Laikmetu ilgas

75. Pie Annas un Kajafas

Mat. 26:57-75; 27:1; Marka 14:53-72; 15:1; Lūk. 22:54-71; Jāņa 18:13-27

[698] Jēzu steidzīgi aizveda pa miegā iegrimušās pilsētas ielām, pāri Kidranas strautam, garām dārziem un eļļas koku birzīm. Bija pāri pusnaktij, un Viņam līdzi skrejošā pūļa kliedzieni griezīgi atbalsojās klusajās ārēs. Pestītājs bija sasiets, cieši apsargāts un tikai ar pūlēm varēja paiet. Bet apcietinātāji Viņu lielā steigā veda uz bijušā augstā priestera pili.

Anna bija kalpojošās priesteru dzimtas galva, un aiz cieņas pret viņa gadiem tauta to uzskatīja par augsto priesteri. Viņa doto padomu uztvēra un izpildīja kā paša Dieva norādījumu. Viņam arī pirmajam ir jāredz Jēzus, kas bija priesteru varas gūsteknis. Tam vajadzēja piedalīties apcietinātā nopratināšanā, lai mazāk pieredzējušais Kajafa nekļūdītos tā mērķa sasniegšanā, kura dēļ tie bija pūlējušies. Vajadzēja izmantot Annas izveicību, viltību un apķērību, lai katrā ziņā nodrošinātu Kristus notiesāšanu.

Formāli Kristu vajadzēja nopratināt Sinedrijā, bet Anna veica Viņa lietas iepriekšēju izmeklēšanu. Romas valdīšanas laikā Sinedrijs nāves spriedumu nedrīkstēja izpildīt. Tas varēja cietumnieku nopratināt un pieņemt savu lēmumu, ko pēc tam Romas valsts varai vajadzēja apstiprināt. Tāpēc pret Kristu bija nepieciešams atrast tādas apsūdzības, ko arī romieši uzskatītu par noziegumu. Vēl bija arī jāatrod apsūdzība, kuras dēļ arī jūdi Viņu uzskatītu par notiesājamu. Kristus mācība pārliecināja ne mazums priesteru un rakstu mācītāju, un vienīgi bailes tikt izslēgtiem no draudzes tos atturēja nostāties Viņa pusē. Priesteri labi atcerējās Nikodēma jautājumu: "Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?" (Jāņa 7:51) Šis arguments apspriedi uz laiku pārtrauca un aizkavēja visus plānus. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms tagad netika aicināti, tomēr bija vēl citi, kas varēja iedrošināties runāt par labu taisnībai. Tiesu vajadzēja noturēt tā, lai Sinedrija locekļus noskaņotu pret Kristu. Priesteri cerēja uz divām galvenajām apsūdzībām. Ja izdotos pierādīt, ka Jēzus ir Dieva zaimotājs, tad jūdi Viņu notiesātu. Bet, ja Viņu apvainotu kā dumpja cēlāju, tad būtu pilnīgi droši, ka Viņu notiesātu romieši. Šo otro apsūdzību Anna centās nodrošināt vispirms. Viņš Jēzu pratināja par Viņa mācekļiem un mācībām, cerēdams, ka apcietinātais pateiks kaut ko tādu, kas tam dotu pamatotus pierādījumus. Viņš cerēja izvilināt kādu izteicienu, ar kuru varētu pierādīt, ka Jēzus ir gribējis organizēt slepenu biedrību ar nolūku dibināt jaunu ķēniņvalsti. Tad priesteri Viņu varētu nodot Romas varai kā miera traucētāju un dumpja cēlāju.

Kristus priesteru nodomus lasīja kā atvērtu grāmatu. It kā sava pratinātāja apslēptākajos dvēseles dziļumos ielūkojies, Viņš noliedza, ka starp Viņu un mācekļiem būtu kāda neatļauta savienība vai ka tie būtu pulcējušies slepeni vai tumsā, lai slēptu savus nolūkus. Viņam nav bijis noslēpumu attiecībā uz mērķiem un mācībām. "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni." Tā Pestītājs savu darbības veidu salīdzināja ar apsūdzētāju paņēmieniem. Mēnešiem ilgi tie bija Viņu izsekojuši, cenzdamies ievilināt lamatās, lai tad vestu slepena tribunāla priekšā, kur ar nepatiesu liecību varētu panākt to, kas godīgiem līdzekļiem nebija iespējams. Tagad tie īstenoja savu nodomu. Apcietināšana pusnakts stundā ar pūļa palīdzību, izsmiekls un nicināšana jau pirms tiesas, un arī spriedums, - tāds bija viņu, bet ne Kristus rīcības veids. Viņi bija likuma pārkāpēji. Viņu pašu likumi noteica, ka tikmēr, kamēr vaina nav pierādīta, pret ikvienu cilvēku jāizturas kā pret nevainīgu. Priesterus tiesāja viņu pašu likumu panti.

Pagriezies pret savu pratinātāju, Kristus prasīja: "Ko tu Mani jautā?" Vai priesteru un rakstu mācītāju spiegi nebija uzmanījuši katru Viņa kustību un paziņojuši katru Viņa vārdu? Vai šie slepenie novērotāji nebija klāt katrā tautas sanāksmē un vai tie nepienesa priesteriem ziņas par visiem Viņa vārdiem un darbiem? "Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis," Jēzus atbildēja, "tie zina, ko Es esmu teicis."

Atbildes noteiktība lika Annam apklust. Baidīdamies, ka Kristus par viņa rīcības veidu varētu pateikt kaut ko tādu, ko tas labprāt vēlētos apslēpt, Anna tobrīd vairāk neko nejautāja. Bet viens no vadītājiem, redzēdams, ka Anna ir apklusināts, aiz dusmām par to iesita Jēzum pa seju, izsaukdamies: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?"

Uz to Kristus mierīgi sacīja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani siti?" Viņš nelietoja dedzīgus atriebības vārdus. Viņa lēnprātīgā atbilde nāca no bezgrēcīgas, pacietīgas un cēlas sirds, kas nepakļaujas izaicinājumam.

Kristus sāpīgi cieta nelaipnās un nekrietnās izturēšanās dēļ. Viņam izrādīja necieņu tie, kurus Viņš bija radījis un kuru dēļ nesa bezgalīgi lielu upuri. Viņa ciešanu mērs bija tik daudz reižu lielāks par cilvēcisko, cik daudz pilnīgāks ir Viņa svētums un ienaids pret grēku. Ļaut sevi tiesāt ļaudīm, kas rīkojas kā dēmoni, patiesībā bija nepārtraukts upuris. Atrasties sātana pārvaldīto cilvēku ielenkumā bija tiešām nepanesami. Turklāt Viņš zināja, ka ar viena sava dievišķā spēka uzliesmojumu acumirklī varētu satriekt pīšļos visus nežēlīgos mocītājus.

Jūdi gaidīja tādu Mesiju, kas nāktu ar ārēji redzamu spožumu. Tie cerēja, ka Mesija ar vienu savas nepārvaramās gribas izpausmi izmainīs cilvēku domu virzienu un piespiedīs tos atzīt Viņa varu kā visaugstāko. Tie ticēja, ka tādā veidā Viņam vajadzētu nodrošināt godu sev un apmierināt arī viņu godkārīgās cerības. Kad pret Kristu izturējās ar nicināšanu, Viņu māca spēcīgs kārdinājums atklāt savu dievišķo dabu. Ar vienu vārdu vai vienu skatienu Viņš varēja piespiest savus vajātājus apliecināt, ka ir Kungs pār ķēniņiem un valdniekiem, priesteriem un dievnamu. Bet Viņa grūtais uzdevums prasīja palikt paša izvēlētajā stāvoklī, būt kā vienam no cilvēkiem.

Debesu eņģeļi bija liecinieki katrai pret savu mīļoto Pavēlnieku izdarītajai kustībai. Tie ilgojās Kristu atbrīvot. Paklausot Dievam, eņģeļi kļūst visspēcīgi. Reiz, izpildot augstāku pavēli, tie vienā naktī iznīcinājuši simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru no Asīrijas karapulka. Arī tagad, redzot Kristus tiesāšanas apkaunojošo skatu, eņģeļi viegli varētu izteikt savu sašutumu, iznīcinot Dieva pretiniekus. Tomēr tiem nebija pavēlēts to darīt. Tas, kurš savus ienaidniekus varēja sodīt ar nāvi, pacieta viņu nežēlību. Viņa mīlestība pret Tēvu un jau no pasaules radīšanas dotais galvojums - kļūt par grēku Nesēju - lika Viņam bez kurnēšanas paciest to ļaužu rupjo izturēšanos, kurus Viņš bija nācis glābt. Tā bija daļa no Mesijas sūtības - kā cilvēkam panest visus zaimus un pārestības, ko vien ļaudis spēja pret Viņu vērst. Cilvēces vienīgā cerība bija Kristus padevība visam, ko Viņam lika izciest cilvēku rokas un sirdis.

Kristus nebija izteicis neko tādu, kas apsūdzētājiem varētu dot iespēju gūt virsroku, tomēr tie bija Viņu sasējuši, lai rādītu, ka Viņš ir notiesāts. Tajā pašā laikā vēl vajadzēja izlikties, ka tie rīkojas taisnīgi. Bija nepieciešama likumīga tiesa. Varasvīri to apņēmās pasteidzināt. Tie zināja, ka tauta Jēzu godāja, tāpēc baidījās, ka, izplatoties baumām par Viņa apcietināšanu, varētu tikt izdarīts mēģinājums Pestītāju atbrīvot. Otrkārt, ja tiesāšana un sprieduma izpilde nenotiktu tūlīt, Pasā svētku dēļ viss aizkavētos uz veselu nedēļu. Tas viņu plānus varētu izjaukt. Lai panāktu Jēzus notiesāšanu, tie stipri paļāvās uz pūļa skaļajām prasībām, jo tur bija daudz Jeruzālemes sabiedrības padibeņu. Ja rastos nedēļu ilgs pārtraukums, nemiers mazinātos un droši vien iestātos atslābums. Tautas labākā daļa tiktu rosināta kaut ko darīt Kristus labā, daudzi uzstātos ar liecību, Viņu aizstāvēdami un darīdami zināmus varenos darbus, ko Viņš bija veicis. Tas visā tautā izraisītu sašutumu pret Sinedriju. Tā rīcību nosodītu, Jēzu atbrīvotu, un ļaužu pulki Viņu atkal pagodinātu. Tāpēc priesteri un rakstu mācītāji nolēma, ka Jēzus ir jānodod romiešu rokās, vēl pirms viņu nodoms varētu kļūt zināms.

Bet vispirms vajadzēja atrast apsūdzību. Līdz šim tas nebija izdevies, tādēļ Anna pavēlēja Jēzu vest pie Kajafas, kas piederēja pie saduķejiem, no kuriem daži bija visniknākie Jēzus ienaidnieki. Kajafa nebija stipra rakstura cilvēks, tomēr tikpat cietsirdīgs, nežēlīgs un bez sirdsapziņas kā Anna. Viņš neatstāja neizmēģinātu nevienu līdzekli, lai Jēzu iznīcinātu. Bija agrs rīts un vēl ļoti tumšs. Lāpu un lukturu gaismā apbruņotais pulks ar savu gūstekni devās uz augstā priestera pili, un, kamēr tur sanāca Sinedrija locekļi, Anna un Kajafa no jauna pratināja Jēzu, bet bez panākumiem.

Kad padome bija sapulcējusies zālē, Kajafa ieņēma priekšsēdētāja vietu. Viņam abās pusēs atradās tiesneši un tiesā ieinteresētie. Romas kareivji tika nostādīti uz paaugstinājuma zemāk par troni. Tā pakājē stāvēja Jēzus. Visu sanākušo skati bija vērsti uz Viņu. Valdīja liels satraukums. No milzīgā ļaužu pulka Viņš vienīgais palika mierīgs un kluss. Šķita, ka pat Viņu apņemošā atmosfēra ir svētuma caurstrāvota.

Kajafa Jēzu bija uzskatījis par savu sāncensi. Tautas sajūsma, klausoties Pestītāju, un šķietamā gatavība pieņemt Viņa pamācības augstajā priesterī bija izraisījušas ļaunu greizsirdību. Bet nu, raugoties gūsteknī, Kajafa bija spiests apbrīnot Viņa cēlo un cienīgo izturēšanos. Viņu pārņēma pārliecība, ka šis cilvēks ir dievišķs. Bet pēc brīža Viņš šo domu nicīgi noraidīja. Kad tas prasīja, lai Jēzus viņiem parāda kādu no saviem varenajiem brīnumiem, viņa balss jau skanēja vīpsnājoši un augstprātīgi, bet Pestītājs izturējās tā, it kā Viņš to nedzirdētu. Ļaudis salīdzināja Annas un Kajafas uztraukto, saniknoto uzvedību ar Jēzus mierīgo, ķēnišķo stāju. Pat notrulinātā pūļa prātā uzplaiksnīja jautājums: "Vai šis cilvēks ar Dievam līdzīgo lēnprātību tiks notiesāts kā noziedznieks?"

Nojauzdams noskaņojuma maiņu, Kajafa pasteidzināja pratināšanu. Jēzus ienaidnieki nokļuva lielās grūtībās. Tie bija nolēmuši panākt Viņa notiesāšanu, bet nezināja, kā to izdarīt. Sinedrija locekļi dalījās farizejos un saduķejos. Viņu vidū valdīja rūgts naids un ķildas. Atsevišķiem strīdīgiem punktiem tie vispār neuzdrošinājās pieskarties, baidīdamies no savstarpējām nesaskaņām. Ar pāris vārdiem Jēzus būtu varējis viņu vidū izraisīt šķelšanos un tā dusmas novērst no sevis. Kajafa to zināja, tāpēc centās no strīda izvairīties. Bija daudz liecinieku, kas varētu apgalvot, ka, norājot priesterus un rakstu mācītājus, Kristus tos bija nosaucis par liekuļiem un slepkavām. Bet šīs liecības priesteriem nebija izdevīgi uzklausīt. Arī saduķeji savos asajos strīdos ar farizejiem bija lietojuši līdzīgus izteicienus. Turklāt šādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs, kam pašiem derdzās farizeju uzpūtība. Tāpat varēja atrast pietiekami pierādījumu, ka Jēzus nebija ievērojis jūdu tradīcijas un bija necienīgi izteicies par daudzām viņu ceremonijām. Tomēr, kas attiecās uz tradīcijām, tad te farizeji un saduķeji paši bija ļoti kareivīgās attiecībās, tāpēc arī tādai liecībai nebūtu nozīmes romiešu acīs. Par sabata pārkāpšanu Kristus pretinieki neuzdrošinājās Viņu apsūdzēt, lai šo lietu izskatīšana neatklātu Kristus darba raksturu. Ja tagad celtu gaismā Viņa dziedināšanas brīnumus, tad priesteru nodoms noteikti būtu cietis neveiksmi.

Jau iepriekš bija uzpirkti viltus liecinieki, lai Jēzu apvainotu dumpja organizēšanā un mēģinājumā nodibināt atsevišķu valdību. Bet viņu liecības izrādījās nedrošas un pretrunīgas. Izmeklēšanā tie sajauca un nevarēja atcerēties agrāk teiktos vārdus.

Savas darbības sākumā Kristus bija sacījis: "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Pravietojumu tēlainajā valodā Viņš tādā veidā bija pasludinājis savu nāvi un augšāmcelšanos. "Viņš runāja par savas miesas templi." (Jāņa 2:19,20) Šos izteicienus jūdi bija sapratuši burtiski, it kā tie attiektos uz Jeruzālemes dievnamu. No visa, ko Kristus jebkad bija runājis, priesteri nevarēja atrast neko citu, ko varētu vērst pret Viņu, kā vien šos vārdus. Tos sagrozīdami, tie tagad cerēja īstenot savu nodomu. Arī romieši bija piedalījušies dievnama pārbūvē un izgreznošanā un ar to ļoti lepojās. Dievnamam parādīta necieņa noteikti izraisītu viņos sašutumu. Šeit romieši un jūdi, farizeji un saduķeji varēja atrast kopīgu valodu, jo pret dievnamu visi izturējās ar lielu godbijību. Tādēļ tie sameklēja divus lieciniekus, kuru liecības nebija tik pretrunīgas kā pārējo. Viens no uzpirktajiem, Jēzu apsūdzot, sacīja: "Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt." Kristus vārdi tika sagrozīti. Ja tie būtu atkārtoti tieši tā, kā Viņš tos izteica, tad Viņa notiesāšana nebūtu panākta pat Sinedrijā. Ja jau Jēzus bija tikai cilvēks, kā jūdi apgalvoja, tad tāds paziņojums liecināja vienīgi par neprātīgu, lielīgu garu, un to nevarēja uzskatīt par Dieva zaimošanu. Pat viltus liecinieku sagrozīti, Viņa vārdi nesaturēja neko tādu, ko romieši varētu vērtēt kā noziegumu, par kuru vajadzētu sodīt ar nāvi.

Jēzus pacietīgi uzklausīja visas pretrunīgās liecības. Viņš neteica neviena vārda, lai sevi aizstāvētu. Beidzot Viņa apsūdzētāji sapinās, apjuka un saskaitās. Tiesāšana nesekmējās, un izskatījās, ka viņu sazvērestība cietīs neveiksmi. Kajafa nonāca strupceļā. Vēl palika neizmantots tikai viens, pēdējais līdzeklis. Kristu vajadzēja piespiest pašam sevi apsūdzēt. Augstais priesteris piecēlās no tiesneša krēsla. Viņa seja bija dusmu pārvērsta. Balss un izturēšanās skaidri izteica - ja vien tas būtu iespējams, viņš pats nosistu klātesošo priekšā stāvošo gūstekni. "Vai Tu nekā neatbildi uz to," tas sauca, "ko tie liecina pret Tevi?"

Jēzus klusēja. "Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja savu muti." (Jes. 53:7)

Beidzot Kajafa pacēla savu labo roku pret debesīm un uzrunāja Jēzu svinīgā zvēresta veidā. "Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?"

Pēc šāda uzaicinājuma Kristus vairs nevarēja klusēt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Viņš neizteica nevienu vārdu, pirms to tieši nejautāja. Arī tagad Jēzus saprat, ka atbilde apzīmogos Viņa nāves spriedumu. Viņu uzrunāja tautas visaugstāk atzītā autoritāte un Visaugstākā vārdā. Kristus negribēja parādīt necieņu likumam. Vēl vairāk, te tika apšaubītas Viņa attiecības ar Tēvu. Tagad Viņam skaidri vajadzēja apliecināt savu raksturu un sūtību. Jēzus pats mācekļiem bija sacījis: "Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs." (Mat. 10:32) Tagad ar personisku priekšzīmi Viņš savu mācību apstiprināja.

Ikviena auss tiecās dzirdēt, ikviena acs raudzījās tieši sejā, kad Viņš atbildēja: "Tu to teici." Likās, ka Debesu gaisma apstaroja bālo seju, kad Viņš turpināja: "Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem."

Uz mirkli Kristus dievišķība atspīdēja cauri Viņu ietērpjošajam cilvēka ķermenim. Augstais priesteris nodrebēja Pestītāja caururbjošā skata priekšā. Šis skats it kā lasīja viņa apslēptākās domas un dedzināja viņa sirdi. Visā turpmākajā dzīvē tas nespēja aizmirst šo vajātā Dieva Dēla caururbjošo skatu.

"No šī laika," sacīja Jēzus, "jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem." Šajos vārdos Kristus izcēla pilnīgi pretēju ainu tam skatam, kas tobrīd norisinājās. Viņš - dzīvības un godības Kungs - būs nosēdies pie Dieva labās rokas. Viņš būs visas pasaules Tiesnesis, un Viņa lēmums nebūs pārsūdzams. Tad katra apslēptā lieta tiks atklāta Dieva klātbūtnes gaismā un katram cilvēkam tiks pasludināts spriedums saskaņā ar viņa darbiem.

Kristus vārdi augsto priesteri ļoti satrauca. Kajafu biedēja doma, ka būs mirušo augšāmcelšanās, kad visiem jāstājas Dieva tiesas priekšā, lai saņemtu algu pēc saviem darbiem. Viņš negribēja ticēt, ka nākotnē varētu tikt sodīts atbilstoši darbiem. Viņa gara skatam parādījās pēdējās tiesas ainas. Viņš redzēja briesmīgu skatu, kad kapi atdod mirušos kopā ar visiem noslēpumiem, par kuriem viņš bija cerējis, ka tie zuduši uz visiem laikiem. Uz mirkli tas jutās tā, it kā jau stāvētu Mūžīgā Soģa priekšā, kura visu redzošā acs lasa viņa dvēseli, celdama gaismā noslēpumus, kuri tika uzskatīti par noslēptiem kopā ar mirušajiem.

Tad šis skats priestera acīm izzuda. Kristus vārdi trāpīja viņa, saduķeja, sirdī vissāpīgākajā vietā. Kajafa bija noliedzis mācību par augšāmcelšanos, par tiesu un nākamo dzīvi. Nu viņu sagrāba sātaniskas dusmas. Kas gan ir šis cilvēks, šis gūsteknis, ka uzdrošinās apstrīdēt viņa vismīļākās teorijas? Saplēsdams amata tērpu, lai ļaudīm rādītu savu liekuļoto sašutumu, viņš pieprasīja apcietinātā notiesāšanu uz nāvi par Dieva zaimošanu bez kādas tālākas nopratināšanas. "Kam mums vēl liecinieku vajag?" tas sacīja. "Redziet, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?" Tā viņi visi notiesāja Jēzu.

Dusmas, savstarpēji mainīdamās ar pārliecību, lika Kajafam darīt to, ko viņš izdarīja. Viņš bija nikns pats uz sevi, ka tic Kristus vārdiem, bet tur, kur tam dziļā patiesības atziņā vajadzēja saplosīt savu sirdi un apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, viņš, stūrgalvīgi pretodamies, saplēsa priestera tērpu. Šai rīcībai bija dziļa nozīme, tikai Kajafa to visai maz saprata. Ar šo darbību, kuru viņš veica, lai ietekmētu priesterus un tiesnešus notiesāt Kristu, augstais priesteris būtībā notiesāja pats sevi. Pēc Dieva bauslības tas vairs nedrīkstēja kalpot par priesteri. Viņš bija pasludinājis nāves spriedumu pats sev.

Augstais priesteris nedrīkstēja saplēst savas drēbes. Levītu likumos tas bija aizliegts ar nāves sodu. Nekādos apstākļos, nekādā gadījumā priesteris nedrīkstēja saplēst savu svēto apģērbu. Jūdiem bija paradums savas drēbes saplēst draugu nāves gadījumā, bet priesteri nedrīkstēja tā rīkoties. Attiecībā uz to Kristus Mozum bija devis nepārprotamu pavēli. (3. Moz. 10:6)

Visam priestera apģērbam vajadzēja būt veselam un nebojātam. Ar šīm skaistajām amata drēbēm tika attēlots lielā Parauga, Jēzus Kristus, raksturs. Vienīgi pilnība apģērbā un stājā, vārdos un garā varēja būt Dievam pieņemama. Dievs ir svēts, un dievkalpojumiem virs zemes jānorāda uz Viņa godību un pilnību, jo tikai tā ir iespējams pareizi attēlot kalpošanas svētumu Debesīs. Mirstīgais cilvēks drīkstēja saplēst savu sirdi, parādīdams sagrauztu un pazemīgu garu. Tas Dievam ir pieņemams. Bet nekas ieplēsts nedrīkstēja būt priestera tērpā, jo tas izkropļotu līdzību Debesu lietām. Augsto priesteri, kas uzdrošinātos parādīties saplēstā apģērbā, lai veiktu svētā amata kalpošanas pienākumus, uzskatītu par tādu, kurš atkāpies no Dieva. Saplēsdams drēbes, tas sev liedza pārstāvja lomu. Dievs viņu vairs nevarēja pieņemt kā svētu pienākumu izpildošu priesteri. Kajafas rīcības pamatā bija cilvēciskas kaislības un nepilnības.

Saplēsdams savas drēbes, Kajafa atkāpās no Dieva likuma, lai sekotu cilvēku tradīcijām, jo tās paredzēja, ka Dieva zaimošanas gadījumā it kā aiz bailēm par grēku priesteris drīkstēja saplēst savas drēbes un tomēr palikt nevainīgs. Tā cilvēku likumi atcēla Dieva pavēli.

Tauta ar interesi vēroja katru augstā priestera kustību, un Kajafa domāja, kā iespaidīgāk parādīt savu dievbijību. Bet ar šo aktu, kas bija domāts kā apsūdzība pret Kristu, viņš nievāja To, par kuru Dievs bija teicis: "Mans vārds mājo Viņā." (2. Moz. 23:21) Kajafa pats zaimoja Dievu. Dievs viņu jau bija notiesājis, bet viņš pasludināja nāves spriedumu Kristum par Dieva zaimošanu.

Kad Kajafa saplēsa savas drēbes, viņa rīcība simboliski norādīja uz vietu, kādu jūdi kā tauta turpmāk ieņems Dieva priekšā. Tauta, kas reiz bija Dieva izredzēta, pati šķirās no Viņa, ātri kļūdama par tautu, kuru Visaugstākais vairs neatzina par savējo. Kad Kristus pie krusta izsaucās: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30) un dievnama priekškars pārplīsa divos gabalos, Svētais Gars tādā veidā darīja zināmu, ka jūdu tauta ir atmetusi To, kas bija visu tās simbolu ainojums, visu tās ēnu būtība. Israēls bija šķīries no sava Dieva. Ņemot to vērā, Kajafa tiešām varēja saplēst savas priestera drēbes, ar kuru nēsāšanu tas pretendēja uz to, ka ir Lielā Augstā Priestera pārstāvis. Turpmāk šim tērpam vairs nebija nekādas nozīmes ne viņam, ne tautai. Tiešām, augstajam priesterim vajadzēja saplēst drēbes aiz bailēm par sevi un tautu.

Sinedrijs bija pasludinājis, ka Jēzus ir pelnījis nāvi, bet pēc jūdu likumiem apcietināto nedrīkstēja nopratināt nakts laikā. Likumīgu tiesāšanu drīkstēja izdarīt tikai dienas gaismā un pilna padomes sastāva klātbūtnē. Neraugoties uz to, pret Pestītāju jau izturējās kā pret notiesātu noziedznieku un nodeva Viņu viszemāko un nekrietnāko cilvēku patvaļai. Augstā priestera pili ietvēra atklāts pagalms, kurā bija sanākuši kareivji un ļaužu pūlis. Jēzu tagad veda pāri šim pagalmam uz sardzes telpām, un no visām pusēm uz Viņu bira zaimi par to, ka Viņš sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu. Ar izsmieklu tika atkārtoti vārdi par sēdēšanu "pie Visuspēcīgā labās rokas" un "nākšanu uz debess padebešiem". Atrazdamies sardzes telpās un gaidīdams savu likumīgo tiesāšanu, Viņš palika neaizsargāts. Aprobežotais pūlis bija noskatījies, ar kādu nežēlību pret Viņu izturējās padomes priekšā, un tas tiem deva drosmi demonstrēt visus savas sātaniskās dabas elementus. Kristus patiesais cēlums un Dievam līdzīgā izturēšanās tos nokaitināja līdz ārprātam. Viņa lēnprātība, nevainība un diženā, majestātiskā pacietība tos pildīja ar dēmonisku naidu. Žēlsirdība un taisnība tika samītas kājām. Pret noziedzniekiem nemūžam nav izturējušies tik nežēlīgi kā pret Dieva Dēlu.

Bet bija vēl kādas asākas sāpes, kas šķēla Jēzus sirdi; tik tiešām, skaudrākus cirtienus nebūtu varējusi izdarīt neviena ienaidnieka roka. Brīdī, kad Kristus pacieta izsmieklu Kajafas priekšā, Pestītāju aizliedza viens no Viņa mācekļiem.

Atstājuši savu Kungu dārzā, divi no Viņa mācekļiem tomēr bija uzdrošinājušies Jēzum sekot. Tie bija Pēteris un Jānis. Zinādami, ka Jānis ir viens no Jēzus pazīstamākajiem mācekļiem, priesteri atļāva viņam ieiet zālē, cerēdami, ka tas, savām acīm redzot Vadoņa pazemošanu, atmetīs domu, ka Jēzus varētu būt Dieva Dēls. Jānis lūdza, lai arī Pēterim atļauj ieiet, un atļauja tika dota.

Pagalmā dega ugunskurs, jo bija visdzestrākā nakts stunda tieši pirms rītausmas. Ap ugunskuru sanāca daudz ļaužu, un Pēteris pārgalvīgi ieņēma vietu starp tiem. Viņš nevēlējās, lai kāds to pazītu kā Jēzus mācekli. Paslepus pievienodamies ļaužu pulkam, tas cerēja, ka tiks noturēts par vienu no tiem, kas Jēzu atveda uz tiesas pili.

Bet, kad uguns apgaismoja Pētera seju, durvis sargājošā sieviete tam uzmeta pētošu skatienu. Viņa bija ievērojusi, kā tas ienāca kopā ar Jāni un, pamanot tā sejā nospiestību, domāja, ka tas varētu būt kāds no Jēzus mācekļiem. Tā kā viņa bija Kajafas nama kalpone, tad vēlējās to noskaidrot. Tā uzrunāja Pēteri: "Vai arī tu nepiederi pie šī Cilvēka mācekļiem?" Pēteris satrūkās un apmulsa, jo visu klātesošo skati acumirklī pievērsās viņam. Viņš izlikās, ka kalponi nesaprot. Bet tā bija neatlaidīga un sāka apkārtstāvošajiem skaidrot, ka šis cilvēks ir bijis kopā ar Jēzu. Pēteris jutās spiests atbildēt un dusmīgi teica: "Sieva, es Viņu nepazīstu!" Tā bija pirmā reize, kad māceklis aizliedza Kungu, pēc kuras tūlīt dziedāja gailis. Ak, Pēter, cik ātri tu sāki kaunēties no sava Mācītāja! Tik drīz aizliedzi savu Kungu!

Māceklis Jānis iegāja tiesas zālē un necentās slēpt, ka ir Jēzus sekotājs. Viņš nepievienojās rupjajam pūlim, kas zaimoja Kungu. Viņam arī neviens nejautāja, jo tas netēloja neīstu lomu un tādēļ nemodināja aizdomas. Viņš sameklēja klusāku, no pūļa uzmācības pasargātu stūrīti, cik vien iespējams tuvu Jēzum. Tur tas varēja redzēt un dzirdēt visu, kas notika viņa Kunga tiesāšanas laikā.

Pēteris negribēja, ka viņu kāds pazītu. Izlikdamies vienaldzīgs, tas bija nostājies uz ienaidnieka zemes un tādā veidā kļuvis par vieglu laupījumu kārdināšanai. Ja Pēterim būtu jācīnās par savu Mācītāju, viņš būtu viens no drošsirdīgākajiem kareivjiem, bet, kad pret viņu vērsās izsmiekls, tas izrādījās gļēvs. Tā daudzus, kas nebaidās no aktīvas cīņas par savu Kungu, izsmiekls piespiež aizliegt ticību. Pievienojoties tādiem, no kuriem būtu jāizvairās, tie nostājas uz kārdināšanu ceļa. Tie izaicina ienaidnieku tos kārdināt un tad pasaka un izdara daudz ko tādu, ko citos apstākļos nekad nebūtu pieļāvuši. Mūsdienu Kristus māceklis, kas slēpj savu ticību, baidīdamies no ciešanām un negoda, Kungu aizliedz tikpat tieši kā Pēteris tiesas namā.

Pēteris centās neizrādīt interesi par sava Kunga tiesāšanu, bet viņa sirds sažņaudzās aiz bēdām, kad tas izdzirda negantos zaimus un redzēja negodu, ko Pestītājs izcieta. Vēl vairāk, tas jutās pārsteigts un sašutis, ka Jēzus tā pazemojās un, paciezdams tādu rīcību, pazemoja arī savus sekotājus. Lai slēptu patiesās jūtas, tas centās pievienoties Jēzus vajātājiem viņu nepiedienīgajos jokos. Bet viņa izturēšanās nebija dabiska. Viņš tēloja neīstu lomu un, cenzdamies runāt vienaldzīgi, nespēja aizturēt sašutuma vārdus par nekrietnību, kas jāpiedzīvo viņa Kungam.

Atkal tas pievērsa sev uzmanību, un atkal to apvainoja, ka viņš ir Jēzus piekritējs. Tad Pēteris zvērēdams apliecināja: "Es to Cilvēku nepazīstu!" Tomēr viņam tika dota vēl viena izdevība. Apmēram pēc stundas kāds no augstā priestera kalpiem, tuvs radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, jautāja: "Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? Patiesi tu esi viens no tiem, jo tu esi galilejietis." "Tava valoda jau nodod tevi." Pēteris iedegās dusmās. Jēzus mācekļus varēja pazīt pēc viņu valodas šķīstuma. Gribēdams pilnīgi maldināt jautātājus un turpināt reiz iesākto lomu, Pēteris tagad savu Kungu aizliedza lādēdamies un zvērēdams. Tad gailis dziedāja otro reizi, un viņš, to dzirdot, atcerējās Jēzus vārdus: "Pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi." (Marka 14:30)

Kad apkaunojošā zvēresta vārdi vēl bija uz Pētera lūpām un gaiļa skaļā dziedāšana skanēja viņa ausīs, Pestītājs novērsās no bargajiem tiesnešiem, lai uzlūkotu savu nabaga mācekli. Tajā pašā mirklī kaut kas vilktin vilka Pēteri paskatīties uz Kungu. Viņa cēlajos sejas vaibstos māceklis lasīja dziļu līdzjūtību un sirdssāpes, bet dusmu tur nebija.

Šīs bālās, ciešanu pilnās sejas izskats, trīcošās lūpas, līdzjūtīgais un piedodošais skats Pētera sirdi skāra kā asa bulta. Pamodās sirdsapziņa. Sāka šķetināties atmiņu pavediens. Pēteris atcerējās savu tikai pirms nedaudz stundām doto solījumu kopā ar Kungu doties cietumā un nāvē. Māceklis atcerējās, kā viņam sāpēja, kad Pestītājs augšistabā teica, ka tas vēl šajā naktī trīs reizes aizliegs savu Kungu. Pēteris tikko bija apliecinājis, ka Jēzu nepazīstot, un tagad ar rūgtumu bija spiests atzīt, cik labi Kungs pazina viņu, cik pareizi spēja lasīt viņa sirdi, kuras maldīgums pašam Pēterim nemaz nebija zināms.

Pār viņu gāzās veseli atmiņu plūdi. Pestītāja sirsnīgā žēlastība, Viņa laipnība un lēnprātība, cēlsirdība un pacietība, ko Viņš parādīja saviem maldos grimušajiem mācekļiem, tas viss no jauna uzpeldēja atmiņā. Viņš atcerējās brīdinājumu: "Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos." (Lūk. 22:31,32) Ar šausmām viņš iedomājās savu nepateicību, savus melus un nepatiesos zvērestus. Vēlreiz uzlūkojis Mācītāju, tas ieraudzīja ceļamies kāda svētuma zaimotāja roku, lai sistu Viņam pa seju. Nespēdams ilgāk izturēt šo skatu, māceklis ar satriektu sirdi metās laukā no zāles.

Viens pats pa tumsu tas traucās uz priekšu, nezinādams un nedomādams uz kurieni. Beidzot viņš atradās Ģetzemanē. Viss pirms dažām stundām notikušais tagad kā dzīva aina nostājās acu priekšā. Viņš redzēja sāpēs raustāmies sava Kunga izmocīto, asins sviedriem klāto seju. Ar rūgtiem pašpārmetumiem tas atcerējās, kā Jēzus lūgšanā bija raudājis un cīnījies viens pats, kamēr tie, kuriem vajadzēja būt ar Viņu vienotiem, šajā pārbaudījuma brīdī gulēja. Viņš pieminēja Jēzus svinīgo pavēli: "Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā." (Mat. 26:41) Viņš vēlreiz pārdzīvoja tiesas nama ainas. Mācekļa asiņojošo sirdi mocīja apziņa, ka tieši viņš ir pielicis vislielāko smagumu Pestītāja pazemojumiem un sirdssāpēm. Tajā pašā vietā, kur Jēzus bija izkratījis savu sirdi Tēva priekšā, lūgdamies nāves mokās, tagad arī Pēteris pakrita uz sava vaiga un vēlējās mirt.

Gulēdams tad, kad Jēzus pavēlēja būt nomodā un lūgt, Pēteris bija sagatavojis ceļu savam lielajam grēkam. Visi mācekļi, guļot kritiskajā stundā, piedzīvoja lielu zaudējumu. Kristus zināja, cauri kādai uguns pārbaudei tiem būs jāiet. Viņš zināja, kā darbosies sātans, lai paralizētu viņu prātus, ka tie nebūtu sagatavoti pārbaudījumam. Tādēļ arī Jēzus tos brīdināja. Ja iepriekšējās stundas dārzā būtu pavadītas nomodā un lūgšanās, Pēteris netiktu atstāts, lai paļautos tikai uz paša vājajiem spēkiem. Viņš savu Kungu nebūtu aizliedzis. Ja mācekļi būtu palikuši nomodā kopā ar Kristu Viņa dvēseles cīņā, tad tie tiktu sagatavoti skatīt Viņa ciešanas pie krusta. Tie zināmā mērā būtu sapratuši Viņa bezgalīgi lielo ciešanu būtību. Tie atcerētos Kristus vārdus, kas jau iepriekš pasludināja Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Visgrūtākās stundas baigajā tumsā tad atmirdzētu cerības stari, kas uzturētu dzīvu viņu ticību.

Tiklīdz kā uzausa diena, Sinedrijs sanāca otrreiz, un Jēzu atkal ieveda sēžu zālē. Viņš pats sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu, un šos vārdus tie vērsa pret Viņu kā apsūdzību. Tomēr uz šī pamata vien vēl Viņu nevarēja notiesāt, jo daudzi padomes locekļi nakts sēdē nepiedalījās un to nedzirdēja. Turklāt tie labi saprata, ka Romas tiesa šajos vārdos neatradīs neko tādu, par ko varētu piespriest nāves sodu. Bet, ja Kristus tos vēlreiz visu klātbūtnē atkārtotu, tad nosprausto mērķi varētu sasniegt. Apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija, tie varētu pārvērst par politisku apsūdzību - kā musināšanu uz sacelšanos.

"Ja Tu esi Kristus," tie sacīja, "tad saki mums to." Bet Kristus klusēja. Tie turpināja Viņu izjautāt, līdz beidzot sāpju aizlauztā balsī Pestītājs atbildēja: "Ja Es jums saku, jūs neticat. Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat." Tomēr, lai tiem nebūtu attaisnojuma, Viņš vēl pievienoja svinīgu brīdinājumu: "Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Visspēcīgā Dieva labās rokas."

"Tātad Tu esi Dieva Dēls?" tie visi vienā balsī izsaucās. "Un Viņš tiem sacīja: "Jūs sakāt, ka Es tas esmu." Tad tie kliedza: "Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes."

Tā trešo reizi jūdu varasvīri nolēma, ka Jēzum ir jāmirst. Pēc viņu domām, tagad tikai vajadzēja panākt, lai romieši nāves spriedumu apstiprina - un Kristu varētu nodot šo ļaužu rokās.

Tad sekoja trešā reize, kad Jēzu sita un apsmēja. Tas bija vēl ļaunāk par to, ko bija darījis nesaprātīgais pūlis. Viss notika priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē un ar viņu atbalstu. Viņu sirdīs vairs nebija nekādu līdzcietības vai cilvēcības jūtu. Ja varasvīru argumenti bija par vājiem, lai apklusinātu Jēzus balsi, tie izmantoja citus līdzekļus, kas pret ķeceriem ir pielietoti visos laikmetos - varmācību, ciešanas un nāvi.

Kad tiesneši pasludināja Jēzum nāves spriedumu, tautu pārņēma sātaniskas dusmas. Ļaužu kliedzieni līdzinājās niknu zvēru rēkšanai. Pūlis aurodams metās virsū Jēzum: "Viņš ir vainīgs! Nāvi Viņam!" Ja nebūtu romiešu kareivju, tad Jēzus nenodzīvotu līdz Golgātas krustam. Ja Romas autoritāte nebūtu stājusies ceļā un ar ieročiem aizkavējusi pūļa vardarbību, tad tie Viņu būtu saplosījuši gabalos turpat tiesnešu priekšā.

Vīri, kas pēc izcelsmes bija pagāni, bija dusmīgi par brutālo izturēšanos pret cilvēku, kuram vēl nebija pierādīta nekāda vaina. Romas vadītāji paziņoja, ka jūdi, piespriezdami Jēzum nāvi, iejaucas Romas varas tiesībās un ka notiesāt cilvēku uz nāvi tikai uz Viņa paša liecības pamata ir pret jūdu bauslību. Šī iejaukšanās notikumu gaitā radīja zināmu atelpas brīdi, tomēr jūdu vadoņi bija miruši tiklab žēlastībai, kā kaunam.

Priesteri un rakstu mācītāji aizmirsa savam amatam atbilstošo cieņu un apsaukāja Dieva Dēlu ar nekrietniem vārdiem. Tie smējās par Viņa izcelsmi. Tie paziņoja, ka, pārgalvīgi pasludinot sevi par Mesiju, Viņš ir pelnījis visapkaunojošāko nāvi. Visnekrietnākie no tiem atļāvās Pestītājam sist. Tad Viņam uz galvas uzmeta vecu drēbi, un, sitot pa seju, mocītāji vaicāja: "Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita?" Kad drēbi noņēma, kāds no pēdējiem neģēļiem iespļāva Viņam sejā.

Dieva eņģeļi uzticīgi pierakstīja katru pret viņu mīļoto Pavēlnieku vērsto apvainojošo skatu, vārdu un darbu. Pienāks diena, kad nekrietnie zaimotāji un spļāvēji ieraudzīs kādreiz bālo Kristus seju spīdam spožāk par sauli.

76. Jūda

[716] Jūdas biogrāfija ir bēdīgs iznākums dzīvei, kas būtu varējusi pagodināt Dievu. Ja Jūda būtu miris pirms sava pēdējā ceļojuma uz Jeruzālemi, viņu uzskatītu par cienījamu divpadsmit mācekļu pārstāvi, par tādu, kura vēlāk ļoti pietrūkst. Nebūtu riebuma un nicināšanas, kas tagad viņa vārdu pavada cauri gadsimtiem, ja nebūtu parādījušās tās rakstura īpašības, kas atklājās viņa dzīves beigās. Bet zināma mērķa dēļ viņa raksturs tika atklāts visai pasaulei. Tam vajadzēja kļūt par brīdinājumu tiem, kas līdzīgi viņam kļūst par nodevējiem svētos pienākumos.

Īsi pirms Pasā svētkiem Jūda bija atjaunojis savu līgumu ar priesteriem, apsoloties nodot Jēzu viņu rokās. Tad arī tika norunāts, ka Pestītāju sagūstīs kādā no Viņa klusajām pārdomu un lūgšanu vietām. Kopš mielasta Sīmaņa namā Jūdam bija pietiekami daudz laika, lai pārdomātu šo solījumu, bet viņa nodoms nemainījās. Par trīsdesmit sudraba gabaliem - par verga cenu - viņš kaunam un nāvei nodeva godības Kungu.

No dabas Jūdam bija stipri izteikta tieksme uz naudu, bet agrāk viņš vēl nebija tik sabojāts, lai izdarītu kaut ko tamlīdzīgu. Viņš sevī loloja ļaunu mantkārības garu, līdz tas kļuva par viņa dzīves noteicošo spēku. Mīlestība uz bagātību guva virsroku pār mīlestību pret Kristu. Kļūdams par viena netikuma vergu, tas nodeva sevi sātanam, lai iegrimtu grēkā visā pilnībā.

Jūda mācekļiem pievienojās tad, kad Kristum jau sekoja daudz ļaužu. Pestītāja mācības aizkustināja ļaužu sirdis, kad tie aizgrābti klausījās sinagogās, jūras krastā vai kalnā runātajos vārdos. Jūda redzēja slimos, aklos un kroplos no apkārtējiem ciematiem nākam pie Jēzus. Viņš redzēja pie Meistara kājām noliktos mirējus, kā arī Pestītāja varenos darbus - slimo dziedināšanu, velnu izdzīšanu, mirušo uzmodināšanu, - un arī sevī sajuta Kristus spēka pierādījumu. Viņš atzina, ka Kristus mācība ir augstāka par visu, ko viņš jebkad bija dzirdējis. Jūda mīlēja lielo Skolotāju un ilgojās būt Viņa tuvumā. Viņš izjuta vēlēšanos pēc izmaiņas raksturā un dzīvē un, pievienodamies Jēzum, cerēja to iegūt. Pestītājs Jūdu neatraidīja. Viņš pieņēma to kā vienu no divpadsmit mācekļiem. Viņš tam uzticēja evaņģēlista darbu. Viņš piešķīra spēku dziedināt slimos un izdzīt velnus. Bet Jūda nekad pilnīgi nepakļāvās Kristum. Viņš neatteicās no pasaules godkārības, nedz arī no mīlestības uz naudu. Pieņemdams Kristus kalpa stāvokli, tas tomēr nepakļāva sevi dievišķai pārveidošanai. Viņš domāja, ka var paturēt pats savus spriedumus un uzskatus, un attīstīja tieksmi kritizēt un apsūdzēt.

Mācekļi augstu vērtēja Jūdu, un viņam bija liela ietekme uz tiem. Arī viņš pats bija augstās domās par savām spējām un uz saviem ticības brāļiem noraudzījās kā uz daudz zemākiem. Viņš pie sevis sprieda, ka tie nespēj saskatīt izdevības un neizmanto apstākļu sniegtās priekšrocības un ka draudze nekad neuzplauks, ja par vadītājiem būs tādi tuvredzīgi cilvēki. Pēteris bija straujš, tas rīkosies neapdomīgi. Jānis, kas kā lielus dārgumus krāja no Kristus lūpām nākušās atziņas, Jūdas izpratnē bija vājš nansists. Matejs, kuram bija ieaudzināta kārtība un noteiktība, šķita pārāk pedantisks attiecībā uz godīgumu. Viņš vienmēr domāja par Kristus vārdiem, un tie bija viņu tā pārņemuši, ka pēc Jūdas uzskatiem no Mateja nevarēja gaidīt izveicīgu un tālredzīgu rīcību. Tā Jūda pārskatīja visus savus biedrus un glaimoja pats sev, ka draudze bieži būtu nonākusi strupceļā un grūtībās, ja nebūtu viņa tik ievērojamo spēju visu pareizi izkārtot. Viņš sevi uzskatīja par nepārspējamu. Viņš uzskatīja, ka pagodina Kristus darbu ar savu klātbūtni un atbilstoši arī izturējās.

Jūda bija akls pret sava rakstura vājību, tādēļ Kristus viņam sagādāja apstākļus, kuros tam bija izdevība pamanīt un izlabot savas kļūdas. Kā mācekļu mantzinis viņš tika aicināts rūpēties par mazā pulciņa vajadzībām un atvieglot trūkumcietēju stāvokli. Kad Pasā mielasta telpās Jēzus viņam sacīja: "Ko tu dari, to dari drīz!" (Jāņa 13:27), mācekļi domāja, ka Kungs tam liek iegādāties kaut ko svētkiem vai arī ziedot nabagiem. Kalpodams citiem, Jūda varēja ieaudzināt sevī nesavtību. Tomēr, ik dienas klausīdamies Kristus mācībās un redzēdams Viņa pašuzupurīgo dzīvi, Jūda ļāva vaļu mantkārīgām tieksmēm. Mazās naudas summas, kas nonāca viņa rokās, tam kļuva par pastāvīgu kārdinājumu. Bieži, izdarījis kādu mazu pakalpojumu Kristum vai ziedojis laiku reliģiskiem mērķiem, tas no trūcīgā fonda pats sev izmaksāja algu. Viņa acīs šie iemesli attaisnoja tādu rīcību, bet Dieva acīs viņš bija zaglis.

Kristus bieži atkārtotā patiesība, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules, Jūdam kļuva par apvainojumu. Tas domās bija izstrādājis noteiktu darbības plānu un cerēja, ka Kristus tieši tā arī rīkosies. Viņš bija izplānojis, ka Jānis Kristītājs jāatbrīvo no cietuma, taču Jānis tika atstāts, lai tam nocirstu galvu. Kristus neparādīja savas ķēnišķās tiesības un neatrieba Jāņa nāvi, bet kopā ar mācekļiem aizgāja uz kādu lauku apvidu. Jūda vēlējās daudz agresīvāku rīcību. Tas domāja, ka Jēzum nevajadzētu aizkavēt mācekļus īstenot savus plānus, tad darbs būtu sekmējies labāk. Tāpat viņš ievēroja jūdu vadoņu pieaugošo naidu un redzēja, ka Jēzus atstāja bez ievērības viņu izaicinājumus, kad tie pieprasīja kādu zīmi no Debesīm. Viņa sirds bija atvērta neticībai, un ienaidnieks tam iedvesa šaubu un sacelšanās domas. Kāpēc Jēzus tik daudz kavējas pie tā, kas atņem drosmi? Kāpēc Viņš pareģo grūtības un vajāšanas sev un mācekļiem? Izredzes ieņemt augstu vietu jaunajā valstī bija pamudinājušas Jūdu atbalstīt Kristus darbu. Vai viņš būtu vīlies? Jūda nebija izlēmis, vai Jēzus ir Dieva Dēls; tas šaubījās un meklēja zināmu izskaidrojumu Viņa varenajiem darbiem.

Pretēji Pestītāja mācībai Jūda visu laiku sevī loloja domu, ka Kristus valdīs Jeruzālemē kā ķēniņš. Gadījumā, kad tika paēdināti pieci tūkstoši, viņš to mēģināja īstenot. Jūda palīdzēja izdalīt ēdienu izsalkušajam ļaužu pulkam. Viņam bija izdevība iepazīties ar labklājību, kādu var iegūt Jēzus spēkā. Viņš izjuta apmierinājumu, kas allaž pavada kalpošanu Dievam. Viņš palīdzēja atvest pie Kristus slimos un ciešanu nomāktos. Viņš redzēja, kā tika remdētas sāpes un kā no Lielā Ārsta dzīvinošā spēka cilvēku sirdīs ieplūst prieks un līksmība. Māceklis būtu varējis saprast Kristus darba metodes, bet paša egoistiskās vēlēšanās viņu padarīja aklu. Jūda bija pirmais, kas gribēja izmantot sajūsmu, ko radīja maizes laušanas laikā piedzīvotais brīnums. Viņš bija tas, kas ierosināja Kristu celt par ķēniņu ar varu. Viņš loloja lielas cerības, tādēļ arī vilšanās bija rūgta.

Kristus runa sinagogā par dzīvības maizi bija pagrieziena punkts Jūdas dzīvē. Viņš dzirdēja vārdus: "Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī." (Jāņa 6:53) Viņš redzēja, ka Kristus piedāvā garīgu, nevis laicīgu labumu. Jūda sevi uzskatīja par tālredzīgu, jo spēja paredzēt, ka Jēzus netiks godāts un nespēs piešķirt augstas vietas arī saviem sekotājiem. Tādēļ viņš nolēma neizveidot tik ciešas attiecības ar Kristu, ka nevarētu aiziet. Viņš vēl pavēros. Tā viņš arī darīja.

No šī brīža Jūda bieži izteica šaubas, kas mulsināja pārējos mācekļus. Viņš uzsāka strīdus un pauda maldinošus uzskatus, atkārtodams argumentus, ko farizeji un rakstu mācītāji bija izvirzījuši pret Jēzus apgalvojumiem. Visas mazās un lielās nepatikšanas un bēdas, visas grūtības un redzamos Evaņģēlija izplatīšanas šķēršļus Jūda izskaidroja kā pierādījumus tam, ka šī vēsts nav ticama. Viņš minēja Svēto Rakstu vietas, kam nebija nekāda sakara ar tām patiesībām, ko Kristus tobrīd sludināja. Šīs rakstvietas, izņemtas no konteksta, mulsināja mācekļus un vairoja uzmācīgo mazdūšību. Tomēr visu to Jūda izdarīja tādā veidā, ka viņš tika uzskatīts par visai apzinīgu. Kad mācekļi meklēja pierādījumus, kas apstiprinātu Lielā Mācītāja vārdus, Jūda gandrīz nemanāmi novirzīja tos uz cita ceļa. Tā ļoti reliģiskā un šķietami gudrā veidā tas nostādīja lietas pavisam citādā gaismā, nekā Kristus tās bija pasniedzis, un piedēvēja Viņa vārdiem pretēju nozīmi. Jūdas priekšlikumi pastāvīgi iededzināja godkārīgu tieksmi pēc laicīgas paaugstināšanās un tādā veidā novērsa mācekļus no svarīgākām pārdomām. Strīdus par to, kurš ir lielākais, gandrīz vienmēr izraisīja Jūda.

Kad Jēzus bagātajam jauneklim pastāstīja, uz kāda nosacījuma pamata iespējams kļūt par mācekli, Jūda bija saīdzis. Viņš domāja, ka tiek pieļauta kļūda. Ja ticīgajiem pievienotos tādi cilvēki kā šis vadītājs, tie palīdzētu atbalstīt Kristus darbu. Ja tikai mani pieņemtu par padomdevēju, viņš domāja pie sevis, tad gan es varētu ieteikt daudz plānu, kas nāktu par labu mazajai draudzei. Viņa principi un metodes gan mazliet atšķirtos no Kristus principiem un metodēm, bet šajās lietās tas iedomājās, ka ir gudrāks par savu Meistaru.

Visā, ko Kristus sacīja saviem mācekļiem, bija kaut kas, kam Jūda savā sirdī nepiekrita. Viņa ietekmes dēļ neapmierinātības raugs ātri darīja savu darbu. Mācekļi nesaredzēja īsto ierosinātāju, bet Jēzus saprata, ka sātans Jūdu apvelta ar savām īpašībām, tā atverot kanālu, pa kuru ietekmēt pārējos mācekļus. Kristus par to bija runājis jau gadu pirms tika nodots: "Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns." (Jāņa 6:70)

Tomēr Jūda atklāti nesacēlās un neizrādīja šaubas par Pestītāja mācībām. Līdz pat mielastam Sīmaņa namā viņš arī atklāti nekurnēja. Kad Marija svaidīja Pestītāja kājas, Jūda parādīja savu mantkārību. Pēc Jēzus rājiena viņu piepildīja žultains rūgtums. Aizvainotais lepnums un atriebības kāre salauza visus žogus, un tik ilgi auklētā alkatība sagrāba viņu savā varā. To piedzīvos ikviens, kas ilgstoši rotaļāsies ar ļaunumu. Katrs neapkarots un neuzvarēts grēks atsaucas uz sātana kārdinājumu un pakļauj dvēseli viņa gribai.

Tomēr Jūda vēl nebija pilnīgi nocietinājies. Pat tad, kad tas jau divas reizes bija solījies nodot Pestītāju, viņam bija izdevība nožēlot un atgriezties. Lieldienu jēru ēdot, Jēzus pierādīja savu dievišķumu, atklādams nodevēja nodomus. Kalpojot mācekļiem, Viņš savā mīlestības lokā ietvēra arī Jūdu. Bet šis pēdējais mīlestības aicinājums netika ņemts vērā. Tad Jūdas liktenis tika izšķirts, un kājas, kuras Jēzus tikko bija mazgājis, aizsteidzās pildīt nodevēja darbu.

Jūda domāja - ja jau Jēzum jātiek piesistam krustā, tad tam tā arī jānotiek, un viņa rīcība, nododot Pestītāju, iznākumu nemainīs. Bet, ja Jēzum nav jāmirst, tad tādā veidā Viņš būs piespiests sevi atbrīvot. Jebkurā gadījumā Jūda ar tādu rīcību tikai iegūs. Māceklis rēķināja, ka, nododot savu Kungu, viņš būs noslēdzis dzīvē kādu veiklu darījumu.

Jūda tomēr neticēja, ka Kristus ļaus, lai Viņu sagūsta. Nododams Jēzu, tas Kungu gribēja tikai pamācīt. Viņš cerēja nospēlēt tādu lomu, kas Pestītājam liktu būt piesardzīgākam un pret viņu izturēties ar atbilstošu cieņu. Jūda neapzinājās, ka viņš Jēzu nodod nāvei. Cik bieži, kad Pestītājs runāja līdzībās, rakstu mācītājus un farizejus aizskāra Viņa zīmīgie ainojumi! Cik bieži tie paši sev bija pasludinājuši spriedumu! Tādās reizēs, kad patiesība skāra sirdi, tie, dusmu pārņemti, pacēla akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet atkal un atkal Kristus bija no tiem aizgājis. Ja jau Viņš spēja izvairīties tik daudzos gadījumos, domāja Jūda, tad arī šoreiz neļaus sevi sagūstīt.

Jūda nolēma to pārbaudīt. Ja Jēzus tiešām ir Mesija, tad ļaudis, kuriem Viņš tik daudz laba darījis, sapulcēsies un pasludinās Viņu par ķēniņu. Tad reiz būs miers daudziem, kas tobrīd bija neziņā. Arī Jūdam būs savs nopelns par to, ka tas uzcēlis ķēniņu Dāvida tronī. Šis darbs jaunajā valstībā viņam nodrošinās pirmo vietu, tūlīt aiz Kristus.

Saskaņā ar šo plānu viltus māceklis nodeva Jēzu. Dārzā, teikdams pūļa vadoņiem: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet" (Mat. 26:48), viņš bija pārliecināts, ka Kristus no viņu rokām izbēgs. Vēlāk, ja tie tam pārmestu, viņš varētu sacīt: "Vai es jums neteicu, lai jūs Viņu stingri turiet ciet?"

Bet Jūda piedzīvoja to, ka, rīkodamies pēc viņa vārdiem, gūstītāji Jēzu sasēja. Pārsteigts māceklis vēroja, kā Pestītājs atļāva, lai Viņu aizved. Izbijies un nobažījies tas Viņam sekoja no dārza uz jūdu varasvīru tiesu, pie katras kustības gaidīdams, ka Kristus savus ienaidniekus pārsteigs, parādīsies kā Dieva Dēls un visu viņu sazvērestību un varu pārvērtīs par neko. Tā aizritēja stunda pēc stundas, bet Jēzus pacieta visas pārestības un zaimus, kas tika vērsti pret Viņu. Tad nodevēju sagrāba šausmīgas bailes par to, ka Viņš ir pārdevis nāvei savu Kungu.

Kad pratināšana tuvojās beigām, Jūda nespēja ilgāk izturēt savas noziedzīgās sirdsapziņas mokas. Zālē piepeši atskanēja aizsmakusi balss, kas visu sirdīm lika nodrebēt bailēs: "Viņš ir nevainīgs! Saudzē Viņu, Kajafa!"

Tad kļuva redzams Jūdas garais stāvs spiežamies cauri izbiedētajam ļaužu pūlim. Viņa seja šķita bāla un mežonīga. Uz pieres bija izspiedušās lielas sviedru lāses. Nonācis līdz tiesneša krēslam, tas augstā priestera priekšā nometa zemē sudraba gabalus - maksu par sava Kunga nodošanu. Cieši satvēris Kajafas drēbju vīli, tas lūdza atbrīvot Jēzu, apliecinādams, ka Viņš nav darījis neko tādu, ar ko būtu pelnījis nāvi. Kajafa dusmīgi no tā atbrīvojās, bet bija apmulsis un nezināja, ko sacīt, jo tagad atklājās priesteru nekrietnā sazvērestība. Bija skaidrs, ka tie ir uzpirkuši mācekli, lai tas nodotu savu Mācītāju.

"Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis!" no jauna kliedza Jūda. Bet augstais priesteris, atguvis pašsavaldīšanos, ar izsmieklu atbildēja: "Kas mums par daļu? Raugi tu pats!" (Mat. 27:4) Priesteri labprāt bija izlietojuši Jūdu par savu ieroci, bet tie arī nicināja viņa zemisko rīcību. Kad māceklis nāca atzīties, tie viņu atgrūda.

Tad Jūda metās Jēzum pie kājām, apliecinādams, ka Viņš ir Dieva Dēls un lūgdamies, lai Viņš sevi atbrīvo. Pestītājs nodevējam neko nepārmeta. Viņš zināja, ka Jūdas sirdī nav atgriešanās un ka viņa noziedzīgo dvēseli atzīties ir piespiedusi briesmīgā apziņa par gaidāmo sodu un pazušanu. Viņš neizjuta dziļu, patiesi satriektas sirds nožēlu par to, ka nodevis bezvainīgo Dieva Dēlu un aizliedzis Israēla Svēto. Tomēr Jēzus neteica nevienu nosodošu vārdu. Ar žēlumu Viņš raudzījās uz Jūdu un sacīja: "Uz šo stundu Es esmu pasaulē nācis."

Pārsteiguma čuksti pāršalca pūli. Klātesošie ar izbrīnu vēroja Kristus iecietīgo izturēšanos pret savu nodevēju. No jauna tiem uzausa pārliecība, ka šis Vīrs ir kas vairāk nekā mirstīgs cilvēks. Bet, ja Viņš ir Dieva Dēls - runāja šaubas -, kāpēc tad Viņš neatbrīvojas no saitēm un nesakauj savus apsūdzētājus?

Jūda redzēja, ka viņa lūgšanās ir veltīga, un metās laukā no tiesas zāles, saukdams: "Par vēlu! Par vēlu!" Viņš juta, ka nespēj dzīvot, lai skatītos, kā Jēzu piesit krustā. Izmisumā tas aizgāja un pakārās.

Vēlāk, tanī pašā dienā, ceļā no Pilāta tiesas nama uz Golgātu ļaunā pūļa kliedzieni un zaimi uz mirkli apklusa, kad tie, vezdami Jēzu uz krustā sišanas vietu, gāja garām vientulīgam dārza stūrim un zemē pie kāda nokaltuša koka ieraudzīja Jūdas līķi. Tas bija atbaidošs skats. Valgs nebija izturējis viņa svaru. Krītot līķis bija briesmīgi izkropļots un tagad to laizīja suņi. Tā atliekas nekavējoties apraka, lai paslēptu ļaužu acīm, bet pēc tam no pūļa tomēr atskanēja mazāk zaimu, un dažā labā bālajā sejā varēja nojaust apslēptas pārdomas. Šķita, ka atmaksa jau piemeklēja tos, kas bija noziegušies pret Jēzus asinīm.

77. Pilāta tiesas namā

Mat. 27:2,11-31; Marka 15:1-20; Lūk. 23:1-25; Jāņa 18:28-40; 19:1-16

[723] Romas ieceltā pārvaldnieka Pilāta tiesas namā Kristus stāv sasiets kā cietumnieks. Ap Viņu ir karavīru sardze, un zāli ātri piepilda skatītāji. Tieši pretī ieejai ārā stāv Sinedrija locekļi, priesteri, rakstu mācītāji, vecākie un pulks ļaužu.

Notiesājusi Jēzu, Sinedrija padome bija ieradusies pie Pilāta, lai panāktu sprieduma apstiprināšanu un izpildīšanu. Bet šie jūdu vadītāji negribēja ieiet Romas tiesas namā. Pēc viņu ceremoniālās bauslības likumiem tie tādējādi būtu apgānījušies un nevarētu piedalīties Pasā svētku mielastā. Savā aklumā tie nesaprata, ka asinskārais ienaids jau sen bija piesārņojis viņu sirdis. Tie neaptvēra, ka Kristus ir īstais Pasā Jērs un ka, atsakoties no Viņa, lielajiem svētkiem viņu dzīvē vairs nav nekādas nozīmes.

Kad Pestītāju ieveda tiesas zālē, Pilāts Viņam uzmeta nelaipnu skatienu. Romas iecelto pārvaldnieku steigšus bija izsaukuši no guļamistabas, un viņš gribēja savu pienākumu paveikt pēc iespējas ātrāk. Viņš bija gatavs pret cietumnieku uzstāties ar visu tiesneša bardzību. Pieņēmis visstingrāko sejas izteiksmi, Pilāts pagriezās, lai redzētu cilvēku, kura nopratināšanas dēļ viņš tik agri bija iztraucēts no miega. Viņš saprata vienīgi to, ka tam jābūt kādam, ko jūdu varasvīri grib pēc iespējas ātrāk notiesāt un sodīt.

Pilāts pavērās uz apsūdzētājiem, un tad viņa skats pārbaudoši apstājās pie Jēzus. Savā laikā viņš bija kārtojis visdažādāko noziedznieku lietas, bet vēl nekad pie viņa nebija atvests tik krietns un cēls cilvēks. Pestītāja sejā tas nespēja saskatīt ne vainas apziņu, ne bailes, ne spītību, nedz izaicinājumu. Viņš ieraudzīja Cilvēku ar mierīgu un cieņas pilnu stāju, kura sejas izteiksme nesa nevis nozieguma, bet gan Debesu zīmogu.

Kristus stāja Pilātu ietekmēja labvēlīgi. Viņā pamodās vislabākās jūtas. Par Jēzu un Viņa darbiem tas jau bija dzirdējis. Sieva bija stāstījusi par Galilejas pravieti, kas dziedina slimos un uzmodina mirušos. Tagad tas viss kā sapnis atausa Pilāta atmiņā. Viņš atcerējās no vairākiem avotiem saņemtās vēstis un nolēma prasīt no jūdiem paskaidrojumu, par ko tie apsūdz šo apcietināto.

"Kas ir šis Vīrs un kāpēc jūs Viņu esat atveduši?" tas jautāja. "Kādas apsūdzības jūs pret Viņu uzturat?" Jūdi izskatījās apmulsuši. Zinādami, ka nespēs pamatot savu apsūdzību pret Kristu, tie nevēlējās lietas atklātu izskatīšanu, tādēļ atbildēja, ka Viņš esot krāpnieks, Jēzus no Nācaretes.

Vēlreiz Pilāts jautāja: "Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo Cilvēku?" Priesteri neatbildēja uz viņa jautājumu, bet tikai dusmīgi izsaucās: "Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nebūtu nodevuši!" Ja tautas vadītāji, Sinedrija locekļi, tev atved cilvēku, kurš pēc viņu domām pelnījis nāvi, vai tad vēl ir vajadzīga apsūdzība? Tie cerēja Pilātu ietekmēt, norādot uz savu autoritāti, lai nepratinot panāktu viņa piekrišanu savai prasībai. Viņiem bija nepieciešams tikai sprieduma apstiprinājums, jo tie pavisam labi zināja, ka ļaudis, kas bija redzējuši Kristus brīnumdarbus, varēja pastāstīt pavisam ko citu - pretēju viņu sacītajiem meliem.

Priesteri domāja, ka ar raksturā vājā un svārstīgā Pilāta palīdzību tie bez grūtībām varēs īstenot savus plānus. Pirms tam viņš jau vairākkārt steigā bija parakstījis nāves spriedumus, notiesādams cilvēkus, par kuriem priesteri zināja, ka tie nav pelnījuši nāvi. Viņa skatījumā viena cietumnieka dzīvībai bija maza vērtība, un nebija lielas nozīmes, vai tas bija vainīgs, vai ne. Priesteri cerēja, ka Pilāts Jēzum piespriedīs nāvi bez Viņa nopratināšanas, un to viņi izlūdzās kā labvēlību savu lielo nacionālo svētku gadījumā.

Bet šoreiz apsūdzētajā bija kaut kas tāds, kas Pilātu no tā atturēja. Viņš neuzdrošinājās tā rīkoties. Viņš saprata priesteru nolūku un atcerējās, ka nesen Jēzus uzmodināja Lācaru, cilvēku, kurš bija miris jau pirms četrām dienām. Tādēļ Pilāts nolēma neparakstīt nāves spriedumu, kamēr nebūs uzzinājis Jēzum izvirzīto apsūdzību un noskaidrojis, vai to var pierādīt.

"Ja jūsu tiesa ir pietiekama," tas teica, "kāpēc tad jūs sagūstīto vedat pie manis?" "Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!" Tādā veidā piespiesti, priesteri atzinās, ka viņi spriedumu jau ir iznesuši un, lai tas stātos spēkā, nepieciešams tikai Pilāta apstiprinājums. "Kāds ir jūsu spriedums?" jautāja Pilāts. "Nāve," tie atbildēja, "bet mums nav atļauts nāvessodu izpildīt." Tie lūdza Pilātu atzīt viņu lēmumu par Kristus sodāmību un izpildīt viņu spriedumu. Atbildību par sekām tie bija gatavi uzņemties paši.

Pilāts nebija ne taisns, ne apzinīgs tiesnesis, tomēr, lai arī cik morāli vājš viņš bija, tas atteicās izpildīt tādas prasības. Viņš negribēja notiesāt Jēzu, pirms nebūs celta apsūdzība.

Priesteri atradās dilemmas priekšā. Tie saprata, ka tagad rūpīgi jānoslēpj sava liekulība. Viņi nedrīkstēja parādīt, ka Jēzus ir apcietināts reliģisku iemeslu dēļ. Ja to izvirzītu kā pamatu, tad viņu sūdzībām Pilāta acīs vairs nebūtu nozīmes. Jautājums jānostāda tā, lai Jēzu varētu sodīt kā politisku ienaidnieku, jo dumpji un sacelšanās starp jūdiem nebija nekāds retums. Pret šiem nemieriem romieši vērsās ļoti nesaudzīgi un pastāvīgi uzmanīja it visu, kas varētu izraisīt sacelšanos.

Tikai pirms dažām dienām farizeji bija mēģinājuši Kristu ievilināt slazdos ar jautājumu: "Vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot?" Bet Kristus atmaskoja viņu liekulību. Klātesošie romieši redzēja sazvērnieku pilnīgo neveiksmi un viņu apjukumu, kad Jēzus atbildēja: "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder!" (Lūk. 20:22-25)

Priesteri gribēja radīt iespaidu, ka šinī gadījumā Kristus ir mācījis to, ko tie cerēja no Viņa dzirdēt. Savā bezizejā tie aicināja palīgā viltus lieciniekus "un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams, ka Viņš esot Kristus, Ķēniņš." Trīs apsūdzības, un visas nepamatotas. Priesteri to labi zināja, bet mērķa sasniegšanai bija gatavi uz visu.

Pilāts skaidri redzēja viņu nodomu. Tas neticēja, ka apcietinātais būtu rīkojis sazvērestību pret valdību. Viņa lēnprātīgais un pazemīgais izskats nepavisam nesaskanēja ar šo apsūdzību. Pilāts bija pārliecināts, ka tiek gatavots slepens plāns, lai iznīcinātu nevainīgu cilvēku, kas traucē jūdu amatpersonām. Pagriezies pret Jēzu, tas vaicāja: "Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?" Pestītājs atbildēja: "Tu to saki." Brīdī, kad Jēzus to sacīja, Viņa sejas izteiksme kļuva gaiša, it kā to būtu apspīdējis saules stars.

Izdzirduši atbildi, Kajafa ar sabiedrotajiem piesauca Pilātu par liecinieku, ka Jēzus esot atzinies inkriminētajā noziegumā. Trokšņodami un kliegdami priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji prasīja, lai Viņu notiesā uz nāvi. Šos saucienus pārtvēra pūlis, un izcēlās apdullinošs troksnis. Pilāts apmulsa. Redzēdams, ka Jēzus saviem apsūdzētājiem neko neatbild, tas Viņam vaicāja: "Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie Tevi apsūdz!" Bet Jēzus vairs neko neatbildēja.

Stāvēdams aiz Pilāta, tiesas pagalmā visiem labi saredzams, Kristus dzirdēja apvainojumus un lamāšanos, bet uz visām pret Viņu vērstajām nepatiesajām apsūdzībām Pestītājs neatbildēja ne vārda. Visa Viņa stāja liecināja par apzinātu nevainību. Apkārt trakojošā vētra Viņu nesatricināja. Šķita, ka drausmīgā ienaida bangas, celdamās arvien augstāk un augstāk, līdzīgi trakojošiem okeāna viļņiem lauztos uz Viņu, bet neaizskartu. Jēzus stāvēja klusēdams, bet Viņa klusēšana runāja visspēcīgāk. Tā bija kā gaisma, kas izstaro no cilvēka iekšienes.

Pilāts bija pārsteigts par Viņa pacietību. "Vai šis vīrs visu notiekošo neņem vērā tāpēc, ka negrib glābt savu dzīvību?" tas pats sev jautāja. Uzlūkodams Jēzu, kas bez atriebības panesa apsmieklus un zaimus, Pilāts juta, ka viņš nevar būt tik nepatiess un netaisns kā kliedzošie priesteri. Cerēdams uzzināt patiesību un gribēdams izbēgt no pūļa trakošanas, Pilāts iesauca Jēzu pie sevis un vēlreiz jautāja: "Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?"

Jēzus arī uz šo jautājumu tieši neatbildēja, jo Viņš zināja, ka Svētais Gars cenšas Pilātu pārliecināt, un tāpēc deva tam izdevību savu pārliecību apstiprināt. "Vai tu to saki no sevis," Viņš prasīja, "jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?" Tas ir, vai tā jautāt Pilātu pamudina priesteru apsūdzības, vai arī tiešām viņš vēlas saņemt gaismu no Kristus? Pilāts saprata izteikto domu, bet viņa sirdī pamodās augstprātība. Viņš negribēja apstiprināt radušos pārliecību. "Vai tad es esmu jūds?" viņš sacīja. "Tava tauta un Tavi augstie priesteri man Tevi nodevuši. Ko Tu esi darījis?"

Pilāts bija palaidis garām lielu izdevību, tomēr Jēzus neatstāja viņu neziņā. Kaut gan Viņš tieši neatbildēja uz jautājumu, taču skaidri formulēja savu misiju. Viņš Pilātam ļāva saprast, ka netiecas pēc šīs pasaules troņa.

"Mana valstība nav no šīs pasaules," Viņš sacīja. "Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes." Tad Pilāts Viņam sacīja: "Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?" Jēzus atbildēja: "Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi."

Kristus uzsvēra, ka Viņa vārds pats par sevi ir atslēga, kas atklāj noslēpumus tiem, kas tos gatavi pieņemt. Tam piemīt pievilkšanas spēks, un tas ir Viņa žēlastības valstības izplatīšanās pamatā. Jēzus gribēja, lai Pilāts saprastu, ka viņa sabojātais raksturs var tikt atjaunots vienīgi, pieņemot patiesību.

Pilāts gribēja zzināt patiesību, jo viņš bija apmulsis. Viņš dedzīgi uztvēra Pestītāja vārdus, un viņa sirdī bija pamodušās spēcīgas ilgas saprast, kas tā ir un kā to iegūt. "Kas ir patiesība?" viņš jautāja, tomēr nenogaidīja atbildi. Troksnis ārpusē viņam atgādināja šobrīd notiekošo, jo priesteri skaļi pieprasīja tūlītēju rīcību. Izgājis pie jūdiem, tas ar sevišķu uzsvaru paziņoja: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu."

Šie vārdi no pagānu tiesneša puses bija iznīcinošs pārmetums Pestītāja apsūdzētāju - Israēla rakstu mācītāju - nodevībai un viltum. Kad priesteri un vecākie tos izdzirda, viņu sašutumam un dusmām vairs nebija robežu. Ilgi tie bija gatavojušies un gaidījuši šo izdevību, un tagad, redzot, ka Jēzu, iespējams, pat atbrīvos, viņi, šķiet, bija gatavi Pestītāju saplosīt gabalos. Tie skaļi apsūdzēja un biedēja Pilātu, ka Romas vara viņam varētu izteikt neuzticību. Viņi apsūdzēja pārvaldnieku, ka tas atsakās notiesāt Jēzu, kas, kā tie apgalvoja, esot sacēlies pret ķeizaru.

Atskanēja dusmīgas balsis, kas apstiprināja, ka Jēzus musinošā ietekme esot labi zināma visā zemē. Priesteri sacīja: "Viņš uzmusina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas un līdz šejienei."

Pilātam tobrīd nebija nodoma Jēzu notiesāt. Viņš saprata, ka jūdi Pestītāju bija apsūdzējuši tikai naida un aizspriedumu dēļ. Tikpat labi viņš apzinājās arī savu pienākumu. Taisnība prasīja, lai Kristus nekavējoties tiktu atbrīvots. Bet Pilāts baidījās no ļaužu nelabvēlības. Ja tas atteiktos Jēzu nodot viņu rokās, tauta varētu sacelties, ko viņš nepavisam negribēja piedzīvot. Uzzinājis, ka Jēzus ir no Galilejas, Pilāts nolēma Viņu sūtīt pie Hēroda, šīs provinces pārvaldnieka, kas tieši tobrīd atradās Jeruzālemē. To darīdams, atbildību par tiesu Pilāts centās novelt uz Hērodu. Viņš šo gadījumu cerēja izmantot, lai izbeigtu kādu vecu, starp tiem pastāvošu strīdu; un tas tiešām līdzēja. Abi varasvīri, Pestītāju tiesājot, kļuva par draugiem.

Pilāts Jēzu atkal nodeva karavīru rokās, un, pūļa zaimotu un apvainotu, Viņu steigšus aizveda uz Hēroda tiesas namu. "Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms." Viņš ar Pestītāju vēl nekad nebija sastapies, taču "tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt." Tas bija tas pats Hērods, kas savas rokas aptraipīja ar Jāņa Kristītāja asinīm. Kad Hērods pirmo reizi dzirdēja par Jēzu, viņu pārņēma šausmas un tas sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem", tāpēc "Viņam tādi brīnišķi spēki". (Marka 6:16; Mat. 14:2) Tomēr Hērods vēlējās ar Jēzu satikties, un tagad bija izdevība glābt šī pravieša dzīvību, ar ko ķēniņš cerēja uz visiem laikiem atbrīvoties no nepatīkamajām atmiņām par bļodā ienesto asiņaino galvu. Bez tam viņš vēlējās apmierināt savu ziņkārību un iedomājās, ka, dodot Kristum izredzes atbrīvoties, Pestītājs tālāk izpildīs katru viņa prasību.

Līdz ar Kristu pie Hēroda atnāca liels pulks priesteru un vecāko. Jēzum ienākot, visi šie vadītāji satrauktā balsī izteica savas apsūdzības, bet Hērods tām nepievērsa uzmanību. Viņš pieprasīja klusumu, vēlēdamies pats nopratināt Kristu. Viņš pavēlēja atbrīvot Jēzu no važām, tajā pašā laikā pārmezdams Viņa ienaidniekiem rupjo izturēšanos. Ar līdzcietību ielūkodamies pasaules Glābēja miera apdvestajā sejā, tas saskatīja tajā vienīgi gudrību un šķīstumu. Tāpat kā Pilāts, viņš bija pārliecināts, ka Kristus ir apsūdzēts ļaunprātības un skaudības dēļ.

Hērods Jēzu sīki izjautāja, bet Pestītājs visu laiku klusēja un neko neatbildēja. Pēc ķēniņa pavēles ieveda vairākus slimus un kroplus cilvēkus, un viņš aicināja Kristu savus apgalvojumus pierādīt ar brīnumdarbiem. "Ļaudis saka, ka Tu varot dziedināt neveselos," teica Hērods, "un es gribu redzēt, vai Tava izdaudzinātā slava ir patiesa." Kad Jēzus neko neatbildēja, Hērods turpināja skubināt: "Ja Tu vari darīt brīnumus citu labā, tad dari tos tagad sevis paša labā, un tas Tev lieti noderēs." Atkal Viņam pavēlēja: "Rādi mums kādu zīmi, ka Tev ir spēks, par kādu runā tautā." Bet Kristus izlikās ne dzirdam, ne redzam. Dieva Dēls bija pieņēmis cilvēka dabu, tāpēc arī šajos apstākļos Viņam vajadzēja izturēties kā cilvēkam. Viņš negribēja darīt brīnumu, lai glābtos no mokām un pazemojumiem, kas cilvēkam jāpanes, nonākot līdzīgā situācijā.

Hērods solīja Jēzu atbrīvot, ja Pestītājs viņa klātbūtnē izdarīšot kādu brīnumdarbu. Bet Kristus apsūdzētāji jau paši savām acīm bija redzējuši dievišķo spēku apliecinošos darbus. Tie bija dzirdējuši pavēli, lai kaps atdod mirušos, un vērojuši, kā tie iznāk laukā, paklausot Viņa balsij. Tādēļ tagad tos sagrāba pēkšņas izbailes, ka tikai tiešām Jēzus neizdara kādu brīnumdarbu. Vairāk par visu tie baidījās no Viņa spēka izpausmes. Tas būtu trieciens visiem viņu plāniem, kas varētu maksāt pat dzīvību. Atkal no jauna priesteri un vadītāji izvirzīja savas apsūdzības. Tie skaļā balsī apgalvoja, ka Jēzus esot krāpnieks un Dieva zaimotājs. Viņš savus brīnumus darot velnu virsnieka Belcebula spēkā. Tiesas zāle pārvērtās par nekārtības vietu, kur katrs kliedza savu.

Hēroda sirdsapziņa tagad bija daudz nejūtīgāka kā tad, kad viņš šausmās nodrebēja par Hērodejas lūgumu dot tai Jāņa Kristītāja galvu. Kādu laiku šī briesmīgā darba dēļ viņš bija jutis asus sirdsapziņas pārmetumus, bet izlaidīgās dzīves dēļ izpratne par morāli arvien vairāk notrulinājās. Ar laiku viņa sirds bija jau tiktāl nocietināta, ka tas spēja pat palielīties ar Jānim piespriesto sodu par to, ka pravietis bija uzdrīkstējies viņu norāt. Tagad tas draudēja Jēzum, atkārtoti paziņodams, ka varot Viņu vai nu atbrīvot, vai notiesāt. Bet nekas neliecināja par to, ka Jēzus kādu vārdu būtu dzirdējis.

Tāda klusēšana Hērodu sadusmoja. Likās, ka tā nozīmēja pilnīgu viņa autoritātes neievērošanu. Greznību mīlošajam un iedomīgajam valdniekam atklāts rājiens būtu licies mazāk apvainojošs nekā šāda nevērība. Viņš vēlreiz dusmīgi piedraudēja Jēzum, bet Jēzus joprojām klusēja.

Kristus uzdevums šajā pasaulē nebija apmierināt tukšu ziņkāri. Viņš bija nācis dziedināt tos, kam sagrauztas sirdis. Ja būtu iespējams pateikt ko tādu, kas dziedinātu grēka ievainoto dvēseļu brūces, Jēzus noteikti nebūtu klusējis. Taču Viņam nebija, ko teikt tiem, kuri sacīto patiesību būtu vienīgi saminuši zem savām nesvētajām kājām.

Kristus Hērodam varēja pateikt tādas lietas, kuras cietsirdīgais valdnieks nevarētu nesadzirdēt. Viņš varēja Hērodam iedvest bailes un likt tam drebēt, atklājot visu Hēroda dzīves nekrietnību un gaidāmā soda šausmas. Bet Kristus klusēšana bija visbargākais rājiens, kādu vien varēja izteikt. Hērods bija atteicies no patiesības, par kuru liecināja lielākais no praviešiem, un cita vēsts tam vairs netika dota. Debesu Majestāte viņam neteica nevienu vārdu, un ausis, kas vienmēr bija atvērtas, uzklausot cilvēku bēdas, nedzirdēja Hēroda pavēles. Tāpat arī acīm, kas allaž ar līdzjūtību un piedodošu mīlestību raugās uz nožēlojošu grēcinieku, nebija neviena skatiena, ko veltīt Hērodam. Lūpas, kas parasti atklāja visdziļāko patiesību, kas ar vislaipnākajiem mudinājumiem aicināja atgriezties visgrēcīgākos un vispagrimušākos, bija slēgtas šim augstprātīgajam valdniekam, kas neizjuta vajadzību pēc Pestītāja.

Hēroda seja dusmās pietvīka. Pagriezies pret ļaužu pulku, tas sašutis nolamāja Jēzu par krāpnieku un pēc tam Viņam sacīja: "Ja Tu negribi pierādīt, ka Tavi apsolījumi ir patiesi, es Tevi nodošu kareivjiem un ļaudīm. Gan tie Tevi piespiedīs runāt. Ja Tu esi krāpnieks, tad nāve no viņu rokas ir vienīgais, ko Tu esi pelnījis, bet, ja tu esi Dieva Dēls, tad dari brīnumu un izglāb pats sevi."

Šie vārdi vēl nebija līdz galam izteikti, kad visi jau uzbruka Kristum. Pūlis kā niknu zvēru bars metās uz savu laupījumu. Jēzu rāva un grūstīja uz visām pusēm. Arī Hērods pievienojās pūlim, kas pazemoja Dieva Dēlu. Ja romiešu kareivji tos nebūtu aizkavējuši, aizturēdami satracināto pūli, Pestītājs tiktu saplosīts gabalos.

"Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un apvilka Tam baltu drēbi." Apsmiešanā un zaimošanā pievienojās arī romiešu kareivji. Pestītājs saņēma visu, ko vien spēja izdomāt ļaunie un rupjie kareivji, kurus atbalstīja Hērods un jūdu augstmaņi. Taču Viņa dievišķā pacietība neizsīka.

Vajātāji Kristus raksturu pielīdzināja savējam; tie attēloja, ka Pestītājs ir tikpat nekrietns un zemisks kā viņi. Bet šo skatu nomainīja kāda cita aina - aina, ko tie reiz skatīs visā godībā. Tomēr bija daži, kas Kristus klātbūtnē nodrebēja. Kad rupjais pūlis izsmieklā locīja ceļus it kā Viņu pielūgtu, daži no tiem, kas ar tādu pašu nolūku bija izgājuši priekšā, griezās atpakaļ izbijušies un apklusināti. Tā Hērods saņēma pārliecinošus pierādījumus. Viņa grēka nocietinātajā sirdī ielauzās pēdējie žēlastības gaismas stari. Viņš saprata, ka šis nav parasts cilvēks, jo aiz cilvēciskā bija saskatāms dievišķais. Brīdī, kad Kristu ielenca zaimotāji, laulības pārkāpēji un slepkavas, Hērods jutās tā, it kā redzētu Dievu sēžam uz troņa.

Kaut arī Hērods bija nocietinājis savu sirdi, Viņš neuzdrošinājās Kristum pasludināt nāves spriedumu. Viņš gribēja atbrīvoties no briesmīgās atbildības un aizsūtīja Jēzu atpakaļ uz Romas tiesas namu.

Pilāts bija vīlies un ļoti neapmierināts. Kad jūdi atgriezās ar savu gūstekni, viņš nepacietīgi noprasīja, ko tie īsti no viņa gribot. Pilāts atgādināja, ka ir jau nopratinājis Jēzu un nav atradis nekādu vainu. Viņš arī paziņoja, ka nevienu no izvirzītajām apsūdzībām tie nav varējuši pierādīt. Tad viņš Jēzu esot nosūtījis pie Galilejas pārvaldnieka Hēroda, kurš bija jūds, bet arī tas neesot atradis neko tādu, par ko būtu jāsoda ar nāvi. "Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."

Te Pilāts parādīja savu vājumu. Viņš jau paziņoja, ka Jēzus ir nevainīgs, taču bija gatavs likt Viņu pērt ar pletni, lai apmierinātu apsūdzētājus. Lai panāktu kompromisu ar pūli, viņš upurēja taisnību un savus principus. Tas pārvaldnieku nostādīja neizdevīgā stāvoklī, un pūlis ļaunprātīgi izmantoja viņa nenoteiktību, kliedzot vēl skaļāk un pieprasot apcietinātā dzīvību. Ja Pilāts no paša sākuma būtu nostājies stingri un atteicies notiesāt cilvēku, kuru atzina par nevainīgu, viņš būtu pārrāvis liktenīgās važas, kas viņu saistīja pašpārmetumos un noziegumā līdz mūža galam. Ja viņš būtu rīkojies pēc savas pārliecības un izturējies taisnīgi, jūdi nebūtu uzdrīkstējušies viņam diktēt savu gribu. Kristus gan tiktu nonāvēts, bet vaina negultos uz Pilātu. Tomēr Pilāts spēra soli pēc soļa, rīkodamies pret savu sirdsapziņu. Viņš bija izvairījies no taisnīgas un objektīvas tiesāšanas, un tagad jau gandrīz bezspēcīgs atradās priesteru un rakstu mācītāju rokās. Svārstīšanās un nenoteiktība kļuva par viņa posta cēloni.

Tomēr arī tagad Pilāts netika atstāts viens, un viņam nebija jārīkojas akli. Dievs sūtīja vēsti, brīdinot nerīkoties tā, kā viņš to gatavojās darīt. Atbildot uz Kristus lūgšanu, no Debesīm pie Pilāta sievas bija atnācis eņģelis, un sapnī viņa bija redzējusi Pestītāju un sarunājusies ar Viņu. Pilāta sieva nebija jūdiete, bet, kad viņa sapnī redzēja Jēzu, tai nebija šaubu par Viņa personību vai misiju. Viņa saprata, ka tas ir Dieva Dēls. Šī sieviete redzēja, kā pret Viņu izturējās tiesas namā. Viņa ievēroja, ka Jēzus rokas ir cieši sasietas kā noziedzniekam. Tā redzēja, kā Hērods un viņa kareivji dara savu šausmīgo darbu. Viņa dzirdēja priesteru un rakstu mācītāju aiz skaudības un ļaunprātības izteiktās ārprātīgās apsūdzības. Tā klausījās vārdus: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst." Viņa redzēja, kā Pilāts nodod Jēzu, lai To pērtu ar pletni vēl pēc tam, kad tas bija pasludinājis: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu." Viņa dzirdēja, kā Pilāts pasludina nāves spriedumu un redzēja, kā tas piekrīt slepkavām. Viņa skatīja Golgātas kalnā pacelto krustu un vēroja, kā zeme ietinas tumsībā un atskan noslēpumainais sauciens: "Viss piepildīts!" Tad viņas uzmanību saistīja vēl kāds cits skats. Tā redzēja, kā Kristus sēž uz liela balta padebeša, zeme grīļojās Visuma telpā, un slepkavas bēg no Kristus vaiga godības. Ar izbaiļu kliedzienu tā pēkšņi pamodās un nekavējoties uzrakstīja Pilātam brīdinājuma vēstuli.

Kamēr Pilāts vēl vilcinājās, nezinādams, ko darīt, kāds vēstnesis izspiedās cauri pūlim un pasniedza viņam sievas rakstīto zīmīti, kur bija lasāms: "Pielūko, ka tev nekas nav ar šo Taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ." (Mat. 27:19*)

Pilāta seja nobālēja. Viņu mulsināja paša pretrunīgās jūtas. Bet, kamēr Pilāts vilcinājās, priesteri un rakstu mācītāji vēl vairāk iekvēlināja ļaužu prātus. Pilāts bija spiests rīkoties. Tad viņam ienāca prātā paradums, kas varēja noderēt Kristus atbrīvošanai. Uz šiem svētkiem bija ierasts atbrīvot vienu cietumnieku, ko tauta pati varēja izvēlēties. Šis paradums bija cēlies no pagāniem, un tajā nebija ne ēnas no taisnības, bet jūdi to ļoti vērtēja. Romas varas iestādes tobrīd turēja ieslodzījumā kādu cietumnieku, vārdā Barabu, kam bija piespriests nāvessods. Šis cilvēks sevi bija nosaucis par Mesiju. Tas bija teicis, ka viņam ir vara nodibināt citu iekārtu, lai pasaulē ieviestu kārtību. Sātana pievilts, tas lielījās, ka viņam pieder viss, ko var iegūt ar zagšanu un laupīšanu. Sātana spēkā viņš bija darījis brīnumus, iegūdams piekritējus tautā, un izraisījis sacelšanos pret Romas valdību. Slēpjoties aiz reliģiskas dedzības maskas, tas patiesībā bija rūdīts un pārgalvīgs nelietis, gatavs uz dumpjiem un nežēlību. Dodams iespēju ļaudīm izvēlēties vai nu šo cilvēku, vai nevainīgo Pestītāju, Pilāts cerēja atmodināt taisnības izjūtas. Viņš cerēja izraisīt tautas simpātijas pret Jēzu, neskatoties uz priesteru un rakstu mācītāju pretestību. Pagriezies pret ļaudīm, tas ar vislielāko nopietnību jautāja: "Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, - vai Barabu, vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?"

Kā plēsīgu zvēru rēciens nāca pūļa atbilde: "Atlaid mums Barabu!" Kliegšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka: "Barabu, Barabu!" Domādams, ka ļaudis nav viņu sapratuši, Pilāts vēlreiz precizēja: "Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu jūdu Ķēniņu?" Bet tie no jauna kliedza: "Nost ar šo un atlaid mums Barabu!" "Ko tad lai es daru ar Jēzu, tā saukto Kristu?" Pilāts jautāja. Sabangotais ļaužu pūlis no jauna velnišķi ierēcās. Ļaužu vidū atradās ļaunie gari cilvēku izskatā, un ko gan citu tad varēja gaidīt kā atbildi: "Sit Viņu krustā!"

Pilāts bija uztraukts un noraizējies. Viņš nebija domājis, ka viss beigsies tā. Viņš sarāvās no domas, ka nevainīgs cilvēks viņam būtu jāpakļauj visapkaunojošākajam un nežēlīgākajam nāves sodam, kādu vien var piespriest. Kad kliegšana kaut cik aprima, viņš uzrunāja ļaudis, sacīdams: "Ko tad Viņš ļauna darījis?" Bet lieta bija aizgājusi pārāk tālu, lai vēl strīdētos. Tie negribēja redzēt Kristus nevainības pierādījumus, bet gan panākt Viņa notiesāšanu.

Pilāts joprojām centās Viņu glābt. "Viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas vainas neatrodu, tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." " Bet jau Viņa atbrīvošanas pieminēšana vien pūlī izraisīja desmitkārt lielāku trakošanu. "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" tie brēca. Arvien skaļāka un niknāka bija kļuvusi vētra, ko izraisīja Pilāta nenoteiktība.

Tad Jēzu, līdz nāvei nogurušu un brūcēm apklātu, vēlreiz pēra ar pletni pūļa priekšā. "Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. Un tie Viņam apvelk purpura mēteli un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā un sāka Viņu sveicināt: "Sveiks, jūdu Ķēniņ!" (..) un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja, un Viņu pielūdza." Reizi pa reizei kāda ļauna roka paķēra niedri, kas bija ielikta Jēzus rokā, un sita pa Viņam uzlikto kroni, iedzenot ērkšķus deniņos tā, ka asins pilieni ritēja lejup pa Viņa vaigu un bārdu.

Brīnieties, Debesis! Noraugies pārsteigumā, ak zeme! Lūk, apspiedējs un apspiestais! Pasaules Pestītāju ielenc satracināts pūlis. Izsmiekls un zobgalības mijas ar rupjiem zaimu zvērestiem. Cietsirdīgais pūlis ņirgājas par Viņa vienkāršo piedzimšanu un pazemīgo dzīvi. Tiek apsmiets Kristus apliecinājums, ka Viņš ir Dieva Dēls, un no daudzām mutēm var dzirdēt rupjus jokus un apvainojošus izteicienus.

Šajā ļaunajā rīcībā nežēlīgo pūli vadīja sātans. Viņa nolūks bija, ja vien iespējams, izaicināt Pestītāju atriebties vai arī piespiest Viņu izdarīt kādu brīnumu, lai atbrīvotu sevi un tādējādi izjauktu pestīšanas plānu. Viens traips Viņa kā cilvēka dzīvē, viena kļūda, cilvēka miesā nesot šausmīgo pārbaudījumu, un Dieva Jērs būtu kļuvis par nepilnīgu upuri, kā rezultātā vairs nebūtu iespējama cilvēces atpirkšana. Bet Tas, kurš ar vienu vienīgu pavēli būtu varējis atsaukt sev palīgā Debesu karapulkus, kurš ar vienu savas dievišķās godības uzliesmojumu būtu varējis šausmās padzīt šo pūli no savām acīm, pilnīgi mierīgi padevās, lai saņemtu visrupjākos apvainojumus un nicināšanu.

Kā pierādījumu tam, ka Kristus ir Dievs, ienaidnieki no Viņa pieprasīja brīnumu. Taču viņi saņēma daudz lielākus pierādījumus, nekā bija meklējuši. Kā cietsirdība Kristus spīdzinātājus pazemoja, laupīdama tiem cilvēka cieņu un pielīdzinādama sātanam, tā Kristus lēnprātība un pacietība paaugstināja Viņu pāri cilvēkiem un pierādīja Viņa dievišķo izcelsmi. Pazemojumi bija Pestītāja paaugstināšanas ķīla. Agonijas asins lāses, kas no Viņa ievainotās pieres ritēja pa vaigiem un bārdu, bija ķīla Viņa svaidīšanai ar "prieka eļļu" par mūsu lielo Augsto Priesteri. (Ebr. 1:9)

Sātans bija ļoti saniknots, kad redzēja, ka, neskatoties uz visām pārestībām, Pestītāja lūpas nebija pavērušās, lai kurnētu. Kaut arī Jēzus bija pieņēmis cilvēka dabu, Viņu stiprināja dievišķā izturība; Viņš nevienā lietā neatkāpās no sava Tēva gribas.

Nododams Jēzu pēršanai ar pletni un apsmiešanai, Pilāts gribēja panākt ļaužu līdzjūtību. Viņš cerēja, ka tie šo sodu uzskatīs par pietiekami lielu un pat priesteru ļaunās prasības būs apmierinātas. Bet jūdu jūtīgā uztvere pamanīja šo pārvaldnieka vājību - sodīt cilvēku, kas atzīts par nevainīgu. Tie saprata, ka Pilāts mēģina glābt apcietinātā dzīvību, un bija apņēmušies nepieļaut, ka Jēzu atbrīvo. No tā jūdi izdarīja secinājumu, ka Pilāts Jēzu pēris, lai izpatiktu viņiem, tādēļ tie bija pārliecināti, ka, neatlaidīgi uzstājot savu, tie to arī panāks.

Tad Pilāts aizsūtīja pēc Barabas, lai arī to atvestu uz tiesas namu. Viņš nostādīja abus cietumniekus līdzās un, norādīdams uz Pestītāju, svinīgā, lūdzošā balsī sacīja: "Redziet, kāds Cilvēks!" "Es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu."

Tur stāvēja Dieva Dēls, līdz jostas vietai kails, tērpts apsmiekla drēbēs un ar ērkšķu kroni galvā. Uz Viņa muguras bija redzamas garas nežēlīgu cirtienu brūces, no kurām tecēja asinis. Arī seja bija asinīm notraipīta, un tajā iezīmējās liels nogurums un sāpes, bet nekad tā nebija izskatījusies tik skaista kā tagad. Pestītāja seja nebija dusmās pārvērsta pretinieku priekšā. Ikkatrs vaibsts pauda lēnprātību, padošanos un vissirsnīgāko līdzjūtību pret saviem cietsirdīgajiem ienaidniekiem. Viņa stājā nebija gļēvuma; tur bija jaušams pacietības pilns spēks un cēlums. Krass pretstats bija blakus stāvošais cietumnieks. Katrs Barabas sejas pants liecināja par to, ka viņš ir rūdīts noziedznieks. Kontrasts atstāja iespaidu uz ikvienu skatītāju. Daži klātesošie raudāja. Kad tie noskatījās uz Jēzu, viņu sirdis pildīja līdzcietība. Pat priesteri un rakstu mācītāji bija pārliecināti, ka Viņš ir tas, par ko sevi apliecināja.

Visi Kristu apsargājošie romiešu karavīri nebija cietsirdīgi un nejūtīgi; daži nopietni pētīja Pestītāja seju, cenzdamies saskatīt kaut vienu detaļu, kas liecinātu, ka Viņš tiešām ir noziedznieks vai bīstams cilvēks. Laiku pa laikam tie pagriezās un nicinoši paskatījās uz Barabu. Nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, kas tas par cilvēku. Tad tie atkal pievērsās Tam, kuru tiesāja. Ar dziļu līdzjūtību tie vēroja dievišķo Cietēju. Kristus klusā padevība šo skatu neizdzēšami ierakstīja viņu atmiņā, un tas tur palika, iekams tie vai nu Viņu apliecināja par Kungu, vai arī, Viņu atmezdami, paši lēma sev likteni.

Pestītāja nenogurstošā pacietība Pilātā radīja izbrīnu. Viņš nešaubījās, ka šī Cilvēka izskats, pretstatā Barabam, izraisīs jūdu līdzcietību. Bet viņš nesaprata priesteru fanātisko naidu pret To, kurš, būdams pasaules Gaisma, bija atklājis viņu tumsu un maldus. Pūli tie bija sakūdījuši līdz ārprāta niknumam, un priesteri, rakstu mācītāji un ļaudis atkal atsāka šausmīgo kliegšanu: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" Beidzot, viņu ārkārtīgās nežēlības dēļ zaudējis pacietību, Pilāts izmisis izsaucās: "Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!"

Lai gan nežēlīgi skati viņam nebija sveši, tomēr romiešu pārvaldnieks izjuta līdzcietību pret nomocīto cietumnieku, kas, notiesāts un pērts, ar asiņojošu galvu un saplosītu muguru, saglabāja stāju, kāda pienākas ķēniņam uz troņa. Bet priesteri paziņoja: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu." (Jāņa 19:7)

Pilāts nobijās. Viņam nebija pareiza priekšstata par Kristu un Viņa misiju, taču viņam bija zināma ticība Dievam un pār cilvēkiem augstāk stāvošām būtnēm. Doma, kas jau reiz viņam bija ienākusi prātā, tagad kļuva arvien noteiktāka. Viņš pie sevis sprieda, vai tikai tā nevarētu būt kāda dievišķa būtne, kas tagad stāv viņa priekšā, izsmiekla drēbēs tērpta un ar ērkšķu kroni kronēta.

Viņš vēlreiz iegāja tiesas namā un jautāja Jēzum: "No kurienes Tu esi?" Jēzus neatbildēja. Pestītājs ar Pilātu bija brīvi sarunājies, paskaidrodams tam savu patiesības liecinieka misiju. Pilāts nebija ņēmis vērā šo patiesības gaismu. Viņš nebija pareizi izmantojis savu augstā tiesneša amatu, jo savus principus un autoritāti bija upurējis pūļa prasībām. Citas gaismas, ko sniegt Pilātam, Jēzum vairs nebija. Aizvainots par klusēšanu, Pilāts augstprātīgi sacīja: "Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?"

Tad Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks."

Tā līdzcietīgais Pestītājs savās lielajās ciešanās un bēdās, cik tālu iespējams, attaisnoja Romas pārvaldnieka rīcību, kas Viņu nodeva krustā sišanai. Kāds skats, par ko pasaulei stāstīt laiku laikos! Kādā gaismā tas parāda visas cilvēces Soģa raksturu!

"Tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks," sacīja Jēzus. Kristus to attiecināja uz Kajafu, kas kā augstais priesteris pārstāvēja jūdu tautu. Jūdi zināja, pēc kādiem principiem rīkojās Romas varasvīri. Jūdiem bija pravietojumu gaisma, kas liecināja par Kristu, un paša Kristus mācības un brīnumdarbi. Jūdu tiesneši bija saņēmuši nepārprotamus pierādījumus, ka Tas, kuru viņi notiesāja uz nāvi, ir Dievs. Tādēļ tie arī tiks tiesāti saskaņā ar viņiem piešķirto gaismu.

Vislielākā vaina un vissmagākā atbildība gūlās uz tiem, kas tautā ieņēma vadošās vietas un kam tika uzticēts glabāt svētumus, kurus tie nekrietni nodeva. Pilāts, Hērods un Romas kareivji gribēja izpatikt priesteriem un rakstu mācītājiem. Tiem nebija gaismas, ko tik bagātīgi bija saņēmuši jūdi. Ja kareivjiem būtu bijusi tāda gaisma, tie pret Jēzu nebūtu izturējušies tik nežēlīgi, kā to tagad darīja.

Pilāts vēlreiz ierosināja atbrīvot Pestītāju. "Bet jūdi brēca: "Ja tu Viņu atlaidīsi, tu neesi ķeizara draugs!" " Tā šie liekuļi izlikās, ka tiem ļoti rūp ķeizara autoritāte, kaut gan no visiem Romas valdības pretiniekiem jūdi bija visniknākie. Kad nekas nedraudēja, tie sevišķi varmācīgi centās uzspiest savas nacionālās un reliģiskās prasības, bet, kad gribēja īstenot kādu nežēlīgu nodomu, tad slavināja ķeizara varu. Lai panāktu Kristus iznīcināšanu, tie tagad apliecināja uzticību svešajai varai, kuru ienīda.

"Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu," tie turpināja, "saceļas pret ķeizaru!" Tas Pilātam trāpīja vājā vietā. Romas valdība viņu jau turēja aizdomās, un viņš zināja, ka tāda apsūdzība tam nozīmētu bojāeju. Pilāts saprata, ka, stādamies jūdiem ceļā, viņš šo ļaužu dusmas pavērsīs pret sevi. Tie darītu visu, lai vēlāk atriebtos. Viņa priekšā bija uzskatāms piemērs neatlaidībai, ar kādu jūdi cīnījās, lai atņemtu dzīvību Tam, kuru ienīda bez kāda iemesla.

Tad Pilāts apsēdās tiesneša krēslā un no jauna lika izvest Jēzu tautas priekšā, sacīdams: "Redziet, jūsu Ķēniņš!" Atkal atskanēja ārprātīgā kliegšana: "Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!" Skaļā balsī, kas bija sadzirdama tuvu un tālu, Pilāts vaicāja: "Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?" Bet no bezdievīgajām, Dievu zaimojošajām lūpām skanēja vārdi: "Mums nav neviena ķēniņa, kā vien ķeizars!"

Tā, izvēlēdamies pagānu valdnieku, jūdu tauta zaudēja teokrātiju. Tā atteicās no sava Ķēniņa - Dieva. No šī brīža tiem vairs nebija Glābēja. Bez ķeizara tiem vairs nebija cita ķēniņa. Tik tālu ļaudis bija noveduši priesteri un mācītāji. Viņi bija atbildīgi par šo izvēli un tās briesmīgajām sekām. Tautas grēkā un postā ir vainojami reliģiskie vadītāji.

"Kad Pilāts redzēja, ka viņš neko nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: "Es esmu nevainīgs pie šī Taisnā asinīm! Raugiet jūs paši!" " Ar bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem Pilāts paskatījās uz Pestītāju. No visas augšup vērsto seju jūras vienīgi Viņa seja bija mierīga. Likās, ka ap Jēzus galvu staro liega gaisma. Pilāts savā sirdī nodomāja: "Viņš ir Dievs," bet, pret ļaužu pūli pagriezies, pasludināja: "Es esmu tīrs no Viņa asinīm. Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, bet atcerieties, jūs, priesteri un rakstu mācītāji, ka es Viņu atzīstu par taisnu. Lai Tas, ko Viņš sauc par Tēvu, par šīs dienas darbu tiesā jūs un ne mani." Tad viņš sacīja Jēzum: "Piedod man šo rīcību, es nespēju Tevi glābt." Kad Pilāts vēlreiz bija Jēzu pēris, tas Viņu nodeva krustā sišanai.

Pilāts vēlējās Jēzu atbrīvot, bet Viņš labi saprata, ka to nevar izdarīt, saglabājot savu godu un stāvokli. Lai nezaudētu laicīgo varu, tas labāk izvēlējās upurēt nevainīgu dzīvību. Cik daudzi, gribēdami izvairīties no zaudējumiem vai ciešanām, tādā pašā veidā upurē savus principus! Sirdsapziņa un pienākums norāda vienu ceļu, bet tieksme pēc sava labuma velk uz citu pusi. Straume spēcīgi rauj pretējā virzienā, un tas, kas ielaižas kompromisā ar ļauno, tiek aiznests noziegumu biezajā tumsā.

Pilāts piekāpās pūļa prasībām. Baidīdamies riskēt un pazaudēt savu amatu, viņš Jēzu nodeva krustā sišanai. Bet, neskatoties uz visu piesardzību, ar viņu vēlāk notika tieši tas, no kā viņš baidījās. Gods tika atņemts, jo viņu atcēla no augstā amata, un, pašpārmetumu un aizvainota lepnuma mocīts, viņš neilgi pēc krustā sišanas pats izbeidza dzīvi pašnāvībā. Tā visiem, kas ielaižas kompromisā ar grēku, ieguvums ir vienīgi bēdas un bojāeja. "Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē." (Sal. pam. 14:12)

Kad Pilāts pasludināja sevi par nevainīgu pie Kristus asinīm, Kajafa izaicinoši atbildēja: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem." Šos šausmīgos vārdus uztvēra priesteri un rakstu mācītāji, un pūlis tos atbalsoja ar mežonīgu rēcienu. Viss lielais ļaužu pulks atbildēja un sacīja: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!"

Israēla tauta bija izdarījusi savu izvēli. Norādīdama uz Jēzu, tā sacīja: "Ne šo, bet Barabu!" Baraba, šis laupītājs un slepkava, bija sātana pārstāvis, bet Kristus - Dieva pārstāvis. Kristus tika noraidīts, bet Baraba - pieņemts; tātad Barabu tiem arī jāsaņem. Izdarīdami šo izvēli, jūdi pieņēma to, kas bija melis un slepkava no sākuma. Par viņu vadoni kļuva sātans. Kā tauta tie tagad izpildīs viņa gribu. Tie darīs viņa darbus, un tiem būs jāpacieš viņa virsvaldība. Tautai, kas Kristus vietā izvēlējās Barabu, līdz laika galam nāksies izbaudīt Barabas nežēlību.

Uzlūkodami šausto Dieva Jēru, jūdi bija izsaukušies: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!" Šie briesmīgie vārdi sasniedza Dieva troni. Spriedums, ko tie sev pasludināja, tika pierakstīts Debesīs. Viņu lūgums tika uzklausīts. Kā nemitīgs lāsts pār viņu bērniem un bērnu bērniem turpmāk nāca Dieva Dēla asinis.

Briesmīgi tas piepildījās Jeruzālemes izpostīšanas laikā. Briesmīgi tas ir izpaudies jūdu tautas dzīves apstākļos vairāk nekā astoņpadsmit gadsimtos - tie ir bijuši kā no vīna koka nogriezts zars, nedzīvs, neauglīgs, ko savāc un sadedzina. Vajāti no zemes uz zemi pa visu pasauli, no gadsimta uz gadsimtu, tie ir miruši pārkāpumos un grēkos!

Šausmīgi šis lūgums tiks izpildīts arī lielajā tiesas dienā. Kad Kristus otrreiz nāks uz šo zemi, cilvēki Viņu redzēs ne vairs kā gūstekni, ko ielenkuši nelieši; tie Viņu skatīs kā Debesu Ķēniņu. Kristus nāks savā, sava Tēva un visu svēto eņģeļu godībā. Viņu pavadīs desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši vareni triumfējošu, skaistu un godības apņemtu būtņu. Tad Kristus sēdēs slavas vainagotajā tronī, un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas. "Viņu redzēs katra acs, un tie, kas Viņu dūruši." (Atkl. 1:7) Ērkšķu kroņa vietā Viņu rotās godības kronis - vienu kroni apņems otrs. Vecā ķēniņa purpura mēteļa vietā Viņš būs tērpies mirdzoši baltās drēbēs, tik baltās, "kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt". (Marka 9:3) "Uz Viņa tērpa, proti sānos, ir rakstīts vārds: "Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs." " (Atkl. 19:16) Tur klāt būs arī tie, kas Viņu mēdīja un sita. Priesteri un rakstu mācītāji vēlreiz skatīs ainu tiesas namā. Katrs sīkums viņu priekšā parādīsies it kā liesmainiem burtiem rakstīts. Tad tie, kas sauca: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!", saņems atbildi uz savu vēlēšanos. Tad visa pasaule to atzīs un sapratīs. Tie sapratīs, pret ko viņi, nabaga vājie un savās spējās ierobežotie radījumi, ir karojuši. Šausmīgā agonijā un izbailēs tie kliegs un sauks uz kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņa lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?" (Atkl. 6:16,17)

78. Golgāta

Mat. 27:31-53; Marka 15:20-38; Lūk. 23:26-46; Jāņa 19:16-30

[741] "Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita Viņu krustā."

Lai ar savām asinīm tautu darītu svētu, Kristus ir "cietis ārpus vārtiem". (Ebr. 13:12) Par Dieva likuma pārkāpšanu Ādamu un Ievu izdzina no Ēdenes. Kristum - mūsu vietniekam, bija jācieš ārpus Jeruzālemes robežām. Viņš mira aiz vārtiem, tur, kur sodīja noziedzniekus un slepkavas. Cik daudznozīmīgi ir vārdi: "Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta (..), jo ir rakstīts: nolādēts ikkatrs, kas karājas pie koka." (Gal. 3:13)

No tiesas nama uz Golgātu Jēzum sekoja milzīgs ļaužu pulks. Vēsts par Viņa notiesāšanu bija izplatījusies pa visu Jeruzālemi, un visu šķiru un kārtu ļaudis traucās uz krustā sišanas vietu. Priesteri un rakstu mācītāji bija devuši solījumu neaizskart Kristus sekotājus, ja Viņš pats tiem tiks nodots. Tā nu arī mācekļi un citi ticīgie no pilsētas un apkārtnes pievienojās Pestītāju pavadošajai ļaužu straumei.

Kad Jēzus izgāja pa Pilāta tiesas nama durvīm, uz Viņa ievainotajiem un asiņojošajiem pleciem uzlika Barabam sagatavoto krustu. Diviem Barabas biedriem nāvessods bija jāizcieš reizē ar Kristu, tādēļ arī tiem uzlika krustus. Pārgurušajam un izmocītajam Pestītājam šī nasta bija par smagu. Kopš Pasā mielasta ar mācekļiem Viņš nebija baudījis ne ēdienu, ne dzērienu. Cīnīdamies pret sātana spēkiem, Jēzus bija izcietis dvēseles mokas Ģetzemanes dārzā. Viņš bija panesis sāpes par nodevību un redzējis, kā mācekļi Viņu atstāj un bēg. Viņš tika vests pie Annas, pie Kajafas un tad pie Pilāta. Pilāts Viņu nosūtīja pie Hēroda, bet no turienes atkal vajadzēja atgriezties pie Pilāta. No vieniem apvainojumiem uz otriem, no apsmiekla uz apsmieklu, turklāt divas reizes pērts ar pletni - tādi cilvēka dvēselei visaugstākā mērā izaicinoši un pārslodzi radoši notikumi bija norisinājušies visu nakti. Kristus izturēja. Viņš neteica neko citu, kā tikai to, kas pagodina Dievu. Pa visu kaunpilnās tiesas farsa laiku Viņš nezaudēja vīrišķību un cieņu. Bet, kad Viņam, divreiz pērtam, uzlika krustu, cilvēciskie spēki vairs ilgāk neizturēja, un Viņš zem šīs nastas zaudēja samaņu.

Pestītājam sekojošais pūlis redzēja Viņa nespēkā grīļojošos soļus, bet neizrādīja līdzcietību. Tie smējās un lamāja Viņu par to, ka Viņš nespēj panest krustu. Šo nastu Viņam uzlika no jauna, un atkal Viņš nespēkā pakrita pie zemes. Kristus mocītāji saprata, ka Viņš to nekur tālu neaiznesīs un tiem pietrūka padoma, kā atrast cilvēku, kas būtu gatavs pildīt šo apkaunojošo pienākumu. Jūdi paši to nevarēja darīt, jo apgānīšanās liegtu tiem piedalīties Pasā svētku svinībās. Pat no līdzi skrejošā pūļa neviens negribētu pazemoties, lai nestu krustu.

Tanī brīdī viss gājiens satikās ar kādu pretimnākošu svešinieku, Sīmani no Kirēnas. Viņš dzirdēja pūļa izsmieklu un rupjības. Viņš dzirdēja, mēdot atkārtotos vārdus: "Ceļu! Dodiet ceļu jūdu ķēniņam!" un izbrīnījies apstājās šī skata priekšā. Bet, kad tas izteica savu līdzjūtību, tie viņu satvēra un lika nest Kristus krustu.

Sīmanis bija dzirdējis par Jēzu. Viņa dēli ticēja Pestītājam, bet viņš pats vēl nebija māceklis. Krusta nešana uz Golgātu Sīmanim kļuva par svētību, un vēlāk viņš visu mūžu bija pateicīgs Dievam par šo vadību. Tās rezultātā viņš brīvprātīgi uzņēmās Kristus krustu, un turpmāk šo nastu vienmēr nesa ar prieku.

Ļaužu pūlī bija ne mazums sieviešu, kas sekoja Notiesātajam uz soda izpildīšanas vietu. Visa viņu uzmanība bija pievērsta Jēzum. Dažas no tām Viņu bija redzējušas jau agrāk. Dažas bija nesušas pie Viņa savus slimos un sirgstošos bērnus, un vēl citas pašas bija dziedinātas. Runājot par visu agrāk notikušo, tās tagad brīnījās par pūļa cietsirdību un naidu pret To, kura dēļ viņu sirdis vai lūza. Neskatoties uz satrakotā pūļa rīcību, uz priesteru un rakstu mācītāju niknajiem vārdiem, šīs sievietes neslēpa savu līdzjūtību. Kad Jēzus nespēkā sabruka zem krusta, tās sāka skaļi vaimanāt un raudāt.

Tas bija vienīgais, kas pievērsa Jēzus uzmanību. Nesdams pasaules grēkus, un pats, būdams ciešanu pārņemts, Viņš nepalika vienaldzīgs pret šo sāpju izpausmi. Viņš uz sievietēm paskatījās ar sirsnīgu līdzcietību. Tās Kristum neticēja, un Viņš labi zināja, ka tās neapraud Viņu kā Dieva sūtīto, bet ir aizkustinātas cilvēciska žēluma dēļ. Jēzus nenonicināja viņu līdzjūtību, bet atsaucās ar vēl dziļāku līdzcietību. "Jūs, Jeruzālemes meitas," Viņš sacīja, "neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem." No tās dienas notikumiem Kristus raudzījās nākotnē uz Jeruzālemes izpostīšanas laiku. Tajā briesmīgajā notikumā daudzas no Viņa apraudātājām aizies bojā līdz ar saviem bērniem.

No Jeruzālemes izpostīšanas Jēzus domās pārcēlās uz vēl plašākas tiesas ainām. Pilsēta, kas ir atteikusies nožēlot grēkus, tiek izpostīta, un šajā notikumā Kristus saskatīja pasaules galējās iznīcināšanas simbolisku attēlojumu. Viņš turpināja: "Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! Un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?" Ar zaļu koku Jēzus ainoja pats sevi, bezvainīgo Glābēju. Dievs savām dusmām uz ļaunumu un grēku ļāva vērsties pret mīļoto Dēlu. Jēzum vajadzēja mirt pie krusta par cilvēku grēkiem. Bet kādas mokas gan būs jācieš grēciniekiem, kas paliek grēkā! Visiem, kas nebūs ticējuši un nožēlojuši grēkus, būs jāpiedzīvo tādas bēdas un posts, ko cilvēka valodā nav iespējams izteikt.

Daudzi no lielā ļaužu pulka, kas sekoja Pestītājam uz Golgātu, bija Viņu sveikuši ar priecīgiem "Ozianna!" saucieniem un mājuši ar palmu zariem, kad Viņš uzvaroši iejāja Jeruzālemē. Ne mazums to, kas toreiz, pūļa iespaidoti, Jēzu godināja, tagad pievienojās saucieniem: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" Kristum iejājot Jeruzālemē, mācekļu cerības bija sasniegušas visaugstāko pakāpi. Tie spiedās tuvāk savam Kungam, juzdami, cik liels gods ir būt kopā ar Viņu. Tagad, Jēzus pazemojuma stundā, tie notikumu gaitai sekoja no tālienes. Tie bija bēdu pārņemti un pieviltu cerību nospiesti. Cik patiesi izrādījās Kunga vārdi: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: "Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs." " (Mat. 26:31)

Kad tie bija nonākuši soda izpildīšanas vietā, cietumniekus piesēja pie moku stabiem. Abi noziedznieki pretojās kareivju rokām, kas tos uzlika uz krusta, bet Jēzus nekādu pretestību neizrādīja. Mīļotā mācekļa Jāņa atbalstīta, arī Jēzus māte bija sekojusi sava Dēla gājienam uz Golgātu. Tā redzēja, kā Viņš nespēkā sabrūk zem krusta smaguma, un ilgojās noslaucīt pieri un atbalstot palikt roku zem ievainotās galvas, kas kādreiz dusēja pie viņas krūtīm. Bet pat šī skumjā iespēja tai bija liegta. Līdz ar mācekļiem viņa joprojām klusībā cerēja, ka Jēzus parādīs savu spēku un atbrīvosies no ienaidniekiem. Bet drosme viņas sirdī atkal saplaka, atceroties vārdus, ar kādiem Viņš jau iepriekš bija runājis par šiem notikumiem. Kad ļaundarus piesēja pie krustiem, viņa uz to visu noraudzījās mokpilnā sasprindzinājumā. Vai tiešām arī Tas, kurš bija atdevis dzīvību mirušajiem, ļaus, lai Viņu piesit krustā? Vai Dieva Dēls pacietīs, ka Viņu tik nežēlīgi nonāvē? Vai viņai jāatmet ticība, ka Jēzus ir Mesija? Vai mātei tikai jānoskatās uz Viņa negodu un bēdām bez tiesībām remdēt dēla mokas? Marija redzēja Viņa rokas izstieptas uz krusta. Bet, kad karavīri paņēma veseri ar naglām un sāka tās dzīt trauslajā ķermenī, satriektie mācekļi aiznesa Jēzus mātes nesamaņā saļimušo ķermeni no briesmīgā skata vietas.

No Pestītāja lūpām neatskanēja ne vismazākā kurnēšana. Viņa seja joprojām bija mierīga un skaidra, tikai uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses. Nebija nevienas žēlojošas rokas, kas šo nāves rasu noslaucītu no Viņa sejas, neatskanēja neviens līdzjūtības un paļāvīgas uzticības vārds, kas stiprinātu Viņa cilvēcisko sirdi. Kamēr karavīri darīja savu briesmīgo darbu, Jēzus lūdza par saviem ienaidniekiem: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." No paša ciešanām Viņa domas pievērsās vajātāju grēkam un par to gaidāmajai briesmīgajai atmaksai. Jēzus neizteica lāstus pār kareivjiem, kas tik nesaudzīgi pret Viņu izturējās. Viņš nepieprasīja atriebību rakstu mācītājiem un priesteriem, kas tīksminājās par sava mērķa sasniegšanu. Kristus tiem juta līdzi viņu neziņas un vainas dēļ. Viņš vienīgi lūdza, lai tiem tiktu piedots, "jo tie nezina, ko tie dara".

Ja tie būtu zinājuši, ka nodod mokām To, kurš atnācis glābt grēcīgo cilvēci no mūžīgās bojāejas, tos pārņemtu nožēla un šausmas. Bet viņu nezināšana tos neatbrīvoja no grēka, jo tiem tika dota iespēja pazīt un pieņemt Jēzu par savu Pestītāju. Daži gan vēl atzīs grēkus un atgriezīsies, bet citi, turpretī, tos nenožēlodami, padarīs neiespējamu Kristus lūgšanas piepildīšanos savā dzīvē. Tomēr neatkarīgi no visa tā, Dieva nodoms piepildīsies. Jēzus ciezdams ieguva tiesības kļūt par cilvēces aizstāvi pie Tēva.

Kristus lūgšana par saviem ienaidniekiem ietvēra visu pasauli. Tā ietvēra ikvienu grēcinieku, kas dzīvoja vai vēl dzīvos, no paša pasaules sākuma līdz laika beigām. Visi ir vainīgi Dieva Dēla krustā sišanā, un visiem brīvi tiek piedāvāta piedošana. "Visi, kas tic uz Viņu", var iegūt mieru ar Dievu un iemantot mūžīgu dzīvību.

Tiklīdz Jēzus bija pienaglots pie krusta, stipri vīri to pacēla un ar spēcīgu triecienu iedzina iepriekš sagatavotajā vietā. Tas Dieva Dēlam sagādāja visskaudrākās sāpes. Pēc tam Pilāts, pagatavojis uzrakstu ebreju, latīņu un grieķu valodā, piestiprināja to pie krusta virs Jēzus galvas. Tur bija lasāms: "Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš." Tāds formējums jūdus kaitināja. Pilāta tiesas namā tie bija saukuši: "Sit Viņu krustā! Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!" Tie bija paziņojuši, ka ikviens, kas kādu citu nosauc par ķēniņu, ir nodevējs, un Pilāts arī uzrakstīja viņu izteikto spriedumu. Nekāds cits pārkāpums netika minēts, kā vien tas, ka Jēzus ir jūdu ķēniņš. Līdz ar to šis uzraksts apliecināja jūdu uzticību Romas varai. Tas vēstīja, ka ikvienu, kas sevi pasludinātu par Israēla ķēniņu, tie atzītu par nodevēju, kas pelnījis nāvi. Priesteri bija pārcentušies. Kad tie plānoja Kristus nonāvēšanu, Kajafa teica, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst, kad to prasa tautas labklājība, nekā visa tauta iet bojā. Tagad viņa liekulība bija atmaskota. Lai iznīcinātu Kristu, tie bija gatavi upurēt pat savu nacionālo eksistenci.

Priesteri saprata, ko tie bija izdarījuši, un lūdza Pilātu uzrakstu nomainīt. Tie sacīja: "Neraksti "Jūdu Ķēniņš", bet, ka Viņš sacījis: "Es esmu jūdu Ķēniņš." " Bet Pilāts, dusmodamies uz sevi par iepriekšējo vājumu un arī tādēļ, ka viņam derdzās skaudīgie un viltīgie priesteri un rakstu mācītāji, dzedri atbildēja: "Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis."

Šo uzrakstu virs Jēzus galvas bija pavēlējusi uzlikt daudz augstāka vara par Pilātu vai jūdiem. Ar to Dievs vēlējas izraisīt cilvēkos pārdomas un mudināt pētīt Svētos Rakstus. Vieta, kur Kristus tika piesists krustā, atradās tuvu pilsētai. Jeruzālemē tobrīd bija sanākuši tūkstošiem ļaužu no daudzām zemēm, un uzrakstam, kas Jēzu no Nācaretes pasludināja par Mesiju, vajadzēja pievērst vispārēju uzmanību. Tā bija reāla patiesība, un to bija rakstījusi Dieva vadīta roka.

Kristus ciešanās pie krusta piepildījās pravietojumi. Vairākus gadsimtus pirms krustā sišanas Pestītājs jau iepriekš bija ziņojis par izturēšanos, ar kādu Viņam būs jāsastopas. Viņš sacīja: "Ap Mani sastājušies suņi, ļaundaru bars Mani ielenc, Manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā un par Manu apģērbu met kauliņus." (Ps. 22:17-19) Pravietojums par drēbēm tika piepildīts bez krustā sistā draugu vai ienaidnieku padoma un iejaukšanās. Tās atdeva nāves sodu izpildošajiem karavīriem, un Kristus dzirdēja šo vīru strīdēšanos, kad tie savā starpā centās sadalīt Viņa drēbes. Jēzus svārki bija austi vienā gabalā, un tiem nebija vīļu, tādēļ kareivji sacīja: "Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs."

Kādā citā pravietojumā Pestītājs saka: "Kauns Man lauž sirdi, Es izsamistu un nīkstu; Es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. Taisni otrādi - viņi Man deva ēst žulti, un, kad biju izslāpis, viņi Mani dzirdināja ar etiķi." (Ps. 69:21,22) Tiem, kas izcieta nāves sodu pie krusta, bija atļauts dot zāles, kas notrulina uztveri, lai mazinātu sāpju sajūtu. Tās piedāvāja arī Jēzum, taču pagaršojis Viņš no tām atteicās. Pestītājs nepieņēma neko, kas varētu aptumšot Viņa prātu. Viņam bija stingri jāturas ticībā pie Dieva, jo tas bija Viņa vienīgais spēka avots. Apziņas aptumšošana būtu piekāpšanās sātana priekšā.

Kad Jēzus bija piesists krustā, Viņa ienaidnieki izgāza pret Viņu dusmas. Priesteri, varasvīri un rakstu mācītāji pievienojās pūlim, kas apsmēja mirstošo Pestītāju. Kristību brīdī un apskaidrošanas kalnā bija dzirdama Dieva balss, kas apliecināja, ka Kristus ir Viņa Dēls. Tieši pirms Kristus nodošanas Tēvs vēlreiz runāja, apliecinādams, ka Viņš ir Dievs. Taču tagad Debesu balss klusēja, un nebija dzirdama neviena liecība par labu Kristum. Ļauno cilvēku apvainojumus un ņirgāšanos Viņš cieta viens.

"Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē!" tie sauca. "Lai palīdz pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais!" Kārdinājumu tuksnesī sātans uzbruka ar vārdiem: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē" no dievnama jumta. (Sk. Mat. 4:3,6) Sātans ar saviem eņģeļiem cilvēku izskatā bija arī pie krusta. Ļauno garu virsnieks un viņa pulki sadarbojās ar priesteriem un vadītājiem. Jūdu skolotāji bija noskaņojuši neizglītoto pūli, lai tie izsaka spriedumu par Cilvēku, kuru daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši. Priesteri, tautas vadītāji un sabiedrības zemāko slāņu pūlis bija apvienojušies sātaniskā trakošanā. Reliģiskie vadoņi apvienojās ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tie sekoja viņa pavēlēm.

Ciešanās mirdams, Jēzus dzirdēja katru vārdu, ko priesteri sacīja: "Citus Viņš ir pestījis, un sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla Ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Kristus varēja nokāpt no krusta, bet tieši tāpēc, ka Viņš neglāba pats sevi, grēciniekam ir cerība uz piedošanu un Dieva labvēlību.

Cilvēki, kas sevi dēvēja par pravietojumu skaidrotājiem, apsmejot Pestītāju, atkārtoja tieši tos pašus vārdus, ko dievišķā Inspirācija bija iepriekš pasludinājusi, ka tie šajā gadījumā tiks izteikti. Tomēr savā aklumā šie ļaudis nepamanīja, ka viņi piepilda pravietojumu. "Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: "Es esmu Dieva Dēls." " Tiem, kas to teica, ir prātā nenāca, ka šī liecība izskanēs cauri gadsimtiem. Kaut arī šie vārdi bija ņirgāšanās, tie daudzus pamudināja pētīt Rakstus rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Gudri ļaudis ieklausījās, pētīja, pārdomāja un lūdza Dievu. Tiem nebija miera, līdz, salīdzinājuši dažādas rakstvietas, viņi sāka izprast Kristus misijas nozīmi. Nekad agrāk par Jēzu nebija zināms tik daudz kā tad, kad Viņš bija piesists krustā. Daudziem, kuri redzēja krustā sišanas ainu un dzirdēja Kristus vārdus, sirdīs iespīdēja patiesības gaisma.

Tomēr arī līdz Jēzum Viņa nāves mokās pie krusta nonāca kāds gaismas stars. Tā bija grēkus nožēlojošā noziedznieka lūgšana. Abi līdz ar Jēzu krustā piesistie noziedznieki sākumā Viņu zaimoja. Viens no tiem savās mokās kļuva vēl ļaunāks un izaicinošāks, bet otrs savu attieksmi mainīja. Šis cilvēks nebija rūdīts noziedznieks. Ļauna sabiedrība bija viņu pavedinājusi, bet tas bija mazāk vainīgs kā daudzi no tiem, kas tagad stāvēja pie krusta un ņirgājās par Pestītāju. Tas jau kādreiz bija redzējis Jēzu, dzirdējis Viņa teikto un pārliecinājies par Viņa mācību, bet priesteri un rakstu mācītāji šo cilvēku bija aizvilinājuši projām no Kunga. Cenzdamies noslāpēt radušos pārliecību, tas grēkos iestiga arvien dziļāk un dziļāk, līdz viņu apcietināja un kā noziedznieku notiesāja uz nāvi, piesitot pie krusta. Tiesas namā un ceļā uz Golgātu tas visu laiku atradās kopā ar Jēzu. Viņš dzirdēja Pilāta apstiprinājumu: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu." (Jāņa 19:4) Tas ievēroja dievišķo izturēšanos un Pestītāja žēlastības pilno un piedodošo attieksmi pret saviem mocītājiem. Pie krusta tas dzirdēja, kā daudzi augstākie reliģijas pārstāvji izsmej un apmēda Kungu Jēzu. Viņš redzēja, kā tie krata galvas un klausījās nievājošos vārdus, kurus atkārtoja viņa ciešanu biedrs: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!" Viņš dzirdēja, kā daudzi garāmgājēji Jēzu aizstāv. Viņš dzirdēja, kā tie atkārto Jēzus vārdus un stāsta par Viņa darbiem. Un noziedzniekā dzima pārliecība, ka šis Jēzus ir Kristus. Uzrunādams savu biedru, viņš teica: "Arī tu nebīsties Dievu, kas esi tai pašā sodā!" Mirstošajiem ļaundariem vairs nebija jābaidās no cilvēkiem. Bet vienam no tiem uzausa atziņa, ka ir Dievs, kuru jābīstas, ka ir nākotne, kas liek nodrebēt. Viņa dzīve, kas caurcaurēm ir grēka aptraipīta, tūlīt noslēgsies. "Mums gan pareizi notiek," viņš uztraucies turpināja, "jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."

Nu vairs jautājumu nav. Nav šaubu, nav pārmetumu. Kad noziedznieku notiesāja uz nāvi, viņš zaudēja cerību un krita izmisumā, bet nu šo cilvēku saviļņoja jaunas pārdomas. Viņš atceras visu, ko ir dzirdējis par Jēzu - kā Kungs dziedinājis slimos, kā piedevis grēkus. Viņš ir saklausījis pat to ļaužu vārdus, kas Jēzum ticējuši un tagad atnākuši Jēzu pavadīt. Tas ir redzējis un izlasījis uzrakstu virs Pestītāja galvas un ievērojis garāmgājējus to atkārtojam - dažus ar sirdssāpēs trīcošām lūpām, citus ar zaimiem un izsmieklu. Svētais Gars apgaismo viņa prātu un maz pamazām savirknējas vesela pierādījumu ķēde. Sasistajā, apsmietajā un krustā piesistajā Jēzū tas ierauga Dieva Jēru, kas uzņēmies visas pasaules grēkus. Kad šī bezpalīdzīgā, tuvu nāvei nonākusī dvēsele nodod sevi mirstošajam Pestītājam, tās balsī ir dzirdama gan cerība, gan sāpes. "Jēzu," viņš sauc, "piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!"

Atbilde nevilcinās. Atsaucīgā un melodiskā balsī atskan mīlestības, līdzcietības un spēka pilni vārdi: "Patiesi, Es tev saku šodien, tu būsi ar Mani Paradīzē."

Garajās moku stundās Jēzus ausīs ir skanējuši tikai zaimi un nievas. Viņš ir piesists krustā, bet joprojām turpina plūst dzēlīgas piezīmes un lāsti. Ar kaistošu sirdi Jēzus visu laiku ir ilgojies uztvert kādu ticības apliecinājumu no saviem mācekļiem, tomēr Viņš ir sadzirdējis tikai skumju žēlošanos: "Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs." (Lūk. 24:21) Cik iepriecinošs Pestītājam bija mirstošā noziedznieka ticības un mīlestības apliecinājums! Kad jūdu vadoņi Viņu noliedz, kad pat mācekļi šaubās par Viņa dievišķo izcelsmi, nabaga noziedznieks, uz mūžības sliekšņa stāvot, Jēzu nosauc par Kungu. Daudzi bija gatavi Viņu tā godāt, kad Viņš veica brīnumdarbus, un arī pēc augšāmcelšanās, bet neviens Viņu tā nesauca, kad Viņš mira pie krusta, kā vienīgi grēkus nožēlojošais noziedznieks, kas tika izglābts vienpadsmitajā stundā.

Klātesošie uztvēra vārdus, kuros noziedznieks Jēzu nosauca par Kungu. Viņu uzmanību saistīja grēku nožēlotāja balss noskaņa. Tie, kas krusta pakājē strīdējās par Kristus drēbēm un meta kauliņus par Viņa svārkiem, apstājās, lai ieklausītos. Dusmīgās balsis apklusa. Ar aizturētu elpu tie pavērās augšup uz Kristu, gaidot atbildi no mirstošā lūpām.

Tiklīdz no tām atskanēja apsolījuma vārdi, tumšajā mākonī, kurš, šķiet, apņēma krustu, ielauzās spoža, dzīva gaisma. Noziedznieku, kurš nožēloja grēkus, pārņēma pilnīgs miers, kāds rodas tad, kad cilvēku pieņem Dievs. Pazemotajā stāvoklī, kādā Kristus atradās, Viņš tika pagodināts. Tas, kurš visu acīs bija uzvarēts, īstenībā bija Uzvarētājs. Viņš tika atzīts par grēku nesēju. Cilvēkiem bija vara pār Jēzus cilvēcisko ķermeni. Tie spēja ievainot svēto templi ar ērkšķu vainagu. Tie spēja atņemt Viņam drēbes un strīdēties par to sadalīšanu, taču tie nespēja atņemt Viņam varu piedot grēkus. Mirdams Viņš apliecina savu dievišķo izcelsmi un Tēva godību. Viņa ausis nav kurlas, ka tās nedzirdētu, un Viņa rokas nav par īsu, ka tās nespētu glābt. Kristum pieder ķēnišķa vara uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.

Es tev saku šodien: tu būsi ar Mani Paradīzē. Kristus neapsolīja, ka noziedznieks būs ar Viņu Paradīzē tajā pašā dienā. Tajā dienā arī Viņš pats nenokļuva Paradīzē. Viņš gulēja kapā, un arī augšāmcelšanās rītā sacīja: "Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva." (Jāņa 20:17) Taču krustā sišanas dienā, kas nepārprotami bija sakāves un tumsas diena, izskanēja apsolījums. "Šodien," kad noziedznieks mirst pie krusta, Kristus šim nabaga grēciniekam apsola: "Tu būsi ar Mani paradīzē."

Noziedzniekus, kurus līdz ar Jēzu sita krustā, novietoja katru savā pusē, bet Jēzu vidū. Tā rīkoties bija pavēlējuši priesteri un varasvīri. Kristus atrašanās starp diviem slepkavām norādīja, ka Viņš no šiem trim bija vislielākais noziedznieks. Tā piepildījās Rakstos iepriekš pasludinātie vārdi: "Viņš (..) tika pieskaitīts ļaundariem." (Jes. 53:12) Tomēr pilnībā savas rīcības nozīmi priesteri neaptvēra. Kā Jēzu, sitot krustā kopā ar slepkavām, novietoja viņu vidū, tā arī Viņa krusts tika novietots grēcīgās pasaules centrā. Piedošanas vārdi, ko saņēma noziedznieks, kurš nožēloja savus grēkus, radīja gaismu, kas spīdēs līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.

Ar apbrīnu eņģeļi noraudzījā uz Jēzus bezgalīgo mīlestību, kurš, ciezdams vissmagākās dvēseles un ziskās mokas, domāja vienīgi par citiem, un dvēselē, kura nožēloja grēkus, modināja ticību. Savā pazemotajā stāvoklī Kristus kā pravietis uzrunāja Jeruzālemes meitas, kā priesteris un aizstāvis lūdza Tēvu piedot Viņa slepkavām un kā mīlošs Pestītājs Viņš piedeva noziedzniekam, kurš nožēloja savus grēkus.

Pārlaidis acis pār pūli, kas bija sapulcējies ap krustu, Jēzus pievērsa uzmanību kādam cilvēkam. Krusta pakājē stāvēja Viņa māte, kuru atbalstīja māceklis Jānis. Viņa nespēja izturēt, ka tai jāšķiras no dēla, un Jānis, zinādams, ka tuvojas beigas, vēlreiz bija aizvedis viņu pie Krusta. Miršanas brīdī Kristus atcerējās savu māti. Paskatījies viņas bēdu sagrauztajā sejā, un tad, uzlūkodams Jāni, Viņš tai sacīja: "Sieva, redzi, tavs dēls!", tad Jānim: "Redzi, tava māte!" Jānis saprata Kristus vārdus un pieņēma šo uzdevumu. Nekavējoties viņš uzņēma Mariju savās mājās un kopš tā brīža ar mīlestību rūpējās par Kunga māti. Cik līdzjūtīgs un mīlošs bija Pestītājs! Neskatoties uz visām savām ziskajām un garīgajām sāpēm, Viņš domāja un rūpējās par māti! Jēzum nebija naudas, ar ko tai nodrošināt iztiku, taču Viņam piederēja Jāņa sirds, tādēļ kā dārgu novēlējumu Viņš savu māti atdeva Jānim. Tā Viņš tai sniedza visnepieciešamāko - sirsnīgu līdzjūtību no cilvēka, kas viņu mīlēja, tāpēc ka tā mīlēja Jēzu. Uzņemdamies šo svēto pienākumu, Jānis baudīja lielu svētību. Marija tam nemitīgi atgādināja mīļoto Mācītāju.

Kristus kā dēla mīlestības pilnais paraugs cauri gadsimtu miglai mirdz nebeidzamā spožumā. Gandrīz trīsdesmit gadus Jēzus ar savu ikdienas darbu bija palīdzējis nest mājas rūpes un nastas. Arī tagad, savā nāves stundā, Viņš nepārstāja gādāt par bēdu sagrauzto māti, kas bija atraitne. Tas pats gars atklāsies ikvienā mūsu Kunga māceklī. Kristus sekotājs apzināsies, ka godāt savus vecākus un par tiem gādāt ir daļa no viņa reliģijas. Sirds, kurā mājo Jēzus mīlestība, nekad nepārtrauks mīlestībā rūpēties un gādāt par savu tēvu un māti.

Tad godības Kungs mira, samaksādams par kritušo cilvēci. Kad Kristus atdeva savu dārgo dzīvību, Viņu nepārņēma uzvaras prieks. Viss bija nospiedoši drūms, taču iemesls nebija bailes no nāves. Arī ziskās sāpes un kauns no krusta nebija tas, kas Viņam sagādāja šīs neizsakāmās mokas. Kristus bija vislielākais cietējs, bet Viņa ciešanas izraisīja apziņa par grēka ārkārtīgo ļaunumu n tas, ka cilvēks, ielaižoties tuvās attiecībās ar grēku, ir kļuvis akls pret tā noziedzīgo būtību. Kristus redzēja, cik dziļi grēks ir iesakņojies cilvēka sirdī un cik maz būs to, kas gribēs atbrīvoties no tā varas. Viņš zināja, ka bez Dieva palīdzības cilvēcei jāaiziet bojā, un redzēja, kā aiziet bojā milzīgas ļaužu masas, kaut gan palīdzība bija tik tuvu un visiem pieejama.

Kā mūsu Vietniekam un Galvotājam Kristum bija uzlikti visi mūsu noziegumi. Viņš tika pieskaitīts pārkāpējiem, lai Viņš mūs varētu atpirkt no bauslības nosodījuma. Viņa sirdi spieda ikviena Ādama pēcnācēja noziegumi. Dieva ienaids pret grēku un ārkārtējā nepatika pret jebkādu netaisnību Viņa Dēla dvēseli pildīja ar šausmām. Visu savu dzīvi Kristus bija veltījis, nesot kritušai pasaulei labo vēsti par Tēva žēlastību un glābjošo mīlestību. Viņš pastāvīgi runāja par piedošanu vislielākajam grēciniekam. Bet tagad, kad Pestītāju nospiež šausmīgi smagā vainas nasta, Viņam nav ļauts skatīt Tēva piedodošo seju. Dieva vaiga novēršanās šajā vislielākajā ciešanu stundā Pestītāja sirdi plosīja ar tādām sāpēm, ko cilvēks nekad pilnībā nespēs aptvert. Šīs dvēseles mokas bija tik lielas, ka savas ziskās sāpes Viņš gandrīz nejuta.

Sātans ar savām nežēlīgajām kārdināšanām mocīja Jēzus sirdi. Pestītājs nespēja redzēt cauri kapa vārtiem. Cerība Viņam neatklāja uzvarošo iznākšanu no kapa un nestāstīja, ka Tēvs ir pieņēmis upuri. Viņš baidījās, ka Dievam tik pretīgais grēks starp Viņiem var radīt mūžīgu atšķirtību. Kristus pārcieta mokas un izbailes, ko pārdzīvos katrs grēcinieks, kad žēlastība vairs neaizlūgs par noziedzīgo cilvēci. Apziņa par grēku, kas Tēva dusmām liek nākt pār Viņu kā cilvēka vietnieku, bija tā, kas Jēzum dzeramo kausu padarīja tik ļoti rūgtu un salauza Dieva Dēla sirdi.

Eņģeļi pārsteigti vērās Pestītāja izmisīgajās nāves mokās. Šī briesmīgā skata priekšā Debesu pulki aizklāja savus vaigus. Nedzīvā daba sēroja līdzi savam pazemotajam un mirstošajam Radītājam. Saule negribēja skatīties uz šausmīgo notikumu gaitu. Pusdienas laikā, kad spožie spēcīgie stari apgaismoja visu zemi, tā pēkšņi it kā izdzisa. Krustu kā līķauts ietina pilnīga tumsa. "No sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai." Tas nebija saules aptumsums. Šai tumsai, tik dziļai kā pusnakts, bez mēness un bez zvaigznēm, nebija arī kāds cits dabisks cēlonis. Tā bija apbrīnojama diena, kas tika dota, lai stiprinātu vēlāko paaudžu ticību.

Šajā biezajā tumsā bija apslēpta Kunga klātbūtne. Viņš dara tumsību sev par telti un apslēpj savu godību no cilvēku acīm. Pie krusta nonāca Dievs un Viņa svētie eņģeļi. Tēvs bija kopā ar savu Dēlu, bet šī klātbūtne nebija atklāta. Ja Dieva godība kļūtu redzama bez padebeša, tad ikviens cilvēks, kas vēroja notiekošo, aizietu bojā. Turklāt šajā briesmīgajā stundā Kristus nevarēja saņemt mierinājumu no Tēva klātbūtnes. Viņš mina vīna spaidu viens pats, un neviens no cilvēkiem nebija kopā ar Viņu.

Biezajā tumsā Dievs ietina sava Dēla pēdējās nāves mokas, kuras Viņš izcieta kā cilvēks. Visi, kas Kristu redzēja šajās ciešanās, bija pārliecināti, ka Viņš ir Dievs. Tie nemūžam neaizmirsīs Pestītāja seju. Tikpat izteikti, kā Kaina sejā bija lasāms slepkavības noziegums, Kristus seja liecināja par nevainību, skaidrību un labvēlību - par Dievam līdzīgu raksturu. Bet Viņa apsūdzētāji neņēma vērā šo Debesu zīmogu. Daudzas garas moku stundas Kristus bija pakļauts zaimojošā pūļa skatieniem, bet tagad Dievs Viņu apklāja ar tumsas aizsegu.

Pār Golgātu, šķiet, nolaidās kapa klusums. Pie krusta stāvošos ļaudis pārņēma šausmas. Lāsti un zaimi apklusa pusvārdā. Vīrieši, sievietes un bērni pakrita ar seju pie zemes. Laiku pa laikam no padebeša izšāvās spožs zibens, apgaismodams krustu un krustā sisto Pestītāju. Priesteri, ļaužu vadītāji, rakstu mācītāji un soda izpildītāji - visi domāja, ka tiem situsi atmaksas stunda. Pēc brīža daži čukstus ieminējās, ka tagad Jēzus nokāpšot no krusta. Citi mēģināja aiztaustīties prom uz pilsētu, sizdami sev pie krūtīm un bailēs vaimanādami.

Devītajā stundā tumsa ap ļaudīm izklīda, taču tā aizvien ietina Pestītāju. Tā bija kā simbols mokām un šausmām, kas tik smagi nospieda Viņa sirdi. Neviena acs nespēja redzēt cauri tumsai, kas apņēma krustu, un neviens nespēja ielūkoties tajā vēl dziļākajā nomāktībā, kas ietina Kristus izmocīto dvēseli. Kad Viņš bija piesists krustā, šķiet, tieši uz Viņu šāvās Dieva dusmu zibeņi. Tad "Jēzus sauca stiprā balsī: "Ēli, Ēli, lama sabahtani?" Tas ir: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" " Kad apkārtējā tumsa savilkās ap Pestītāju, daudzas balsis ierunājās: "Viņu skar Debesu atmaksa. Tie ir Dieva dusmu zibeņi, kas nāk pār Viņu, tāpēc ka Tas sevi nosaucis par Dieva Dēlu." Arī daudzi ticīgie dzirdēja Jēzus izmisuma saucienu. Tiem zuda cerība. Ja jau Dievs Kristu ir atstājis, uz ko tad varētu gaidīt Viņa sekotāji?

Kad tumsa atstāja Kristus nospiesto garu, atjaunojās ziskās sāpes, un Viņš izdvesa: "Man slāpst." Viens no romiešu kareivjiem, redzēdams sasprēgājušās lūpas, iežēlojās, paņēma sūkli uz īzapa stiebra un, iemērcis to etiķa traukā, pasniedza Jēzum. Bet priesteri ņirgājās par Viņa nāves mokām. Kad zemi bija apklājusi tumsa, tos pārņēma izbailes, bet, kad tās pārgāja, atgriezās bažas, ka tikai Jēzus tiem neizbēg. Tie pārprata Viņa vārdus - "Ēli, Ēli, lama sabahtani?" Ar rūgtu nicinājumu un izsmieklu tie sprieda: "Šis sauc Eliju." Tie noraidīja pēdējo izdevību atvieglot Viņa ciešanas. "Pagaidi," tie sacīja, "redzēsim, vai Elija nāks un glābs Viņu."

Bezgrēcīgais Dieva Dēls bija piesists krustā; Viņa ķermenis bija sasists un ievainots; rokas, kas tik bieži tika izstieptas svētījot, tagad bija pienaglotas pie koka, kājas, kas tik nenogurstoši kalpoja mīlestībā, bija piekaltas stabam; ķēnišķīgā galva - ērkšķu kroņa sadurstīta; trīcošās lūpas - pavērtas sāpju kliedzienam. Viss, ko Viņš cieta - asins lāses, kas ritēja no Viņa galvas, rokām un kājām, sāpes, kas raustīja Viņa augumu un neizsakāmās mokas, kas pildīja dvēseli, kad Tēvs apslēpa savu vaigu - tas viss šodien runā uz katru cilvēces locekli, skaidri apliecinot: tevis dēļ Dieva Dēls piekrita nest šo grēka nastu; tevis labā Viņš satrieca nāves valstību un atvēra Paradīzes vārtus. Tas, kas klusināja trakojošos viļņus un staigāja pa putojošām bangām, kas lika trīcēt velniem un bēgt slimībām, kas atvēra neredzīgo acis un atsauca dzīvē mirušos, Tas pats pie krusta sevi pienesa par upuri, - un to Viņš darīja mīlestībā pret Tevi. Uzņemoties grēku, Viņš pacieta Dieva taisnīgās dusmas un tevis labā pats kļuva par grēku.

Klusēdami skatītāji gaidīja briesmīgā notikuma beigas. Atspīdēja saule, bet krusts joprojām palika tumsā. Priesteri un rakstu mācītāji paskatījās uz Jeruzālemi; un, raugi, biezais mākonis bija nolaidies pār pilsētu un Jūdejas līdzenumiem. Taisnības Saule, Pasaules Gaisma atrāva savus starus reiz izredzētajai pilsētai - Jeruzālemei. Bojāejai lemto pilsētu apšaudīja Dieva dusmu draudīgie zibeņi.

Pēkšņi tumsa no krusta pacēlās un skanīgā, bazūnei līdzīgā balsī, kas likās atbalsojamies visā radībā, Jēzus sauca: "Viss piepildīts!" "Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!" Krustu apņēma gaisma, un Pestītāja seja spīdēja kā saules spožumā. Tad Viņš nolieca galvu uz krūtīm un nomira.

Šausmīgajā tumsā, no Dieva šķietami atstāts, Kristus bija iztukšojis cilvēces posta kausu līdz pašam dibenam. Šajās briesmīgajās stundās Viņš bija balstījies uz agrāk saņemtajiem Tēva labvēlības un atzīšanas pierādījumiem. Viņš pazina sava Tēva raksturu, Viņš saprata Dieva taisnīgumu, Viņa žēlastību un Viņa lielo mīlestību. Ticībā Viņš atrada prieku Tajā, kuram paklausīt bija Viņa lielākais prieks. Kad šādi Jēzus sevi nodeva Dievam, zuda sajūta, ka Tēvs no Viņa būtu novērsies. Kristus uzvarēja ticībā.

Vēl nekad mūsu planēta nebija pieredzējusi tādu skatu. Lielais ļaužu pūlis stāvēja sastindzis un ar aizturētu elpu noraudzījās Pestītājā. Tumsa no jauna nolaidās pār zemi, un bija dzirdama dobja dārdoņa, līdzīga stipriem pērkona grāvieniem. Notika spēcīga zemestrīce. Ļaudis tika sasviesti kopā cits uz cita. Izcēlās neaprakstāms juceklis un panika. Apkārtējos kalnos gruva klintis un dārdēdamas vēlās ielejās. Atvērās kapi, un no savām trūdu gultām tika piecelti mirušie. Visa radība likās sadrūpam pīšļos. Priesteri un rakstu mācītāji, kareivji, soda izpildītāji un ļaudis, aiz bailēm zaudējuši valodu, gulēja, pieplakuši zemei.

Brīdī, kad no Kristus lūpām atskanēja skaļais sauciens: "Viss piepildīts!", daži priesteri veica kalpošanu dievnamā. Bija vakara upura laiks, un nokaušanai pie altāra bija atvests jērs, kas ainoja Kristu. Speciāli pagatavotajā krāšņajā apģērbā tērptais priesteris stāvēja ar paceltu nazi kā Ābrahāms, kad tas gatavojās upurēt savu dēlu. Tauta raudzījās ar saspringtu uzmanību, bet pēkšņi sāka trīcēt un drebēt zeme, jo tuvojās Kungs. Visiem dzirdot, neredzama roka pārplēsa dievnama iekšējo priekškaru no augšas līdz apakšai, atsegdama ļaužu skatiem vietu, ko reiz piepildīja Dieva klātbūtne. Šajā vietā bija mājojusi Dieva godības klātbūtnes gaisma. Šeit virs žēlastības krēsla Dievs bija atklājis savu godību. Neviens, izņemot augsto priesteri, nedrīkstēja pacelt priekškaru, kas šo telpu šķīra no pārējā dievnama, arī pats augstais priesteris tur iegāja vienreiz gadā, lai izdarītu salīdzināšanu par ļaužu grēkiem. Bet nu priekškars ir pārplēsts divos gabalos. Zemes svētnīcas Vissvētākā vieta vairs nav svēta.

Visapkārt bailes un apjukums. Priesteris gatavojas nokaut savu upuri, bet nazis izkrīt no spēku zaudējušās rokas, un jērs aizbēg. Dieva Dēla nāvē simbols bija sastapies ar īstenību. Bija pienests lielais upuris un atvērts ceļš uz Vissvētāko vietu. Visiem bija sagatavots jauns un dzīvs ceļš. Grēcīgajai, bēdu nomāktajai cilvēcei vairs nav jāgaida augstā priestera nākšana. Turpmāk šo kalpošanas darbu kā priesteris un aizstāvis debesu Debesīs izpildīs Pestītājs. Kāda balss it kā sacīja dievlūdzējiem: "Tagad ir izbeigusies visa upurēšana un visi upuri par grēku. Ir atnācis Dieva Dēls, kā savā Vārdā Viņš bija sacījis: "Raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts - Tavu prātu darīt, ak Dievs." Viņš "ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." " (Ebr. 10:7; 9:12)

79. "Viss piepildīts!"

[758] Kristus nenodeva savu dzīvību, iekams nepabeidza darbu, kura dēļ bija nācis. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu Viņš izsaucās: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30) Cīņa bija izcīnīta. Viņa labā roka un svētais elkonis bija guvuši uzvaru. Kā Uzvarētājs Viņš mūžīgajos augstumos pacēla savu karogu. Kā lai par to nepriecājas eņģeļi! Visas Debesis gavilēja līdzi Pestītāja uzvarai. Sātans bija sakauts un saprata, ka savu valstību ir zaudējis.

Eņģeļiem un nekritušajām pasaulēm saucienam "Viss piepildīts!" bija dziļa nozīme. Lielais pestīšanas darbs tika veikts gan viņu, gan mūsu dēļ. Tie līdz ar mums dalās Kristus uzvaras augļos.

Eņģeļiem un nekritušajām pasaulēm sātana raksturs kļuva izprotams tikai pēc Kristus nāves. Atkrišanas iniciators bija tik viltīgi nomaskējies, ka pat svētās būtnes neaptvēra viņa principu būtību. Tās nebija saskatījušas viņa sacelšanās dabu un raksturu.

Spēkā un spožumā tik brīnišķīgā būtne bija nostājusies pret Dievu. Par Luciferu Kungs sacīja: "Tu (..), pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu." (Ec. 28:12) Lucifers bija sedzošais ķerubs. Viņš bija atradies Dieva klātbūtnes gaismā. Viņš bija visaugstākais no visām radītajām būtnēm un pirmais Dieva nodomu atklājējs Visumā. Kad Lucifers grēkoja, viņa pievilšanas spējas bija ietekmīgākas un viņa rakstura atmaskošana jo grūtāka tieši augstā stāvokļa dēļ, kuru tas bija ieņēmis pie Tēva.

Dievs sātanu un tā piekritējus varēja iznīcināt tikpat viegli, kā nosviest zemē kādu akmeni, bet Viņš to nedarīja. Lai likvidētu sacelšanos, vardarbība nederēja, jo spēka pielietošana sastopama tikai tur, kur valda sātans. Tādi nav Kunga principi. Viņa autoritātes pamatā ir laipnība, žēlastība un mīlestība, un šo principu izmantošana ir vienīgie pielietojamie līdzekļi. Dieva valdība balstās uz morāla pamata, kur visu noteicošais spēks tiek piešķirts taisnībai un mīlestībai.

Dievs šo lietu vēlējās nokārtot ar mūžīgu garantiju, tādēļ Debesu apspriedē jau bija izlemts dot sātanam laiku atklāt savus darbības principus, jo tas apgalvoja, ka tie esot pārāki par Dieva principiem. Tā sātanam tika dota zināma rīcības brīvība, lai Visums varētu saprast viņa izvirzīto principu būtību.

Kad sātans ieveda grēkā cilvēkus, sāka darboties pestīšanas plāns. Četrus gadu tūkstošus Dievs pūlējās celt cilvēci, bet sātans visu laiku to centās postīt un pazemot. To varēja novērot viss plašais Visums.

Kad pasaulē ienāca Jēzus, sātana spēki vērsās pret Viņu. Sākot ar pirmajām dzīvības dienām Betlēmē, varmāka darīja, ko spēja, lai Viņu iznīcinātu. Visdažādākajos veidos tas centās aizkavēt Jēzus pilnīgu izaugsmi bērnībā, nevainojama vīra brieduma sasniegšanu un svētu kalpošanu, pienesot šķīstu upuri. Bet sātana centieni piedzīvoja neveiksmi. Ļaunais nespēja Jēzu ievest grēkā, nespēja Viņu padarīt mazdūšīgu, nedz arī atturēt no darba, kuru Viņš bija nācis padarīt virs zemes. No tuksneša līdz Golgātai pret Viņu triecās sātana dusmu vētras, bet, jo nežēlīgākas tās bija, jo ciešāk Dieva Dēls pieķērās sava Tēva rokai un turpināja iet asinīm slacīto taku. Visas sātana pūles nomākt un pārspēt Jēzu tikai vēl skaidrāk atklāja Viņa rakstura šķīstumu.

Visas Debesis un nekritušās pasaules bija šīs cīņas aculiecinieces. Ar kādu sasprindzinātu interesi tās sekoja kon¤ikta beigu skatiem! Tās redzēja, kā Pestītājs ieiet Ģetzemanes dārzā, kad Viņa dvēseli nospieda lielā drausmīgā neziņas tumsa. Tās dzirdēja Viņa izbaiļu saucienu: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām!" (Mat. 26:39) Kad tika atņemta Tēva klātbūtne, tās redzēja Viņu ciešam tādu moku svelmi, kas bija stiprāka pat par pēdējo lielo cīņu ar nāvi. Pārdzīvotās dvēseles sāpes izspieda asins sviedrus, kas kā lāses ritēja uz zemi. Trīs reizes no Viņa lūpām izlauzās lūgums pēc palīdzības. Debesis ilgāk nespēja izturēt šo skatu, un pie Dieva Dēla ieradās eņģelis, lai Viņu mierinātu.

Tālāk Debesis vēroja upura Jēru, nodotu asinskārā pūļa rokās, nesaudzīgi un ar izsmieklu dzenātu no viena tiesas nama uz otru. Tās dzirdēja vajātāju zaimus Viņa vienkāršās izcelsmes dēļ un redzēja, kā ar zvērestu un lādēšanos savu Kungu aizliedz viens no vismīļākajiem mācekļiem. Tās redzēja sātana trakošanu un viņa varu pār cilvēku sirdīm. Kāds šausmīgs skats! Pestītājs tiek aizturēts pusnakts stundā Ģetzemanē, dzīts no pils uz tiesas namu, Viņu divreiz tiesā priesteri, divreiz Sinedrijā, divreiz pie Pilāta un vienreiz pie Hēroda, Viņu apmēda, sit, notiesā un ved, lai piesistu krustā. Kad Kristus nes savu smago krustu, Jeruzālemes meitas par Viņu raud, bet sabiedrības zemākie slāņi Viņu izsmej.

Ar izbrīnu un sāpēm Debesis vēroja Kristu pie krusta, kad asinis ritēja no Viņa ievainotās galvas un pieri klāja ar asinīm jaukti sviedri. No rokām un kājām tās lāsi pa lāsei pilēja uz klints krusta pakājē. Zem ķermeņa svara naglu radītās brūces vērās arvien platākas. Apgrūtinātā elpošana kļuva ātra un smaga, dvēselei nāves mokās cīnoties zem pasaules grēku nastas. Visas Debesis pārņēma izbrīns, kad Kristus savās šausmīgajās ciešanās lūdza: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." (Lūk. 23:34) Bet visapkārt stāvēja pēc Dieva līdzības radīti cilvēki, kas bija sazvērējušies atņemt dzīvību Viņa vienpiedzimušajam Dēlam. Kāds skats Debesu Visumam!

Ap krustu bija sapulcējušies tumsības pasauli pārvaldošie spēki, mezdami neticības ellišķās ēnas cilvēku sirdīs. Kad Kungs reiz radīja šīs būtnes, lai tās stāvētu Viņa troņa pakājē, tās bija skaistas un godības pilnas. Viņu pievilcība un svētums bija atbilstošs to augstajam stāvoklim. Tās bija apveltītas ar dievišķu gudrību un no galvas līdz kājām ietērptas Debesu bruņās. Tie bija Visaugstākā pavēļu izpildītāji - eņģeļi. Bet kas tagad šajos dēmonos varētu saskatīt krāšņos serafus, kas reiz kalpoja Debesu pagalmos?

Sātana spēki sadarbojās ar ļaunajiem cilvēkiem, pārliecinādami ļaudis, ka Kristus ir vislielākais grēcinieks, un kūdīdami tos Viņu izsmiet. Visus, kas zaimoja pie krusta pienagloto Pestītāju, bija pārņēmis pirmā lielā dumpinieka gars. Sātans tiem iedvesa nekrietnus, riebīgus vārdus. Viņš iedvesmoja tos uz zaimiem, taču ar to neko nepanāca.

Ja Kristū varētu atrast kaut vienu vienīgu grēku, ja Viņš būtu piekāpies sātanam kaut visniecīgākajā sīkumā, lai izbēgtu no briesmīgajām mokām, tad būtu triumfējis Dieva un cilvēku ienaidnieks. Bet Kristus nolieca savu galvu un nomira, cieši turēdamies pie ticības un paklausības Dievam. Tad Debesīs kļuva dzirdama stipra balss, kas sauca: "Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks, un Viņa valstība, un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm." (Atkl. 12:10)

Sātans redzēja, ka ir atmaskots. Visas Debesis un nekritušie eņģeļi redzēja šīs būtnes nekaunīgo rīcību. Viņš pats atklāja, ka ir slepkava. Izliedams Dieva Dēla asinis, tas sev laupīja Debesu būtņu simpātijas. Turpmāk viņa darbība tika ierobežota. Lai kā arī tas neizliktos, viņš vairs nevarēja sagaidīt eņģeļus iznākam no Debesu pagalmiem, lai to priekšā apsūdzētu Kristus brāļus, ka tie ir ģērbti tumsas un grēka aptraipītās drēbēs. Starp sātanu un Debesīm bija sarauts pēdējais līdzjūtības ķēdes loceklis.

Tomēr tad sātans vēl netika iznīcināts. Eņģeļi vēl neizprata visu, kas bija ietverts lielajā cīņā. Abu pušu pamatprincipiem vajadzēja atklāties vēl pilnīgāk. Sātana eksistencei vajadzēja turpināties arī cilvēku dēļ. Cilvēkiem, tāpat kā eņģeļiem, bija jāierauga atšķirība starp gaismas un tumsības valdnieku. Tiem bija jāizvēlas, kuram kalpot.

Lielās cīņas sākumā sātans bija pasludinājis, ka Dieva likumam nav iespējams paklausīt, ka taisnība nav savienojama ar žēlastību un ka tad, ja likums tiktu pārkāpts, grēciniekam vairs nebūtu iespējams saņemt piedošanu. Viņš paziņoja, ka par katru grēku pienākas sods, un, ja Dievs atlaistu sodu par grēku, tad Viņš nebūtu taisnības un patiesības Dievs. Kad cilvēki pārkāpa Dieva likumu un nostājās pret Radītāja gribu, sātans gavilēja. Viņš tūlīt pasludināja, ka nu ir pierādīts, ka bauslībai nav iespējams paklausīt un cilvēkam nevar piedot. Tāpēc, ka sātans pēc savas sacelšanās bija izdzīts no Debesīm, tas pieprasīja, lai arī cilvēku ciltij uz visiem laikiem tiktu atņemta Dieva žēlastība. Viņš apgalvoja, ka Dievs nevar palikt taisns, parādot žēlastību grēciniekam.

Pat, būdams grēcinieks, cilvēks atradās pavisam citā stāvoklī nekā sātans. Debesīs Lucifers grēkoja, atrodoties Dieva godības gaismā. Viņam vairāk nekā jebkurai citai radītai būtnei bija atklāta Dieva mīlestība. Sātans izvēlējās sekot savai patmīlīgajai un neatkarīgajai gribai, kad jau bija sapratis Dieva raksturu un iepazinis Viņa laipnību. Viņa izvēle bija galīga. Neatlika vairs nekas, ko Dievs būtu varējis darīt, lai viņu glābtu. Bet cilvēks tika pievilts; viņa prātu aptumšoja sātana ļaunprātīgā izlikšanās. Tas nepazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu. Viņam vēl bija cerība atzīt Dieva mīlestību. Iepazīšanās ar Dieva raksturu to vēl varēja atvest atpakaļ pie Radītāja.

Jēzus cilvēkiem atklāja Dieva žēlastību, bet žēlastība neatceļ taisnību. Bauslība atklāj Dieva rakstura īpašības, un tajā nevarēja mainīt nevienu burtu, ne rakstu zīmīti, lai apmierinātu cilvēka vajadzības viņa kritušajā stāvoklī. Dievs arī nemainīja savu likumu, bet cilvēka glābšanai Kristū upurēja pats sevi. "Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi." (2. Kor. 5:19)

Bauslība prasa taisnību - taisnu dzīvi un pilnīgu raksturu, bet cilvēkam tā visa trūkst. Viņš nespēj izpildīt Dieva svētās bauslības prasības. Bet Kristus, šajā pasaulē atnācis kā cilvēks, dzīvoja svētu dzīvi un izveidoja pilnīgu raksturu; kā dāvanu Viņš to piedāvā ikvienam, kas vēlas. Viņa dzīve nostājas cilvēka dzīves vietā. Tādā veidā, pateicoties Dieva lēnprātībai, notiek pagātnes grēku piedošana. Vēl vairāk - Kristus apveltī cilvēkus ar Dieva īpašībām; Viņš veido cilvēku raksturu pēc dievišķā rakstura līdzības - uzceļot nevainojamu garīgā spēka un skaistuma celtni. Tā Kristum ticošajā cilvēkā tiek piepildīta tā pati bauslības taisnība. To spēj vienīgi Dievs, "pats taisns būdams, un, taisnodams to, kas tic Jēzum." (Rom. 3:26)

Dieva mīlestība taisnībā izpaužas ne mazāk kā žēlastībā. Taisnība ir Viņa troņa pamats un Viņa mīlestības auglis. Sātans vēlējās žēlastību atšķirt no patiesības un taisnības. Viņš centās pierādīt, ka Dieva likumu taisnība ir miera ienaidniece. Bet Kristus atklāja, ka Dieva plānā tās ir nešķirami saistītas un viena bez otras nevar pastāvēt. "Žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās." (Ps. 85:11)

Ar savu dzīvi un nāvi Kristus pierādīja, ka Dieva taisnība nav iznīcinājusi Viņa žēlastību, ka grēkus var piedot, ka bauslība ir taisnīga, un ka tai ir iespējams pilnīgi paklausīt. Līdz ar to sātana apsūdzības bija atspēkotas. Dievs bija cilvēkam devis nepārprotamu savas mīlestības pierādījumu.

Tad sātans izdomāja citu viltību. Tas apgalvoja, ka žēlastība ir iznīcinājusi taisnību un Kristus nāve atcēlusi Tēva bauslību. Tomēr, ja būtu iespējams bauslību atcelt vai grozīt, tad Kristum nevajadzētu mirt. Atcelt bauslību nozīmētu grēku padarīt nemirstīgu un nodot pasauli sātana varā. Tikai tāpēc, ka likumu nevarēja atcelt, bet cilvēku varēja glābt vienīgi paklausība tā pavēlēm, Jēzus tika paaugstināts pie krusta. Tādēļ tieši tos līdzekļus, ar kuriem Kristus bauslību apstiprināja, sātans attēloja kā tās iznīcinātājus. Tā arī būs pēdējā sadursme starp Kristu un sātanu.

Jau tagad sātans izvirza apgalvojumu, ka paša Dieva pasludinātā bauslība ir nepilnīga un daži tās priekšraksti tiek atcelti. Tā ir pēdējā lielā krāpšana, ar kuru tas maldinās pasauli. Viņam nav nekādas vajadzības apkarot visu bauslību, jo, ja tas var pavedināt cilvēkus pārkāpt vienu pavēli, tad līdz ar to mērķis jau ir sasniegts. "Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem." (Jēk. 2:10) Piekrizdami pārkāpt vienu bausli, cilvēki nonāk sātana varā. Tādēļ krāpnieks Dieva likumus centīsies aizstāt ar cilvēku priekšrakstiem, tā nodrošinot sev lielāku ietekmes sfēru. Par to jau iepriekš ir runāts pravietojumos: "Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visaugsto un apvainos Visaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; un tie būs nodoti viņa varā." (Dan. 7:25)

Cilvēki tiešām izdos savus likumus, lai apkarotu Dieva baušļus. Tie tīkos pārvaldīt citu sirdsapziņu un, cenzdamies ieviest šos likumus, apspiedīs savus līdzcilvēkus.

Pret Dieva baušļiem Debesīs iesāktais karš turpināsies līdz laika galam. Tiks pārbaudīts ikviens cilvēks. Paklausība vai nepaklausība ir jautājums, kurā būs jāizšķiras visai pasaulei. Ikviens tiks aicināts izvēlēties vai nu Dieva, vai cilvēku likumus. Ar to tiks novilkta noteikta robeža. Būs tikai divas ļaužu šķiras. Katrs raksturs būs pilnīgi nobriedis, un visos būs redzams, vai tie ir izvēlējušies uzticības vai sacelšanās pusi.

Tad nāks gals. Dievs aizstāvēs savus likumus un atbrīvos savus ļaudis. Sātans un visi, kas būs tam pievienojušies dumpī, tiks atšķirti. Grēks un grēcinieki aizies bojā; bojā aizies gan sakne, gan zari (Mal. 3:19) - sātans kā sakne un viņa piekritēji kā zari. Ļaunuma valdnieks piedzīvos šo vārdu piepildīšanos: "Tāpēc, ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs, (..) Es padzinu tevi no Dieva kalna, (..) no degošo akmeņu vidus. Tev pienācis briesmu un izbaiļu pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem." ("Tevis nekad vairs nebūs." - KJV) Tad arī "bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņa tur vairs nesaskatīsi." Būs tā, "it kā tie tur nebūtu bijuši." (Ec. 28:6-19; Ps. 37:10; Obad. 16*)

Tā nebūs patvaļīga rīcība no Dieva puses. Viņa žēlastības noraidītāji pļaus to, ko sējuši. Dievs ir dzīvības avots, un, kas izvēlas kalpošanu grēkam, tas šķiras no Dieva un tādā veidā pats sevi atšķir no dzīvības. Tāds ir "atsvešinājies no dievišķās dzīvības". Kristus saka: "Visi, kas Mani ienīst, mīl nāvi." (Ef. 4:18; Sal. pam. 8:36) Dievs tiem kādu laiku ļauj pastāvēt, kamēr tie attīsta raksturu un atklāj savus principus. Kad tas ir padarīts, tie saņem savas izvēles sekas. Ar sacelšanos un netaisnu dzīvi sātans un visi viņa līdzgaitnieki aiziet tik tālu no Dieva, ka pat Dieva klātbūtne tiem kļūst par rijošu uguni. Lielās Mīlestības godība tos iznīcinās.

Lielās cīņas sākumā eņģeļi to nesaprata. Ja sātanam un viņa pulkiem toreiz liktu saņemt grēka algu, tie būtu aizgājuši bojā, bet Debesu būtnēm nebūtu skaidrs, ka tas ir grēka nenovēršamais iznākums. Viņu prātā paliktu šaubas par Dieva taisnību, un tā varētu būt kā ļauna sēkla, kas nes posta un grēka nāvīgos augļus.

Bet, noslēdzoties lielajai cīņai, tas tā nebūs. Kad cilvēces glābšanas plāns būs pilnīgi pabeigts, visām radītajām saprātīgajām būtnēm būs skaidri saskatāms Dieva raksturs. Tad Viņa likumi atklāsies kā pilnīgi un negrozāmi. Grēks būs parādījis savu dabu un sātans savu raksturu. Tad grēka iznīcināšana atainos Dieva mīlestību un paaugstinās Viņa godu Visuma būtņu priekšā, kam ir prieks darīt Viņa prātu un kuru sirdīs rakstīts Radītāja likums.

Tāpēc toreiz, raudzīdamies uz Pestītāja krustu, eņģeļi tiešām varēja gavilēt, jo, kaut gan visu tie vēl neizprata, tie tomēr zināja, ka grēka un sātana iznīcināšana tagad ir droša uz visiem laikiem, ka ir garantēta cilvēku izglābšana, kā arī mūžīga Visuma brīvība. Kristus pats ļoti labi saprata, kādi būs Golgātā pienestā upura rezultāti. Raudzīdamies uz tiem nākotnē, Viņš pie krusta izsaucās: "Viss piepildīts!"