Laikmetu ilgas

70. "Šiem maniem vismazākajiem brāļiem"

Mat. 25:31-46

[637] "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs (..)." (Mat. 25:31,32) Tā Kristus Eļļas kalnā saviem mācekļiem attēloja lielās tiesas dienas ainas. Viņš uzsvēra, ka spriedumā izšķirošs būs viens punkts. Kad tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā, tur būs tikai divas šķiras, un šo grupu mūžīgo likteni noteiks tas, ko tās būs vai nebūs darījušas savam Kungam cietēju un trūcīgo personā.

Tajā dienā Kristus cilvēkiem neatgādinās lielo darbu, ko Viņš ir veicis, nododams savu dzīvību par viņu atpirkšanu. Viņš norādīs uz uzticīgo darbu, ko tie darījuši Viņa labā. Tiem, kurus Viņš nostādīs sev pa labo roku, Kungs sacīs: "Nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju kails, un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims, un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie Manis." Bet tie, kurus Kristus atzinīgi novērtēs, neapzināsies, ka būtu Viņam tā kalpojuši. Uz viņu neizpratnes pilno jautājumu Viņš paskaidros: "Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši."

Jēzus saviem mācekļiem teica, ka visi viņus ienīdīs, vajās un sagādās ciešanas. Daudzus padzīs no mājām, un tie nonāks nabadzībā. Daudzus nomāks slimības un trūkums. Daudzi tiks ieslodzīti cietumā. Tiem, kas atstāj draugus vai mājas Viņa dēļ, Kristus apsolīja atmaksāt simtkārtīgi jau šinī dzīvē. Viņš ir nodrošinājis sevišķas svētības arī ikvienam, kas kalpos saviem brāļiem. Visos, kas cieš Mana Vārda dēļ, sacīja Jēzus, jums jāsaskata Mani. Kā jūs kalpojāt Man, tā jums jākalpo viņiem. Tas būs pierādījums, ka jūs esat Mani mācekļi.

Visi, kas piedzimuši Debesu ģimenē, zināmā mērā ir mūsu Kunga brāļi. Kristus ģimenes locekļus vieno Viņa mīlestība, un visur, kur šī mīlestība izpaužas, atklājas dievišķas attiecības. "Katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu." (1. Jāņa 4:7)

Tie, kurus Kristus tiesas dienā atzinīgi novērtēs, varbūt maz būs zinājuši no teoloģijas, bet tie būs godājuši Viņa principus. Dieva Gara ietekmēti, tie būs dzīvojuši par svētību līdzcilvēkiem. Arī starp pagāniem ir ļaudis, kas vērtē laipnību; pirms vēl dzīvības vārdi aizsniedz viņu ausis, tie parāda draudzību misionāriem, kalpojot tiem, pat nerēķinoties ar dzīvības briesmām. Pagānu vidū ir tādi, kas nezinādami pielūdz Dievu, tādi, kuriem cilvēki nekad nav nesuši gaismu, bet kas tomēr neies bojā. Kaut arī nepazīdami Kunga bauslību, viņi tomēr ir dzirdējuši Dieva balsi runājam dabā un ir darījuši to, ko prasa bauslība. Viņu darbi liecina, ka Svētais Gars ir skāris sirdis, un viņi ir atzīti par Dieva bērniem.

Cik pārsteigti un iepriecināti būs šie pazemīgie no pagānu vidus, dzirdot Pestītāja vārdus: "Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši"! Cik laimīga būs Mūžīgās Mīlestības sirds, kad Viņa sekotāji, dzirdot šādus atzinības vārdus, raudzīsies uz Viņu ar apbrīnu un prieku!

Bet Kristus mīlestība nav paredzēta tikai vienai šķirai. Viņš sevi identicē ar katru cilvēku. Lai mēs varētu kļūt par Debesu ģimenes locekļiem, Viņš kļuva par zemes ģimenes locekli. Viņš ir Cilvēka Dēls un līdz ar to katra Ādama dēla un meitas Brālis. Viņa sekotājiem nav jānorobežojas no apkārtējās pasaules, kurai draud bojāeja. Tie ir daļiņa no milzīgā cilvēces auduma, un Debesis tos uzskata gan par grēcinieku, gan svēto brāļiem. Kristus mīlestība apņem kritušos, kļūdainos un grēcīgos, un katra palīdzība kritušās dvēseles pacelšanai, katrs žēlastības darbs tiks pieņemts kā Viņam darīts.

Debesu eņģeļi tiek izsūtīti kalpot tiem, kas tiks pestīti. Šobrīd mēs vēl nezinām, kuri tie būs, jo vēl nav parādīts, kas uzvarēs un kļūs par svēto gaismas mantojuma dalībniekiem, bet Debesu eņģeļi pārstaigā zemi visos virzienos, cenzdamies iepriecināt noskumušos, aizsargāt apdraudētos un mantot cilvēku dvēseles Kristum. Neviens netiek atstāts neievērots, nevienam nepaiet garām. Dievu neietekmē cilvēka sabedriskais stāvoklis. Viņš vienādi rūpējas par visām radītajām būtnēm.

Kad jūs savas mājas durvis atverat Kristus trūcīgajiem un ciešanu nomāktajiem, jūs uzņemat neredzamus eņģeļus. Jūs ielūdzat Debesu būtņu sabiedrību, kas ienes svēta miera un prieka atmosfēru. Tie nāk ar slavu uz lūpām, un Debesīs izskan atbildes akords. Katrs žēlastības darbs tur tiek apsveikts ar mūziku. Tēvs no sava godības krēsla nesavtīgos strādniekus pieskaita saviem vislielākajiem dārgumiem.

Pie Kristus kreisās rokas stāvošie, kas bija izturējušies nevērīgi pret Viņu nabagu un cietēju personā, neapzinājās savu vainu. Sātans tiem bija laupījis acu gaismu tā, ka tie nespēja saskatīt, ko ir parādā saviem brāļiem. Tie vienmēr bija nodarbināti paši ar sevi un neraizējās par citu vajadzībām.

Dievs cilvēkiem ir devis bagātību, lai tie palīdzētu un iepriecinātu tos Viņa bērnus, kas cieš, bet bagātie pārāk bieži ir visai vienaldzīgi pret citu vajadzībām. Tie jūtas pārāki par saviem trūcīgajiem brāļiem. Tie neiedomājas sevi nabadzīgo cilvēku vietā. Tie nesaprot trūcīgo kārdināšanas un cīņas, un žēlsirdība viņu sirdīs pamazām izdziest. Bagātie norobežojas no trūcīgajiem dārgos mājokļos un krāšņās baznīcās. Līdzekļi, ko Dievs ir devis, lai aplaimotu trūkumcietējus, tiek izlietoti, lutinot savu lepnumu un egoismu. Nabagiem tiek laupīta izpratne par Dieva laipno žēlsirdību, ko tiem vajadzēja saņemt ikdienas, jo Dievs Tēvs ir bagātīgi rūpējies, lai tiem būtu viss dzīvei nepieciešamais. Bet tie ir spiesti izjust trūkumu, kas ierobežo viņu dzīvi, un bieži tiek kārdināti būt skaudīgi, nenovīdīgi un lolot sevī ļaunas aizdomas. Tie, kas paši trūkuma nestās grūtības nav izjutuši, pārāk bieži pret trūcīgajiem izturas nicinoši, liekot saprast, ka viņi ir nabagi.

Bet Kristus visu to redz un saka: Es biju šis izsalkušais un izslāpušais. Es biju atraidītais svešinieks. Es biju šis neveselais. Es biju cietumā. Kamēr tu atradies pie bagāti klāta galda, Es cietu badu būdiņā vai uz tukšas ielas. Kad tu juties omulīgi savā greznajā mājā, Man nebija, kur nolikt galvu. Kamēr tu savu skapi pārblīvēji ar dārgām drēbēm, Es cietu trūkumu. Kamēr tu baudīji izpriecas, Es smaku cietumā.

Kad tu vilcinādamies dalīji skopu maizes riecienu bada cietējiem, kad tu tiem devi plānas drēbes, lai pasargātu no nikna sala, vai tu iedomājies, ka dod godības Kungam? Visās tava mūža dienās Es biju tavā tuvumā šo cietēju personā, bet tu Mani neredzēji. Tu negribēji baudīt Manu draudzību. Es tevi nepazīstu!

Daudzi uzskata, ka tā ir liela priekšrocība apmeklēt vietas, kur Kristus uzturējās zemes dzīves laikā - iet, kur Viņš gāja, redzēt ezeru, pie kura Viņš tik labprāt mācīja, aplūkot kalnus un lejas, pie kuriem tik bieži kavējās Viņa skatiens. Bet, lai ietu Jēzus pēdās, mums nav jādodas uz Nācareti, Kapernaumu vai Betāniju. Mēs Viņa pēdas varam atrast pie slimnieka gultas, nabaga ļaužu mājokļos, lielpilsētu drūzmainajās ielās un ikvienā vietā, kur cilvēka sirds alkst mierinājuma un iepriecas. Darīdami tā, kā Jēzus darīja, kad dzīvoja virs zemes, mēs iesim Viņa pēdās.

Ikvienam ir iespēja kaut ko darīt. "Nabagi vienmēr ir pie jums," (Jāņa 12:8) sacīja Jēzus, un nevienam nav jājūtas tā, it kā nebūtu vietas, kur strādāt Viņa darbā. Miljoniem cilvēku dvēseļu, kas atrodas tuvu pazušanai un ir saistīti nezināšanas un grēka važās, nav pat dzirdējuši par Kristus mīlestību pret tiem. Ja mums būtu ar viņiem jāmainās vietām, ko mēs vēlētos no tiem sagaidīt? Cik vien tas ir mūsu spēkos, mūsu vissvarīgākais pienākums ir to visu darīt viņu labā. Kristus dzīves vērtēšanas princips, saskaņā ar kuru ikvienam no mums būs jāpastāv vai jāzaudē pastarā tiesā, ir: "Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem." (Mat. 7:12)

Pestītājs atdeva savu dārgo dzīvību, lai dibinātu draudzi, kas spētu rūpēties par bēdu nomāktām, kārdināšanām pakļautām dvēselēm. Ticīgo pulciņš var būt trūcīgs, neizglītots un nepazīstams, bet Kristus spēkā mājās, kaimiņos, draudzē un pat "pāri jūsu robežām" tie var darīt darbu, kura rezultāts sasniegs mūžību.

Tikai tādēļ, ka šis darbs ir pamests novārtā, tik daudzi jauni mācekļi nekad netiek tālāk par kristieša piedzīvojumu ābeci. Gaismu, kas iedegās viņu sirdīs, kad Jēzus sacīja: "Tavi grēki tev piedoti", viņi būtu varējuši uzturēt dzīvu, rūpējoties par tiem, kam nepieciešama palīdzība. Trauksmes pilno enerģiju, kas jauniem cilvēkiem bieži sagādā lielas briesmas, varēja ievadīt gultnē, pa kuru tā izplūstu svētību straumēs. Nopietni strādājot citu labā, paša es tiktu aizmirsts.

Par tiem, kas kalpo citiem, rūpēsies lielais Gans. Tie dzers no dzīvā ūdens un būs apmierināti. Tie neilgosies pēc satraucošām izpriecām vai pārmaiņām savā dzīvē. Visvairāk tie domās par dvēselēm, kurām draud pazušana. Šāda sadarbība vienmēr nāks par labu. Pestītāja mīlestība saistīs sirdis citu pie citas.

Kad mēs sapratīsim, ka esam Dieva darbabiedri, tad par Viņa apsolījumiem vairs nerunāsim vienaldzīgi. Tie degs mūsu sirdīs un uz mūsu lūpām. Aicinot Mozu kalpot neizglītotai, nedisciplinētai un dumpīgai tautai, Dievs apsolīja: "Mans vaigs ies līdzi, un Es tevi vedīšu pie dusas." "Es būšu ar tevi." (2. Moz. 33:14; 3:12*) Šis apsolījums attiecas uz visiem, kas Kristus vietā darbojas vājo un cietēju labā.

Mīlestība pret cilvēku ir Dieva mīlestības atspulgs. Lai mūsu sirdīs iedēstītu šo mīlestību, lai darītu mūs par vienas ģimenes bērniem, godības Ķēniņš kļuva viens no mums. Kad tiek piepildīti Viņa atvadu vārdi: "Tas ir Mans bauslis, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis" (Jāņa 15:12), kad mēs pasauli mīlam tā, kā Viņš to ir mīlējis, tad Viņa misija mūsu labā ir pabeigta. Mēs esam gatavi Debesīm, jo Debesis ir mūsu sirdīs.

Bet, ja tu izvairies glābt "tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt (..), kad tu saki: "Redzi, mēs to nesaprotam!", vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?" (Sal. pam. 24:11,12) Tos, kas nebūs strādājuši Kristus labā, kas bū peldējuši līdzi straumei, domādami un rūpēdamies tikai par sevi, lielajā tiesas dienā visas pasaules Soģis nostādīs līdzās tiem, kas darījuši ļaunu. Tie tiks notiesāti tieši tāpat.

Katrai dvēselei ir kaut kas uzticēts. Ikvienam lielais Gans prasīs: "Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis?" "Ko tu sacīsi, kad Viņš tevi tiesās?" (Jer. 13:20; 13:21 - KJV)

71. Kalpu kalps

Lūk. 22:7-18,24; Jāņa 13:1-17

[642] Kāda nama augšistabā Jeruzālemē Kristus sēdēja pie galda kopā ar saviem mācekļiem. Viņi bija sapulcējušies svinēt Pasā svētkus, jo Pestītājs tos vēlējās pavadīt klusu, tikai kopā ar mācekļiem. Viņš zināja, ka ir pienākusi liktenīgā stunda. Jēzus pats bija īstais Upura Jērs, un tajā dienā, kad tauta ēdīs Pasā jēru, Viņš tiks upurēts. Viņš jau tukšoja dusmības kausu, un drīz Viņam būs jāsaņem beidzamo ciešanu kristība. Bet Kristum vēl atlika dažas klusas stundas, un tās Viņš vēlējās veltīt saviem mīļotajiem mācekļiem.

Visa Jēzus dzīve bija nesavtīga kalpošana. Ne lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu (Mat. 20:28) - tāda bija ikviena Viņa veiktā darba mācība. Bet mācekļi to vēl nebija sapratuši, tādēļ pēdējo Pasā svētku Vakarēdiena laikā Jēzus šo patiesību atkārtoja ar tādu ilustrāciju, kas viņu prātā un sirdī palika uz visiem laikiem.

Jēzus un mācekļu kopā pavadītie pārrunu brīži viņiem parasti sagādāja prieku, un visi tos vērtēja ļoti augstu. Sevišķi nozīmīgi bija Pasā svētku mielasti, bet šoreiz Jēzus izskatījās noraizējies. Viņš bija nomākts, un Viņa seju sedza ēna. Kad Kristus satikās ar mācekļiem augšistabā, tie ievēroja, ka Viņu kaut kas smagi nospiež, un, lai gan tie nezināja iemeslu, tie tomēr izturējās līdzjūtīgi.

Kad visi sapulcējās ap galdu, Jēzus aizkustinoši skumjā balsī sacīja: " "Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, iekams tas piepildīsies Dieva valstībā." Un, kausu ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un daliet to savā starpā! Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams Dieva valstība būs nākusi." "

Kristus zināja, ka tagad ir pienācis laiks aiziet no pasaules pie Tēva, tomēr, mīlot savējos, kas bija pasaulē, Viņš tos mīlēja līdz galam. Tagad Viņš stāvēja krusta ēnā, un Viņa sirdi plosīja sāpes. Jēzus zināja, ka Viņa nodošanas stundā visi Viņu atstās. Pestītājs zināja, cik nepateicīgi un nežēlīgi ir tie, kurus Viņš nācis glābt. Viņš apzinājās pienestā upura lielumu, kā arī to, cik daudzi to pieņems. Visu to apzinoties, Viņš dabiskbūtu varējis ļauties domām par savu pazemojumu un ciešanām. Taču Viņš raudzījās uz divpadsmit mācekļiem, kas bija kopā ar Viņu, bet kuri tad, kad beigsies Viņa paša ciešanas, sāpes un pazemojums, tiks atstāti, lai cīnītos pasaulē. Domas par ciešanām vienmēr bija saistītas ar mācekļiem. Pestītājs nedomāja par sevi. Galvenais, par ko Viņš rūpējās, bija mācekļi.

Pavadot pēdējo vakaru kopā ar mācekļiem, Jēzum bija vēl daudz kas tiem sakāms. Ja tie būtu gatavi uzņemt visu, ko Viņš vēlējās teikt, tad spētu izsargāties no lielām sirdssāpēm, vilšanās un neticības. Bet Jēzus redzēja, ka tie vēl nespēja to visu izturēt. Skatoties šo cilvēku sejās, brīdinājuma un mierinājuma vārdi sastinga uz Viņa lūpām. Dažus mirkļus valdīja klusums. Mācekļi nebija labā noskaņojumā. Līdzjūtība un sirsnība, ko pamodināja Jēzus skumjas, likās izgaistam. Sāpju smeldzi saturošie vārdi, kas vēstīja par Viņa ciešanām, bija atstājuši visai mazu iespaidu. Skatieni, ar kādiem tie cits citu uzlūkoja, liecināja par greizsirdību un strīdiem.

"Tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais." Turpinādamās arī Kristus klātbūtnē, šīs ķildas Viņu apbēdināja un sāpināja. Mācekļi arvien stipri turējās pie savas iemīļotās idejas, ka Kristus sagrābs varu un ieņems vietu uz Dāvida troņa. Sirds dziļumos katrs visaugstāko vietu šajā valstībā joprojām gribēja iegūt tikai sev. Sevi un citus mācekļi vērtēja pēc cilvēciskas mērauklas, tādēļ pirmajā vietā tie katrs lika sevi, nevis savus brāļus. Jēkaba un Jāņa lūgums sēdēt Kristus tronim pa labi un pa kreisi bija izraisījis pārējo mācekļu sašutumu. Tas, ka šie divi brāļi uzdrošinājās pieprasīt visaugstākās vietas, tik ļoti uztrauca pārējos desmit, ka draudēja atsvešināšanās. Viņi domāja, ka par tiem spriež nepareizi un neviens nenovērtē viņu uzticību un spējas. Visdusmīgākais uz Jēkabu un Jāni bija Jūda.

Ieejot vakarēdienam paredzētajā telpā, mācekļu sirdis bija ļaunu jūtu pilnas. Jūda spiedās Kristum tuvāk no kreisās puses, Jānis bija labajā pusē. Ja varēja būt kāda augstāka vieta, tad Jūda to bija apņēmies iegūt sev, un šī vieta, domājams, bija blakus Kristum. Bet Jūda bija nodevējs.

Bija arī kāds cits strīda iemesls. Svētkos bija ierasts, ka kalps nomazgā kājas visiem viesiem, un šādai kalpošanai nepieciešamais jau bija sagatavots. Krūka, bļoda un priekšauts atradās savā vietā, bet nebija neviena kalpa, un kādam no mācekļiem šī loma būtu jauzņemas. Bet, ļaujoties aizvainotajam lepnumam, katrs no tiem bija apņēmies šo kalpa darbu nedarīt. Visi pauda stoisku vienaldzību, izlikdamies, ka neapzinās to, ka tiem būtu veicams kāds pienākums. Klusēdami tie atteicās pazemoties.

Kā gan lai Kristus šīs nabaga dvēseles aizved tur, kur sātans pār tām nevarētu gūt drošu uzvaru? Kā lai Viņš parāda, ka ar vārdiem vien apliecinātā piederība mācekļiem viņus vēl par tādiem nedara, nedz nodrošina tiem vietu Viņa valstībā? Kā lai atklāj, ka tikai mīlestībā veikta kalpošana un patiesa pazemība ir tā, kas cilvēku dara lielu? Kā lai Viņš šo cilvēku sirdīs aizdedz mīlestību un paskaidro to, ko tik ļoti vēlējās tiem teikt?

Mācekļi pat nepakustējās, lai cits citam kalpotu. Jēzus brīdi gaidīja, lai redzētu, ko tie darīs. Tad Viņš, dievišķais Mācītājs, pats cēlās no galda. Novilcis savas virsdrēbes, lai netiktu traucētas kustības, Viņš paņēma priekšautu un apsēja to sev. Pārsteigti un ieinteresēti mācekļi noskatījās un klusēdami gaidīja, lai redzētu, kas sekos tālāk. Pēc tam Jēzus ielēja traukā ūdeni un sāka mācekļiem mazgāt kājas, tās nožāvējot ar priekšautu, ko bija apsējis. Šis darbs atvēra mācekļu acis. Viņu sirdis pildījās ar rūgta kauna un pazemojuma jūtām. Tie saprata vārdos neizteikto pārmetumu un sevi ieraudzīja pavisam citādā gaismā.

Tā Kristus mācekļiem atklāja savu mīlestību. Viņu patmīlīgais gars Jēzu ļoti apbēdināja, bet Viņš neuzsāka ar tiem pārrunas par radušos grūto stāvokli. Viņš parādīja priekšzīmi, ko tie nemūžam vairs nespēja aizmirst. Viņa mīlestība pret tiem nebija tik viegli aizbiedējama vai izdzēšama. Jēzus zināja, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis. Viņš skaidri apzinājās savu dievišķo izcelsmi, bet nolika Ķēniņa kroni, novilka Ķēniņa apģērbu un ieņēma kalpa vietu. Apjozties kā kalpam un izpildīt kalpa pienākumu - tas bija viens no pēdējiem darbiem Jēzus zemes dzīvē.

Pirms Pasā svētkiem Jūda jau otrreiz bija ticies ar priesteriem un rakstu mācītājiem un noslēdzis līgumu par Jēzus nodošanu viņu rokās. Tomēr vēlāk tas atkal pievienojās mācekļiem, it kā neko ļaunu neapzinātos, un interesējās par gatavošanos svētkiem. Mācekļi par Jūdas nodomiem neko nezināja. Vienīgi Jēzus lasīja viņa noslēpumu, tomēr to neatmaskoja. Jēzus ļoti ilgojās glābt viņa dvēseli. Jūdas dēļ Viņš nesa tikpat smagu nastu kā par Jeruzālemi, kad apraudāja bojāejai nolemto pilsētu. Viņa sirds līdzjūtībā sauca: kā gan Es varu no tevis atteikties? Jūda juta šīs mīlestības lielo pievilkšanas spēku. Kad Pestītāja rokas mazgāja un slaucīja šīs netīrās kājas, Jūdas sirds notrīsēja aiz pamudinājuma tūlīt, uz vietas izsūdzēt savus grēkus. Bet viņš negribēja pazemoties. Viņš apcietināja savu sirdi pret nožēlu, un uz mirkli pārtrauktie vecie impulsi atkal guva virsroku. Tagad Jūda jutās aizvainots par to, ka Kristus mazgā kājas saviem mācekļiem. Viņš domāja - ja jau Jēzus pats sevi tā pazemo, tad Viņš nevar būt Israēla Ķēniņš. Visas cerības uz pasaules godu laicīgā valstī šķita iznīcinātas. Jūda bija pārliecināts, ka, sekojot Jēzum, nekas nav iegūstams. Redzot Kristu, pēc Jūdas domām, sevi tā pazemojam, māceklis vēl stingrāk apņēmās no Viņa atteikties, savu nodomu motivējot ar to, ka ir piekrāpts. Tagad viņš nokļuva dēmonu varā un nolēma līdz galam paveikt darbu, kuru bija apņēmies izdarīt, - nodot savu Kungu.

Izvēlēdamies vietu pie galda, Jūda bija centies apsēsties pirmais, un Kristus kā kalps viņam pirmajam arī kalpoja. Jānis, pret kuru Jūda juta tik daudz rūgtuma, tika apkalpots pēdējais. Tomēr Jānis to neuztvēra kā pārmetumu vai necieņu. Vērodami Kristus rīcību, mācekļi bija ļoti aizkustināti. Kad pienāca Pētera kārta, tas pārsteigts izsaucās: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Kristus pazemošanās salauza viņa sirdi. To pārņēma kauns, domājot, ka neviens no mācekļiem nav uzņēmies šo darbu. "Ko Es daru," sacīja Jēzus, "to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris nespēja skatīties, kā viņa Kungs, kuram tas ticēja kā Dieva Dēlam, izpilda kalpa darbu. Visa viņa būtne sacēlās pret šādu pazemošanos. Viņš nesaprata, ka tieši ar tādu nodomu Kristus bija nācis pasaulē, tādēļ sevišķi uzsvērti izsaucās: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!"

Kristus Pēterim svinīgi atbildēja: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Pakalpojums, no kura Pēteris atsacījās, bija simbols kādai nozīmīgākai šķīstīšanai. Kristus nāca pasaulē, lai cilvēku sirdis attīrītu no grēka traipiem. Neļaudams Kristum mazgāt viņa kājas, Pēteris atteicās no dvēseles šķīstīšanas, ko simbolizēja šis rituāls. Viņš tiešām atteicās no sava Kunga. Kungam tas nav pazemojums, ja atļaujam Viņam sevi šķīstīt. Visīstākā pazemība no mūsu puses būs tā, ja ar pateicīgu sirdi pieņemsim katru mūsu labā veikto darbu un ar vislielāko nopietnību kalposim Kristum.

Izdzirdis vārdus: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis," Pēteris atteicās no sava lepnuma un paša gribas. Viņš nevarēja izturēt domu par šķiršanos no Kristus, jo tā viņam būtu nāve. "Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Bet Jēzus uz to atbildēja: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs."

Šie vārdi nozīmē vairāk nekā ķermeņa tīrību. Kristus joprojām runāja par sirds šķīstīšanu, ko ilustrēja šī vienkāršā darbība. Tas, kurš nomazgājās, bija tīrs, bet sandalēs autās kājas drīz noputēja, un tās atkal vajadzēja mazgāt. Tā Pēteris un viņa brāļi tika mazgāti lielajā Avotā, kas atvērts pret grēku un nešķīstību. Kristus tos atzina par savējiem, bet kārdināšanas mācekļus bija ievedušas ļaunumā, un tiem aizvien bija vajadzīga Viņa šķīstījošā žēlastība. Kad Jēzus apsēja priekšautu, lai nomazgātu putekļus no mācekļu kājām, Viņš tādējādi vēlējās atbrīvot viņu sirdis no atsvešināšanās, skaudības un augstprātības. Tas bija daudz svarīgāk, nekā nomazgāt apputējušās kājas. Ar tādu garu, kāds tiem bija tobrīd, neviens no viņiem nebija sagatavots kopīgam Vakarēdienam ar Kristu. Kamēr tie nebija kļuvuši pazemīgi un viņu vidū nevaldīja savstarpēja mīlestība, mācekļi nevarēja ēst Pasā jēru, nedz piedalīties Piemiņas mielastā, kuru Kristus gatavojās noturēt un ieviest kā tradīciju. Vispirms vajadzēja šķīstīt sirdis. Lepnība un sava labuma meklēšana rada nevienprātību un naidu, bet visu to Jēzus aizskaloja, mazgādams viņu kājas. Tika panākta pārmaiņa jūtās. Tos uzlūkodams, Jēzus varēja sacīt: "Jūs esat šķīsti." Tagad sirdis bija vienotas, un mācekļi mīlēja cits citu. Tie bija kļuvuši pazemīgi un spēja pieņemt pamācību. Ikviens, izņemot Jūdu, bija gatavs augstāko vietu atdot otram. Ar pazemīgām un pateicīgām sirdīm tie atsaucās uz Kristus vārdiem.

Tāpat kā Pēteris un viņa brāļi, arī mēs esam mazgāti Jēzus asinīs, tomēr bieži vien, sastopoties ar ļauno, mūsu sirds tiek aptraipīta. Mums jānāk pie Kristus, lai saņemtu Viņa šķīstījošo žēlastību. Pēteris negribēja ļaut Kunga un Mācītāja rokām pieskarties viņa netīrajām kājām, bet cik bieži mēs liekam savām grēcīgajām, aptraipītajām sirdīm saskarties ar Kristus sirdi! Cik nepatīkama Viņam ir mūsu ļaunā daba, mūsu iedomība un augstprātība! Un tomēr visas vājības un netīrība mums jānes pie Viņa. Vienīgi Viņš to spēj šķīstīt. Vienīgi paša Kristus spēkā un nopelnā mēs kļūstam derīgi sadraudzībai ar Viņu.

Saviem mācekļiem Jēzus sacīja: "Jūs esat tīri, bet ne visi." Jūda pieļāva, ka Jēzus mazgā viņa kājas, bet savu sirdi tas Kungam nenodeva. Tā netika šķīstīta. Jūda Kristum nepakļāvās.

Kad Kristus, nomazgājis mācekļiem kājas, uzvilka drēbes un atkal apsēdās, Viņš paskaidroja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: Kalps nav lielāks par savu Kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis."

Kristus vēlējās, lai mācekļi saprastu, ka viņu kāju nomazgāšana ne vismazākajā mērā nemazina Pestītāja cieņu. "Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu." Būdams bezgalīgi pārāks, Viņš šai kalpošanai piešķīra sevišķu vērību un nozīmi. Neviens nebija tik liels kā Kristus, un tomēr Viņš noliecās, lai izpildītu viszemāko pienākumu. Lai patmīlība, kas mīt dabiskā sirdī un kalpojot sev kļūst arvien spēcīgāka, nepazudinātu Viņa ļaudis, Kristus pats parādīja pazemības priekšzīmi. Viņš negribēja šo nopietno lietu atstāt cilvēka ziņā. Viņš to uzskatīja par tik svarīgu, ka pats, būdams līdzīgs Dievam, kā kalps kalpoja saviem mācekļiem. Kamēr tie strīdējās augstākās vietas dēļ, Tas, kura priekšā visiem ceļiem būs locīties, kuru apkalpot par godu uzskata Debesu eņģeļi, noliecās, lai mazgātu kājas tiem, kas Viņu sauca par Kungu. Viņš mazgāja arī sava nodevēja kājas.

Ar savu dzīvi un mācībām Kristus ir devis pilnīgu piemēru tai nesavtīgajai kalpošanai, kuras sākums meklējams pie Dieva. Dievs nedzīvo sev. Radot pasauli un uzturot visas lietas, Viņš nemitīgi kalpo citiem. "Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem." (Mat. 5:45) Šo kalpošanas ideālu Dievs uzticēja savam Dēlam. Jēzum vajadzēja kļūt par cilvēces ceļvedi, lai ar savu priekšzīmi varētu mācīt, ko nozīmē kalpot. Visa Viņa dzīve bija pakļauta kalpošanas likumam. Tā Viņš praktiskā dzīvē īstenoja Dieva bauslību un ar piemēru rādīja, kā mums tai jāpaklausa.

Atkal un atkal Jēzus šo principu centās nostiprināt savos mācekļos. Kad Jēkabs un Jānis pieprasīja pirmās vietas, Viņš atbildēja: "Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis." (Mat. 20:26) Manā valstībā pārākuma un virskundzības principam nav vietas. Vienīgais lielums ir būt lielam pazemībā. Atzinību var iegūt vienīgi tad, ja nododam sevi kalpošanai citiem.

Nomazgājis mācekļu kājas, Viņš sacīja: "Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis." Ar šiem vārdiem Kristus neprasa ievērot tikai kādu viesmīlības likumu. Te nav domāta tikai kāju nomazgāšana, lai noskalotu ceļa putekļus. Kristus ar to dibināja reliģisku rituālu. Kad mūsu Kungs izpildīja šo pazemības ceremoniju, tā tika padarīta par svētu priekšzīmi. To vajadzēja ievērot arī mācekļiem, lai tie vienmēr varētu paturēt prātā Viņa pazemības un kalpošanas mācības.

Šis rituāls ir Kristus norādītā sagatavošanās Svētajam Vakarēdienam. Kamēr mēs sevī auklējam lepnumu, nevienprātību un ķildojamies par augstāku stāvokli, sirds nevar gūt sadraudzību ar Kristu. Mēs neesam gatavi saņemt Vakarēdienu, kas norāda uz Viņa miesu un asinīm. Lūk, kādēļ Jēzus noteica, ka vispirms ir jāizpilda piemiņas zīme, kas simbolizē Viņa pazemību.

Pirms šī rituāla izpildīšanas Dieva bērniem jāatceras dzīvības un godības Kunga vārdi: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!" Cilvēkam piemīt tieksme sevi vērtēt augstāk par savu tuvāko, strādāt sevis labā, tiekties pēc augstākās vietas, un tā iznākums bieži vien ir ļaunas aizdomas un rūgtums. Rituālam, kas notiek pirms Kristus Piemiņas mielasta, ir jālikvidē šie pārpratumi, cilvēks jāatbrīvo no egoisma, jānoceļ no pašpaaugstināšanās koka kājām pie sirds pazemības, kas to mudinātu kalpot savam brālim.

Tādā brīdī klāt ir Svētais Gars, lai to padarītu par svētīgu sirds pārmeklēšanas, ļaunuma atzīšanas un grēku piedošanas laiku. Kristus piedāvā savas žēlastības pilnumu, lai mainītu virzienu tām domām, kas ritējušas pa patmīlības gultni. Svētais Gars atdzīvina un dara jūtīgu uztveri visiem, kas seko sava Kunga priekšzīmei. Atceroties Jēzus pazemošanos mūsu dēļ, doma saistās ar domu, izraisās virkne atmiņu, tiek atgādināta Dieva lielā laipnība un šīs zemes draugu labvēlība un sirsnība. Atmiņā ataust aizmirstas svētības, nelietīgi izlietotas žēlastības dāvanas un nevērtēta laipnība. Kļūst redzamas rūgtas saknes, kas nomākušas dārgo mīlestības stādu. Tiek atgādināti rakstura trūkumi, nokavētie pienākumi, nepateicība pret Dievu un vēsums pret brāļiem. Grēks tiek ieraudzīts tādā gaismā, kā to redz Dievs. Tādas domas neveicina pašapmierinātību, bet stingru paškritiku un pazemošanos. Tās dod spēku mūsu garam nolauzt katru žogu, kas radījis atsvešināšanos. Tiek atmestas ļaunas aizdomas un aprunāšana. Grēki tiek izsūdzēti un piedoti. Dvēselē ar savu mieru ienāk Kristus žēlastība, kas to dara lēnprātīgu; un Kristus mīlestība saista sirdis svētā sadraudzībā.

Tādā veidā apgūstot sagatavošanās kalpošanas mācību, rodas ilgas pēc augstākas garīgās dzīves. Dievišķais Liecinieks tās neatstās bez atbildes. Dvēsele tiks darīta cēlāka, un Piemiņas mielastā mēs varēsim piedalīties ar apziņu, ka grēki ir piedoti. Kristus taisnības saules stari ielīs prāta kambaros un dvēseles dievnamā. Mēs ieraudzīsim Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. (Jāņa 1:29)

Tiem, kas izprot šī rituāla jēgu, tas nemūžam nekļūs tikai par vienkāršu ceremoniju. Tā pastāvīgā mācība būs: "Kalpojiet cits citam mīlestībā!" (Gal. 5:13) Mazgādams mācekļiem kājas, Kristus pierādīja, ka Viņš ir gatavs izpildīt jebkuru, pat visnecilāko kalpošanu, lai savus sekotājus darītu par mūžīgo svētību un Debesu bagātību mantiniekiem. Izpildīdami šo ceremoniju, Viņa mācekļi, apsolās tādā pašā veidā kalpot saviem brāļiem. Ik reizes, kad šo ceremoniju pareizi ievēro, Dieva bērni nodod sevi svētām attiecībām, lai palīdzētu un būtu par svētību cits citam. Tie nopietni apsolās savu dzīvi veltīt nesavtīgai kalpošanai. Ar to nav domāts vienīgi tas, ka viņi kalpos tikai cits citam. Viņu darba lauks ir tikpat plašs, cik plašs tas bija Meistaram. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kam nepieciešama mūsu kalpošana. It visur sastopami trūcīgi cilvēki, tādi, kam vajadzīga palīdzība, un tādi, kas nepazīst Dievu. Kas augšistabā kopā ar Kristu būs piedalījušies mielastā, tie izies, lai kalpotu, kā Viņš kalpoja.

Jēzus, kam visi kalpoja, kļuva par kalpu viņiem, un šī iemesla dēļ tie savukārt Viņam kalpos un parādīs atbilstošo godu. Kas grib iegūt Viņa dievišķās īpašības un priecāties kopā ar Viņu, redzot atpestītās dvēseles, tiem jāseko Viņa nesavtīgās kalpošanas priekšzīmei.

Tas viss ir ietverts Jēzus vārdos: "Es jums priekšzīmi esmu atstājis, lai jūs darītu, kā Es esmu darījis," - tāds bija Viņa paredzētās kalpošanas nolūks. Viņš turpina: "Ja jūs to zināt", ja jūs saprotat šī rituāla nozīmi, "svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt."

72. "Mani pieminēdami"

Mat. 26:20-29; Marka 14:17-25; Lūk. 22:14-23; Jāņa 13:18-30

[652] "Kungs tanī naktī, kad Tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: "Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami." Tāpat arī kausu pēc Vakarēdiena, un sacīja: "Šis kauss ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk." (1. Kor. 11:23-26)

Kristus tagad nostājās uz robežas starp divām iekārtām un šo iekārtu diviem lielajiem svētkiem. Viņš, bezvainīgais Dieva Jērs, gatavojās sevi pienest par grēka upuri un ar to pārtraukt simbolu un ceremoniju sistēmu, kas četrus gadu tūkstošus norādīja uz Viņa nāvi. Ēzdams Pasā jēru kopā ar saviem mācekļiem, Viņš tā vietā iecēla Svēto Vakarēdienu, kam vajadzēja kļūt par Viņa lielā upura piemiņu. Jūdu nacionālajiem svētkiem bija jāizbeidzas uz visiem laikiem. Bet kalpošana, ko Kristus nodibināja, Viņa sekotājiem turpmāk jāievēro visās zemēs un visos nākamajos gadsimtos.

Pasā svētki tika iecelti par piemiņu Israēla atbrīvošanai no Ēģiptes verdzības. Dievs bija pavēlējis, lai gadu no gada, kad bērni vaicās, ko tas nozīmē, viņiem tiktu atstāstīti šie vēstures notikumi. Tādā veidā šo brīnišķo izglābšanu vajadzēja saglabāt viņu atmiņā. Bet Vakarēdiena sakramentu Kungs deva, lai pieminētu pestīšanu, kas iegūta Kristus nāves nopelnā. Tas jāievēro tik ilgi, kamēr Viņš nāks otrreiz spēkā un godībā, un ir kā līdzeklis, ar kuru mūsu atmiņā paliek dzīvs Viņa lielais darbs.

Tanī naktī, kad Israēla bērni tika atbrīvoti no Ēģiptes, tie Pasā jēru ēda stāvēdami, ar apjoztiem gurniem un ceļa spieķiem rokās - gatavi ceļojumam. Veids, kādā tie noturēja šo ceremoniju, atbilda situācijai, jo tos gatavojās izdzīt no Ēģiptes zemes, un tiem bija jāuzsāk smags un nepatīkams pārgājiens pa tuksnesi. Bet Kristus dienās stāvoklis bija mainījies. No izdzīšanas vairs nebija jābaidās. Viņi tagad mita paši savā zemē. Saskaņā ar mieru, kas tiem bija dots, ļaudis tagad Pasā mielastu baudīja, atrodoties pusguļus. Ap galdu novietoja paklājus, uz kuriem atlaisties, atbalstoties uz kreisās rokas, labo atstājot brīvu, lai ar to varētu ēst. Šādā stāvoklī ikviens viesis varēja piespiest galvu pie tā krūtīm, kas atradās aiz viņa, un kājas mīkstā paklāja otrā galā varēja nomazgāt tas, kurš apstaigāja loka ārpusi.

Kristus joprojām atradās pie Pasā mielasta galda. Viņa priekšā stāvēja svētkiem paredzētā neraudzētā maize. Turpat bija arī neraudzētais Pasā vīns. Šos simbolus Kristus tagad izmantoja, lai ainotu savu bezvainīgo kalpošanu. Nekas, ko sabojājis rūgšanas process, kas ir grēka un nāves simbols, nevarēja attēlot "bezvainīgo un nevainojamo Jēru". (1. Pēt. 1:19)

"Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: "Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa." Un Viņš ņēma kausu, pateicās, deva to tiem un sacīja: "Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." "

Arī nodevējs Jūda piedalījās Svētajā Vakarēdienā. Viņš pieņēma Jēzus lauztās miesas un izlieto asiņu simbolus. Viņš dzirdēja vārdus: "To dariet, Mani pieminēdami." Tomēr, sēdēdams tur, paša Dieva Jēra tuvumā, nodevējs perināja savus tumšos nodomus un loloja spītīgas atriebības domas.

Kāju mazgāšanas laikā Kristus bija devis pārliecinošu pierādījumu, ka Viņš pazīst Jūdas raksturu, jo Kungs sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." (Jāņa 13:11) Šie vārdi viltus māceklim skaidri rādīja, ka Kristus zina viņa slepenos nodomus. Tagad Kristus izteicās vēl tiešāk. Kad tie bija sasēdušies ap galdu, Viņš, mācekļus uzlūkodams, sacīja: "Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus Es esmu izredzējis. Bet lai tas raksts piepildās: "Kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām." " (Jāņa 13:18*)

Pat tagad mācekļi Jūdu neturēja aizdomās, tomēr tie ievēroja, cik satriekts bija Kristus. Pār visiem kā ēna pārlaidās nojauta par kādu briesmīgu nelaimi, kuras būtību tie neizprata. Kad tie tā klusēdami ēda, Jēzus sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!" Šie vārdi pārsteidza un izbiedēja. Tie nespēja aptvert, ka kāds no viņiem varētu rīkoties tik nelietīgi pret dievišķo Mācītāju. Kāda iemesla dēļ lai tie Viņu nodotu? Un kam? Kura sirdī varētu dzimt tāds nodoms? Taču ne kādam no vadošajiem divpadsmit, kam vairāk par visiem citiem bija iespēja klausīties Viņa mācības, kas bija baudījuši Viņa brīnišķīgo mīlestību un kam Viņš bija parādījis tik lielu cieņu, sapulcinot tos ciešā lokā ap sevi!

Kad tie bija apjēguši Kristus vārdu nozīmi un atcerējās, cik patiesi Viņš allaž ir runājis, tos pārņēma bailes un neuzticēšanās sev. Tie iesāka pārmeklēt savas sirdis, lai pārliecinātos, vai tur nav paslēpies kāds pret viņu Mācītāju vērsts nodoms. Ar vismokošākajām izjūtām tie cits pēc cita jautāja: "Taču ne es, Kungs?" Bet Jūda sēdēja klusēdams. Jānis, dziļi noskumis, beidzot atklāti vaicāja: "Kungs, kurš tas ir?" Jēzus atbildēja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." Kad mācekļi jautāja: "Kungs, vai es tas esmu?", tie bija cieši vērojuši cits cita seju. Jūdas klusēšana visu skatienus tagad pievērsa viņam. Jautājumu un pārsteiguma saucienu jūklī Jūda nebija sadzirdējis, kā Jēzus atbildēja uz Jāņa jautājumu, bet, lai izvairītos no mācekļu pētošajiem skatieniem, arī viņš jautāja tāpat kā pārējie: "Taču ne es, Rabi?" Tad Jēzus ar uzsvaru atbildēja: "Tu to teici!"

Pārsteigumā un apmulsumā par viņa nodoma atklāšanu Jūda steidzīgi piecēlās, lai atstātu telpu. "Bet Jēzus viņam saka: "Ko tu dari, to dari drīz." (..) Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts." Jā, tā bija "nakts" arī nodevējam, kas novērsās no Kristus un aizgāja galējā tumsībā.

Kamēr netika sperts šis solis, Jūda vēl nebija pārkāpis atgriešanās robežu. Bet, kad tas pameta savu Kungu un savus biedrus, mācekļus, tad notika galīgā izšķiršanās. Viņš bija pārkāpis pēdējo robežlīniju.

Apbrīnojama ir Kristus nenogurstošā pacietība ar šo kārdināšanām pakļauto dvēseli. Nepalika neizmantots nekas, ko vien varēja darīt, lai glābtu Jūdu. Pēc tam, kad tas jau divas reizes bija risinājis sarunas, lai nodotu savu Kungu, Jēzus aizvien deva iespēju atgriezties. Spēdams redzēt nodevēja slepenos sirds nodomus, Kristus Jūdam sniedza pēdējo pārliecinošo pierādījumu par savu dievišķo izcelsmi. Tas viltus māceklim bija pēdējais aicinājums uz atgriešanos. Netika taupīts neviens paskubinājums, ko vien varēja sniegt Kristus dievišķi cilvēciskā sirds. Stūrgalvīgā lepnuma atsisti, žēlastības viļņi atgriezās vēl spēcīgākos pakļaujošās mīlestības plūdos. Bet Jūda tikai vēl vairāk nocietinājās, kaut gan viņš bija pārsteigts un uztraukts par sava nozieguma atklāšanu. No Svētā Vakarēdiena māceklis aizgāja, lai pabeigtu savu nodevēja darbu.

Izsakot "vai!" par Jūdu, Kristum bija kāds žēlastības pilns nodoms mācekļu labā. Tādā veidā Viņš tiem deva visaugstāko pierādījumu par savu mesiānisko sūtību. "Es jums to saku, pirms tas noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es (..) esmu." Ja Jēzus būtu klusējis, it kā nezinādams, kas Viņu gaida, mācekļi būtu varējuši domāt, ka viņu Mācītājam nav bijušas dievišķas iepriekšparedzēšanas spējas un ka Viņš ir ticis pārsteigts un nezinot nodots ļaunā pūļa rokās. Jau pirms gada Jēzus mācekļiem teica, ka ir izredzējis divpadsmit, bet viens no tiem esot velns. Tagad Jūdam sacītie vārdi, kas atklāja, ka Kungam viņa nodevība visā pilnībā jau bija zināma, varēja stiprināt īsto Kristus sekotāju ticību Viņa ciešanu un pazemojumu laikā. Kad Jūda būs piedzīvojis savu šausmīgo galu, mācekļi atcerēsies "vai!", ko Jēzus izteica par savu nodevēju.

Pestītājam bija arī kāds cits nodoms. Viņš nebija novērsies un atteicies kalpot tam, kuru pazina kā savu nodevēju. Mācekļi neizprata Viņa vārdus, kad Viņš kāju mazgāšanas laikā sacīja: "Jūs esat tīri, bet ne visi", nedz arī tos, kad Viņš pie galda pasludināja: "Kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām." (Jāņa 13:10,18*) Tādēļ vēlāk, kad kļuva skaidra Pestītāja vārdu nozīme, viņiem bija ko pārdomāt par Dieva pacietību un žēlastību pret visdziļāk maldos grimušo cilvēku.

Kaut gan Jēzus Jūdu pazina jau no sākuma, Viņš tomēr mazgāja tam kājas. Nodevējam bija priekšrocība kopā ar Kristu piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Lēnprātīgais Pestītājs tiecās pretī grēciniekam ar pamudinājumu, lai tas Viņu pieņemtu, atgrieztos un tiktu attīrīts no grēka nešķīstības. Tā ir mācība arī mums. Ja domājam, ka kāds maldās un grēko, tad nevajag no viņa atrauties. Mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi un norobežoties no šāda cilvēka, nedz atstāt viņu kārdināšanu varā un pamest sātana kaujas laukā. Tā nav Kristus metode. Mācekļi bija maldīgi, ar kļūdām, tomēr Jēzus mazgāja tiem kājas un tādā veidā visiem, izņemot vienam, lika atgriezties.

Kristus priekšzīme nepieļauj šķirošanu Kunga mielastā. Protams, atklāts grēks vainīgo izslēdz. To skaidri māca Svētais Gars. (Sk. 1. Kor. 5:11) Bet tālāk par to nevienam nevajadzētu spriest. Dievs nav cilvēkiem atļāvis noteikt, kuram šādā gadījumā piedalīties, kuram - nē. Jo kas gan spēj pārbaudīt sirdi? Kas spēj atšķirt nezāles no kviešiem? "Lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa. Kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm." "Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu." (1. Kor. 11:28,27,29)

Kad ticīgie sapulcējas, lai piedalītos šajā ceremonijā, ierodas arī cilvēku acīm neredzami sūtņi. Ļaužu pulkā var būt arī kāds Jūda, un tādā gadījumā tur ir tumsības lielkunga sūtņi, jo tie pavada visus, kas nepakļaujas Svētajam Garam. Sapulcē ir arī Debesu eņģeļi. Šie neredzamie apmeklētāji ierodas katrā sanāksmē. Starp klātesošajiem var būt cilvēki, kas sirdī nav patiesības un svētuma kalpi, taču tie vēlas piedalīties Piemiņas mielastā. Tādiem to nevajadzētu liegt. Var ierasties arī liecinieki, kas bija klāt, kad Jēzus mazgāja mācekļu un Jūdas kājas, jo šo skatu vēroja ne tikai cilvēku acis.

Kristus pats vienmēr ir klāt ar Svēto Garu, lai apzīmogotu savu sakramentu. Viņš ir tur, lai pārliecinātu un mīkstinātu sirdi. Neviens skatiens, neviena nožēlas pilna doma Viņam nepaliek nepamanīta. Viņš gaida nožēlojošo un no sirds sagrauzto. Viss ir sagatavots šīs dvēseles uzņemšanai. Tas, kurš mazgāja kājas Jūdam, no grēka traipiem ilgojas attīrīt katru sirdi.

Nevienam nevajadzētu atteikties no Piemiņas mielasta tāpēc, ka tur klāt varētu būt kāds necienīgais. Katrs māceklis tiek atklāti aicināts piedalīties, ar to apliecinot, ka pieņem Kristu kā savu personīgo Pestītāju. Tieši šajos Viņa ieceltajos svētbrīžos Kungs satiekas ar saviem ļaudīm un stiprina tos ar savu klātbūtni. Arī pie rituāla izpildīšanas var kalpot necienīgas sirdis un rokas, tomēr tur ir pats Kristus, lai kalpotu saviem bērniem. Visi, kas piedalās, uzticoties Viņam, tiks bagāti svētīti, bet tie, kas šo Dieva doto priekšrocību brīžus pamet novārtā, piedzīvos zaudējumu. Tiem piemērojami vārdi: "Ne visi jūs esat tīri."

Baudīdams maizi un vīnu kopā ar mācekļiem, Kristus tiem svinīgi apsolīja būt par Pestītāju. Viņš tiem deva jaunu derību, caur kuru visi, kas Viņu pieņem, kļūst par Dieva bērniem un mantiniekiem kopā ar Kristu. Līdz ar šo derību tiem pieder visas svētības, ko Debesis var dāvināt šajā un nākamajā dzīvē. Šo derības aktu vajadzēja apstiprināt ar Kristus asinīm. Sakramenta pasniegšanai vienmēr bija jāatgādina bezgalīgais Upuris, kas pienests par ikvienu no tiem atsevišķi kā par daļiņu no kritušās cilvēces lielās ģimenes.

Tomēr Vakarēdiena dievkalpojumam nav jābūt skumjam brīdim. Tāds nav šī notikuma mērķis. Kad Kunga mācekļi pulcējas ap galdu, tiem vairs nav jāpiemin un jāapraud savi trūkumi. Tiem nav jākavējas atmiņās pie saviem pagātnes reliģiskajiem piedzīvojumiem, neskatoties uz to, vai tie ir bijuši iedrošinoši vai nomācoši. Tiem nav jāatceras nesaskaņas ar brāļiem. Visu to sevī ietvēra sagatavošanās rituāls. Sevis pārbaudīšana, grēku izsūdzēšana, domstarpību izlīdzināšana - tas viss jau ir noticis. Tagad tie nāk, lai savienotos ar Kristu. Tiem vairs nav jāstāv krusta ēnā, bet tā glābjošajā gaismā. Tiem jāatver dvēsele Taisnības Saules spožajiem stariem. Ar sirdīm, kas šķīstītas Kristus visdārgākajās asinīs, pilnīgi apzinoties Viņa tiešo, kaut arī neredzamo klātbūtni, tiem jāuzklausa vārdi: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu." (Jāņa 14:27)

Mūsu Kungs saka: "Kad esi pārliecināts par savu grēku, atceries, ka Es miru par tevi. Kad tavi pienākumi izskatās grūti un nomācoši un nastas par smagām, lai tās panestu, piemini, ka Es tevis dēļ nesu krustu, par kaunu nebēdādams. Kad tava sirds izbīstas no grūtā pārbaudījuma, atceries, ka tavs Pestītājs ir dzīvs, lai par tevi aizlūgtu."

Vakarēdiena dievkalpojums atgādināja arī Kristus otro nākšanu. Tā nolūks - uzturēt šo cerību dzīvu mācekļu dvēselēs. Kad vien tie sapulcējās, lai pieminētu Kunga nāvi, no jauna tika stāstīts, kā "Viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." Vajāšanās tie atrada iepriecu cerībā uz Kunga atnākšanu. Neizsakāmi dārga tiem bija doma: "Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk." (1. Kor. 11:26)

To mēs nekad nedrīkstam aizmirst. Jēzus mīlestība ar tās virzošo spēku jāuztur dzīva mūsu atmiņā. Kristus šo piemiņas ceremoniju izveidoja, lai tā atgādinātu par mūsu labā atklāto Dieva mīlestību. Tikai Viņš mūsu dvēseles spēj vienot ar Dievu. Vienprātība un mīlestība starp brāļiem var kļūt mūžīga, vienīgi pateicoties Jēzus mīlestībai. Nekas cits, kā tikai Kristus nāve mums varēja pavērt ceļu uz Viņa mīlestību. Vienīgi pateicoties Jēzus upura nāvei, mēs ar prieku varam raudzīties uz Viņa otro atnākšanu. Viņa upuris ir mūsu cerības pamats. Uz tā jābalstās mūsu ticībai.

Rituāli, kas norāda uz mūsu Kunga pazemojumu un ciešanām, pārāk bieži tiek uzskatīti tikai par formu. Bet tie tika iecelti ar noteiktu mērķi. Mums savs prāts jāstimulē apgūt dievbijības noslēpumu. Ikvienam ir dota iespēja Kristus ciešanas grēka dēļ izprast daudz dziļāk, nekā mēs to darām. "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Mums jāraugās uz Golgātas krustu, uz tur mirstošo Pestītāju. Mūsu mūžīgās intereses prasa, lai mēs uzticētos Kristum.

Mūsu Kungs sacīja: "Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī (..). Jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens." (Jāņa 6:53-55) Tā ir patiesība pat tad, ja runājam par savu zisko būtību. Pat par šo laicīgo dzīvi mēs esam parādā Kristus nāvei. Par maizi, ko ēdam, ir samaksāts ar Viņa lauzto miesu. Ūdens, ko dzeram, ir pirkts par Viņa izlietajām asinīm. Lai kas tas arī nebūtu - taisnais vai grēcinieks, kas bauda savu dienišķo maizi - ikviens tiek uzturēts ar Kristus miesu un asinīm. Uz katra maizes klaipa ir Golgātas krusta nospiedums. Tas atspoguļojas katrā ūdens avotā. Visu to Kristus mācīja, nodibinādams sava lielā upura simbolu. Gaisma, kas izplūst no pirmā Vakarēdiena augšistabā, padara svētu dienišķo uzturu mūsu ikdienas dzīvē. Ģimenes galds kļūst kā Kunga galds, un katra maltīte - sakraments.

Cik vēl daudz patiesāki Kristus vārdi ir tad, ja runājam par savu garīgo būtību, jo Viņš apgalvo: "Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība!" (Jāņa 6:54) Uzņemdami dzīvību, kas par mums ziedota pie Golgātas krusta, mēs spējam dzīvot svētu dzīvi. Šo dzīvību mēs saņemam ar Viņa Vārdu un, darot to, ko Viņš pavēlējis. Tā mēs tiekam ar Viņu savienoti. "Kas Manu miesu bauda," teica Jēzus, "un Manas asinis dzer, tas paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī." (Jāņa 6:56,57) Šī rakstvieta sevišķā nozīmē attiecināma uz Svēto Vakarēdienu. Kad cilvēks ticībā pārdomā mūsu Kunga lielo upuri, dvēsele uzņem Kristus garīgo dzīvību. Tā smeļas garīgu spēku no katra Piemiņas mielasta. Tāds mielasts rada dzīvu savienību, caur kuru ticīgais nonāk sadraudzībā ar Kristu un tādējādi arī ar Tēvu. Tas sevišķā nozīmē izveido savienību starp atkarīgām cilvēciskām būtnēm un Dievu.

Kad mēs baudām maizi un vīnu, kas aino Kristus lauzto miesu un izlietās asinis, mēs garā pievienojamies Vakarēdienam Jeruzālemes augšistabā. Mēs it kā izejam cauri dārzam, kuru svētu padarīja Tā dvēseles mokas, kas nesa pasaules grēkus. Mēs kļūstam aculiecinieki cīņai, kurā tika iegūta mūsu salīdzināšana ar Dievu. Mūsu vidū ienāk krustā piesistais Kristus.

Uzlūkodami savu Pestītāju, mēs pilnīgāk aptveram Debesu Valdnieka pienestā upura lielo nozīmi. Mūsu priekšā tiek pagodināts pestīšanas plāns, un domas par Golgātu izraisa dzīvību un svētas jūtas mūsu sirdīs. Tad tiek izteikta slava Dievam un Jēram, jo augstprātība un sevis paaugstināšana nevar plaukt dvēselē, kas savā atmiņā uzglabā dzīvas Golgātas ainas.

Kas iepazīsies ar Pestītāja nesalīdzināmi lielo mīlestību, tas sāks domāt cēlākas domas, tam tiks šķīstīta sirds un pārveidots raksturs. Tas izies, lai būtu par gaismu pasaulei, lai kaut mazliet atstarotu šo neaptverami dziļo mīlestību. Jo vairāk mēs domās kavēsimies pie Kristus krusta, jo pilnīgāk apgūsim apustuļa valodu, kas teica: "Bet es (..) negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei." (Gal. 6:14)

73. "Jūsu sirds lai neizbīstas"

Jāņa 13:31-38 un 14.-17. nod.

[662] Uzlūkodams savus mācekļus ar dievišķu mīlestību un visdziļāko līdzjūtību, Kristus sacīja: "Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts Viņā." Jūda bija atstājis sapulcēšanās vietu, un Kristus nu bija vienatnē ar divpadsmit mācekļiem. Viņš gribēja runāt par gaidāmo šķiršanos, bet pirms tam norādīja uz savas sūtības mērķi. Uz to Viņš raudzījās vienmēr. Jēzum bija prieks, ka visi Viņa pazemojumi un ciešanas pagodinās Tēva vārdu. Tam Viņš arī vispirms pievērsa mācekļu uzmanību.

Viņš tos uzrunāja sirsnīgiem vārdiem: "Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku - kurp Es eju, jūs Man nevarat sekot."

To dzirdējuši, mācekļi nespēja priecāties. Tiem uzmācās bailes. Viņi spiedās tuvāk Pestītājam. Viņu Kungs un Meistars, viņu mīļotais Mācītājs un Draugs - Viņš taču tiem bija dārgāks par dzīvību! Uz Viņu tie bija raudzījušies pēc palīdzības visās savās grūtībās un meklējuši iepriecu bēdās un vilšanās brīžos. Bet nu Viņš tos atstās - vientuļus un neaizsargātus. Sirdis pildīja drūmas nojautas.

Bet Pestītāja teiktie vārdi bija cerību pilni. Viņš zināja, ka ienaidnieks tiem uzbruks un, saprotot, ka sātans ar savu viltību vissekmīgāk var darboties pie tiem, kurus nomāc kādas grūtības, Jēzus viņu uzmanību centās novērst no lietām, "kas ir redzamas", un pievērst tam, "kas nav redzams". (2. Kor. 4:18) No šīs zemes trimdas Viņš tos domās veda uz Debesu Tēva mājām.

"Jūsu sirdis lai neizbīstas!" Viņš sacīja. "Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, - to ceļu jūs zināt." Jūsu dēļ Es nācu pasaulē un darbojos. Kad Es aiziešu, Es nopietni turpināšu pūlēties jūsu labā. Es nācu pasaulē, lai atklātu sevi, lai jūs ticētu, un tagad aizeju pie Tēva, lai kopīgi gādātu par jums. Kristus aiziešanas mērķis bija gluži pretējs tam, no kā mācekļi baidījās. Viņa aiziešana nenozīmēja galīgu šķiršanos. Viņš devās prom, lai sagatavotu vietu, lai varētu atkal atnākt un tos uzņemt pie sevis. Bet, kamēr Viņš rūpējas par mājokļiem, tiem jāizveido raksturs pēc Dieva līdzības.

Mācekļi joprojām bija noraizējušies. Toms, kuram allaž uzmācās šaubas, jautāja: "Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" Jēzus viņam saka: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši."

Uz Debesīm nav daudz ceļu, un cilvēks nevar izvēlēties pats savu ceļu. Kristus saka: "Es esmu Ceļš; (..) neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani." Kopš pirmās Evaņģēlija pasludināšanas reizes, kad Ēdenē pavēstīja, ka sievas sēkla samīs čūskas galvu, Kristus ir ticis paaugstināts kā Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš tāds bija jau Ādama dienās, jau tad, kad Ābels Dievam pienesa nokautā jēra asinis. Kristus bija Ceļš, pa kuru izglābās sentēvi un pravieši. Viņš ir vienīgais Ceļš, pa kuru mēs varam nonākt pie Dieva.

"Ja jūs Mani būtu pazinuši," sacīja Kristus, "jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši." Bet mācekļi to vēl nesaprata. "Kungs, rādi mums Tēvu," iesaucās Filips, "tad mums pietiek."

Pārsteigts par to, cik grūti tiem tomēr visu saprast, Kristus ar sāpīgu izbrīnu jautāja: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?" Vai tas ir iespējams, ka tu nesaredzi Tēva darbu, ko Viņš dara ar Manu starpniecību? Vai tu netici, ka Es esmu nācis liecināt par Tēvu? "Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu." Kļūdams par cilvēku, Kristus nepārstāja būt Dievs. Lai gan Viņš bija pazemojies līdz cilvēka kārtai, Viņam joprojām piederēja Dieva daba. Vienīgi Kristus spēja cilvēcei atklāt Tēvu, un mācekļiem bija iespēja to redzēt vairāk nekā trīs gadus.

"Ticiet Man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!" Viņu ticība varēja droši balstīties uz pierādījumiem, kurus sniedza Kristus darbi, kādus neviens cilvēks pats no sevis vēl nekad nebija darījis un nekad nespēs darīt. Kristus darbi liecināja par Viņa dievišķumu. Viņā atklājās Tēvs.

Ja mācekļi ticētu šai dzīvajai saiknei starp Tēvu un Dēlu, tad, redzot Kristus ciešanas un nāvi bojāejai lemtās pasaules pestīšanas dēļ, viņu ticība tos neatstātu. Kristus pūlējās tos pacelt no viņu ticības zemā stāvokļa līdz tai iespējamai pieredzei, kādu tie varētu iegūt, ja patiesi saprastu, kas Viņš ir - Dievs cilvēka miesā. Viņš ļoti ilgojās, lai tie beidzot aptvertu, ka ticībai tos jāved augšup pie Dieva un jātiek tur noenkurotai. Cik nopietni un neatlaidīgi mūsu līdzcietīgais Pestītājs centās savus mācekļus sagatavot kārdināšanu vētrai, kurai drīz vajadzēja pār tiem izlauzties! Kungs gribēja, lai tie līdz ar Viņu būtu apslēpti Dievā.

Kad Kristus sacīja šos vārdus, no Viņa sejas staroja Dieva godība, un visi klātesošie izjuta svētu bijību, aizgrābti un uzmanīgi klausīdamies Viņa vārdus. Viņu sirdis arvien spēcīgāk tiecās pēc Kristus. Un, jo vairāk tie jutās vilkti pie Jēzus, jo ciešāka kļuva vienotība starp viņiem pašiem. Tie atskārta, ka Debesis ir ļoti tuvu un vārdi, kurus tie klausās, skan kā vēstījums no viņu Debesu Tēva.

"Patiesi, patiesi, Es jums saku," turpināja Kristus, "kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru!" Pestītājs ļoti rūpējās, lai mācekļi saprastu, kādēļ Viņa dievišķajai dabai vajadzēja savienoties ar cilvēcisko. Viņš nāca pasaulē atklāt Dieva godību, lai ar tās atjaunotāju spēku cilvēks varētu piedzīvot garīgu augšupeju. Dievs atklājās Kristū, lai Kristus varētu atklāties viņos. Jēzus neuzrādīja nekādas īpašības un nelietoja spēku, ko ticībā nevarētu saņemt ikviens Viņa sekotājs. Visi var sasniegt Viņa cilvēcisko pilnību, ja vien uzticēsies un paklausīs Dievam tāpat kā Viņš.

"Un vēl lielākus darbus (..) darīs, jo Es noeju pie Tēva." Ar to Kristus negribēja sacīt, ka mācekļu darbs būs daudz cēlāks nekā Viņa, bet gan, ka tam būs plašāki apmēri. Viņš te nenorāda tikai uz brīnumu veikšanu, bet uz visu, kas notiek, darbojoties Svētajam Garam.

Pēc Kunga pacelšanās Debesīs mācekļi saprata, ka Viņa solījumi ir piepildījušies. Kristus krustā sišana, augšāmcelšanās un pacelšanās Debesīs tiem bija reāli piedzīvojumi. Viņi pārliecinājās, ka pravietojumi ir burtiski piepildījušies. Tie pētīja Svētos Rakstus un pieņēma mācību ar līdz šim neredzētu ticību un drosmi. Tagad tie zināja, ka dievišķais Mācītājs tiešām bija tāds, kā Viņš pats par sevi liecināja. Kad tie atstāstīja savus piedzīvojumus un slavēja Dieva mīlestību, cilvēku sirdis atkusa, atvērās pretī Dievam un daudz ļaužu sāka ticēt Jēzum.

Mācekļiem dotais Pestītāja apsolījums pieder Viņa draudzei līdz laika beigām. Dievs nekad nav vēlējies, lai Viņa brīnišķajam pestīšanas plānam būtu tikai niecīgi panākumi. Visi, kas izies darbā, nepaļaudamies uz sevi, bet, uzticoties tam, ko Dievs spēj darīt viņu labā un ar viņu starpniecību, tiešām piedzīvos Viņa apsolījuma piepildīšanos. Tie darīs "vēl lielākus darbus", sacīja Jēzus, "jo Es noeju pie Tēva."

Mācekļi vēl nepazina Kristus neierobežotās bagātības un spēku. Viņš tiem sacīja: "Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā." (Jāņa 16:24) Jēzus paskaidroja, ka panākumu noslēpums tiem jāmeklē lūgšanās pēc žēlastības un spēka Viņa vārdā. Viņš pats būs pie Tēva, lai par tiem aizlūgtu. Pazemīga lūdzēja vajadzību Viņš pienes kā savu vēlēšanos šīs dvēseles labā. Katra sirsnīga lūgšana Debesīs tiek uzklausīta. Varbūt tā nav skaidri izteikta, bet, ja tā ir nākusi no sirds, tad sasniegs svētnīcu, kur kalpo Jēzus; un Viņš to Tēvam pienesīs bez neveikliem, stostīgiem vārdiem, brīnišķīgu un smaržīgu, ar savas pilnības vīraka aromātu.

Patiesības un krietnuma taka šeit nevar būt brīva no šķēršļiem, bet visās grūtībās mums jāsaskata aicinājums uz lūgšanu. Starp dzīvajiem nav neviena, kam būtu jebkāds spēks, ko tas nebūtu saņēmis no Dieva; un Avots, no kurienes tas nāk, ir atvērts arī visvājākajam cilvēkam. "Visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā," sacīja Jēzus, "to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu."

Kristus saviem mācekļiem pavēlēja: "Lūdziet Manā vārdā!" Kristus sekotājiem Dieva priekšā jānāk Viņa vārdā. Viņu vietā pienestā upura vērtības dēļ tie ir dārgi Kunga acīs. Kristus nevainojamās taisnības dēļ tie tiek uzskatīti par dārgiem. Pateicoties Kristum, Kungs piedod visiem, kas Viņu bīstas. Viņš tajos vairs neredz grēcinieka nekrietnumu, bet saskata līdzību ar savu Dēlu, kuram tie tic.

Kungs jūtas vīlies un ir apbēdināts, ja Viņa ļaudis sevi vērtē zemu. Dievs vēlas, lai Viņa izraudzītais mantojums sevi vērtētu pēc tās atpirkšanas maksas, kas par tiem atdota. Dievs pēc tiem ilgojas, jo citādi Viņš nebūtu sūtījis savu Dēlu tik šausmīgās ciešanās, lai tos atpirktu. Viņš ar tiem grib sadarboties, un Kungam patīk, ja pie Viņa griežas ar visaugstākajām prasībām, lai pagodinātu Dieva vārdu. Tie tiešām drīkst gaidīt lielas lietas, ja vien ir ticība Viņa apsolījumiem. Bet lūgt Kristus vārdā nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka mums jāpieņem Viņa raksturs, jāparāda Viņa gars un jādara Viņa darbi. Pestītāja apsolījums dots ar nosacījumu. "Ja jūs Mani mīlat", Viņš saka, "turiet Manus baušļus."* Viņš cilvēkus neglābj grēkā, bet no grēka, un tie, kas Viņu mīl, savu mīlestību apliecinās ar paklausību.

Patiesa paklausība ir sirds paklausība. Kristus pārveidoja savu mācekļu sirdis. Ja arī mēs ļausim Kungam to darīt, Viņš mūsu domas un mērķus pavērsīs savā virzienā, un mūsu sirdis un prātus pakļaus savai gribai. Tas, ko mēs darīsim, paklausīdami Jēzum, jau būs kļuvis par mūsu pašu vēlēšanos. Šķīstas un svētotas gribas lielākais prieks ir darīt Viņa prātu. Kad mēs iepazīsim Dievu - un šāda iespēja mums ir dota -, tad mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus svēto raksturu un uzturot attiecības ar Dievu, mēs ienīdīsim grēku.

Mēs varam dzīvot pēc bauslības tāpat kā Kristus, būdams cilvēks, ja spēku meklējam pie Visspēcīgā. Atbildība par saviem pienākumiem mums nav jāuzveļ citiem un nav arī jāgaida, lai tie mums pateiktu, kas jādara. Mēs nevaram paļauties uz cilvēku padomu. Kungs mūs visos pienākumos pamācīs tikpat labprātīgi, kā Viņš to mācītu kādam citam. Ja mēs nāksim pie Viņa ticībā, tad Viņš mums personīgi atklās savus noslēpumus. Mums bieži degs sirds, kad Viņš nāks, lai ar mums runātu tieši tāpat, kā bija runājis ar Ēnohu. Kad tie, kas noteikti apņemas nedarīt neko tādu, kas varētu Dievam nepatikt, būs nolikuši savus nodomus Viņa priekšā, tie zinās, pa kuru ceļu griezties. Tie saņems nevien gudrību, bet arī spēku. Tiem tiks piešķirts spēks paklausībai un kalpošanai, kā Kristus to apsolījis. Viss, kas tika nodots Kristum - "visas lietas" kritušās cilvēces vajadzību apmierināšanai - bija Viņam uzticētas kā cilvēces galvai un pārstāvim. "Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams." (1. Jāņa 3:22)

Pirms Kristus sevi upurēja cilvēces atpirkšanai, Viņš saviem sekotājiem gribēja piešķirt vislielāko un vispilnīgāko dāvanu, kas tiem pavērtu bezgalīgās žēlastības krājumus. "Es lūgšu Tēvu", Viņš sacīja, "un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums."

Svētais Gars pasaulē bija arī pirms tam. Jau no paša pestīšanas darba iesākuma Viņš darbojās pie cilvēku sirdīm. Bet, kamēr Kristus atradās virs zemes, mācekļi neilgojās pēc cita palīga. Tikai tad, kad Viņš tiem būs atņemts, tie izjutīs vajadzību pēc Svētā Gara, un tad Tas nāks.

Svētais Gars ir Kristus pārstāvis, bet Tas ir atbrīvojies no cilvēciskas personības īpašībām, un tādēļ Viņš ir neatkarīgs. Cilvēciskās dabas kavēts, Kristus personiski nevarēja būt klāt visās vietās. Tas bija mācekļu interesēs, lai Viņš aiziet pie Tēva un virs zemes kā savu pārstāvi sūta Svēto Garu. Tad nevienam vairs nebūs nekādas priekšrocības savas atrašanās vietas vai tiešās saskares dēļ ar Kristu. Ar Svētā Gara starpniecību Pestītājs būs pieejams visiem. Šajā ziņā Viņš saviem sekotājiem būs tuvāks nekā tad, ja nebūtu pacēlies Debesīs.

"Kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs, un Es to mīlēšu un tam parādīšos." Jēzus skaidri apzinājās savu mācekļu nākotni. Viņš redzēja, ka viens no tiem ir aizvests uz ešafotu, cits - pie krusta, cits - trimdā uz vientuļas, klinšainas jūras salas un vēl citi tiek vajāti un sodīti ar nāvi. Tādēļ Viņš tos stiprināja un iedrošināja, apsolot, ka ikvienā pārbaudījumā būs kopā ar tiem. Šis apsolījums nav zudis, tas paliek spēkā. Kungs zina it visu par saviem uzticīgajiem kalpiem, kas Viņa dēļ smok cietumā vai tiek izsūtīti uz vientuļām salām. Viņš tos iepriecina ar savu klātbūtni. Kad ticīgais patiesības dēļ stāv netaisnas tiesas priekšā, viņam blakus stāv Kristus. Visi tam adresētie apvainojumi nāk pār Kristu. Kristus no jauna tiek notiesāts Viņa mācekļa personā. Kad kāds ir ieslodzīts cietumā, Kristus viņa sirdi aplaimo ar savu mīlestību. Kad kāds cieš nāvi Viņa dēļ, Kristus saka: "Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas." (Atkl. 1:18) Dzīvība, kas tiek upurēta Kristus dēļ, ir paglabāta mūžīgai godībai.

Visos laikos un visās vietās, visās bēdās un visās grūtībās, kad viss šķiet tumšs un nākotne nezināma un mēs jūtamies atstāti vieni bez palīga, kā atbilde uz mūsu ticības lūgšanu tiek sūtīts Iepriecinātājs. Apstākļi mūs var šķirt no visiem šīs zemes draugiem, bet nekādi apstākļi, nekāds attālums mūs nevar šķirt no Debesu Iepriecinātāja. Lai arī kur mēs būtu un kurp dotos, Viņš vienmēr ir pie mūsu labās rokas - atbalstot, spēcinot, iedrošinot un uzmundrinot.

Mācekļi joprojām nespēja saprast Kristus vārdu garīgo nozīmi, tādēļ Viņš tos izskaidroja vēlreiz. Viņš sacīja, ka atklāsies tiem ar Svēto Garu. "Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas."* Jūs vairs nesacīsit: "Es nevaru saprast." Jums vairs nebūs jāskatās kā caur neskaidru stiklu. Jūs līdz ar visiem svētajiem spēsit "aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums", un izpratīsit "Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu." (Ef. 3:18,19)

Mācekļiem vajadzēja liecināt par Kristus dzīvi un darbu. Ar viņu lūpām un vārdiem Kristum jāuzrunā ļaudis visā pasaulē. Bet Jēzus pazemojuma, ciešanu un miršanas laikā tiem vēl būs jāizcieš liels pārbaudījums un vilšanās. Lai pēc šī piedzīvojuma viņu vārdi visos sīkumos būtu pareizi, Jēzus apsolīja, ka Iepriecinātājs tiem "atgādinās visu"*, ko Viņš ir sacījis.

"Vēl daudz kas Man jums sakāms," Viņš turpināja, "bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu." Jēzus saviem mācekļiem bija pavēris plašas patiesības atzīšanas tāles. Bet tiem bija grūti Viņa mācības atšķirt no rakstu mācītāju un farizeju tradīcijām un pavēlēm. Viņiem bija mācīts rabīnu uzskatus vērtēt kā Dieva balsi, un tiem aizvien bija vara pār viņu prātu un jūtām. Pasaulīgām idejām un pārejošām lietām joprojām bija vieta viņu domās. Tie nesaprata Kristus valstības garīgo būtību, kaut gan Viņš to tik bieži bija izskaidrojis. Viņi bija apmulsuši. Tie neaptvēra to rakstvietu vērtību, par ko Kristus runāja. Daudzas no Viņa mācībām, šķiet, izskanēja pilnīgi veltīgi. Jēzus redzēja, ka tie nesaprot Viņa vārdu īsto nozīmi, tādēļ līdzcietībā apsolīja, ka Svētais Gars to atgādinās. Turklāt Viņš vēl daudzas lietas bija atstājis nepasacītas, jo mācekļi tās nespēja "panest". Arī tās Gars viņiem nākotnē atklās. Svētajam Garam bija jāasina viņu saprašana, lai tie spētu apspriest un vērtēt Debesu lietas. "Kad nāks Viņš, Patiesības Gars," sacīja Jēzus, "Tas jūs vadīs visā patiesībā."

Iepriecinātājs tiek nosaukts par "Patiesības Garu". Viņa darbs ir apliecināt un uzturēt patiesību. Vispirms Viņš sirdī ienāk kā Patiesības Gars un tad kļūst par Iepriecinātāju. Patiesībā ir ieprieca un miers, bet nepatiesībā un maldos īsts miers un prieks nav atrodami. Tieši ar maldu teorijām un tradīcijām sātans iegūst varu pār prātu. Novirzīdams cilvēkus uz neīstiem standartiem, viņš izkropļo tiem raksturu. Lasot Rakstus, Svētais Gars runā uz cilvēka prātu un iedēsta sirdī patiesību. Tā Viņš atklāj un izdzen no dvēseles maldus. Ar Patiesības Garu, kas darbojas caur Dieva Vārdu, Kristus dara sev paklausīgus izredzētos ļaudis.

Aprakstīdams mācekļiem Svētā Gara darbības sfēru, Jēzus centās tiem iedvest prieku un cerību, kas iedvesmoja Viņa paša sirdi. Viņš priecājās par bagātīgo palīdzību, ko bija nodrošinājis savai draudzei. Svētais Gars bija visaugstākā no visām dāvanām, ko savu ļaužu uzturēšanai Viņš varēja izlūgt no Tēva. Garam bija jānāk kā visu atjaunojošam spēkam, jo bez Tā Kristus upuris būtu veltīgs. Gadsimtu gaitā ļaunuma vara ir nostiprinājusies, un cilvēka padošanās sātaniskajai verdzībai ir kļuvusi pārsteidzoša. Grēku var atvairīt un uzvarēt tikai ar Dievības Trešās Personas spēcīgo līdzdalību, kurai nav jānāk kā pārveidotai enerģijai, bet dievišķā spēka pilnumā. Svētais Gars dara pilnvērtīgu to, ar ko nodrošinājis pasaules Pestītājs. Svētais Gars šķīsta sirdi. Ar Svētā Gara starpniecību ticīgais iegūst dievišķo dabu. Kristus savu Garu deva kā dievišķu spēku, lai ar to varētu uzvarēt visas iedzimtās un iegūtās tieksmes uz ļaunu un piešķirt draudzei savu raksturu.

Par Svēto Garu Jēzus sacīja: "Tas Mani cels godā". Kā Pestītājs nāca pagodināt Dievu, parādot Viņa mīlestību, tā Gars būs tas, kas pagodinās Kristu, atklādams pasaulei Viņa žēlastību. Cilvēkos jātiek atjaunotai Dieva līdzībai. Dieva gods un Kristus gods ir saistīts ar Viņa ļaužu rakstura pilnveidošanos.

"Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu." (Jāņa 16:8) Bez Svētā Gara pastāvīgās klātbūtnes un palīdzības vārda sludināšana nebūs veiksmīga, jo Viņš ir vienīgais sekmīgais dievišķās patiesības Skolotājs. Patiesība pamodinās sirdsapziņu un pārveidos dzīvi tikai tad, kad to sirdī pavadīs Svētais Gars. Cilvēks var gan pasludināt Dieva Vārdu burtiski, var smalki zināt visas tā pavēles un apsolījumus, bet, ja to neapgaismos Svētais Gars, tad neviena dvēsele nekritīs uz Klints un netiks satriekta. Ne izglītība, ne priekšrocības, lai arī cik lielas tās būtu, bez Dieva Gara līdzdarbības nevienu cilvēku nespēs padarīt par gaismas kanālu. Evaņģēlija sēklas sēšana nedos panākumus, ja to neatdzīvinās Debesu rasa. Pirms tika sarakstīta kāda Jaunās Derības grāmata, pirms tika izteikta kaut viena evaņģēliska svētruna pēc Kristus pacelšanās Debesīs, pār lūdzošajiem mācekļiem nonāca Svētais Gars. Un pēc tam viņu ienaidnieki varēja liecināt: "Jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi." (Ap. d. 5:28)

Kristus savai draudzei ir apsolījis Svētā Gara dāvanu, un šis apsolījums mums pieder tikpat lielā mērā, cik pirmajiem mācekļiem. Bet, tāpat kā jebkurš cits apsolījums, tas ir dots ar nosacījumu. Daudzi tic šim apsolījumam un ar vārdiem apliecina, ka viņi to pieņēmuši; tie runā par Kristu un par Svēto Garu, bet nesaņem nekādu labumu. Viņi nepakļauj savu dvēseli dievišķo spēku vadībai un kontrolei. Mēs nevaram izmantot Svēto Garu - Svētajam Garam ir jāizmanto mūs. Ar Svētā Gara starpniecību Dievs saviem ļaudīm dod "gribu un veiksmi pēc labpatikas". (Filip. 2:13) Bet daudzi to negrib pieļaut. Tie paši vēlas būt noteicēji, un tādēļ nesaņem šo Debesu dāvanu. Svētais Gars tiek dots tikai tiem, kas pazemīgi cer uz Dievu, kas raugās uz Viņu pēc vadības un žēlastības. Dieva spēks gaida, lai tie pēc tā lūgtu un to saņemtu. Šī apsolītā svētība, ticībā izlūgta, sev līdzi nes visas citas svētības. Tā tiek piešķirta pēc Kristus žēlastības bagātības, un Viņš ir gatavs katrai dvēselei dot pēc tās spējām saņemt.

Sarunā ar mācekļiem Jēzus nežēlojās par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi. Viņa pēdējais novēlējums tiem piedāvāja mieru. Kungs sacīja: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas."

Pirms Viņš atstāja augšistabu, Pestītājs ar mācekļiem uzsāka slavas dziesmu. Viņa balss atskanēja ne skumjas raudu dziesmas vārdos, bet Pasā svētku slavas līksmajās skaņās.

"Teiciet to Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visi ļaudis! Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alelūja!" (Ps. 117*)

Nodziedājuši šo dziesmu, tie izgāja ārā. Pa pārpildītām ielām tie devās prom cauri vārtiem, kas no pilsētas veda uz Eļļas kalnu. Viņi gāja lēnām, ikviens aizņemts ar savām domām. Kad tie jau tuvojās kalna pakājei, Jēzus ar visdziļākajām skumjām balsī sacīja: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu Ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs." (Mat. 26:31) Mācekļi klausījās pārsteigti un noskumuši. Tie atcerējās, kā Kapernaumas sinagogā, kad Kristus runāja par sevi kā Dzīvības Maizi, daudzi Viņu pameta un aizgāja. Bet divpadsmit palika uzticīgi. Runādams visu mācekļu vārdā, Pēteris bija apliecinājis savu uzticību Kristum. Tad Pestītājs teica: "Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns." (Jāņa 6:70) Augšistabā Jēzus vēl paziņoja, ka viens no divpadsmit Viņu nodos un ka Pēteris savu Kungu aizliegs. Bet tagad teiktie vārdi attiecās uz visiem.

Atkal Pēteris dedzīgi protestē: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne!" Jau augšistabā viņš bija paziņojis: "Savu dzīvību es par Tevi atdošu!" Tad Jēzus brīdināja, ka tajā pašā naktī tas Viņu aizliegs, un tagad brīdinājumu atkārtoja: "Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi." (Marka 14:29-31) Bet Pēteris tikai runāja tālāk: "Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu," - un tāpat sacīja arī citi. Savā pašpaļāvībā tie apstrīdēja Jēzus atkārtoto paziņojumu. Viņi nebija gatavi pārbaudei, un tikai tad, kad kārdināšanas tos pārsteigs, tie beidzot sapratīs savu vājumu.

Kad Pēteris apliecināja, ka ir gatavs savam Kungam sekot cietumā un nāvē, viņš tā arī domāja. Tomēr viņš pats sevi nepazina. Viņa sirdī bija apslēpti ļaunuma elementi, kurus apstākļi varēja uzpūst par liesmu. Ja viņš nesapratīs draudošās briesmas, tad nenovēršami aizies bojā. Pestītājs viņā redzēja egoismu un pašpaļāvību, kas varēja pārspēt pat mīlestību pret Kristu. Viņa piedzīvojums atklāja daudz vājuma un neiznīcināta grēka, daudz bezrūpības, nesavaldības un nevērības kārdinājuma brīdī. Kristus svinīgais brīdinājums aicināja pārbaudīt sirdi. Pēterim vajadzēja atteikties no sevis un paļauties uz Kristu. Ja tas pazemīgi būtu pieņēmis brīdinājumu, tad būtu lūdzis ganāmpulka Ganu pasargāt savu avi. Reiz, sākdams grimt Galilejas jūrā, viņš bija saucis: "Kungs, palīdzi man!" (Mat. 14:30), un Kristus tūlīt izstiepa roku, lai viņu satvertu. Arī tagad viņš tiktu pasargāts, ja būtu saucis: "Glāb mani no manis paša!" Bet Pēteris juta, ka viņam neuzticas, un tam šķita, ka tas ir nežēlīgi. Viņš jau juta aizvainojumu un vēl vairāk iecirtās pašpaļāvībā.

Ar sirsnīgu līdzjūtību Jēzus noraudzījās savos mācekļos. Viņš tos nespēja paglābt no pārbaudījumiem, bet tomēr nepameta bez mierinājuma. Viņš apliecina, ka salauzīs kapa važas un ka Viņa mīlestība pret tiem nebeigsies. "Pēc Manas augšāmcelšanās," Viņš teica, "Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju." (Mat. 26:32) Vēl pirms aizliegšanas tie jau saņēma piedošanas apliecinājumu, tādēļ pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās zināja, ka tiem ir piedots un ka Kristum tie ir ļoti dārgi.

Jēzus ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemani. Eļļas kalna pakājē bija klusa vietiņa, uz kuru Viņš bieži devās, lai tur pārdomātu un lūgtu. Pestītājs mācekļus bija informējis par savu misijupasaulē un par tiem nepieciešamo garīgo sadraudzību ar Viņu. Tagad Viņš šo mācību ilustrēja. Mēness, spoži spīdēdams, apgaismoja kādu kuplu, ziedošu vīna koku. Pievērsis šim augam mācekļu uzmanību, Viņš to izmantoja kā simbolu.

"Es esmu īstais Vīna koks," Viņš teica. Lai ainotu sevi, Jēzus neizvēlējās vis stalto palmu, augsto ciedru vai stipro ozolu, bet vīna koku ar tā pieguļošajām stīgām. Palma, ciedra un ozols stāv paši. Tiem nevajag atbalsta. Bet vīna koks vijas gar balstu un tādā veidā tiecas augšup pret debesīm. Tāpat Kristus, būdams cilvēka miesā, bija atkarīgs no Dieva spēka. Viņš paziņoja, ka pats no sevis nespēj darīt "neko". (Jāņa 5:30)

"Es esmu īstais Vīna koks." Jūdi vīna koku arvien bija uzskatījuši par visdižciltīgāko augu un par simbolu visam, kas spēcīgs, cēls un auglīgs. Israēls tika attēlots ar vīna koku, ko Dievs dēstījis apsolītajā zemē, un jūdi savu pestīšanas cerību balstīja uz to, ka tie bija cēlušies no Israēla. Bet Jēzus paskaidroja, ka Viņš ir īstais Vīna koks, lai neviens nedomātu, ka ar izcelšanos no Israēla pietiek, lai kļūtu par Dieva dzīvības dalībniekiem un Viņa apsolījuma mantiniekiem. Garīgā dzīvība atrodama vienīgi Jēzū.

"Es esmu īstais Vīna koks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs." Šo labo Vīna koku mūsu Debesu Tēvs bija iedēstījis Palestīnas kalnos, un Viņš pats To kopa. Daudzus valdzināja šī Vīna koka skaistums, un viņi apliecināja Tā dievišķo izcelsmi. Bet Israēla vadoņiem Viņš šķita kā saknīte no sausas zemes. Tie ņēma dēstu, ievainoja un samina To zem savām nesvētajām kājām. Viņi To vēlējās iznīcināt uz visiem laikiem, bet Debesu Dārznieks par To pastāvīgi rūpējās. Pēc tam, kad cilvēki jau iedomājās, ka ir Viņu nonāvējuši, Dārznieks To paņēma un no jauna iedēstīja mūra otrā pusē. Vīna koks vairs nebija redzams. Tas bija paslēpts no cilvēku rupjajiem uzbrukumiem. Bet Vīna koka zari liecās pāri mūriem. Tiem bija jāpārstāv Vīna koks. Uz tiem vēl varēja uzpotēt citus potzarus. No tiem tika iegūti augļi. Tiem ir bijusi raža, ko plūkuši garāmgājēji.

"Es esmu Vīna koks, jūs tie zari," Kristus sacīja saviem mācekļiem. Lai gan Viņam drīz tos būs jāatstāj, tomēr garīgai vienotībai vajadzēja palikt nemainīgai. Viņš sacīja, ka zara vienotība ar vīna koku attēlo attiecības, kādas jums jāuztur ar Mani. Potzariņš tiek uzpotēts dzīvajam stumbram un šķiedriņu pa šķiedriņai, dzīsliņu pa dzīsliņai tas ieaug vīna kokā. Vīna koka dzīvība kļūst par zara dzīvību. Tāpat arī dvēsele, kas bija mirusi noziegumos un grēkos, saņem dzīvību no savienības ar Kristu. Vienotība izveidojas, ticot Viņam kā personīgam Pestītājam. Grēcinieks savu nespēku pievieno Kristus spēkam, savu tukšumu Kristus pilnībai, savu neizturību un trauslumu Kristus paliekošajam varenumam. Tad viņam ir Kristus prāts. Kristus cilvēciskums ir skāris mūsu cilvēciskumu, un mūsu cilvēciskums ir saskāries ar dievišķo dabu. Tā Svētā Gara darbības rezultātā cilvēks kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Viņš tiek pieņemts mīļotā Dēla dēļ.

Šo reiz izveidoto savienību ar Kristu ir jācenšas uzturēt vienmēr. Jēzus saka: "Palieciet Manī, un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī." Tā nav gadījuma saskaršanās. Zaram jākļūst par dzīvā vīna koka sastāvdaļu. Dzīvības, spēka un auglības plūsma no saknes uz zariem ir netraucēta un pastāvīga. Zars nevar dzīvot, ja ir šķirts no vīna koka. Gluži tāpat, sacīja Jēzus, arī jūs nevarat pastāvēt šķirti no Manis. Dzīvība, ko jūs esat saņēmuši no Manis, var tikt uzturēta vienīgi ar nepārtrauktu savienību. Bez Manis jūs nespējat uzvarēt nevienu vienīgu grēku, nedz arī atvairīt kādu kārdināšanu.

"Palieciet Manī, un Es - jūsos." Palikt Kristū nozīmē pastāvīgi saņemt Viņa Garu un dzīvot dzīvi, kas bez atlikuma nodota kalpošanā Viņam. Sakaru kanālam starp Dievu un cilvēku vienmēr jābūt atvērtam. Kā vīna koka zars pastāvīgi saņem sulu no dzīvā vīna koka, tā mums jāturas pie Jēzus un ticībā jāsaņem Viņa rakstura spēks un pilnība.

Sakne barības vielas nodod tālāk līdz vissīkākajiem koka zariņiem. Līdzīgi arī Kristus ticīgajos uztur garīgā spēka plūsmu. Ja dvēsele ir savienota ar Kristu, tad nedraud briesmas novīst vai aiziet bojā.

Vīna koka dzīvība izpaudīsies smaržīgos augļos. "Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Dzīvojot ticībā Dieva Dēlam, mūsu dzīvē būs redzami Gara augļi, un neviena no tiem netrūks.

"Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem." Ārēji it kā uzpotētajiem zariem dzīvā savienojuma var arī nebūt. Tādā gadījumā nebūs ne attīstības, ne auglības. Tāpat var pastāvēt tikai šķietama savienība ar Kristu, bez īstas vienības ticībā. Ticības apliecība cilvēkus ieved draudzē, bet raksturs un izturēšanās rāda, vai tie ir savienoti ar Kristu. Ja tie nenes augļus, tad tie ir neīsti zari. Viņu atšķirtība no Kristus izraisīs pilnīgu bojāeju, kāda ainota ar nedzīvo zaru. "Ja kas nepaliek Manī," sacīja Kristus, "tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg."

"Un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu." No izredzētajiem divpadsmit mācekļiem, kas bija sekojuši Kristum, viens tikko bija noņemts kā nokaltis zars, bet pārējos gaidīja bargs dārznieka naža pārbaudījums. Svinīgi un reizē laipni Kristus paskaidroja dārza kopēja nolūku. Attīrīšana, dabiski, rada sāpes, bet tas ir Tēvs, kas lieto nazi. Viņš nestrādā ar neuzmanīgu roku un vienaldzīgu sirdi. Daži zari ar savām stīgām par daudz pieķērušies zemei - tie jāatbrīvo no šīm saitēm. Tiem jāstiepjas augšup pretī Debesīm un jāatrod savs atbalsts Dievā. Tāpat ir jāizretina pārbagātā lapu rota, kas augļiem atņem dzīvības sulu, un jāizgriež liekie dzinumi, lai rastos brīva pieeja Taisnības Saules dziedinošajiem stariem. Dārza kopējs stādus veido tā, lai augļi būtu sulīgāki, skaistāki un ražīgāki.

"Ar to Mans Tēvs ir godā celts," sacīja Kristus, "ka jūs nesat daudz augļu." Tādā veidā Dievs vēlas atklāt sava rakstura svētumu, laipnību un līdzjūtību. Tomēr Pestītājs nepavēl mācekļiem nopūlēties, lai nestu augļus. Viņš piekodina, lai tie paliktu Viņā. "Ja jūs paliekat Manī," Viņš saka, "un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, - tas jums notiks." Tieši ar runātā vārda starpniecību Kristus mājo savos sekotājos. Tā ir tā pati vitālā vienotība, kas attēlota ar Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu. Kristus vārdi ir gars un dzīvība. Uzņemdami tos, jūs uzņemat Vīna koka dzīvību. Jūs dzīvojat "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes". (Mat. 4:4) Kristus dzīvība jūsos rada tos pašus augļus, kas mīt Viņā. Dzīvodami Kristū, piederēdami Kristum, Kristus uzturēti un uzņemdami barības vielas no Kristus, jūs nesīsit tādus pašus augļus kā Viņš.

Šajā pēdējā tikšanās reizē ar mācekļiem Kristus sacīja, ka Viņa lielākā vēlēšanās attiecībā uz tiem ir, lai tie mīlētu cits citu, kā Viņš tos ir mīlējis. Viņš par to runāja atkal un atkal. "Tā ir Mana pavēle," Viņš vairākkārt uzsvēra, "lai jūs mīlētu cits citu." Tas bija arī viens no pirmajiem norādījumiem augšistabā: "Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis." Mācekļiem šis bauslis bija jauns, jo tie nebija cits citu mīlējuši, kā Kristus tos mīlēja. Viņš redzēja, ka tajos jāienāk jaunām idejām un jauniem pamudinājumiem, dzīvē tiem jāvadās pēc jauniem principiem. No Viņa dzīves un nāves tie saņems jaunu izpratni par mīlestību. Viņa pašuzupurēšanās gaismā bauslis par mīlestību pret tuvāko ieguva jaunu nozīmi. Viss žēlastības darbs ir viena vienīga nepārtrauktas mīlestības, pašaizliedzības un pašuzupurēšanās kalpošana. Katrā Kristus zemes dzīves stundā kā neatturama straume no Viņa izplūda Dieva mīlestība. Visi, kas būs piepildīti ar Viņa Garu, mīlēs tā, kā Viņš mīlēja. Tas pats princips, kas lika darboties Kristum, noteiks arī šo ļaužu attieksmi citam pret citu.

Šī mīlestība ir pierādījums tam, ka viņi ir mācekļi. "No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi," sacīja Jēzus, "ja jums būs mīlestība savā starpā." Kad cilvēkus ir apvienojusi nevis vara vai savtīgums, bet mīlestība, tad tas pierāda, ka darbojas kaut kas augstāks par cilvēcisko ietekmi. Kur pastāv tāda vienotība, tur tā ir pierādījums, ka cilvēkā atjaunota Dieva līdzība un viņa sirdī iedēstīts jauns dzīves princips. Tas rāda, ka dievišķajai dabai ir spēks pretoties pārdabiskajiem ļaunā spēkiem un ka Dieva žēlastība var uzvarēt egoismu, kas piemīt katra cilvēka sirdij.

Atklājoties draudzē, šī mīlestība noteikti izsauks sātana dusmas. Kristus saviem mācekļiem nenosprauda vieglu taku. "Kad pasaule jūs ienīst, - ziniet, tā Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas tai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis." Evaņģēliju būs jāizplata, nemitīgi cīnoties ar pretestību - briesmās, zaudējumos un ciešanās. Bet tie, kas darīs šo darbu, ies sava Mācītāja pēdās.

Kristum kā pasaules Pestītājam pastāvīgi bija jāsaduras ar šķietamu neveiksmi. Likās, ka Viņš, vislielākais žēlastības Vēstnesis mūsu pasaulē, pavisam maz spēja padarīt cilvēces augšupejas un glābšanas labā, kaut arī ļoti ilgojās to panākt. Viņam pretī nemitīgi darbojās sātana ietekme. Bet Kristus neatkāpās un nezaudēja drosmi. Ar pravieša Jesajas starpniecību Viņš saka: "Es velti esmu pūlējies, Es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr Mana taisnība ir pie tā Kunga un Mana alga Mana Dieva rokās (..)." Kaut Israēls nav sapulcināts, "Es tiešām esmu pagodināts tā Kunga acīs, un Mans Dievs ir Mans stiprums". Tas ir Kristus, kuram dots šis apsolījums. "Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, Viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai (..) tā saka tas Kungs (..): "Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā!, bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā! (..) Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu Apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās." " (Jes. 49:4,5,7-10)

Jēzus stipri paļāvās uz šiem vārdiem un nedeva sātanam iespēju gūt panākumus. Kad Viņam vajadzēja spert pēdējos soļus pazemojumu tekā, kad ap Viņa dvēseli savilkās visdziļākās bēdas, Kungs saviem mācekļiem sacīja: "Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan ne nieka nespēj." "Šīs pasaules valdnieks ir dabūjis spriedumu." "Šīs psaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā." (Jāņa 14:30; 16:11; 12:31) Pravietiskā skatienā Kristus pārredzēja notikumus, kas norisināsies Viņa pēdējā lielajā cīņā. Viņš zināja, ka tad, kad Viņš izsauksies: "Viss piepildīts!", triumfēs visas Debesis. Viņa auss jau uztvēra tālo mūziku un uzvaras saucienus Debesu pagalmos. Viņš zināja, ka ar to sātana varai tiks iezvanīts gals un Kristus vārds tiks pausts no pasaules uz pasauli pa visu plašo Visumu.

Kristus priecājās, ka savu sekotāju labā varēs darīt vairāk, nekā tie spēja lūgt vai iedomāties. Viņš runāja ar drošību, zinādams, ka jau pirms pasaules radīšanas bija pieņemts lēmums, kurš nodrošina uzvaru. Viņš zināja, ka patiesība, bruņota ar Svētā Gara visvarenību, gūs uzvaru cīņā ar ļaunumu un asinīm slacītais karogs brīvi plīvos pār Viņa sekotājiem. Viņš saprata, ka Viņam uzticīgo mācekļu dzīve būs līdzīga Viņa dzīvei - tās būs nepārtrauktas uzvaras, kas šeit gan par tādām netiks uzskatītas, bet ko par uzvarām atzīs visā mūžībā.

"To visu Es esmu runājis uz jums," Viņš sacīja, "lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Kristus nekad nepiedzīvoja neveiksmi, Viņš nekļuva mazdūšīgs, un Viņa sekotājiem jāparāda tikpat izturīga ticība. Tiem jādzīvo, kā Viņš dzīvoja, un jāstrādā, kā Viņš strādāja, tādēļ ka tie paļaujas uz Viņu kā uz lielo darba Vadītāju. Tiem jābūt drosmīgiem, enerģiskiem un izturīgiem. Lai arī šķietami nepārvarami šķēršļi aizsprosto ceļu, Viņa žēlastībā tiem jādodas tikai uz priekšu. Viņiem nav jāsūdzas par grūtībām, jo tie ir aicināti tās pārvarēt. Tie nekādos apstākļos nedrīkst ļauties izmisumam, bet jebkuros apstākļos tiem jāsaglabā cerība. Ar savas ne ar ko nesalīdzināmās mīlestības zelta ķēdi Kristus tos ir savienojis ar Dieva troni. Viņš vēlas, lai tiem piederētu visā plašajā Visumā pieejamais vislielākais iespaids, kas izriet no neizsīkstošā spēka Avota. Tiem jāsaņem spēks atvairīt ļauno, spēks, kuram nevar pretoties ne zeme, ne nāve, ne elle, spēks, kas tos stiprinās Kristum līdzīgai uzvarai.

Kristus vēlas, lai Viņa draudzē virs zemes tiktu pārstāvēta Debesu kārtība, Debesu pārvaldes forma un dievišķā saskaņa. Tad Viņš būtu pagodināts savos ļaudīs. Tad Taisnības Saule pasaulei atklātos neaptumšotā spožumā. Kristus draudzei ir piešķīris vispusīgas dāvanas un priekšrocības, lai savukārt no atpirktā īpašuma saņemtu slavu un pateicību. Viņš saviem ļaudīm ir devis spējas un svētības, lai tie atspoguļotu Viņa pilnību. Apveltīta ar Kristus taisnību, draudze ir Viņa dārgumu glabātāja, kurā līdz galam un visā pilnībā jāatklājas Viņa iejūtībai, žēlastībai un mīlestībai. Kristus raugās uz saviem ļaudīm viņu skaidrībā un pilnībā kā uz savas pazemošanās atalgojumu un slavas papildinājumu - Kristus, varenais Pestītājs, no kura nāk visa godība.

Savas pamācības Kristus noslēdza ar iedrošinošiem cerības vārdiem. Dvēseles nastu par mācekļiem Viņš izteica lūgšanā. Paceldams acis uz Debesīm, Viņš sacīja:

"Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu."

Kristus bija pabeidzis sev uzticēto darbu. Viņš bija pagodinājis Dievu virs zemes. Viņš bija darījis zināmu Tēva vārdu. Viņš arī bija izraudzījis tos, kuriem vajadzēja turpināt darbu starp cilvēkiem. Tagad Viņš sacīja: "Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens itin kā mēs." "Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens (..). Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā Tu Mani esi mīlējis."

To sacīdams, Kristus ar dievišķu autoritāti savu izredzēto draudzi nodod Tēva rokās. Kā iesvētīts Augstais Priesteris Viņš aizlūdz par saviem ļaudīm. Kā uzticīgs Gans Viņš ganāmpulku sapulcina Visvarenā paēnā, stiprā un drošā patvērumā. Viņu pašu gaida pēdējā cīņa ar sātanu; Viņš dodas to izcīnīt.

74. Ģetzemane

Mat. 26:36-56; Marka 14:32-50; Lūk. 22:39-53; Jāņa 18:1-12

[685] Pestītājs ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemanes dārzu. Pie skaidrajām debesīm spīdēja apaļš un pilns Lieldienu mēness. Svētceļnieku telšu pilsēta šķita iegrimusi dziļā klusumā.

Jēzus tikko bija nopietni sarunājies ar mācekļiem un tos pamācījis, bet nu, tuvojoties Ģetzemanei, kļuva dīvaini kluss. Arī agrāk Viņš bieži bija nācis uz šo vietu, lai pārdomātu un lūgtu, bet nekad ar tik noskumušu sirdi kā pēdējās cīņas naktī. Visu zemes dzīves laiku Viņš bija staigājis Dieva klātbūtnes gaismā. Cīnoties ar sātana gara pārņemtiem cilvēkiem, Viņš varēja sacīt: "Kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." (Jāņa 8:29) Bet tagad likās, ka Viņš ir izolēts no Dieva spēku dodošās klātbūtnes gaismas. Tagad Viņš bija pieskaitīts pārkāpējiem. Viņam bija jānes kritušās cilvēces noziegumi. Uz Tā, kurš neapzinājās nevienu grēku, vajadzēja uzlikt visus mūsu grēkus. Tas bija kaut kas briesmīgs, un grēka smagums šķita tik liels, ka piezagās šaubas un bailes, vai grēks Viņu uz mūžu neatšķirs no Tēva mīlestības. Juzdams, cik ļoti Tēvs ienīst grēku, Viņš izsaucās: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei!"

Tuvodamies dārzam, arī mācekļi ievēroja pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu Kungu. Vēl nekad tie Jēzu nebija redzējuši tik dziļi satriektu un klusu. Tālāk ejot, šī neizprotamā nospiestība arvien pieauga, tomēr tie neuzdrošinājās vaicāt pēc cēloņa. Jēzus augums grīļojās, it kā drīz varētu pakrist. Sasnieguši dārzu, mācekļi uzmeklēja Viņa ierasto kluso vietu, lai Kungs varētu atpūsties. Katrs nākamais solis prasīja lielu piepūli. Viņš skaļi vaidēja, it kā atrastos zem briesmīgas nastas svara. Divas reizes ceļabiedriem vajadzēja Jēzu atbalstīt, citādi Viņš būtu pakritis.

Izņemot trīs mācekļus, Jēzus visus pārējos atstāja pie ieejas dārzā, likdams tiem lūgt pašiem par sevi un par Viņu. Tad kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni Viņš iegāja klusā dārza nostūrī. Tie bija skatījuši Viņa godību Apskaidrošanas kalnā, bija redzējuši Viņu sarunājamies ar Mozu un Eliju, kā arī dzirdējuši balsi no Debesīm. Tādēļ tagad, savas lielās cīņas brīdī, Jēzus vēlējās, lai tie būtu Viņa tuvumā. Tie jau bieži bija kopā pavadījuši laiku šajā klusajā, netraucētajā vietā. Tādos gadījumos, kādu brīdi paliekot nomodā un lūgšanā, vēlāk tie varēja mierīgi gulēt netālu no sava Kunga, līdz Viņš tos no rīta modināja, lai no jauna izietu darbā. Bet tagad Jēzus vēlējās, lai tie ar Viņu lūgšanā pavadītu visu nakti. Tomēr Pestītājam, šķiet, bija nepanesama doma, ka pat tie varētu kļūt par lieciniekiem tām dvēseles mokām, kādas Viņam būs jāiztur.

"Palieciet šeit," Viņš sacīja, "un esiet ar Mani nomodā."

Tad Kristus pagāja mazliet tālāk, bet tomēr tā, lai Viņu varētu redzēt un dzirdēt, un pakrita ar seju pie zemes. Viņš juta, ka grēka dēļ tiek atšķirts no Tēva. Bezdibenis bija tik plats, tumšs un dziļš, ka Jēzus gars tā priekšā nodrebēja. Viņš nedrīkstēja izmantot savu dievišķo spēku, lai izbēgtu no šīm ciešanām. Sodu par pasaules grēkiem Viņam bija jāizcieš kā cilvēkam. Kā cilvēkam Viņam bija arī jāpanes Dieva taisnīgās dusmas.

Vēl nekad agrāk Kristus nebija atradies tādā stāvoklī. Viņa pārdzīvojumu vislabāk izsaka pravieša vārdi: " "Zoben, pacelies un vērsies pret Manu Ganu un pret to vīru, kas Man tuvs!" saka tas Kungs Cebaots." (Cak.13:7) Kā grēcīgā cilvēka vietnieks un galvotājs Kristus cieta no Dieva taisnajā tiesā. Viņš piedzīvoja to, ko prasa taisnība. Līdz šim Viņš bija aizlūdzis par citiem, bet tagad ilgojās, lai kāds aizlūgtu par Viņu.

Tā kā Kristus juta, ka ir pārtraukta Viņa savienība ar Tēvu, Viņš baidījās, ka savā cilvēciskumā varbūt nespēs izturēt gaidāmo cīņu ar tumsības spēkiem. Kārdināšanās tuksnesī cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos, tomēr Kristus izgāja kā uzvarētājs. Tagad kārdinātājs bija ieradies uz pēdējo, visbriesmīgāko cīņu. Uz to viņš bija gatavojies pēdējos trīs Kristus darbības gados. Tagad izšķīrās viss. Ja sātans šeit zaudēs, tad tam vairs nebūs nekādu cerību uz virskundzību; pasaules valstis beidzot kļūs par Kristus īpašumu, sātana vara būs gāzta, un viņš tiks izdzīts. Bet, ja Kristu izdotos uzvarēt, tad pasaule kļūtu par sātana valstību un cilvēce uz visiem laikiem paliktu viņa varā. Visā pilnībā apzinoties cīņas iznākuma nozīmi, Kristus dvēseli pildīja drausmīgas bailes tikt atšķirtam no Dieva. Sātans Kristum teica, ka, ja Viņš kļūšot par galvotāju grēcīgajai cilvēcei, tad šķiršanās no Dieva varot būt mūžīga. Viņu uzskatīšot par sātana valstībai piederošu, un Viņš nekad vairs nevarēšot būt viens ar Dievu.

Ko tad šim upurim bija lemts panākt? Ak, cik bezcerīga izskatījās cilvēku noziedzība un nepateicība! Radušos stāvokli sātans Pestītājam attēloja visdrūmākajās krāsās - tauta, kas lepojās, ka laicīgā un garīgā ziņā ir pārāka par visām citām, ir Tevi atmetusi. Tā tīko Tevi iznīcināt - jā, tieši Tevi - viņiem kā izredzētai tautai doto apsolījumu pamatu, centru un zīmogu. Kāds no mācekļiem, kas klausījās Tavas pamācības un bija viens no visrosīgākajiem draudzes darbībā, Tevi nodos. Viens no Taviem visdedzīgākajiem sekotājiem Tevi aizliegs. Visi Tevi atstās. Kristu pārņēma riebums, iedomājoties, ka tie, kurus Viņš bija apņēmies pestīt, kurus Viņš tik ļoti mīlēja, pievienosies sātana sazvērestībai! Tas kā asmens dūrās Viņa sirdī. Cīņa bija šausmīga. Tās mērs bija Viņa tautas, Viņa apsūdzētāju un Viņa nodevēju noziegumi, visi ļaunumā iegrimušās pasaules grēki. Šī ļaužu grēku nasta Kristu smagi nomāca, un apziņa par Dieva dusmām, kas vērsās pret grēku, draudēja izdzēst Viņa dzīvību.

Lūk, kā Viņš pārdomā cenu, kas jāmaksā par cilvēku atpirkšanu! Dvēseles mokās Jēzus pieplok vēsajai zemei, it kā tai pieķerdamies, lai netiktu aizrauts vēl tālāk no Dieva. Aukstā nakts rasa krīt uz Viņa novārgušā auguma, bet Kungs to neievēro. No Viņa lūpām izlaužas rūgts sauciens: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām!" Bet tajā pašā brīdī Viņš vēl piebilst: "Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi."

Ciešanās cilvēka sirds ilgojas pēc līdzjūtības. Šīs ilgas Kristus izjuta visos dvēseles dziļumos. Visgrūtākajā pārbaudījumu brīdī Viņš nāca pie saviem mācekļiem, alkstot dzirdēt kādus iedrošinājuma vārdus no tiem, kurus tik bieži bija svētījis, iepriecinājis un sargājis bēdās un pārbaudījumos. Tas, kuram vienmēr bija līdzjūtīgi vārdi, ko sacīt viņiem, tagad pats cieta pārcilvēciskas mokas un ilgojās zināt, ka tie lūdz par Viņu un par sevi. Cik tumšs izskatījās grēka ļaunums! Briesmīgs bija kārdinājums ļaut cilvēku dzimumam pašam nest sava pārkāpuma sekas, bet Viņam palikt nenoziedzīgam Dieva priekšā. Kaut tikai Pestītājs varētu zināt, ka mācekļi Viņu ir sapratuši un vērtē, - tad Viņš būtu stiprināts.

Ar mokām piecēlies, Viņš klupdams aiziet līdz vietai, kur atstājis savus pavadoņus, bet "atrod tos guļam". Ja tie būtu lūguši, tad būtu kāds atvieglojums. Ja tie būtu meklējuši patvērumu pie Dieva, lai sātana spēki tos nevarētu pieveikt, Viņš smeltos prieku mācekļu stiprajā ticībā. Bet vairākkārt izteikto brīdinājumu: "Esiet nomodā un lūdziet Dievu", tie nebija ņēmuši vērā. Sākumā gan tie jutās visai uztraukušies, redzēdami savu vienmēr tik mierīgo un cēlo Kungu cīnoties ar bēdām, kas sniedzās pāri viņu izpratnei. Tie arī lūdza, kamēr dzirdēja Cietēja stipro saukšanu. Viņi nedomāja pamest savu Kungu vienu, bet tos pārņēma savāds sastingums un apmātība, kuru tie būtu varējuši nokratīt, ja turpinātu piesaukt Dievu. Tie neaptvēra, cik nepieciešama ir modrība un nopietnas lūgšanas, lai pastāvētu kārdināšanās.

Pirms Jēzus gāja uz dārzu, Viņš mācekļiem sacīja: "Jūs visi apgrēcināsities." Bet tie ar vislielāko dedzību apgalvoja, ka iešot ar Viņu cietumā un nāvē. Nabaga pašpaļāvīgais Pēteris turklāt teica: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es nē." (Marka 14:27,29) Mācekļi uzticējās paši sev. Tie neskatījās uz augšu, uz vareno Palīgu, kā Kristus tiem bija devis padomu. Tāpēc tie gulēja tad, kad Pestītājam visvairāk bija vajadzīga viņu līdzjūtība un lūgšanas. Arī Pēteris gulēja.

Aizmiga arī mīļotais māceklis Jānis, kas bija atbalstījies pret Jēzus krūtīm. Tiešām, Jāņa mīlestībai pret Kristu būtu vajadzējis mācekli uzturēt nomodā. Viņa sirsnīgajām lūgšanām vajadzēja saplūst ar Kunga lūgšanām Jēzus vislielāko bēdu brīdī. Pestītājs daudz nakšu bija pavadījis, lūdzot par saviem mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos. Ja Jēzus Jēkabam un Jānim tagad būtu pajautājis reiz jau uzdoto jautājumu: "Vai jūs varat dzert to kausu, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?", tad tie nebūtu uzdrošinājušies atbildēt: "Varam gan." (Mat. 20:22*)

Mācekļi pamodās no Jēzus balss, bet tie Viņu tik tikko pazina - tik ļoti Meistara seju bija pārvērtušas ciešanas. Uzrunādams Pēteri, Viņš sacīja: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja." Mācekļu vājums radīja Jēzū līdzcietību. Viņš baidījās, ka tie nespēs izturēt gaidāmo pārbaudi, kad Viņu nodos un nonāvēs. Viņš tiem nepārmeta, bet tikai sacīja: "Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā." Pat savās lielajās dvēseles mokās Kungs centās attaisnot viņu vājumu. "Gars gan ir labprātīgs," Viņš teica, "bet miesa ir vāja."

Atkal Dieva Dēlu pārņēma pārcilvēciskas dvēseles mokas, un, gandrīz nesamaņā krizdams un pārguris, Viņš ar pūlēm atgriezās savā iepriekšējā cīņas vietā. Ciešanas bija vēl lielākas nekā pirms tam. Kad pār Jēzu nāca šie dvēseles pārdzīvojumi, "Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi". Koki - cipreses un palmas - kļuva par Viņa cīņas mēmajiem lieciniekiem. No to kuplajiem zariem un lapotnes uz Jēzus satriekto stāvu lejup ritēja smagas rasas lāses, it kā pati daba raudātu par to, ka viņas Radītājs viens cīnās ar tumsības varām.

Vēl pirms brīža Jēzus bija stāvējis taisns, līdzīgi varenam ciedram, spītēdams pretspēku brāzmām, kuru niknums mitējās, triecoties pret Viņu. Stūrgalvīga spītība un sirdis, pilnas ļaunuma un viltus, velti pūlējās Viņu samulsināt un pārvarēt. Kristus stāvēja stiprs, majestātiskā varenībā kā Dieva Dēls. Bet tagad Viņš līdzinājās niknas vētras šaustītai un locītai niedrei. Sava darba nobeigumam Viņš bija tuvojies kā uzvarētājs, ik solī gūdams panākumus pret tumsības spēkiem. Kā tāds, kas jau pagodināts, Viņš bija apliecinājis savu pilnīgo vienotību ar Dievu. Ar vislielāko pārliecību Viņš bija dziedājis slavas dziesmu. Viņš bija teicis mācekļiem iedrošinošus un siltus vārdus. Nu bija pienākusi tumsības varas stunda. Nu Viņa balss nakts rāmajā klusumā bija dzirdama ne uzvaras skaņās, bet cilvēcisku moku pilna. Līdz miega pārņemto mācekļu ausīm nonāca Pestītāja vārdi: "Mans Tēvs, ja šis kauss nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."

Mācekļu pirmā doma bija doties pie Viņa, bet Viņš taču bija pavēlējis palikt te, būt nomodā un lūgt. Kad Jēzus vēlreiz pie tiem atnāca, Viņš tos atrada guļam. Atkal Viņš bija jutis ilgas pēc draudzības, pēc dažiem mācekļu izteiktiem vārdiem, kas nestu atvieglojumu un pāršķeltu tumsības radīto nomāktību, kas draudēja Viņu pārvarēt. Bet mācekļu acis bija miega pilnas, "un tie nezināja, ko Viņam atbildēt". Tos bija uzmodinājusi Kristus klātbūtne. Tie ieraudzīja Viņa moku un asins sviedru pārvērsto seju un pārbijās. Tie nespēja saprast Viņa ciešanas. "Tik nejauks bija Viņa vaigs, vairs ne pēc cilvēka, un Viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem." (Jes. 52:14*)

Aizgriezies prom, Jēzus atkal atrada savu kluso paslēptuvi un, lielas tumsas un šausmu pārņemts, pakrita pie zemes. Dieva Dēla cilvēciskā daba šajā pārbaudījumu stundā trīcēja un drebēja. Tagad Viņš nelūdza par mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos, bet sauca uz Dievu pats savas kārdināšanām un mokām pakļautās dvēseles dēļ. Drausmīgais miklis bija klāt, - mirklis, kuram jāizšķir pasaules nākotne. Cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos. Kristus vēl varēja atteikties dzert rūgto biķeri, kas patiesībā bija jādzer grēcīgajam cilvēkam. Vēl nebija par vēlu. Viņš varēja noslaucīt asins sviedrus no pieres un atstāt zemes iemītniekus, lai tie iet bojā savos grēkos. Viņš varēja teikt: "Lai grēcinieks pats saņem pelnīto sodu, Es atgriezīšos pie Tēva." Vai Dieva Dēls dzers tik rūgto pazemojuma un nāves moku kausu? Vai Nevainīgais cietīs grēka lāstu, lai glābtu vainīgo? Pār Jēzus bālajām lūpām nāca vārdi: "Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."

Šo lūgšanu Viņš atkārto trīs reizes. Trīs reizes Jēzus cilvēciskums bailēs vairās no pēdējā, visu vainagojošā upura. Bet tad pasaules Glābēja acu priekšā nostājas visa cilvēces vēsture. Viņš redz, ka, ja likuma pārkāpējus neviens neglābs, tiem jāaiziet bojā. Viņš saprot cilvēku nespēku un grēka varu. Viņš redz nāvei nolemto ļaužu postu un vaimanas, viņu nenovēršamo likteni, un izšķiras glābt, - glābt cilvēku, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš izcietīs asins kristību, lai bojāejai pakļautie cilvēku miljoni varētu iegūt mūžīgu dzīvību. Viņš jau ir atstājis skaidros, svētos un godības pilnos Debesu pagalmus, lai glābtu vienu pazudušo avi - to vienu pasauli, kas grimusi noziegumos. Viņš nenovērsīsies no savas misijas. Viņš kļūs par Salīdzinātāju cilvēcei, kas izvēlējās grēku. Tādēļ Viņa lūgšana noslēdzas ar mierīgu padevību: "Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai tas nebūtu jādzer, tad lai notiek Tavs prāts."

Pieņēmis lēmumu, Viņš atkal kā miris pakrīt pie zemes, no kuras bija daļēji piecēlies. Kur nu ir mācekļi, lai saudzīgi paliktu savas rokas zem nesamaņā kritušā Kunga galvas, lai nomazgātu asins sviedriem klāto pieri, kas izskatās "ne pēc cilvēka bērniem"? Pestītājs vīna spaidu min viens pats, un neviens no visām tautām nav pie Viņa.

Bet Dievs cieta līdz ar savu Dēlu. Eņģeļi noraudzījās Pestītāja dvēseles mokās. Tie vēroja savu Kungu stāvam sātana karaspēka leģionu ielenkumā; tie redzēja, ka Viņa sirdi bija pārņēmušas neizprotamas šausmas. Debesīs valdīja klusums. Neskanēja neviena arfa. Ja mirstīgie varētu redzēt eņģeļu pulku pārsteigumu, kad tie klusi un skumji noraudzījās, kā Tēvs no sava mīļotā Dēla atrauj gaismas, mīlestības un godības starus, tad tie labāk saprastu, cik riebīgs Dieva acīs ir grēks.

Nekritušās pasaules un Debesu eņģeļi ar dedzīgu interesi vēroja, kā cīņa tuvojas noslēgumam. Ar vislielāko sasprindzinājumu šai pasaules pestīšanas darba lielajai krīzei sekoja sātans un tā ļaunie pulki, atkritušo eņģeļu leģioni. Labie un ļaunie spēki gaidīja, lai redzētu, kāda būs atbilde Jēzus trīsreiz atkārtotajai lūgšanai. Eņģeļi ilgojās sniegt palīdzību dievišķajam Cietējam, bet tas nedrīkstēja notikt. Dieva Dēlam cits ceļš netika atrasts. Šausmīgajā krīzē, kad izšķīrās viss, kad liktenīgais kauss trīcēja Glābēja rokās, pēkšņi atvērās Debesis, gaisma ielauzās izšķirošās stundas vētrainajā tumsā, un varens eņģelis, kas stāvēja Dieva priekšā, izpildīdams kādreiz Luciferam uzticētos pienākumus, tagad steidzās pie Jēzus. Eņģelis nenāca, lai izņemtu biķeri no Jēzus rokas, bet lai stiprinātu Viņu to dzert, apliecinot Tēva mīlestību. Viņš nāca sniegt spēku dievišķi cilvēciskajam lūdzējam, norādīja uz atvērtajām Debesīm un stāstīja par dvēselēm, kas tiks glābtas, pateicoties Pestītāja ciešanām. Eņģelis Jēzum apliecināja, ka Viņa Tēvs ir lielāks un daudz spēcīgāks par sātanu un ka Viņa nāve nodrošinās pilnīgu ļauno spēku sakāvi, un tad šīs pasaules valstība tiks nodota Visaugstākā svētajiem. Vēl eņģelis runāja par to, kā Kristus tad varēs skatīt savas dvēseles pūļu ieguvumu un būt apmierināts, jo Viņš redzēs cilvēku dzimtas izglābto un mūžīgi atpestīto ļaužu pulkus.

Kristus dvēseles mokas nemitējās, bet nospiestība un mazdūšība Viņu atstāja. Vētra nebija rimusi, bet Viņš, būdams tiešs uzbrukumu objekts, tika stiprināts, lai stātos pretī tās trakojošajam niknumam. Asinīm aptraipītajā sejā bija lasāms Debesu miers. Viņš bija panesis to, ko nespēja nest neviena cilvēciska būtne, jo Viņš cieta nāves mokas visu cilvēku vietā.

Gaisma, kas apņēma Pestītāju, pēkšņi pamodināja snaudošos mācekļus. Tie ieraudzīja eņģeli noliecamies pār zemē guļošo Kungu. Tie redzēja, kā tas pacēla Pestītāja galvu, piespiezdams to pie savām krūtīm un rādīdams uz Debesīm. Tie dzirdēja viņa balsi, līdzīgu jaukākajai mūzikai, izsakām mierinājuma un cerības vārdus. Mācekļi atcerējās skatu Apskaidrošanas kalnā. Tie pieminēja godību, kas Jēzu apņēma templī, un Dieva balsi, kas runāja no padebeša. Arī tagad bija jūtama tā pati godība, un tiem vairs nebija bail par savu Mācītāju. Par Viņu rūpējās Dievs; spēcīgs eņģelis bija sūtīts, lai Viņu aizsargātu. Mācekļi no jauna padevās dīvainam nogurumam, kas tos pārņēma. Jēzus atkal viņus atrada guļam.

Skumji uz tiem paskatījies, Viņš teica: "Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās!"

Šos vārdus sakot, Jēzus jau varēja saklausīt tā ļaužu pūļa soļu troksni, kas bija izgājuši Viņu meklēt, tādēļ turpināja: "Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt!"

Kad Jēzus devās pretī savam nodevējam, Viņa sejā vairs nebija redzamas nekādas pēdas no nule notikušās cīņas. Nostājies mācekļiem priekšā, Viņš ļaudīm jautāja: "Ko jūs meklējat?" Tie atbildēja: "Jēzu Nācarieti." Tad Viņš sacīja: "Es tas esmu." Tūlīt pēc šiem vārdiem eņģelis, kas pirms tam Jēzum kalpoja, nostājās starp Viņu un pūli. Pestītāja seju apstaroja dievišķa gaisma, un pār Viņu lidoja kaut kas līdzīgs balodim. Šīs dievišķās godības priekšā asinskārais pūlis nevarēja ne mirkli pastāvēt. Visi it kā tika atsviesti atpakaļ. Priesteri, vecākie, kareivji un pat Jūda nokrita pie zemes kā miruši.

Tad eņģelis atkāpās un gaisma nodzisa. Jēzum bija izdevība aiziet, bet Viņš palika, - mierīgs un nosvērts. Kā pagodināts Viņš stāvēja šo ļaunumā norūdīto, cietsirdīgo ļaužu vidū, kas tagad, pakrituši bez spēka, gulēja pie Viņa kājām. Mācekļi to visu vēroja klusi, ar izbrīnu un bijību.

Bet skats ātri izmainījās. Pūlis piecēlās. Romiešu kareivji, priesteri un Jūda sanāca ap Kristu. Šķita, ka tie ir nokaunējušies par savu vājumu un arī izbijušies, - vai tikai Viņš nav aizbēdzis. Bet Pestītājs vēlreiz atkārtoja jautājumu: "Ko jūs meklējat?" Tikko tie bija saņēmuši pierādījumu, ka viņu priekšā stāvošais ir Dieva Dēls, bet negribēja tam piekrist. Uz jautājumu: "Ko jūs meklējat?" tie atkal atbildēja: "Jēzu Nācarieti." Tad Pestītājs teica: "Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu" un, norādīdams uz mācekļiem, piebilda: "Ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet." Kristus labi zināja, cik vāja ir viņu ticība, tādēļ mēģināja tos pasargāt no kārdināšanām un pārbaudījumiem. Viņš bija gatavs to labā uzupurēties.

Nodevējs Jūda neaizmirsa tam uzticēto lomu. Viņš rādīja ceļu dārzā ienākušajam pūlim, bet tam cieši pa pēdām sekoja augstais priesteris. Jēzus vajātājiem tas bija devis zīmi, sakot: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet!" Bet pagaidām Jūda izturējās tā, it kā viņam ar tiem nebūtu nekā kopēja. Pienācis pie Jēzus, tas saņēma Viņa roku kā tuvs draugs un, sacīdams: "Esi sveicināts, Rabi!", vairākas reizes Viņu noskūpstīja, raudot un izlikdamies, ka jūt līdzi Pestītājam draudošajās briesmās.

Bet Jēzus sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Viņa balss drebēja sirdssāpēs, kad Viņš piebilda: "Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?" Šai uzrunai vajadzēja modināt nodevēja sirdsapziņu un satraukt viņa stūrgalvīgo dabu; bet godīgums, uzticība un cilvēciska smalkjūtība bija to atstājusi. Pārgalvīgs un spītīgs tas palika stāvot, neizrādīdams nekādu vēlēšanos piekāpties. Jūda bija nodevis sevi sātanam, un viņam vairs nebija spēka tam pretoties. Tomēr Jēzus neizvairījās no nodevēja skūpsta.

Pūlis kļuva drošāks, redzot Jūdu aizskaram To, kas tikko bija pagodināts viņu acu priekšā. Nu tie aizturēja Jēzu un sāka saistīt mīļās rokas, kas nebija mitējušās darīt labu.

Mācekļi domāja, ka viņu Mācītājs neļaus sevi sagūstīt. Tas pats spēks, kas lika pūlim pakrist pie zemes, varēja tos savaldīt arī tagad, kamēr Jēzus ar mācekļiem aizbēgtu. Tie jutās vīlušies un sašutuši, redzot, kā atnes virves, lai sasietu rokas Tam, ko viņi mīlēja. Pēteris dusmās izrāva zobenu un mēģināja aizstāvēt savu Kungu, bet augstā priestera kalpam viņš nocirta tikai ausi. Kad Pestītājs to redzēja, Viņš atbrīvoja savas rokas, kuras cieši turēja romiešu kareivji, un teica: "Diezgan! Pietiek!", aizskāra un dziedināja ievainoto ausi. Tad, pagriezies pret Pēteri, Viņš turpināja: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt savu Tēvu, un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?" Jā, katra mācekļa vietā vienu leģionu! Bet kāpēc gan Viņš neglābj sevi un mūs, sprieda mācekļi, un, atbildēdams uz šo neizteikto jautājumu, Jēzus piebilda: "Bet kā tad Raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt. Vai tad Man nedzert to kausu, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?"

Jūdu vadoņu gods tos nebija atturējis piedalīties Jēzus sagūstīšanā. Viņa apcietināšana tiem šķita pārāk svarīga lieta, lai to uzticētu padotajiem. Tā viltīgie priesteri un vecākie pievienojās dievnama sardzei un pūlim, sekojot Jūdam uz Ģetzemani. Ak, kas tā bija par sabiedrību, kurai tagad pievienojās šie cienīgie vīri - pēc trokšņa un nemieriem alkstošs pūlis, apbruņots ar visdažādākajiem rīkiem, it kā viņi vajātu kādu briesmīgu zvēru.

Pagriezies pret priesteriem un vecākajiem, Kristus tos uzlūkoja ar caururbjošu skatu, un Viņa teiktos vārdus tie noteikti nespēja aizmirst līdz mūža galam. Tie bija kā Visvarenā asās bultas, cēli un mierīgi: "Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Dieva namā mācīdams, tad jūs Mani neesat aiztikuši." "Bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara."

Redzot, ka Jēzus ļāva sevi apcietināt un saistīt, mācekļi pārbijās. Tie jutās apkaunoti, ka Viņš pacieš tādu negodu pret sevi un viņiem. Tie nevarēja saprast sava Meistara izturēšanos un bija neapmierināti par padošanos pūlim. Sašutumā un izbailēs Pēteris ieteica glābties un, tam paklausot, "visi mācekļi Viņu atstāja un bēga". Bet Kristus šo bēgšanu bija jau iepriekš paredzējis, kad sacīja: "Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit ikkatrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis". (Jāņa 16:32)