Apustuļu darbi

50. Uz nāvi notiesāts

[509] Pāvila pēdējās nopratināšanas laikā imperatoru Neronu tik stipri ietekmēja apustuļa vārdu spēks, ka viņš atlika lietas izlemšanu un apsūdzēto Dieva kalpu ne attaisnoja, ne arī notiesāja. Tomēr drīz viņa dusmas pret Pāvilu iedegās no jauna. Saniknots savas nespējas dēļ apturēt kristīgās ticības izplatīšanos pat impērijas galmā, tas nolēma apustuli nodot nāvei, tiklīdz būs atrasts kāds pieņemams iemesls. Ne ilgi pēc tam Nerons iznesa lēmumu, kas Pāvilam paredzēja mocekļa nāvi. Tā kā Romas pilsoni nedrīkstēja spīdzināt, viņam piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu.

Pāvilu slepeni nogādāja soda izpildīšanas vietā. Piedalīties atļāva tikai nedaudz skatītājiem, jo, satraukti apustuļa plašā iespaida dēļ, vajātāji baidījās, ka arī viņa nāve var mantot kristietībai jaunus piekritējus. Tomēr pat norūdītie kareivji, kas viņu pavadīja, jutās pārsteigti klausoties apustuļa vārdos un redzot to mierīgi un pat līksmi raugāmies nāvei acīs. [510] Dažiem, kas kļuva par šī skata aculieciniekiem, viņa piedodošais gars pret slepkavām un nesatricināmā uzticība Kristum līdz pat pēdējam brīdim, izrādījās par dzīvības smaržu uz dzīvību. Ne viens vien pieņēma Pāvila sludināto Pestītāju un drīz savu ticību apzīmogoja ar asinīm.

Līdz pašai pēdējai stundai Pāvila dzīve liecināja par korintiešiem rakstīto vārdu patiesumu: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2. Kor. 4:6-10) Tādu dzīvi nebija iespējams vest paša spēkā, bet dievišķā Gara klātbūtnē un tiešā iespaidā, kas piepildīja apustuļa dvēseli un katru domu pakļāva Kristus gribai. Pravietis saka: “Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz tevi!” (Jes. 26:3) Debesu miera izteiksme Pāvila sejā Evaņģēlijam mantoja daudz piekritēju.

Pāvils sev līdzi nesa Debesu atmosfēru. Visi, kas nonāca ar viņu ciešākā saskarē, izjuta iespaidu no apustuļa savienības ar Kristu. Fakts, ka viņa personīgā dzīve [511] bija kā spilgts piemērs paša paustajām atziņām, sludināšanai piešķīra pārliecinošu spēku. Šeit slēpjas patiesībai piemītošā vara. Svētas dzīves nemākslots, neapzināts iespaids ir vispārliecinošākā svētruna, ko var teikt par labu kristietībai. Pierādījumi, pat tādi, pret kuriem nav iespējams iebilst, var izsaukt tikai pretestību, bet dievbijīgam piemēram ir spēks, ko nav iespējams pilnībā atvairīt.

Rūpēdamies par tiem, kurus viņam drīz vajadzēja atstāt, lai vieni cīnītos ar aizspriedumiem, naidu un vajāšanām, apustulis aizmirsa savas ciešanas. Nedaudzos kristiešus, kas viņu pavadīja uz soda izpildīšanas vietu, tas centās stiprināt un iedrošināt, atkārtojot apsolījumus, kas doti taisnības dēļ vajātajiem. Viņš tiem apgalvoja, ka no visa, ko Kungs ir sacījis saviem pārbaudītajiem un uzticīgajiem bērniem, nekas nepaliks nepiepildīts. Dažādu kārdināšanu dēļ tie uz īsu laiku var atrasties grūtībās, tie var zaudēt šīs zemes ērtības, bet vienmēr var iedrošināt savu sirdi pārliecībā par Dieva uzticību, sakot: “(..) es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai.” (2. Tim. 1:12, pēc Glika tulk.) Drīz beigsies bēdu un ciešanu nakts un iestāsies miera un pilnīgas taisnības dienas gaišais rīts.

Apustulis gāja nāvei pretī ne ar nedrošību vai bailēm, bet ar līksmu cerību un ilgu pilnām gaidām. Stāvot pēdējā moku vietā, viņš neredz bendes zobenu, ne arī zemi, kas drīz uzsūks tā asinis; [512] cauri vasaras dienas klusajam debesu zilumam viņš lūkojas uz Mūžīgā troni.

Šis ticības vīrs skata kādreiz Jēkabam sapnī rādītās kāpnes, kas attēloja Kristu, kurš savienoja zemi ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar bezgalīgo Dievu. Pāvila ticība tiek stiprināta, atsaucot atmiņā sentēvu un praviešu paļāvību uz Kungu, kas tagad ir arī viņa atbalsts un mierinājums, kura dēļ viņš atdod savu dzīvību. No šiem svētajiem vīriem, kas cauri daudzajiem gadsimtiem snieguši liecību ar savu paļāvību, viņš dzird apgalvojumu, ka Dievs ir uzticīgs. Savus biedrus, apustuļus, kas, sludinādami Kristus Evaņģēliju, izgāja cīņā pret reliģisko fanātismu, pret pagānu māņticību, vajāšanām un nicināšanu, kas savu dzīvību neturēja par dārgu, lai tikai neticības labirintu tumsā spētu ienest krusta gaismu, – tos viņš dzird liecinām par Jēzu kā par Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju. No moku soliem un kauna stabiem, no pazemes cietumiem, no zemes bedrēm un alām viņa ausīs skan mocekļu uzvaras saucieni. Viņš dzird nelokāmu, paļāvības pilnu Dieva bērnu liecības, kas, lai gan ciešot trūkumu, apbēdināti un mocīti, tomēr bezbailīgi un svinīgi apliecina ticību, teikdami: “Es zinu, kam esmu ticējis.” Atdodami dzīvību par savu gaišo cerību, tie pasaulei droši paziņo, ka Viņš, kuram tie uzticas, ir spējīgs tos glābt vienmēr un visur.

Atpirktam ar Kristus upuri, šķīstītam no grēkiem Viņa asinīs un ietērptam dievišķā taisnībā, Pāvilam pašam sevī bija liecība par to, cik dārga viņa dvēsele ir Pestītāja acīs. Apustuļa dzīvība ar Kristu bija paslēpta Dievā, tāpēc viņš ir pārliecināts, ka Jēzus, kurš uzvarēja nāvi, ir spējīgs pasargāt to, kas Viņam uzticas. Pāvila apziņa satver Pestītāja apsolījumu: “Es viņu uzmodināšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:40, pēc Glika tulk.) [513] Viņa domas un cerības ir vērstas uz Kunga otro atnākšanu, un, kad krīt bendes zobens un pār mocekli nolaižas nāves ēna, viņa pēdējā doma, tāpat kā iepriekšējās, traucas uz priekšu, lai lielajā atmodā sastaptu Dzīvības Devēju, kurš to apsveiks svēto līksmībā.

Kopš tās dienas, kad Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ sirmais Pāvils izlēja savas asinis, ir pagājuši gandrīz divdesmit gadsimti. Neviena uzticīga roka neatstāja nākamām paaudzēm rakstītas ziņas par šī svētā vīra pēdējiem dzīves brīžiem; bet inspirācija tomēr ir saglabājusi viņa pēdējo liecību. Līdzīgi bazūnes skaņai, apustuļa balss ir spiedusies cauri visiem pagājušajiem gadsimtiem, ar savu drosmi stiprinot tūkstošiem Kristus liecinieku un bēdu nomākto sirdis, modinot atbalsi viņa paša uzvaras saucienam: “Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” (2. Tim. 4:6-8)

51. Uzticīgais gana palīgs

Ap. Pētera 1. vēstule

[514] Apustuļu darbu grāmatā maz tiek minēts par mācekļa Pētera vēlāko darbību. Intensīvajos draudzes kalpošanas gados, kas sekoja Svētā Gara izliešanai Vasarsvētkos, viņš bija starp tiem, kas nenogurstoši pūlējās aizsniegt gadskārtējos svētkos uz Jeruzālemi sanākušos jūdus.

Ticīgo skaitam vairojoties Jeruzālemē un citās krusta vēstnešu apmeklētajās vietās, Pētera spējas pirmajai kristiešu draudzei sniedza neizsakāmu labumu. Viņa liecības iespaids par nacarieti Jēzu izplatījās visai tālu un plaši. Pēterim tika uzlikta divkārša pienākumu nasta. Viņš droši liecināja par Mesiju neticīgo priekšā, nopietni cenšoties tos atgriezt, un tajā pašā laikā veica īpašu darbu pie ticīgajiem, stiprinādams tos paļāvībā uz Kristu.

Pēc tam, kad Pēteris tika vadīts pie atteikšanās no sevis un pilnīgas paļaušanās uz dievišķo spēku, [515] viņš saņēma aicinājumu darboties kā Labā Gana palīgs. Vēl pirms traģiskā aizliegšanas gadījuma Kristus viņam bija teicis: “Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.” (Lūk. 22:32) Šie vārdi norādīja uz plašo un iespaidīgo darbu, ko šim apustulim nākotnē vajadzēja veikt ticīgo labā. Pētera paša krišana, viņa pārdzīvojumi un atgriešanās to bija sagatavojuši priekšā stāvošajam pienākumam. Kamēr viņš nebija iepazinies ar savu personīgo vājumu, tas nespēja izprast, cik nepieciešama ir visu pārējo ticīgo atkarība no Kristus. Kārdinājumu vētrās viņš bija nonācis pie atziņas, ka cilvēks var droši staigāt vienīgi tad, ja, neuzticoties sev, pilnīgi paļaujas uz Pestītāju.

Kad Kristus pēdējo reizi satikās ar mācekļiem pie jūras un trīs reizes Pēterim uzdeva pārbaudošo jautājumu: “Vai tu mani mīli?” (Jāņa 21: 15-17) tas atkal tika apstiprināts savā vietā starp pārējiem divpadsmit. Tieši tad tika norādīts tam veicamais pienākums. Viņam bija jāgana Kunga ganāmpulks. Atgrieztam un pieņemtam, viņam tagad bija jācenšas ne vien glābt neticīgos, bet arī jādarbojas kā draudzes ganam.

Kristus Pēterim izvirzīja tikai vienu kalpošanas noteikumu – “Vai tu Mani mīli?” Tas ir visbūtiskākais. Kaut arī šim apustulim būtu visas citas īpašības, tomēr bez mīlestības uz Kristu viņš nevarētu uzticīgi gādāt par Dieva ganāmpulku. Zināšanas, labvēlība, daiļrunība un dedzība – tas viss ir nepieciešams, lai varētu labi strādāt, bet bez Kristus mīlestības sirdī kristīga sludinātāja darbs paliek nesekmīgs.

[516] Kristus mīlestība nav lēkmjveidīgas, mainīgas jūtas, bet dzīvs pamatprincips, kas atklājas kā pastāvīgs sirdī mītošs spēks. Ja gana raksturs un izturēšanās ir viņa aizstāvētās patiesības uzskatāms piemērs, tad Kungs darbam var uzlikt savu atzinības zīmogu. Tad gans un ganāmpulks kļūst kā viens vesels, jo tos vieno kopēja cerība Kristū.

Pestītāja attieksme pret Pēteri sniedza mācību gan viņam, gan pārējiem brāļiem. Lai gan Pēteris savu Kungu bija aizliedzis, Jēzus to nekad nebija pārstājis mīlēt, un, kad apustulim vajadzēja uzsākt Vārda sludināšanas darbu pie citiem, tam pret pārkāpējiem pienācās izturēties ar tādu pašu pacietību, līdzjūtību un piedodošu mīlestību. Atcerēdamies savu vājumu un krišanu, viņš par tam uzticētajām avīm un jēriem varēja gādāt tikpat maigi un iejūtīgi, kā Kristus bija izturējies pret viņu.

Cilvēciskām būtnēm, kas pašas padevušās ļaunumam, ir tieksme uzstāties asi pret citiem kārdinātiem un maldos nonākušiem ļaudīm. Viņi nespēj ieskatīties sirdī, viņi nepazīst citu cīņas un sāpes. Tiem jāiemācās, ko nozīmē norāt mīlestībā, sist tā, lai dziedinātu vainas, un brīdināt, iedvešot cerību.

Visā kalpošanas laikā Pēteris uzticīgi sargāja viņa gādībā nodoto ganāmpulku un tā pierādīja, ka ir cienīgs pildīt Pestītāja doto uzdevumu un uzņemties tādu atbildību. Viņš Jēzu no Nacaretes vienmēr paaugstināja kā Israēla cerību un cilvēces Pestītāju, savu dzīvi pilnībā pakļaujot Meistara norādījumiem. [517] Ar visiem viņa rīcībā esošiem līdzekļiem tas centās ticīgos audzināt aktīvai kalpošanai. Viņa dievbijīgais piemērs un nenogurstošā aktivitāte iedvesmoja daudzus apsološus jauniešus nodoties tiešam kalpošanas darbam. Laikam ejot, apustuļa kā audzinātāja un vadītāja iespaids arvien pieauga, un, lai gan viņš nekad neaizmirsa savu uzdevumu īpaši darboties jūdu labā, tomēr liecināja arī daudzās citās zemēs, stiprinot ļaužu ticību Evaņģēlijam.

Vēlākajos kalpošanas gados Pēteris tika iedvesmots rakstīt ticīgajiem, “kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā”. Viņa vēstules kļuva par līdzekli pārbaudījumos un bēdās esošo drosmes atdzīvināšanai un ticības stiprināšanai, kā arī to kristiešu pamudināšanai uz labiem darbiem, kas daudzo kārdināšanu dēļ atradās briesmās zaudēt paļaušanos uz Dievu. Šīs vēstules pārliecina, ka tās rakstījis cilvēks, kurš vairāk par visu vērtē Kristus ciešanas un Viņa mieru, kura visa būtne ir žēlastības pārveidota un cerība uz mūžīgo dzīvi droša un nesatricināma.

Savas pirmās vēstules sākumā piedzīvojušais Dieva kalps pienes Kungam pienākošos slavu un pateicību. “Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs,” viņš izsaucas, “kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā.”

[518] Par šo cerību uz drošu mantojumu atjaunotajā zemē pirmie kristieši priecājās pat smagu pārbaudījumu un bēdu brīžos. “Tad jūs līksmosities,” rakstīja Pēteris, “tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu.”

Apustuļa vēstules uzrakstītas ticīgo stiprināšanai visos laikmetos, bet tām ir sevišķa nozīme tiem, kas dzīvo laikā, kad “visu lietu gals ir tuvu”. Viņa pamudinājumi un brīdinājumi, viņa ticību un drosmi iedvesošās vēstis ir vajadzīgas katrai dvēselei, kas savu ticību grib saglabāt stipru “līdz galam”. (Ebr. 3:14)

Apustulis centās ticīgos pamācīt, cik svarīgi ir pasargāt savas domas no klaiņošanas aizliegtos laukos un neizšķiest prāta spējas, risinot nenozīmīgus jautājumus. Kas nevēlas krist par laupījumu sātana viltībām, tiem rūpīgi jāsargā visas pieejas dvēselei, tiem jāizvairās lasīt, skatīties vai klausīties kaut ko tādu, kas var ierosināt netīras domas. Prātam nedrīkst atļaut uz labu laimi kavēties pie jebkura temata, uz ko var ierosināt dvēseļu ienaidnieks. Sirds ir uzticīgi jāsargā, jo citādi ārējie ļaunumi pamodinās iekšējos, un dvēsele noklīdīs tumsā. [519] “Tāpēc apjozuši savus prāta gurnus,” rakstīja Pēteris, “un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies. (..) neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.”

“(..) pavadiet bijībā savas svešniecības laiku. Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ. Jūs caur Viņu ticat uz Dievu, kas Viņu ir uzmodinājis no miroņiem un To godā cēlis, tā ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību uz Dievu.”

Ja pietiktu ar sudrabu un zeltu, lai samaksātu par cilvēka pestīšanu, cik viegli tad to būtu bijis izdarīt Tam, kurš saka: “Man pieder sudrabs un man pieder zelts!” (Hag. 2:9) Tomēr likuma pārkāpēju varēja glābt vienīgi ar Dieva Dēla dārgajām asinīm. Pestīšanas plāns pamatojās uz upuri. Apustulis Pāvils rakstīja: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Kristus pats nodevās par mums, lai mūs atpirktu no visas netaisnības. Un kā vainagojošā pestīšanas svētība – “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom. 6:23)

[520] “Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi,” rakstīja Pēteris. Dieva Vārds – patiesība – ir kanāls, pa kuru Kungs atklāj savu Garu un spēku. Paklausība Vārdam rada augli ar prasītajām īpašībām – “neliekuļotu brāļu mīlestību”. Šī mīlestība ir dzimusi Debesīs un vada uz cēlām domām un nesavtīgu rīcību.

Kad patiesība kļūst par paliekošu dzīves pamatlikumu, tad dvēsele piedzimst “ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, ar dzīvo un paliekošo Dieva Vārdu”. Kad Svētais Gars dievišķās patiesības ir ierakstījis sirdī, tad rodas jauna izpratne un līdz šim snaudusī enerģija tiek pamodināta sadarbībai ar Dievu.

Tā bija noticis ar Pēteri un citiem mācekļiem. Pasaulei patiesību atklāja Kristus. Ar Viņa starpniecību neiznīcīgā sēkla – Dieva Vārds – tika sēta cilvēku sirdīs. Bet daudzas no lielā Skolotāja visvērtīgākajām mācībām uzticēja cilvēkiem, kas tās tad vēl nesaprata. Viņu snaudošais saprāts atmodās vēlāk, kad pēc Kristus atgriešanās Debesīs Svētais Gars šīs mācības atsauca mācekļu atmiņā. Tad dzirdēto patiesību nozīme viņu prātā uzliesmoja kā jauna atklāsme, un šī patiesība, skaidra un neviltota, atrada sev pienākošos vietu. Tiem kļuva skaidrs Pestītāja dzīves brīnišķīgais gājums. Par Vārdu liecību nesa paša Kristus izredzētie vīri, pasludinot vareno atziņu, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (..) Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:14,16) [521]

Apustulis ticīgos aicināja pētīt Rakstus, jo, tos pareizi izprotot, viņi varētu veikt mūžībai derīgu darbu. Pēteris saprata, ka katras dvēseles dzīvē, kas beidzot uzvarēs, būs samulsuma un pārbaudījumu brīži; bet viņš arī zināja, ka Rakstu izpratne kārdināto darīs spējīgu atcerēties apsolījumus, kas iepriecinās sirdi un stiprinās ticību Visvarenajam.

“Visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva Vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jums tapis kā prieka vēsts sludināts. Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā, tīrā pienā, ka jūs ar to augat un topat izglābti, ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs.”

Vairums no ticīgajiem, kam Pēteris adresēja savas vēstules, dzīvoja pagānu vidū, un daudz kas bija atkarīgs no tā, vai viņi paliks uzticīgi savas ticības augstajam aicinājumam. Apustulis skaidri atklāja Jēzus Kristus sekotāju priekšrocības. “Jūs esat izredzēta cilts,” viņš rakstīja, “ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.”

“Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, [522] dzīvojiet krietni pagānu starpā. Lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.”

Apustulis skaidri parādīja, kāda nostāja ticīgiem jāieņem pret pilsoniskajām varām: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstieties Dievu, godājiet valdnieku.”

Kalpiem tika dots padoms pakļauties saviem kungiem “visā bijībā, nevien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu [523] Tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.”

Ticīgās sievietes apustulis pamudināja dzīvot skaidru dzīvi un būt vienkāršām apģērbā un izturēšanās veidā. “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs.”

Šī mācība attiecas uz ticīgajiem visos laikmetos. “Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mat. 7:20) Iekšējais lēna, klusa gara rotājums nemaz nav novērtējams. Patiesa kristieša dzīvē ārējais jaukums vienmēr saskanēs ar iekšējo mieru un svētumu. “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” (Mat. 16:24) Kristieša dzīvi vienmēr iezīmēs pašaizliedzība un uzupurēšanās. Visu to cilvēku apģērbā, kas staigā Kunga atpirktajiem norādītajā takā, būs redzami pārveidotas gaumes pierādījumi.

Ir pareizi mīlēt skaistumu un pēc tā ilgoties; bet Dievs vēlas, lai mēs mīlētu un vispirms meklētu augstāk stāvošo, neiznīcīgo skaistumu. Nekādus ārējus rotājumus vērtības ziņā nevar salīdzināt ar “lēnu, klusu garu” vai “baltu, tīru audeklu” (Atkl. 19:14) , kurā ietērpjas šīs zemes svētie cilvēki. [524] Šis apģērbs tos padara jaukus un mīlīgus jau šeit, un nākotnē būs viņu pestīšanas ķīla ieejai Ķēniņa pilī. Kungs ir apsolījis: “Tie staigās baltās drēbēs ar Mani, jo viņi ir tā cienīgi.” (Atkl. 3:4)

Ar pravieša skatu raugoties nākotnē uz briesmu pilnajiem laikiem, kas gaidīja Kristus draudzi, apustulis ticīgos aicināja noteikti un droši stāties pretī pārbaudījumiem un ciešanām. “Mīļie,” viņš rakstīja, “nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.”

Pārbaudījumi ir daļa no audzināšanas Kristus skolā, lai Dieva bērnus atbrīvotu no zemes sārņiem. Ar smagiem pārdzīvojumiem izredzētajiem ļaudīm jāsastopas tieši tāpēc, ka tos vada Dievs. Bēdas un šķēršļi ir Viņa izraudzītās audzināšanas metodes un nosacījumi panākumiem. Viņš, kurš lasa cilvēku sirdī, pazīst to vājības daudz labāk nekā viņi paši. Kungs redz, ka dažiem ir spējas, kuras, pareizi organizējot, varētu izlietot Viņa darba sekmēšanai. Savā aizgādībā Viņš šīs dvēseles ieved dažādos apstākļos, lai tās ieraudzītu savus trūkumus un kļūtu derīgas kalpošanai. Lai tās tiktu šķīstītas, bieži tiek atļauts degt pat bēdu ugunīm.

Dievs nekad nepārtrauc rūpēties par savu mantojumu. Kungs nepieļauj nekādus pārbaudījumus vairāk par to, kas būtu nepieciešams Viņa bērnu pašreizējai un mūžīgajai labklājībai. [525] Viņš savu draudzi attīra tā, kā Kristus kādreiz, kalpojot virs zemes, šķīstīja templi. Viss, ko Viņš paredz saviem ļaudīm pārbaudījumos un bēdās, sniedz tiem iespēju iegūt dziļāku dievbijību un vairāk spēka, lai izplatītu tālāk krusta uzvaru.

Pētera dzīvē bija laiks, kad viņš Kristus darbā nevēlējās pieļaut iespēju domai par krustu. Kad Pestītājs saviem mācekļiem stāstīja par gaidāmajām ciešanām un nāvi, Pēteris izsaucās: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tā nenotiek!” (Mat. 16:22) Šo iebildumu izraisīja sevis žēlošana, kas lika vairīties no sadraudzības ar Kristu bēdās un ciešanās. Tā māceklim bija rūgta mācība, un viņš tikai lēnām aptvēra, ka Kristus ceļš virs zemes iet caur smagiem pārbaudījumiem un pazemošanos. Šo atziņu viņam nācās apgūt tiešā uguns cepļa karstumā. Un tad, kad viņa paša augums jau bija gadu nastas un smaga darba saliekts, tas varēja mierīgi rakstīt: “Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.”

Vērsdamies pie draudzes vadītājiem, lai ar tiem runātu par viņu nopietno atbildību, apustulis rakstīja: “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” [526]

Tiem, kas ieņem Labā Gana palīgu vietu, pastāvīgi jābūt modriem, rūpējoties par Kunga ganāmo pulku; ne valdonīgi visu nosakot, bet cenšoties iedrošināt, stiprināt un pacelt. Kalpošana Kungam ir kaut kas vairāk par svētrunu noturēšanu – tas ir nopietns personīgs darbs. Draudze virs zemes sastāv no maldīgiem cilvēkiem, kas prasa pacietīgas, neatlaidīgas pūles, lai tie tiktu pamācīti un radināti jau šajā dzīvē strādāt tā, ka Kungs viņu darbu varētu atzīt par labu, un nākamā dzīvē saņemtu godības un nemirstības vainagu. Ir vajadzīgi sludinātāji, kas kā uzticīgi gani Dieva ļaudīm neglaimotu un arī neizturētos pret tiem skarbi, bet tos paēdinātu ar dzīvības maizi, – vīri, kas paši ik dienas savā dzīvē izjūt Svētā Gara pārveidojošo spēku un kuru sirdi pilda stipra, nesavtīga mīlestība pret tiem, kuru labā viņi strādā.

Sastopoties ar rūgtumu, skaudību, atsvešināšanos un greizsirdību, Labā Gana palīgiem draudzē jāveic smalkjūtīgs darbs, un, lai to visu nokārtotu, viņiem nepieciešams darboties Kristus garā. Ne tikai sludinot no katedras, bet arī personīgi pūloties, ir jāsniedz uzticīgi brīdinājumi, jānorāj grēks un jāizlabo pastāvošās nepareizās attiecības. Nepakļāvīga sirds daudz kam var pretoties, un Dieva kalps var tikt pārprasts un kritizēts, [527] tāpēc tam vienmēr jāatceras, ka “gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā tiek sēts tiem, kas mieru tur”. (Jēk. 3:17,18)

Evaņģēlija sludinātāja uzdevums ir “rādīt, kā piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā”. (Ef. 3:9) Ja kāds, sākdams šo darbu, izvēlas ceļu, kas prasa vismazāko uzupurēšanos, ja tas apmierinās vienīgi ar svētrunu sagatavošanu, atstādams personīgās kalpošanas pienākumus kādam citam, tad viņa pūles nebūs Dievam pieņemamas. Dvēseles, kuru dēļ mira Kristus, iet bojā tāpēc, ka netiek veikts pareizi organizēts personīgs darbs; un cilvēks, kas, kļūdams par sludinātāju, nevēlas pielikt personīgas pūles, ko prasa rūpes par ganāmo pulku, nav izpratis sava aicinājuma būtību.

Īsta gana izturēšanos nosaka pašaizliedzība. Viņš aizmirst sevi, lai tikai varētu veikt Dieva darbu. Sludinot Vārdu un personīgi kalpojot ļaužu mājās, tas iepazīstas ar viņu vajadzībām, rūpēm un bēdām, un, sadarbojoties ar lielo Nastu Nesēju, dalās viņu pārdzīvojumos, iepriecina tos sāpēs, remdē viņu dvēseles izsalkumu un manto šo cilvēku sirdis Dievam. Tādā darbā sludinātāju pavada Debesu eņģeļi, un viņš pats tiek pamācīts un apgaismots patiesībā, labāk izprotot jautājumus, kas saistās ar atpestīšanu.

Līdz ar pamācībām, kas domātas cilvēkiem, kuri draudzē ieņem uzticības vietas, apustulis piemin dažus vispārējus pamatlikumus, kas saistoši visiem, kuri iekļāvušies draudzes kopējā sadraudzībā. Jaunākie ganāmā pulka locekļi tiek pamudināti sekot vecāko piemēram, kļūstot pazemībā līdzīgi [528] Kristum: “Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā (..).”

Tā Pēteris rakstīja ticīgajiem laikā, kad viņu paļāvība tika sevišķi pārbaudīta. Daudzi jau bija kļuvuši par Kristus ciešanu dalībniekiem, un draudzei priekšā stāvēja briesmīgu vajāšanu periods. Dažos īsos gados lielam skaitam no tiem, kas toreiz kalpoja par skolotājiem un vadoņiem, Evaņģēlija dēļ nāksies upurēt savu dzīvību. Drīz vien vajadzēja parādīties plēsīgajiem “vilkiem”, kas ganāmo pulku nesaudzēs. Tomēr tas viss nevarēja padarīt mazdūšīgus cilvēkus, kuru cerība bija koncentrēta Kristū. Ar iedrošinošiem un uzmundrinošiem vārdiem, tiecoties pāri tagadnes pārbaudījumiem un nākotnes ciešanām, Pēteris ticīgo domas novirzīja “uz neiznīcīgu, un neaptraipītu un nevīstošu mantojumu” Debesīs. “Visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!”

52. Nesatricināms līdz nāvei

[529] Otrajā vēstulē, kuru Pēteris adresēja tiem, kas līdz ar viņu dabūjuši “to pašu dārgo ticību”, apustulis atklāj dievišķo plānu kristīga rakstura attīstīšanai. Viņš raksta:

“Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.

Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.”

[530] Šie vārdi satur dziļas mācības un iezīmē uzvaras ceļu. Apustulis ticīgos iepazīstina ar kristīgās attīstības kāpnēm, kuru katrs pakāpiens liecina par progresu patiesības izpratnē un, pa kurām virzoties, nav apstāšanās. Ticība, tikums, atziņa, atturība, pacietība, dievbijība, brāļu mīlestība un mīlestība uz visiem ir šo kāpņu atsevišķie posmi. Mēs tiekam glābti, pārvarot pakāpienu pēc pakāpiena, paceļoties arvien augstāk un augstāk līdz mums norādītajam Kristus ideālam. Tā mēs no Viņa saņemam gudrību, taisnību, svētošanu un pestīšanu.

Dievs savus ļaudis ir aicinājis godības pilnai un tikumiskai dzīvei, kas atklāsies visu to cilvēku izturēšanās veidā, kas tiešām ir ar Viņu savienoti. Kļuvuši par Debesu dāvanu līdzdalībniekiem, tie, “Dieva spēkā glābti caur ticību” (1. Pēt. 1:5), ies uz priekšu līdz pilnībai. Piešķirot saviem bērniem savus tikumus, Kungs pasaulei atklāj dievišķo godību. Viņš vēlas redzēt vīriešus un sievietes sasniedzam visaugstāko pakāpi; un, kad tie ticībā pieķeras Kristus rokai, kad tie atsaucas uz Viņa uzticamajiem apsolījumiem un satver tos kā savus, kad tie ar nenogurstošu neatlaidību, ko nav iespējams noraidīt, meklē Svētā Gara spēku, tad tie tiek darīti pilnīgi Viņā.

Pēc evaņģēliskās ticības pieņemšanas kristieša nākamais darbs ir savam raksturam pievienot tikumu, tā šķīstot sirdi un sagatavojot prātu pilnīgākai atziņai par Dievu. Šī atziņa ir visas patiesās audzināšanas un visas īstās kalpošanas pamats. Tā ir vienīgais drošais patvērums pret kārdināšanām, [531] vienīgā, kas kādu cilvēku spēj raksturā padarīt līdzīgu Dievam. Iepazīstoties ar Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, ticīgais saņem visu, “kas der dzīvībai un dievbijībai”. Tam, kas patiesi vēlas iegūt dievišķo taisnību, netiek liegta neviena laba dāvana.

“Bet šī ir mūžīgā dzīvība,” sacīja Kristus, “ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Un pravietis Jeremija paziņoja: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts.” (Jer. 9:22,23) Cilvēka prātam ir gandrīz neiespējami aptvert garīgo sasniegumu platumu, dziļumu un augstumu, kas paveras tam, kurš iegūst šo atziņu.

Kristīga rakstura pilnveidošanā nevienam nav jācieš neveiksme. Ar Kristus upuri ir gādāts, lai ticīgais saņemtu visu, kas “der dzīvībai un dievbijībai”. Dievs mūs aicina sasniegt pilnību, kā paraugu sniedzot Kristus raksturu. Savā cilvēcībā, pilnveidojoties ar pastāvīgu pretošanos ļaunumam, Pestītājs pierādīja, ka, sadarbojoties ar Dievību, cilvēcīgās būtnes šajā dzīvē var panākt rakstura pilnību. Dievs ir apliecinājis, ka arī mēs varam iegūt pilnīgu uzvaru.

[532] Ticīgajiem ir dota brīnišķīga iespēja būt Kristum līdzīgiem, paklausīgiem visiem bauslības pamatlikumiem. Bet pats no sevis cilvēks nav spējīgs sasniegt tādu stāvokli. Svētums, kas, saskaņā ar Dieva Vārdu, ir nepieciešams, lai cilvēks tiktu glābts, rodas dievišķās žēlastības darbības rezultātā, kad ticīgais paklausībā padodas patiesības Gara audzinošajam un vadošajam iespaidam. Cilvēka paklausība var kļūt pilnīga vienīgi pateicoties Kristus taisnības vīrakam, kas ar dievišķu smaržu piepilda katru paklausības darbu. Kristietim ir pienākums neatlaidīgi censties pārvarēt ikkatru kļūdu. Viņam pastāvīgi jālūdz Pestītāju, lai Tas dziedina un sakārto viņa grēkiem slimās dvēseles sajukumu. Viņam pašam nav ne gudrības, ne spēka uzvarēt; tas pieder Kungam, un Viņš to dāvina tiem, kas pazemībā un grēku nožēlā meklē Viņa palīdzību.

Pārveidošanas process uz svētumu turpinās bez pārtraukuma. Dievs ik dienas darbojas, lai cilvēku darītu svētu, un cilvēkam ar Viņu jāsadarbojas, neatlaidīgi pūloties attīstīt pareizus ieradumus. Tam ik brīdi žēlastībai jāpievieno žēlastība, tad, viņam tā strādājot pēc saskaitīšanas metodes, Dievs tā labā darbosies pēc reizināšanas metodes. Mūsu Pestītājs vienmēr ir gatavs uzklausīt un atbildēt satriektas sirds lūgšanu, kā rezultātā Viņa uzticīgajiem ļaudīm vairojas žēlastība un miers. Viņš tiem labprāt piešķir svētības, kas nepieciešamas cīņā pret uzmācīgo ļaunumu.

Ir arī tādi, kas, mēģinot kāpt pa kristīgas attīstības kāpnēm, jau pie pirmajiem soļiem sāk uzticēties cilvēciskajiem spēkiem un drīz vien no redzes loka pazaudē Jēzu, viņu ticības iesācēju un pabeidzēju. [533] Rezultātā var būt vienīgi neveiksme – tiek zaudēts viss, kas bija iegūts. Tiešām nožēlojams ir to stāvoklis, kas, ceļā noguruši, atļauj dvēseļu ienaidniekam nolaupīt kristīgās īpašības, kas bija attīstījušās viņu sirdī un dzīvē. “Kam to nav,” paskaidro apustulis, “tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.”

Apustulim Pēterim Dieva darbā bija ilga pieredze. Gadiem ejot, viņa ticība Kunga spēkam izglābt bija nostiprinājusies tik ļoti, ka vairs nepalika nekādu šaubu par iespējamu neizdošanos, ja ticīgais, pilnā paļāvībā ejot uz priekšu, kāpj vienmēr augšup posmu pēc posma līdz pašai augstākajai kāpņu platformai, kas aizsniedz Debesu vārtus.

Pirms daudziem gadiem Pēteris ticīgajiem bija mācījis nepieciešamību pastāvīgi pieaugt žēlastībā un patiesības atziņā; un tagad, zinādams, ka viņš drīz savas pārliecības dēļ tiks aicināts izciest mocekļa nāvi, tas vēlreiz pievērsa uzmanību katram kristietim sasniedzamajām dārgajām priekšrocībām. Pilnā ticības pārliecībā sirmais apustulis aicināja savus brāļus uz nesatricināmu un mērķtiecīgu kristīgu dzīvi. “Darbojieties,” viņš lūdza, “lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” Ak, kas par drošību! Tiešām, cik godības pilna ir ticīga cilvēka cerība, kad tas paļāvīgi iet uz priekšu pretī kristīgas pilnības augstumiem!

“Tādēļ es arvien jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tanī patiesībā, kas jums tagad ir. Jo, kamēr esmu šinī mājoklī, es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. [534] Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj, kā jau to arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man ir atklājis. Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to vienmēr turēt piemiņā.”

Apustulis bija labi sagatavots runāt par Dieva nodomu ar cilvēci, jo laikā, kad Kristus kalpoja virs zemes, viņš bija daudz redzējis un dzirdējis attiecībā uz Dieva valstību. “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar Viņu bijām uz svētā kalna.”

Tomēr, lai cik pārliecinošs bija šis pierādījums par ticīgo cerības drošību, citi, vēl pārliecinošāki argumenti saistījās ar pravietiskajām liecībām, kas tiešām var kalpot kā stabils un drošs enkurs ikvienam kristietim. “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs,” uzsvēra Pēteris, “un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. [535] Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.”

Paaugstinot “stipro praviešu vārdu” kā drošu vadoni briesmu laikos, apustulis draudzi svinīgi brīdināja no neīstās pravietojumu lāpas, ar ko leposies “viltus mācītāji, kas paslepus ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu”. Šos viltus mācītājus, kas radās draudzē un kurus daudzi ticības brāļi uzskatīja par patiesiem, apustulis salīdzināja ar akām bez ūdens un viesuļa dzenātiem padebešiem, “kam nolemta visdziļākā tumsība”. “Viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa.”

Raugoties pāri gadsimtiem uz gala laiku, Pēteris tika inspirēts atklāt apstākļus, kādi pasaulē pastāvēs tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. “Pēdējās dienās nāks nikni smējēji,” viņš rakstīja, “kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” Bet “kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts.” (1. Tes. 5:3) [536] Tomēr ne jau visus savaldzinās ienaidnieka viltība. Tuvojoties zemes lietu galam, būs uzticīgie, kas spēs saskatīt laika zīmes. Kamēr liels skaits tā saucamo ticīgo ar saviem darbiem ticību aizliegs, būs atlikums, kas izturēs līdz galam.

Pēteris savā sirdī vienmēr turēja dzīvu Kristus otrās atnākšanas cerību un draudzei apgalvoja, ka noteikti piepildīsies Pestītāja apsolījums: “Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3) Pārbaudītajiem un uzticīgajiem var likties, ka atnākšanas diena ilgi kavējas, bet apustulis droši apliecināja: “Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts. Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.

Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus, un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu, kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc viņam dotās gudrības. (..) Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargieties, ka, maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” (2. Pēt. 3:9-15,17,18) [537]

Dieva aizgādībā Pēterim savu kalpošanu vajadzēja beigt Romā, kur imperators Nerons viņu pavēlēja ieslodzīt cietumā apmēram tajā pašā laikā, kad pēdējo reizi apcietināja Pāvilu. Tā šiem diviem apustuļiem – celmlaužiem, kas daudzus gadus Dieva darbā bija atradušies tālu šķirti, pēdējo liecību par Kristu vajadzēja nodot tā laika pasaules metropolē un uz tās zemes izliet savas asinis kā sēklu milzīgai svēto un mocekļu pļaujai.

Kopš Pēteri atkal atjaunoja amatā pēc Kristus aizliegšanas, viņš nebija izvairījies stāties pretī briesmām, bet vienmēr izrādījis cēlu drosmi, sludinot krustā sisto, uzmodināto un pagodināto Pestītāju. Atrodoties savā kamerā, viņš atcerējās vārdus, ko Kristus tam bija teicis: “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” (Jāņa 21:18) Tā Jēzus savam māceklim bija darījis zināmu, kādā nāvē tas mirs, jau iepriekš pasakot pat viņa roku izstiepšanu pie krusta.

Pēteri kā jūdu un nepilsoni notiesāja un piesita krustā, iepriekš vēl pavēlot to šaust. Gaidot šo briesmīgo nāvi, apustulis atcerējās savu lielo grēku, aizliedzot Jēzu Viņa pārbaudījumu stundā. Kādreiz tik negribīgs atzīt krustu, viņš tagad priecājās, ka var savu dzīvību nodot par Evaņģēliju, [538] tikai domāja, ka viņam, kas reiz atteicies no sava Kungu, ir pārāk liels gods mirt tādā pašā nāvē un veidā, kā mira viņa Meistars. Pēteris savu grēku bija patiesi nožēlojis, un Kristus to bija piedevis, par ko liecina viņam uzticētais augstais uzdevums ganīt Kristus ganāmpulka avis un jērus. Bet pats sev viņš to nekad nevarēja piedot. Pat domas par pēdējo brīžu drausmīgajām nāves mokām nevarēja mazināt viņa bēdu un nožēlas rūgtumu. Kā pēdējo labvēlību no saviem bendēm viņš lūdza, lai pie krusta to pienaglo ar galvu uz leju. Šo lūgumu ievēroja, un tādā veidā arī mira lielais apustulis Pēteris.

53. Mīļotais māceklis

[539] Jānis starp citiem apustuļiem ir pazīstams kā māceklis, “ko Jēzus mīlēja”. (Jāņa 21:20) Viņš, šķiet, varēja priecāties dziļākā sadraudzībā ar savu Kungu un saņēma daudzus Pestītāja uzticības un mīlestības apliecinājumus. Viņš bija viens no trim, kam bija atļauts būt par liecinieku Kristus godībai apskaidrošanas kalnā un nāves mokām Ģetzemanē, un pēdējās ciešanu stundās pie krusta mūsu Kungs viņa gādībai uzticēja savu māti.

Pestītāja labvēlību mīļotais māceklis atmaksāja ar karstu nodošanos. Jānis pieķērās Kristum kā vīnogulājs pieķeras staltam pīlāram. Sava Meistara dēļ viņš nebēdāja par tiesas zālē draudošajām briesmām, un tāpat uzkavējās pie krusta. Dzirdot vēsti, ka Kristus ir augšāmcēlies, viņš steidzās pie kapa, savā dedzībā pārspēdams pat straujo Pēteri.

Uzticīgā mīlestība un nesavtīgā nodošanās, kas izpaudās Jāņa dzīvē un raksturā, kristīgai draudzei sniedza neizsakāmi vērtīgas mācības. [540] No dzimšanas Jānis nebija mantojis piemīlīgu raksturu, kāds tas atklājās viņa vēlākajā dzīvē. Pēc dabas viņam piemita nopietni trūkumi. Viņš bija ne tikai lepns, pašapzinīgs un godkārīgs, bet arī nesavaldīgs un atriebīgs, kad to aizvainoja. Jāni un tā brāli sauca par “pērkona dēliem”. Mīļotajā māceklī sava vieta bija gan neprātīgām dusmām, gan vēlmei atriebties un tiesāšanas garam. Bet dievišķais Skolotājs viņā saskatīja kvēlu, godīgu un mīlošu sirdi. Jēzus norāja viņa savtību, neapmierināja tā godkāri un pārbaudīja ticību. Viņš Jānim atklāja to, pēc kā ilgojās jaunā mācekļa dvēsele, – svētuma skaistumu un mīlestības pārveidojošo spēku.

Jāņa rakstura trūkumi spēcīgi izpaudās vairākos atsevišķos gadījumos viņa personīgajā satiksmē ar Pestītāju. Reiz Kristus nosūtīja sev pa priekšu vēstnešus uz kādu samariešu ciemu, lūdzot ļaudis sagatavot atspirdzinājumu Viņam un mācekļiem. Bet, tuvojoties šai pilsētiņai, Pestītājs izturējās tā, it kā vēlētos iet tālāk uz Jeruzālemi. Tas samariešos pamodināja skaudību, un viņi ne tikai nelūdza Kristu pie tiem uzkavēties, bet pat atturējās parādīt parasto laipnību, ko tie būtu snieguši katram vienkāršam ceļiniekam. Jēzus nekad savu klātbūtni nevienam neuzspieda, un samarieši zaudēja svētību, kas tiem tiktu piešķirta, ja vien tie Viņu būtu ielūguši kā viesi.

Mācekļi zināja, ka Kristus nodoms bija svētīt samariešus ar savu klātbūtni, un viņu Meistaram parādītais vēsums, greizsirdība un necieņa tos pārsteidza un pildīja ar sašutumu. [541] Sevišķi uzbudināti jutās Jēkabs un Jānis. Tāda izturēšanās pret To, kuru viņi tik augstu godāja, tiem šķita pārāk liela netaisnība, lai to atstātu bez tūlītēja soda. Savā dedzībā viņi ierosināja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina”, tā atgādinot samariešu virsnieku un viņu vienību iznīcināšanu, kad tie tika sūtīti sagūstīt pravieti Eliju. Mācekļi brīnījās, redzot, cik sāpīgi Jēzus uztvēra šos vārdus, bet vēl vairāk viņus pārsteidza tūlīt sekojošais nosodījums: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:54-56)

Kristus uzdevums nav piespiest cilvēkus, lai tie Viņu uzņemtu. Otra sirdsapziņu nomākt cenšas sātans un sātana gara vadīti ļaudis. Izlikdamies par dedzīgiem taisnības aizstāvjiem, tie, sabiedrojušies ar ļaunajiem eņģeļiem, reizēm sagādā ciešanas citiem cilvēkiem, pūloties tos pievērst saviem reliģiskajiem uzskatiem; bet Kristus vienmēr parāda žēlastību, vienmēr cenšas gūt uzvaru, atklājot savu mīlestību. Viņš nevar pieļaut vēl kādu sāncensi dvēselē, ne arī pieņemt daļēju kalpošanu. Viņš vēlas tikai brīvprātīgu nodošanos, labprātīgu sirds pakļaušanos mīlestības spiedienam.

Citā gadījumā Jēkabs un Jānis, iesaistot savu māti, lūdza, lai tiem atļauj ieņemt visaugstākās goda vietas Kristus valstībā. Neskatoties uz atkārtotām Kristus pamācībām par Viņa valstības raksturu, šie jaunie mācekļi tomēr loloja cerību par tādu Mesiju, [542] kas ieņemtu savu troni un izlietotu valdnieka varu atbilstoši cilvēku tieksmēm. Kārodama līdz ar saviem dēliem, lai tiem šajā valstī būtu goda vietas, viņu māte pieprasīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēd Tavā valstībā viens pa labo roku un otrs pa kreiso roku.”

Bet Pestītājs atbildēja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko es topu kristīts?”” Tad, atceroties Kristus noslēpumainos vārdus par Viņa bēdām un ciešanām, “tie Viņam saka: “Varam gan””, jo uzskatīja par augstāko godu parādīt savu uzticību, daloties visā, kas notiks ar viņu Kungu.

“Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem,” Jēzus paziņoja, bet troņa vietā gan Viņu gaidīja krusts un divi ļaundari kā biedri, viens pie labās un otrs pie kreisās rokas. Arī Jēkabam un Jānim bija jādalās ar savu Meistaru ciešanās – viens bija nolemts ātrai nāvei no zobena, otram ilgāk par visiem mācekļiem vajadzēja sekot savam Meistaram darbā, negodā un vajāšanās. “Bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis.” (Mat. 20:21-23, pēc Glika tulk.)

Jēzus saprata motīvus, kas ierosināja šo prasību, un norāja abu mācekļu lepnību un godkāri: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. [543] Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:25-28)

Dieva valstībā nav mīluļu. Vietu tajā nevar nopelnīt, ne arī saņemt kā patvaļīgu dāvinājumu. Izšķirošais ir raksturs. Stāvokli un iespaidu tur nosaka uzvara pār sevi mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības spēkā.

Daudz, daudz vēlāk, kad Jānis jau bija apguvis līdzjūtību sadraudzībā ar Kristu, daloties Viņa ciešanās, Kungs Jēzus tam atklāja, kas nosaka attiecību tuvumu Viņa valstī. “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21) Kristum vistuvāk stāv tas, kas visvairāk dzēris no Viņa uzupurēšanās pilnā mīlestības gara, no mīlestības, kas “nelielās, nav uzpūtīga, (..) nemeklē savu labumu, neskaistas, nepiemin ļaunu” (1. Kor. 13:4,5), no mīlestības, kas liek mācekļiem, tāpat kā mūsu Kungam, atdot visu un dzīvot, strādāt un uzupurēties pat līdz nāvei, lai tikai glābtu cilvēkus.

Citreiz, tikko iesaistījušies evaņģelizācijas darbā, Jēkabs un Jānis sastapa kādu, kas nebija atzīts Kristus sekotājs un tomēr Viņa vārdā izdzina ļaunos garus. Mācekļi šim cilvēkam aizliedza tā rīkoties un domāja, ka ir izturējušies pareizi. Bet, kad tie par šo gadījumu pastāstīja Kristum, Viņš tos norāja, teikdams: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.” (Marka 9:39) [544] Nevajag atgrūst nevienu, kas kaut kādā veidā ir izrādījis labvēlību Kristum. Mācekļiem nebija jāļaujas šauram, aprobežotam garam, bet jāparāda tā pati visaptverošā līdzjūtība, ko tie novēroja pie sava Meistara. Jēkabs un Jānis domāja, ka, apturot šo vīru, ir aizstāvējuši Kunga godu, bet vēlāk sāka saprast, ka tā rīkoties tiem likusi vienīgi pašu greizsirdība. Viņi atzina savu kļūdu un rājienu pieņēma.

Jānis augstu vērtēja Kristus mācības, kurās Viņš rādīja, cik būtiska nozīme ir lēnprātībai, pazemībai un mīlestībai, lai cilvēks varētu pieaugt žēlastībā un kļūt derīgs Dieva darbā. Katru pamācību Jānis uzskatīja kā lielu dārgumu un pastāvīgi centās savu dzīvi saskaņot ar dievišķo paraugu. Viņš bija sācis izprast Kristus godību – ne pasaulīgo greznumu un varu, uz ko cerēt tas bija mācīts, bet “tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”. (Jāņa 1:14)

Jāņa dziļā un dedzīgā pieķeršanās Meistaram nebija cēlonis Kristus mīlestībai pret viņu, bet gan šīs mīlestības radītās sekas. Jānis vēlējās līdzināties Jēzum; un Kristus mīlestības pārveidojošā iespaidā viņš kļuva lēnprātīgs un mierīgs. Paša es tika apslēpts Jēzū. Vairāk par visiem saviem biedriem Jānis pakļāvās Kristus brīnišķīgās dzīves iespaidam. Viņš saka: “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16) Jānis Pestītāju bija iepazinis personīgos piedzīvojumos, un Meistara mācības tika iegravētas viņa dvēselē. [545] Kad tas liecināja par Kristus žēlastību, tad mīlestība, kas piepildīja visu viņa būtni, pat visvienkāršākos vārdus padarīja daiļrunīgus.

Tieši šī dziļā mīlestība pret Kristu Jānī izraisīja vēlēšanos vienmēr atrasties Viņa tuvumā. Pestītājs mīlēja visus divpadsmit mācekļus, bet visatsaucīgākais gars bija Jānim. Šajā kolektīvā viņš bija jaunākais un ar lielāku, bērnam līdzīgu uzticību atvēra savu sirdi Jēzum. Tā viņš nonāca ciešākā sadraudzībā ar Kristu, un, izmantojot šo saikni, ļaudīm tika sniegtas Pestītāja dziļākās garīgās pamācības.

Jēzus mīl tos, kas ar savu dzīvi pārstāv Tēvu, un Jānis par Tēva mīlestību varēja runāt tā kā neviens cits māceklis. Viņš citiem cilvēkiem darīja zināmu to, ko pats izjuta savā dvēselē, atklādams raksturā Dieva īpašības. Viņa vaigs liecināja par Kunga godību. Svētuma skaistums, kas viņu bija pārveidojis, staroja no mācekļa sejas Kristum līdzīgā mirdzumā. Pielūgsmē un mīlestībā viņš uzlūkoja Pestītāju, līdz viņa vienīgā vēlēšanās bija kļūt Kristum līdzīgam un atrasties ar to sadraudzībā, lai viņa raksturā atstarotos Meistara raksturs.

“Redziet,” viņš izsaucās, “kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. (..) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:1,2)

54. Uzticīgs liecinieks

Ap. Jāņa vēstules

[547] Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Jānis izveidojās par uzticīgu un nopietnu strādnieku sava Meistara labā. Līdz ar citiem apustuļiem viņš saņēma Gara izliešanu Vasarsvētkos un ar jaunu dedzību un spēku turpināja runāt uz ļaudīm dzīvības vārdus, cenšoties pievērst to domas Neredzamajam. Viņš bija spēcīgs orators, dedzīgs un dziļi nopietns. Nevainojamā valodā un melodiskā balsī viņš liecināja par Kristus vārdiem un darbiem, runādams tādā veidā, kas atstāja iespaidu daudzu klausītāju sirdīs. Viņa vienkāršie, sirsnīgie vārdi, pasludinātās patiesības cēlais spēks un dedzība, ar kādu tas mācīja, pavēra tam pieeju visām ļaužu šķirām.

Apustuļa dzīve saskanēja ar viņa mācībām. Mīlestība pret Kristu, kas dega viņa sirdī, lika tam nopietni un nenogurstoši turpināt darbu citu cilvēku labā, īpaši rūpējoties par kristīgās draudzes brāļiem un māsām.

Kristus pirmajiem mācekļiem tika pavēlēts mīlēt citam citu, tā kā Jēzus tos bija mīlējis. [547] Ar to viņiem vajadzēja sniegt pasaulei liecību, ka viņos kā godības cerība mājo pats Kristus. “Jaunu bausli Es jums dodu,” Jēzus bija paziņojis, “ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Kad šie vārdi tika izteikti, mācekļi vēl nespēja tos saprast, bet pēc tam, kad viņi bija redzējuši Kristus ciešanas, pēc Viņa krustā sišanas, augšāmcelšanās un došanās uz Debesīm un pēc Vasarsvētkos saņemtā Svētā Gara viņiem radās skaidrāka izpratne par Dieva mīlestību un par tās mīlestības dabu, kādai jāvalda viņu vidū. Tad Jānis saviem līdzgaitniekiem varēja sacīt:

“No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem.”

Pēc Svētā Gara izliešanās, kad mācekļi izgāja sludināt par dzīvo Pestītāju, viņu vienīgā vēlēšanās bija glābt dvēseles. Tie līksmojās mīlestības pilnā sadraudzībā ar svētajiem. Tie bija maigi, uzmanīgi, pašaizliedzīgi un labprātīgi patiesības dēļ pienest jebkuru upuri. Savstarpējā ikdienas satiksmē viņi parādīja mīlestību, kādu Kristus no tiem bija prasījis, un ar nesavtīgiem vārdiem un darbiem centās to aizdedzināt arī citu sirdīs.

Tādu mīlestību ticīgajiem vienmēr pienācās rūpīgi kopt un sargāt. Tiem vajadzēja iet uz priekšu labprātīgā paklausībā jaunajam bauslim un palikt tik cieši vienotiem ar Kristu, lai spētu izpildīt visas Viņa pavēles. [548] Kristiešu dzīvei vajadzēja paaugstināt Pestītāja spēku, kas tiem piešķīra savu taisnību.

Bet pakāpeniski iestājās pārmaiņa. Ticīgie sāka meklēt trūkumus citos. Kavēdamies pie kļūdām un atļaudamies nelaipnai kritikai, tie no sava redzes loka pazaudēja Pestītāju un Viņa mīlestību. Tie kļuva stingrāki ārējās ceremonijās un sīkumaināki ticības teorijā, bet nevērīgāki praktiskajā dzīvē. Būdami dedzīgi nosodīt citus, tie nepamanīja paši savas kļūdas. Viņi pazaudēja brāļu mīlestību, ko Kristus bija pavēlējis kopt un sargāt, un, visbēdīgākais, paši savu zaudējumu neapzinājās. Tie nesaprata, ka laime un prieks viņu dzīvē izdziest, ka, izslēdzot no sirds Dieva mīlestību, tie drīz vien staigās tumsā.

Redzēdams, ka brāļu mīlestība draudzē nīkuļo, Jānis ticīgos pamācīja, cenšoties tos pārliecināt par šīs mīlestības pastāvīgo nepieciešamību. Doma par mīlestību caurstrāvo visas viņa draudzei rakstītās vēstules. “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama ir kļuvusi Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.”

[549] Par sevišķo veidu, kādā ticīgiem jāatklāj šī mīlestība, apustulis saka: “Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā; bet, kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis.” “Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt (..). Kas nemīl, tas paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.”

Ne jau pasaules pretestība ir tā, kas visvairāk apdraud Kristus draudzi, bet gan ticīgo sirdī piekoptais ļaunums, kas izraisa vispostošākās sekas un visvairāk kavē Dieva lietas attīstību. Nav drošāka ceļa garīguma vājināšanai par skaudību, kļūdu meklēšanu un ļaunām aizdomām. Bet no otras puses – saskaņa un vienība starp dažāda rakstura cilvēkiem, kuri veido draudzi, ir spēcīgākā liecība, ka Dievs sūtījis pasaulē savu Dēlu, un Kristus sekotājiem ir priekšrocība par to liecināt. Tomēr tas iespējams vienīgi ļaujoties Kristus vadībai. Ticīgo raksturam jāsaskaņojas ar Viņa raksturu, un to gribai jāpakļaujas Viņa prātam.

[550] “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Kādi brīnišķīgi vārdi, bet cik maz tos var redzēt piepildāmies dzīvē! Dieva draudzē šodien ļoti trūkst brāļu mīlestības! Daudzi, kas apliecina mīlestību Pestītājam, nemīl viens otru. Neticīgie uzmanīgi vēro, vai kristiešu ticība atstāj svētījošo iespaidu uz viņu dzīvi, un tie vienmēr ir modri saskatīt trūkumus viņu raksturā un pretrunas rīcībā. Lai kristieši nedod ienaidniekam iespēju norādīt uz tiem un teikt: Lūk, kā šie ļaudis, stāvot zem Kristus karoga, viens otru ienīst. Kristieši ir vienas ģimenes locekļi, visi viena Debesu Tēva bērni, ar vienu un to pašu aplaimojošo nemirstības cerību. Viņus vienojošām saitēm jābūt ļoti ciešām un maigām.

Dievišķā mīlestība griežas pie cilvēka sirds ar visaizkustinošākajiem lūgumiem, aicinot parādīt to pašu maigo līdzcietību, kāda atklājās Kristus dzīvē. Tikai tam cilvēkam, kuram ir nesavtīga mīlestība pret savu brāli, var būt īsta mīlestība pret Dievu. Patiess kristietis neļaus nevienai dvēselei nonākt briesmās un trūkumā, to nebrīdinot un tai nepalīdzot. Viņš neatrausies no maldos esošā, ļaujot tam vēl dziļāk nogrimt nelaimē un mazdūšībā vai arī krist sātana kaujas laukā.

Tie, kas nekad nav iepazinušies ar Kristus maigo, uzvarošo mīlestību, arī citus nespēs vadīt pie dzīvības avota. [551] Jēzus mīlestība sirdī ir kā dzinējspēks, kas cilvēkus ierosina atklāt Viņu savās sarunās un maigā, līdzcietīgā garā, padarot cēlāku to dzīvi, ar kuriem viņi saskaras. Kristīgiem strādniekiem, kas vēlas gūt panākumus, ir jāpazīst Kristus, bet, lai Viņu pazītu, ir jāizprot Viņa mīlestība. Debesis šo strādnieku derīgumu mēro pēc viņu spējām mīlēt tā kā Kristus mīlēja un strādāt tā kā Viņš strādāja.

“Bērni,” raksta apustulis, “nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” Kristīga rakstura pilnība ir iegūta tad, kad cilvēka sirdī pastāvīgi kūsā vēlēšanās palīdzēt un aplaimot citus. Šīs mīlestības atmosfēra ir tā, kas, apņemot ticīgā dvēseli, dara to par dzīvības smaržu uz dzīvību un dod Dievam iespēju svētīt viņa darbu.

Visaugstākā mīlestība pret Dievu un nesavtīga mīlestība vienam pret otru – tā ir vislabākā dāvana, ko mūsu Debesu Tēvs kādam var piešķirt. Šī mīlestība nav impulsīva; tas ir dievišķs princips, pastāvīgs spēks. Nesvētījusies sirds to nespēj ne radīt, ne dzīvē pielietot. Tā atrodama vienīgi sirdī, kur valda Jēzus. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” Dievišķās žēlastības atjaunotā sirdī mīlestība ir visu rīcību virzošais pamatlikums. Tā pārveido raksturu, pārvalda dziņas, savalda kaislības un padara cēlākas jūtas. Kopta un sargāta dvēselē, šī mīlestība saldina dzīvi un visā apkārtnē izplata skaidrojošu un cēlu darošu iespaidu.

Jānis centās vadīt ticīgos pie to augsto priekšrocību izpratnes, kas būtu viņu daļa, ja tie ļautos mīlestības garam. [552] Šis glābjošais spēks, piepildot sirdi, kontrolētu visus citus motīvus un savus īpašniekus paceltu pāri pasaules samaitājošajam iespaidam. Un, ja šai mīlestībai dotu pilnīgu rīcības brīvību un tā dzīvē kļūtu par noteicošo varu, tad pilnīga būtu arī tās īpašnieku paļāvība un uzticība Dievam un Viņa rīcībai ar tiem. Tad tie varētu nākt pie Viņa drošā ticības pārliecībā, zinādami, ka saņems no Kunga ikvienu lietu, kas nepieciešama viņu pašreizējai un mūžīgai labklājībai. “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.”

“Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (..) Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” Dieva žēlastības iegūšanas noteikumi ir vienkārši un skaidri. Kungs neprasa, lai grēku piedošanas dēļ mēs darītu kaut ko mokošu un sāpīgu. Mums nav jāuzņemas gari un nogurdinoši svētceļojumi vai nepatīkami sodi, lai savas dvēseles ieteiktu Debesu Tēvam vai izpirktu savus pārkāpumus. Tas, kas savus grēkus “izsūdz un atstāj”, “dabūs žēlastību”. (Sal. pam. 28:13)

Debesu tiesā Kristus aizstāv savu draudzi un aizlūdz par to, – lūdz par tiem, kuru izpirkšanu ir samaksājis ar savām asinīm. [553] Gadsimti un laikmeti nespēj mazināt Viņa salīdzinošā upura spēku. Ne dzīvība, ne nāve, ne augstums, ne dziļums nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū; ne tādēļ, ka mēs pie Viņa tik cieši turētos, bet tādēļ, ka Viņš mūs ir tik stipri satvēris. Ja pestīšana būtu atkarīga no mūsu pašu pūlēm, tad mēs nevarētu izglābties, bet tā ir atkarīga no Tā, kas stāv aiz visiem saviem apsolījumiem. Mūsu pieķeršanās Viņam var likties visai vāja, bet Kristus mūs mīl kā vecākais brālis, un tik ilgi, kamēr mēs uzturēsim savienību ar Viņu, neviens mūs nevar izraut no Viņa rokas.

Gadiem ejot un ticīgo skaitam pieaugot, Jānis savu brāļu labā strādāja ar vēl lielāku uzticību un nopietnību. Tie laiki draudzei bija briesmu pilni. Visur tika izplatīti sātaniski izdomājumi. Ar patiesības sagrozīšanu un meliem ļaunā aģenti centās pamodināt pretestību pret Kristus mācībām, kā rezultātā draudzi apdraudēja šķelšanās un maldi. Daži, kas atklāti atzina Kristu, sludināja, ka Viņa mīlestība tos atbrīvojusi no paklausības Dieva baušļiem, un – atkal pilnīgi pretēji – daudzi citi mācīja, ka nepieciešams piekopt visus jūdu rituālus un ceremonijas, jo pestīšanai pietiekot ar pilnīgu bauslības ievērošanu un Kristus asinis nemaz neesot vajadzīgas. Daži Kristu uzskatīja par labu cilvēku, bet noliedza Viņa dievību. Vēl citi, kas izlikās uzticīgi Dieva lietai, izrādījās krāpnieki, jo dzīvē noliedza gan Kristu, gan Evaņģēliju. Paši dzīvodami pārkāpumos, tie arī draudzi vadīja uz atkrišanu. Tādā veidā daudzi ļaudis nonāca skepticisma un maldu labirintos.

[554] Redzot šīs indīgās mācības iezogamies draudzē, Jānis jutās ļoti noskumis. Viņš saskatīja ticīgiem draudošās briesmas un šajā kritiskajā stāvoklī rīkojās ātri un izšķiroši. No Jāņa vēstulēm jūtama mīlestības gara elpa. Šķiet, it kā viņš būtu rakstījis ar mīlestībā mērktu spalvu. Bet, nonākot saskarē ar tiem, kas, pārkāpdami Dieva baušļus, tomēr apgalvoja, ka dzīvo bez grēka, viņš nevilcinājās šos cilvēkus brīdināt no briesmīgas pievilšanās.

Rakstot kādam palīgam Evaņģēlija darbā, kādai godātai sievietei ar plašu iespaidu, viņš sacīja: “Daudz maldinātāju ir izgājuši pasaulē, kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists. Lūkojieties uz sevi un nepazaudējiet to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.”

Tos, kas dzīvo, neievērojot Dieva baušļus, bet apgalvo, ka paliek Kristū, mums ir tiesības novērtēt tāpat, kā pret viņiem izturējās mīļotais māceklis. Pēdējās dienās pastāv tādi paši ļaunumi, kādi apdraudēja pirmās draudzes labklājību, un apustuļa Jāņa mācības šajā ziņā vajadzētu rūpīgi ievērot. “Kaut jūs mīlētu” – tas ir kliedziens, kas dzirdams visur, sevišķi no tiem, kas izliekas svēti. [555] Bet īsta mīlestība ir pārāk tīra, lai apklātu nenožēlotus grēkus. Mīlot dvēseles, par kurām mira Kristus, mums nav jāsamierinās ar ļaunumu. Mīlestības vārdā mums nav jāsavienojas ar dumpiniekiem. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis šajā laikā stāvētu par patiesību tikpat nepiekāpīgi, kā Jānis cīnījās pret dvēseli samaitājošajiem maldiem.

Apustulis māca, ka, parādot kristīgu laipnību, mums tajā pašā laikā ir tiesības skaidri un noteikti izturēties pret grēku un grēciniekiem, jo tas nerunā pretī patiesai mīlestībai. “Ikviens, kas grēku dara,” viņš raksta, “pārkāpj arī bauslību, jo grēks ir baušļu pārkāpšana.” “Un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai mūsu grēkus atņemtu; un Viņā nav grēka. Ikviens, kas Viņā paliek, tas negrēko. Ikviens, kas grēko, Viņu nav redzējis, nedz Viņu atzinis.”

Kā Kristus liecinieks Jānis neielaidās nekādos strīdos, nekādās nogurdinošās diskusijās. Viņš sludināja to, ko zināja, ko bija redzējis un dzirdējis. Apustulis ilgu laiku bija atradies ciešā savienībā ar Kristu, bija klausījies Kunga mācības un redzējis Viņa varenos brīnumdarbus. Tikai nedaudzi Kristus rakstura skaistumu spēja novērtēt tā kā Jānis. Viņam tumsība bija pagājusi, pār viņu bija atspīdējusi patiesā gaisma. Viņa liecības par Pestītāja dzīvi un nāvi bija skaidras un spēcīgas. Viņš runāja no sirds, kas plūda pāri mīlestībā pret Kristu, un nekāds spēks nespēja to apklusināt.

[556] “Kas no sākuma bija,” viņš paskaidroja, “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un ko mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu (..). Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”

Tā katrs īsts ticīgais ar saviem piedzīvojumiem var apstiprināt ”Dievu esam patiesīgu”. (Jāņa 3:33) Viņš var sniegt liecību par to, ko pats no Kristus spēka ir redzējis, dzirdējis un izjutis.