieši cēlās, pievildami tautu un izvezdami lielus pulkus tuksnesī. Brīnumdari un burvji, kas apgalvoja, ka viņiem piemīt sevišķs spēks, aizveda ļaudis sev līdzi kalnu vientulībā. Bet šis pravietojums attiecas arī uz pēdējām dienām. Tā ir arī Kristus otrās atnākšanas laika zīme. Tieši tagad viltus kristi un viltus pravieši rāda zīmes un brīnumus, lai maldinātu Viņa mācekļus. Vai mēs nedzirdam saucienu: "Redzi, Viņš ir tuksnesī!" Vai tūkstoši nav gājuši tuksnesī cerībā atrast Kristu? Vai no tūkstošiem sanāksmju, kurās cilvēki apgalvo, ka viņi uztur sakarus ar mirušo gariem, nav dzirdams sauciens: "Redzi, Viņš ir kambaros!" Spiritisti izvirza tieši šo apgalvojumu. Bet ko saka Kristus? "Neticiet! Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana."

Pestītājs ir devis savas atnākšanas laika zīmes, vēl vairāk, Viņš ir noteicis laiku, kad jāparādās pirmajai no šīm zīmēm. "Bet tūdaļ pēc šī laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos savu spīdumu, zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi kustēsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Dieva Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram."

Kristus darīja zināmu, ka lielo pāvestības vajāšanu beigās saule aptumšosies un mēness nedos savu gaismu. Pēc tam no debesīm kritīs zvaigznes. Viņš turpināja: "Mācieties līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs, kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu priekš durvīm."

Kristus atklāja savas atnākšanas zīmes. Viņš norādīja, ka mēs varam zināt, kad Viņš jau ir pie durvīm. Viņš runāja par tiem, kas redzēs šīs zīmes: "Šī cilts nezudīs, iekams tas viss notiek." Šīs zīmes ir notikušas. Tātad mēs varam būt droši, ka Kunga nākšana ir visai tuvu. "Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs."

Kristus nāks padebešos ar lielu godību. Viņu pavadīs neskaitāms pulks spožu eņģeļu. Viņš atnāks uzmodināt mirušos un pārvērst dzīvos svētos no godības godībā. Jēzus nāks, lai pagodinātu un ņemtu pie sevis tos, kas būs Viņu mīlējuši un ievērojuši Viņa baušļus. Viņš nav aizmirsis nedz viņus, nedz savu solījumu. Atkal tiks atjaunotas ģimenes saites. Domājot par saviem mirušajiem, mēs varam cerēt uz to rītu, kad atskanēs Dieva bazūne un "mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti." (1. Kor. 15:52) Vēl mazliet, un Viņš noslaucīs asaras no mūsu acīm. Vēl mazliet, un mēs skatīsim Ķēniņu Viņa skaistumā. Vēl mazliet, un Viņš mūs "nostādīs nevainīgus un līksmus savas godības priekšā." (Jūd. 24) Tādēļ, runājot par savas atnākšanas zīmēm, Viņš vēl piebilda: "Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas."

Bet savas atnākšanas dienu un stundu Kristus nav atklājis. Jēzus skaidri pasacīja mācekļiem, ka Viņš pats nevar darīt zināmu savas otrās atnākšanas dienu vai stundu. Ja Pestītājs to varētu atklāt, kāpēc tad vajadzēja viņus mudināt nekad nepārtraukt gaidīt? Ir ļaudis, kas apgalvo, ka zina mūsu Kunga atnākšanas tiešo laiku. Tie ļoti pārliecinoši nosaka nākotni. Bet Kungs viņus ir brīdinājis nepieskarties aizliegtām robežām. Cilvēka Dēla otrās nākšanas noteiktā stunda ir Dieva noslēpums.

Kristus turpināja, pievērsdams uzmanību apstākļiem, kādi valdīs pasaulē, Viņam atnākot: "Kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo tā kā tajās dienās pirms ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." Kristus te mūsu skatam nepaver nekādu tūkstošgadu laikmetu; tūkstoš gadus, kuros visi varētu sagatavoties mūžībai. Viņš saka, ka tāpat, kā tas bija Noas dienās, būs arī tad, kad nāks Cilvēka Dēls.

Kā bija Noas dienās? "Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu." (1. Moz. 6:5) Pirmsplūdu pasaules iedzīvotāji novērsās no Jehovas, atteikdamies darīt Viņa svēto prātu. Tie sekoja savām nesvētajām iedomām un izkropļotajām tieksmēm. Viņi tika iznīcināti sava ļaunuma dēļ. Šodien pasaule iet pa to pašu ceļu. Tai nepiemīt nekādas atzinības vērtas tūkstošgadu miera valstības zīmes. Dieva bauslības pārkāpēji piepilda zemi ar ļaunumu. Viņu derības, zirgu skriešanās sacīkstes, azarta spēles, izlaidība, iekāres pilnie ieradumi un nevaldāmās kaislības strauji pārpilda pasauli ar vardarbību.

Pravietojumā par Jeruzālemes izpostīšanu Kristus sacīja: "Tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs. Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Un šis valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals." Šis pravietojums noteikti piepildīsies. Šī paaudze ir to seno dienu lielās patvaļas kopija. Tāpat ir ar pareģojumu par Evaņģēlija pasludināšanu. Pirms Jeruzālemes izpostīšanas apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstīja un apliecināja, ka Evaņģēlijs "ir sludināts visai radībai zem debesīm." (Kol. 1:23) Arī tagad, pirms Cilvēka Dēla nākšanas, mūžīgajam Evaņģēlijam ir jātiek pasludinātam "visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām". (Atkl. 14:6,14) Dievs "ir nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās". (Ap. d. 17:31) Kristus mums paskaidro, kad šī diena tiks pieteikta. Viņš nesaka, ka visa pasaule tiks atgriezta, bet, ka "valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals". Tātad ar Evaņģēlija pasludināšanu mums ir iespējams paātrināt Kunga atnākšanu. Mūsu pienākums ir nevien gaidīt, bet arī "pasteidzināt Dieva dienas atnākšanu." (2. Pēt. 3:12) Ja Kristus draudze būtu paveikusi Kunga uzdoto darbu, tad visa pasaule jau tagad būtu brīdināta, un Kungs Jēzus ar spēku un lielu godību jau būtu atnācis uz mūsu zemi.

Pasludinājis savas atnākšanas zīmes, Kristus teica: "Kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu pie durvīm." "Pielūkojiet, esiet modrīgi!" Dievs cilvēkus vienmēr ir brīdinājis par gaidāmo sodu. Tie, kas ticēja viņu dzīves laikā dotajai Dieva vēstij un rīkojās saskaņā ar savu ticību, paklausīdami Viņa brīdinājumiem, izbēga no soda, kas nāca pār nepaklausīgajiem un neticīgajiem. Kungs sacīja Noam: "Ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī." Noa paklausīja un tika izglābts. Vēsts sasniedza Latu: "Celsimies, iesim no šīs vietas prom, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt." (1. Moz. 7:1; 19:14) Lats uzticēja sevi Debesu vēstnešu apsardzībai un tika izglābts. Arī Kristus mācekļi saņēma brīdinājumu par Jeruzālemes izpostīšanu. Tie, kas ievēroja gaidāmās izpostīšanas zīmes un bēga no pilsētas, izglābās no bojāejas. Arī mēs tiekam brīdināti par Kristus otro nākšanu un bojāeju, kas nāks pār pasauli. Tie, kas brīdinājumu ievēros, tiks izglābti.

Tā kā mēs nezinām precīzu Viņa atnākšanas stundu, mums ir pavēlēts būt nomodā. "Svētīgi tie kalpi, kurus Kungs pārnākot atrod nomodā." (Lūk. 12:37) Tie, kas gaida Kunga atgriešanos, to nedara kūtrā bezdarbībā. Kristus atnākšanas gaidīšana liek cilvēkam bīties Viņu un Viņa sodu par grēkiem. Tai jāliek mums skaidri saprast, cik liels grēks ir atraidīt Viņa žēlastības piedāvājumu. Tie, kas gaida Kungu, šķīsta savas dvēseles, paklausot patiesībai. Tie apvieno modru gaidīšanu ar čaklu darbu. Apzinoties, ka Kungs jau ir pie durvīm, viņos mostas dedzīga vēlēšanās sadarboties ar Debesu būtnēm dvēseļu glābšanas darbā. Viņi ir uzticīgie un gudrie kalpi, kas īstajā "laikā" dod Kunga saimei "piederīgo barību". (Lūk. 12:42) Viņi sludina savam laikam atbilstošo patiesību. Kā Ēnohs, Noa, Ābrahāms un Mozus nesa vēsti savai paaudzei, tā Kristus kalpi tagad nes īpašu brīdinājumu savai paaudzei.

Bet Kristus runāja arī par kādu citu šķiru: "Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, un iesāks sist savus darba biedrus un rīt, un plītēt ar plītniekiem, tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida."

Ļaunais kalps savā sirdī saka: "Mans Kungs kavējas nākt." Viņš nesaka, ka Kristus nemaz nenāks. Viņš neizsmej domu par Kristus otro nākšanu. Bet savā sirdī, ar saviem vārdiem un rīcību viņš ziņo, ka Kunga nākšana kavējas. Viņš laupa citiem pārliecību, ka Kungs nāks drīz. Viņa ietekme mudina ļaudis pašpaļāvīgi un vieglprātīgi vilcināties. Tie nocietinās pasaulīgumā un snaudā. Prātu pārņem ļaunas domas un šīs zemes kaislības. Ļaunais kalps ēd un dzer ar plītniekiem, pievienojas pasaulei izpriecu kārē. Viņš sit savus darbabiedrus, apsūdzēdams un notiesādams tos par viņu uzticību savam Kungam. Viņš pazūd pasaules pūlī. Tā ir briesmīga asimilācija, jo līdz ar pasauli viņš nonāk ļaunuma gūstā. "Šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kur viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks, un tam dos algu ar liekuļiem."

"Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3) Kristus atnākšana pārsteigs viltus mācītājus, kas sludina: "Miers un drošība." Tāpat kā priesteri un mācītāji pirms Jeruzālemes izpostīšanas, tie cer, ka draudzē varēs baudīt šīs zemes labklājību un godību. Tieši tā tie izskaidro laika zīmes. Bet ko saka Svētā Gara iedvesmotais Vārds? "Tad pēkšņi pār viņiem nāks posts." (1. Tes. 5:3) Pār visiem, kas dzīvo uz šīs zemes, pār visiem, kas šo pasauli dara par savām mājām, Dieva diena nāks kā slazda valgs. Tā tiem uzbruks tik negaidīti kā zaglis.

Pasaule, pilna trokšņa un bezdievīgu izpriecu, ir iesnaudusies un guļ mierīgā drošībā. Cilvēki Kunga atnākšanu atliek uz tālu nākotni. Tie smejas par brīdinājumiem. Atskan iedomīga lielīšanās: "Viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma." "Rītā lai ir kā šodien, papilnam, jo vairāk, jo labāk." (2. Pēt. 3:4; Jes. 56:12*) Mēs vēl dziļāk ieslīgsim mīlestībā uz izpriecām. Bet Kristus saka: "Redzi, Es nāku kā zaglis!" (Atkl. 16:15) Tajā pašā laikā, kad pasaule ar izsmieklu jautā: "Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?", piepildās zīmes. Kamēr tie sauc: "Miers un drošība!", tuvojas pēkšņa iznīcināšana. Kad zaimotājs un patiesības atraidītājs ir kļuvis pašpaļāvīgs, kad, neievērojot nekādus principus, turpinās dažādos peļņas gūšanas veidos radušās veiklības izmantošana, kad pētnieks dedzīgi meklē atziņas visur citur, izņemot Bībeli, tad Kristus nāk kā zaglis.

Pasaulē viss ir satraukuma stāvoklī. Laika zīmes vēsta ļaunu. Nākotnes notikumi jau met savu ēnu. Dieva Gars atkāpjas no zemes, jūrā un uz sauszemes nelaime seko nelaimei. Notiek vētras, zemestrīces un ugunsgrēki, plūdi un visāda veida slepkavības. Kas spēj ieskatīties nākotnē? Kur ir drošība? Garantijas nav nevienā lietā, kas saistīta ar šo zemi un visu cilvēcisko. Ļaudis ātri kārtojas ierindā zem pašu izraudzīta karoga. Viņi satraukti gaida un vēro savu vadoņu darbības attīstību. Ir arī tādi, kas gaida, vēro un strādā par godu mūsu Kunga atnākšanai. Cita ļaužu daļa stājas ierindā pirmā lielā atkritēja vadībā. Daži ar sirdi un dvēseli tic, ka mums ir elle, no kuras jāizbēg, un Debesis, kuras jāiegūst.

Krīze piezogas pakāpeniski. Pie debesīm spīd saule, ejot savu parasto ceļu, un debesis vēl aizvien izteic Dieva godu. Cilvēki arvien ēd un dzer, dēsta un ceļ, precas un noslēdz laulības. Tirgotāji arvien pērk un pārdod. Cilvēki cīnās savā starpā, sacenzdamies par visaugstākajām vietām. Izpriecu mīļotāji arvien pulcējas teātros, zirgu skriešanās sacīkstēs un spēļu ellēs. Valda vislielākais uzbudinājums, bet pārbaudes stunda ātri tuvojas nobeigumam, un ikviena lieta drīz būs izšķirta uz mūžību. Sātans redz, ka tam ir maz laika. Viņš ir iesaistījis darbā visus savus spēkus, lai varētu krāpt, maldināt, nodarbināt un aizraut cilvēkus, pirms pārbaudes diena būs beigusies un žēlastības durvis aizvērušās uz visiem laikiem.

Cauri gadsimtiem no Eļļas kalna svinīgi skan Kunga brīdinošie vārdi: "Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma, un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk." "Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā."