Apustuļu darbi

45. Vēstules no Romas

Vēstule kolosiešiem un filipiešiem

[469] Apustulim Pāvilam viņa kristīgās dzīves sākuma posmā bija piešķirtas sevišķas priekšrocības iepazīties ar Dieva nodomu attiecībā uz Jēzus sekotājiem. Viņš tika “aizrauts trešajās Debesīs (..), paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt”. Viņš pats apstiprināja, ka Kungs tam sniedzis daudz atklāsmju. Pāvila izpratne Evaņģēlija patiesības pamatprincipos bija tāda pati kā “dižapustuļiem”. (2. Kor. 12:2,4,1,11) Viņš skaidri un pilnīgi saprata “Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu”, un apzinājās, kāds “ir tās platums, garums, augstums un dziļums”. (Efez. 3:18,19)

Pāvils nevarēja stāstīt visu, ko viņš atklāsmē bija redzējis, jo starp klausītājiem bija daži, kas viņa vārdus būtu izlietojuši nepareizi. Bet tas, kas viņam tika atklāts, darīja to spējīgu darboties par vadītāju un gudru skolotāju, kā arī veidoja pamatu vēstīm, ko viņš vēlākos gados sūtīja draudzēm. [470] Atklāsmē gūtais iespaids viņu nekad neatstāja un deva tam iespēju pareizi pārstāvēt kristīgo raksturu. Gan ar vārdiem, gan vēstulēm viņš sniedza atziņas, kas no tā laika arvien ir audzinājušas un stiprinājušas Dieva draudzes. Mūsdienu ticīgajiem šīs vēstis skaidri atklāj draudzei draudošās briesmas un viltus mācības, ar kādām tai būs jāsastopas.

Apustulis vēlējās, lai tie, kuriem viņš rakstīja savas pamācību un brīdinājumu vēstules, vairs nebūtu “mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”, bet “sasniegtu vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu”, kļūstot pilnīgi līdzīgi Kristum. Jēzus sekotājus, kas atradās pagānu sabiedrībā, viņš aicināja “nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas ir no Dieva”, un pamudināja: “Raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” (Ef. 4:14,13,17,18; 5:15,16) Viņš ticīgos iedrošināja domāt par nākotni, par laiku, kad Kristus, kurš “ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā”, būs to sagatavojis “cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas”.(Ef. 5: 25,27)

Šīs vēstis, kas rakstītas ne cilvēka, bet Dieva spēkā, satur mācības, kuras visiem vajadzētu pētīt un kas, bieži atkārtotas, [471] sniegtu īpašas svētības. Tajās tiek atklāta praktiska dievbijība, izskaidroti pamatlikumi, pēc kuriem jādzīvo, un nepārprotami norādīts ceļš uz mūžību.

Vēstulē “svētajiem un ticīgajiem brāļiem Kristū, kas dzīvo Kolosā”, kuru viņš rakstīja no Romas, vēl būdams cietumnieks, Pāvils piemin savu prieku par viņu nesatricināmo pastāvību ticībā. Ziņas par to bija atnesis Epafra, kurš, kā apustulis rakstīja, “mums ir stāstījis par jūsu mīlestību Garā”, tā ka “arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem”.

Šajos vārdos Pāvils izteica savas ilgas par to, kādus viņš vēlas redzēt Kolosas ticīgos. Cik augsts ideāls te tiek izvirzīts Kristus sekotājiem! Šie vārdi atklāj ticības dzīves brīnišķīgās iespējas un skaidri rāda, ka Dieva bērniem paredzētajām svētībām vienkārši nav robežu. Pastāvīgi pieaugot izpratnē, tie kristīgajos piedzīvojumos var iet no spēka uz spēku, no virsotnes uz virsotni, līdz dabūs “savu tiesu pie svēto mantojuma gaismā”.

[472] Apustulis savu brāļu priekšā Kristu paaugstina kā Personu, kas Dieva uzdevumā ir radījusi visas lietas un veikusi to atpestīšanu. Viņš apliecina, ka tā roka, kas noteiktā kārtībā un nemitīgā kustībā vada planētas Visuma telpā, ir tā pati, kas viņu dēļ tika pienaglota pie krusta. “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur viņu un uz Viņu. (..) Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā.”

Dieva Dēls pazemojās, lai varētu pacelt kritušos. Tāpēc Viņš atstāja bezgrēcīgās pasaules augstībā – “deviņdesmit deviņas”, kas Viņu mīlēja, un nāca uz šo zemi, lai tiktu “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. (Jes. 53:5) Visās lietās Viņš kļuva līdzīgs saviem brāļiem. Viņš dabūja miesu, līdzīgu mūsu miesai, un zināja, ko nozīmē būt izsalkušam, izslāpušam un nogurušam. Viņš stiprinājās ar barību un atspirga miegā. Viņš bija svešinieks un viesis virs zemes, – pasaulē, bet ne no pasaules, kārdināts un pārbaudīts, tāpat kā tiek pārbaudīti un kārdināti vīrieši un sievietes šodien, tomēr dzīvoja bez grēka. Maigs, līdzjūtīgs un vienmēr uzmanīgs pret citiem, Viņš pārstāvēja Dieva raksturu. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, pilns žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14)

Pagānisma ieradumu un iespaidu apņemtiem, Kolosas [473] ticīgiem draudēja briesmas tikt novērstiem no Evaņģēlija vienkāršības, un Pāvils, viņus brīdinot, norādīja uz Kristu kā vienīgo drošo vadoni. “Es gribu, lai jūs zinātu, cik karsti es cīnos par jums un tiem, kas dzīvo Lāodikejā, kā arī visiem citiem, kas manu miesīgo vaigu nav redzējuši. Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.

To es saku, lai neviens jūs nemaldinātu skaistiem vārdiem. (..) Tad nu, Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.”

Kristus jau iepriekš bija teicis, ka celsies krāpnieki, kuru iespaidā “netaisnība ies vairumā” un “mīlestība daudzos izdzisīs”. (Mat. 24:12) Viņš brīdināja mācekļus, ka no šī ļaunuma draudzei draudēs vairāk briesmu nekā no ienaidnieku vajāšanām. Atkal un atkal arī Pāvils brīdināja ticīgos no viltus mācītājiem. [474] Pāri par visu citu tiem jāsargās no šīm briesmām, jo, uzņemot viltus mācītājus, tie atver durvis maldiem, ar kuriem ienaidnieks aptumšos garīgo uztveri un satricinās ticību tiem, kas Evaņģēlija atziņās vēl ir tikai iesācēji. Kristus bija paraugs, pie kura tiem vajadzēja pārbaudīt visas mācības. Kristus grēka dēļ piesists krustā, Kristus uzcēlies no mirušiem, Kristus uzkāpis augstībā – tā bija pestīšanas zinātne, kas tiem jāapgūst pašiem un jāmāca citiem.

Dieva Vārda brīdinājumi par briesmām, kas apņem kristīgo draudzi, tāpat attiecas uz mums šodien. Kā apustuļu dienās ļaudis mēģināja ar tradicionāliem uzskatiem un filozofiju iznīcināt ticību Rakstiem, tā šodien ar “augstākās kritikas”, evolūcijas, spiritisma, teozofijas un panteisma valdzinošajiem uzskatiem patiesības ienaidnieks cenšas vadīt dvēseles aizliegtās takās. Daudziem Bībele ir kā spuldze bez eļļas, jo tie savu prātu ievirzījuši spekulatīvas ticības kanālos, kas rada pārpratumus un sajukumu. “Augstākās kritikas” darbs analizējot, pieņemot un pārveidojot iznīcina ticību Bībelei kā dievišķai atklāsmei. Tas Dieva Vārdam laupa spēku pārvaldīt, pacelt un apgarot cilvēka dzīvi. Spiritisms ļoti daudzus ir iemācījis domāt, ka vēlēšanās ir visaugstākais likums, ka patvaļa ir brīvība un ka cilvēks ir atbildīgs vienīgi pats sev.

Kristus sekotājs sastapsies ar “vilinošiem vārdiem”, no kā apustulis brīdināja ticīgos Kolosā. Tas sadursies ar Rakstu spiritiskiem izskaidrojumiem, [475] bet viņam tie nav jāpieņem. Tā balsij jākļūst dzirdamai, skaidri apliecinot Bībeles mūžīgās patiesības. Cieši raugoties uz Kristu, tam neatlaidīgi jāiet uz priekšu pa nosprausto ceļu, atmetot visas domas, kas nesaskan ar Viņa mācību. Dieva patiesībai jābūt ikviena kristieša pārdomu un pētīšanas priekšmetam, uzskatot Bībeli par Dieva balsi, kas runā tieši uz viņu. Tā viņš iepazīsies ar dievišķo gudrību.

Kristū atklātā Dieva atzīšana ir zinātne, kas jāapgūst visiem izglābtajiem. Šai atzīšanai ir raksturu pārveidojošs spēks. Uzņemta dzīvē, tā dvēseli pārveido Kristus līdzībā. Tā ir zinātne, kuru apgūt Dievs aicina ikkatru savu bērnu un kurai blakus viss cits ir tukšums un niecība.

Katrā paaudzē un ikvienā zemē rakstura veidošanas patiesais pamats ir bijis viens un tas pats – Dieva Vārdā ietvertie pamatprincipi. Vienīgais drošais un paliekošais likums ir darīt to, ko saka Dievs. “Tā Kunga liecība ir patiesa”, un, “kas tā turēsies, pastāvēs mūžīgi”. (Ps. 19:8; 15:5) Dieva Vārds bija tas, ar ko apustuļi izgāja pretī sava laika viltus teorijām, sacīdami: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11)

Savas atgriešanās un kristību laikā ticīgie Kolosā bija solījušies atmest ieskatus un paradumus, kas līdz tam veidoja viņu dzīvi, un uzticīgi paklausīt Kristum. Vēstulē Pāvils viņiem to atgādināja un uzaicināja neaizmirst, ka, lai izpildītu solījumu, tiem pastāvīgi būs jānopūlas cīņā pret ļauno, kas centīsies pār tiem valdīt. [476] “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” Kristus spēkā daudzi vīrieši un sievietes ir salauzuši grēcīgo ieradumu važas. Viņi ir atteikušies no patmīlības. Zaimotāji kļuvuši godbijīgi, dzērāji – atturīgi un netiklie – šķīsti. Dvēseles, kas līdzinājās sātanam, ir pārveidotas Dieva līdzībā. Šī pārmaiņa ir brīnumu brīnums. Pārmaiņa, ko izraisa Vārds, ir viens no Vārda visdziļākajiem noslēpumiem. Mēs to nespējam izprast, mēs varam vienīgi ticēt, kā Rakstos teikts, ka tas nozīmē: “Kristus jūsos, godības cerība” (pēc Glika tulk.).

Kad Dieva Gars pārvalda prātu un sirdi, tad atgrieztās dvēseles dzīvē sāk skanēt jauna dziesma, jo tā savos piedzīvojumos redz piepildāmies Dieva apsolījumu piedot pārkāpumus un apklāt grēkus. Tā Kunga priekšā ir nožēlojusi dievišķo likumu pārkāpšanu un tic Kristum, kurš mira, lai cilvēks varētu dzīvot. Ticībā taisnotai, šai dvēselei ir “miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”. (Rom. 5:1)

Tomēr arī tad, kad kristietim jau ir šādi piedzīvojumi, viņš tomēr nedrīkst salikt rokas, apmierinādamies ar to, kas viņa labā darīts. [477] Tas, kurš nolēmis kļūt par garīgās valstības pilsoni, piedzīvos, ka, tumsas valsts varu atbalstīti, pret viņu sacelsies visi neatdzimušās dabas spēki un kaislības. Katru dienu tam būs jāatjauno sava svētīšanās un katru dienu jācīnās pret ļaunumu. Vecie ieradumi un mantotās sliktās tieksmes kāros pēc virskundzības, un tam vienmēr būs jāpaliek modram, lai Kristus spēkā uzvarētu.

“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem, kuru vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tajos dzīvojāt. Bet tagad visu atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. (..) Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite! Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!”

Vēstule kolosiešiem ir pilna ar augstvērtīgām pamācībām visiem tiem, kuri iesaistījušies Kristus darbā, ar padomiem, kas rāda mērķtiecības nepieciešamību un mērķa augstumu, kam jāatklājas to dzīvē, kas pareizi pārstāv savu Pestītāju. Atsakoties no visa, kas varētu kavēt doties uz priekšu pa augšupejas ceļu, kā arī no tā, kas varētu novērst kāda cita kājas no šaurās takas, ticīgais savā ikdienas dzīvē atklās žēlastību, [478] laipnību, pazemību, lēnprātību, iecietību un Kristus mīlestību.

Mums ļoti, ļoti vajadzīgs augstākas, skaidrākas un cēlākas dzīves spēks. Pārāk daudz mūsu domu pieder pasaulei un nevis Debesu valstībai.

Pūloties sasniegt Dieva paredzēto ideālu, ticīgais nekad nedrīkst zaudēt cerību. Kristus žēlastībā un spēkā visiem ir apsolīta tikumīga un garīga pilnība. Jēzus ir mūsu dzīvības un spēka avots. Viņš mūs ved pie sava Vārda un no dzīvības koka dāvina lapas grēcīgās dvēseles dziedināšanai. Kristus mūs vada pie Dieva troņa un liek mūsu mutē lūgšanu, ar kuru mēs nonākam ciešā savienībā ar Viņu pašu. Mūsu labā Viņš liek darboties visām varenajām Debesu struktūrām. Ikkatrā solī mēs sajūtam Viņa dzīvinošo spēku.

Dievs nenosprauž attīstības robežas tiem, kas vēlas tikt “piepildīti ar Viņa spēka atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā”. Lūdzot, uzturot modrību un pieaugot atziņā un izpratnē, tie var saņemt milzīgu spēku, “pēc Viņa godības varas”. Tādā veidā tie tiek sagatavoti strādāt citu labā. Pestītājs ir paredzējis, lai svētījušās un šķīstījušās cilvēcīgas būtnes kļūtu par Viņa palīgiem. Par šo lielo priekšrocību mēs varam pateikties Dievam, “kas mūs ir darījis derīgus līdz ar svētajiem mantību dabūt gaismā; kas mūs izrāvis no tumsas varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”.

Vēstuli filipiešiem, tāpat kā kolosiešiem, Pāvils rakstīja, atrodoties apcietinājumā Romā. [479] Filipu draudze bija sūtījusi Pāvilam dāvanas, ko atnesa Epafrodits, par kuru apustulis saka: “Mans brālis un darba un cīņu biedrs, jūsu sūtnis un palīgs manā trūkumā”. Uzturoties Romā, Epafrodits bija saslimis “uz miršanu”, “bet Dievs viņu ir žēlojis”, raksta Pāvils, “un ne vien viņu, bet arī mani, lai man nebūtu bēdas uz bēdām”. Dzirdēdami par Epafrodita slimību, ticīgie Filipos bija uztraukušies un norūpējušies, tāpēc viņš nolēma pie tiem atgriezties. “Viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdājies par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību,” turpina Pāvils, ”(..) bet es viņu steidzīgi sūtu, lai jūs, viņu ieraudzījuši, atkal priecātos un arī man būtu mazāk bēdu. Uzņemiet viņu iekš tā Kunga ar visu prieku un vērtējiet augsti tādus vīrus, jo Kristus darba dēļ viņš bijis tuvu nāvei, dzīvību ķīlā likdams, lai aizpildītu iztrūkumu jūsu kalpošanā manis labā.”

Ar Epafroditu Pāvils ticīgiem Filipos nosūtīja vēstuli, kurā tiem pateicās par viņam veltītajām dāvanām. Palīdzot Pāvilam viņa vajadzībās, Filipu draudze tiešām bija visdevīgākā. “Jūs, filipieši, jau arī zināt, ka Evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā kā vien jūs,” Pāvils rakstīja savā vēstulē. “To jūs uz Tesaloniku vienreiz un otrreiz sūtījāt manām vajadzībām. Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums pa labu. [480] Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu piepildīts, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri.”

“Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī – gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot Evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā. Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību. Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienmēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.”

Ieslodzījuma laikā Pāvilu uzturēja Dieva žēlastība, dodot viņam spēku līksmoties smagajā pārbaudījumā. Droši un paļāvīgi viņš saviem brāļiem Filipos rakstīja, ka šis apciemojums nācis Evaņģēlijam par labu. “Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmējis Evaņģēliju, ka manas važas ir kļuvušas Kristū zināmas visā virssardzē un arī visiem citiem, un ticības brāļu vairākums, kas [481] uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi sludina Dieva Vārdu.”

Šajā Pāvila piedzīvojumā ir mācība mums, jo tas atklāj Dieva darbības veidu. Kungs var panākt uzvaru arī tādos apstākļos, kad mums šķiet, ka visi plāni ir izjaukti un mēs esam cietuši sakāvi. Mums draud briesmas aizmirst Dievu, skatoties uz redzamām lietām, kad patiesībā ar ticības acīm vajadzētu uzlūkot neredzamās. Kad mūs skar kāda nelaime vai posts, mēs esam gatavi apvainot Kungu nevērībā un cietsirdībā. Kad Viņš atrod par vajadzīgu mūs šķirt no kāda darba, kurā mums ir panākumi, mēs noskumstam, aizmirstot, ka tieši tā Viņš var darboties mūsu labā. Mums jāmācās saprast, ka pārmācība ir daļa no Viņa lielā plāna un ka bēdās kristietis reizēm var vairāk darīt sava Meistara labā nekā tad, kad iespējams nodoties tiešam kalpošanas darbam.

Uzsvērdams kristīgas dzīves piemēru, Pāvils filipiešiem norādīja uz Kristu, kas, “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!

Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienmēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes [482] vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!”

Šie vārdi rakstīti, lai palīdzētu katrai cīņās iesaistītai dvēselei. Pāvils paaugstina pilnības paraugu un rāda, kā to var sasniegt. “Dzenieties pēc izglābšanās,” viņš saka, “jo Dievs ir tas, kas jūsos strādā.”

Pestīšanas iegūšana prasa sadarbību, partneru vienotu līdzdalību. Kungam ir jāsadarbojas ar grēkus nožēlojošo grēcinieku. Tas ir nepieciešami, lai raksturs veidotos pēc pareiziem pamatprincipiem. Cilvēkam pašam nopietni jāpūlas pārvarēt visu, kas kavē iegūt pilnību, tomēr panākumi ir atkarīgi vienīgi no Dieva. Ar cilvēka pūlēm vien nepietiek. Bez dievišķa spēka palīdzības tās vispār nekam neder. Dievs strādā, un cilvēkam jāstrādā. Tam jāpretojas kārdināšanām, bet spēks jāsaņem no Dieva. No vienas puses šajā pasākumā tiek iesaistīta bezgalīga gudrība, līdzcietība un spēks, no otras – vājums, grēcīgums un pilnīga bezpalīdzība.

Dievs vēlas, lai mēs paši būtu noteicēji pār sevi, bet bez mūsu piekrišanas un līdzdarbības Viņš nevar palīdzēt. Dievišķais Gars darbojas, izlietojot cilvēkam piešķirtos spēkus un spējas. Paši mēs nevaram savus nodomus, vēlmes un tieksmes saskaņot ar Dieva gribu; bet, ja ilgojamies, lai Kungs mūsos rada šādu gribu, tad Pestītājs to izdara mūsu labā, izpostot “prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu”, un savaldot visas domas, lai tās Kristum paklausa.(2. Kor. 10:5) [483]

Kas vēlas izveidot spēcīgu, vispusīgi attīstītu raksturu, kas grib kļūt par līdzsvarotu kristieti, tam vajag pilnībā nodoties Kristum, jo Pestītājs nepieņem daļēju kalpošanu. Tam ik dienas jāmācās, ko nozīmē tāda pakļaušanās. Viņam jāpētī Dieva Vārds, cenšoties to saprast un paklausīt tā priekšrakstiem. Tā viņš varēs sasniegt kristietim paredzēto pilnību. Tad dienu no dienas Dievs ar viņu sadarbosies, veidojot raksturu, lai tas varētu pastāvēt pēdējos pārbaudījumos. Un dienu no dienas ticīgais būs kā cēls piemērs cilvēku un eņģeļu priekšā, sniedzot liecību par to, ko Evaņģēlijs var darīt kritušo cilvēcīgo būtņu labā.

“Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”

Pāvils tiešām darīja daudz. No tā brīža, kad viņš kļuva uzticīgs Kristum, viņa dzīve bija nepārtraukta, nenogurstoša kalpošana. Viņš ceļoja no pilsētas uz pilsētu, no vienas zemes uz otru, stāstīdams par notikumiem pie krusta, mantojot Evaņģēlijam jaunus piekritējus un dibinot jaunas draudzes. Par šīm draudzēm viņš pastāvīgi rūpējās un rakstīja tām daudzas pamācošas vēstules. Reizēm viņš pievērsās arī savam arodam, lai nopelnītu dienišķo maizi. Bet visā ļoti darbīgajā dzīvē apustulis nekad neizlaida no acīm lielo mērķi – tiekties pēc sava augstā aicinājuma goda balvas. [484] Viņš pastāvīgi centās palikt uzticīgs Tam, kurš viņam parādījās pie Damaskas vārtiem. Nebija spēku, kas varētu viņu novirzīt no šī mērķa. Paaugstināt Golgātas krustu, – tas bija vadmotīvs, kas iedvesmoja viņa vārdus un rīcību.

Lielajam mērķim, kas arī grūtībās un smagos apstākļos lika Pāvilam vienmēr doties uz priekšu, vajadzētu iedvesmot ikvienu kristīgo strādnieku vēl pilnīgāk svētīties Dieva darbam. Lai novērstu uzmanību no Pestītāja, tiks piedāvātas vispievilcīgākās pasaules lietas, bet viņam jātiecas pretī mērķim, rādot pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, ka cerība redzēt Dieva vaigu atsver visas pūles un upurus, ko prasa šī mērķa sasniegšana.

Lai gan nonācis cietumā, Pāvils tomēr nekļuva mazdūšīgs. Viņa vēstulēs, kas draudzēm rakstītas no Romas, cauri vijas uzvaras melodija. “Priecājieties iekš tā Kunga vienumēr,” viņš rakstīja filipiešiem, “es vēlreiz teikšu, priecājieties! (..) “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!”

“Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (..) Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu!”

46. Brīvībā

[485] Kamēr vēl Pāvila darbs Romā tika svētīts, lai atgrieztu daudz dvēseļu un stiprinātu un iedrošinātu ticīgos, tikmēr savilkās mākoņi, kas apdraudēja nevien viņa paša drošību, bet arī draudzes labklājību. Ierodoties Romā, viņu nodeva ķeizariskās gvardes kapteiņa uzraudzībā, kas bija taisnīgs un godīgs vīrs un kura laipnās izturēšanās dēļ Pāvilam tika dota samērā liela brīvība turpināt Evaņģēlija darbu. Bet īsi pirms divgadīgā ieslodzījuma beigām šo vīru nomainīja ierēdnis, no kura apustulis nevarēja sagaidīt sevišķu labvēlību.

Jūdi savās pūlēs pret Pāvilu tagad bija kļuvuši daudz rosīgāki nekā agrāk, un viņi sev atrada veiklu palīgu kādā nekrietnā sievietē, ko Nerons bija apņēmis kā otro sievu un kura, būdama jūdu piekritēja, izlietoja visu savu iespaidu, lai sekmētu briesmīgos nodomus nodot nāvē Kristus cīnītāju.

[486] Pāvilam bija maz cerību, ka ķeizars, ko viņš bija piesaucis, varētu rīkoties taisnīgi. Nerons morālā ziņā bija zemiskāks, raksturā vieglprātīgāks un tajā pašā laikā uz zvērisku nežēlību daudz spējīgāks nekā jebkurš cits no iepriekšējiem imperatoriem. Valdības grožus vienkārši nebija iespējams uzticēt vēl despotiskākam cilvēkam. Tā valdīšanas pirmo gadu iezīmēja viņa jaunā pusbrāļa, troņa likumīgā mantinieka, noindēšana. No viena nekrietna nozieguma uz otru, Nerons gāja arvien tālāk, līdz noslepkavoja savu māti un pēc tam arī sievu. Nebija tik zvēriska darba, ko viņš nevarētu izdarīt, ne arī tik zemiskas rīcības, pie kuras tas apstātos. Katram godīgam cilvēkam viņš iedvesa vienīgi riebumu un nicinājumu.

Atsevišķas galmā valdošās netaisnības detaļas ir pārāk pazemojošas, pārāk šausmīgas, lai tās aprakstītu. Ķeizara nesavaldītais ļaunums radīja riebumu un pretīguma sajūtu pat daudzos no tiem, kas bija spiesti piedalīties viņa noziegumos. Tie dzīvoja pastāvīgās bailēs, domājot par to, kādus briesmu darbus viņš ierosinās nākamajā reizē. Tomēr pat tādi noziegumi, kādos bija vainojams Nerons, nesatricināja viņa padoto uzticību. Viņu atzina par visas civilizētās pasaules neierobežotu valdnieku. Pat vēl vairāk, viņu pagodināja un pielūdza kā dievu.

Raugoties no cilvēciskā viedokļa, Pāvila notiesāšana bija pilnīgi droša. Tomēr apustulis juta, ka tik ilgi, kamēr viņš būs uzticīgs Dievam, tam ne no kā nav jābaidās. Tas, kas pagātnē bija viņu aizstāvējis, arī uz priekšu to varēja pasargāt no jūdu ļaunuma un ķeizara varas.

Un Dievs sargāja savu kalpu. Pāvilu nopratinot, apsūdzību pret viņu neviens

Neuzturēja, un, pretēji tam, ko vispār varēja gaidīt, Nerons, ievērojot taisnību, [487] kas nemaz nesaskanēja ar viņa raksturu, cietumnieku atzina par nevainīgu. Pāvilu atsvabināja, un viņš atkal bija brīvs cilvēks.

Ja nopratināšana būtu vēl ilgāk novilcināta vai viņš kāda iemesla dēļ būtu aizturēts Romā līdz nākamajam gadam, tad, bez šaubām, būtu gājis bojā vajāšanās, kas tur izcēlās. Pāvila ieslodzījuma laikā jaunatgriezto kristiešu skaits bija tik ļoti vairojies, ka pievērsa uzmanību un pamodināja valdošo aprindu naidu. Imperatoru sevišķi sadusmoja viņa paša galma ļaužu pāriešana kristīgā ticībā, tāpēc tas drīz vien atrada ieganstu, lai kristiešus padarītu par savas nežēlības upuriem.

Šajā laikā Romā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kurā izdega gandrīz puse pilsētas. Runāja, ka Nerons pats bija licis to aizdedzināt, bet, lai novērstu aizdomas, viņš izlikās ļoti augstsirdīgs, palīdzot bez pajumtes palikušajiem un trūkumā nonākušajiem ļaudīm. Neskatoties uz to, viņu tomēr uzskatīja par vainīgu. Tauta bija uzbudināta un saniknota, un, lai sevi attaisnotu un arī atbrīvotu pilsētu no iedzīvotāju šķiras, kuru tas ienīda un no kuras baidījās, Nerons apsūdzību novirzīja uz kristiešiem. Šī viltība izdevās, un tūkstoši Kristus sekotāju – vīrieši, sievietes un bērni – tika nežēlīgi nogalināti.

No šīm briesmīgajām vajāšanām Pāvils tika pasargāts, jo drīz pēc atbrīvošanas viņš Romu bija atstājis. Atlikušo brīvības laiku tas čakli izmantoja darbam draudzēs. [488] Viņš centās radīt ciešākas un izturīgākas attiecības starp Grieķijas un Austrumu draudzēm un nostiprināt kristiešus pret nepareizām mācībām, kas iezagās, samaitājot ticību.

Pārciestie pārbaudījumi, satraukums un rūpes bija izsmēlušas Pāvila fizisko enerģiju. Apustuli bija pārņēmis vecuma nespēks. Viņš juta, ka tagad veic savu pēdējo darbu, un, jo mazāk tam atlika laika, jo dedzīgākas kļuva viņa pūles. Šķita, ka viņa dedzībai nav robežu. Apņēmīgs savos nodomos, ātrs rīcībā un stiprs ticībā, viņš ceļoja no draudzes uz draudzi, pārstaigājot daudzas zemes, cenšoties ar visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem stiprināt ticīgo rokas, lai tie varētu uzticīgi strādāt, mantojot dvēseles Jēzum, un lai pārbaudījumu laikā, kurš jau iesākās, tie paliktu nesatricināmi Evaņģēlijā, uzticīgi liecinot par Kristu.

47. Pēdējais arests

[489] Pāvila darbs draudzēs pēc viņa attaisnošanas Romā nevarēja palikt ienaidnieku neievērots. Kopš vajāšanu sākšanās Nerona valdīšanas laikā kristiešus visur uzskatīja par aizliegtu sektu. Pēc kāda laika neticīgie jūdi iedomājās, ka Pāvilu varētu apsūdzēt par Romas dedzināšanas iedvesmotāju. Neviens no tiem ne mirkli nepieļāva domu, ka viņš būtu vainīgs, bet tie labi zināja, ka šāds apvainojums, pastāvot kaut vismazākajai ticamības iespējai, apustuļa likteni noteikti apzīmogos. Pateicoties viņu pūlēm, Pāvilu atkal apcietināja un steigšus nogādāja uz pēdējo ieslodzījuma vietu.

Otrajā jūras ceļojumā uz Romu Pāvilu pavadīja daži no viņa agrākajiem biedriem; arī citi sirsnīgi vēlējās dalīties apustuļa liktenī, bet viņš neļāva tiem tādā veidā riskēt ar savu dzīvību. Tagad viņam bija daudz nelabvēlīgākas izredzes kā iepriekšējā aresta laikā. Nerona ierosinātās vajāšanas bija stipri samazinājušas kristiešu skaitu Romā. Ticības dēļ tūkstoši bija miruši mocekļu nāvē, daudzi bija atstājuši pilsētu, un palikušie jutās visai nospiesti un iebiedēti.

[490] Ierodoties Romā, Pāvilu ievietoja drūmā apakšzemes cietumā, kur viņš palika līdz savas dzīves pēdējām dienām. Apvainots viszemiskākajā un šausmīgākajā pret pilsētu un tautu vērstā nozieguma iedvesmošanā, viņš sastapās ar vispārēju nicināšanu un naidu.

Nedaudzie draugi, kas kopīgi ar viņu bija nesuši darba nastas, tagad sāka to atstāt, daži vienkārši dezertējot, bet citi ar īpašiem uzdevumiem dodoties pie dažādām draudzēm. Pirmie, kas aizgāja, bija Figels un Ermogens. Pēc tam, sabiezējušo grūtību un briesmu mākoņu iebiedēts, vajāto apustuli atstāja Dēma. Krescentu Pāvils bija aizsūtījis uz Galatijas draudzēm, Titu uz Dalmatiju un Tihiku uz Efezu. Rakstot Timotejam par šī laika piedzīvojumiem, viņš sacīja: “Lūka vien ir pie manis.” (2. Tim. 4:11) Nekad apustulim brāļu pakalpojumi nebija tik vajadzīgi kā tagad, kad, gadu nastas, rūpju un smagā darba novājināts, tas atradās ieslodzīts mitrajās, tumšajās Romas cietuma velvēs. Mīļotā mācekļa un uzticīgā drauga Lūkas kalpošana Pāvilu ļoti iepriecināja un deva tam iespēju sazināties ar brāļiem un pasauli ārpusē.

Šajā grūtajā laikā Pāvila sirdi iedrošināja Onēsifora biežie apmeklējumi. Šis līdzjūtīgais efezietis darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai atvieglotu apustuļa ieslodzījuma smagumu. Viņa mīļotais skolotājs patiesības dēļ tagad bija saistīts, kamēr viņš pats staigāja brīvībā, tāpēc tas netaupīja nekādas pūles, lai Pāvila likteni darītu pēc iespējas ciešamāku.

[491] Savā pēdējā vēstulē apustulis par šo uzticīgo mācekli saka: “Lai tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam; jo viņš daudzkārt atspirdzinājis mani un nav kaunējies manu važu, bet, nonācis Romā, rūpīgi mani meklēja un atrada. Lai Kungs dod viņam atrast apžēlošanu pie Kunga viņā dienā.” (2. Tim. 1:16-18)

Ilgas pēc mīlestības un līdzjūtības sirdī ir ielicis pats Dievs. Briesmīgajās cīņas stundās Ģetzemanē Kristus ilgojās pēc savu mācekļu atbalsta. Un Pāvils, lai gan šķietami vienaldzīgs pret grūtībām un ciešanām, tomēr tiecās pēc līdzjūtības un draudzības. Onēsifora apmeklējumi vientulības laikā, apliecinot viņa uzticību, sniedza prieku un drosmi tam, kurš savu dzīvi bija pavadījis kalpošanā citiem.

48. Pāvils Nerona priekšā

[492] Aicinājums ierasties pie imperatora Nerona uz lietas izskatīšanu tiesā saistījās ar tuvas un drošas nāves iespēju. Pret viņu vērstās apsūdzības nopietnais raksturs un pret kristiešiem valdošais naids pieļāva pavisam maz cerību uz labvēlīgu iznākumu.

Grieķiem un romiešiem bija parasts atļaut apsūdzētajai personai izmantot aizstāvi, kas tiesas priekšā runātu un lūgtu tās labā. Ar spēcīgiem pierādījumiem un iespaidīgu daiļrunību vai ar lielu lūgšanos un asarām šāds advokāts bieži nodrošināja spriedumu par labu apsūdzētajam, vai arī, ja tas neizdevās, spriedums vismaz tika mīkstināts. Bet, kad Pāvilu aicināja Nerona priekšā, neviens cilvēks neuzdrošinājās uzņemties padomdevēja vai aizstāvja lomu; nebija pat neviena drauga, kas būtu uzglabājis pret viņu vērsto apsūdzību vai pierādījumus, uz kādiem viņš pamatojās, pats sevi aizstāvot. Starp kristiešiem Romā nebija neviena, kas iznāktu uz priekšu, lai šinī grūtajā stundā nostātos viņam blakus.

[493] Vienīgo ticamo ziņojumu par šo notikumu ir devis pats Pāvils otrajā vēstulē Timotejam: “Man pirmoreiz aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina. Bet tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visi pagāni to dzirdētu. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles.” (2. Tim. 4:16,17)

Pāvils Nerona priekšā – cik pārsteidzošs kontrasts! Augstprātīgais valdnieks, kura priekšā Dieva vīram vajadzēja atbildēt par savu ticību, bija sasniedzis laicīgas varas, autoritātes un bagātības augstumus, kā arī viszemāko noziegumu un netaisnības dziļumus. Spēkā un lielumā viņš šķita nesalīdzināms. Nebija neviena, kas apšaubītu viņa autoritāti, neviena, kas pretotos tā gribai. Ķēniņi nolika kroņus pie viņa kājām. Varenas armijas soļoja pēc viņa pavēles, un viņa kara flotes karogi vēstīja par uzvarām. Imperatora statujas uzcēla tiesas zālēs, un senatoru pavēles un tiesnešu lēmumi bija tikai viņa gribas atbalss. Miljoni zemojās, paklausot tā rīkojumiem. Nerona vārds lika drebēt visai pasaulei. Iemantot viņa nepatiku nozīmēja zaudēt īpašumus, brīvību un dzīvību. Viņa dusmas bija bīstamākas par nāvi.

Bez naudas, bez draugiem un aizstāvja gados vecais cietumnieks stāvēja Nerona priekšā, kura vaigā bija lasāmas tā trakojošās un apkaunojošās kaislības; bet apsūdzētā seja stāstīja par sirds mieru ar Dievu. [494] Pāvils labi pazina trūkumu, pašaizliedzību un ciešanas. Neskatoties uz pastāvīgajiem apmelojumiem, pārmetumiem un rupjajiem apvainojumiem, ar ko ienaidnieki bija centušies to iebiedēt, viņš bezbailīgi bija turējis augstu paceltu krusta karogu. Līdzīgi savam Meistaram, viņš bija ceļinieks bez mājām, un, līdzīgi Kungam, apustulis bija dzīvojis, lai nestu svētību cilvēcei. Kā gan Nerons, untumainais, kaislīgais un patvaļīgais tirāns, varēja saprast vai cienīt šī Dieva bērna raksturu un motīvus?

Milzīgajā zālē drūzmējās ziņkārīgi, nemierīgi ļaudis, kas pastāvīgi pārvietojās un spiedās uz priekšu, lai redzētu un dzirdētu visu notiekošo. Tur bija kā augsti, tā zemi, bagāti un nabagi, izglītoti un neizglītoti, lepni un pieticīgi – visi vienādi nabagi patiesajā dzīvības un pestīšanas ceļa izpratnē.

Jūdi ieradās ar vecām apsūdzībām, ka Pāvils ir musinātājs un atkritējs, un kopā ar romiešiem apvainoja viņu par pilsētas dedzināšanas iedvesmotāju. Atskanot šiem apvainojumiem, Pāvils palika nesatricināmi mierīgs. Pārsteigti uz viņu raudzījās kā ļaudis, tā tiesneši. Tie bija piedalījušies daudzās tiesas sēdēs un novērojuši daudzus noziedzniekus, bet nekad nebija redzējuši cilvēku ar tādu svētu mieru sejā kā šim cietumniekam. Tiesnešu vērīgās acis, pieradušas lasīt apsūdzēto sejas izteiksmi, velti centās Pāvila vaigā saskatīt kādu vainas pierādījumu. Kad viņam atļāva sevi aizstāvēt, visi klausījās ar lielu interesi.

Vēlreiz Pāvilam rodas izdevība izbrīna pārņemtā pūļa [495] priekšā paaugstināt krusta karogu. Uzlūkojot sanākušos ļaudis – jūdus, grieķus un romiešus, kā arī svešiniekus no daudzām zemēm, – apustuļa dvēseli satrauc neizsakāmas ilgas, kaut tie tiktu izglābti. Viņš aizmirst savu pašreizējo stāvokli, briesmas un draudošo likteni, kas jau šķiet tik tuvu. Viņš redz vienīgi Jēzu, Vidutāju, kurš Dieva priekšā aizlūdz par grēcīgo cilvēku cilti. Ar daiļrunību un spēku, kas pārsniedz cilvēcisko, Pāvils pasludina Evaņģēlija patiesības. Viņš saviem klausītājiem norāda uz kritušās cilvēces labā pienesto upuri un skaidro, cik bezgalīgas vērtības ir atdotas par cilvēka atpestīšanu. Ir gādāts, lai tam būtu daļa pie Dieva troņa. Vēstneši eņģeļi savieno zemi ar Debesīm, un visi cilvēku darbi, labi vai ļauni, ir atklāti Bezgalīgās Taisnības acīm.

Tā aizbildinās patiesības aizstāvis. Viens ticīgais starp neticīgajiem, uzticīgais starp neuzticīgajiem, viņš stāv kā Dieva pārstāvis, un viņa balss ir kā balss no Debesīm. Ne vārdos, ne skatienā nav ne baiļu, ne skumju, ne izmisuma. Drošs savā nevainības apziņā, ietērpts patiesības bruņās, viņš ir priecīgs, ka var būt Dieva bērns. Viņa balss izskan kā uzvaras sauciens pāri kaujas troksnim. Apustulis paziņo, ka lieta, kurai tas veltījis savu dzīvi, ir vienīgā, kas nekad nevar pievilt. Kaut arī viņš pats ietu bojā, Evaņģēlijs tomēr pastāvēs. Dievs dzīvo, un Viņa patiesība uzvarēs.

Daudzi, kas tajā dienā raudzījās uz viņu, “redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam”. (Ap. d. 6:15)

Sabiedrība, kuras priekšā viņš stāvēja, nekad agrāk nebija dzirdējusi tādus vārdus, [496] kas skāra pat visnocietinātākās sirds stīgas. Patiesība, skaidra un pārliecinoša, uzvarēja maldus. Gaisma iespīdēja daudzu klātesošo prātā, kas vēlāk priecīgi sekoja tās stariem. Šajā dienā izteiktajām atziņām bija lemts aizkustināt tautas un dzīvot cauri laikmetiem, iespaidojot cilvēku sirdis vēl tad, kad lūpas, kas tās izteica, jau bija apklusušas mocekļa nāvē.

Nekad agrāk Nerons nebija dzirdējis patiesību tā, kā viņš to dzirdēja šajā brīdī. Nekad agrāk viņa dzīves milzīgais noziegums tam nebija atklāts tik spilgti. Debesu gaisma iespiedās ķeizara grēkiem aptraipītās dvēseles dziļumos, un tas šausmās nodrebēja, domājot par tiesu, kuras priekšā viņš, pasaules valdnieks, tiks apsūdzēts, lai par saviem darbiem saņemtu taisnīgu atmaksu. Viņš baidījās no apustuļa Dieva un neuzdrošinājās izteikt spriedumu Pāvilam, pret kuru nevienu apsūdzību nevarēja pierādīt. Godbijības jūtas uz laiku savaldīja viņa asinskāro garu.

Noziedzīgajam un sirdī nocietinātajam Neronam uz mirkli tika atvērtas Debesis, un tur valdošais miers un skaidrība šķita visai iekārojamas lietas. Šajā brīdī žēlastības aicinājums aizsniedza arī viņu, bet domas par piedošanu to skāra tikai uz mirkli. Tad tika dota pavēle aizvest Pāvilu atpakaļ uz pazemes cietumu, un, durvīm aizveroties aiz Dieva vēstneša, uz visiem laikiem aizvērās arī grēku nožēlas un atgriešanās durvis Romas imperatoram. Neviens Debesu gaismas stars vairs nekad neiespiedās to apņemošajā tumsā. Drīz viņam vajadzēja piedzīvot Dieva atmaksas sodības.

[497] Neilgi pēc tam Nerons devās nekrietnajā ekspedīcijā uz Grieķiju, kuras laikā ar savu nicināmo un pazemojošo vieglprātību apkaunoja gan sevi, gan savu valsti. Ar lielu pompu atgriezies Romā, viņš sapulcināja galma ļaudis un nodevās riebīgai negausībai un izvirtībai. Šo dzīru laikā ielās atskanēja satraukta pūļa balsis. Sūtnis, kura uzdevums bija noskaidrot apstākļus, atgriezās ar drausmīgām ziņām, ka Galba ar armiju steidzīgi dodas uz Romu, pilsētā jau sākusies sacelšanās, un ielas pilda saniknots pūlis, kurš, draudot ar nāvi imperatoram un visiem viņa atbalstītājiem, strauji tuvojas pilij.

Šajā briesmu brīdī Neronam nebija, tā kā uzticīgajam Pāvilam, spēcīga un līdzjūtīga Dieva, uz ko paļauties. Baidīdamies no ciešanām un iespējamās pūļa vardarbības, nožēlojamais patvaldnieks gribēja izbeigt savu dzīvi pašnāvībā, bet izšķirošajā brīdī tam pietrūka drosmes. Pilnīgā nevarībā viņš apkaunojoši bēga no pilsētas un dažu jūdžu attālumā meklēja patvērumu kādā muižā, bet bez sekmēm. Viņa paslēptuvi drīz vien atklāja, un, vajātāju jātniekiem tuvojoties, viņš, pieaicinājis vergu, ar tā palīdzību sevi nāvīgi ievainoja. Tā gāja bojā patvaldnieks Nerons, sasniedzis tikai trīsdesmit divu gadu vecumu.

49. Pāvila pēdējā vēstule

[498] No ķeizara tiesas zāles Pāvils atgriezās savā kamerā, apzinoties, ka viņš ieguvis tikai īsu atelpas brīdi. Apustulis saprata, ka ienaidnieki nepaliks mierā, kamēr nebūs panākuši viņa notiesāšanu uz nāvi. Bet viņš arī zināja, ka uz laiku ir uzvarējusi patiesība. Iespēja pasludināt krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju lielajam ļaužu pulkam, kas viņu klausījās, jau pati par sevi bija uzvara. Šajā dienā bija sācies darbs, kuram vajadzēja augt un nostiprināties un ko Nerons un visi citi Kristus ienaidnieki velti centīsies kavēt un iznīcināt.

Dienu pēc dienas sēdot drūmajā kamerā un apzinoties, ka pietiek ar vienu vārdu vai mājienu no Nerona puses, lai viņa dzīvība tiktu upurēta, Pāvils domāja par Timoteju un nolēma to aicināt pie sevis. Timotejam bija uzticēts rūpēties par Efezas draudzi, un tādēļ Pāvils bija viņu tur atstājis, kad pats devās savā pēdējā ceļojumā uz Romu. Pāvilu un Timoteju saistīja neparasti dziļas un spēcīgas jūtas. [499] Kopš savas atgriešanās Timotejs bija dalījies Pāvila darbā un ciešanās, un draudzība viņu starpā bija izaugusi arvien spēcīgāka, ciešāka un svētāka, līdz vecajam, rūpēs nogurušajam apustulim Timotejs tagad bija kļuvis kā dēls mīlētam un godātam tēvam. Nav brīnums, ka, būdams vientuļš un atstāts, Pāvils ilgojās viņu redzēt.

Arī vislabvēlīgākajos apstākļos Timotejs no Mazāzijas varēja nonākt Romā tikai pēc vairākiem mēnešiem. Pāvils saprata, ka viņa dzīve ir pavisam nedroša, un baidījās, ka Timotejs varētu ierasties par vēlu. Apustulis jaunajam cilvēkam, kuram bija uzticēta tik liela atbildība, vēlējās izteikt svarīgus padomus un pamācības, tāpēc, pamudinādams to nākt bez kavēšanās, tomēr lika uzrakstīt savu pirmsnāves liecību, kuru personīgi pateikt varbūt vairs nepaspēs. Mīlestībā rūpējoties par savu dēlu evaņģēliskajā pārliecībā, kā arī par viņam uzticēto draudzi, Pāvils centās Timotejam uzsvērt, cik svarīga šajā svētajā lietā ir vienkārša uzticība.

Vēstuli Pāvils iesāka ar sveicienu: “Timotejam, savam mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu.”

Tālāk apustulis Timoteju pamudināja palikt ticībā nesatricināmam. “Es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu, nedz kaunies manis, viņa gūstekņa, bet uzņemies Dieva spēkā ciešanas līdz ar mani Evaņģēlija labā.” [500] Pāvils lūdza Timoteju atcerēties, ka viņš “ar svētu aicinājumu” ir nozīmēts pasludināt Tā spēku, kas “ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar Evaņģēliju”, piebilzdams: “Tālab es esmu iecelts par vēstnesi, apustuli un mācītāju. Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai”.

Ilgajā kalpošanas laikā Pāvils nekad nesvārstījās uzticībā savam Pestītājam. Lai kur viņš arī neatrastos – drūmo farizeju vai Romas varas vīru priekšā, saniknotā pūļa varā Listrā vai starp rūdītajiem noziedzniekiem Maķedonijas pazemes cietumā, runājot uz bojāejošā kuģa panikas pārņemtajiem jūrniekiem vai viens pats ierodoties Nerona tiesā, lai aizbildinātu savu dzīvību, – viņš nekad nebija kaunējies no tās lietas, kuru aizstāvēja. Viņa kristīgās dzīves vienīgais lielais mērķis bija kalpot Tam, kura Vārdu tas kādreiz bija nicinājis, un no šī mērķa viņu nespēja novērst nekāda pretestība vai vajāšanas. To pastāvīgi uzturēja un stiprināja viņa cīņās rūdītā un, upurus pienesot, šķīstītā ticība.

“Tad nu tu, mans bērns, topi spēcīgs žēlastībā, kas Kristū Jēzū, un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus. Ciet līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis.” [501]

Īsts Dieva kalps neizvairīsies no grūtībām un atbildības. No Avota, kas nekad nepieviļ to, kas patiesi meklē dievišķu palīdzību, tas smeļ sev spēku stāties pretī kārdināšanām un uzvarēt, kā arī veikt viņam Kunga paredzētos pienākumus. Saņemtā žēlastība palielina spējas tuvāk iepazīties ar Dievu un Viņa Dēlu. Viņa dvēsele kūsā ilgās kalpot tā, lai kalpošana būtu Kungam patīkama. Un, ejot uz priekšu pa kristīgo taku, tas kļūst “spēcīgs žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū”. Šī žēlastība viņu dara spējīgu būt uzticīgam lieciniekam visā, ko tas ir dzirdējis. Viņš nenicina, ne arī atstāj neievērotas no Dieva saņemtās atziņas, bet sniedz tās tālāk uzticīgiem cilvēkiem, kas savukārt atkal māca citus.

Šajā pēdējā vēstulē Timotejam Pāvils jaunajam darbiniekam norādīja uz augsto ideālu, pievēršot uzmanību patiesa Kristus kalpa pienākumiem. “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu,” rakstīja apustulis. “Bēdz no jaunekļa kārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc to Kungu ar skaidru sirdi. Bet aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās rada karus; bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus – varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas.”

[502] Apustulis Timoteju brīdināja no viltus mācītājiem, kas centīsies iekļūt draudzē. “Bet zini to,” viņš paskaidroja, “ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantkārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies.”

Šie “ļaunie cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā,” viņš turpināja, “maldinādami un maldīdamies. Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” Kungs ir sagādājis bagātīgu līdzekļu krājumu, lai ikviens varētu sekmīgi stāties pretī pasaulē pastāvošajam ļaunumam. Bībele ir kā ieroču noliktava, kur mēs varam apbruņoties cīņai. Mūsu gurniem jātiek apjoztiem ar patiesību, un taisnībai jākļūst par krūšu bruņām. Mums jāņem rokās ticības vairogs, un galvā jāuzliek pestīšanas bruņu cepure, bet ar gara zobenu, kas ir Dieva Vārds, mums jāizlauž ceļš cauri grēka aizsprostiem un žogiem.

[503] Pāvils zināja, ka draudzi sagaida lielu briesmu laiks. Viņš saprata, ka tiem, kuru aizgādībā atstātas vietējās draudzes, jāveic uzticīgs un nopietns darbs, tāpēc viņš Timotejam rakstīja: “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.”

Šis svinīgais ieteikums tādam uzticīgam un centīgam cilvēkam, kāds bija Timotejs, ir spēcīga liecība par Evaņģēlija kalpa darba lielo nozīmi un atbildību. Uzaicinājis Timoteju ņemt vērā Dieva tiesu, Pāvils viņam pavēl sludināt Vārdu, ne pēc cilvēku izteicieniem vai ieradumiem, bet esot gatavam apliecināt Kungu, kad vien rodas izdevība – lielas sapulces priekšā vai nelielās grupās, ceļā un pie mājas pavarda, draugiem un ienaidniekiem, kā drošībā, tā arī grūtībās un briesmās, tiekot nicinātam un pat ciešot zaudējumus.

Baidīdamies, ka Timoteja maigais un padevīgais raksturs to var ierosināt izvairīties no svarīgas savu pienākumu daļas, Pāvils viņu pamudināja būt uzticīgam grēku norāšanā un pat asi vērsties pret tiem, kas nodarījuši lielu ļaunumu. Tomēr to bija nepieciešams veikt “visā pacietībā un visos mācības veidos”. Viņam jādarbojas Kristus lēnprātībā un mīlestībā, savus rājienus izskaidrojot un apstiprinot ar Dieva Vārdu.

Ienīdēt un norāt grēku un tajā pašā laikā palikt līdzjūtīgam un maigam pret grēcinieku ir visai grūts uzdevums. Jo nopietnākas būs mūsu pašu pūles kļūt svētiem sirdī un dzīvē, jo skaidrāka kļūs izpratne par grēku un jo noraidošāk mēs izturēsimies pret katru novirzīšanos no taisnības. Mums jāsargās, lai pret vainīgo neizturētos nevajadzīgi asi, bet jābūt arī uzmanīgiem, lai neatstātu neievērotu grēka ārkārtīgo grēcīgumu. [504] Pret maldos esošo tiešām jāparāda Kristum līdzīga pacietība un mīlestība, bet, uz otru pusi, draud briesmas pret citu kļūdām kļūt tik iecietīgam, ka grēcinieks rājienu sāks uzskatīt par nepelnītu un to atraidīs kā nevajadzīgu un netaisnu.

Evaņģēlija kalpi dažreiz izdara lielu ļaunumu, pieļaudami, ka viņu lēnprātība pret maldos esošo pārvēršas iecietībā pret grēkiem un pat zināmā līdzdalībā. Tā viņi sāk atvainot un slēpt to, ko Dievs nosoda, un pēc kāda laika kļūst tik akli, ka slavē cilvēkus, ko Dievs pavēl norāt. Tas, kurš savu garīgo izpratni ir notrulinājis, neprātīgi saudzējot grēciniekus, kurus Kungs notiesā, drīz vien izdarīs vēl lielāku ļaunumu, bargi un asi izturoties pret tiem, kurus Kungs atzīst par labiem.

Lepojoties ar cilvēcisku gudrību, nicinot Svētā Gara iespaidu un izjūtot nepatiku pret Dieva Vārda patiesībām, daudzi, kas saucas par kristiešiem un domā, ka ir pilnvaroti mācīt citus, tiks novērsti no Dieva prasībām. Pāvils Timoteju brīdināja: “Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”

Apustulis te nerunā par tādiem, kas sevi atklāti apliecina par neticīgiem, bet par tiem, kas, saukdamies par kristiešiem, ļaujas vadīties no tieksmēm un tā paši kļūst sev par vergiem. [505] Tie labprātīgi klausās tikai tās mācības, kas nenorāj viņu grēkus un nenosoda mīlestību uz izpriecām. Kristus uzticīgo kalpu vienkāršie, skaidrie vārdi tos kaitina un aizvaino, tāpēc viņi dod priekšroku mācītājiem, kas tos slavē un tiem glaimo. Un starp sludinātājiem atrodas tādi, kas Dieva Vārda vietā māca cilvēku domas. Neuzticīgi savam uzdevumam, tie noved no ceļa ļaudis, kas no viņiem gaida garīgu vadību.

Svētās bauslības priekšrakstos Dievs ir ietvēris pilnīgus sadzīves likumus; un Viņš ir paziņojis, ka līdz pat laiku galam šie likumi uzturēs savas prasības pret cilvēcīgajām būtnēm, nemainoties pat vismazākajā sīkumā. Kristus nāca, lai bauslību paaugstinātu un padarītu godājamu. Viņš rādīja, ka tā ir dibināta uz mīlestības plašā pamata pret Dievu un cilvēku un ka paklausība bauslības priekšrakstiem jāņem vērā visos mūsu pienākumos. Kristus pats ar savu dzīvi atstāja piemēru, kā jāizturas pret Dieva likumiem. Kalna svētrunā Pestītājs rādīja, ka baušļu prasības attiecas ne tikai uz ārējo rīcību, bet sniedzas daudz dziļāk un pārbauda domas un sirds nolūkus.

Ja baušļiem paklausa, tie cilvēkam liek “atsacīties no bezdievības un pasaulīgām iekārēm”, lai dzīvotu šajā pasaulē “prātīgi, taisni un dievbijīgi”. (Tit. 2:12) Bet visas taisnības ienaidnieks ir pasauli sagūstījis un novedis cilvēkus pie nepaklausības Dieva likumiem. Kā jau Pāvils paredzēja, ļoti daudzi ir nogriezušies no skaidrajām, noteiktajām Dieva Vārda atziņām un izvēlējušies mācītājus, kas tiem pasniedz pasakas, pēc vajadzības. Daudzi sludinātāji un draudžu locekļi Dieva bauslību sabradā zem savām kājām. Tā tiek apvainots pasaules Radītājs, un sātans uzvaroši smejas par sava viltus panākumiem.

[506] Līdz ar Dieva bauslības noniecināšanu palielinās riebums pret reliģiju, pieaug lepnums, izpriecu kāre, nepaklausība vecākiem un savu iegribu apmierināšana, bet domājoši cilvēki visur norūpējušies jautā: Ko varētu darīt, lai novērstu šo satraucošo ļaunumu? Atbilde ir atrodama Pāvila norādījumā Timotejam: “Pasludini Vārdu!” Bībele uzrāda vienīgos drošos dzīves pamatprincipus. Tā ir kā Dieva gribas noraksts, dievišķās gudrības atklāsme. Tā cilvēka izpratnei apgaismo lielās dzīves problēmas; un visiem, kas ievēro šos priekšrakstus, tie būs kā nemaldīgs vadonis, kas viņus pasargās no sava mūža dienu izniekošanas veltīgās pūlēs.

Dievs ir darījis zināmu savu gribu, un no cilvēka puses ir neprāts apšaubīt to, kas nācis no Viņa lūpām. Pēc tam, kad ir runājusi Bezgalīgā Gudrība, vairs nevar būt šaubīgu jautājumu, kas cilvēkam jāizlemj, vai dažādu iespēju, kur tam jāizšķiras. Viss, kas no viņa tiek prasīts, ir atklāta, godīga saskaņošanās ar izteikto Dieva gribu. Paklausība ir augstākais priekšnoteikums gan saprātam, gan sirdsapziņai.

Pāvils turpināja pamācīt: “Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” Apustulis tuvojās savu dzīves gaitu noslēgumam un tāpēc vēlējās, lai Timotejs ieņemtu viņa vietu, pasargājot draudzi no izdomājumiem un maldiem, ar ko ienaidnieks visdažādākos veidos centīsies vadīt projām no Evaņģēlija vienkāršības. Viņš to brīdināja no laicīgām saistībām, kas kavētu pilnībā nodoties Dieva darbam; aicināja priecīgi paciest pretestību, pārmetumus un vajāšanas, ko izsauks viņa uzticība, un pilnīgi veikt kalpošanas darbu, izmantojot katru līdzekli, kas vien iespējams, [507] lai darītu labu tiem, par kuriem miris Kristus.

Pāvila dzīve bija paša mācīto patiesību spilgts piemērs, un šeit slēpās viņa spēks. Apustuļa sirdi pildīja dziļa un paliekoša savas atbildības sajūta, un viņš strādāja ciešā savienībā ar To, kurš ir taisnības, žēlastības un patiesības avots. Pāvils pieķērās Kristus krustam kā savam vienīgajam panākumu nodrošinātājam. Pestītāja mīlestība bija nekad neizsīkstošais spēks, kas viņu uzturēja sadursmēs ar savu es un cīņās ar ļaunumu, kad, kalpojot Kristum, tas devās uz priekšu pretī pasaules nelabvēlībai un ienaidnieku pretestībai.

Šajās briesmu pilnajās dienās draudzei vajadzīga strādnieku armija, kas, līdzīgi Pāvilam, audzinājusi sevi būt lietderīgiem, kam ir dziļi piedzīvojumi Dieva lietās un kuru sirdi pilda nopietnība un dedzība. Ir nepieciešami svētījušies, pašaizliedzīgi vīri, kas nav vairījušies no pārbaudījumiem un atbildības, vīri, kas ir drošsirdīgi un uzticīgi, kuru sirdīs Kristus ir kā “Godības cerība” un kas ar svētas uguns skartām lūpām “pasludina Vārdu”. Šādu strādnieku trūkuma dēļ Dieva darbs nīkuļo, un liktenīgi maldi kā nāvīga inde samaitā tikumību un iznīcina lielākās cilvēces daļas cerības.

Kad uzticīgie, darbā nogurušie karognesēji ziedo savu dzīvību par patiesību, kas nāks, lai stātos viņu vietā? Vai mūsu jaunieši pieņems svēto uzdevumu no savu tēvu rokām? Vai viņi ir gatavi aizpildīt vakantās vietas, ko radījusi uzticīgo nāve? Vai apustuļa pamācība tiks ievērota? Vai tagad, kad jaunatni tā vilina savtība un godkāre, [508] tā sadzirdēs aicinājumu uzņemties pienākumu?

Pāvils savu vēstuli beidza ar personīgiem ziņojumiem atsevišķiem cilvēkiem un atkal atkārtoja neatlaidīgo lūgumu, lai Timotejs drīz nāktu pie viņa, ja iespējams, vēl pirms ziemas iestāšanās. Viņš runāja par savu vientulību, kas radusies dažiem draugiem to atstājot un citiem aizejot pildīt savus pienākumus; un, lai Timotejs nevilcinātos, baidīdamies, ka Efezas draudze nevarētu iztikt bez viņa pūlēm, Pāvils paziņoja, ka viņa vietā jau ir nosūtījis Tihiku.

Pieminējis savu nopratināšanu Nerona priekšā, brāļu dezertēšanu un Dieva uzticīgo žēlastību, apustulis vēstuli pabeidza, novēlēdams mīļoto Timoteju Virsgana apsardzībai, kurš, ja arī gani – palīgi kristu, joprojām rūpēsies par savu ganāmpulku.