Apustuļu darbi

10. Pirmais kristīgais asinsliecinieks

(Ap. d. 6:5-15; 7.)

[97] Stefans, pirmais no septiņiem draudzkopjiem, bija dziļi dievbijīgs un ticīgs vīrs. Dzimis jūds, viņš tomēr pārvaldīja arī grieķu valodu un labi pazina šīs tautas ieražas un dzīvesveidu. Līdz ar to tam radās izdevība sludināt Evaņģēliju grieķiski runājošo jūdu sinagogās. Kristus darbā viņš bija ļoti čakls un droši aizstāvēja savu pārliecību. Skolotie rabīni un likumu izskaidrotāji sāka ar viņu atklātu disputu, cerot gūt vieglu uzvaru, bet tie “nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja”. Stefans ne tikai sludināja Svētā Gara spēkā, bet bija skaidrs, ka viņš ir pētījis pravietojumus un labi orientējas visos bauslības jautājumos. Viņš sekmīgi aizstāvēja savu patiesības izpratni un pilnībā apklusināja pretiniekus. Pie viņa piepildījās apsolījums: “Tad nu apņemieties savās sirdīs nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.” (Lūk. 21:14,15)

Kad priesteri un varas vīri sastapās ar spēku, kas pavadīja Stefana sludināšanu, viņos pieauga rūgts ienaids. Tā vietā lai pakļautos sniegtajiem pierādījumiem, tie centās apklusināt Stefana balsi, novedot viņu nāvē. Dažos gadījumos jūdi mēdza piekukuļot romiešu ierēdņus, lai tie neiejauktos, kad viņi likumu skaidrošanu ņēma savās rokās, klaušināja, spīdzināja un sodīja cietumniekus saskaņā ar tautas ieražām. Stefana ienaidnieki, bez šaubām, zināja, ka viņiem par šādu rīcību pašiem draud briesmas, tomēr tie nolēma riskēt, satverot to un aizvedot uz Augsto tiesu nopratināšanai.

Lai atspēkotu apcietinātā argumentus, no apkārtējām zemēm bija saaicināti mācīti jūdi. Klāt bija arī Sauls no Tarsas un procesā pret Stefanu spēlēja vadošu lomu. Lai pārliecinātu ļaudis, ka Stefans sludina maldīgas un bīstamas mācības, viņš balstījās uz daiļrunību un rabīnu loģiku, kaut gan pats Stefanā saskatīja vīru, kas pilnībā izprata Dieva nodomu Evaņģēlija izplatīšanā starp citām tautām.

Tā kā priesteri un virsnieki nevarēja pārspēt Stefana skaidro, mierīgo gudrību, viņi nolēma to sodīt par mācību citiem, lai tā apmierinātu savu atriebības kāri un ar iebiedēšanu aizkavētu ļaudis pieņemt viņa ticību. Viltus liecinieki nepatiesi zvērēja, ka tie esot dzirdējuši Stefanu runājam zaimu vārdus pret dievnamu un bauslību. [99] “Jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.”

Stāvot vaigu vaigā ar saviem tiesnešiem, lai atbildētu par Dieva zaimošanu, Stefana galvu apņēma gaismas vainags, “un visi, kas sēdēja Sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja tā vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam”. Daudzi, kas šo gaismu redzēja, drebēja un aizklāja seju, bet virsnieki savā stūrgalvīgajā neticībā un aizspriedumos nesvārstījās.

Kad Stefanu nopratināja, vēršoties pret viņu ar apsūdzību, tas aizstāvējās skaidrā, skanīgā balsī, kas bija dzirdama visā padomes zālē. Apbrīnu radošos vārdos viņš klausītāju priekšā centās atkārtot izredzētās Dieva tautas vēsturi, uzrādot pilnīgas zināšanas par jūdu organizācijas struktūru un tās garīgo izskaidrojumu, kas tagad atklājās Kristū. Viņš atkārtoja Mozus pravietiskos vārdus par Mesiju: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Viņš saprotami paskaidroja savu uzticību Dievam un jūdu ticībai, tajā pašā laikā rādīdams, ka likumi, ar kuriem jūdi cerēja iegūt pestīšanu, nespēja pasargāt Israēlu no elkudievības. Viņš Jēzu Kristu iekļāva visā jūdu vēsturē un atsaucās uz Salamana celto dievnamu, kā arī uz Salamana un Jesajas vārdiem: “Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: debesis ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta? Vai Mana roka nav to visu darinājusi?” [100]

Kad Stefans sasniedza šo vietu, ļaudīs sacēlās troksnis. Dzirdot, kā pravietojumi tiek attiecināti uz Kristu un kā tiek runāts par templi, priesteris, cenzdamies izrādīt sašutumu, saplēsa savas drēbes. Stefanam tā bija zīme, ka viņa balsij drīz būs jāapklust uz visiem laikiem. Viņš redzēja savu vārdu izraisīto pretestību un saprata, ka nodod pēdējo liecību. Lai gan viņa runa bija tikai pusē, viņš to pēkšņi pārtrauca.

Negaidot pārtraukdams vēstures gaitas izsekošanu un vēršoties pie saviem saniknotajiem tiesnešiem, viņš teica: “Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši, jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”

Te nu priesteri un virsnieki dusmās vairs pār sevi nevaldīja. Uzvedoties niknāk par plēsīgiem zvēriem un ne vairs kā cilvēki, tie, zobus griezdami, metās Stefanam virsū. Naida izķēmotajās sejās apcietinātais lasīja savu likteni, bet viņš nebaidījās. Viņam nebija bail no nāves. Stefanu neuztrauca sadusmotie priesteri un satrakotais pūlis. Šīs ainas tam pagāja secen nepamanītas. Viņa acīm bija atvērtas Debesu durvis, un, lūkodamies augšup, viņš redzēja Dieva godību un Kristu, it kā Viņš nupat būtu piecēlies no sava troņa un stāvētu, gatavs palīdzēt savam kalpam. [101] Ar uzvaras intonāciju balsī Stefans izsaucās: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”

Atsaukšanās uz godības pilnajām ainām, ko viņa acis apbrīnoja, sniedzās pāri tam mēram, ko ļaunie mocītāji spēja panest. Aizturēdami ausis, lai nedzirdētu viņa vārdus, un skaļā balsī kliegdami, tie kā neprātīgi visi kopā viņam uzbruka “un izgrūda ārā no pilsētas”. Tur “tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu!” Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga.”

Likumīga sprieduma par Stefanu nebija, bet romiešu ierēdņus uzpirka ar lielu naudas summu, lai tie neuzsāktu nekādu izmeklēšanu.

Uz visiem šī notikuma lieciniekiem Stefana ciešanas atstāja dziļu iespaidu. Atmiņas par Dieva labvēlības zīmogu uz viņa sejas un vārdi, kas skāra ikvienu dvēseli, kas tos dzirdēja, palika klātesošajiem prātā un liecināja par pasludināto patiesību. Viņa nāve bija smags pārbaudījums draudzei, bet tā radīja pārmaiņu Saula pārliecībā, kurš nespēja aizmirst mocekļa ticību un pastāvību, kā arī viņa sejas pausto godību.

Stefana nopratināšanas un nāves gadījumā Sauls, šķiet, bija neprātīgas dedzības pilns. Vēlāk viņam dusmas radīja paša klusā pārliecība, ka Dievs bija Stefanu pagodinājis, lai gan cilvēki to pazemoja. Sauls [102] turpināja vajāt Dieva draudzi, izsekodams ticīgos, tvarstīdams tos viņu mājās un nododams priesteriem un virsniekiem cietumam un nāvei. Viņa dedzība vajāšanās iedvesa šausmas kristiešiem

Jeruzālemē. Romiešu varas orgāni nepielika nekādas sevišķas pūles, lai apturētu nežēlīgo darbu, bet slepenībā jūdus vēl atbalstīja, lai tos noskaņotu labvēlīgi un nodrošinātu savas intereses.

Ņemot vērā Saula lielo rosību Stefana nāves gadījumā, viņu iecēla par Augstās tiesas locekli. Uz laiku tas kļuva par spēcīgu ieroci sātana rokās, realizējot ienaidnieka dumpīgos plānus pret Dieva Dēlu. Bet drīz šim pašam nežēlīgajam vajātājam nācās strādāt pie tās draudzes nostiprināšanas, kuru viņš tagad postīja. Kāds, varenāks par sātanu, bija izredzējis Saulu ieņemt mocekļa Stefana vietu, lai tas sludinātu un ciestu Viņa Vārda dēļ un tālu un plaši izplatītu vēsti par Kristus asinīs iegūstamo pestīšanu.

11. Evaņģēlijs Samarijā

(Ap. d. 8. nod.)

[103] Pēc Stefana nāves pret ticīgajiem Jeruzālemē izcēlās tik nežēlīgas vajāšanas, ka “visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem”. “Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā.” Par savu dedzību šajā nežēlīgajā darbā viņš vēlāk izteicās: “Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. (..) es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā (..). Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Un to, ka Stefans nebija vienīgais, kas cieta nāvi, redzam no Saula paša vārdiem: “Un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.”(Ap. d. 26:9-11)

Šajā briesmu pilnajā laikā, bezbailīgi atzīdams savu ticību krustā sistajam Pestītājam, atklātībā iznāca Nikodēms. [104] Viņš bija Augstās tiesas loceklis, un to līdz ar citiem bija saviļņojusi Jēzus mācība. Redzot Kristus brīnišķīgos darbus, viņa apziņā nostiprinājās pārliecība, ka Tas ir Dieva Sūtītais. Būdams pārāk lepns, lai tūlīt atklāti atzītu savas simpātijas Galilejas Skolotājam, viņš bija meklējis slepenu sastapšanos. Šajā sarunā Jēzus tam izskaidroja atpestīšanas plānu un savu misiju pasaulē, tomēr Nikodēms vilcinājās. Viņš patiesību paslēpa sirdī, un trīs gadus nebija redzami gandrīz nekādi augļi. Tomēr, lai gan viņš Kristu atklāti neatzina, tas Augstās tiesas apspriedēs atkārtoti bija aizkavējis priesteru plānus Jēzu iznīcināt. Kad beidzot Kristus bija paaugstināts pie krusta, Nikodēms atcerējās Eļļas kalnā nakts sarunā teiktos Pestītāja vārdus: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam”, un viņš atzina Jēzu par pasaules Glābēju.

Kopā ar Arimātijas Jāzepu Nikodēms bija sedzis Jēzus apbedīšanas izdevumus. Mācekļi tad baidījās atklāti sevi apliecināt par Kristus sekotājiem, bet Nikodēms un Jāzeps bija droši nākuši tiem palīgā. Šo bagāto un cienījamo vīru atbalsts šajā tumšajā stundā bija ļoti nepieciešams. Tie spēja savam mirušajam Meistaram dot to, ko trūcīgie mācekļi nevarēja; un viņu bagātība un iespaids tos lielā mērā pasargāja no priesteru un virsnieku ļaunprātībām.

[105] Tagad, kad jūdi mēģināja iznīcināt jauno draudzi, Nikodēms iznāca priekšējās rindās, lai to aizstāvētu. Viņš iedrošināja mācekļu ticību, nebūdams vairs piesardzīgs un šaubīgs, un izlietoja savu bagātību, palīdzēdams uzturēt Jeruzālemes draudzi un sekmēt Evaņģēlija darbu. Tie, kas nesen viņam parādīja cieņu, tagad to nicināja un vajāja; viņš kļuva nabags šīs pasaules bagātībās, tomēr drosmīgi aizstāvēja savu pārliecību.

Pār Jeruzālemes draudzi izvērstās vajāšanas panāca to, ka Evaņģēlija darbam tika dots jauns stimuls. Šeit Vārda sludināšanu bija pavadījuši ievērojami panākumi, un draudēja briesmas, ka mācekļi te varētu uzkavēties pārāk ilgi, neievērojot Pestītāja uzdevumu iet pa visu pasauli. Aizmirsdami, ka spēks stāvēt pretī ļaunumam visstraujāk vairojas rosīgi strādājot, viņi sāka domāt, ka nav svarīgāka pienākuma kā aizsargāt Jeruzālemes draudzi no ienaidnieka uzbrukumiem. Kur viņiem vajadzēja audzināt jaunatgrieztos nest Evaņģēliju tiem, kas to vēl nebija dzirdējuši, draudēja briesmas ieņemt nostāju, kas liktu apmierināties ar jau sasniegto. Dievs pieļāva vajāšanas, lai izkaisītu savus pārstāvjus pa apkārtējām zemēm, kur tie varētu darboties citu labā. Izdzīti no Jeruzālemes, ticīgie “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”.

Starp tiem, kuriem Pestītājs bija devis uzdevumu: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mat. 28:1), bija daudzi zemāko sabiedrības slāņu pārstāvji – vīrieši un sievietes, kas, iemīlējuši savu Kungu, bija izšķīrušies sekot Viņa nesavtīgās kalpošanas piemēram. Šiem vienkāršajiem ļaudīm dārgā patiesība tika uzticēta tāpat kā mācekļiem, kas Jēzu bija pavadījuši Viņa zemes kalpošanas laikā; [106] arī tie pasaulei nesa priecīgo vēsti par pestīšanu Kristū.

Vajāšanu izklīdināti, tie gāja uz priekšu ar misionāriem raksturīgu dedzību. Viņi saprata savas sūtības atbildību un apzinājās, ka savās rokās tur dzīvības maizi badā mirstošajai pasaulei. Kristus mīlestības spiesti, tie lauza šo maizi visiem trūkumā esošajiem, un Kungs ar tiem sadarbojās. Kur vien viņi gāja, tur slimie tika dziedināti un nabagi iepazinās ar Evaņģēliju.

Jeruzālemi atstāja arī Filips, viens no septiņiem draudzkopjiem. Viņš, “aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā”.

Kristus vēsts samariešu sievai, ar kuru Viņš bija runājis pie Jēkaba akas, nesa augļus. Noklausījusies Viņa vārdus, sieviete atgriezās pie pilsētas ļaudīm, sacīdama: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Tie gāja viņai līdzi, pārliecinājās, ko Jēzus māca, un Viņam ticēja. Vēlēdamies dzirdēt vēl vairāk, tie Viņu lūdza palikt pie tiem, un “tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ”. (Jāņa 4:29,41)

Tagad, kad mācekļus izdzina no Jeruzālemes, daži Samarijā atrada sev drošu patvērumu. [107] Samarieši šos Evaņģēlija vēstnešus laipni uzņēma, un atgrieztie jūdi starp kādreizējiem rūgtākajiem ienaidniekiem ievāca dārgu pļauju.

Filipa darbu Samarijā pavadīja lieli panākumi, un, to iedrošināts, viņš sūtīja uz Jeruzālemi pēc palīdzības. Apustuļi arvien vairāk sāka saprast Kristus vārdu nozīmi: “(..) jūs (..) būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:8)

Kamēr Filips vēl uzturējās Samarijā, Debesu sūtnis tam sacīja: ”“Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.” Un cēlies viņš gāja.” Filips par šo aicinājumu nešaubījās un nevilcinājās paklausīt, jo viņš bija iemācījies rīkoties saskaņā ar Dieva gribu.

“Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.” Šis etiopietis sabiedrībā ieņēma augstu stāvokli, jo bija ietekmīgs vīrs, un Dievs zināja, ka, viņam atgriežoties, tas saņemto gaismu sniegs tālāk citiem un izplatīs spēcīgu iespaidu par labu Evaņģēlijam. Šo patiesības meklētāju pavadīja Dieva eņģeļi, velkot to tuvāk Pestītājam. Izmantojot Svēto Garu, Kungs viņu saveda kopā ar tādu cilvēku, kas var iepazīstināt ar gaismu.

Kungs Filipu sūtīja pie etiopieša, lai izskaidrotu viņam tikko lasīto pravietojumu. [108] “Gars Filipam sacīja: “Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem.”” Kad Filips piegāja, viņš galminiekam jautāja: ““Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Bet viņš atbildēja: ”Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās.” Rakstu nodaļa, kuru tas lasīja, bija pravietojums par Kristu: “Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un kā jērs apklusis cirpēja priekšā. Viņš neatver savu muti. Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists; kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām.”

“Galminieks Filipam jautāja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?”” Tad Filips tam atklāja lielo atpestīšanas patiesību un, “ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja Evaņģēliju par Jēzu.”

Kamēr tika skaidroti Raksti, šis vīrs jutās ļoti aizkustināts, un, kad māceklis bija pabeidzis, tas jau bija gatavs pieņemt sniegto gaismu. Viņš augsto sabiedrisko stāvokli neuzskatīja par ieganstu, lai noraidītu Evaņģēliju. “Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja.”

[109] “Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā, un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja Evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.”

Šis etiopietis pārstāv plašu mūsdienu sabiedrības šķiru, kurai nepieciešamas pamācības no tādiem misionāriem kā Filips, – no vīriem, kas grib uzklausīt Dieva balsi un iet tur, kur Viņš tos sūta. Ir daudzi, kas lasa Svētos Rakstus, bet nesaprot to īsto nozīmi. Visā pasaulē gan vīrieši, gan sievietes raida ilgu pilnus skatus uz Debesīm. Lūgšanas, asaras un jautājumi paceļas augšup no dvēselēm, kas ilgojas pēc gaismas, žēlastības un Svētā Gara. Daudzi atrodas uz Debesu valstības robežas, gaidīdami tikai, lai kāds viņus tur ieved.

Eņģelis vadīja Filipu pie tāda cilvēka, kas meklēja gaismu un bija gatavs pieņemt Evaņģēliju; un arī šodien eņģeļi vadīs to darbinieku soļus, kas ļaus Svētajam Garam svētīt lūpas un šķīstīt un izdaiļot viņu sirdi. Pie Filipa sūtītais eņģelis pats varēja visu paveikt etiopieša labā, bet tas neatbilst Dieva darbības veidam. Viņš ir paredzējis, lai pie cilvēkiem pūlētos cilvēki.

Pirmajiem mācekļiem uzticētais pienākums attiecas uz ticīgiem visos laikmetos. Katram, kas ir pieņēmis Evaņģēliju, šī svētā patiesība jādara zināma pasaulei. Uzticīgie Dieva ļaudis vienmēr ir bijuši dedzīgi misionāri, veltīdami savus spēkus Viņa Vārda pagodināšanai un gudri izlietojot savas spējas Kunga darbā.

Kristiešu nesavtīgajai kalpošanai pagātnē mūs jāiedvesmo un jākļūst par paraugu. Dieva draudzes locekļiem jābūt dedzīgiem uz labiem darbiem, atsakoties no pasaulīgas godkāres un ejot Tā pēdās, kas staigāja apkārt labu darīdams. [110] Ar līdzjūtības pilnu sirdi viņiem ir jākalpo tiem, kam nepieciešama palīdzība, un jānes grēciniekiem atziņa par Pestītāja mīlestību. Tāds darbs prasa nenogurstošas pūles, bet sniedz bagātu atalgojumu. Tie, kas darbā iesaistās ar sirsnīgu apņēmību, piedzīvos, ka ļaudis tiek mantoti Kristum, jo iespaids, kas pavada praktisku dievišķā uzdevuma izpildi, ir neatvairāms.

Par šī darba progresu atbildīgi ir ne tikai iesvētīti sludinātāji. Katrs, kas pieņēmis Kristu, ir aicināts darboties citu cilvēku glābšanas labā. “Un Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!”’” (Atkl. 11:17) Uzdevums sniegt šo aicinājumu attiecas uz visu draudzi. Ikvienam, kas to dzirdējis, labā vēsts jāatbalso pāri kalniem un ielejām, sakot: “Nāc!”

Tā ir liktenīga kļūda, iedomāties, ka dvēseļu glābšanas darbs atkarīgs vienīgi no sludinātāja. Vīriem, uz kuriem Kungs uzlicis lielākas atbildības, vajadzētu iedrošināt pazemīgus, svētījušos ticīgos uzņemties tiem no Meistara paredzētos pienākumus Viņa vīnakalnā. Tiem, kas vada Dieva draudzi, jāsaprot, ka Pestītāja uzdevums ir dots visiem, kas tic Viņa vārdam. Dievs savā vīnakalnā grib sūtīt daudzus, kuri kalpošanai nav nošķirti ar roku uzlikšanu.

Simti, jā, pat tūkstoši, kas dzirdējuši pestīšanas vēsti, vēl stāv bezdarbībā uz tirgus laukuma, lai gan tie varēja iesaistīties kādā aktīvā darba nozarē. [111] Uz tādiem Kristus saka: “Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? “ un piebilst: “Ejiet jūs arīdzan vīnadārzā.” (Mat. 20:6,7) Kāpēc tomēr tik daudzi neatsaucas šim aicinājumam? Vai viņi uzskata, ka tiem ir attaisnojums, ja nav stāvējuši aiz katedras? Lieciet tiem saprast, ka tūkstošiem vienkāršu un uzupurīgu draudzes locekļu ir darāms plašs darbs, kas nav saistīts ar runātāja pulti.

Dievs ir ilgi gaidījis, lai kalpošanas gars pārņemtu visu draudzi, lai katrs strādātu Kunga labā saskaņā ar savām spējām. Ja Dieva draudzes locekļi, izpildot Evaņģēlija uzdevumu, darītu tiem norādīto darbu vajadzīgajā nozarē savās mājās un ārpus tām, tad visa pasaule drīz tiktu brīdināta, un Kungs Jēzus atgrieztos uz šo Zemi ar spēku un lielu godību, jo “šis Valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:14)

12. No vajātāja par mācekli

(Ap. d. 9:1-18)

[112] Starp jūdu vadoņiem, kas izjuta sevišķu satraukumu par Evaņģēlija sludināšanas izraisītajiem panākumiem, īpaši izcēlās Sauls no Tarsas. Dzimis kā Romas pilsonis, Sauls pēc tautības tomēr bija jūds. Izglītību viņš bija ieguvis Jeruzālemē pie izcilākajiem rabīniem. “No Israēla tautas, Benjamīna cilts”, Sauls bija “ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filip. 3:5,6) Rabīni viņu uzskatīja par jaunu daudzsološu cilvēku un loloja lielas cerības, ka tas kļūs par spējīgu un dedzīgu senās ticības aizstāvi. Ievēlēšana par Sinedrija locekli viņam piešķīra ietekmīgu stāvokli.

Saulam bija ievērojama loma Stefana nopratināšanā un tiesāšanā, un apbrīnojamie Dieva klātbūtnes pierādījumi mocekļa nāves gadījumā bija noveduši viņu šaubās par tās lietas taisnīgumu, kuru tas bija aizstāvējis, cīnoties pret Jēzus sekotājiem. [113] Viņa prāts bija dziļi satraukts, un savā apmulsumā tas griezās pie tiem, kuru gudrībai un spriedumam pilnīgi uzticējās. Priesteru un virsnieku argumenti viņu beidzot pārliecināja, ka Stefans bija Dieva zaimotājs un Kristus, par kuru nogalinātais māceklis sludināja, ir bijis krāpnieks, tā ka viņš, savu uzdevumu pildot ir rīkojies pareizi.

Pie šāda secinājuma Sauls nenonāca bez grūtībām. Beidzot audzināšana un aizspriedumi, godbijība pret agrākajiem skolotājiem un paša lepnums apklusināja sirdsapziņas balsi. Pilnīgi pārliecināts par priesteru un rakstu mācītāju taisnību, Sauls kļuva nikns Jēzus mācekļu sludināto mācību pretinieks. Viņa rosība, liekot svētos vest tiesas priekšā, kur dažiem ticības dēļ piesprieda cietumsodu un citus pat notiesāja uz nāvi, izraisīja dziļus pārdzīvojumus un nomāktību nesen nodibinātajā draudzē, ierosinot daudzus mācekļus meklēt sev drošību bēgot.

Tie, kurus šīs vajāšanas izdzina no Jeruzālemes, “staigāja apkārt, sludinādami Evaņģēliju”. (Ap. d. 8:4) Viena no viņu apmeklētajām pilsētām bija Damaska, kur jaunā ticība guva daudz piekritēju.

Priesteri un virsnieki bija cerējuši, ka ar ātru rīcību un bargām vajāšanām varēs šo ķecerību apspiest. Tagad viņi saprata, ka tiem jādodas arī uz citām vietām, lai pret jauno mācību pielietotu tos pašus noteiktos līdzekļus kā Jeruzālemē. Sakarā ar šo īpašo darbu, ko tie bija nodomājuši veikt, Sauls piedāvājās iet uz Damasku. [114] “Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.” Tā ar “augsto priesteru atļaujām un pilnvarām” (Ap. d. 26:12) Sauls no Tarsas, iekarsis maldīgā dedzībā, savā cilvēciskajā spēkā un enerģijas pilns, devās neaizmirstamajā ceļojumā, kura savādajiem notikumiem vajadzēja izmainīt visu viņa dzīves gaitu.

Ceļojuma pēdējā dienā ap pusdienas laiku, nogurušajiem ceļiniekiem tuvojoties Damaskai, to skatam atklājās plaša auglīgas zemes ainava, skaisti parki un brīnišķīgi dārzi, kurus apūdeņoja apkārtējo kalnu vēsās straumes. Pēc garā pārgājiena pa vientulīgajiem tuksnešiem šīs ainas tiešām bija atspirdzinošas. Saulam un viņa ceļa biedriem apbrīnā raugoties uz šo auglīgo līdzenumu un ielejā redzamo skaisto pilsētu, “piepeši”, kā viņš vēlāk stāstīja, tas “dienas vidū uz ceļa redzēja gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu”, apspīdam viņu un pārējos ceļabiedrus. Gaisma bija pārāk stipra, lai mirstīgā acs to spētu panest. Neredzīgs un apmulsis, Sauls nokrita pie zemes.

Vēl gaismai uz viņu spīdot, Sauls dzirdēja “balsi ebreju valodā (..) sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?” Sauls jautāja: “Kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap. d. 26:13,14)

[115] Pārbijušies un spožuma apžilbināti, Saula pavadoņi dzirdēja balsi, bet runātāju neredzēja. Sauls, turpretī, saprata gan teiktos vārdus, gan skaidri redzēja arī Būtni, kas ar to sarunājās, – pašu Dieva Dēlu. Godības pilnajā Būtnē viņš pazina Krustā Sisto, un pārsteigtā jūda dvēselē Pestītāja tēls iespiedās uz visiem laikiem, bet teiktie vārdi ar sevišķu spēku sāpīgi skāra viņa sirdi. Viņa prāta tumšajos nostūros ieplūda gaismas straumes, atklādamas agrākās dzīves neziņu un maldus un pašreizējo vajadzību pēc Svētā Gara apgaismojuma.

Tagad Sauls atskārta, ka, vajājot Jēzus sekotājus, tas īstenībā bija darījis sātana darbu. Viņš saprata, ka viņa taisnības un pienākuma izpratne lielā mērā bija pamatota uz aklu uzticību priesteriem un virsniekiem. Viņš bija ticējis to stāstījumam, ka ziņas par augšāmcelšanos esot mācekļu viltīgs izdomājums, bet, kad Jēzus pats stāvēja viņa priekšā, Sauls bija pārliecināts par mācekļu sniegto pierādījumu ticamību.

Šinī Debesu atklāsmes brīdī Saula prāts darbojās ar pārsteidzošu ātrumu; tam kļuva saprotami Svēto Rakstu pravietiskie ziņojumi. Tas redzēja, ka gan par Jēzus atmešanu no jūdiem, gan par Viņa krustā sišanu, augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs jau iepriekš bija ziņojuši pravieši, norādot uz Viņu kā apsolīto Mesiju. Saula atmiņā pārliecinoši atausa Stefana pirmsnāves runa, un viņš atzina, ka moceklis patiesi bija redzējis “Dieva godību”, kad tas teica: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” (Ap. d. 7:55,56) [116] Priesteri šos vārdus bija novērtējuši kā zaimus, bet Sauls tagad tos atzina par patiesību.

Ak, kas tā bija par atklāsmi vajātājam! Nu Sauls pilnīgi droši atzina, ka apsolītais Mesija bija nācis uz šo pasauli kā Jēzus no Nacaretes, bet Viņu atmeta un piesita krustā tie, kurus Viņš vēlējās glābt. Tikpat skaidri viņš saprata, ka Pestītājs kā uzvarētājs bija iznācis no kapa un pacēlies Debesīs. Šajā dievišķās atklāsmes brīdī Sauls ar šausmām atcerējās, ka Stefans, kurš liecināja par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju, tika nogalināts ar viņa piekrišanu, un arī vēlāk viņa darbības rezultātā nežēlīgās vajāšanās mira daudzi citi cienījami Jēzus sekotāji.

Stefanam liecinot, Pestītājs bija runājis uz Saulu, jo viņa skaidros pierādījumus nevarēja apstrīdēt. Izglītotais jūds bija redzējis, kā mocekļa seja atstaroja Kristus godības gaismu, padarot viņa vaigu līdzīgu “eņģeļa vaigam”. (Ap. d. 6:15) Viņš bija vērojis Stefana pacietību un gatavību piedot saviem ienaidniekiem. Viņš nevarēja aizmirst arī to daudzo ticīgo gara spēku un priecīgo pašaizliedzību, kuriem pats bija licis ciest un mocīties. Viņš bija redzējis dažus pat ar prieku atdodam dzīvību par savu ticību.

Visi šie fakti bija spēcīgi iedarbojušies uz Saulu un šad un tad uzspieduši viņa prātam gandrīz nepārvaramu pārliecību, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. Tādās reizēs viņš caurām naktīm bija cīnījies pret šiem argumentiem, un vienmēr cīņu beidzis ar apziņu par savu uzskatu pareizību, ka Jēzus nav Mesija un ka Viņa sekotāji ir pievilti fanātiķi. [117]

Tagad Kristus pats bija sarunājies ar Saulu, sacīdams: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Uz jautājumu: “Kas Tu esi, Kungs?” tā pati balss atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” Ar to Kristus sevi pielīdzināja saviem ļaudīm, jo, vajājot Viņa sekotājus, Sauls bija cīnījies pret pašu Debesu Kungu. Nepatiesi apsūdzot un liecinot pret tiem, viņš bija nepatiesi apsūdzējis un liecinājis pret pasaules Pestītāju.

Sauls nešaubījās, ka Tas, kas ar viņu runāja, bija Jēzus no Nacaretes, gaidītais Mesija, Israēla Iepriecinātājs un Atpestītājs. “Trīcēdams un iztrūcies tas sacīja: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Tad Kungs uz to sacīja: “Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.” (Pēc Glika tulk.)

Kad godība izgaisa un Sauls piecēlās no zemes, viņš jutās pilnīgi akls. Mirstīgā cilvēka acīm Kristus godības spožums bija par stipru un, tam zūdot, viņu apņēma nakts tumsa. Sauls ticēja, ka šis aklums bija Dieva sods par nežēlīgo Jēzus sekotāju vajāšanu. Viņš taustījās apkārt drausmīgajā tumsā, un viņa ceļa biedri nobijušies un pārsteigti “to pie rokas ieveda Damaskā”.

Notikumiem bagātās dienas rītā Sauls bija tuvojies Damaskai, izjūtot pašapmierinātību par to uzticību, kādu viņam tika dāvājuši augstie priesteri. [118] Tā bija nopietna atbildība, jo viņu sūtīja sekmēt jūdu reliģijas ietekmi un, ja iespējams, apturēt jaunās ticības izplatīšanos Damaskā. Sauls bija pārliecināts, ka viņa sūtība vainagosies panākumiem, un karstās ilgās bija raudzījies uz gaidāmajiem piedzīvojumiem nākotnē.

Bet cik nojautām pretēja bija viņa ieiešana pilsētā! Akls, bezpalīdzīgs un sirdsapziņas pārmetumu mocīts, nezinot, kāds tālāks sods viņu vēl sagaida, tas uzmeklēja mācekļa Jūdas namu, kur vientulībā viņam bija pietiekoši daudz izdevību pārdomām un lūgšanām.

Trīs dienas Sauls “nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra”. Šīs dvēseles cīņu dienas viņam šķita kā gadi. Pašpārmetumu mocīts, tas atkārtoti atcerējās savu līdzdalību Stefana ciešanās. Ar šausmām viņš domāja par savu vainu, ļaujot priesteru un virsnieku naidam un aizspriedumiem sevi pārvaldīt pat tad, kad Stefana vaigs bija Debesu gaismas apmirdzēts. Nospiestībā un ar salauztu garu viņš atcerējās tās daudzās reizes, kad bija aizdarījis savas ausis un acis pret vispārliecinošākajiem pierādījumiem, cenšoties nežēlīgi vajāt tos, kas ticēja Jēzum no Nacaretes.

Šīs pašpārbaudes un sirds pazemošanās dienas tika pavadītas pilnīgā vientulībā. Ticīgie, kas jau bija brīdināti par Saula ierašanās iemesliem Damaskā, baidījās, ka viņš varbūt tikai izliekas, cenšoties tos vienkārši apmānīt, [119] un tāpēc turējās tālu no viņa, liegdami tam savu līdzjūtību. Satikties ar neatgrieztajiem jūdiem, ar kuriem tas bija domājis sadarboties, lai vajātu ticīgos, tagad nebija nekādas vēlēšanās, jo viņš zināja, ka tie šo stāstu pat neuzklausīs. Tāpēc tam šķita, ka ir šķirts no jebkādas cilvēciskas līdzjūtības. Viņa vienīgā cerība palika žēlastības pilnais Dievs, un pie Tā viņš griezās ar salauztu sirdi, lūdzot palīdzību.

Garajās vientulības stundās ar Dievu viņš atcerējās daudzus Rakstu tekstus, kas runā par Kristus pirmo nākšanu. Ar skaidra saprāta asinātu atmiņu viņš rūpīgi izsekoja pravietojumiem un, pārdomājot to nozīmi, brīnījās par savas agrākās izpratnes aklumu un par jūdu aklumu vispār, kas noveda pie Jēzus kā apsolītā Mesijas atmešanas. Viņa apgaismotajam skatam tagad viss šķita tik skaidrs. Viņš atzina, ka tā agrākā neticība un aizspriedumi bija aptumšojuši garīgo uztveri, neļaujot tam saskatīt Jēzū no Nacaretes pravietoto Mesiju.

Pilnīgi padodoties Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, Sauls saprata savas dzīves kļūdas un atzina Dieva likumu tālu sniedzošās prasības. Viņš, agrākais lepnais farizejs, kurš bija pārliecināts, ka tiks taisnots savu labo darbu dēļ, tagad ar maza bērna pazemību un vienkāršību zemojās Dieva priekšā, atzīdams savu nevērtību un lūdzot pēc krustā sistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja nopelna. Sauls ilgojās nonākt pilnīgā saskaņā un sadraudzībā ar Tēvu un Dēlu; [120] un sevišķās alkās pēc piedošanas un pieņemšanas viņš raidīja augšup pie žēlastības troņa dedzīgas, pazemīgas lūgšanas.

Un grēkus nožēlojošā farizeja lūgumi nebija veltīgi. Dievišķā žēlastība pārveidoja sirds visaugstākās domas un izjūtas; un viņa labākās spējas tika saskaņotas ar Dieva mūžīgajiem nolūkiem. Kristus un Viņa taisnība tam kļuva dārgāka par visu pasauli.

Saula atgriešanās ir uzkrītošs pierādījums Svētā Gara brīnišķajam spēkam pārliecināt cilvēkus par grēku. Viņš tiešām bija ticējis, ka Nacarietis Jēzus nebija cienījis Dieva likumus un saviem mācekļiem mācījis, ka tie nav svarīgi. Bet pēc atgriešanās Sauls atzina Jēzu par tādu Personu, kas nākusi pasaulē ar sevišķu nolūku – aizstāvēt sava Tēva bauslību. Viņš tika pārliecināts, ka Jēzus bija visas jūdu upuru sistēmas Autors. Viņš atzina, ka pie krustā sišanas ēna sastapās ar īstenību un ka Jēzus bija piepildījis Vecās Derības pravietojumus par Israēla Atpestītāju.

Ziņojumā par Saula atgriešanos ir ietverta svarīga pamatdoma, kas mums vienmēr jāpatur prātā. [121] Sauls tika novests tiešā Kristus klātbūtnē. Viņš bija tas, kuru Kungs tika paredzējis vissvarīgākajam darbam, tas, kuram jābūt kā Dieva “izredzētam traukam”, tomēr Kristus tūlīt to neiepazīstināja ar nozīmēto darbu. Viņš to apturēja līdzšinējā gaitā un pārliecināja par grēku, bet , kad Sauls jautāja: “Ko Tu gribi, lai es daru?”, Pestītājs jautājošajam jūdam norādīja uz savu draudzi, lai tas tur iegūtu zināšanas par Dieva gribu attiecībā uz sevi.

Kungs brīnišķīgā veidā padarīja gaišu Saulu apņemošo tumsību, bet viņa labā arī mācekļiem bija veicams savs darbs. Kristus bija izpildījis atklāsmes un pārliecināšanas pienākumus, un tagad grēku nožēlotājs bija tādā stāvoklī, lai uzklausītu tos, kurus Dievs bija svaidījis, lai mācītu patiesību.

Kamēr Sauls Jūdas namā turpināja vienatnē lūgt un pazemoties, “Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: “Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!” Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.””

Ananija tikko varēja ticēt eņģeļa vārdiem, jo ziņas par Saula niknajām svēto vajāšanām Jeruzālemē bija izplatījušās tālu un plaši. Viņš uzdrošinājās iebilst: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē; un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu.” Bet pavēle palika spēkā: “Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.”

Paklausīdams eņģeļa rīkojumam, Ananija uzmeklēja vīru, kurš vēl nesen šņāca draudus pret tiem, kas ticēja Jēzus vārdam, un, savas rokas uz grēkus nožēlojošā cietēja galvas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.”

“Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.”

Tā Jēzus apstiprināja organizētās draudzes autoritāti, iepazīstinot Saulu ar saviem izraudzītajiem darbiniekiem. Kristu tagad uz zemes pārstāvēja draudze, un tai pienācās nožēlojošo grēcinieku vadīt uz dzīvības ceļa.

Daudzi domā, ka tie par saņemto gaismu un pieredzi ir atbildīgi vienīgi Kristum, neatkarīgi no Viņa atzītajiem sekotājiem virs zemes. Jēzus ir grēcinieku draugs, un Viņa sirds jūt līdzi to bēdās. Viņam ir visa vara kā Debesīs, tā virs Zemes, tomēr Viņš ievēro iekārtojumu, kuru nozīmējis cilvēku apgaismošanai un pestīšanai, vadot grēciniekus pie draudzes, kuru izveidojis par gaismas kanālu pasaulei.

Kad aklo maldu un aizspriedumu pārņemtais Sauls saņēma atklāsmi par Kristu, kuru viņš bija vajājis, tas tika novests tiešā saskarē ar draudzi, kas ir pasaules gaisma. Šajā gadījumā Ananija pārstāvēja Kristu un arī Kristus kalpus uz šīs zemes, kas nozīmēti rīkoties Viņa vietā. Kristus vietā Ananija aizskāra Saula acis, lai tas atgūtu redzi. Kristus vietā viņš tam uzlika savas rokas, un, viņam lūdzot Kristus vārdā, Sauls saņēma Svēto Garu. Viss tika darīts Kristus vārdā un spēkā. Kristus bija avots, bet draudze kā savienojošais kanāls.

13. Sagatavošanās dienas

(Ap. d. 9:19-30)

[123] Pēc kristības Pāvils pārtrauca gavēni un “palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā, un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva Dēls”. Viņš droši apliecināja, ka nacarietis Jēzus ir ilgi gaidītais Mesija, kurš “miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem, un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit (..), tad visiem apustuļiem”. Un “kā pašam pēdējam,” Pāvils vēl piebilda, “Viņš parādījās arī man, kā kādam nelaikā dzimušam.” (1. Kor. 15:3-8) Viņa pravietojumu pierādījumi bija tik pārliecinoši, un visas pūles tik acīm redzami pavadīja Dieva spēks, ka jūdi jutās apmulsuši un nespēja neko atbildēt.

Ziņa par Pāvila atgriešanos jūdiem nāca kā liels pārsteigums. Viņš, kas bija gājis uz Damasku “ar augstā priestera atļauju un pilnvarām”, lai saistītu un vajātu ticīgos, tagad sludināja Evaņģēliju par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju, stiprinādams to rokas, kas jau bija Kristus mācekļi, [124] un pastāvīgi pievezdams jaunatgrieztos tai ticībai, kurai reiz bija tik rūgti pretojies.

Agrāk Pāvils bija pazīstams kā jūdu reliģijas aizstāvis un nenogurstošs Jēzus sekotāju vajātājs. Drosme, patstāvība un neatlaidība, viņa apdāvinātība un izglītība to darīja spējīgu darboties gandrīz jebkurā jomā. Viņš varēja neparasti skaidri spriest un ar iznīcinošu sarkasmu nostādīt pretinieku neapskaužamā gaismā. Un nu jūdi redzēja šo jauno, ārkārtīgi apsološo cilvēku pievienojamies tiem, kurus viņš agrāk vajāja, un droši sludinām Jēzus vārdā.

Kaujā kritis ģenerālis ir zaudējums armijai, tomēr viņa nāve nedod papildus spēkus ienaidniekam. Turpretī, ja kāds ievērojams vīrs pievienojas pretinieka rindām, tad viņa ne tikai pietrūkst, bet tie, kam viņš pievienojās, iegūst izšķirošu pārsvaru. Kungs viegli varēja Saulu iznīcināt, kad tas atradās ceļā uz Damasku, un līdz ar to vajātāju spēki kļūtu stipri vājāki. Tomēr Dievs savā aizgādībā ne tik vien saudzēja Saula dzīvību, bet to atgrieza, tādā veidā ievērojamu cīnītāju no ienaidnieka rindām nostādot Kristus pusē. Kā prasmīgs runātājs un bargs kritiķis Pāvils ar savu neatlaidību un bezbailību bija ļoti atbilstošs pirmās draudzes vajadzībām.

Kad Pāvils Damaskā sludināja Kristu, visi, kas viņu dzirdēja, jutās uztraukti un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?” Uz to Pāvils paskaidroja, ka viņa ticības maiņa nav notikusi impulsīvi vai fanātisma iespaidā, bet to ir izraisījuši nepārvarami pierādījumi. Pasniedzot Evaņģēliju, viņš centās izskaidrot pravietojumus, kas attiecas uz Kristus pirmo adventi. Viņš vienmēr pārliecinoši uzsvēra, ka šie pravietojumi ir burtiski piepildījušies nacarieša Jēzus dzīvē. Viņa ticības pamats bija drošais praviešu vārds.

Pāvilam turpinot uzrunāt satrauktos klausītājus, lai “tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva”, darot grēku nožēlai atbilstošus darbus (Ap. d. 26:20), viņš “arvien vairāk iedegās un saviļņoja jūdus, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus”. Bet daudzi apcietināja savu sirdi, atteikdamies atsaukties viņa vēstij; un drīz vien to izbrīna par Saula atgriešanos pārvērtās nevaldāmā naidā, līdzīgā tam, ar kādu tie bija vērsušies pret Kristu.

Pretestība kļuva tik nikna, ka Pāvilam vairs neatļāva turpināt darbu Damaskā. Debesu sūtnis lika tam uz kādu laiku doties prom, un viņš “aizgāja uz Arābiju” (Gal. 1:17), kur atrada drošu patvērumu.

Šeit, tuksneša vientulībā Pāvilam bija bagātīgas izdevības mierīgām studijām un pārdomām. Viņš rūpīgi pārskatīja savus pagātnes piedzīvojumus un veica pārliecinošu grēku nožēlu. Viņš Dievu meklēja no visas savas sirds, ātrāk mierā nelikdamies, līdz droši zināja, ka viņa atgriešanās ir pieņemta un grēki piedoti. Pāvils ilgojās pēc apliecinājuma, ka Jēzus būs ar viņu turpmākajā kalpošanā. Viņš iztukšoja savu dvēseli no aizspriedumiem un tradīcijām, kas līdz šim bija veidojušas viņa dzīvi, un saņēma pamācības no patiesības Avota. [126] Jēzus ar to sazinājās un nostiprināja viņa ticību, to bagātīgi apveltīdams ar gudrību un žēlastību.

Kad cilvēka prāts nāk saskarē ar Dieva prātu, paejošais ar mūžīgo, uz dvēseli, miesu un garu tiek atstāts nenovērtējams iespaids. Tāda savienība sniedz visaugstāko izglītību. Tas ir paša Kunga noteiktais attīstības veids. “Iedraudzējies taču ar Dievu” – skan vēsts cilvēcei. (Īj. 22:21)

Svinīgais uzdevums, ko Pāvils saņēma sarunā ar Ananiju, viņa sirdi nomāca ar pieaugošu smagumu. Kad pēc vārdiem: “Brāli Saul, raugies uz augšu!” Pāvils pirmo reizi ieskatījās šī dievbijīgā vīra sejā, Ananija, Svētā Gara inspirēts, tam sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu!” (Ap. d. 22:14-16)

Šis aicinājums saskanēja ar paša Jēzus teikto, kurš, apstādinot Saulu ceļā uz Damasku, paziņoja: “Jo tāpēc es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos, lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” (Ap. d. 26:16-18) [127]

Kad Pāvils pie sevis visu pārdomāja, viņš arvien skaidrāk saprata sava uzdevuma nozīmi, ka tas būs “pēc Dieva prāta aicināts Kristus Jēzus apustulis”, (1. Kor. 1:1) “ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un no Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem”. (Gal. 1:1) Gaidāmā darba lielums tam lika daudz laika veltīt Svēto Rakstu studijām, lai Evaņģēliju varētu sludināt “ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura (..), bet gara un spēka izpausmē”, lai klausītāju ticība “nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā”. (1. Kor. 1:17; 2:4,5)

Meklējot Rakstos, Pāvils uzzināja, ka visos laikmetos starp aicinātiem nav “daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1. Kor. 1:26-29) Un tā, raudzīdamies uz pasaules gudrību krusta gaismā, Pāvils “(..) negribēja neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu”. (1. Kor. 2:2) [128]

Visā savā turpmākajā kalpošanas laikā viņš skatu nekad nenovērsa no īstā gudrības un spēka Avota. Ieklausieties, kā viņš to apliecina vēl pēc daudziem gadiem: “Jo dzīvot man ir – Kristus (..)”, (Filip. 1:21) un atkal: “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis (..), lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem.” (Filip. 3:8-11)

No Arābijas Pāvils “atgriezās atpakaļ Damaskā” (Gal. 1:17) un “droši sludināja Kunga Vārdu”. Nespēdami aizstāvēties pret viņa gudrajiem argumentiem, “jūdi nolēma viņu nonāvēt”. Lai tas neaizbēgtu, pilsētas vārti tika rūpīgi sargāti dienu un nakti. Šī krīze lika mācekļiem vēl nopietnāk meklēt Dievu; un beidzot tie viņu naktī “nolaida grozā” pāri pilsētas mūrim. (Ap. d. 9:25)

Pēc bēgšanas no Damaskas, kad bija pagājuši jau apmēram trīs gadi pēc viņa atgriešanās, Pāvils aizgāja uz Jeruzālemi. Šī apmeklējuma galvenais nolūks, kā viņš pats vēlāk paskaidroja, bija “iepazīties ar Pēteri”. (Gal. 1:18) Nonākdams pilsētā, kur kādreiz bija labi pazīstams kā “Sauls vajātājs”, [129] “viņš mēģināja piebiedroties mācekļiem, bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis”. Tiem bija grūti atzīt, ka tik fanātisks farizejs, kas tik daudz darījis, lai postītu draudzi, varētu kļūt par patiesu Jēzus sekotāju. “Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā.”

To dzirdot, mācekļi viņu pieņēma kā savējo, un drīz vien tiem jau bija bagātīgi pierādījumi par viņa patiesajiem kristieša piedzīvojumiem. Atrodoties pilsētā, kur dzīvoja daudzi viņa agrākie sabiedrotie, nākamais pagānu apustulis ilgojās šiem jūdu vadoņiem izskaidrot pravietojumus, kas attiecas uz Mesiju un bija piepildījušies ar Pestītāja atnākšanu. Pāvils bija pārliecināts, ka Israēla skolotāji, ar kuriem viņš reiz bija labi pazīstams, būs tikpat nopietni un godīgi kā viņš. Bet tas nebija pareizi novērtējis savu jūdu brāļu garu un, cerēdams uz viņu ātru atgriešanos, rūgti pievīlās. “Viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja , droši sludinādams tā Kunga Vārdā. Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem”, tomēr tie, kas atradās jūdu draudzes priekšgalā, atteicās ticēt un “meklēja viņu nonāvēt”. Sirdi pildīja skumjas, un viņš labprāt būtu atdevis pat savu dzīvību, ja vien tā varētu kādu atgriezt pie patiesības. Ar nožēlu tas atcerējās savu aktīvo līdzdalību Stefana notiesāšanā uz nāvi, tāpēc tagad, ilgojoties izdzēst šo kauna traipu, kas gulēja uz nepatiesi apvainotā, viņš centās aizstāvēt patiesību, par kuru Stefans bija atdevis savu dzīvību.

Norūpējies par tiem, kas atteicās ticēt, [130] Pāvils templī lūdza Dievu, kad, kā viņš pats vēlāk liecināja, “tika garā aizrauts”; tur tam parādījās Debesu vēstnesis un sacīja: “Steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani!” (Ap.d. 22:18)

Pāvils bija vēlējies palikt Jeruzālemē, kur varētu sastapties ar pretiniekiem. Bēgšanu viņš uzskatīja par gļēvulību, ja vien paliekot kaut dažus stūrgalvīgos jūdus varētu pārliecināt par Evaņģēlija vēsts patiesību, pat ja tas maksātu dzīvību. Tāpēc viņš iebilda: “Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.” Bet tas nebija saskaņā ar Dieva plānu, ka Viņa kalps nevajadzīgi atdotu savu dzīvību; un Debesu sūtnis atbildēja: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:19-21)

Uzzinādami par šo atklāsmi, brāļi paātrināja Pāvila slepeno bēgšanu no Jeruzālemes, baidīdamies, ka viņu nenogalina. Tie “viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu”. Pāvila aiziešana uz laiku apturēja jūdu nikno pretestību, un draudzei radās brīdis atelpai, kad daudzi pievienojās ticīgo skaitam.

14. Patiesības meklētājs

(Ap. d. 9:32-11:18)

[131] Savas kalpošanas laikā apustulis Pēteris apmeklēja ticīgos Lidā. Šeit viņš dziedināja Aineju, kas triekas dēļ astoņus gadus bija gulējis uz gultas. Pēteris sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” “Un viņš tūdaļ cēlās. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga.”

Netālu no Lidas, Jopē, dzīvoja kāda sieviete vārdā Tabita, kura tika ļoti mīlēta savu labo darbu dēļ. Viņa bija cienījama Jēzus mācekle, un tās dzīve ritēja, parādot laipnību citiem. Viņa zināja, kam vajadzīgas siltas drēbes un kam nepieciešama līdzjūtība, un tā labprātīgi darbojās nabagu un apbēdināto labā. Viņas prasmīgie pirksti bija veiklāki par mēli.

“Tanīs dienās viņa saslima un nomira.” Draudzes locekļi Jopē apzinājās savu zaudējumu un, dzirdēdami, ka Pēteris ir Lidā, sūtīja vēstnešus pie tā “ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. [132] Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.” Ņemot vērā Tabitas iejūtīgo kalpošanu, nav jābrīnās, ka daudzi vaimanāja, lejot pār nedzīvo ķermeni karstas asaras.

Redzot klātesošo bēdas, apustuļa sirdi pārņēma līdzjūtība. Pavēlējis izraidīt no telpas visus raudošos draugus, viņš zemojās un sirsnīgi lūdza Dievu atdot Tabitai dzīvību un veselību. Pagriezies pret mirušo, viņš sacīja: “Tabita, celies augšā!” Tā atvēra acis un, “Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus”. Tabita draudzei bija daudz kalpojusi, un Dievs uzskatīja par pareizu atgriezt viņu no ienaidnieka zemes, lai tās prasme un enerģija vēl nāktu par svētību citiem, un arī, lai ar šo Sava spēka atklāsmi nostiprinātu Kristus darbu.

Kamēr Pēteris vēl atradās Jopē, Dievs viņu aicināja nest Evaņģēliju Kornēlijam Cēzarejā.

Kornēlijs bija bagāts un dižciltīgs, savā izturēšanās veidā patiess un godīgs romiešu virsnieks. Būdams pagāns pēc dzimšanas, izglītības un audzināšanas, tas, saskaroties ar jūdiem, bija ieguvis atziņu par Dievu un pielūdza Kungu no visas sirds, savas ticības īstumu apliecinādams, rūpējoties par nabagiem. Viņa labdarības dēļ to pazina gan tuvumā, gan tālumā, un šī vīra taisnā dzīve tam piešķīra cieņu kā starp jūdiem, tā pagāniem. Viņa iespaids bija par svētību visiem, ar kuriem tas nāca saskarē, [133] un inspirētie Raksti par viņu liecina: “Ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.”

Ticēdams Dievam kā Debesu un Zemes Radītājam, Kornēlijs Viņu godāja, atzina Viņa varu un meklēja Tā padomu visās dzīves gaitās. Viņš bija uzticīgs Jehovam gan mājās, gan pildot dienesta pienākumus. Savā namā viņš bija uzcēlis Kungam altāri, jo neuzdrošinājās īstenot savus nodomus vai uzņemties atbildību bez Dieva palīdzības.

Lai gan Kornēlijs ticēja pravietojumiem un gaidīja Mesiju, tomēr viņam nebija atziņas par Evaņģēliju, kā tas atklājās Kristus dzīvē un nāvē. Viņš nebija jūdu draudzes loceklis, un no rabīniem tika uzskatīts par nešķīstu pagānu. Bet tas pats Svētais Sargs, kas par Ābrahāmu sacīja: “Es viņu pazīstu”, pazina arī Kornēliju un sūtīja tam vēsti tieši no Debesīm.

Lūgšanas brīdī Kornēlijam parādījās Debesu eņģelis. Dzirdot sevi uzrunājam vārdā, virsnieks pārbijās, tomēr saprata, ka sūtnis ir nācis no Dieva, un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Eņģelis atbildēja: “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā.”

[134] Šī norādījuma noteiktība, kurā tika minēta pat tā vīra nodarbošanās, pie kura Pēteris bija apmeties, rāda, cik Debesis ir labi informētas par cilvēku darbu un to gaitām katrā dzīves jomā. Vienkārša strādnieka darbu un pārdzīvojumus Dievs pazīst tikpat labi kā uz troņa sēdošā ķēniņa gaitas.

“Nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani.” Tā Dievs apliecināja savas rūpes par Evaņģēlija darbu un organizēto draudzi uz Zemes. Eņģelis netika sūtīts, lai Kornēliju iepazīstinātu ar notikumiem pie krusta. Par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju vajadzēja liecināt cilvēkam, kas padots cilvēciskām vājībām un kārdinājumiem, tāpat kā šis virsnieks.

Dievs par saviem pārstāvjiem neizvēlas nekritušos eņģeļus, bet cilvēcīgas būtnes, ļaudis ar līdzīgām kaislībām kā tiem, kurus viņi cenšas glābt. Lai aizsniegtu cilvēci, Kristus kļuva par cilvēku. Lai nestu pestīšanu pasaulei, bija nepieciešams dievišķi cilvēcisks Pestītājs. Un tagad gan vīriešiem, gan sievietēm ir uzticēts svētais pienākums iepazīstināt citus ar “Kristus neizdibināmo bagātību”. (Ef. 3:8)

Savā gudrībā Kungs patiesības meklētājus vada saskarē ar citiem cilvēkiem, kam patiesība jau pazīstama. Tāds ir Debesu plāns, ka tiem, kas gaismu saņēmuši, tā jāsniedz tālāk citiem, kas vēl ir tumsībā. Iegūstot spējas no lielā gudrības Avota, cilvēki tiek padarīti par starpniekiem, par darba izpildītājiem, ar kuru palīdzību Evaņģēlijs sniedz savu pārveidojošo spēku prātam un sirdij.

Kornēlijs ar prieku paklausīja norādījumam. Kad eņģelis bija aizgājis, virsnieks “atsauca divus kalpus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi [135] bija pie viņa, un, tiem visu izstāstījis, sūtīja viņus uz Jopi”.

Pēc sarunas ar Kornēliju eņģelis devās uz Jopi pie Pētera. Tieši tajā brīdī Pēteris uz jumta lūdza Dievu, un mēs lasām, ka, “būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts”. Pētera izsalkumu nevar saistīt tikai ar laicīgo barību. No jumta uzlūkodams Jopes pilsētu un apkārtni, viņš ilgojās pēc savu tautiešu glābšanas. Viņam bija stipra vēlēšanās izskaidrot tiem Svēto Rakstu pravietojumus par Kristus ciešanām un nāvi.

Atklāsmē Pēteris “redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess. Un balss runāja uz viņu: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” Bet Pēteris sacīja: “Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.” Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: “Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs.”

Šī parādība Pēterim izteica gan rājienu, gan pamācību. Tā viņam atklāja Dieva nodomu – ka ar Kristus nāvi pagāni ir līdzmantinieki ar jūdiem pestīšanas svētībās. Līdz šim vēl neviens no mācekļiem nebija sludinājis Evaņģēliju pagāniem. Viņu apziņā vēl pastāvēja starpsiena, ko bija noārdījusi Kristus nāve, tāpēc viņu pūles aprobežojās [136] tikai ar jūdiem, bet par pagāniem domāja, ka tie no Evaņģēlija svētībām ir izslēgti. Tagad Kungs centās Pēteri iepazīstināt ar dievišķā plāna pasaulplašo apjomu.

Daudzi pagāni ar interesi bija klausījušies Pētera un citu apustuļu sludināšanu, un daudzi grieķu jūdi sāka ticēt Kristum, bet Kornēlija atgriešanās gadījumam vajadzēja kļūt par pirmo nozīmīgāko notikumu starp pagāniem.

Kristus draudzei bija pienācis laiks iesākt pilnīgi jaunu darba posmu. Durvis, kuras daudzi atgrieztie jūdi pagānu priekšā uzskatīja par aizvērtām, tagad bija jāatver, un pagāni, kas pieņēma Evaņģēliju, jāatzīst kā vienlīdzīgi ar jūdu mācekļiem bez apgraizīšanas ceremonijas ievērošanas.

Ak, cik uzmanīgi Kungs darbojās, lai pārvarētu Pētera apziņā tik stipri iesīkstējušos aizspriedumus pret pagāniem, sakarā ar jūdu tautā ierasto audzināšanu! Ar atklāsmi par ietvaru un tā saturu Dievs centās apustuļa apziņu atbrīvot no šiem aizspriedumiem un iemācīt svarīgo patiesību, ka Debesis cilvēkus nešķiro, ka Dieva acīs vienādi dārgs ir gan jūds, gan pagāns, jo Kristū arī pagāni var kļūt par Evaņģēlija svētību un priekštiesību dalībniekiem.

Kamēr Pēteris pārdomāja atklāsmes nozīmi, Kornēlija sūtītie vīri sasniedza Jopi un stāvēja pie viņa mājvietas vārtiem. Tad Svētais Gars tam sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē. Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!” [137]

Šī pavēle Pēterim nozīmēja lielu pārbaudi. Par uzticēto pienākumu viņš izjuta nepatiku pie katra soļa, tomēr neuzdrošinājās nepaklausīt un, “nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?” Tie izstāstīja par savu neparasto uzdevumu, sacīdami: “Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi.”

Paklausot tikko no Dieva saņemtajai pavēlei, apustulis apsolījās iet līdzi un nākamajā rītā sešu brāļu pavadībā devās ceļā uz Cēzareju. Tiem vajadzēja būt klāt kā lieciniekiem visam, ko viņš sacīs vai darīs pagānu apmeklējuma laikā, jo Pēteris zināja, ka viņam prasīs norēķinu par tik atklātu jūdu mācības neievērošanu.

Ieejot pagāna namā, Kornēlijs Pēteri neapsveica tikai kā parastu apmeklētāju, bet kā Debesu godātu un Dieva sūtītu pārstāvi. Austrumu zemēs bija parasts noliekties valdnieka vai citas augstas personas priekšā, kā arī bērniem noliekties savu vecāku priekšā, bet, godbijības pārņemts pret Dieva sūtīto, kas tagad viņu mācīs, Kornēlijs nometās pie apustuļa kājām, lai to pielūgtu. Pēteris izbijās un piecēla virsnieku, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!”

[138] Kamēr Kornēlija sūtītie vīri pildīja savu uzdevumu, viņš pats bija “saaicinājis savus radiniekus un tuvākos draugus” un tos jau gaidīja, lai visi kopīgi klausītos Evaņģēlija sludināšanu. Pēteris, tur ieradies, redzēja daudz ļaužu, kas alka dzirdēt viņa vārdus.

Ar sapulcētajiem Pēteris vispirms runāja par jūdu ieradumiem, sacīdams, ka jūdi saiešanos ar pagāniem uzskata par nelikumīgu un ka, to darot, ceremoniāli aptraipās. “Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar citas tautas cilvēku vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?”

Tad Kornēlijs atstāstīja savu piedzīvojumu un eņģeļa vārdus, noslēgumā piebilzdams: “Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis.”

Pēteris teica: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.”

Tālāk apustulis šiem uzmanīgajiem klausītājiem stāstīja par Kristu – par Viņa dzīvi un brīnumdarbiem, par Jēzus nodošanu, krustā sišanu un augšāmcelšanos, par Viņa atgriešanos Debesīs un tur veicamo darbu kā cilvēku pārstāvim un Aizstāvim. [139] Norādot uz Kristu kā grēcinieku vienīgo cerību, Pēteris pats vēl pilnīgāk saprata redzētās atklāsmes nozīmi, un viņa sirds kvēloja patiesības garā, ar kuru tas tagad iepazīstināja citus.

Pēkšņi šo runu pārtrauca Svētā Gara izliešanās. “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem, jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:

“Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?” Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus Vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu.”

Tā Evaņģēlijs tika nests tiem, kas līdz šim bija uzskatīti kā sveši un stāvēja ārpusē, padarot tos par līdzpavalstniekiem ar svētajiem, par Dieva nama locekļiem. Kornēlija un viņa mājas ļaužu atgriešanās bija ievācamās pļaujas pirmie augļi. No šī nama Kunga žēlastības darbs izplatījās tālāk visā pagānu pilsētā.

Dievs šodien meklē dvēseles starp augstu stāvošajiem, tāpat kā starp vienkāršajiem ļaudīm. Ir daudz cilvēku, kurus, līdzīgi Kornēlijam, Kungs vēlas savienot ar savu darbu šajā pasaulē. Viņu simpātijas ir ar Kunga ļaudīm, bet tos vēl attur ar pasauli vienojošās saites. Nostāja par Kristu no viņiem prasa morālu drosmi, tāpēc šīm dvēselēm jāveltī sevišķas pūles, jo tās atrodas lielās briesmās sakarā ar savu sabiedrisko stāvokli un atbildību.

[140] Dievs aicina nopietnus, pazemīgus strādniekus, kas nestu Evaņģēliju augstākām šķirām. Ir jānotiek patiesiem atgriešanās brīnumiem, brīnumiem, ko tagad nav iespējams saskatīt. Šīs zemes lielākie vīri neatrodas ārpus Dieva brīnumus darošā spēka ietekmes. Ja Kunga līdzstrādnieki gudri izmantos izdevības, pildīdami savu pienākumu droši un uzticīgi, Dievs atgriezīs ļaudis, kas ieņem atbildīgas vietas, intelektuālus un iespaidīgus vīrus. Svētā Gara spēkā daudzi pieņems dievišķos pamatlikumus un, atgriezti patiesībai, kļūs par strādniekiem, lai saņemto gaismu sniegtu tālāk citiem. Viņi izjutīs īpašu nastu par šīs novārtā atstātās šķiras citām dvēselēm. Laiks un nauda tiks svētīti Kunga darbam, un draudzei pieaugs spēks un lietderība.

Tāpēc, ka Kornēlijs bija dzīvojis, paklausot jau saņemtajiem norādījumiem, Dievs apstākļus kārtoja tā, ka viņš varēja iegūt daudz pilnīgākas zināšanas par patiesību. Pie romiešu virsnieka un pie Pētera tika sūtīts Debesu galma pārstāvis, lai Kornēliju savestu kopā ar to, kas viņu vadītu pie lielākas gaismas.

Pasaulē ir daudzi, kas Dieva valstībai stāv tuvāk, nekā mēs to domājam. Šajā tumšajā, grēka pārņemtajā Zemē Kungam ir daudz vērtīgu dārgakmeņu, pie kuriem Viņš grib vadīt savus vēstnešus. Vēl visur ir atrodami tādi, kas ilgojas nostāties Kristus pusē. Daudzi Dieva gudrību vērtē pāri par laicīgajām priekšrocībām un vēlas kļūt par uzticīgiem gaismas nesējiem. Kristus mīlestības spiesti, tie arī citus spiedīs nākt pie Viņa. [141]

Kad brāļi Jūdejā uzzināja, ka Pēteris bija iegājis pagāna namā un sludinājis tur sanākušajiem ļaudīm, tie jutās pārsteigti un aizvainoti. Viņi baidījās, ka šāds rīcības veids, kas tiem šķita pārdrošs, nevēršas pret viņa paša sludināto mācību. Vēlāk, satiekot Pēteri, tie viņu saņēma ar stingriem pārmetumiem, sacīdami: “Tu esi gājis pie neapgraizītajiem un ar tiem ēdis.”

Pēteris tiem paskaidroja visus lietas apstākļus. Viņš izstāstīja savu piedzīvojumu, saņemot atklāsmi, un aizbildinājās, ka tā viņu pamācījusi vairs ilgāk neievērot ceremoniālo atšķirību starp jūdiem un pagāniem, ne arī uzlūkot pagānus par nešķīstiem. Viņš stāstīja par saņemto pavēli iet pie pagāniem, par sūtņu atnākšanu, par savu gājienu uz Cēzareju un par sastapšanos ar Kornēliju. Viņš izklāstīja sarunu ar virsnieku, kad pēdējais paziņoja par redzēto atklāsmi, kas tam lika sūtīt ļaudis pēc Pētera.

“Kad es sāku runāt,” viņš teica, atstāstot savu piedzīvojumu, “Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums. Es atcerējos tā Kunga Vārdu, ko Viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?”

Dzirdot šādu atskaiti, brāļi tika apklusināti. [142] Pārliecināti, ka Pētera rīcība ir bijusi tiešs Dieva plāna piepildījums un ka viņu aizspriedumi un noslēgtība ir pilnīgi pretēji Evaņģēlija garam, tie slavēja Dievu, sacīdami: “Tagad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.”

Tā aizspriedumi sagruva bez jebkādas cīņas; tika atmests gadsimtos nostiprinājies noslēgšanās ieradums, un atvērās ceļš Evaņģēlija pasludināšanai pagāniem.