Laikmetu ilgas

Ievads

Neatkarīgi no etniskās piederības un dzīves apstākļiem visa cilvēce jūt neizsakāmas ilgas - tai kaut kā trūkst. Jau kopš radīšanas mīlošais Dievs cilvēkā tās ir ielicis - cilvēks nav apmierināts ar savu pašreizējo stāvokli un sasniegumiem, lai arī kādi tie būtu. Dievs vēlas, lai cilvēks meklē labo un atrod to, tādējādi gūdams savai dvēselei svētību, kas saglabājas mūžīgi.

Ar viltīgiem paņēmieniem sātans šīs cilvēka sirds ilgas ir izkropļojis. Viņš panāk, lai ļaudis tic, ka tās var remdēt ar izpriecām, bagātību, bezrūpību, slavu vai varu. Taču tie, kas šādi ir pievilti - un tādu ir milzum daudz -, drīz vien atskārst, ka visas šīs lietas zaudē savu pievilcību, atstādamas dvēseli tikpat tukšu un neapmierinātu kā iepriekš.

Dieva nodoms ir, ka šīm sirds ilgām cilvēku vajadzētu atvest pie Tā, kurš vienīgais spēj tās apmierināt. Šīs ilgas ir Viņa iedvesmotas, un tām ir jāved pie Viņa, kurš ir to piepildījums. Piepildījums ir Jēzus Kristus - mūžīgā Dieva Dēls. "Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā"; "Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā". Vārdi "Viņā jūs esat kļuvuši pilnīgi" attiecas uz katru vēlēšanos, kas ir Dieva izraisīta un kurai cilvēks seko.

Hagajs Kristu sauc par "visu tautu Ilgām" (Hag. 2:7, KJV), un nebūs kļūda, ja mēs Viņu sauksim par "visu laikmetu Ilgām", jo Viņš ir "laikmetu Ķēniņš" (1. Tim. 1:17, RSV).

Šīs grāmatas nolūks ir iepazīstināt ar Jēzu kā ar To, kurā piepildās visas ilgas. Ir daudz darbu ar nosaukumu "Kristus dzīve" - tās ir ļoti labas grāmatas ar bagātīgu informāciju, rūpīgiem hronoloģijas apskatiem un tā laika vēstures, paradumu un notikumu pētījumiem; tajās ir daudz nācarieša Jēzus mācību un ieskatu Viņa daudzpusīgajā dzīvē. Taču jāatzīst, ka ar to visu nav pateikta ne puse.

Tomēr šīs grāmatas mērķis nav izveidot saskaņu starp evaņģēlijiem, nedz arī stingrā hronoloģiskā kārtībā pasniegt svarīgākos notikumus un apbrīnojamās Kristus mācības. Tās mērķis ir parādīt Dieva mīlestību, kā tā atklājas Viņa Dēlā, un Kristus dzīves dievišķo skaistumu, kurā var dalīties katrs, taču tā neapmierinās ziņkārīgo vēlmes un nesniegs atbildes uz kritizētāju jautājumiem.

Jēzus savus mācekļus piesaistīja ar savu jauko raksturu, ar savu personīgo klātbūtni, ar iejūtības un sapratnes pieskārienu visās viņu grūtībās un vajadzībās, kā arī vienkārši ar draudzīgu attieksmi. Kristus veidoja viņu raksturus, zemes lietas nomainīdams ar Debesu lietām, savtību - ar pašaizliedzību, šaursirdīgu neizpratni un aizspriedumus - ar plašām zināšanām un dziļu mīlestību pret visu tautu un rasu cilvēkiem. Šai grāmatai ir līdzīgs mērķis - atklāt Pestītāju tā, lai palīdzētu lasītājam nākt pie Viņa, satikties ar Viņu vaigu vaigā, atvērt savu sirdi Viņa sirdij, un, tāpat kā tas bija ar pirmajiem mācekļiem, atrast Jēzu, šo Visvareno, kurš izglābj "uz visiem laikiem" un pārvērš savā dievišķajā līdzībā visus, kas caur Viņu nāk pie Dieva. Tomēr cik neiespējami ir atklāt Viņa dzīvi! Tas ir tikpat kā mēģināt gleznā attēlot dzīvu varavīksni vai ar melnu uz balta pierakstīt skaistu skaņdarbu.

Turpmākajās lappusēs grāmatas autore, sieviete, kurai ir plaši un dziļi piedzīvojumi Dieva lietās, Jēzus dzīvē ir atklājusi jaunas skaistas patiesības. Viņa ir it kā izņēmusi no lādes daudz jaunu dārgakmeņu, atklādama lasītājam neiedomājamas bagātības, kas atrodamas šajā bezgalīgi lielajā glabātuvē. No daudzām jau pazīstamām rakstvietām atspīd jauna godības gaisma, par kuras esamību lasītājs būs nojautis jau sen. Īsi sakot, Jēzus šeit ir atklāts kā Dievības Pilnība, bezgala žēlsirdīgais grēcinieku Glābējs, Taisnības Saule, žēlastības pilnais Augstais Priesteris, visu cilvēces sērgu un slimību Dziedinātājs, maigais līdzjūtīgais Draugs, pastāvīgais un vienmēr klātesošais Biedrs, Ķēniņš no Dāvida nama, savas tautas Vairogs, miera Lielkungs, Ķēniņš, kurš nāks drīz, mūžīgais Tēvs un visu laikmetu ilgu kulminācija un piepildījums.

Pateicoties Dieva svētībai, šī grāmata ir pasniegta pasaulei, un to pavada lūgšana, lai Kungs ar savu Garu padara grāmatas vārdus par dzīvības vārdiem daudzām dvēselēm, kuru ilgas joprojām nav apmierinātas, lai tās "atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku, un Viņa ciešanu sadraudzību" un visbeidzot - visā mūžībā pie Viņa labās rokas dalītos prieka pilnībā un "jaukās, svētības pilnās dāvanās", kuras būs visu to ļaužu augļi, kas Viņā atraduši "visu iekš visa", To, kurš "izceļas starp tūkstošiem" un "visā savā būtībā ir ārkārtīgi pievilcīgs".
Izdevēji.

1. "Dievs ar mums"

"Viņa vārdu sauks Imanuēls - Dievs ar mums." [19]

"Kristus vaigā" ir redzama "Dieva godības atziņas" gaisma. (2. Kor. 4:6) No mūžīgiem laikiem Kungs Jēzus Kristus bija viens ar Tēvu. Viņš bija Dieva lieluma un Majestātes attēls, Viņa godības atspīdums. Kristus nāca, lai šo godību atklātu mūsu pasaulei. Viņš nonāca uz grēka aptumšotās zemes, lai nestu Dieva mīlestības gaismu - lai būtu "Dievs ar mums". Tāpēc pravietojumā par Viņu sacīts: "Viņa vārdu sauks Imanuēls".

Kad Jēzus atnāca, lai mājotu mūsu vidū, Viņam Dievs bija jāatklāj gan cilvēkiem, gan eņģeļiem. Viņš bija Dieva Vārds - Dieva domu izteiksme. Lūgšanā par saviem mācekļiem Kristus saka: "Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu", ka Tu esi "žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā," - "lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." (Jāņa 17:26) Šo atklāsmi saņēma ne tikai uz zemes dzimušie Dieva bērni. Mūsu mazā pasaule ir Visuma mācību grāmata. Dieva brīnišķīgās žēlastības nodoms un glābjošās mīlestības noslēpums ir temats, kurā "pat arī eņģeļi kāro ieskatīties". (1. Pēt. 1:12) Tas būs viņu mācību priekšmets visā bezgalīgajā mūžībā. Ne tikai atpestītajiem, bet arī nekritušajām būtnēm Kristus krusts būs gan zinātne, gan dziesma. Tad atklāsies, ka Jēzus sejā starojošā godība ir sevi ziedojošas mīlestības godība. Golgātas gaismā būs redzams, ka pašaizliedzīgās mīlestības likums ir dzīvības likums zemei un debesīm, ka no Dieva sirds plūst mīlestība, kas "nemeklē savu labumu", un ka Tā raksturs, kas mīt cilvēkiem nepieejamā gaismā, ir atklāts lēnprātīgajā un pazemīgajā Pestītājā.

Sākumā Dievs atklājās visos radīšanas darbos. Kristus izplēta debesis un lika pamatu zemei. Viņa roka novietoja izplatījumā debesu ķermeņus un veidoja puķes laukā. "Ar savu spēku" Viņš nostiprināja kalnus, "Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis". (Ps. 65:7; 95:5) Viņš bija tas, kas zemi pārklāja ar brīnišķīgu skaistumu un gaisu piepildīja ar dziesmām. Uz visām lietām virs zemes, gaisā un debesīs Viņš rakstīja vēsti par Tēva mīlestību.

Šobrīd grēks ir izkropļojis Dieva pilnīgo darbu, tomēr šis rokraksts paliek. Pat vēl tagad visas radītās lietas liecina par Viņa augsto godību. Izņemot cilvēka savtīgo sirdi, nekas nedzīvo tikai pats sev. Nav neviena putna gaisā, neviena dzīvnieka virs zemes, kas nekalpotu kādai citai dzīvībai. Nav nevienas lapiņas mežā, neviena sīka zāles stiebriņa, kas nepildītu kādu uzdevumu. Katrs koks, katrs krūms, katra lapa izdala tos dzīvībai nepieciešamos elementus, bez kuriem nevarētu eksistēt ne cilvēks, ne dzīvnieks, bet cilvēks un dzīvnieks savukārt sekmē koku, krūmu un lapu attīstību. Ziedi izplata smaržu un uzplaukst savā krāšņumā par svētību pasaulei. Saule izlej savu gaismu, lai iepriecinātu tūkstošiem pasauļu. Arī okeāns, kurš pats apgādā katru strautu un avotu, saņem ūdeni no visām zemēm; tas saņem, lai dotu. Migla, uzkāpdama no dziļumiem, atkal nolīst lietus straumēs, slacīdama zemi, lai tā zaļotu un nestu augļus.

Pat godības eņģeļi rod prieku dodot. Tie līksmojas, kad ar mīlestību un nenogurstošu modrību drīkst rūpēties par kritušām un nesvētām dvēselēm. Debesu būtnes skar cilvēku sirdis. Tās šai tumšajai pasaulei nes gaismu no Debesu pagalmiem. Laipni un pacietīgi kalpodamas, tās ietekmē cilvēka garu, lai pazudušajam nodrošinātu visciešāko sadraudzību ar Kristu.

Bet pāri visām šīm mazākajām izpausmēm mēs Dievu saskatām Jēzū. Uzlūkojot Jēzu, mēs ieraugām, ka devīgums ir Dieva godības izpausme. "Es neko nedaru no sevis," sacīja Kristus. "Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā." "Es nemeklēju savu godu", bet Tā godu, kas Mani sūtījis. (Jāņa 8:28; 6:57; 8:50; 7:18) Šajos vārdos ir izteikts lielais princips, Visuma dzīvības priekšnosacījums. Kristus visas lietas saņēma no Dieva, bet Viņš ņēma, lai dotu. Tas pats notiek Debesīs, kur Viņš kalpo visām radītajām būtnēm - caur mīļoto Dēlu visus aizsniedz Tēva dzīvība; caur Dēlu tā arī atgriežas pie sava Pirmavota, pārvērtusies par slavu, līksmu kalpošanu un mīlestības izpausmi. Tā Kristū noslēdzas svētību riņķojums, atklādams lielā Devēja raksturu, dzīvības pamatlikumu.

Tomēr tieši Debesīs šis likums tika pārkāpts. Grēks radās no pašlabuma meklēšanas. Lucifers, sedzošais ķerubs, vēlējās būt pirmais Debesīs. Viņš tīkoja sagrābt varu pār Debesu būtnēm, lai tās atrautu no Radītāja un iegūtu sev viņu pielūgsmi. Tādēļ viņš nepareizi attēloja Dievu, piedēvēdams Viņam pašpaaugstināšanās tieksmi. Mīlošajam Radītājam viņš centās piedēvēt tās ļaunās rakstura īpašības, kas piemita viņam pašam. Tā sātans pievīla eņģeļus, un tā viņš pievīla arī cilvēkus. Viņš pamudināja tos apšaubīt Dieva Vārdu un neuzticēties Viņa labajam prātam. Tādēļ, ka Dievs ir taisns un bijājams savā varenībā, sātans panāca, ka šīs būtnes Viņu sāka uzskatīt par bargu un nepiedodošu. Tā savā dumpī pret Radītāju viņš iesaistīja arī cilvēkus, un pār pasauli nolaidās ciešanu nakts.

Pasauli aptumšoja nepareizs priekšstats par Dievu. Lai izkliedētu tumšās ēnas un cilvēci vestu atpakaļ pie Dieva, sātana viltus vara bija jālauž. To nevarēja veikt ar spēku. Spēka pielietošana ir pretstatā Dieva pārvaldes principiem; Dievs vēlas, lai Viņam kalpotu mīlestībā, bet mīlestībai nevar pavēlēt. Mīlestību nevar iegūt ar varu vai autoritāti - mīlestību spēj izraisīt vienīgi mīlestība. Pazīt Dievu nozīmē mīlēt Viņu. Dieva raksturam vajadzēja atklāties pretstatā sātana raksturam. Ir tikai viens, kurš Visumā varēja veikt šo uzdevumu. To spēja vienīgi Tas, kurš pazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu. Pār tumšo pasaules nakti bija jāuzlec Taisnības Saulei, lai cilvēce saņemtu "dziedinājumu no šīs Saules spārnu gaismas". (Mal. 3:20)

Mūsu pestīšanas plāns nebija kāda vēlāk radusies doma; tas nav pēc Ādama krišanas izstrādāts plāns. Tajā atklājās "noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts". (Rom. 16:25) Pestīšanas plānā atklājās tie principi, kas kopš mūžīgiem laikiem ir bijuši Dieva troņa pamats. Jau sākumā Dievs un Kristus zināja, ka sātans atkritīs un ka ar savu viltus varu tas panāks cilvēku krišanu. Dievs nebija noteicis, ka jārodas grēkam, bet Viņš jau iepriekš paredzēja tā rašanos un sagatavojās šai šausmīgajai iespējai. Dievs tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka apsolīja dot savu vienpiedzimušo Dēlu, "lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". (Jāņa 3:16)

Lucifers bija sacījis: "Es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm (..), Visaugstākajam es līdzināšos." (Jes. 14:13,14*) Bet Kristus, Dievs būdams, "neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs". (Filip. 2:6,7)

Tas bija brīvprātīgs upuris. Jēzus varēja palikt pie Tēva. Viņš varēja paturēt Debesu godību un eņģeļu pielūgsmi, taču izvēlējās nodot scepteri Tēva rokās un nokāpt no Visuma troņa, lai nestu gaismu un dzīvību tiem, kas mīt tumsā un kam draud bojāeja.

Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu Debesīs no Dieva troņa atskanēja noslēpumaini svinīga balss - "Raugi, Es nāku." "Upurus un dāvanas (..) Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis (..). Raugi, Es nāku, - grāmatā par Mani ir rakstīts - Tavu prātu darīt, ak Dievs!" (Ebr. 10:5-7) Šajos vārdos ir pasludināts no mūžīgiem laikiem apslēptā nodoma piepildījums. Kristus gatavojās nākt šajā pasaulē kā cilvēks. Viņš saka: "Miesu Tu Man esi radījis." Ja Jēzus būtu nācis ar to godību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, mēs nevarētu izturēt Viņa klātbūtnes gaismu. Lai mēs spētu Kristu uzlūkot un tomēr neietu bojā, Viņa godība tika apslēpta. Viņa dievība ietērpās cilvēka miesā - neredzamā godība redzamā cilvēka veidā.

Par šo lielo nodomu jau agrāk vēstīja dažādas līdzības un simboli. Dievu atklāja krūms, kurā Kristus parādījās Mozum. Dievības ainojumam izraudzītais simbols bija neievērojams, šķietami nepievilcīgs krūms, kas uzņēma Bezgalīgo. Visžēlīgais Dievs savu godību ietērpa visvienkāršākajā līdzībā, lai Mozus, to uzlūkojot, paliktu dzīvs. Tāpat padebeša stabā dienā un uguns stabā naktī Dievs satikās ar Israēlu, atklādams cilvēkiem savu gribu un dāvādams tiem žēlastību. Lai viss redzētais nesatriektu mirstīgā cilvēka vājo uztveri, Dieva godība bija tīta mākonī, un Viņa majestāte tika aizplīvurota. Arī Kristum bija jānāk "mūsu zemības miesā", cilvēka līdzībā. (Filip. 3:21) Pasaules acīs Viņam nebija nekāda skaistuma, kas ļaudīm būtu paticis, un tomēr Viņš bija iemiesots Dievs, Debesu un zemes gaisma. Lai Viņš varētu tuvoties sāpju un kārdināšanu apņemtiem cilvēkiem, Viņa godība bija aizplīvurota, Viņa lielums un majestāte - paslēpti.

Ar Mozus starpniecību Dievs Israēlam pavēlēja: "Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū." (2. Moz. 25:8) Tā Viņš mājoja savas tautas vidū svētnīcā. Visā viņu nogurdinošajā tuksneša ceļojumā ar tiem bija Dieva klātbūtnes simbols. Lai dzīvotu mūsu vidū un iepazīstinātu mūs ar savu dievišķo raksturu un dzīvi, arī Kristus savu telti uzcēla blakus cilvēku teltīm. "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (..)." (Jāņa 1:14)

Tā kā Kristus dzīvoja mūsu vidū, mēs zinām, ka Dievs pazīst cilvēku pārbaudījumus un jūt līdzi viņu bēdās. Katrs Ādama dēls un meita var saprast, ka mūsu Radītājs ir grēcinieku Draugs. Katrā žēlastības izpausmē, katrā iepriecinošā apsolījumā, katrā mīlestības darbā, katrā dievišķā valdzinājumā, ko sniedz Pestītāja zemes dzīve, mēs redzam, ka "Dievs ir ar mums".

Sātans Dieva mīlestības likumus pasniedz kā egoisma likumus. Viņš apgalvo, ka mums nav iespējams paklausīt tā prasībām. Mūsu pirmvecāku krišanā ar tai sekojošajām ciešanām viņš apvaino Radītāju, panākdams, ka par grēka, ciešanu un nāves cēloni cilvēki uzskata Dievu. Jēzum bija jāatmasko šī viltība. Dzīvojot mūsu vidū, Viņam bija jāparāda paklausības piemērs. Tādēļ Viņš pieņēma mūsu dabu un izjuta visus mūsu pārdzīvojumus. "Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam." (Ebr. 2:17) Ja mums būtu jāpanes kaut kas, ko Jēzus nebūtu izturējis, tad sātans teiktu, ka Dieva spēks šajā lietā mums nav pietiekams. Tāpēc Jēzus tika "tāpat [kā mēs] kārdināts visās lietās". (Ebr. 4:15) Viņš izturēja katru pārbaudījumu, kam mēs esam pakļauti. Viņš savā labā neizmantoja nekādu spēku, kas nebūtu brīvi pieejams arī mums. Kā cilvēks Kristus sastapās ar kārdināšanām un uzvarēja tās Dieva dotajā spēkā. Viņš saka: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:9) Kad Jēzus gāja pie ļaudīm, darīdams labu un dziedinādams visus sātana nomocītos, Viņš tiem atklāja Dieva likumu raksturu un savas kalpošanas būtību. Viņa dzīve liecina, ka arī mums ir iespējams paklausīt Dieva likumiem.

Ar savu cilvēcisko dabu Kristus aizsniedza cilvēci, bet ar dievišķo dabu Viņš satvēra Dieva troni. Kā Cilvēka Dēls Viņš mums rādīja paklausības piemēru, bet kā Dieva Dēls Viņš dod spēku paklausīt. Tas bija Kristus, kas no ērkšķu krūma pie Horeba kalna runāja uz Mozu, sacīdams: "ES ESMU, kas ES ESMU (..). Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "ES ESMU" - tas mani sūtījis pie jums." (2. Moz. 3:14) Tā bija Israēla atbrīvošanas ķīla. Kad Kristus nāca "cilvēka līdzībā", Viņš sevi pasludināja par "ES ESMU". Betlēmes Bērns, lēnprātīgais un pazemīgais Pestītājs ir Dievs, "parādīts miesā". (1. Tim. 3:16) Mums Viņš saka: "ES ESMU Labais Gans", "ES ESMU Dzīvā Maize", "ES ESMU Ceļš, Patiesība un Dzīvība". (Jāņa l0:11; 6:51; 14:6) "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18) Es esmu visu apsolījumu nodrošinājums. Es Esmu - tāpēc nebaidieties! "Dievs ar mums" - tā ir ķīla atbrīvošanai no grēka, drošība, ka mēs spēsim paklausīt Debesu likumiem.

Pieņemdams cilvēka miesu, Kristus atklāja raksturu, kas ir pretējs sātana raksturam. Tomēr pa pazemošanās ceļu Kungs gāja vēl tālāk, jo, "cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!" (Filip. 2:8) Kā augstais priesteris noliek savas krāšņās virspriestera drēbes, lai izpildītu kalpošanas darbu parastajā priestera baltajā linu tērpā, tā Kristus kļuva par kalpu un pienesa upuri, pats būdams gan Priesteris, gan Upuris. "Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts." (Jes. 53:5)

Pret Kristu izturējās tā, kā bijām pelnījuši mēs, lai pret mums savukārt varētu izturēties tā, kā ir pelnījis Viņš. Viņš saņēma sodu par mūsu grēkiem, kuru nebija pelnījis, lai mēs saņemtu Viņa taisnību, kuru neesam pelnījuši. Jēzus izcieta mūsu nāvi, lai mēs saņemtu Viņa dzīvību. "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti."

Ar savu dzīvi un nāvi Kristus ir panācis pat vairāk nekā atjaunošanu no grēka posta. Sātans vēlējās, lai cilvēks no Dieva tiktu pilnīgi atšķirts, bet Kristū mēs ar Dievu tiekam savienoti vēl ciešāk nekā, ja mēs nekad nebūtu krituši. Tādēļ, ka Pestītājs ir pieņēmis mūsu dabu, Viņu ar cilvēci saista nesaraujamas saites. Viņš ar mums ir savienojies uz mūžīgiem laikiem. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu (..)." (Jāņa 3:16) Dievs savu Dēlu deva ne tikai tādēļ, lai Viņš nestu mūsu grēkus un mirtu kā mūsu upuris. Dievs Viņu deva kritušajai cilvēcei, lai apstiprinātu savu mūžam nemainīgo miera nodomu. Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēku dzimtas locekli un uz visiem laikiem paturētu savu cilvēcisko dabu. Tā ir ķīla, ka Dievs pildīs doto vārdu. "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem." Sava Dēla personā Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu un to ienesis visaugstākajās Debesīs. "Cilvēka Dēls" ir līdzvaldītājs Visuma tronī. "Cilvēka Dēls" ir Tas, kura Vārds top saukts "Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielkungs". (Jes. 9:5) "ES ESMU" ir Starpnieks starp Dievu un cilvēci, jo Viņš ir satvēris abus. Tas, kurš ir "svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem", nekaunas mūs saukt par brāļiem. (Ebr. 7:26) Kristū cilvēces ģimene ir savienota ar Debesu ģimeni. Pagodinātais Kristus ir mūsu brālis. Debesis ir ieslēgtas cilvēcē, un cilvēce ir ieslēgta Bezgalīgās Mīlestības skavās.

Par saviem ļaudīm Dievs saka: "Kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē. Jo cik daudz gan viņos ir laba, cik daudz viņos ir skaista!" (Cak. 9:16,17) Atpestīto pagodināšana būs mūžīga liecība par Dieva žēlastību. "Nākamajos laikmetos" Viņš mums parādīs "savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību" Jēzū Kristū, lai "visām varām un spēkiem Debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū." (Ef. 2:7; 3:10,11)

Kristus pestīšanas darbs attaisno Dieva varu. Visvarenais atklājas kā mīlestības Dievs. Sātana apsūdzības ir atspēkotas un viņa raksturs - atmaskots. Sacelšanās nekad vairs nevar atkārtoties. Nekad vairs Visumā nevar ienākt grēks. Uz mūžīgiem laikiem visi ir pasargāti no atkrišanas. Sevi upurējošā mīlestība ar nesaraujamām saitēm zemes un Debesu iemītniekus savieno ar Radītāju.

Pestīšanas darbs tiks pabeigts. Tur, kur vairojās grēks, Dieva žēlastība ir vēl vairāk vairojusies. Tieši zeme, ko sātans uzskatīja par savu, būs ne tikai atpirkta, bet pat paaugstināta. Mūsu mazā pasaule, kas atrodas zem grēka lāsta, šis vienīgais tumšais traips krāšņajā Dieva radībā, tiks pagodināta pāri visām citām pasaulēm Visumā. Šeit, kur Dieva Dēls mājoja cilvēka miesā, kur dzīvoja, cieta un mira Godības Ķēniņš - jā, tieši šeit, kad Viņš visu atjaunos, būs "Dieva mājoklis pie cilvēkiem", "Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem". (Atkl. 21:3) Staigādami Kunga gaismā, atpestītie visā mūžībā slavēs Dievu par Viņa neizsakāmi lielo dāvanu - Imanuēlu, "Dievu ar mums".

2. Izredzētā tauta

[27] Vairāk nekā tūkstoš gadus jūdu tauta bija gaidījusi Pestītāja nākšanu. Uz šo notikumu viņi lika savas visgaišākās cerības. Mesijas vārdu tie ietvēra dziesmās un pravietojumos, dievnama ceremonijās un ģimenes lūgšanās. Tomēr, kad Pestītājs atnāca, ļaudis Viņu nepazina. Debesu Mīļotais tiem šķita "kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma", kas tiem būtu paticis. (Jes. 53:2,3*) "Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma." (Jāņa 1:11)

Tomēr Dievs bija izredzējis Israēlu. Viņš to aicināja cilvēku vidū saglabāt atziņu par Viņa likumiem, kā arī par simboliem un pravietojumiem, kas norādīja uz Pestītāju. Dievs vēlējās, lai Israēls kļūtu par pestīšanas avotu visai pasaulei. Kas Ābrahāms bija zemē, kurā viņš dzīvoja, kas Jāzeps Ēģiptē un Daniēls Bābeles galmā, par to ebreju tautai vajadzēja kļūt pārējo tautu vidū. Tiem bija jāatklāj cilvēkiem Dievs.

Aicinādams Ābrahāmu, Kungs sacīja: "Es tevi svētīšu (..), un tu būsi par svētību. (..) Tevī būs svētītas visas zemes ciltis." (1. Moz. 12:2,3) Šo pašu mācību atkārtoja pravieši. Pat tad, kad Israēlu bija izpostījis karš un gūsts, tiem joprojām piederēja apsolījums: "Un pārpalikušie no Jēkaba nama būs citu tautu starpā kā tā Kunga rasa un kā lietus pilieni uz zāles, kas nekā nesagaida no cilvēkiem un nepaļaujas uz cilvēku bērniem." (Mih. 5:6) Attiecībā uz Jeruzālemes templi Kungs pravietim Jesajam lika sacīt: "(..) Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām." (Jes. 56:7)

Bet israēlieši tiecās pēc varenuma pasaules izpratnē. No tā laika, kad viņi iegāja Kanaānas zemē, tie atkāpās no Dieva baušļiem un staigāja pagānu ceļos. Velti Kungs ar saviem praviešiem tiem sūtīja brīdinājumus. Velti viņi cieta citu tautu apspiedēju pārmācību. Pēc katras reformācijas sekoja vēl dziļāka atkrišana.

Ja Israēls būtu palicis uzticīgs Dievam, Kungs noteikti īstenotu savu nodomu viņu pagodināšanā un paaugstināšanā. Ja Israēls būtu staigājis paklausības ceļos, Dievs tos paceltu augstu "pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, (..) cieņā, godā un slavā". "Visas zemes tautas", sacīja Mozus, redzētu, ka tie ir nosaukti "pēc tā Kunga vārda" un bītos no tiem. "Kad tās [citas tautas] dzirdēs visus šos likumus, [tās] teiks: "Tiešām, gudri un izpratīgi ļaudis ir šī lielā tauta!" " (5. Moz. 26:19; 28:10; 4:6) Bet viņu neuzticības dēļ Dievs savu nodomu varēja īstenot, tikai pieļaujot pastāvīgas neveiksmes un pazemojumus.

Jūdu tauta tika pakļauta Bābelei un izkaisīta pagānu zemēs. Bēdās daudzi atjaunoja uzticību Dieva derībai. Kad tie savas kokles kāra vītolos un apraudāja svēto dievnamu, tie kļuva par patiesības gaismas avotu un tautu starpā izplatījās Dieva atziņa. Pagānu upurēšana bija tikai Dieva ieceltās upuru sistēmas sagrozījums, un dažs labs pagānu ceremoniju izpildītājs tagad no ebrejiem varēja mācīties Kunga paredzētās dievkalpošanas nozīmi, lai ticībā pieņemtu apsolījumu par Pestītāju.

Daudzi trimdā aizvestie piedzīvoja vajāšanas. Ne mazums zaudēja dzīvību tāpēc, ka atteicās pārkāpt sabatu un svētīt pagānu svētkus. Kad elku pielūdzēji cēlās, lai iznīcinātu patiesību, Kungs savus kalpus nostādīja aci pret aci ar ķēniņiem un valdniekiem, lai arī tie kopā ar saviem pavalstniekiem varētu saņemt gaismu. Laiku pa laikam lielie valdnieki bija spiesti atzīt un apliecināt tā Dieva visaugstāko varu, kuru pielūdza viņu gūstekņi ebreji.

Bābeles gūsts iespaidīgā veidā dziedināja israēliešus no nedzīvu tēlu pielūgšanas. Nākamajos gadsimtos viņi cieta pagānu ienaidnieku vardarbības dēļ, kamēr pārliecinājās, ka viņu labklājība ir atkarīga no paklausības Dieva likumiem. Tomēr daudzus israēliešus uz paklausību neskubināja mīlestība, bet savtīgi motīvi. Viņi izpildīja ārēju dievkalpošanas formu, uzskatot to par līdzekli nacionālās varenības sasniegšanai. Tie nekļuva pasaulei par gaismu, bet norobežojās, lai izbēgtu no kārdinājuma kalpot elkiem. Ar Mozus starpniecību dotajās pamācībās Dievs gan uzlika ierobežojumus viņu attiecībām ar elku kalpiem, bet šīs pamācības tika nepareizi izskaidrotas. Šo mācību mērķis bija pasargāt no pagānu ieradumu pārņemšanas, bet israēlieši tās izmantoja, lai uzceltu šķīrējsienu starp sevi un pārējām tautām. Jūdi uzskatīja Jeruzālemi par savām debesīm un ar greizsirdību vēroja, vai Kungs neparādīs žēlastību pagāniem.

Pēc atgriešanās no Bābeles liela uzmanība tika veltīta reliģiskajai izglītībai. Visā zemē uzcēla sinagogas, kurās priesteri un rakstu mācītāji skaidroja bauslību. Tika ierīkotas skolas, kas papildus humanitārajām un eksaktajām zinātnēm bija paredzētas arī taisnības principu mācīšanai. Tomēr šie līdzekļi nebija tīri. Gūstniecības laikā daudzi bija pieņēmuši pagānisma idejas un paražas, kuras tagad ienesa savā reliģiskajā kalpošanā. Daudzās lietās tie pieskaņojās elku pielūdzēju ieradumiem.

Atkāpjoties no Dieva, jūdi lielā mērā zaudēja izpratni par ceremoniālās dievkalpošanas būtību. Šo kalpošanu bija nodibinājis pats Kristus. Katra tās daļa norādīja uz Viņu. Tā bija dzīvinoša spēka un garīga skaistuma pilna. Bet jūdi pazaudēja savu ceremoniju garīgo dzīvību un paļāvās uz nedzīvo formu, uz pašiem upuriem un ceremonijām, bet neraudzījās uz To, ko tie simbolizēja. Lai kompensētu zaudēto, priesteri un rabīni vairoja savas pašizveidotās prasības, un, jo stingrākas tās kļuva, jo mazāk atklājās Dieva mīlestība. Savu svētumu tie mēroja ar ceremoniju daudzumu, bet tajā pašā laikā viņu sirdis pildīja augstprātība un liekulība.

Ar sīkumainajiem un apgrūtinošajiem priekšrakstiem apkrauto bauslību vairs nebija iespējams ievērot. Tos, kuri vēlējās kalpot Dievam un pūlējās izpildīt rakstu mācītāju noteikumus, nospieda smaga nasta. Viņi nespēja rast mieru no satrauktās sirdsapziņas pārmetumiem. Tā sātans darbojās, lai ļaudis padarītu mazdūšīgus, lai viņos mazinātu izpratni par Dieva raksturu un radītu nicināšanu pret Israēla ticību. Viņš cerēja uzturēt spēkā apgalvojumu, ka Dieva prasības ir netaisnas un tām nav iespējams paklausīt. Sātans pārmeta, ka pat Israēls netur baušļus.

Kaut gan jūdi ilgojās pēc Mesijas nākšanas, tie tomēr neizprata Viņa misiju. Tie nemeklēja pestīšanu no grēkiem, bet atbrīvošanu no romiešiem. Viņi gaidīja Mesiju, kas nāks kā uzvarētājs, sakaus apspiedējus un piešķirs Israēlam varu pār visu pasauli. Tā israēlieši tika noskaņoti atteikties no Pestītāja.

Kristus dzimšanas laikā tautu smagi nospieda svešu kungu vara un plosīja iekšējās nesaskaņas. Jūdiem bija atļauts saglabāt savu valdības formu, tomēr nekas nevarēja noslēpt faktu, ka tie bija Romas jūgā, un nekas tos nespēja samierināt ar šiem ierobežojumiem. Romieši sev paturēja tiesības iecelt un atcelt augsto priesteri, tādēļ šis amats bieži tika iegūts ar krāpšanu, kukuļiem un pat slepkavībām. Tas veicināja arvien dziļāku priesteru kārtas pagrimumu. Tomēr priesteriem bija liela vara, un tie to izmantoja savtīgiem un mantkārīgiem nolūkiem. Ļaudis bija pakļauti viņu nežēlīgajām prasībām un bez tam tika apkrauti ar smago Romas nodokļu nastu. Šāds stāvoklis radīja vispārēju neapmierinātību. Bieži notika tautas sacelšanās. Tautu postīja alkatība, vardarbība, neuzticība un garīga vienaldzība.

Romiešu naids, kā arī nacionālais un reliģiskais lepnums lika jūdiem joprojām stingri ievērot dievkalpojumu formas. Sava svētuma reputāciju priesteri centās uzturēt ar sīkumainu reliģisko ceremoniju ievērošanu. Gan tauta savā tumsā un apspiestībā, gan varaskārie vadītāji ilgojās pēc kāda, kurš padzītu viņu ienaidniekus un atjaunotu Israēla valsti. Viņi bija pētījuši pravietojumus, bet bez garīgas izpratnes. Tāpēc tie atstāja neievērotas rakstvietas, kas stāsta, cik necilai jābūt Kristus pirmajai atnākšanai, un nepareizi pielietoja tekstus, kas runā par Viņa otrās atnākšanas godību. Viņu skatienu aptumšoja lepnums, un pravietojumus tie izskaidroja saskaņā ar savām savtīgajām vēlmēm.

3. "Kad laiks bija piepildījies..."

[31] "Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, (..) lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības." (Gal. 4:4,5)

Pestītāja nākšana tika sludināta jau Ēdenē. Kad Ādams un Ieva pirmo reizi dzirdēja šo apsolījumu, tie cerēja, ka tas piepildīsies pavisam drīz. Viņi priecājās par savu pirmdzimto dēlu, cerēdami, ka tas varētu būt Pestītājs. Tomēr apsolījuma piepildījums kavējās, un pirmie apsolījuma saņēmēji to savā mūžā nepiedzīvoja. Kopš Ēnoha dienām, uzturēdami dzīvu Kristus atnākšanas cerību, apsolījumu atkārtoja sentēvi un pravieši. Tomēr Viņš nenāca. Daniēla pravietojumi atklāja Viņa atnākšanas laiku, bet ne visi šo vēsti saprata pareizi. Pagāja daudzi gadsimti, praviešu balsis apklusa. Pār Israēlu smagi gūlās apspiedēju roka, un daudzi bija gatavi izsaukties: "Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki." (Ec. 12:22*)

Bet līdzīgi zvaigžņu gaitai nospraustajās orbītās Dieva nodomi nepazīst nedz steigu, nedz kavēšanos. Ar lielās tumsības un kūpošā cepļa simboliem Dievs Ābrahāmam atklāja Israēla verdzību Ēģiptē un paziņoja, ka viņu svešniecības laiks ilgs četrsimt gadus. "Pēc tam," Viņš sacīja, "tie izies ar lielu mantu". (1. Moz. 15:14*) Pret šiem vārdiem velti cīnījās visi lepnās faraona valsts spēki. Pēc dievišķā apsolījuma noliktajā "dienā viss tā Kunga pulks izgāja no Ēģiptes zemes". (2. Moz. 12:4*) Tāpat Debesu padomē bija noteikta arī Kristus nākšanas stunda. Kad lielais pulkstenis atzīmēja šo brīdi, Betlēmē piedzima Jēzus.

"Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu." Dieva gādība vadīja tautu kustības un cilvēcisko impulsu un ietekmju viļņus, kamēr pasaule bija nobriedusi Atbrīvotāja nākšanai. Tautas bija apvienotas zem vienas valdības. Plaši tika lietota viena valoda, kas visur tika atzīta par literatūras valodu. No visām zemēm izkaisītie jūdi pulcējās uz gadskārtējiem svētkiem Jeruzālemē. Atgriezušies savās dzīves vietās, tie pa visu pasauli varēja aiznest vēsti par Mesijas ierašanos.

Šajā laikā pagāniskie rituāli zaudēja savu ietekmi tautā. Cilvēki bija noguruši no svinīgajām procesijām un teikām. Tie ilgojās pēc reliģijas, kas sniegtu apmierinājumu sirdij. Kaut gan likās, ka patiesības gaisma jau gandrīz ir izdzisusi, tomēr bija dvēseles, kas to meklēja un kuru sirdis pildīja neziņa un skumjas. Tās slāpa pēc dzīvā Dieva atziņas un pēc kādas drošas cerības par dzīvi pēc nāves.

Kad jūdi atkāpās no Dieva, ticība aptumšojās un cerība gandrīz pārtrauca apgaismot nākotni. Praviešu vārdi palika nesaprasti. Ļaužu masām nāve šķita baigs noslēpums, aiz kura stāvēja neziņa un tumsa. Tās nebija tikai Betlēmes māšu vaimanas, bet no cilvēces sirds dziļumiem izskanējis kliedziens, kas cauri gadsimtiem sasniedza pravieti, kad viņš rakstīja: "Brēkšana bija dzirdama Ramā, daudz raudu un vaimanu; Rahele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav." (Mat. 2:18) Bez kāda mierinājuma ļaudis mita "nāves ēnas ielejā". Ilgu pilniem skatiem tie gaidīja Pestītāju, kas izkliedētu tumsu un atklātu nākotnes noslēpumu.

Arī ārpus jūdu tautas bija vīri, kas iepriekš paredzēja kāda dievišķa skolotāja nākšanu. Tie meklēja patiesību un saņēma praviešu garu. Kā zvaigznes pie tumšajām debesīm viens pēc otra parādījās šādi atsevišķi skolotāji. Viņu pravietiskie vārdi aizdedza cerību tūkstoš sirdīs pagānu pasaulē.

Jau pirms vairākiem gadsimtiem Svētie Raksti bija pārtulkoti grieķu valodā, ko toreiz plaši lietoja Romas impērijā. Jūdi bija izkaisīti it visur, un viņu Mesijas gaidīšanā zināmā mērā piedalījās arī cittautieši. Starp tiem, kurus viņi sauca par pagāniem, bija vīri, kas Svēto Rakstu pravietojumus par Mesiju izprata labāk nekā Israēla skolotāji. Daži pat cerēja, ka Viņš nāks kā Atbrīvotājs no grēka. Filozo centās iedziļināties ebreju upuru sistēmas noslēpumos. Bet jūdu neiecietība pret atšķirīgiem uzskatiem kavēja gaismas izplatīšanos. Vēlēdamies norobežoties no citām tautām, tie nelabprāt dalījās atziņās par ceremoniālo dievkalpošanu. Bija jānāk īstajam Izskaidrotājam. Tam, uz ko visi šie simboli norādīja, pašam bija jāatklāj to nozīme.

Dievs uzrunāja pasauli ar dabas, līdzību, simbolu, sentēvu un praviešu starpniecību. Cilvēkiem vajadzēja sniegt mācības cilvēku valodā. Bija jārunā Derības Eņģelim. Tā balsij vajadzēja atskanēt Viņa paša dievnamā. Kristum bija jānāk, lai teiktu skaidri un noteikti saprotamus vārdus. Viņam, patiesības Autoram, šo patiesību tagad vajadzēja atšķirt no cilvēku izteicienu sēnalām, kas to padarīja neiedarbīgu. Skaidri bija jāparāda Dieva plāna un pārvaldes principi. Cilvēkiem bija pilnībā jāpasniedz Vecās Derības mācības.

Starp jūdiem joprojām bija saglabājušās neatlaidīgas dvēseles, - tie bija tās svētās cilts pēcnācēji, kurai pateicoties vēl saglabājās Dieva atziņa. Tie vēl arvien domāja par viņu tēviem sniegto cerību. Savu ticību šie ļaudis stiprināja, atcerēdamies apsolījumu, kas bija saņemts ar Mozus starpniecību: "Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausiet visās lietās, ko Tas uz jums runās." (Ap. d. 3:22) Tāpat viņi lasīja, ka Kungs sev izredzēs Kalpu, kura uzdevums būs "sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, (..) dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)". (Jes. 61:1,2) Tie lasīja, ka Viņš "iecels tiesu virs zemes un salas cerēs uz Viņa bauslību", ka tautas staigās Viņa gaismā un ķēniņi tajā spožumā, kas uzlēcis pār Viņu. (Jes. 42:4*; 60:3)

Cerību iedvesa mirstošā Jēkaba vārdi: "Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šilo (miers) nāks." (1. Moz. 49:10) Israēla varas izsīkums liecināja, ka Mesijas nākšana ir ļoti tuvu. Daniēla pravietojums ainoja Dieva valstības godību, kas sekos visām pasaules valstīm; pēc pravieša vārdiem šī valstība "pastāvēs mūžīgi". (Dan. 2:44) Kaut arī tikai nedaudzi saprata Kristus misijas īsto būtību, visā tautā gaidīja varenu valdnieku, kurš uzcels savu valsti Israēlā un kurš nāks kā tautu Atbrīvotājs.

Laiks bija piepildījies. Gadsimtiem ilgi pārkāpumos grimusī cilvēce bija izslāpusi pēc Pestītāja. Sātans bija centies radīt dziļu un nepārejamu bezdibeni starp zemi un Debesīm. Ar savu viltību viņš cilvēkus iedrošināja grēkot. Viņa nolūks bija izvest Dievu no pacietības, izdzēst Viņa mīlestību pret cilvēci, lai beidzot Radītājs atstātu šo pasauli sātana pārvaldē.

Ienaidnieks centās atņemt cilvēkiem dievatziņu, novērst ļaužu uzmanību no svētnīcas un nodibināt pats savu valstību. Šķita, ka cīņā par varu tam gandrīz visā pilnībā ir veicies. Ir taisnība, ka Dievam katrā paaudzē ir bijuši savi pārstāvji. Pat starp pagāniem bija vīri, kurus Kristus izmantoja, lai paceltu ļaudis no grēka un pagrimuma. Taču viņus nicināja un ienīda. Daudzi no tiem mira mocekļu nāvē. Sātans pasauli ietina arvien dziļākā tumsā.

Ar pagānisma ideju palīdzību sātans gadsimtiem ilgi atturēja cilvēkus no Dieva, bet savu lielāko uzvaru tas guva, izkropļodams Israēla ticību. Kavēdamies paši savās iecerēs un pielūgdami savas domas, pagāni bija pazaudējuši dievatziņu un kļuva arvien ļaunāki. Tāpat tas notika ar Israēlu. Katras pagānu reliģijas pamatā esošais pieņēmums, ka cilvēks var sevi izglābt pats ar saviem labajiem darbiem, tagad bija kļuvis arī par jūdu ticības pamatlikumu. Šo principu ir izveidojis sātans. Kur vien cilvēki to ievēro, tiem zūd aizsegs pret grēku.

Pestīšanas vēsts tiek pasniegta ar cilvēku starpniecību. Bet no patiesības, kas ir mūžīgā dzīvība, jūdi centās izveidot monopolu. Viņi paslēpa dzīvības mannu, un tā pārvērtās ļaunumā. Reliģija, kuru tie cerēja paturēt tikai sev, kļuva par klupšanas akmeni. Viņi laupīja Dievam godu un krāpa pasauli ar Evaņģēlija viltojumu. Tie atteicās sadarboties ar Dievu pasaules glābšanā un kļuva par sātana pārstāvjiem pasaules iznīcināšanā.

Tauta, kuru Dievs aicināja būt par patiesības balstu un pamatu, bija kļuvusi par sātana pārstāvi. Tā pakļāvās Luciferam, izpildot viņa nodomu. Nepareizi attēlodama Dieva raksturu, tā pamudināja ļaudis uzskatīt Viņu par tirānu. Pat dievnamā kalpojošie priesteri aiz simbola nespēja saskatīt īsto būtību. Pienesot upuru dāvanas, viņi darbojās kā aktieri lugā. Dieva ieceltie rituāli kļuva par prāta aptumšošanas un sirds nocietināšanas līdzekli. Tādēļ Kungs šos kanālus vairs nevarēja izlietot cilvēku labā. Vajadzēja atmest visu sistēmu.

Grēka viltus bija sasniedzis savu virsotni. Tika izmantoti visi cilvēka dvēseli degradējošie līdzekļi. Dieva Dēls, uzlūkodams šo pasauli, redzēja vienīgi ciešanas un postu. Ar nožēlu Viņš vēroja, kā cilvēki bija kļuvuši par sātana nežēlības upuriem. Viņš juta līdzi tiem, kas tika sabojāti, noslepkavoti un pazudināti. Tie bija izvēlējušies valdnieku, kas tos kā gūstekņus pieķēdēja pie saviem triumfa ratiem. Apmāti un pievilti, tie devās drūmajā gājienā pretī bojāejai, pretī nāvei, aiz kuras nav dzīvības cerības, pretī naktij, pēc kuras vairs neuzausīs rīts. Cilvēkos bija iemiesojušies sātaniskie spēki. Cilvēka ķermenis, radīts Dieva mājvietai, bija pārvērties par dēmonu mājokli. Pārdabiski spēki kairināja un ierosināja ļaužu prātus, nervus un locekļus nodoties viszemākajiem netikumiem. Cilvēku sejās bija redzams pašu dēmonu zīmogs. Tās liecināja par ļaunuma leģioniem, kas tos bija apsēduši. Tāda bija aina, kurā noraudzījās pasaules Pestītājs. Kāds skats Bezgalīgās Skaidrības acīm!

Grēks kļuva par zinātni, un netikums - par reliģijas sastāvdaļu. Sirdīs bija dziļi iesakņojies sacelšanās gars, un cilvēku naids pret Debesīm arvien pieauga. Tas Visumam uzskatāmi pierādīja, ka neviens, izņemot Dievu, nevar paaugstināt cilvēces tikumisko līmeni. Jaunu dzīvību un spēku varēja dot tikai Tas, kas to bija radījis.

Ar sasprindzinātu interesi nekritušās pasaules gaidīja, ka Jehova celsies, lai iznīcinātu zemes iedzīvotājus. Ja Dievs to darītu, sātans jau bija sagatavojies īstenot kādu plānu, lai panāktu sev Debesu būtņu uzticību. Viņš bija paziņojis, ka Dieva pārvaldes principi dara neiespējamu piedošanu. Ja pasauli iznīcinātu, sātans apgalvotu, ka viņa apsūdzības izrādījušās pareizas. Viņš bija gatavs apvainot Dievu un sacelšanos pārnest uz visām pārējām pasaulēm. Taču Dievs nevis iznīcināja cilvēci, bet sūtīja savu Dēlu, lai glābtu to. Kaut gan pagrimšana un nepaklausība bija pārņēmusi visas mūsu tālās planētas vietas, tomēr bija sagatavots arī ceļš tās dziedināšanai. Visizšķirošākajā brīdī, kad likās, ka tūlīt triumfēs sātans, kā dievišķās žēlastības sūtnis nāca Dieva Dēls. Visos laikmetos un ikkatru brīdi pār kritušo cilvēci ir plūdusi Dieva mīlestība. Neskatoties uz cilvēku ļaunumu, pastāvīgi ir atklājušās dievišķās žēlastības zīmes. Kad bija piepildījies laiks, Dievu pagodināja varenas dziedinošās žēlastības straumes izliešanās, ko nekad un nekas nespēs ne atņemt, ne aizturēt, līdz visā pilnībā tiks īstenots pestīšanas plāns.

Sātans gavilēja, ka viņam izdevies izkropļot Dieva līdzību cilvēcē. Bet tad nāca Jēzus, lai atjaunotu Radītāja attēlu. Grēka izpostīto raksturu nevarēja pārveidot neviens cits kā tikai Kristus. Viņš nāca, lai padzītu dēmonus, kas pārvaldīja cilvēka gribu. Viņš nāca, lai mūs paceltu no putekļiem, lai no jauna izveidotu mūsu sakropļoto raksturu pēc sava dievišķā rakstura līdzības un piešķirtu tam savu brīnišķo godību.

4. "Jums pestītājs dzimis"

Lūk. 2:1-20

[43] Kļūdams cilvēks, Godības Ķēniņš dziļi pazemojās. Viņa zemes dzīves apstākļi bija primitīvi un nepievilcīgi. Lai par pievilkšanas objektu nekļūtu āriene, Viņa godība tika aizplīvurota. Kristus izvairījās no katra ārējā spožuma. Bagātība, gods sabiedrībā un cilvēciskā varenība nekad nevarētu glābt dvēseli no nāves, tāpēc Jēzus gribēja, lai šīs pasaules vērtības nebūtu tās, kas aicina ļaudis nostāties Viņa pusē. Vienīgi Debesu patiesības skaistums drīkstēja pievilkt sekotājus. Pravietojumos jau sen iepriekš bija atklāts Mesijas raksturs, un Viņš vēlējās, lai cilvēki Viņu pieņemtu uz Dieva Vārda liecības pamata.

Eņģeļi brīnījās par godības pilno pestīšanas plānu. Viņi ar interesi vēroja, kā Dieva ļaudis uzņems cilvēka miesā tērpto Dieva Dēlu. Šie eņģeļi ieradās izredzētās tautas zemē. Citas tautas nodarbojās ar teikām un pielūdza neīstus dievus. Eņģeļi ieradās tajā zemē, kur bija atklājusies Dieva godība un atspīdējusi pravietojumu gaisma. Viņi neredzami atnāca uz Jeruzālemi pie tur ieceltajiem Svēto Rakstu izskaidrotājiem un Dieva nama kalpiem. Priesterim Cakarijam, kalpojot altāra priekšā, jau bija pasludināts, ka Kristus nākšana ir tuvu. Arī ceļa sagatavotājs jau bija ieradies, un viņa sūtību apliecināja brīnumi un pravietojumi. Tālu bija izplatījusies vēsts par viņa dzimšanu un sevišķi svarīgo misiju. Tomēr Jeruzāleme negatavojās uzņemt savu Pestītāju.

Debesu sūtņi ar izbrīnu vēroja vienaldzību tautā, kuru Dievs aicināja nest pasaulei svētās patiesības gaismu. Jūdus Dievs saglabāja kā lieciniekus tam, ka Kristum jāpiedzimst no Ābrahāma sēklas un no Dāvida cilts, tomēr tie nezināja, ka Viņa atnākšanas laiks ir tik tuvu. Rīta un vakara upuri dievnamā ik dienas norādīja uz Dieva Jēru, taču arī šeit neviens negatavojās Viņu uzņemt. Priesteri un tautas skolotāji nesaprata, ka visdrīzākajā laikā jāpiepildās visu laikmetu lielākajam notikumam. Viņi skaitīja nenozīmīgas lūgšanas un ļaužu acu priekšā izpildīja dievkalpojumu rituālus, bet Mesijas atklāsmei šie garīdznieki nebija gatavi, jo tie tiecās pēc bagātības un goda pasaulē. Šī vienaldzība valdīja visā Israēla zemē. Prieks, kas saviļņoja visas Debesis, neskāra patmīlīgās un pasaulīgās sirdis. Tikai nedaudzi ilgojās skatīt Neredzamo. Pie tiem arī tika sūtīti Debesu vēstneši.

Eņģeļi pavadīja Jāzepu un Mariju, kad tie no savām mājām Nācaretē ceļoja uz Dāvida pilsētu. Ķeizariskās Romas pavēle par milzīgās valsts ļaužu skaitīšanu bija aizsniegusi arī Galilejas pakalnu iedzīvotājus. Kā senos laikos Kīrs tika aicināts uz pasaules impērijas troņa, lai atbrīvotu Kunga gūstekņus, tā tagad ķeizars Augusts kļuva par līdzekli Dieva nodomu izpildīšanai, lai uz Betlēmi aizvestu Jēzus māti. Viņa bija no Dāvida cilts, un Dāvida Dēlam bija jāpiedzimst Dāvida pilsētā. No Betlēmes, sacīja pravietis, "nāks Tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos." (Mih. 5:1) Tomēr Jāzepu un Mariju viņu ķēnišķās cilts pilsētā nepazīst un negodā. Noguruši un bez pajumtes tie izstaigā šauro ielu visā tās garumā no pilsētas vārtiem līdz austrumu malai, velti meklēdami naktsmājas. Tās viņi neatrod arī pārpildītajā iebraucamajā vietā. Beidzot Jāzeps un Marija apmetas vienkāršā kūtī, kur ir sadzīti lopi, un šeit piedzimst pasaules Pestītājs.

Cilvēki vēl to nezina, bet vēsts ar gavilēm piepilda Debesis. Ar vēl dziļāku un uzmanīgāku interesi svētās būtnes no gaismas pasaules tuvojas šai zemei. Viņu klātbūtnē visa pasaule kļūst gaišāka. Virs Betlēmes pakalniem ir sapulcējies neskaitāms eņģeļu pulks. Tie gaida zīmi, lai pasludinātu pasaulei prieka vēsti. Ja Israēla vadoņi būtu uzticīgi savam aicinājumam, tie varētu piedalīties līksmajā notikumā, pasludinot Jēzus piedzimšanu. Bet nu viņiem tas paiet garām.

Dievs saka: "Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi." "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Jes. 44:3; Ps. 112:4) Spožie stari no Dieva troņa atspīdēs tiem, kas meklē gaismu un to ar prieku pieņem.

Klajumos, kur Dāvids zēna gados veda tēva avis, arī šajā laikā naktīs palika nomodā gani. Klusajās stundās tie runāja par apsolīto Pestītāju un lūdza par Ķēniņu, kam jāieņem Dāvida tronis. "Un tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs."

Līdz ar šiem vārdiem ganus aizsniedz godības atklāsme. Israēlā ieradies Atbrīvotājs! Šis notikums saistās ar spēku, paaugstināšanu un uzvaru. Bet eņģelim gani ir jāsagatavo, lai tie pazītu Pestītāju, neskatoties uz Viņa nabadzību un vienkāršību. "Un to ņemieties par zīmi," saka eņģelis, "jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu."

Debesu sūtnis nomierināja izbijušos ganus. Viņš tiem pastāstīja, kā Jēzu atrast. Līdzjūtīgi, ievērodams viņu cilvēcisko vājumu, eņģelis tiem deva laiku pierast pie dievišķā spožuma. Tad gaviles un Dieva slavēšanu ilgāk aizturēt vairs nebija iespējams. Visu klajumu apgaismoja Dieva pulku spožais mirdzums. Zeme apklusa, un Debesis noliecās, lai ieklausītos dziesmā: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

Ak, kaut šodien cilvēce spētu to sadzirdēt! Toreiz izsacītais vēstījums, toreiz uzsāktā dziesma pieaugs spēkā līdz laika beigām un izskanēs līdz pasaules galiem. Kad Taisnības Saule uzlēks ar dziedināšanu zem saviem spārniem, šo dziesmu atbalsos neskaitāms pulks; tas būs kā lielu ūdeņu šalkas: "Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, visuvaldītājs." (Atkl. 19:6)

Kad eņģeļi pazuda, nodzisa arī gaisma un Betlēmes pakalnus atkal klāja nakts ēnas. Bet ganu atmiņā palika viskrāšņākā aina, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. "Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz Debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Iesim tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko tas Kungs mums licis paziņot. Un tie steigdamies nāca un atrada ir Mariju, ir Jāzepu un bērniņu, silē gulošu."

Liela prieka pārņemti, tie aizgāja un pasludināja, ko bija redzējuši un dzirdējuši. "Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu."

Šodien Debesis nav tālāk no zemes kā toreiz, kad gani klausījās eņģeļu dziesmā. Vēl arvien Debesis rūpējas par cilvēci tāpat kā tad, kad vienkāršie ļaudis savos ikdienas darbos sastapās ar eņģeļiem dienas vidū un sarunājās ar godības sūtņiem vīna kalnos un laukos. Debesis mums var būt ļoti tuvu pat ikdienas gaitās. Debesu galma eņģeļi pavadīs to ļaužu soļus, kas visas lietas dara saskaņā ar Dieva pavēli.

Betlēmes stāsts ir neizsmeļams temats. Tajā ir apslēpts "Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums". (Rom. 11:33) Pestītāja pašaizliedzība ir apbrīnojama - Debesu troni Viņš apmainīja pret silīti, bet eņģeļu sabiedrību, kas Viņu pielūdza, - pret lopiem kūtī. Tas ir pārmetums cilvēku augstprātībai un iedomībai. Tomēr tas bija tikai sākums Viņa apbrīnojamajai pazemībai. Pieņemt cilvēka dabu Dieva Dēlam būtu bijis bezgala pazemojoši pat toreiz, kad Ādams savā bezvainībā vēl atradās Ēdenes dārzā. Bet Jēzus kļuva cilvēks tad, kad cilvēci jau četrus tūkstošus gadu bija postījis grēks. Viņš pieņēma lielā iedzimtības likuma sekas, kurām bija pakļauts jebkurš Ādama bērns. Kādas bija šīs sekas, to uzskatāmi parāda Kristus šīs zemes senču vēsture. Ar šo iedzimtības nastu Viņš uzņēmās mūsu sāpes un kārdināšanas, lai rādītu bezgrēcīgas dzīves piemēru.

Debesīs sātans Kristu ienīda Viņa augstā stāvokļa dēļ Dieva galmā. Kad Luciferam tika atņemta vara, tas Kristu ienīda vēl vairāk. Viņš neieredzēja To, kurš sevi atdeva kā galvojumu grēcinieku izpirkšanai. Tomēr šajā pasaulē, ko sātans uzskatīja par savu valstību, Dievs savam Dēlam ļāva ienākt kā bezpalīdzīgam bērnam, kurš pakļauts cilvēces vājībām. Dievs pieļāva, ka Viņa Dēls kā jebkurš cilvēks sastopas ar dzīves briesmām un izcīna cīņu tāpat, kā tā jāizcīna katram no mums, zinot, ka pastāv risks zaudēt un mūžīgi pazust.

Pat šīs zemes tēva sirds ir pieķērusies dēlam. Viņš raugās mazajā sejiņā un nodreb, iedomājoties, ka bērna dzīvība varētu tikt apdraudēta. Viņš ilgojas savu dārgumu pasargāt no sātana varas, kārdināšanām un cīņas. Bet Dievs nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu daudz sīvākām cīņām un lielākam riskam, lai pasargātu mūsu bērnu dzīves taku. "Šī ir tā mīlestība." Brīnieties, Debesis! Esi pārsteigta, zeme!