Apustuļu darbi

55. Žēlastībā pārveidots

[557] Mācekļa Jāņa dzīve ir piemērs patiesai svētuma iegūšanai. Gados, kas tika pavadīti tuvās attiecībās ar Kristu, Pestītājs viņu bieži bija brīdinājis un norājis; un Jānis šos pārmetumus ņēma vērā. Atklājoties dievišķās būtnes raksturam, Jānis ieraudzīja savus trūkumus un tādā veidā tika pazemots. Viņš ik dienas vēroja Jēzus maigo un lēnprātīgo izturēšanos, pilnīgi pretēju paša nesavaldīgajam garam, un dzirdēja mācības par pazemību un pacietību. Dienu pēc dienas viņa sirds tika vilkta pie Kristus, līdz mīlestībā pret Meistaru tas no redzes loka pazaudēja savu es. Varenība un maigums, ķēnišķīgais cēlums un lēnprātība, spēks un pacietība, ko Jānis skatīja Dieva Dēla ikdienas dzīvē, pildīja viņa dvēseli ar apbrīnu tā, ka tas savu viegli aizvainojamo, godkārīgo dabu pakļāva Kristus pārveidojošajam spēkam, un dievišķā mīlestība pārvērta viņa raksturu.

Asā pretstatā svētošanās procesam, kas norisinājās Jāņa dzīvē, ir viņa līdzgaitnieka – mācekļa Jūdas piedzīvojumi. Tāpat kā Jānis, arī Jūda [558] saucās par Kristus mācekli, bet viņam bija tikai dievbijības forma. Viņš gan nebija nejūtīgs pret Kristus rakstura skaistumu, jo bieži, klausoties Pestītāja vārdus, apzinājās savas vainas, bet tomēr negribēja pazemoties un atzīt grēkus. Pretojoties dievišķajam iespaidam, viņš darīja kaunu Meistaram, lai gan vārdos apliecināja Tam savu mīlestību. Jānis nopietni cīnījās pret savām kļūdām, bet Jūda apspieda sirdsapziņas balsi un padevās kārdināšanām, arvien dziļāk pieķerdamies ļaunajiem ieradumiem. Kristus mācīto patiesību īstenošana dzīvē nesaskanēja ar viņa ilgām un nolūkiem, un tas nespēja piespiest sevi atteikties no savām domām, lai saņemtu gudrību no Debesīm. Gaismas vietā viņš izvēlējās staigāt tumsā. Jūda sevī loloja ļaunas vēlmes, mantkārību, atriebības jūtas, netīras un drūmas domas, līdz sātans pār viņu ieguva pilnīgu varu.

Jānis un Jūda pārstāv tos, kas sevi atklāti atzīst par Kristus sekotājiem. Abiem mācekļiem bija vienādas izdevības iepazīties un sekot dievišķai Priekšzīmei. Abi atradās tuvās attiecībās ar Kristu, un tiem bija priekšrocība klausīties Viņa mācības. Viņiem abiem piemita nopietni rakstura trūkumi, tomēr katram bija pieejama dievišķā žēlastība, lai tos izlabotu. Bet, kamēr viens pazemībā mācījās no Jēzus, otrs parādīja, ka viņš nav vārda darītājs, bet vienkārši klausītājs. Viens, ik dienas mirstot sev un uzvarot grēku, patiesības iespaidā kļuva svēts, bet otrs, pretojoties žēlastības pārveidojošajam spēkam un ļaujoties savtīgām domām, nonāca sātana verdzībā.

Šāda rakstura pārveidošanās, kas redzama Jāņa dzīvē, [559] vienmēr ir kā rezultāts sadraudzībai ar Kristu. Cilvēka raksturā var būt ievērojami trūkumi, tomēr, kad tas kļūst par īstu Kristus mācekli, dievišķās žēlastības spēks to pārveido un dara svētu. Uzlūkojot Kunga godību kā spogulī, viņš tiek pārvērsts no godības uz godību, kamēr kļūst līdzīgs Tam, kuru viņš pielūdz.

Jānis bieži aicināja uz svētu izturēšanos, un savās vēstulēs draudzei atklāja nemaldīgus likumus kristīgai dzīvei un rīcībai. “Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu,” tas rakstīja, “šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 3:3; 2:6) Jānis mācīja, ka kristietim jābūt skaidram sirdī un dzīvē. Tam nekad nevajadzētu apmierināties ar tukšu ticības apliecību. Kā Dievs ir svēts savā sfērā, tā kritušajam cilvēkam ticībā uz Kristu jābūt svētam savā sfērā.

“Šis ir Dieva prāts,” rakstīja apustulis Pāvils, “ka jūs topat svēti.” (1. Tes. 4:3) Visā Dieva rīcībā ar saviem ļaudīm Viņam ir nolūks izveidot svētu draudzi, jo Viņš tos ir izvēlējies no mūžības, lai tie tādi kļūtu. Viņš atdeva savu Dēlu, lai Tas par šiem cilvēkiem mirtu, ka tie, paklausot patiesībai, varētu kļūt svēti un brīvi no visa zemiskā, kas slēpjas dabīgajā sirdī. Viņš no tiem prasa personisku darbu, personisku nodošanos. Ļaudis, kas apliecina ticību Dievam, var Viņu pagodināt tikai tad, ja kļūst Viņam līdzīgi un tos vada Kunga Gars. Tad kā Pestītāja liecinieki, tie var atklāt, ko viņu labā darījusi dievišķā žēlastība.

[560] Īsts dzīves svētums veidojas mīlestības pamatlikuma īstenošanas rezultātā. “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā.” (1. Jāņa 4:16) Tas cilvēks, kura sirdī mājo Kristus, atklās praktisku dievbijību. Raksturs tiks šķīstīts, darīts cēls un ietērpts godībā. Skaidrā mācība ies roku rokā ar taisnības darbiem, un Debesu priekšraksti tiks ieausti ikdienas dzīvē.

Kas vēlas iegūt svētību, ko sniedz svēta dzīve, tiem vispirms jāiemācās, ko nozīmē uzupurēties. Kristus krusts ir galvenais pīlārs, kas saistīts ar “neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību”. “Ja kas grib man sekot,” saka Kristus, “tam būs sevi aizliegt, uzņemties savu krustu un sekot man.” (2. Kor. 4:17; Mat. 16:24) Mūsu mīlestības smarža, kas plūst uz citiem cilvēkiem, liecina par mūsu mīlestību pret Dievu. Pacietība kalpošanā sagādā mieru dvēselei. Vienīgi pazemīgas, čaklas un uzticīgas pūles veicina Israēla labklājību. Dievs uztur un stiprina ikvienu, kas labprātīgs sekot Kristus ceļā.

Svēta dzīve nav viena brīža, vienas stundas vai vienas dienas panākums, bet visa dzīves laika darbs. Svētums nav laimīgu jūtu uzliesmojums, bet rezultāts, ko cilvēks sasniedz, nomirstot grēkam un pastāvīgi dzīvojot Kristum. Ar vājām, nepastāvīgām pūlēm nav iespējams novērst netaisnību un panākt rakstura reformu. Mēs uzvarēsim vienīgi tad, ja cīnīsimies vienmēr un neatlaidīgi, savaldot sevi un neizvairoties no nopietnām sadursmēm. Nekad nevaram paredzēt, ar cik smagiem pārbaudījumiem būs jāsastopas nākamajā dienā, jo tik ilgi, kamēr valdīs sātans, mums pastāvīgi būs jāizjūt grēka uzmākšanās. Kamēr vien turpināsies dzīve, nebūs vietas, kur apstāties, neviena punkta, kuru sasnieguši, mēs varētu sacīt: Nu gan pietiek! [561] Svētumu rada paklausība, kas ilgst visu dzīves laiku.

Neviens no apustuļiem un praviešiem nekad nav teicis, ka būtu bez grēka. Vīri, kas atradušies vistuvāk Dievam, vīri, kas drīzāk būtu ziedojuši savu dzīvību nekā apzināti darījuši kādu netaisnību, vīri, kurus Kungs pagodinājis ar dievišķu gaismu un spēku, ir atzinuši savas dabas grēcīgumu; tie nav uzticējušies miesai, nav pastāvējuši uz savu nevainību, bet pilnīgi paļāvušies uz Kristus taisnību.

Un tā būs ar visiem, kas raugās uz Kristu. Jo tuvāk mēs nāksim pie Jēzus un jo skaidrāk saskatīsim Viņa rakstura šķīstumu, jo asāk izjutīsim grēka ārkārtīgo grēcīgumu un mazāk vēlēsimies izcelt paši sevi. Tad dvēsele nepārtraukti tieksies pretī Dievam. Notiks pastāvīga, nopietna, sirdi plosoša grēku atzīšana un sirds pazemošana Viņa priekšā. Ar katru soli uz priekšu kristīgajos piedzīvojumos padziļināsies mūsu grēku nožēla. Mēs atzīsim, ka dzīves piepildījums mums var būt vienīgi Kristū, un līdz ar apustuli apliecināsim: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Rom. 7:18; Gal. 6:14)

Lai eņģeļi pieraksta Dieva ļaužu svēto cīņu un sadursmju vēsturi, lai tie atzīmē viņu lūgšanas un asaras, bet lai Dievs nekad netiek apkaunots ar paziņojumu no cilvēku lūpām: “Es esmu bez grēka, es esmu svēts.” [562] Svētījušās lūpas nekad neizrunās tādus pārgalvīgus vārdus.

Apustulis Pāvils tika aizrauts trešajās Debesīs un redzēja un dzirdēja daudz ko tādu, ko nav iespējams izstāstīt, un tomēr viņš pieticīgi paziņoja: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Filip. 3:12) Lai svētie eņģeļi raksta par Pāvila uzvarām, cīnoties labo ticības cīņu. Lai tie līksmojas par viņa nesatricināmo gaitu pretī Debesīm, par to, ka viņš, raugoties uz goda balvu, visiem citiem apsvērumiem vairs nepievērsa uzmanību. Eņģeļi tiešām priecājas atstāstīt viņa uzvaras, bet Pāvils nelielās ar saviem sasniegumiem, un katram Kristus sekotājam, kas steidzas uz priekšu, cīnoties par neiznīcīgo vainagu, jāizturas tāpat kā Pāvilam.

Lai tie, kam ir tieksme izrādīties īpaši svētiem, ieskatās Dieva likumu spogulī. Kad viņi ieraudzīs baušļu plašās prasības un atzīs tos kā domu un sirds nolūku pārbaudītājus, tad nelielīsies, ka ir bezgrēcīgi. “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:8,10,9)

Ir tādi cilvēki, kas uzstājas kā svēti un paziņo, ka viņi pilnībā pieder Kungam, kas pieprasa sev tiesības uz Dieva apsolījumiem, kaut gan tajā pašā laikā atsakās paklausīt Dieva baušļiem. Šie likuma pārkāpēji pretendē uz visu, kas apsolīts Dieva bērniem, [563] bet tā no viņu puses ir iedomība, jo Jānis saka, ka īsta mīlestība pret Dievu atklāsies paklausībā visiem Viņa norādījumiem. Nepietiek ar ticību patiesības teorijai, ar to, ka tikai vārdos apliecinām Kristu, ka ticam, ka Jēzus nav krāpnieks un Bībeles reliģija nav viltīgi izdomāts stāsts. “Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus,” raksta Jānis, “ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. (..) Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī.” (1. Jāņa 2:4,5; 3:24)

Jānis nemācīja, ka pestīšana nopelnāma ar paklausību, bet ka paklausība liecina par ticību un mīlestību. “Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis.” (1. Jāņa 3:5,6) Ja mēs paliekam Kristū, ja sirdī mājo Dieva mīlestība, tad mūsu jūtas, domas un rīcība atbildīs Dieva prātam. Svētījusies sirds pukstēs saskaņā ar Dieva likumu priekšrakstiem.

Ir daudzi, kas, lai gan cenšas paklausīt Dieva baušļiem, tomēr izjūt pavisam maz miera un prieka. Šis trūkums izskaidrojams ar viņu neveiksmi ticības dzīvē. Tie staigā it kā sāls klajumos vai izdegušā tuksnesī. Viņi prasa maz, lai gan drīkstētu prasīt daudz, jo Dieva apsolījumiem nav robežu. [564] Tādi nevar pareizi pārstāvēt svētumu, kas rodas, paklausot patiesībai. Kungs grib, lai visi Viņa dēli un meitas būtu laimīgi, miera pilni un paklausīgi. Visas šīs svētības cilvēks iegūst, pielietojot dzīvē ticību. Ticībā var tikt novērsts ikviens rakstura trūkums, nomazgāts ikkatrs traips, var tikt izlabota ikviena kļūda un attīstītas visas krietnās īpašības.

Lūgšana ir Debesu paredzētais līdzeklis panākumu gūšanai cīņā pret grēku un kristīga rakstura veidošanai. Dievišķais iespaids, kas nāk kā atbilde uz lūgšanu ticībā, cilvēka dvēselē paveiks visu, par ko tas ir lūdzis. Mēs drīkstam lūgt grēku piedošanu, Svēto Garu, Kristum līdzīgu raksturu, gudrību un spēku darīt Viņa darbu, – praktiski ikkatru dāvanu, ko Viņš ir apsolījis, jo pastāv nodrošinājums: “Jūs dabūsit!”

Kalnā ar Dievu Mozus redzēja tās brīnišķīgās celtnes līdzību, kurai bija jākļūst par Viņa godības mājvietu. Kalnā ar Dievu – ikkatrā klusā satikšanās vietā – mums jāpārdomā cilvēcei ieteiktais Kunga godības pilnais ideāls. Visos laikmetos lūgšana ir bijusi līdzeklis, kas Dieva bērnus savieno ar Debesīm, un Kungs to ir izlietojis, lai savus ļaudis pakāpeniski iepazīstinātu ar žēlastības pamatprincipiem. Dieva patiesības atklāšanās veids tiek ilustrēts ar vārdiem: “Viņš atmirdzēs kā skaista rīta blāzma.” (Hoz. 6:3) Kas nostājas tur, kur Kungs viņu var apgaismot, tas progresēs tāpat kā rīta ausmas puskrēsla, drīz vien pārvēršoties pusdienas laika spožumā.

[565] Patiesa svētošanās nozīmē pilnīgu mīlestību, pilnīgu paklausību, pilnīgu paļaušanos Dieva prātam. Mēs varam svētīties Dievam, paklausot patiesībai. Mūsu sirdsapziņai jātiek attīrītai no nedzīviem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam. Mēs vēl neesam pilnīgi, bet mūsu priekšrocība ir atbrīvoties no paša es un grēka valgiem, lai dotos pretī pilnībai. Lielas iespējas, augsti un svēti ieguvumi atrodas visu cilvēku sniedzamības robežās.

Iemesls, kāpēc daudzi mūsu laika pasaulē negūst lielākus panākumus ticības dzīvē, ir Dieva prāta izskaidrošana atbilstoši savām iegribām. Sekodami paši savām tieksmēm, tie sev glaimo, ka esot pakļāvušies Dieva gribai. Tiem nav nekādu konfliktu pašiem ar sevi. Ir arī tādi, kas kādu laiku sekmīgi cīnās ar savtīgajām dziņām pēc izpriecām un ērtībām. Tie ir godīgi un nopietni, bet no ilgstošas piepūles, no ik dienas miršanas grēkam un nepārtraukta nemiera pamazām nogurst. Kūtrums šķiet tik vilinošs, bet miršana sev – atbaidoša; un tā viņi aizver savas miegainās acis, kārdināšanām vairs nepretojas, bet padodas to varai.

Kunga Vārdā sniegtie norādījumi neatstāj vietu kompromisam ar ļaunumu. Dieva Dēls nāca, lai visus cilvēkus vilktu pie sevis. Viņš neieradās šeit, lai pasauli ieaijātu miegā, bet lai parādītu šauro ceļu, pa kuru jāiet visiem, kas beidzot vēlas sasniegt Debesu pilsētas vārtus. Dieva bērniem jāseko Viņa norādītajā ceļā, neskatoties ne uz kādiem ērtību un sava labuma upuriem. Lai arī ko maksātu šīs pūles un ciešanas, tie ne mirkli nedrīkst pārtraukt cīņu ar sevi.

[566] Visaugstākais pagodinājums, ko cilvēks var sagādāt Dievam, ir kļūt par svētu un šķīstu kanālu, kuru Viņš varētu izlietot savā darbā. Laiks ātri aizsteidzas mūžībā. Neatrausim Dievam to, kas Viņam pieder. Neliegsim Viņam to, kas, lai gan nevar tikt atdots bez ieguvuma sev, tomēr arī nevar tikt liegts, nepazudinot sevi. Viņš prasa visu sirdi – tad dodiet to, jo tā Viņam pieder gan kā Radītājam, gan kā Pestītājam. Viņš lūdz pēc jūsu prāta spējām – dodiet tās, jo tās ir Viņa. Viņš jautā pēc jūsu naudas – atdodiet to Tam, kam tā pieder. “Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:19,20) Dievs prasa, lai To pagodina svētījusies dvēsele, kas, vingrinoties ticībā, kura darbojas mīlestībā, ir sagatavojusies Viņam kalpot. Viņš mūs aicina uz visaugstāko ideālu – uz pilnību. Viņš prasa, lai mēs šajā pasaulē noteikti un nedalīti stāvētu par Viņu, kā Viņš ir stāvējis par mums, būdams mūsu Dievs.

“Šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti.” (1. Tes. 4:3) Vai arī jūs to vēlaties? Jūsu grēki var būt kā kalni jūsu priekšā, bet, ja jūs pazemosit savu sirdi un, atzīstot grēkus, uzticēsities krustā sistā un uzmodinātā Pestītāja nopelnam, tad Viņš tos piedos un šķīstīs jūs no visas netaisnības. Dievs no jums prasa pilnīgu pakļaušanos Viņa likumam. Šis likums ir Viņa aicinājuma atbalss, kas saka: “Topiet svēti, vēl svētāki!” Iekārojiet Kristus žēlastības pilnību. Lai sirdi pilda bezgalīgas ilgas pēc Viņa taisnības, kuras nopelns, kā Kunga Vārds to paziņo, ir miers un drošība mūžīgi mūžam.

[567] Ja tava dvēsele ilgojas pēc Dieva, tad tu iegūsi arvien vairāk un vairāk no Viņa žēlastības neizdibināmajām bagātībām. Par tām domājot, tu kļūsi viņu īpašnieks, un tev atklāsies Pestītāja pienestā upura nopelns un aizgādība, ko sniedz Viņa taisnība, Viņa gudrības pilnība un Viņa spēks pievest tevi Tēvam “neaptraipītu un nevainojamu”. (2. Pēt. 3:14)

56. Patma

[568] Kopš kristīgās draudzes organizēšanas bija pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Visā šajā laikā Evaņģēlija vēsts pastāvīgi sastapās ar pretestību. Tās ienaidnieki nekad nesamazināja savas pūles, un beidzot viņiem izdevās cīņā pret kristiešiem iesaistīt Romas imperatora varu.

Sekojošajās briesmīgajās vajāšanās apustulis Jānis daudz darīja, lai atbalstītu un nostiprinātu ticīgo paļāvību uz Dievu. Viņš sniedza liecību, kuru ienaidnieki nespēja apstrīdēt, kas viņa brāļiem palīdzēja drosmīgi un uzticīgi stāties pretī visiem pārbaudījumiem. Kad šķita, ka, sastopoties ar nikno pretestību, kristiešu ticība sāk svārstīties, sirmais, daudz pieredzējušais Jēzus kalps ar spēku un daiļrunību atkārtoja stāstu par krustā sisto un uzmodināto Pestītāju. Viņš savu ticību saglabāja nesatricināmu, un no viņa lūpām atskanēja pati priecīgākā vēsts: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu (..). Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1:1-3)

Jānis sasniedza ļoti ievērojamu vecumu un kļuva par liecinieku Jeruzālemes izpostīšanai un greznā tempļa bojāejai. Tā kā viņš dzīvoja ilgāk par visiem mācekļiem, kas bija tuvākie Kristus līdzgaitnieki, tad, runājot par Jēzu kā Mesiju un pasaules Pestītāju, viņa vēstij bija liels iespaids. Neviens nevarēja apšaubīt viņa godīgumu, un viņa mācības daudziem palīdzēja atgriezties no neticības.

Jāņa nesvārstīgās uzticības dēļ Kristus lietai jūdu vadoņi pret viņu izjuta rūgtu naidu. Tie saprata, ka tik ilgi, kamēr ļaužu ausīs skanēs Jāņa liecība, viņu pūles pret kristiešiem būs veltīgas. Lai cilvēki Jēzus brīnumdarbus un mācības varētu ātrāk aizmirst, vajadzēja apklusināt drošā liecinieka balsi.

Tāpēc Jāni izsauca uz Romu, lai nopratinātu ticības dēļ. Tur augstāko valdības pārstāvju priekšā viņa mācības tika nepareizi attēlotas, jo viltīgi liecinieki to apsūdzēja musinošu, ķecerīgu atziņu sludināšanā. Ar šiem apvainojumiem ienaidnieki cerēja panākt mācekļa notiesāšanu uz nāvi.

Sevi aizstāvot, Jānis runāja skaidri un pārliecinoši un ar tādu vienkāršību un atklātību, ka viņa vārdi atstāja spēcīgu iespaidu. Klausītāji brīnījās par apustuļa gudrību un daiļrunību, bet, jo pārliecinošāka bija viņa liecība, jo vairāk izpaudās pretinieku naids. Imperators Domiciāns iedegās dusmās. Viņš nevarēja apstrīdēt Kristus uzticīgā aizstāvja minētos argumentus, ne arī sacensties ar spēku, kas pavadīja patiesības sludināšanu, [570] tomēr nolēma šo balsi apklusināt.

Jāni iemeta verdošā eļļas katlā, bet Kungs pasargāja sava uzticīgā kalpa dzīvību, tāpat kā Viņš bija pasargājis trīs ebrejus degošajā ceplī. Atskanot vārdiem: “Tā aizies bojā visi, kas tic šim krāpniekam Jēzum Kristum no Nacaretes,” Jānis paskaidroja: “Mans Meistars pacietīgi padevās visam, ko sātans un tā eņģeļi varēja izgudrot, lai Viņu pazemotu un mocītu. Viņš atdeva savu dzīvību, lai glābtu pasauli. Es esmu pagodināts, ja man tiek atļauts ciest Viņa dēļ, jo esmu tikai vājš un grēcīgs cilvēks. Kristus bija svēts, nevainīgs un neaptraipīts. Viņš nav grēkojis, ne arī viltība tika atrasta viņa mutē.” Šiem vārdiem bija iespaids, un Jāni no katla izņēma tie paši vīri, kas viņu tur bija iemetuši.

Tomēr vajāšanu roka apustulim smagi uzgūlās no jauna. Ar imperatora pavēli Jāni izraidīja uz Patmas salu, sodot to “Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ”. Viņa ienaidnieki domāja, ka tur atrodoties, Jāņa iespaidu vairs nejutīs un beidzot, grūtību un bēdu salauzts, Viņš nomirs.

Patma, neauglīga, klinšaina sala Egejas jūrā, bija Romas valdības izraudzīta vieta noziedznieku izsūtīšanai, bet Dieva kalpam šis drūmais zemes gabals kļuva par Debesu vārtiem. Šķirts no dzīves steigas un iepriekšējo gadu rosīgā darba, viņš tur atradās Dieva, Kristus un Debesu eņģeļu sabiedrībā un saņēma no tiem norādījumus draudzei visam nākamajam laikam. [571] Viņam tika atklāti notikumi, kuriem vajadzēja norisināties šīs zemes vēstures noslēgumā; un tur viņš arī uzrakstīja no Dieva saņemtās atklāsmes. Kad apustuļa balss vairs nevarēja liecināt par Kungu, ko viņš mīlēja un kam kalpoja, tad vēstis, kas tika dotas šajā neauglīgajā krastā, sāka izplatīties līdzīgi gaismai, darot zināmus Dieva noteiktos nodomus ar katru tautu virs Zemes.

Patmas klinšu krauju apņemts, Jānis uzturēja savienību ar savu Radītāju. Viņš novērtēja savu pagājušo dzīvi, un, domājot par saņemtajām svētībām, apustuļa sirdi pildīja miers. Viņš bija dzīvojis kā kristietis un ticībā varēja teikt: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā.” (1. Jāņa 3:14) Turpretī imperators, kas viņu bija izsūtījis, tā nevarēja sacīt. Tas varēja atskatīties vienīgi uz kauju laukiem, izlietām asinīm, izpostītām mājām, raudošām atraitnēm un bāreņiem kā savu godkārīgo centienu “panākumiem”.

Vientuļajā mājvietā Jānim bija iespējams pētīt dievišķā spēka atklāšanos dabā un inspirētajās lappusēs daudz dziļāk nekā jebkad agrāk. Viņš priecājās, pārdomājot radīšanas darbu, un pielūdza dievišķo Arhitektu. Iepriekšējos gados apustuļa acis sveica mežiem klāti pakalni, zaļas ielejas un auglīgi līdzenumi, kur, dabas skaistuma ieskauts, tas vienmēr jutās saviļņots, vērojot Radītāja gudrību un meistarību. Tagad acīm pavērās ainas, kas daudziem liktos drūmas un neinteresantas, bet uz Jāni tās atstāja pavisam citu iespaidu. Neskatoties uz to, ka apkārtne bija tukša un neauglīga, zilās debesis, [572] kas nolaidās pār viņu, bija tikpat spilgtas un skaistas kā pāri mīļotajai Jeruzālemei. Mežonīgajās, kailajās klintīs, dzelmju noslēpumos un krāšņajā debess jumā viņš prata atrast svarīgas mācības. Arī šeit viss norādīja uz Dieva spēku un godību.

Visapkārt ap sevi apustulis redzēja pierādījumus par plūdiem, kas kādreiz pārklāja zemi, tāpēc ka tās iedzīvotāji bija iedrošinājušies pārkāpt Dieva likumus. No okeāna un zemes dzīlēm trakojošo ūdeņu izsviestie klinšu bluķi tagad spilgti liecināja par šausmām, kas valdīja šo bijājamo Dieva dusmu rezultātā. Ūdeņu troksnī, dziļumiem sasaucoties ar dziļumiem, pravietis saklausīja Radītāja balsi. Nežēlīgu vēju satrakotā jūra vēl arvien stāstīja par apvainotā Dieva nepatiku. Tomēr varenos viļņus, lai gan tie drausmīgi bangoja, noteiktās robežās savaldīja kāda neredzama roka. Tas viss norādīja uz bezgalīga Spēka klātbūtni. Un, pretstatā tam, viņš apzinājās mirstīgo cilvēku vājumu un neprātu, kas, būdami tikai no pīšļiem veidoti radījumi, lielās savā iedomātajā gudrībā un spēkā un sirdī saceļas pret Universa Valdnieku, it kā Dievs būtu tāds pats kā viņi. Klintis tam atgādināja Kristu, viņa stipro patvērumu, kura aizsegā tas varēja droši paslēpties. Un tā no drūmās Patmas salas augšup pacēlās izraidītā apustuļa karstākās dvēseles ilgas un dedzīgākās lūgšanas.

Jāņa dzīves stāsts sniedz pārsteidzošus pierādījumus par to, kā Dievs var izlietot gados vecus strādniekus. [573] Kad apustuli izsūtīja uz Patmas salu, daudzi domāja, ka viņa kalpošanas laiks ir pagājis, ka viņš ir savu laiku nodzīvojusi, salauzta niedre, kas kuru katru brīdi var pilnīgi sabrukt. Bet Kungs uzskatīja viņu par derīgu, lai to vēl lietotu. Lai gan izraidīts no savām iepriekšējām darba vietām, viņš nemitējās liecināt par patiesību. Pat Patmā tas atrada draugus un tādus cilvēkus, kas atgriezās. Viņš nesa priecīgu vēsti, jo sludināja augšāmcēlušos Pestītāju, kas augstībā aizlūdz par saviem ļaudīm, līdz vēlāk atgriezīsies, lai ņemtu tos pie sevis. Tieši tad, kad, kalpojot Kungam, Jānis bija kļuvis vecs, viņš saņēma vairāk atklāsmju no Debesīm nekā visos iepriekšējos savas dzīves gados.

Tiem, kuru dzīves intereses bijušas saistītas ar Dieva darbu, vienmēr jāveltī vismaigākā uzmanība. Šie gados vecie strādnieki ir uzticīgi pastāvējuši vētrās un pārbaudījumos. Viņiem var būt trūkumi, tomēr tiem vēl arvien ir spējas, kas dod tiesības atrasties savās vietās Dieva darbā. Lai gan nogurušiem un nespējīgiem nest tik smagas nastas, kādas var un ko vajag uzņemties jaunākiem vīriem, viņu padomam, ko tie var dot, ir visaugstākā vērtība.

Tie varbūt ir pieļāvuši kļūdas, bet no savām neveiksmēm vēlāk mācījušies izvairīties no maldiem un briesmām, un vai tādēļ tie nevarētu dot gudru padomu? Viņi ir gājuši cauri visdažādākajiem pārbaudījumiem un grūtībām, un, kaut arī tagad zaudējuši daļu no sava spēka, Kungs tos tomēr neatstumj. Viņš tiem dod sevišķu žēlastību un gudrību.

Tos, kas kalpojuši savam Meistaram tad, kad darbs tikai lēnām virzījās uz priekšu, kas pacietuši nabadzību un palikuši uzticīgi, kad bija maz patiesības aizstāvju, [574] pastāvīgi vajadzētu cienīt un godāt. Kungs vēlas, lai jaunākie darbinieki gudrību, spēku un briedumu iegūtu, nesot nastas kopā ar šiem uzticīgajiem vīriem. Lai jaunākie atzīst, cik tā ir liela priekšrocība, ja viņu vidū vēl atrodas tādi strādnieki. Lai viņi atvēl tiem godājamas vietas savās apspriedēs.

Kad to pienākumi, kas savu dzīvi pavadījuši, kalpojot Kristum, uz šīs Zemes tuvosies beigām, tad viņi Svētā Gara ietekmē atstāstīs piedzīvojumus, kas tiem bijuši sakarā ar Dieva darbu. Tiem, kas tikko kļuvuši ticīgi, ir jādzird, cik brīnišķi Kungs vada savus ļaudis; tiem jāatgādina par Viņa lielo laipnību, palīdzot pārbaudījumos. Dievs vēlas, lai vecie, uzticīgie strādnieki atrastos savā vietā, darot savu daļu cilvēku glābšanā no milzīgās, postošās ļaunuma straumes. Viņš vēlas, lai tie pilnā bruņojumā stāvētu kaujas ierindā, līdz Viņš tiem pavēlēs nolikt ieročus.

Apustuļa Jāņa piedzīvojumi vajāšanu laikā satur mācību, kas kristiešiem sniedz brīnišķīgu spēku un mierinājumu. Dievs neaizkavē ļauno cilvēku sazvērestības, bet apstākļus kārto tā, lai šie plāni nāk par labu tiem, kas pārbaudījumos un cīņās paliek Viņam uzticīgi. Bieži Evaņģēlija nesējiem savs darbs jāturpina vētrās un vajāšanās, sastopoties ar rūgtu pretestību un netaisnu izturēšanos, bet lai tie tādās reizēs atceras, ka piedzīvojumi, kas iegūstami pārbaudījumu un bēdu ceplī, ir visu pārciesto sāpju vērti. Tādā veidā Dievs savus bērnus velk sev tuvāk, lai tiem varētu atklāt cilvēcisko vājumu un savu spēku. Kungs māca tos paļauties uz Viņu [575] un sagatavo stāties pretī neparedzētiem notikumiem, lai tie varētu izpildīt uzticētos pienākumus un sasniegt augsto mērķi, kura dēļ tiem tiek piešķirts dievišķais spēks.

Visos laikmetos Dieva izraudzītie liecinieki patiesības dēļ sevi ir pakļāvuši pārmetumiem un vajāšanām. Jāzepu apmeloja un vajāja, kaut gan viņš nebija vainīgs un izturējās godīgi. Dieva izraudzīto vēstnesi Dāvidu viņa ienaidnieki dzenāja kā plēsīgu zvēru. Daniēlu iemeta lauvu bedrē, tāpēc ka tas palika uzticīgs Debesīm. Ījabam atņēma laicīgos īpašumus un tas tika pakļauts tik smagām fiziskām ciešanām, ka no viņa riebumā novērsās radi un draugi, tomēr viņš saglabāja savu skaidrību. Jeremiju nekas nespēja atturēt izteikt vārdus, ko Dievs viņam bija devis, un pravieša liecība tā saniknoja ķēniņu un lielkungus, ka tas tika iemests riebīgā, netīrā bedrē. Stefanu nomētāja akmeņiem, tāpēc ka tas sludināja par Kristu un Viņa krusta nāvi. Pāvilu ieslodzīja cietumā, jo viņš uzticīgi nesa Dieva vēsti pagānu tautām. Un Jāni “Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ” izraidīja uz Patmas salu.

Šie cilvēku nelokāmības piemēri liecina par Dieva apsolījumu uzticamību, par Viņa paliekošo klātbūtni un žēlastību. Tie liecina par ticības spēku pretoties pasaules varām. Ticībai ir uzdevums paļauties uz Dievu pat vistumšākajā stundā un sajust, ka, lai arī cik spēcīgi būtu pārbaudījumi un kā trakotu vētra, pasauli tomēr pārvalda mūsu Dievs. Vienīgi ticības acis spēj raudzīties pāri dotā laika notikumiem un pareizi novērtēt ar mūžību saistītās intereses .

Jēzus saviem sekotājiem nedod cerību iegūt pasaules slavu un bagātību, [576] nesola dzīvi bez pārbaudījumiem un bēdām. Tā vietā Kungs tos aicina sekot Viņam pašaizliedzības un pārmetumu pilnajā takā. Viņam, kurš nāca glābt pasauli, pretojās visi apvienotie ļaunuma spēki. Nežēlīgā sazvērestībā ļaunie cilvēki un ļaunie eņģeļi nostājās pret miera Lielkungu. Katrs Kristus vārds un darbs atklāja dievišķu līdzcietību, un tas, ka Viņš nelīdzinājās pasaulei, izraisīja visrūgtāko ienaidu.

Tāpat notiks ar ikvienu, kas gribēs dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū. Vajāšanas un nicināšana sagaida visus, kas ir piepildīti ar Kristus Garu. Vajāšanu raksturs var mainīties līdz ar laiku, bet pats princips – gars, kas tās izraisa, – paliek tas pats, kas jau kopš Ābela dienām ir nonāvējis Kunga izredzētos.

Sātans Dieva ļaudis ir vajājis visos laikos. Viņš tos ir mocījis un nogalinājis, bet mirstot tie kļuvuši par uzvarētājiem. Tie ir apliecinājuši tās Būtnes spēku, kas daudz varenāka par sātanu. Ļauni cilvēki var mocīt un nonāvēt miesu, bet tie nespēj aizskart dzīvību, kas ar Kristu apslēpta Dievā. Tie gan vīriešus, gan sievietes var ieslodzīt cietuma mūros, bet nespēj saistīt viņu garu.

Pārbaudījumi un vajāšanas veicina Dieva godības, tas ir, Viņa rakstura atklāšanos izredzētajos ļaudīs. Tie, kas tic Kristum, pasaules nīsti un vajāti, tiek audzināti un mācīti Viņa skolā. Virs zemes tie staigā šaurās takās un tiek šķīstīti bēdu ceplī. Sekojot Kristum, tie piedzīvo sāpīgus brīžus, tiem nākas sevi aizliegt un izjust vilšanās rūgtumu, bet [577] tā viņi iepazīstas ar grēka ļaunumu un postu un rezultātā izjūt pret to riebumu. Būdami Kristus ciešanu līdzdalībnieki, tie spēj raudzīties pāri tumsai uz godību, sakot: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” (Rom. 8:18)

57. Atklāsmes grāmata

[578] Apustuļu dienās kristieši bija visai nopietni un dedzīgi. Viņi tik nenogurstoši darbojās sava Meistara labā, ka, neskatoties uz nežēlīgo pretestību, Dieva valstības Evaņģēlijs samērā īsā laikā tika izplatīts visās apdzīvotajās pasaules daļās. Lai iedrošinātu vēlāko laikmetu ticīgos, inspirētā spalva ir atzīmējusi šo dedzību, ko dotajā laikā parādīja Jēzus sekotāji. Par Efezas draudzi, kuru Kungs izlietoja kā visas apustuļu laikmeta kristietības simbolu, Uzticīgais un Patiesais Liecinieks varēja teikt:

“Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.” (Atkl. 2:2,3)

Sākumā Efezas draudzes piedzīvojumos izpaudās bērnišķa vienkāršība un dedzība. [579] Ticīgie apzinīgi centās paklausīt katram Dieva Vārdam, un viņu dzīve atklāja nopietnu, sirsnīgu mīlestību pret Kristu. Tie priecājās darīt Dieva prātu, jo viņu sirdīs kā pastāvīgs augsts viesis mājoja Pestītājs. Izjuzdami dziļu mīlestību pret savu Glābēju, tie par visaugstāko mērķi uzskatīja dvēseļu mantošanu, jo Kristus žēlastības dārgo bagātību negribēja izlietot tikai sev. Viņi sajuta sava aicinājuma lielo nozīmi, un, ietekmēti no vēsts: ”Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, dega ilgās aiznest priecīgās ziņas par pestīšanu līdz Zemes vistālākajām robežām. Un pasaule atzina, ka tie ir bijuši ar Jēzu. Grēcīgi, savus pārkāpumus nožēlojuši un piedošanu saņēmuši, šķīstīti un svētoti cilvēki, pateicoties Kristum, bija kļuvuši par Dieva darbabiedriem.

Draudzes locekļi bija vienoti domās un rīcībā. Kā zelta pavediens viņus kopā saistīja Kristus mīlestība. Tie savu Kungu centās iepazīt arvien pilnīgāk un pilnīgāk, līdz viņu dzīvē atklājās Kristus līksmība un miers. Viņi apmeklēja bāriņus un atraitnes to bēdās, un paši centās palikt pasaules neaptraipīti, saprazdami, ka tad, ja šajā ziņā tie cietīs neveiksmi, runās pretī savai ticības apliecībai un aizliegs Pestītāju.

Darbs gāja uz priekšu ikvienā pilsētā. Tika atgrieztas dvēseles, kas savukārt izjuta pienākumu par saņemtajām nenovērtējamām bagātībām stāstīt tālāk citiem. Jēzus sekotāji nevarēja palikt mierā, līdz gaisma, kas bija padarījusi gaišu viņu prātu, sāka spīdēt arī uz apkārtējiem ļaudīm. [580] Ar kristiešu cerības pamatu tika iepazīstināts liels daudzums neticīgo. Silta, apgarota personīga palīdzība tika sniegta ļaudīm, kas vēl atradās maldos, kā arī atstumtajiem un tiem, kas, lai gan teicās atzīstam patiesību, tomēr vairāk par Dievu mīlēja vieglu dzīvi.

Tomēr pēc kāda laika ticīgo centība sāka atslābt un samazinājās mīlestība pret Dievu un vienam pret otru. Draudzē iezagās vēsums. Daži aizmirsa brīnišķo veidu, kādā tie bija saņēmuši patiesību. Vecie karognesēji viens pēc otra krita savos posteņos, bet atsevišķiem jaunākajiem darbiniekiem, kuri varēja dalīties šo celmlaužu nastās un tā sagatavoties lietderīgam darbam vadošos amatos, bija apnikušas bieži atkārotās patiesības. Tiecoties pēc kaut kā neparasta un pārsteidzoša, tie mēģināja ieviest jaunas mācības, kas daudziem likās patīkamākas, bet nesaskanēja ar Evaņģēlija galvenajiem pamatlikumiem. Savā pašpaļāvībā un garīgajā aklumā tie nespēja saskatīt, ka šie aplamie pieņēmumi daudzus ierosinās apšaubīt pagātnes piedzīvojumus un tā novedīs sajukumā un neticībā.

Ielaužoties šīm viltus mācībām, radās šķelšanās, un daudzu acis pārtrauca raudzīties uz Jēzu kā savas ticības iesācēju un pabeidzēju. Laiku, ko vajadzēja izlietot Evaņģēlija sludināšanā, aizņēma strīdi par nesvarīgiem mācību punktiem un patīkamu, cilvēku izgudrotu pasaku apcere. Ļoti daudzi, kurus bija iespējams pārliecināt un atgriezt, uzticīgi atklājot patiesību, tagad palika nebrīdināti. [581] Dievbijība strauji samazinājās, un šķita, ka drīz vien sātans gūs virsroku pār tiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem.

Tieši šajā kritiskajā draudzes vēstures posmā notiesāja un izsūtīja trimdā apustuli Jāni. Nekad viņa balss kristietībai nebija tik nepieciešama kā tagad. Gandrīz visi Jāņa agrākie darbabiedri bija miruši mocekļa nāvē. Ticīgo atlikums sastapās ar nežēlīgu pretestību. Spriežot pēc ārēji redzamā, šķita, ka nav vairs tālu diena, kad Kristus draudzes ienaidnieki svinēs uzvaru.

Tomēr visapkārt valdošajā tumsā neredzami darbojās Kunga roka. Dieva aizgādībā Jānis tika nometināts tur, kur draudžu apgaismošanai un stiprināšanai Kristus viņam varēja dot brīnišķīgu atklāsmi par sevi un dievišķo patiesību.

Izsūtot Jāni trimdā, patiesības ienaidnieki bija cerējuši uz visiem laikiem apklusināt uzticīgā Dieva liecinieka balsi, bet Patmas salā apustulis saņēma vēsti, kuras iespaidam vajadzēja draudzi stiprināt līdz pat laika beigām. Lai gan tie, kas Jāni izsūtīja, nav atbrīvoti no atbildības par savu ļauno darbu, tomēr viņi kļuva par rīkiem Dieva rokās Debesu nodomu izpildīšanai, un tieši pūles izdzēst gaismu nodrošināja patiesības tālāku atklāšanos.

Trimdā aizvestajam apustulim godības Kungs parādījās Sabatā. Atrodoties Patmas salā, Jānis Sabatu ievēroja tikpat svēti kā tad, kad sludināja ļaudīm Jūdejas pilsētās un ciemos. Viņš pieprasīja sev šai dienai dotos dārgos apsolījumus. “Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā,” raksta Jānis, “un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam: “To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm (..).” Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus, lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.” (Atkl. 1:10-13) [582]

Mīļotajam māceklim tika parādīta īpaša labvēlība. Viņš kopā ar savu Meistaru bija atradies Ģetzemanē, kad Tā vaigu klāja nāves moku asins sviedri, “jo Viņa vaigs bija tā pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem”. (Jes. 52:14) Viņš savu Kungu bija redzējis tērptu vecā purpura mētelī, ar ērkšķiem vainagotu un nodotu Romas kareivju rokās. Viņš uz To bija raudzījies pie Golgātas krusta, kad Jēzus tika pakļauts nežēlīgam izsmieklam un apvainojumiem. Un tagad Jānim atkal ir ļauts skatīt savu Kungu. Bet, cik ļoti izmainījies ir Viņa izskats! Kristus vairs nav cilvēku nicinātais un pazemotais Sāpju Vīrs. Viņš ir ietērpts Debesu spožumā. “Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam(..).” (Atkl. 1:14,15) Viņa balss līdzinās daudzu ūdeņu šalkoņai, un seja spīd kā saule. Viņa rokā ir septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes iziet ass, abās pusēs griezīgs zobens, Kristus spēka simbols. Patmas salā atmirdz mūžīgā Kunga godība.

“Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: nebīsties! (..)” (Atkl. 1:17)

Jānis tika stiprināts, lai varētu atrasties sava pagodinātā Kunga klātbūtnē. Viņa izbrīna pilnajam skatam tika atklāta Debesu godība. [583] Apustulim atļāva skatīt Dieva troni un, lūkojoties pāri zemes cīņām un konfliktiem, vērot balti tērptos atpestīto pulkus. Viņš dzirdēja Debesu eņģeļu mūziku un to cilvēku slavas dziesmu, kas bija uzvarējuši ar Jēra asinīm un savas liecības vārdu. Dotajā atklāsmē tam vienu pēc otras rādīja satraucošas un interesantas ainas Dieva ļaužu piedzīvojumos un jau iepriekš pateica draudzes vēsturi līdz pat laika galam. Attēlos un simbolos Jānim atklāja ļoti svarīgus notikumus, kurus tam vajadzēja pierakstīt, lai viņa laikā un nākamajos gadsimtos dzīvojošie Dieva ļaudis varētu pareizi saprast tiem draudošās briesmas un priekšā stāvošās cīņas.

Šo atklāsmi deva draudzes vadīšanai un iepriecināšanai kristietības pārbaudījumu brīžos. Tomēr reliģijas mācītāji ir pasludinājuši, ka tā ir aizzīmogota grāmata un tās noslēpumus nevar izskaidrot. Tāpēc daudzi ir novērsušies no pravietiskajiem rakstiem, atsakoties ziedot tiem laiku un pētīt tur ietvertos noslēpumus. Bet Dievs nevēlas, ka Viņa ļaudis tā uzskatītu šo grāmatu. Tā ir “Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā. (..) Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:1,3) [584] “Es apliecinu katram, kas dzird šis grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22:18-20)

Atklāsmē tiek skarti ļoti svarīgi jautājumi. Pats vārds atklāsme, kas dots šīm inspirētajām lappusēm, atsauc apgalvojumu, ka tā varētu būt aizzīmogota grāmata. Atklāsme ir kaut kas atklāts. Kungs pats rādīja savam kalpam noslēpumus, ko satur šī grāmata, un grib, lai tie būtu pieejami Viņa ļaužu pētīšanai. Grāmatā uzrakstītās patiesības ir adresētas gan Jāņa laikabiedriem, gan arī tiem, kas dzīvo šīs Zemes vēstures pēdējās dienās. Daži no pravietojumā tēlotajiem notikumiem ir jau pagātnē, citi –norisinās pašlaik; dažas ainas norāda uz tumsas spēku un Debesu Lielkunga laikmetiem ilgstošā konflikta beigām, un vēl citas atklāj atpestīto uzvaras prieku un līksmību atjaunotajā zemē.

Lai neviens nedomā, ka tikai tāpēc, ja tas uzreiz nespēj izskaidrot katra Atklāsmes grāmatā aprakstītā simbola nozīmi, tad ir veltīgi pētīt šo grāmatu, pūloties izprast tur ietvertās patiesības atziņas. Kungs, kas šos noslēpumus atklāja Jānim, arī ikvienam rūpīgam patiesības meklētājam ļaus jau iepriekš izjust prieku, domājot par Debesīm un mūžību. Tie, kuru sirdis atvērtas patiesības uzņemšanai, būs spējīgi aptvert šīs grāmatas mācības, un viņiem tiks piešķirtas svētības, kas apsolītas visiem, “kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts”. [585]

Ar Atklāsmes grāmatu tiek pielikts punkts visām pārējām Bībeles grāmatām. Tā ir kā papildinājums Daniēla grāmatai. Ja pirmā satur vairāk pravietojums, tad otrā ir atklāsme. Aizzīmogota nebija Atklāsmes grāmata, bet gan tā daļa Daniela grāmatas pravietojumu, kas attiecas uz pēdējām dienām. Eņģelis pavēlēja: “Un tu, Daniēl, paglabā labi slepenībā šajās atklāsmēs sacīto un apzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam beigu laikam.” (Dan. 12:4)

Visu atklāsmē redzēto apustulim lika pierakstīt pats Kristus. “Ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā. (..) Es esmu (..) Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk. Noslēpumu par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.” (Atkl. 1:11,18-20)

Septiņu sākotnējo draudžu nosaukumi simboliski attēlo visu draudzi dažādos kristīgā laikmeta periodos. Skaitlis septiņi liecina par pilnību un simboliski norāda uz patiesību, ka vēsts sniedzas līdz laika galam, bet lietotie nosaukumi atklāj draudzes stāvokli dažādos pasaules vēstures periodos.

[586] Kristus runāja, staigājot starp zelta lukturiem. Tādā veidā tiek tēlaini parādīta Viņa attieksme pret draudzēm, jo Viņš ar saviem ļaudīm pastāvīgi sazinās. Kungs pazīst to patieso stāvokli. Viņš vēro ticīgo izturēšanos, dievbijību un nodošanos. Lai gan Kristus kalpo kā Augstais Priesteris un Vidutājs Debesu svētnīcā, tomēr tiek rādīts staigājam starp draudzēm virs zemes. Ar nenogurstošu modrību un nepārtrauktu uzmanību Viņš vēro, vai kādā sargpostenī gaisma nav kļuvusi pārāk blāva, vai tā nedraud izdzist. Ja lukturi būtu atstāti vienīgi cilvēku aizgādībai, tad plīvojošā liesma tiešām varētu nīkuļot un izbeigties; bet Viņš ir uzticīgais Kunga nama sargs, patiesais kalpotājs tempļa pagalmos. Viņa nepārtrauktās rūpes un uzturošā žēlastība ir dzīvības un gaismas avots.

Kristus atklājas, turot septiņas zvaigznes savā labajā rokā. Tas ir nodrošinājums mums, ka nevienai draudzei, kura uzticīga savam uzdevumam, nav ko baidīties, ka tā varētu iznīkt, jo neviena zvaigzne, atrodoties Visvarenā aizsardzībā, nevar tikt izrauta no Kristus rokas.

“Tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes (..).” (Atkl. 2:1) Šie vārdi teikti draudzes vadītājiem, tiem, kuriem Dievs uzticējis svarīgas atbildības. No draudzes, līdzīgi jaukai smaržai, bagātīgi jāizplatās labam iespaidam, bet to lielā mērā nosaka Dieva kalpu raksturs, kuru uzdevums ir atklāt Kristus mīlestību. Debesu zvaigznes atrodas Dieva pārvaldībā. Viņš tās pilda ar gaismu, vada un nosaka to kustību. Ja Kungs to nedarītu, tad tās kļūtu par krītošām zvaigznēm. Tieši tāpat ir ar Viņa kalpiem. Tie ir tikai darbarīki Kunga rokās, un viss labais, ko tie veic, tiek padarīts Viņa spēkā. [587] No tiem jāatstaro Viņa gaismai. Pestītājam jābūt ticīgo ļaužu iedvesmas avotam. Ja tie raudzīsies uz Kristu, kā Kristus raudzījās uz Tēvu, tad spēs veikt katru uzticēto darbu. Kad tie izjutīs savu pilnīgo atkarību no Dieva, Viņš piešķirs tiem savu spožumu, lai tie to tālāk atstarotu pasaulei.

Jau agri draudzes vēsturē savu postošo darbu iesāka apustuļa Pāvila iepriekš sludinātais netaisnības noslēpums; un, kad viltus skolotāji, no kuriem ticīgos bija brīdinājis Pēteris, ieviesa savas atkrišanas mācības, daudzus šie maldi savaldzināja. Viena daļa grīļojās pārbaudījumu grūtībās un tika kārdināti atteikties no ticības. Laikā, kad Jānim tika dota šī atklāsme, daudzi bija zaudējuši pirmo mīlestību pret Evaņģēlija patiesību, bet savā žēlastībā Dievs draudzi neatstāja, lai tā turpinātu slīdēt lejup. Bezgalīga maiguma pilnā vēstī Viņš tiem apliecināja savu mīlestību un vēlēšanos, lai tie veiktu mūžības interesēm atbilstošu darbu. “Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus.” (Atkl. 2:5)

Draudze nebija pilnīga, un tai bija nepieciešams stingrs rājiens un nosodījums; tāpēc Jānis tika inspirēts uzrakstīt brīdinošās vēstis, kā arī griezties ar lūgumu pie tiem, kas, pazaudējuši no redzes loka Evaņģēlija pamatprincipus, pakļāva briesmām cerību izglābties. Tomēr pārmetošie rājieni, kurus Dievs atzīst par nepieciešamu sūtīt, vienmēr tiek izteikti maigā mīlestībā kopā ar miera apsolījumu ikkatram grēkus nožēlojošam ticīgajam. “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu,” saka Kungs. “Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)

[588] To labā, kas, ierauti asajā konfliktā, centās saglabāt savu ticību Dievam, pravietim tika doti uzslavas un apsolījuma vārdi: “Es zinu tavus darbus. Redzi Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu (..) Tāpēc, ka tu esi turējis Manas paciešanas mācību, es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.” Ikviens ticīgais tika pamācīts: “Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo es neatrodu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā!” “Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.” (Atkl. 3:8,10,2,11)

Ar tā cilvēka starpniecību, kurš apliecināja, ka viņš ir “brālis un biedrs bēdās” (Atkl. 1:9), Kristus savai draudzei atklāja visu, ko tai Viņa dēļ vajadzēs pārciest. Raugoties cauri garajiem tumsas un māņticības gadsimtiem, sirmais trimdinieks redzēja lielu pulku ļaužu, nodotus mocekļa nāvei, tikai tāpēc, ka tie mīlēja patiesību. Bet viņš arī redzēja, ka Tas, kurš uzturēja savus pirmos lieciniekus, neatstās uzticīgos sekotājus visos vajāšanu gadsimtos, kas tiem būs jāpārdzīvo pirms laika beigām. “Nebīsties par to, ka tev būs jācieš,” Kungs sacīja. “Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas (..). Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atkl. 2:10)

Jānis dzirdēja kā par visiem uzticīgajiem, kas cīnās pret ļaunumu, tiek izteikti apsolījumu vārdi: “Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. (..) Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā (..). Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 2:7; 3:5,21)

Apustulis vēroja, cik cieši Dieva žēlastība, maigums un mīlestība savienojas ar Viņa svētumu, taisnību un spēku. Viņš redzēja, kā grēcinieki Dievā atrod sev Tēvu, no kura tos bija šķīruši viņu pašu grēki. Un, raugoties pāri lielās cīņas kulminācijas laikam, viņam bija iespēja skatīt “tos, kas bija guvuši uzvaru, (..) stāvam pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu “. (Atkl. 15:2,3)

Pestītājs Jānim simboliski tika atklāts gan kā “lauva no Jūdas cilts”, gan kā “Jērs, kas tapa nokauts”. (Atkl. 5:5,12) Šie simboli stāsta par visvarena spēka un pašaizliedzīgas mīlestības vienotību. Lauva no Jūdas cilts – tik briesmīgs Viņa žēlastības atraidītājiem – ir Dieva Jērs paklausīgajiem un uzticīgajiem. Uguns stabs, kas iedvesa šausmas likuma pārkāpējiem, liecina par gaismu, žēlastību un atbrīvošanu tiem, kas tur Viņa baušļus. Tā roka, kas ir spēcīga sodīt nepaklausīgos, būs pietiekoši stipra, lai pasargātu visus lojālos ļaudis. Ikviens uzticīgais tiks izglābts. “Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.” (Mat. 24:31) (590)

Salīdzinot ar pasaules iedzīvotāju miljoniem, Dieva ļaudis būs, kā tas vienmēr ir bijis, tikai mazs pulciņš; bet, ja tie stāvēs par patiesību, kāda tā atklāta Viņa Vārdā, tad Kungs būs viņu patvērums. Tie atradīsies Visvarenā drošajā aizsegā. Dieva pusē vienmēr ir pārsvars. Kad pēdējās bazūnes skaņas iespiedīsies mirušo cietumā un taisnie uzvaroši iznāks ārā, izsaukdamies: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1. Kor. 15:55) tad, stāvot kopā ar Dievu un Jēzu Kristu, ar eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, Dieva bērni būs ļoti lielā pārsvarā.

Kristus patiesie mācekļi kopā ar Viņu iet caur sāpīgiem pārdzīvojumiem, aizliegdami sevi un panesdami rūgtu vilšanos, bet tādā veidā tie mācās saprast grēka noziedzīgo dabu un postu, lai uzlūkotu to ar riebumu. Kristus ciešanu dalībniekiem ir lemts būt par Viņa godības līdzdalībniekiem. Svētajā atklāsmē pravietis varēja skatīt Dieva atlikušās draudzes galīgo uzvaru, un viņš par to raksta:

“Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, (..) stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!” (Atkl. 15:2,3)

[591] “Tad es redzēju, un raugi: Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam Viņa Vārds un Viņa Tēva Vārds bija rakstīts uz viņu pierēm.” (Atkl. 14:1) Šajā pasaulē viņu prāts bija svētīts Dievam; tie kalpoja Kungam saprātīgi un no sirds; tāpēc tagad Viņš var likt savu vārdu “uz viņu pierēm”. “Un tie valdīs mūžīgi mūžam.” (Atkl. 22:5) Tie nestaigā apkārt, izlūgdamies sev kādas tiesības. Viņi ir to skaitā, kuriem Kristus saka: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Viņš katru no tiem apsveic kā savu bērnu, teikdams: “Ieej sava Kunga priekā.” (Mat. 25:34,21)

“Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram.” (Atkl. 14:4) Pravieša redzētajā atklāsmē tie ir attēloti stāvam uz Ciānas kalna, apjozti svētai kalpošanai un ietērpti baltā audeklā, kas ir svēto taisnība. Bet visiem, kas seko Jēram Debesīs, vispirms vajag sekot Viņam virs Zemes, ne īgni un neapmierināti, bet uzticīgi, mīlot Viņu un labprātīgā paklausībā, kā ganāmais pulks seko ganam.

“Un balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad spēlētāji spēlē uz savām cītarām. Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā (..), un neviens nevarēja šo dziesmu iemācīties kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules (..). Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” (Atkl. 14:2-5)

“Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no Debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. [592] (..) Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrais jaspids. Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi. (..) Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls. Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs.” (Ap. d. 21:2,11,12,21,22)

“Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam.” (Atkl. 22:3-5)

“Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. (..) Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atkl. 22:1,2,14)

“Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atkl. 21:3)

58. Draudze – uzvarētāja

[593] Ir pagājuši vairāk nekā astoņpadsmit gadsimti, kopš apustuļi atdusas no saviem darbiem, bet viņu smago pārbaudījumu un Kristus dēļ pienesto upuru vēsture vēl joprojām ir viena no dārgākajām draudzes mantām. Šī vēsture uzrakstīta Svētā Gara vadībā un ir saglabāta, lai visu laikmetu ticīgos pamudinātu ar lielāku dedzību un nopietnību kalpot savam Pestītājam.

Mācekļi Kristus doto uzdevumu toreiz izpildīja. Kad šie krusta vēstneši izgāja pasludināt Evaņģēliju, Dieva godība atklājās tādā mērā, kādu mirstīgie cilvēki nekad nebija pieredzējuši. Savienībā ar dievišķo Garu, apustuļi veica darbu, kas satricināja pasauli. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests pie visām tautām.

Kristus izredzēto apustuļu kalpošanai bija godības pilni panākumi. Sākot pildīt savu uzdevumu, daži no tiem vēl bija neizglītoti vīri, bet viņu nodošanās Meistara lietai bija tik pilnīga, ka Viņa vadībā tie sagatavojās lielajam darbam, kas tiem bija uzticēts. [594] Viņu sirdī valdīja žēlastība un patiesība, iedvesmojot domas un kontrolējot katru rīcību. Apustuļu dzīve ar Kristu bija apslēpta Dievā, un, iegremdēts bezgalīgās mīlestības dziļumos, pašu es vairs nebija redzams.

Mācekļi bija vīri, kas prata sirsnīgi runāt un lūgt, vīri, kas saņēma spēku no Israēla Stipruma. Ak, cik ciešas bija viņu attiecības ar Kungu, savu personīgo godu saistot ar Viņa troni! Mācekļu Dievs bija Jehova. Tā gods bija viņu gods un Dieva patiesība bija viņu patiesība. Katrs pret Evaņģēliju vērstais uzbrukums likās dziļi griežamies viņu pašu dvēselē, un par Kristus lietu tie cīnījās ar visiem savas būtnes spēkiem. Tie spēja izskaidrot dzīvības Vārdu, jo bija saņēmuši Debesu svaidījumu. Apustuļi sagaidīja daudz, tāpēc arī daudz uzdrīkstējās darīt. Pēc vadības tie raudzījās uz Kristu, jo Viņš pats taču tiem bija atklājies. Viņu patiesības izpratne un spēks izturēt pretestību bija proporcionāls padevībai Dieva prātam. Jēzus Kristus, Dieva gudrība un spēks, bija parastie uzrunu temati. Apustuļi paaugstināja Viņa Vārdu – vienīgo Vārdu, kura spēkā cilvēki zem debesīm var tikt glābti. Tiem pasludinot Kristus, dzīvā Pestītāja pilnību, viņu vārdi aizkustināja sirdis, un daudzi tika mantoti Evaņģēlijam. Ļaužu pulki, kas agrāk bija nievājuši Pestītāja vārdu un nicinājuši Viņa spēku, tagad sevi atzina par Krustā Sistā mācekļiem.

[595] Apustuļi šo misijas uzdevumu veica nevis savā, bet dzīvā Dieva spēkā, tomēr viņu ceļš nebija viegls. Kristīgās draudzes darba sākums saistījās ar smagiem pārbaudījumiem un bēdām. Mācekļi pastāvīgi sastapās ar trūkumu, apmelojumiem un vajāšanām, bet tie neuzskatīja, ka būtu jādzīvo izpatīkot sev un līksmojās, kad tika aicināti ciest Kristus dēļ. Viņu pūlēs nebija nekādas nenoteiktības, nespējas izšķirties vai gribas vājuma. Tie bija labprātīgi dot un uzupurēties. Viņu piedzīvojumus šķīstīja un bagātināja atbildības apziņa, un Kristus labā iegūtajās uzvarās atklājās Debesu žēlastība. Ar savu visvareno spēku kopā ar tiem darbojās pats Dievs, un Evaņģēlijs uzvarēja.

Dieva draudzi apustuļi cēla uz paša Kristus ieliktā pamata. Rakstos šis process bieži tiek ainots ar tempļa būvi. Caharija atsaucas uz Kristu kā Zaru, kas uzcels Kunga namu. Viņš runā, ka pagāni šai darbā palīdzēs: “Tie, kas tālumā dzīvo, nāks un piedalīsies tā Kunga nama celšanā.” Un Jesaja ziņo: “Sveši ļaudis uzcels tavus mūrus.” (Cah. 6:12,15; Jes. 60:10)

Rakstot par tāda tempļa būvi, Pēteris saka: “Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pēt. 2:4,5)

Apustuļi darbojās jūdu un pagānu pasaules karjerās, izlauzdami akmeņus, lai pēc tam tos novietotu uz pamata. [596] Vēstulē ticīgajiem Efezā Pāvils sacīja: “Tad nu jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (Ef. 2:19-22)

Un korintiešiem viņš rakstīja: “Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” (1. Kor. 3:10-13)

Pienesot no pasaules izlauztos akmeņus, apustuļi cēla uz droša pamata, uz Mūžīgās Klints. Tomēr nebija tā, ka šo darbu nekas netraucētu. Viņu pūles ļoti apgrūtināja Kristus ienaidnieku pretestība, jo pastāvīgi bija jācīnās pret fanātismu, aizspriedumiem un naidu no to puses, kas būvēja uz nepareiza pamata. Ļaudis, kas piedalījušies draudzes [597] veidošanā, var salīdzināt ar mūra celtniekiem Nehemijas dienās, par kuriem rakstīts: “(..) un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.” (Nehem. 4:17)

Dieva namu visu laiku centās iznīcināt gan ķēniņi un valstsvīri, gan priesteri un virsnieki, bet pat cietuma, moku un nāves draudu priekšā uzticīgi vīri turpināja darbu; un celtne veidojās skaista un simetriska. Brīžiem strādniekus apņēma māņticības migla un tie kļuva gandrīz pilnīgi akli. Reizēm tos gandrīz pārvarēja opozīcijā esošo spēku pretestība. Bet ar nesatricināmu ticību un neizsīkstošu drosmi tie tomēr gāja uz priekšu.

Viens pēc otra no ienaidnieka rokas krita vadošie celtnieki. Stefanu nomētāja akmeņiem, Jēkabu nogalināja ar zobenu, Pāvilam nocirta galvu, Pēteri piesita pie krusta un Jāni izsūtīja. Tomēr draudze auga. Kritušo vietas ieņēma jauni strādnieki, un celtnei pievienoja akmeni pēc akmens. Tā lēni veidojās Dieva draudzes nams.

Kristīgās draudzes dibināšanai sekoja nežēlīgu vajāšanu gadsimti, bet nekad netrūka vīru, kas Dieva nama celšanas darbu vērtēja augstāk par savu dzīvību. Par tādiem ir rakstīts: “Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu un kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija [598] cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām.” (Ebr. 11:36-38)

Pūloties apturēt celtniekiem uzticēto darbu, taisnības ienaidnieks pielietoja visus iespējamos līdzekļus, bet Dievs “(..) sevi nav pametis neapliecinātu”. (Ap. d. 14:17) Cēlās strādnieki, kas prasmīgi aizstāvēja svētiem reiz doto ticību. Vēsture ziņo par šo vīru gara spēku un varonību. Līdzīgi apustuļiem, daudzi no viņiem krita savā postenī, bet Dieva nama būve pastāvīgi turpinājās. Strādniekus nogalināja, bet darbs gāja uz priekšu. Valdieši, Džons Viklifs, Huss un Hieronīms, Mārtiņš Luters un Cvinglijs, Krenmers, Latimers un Nokss, hugenoti, Džons un Čārlzs Vesliji, kā arī pulks citu vīru piegādāja pamatam materiālu, kas pastāvēs visā mūžībā. Un vēlākos gados pie ēkas būvdarbiem palīdzēja vēl citi, kas tik augstsirdīgi pūlējās veicināt Dieva Vārda izplatīšanu, un, strādājot pagānu zemēs, sagatavoja ceļu pēdējās lielās vēsts pasludināšanai.

Visos laikmetos, kopš apustuļu dienām, Dieva nama būve nekad nav apstājusies. Mēs varam atskatīties uz aizgājušajiem gadsimtiem un iepazīties ar ēku veidojošajiem dzīvajiem akmeņiem, kā tie atstaroja gaismu maldu un māņticības tumsā. [599] Apliecinot Dieva patiesības spēku, šie dārgakmeņi ar pieaugošu spožumu mirdzēs visā mūžībā. Šo slīpēto un spodrināto akmeņu uzkrītošais mirdzums atklāj lielo atšķirību starp gaismu un tumsu, starp patiesības zeltu un maldu sārņiem.

Pāvils un citi apustuļi, un visi taisnie, kas kopš tā laika dzīvojuši, ir izpildījuši savu pienākumu Dieva nama celšanā. Bet šī celtne vēl nav pabeigta. Arī mums, šajā laikmetā dzīvojošajiem, ir darāms savs darbs, veicama sava daļa. Mums pie pamata jāpienes materiāls, kas iztur uguns pārbaudi – zelts, sudrabs un dārgakmeņi, “noslīpēti pēc pils līdzības”. (Ps. 144:12, pēc angļu tulk.) Tiem, kas tādā veidā būvē Dievam, Pāvils adresē iedrošinošus un brīdinošus vārdus: “Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1. Kor. 3:14,15) Kristietis, kurš uzticīgi izdala dzīvības vārdus, vadot vīriešus un sievietes svētuma un miera ceļā, atnes pie pamata materiālu, kas izturēs; un Dieva valstībā to godinās kā gudru namdari.

Par apustuļiem ir rakstīts: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20) Kā Kristus kādreiz izsūtīja mācekļus, tā Viņš šodien sūta savas draudzes locekļus. Tas pats spēks, kas bija apustuļiem, ir pieejams arī viņiem. Ja tie paļausies uz Dievu, Viņš sadarbosies ar tiem un tie nepūlēsies veltīgi. Lai ticīgie atzīst, ka darbs, kurā tie iesaistījušies, nes Kunga zīmogu. [600] Dievs teica Jeremijam: “Nesaki: es esmu jauns, – jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” Pēc tam Kungs izstiepa roku un aizskāra sava kalpa muti, sacīdams: “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē.” (Jer. 1:7-9) Un arī mums Viņš pavēl iziet, lai runātu vārdus, ko Kungs mums devis, jūtot uz lūpām Viņa svēto pieskārienu.

Kristus ir uzticējis draudzei svētu uzdevumu. Katram tās loceklim jābūt kanālam, kuru Dievs var izlietot, lai pasaulē izplatītu savas žēlastības dāvanas, Kristus neizdibināmās bagātības. Neko citu Pestītājs nevēlas tik ļoti, kā darbiniekus, kas šeit dzīvojot pārstāvētu Viņa Garu un raksturu. Un nekas pasaulei nav tik ļoti vajadzīgs, kā Pestītāja mīlestības atklāšanās ticīgos cilvēkos. Visas Debesis gaida uz tādiem ļaudīm, ar kuru starpniecību Kungs var atklāt kristietības spēku.

Draudze ir Dieva iekārtota pārstāvniecība patiesības pasludināšanai, no Viņa pilnvarota veikt īpašu darbu; un, ja tā ir lojāla, paklausot visām Viņa pavēlēm, tad tajā mājos dievišķās žēlastības varenais skaistums. Ja tā būs uzticīga savam uzdevumam, ja tā pagodinās Kungu, Israēla Dievu, tad nav varas, kas tai spētu pretoties.

Dedzīga nodošanās Dievam un Viņa lietai lika mācekļiem ar varenu spēku liecināt par Evaņģēliju. Vai līdzīgai dedzībai nevajadzētu arī mūsu sirdīs izraisīt apņemšanos stāstīt par Kristus glābjošo mīlestību un par Viņa krustā sišanu? Katra kristieša priekšrocība ir ne tikai gaidīt Pestītāja atnākšanu, bet arī to pasteidzināt.

[601] Ja draudze uzvilks Kristus taisnības tērpu, atteikdamās no katras savienības ar pasauli, tad to sagaida spožas un godības pilnas dienas rītausma. Tās dzīvē vienmēr droši piepildīsies Dieva apsolījumi. Viņš to izveidos par mūžīgu krāšņumu, par daudzu paaudžu prieku. Patiesība, aiziedama garām tiem, kas to nicina un atmet, noteikti uzvarēs. Lai gan reizēm šķietami aizkavēta, tās virzība uz priekšu tomēr nekad nav apturēta. Kad Dieva vēsts sastopas ar pretestību, Viņš tai piešķir papildus spēkus, lai tā radītu vēl lielāku iespaidu. Apveltīta ar dievišķu enerģiju, tā izlauzīs sev ceļu cauri visstiprākajiem aizsprostiem un pārvarēs katru šķērsli.

Kas uzturēja Dieva Dēlu Viņa ciešanu un uzupurēšanās pilnajā dzīvē? Viņš jau tad garā skatīja savas dvēseles grūtā darba augļus un bija apmierināts. Domājot par mūžību, Kristus apzinājās to cilvēku laimi, kas Viņa pazemošanās rezultātā saņems piedošanu un mūžīgu dzīvību. Viņa ausis uztvēra atpestīto gaviles. Viņš dzirdēja izglābtos dziedam Mozus un Jēra dziesmu.

Arī mums ir atļauts ieskatīties nākotnē, Debesu svētlaimē. Bībelē ir atklātas nākamās godības ainas, ko ieskicējusi Dieva roka, un tās ir ļoti dārgas Viņa draudzei. Ticībā mēs varam stāvēt uz mūžīgās pilsētas sliekšņa un dzirdēt laipno apsveikšanu, ko saņem tie, kas šinī dzīvē sadarbojušies ar Kristu un ciešanas Viņa dēļ uzskatījuši par pagodinājumu. Atskanot vārdiem: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie,” tie nomet savus vainagus pie Pestītāja kājām, izsaukdamies: “Cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību (..). Tam, kas sēd goda krēslā, un Jēram, lai ir pateicība, gods, slava [602] un vara mūžu mūžos.” (Mat. 25:34; Atkl. 5:12,13)

Tad atpirktie apsveic tos, kas viņus vadījuši pie Pestītāja, un visi vienoti slavē Kristu, kurš mira, lai cilvēcīgās būtnes varētu dzīvot tikpat ilgi, cik Dievs. Cīņa beigusies, pārbaudes laiks ir pagājis. Visas Debesis pilda uzvaras dziesmas, atpirktajiem uzsākot līksmo melodiju: “Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts un atkal dzīvo, varenais, brīnišķais Uzvarētājs.”

“Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja. No visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: ”Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.” (Atkl. 7:9,10)

“Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” “Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atkl. 7:14-17; 21:4)