Apustuļu darbi

40. Pāvils piesauc ķeizaru

(Ap. d. 25:1-12)

[428] “Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi. Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie tā, izlūgdamies labvēlību pret Pāvilu, lai viņš to sūtītu uz Jeruzālemi.”

Izsakot šo lūgumu, jūdi bija nolēmuši uzglūnēt Pāvilam ceļā uz Jeruzālemi un to noslepkavot. Bet Fēstam bija augsta atbildības sajūta, un viņš pieklājīgi atteicās Pāvilu turp sūtīt, paskaidrojot, ka “romiešiem nav paražas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties.” Viņš apliecināja, ka pats gribot drīz atgriezties Cēzarejā, un sacīja: “Kas no jums var, lai nāk līdzi un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to.”

[429] Bet jūdi to vēlējās vismazāk. Viņi nebija aizmirsuši savu iepriekšējo neveiksmi Cēzarejā. Pret apustuļa mierīgo izturēšanos un spēcīgajiem argumentiem viņu pašu ļaunais gars un nepamatotie apvainojumi tad atklātos vissliktākajā gaismā. Viņi vēlreiz uzmācās, lai Pāvilu vestu tiesāšanai uz Jeruzālemi, bet Fēsts nelokāmi palika pie sava nodoma cietumnieka lietu taisnīgi caurskatīt Cēzarejā. Dievs savā aizgādībā vadīja Fēstu pieņemt šo lēmumu, lai tā tiktu pagarināts apustuļa dzīvības laiks.

Redzēdami, ka viņu nodomi izjūk, jūdu vadoņi tūlīt sāka gatavoties liecināt pret Pāvilu valdnieka rezidencē. Atgriezies Cēzarejā pēc nedaudzu dienu uzturēšanās Jeruzālemē, Fēsts “nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. (..) No Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt”. Būdami bez advokāta, jūdi šoreiz paši izteica savas apsūdzības. Izmeklēšanai turpinoties, apsūdzētais mierīgi un vaļsirdīgi skaidri pierādīja viņu apgalvojumu nepareizību.

Fēsts saprata, ka strīds ir vienīgi par jūdu mācībām un ka, labi apsverot, apsūdzībās pret Pāvilu, ja arī tās varētu pierādīt, patiesībā nebija nekā tāda, kas prasītu viņam piespriest nāves sodu vai pat tikai ieslodzījumu. Tomēr tas skaidri nojauta, kāda dusmu vētra sacelsies tad, ja Pāvils netiks notiesāts vai arī nodots apsūdzētāju rokās. Tāpēc, “gribēdams jūdiem pa prātam darīt”, Fēsts griezās pie Pāvila un jautāja, vai tas vēlas viņa aizsardzībā iet uz Jeruzālemi, lai tur tiktu tiesāts jūdu Augstajā tiesā.

[430] Pāvils zināja, ka viņš nevar sagaidīt taisnību no ļaudīm, kas ar saviem noziegumiem bija izsaukuši pār sevi Dieva dusmas. Viņš saprata, ka, līdzīgi pravietim Elijam, drošāk jutīsies starp pagāniem nekā pie tiem, kas bija atmetuši Debesu gaismu un nocietinājuši savas sirdis pret Evaņģēliju. Strīdu nomāktam, viņa darbīgajam garam bija grūti panest atkārtotu vilcināšanos un nogurdinošu neziņu gan tiesas laikā, gan ieslodzījumā. Tādēļ viņš nolēma izmantot savas Romas pilsoņa tiesības piesaukt ķeizaru.

Atbildot uz pārvaldnieka jautājumu, Pāvils teica: “Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.”

Fēsts neko nezināja par jūdu sazvērestību nogalināt Pāvilu, tāpēc bija pārsteigts par šo ķeizara piesaukšanu. Tomēr apustuļa vārdi izbeidza tiesas darbību. “Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: “Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.””

Tā vēlreiz fanātisma un paštaisnības izsauktā naida dēļ Dieva kalps bija spiests griezties pēc aizsardzības pie pagāniem. Tas bija tas pats ienaids, kas pravietim Elijam lika bēgt un meklēt palīdzību pie Sarpatas atraitnes; [431] kas Evaņģēlija vēstnešiem lika atstāt jūdus, lai savu vēsti sludinātu pagāniem. Ar šo naidu ir jāsastopas arī tagad dzīvojošiem Dieva ļaudīm. Daudzus tā sauktos Kristus sekotājus pārvalda tas pats lepnums, formālisms un patmīlība, tas pats apspiešanas gars, kas tik plaši valdīja jūdu sirdīs. Arī nākotnē vīri, kas sauksies par Kristus pārstāvjiem, rīkosies līdzīgi priesteriem un ierēdņiem, kas vajāja Kristu un apustuļus. Lielajā krīzē, kura drīz būs jāpiedzīvo uzticīgajiem Dieva kalpiem, tiem vajadzēs stāties pretī tādai pašai cietsirdībai, tādiem pašiem nežēlīgiem lēmumiem un tādam pašam neapvaldītam naidam.

Visiem, kas tajā ļaunajā dienā gribēs bezbailīgi kalpot Kungam, vadoties no sirdsapziņas, būs vajadzīga drosme, spēks un Dieva un Viņa Vārda pazīšana, jo Kungam uzticīgie ļaudis tiks vajāti, viņu motīvi apšaubīti, viņu labākie centieni iztulkoti nepareizi un tie paši uzskatīti kā ļaundari. Sātans strādās ar visu savu pievilšanas spēku, iespaidojot sirdi un aptumšojot prātu, lai ļaunais liktos labs un labais ļauns. Jo stiprāka un skaidrāka būs Dieva ļaužu ticība un jo stingrāka būs to apņemšanās paklausīt Dievam, jo niknāk sātans centīsies sakūdīt pret viņiem tos, kas, minot kājām Dieva baušļus, pieprasa, lai viņus atzīst par taisniem. Lai varētu pastāvēt ticībā, kas vienreiz svētiem dota, būs vajadzīga visstiprākā paļāvība, visvaronīgākā apņēmība.

Dievs vēlas savus ļaudis nodrošināt krīzei, kas strauji tuvojas. Sagatavotiem vai nesagatavotiem, visiem būs ar to jāsastopas; un vienīgi tie, kas savu dzīvi būs veidojuši pēc dievišķā parauga, [432] varēs pastāvēt pārbaudījumu un kārdinājumu laikā. Kad laicīgie valdnieki apvienosies ar reliģijas sludinātājiem, lai pavēlētu sirdsapziņai, tad kļūs redzami tie, kas tiešām bīstas Dievu un Viņam kalpo. Kad tumsa būs visdziļākā, tad dievišķā rakstura gaisma atspīdēs visspožāk. Kad nebūs nekā cita, uz ko varētu paļauties, tad parādīsies tie, kas pastāvīgi uzticas Jehovam. Kad patiesības ienaidnieki no visām pusēm uzglūnēs Kunga kalpiem, lai tiem darītu ļaunu, Dievs strādās tiem par labu. Viņš būs pār tiem kā varena klints kalna ēna izkaltušā zemē.

41. “Tu gandrīz mani pārliecini”

(Ap. d. 25:13-27; 26. nod.)

[433] Pāvils bija piesaucis ķeizaru, un Fēstam vajadzēja viņu sūtīt uz Romu, jo citādi rīkoties viņš vairs nevarēja. Tomēr pagāja laiks, kamēr atrada piemērotu kuģi; un, tā kā līdz ar Pāvilu bija sūtāmi arī citi cietumnieki, tad šo lietu izmeklēšana kļuva par iemeslu ceļojuma novilcināšanai. Tas Pāvilam deva izdevību par savu ticību liecināt Cēzarejas vadošajiem vīriem un arī ķēniņam Agripam II, pēdējam no Hērodiem.

“Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cēzarejā apsveikt Fēstu.

Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: “Še ir kāds vīrs, ko Fēlikss atstājis cietumā. Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā.” Fēsts atklāja arī apstākļus, kas cietumniekam lika piesaukt ķeizaru, stāstīdams par Pāvila neseno nopratināšanu, [434] kuras laikā jūdi nevarēja celt priekšā nevienu apsūdzību, kādas viņš no tiem sagaidīja, bet tikai “dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka Viņš esot dzīvs”.

Fēstam par to stāstot, Agripa ieinteresējās un sacīja: “Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt.” Uz viņa vēlēšanos jau otrajā rītā rīkoja sanāksmi. “Nākamajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest.”

Par godu saviem viesiem Fēsts šo gadījumu centās izvērst kā krāšņu parādi. Pārvaldnieka un viesu greznie tērpi, kareivju zobeni un virsnieku mirdzošie ieroči atstāja visai spožu iespaidu.

Un šīs ārēji elegantās sabiedrības priekšā tagad stāvēja Pāvils ar saslēgtām rokām. Kāda milzīga starpība! Agripam un Bernikei piederēja vara un stāvoklis, kuru dēļ tos godināja pasaule, bet viņiem trūka rakstura īpašību, kuras vērtē Dievs. Tie bija Viņa likumu pārkāpēji, ar samaitātu sirdi un dzīvi. Viņu rīcību Debesis nevarēja atzīt par labu.

Sirmajam cietumniekam, pieķēdētam pie sargkareivja, ārēji nebija nekā tāda, kas pasauli ierosinātu viņu pagodināt. Bet par šo vīru, kam trūka bagātības un stāvokļa un, kā šķita, nebija arī daudz draugu, kuru turēja cietumā, tāpēc ka viņš ticēja Dieva Dēlam, interesi izrādīja visas Debesis. Eņģeļi bija viņa pavadoņi. Ja būtu atklājusies viena šī mirdzošā sūtņa godība, tad karaliskais greznums un lepnums nobālētu, ķēniņš un galminieki kristu pie zemes, tāpat kā romiešu sargi pie Kristus kapa.

[435] Klātesošos ar Pāvilu iepazīstināja pats Fēsts, sacīdams: “Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairākums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.”

Ķēniņš Agripa deva Pāvilam iespēju aizbildināties. Apustuli neuztrauca apkārtnes spožums un klausītāju augstais stāvoklis, jo viņš zināja, cik maza vērtība ir laicīgajai bagātībai un godam. Šīs zemes greznība un vara ne uz brīdi nespēja mazināt viņa drosmi vai atņemt pašsavaldīšanos.

”Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz, jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu paražas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt.”

Pāvils atstāstīja savu atgriešanos no stūrgalvīgas neticības pie pārliecības, ka Jēzus Nacarietis ir pasaules Pestītājs. [436] Viņš aprakstīja atklāsmi no Debesīm, kas sākumā viņu pildīja ar šausmām, bet vēlāk kļuva par vislielākā prieka un mierinājuma avotu, – šo dievišķās godības atklāsmi, kuras centrā uz troņa sēdēja Tas, kuru viņš bija nicinājis un ienīdis, kura sekotājus bija centies iznīcināt. No tās stundas Pāvils bija kļuvis par jaunu cilvēku, kas sirsnīgi un dedzīgi tic Jēzum, un tāds palicis, pateicoties žēlastības pārveidojošajam spēkam.

Skaidri un iespaidīgi Pāvils Agripam attēloja notikumus, kas saistījās ar Kristus dzīvi virs Zemes. Viņš apliecināja, ka pravietotais Mesija bija atnācis nacarieša Jēzus personā, un paskaidroja, kā Vecās Derības raksti ir ziņojuši, ka Mesija parādīsies kā cilvēks starp cilvēkiem un ka Jēzus dzīvē ir piepildījies katrs Mozus un praviešu dotais īpašais norādījums. Lai glābtu zudušo pasauli, dievišķais Cilvēka Dēls pacieta krustu, nevairījās no kauna un ir pacēlies Debesīs kā uzvarētājs pār nāvi un kapu.

Kāpēc gan lai būtu tik neticami, ka Kristus uzcēlies no miroņiem? Kādreiz arī viņš tā domāja, bet kā tagad var šaubīties, ja pats To bija redzējis un dzirdējis? Pie Damaskas vārtiem viņš tiešām bija raudzījies uz krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, uz to pašu, kas bija staigājis pa Jeruzālemes ielām, miris Golgātā, salauzis nāves važas un pacēlies Debesīs. [437] Viņš Jēzu bija redzējis un ar To runājis tikpat patiesi kā Kēfa, Jēkabs, Jānis un citi mācekļi. Šī balss viņam bija pavēlējusi pasludināt Evaņģēliju par augšāmcēlušos Pestītāju, tad kā gan viņš varētu nepaklausīt? Damaskā, Jeruzālemē, visā Jūdejā un apkārtējos plašajos apgabalos viņš ir liecinājis par krustā sisto Jēzu, rādīdams visām ļaužu šķirām, ka ir jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva, darot grēku nožēlai atbilstošus darbus.

“Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt,” apustulis paziņoja. “Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un te es stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši, ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu savai tautai un pagāniem.”

Visi klātesošie pārsteigti klausījās Pāvila brīnišķīgo piedzīvojumu atstāstījumu. Apustulis bija aizrāvies ar savu iemīļoto tematu. Neviens, kas viņu dzirdēja, nevarēja šaubīties par godīgumu. Bet viņa daiļrunīgo, pārliecinošo valodas plūdumu pārtrauca Fēsts, izsaukdamies: “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!”

Apustulis atbildēja: “Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus, jo par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī.” Tad, vērsdamies pie Agripas, Pāvils uzrunāja tieši viņu: “Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.”

Dziļi saviļņots, Agripa uz brīdi bija aizmirsis visu apkārtni un savu cienījamo stāvokli. [438] Vēl arvien atrazdamies dzirdēto patiesību varā un redzēdams vienīgi pazemīgo cietumnieku stāvam savā priekšā kā Dieva sūtni, viņš negribot atbildēja: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.”

Uz to apustulis nopietni piebilda: “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.”

Patiesībā ar ķēdēm vajadzēja saistīt Fēstu, Agripu un Bernīki. Tie visi bija vainīgi smagos noziegumos. Šie noziedznieki šajā dienā bija dzirdējuši pestīšanas piedāvājumu, – aicinājumu uzticēties Kristum. Vismaz viens gandrīz vai tika pārliecināts pieņemt piedāvāto žēlastību un piedošanu. Tomēr arī Agripa to noraidīja, atteikdamies uzņemties kāda krustā sista Pestītāja krustu.

Ķēniņa ziņkārība bija apmierināta, un, pieceldamies no savas vietas, viņš deva zīmi, ka saruna ir pabeigta. Sapulcei izklīstot, tie savā starpā vēl runāja: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.”

Lai gan Agripa bija jūds, viņš tomēr neatzina farizeju fanātisko dedzību un aklos aizspriedumus. “Šo cilvēku,” tas sacīja, “varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru.” Bet šī lieta bija nodota augstākajai tiesai, un tagad ne Fēstam, ne Agripam vairs nebija tiesību to izlemt.

42. Ceļojums pa jūru un kuģa bojāeja

(Ap. d. 27. nod. un 28:1-10)

[439] Beidzot Pāvils bija ceļā uz Romu. Lūka raksta: “Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums.”

Kristīgās ēras pirmajā gadsimtā ceļošana pa jūru saistījās ar ievērojamām grūtībām un briesmām. Ceļa virzienu jūrnieki pa lielākai daļai noteica pēc saules un zvaigžņu stāvokļa, un, kad tās nebija redzamas un īpašas pazīmes liecināja par vētras tuvošanos, kuģa īpašnieki baidījās riskēt doties atklātā jūrā. Zināmu laika periodu gadā droša kuģošana bija gandrīz neiespējama.

Apustulis Pāvils tagad tika pakļauts smagiem pārbaudījumiem, ko viņam, ķēdēs saistītam cietumniekam, nāksies piedzīvot garajā un nogurdinošajā ceļojumā uz Itāliju. Viens apstāklis tomēr ļoti atviegloja viņa [440] likteni, jo tam atļāva atrasties Lūkas un Aristarha sabiedrībā. Vēlāk, Vēstulē kolosiešiem, viņš par Aristarhu runā kā par savu “cietuma biedru” (Kol. 4:10), tomēr Aristarhs pats izvēlējās dalīties ar Pāvilu nebrīvībā, lai varētu viņam kalpot tā grūtajos apstākļos.

Ceļojums pa jūru sākās veiksmīgi. Nākamajā dienā tie izmeta enkuru Sidonas ostā. Šeit sardzes priekšnieks Jūlijs, kurš “izturējās laipni pret Pāvilu”, uzzinājis, ka tajā vietā bija kristieši, “atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt”. Apustulis augstu vērtēja šo atļauju, jo nejutās visai vesels.

Atstājot Sidonu, kuģim bija jācīnās ar pretvēju, un, zaudējis pareizo kursu, tas tikai lēnām virzījās uz priekšu. Mirrā, Likijā, virsnieks atrada lielu Aleksandrijas kuģi, kuram vajadzēja doties uz Itāliju, un nekavējoties turp pārveda visus cietumniekus. Tomēr vējš vēl arvien bija pretī, un kuģošana tika ļoti apgrūtināta. Lūka raksta: “Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. Ar grūtībām pabraukuši tai

garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu.”

Gaidot labvēlīgu vēju, tie bija spiesti kādu laiku šajā ostā palikt. Strauji tuvojās ziema, un “braukšana bija kļuvusi bīstama”; par kuģi atbildīgie vīri atmeta cerību sasniegt gala mērķi šajā kuģošanas sezonā. Tagad vienīgi vajadzēja izšķirties, palikt Skaistajā ostā vai mēģināt sasniegt pārziemošanai piemērotāku vietu. [441]

Šo jautājumu nopietni apsprieda, un beidzot sardzes priekšnieku sūtīja pie Pāvila, kurš bija ieguvis kā jūrnieku, tā karavīru cieņu. Apustulis nevilcinoties deva padomu palikt tur, kur viņi pašreiz atradās. “Vīri, es redzu,” viņš sacīja, “ka braucot grūtības un briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet stūrmanis, kuģa īpašnieks, kā arī pasažieru un kuģa komandas vairākums negribēja šo padomu pieņemt. Tā kā osta, kurā viņi bija noenkurojušies, “bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem”.

Kapteinis nolēma paklausīt vairākumam, tādēļ, “dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, tie brauca gar pašu Krētu”, cerot, ka drīz sasniegs ilgoto patvērumu. “Bet neilgi pēc tam (..) sacēlās viesuļvētra (..), tā kā kuģi aizrāva līdzi”, un komanda to vairs nespēja sagriezt pret vēju.

Vētras dzīts, kuģis tuvojās nelielai salai Klaudai, un kuģinieki sagatavojās uz visļaunāko. Glābšanas laiva, viņu vienīgā cerība nelaimes gadījumā, bija piesieta tauvā un kuru katru brīdi varēja tikt sadragāta gabalos. [442] Viņu pirmais darbs bija pacelt šo laivu uz klāja. Ļaudis darīja visu iespējamo, lai nostiprinātu kuģi un sagatavotu to pretoties vētrai. Mazās saliņas sniegtais aizvējš nebija ilgstošs, un drīz tie no jauna tika pakļauti visam vētras niknumam.

Vētra trakoja visu nakti, un, neskatoties uz veiktajiem piesardzības pasākumiem, kuģis dabūja sūci. “Nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas.” Atkal nāca nakts, bet vējš nerimās. Vētrā cietušo kuģi ar salauztu mastu un saplosītām burām trakojošā auka mētāja šurpu turpu. Likās, ka stenošais kuģa korpuss, kas vētras triecienos grīļojās un drebēja, kuru katru brīdi var izjukt. Sūce strauji palielinājās, un pasažieri ar kuģa ļaudīm pastāvīgi strādāja pie sūkņiem. Nevienam nebija laika atpūtai. “Trešajā dienā,” raksta Lūka, “viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairākas dienas nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un trakoja liela vētra, mums zuda pēdējā cerība izglābties.”

Četrpadsmit dienas tie tika dzenāti pa jūru, pie debesīm neredzot ne sauli, ne zvaigznes. Apustulis, kaut arī pats fiziski cieta, tumšajās stundās prata atrast iedrošinošus vārdus un jebkurā gadījumā bija gatavs sniegt palīdzošu roku. Viņš ticībā satvēra Bezgalīgo Spēku, un viņa sirds paļāvās uz Dievu. Par sevi Pāvils nebaidījās, jo zināja, ka Dievs to sargās, lai tas varētu Romā liecināt par Kristus patiesību. Bet viņa līdzjūtīgā sirds rūpējās par nelaimīgajiem, kas bija visapkārt – par grēcīgajiem, pagrimušajiem cilvēkiem, kas nebija gatavi mirt. Kad viņš sirsnīgi lūdza Dievu saudzēt to dzīvības, tas saņēma atbildi, ka lūgšana ir paklausīta.

Izmantodams brīdi, kad vētra pierima, Pāvils nostājās uz kuģa klāja un skaļā balsi teica: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.”

Šie vārdi atjaunoja cerību. Pasažieri un kuģa ļaudis it kā pamodās no vienaldzības. Vēl bija daudz kas jāpaveic, jo arī tiem pašiem vajadzēja darīt visu iespējamo, lai novērstu bojāeju.

Četrpadsmitajā diennaktī, kopš tie tika mētāti tumšajos, smagajos viļņos, “ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši loti, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam”.

Gaismai austot, vētrā varēja saskatīt neskaidras krasta kontūras, bet tās šķita visai nepazīstamas. Izredzes bija tik drūmas, ka pagānu jūrnieki zaudēja drosmi un ”mēģināja bēgt no kuģa”, nolaižot jūrā laivu, “izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus”. Kad Pāvils nojauta viņu zemisko [444] plānu, viņš virsniekam un kareivjiem sacīja: “Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” Kareivji nekavējoties “pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist” jūrā.

Visbīstamākā stunda vēl stāvēja priekšā. Atkal apustulis teica iedrošinošus vārdus un uzaicināja visus, kā jūrniekus, tā pasažierus, baudīt kaut cik barības, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.”

“To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.” Tā šī līdz pēdējam nomocītā, bezcerībā nonākusī sabiedrība, divi simti septiņdesmit sešas dvēseles, kas bez Pāvila būtu ļāvušās izmisumam, tagad kopā ar apustuli baudīja barību. “Paēduši, viņi atviegloja kuģi, izmezdami jūrā labību.”

Arī tad, kad bija iestājusies pilnīga dienas gaisma, viņi nevarēja saskatīt neko, pēc kā varētu noteikt savu atrašanās vietu, tomēr pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu, un tur tagad gribēja piebraukt ar kuģi. “Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.”

[445] Tagad Pāvilam un pārējiem cietumniekiem draudēja vēl briesmīgāks liktenis nekā tikai kuģa bojāeja. Kareivji saprata, ka, cenšoties aizsniegt krastu, tiem nebūs iespējams cietumniekus apsargāt. Katram būs jādara viss iespējamais, lai pats izglābtos. Tomēr, ja kāds no cietumniekiem pazudīs, tad dzīvību zaudēs arī tie, kam par viņiem bija jāatbild. Tāpēc kareivji visus apcietinātos gribēja nogalināt. Romas likumi tādu nežēlīgu politiku attaisnoja, un šis plāns tiešām būtu izpildīts, ja nebūtu kāds, kura priekšā viņi visi bija vienādi lieli parādnieki. Sardzes priekšnieks Jūlijs saprata, ka visas uz kuģa esošās dzīvības ir pasargātas, pateicoties Pāvila aizgādībai; un turklāt, būdams pārliecināts, ka Kungs ir ar Pāvilu, viņš baidījās tam nodarīt ko ļaunu. Tāpēc viņš “pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā”. Kad vēlāk tie pēc saraksta tika izsaukti, neviena netrūka.

Bojā gājušā kuģa ļaudis laipni uzņēma vienkāršie Melites salas iedzīvotāji. Lūka ziņo: “Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.“ Arī Pāvils darbojās kopā ar tiem, kas kalpoja, lai palīdzētu citiem justies labi. Salasījis “žagaru nastiņu”, viņš to nolika pie uguns. Tad viena “odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku”. Klātesošie šausmās sastinga. [446] Ieraudzījuši ķēdes, tie noprata, ka Pāvils ir cietumnieks, un cits uz citu sacīja: “Tiešām, šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.” Tomēr Pāvils nokratīja čūsku ugunī un necieta nekāda ļaunuma. Pazīdami čūskas indīgumu, ļaudis domāja, ka viņš tūlīt šausmīgās mokās pakritīs. “Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.”

Triju mēnešu lakā, kamēr kuģa ļaudis palika Melitē, Pāvils un viņa līdzstrādnieki izlietoja daudzas izdevības, lai sludinātu Evaņģēliju. Kungs viņus izmantoja tiešām uzkrītošā veidā. Pāvila dēļ visi bojā gājušā kuģa ļaudis tika uzņemti ļoti laipni; tika apmierinātas visas viņu vajadzības, un, atstājot Meliti, tos devīgi apgādāja ar visu jūras ceļojumam nepieciešamo. Par galvenajiem notikumiem šajā laikā Lūka raksta sekojoši:

“Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.”

43. Romā

Ap. d. 28:11-31; Vēstule Filemonam

[447] Līdz ar kuģniecības sezonas atklāšanu sardzes priekšnieks ar cietumniekiem turpināja ceļojumu uz Romu. Melitē ziemu bija pavadījis kāds Aleksandrijas kuģis Castor and Pollux, kas devās uz rietumiem, un tajā tad ceļotāji arī iekāpa. Kaut gan kavēja pretvēji, tomēr brauciens beidzās veiksmīgi, un kuģis izmeta enkuru skaistajā Puteolas ostā, Itālijas krastā.

Šajā vietā bija daži kristieši, un tie lūdza apustuli palikt pie viņiem kādas septiņas dienas, ko sardzes priekšnieks arī laipni atļāva. Kopš Pāvila romiešiem rakstītās vēstules saņemšanas ticīgie Itālijā ar lielu ilgošanos gaidīja apustuļa ierašanos. Tie nebija domājuši viņu satikt kā cietumnieku, bet šīs ciešanas to darīja tikai vēl mīļāku. Puteola atradās 140 jūdžu attālumā no Romas, bet, tā kā starp jūras ostu un galvaspilsētu bija pastāvīgi sakari, tad Romas kristieši tika informēti par Pāvila ierašanos un daži pat steidzās viņam pretī. [448]

Astotajā dienā pēc izkāpšanas krastā sardzes priekšnieks ar cietumniekiem devās uz Romu. Jūlijs labprāt palīdzēja apustulim, cik vien bija viņa spēkos, bet viņš nevarēja grozīt cietumnieka stāvokli, ne arī atbrīvot no ķēdēm, kas to saistīja ar sargkareivi. Ar smagu sirdi Pāvils gāja uz pasaules galvaspilsētu, ko viņš jau sen tik ļoti bija ilgojies apmeklēt. Cik daudz citādāku viņš bija iedomājies šo ceļojumu! Kā lai viņš, saistīts un ar negodu aptraipīts, tagad pasludina Evaņģēliju? Cerības mantot Romā patiesībai daudz dvēseļu šķita izirušas.

Beidzot ceļotāji sasniedza Apija Forumu, četrdesmit jūdzes no Romas. Ejot caur ļaužu pūli, kas drūzmējās galvenajā ielā, sirmais vecais vīrs, saķēdēts ar baru šķietami bezjūtīgu noziedznieku, saņēma daudz nievājošu skatienu, un par viņu izteica dažādus rupjus, aizskarošus jokus.

Bet tad pēkšņi atskan skaļš prieka sauciens, un kāds vīrs, izrāvies no malā stāvošā pūļa, krīt cietumniekam ap kaklu un raudādams to apskauj, it kā dēls apsveiktu savu ilgi neredzēto tēvu. Atkal un atkal atkārtojas šis skats, kad daudzas mīlestībā gaidošas modras acis važās iekaltajā cietumniekā atpazīst cilvēku, kas Korintā, Filipos vai Efezā viņiem sludinājis dzīvības vārdus.

Līdzjūtīgajiem mācekļiem dedzīgi pulcējoties ap savu evaņģēliskās pārliecības tēvu, viss gājiens ir spiests apstāties. [449] Kareivjiem aizkavēšanos grūti paciest, tomēr sirds tiem neļauj pārtraukt šo laimīgo sastapšanos, jo arī viņi ir mācījušies augstu vērtēt un cienīt savu cietumnieku. Šajā nogurušajā, sāpju izmocītajā sejā mācekļi var saskatīt atstarojamies Kristus līdzību. Viņi Pāvilam apliecina, ka nav to aizmirsuši un nav pārtraukuši mīlēt; ka viņi tam ir parādnieki par priecīgo cerību, kas atjauno viņu dzīvi un sniedz mieru ar Dievu. Mīlestības degsmē tie ir gatavi visu ceļu līdz Romai nest viņu uz pleciem, ja tikai viņiem to atļautu.

Tikai nedaudzi izprot Lūkas vārdu nozīmi, apliecinot, ka Pāvils, redzot savus brāļus, “pateicās Dievam, un viņam radās drosme”. Atrodoties starp priekā raudošajiem, līdzjūtīgajiem ticīgajiem, kas nekaunējās viņa važu, apustulis skaļi slavēja Dievu. Skumju mākoņi, kas nomāca viņa garu, bija izklīdināti. Visa viņa kristīgā dzīve bija pārbaudījumu, ciešanu un izirušu cerību vijums, bet šajā stundā tas jutās bagātīgi atalgots. Apustulis tagad ceļu turpināja ar stingrāku soli un līksmu sirdi. Viņš nesūdzējās par pagātni, nedz arī baidījās no nākotnes. Viņš zināja, ka to sagaida saites un bēdas, bet tikpat labi apzinājās, ka tās ļāvušas viņam atbrīvot dvēseles no bezgala briesmīgākām važām, tāpēc viņš līksmojās, ciezdams Kristus dēļ.

Romā Jūlijs cietumniekus nodeva imperatora sardzes virsniekam. Jūlija atsauksmes par Pāvilu, līdz ar Fēsta vēstuli, galveno virsnieku pret apustuli noskaņoja labvēlīgi, un viņu neiemeta cietumā, bet atļāva tam dzīvot paša īrētā namā. [450] Lai gan tas joprojām pastāvīgi bija saistīts ar sargkareivi, tomēr viņš tagad varēja pieņemt draugus un darboties Kristus valstības labā.

Daudziem jūdiem, kurus pirms dažiem gadiem izraidīja no Romas, tika atļauts atgriezties, tā ka tagad to tur jau bija liels skaits. Tieši tiem Pāvils nolēma vispirms atklāt patiesību par sevi un savu darbu, kamēr viņa ienaidniekiem vēl nav bijusi izdevība tos noskaņot nepareizi. Tāpēc trīs dienas pēc ierašanās Romā viņš saaicināja jūdu vadītājus un vienkārši un atklāti izstāstīja, kāpēc tas Romā ieradies kā cietumnieks.

“Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu paražām un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās. Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu. Bet, tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu. Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ.”

Viņš nestāstīja par ļaunprātībām, ko bija cietis jūdu dēļ, un par to atkārtotajām sazvērestībām viņu nogalināt. Apustulis runāja sevišķi apdomīgi un laipni. Viņš nevēlējās pievērst uzmanību sev un nemeklēja līdzjūtību, bet centās aizstāvēt patiesību un uzturēt Evaņģēlija labo slavu.

Atbildot klausītāji apgalvoja, ka tie par viņu nav saņēmuši nekādu apsūdzību ne atklātās, ne [451] personīgās vēstulēs un ka neviens uz Romu atnākušais jūds nav to apvainojis kādā noziegumā. Tāpat tie apliecināja, ka arī paši ļoti vēlas dzirdēt pamatojumus viņa ticībai Kristum. “Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas,” viņi sacīja.

Tā kā tie paši vēlējās to dzirdēt, tad Pāvils ierosināja, lai nosaka dienu, kad varētu tiem atklāt Evaņģēlija patiesības. Norunātajā laikā sapulcējās daudzi, kuriem tad apustulis paskaidroja atziņas par Dieva valstību, “pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram”. Viņš atstāstīja savus piedzīvojumus un vienkāršos, sirsnīgos un spēcīgos vārdos sniedza pierādījumus par Jēzu no Vecās Derības Rakstiem.

Apustulis rādīja, ka reliģija nepastāv rituālos un ceremonijās, ticības apliecībās un teorijās. Ja tā būtu, tad miesīgs cilvēks to varētu saprast, tieši tāpat kā viņš izprot laicīgas lietas, tās izpētot. Pāvils mācīja, ka reliģija ir praktiska, glābjoša enerģija, ko var saņemt vienīgi no Dieva; tā ir personīga pieredze, kas saistās ar Dieva atjaunojošo spēku cilvēka dvēselē.

Viņš atgādināja, cik ļoti Mozus Israēlam bija pūlējies norādīt uz Kristu kā pravieti, kuram jāpaklausa, un visi pravieši bija liecinājuši par Viņu kā Dieva izvēlēto dziedināšanas līdzekli pret grēku, kad To nosauca par Nevainīgo, kam jānes grēcinieku pārkāpumi un vainas. Apustulis nemeklēja kļūdas jūdu ceremoniju un formu ievērošanā, bet atklāja, ka tie, būdami ļoti noteikti ceremoniālajā kalpošanā, tomēr ir atmetuši Kristu, uz ko visa šī kalpošanas sistēma norādīja.

Pāvils stāstīja, ka pirms atgriešanās viņš Kristu bija pazinis nevis no personīgiem piedzīvojumiem, [452] bet vairāk no iedomām, kuras viņš, tāpat kā daudzi citi, bija lolojis attiecībā uz gaidāmā Mesijas raksturu un dabu. Viņš bija atmetis Jēzu no Nacaretes kā krāpnieku, tāpēc ka Tas neatbilda viņa iecerei. Bet tagad Pāvila uzskati par Kristu un Viņa uzdevumu bija daudz garīgāki un daudzpusīgāki, jo viņš bija atgriezies. Apustulis apgalvoja, ka viņš tiem nesludina Kristu pēc miesas. Hērods bija Kristu redzējis Viņa cilvēcības dienās, arī Anna bija Viņu redzējis; Pilāts, priesteri un vadītāji bija Viņu redzējuši, tāpat kā romiešu kareivji. Bet tie Viņu neredzēja ar ticības acīm; tie Viņu nav redzējuši kā pagodināto Pestītāju. Lai pazītu Kristu ticībā, lai Viņu garīgi atzītu, nepietika tikai ar personīgu saskari, Viņam staigājot virs zemes. Savienība ar Kristu, kuru tagad baudīja Pāvils, bija daudz sirsnīgāka un pastāvīgāka, nekā vienkārša šīs zemes draudzība.

Pāvilam runājot par to, ko viņš zināja un ko bija piedzīvojis, sludinot Jēzu no Nacaretes kā Israēla cerību, tie, kas ar godīgām sirdīm meklēja patiesību, tiešām tika pārliecināti. Dažu prātā viņa vārdi vismaz atstāja iespaidu, kas vairs nekad nebija izdzēšams. Bet citi stūrgalvīgi atteicās pieņemt vienkāršo un skaidro Rakstu liecību pat tad, kad to sniedza cilvēks ar sevišķu Svētā Gara svaidījumu. [453] Tie nevarēja atspēkot viņa argumentus, tomēr atteicās atzīt izdarītos secinājumus.

Pēc Pāvila ierašanās Romā pagāja vairāki mēneši, kamēr tur parādījās Jeruzālemes jūdi, lai izteiktu savu apsūdzību pret cietumnieku. Viņu nodomi jau daudzkārt bija izjukuši; un tagad, kad Pāvilam vajadzēja tikt nopratinātam Romas impērijas augstākā tribunāla priekšā, tie vairs nevēlējās piedzīvot vēl kādu neveiksmi. Lizijs, Fēlikss, Fēsts un Agripa – visi bija atzinuši, ka Pāvils ir nevainīgs. Viņa ienaidnieki varētu cerēt uz panākumiem vienīgi tad, ja ar apmelojumiem spētu ietekmēt imperatoru sev par labu. Vilcināšanās varēja tikai sekmēt viņu lietu, jo tā tiem deva laiku apdomāt un pilnveidot savus plānus; tāpēc viņi arī kavējās, līdz nāca apustuli personīgi apsūdzēt.

Bet sakarā ar Dieva tālredzīgajiem nodomiem šī vilcināšanās veicināja Evaņģēliju izplatīšanos. Pateicoties uzraugu labvēlībai, Pāvilam atļāva dzīvot ērtā namā, kur viņš varēja brīvi satikties ar draugiem un arī ik dienas sludināt patiesību tiem, kas nāca klausīties. Tā viņš divus gadus turpināja savu darbu, “sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu”.

Šajā laikā netika aizmirstas draudzes, kuras viņš agrāk bija dibinājis daudzās zemēs. Saprazdams jaunatgrieztajiem draudošās briesmas, apustulis centās, cik vien iespējams, palīdzēt tiem ar brīdinošu un praktisku pamācību pilnām vēstulēm. [454] Tāpat no Romas viņš izsūtīja svētījušos darbiniekus, lai tie strādātu ne tikai šo draudžu labā, bet arī jaunos laukos, kurus viņš pats vēl nebija apmeklējis. Šie strādnieki kā gudri draudžu gani turpināja Pāvila labi uzsākto darbu; un apustulis, pastāvīgi ar tiem sazinoties un satiekoties, uzzināja par stāvokli draudzēs un tām draudošajām briesmām, un tādā veidā spēja visu gudri uzraudzīt un vadīt.

Tā, šķietami atrauts no aktīvā darba, Pāvils atstāja vēl plašāku un pastāvīgāku iespaidu nekā tad, ja tas varētu brīvi ceļot pa draudzēm kā agrākajos gados. Atrodoties cietumā Kunga dēļ, viņš baudīja daudz stiprāku brāļu mīlestības atbalstu; un viņa, Kristus dēļ ciešanām pakļauta cilvēka, rakstītie vārdi pievērsa sev lielāku uzmanību un tika augstāk vērtēti, nekā tam personīgi klātesot. Tikai tad, kad Pāvils ticīgajiem tika atņemts, tie saprata, cik smagas nastas viņš to labā bija nesis. Agrāk tie pārsvarā negribēja uzņemties nekādas atbildības, aizbildinoties, ka viņiem nav apustuļa gudrības, takta izjūtas vai tik neierobežotas enerģijas, bet tagad, atstāti vieni, lai apgūtu mācības, no kurām bija izvairījušies, tie viņa brīdinājumus, padomus un pamācības vērtēja vairāk par tā personīgajām pūlēm, vēl brīvam esot. Saņemdami ziņas par viņa drosmi un ticību ilgajā ieslodzījuma laikā, tie tika iedvesmoti uz lielāku paļāvību un dedzību Kristus darbā.

Starp Pāvila palīgiem Romā bija daudzi viņa agrākie līdzstrādnieki un darbabiedri. Vēl joprojām pie viņa atradās Lūka, “mīļais ārsts”, kas to bija pavadījis ceļojumā uz Jeruzālemi, uzturējies blakus divus gadus ilgajā ieslodzījumā Cēzarejā un bīstamajā jūras braucienā uz Romu. [455] Arī Timotejs kalpoja, lai viņu iepriecinātu. Augstsirdīgi kopā ar apustuli bija palicis Tihiks, “mīļais brālis, uzticamais kalps un biedrs Kunga darbā”. Arī Dēma un Marks bija ar viņu. Tāpat Aristarhs un Epafra ir nosaukti kā Pāvila “cietuma biedri”. (Kol. 4:7-14)

Kopš pirmajiem darbīgās ticības gadiem Marka kristīgie piedzīvojumi bija ievērojami padziļinājušies. Iepazīstoties tuvāk ar Kristus dzīvi un nāvi, viņš skaidrāk izprata Pestītāja misiju, tās grūtības un pārbaudījumus. Uzlūkojot rētas Kristus rokās un kājās, kas liecināja par kalpošanu cilvēcei un par dziļo pazemošanos un pašaizliedzību, lai glābtu pazudušos un bojā ejošos, Marks bija kļuvis labprātīgs sekot Meistaram pa pašaizliedzības taku. Tagad, daloties cietumnieka Pāvila liktenī, viņš labāk nekā jebkad agrāk saprata, cik nenovērtējams ieguvums ir atrast Kristu un kāds bezgalīgs zaudējums ir iemantot šo pasauli un pazaudēt dvēseli, par kuras atpirkšanu izlietas Dieva Dēla asinis. Neskatoties uz nopietnajiem pārbaudījumiem un neveiksmēm, Marks palika nelokāms, gudrs un mīlēts apustuļa palīgs.

Dēma kādu laiku stāvēja stingri, bet vēlāk Kristus darbu atstāja. Par to Pāvils rakstīja: “Dēma ir atstājis mani, mīlēdams tagadējo pasauli (..).” (2. Tim. 4:10) Visas augstās un cēlās ilgas Dēma apmainīja pret laicīgu ieguvumu. Cik tuvredzīga bija viņa izvēle! Iegūdams sev vienīgi pasaules bagātību un godu, Dēma tiešām bija nabags, kaut gan viņam bija iespējams daudz ko lepni saukt par savu, kamēr Marks, izvēlēdamies ciešanas Kristus dēļ, sakrāja mūžīgas bagātības un Debesīs tiks uzskatīts kā Dieva mantinieks un Jēzus Kristus līdzmantinieks.

[456] Starp tiem, kas savu sirdi atdeva Dievam, pateicoties Pāvila darbam Romā, bija Onēzims, pagānu vergs, kurš bija nodarījis pāri savam kungam Filemonam, kādam kristietim Kolosā, un pēc tam atbēdzis uz Romu. Ar savu iejūtīgo sirdi Pāvils pūlējās atvieglot nožēlojamā bēgļa trūkumu un ciešanas un pēc tam centās viņa aptumšotajam prātam sniegt patiesības gaismu. Onēzims klausījās dzīvības Vārdus, atzina grēkus un tika mantots ticībai Kristum.

Onēzims Pāvilam iepatikās gan ar savu dievbijību un sirsnību, gan arī ar maigajām rūpēm par apustuļa labklājību un dedzību, cenšoties veicināt Evaņģēlija darbu. Pāvils viņa raksturā saskatīja iezīmes, kas to varētu izveidot par vērtīgu palīgu misijas darbā, un viņš tam ieteica bez vilcināšanās atgriezties pie Filemona, lūgt piedošanu un tad domāt par tālāko nākotni. Apustulis apsolīja uzņemties atbildību par Filemonam nolaupīto naudu. Gatavojoties sūtīt Tihiku ar vēstulēm uz vairākām draudzēm Mazāzijā, viņš lika Onēzimam iet tam līdzi. Prasība tādā veidā pašam doties kunga rokās, kuru Onēzims bija apzadzis, šim kalpam šķita smags pārbaudījums, bet viņš bija patiesi atgriezies un neizvairījās no tāda pienākuma.

Pāvils Onēzimam iedeva līdzi vēstuli Filemonam, kurā apustulis ar savu parasto smalkjūtību un laipnību aizstāvēja nožēlojamā verga lietu un izteica vēlēšanos, lai arī nākotnē Onēzims viņam kalpotu. Vēstule iesākās ar sirsnīgu sveicienu Filemonam kā draugam un līdzstrādniekam:

[457] “Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās, dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum.” Apustulis Filemonam atgādināja, ka par katru labu nodomu un rakstura vilcienu viņš ir parādnieks Kristus žēlastībai; vienīgi tā viņu ir atšķīrusi no visa neprātīgā un grēcīgā. Un tā pati žēlastība arī zemu noziedznieku var padarīt par Dieva bērnu un lietderīgu Evaņģēlija strādnieku.

Pāvils varēja pieprasīt, lai Filemons izpilda savu kristieša pienākumu, bet viņš labāk izvēlējās to lūgt: “Es, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, – lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs.”

Tā kā Onēzims bija atgriezies, apustulis lūdza Filemonu uzņemt grēkus nožēlojošo vergu kā savu bērnu, parādot viņam tādu laipnību, lai viņš vēlētos dzīvot kopā ar savu bijušo kungu, “ne vairs kā vergs, bet daudz vairāk kā mīļots brālis”. Viņš izteica cerību paturēt Onēzimu, lai tas viņam kalpotu cietuma apstākļos, kā Filemons pats būtu darījis. Tomēr apustulis nevēlējās Onēzima pakalpojumus, kamēr Filemons nebija to atlaidis brīvībā.

Apustulis labi pazina bardzību, kas izpaudās kungu attiecībās pret vergiem, un apzinājās, cik [458] ļoti Filemonu bija sakaitinājusi šī verga izturēšanās. Tāpēc viņš centās tagad rakstīt tā, lai pamodinātu viņa dziļākās un maigākās kristieša jūtas. Onēzima atgriešanās bija padarījusi viņu par brāli ticībā, un jebkura soda uzlikšanu šim jaunatgrieztajam Pāvils būtu uzskatījis par viņa paša sodīšanu.

Pāvils labprātīgi pieteicās uzņemties Onēzima parādu, lai vainīgo glābtu no apkaunojošā soda un tas atkal varētu baudīt zaudētās priekšrocības. “Ja nu tu ar mani turi sadraudzību,” Pāvils rakstīja Filemonam, “tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man. Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā.”

Cik labi šī aina attēlo Kristus mīlestību pret nožēlojošo grēcinieku! Vergam, kurš apkrāpis savu kungu, nebija nekā, ar ko atlīdzināt zaudējumu. Grēciniekam, kurš Dievam nolaupījis gadiem ilgu kalpošanu, nav līdzekļu, ar ko dzēst parādu. Jēzus nostājās starp grēcinieku un Dievu, teikdams: “Es maksāšu parādu. Lai grēcinieks tiek saudzēts; Es cietīšu viņa vietā.”

Piedāvājies uzņemties Onēzima parādu, Pāvils Filemonam atgādināja, kādas ir viņu pašu savstarpējās attiecības. Filemons tam bija parādā pats sevi, jo Dievs Pāvilu bija izlietojis kā darbarīku, atgriežot to pie Kunga. Pēc tam viņš Filemonam izteica maigu, sirsnīgu lūgumu, lai tas, piekrītot viņam šajā lietā, iepriecina un atspirdzina apustuļa garu, tieši tā, kā tas jau ir atspirdzinājis daudzus svētos ar savu devību, un vēl piebilda: “Es tev rakstu, uzticēdamies, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku”.

[459] Pāvila vēstule Filemonam atklāj Evaņģēlija iespaidu uz kungu un vergu attiecībām. Verdzība pastāvēja visā Romas impērijā, un vairumā draudžu, kurās Pāvils strādāja, bija atrodami kā kungi, tā arī vergi. Uzskatīja, ka pilsētās, kur vergu bija vairāk nekā brīvo iedzīvotāju, ir nepieciešami sevišķi bargi likumi, lai vergus būtu iespējams turēt paklausībā. Bagātam romietim bieži vien piederēja simtiem vergu no dažādām šķirām un tautībām, ar dažādu izglītības līmeni. Būdams pilnīgs valdnieks pār šo bezpalīdzīgo būtņu dvēselēm un miesu, viņš varēja tos sodīt, kā vien gribēja. Ja kāds no tiem atriebjoties vai aizstāvoties uzdrošinājās pacelt roku pret savu īpašnieku, tad visu vainīgā ģimeni varēja necilvēciski iznīcināt. Par vismazāko kļūdu, neveiksmi vai neuzmanību bieži sodīja bez žēlastības.

Daži kungi, būdami cilvēcīgāki par citiem, pret saviem vergiem izturējās iecietīgāk, bet bagātnieku un dižciltīgo milzīgais vairākums, neierobežoti nododamies izpriecām, kaislībām un dažādu tieksmju apmierināšanai, savus vergus padarīja par nožēlojamiem kaprīžu un tirānijas upuriem. Visa šī iekārta bija bezcerīgi pazemojoša.

Apustuļa pienākums nebija patvaļīgi vai pēkšņi gāzt nostiprinājušos sabiedrisko iekārtu. Mēģinājumi to darīt traucētu Evaņģēlija izplatīšanos. Bet viņš mācīja pamatlikumus, kas verdzību iedragāja pašos pamatos un, ja vien tos īstenotu dzīvē, noteikti sagrautu visu šo sistēmu. “Kur Kunga Gars, tur ir brīvība,” viņš paskaidroja. (2. Kor. 3:17) [460] Pēc atgriešanās vergs kļuva par Kristus miesas locekli, un kā tāds viņš bija jāmīl un pret to vajadzēja izturēties kā pret brāli, kā sava kunga līdzmantinieku Dieva svētībās un Evaņģēlija priekšrocībās. No otras puses – kalpiem savus pienākumus vajadzēja pildīt, nekalpojot “tikai acu priekšā, lai izpatiktu cilvēkiem”, bet kā Kristus kalpiem, darot Dieva prātu no visas sirds un dvēseles. (Efez. 6:6)

Kristietība veido cieši vienojošas saites starp kungu un vergu, ķēniņu un pavalstnieku, Evaņģēlija sludinātāju un dziļi pagrimušu grēcinieku, kurš Kristū atradis atbrīvošanu no grēkiem. Tie visi ir šķīstīti vienās un tajās pašās asinīs, atgriezti dzīvībā ar vienu un to pašu Garu; viņi ir kļuvuši par vienu veselu Kristū Jēzū.

44. Ķeizara galms

[461] Evaņģēlijs vislielākos panākumus vienmēr ir guvis zemākajās ļaužu šķirās. “(..) nav taču tur daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo.” (1. Kor. 1:26) Nevarēja gaidīt, ka Pāvils, nabadzīgs un vientuļš cietumnieks, spētu saistīt Romas pilsoņu bagāto un titulēto šķiru uzmanību. Izlaidīgs dzīvesveids tiem piedāvāja visus savus mirdzošos vilinājumus un padarīja tos par labprātīgiem gūstekņiem. Bet starp viņu apspiestajiem, no smaga darba un trūkuma nogurušajiem upuriem, pat starp nabaga vergiem daudzi priecīgi klausījās Pāvila vārdus un ticībā Kristum atrada cerību un mieru, kas tos iepriecināja ikdienas grūtībās.

Tomēr, kaut arī apustuļa darbs tiešām iesākās pie vienkāršajiem un zemajiem, tā iespaids izplatoties aizsniedza pat ķeizara pili.

Roma toreiz bija pasaules galvaspilsēta. [462] Augstprātīgie ķeizari noteica likumus gandrīz visām zemes tautām. Valdnieks un galminieki vai nu neko nezināja par pazemīgo Nacarieti, vai arī skatījās uz Viņu ar naidu un izsmieklu. Un tomēr, nepilnos divos gados Evaņģēlijs no vienkāršas cietumnieka mājas atrada ceļu uz imperatora pils zālēm. Pāvils bija saistīts kā ļaundaris, bet “Dieva Vārds nav saistīts”. (2. Tim. 2:9)

Iepriekšējos gados apustulis ticību Kristum bija publiski sludinājis ar uzvarošu spēku, ar zīmēm un brīnumiem dodot nepārprotamu pierādījumu par šīs vēsts dievišķo raksturu. Ar cēlu drosmi viņš bija stājies pretī grieķu gudrajiem un ar savām zināšanām un daiļrunību apklusinājis lepnās filozofijas argumentus. Viņš bezbailīgi bija stāvējis ķēniņu un valdnieku priekšā un runājis par taisnību, šķīstību un tuvojošos tiesu, līdz augstprātīgie varas pārstāvji drebēja, it kā tie jau redzētu Dieva dienas šausmas.

Tagad apustulim tādu izdevību nebija. Ieslēgts savā mājoklī, viņš par patiesību varēja liecināt tikai tiem, kas viņu tur uzmeklēja. Pāvilam nebija dievišķas pavēles, kā kādreiz Mozum un Āronam, iet izvirtušā ķeizara priekšā un lielā Es Esmu vārdā norāt tā nežēlību un varmācību. Tomēr tieši tajā laikā, kad Evaņģēlija galvenais aizstāvis šķietami bija no atklātā darba šķirts, Evaņģēlijs guva lielu uzvaru. Draudzei pievienojās jauni locekļi tieši no ķeizara galma.

Nekur kristietībai nebija tik nepiemēroti apstākļi kā Romas galmā. Likās, ka no Nerona dvēseles bija izdzēstas pēdējās dievišķības un pat cilvēcības pēdas, ka tas nes sātana zīmogu. [463] Viņa pavadoņi un galminieki visumā bija tāda paša rakstura – nežēlīgi, zemiski un ļauni. Pēc visa spriežot, šķita neiespējami, ka kristietība varētu atrast atbalsta punktu Nerona galmā un pilī.

Tomēr arī šajā gadījumā, tāpat kā daudzos citos, apstiprinājās Pāvila apgalvotā patiesība, ka viņa cīņas ieroči ir “spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai”. (2. Kor. 10:4) Pierādījumi krusta uzvarai tika gūti pat Nerona galmā. No nekrietnā ķēniņa zemiskajiem pavadoņiem daži atgriezās un kļuva par Dieva bērniem. Un to viņi nedarīja slepeni, bet atklāti, jo par savu ticību nekaunējās.

Kā gan kristietība varēja iekļūt un nostiprināties tur, kur pat tās parādīšanās šķita neiespējama? Vēstulē filipiešiem Pāvils rakstīja, ka, pateicoties viņa ieslodzījumam, ļaudis ticībai ir mantoti arī Nerona galmā. Baidīdamies, ka varētu rasties domas, ka viņa ciešanas aizkavējušas Evaņģēlija progresu, viņš tiem apgalvoja: “Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, drīzāk ir sekmējis Evaņģēliju.” (Filip. 1:12)

Kad kristīgās draudzes sākumā uzzināja, ka Pāvils dosies uz Romu, tās sagaidīja šajā pilsētā spožu Evaņģēlija uzvaru. Apustulis patiesību jau bija ienesis daudzās zemēs; viņš to bija sludinājis lielās pilsētās. Vai tad šis ticības cīnītājs nevarēja gūt panākumus dvēseļu mantošanā Kristum arī pasaules galvaspilsētā? Bet kristiešu [464] cerības sagrāva ziņa, ka Pāvils Romā nonācis kā cietumnieks. Viņi slepus bija auklējuši pārliecību, ka, Evaņģēlijam nostiprinoties šajā lielajā centrā, tas ātri izplatīsies visās tautās, kļūstot par valdošo spēku virs Zemes. Cik liela bija viņu vilšanās! Cilvēkiem cerības zuda, bet Dieva nodomos palika.

Galma uzmanību kristietībai pievērsa nevis Pāvila svētrunas, bet viņa saites. Pats būdams gūsteknis, viņš daudzas dvēseles atbrīvoja no grēka verdzības. Bet tas vēl nebija viss. Viņš varēja ziņot, ka “ticības brāļu vairākums, kas uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi sludina Dieva Vārdu”. (Filip. 1:14)

Pāvila pacietība un darbīgums, kā arī viņa drosme un ticība ilgajā un netaisnajā ieslodzījuma laikā, bija nepārtraukta svētruna. Viņa gars, kas tik pretējs pasaules garam, liecināja, ka šajā cilvēkā mājo spēks, kas augstāks par visiem zemes spēkiem. Viņa piemērs pamudināja kristiešus ar vēl lielāku enerģiju iesaistīties publiskā kalpošanas darbā, no kura Pāvils tagad bija atrauts. Tādā veidā apustuļa saitēm bija liels iespaids, un, kad likās, ka viņa lietderība un iespējas ir stipri ierobežotas, kad, pēc visa spriežot, viņš vairs var darīt pavisam maz, tieši tad tas ievāca kūlīšus Kristum tādos laukos, kas iepriekš šķita pilnīgi nepieejami.

Īsi pirms divgadīgā ieslodzījuma beigām Pāvils varēja sacīt: “Manas važas Kristū ir kļuvušas zināmas visā virssardzē un arī visiem citiem.” (Filip. 1:13) Sūtot sveicienus filipiešiem, viņš sevišķi piemin tos, kas ir no “ķeizara nama”. (Filip. 4:22)

[465] Pacietībai, tāpat kā drosmei, ir savas uzvaras. Ar lēnprātību pārbaudījumos dvēseles Kristum var mantot tikpat labi kā ar drosmīgu uzņēmību. Kristietis, kurš smagos zaudējumos un ciešanās spēj palikt pacietīgs un līksms, kurš pat nāvi sagaida nesatricināmā, miera pilnā paļāvībā, Evaņģēlija labā var atstāt lielāku iespaidu, nekā visu mūžu uzcītīgi strādājot. Bieži, kad kāds Kunga kalps tiek atrauts no aktīviem pienākumiem, Dievs noslēpumainā tālredzībā, par kuru mēs savā nezināšanā bieži skumstam, virza uz priekšu darbu, ko citā veidā nevarētu paveikt.

Lai Kristus sekotājs, kuram vairs nav iespējas atklāti un aktīvi strādāt Dieva un Viņa patiesības labā, nedomā, ka viņš vispār vairs nevar kalpot vai gūt panākumus. Kristum uzticīgi liecinieki nekad nekļūst nederīgi. Veselībā un slimībā, dzīvībā un nāvē, Dievs vēl vienmēr tos lieto. Kad sātana ļaunums ir izraisījis Kristus kalpu vajāšanas un to aktīvais darbs tiek traucēts, kad tie tiek mesti cietumā, vilkti uz ešafota vai pie moku staba, tad tas viss notiek tāpēc, lai patiesība gūtu vēl lielāku uzvaru. Kad šie uzticīgie savu liecību apzīmogo ar asinīm, tad šaubās un nedrošībā nonākušas dvēseles pārliecinās par ticību Kristum un drosmīgi nostājās Viņa pusē. No mocekļu pelniem uzaug bagātā pļauja Dievam.

Pāvila un viņa darbabiedru dedzība un uzticība, kā arī jaunatgriezto kristiešu paļāvība un paklausība, tik ļoti grūtos apstākļos ir smags pārmetums Kristus kalpu kūtrumam un ticības trūkumam. [466] Apustulis ar saviem līdzgaitniekiem varēja aizbildināties, ka ir veltīgi aicināt Nerona kalpus nožēlot grēkus un uzticēties Kristum, jo viņi taču ir pakļauti nežēlīgām kārdināšanām, briesmīgu šķēršļu apņemti un pastāvīgi sastopas ar nesaudzīgu pretestību. Pat ja tie tiktu pārliecināti par patiesību, kā gan viņi varētu tai paklausīt? Bet Pāvils tā nedomāja; viņš šīm dvēselēm ticībā sludināja Evaņģēliju, un starp tiem, kas to dzirdēja, bija cilvēki, kas izšķīrās paklausīt, lai arī ko tas maksātu. Neskatoties uz šķēršļiem un briesmām, tie pieņēma gaismu un paļāvās uz Dievu, ka Viņš palīdzēs šo gaismu atstarot tālāk uz citiem.

Ķeizara galmā ļaudis ne vien tika mantoti patiesībai, bet pēc savas atgriešanās arī palika šajā galmā. Tie domāja, ka viņiem nav tiesību atstāt savu pienākuma posteni tikai tāpēc, ka apkārtne nav vairs piemērota. Patiesība viņus bija atradusi šeit, un šeit viņi palika, lai ar izmaiņām savā dzīvē un raksturā liecinātu par jaunās ticības pārveidojošo spēku.

Vai kāds tiek kārdināts aizbildināties ar apstākļiem, lai neliecinātu par Kristu? Tad lai tas pārdomā mācekļu stāvokli ķeizara galmā – imperatora paša izvirtību un galma izšķērdību. Mums grūti būtu iedomāties reliģiskai dzīvei vēl nelabvēlīgākus apstākļus, kas prasītu vēl lielākus upurus un pretošanos, nekā tie, kādos atradās šie jaunatgrieztie, bet grūtībās un briesmās viņi palika uzticīgi. Ar šķietami nepārvaramiem apstākļiem kristietis var gan mēģināt aizbildināt savu nepaklausību Jēzū izteiktajai patiesībai; [467] tomēr nav tāda iemesla, kas izturētu pārbaudi. Ja cilvēkam būtu iespējams aizbildināties, tad līdz ar to tas pierādītu, ka Dievs ir netaisns, jo Viņš savu bērnu atpestīšanu pakļāvis nosacījumiem, kurus tie nespēj izpildīt.

Ja cilvēks ir apņēmies kalpot Kungam, tas atradīs izdevību liecināt par Viņu. Grūtības nespēs aizkavēt to, kurš nolēmis vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību. Ar lūgšanās un Vārda pētīšanā iegūtu spēku tas izkops labās īpašības un atmetīs netikumus. Raugoties uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas pacieta grēcinieku pretimrunāšanu, kristietis labprāt panesīs nicināšanu un izsmieklu. Un Tas, kura Vārds ir patiesība, ir apsolījis palīdzību un žēlastību, kas būs pietiekoša jebkuriem apstākļiem. Viņa mūžīgās rokas apņem dvēseli, kas griežas pie Viņa pēc atbalsta. Viņa aizgādībā mēs varam būt droši, sakot: “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz tevi!” (Ps. 56:4) Dievs piepilda savu apsolījumu pie visiem, kas Viņam uzticas.

Ar savu piemēru Pestītājs ir rādījis, ka Viņa sekotāji var atrasties pasaulē, bet tajā pašā laikā nebūt no pasaules. Viņš nenāca, lai piedalītos pasaules maldinošajos priekos, lai pakļautos tās ieradumiem un dzīvotu saskaņā ar tās prasībām, bet lai darītu sava Tēva prātu, – meklētu un glābtu pazudušos. Pastāvīgi tiecoties uz šo mērķi, kristietis jebkurā vidē var palikt neaptraipīts. Lai kāds būtu viņa stāvoklis vai apstākļi, labvēlīgi vai bēdīgi, – uzticīgi pildot savu pienākumu, viņš var apliecināt patiesās reliģijas spēku.

Kristieša raksturs attīstās nevis vieglos dzīves apstākļos, bet tieši grūtībās. Sastapšanās ar atraidījumiem un pretestību Kristus sekotājus vada uz lielāku modrību un daudz nopietnāku uzticību varenajam Palīgam. Dieva žēlastībā izturētie smagie pārbaudījumi attīsta pacietību, piesardzību, gara spēku un dziļu un paliekošu paļāvību uz Kungu. Kristīgās ticības triumfs atklājas tās sekotāju spēkā ciest un tomēr palikt stipriem; pakļauties un tādā veidā uzvarēt; pastāvīgi mirt un tomēr dzīvot; nest krustu, lai iegūtu godības vainagu.