Apustuļu darbi

15. Atbrīvots no cietuma

(Ap. d. 12:1-23)

[143] “Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.”

Jūdejas patvaldība atradās Hēroda Agripas rokās, kas bija padots Romas imperatoram Klaudijam un skaitījās arī viens no četriem Galilejas pārvaldniekiem. Kā prozelīts viņš bija atklāts jūdu ticības piekritējs un neapšaubāmi ļoti dedzīgs jūdu ceremoniālo likumu ievērotājs. Vēlēdamies iegūt šīs tautas labvēlību un cerēdams tā nodrošināt savu stāvokli un godu, viņš turpināja izpildīt jūdu vēlēšanos, vajājot Kristus draudzi, izpostot ticīgo mājas un mantu un apcietinot draudzes vadošos locekļus. Viņš iemeta cietumā Jēkabu, Jāņa brāli, un sūtīja bendi, lai nogalinātu to ar zobenu, tāpat kā kāds cits Hērods bija licis nocirst galvu pravietim Jānim. Redzēdams, ka jūdiem šī rīcība labi patika, viņš apcietināja arī Pēteri.

Šos nežēlīgos pasākumus organizēja Pasā svētku laikā, [144] kad jūdi pieminēja tautas atbrīvošanu no Ēģiptes, parādīdami lielu dedzību Dieva likumu aizstāvēšanā, tajā pašā laikā pārkāpjot katru šo likumu pamatdomu, vajājot un nonāvējot ticīgos Kristū.

Jēkaba nāve Kristus sekotājos radīja lielas bēdas un apmulsumu. Kad arī Pēteri apcietināja, visa draudze gavēja un lūdza.

Hēroda rīcību, nonāvējot Jēkabu, jūdi uzņēma ar sajūsmu, lai gan daži nebija apmierināti ar notikuma slepeno norisi, apgalvodami, ka atklāta nāves soda izpildīšana ticīgos un viņu līdzjutējus iebiedētu daudz vairāk. Tāpēc Hērods tagad Pēteri turēja apcietinājumā, gribēdams apmierināt jūdus ar publisku nāves soda izrādi, tomēr sprieda, ka nebūtu visai droši pieredzes bagāto apustuli vest Jeruzālemē sapulcēto ļaužu priekšā, jo baidījās, ka šī aina, nododot viņu nāvei, pamodinātu pūļa līdzjūtību.

Baidījās arī priesteri un virsnieki, ka Pēteris varētu sākt kādu no tām iespaidīgajām uzrunām, kurās bieži mudināja ļaudis iepazīties tuvāk ar Jēzus dzīvi un raksturu, – uzrunas, ko viņi ar visiem saviem argumentiem nespēja apstrīdēt. Pētera dedzība par Kristus lietu bija vadījusi daudzus nostāties Evaņģēlija pusē, un virsnieki šaubījās, vai var dot viņam izdevību aizstāvēt savu ticību pilsētā uz dievkalpojumu sanākušo ļaužu priekšā, jo tad viņa atbrīvošanu varētu pieprasīt no ķeizara.

Kamēr vairāku iemeslu dēļ Pētera nāves soda izpildīšanu atlika pēc Pasā svētkiem, draudzes locekļiem bija laiks dziļai sirds pārbaudei un nopietnām lūgšanām. Viņi bez mitēšanās lūdza par Pēteri, jo nojauta, ka neviens to nežēlos. Tie saprata, ka ir nonākuši grūtā stāvoklī, kur bez īpašas Dieva palīdzības Kristus draudzi var arī iznīcināt.

Pa to laiku svētceļnieki no visām zemēm sapulcējās templī, kas kādreiz tika veltīts Dieva pielūgšanai. [145] Mirdzot zeltā un dārgakmeņos, tas liecināja par skaistumu un varenību, bet šajā piemīlīgajā vietā Jehova vairs nebija atrodams. Israēls kā tauta bija šķīries no Dieva. Kad Kristus īsi pirms savas zemes kalpošanas noslēguma pēdējo reizi uzlūkoja tempļa iekārtojumu, Viņš teica: “Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mat. 23:38) Līdz tam brīdim Kristus templi bija saucis par sava Tēva namu, bet, Dieva Dēlam šīs sienas atstājot, Kunga klātbūtne no dievnama, kas bija celts Viņa godam, tika atņemta uz visiem laikiem.

Beidzot tika nolikta Pētera nāves soda izpildīšanas diena, bet ticīgo lūgšanas vēl arvien cēlās uz Debesīm; un, kamēr visa viņu enerģija un līdzjūtība bija sakopota dedzīgos saucienos pēc palīdzības, Dieva eņģeļi apsargāja apcietināto apustuli.

Atcerēdamies Pētera iepriekšējo iziešanu no cietuma, Hērods šajā gadījumā veica divkārtējus piesardzības pasākumus. Lai izslēgtu jebkādu atbrīvošanās iespēju, apustulis bija nodots sešpadsmit karavīru pārziņā, kas vairākās maiņās viņu sargāja dienu un nakti. [146] Kamerā tas pastāvīgi atradās starp diviem kareivjiem un bija saistīts ar divām ķēdēm, no kurām katra bija piestiprināta arī pie viena kareivja rokas. Tiem nemanot, nebija iespējams pat pakustēties. Ņemot vērā droši aizslēgtās cietuma durvis un stipro sardzi pie tām, viņa izglābšanās vai bēgšanas iespēja ar cilvēciskiem līdzekļiem nebija iedomājama. Bet ārkārtēja cilvēciska bezpalīdzība sagādā iespēju darboties Dievam

Pēteris bija ieslodzīts klintī izcirstā kamerā, kuras durvis tika cieši aizbultētas un aizslēgtas, un par cietumnieka nosargāšanu atbildību prasīja no kareivjiem. Bet bultas, aizbīdņi un romiešu sardze, kas īstenībā izslēdza jebkuru cilvēciskas palīdzības iespēju, Dieva pārsteidzošos panākumus Pētera atsvabināšanā padarīja tikai vēl iespaidīgākus. Hērods bija pacēlis roku pret Visvareno, un viņam bija jāpiedzīvo sakāve. Šo dārgo dzīvību, kuru jūdi bija sazvērējušies iznīcināt, Dievs tagad gatavojās glābt, pielietojot savu spēku.

Ir pēdējā nakts pirms nospriestā soda izpildīšanas. Lai Pēteri atbrīvotu, no Debesīm tiek sūtīts varens eņģelis. Stiprie vārti, kas ieslēdz Dieva svēto, atveras bez cilvēku roku palīdzības. Visaugstākā sūtnis pa tiem ieiet, un vārti aiz viņa bez trokšņa atkal aizveras. Viņš nonāk kamerā, kur pilnīgā paļāvībā mierīgi guļ Pēteris.

Ap eņģeli starojošā gaisma piepilda visu kameru, bet tā apustuli neuzmodina. Tikai jūtot eņģeļa rokas pieskārienu un dzirdot balsi: “Celies ātri!” viņš patiešām atmostas un redz kameru mirdzam Debesu spožumā un lielā godībā tērptu eņģeli stāvam savā priekšā. [147] Viņš nedomājot vienkārši paklausa pavēlei un, kad pieceļoties pakustina rokas, saprot, ka ķēdes no tām ir nokritušas.

Atkal debesu sūtņa balss viņam pavēl: “Apjozies un apauj kājas!” Un vēlreiz Pēteris automātiski paklausa, neatraudams savu izbrīna pilno skatu no apmeklētāja un domādams, ka sapņo vai redz atklāsmi. Tad eņģelis, virzīdamies uz durvju pusi, saka: “Apvelc savas drēbes un seko man!” un citkārt tik runīgais, bet tagad no pārsteiguma mēmais Pēteris, tam paklausa. Viņi kāpj pāri sargiem un sasniedz smagi aizbultētās durvis, kas pašas no sevis atveras, kamēr sargi gan iekšpusē, gan ārpusē paliek mierīgi savās vietās.

Tiek sasniegtas otrās durvis, kuras apsargā tāpat kā pirmās. Arī tās atveras bez čīkstēšanas un bez dzelzs bultu grabēšanas un, kad viņi iziet, atkal tikpat nedzirdami aizveras un noslēdzas. Tādā pašā veidā viņi izkļūst caur trešajiem vārtiem, beidzot atrodoties uz tukšas ielas. Netiek izrunāts neviens vārds, nav dzirdams soļu troksnis. Apžilbinošas gaismas apņemtais eņģelis slīd pa priekšu, un Pēteris, apmulsis, arvien vēl domādams, ka sapņo, seko savam atbrīvotājam. Tā viņi nostaigā līdz tuvākajam ielu krustojumam, un tad, kad eņģelis savu uzdevumu ir veicis, viņš pēkšņi pazūd.

Līdz ar to Debesu gaisma izdzisa, un Pēteris atradās pilnīgā tumsā, bet, kad viņa acis pierada, tumsa it kā [148] pakāpeniski samazinājās, un tas saskatīja, ka viens pats atrodas uz kādas klusas ielas, kur vēsais nakts gaiss dveš tam sejā. Tagad viņš saprata, ka ir brīvs un nonācis kādā pazīstamā pilsētas daļā. Apustulis atcerējās šo vietu, jo bieži bija te gājis un vēl iepriekšējā dienā domājis, ka rīt ies pa to pēdējo reizi.

Pēteris centās atsaukt atmiņā tikko pagājušo brīžu notikumus. Viņš atcerējās savu iemigšanu, ar novilktām sandalēm un virsējām drēbēm, gulošam starp diviem karavīriem, un, apskatījis sevi, atrada, ka ir pilnīgi apģērbies un apjozies. No smago ķēžu svara uztūkušās rokas tagad bija brīvas no važām. Viņš aptvēra, ka šī brīvība nav maldi, nav sapnis vai atklāsme, bet laimīga īstenība. No rīta viņu vestu uz soda izpildīšanas vietu, bet, redzi, eņģelis to bija atsvabinājis no cietuma un nāves. “Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.””

Apustulis tūlīt devās uz namu, kur bija sapulcējušies brāļi un kur tie tajā brīdī nopietni lūdza par viņu Dievu. “Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: “Tu esi traka.” Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā tas Kungs viņu izvedis no cietuma. (..) Un izgājis viņš devās uz citu vietu.” [149] Prieks un pateicība pildīja ticīgo sirdis, jo Dievs bija uzklausījis un atbildējis viņu lūgšanas un atbrīvojis Pēteri no Hēroda rokas.

No rīta sapulcējās ļoti daudz ļaužu, lai būtu klāt apustuļa nāves soda izpildīšanas brīdī. Hērods nosūtīja virsniekus uz cietumu pēc Pētera, kuru vajadzēja atvest ar iespaidīgu ieroču un apsardzes parādi, ne tikai lai nodrošinātos pret izbēgšanu, bet lai iebiedētu visus līdzjutējus un demonstrētu ķeizara spēku.

Kad durvju sargi atrada, ka Pēteris ir izbēdzis, tos pārņēma šausmas. Bija taču skaidri pateikts, ka viņi par cietumnieku atbild ar savu dzīvību, tādēļ tie bija izturējušies sevišķi modri. Kad virsnieki atnāca pēc Pētera, karavīri vēl joprojām dežurēja pie cietuma durvīm, bultas un aizbīdņi vēl arvien atradās cieši aiztaisīti un arī ķēdes pie abu kareivju rokām, bet cietumnieka tur vairs nebija.

Saņēmis ziņu par Pētera bēgšanu, Hērods jutās uztraukts un saniknots. Apvainodams cietuma sargus neuzticībā, viņš lika tos nogalināt, kaut gan labi saprata, ka nekāds cilvēcisks spēks Pēteri nevarēja izglābt. Pārvaldnieks bija stingri nolēmis neatzīt, ka viņa nodomus būtu izjaukusi dievišķa vara, un tāpēc nostājās pārdrošā izaicinājumā pret Dievu.

Ne ilgi pēc Pētera atbrīvošanas no cietuma Hērods [150] devās uz Cēzareju. Gribēdams izsaukt ļaužu apbrīnu un atzinību, viņš, tur uzturoties, sarīkoja lielus svētkus, kurus apmeklēja izpriecu mīļotāji no plašas apkārtnes; tika daudz ēsts un dzerts. Svinīgi un lielā greznībā Hērods parādījās ļaužu priekšā un uzrunāja tos visai izmeklētiem vārdiem. Tērpts zeltā un sudrabā mirdzošās drēbēs, kuru spožās ieloces atspoguļoja saules starus un apžilbināja skatītāju acis, viņš tautai šķita visai lielisks. Pārvaldnieka stāva majestātiskums un daiļskanīgo vārdu iespaids ļaudis ietekmēja ar sevišķu spēku. Apskurbuši no ēšanas un vīna dzeršanas, Hēroda greznuma samulsināti un viņa runas un izturēšanās apburti, tie nevaldāmā sajūsmā apbēra viņu ar glaimiem, apgalvodami, ka nevienam mirstīgajam nevar būt tāds izskats, un tas arī nespētu pie sanāksmes griezties ar tādu pārsteidzošu daiļrunību. Tie paziņoja, ka līdz šim viņu cienījuši kā valdnieku, bet tagad to pielūgs kā dievu.

Daži no tiem, kuru balsis šajā dienā bija dzirdamas cildinot zemisku grēcinieku, pirms dažiem gadiem bija neprātīgi klieguši: “Nost ar Jēzu! Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” Jūdi bija atteikušies pieņemt Kristu, kura dievišķi mīlošo sirdi sedza vienkāršas un bieži vien ceļa putekļiem klātas drēbes. Zem pazemīgās ārienes viņu acis nespēja saskatīt dzīvības un godības Kungu, lai gan Kristus spēks atklājās darbos, ko neviens cilvēks nespēja darīt. Bet tagad tie [151] bija gatavi kā dievu pielūgt augstprātīgu ķēniņu, zem kura krāšņajām zeltā un sudrabā rotātajām drēbēm atradās samaitāta, nežēlīga sirds.

Hērods saprata, ka nav pelnījis šo viņam adresēto slavas un goda izrādi un tomēr pieņēma ļaužu dievināšanu kā sev pienākošos. Viņa sirds strauji pukstēja priekā, un apmierināta lepnuma atspulgs pārklāja vaigu, dzirdot atskanam saucienus: “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!”

Tad pēkšņi notika briesmīga pārmaiņa. Viņa seju pārņēma nāves bālums un izkropļoja agonija. No ādas porām izspiedās lielas sviedru lāses. Kādu brīdi tas no sāpēm un uztraukuma stāvēja kā sastindzis, bet tad, pagriezis savu zilganpelēko vaigu pret šausmu pārņemtajiem draugiem, dobjā, izmisušā balsī izsaucās: “To, kuru jūs pagodināt kā dievu, ir piemeklējusi nāve.”

Vismokošāko ciešanu pārņemts, viņš tika aiznests no dzīru un izpriecu vietas. Mirkli pirms tam tas jutās gandarīts par lielā pūļa izteikto uzslavu un pielūgsmi, bet tagad atzina, ka atrodas kāda par viņu varenāka Valdnieka rokās. Atceroties nerimstošās Kristus sekotāju vajāšanas un savu nežēlīgo pavēli nokaut nevainīgo Jēkabu, kā arī nodomu nogalināt apustuli Pēteri, to tagad mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Viņš saprata, ka vienīgi aizvainojumā un cerībās pievilta cilvēka dusmās nepamatoti bija atriebies cietuma sargiem, un juta, ka tagad Dievs izrēķinās ar viņu, šo nežēlīgo vajātāju. Viņš nerada atvieglojumu ne savām fiziskajām sāpēm, ne garīgajām mokām, un to arī negaidīja.

Hērods zināja Dieva bausli, kas saka: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2. Moz. 20:3), un saprata, ka, pieņemot ļaužu pielūgsmi, bija piepildījis savu netaisnības mēru un izsaucis pār sevi Jehovas taisnās dusmas. [152]

Tas pats eņģelis, kas nāca no Debesu Ķēniņa galma, lai atbrīvotu Pēteri, bija soda vēstnesis Hērodam. Eņģelis pieskārās Pēterim, lai to uzmodinātu no miega, bet pavisam citāds bija pieskāriens ļaunajam ķēniņam, pazemojot to viņa lepnumā un izsaucot pār to Visvarenā sodu. Tā, pēc Dieva atmaksājošā sprieduma, Hērods nomira lielās fiziskās un garīgās mokās.

Šai dievišķās taisnības atklāsmei bija spēcīgs iespaids uz ļaudīm. Ziņa, ka Kristus apustulis ir ticis brīnišķīgi atbrīvots no cietuma un nāves, kamēr viņa vajātājs, Dieva soda skarts, mokās nomirst, izplatījās pa visām zemēm un kļuva par līdzekli, lai daudzus vadītu pie ticības Kristum.

Kad Debesu eņģelis Filipam lika iet uz noteiktu vietu, lai sastaptos ar patiesību meklējošu cilvēku, kad tas pie Kornēlija ieradās ar vēsti no Dieva un uz nāvi notiesāto Pēteri no cietuma atkal izveda drošībā, – visi šie piedzīvojumi rāda, cik cieša savienība pastāv starp Debesīm un Zemi.

Šiem ziņojumiem par eņģeļa apmeklējumiem vajadzētu Dieva darbiniekiem sniegt spēku un drosmi. Arī šodien, tikpat patiesi kā apustuļu dienās, Debesu sūtņi pārstaigā zemes platumu un garumu, meklēdami mierināt noskumušos, pasargāt apdraudētos un mantot cilvēkus Kristum. [153] Mēs gan personīgi tos neredzam, tomēr tie ir ar mums, vadot, norādot un aizstāvot.

Ar šo kalpošanu kā ar noslēpumainu kāpņu starpniecību, Debesis tiek tuvinātas Zemei. Kamēr kāpņu pamats stingri atbalstās uz zemes, augšgals aizsniedz Bezgalīgā troni. Pa šīm spožajām kāpnēm pastāvīgi nokāpj un uzkāpj eņģeļi, pienesdami Debesu Tēvam nabago un izmisušo lūgšanas un atnesdami cilvēku bērniem svētības un cerību, drosmi un palīdzību. Šie gaismas eņģeļi ap dvēseli rada Debesu atmosfēru, paceļot mūs pretī Neredzamajam un Mūžīgajam. Ar savām dabīgajām acīm mēs viņus nevaram redzēt, jo Debesu lietas iespējams saskatīt tikai ar garīgo redzi. Un vienīgi garīgi noskaņota auss spēj sadzirdēt Debesu balsu saskaņu.

“Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Ps. 34:8) Dievs sūta savus eņģeļus glābt Viņa izredzētos no bēdām, pasargāt tos “no mēra, kas tumsā lien”, un “no sērgām, kas dienas vidū samaitā”. (Ps. 91:6) Atkal un atkal eņģeļi ir runājuši ar cilvēkiem, kā cilvēks runā ar savu draugu, pavadot to uz drošu vietu. Atkal un atkal eņģeļu iedvesmojošie vārdi ir atjaunojuši ticīgo pagurušo garu, pacēluši viņu prātu pāri zemes lietām, liekot tiem ticībā skatīt baltās drēbes, vainagus un uzvaras palmu zarus, ko tie saņems tad, kad stāvēs ap lielo, balto troni.

[154] Eņģeļiem ir dots uzdevums būt tuvu noguruma, ciešanu un kārdināšanu pārņemtiem cilvēkiem. Viņi bez apstājas darbojas to labā, par kuriem mira Kristus. Kad grēcinieki tiek vadīti, lai nodotos Pestītājam, eņģeļi šīs ziņas aiznes uz Debesīm, kur visi par to ļoti priecājas, kā Rakstos ir teikts, ka Debesīs ir lielāks prieks “par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūk. 15:7) Uz Debesīm tiek ziņots par katrām veiksmīgām cilvēku pūlēm izklīdināt tumsu un izplatīt atziņu par Kristu. Kad par šiem notikumiem tiek stāstīts Tēvam, līksmība pārņem visus Debesu pulkus.

Debesu varas un spēki vēro cīņu, kuru Kunga kalpi veic acīm redzami grūtos apstākļos. Kad kristieši saliedējas ap sava Glābēja karogu, lai izietu cīnīties labo ticības cīņu, tie var sasniegt jaunas uzvaras un gūt jaunus panākumus, jo pazemīgu, ticīgu Dieva bērnu rīcībā atrodas visi Debesu eņģeļi; un, kad Kunga kalpi virs zemes dzied slavas dziesmas, Debesu koris tiem pievienojas, godinot Dievu un Viņa Dēlu.

Par eņģeļu sūtību mums šodien vajadzētu būt daudz labākai izpratnei. Būtu labi atcerēties, ka Debesu būtnes sadarbojas ar katru patiesu Dieva bērnu. Lēnprātīgos un pazemīgos, kas tic un atsaucas uz Dieva apsolījumiem, pavada neredzami gaismas spēku pulki. Ķerubi un seravi, un vareni eņģeļi stāv pie Dieva labās rokas, “izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāiemanto pestīšana”. (Ebr. 1:14)

16. Evaņģēlija vēsts Antiohijā

(Ap. d. 11:19-26—13:1-3)

[155] Pēc tam, kad mācekļi vajāšanās tika izdzīti no Jeruzālemes, Evaņģēlija vēsts ātri izplatījās ārpus Palestīnas robežām, un zemes svarīgākajos centros izveidojās daudzas mazas ticīgo grupas. Daži mācekļi, vārdu sludinādami, “aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai”. Viņu darbs parasti aprobežojās ar ebrejiem un Grieķijas jūdiem, kas tajā laikā lielās kolonijās bija atrodami gandrīz visās apdzīvotās pasaules pilsētās.

Starp vietām, kur Evaņģēliju priecīgi uzņēma, tiek minēta Antiohija, kas tobrīd bija Sīrijas galvaspilsēta. Šajā apdzīvotajā centrā izvērstā plašā tirdzniecība pilsētai piesaistīja daudzu tautību cilvēkus. Turklāt Antiohija tās veselīgā klimata, skaistās apkārtnes, bagātības, kultūras un izsmalcinātības dēļ bija pazīstama kā vieta, kur sapulcējās ērtību un izpriecu mīļotāji. [156] Apustuļu dienās tā bija kļuvusi par greznības un netikumības perēkli. Sākumā Antiohijā Evaņģēlija atziņas atklāti mācīja daži ticīgie no Kipras un Kirēnas, kas nāca, “sludinādami par Kungu Jēzu”. Un “tā Kunga roka bija ar tiem”, un viņu nopietnās pūles nesa augļus, jo “liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga”.

“Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei”, un tā uz Antiohiju nosūtīja Barnabu. Ieradies jaunajā darba laukā, Barnaba atrada, ka tur Dieva žēlastībā viss nepieciešamais būtībā jau bija paveikts, un viņš “priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie tā Kunga”.

Barnabas pūles Antiohijā tika bagātīgi svētītas, un tur pievienojās daudz ticīgo. Darbam attīstoties, Barnaba izjuta vajadzību pēc piemērota palīga, lai Dieva aizgādībā ietu tālāk uz priekšu, tāpēc tas devās uz Tarsu uzmeklēt Pāvilu, kurš pirms kāda laika, aiziedams no Jeruzālemes, bija darbojies “Sīrijas un Kilikijas apgabalos”, sludinādams “to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt”. (Gal. 1:21,23) Barnabam izdevās Pāvilu atrast un pārliecināt to iekļauties kopīgā kalpošanas darbā.

Biezi apdzīvotajā Antiohijā Pāvils atrada lielisku darba lauku. Viņa izglītība, gudrība un dedzība atstāja spēcīgu iespaidu uz šīs kultūras ziņā izsmalcinātās pilsētas iedzīvotājiem un [157] pastāvīgajiem apmeklētājiem; viņš sniedza Barnabam tieši to palīdzību, kāda tam bija nepieciešama. Veselu gadu abi mācekļi vienoti darbojās uzticīgā kalpošanā, nesdami daudziem glābjošo atziņu par nacarieti Jēzu, pasaules Pestītāju.

Antiohija bija pirmā vieta, kur mācekļus sāka saukt par kristiešiem. Šo vārdu tiem deva tādēļ, ka Kristus bija viņu sludināšanas, mācību un sarunu galvenais temats. Tie pastāvīgi atstāstīja notikumus, kas bija norisinājušies Viņa zemes dzīves kalpošanas laikā, kad mācekļi vēl bija svētīti ar sava Meistara personīgo klātbūtni. Tie atkārtoti kavējās pie Viņa mācībām un dziedināšanas brīnumiem. Ar drebošām lūpām un asaru pilnām acīm tie runāja par Jēzus nāves mokām dārzā, par nodošanu, tiesāšanu un sprieduma izpildīšanu, par Viņa pacietību un pazemību, ar kādu Tas panesa ienaidnieku apvainojumus un mocīšanu, un par dievišķo žēlastību, aizlūdzot par saviem vajātājiem. Kristus augšāmcelšanās un pacelšanās Debesīs, kā arī Viņa Vidutāja darbs kritušā cilvēka labā bija mācekļu iemīļotākie pārrunu temati. Tiešām, pagāni tos varēja saukt par kristiešiem, jo tie sludināja Kristu un savas lūgšanas Dievam pienesa Viņa vārdā.

Un tas bija pats Dievs, kas tiem deva nosaukumu “kristieši”. Šajā ķēnišķīgajā vārdā var saukties visi, kas pievienojas Kristum. Par šo vārdu Jēkabs vēlāk rakstīja: “Vai bagātie pār jums neuzkundzējas? Vai viņi jūs nerauj tiesās? Vai ne viņi ir tie, kas zaimo labo Vārdu, kas saukts pār jums?” (Jēk. 2:6,7) Un Pēteris paskaidro: “Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet pagodina Dievu ar šo vārdu.“ “Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.” (1. Pēt. 4:16,14)

Ticīgie Antiohijā atzina, ka Dievs ir bijis labprātīgs darboties viņu dzīvē, dodot “gribu un veiksmi pēc labpatikas”. (Filip. 2:13) [158] Dzīvodami tādā vidē, kur, kā likās, maz rūpējās par lietām ar mūžības vērtību, viņi centās pievērst godprātīgo ļaužu uzmanību un sniegt labu liecību par Viņu, kuru tie mīlēja un kam kalpoja. Lai dzīvības Vārdu padarītu iespaidīgu, tie pazemīgajā kalpošanā mācījās būt atkarīgi no Svētā Gara spēka. Un tā savas dzīves dažādajās gaitās viņi ik dienas liecināja par savu ticību Kristum.

Antiohijas kristiešu piemēram jākļūst par iedvesmu ikvienam ticīgajam, kas šodien dzīvo pasaules lielākajās pilsētās. Tāpat kā Dievam ir nodoms, lai izvēlēti, apdāvināti un svētījušies darbinieki tiktu izvietoti svarīgos apdzīvotos centros un tur atklāti strādātu, tāpat Viņam ir nodoms, lai draudzes locekļi, kas dzīvo šajās pilsētās, izlietotu savas Dieva dotās spējas, darbojoties dvēseļu glābšanas labā. Tiem, kas pilnībā nododas Dieva aicinājumam, ir paredzēti bagātīgi svētību krājumi. Kad šādi darbinieki centīsies mantot dvēseles Kristum, viņi atradīs, ka daudzi, kas nebūtu sasniedzami citādā ceļā, ir labprātīgi atsaukties saprātīgām personīgām pūlēm.

Dieva lietai virs Zemes tagad ir nepieciešami pārstāvji, kas dzīvotu pēc Bībelē atklātās patiesības. Iesvētītie sludinātāji nav vienīgie, kas piemēroti lielo pilsētu brīdināšanas uzdevumam. Dievs neaicina tikai sludinātājus, bet arī ārstus, slimnieku kopējus, kolportierus, evaņģēlistus un citus svētījušos parastos draudzes locekļus ar dažādām spējām, kam ir atziņa par Dieva Vārdu un kas pazīst Viņa žēlastības spēku, lai tie ņemtu vērā [159] nebrīdināto pilsētu vajadzības. Laiks ātri aizsteidzas, bet vēl ir daudz ko darīt. Lai gudri izmantotu tagadnes izdevības, šajā pasākumā ir jāiesaista visas spējas.

Darbs Antiohijā kopā ar Barnabu stiprināja Pāvila pārliecību, ka Dievs viņu aicinājis īpašam uzdevumam pagānu pasaulē. Pāvila atgriešanās laikā Kungs bija teicis, ka Viņš to darīs par strādnieku pie pagāniem, “atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” (Ap. d. 26:18) Eņģelis, kas parādījās Ananijam, par Pāvilu sacīja: “Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.” (Ap. d. 9:15) Un arī pašu Pāvilu viņa vēlākajās kristieša gaitās, lūdzot Jeruzālemes dievnamā, apmeklēja Debesu eņģelis un pavēlēja: “Dodies ceļā, jo Es tevi sūtīšu tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21)

Tā Kungs Pāvilam bija devis uzdevumu iesaistīties plašajā pagānu pasaules misijas darbā. Lai to sagatavotu šim vērienīgajam un grūtajam pienākumam, Dievs viņu bija vedis ciešā savienībā ar sevi un tā sajūsminātam skatam atklājis Debesu skaistuma un godības ainas. Viņam bija dots uzdevums darīt zināmu “noslēpumu”, “kas mūžiem bijis neizpausts” (Rom. 16:21), Dieva “gribas noslēpumu” (Ef. 1:9), “kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. [160] Proti, ka, Evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. Par šī Evaņģēlija kalpu”, Pāvils turpina, “es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem ir bijis apslēpts visu lietu Radītājā Dievā, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū. (Ef. 3:5-11)

Dievs bagātīgi svētīja Pāvila un Barnabas pūles šajā gadā, ko tie pavadīja kopā ar ticīgajiem Antiohijā. Tomēr līdz šim vēl neviens no viņiem nebija oficiāli iesvētīts Evaņģēlija kalpošanai. Tagad tie savos kristiešu piedzīvojumos bija sasnieguši brīdi, kad Kungs gatavojās viņiem uzticēt grūtāku misijas pasākumu, kurā strādājot, tiem būs nepieciešama katra priekšrocība, ko varētu iegūt ar draudzes starpniecību.

“Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns (..) un Sauls. Kad tie kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis.”[161]

Pirms tos izsūtīja par misionāriem pie pagāniem, šie apustuļi tika svinīgi veltīti Dievam ar gavēšanu, lūgšanu un roku uzlikšanu. Tādā veidā draudze tos pilnvaroja ne tikai mācīt patiesību, bet arī izpildīt kristības iestādījumu un dibināt jaunas draudzes kā pilntiesīgiem kristietības pārstāvjiem.

Ar šo brīdi kristīgā draudze iesāka svarīgu laika posmu. Evaņģēlija pasludināšanas darbu starp pagāniem tagad vajadzēja turpināt daudz enerģiskāk, un rezultātā draudzei bija jātiek papildinātai un stiprinātai ar lielu dvēseļu pļauju. Apustuļi, kas tika nozīmēti šī darba veikšanai, bija pakļauti aizdomām, aizspriedumiem un neuzticībai. Viņu mācība par “starpsienas” noārdīšanu, kas tik ilgi bija šķīrusi jūdu un pagānu pasauli, dabīgi kļuva par cēloni apsūdzībai ķecerībā, un daudzi dedzīgi ticīgi jūdi apšaubīja viņu Evaņģēlija sludinātāju pilnvaras. Dievs paredzēja šīs grūtības, ar kādām Viņa kalpiem būs jāsastopas, un, lai šo vēstnešu pūles netiktu noraidītas, atklāsmē pamācīja draudzi tos atklāti nošķirt noteiktam kalpošanas darbam. Viņu iesvētīšana bija publiska dievišķās iecelšanas atzīšana, lai tie labo Evaņģēlija vēsti nestu pagāniem.

Kā Pāvils, tā Barnaba savu uzdevumu jau bija saņēmuši [162] no paša Dieva, un roku uzlikšanas ceremonija neietvēra sevī nekādu jaunu labvēlību vai patiesu kvalifikāciju. Tā bija tikai atzīts apstiprināšanas veids nozīmētajā amatā un zināmas autoritātes apliecināšana, jo ar to Dieva darbam tika uzlikts draudzes zīmogs.

Pie jūdiem tas bija vērā ņemams paradums. Kad jūdu tēvs svētīja savus bērnus, viņš godbijīgi uzlika rokas uz viņu galvām. Kad kādu dzīvnieku nodeva upurim, tad tas, kam bija piešķirta priestera autoritāte, uzlika savu roku uz upura galvas. Un kad Antiohijas ticīgo draudzes darbinieki uzlika rokas Pāvilam un Barnabam, viņi ar šo rīcību lūdza Dievu apveltīt izvēlētos apustuļus ar savām svētībām, izvadot īpašajā darbā, kam tie tika nozīmēti.

Vēlākā laikā iesvētīšanas rituālu ar roku uzlikšanu izmantoja visai ļaunprātīgi. Šim aktam piešķīra neattaisnojami lielu nozīmi, it kā pār tiem, kas saņem šādu iesvētīšanu, nāktu īpašs spēks, kas tūlīt tos padara derīgus šim un visiem kalpošanas pienākumiem. Bet šo divu apustuļu nošķiršanā nebija nekā, kas norādītu, ka ar roku uzlikšanas aktu tiem būtu piešķirtas kādas spējas. Ir tikai vienkāršs ziņojums par iesvētīšanu un par tās nozīmi viņu turpmākajā darbā.

Apstākļi, kuros Svētā Gara vadībā noteiktai kalpošanai nošķīra Pāvilu un Barnabu, skaidri rāda, ka Kungs sadarbojas ar izraudzītiem strādniekiem savā organizētā draudzē. [163] Pirms vairākiem gadiem, kad Pāvilam šo dievišķo nodomu atklāja pats Pestītājs, Viņš to tūlīt veda saskarē ar nesen izveidotās Damaskas draudzes locekļiem, un arī tur esošo draudzi ilgi neatstāja neziņā par atgrieztā farizeja personisko piedzīvojumu. Un tagad, kad toreiz doto dievišķo uzdevumu vajadzēja apstiprināt vēl pilnīgāk, Svētais Gars atkal, liecinādams par Pāvilu kā izredzētu rīku Evaņģēlija pasludināšanai pagāniem, uzlika draudzei viņa un viņa darbabiedra iesvētīšanas pienākumu. Kad Antiohijas draudzes vadītāji “kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es tos esmu aicinājis.””

Dievs draudzi uz Zemes ir darījis par gaismas kanālu, ar kura starpniecību Viņš paziņo savus nodomus un gribu. Nevienam savam kalpam Viņš nedod piedzīvojumus neatkarīgi vai pretēji pašas draudzes piedzīvojumiem. Viņš arī nevienam cilvēkam neatklās savu gribu attiecībā uz visu draudzi, kamēr draudze – Kristus miesa – paliktu neziņā. Dievišķā tālredzībā Kungs savus kalpus vada ciešā savienībā ar draudzi, lai tie mazāk paļautos uz sevi un vairāk uzticētos citiem, kurus Viņš ir izraudzījis darba sekmēšanai.

Draudzē vienmēr ir bijuši tādi, kas pastāvīgi tiecas pēc individuālas neatkarības. Tie, šķiet, nespēj saprast, ka garīgā neatkarība cilvēku var novest pie pārāk lielas pašpaļāvības un uzticēšanās savam spriedumam, kas liek mazāk cienīt un vērtēt savu brāļu spriedumu, sevišķi to brāļu, kas ieņem kādu amatu un kurus Dievs nozīmējis savu ļaužu vadībai. Kungs savai draudzei ir piešķīris īpašu autoritāti un spēku, un neviens nav attaisnojams, to neievērojot vai nicinot, jo, kas to dara, tas nicina Dieva balsi.

[164] Tie, kam ir tieksme savu personīgo spriedumu vērtēt augstāk par visu, atrodas lielās briesmās. Tas ir sātana pārbaudīts līdzeklis, lai atsevišķus cilvēkus atšķirtu no tiem, kas darbojas kā gaismas kanāli, ar kuru starpniecību Dievs ir izveidojis un uztur visu darbu virs Zemes. Neievērojot vai nicinot tos, kurus Kungs nozīmējis nest vadības atbildības, lai patiesība varētu iet uz priekšu, nozīmē atmest līdzekļus, kurus Viņš noteicis, lai palīdzētu, iedrošinātu un stiprinātu savus ļaudis. Ikkatrs Kunga līdzstrādnieks, kas to neievēro, domādams, ka gaisma viņam nevar nākt citādā veidā kā tikai tieši no Dieva, nostāda sevi stāvoklī, kur ienaidnieks viņu var viegli pievilt un pārspēt. Kungs savā gudrībā ir iekārtojis, lai ar ciešām savstarpējām attiecībām, kas jāuztur visiem ticīgajiem, kristietis būtu savienots ar kristieti un draudze ar draudzi. Līdz ar to cilvēciskais varēs sadarboties ar dievišķo. Visas spējas būs pakļautas Svētajam Garam, un visi ticīgie būs vienoti organizētās un labi vadītās pūlēs, sniedzot pasaulei priecīgās vēstis par Dieva žēlastību.

[165] Oficiālās iesvētīšanas notikumu Pāvils uzskatīja kā sākumu jaunam un svarīgam laika posmam personīgajā dzīvē. Vēlāk viņš to atzīmēja kā savas apustuļa darbības iesākumu kristīgajā draudzē.

Evaņģēlija gaismai spoži spīdot Antiohijā, arī Jeruzālemē palikušie apustuļi turpināja svarīgu darbu. Katru gadu svētku laikā daudz jūdu no visām zemēm nāca uz Jeruzālemes templi, lai piedalītos dievkalpojumos. Daži no šiem ceļiniekiem bija sirsnīgi, dievbijīgi vīri un nopietni pravietojumu pētītāji. Viņi gaidīja un ilgojās pēc apsolītā Mesijas, Israēla cerības. Ieceļotāju pārpildītajā Jeruzālemē apustuļi ar bezbailīgu drosmi sludināja Kristu, labi zinādami, ka, to darot, viņi pastāvīgi riskē ar savu dzīvību. Dieva Gars apzīmogoja viņu pūles, jo daudzi atguva ticību un, atgriežoties mājās dažādās pasaules daļās, patiesības sēklu izkaisīja starp visām tautām un dažādām sabiedrības šķirām.

Starp apustuļiem, kas nodevās šim darbam, sevišķi izcēlās Pēteris, Jēkabs un Jānis, būdami pārliecināti, ka Dievs tiem ir devis uzdevumu sludināt Kristu dzimtenē starp tautiešiem. Viņi darbojās uzticīgi un prātīgi, liecinādami par redzētām un dzirdētām lietām, atsaukdamies uz stipro praviešu vārdu (2. Pēt. 1:19) un cenzdamies pārliecināt Israēla namu, ka Dievs tieši to Jēzu, ko jūdi situši krustā, ir “darījis par Kungu un Kristu”. (Ap. d. 2:36)

17. Evaņģēlija vēstneši

(Ap. d. 13:4-52)

[166] Pēc iesvētīšanas Pāvils un Barnaba, “Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru”. Tā apustuļi iesāka savu pirmo misijas ceļojumu.

Kipra bija viena no tām vietām, uz kuru ticīgie bēga Jeruzālemes vajāšanu laikā, kas sekoja Stefana nāvei. No Kipras daži vīri bija atceļojuši uz Antiohiju, “sludinādami par Kungu Jēzu”. (Ap. d. 11:20) Barnaba pats bija “dzimis kiprietis” (Ap. d. 4:36), un tagad viņš un Pāvils Barnabas radinieka Jāņa Marka pavadībā apmeklēja šīs salas misijas lauku.

Marka māte bija atgriezusies pie kristīgās reliģijas, un viņas nams Jeruzālemē mācekļiem kļuva par patvēruma vietu. Tie vienmēr varēja būt droši, ka tur tiks laipni uzņemti un varēs atpūsties. Kādā no šādiem apustuļu apmeklējumiem mātes namā Marks ierosināja Pāvilam un Barnabam, ka gribētu tos pavadīt misijas ceļojumā. [167] Viņš sajuta Dieva labvēlību savā sirdī un ilgojās pilnībā nodoties Evaņģēlija darbam.

Sasnieguši Salamīnu, “viņi sludināja Dieva Vārdu jūdu sinagogās (..). Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus. Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva Vārdu. Bet Elima – zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības”.

Sātans pastāvīgi pretojas Dieva valstības celtniecībai uz šīs Zemes. Ļaunā spēki ir iesaistījušies nerimstošā cīņā pret Evaņģēlija izplatīšanā nozīmētajiem darbiniekiem, un šie tumsības spēki kļūst sevišķi aktīvi, kad patiesību pasludina cienījamiem un patiesi godīgiem cilvēkiem. Tā tas bija ar Sergiju Paulu, Kipras prokonsulu, tam klausoties Evaņģēlija vēsti. Prokonsuls bija sūtījis pēc apustuļiem, lai varētu iepazīties ar viņu pausto mācību, un nu ļaunā spēki burvja Elimas personā, ar savu kaitīgo suģestiju centās viņu novērst no ticības un izjaukt Dieva nodomu.

Tā kritušais ienaidnieks vienmēr darbojas, lai savās rindās paturētu iespaidīgus vīrus, kas atgriezušies varētu sniegt vērtīgu palīdzību Dieva lietai. [168] Bet uzticīgam Evaņģēlija darbiniekam nav jābaidās no ienaidnieka rokas, jo viņam ir priekštiesība būt vienmēr apģērbtam ar spēku no augšienes, lai pretotos katrai sātaniskai ietekmei.

Izjūtot ārkārtīgu sātana uzmākšanos, Pāvilam pietika drosmes norāt šo ienaidnieka izmantoto cilvēku. Svētā Gara pārņemts, apustulis, viņu uzlūkojis, sacīja: ““Ak, tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt tā Kunga taisnos ceļus? Redzi, tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli.” Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, tas meklēja, kas viņu vestu pie rokas. Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par tā Kunga mācību.”

Burvis bija aizvēris acis pret Evaņģēlija patiesības pierādījumiem, un Kungs taisnīgās dusmās atņēma redzes spējas viņa dabīgajām acīm, tā ka tas vairs nesajuta dienas gaismu. Šis aklums nebija pastāvīgs, bet tikai uz laiku, lai viņu brīdinātu, aicinot nožēlot un meklēt piedošanu no Dieva, pret kuru tas bija smagi grēkojis. Fakts, ka aklumā viņš bija spiests taustīties apkārt, visiem pierādīja, ka apustuļu veiktie brīnumdarbi, kurus Elima izskaidroja vienīgi ar roku veiklību, tika darīti Dieva spēkā. Pārliecināts par apustuļu mācības patiesumu, zemes pārvaldnieks pieņēma Evaņģēliju.

Elima nebija izglītots vīrs, tomēr sevišķi piemērots darīt sātana darbu. [169] Tie, kas sludina Dieva patiesību, ar viltīgo ienaidnieku sastapsies daudz un dažādos veidos. Reizēm tie būs mācīti cilvēki, bet visbiežāk neizglītoti, – ļaudis, kurus sātans sagatavojis par sekmīgiem rīkiem dvēseļu pievilšanā. Ikvienam Kristus kalpam ir pienākums, bīstoties Dievu un paļaujoties uz Viņa vareno spēku, uzticīgi stāvēt savā vietā. Tā viņš var sātana pulkus novest sajukumā un Kunga vārdā uzvarēt.

Pāvils ar pavadoņiem turpināja ceļojumu, ejot uz Pergu, Pamfīlijā. Ceļš bija ļoti nogurdinošs; tie sastapās ar grūtībām un trūkumu, un briesmas apstāja no visām pusēm. Ciemos un pilsētās, caur kurām viņi gāja, un arī uz vientuļajiem ceļiem tie vienmēr bija redzamu un neredzamu briesmu apņemti, tomēr Pāvils un Barnaba bija mācījušies uzticēties Dieva apsardzībai. Viņi izjuta sirsnīgu mīlestību pret bojā ejošajām dvēselēm un kā uzticīgi gani, meklējot zudušo avi, nedomāja par savām ērtībām un interesēm. Aizmirsdami sevi, tie nogurumā, izsalkumā un aukstumā nekļuva mazdūšīgi. Viņu acu priekšā bija tikai viens mērķis – glābt tos, kas aizklīduši tālu no ganāmā pulka.

Tieši te Marks, baiļu un nedrošības pārņemts, sāka šaubīties par savu nodomu pilnībā nodoties Kunga darbam. Pie grūtībām nepieradis, nonākot briesmās un trūkumā uz ceļa, viņš sāka svārstīties. Labvēlīgos apstākļos tas bija darbojies visai sekmīgi, bet tagad, vaigu vaigā ar pretestību un briesmām, kas tik bieži apņēma darba pionierus, tam neizdevās panest grūtības kā labam krusta karavīram. [170] Viņam vēl bija jāmācās drošsirdīgi stāties pretī draudiem, vajāšanām un šķēršļiem. Apustuļiem turpinot ceļojumu, kur varēja sagaidīt vēl lielākus pārbaudījumus, Marks nobijās un zaudēja drosmi, atteicās iet tālāk un atgriezās Jeruzālemē.

Šī dezertēšana deva iemeslu Pāvilam nelabvēlīgi skatīties uz Marku un to pat kādu laiku bargi nosodīt. Barnaba turpretī centās viņu atvainot piedzīvojumu trūkuma dēļ. Viņš bija noraizējies, ka Marks pavisam neatstāj kalpošanas darbu, jo savā radiniekā saskatīja īpašības, kas to varētu darīt par sekmīgu Kristus strādnieku. Vēlākos gados viņa rūpes par Marku bagātīgi atalgojās, jo šis jaunais cilvēks pilnīgi nodevās Kungam un Evaņģēlija vēsts pasludināšanas darbam grūtos laukos. Pateicoties Dieva svētībai un Barnabas saprātīgai audzināšanai, viņš izveidojās par vērtīgu darbinieku.

Pēc tam arī Pāvils ar Marku samierinājās un pieņēma viņu par līdzstrādnieku. Kolosiešiem viņš to ieteica kā darbabiedru “Dieva valstības lietās”, kas bijis viņa iepriecinātājs, (Kol. 4:11) un neilgi pirms savas nāves viņš Marku piemin kā kalpošanai “noderīgu” vīru. (2. Tim. 4:11)

Pēc Marka aiziešanas Pāvils un Barnaba apmeklēja Pisidijas Antiohiju un, Sabatā iegājuši jūdu sinagogā, apsēdās. “Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: “Brāļi, ja jums ir kādi pamācības vārdi ļaudīm, tad runājiet!”” [171] Tādu uzaicinājumu saņēmis, “Pāvils piecēlās un ar roku mājis, sacīja: “Israēlieši un jūs, dievbijīgie, klausieties!”” Tad sekoja brīnišķīga uzruna. Atgādinot vēsturi, viņš stāstīja par veidu, kā Kungs bija izturējies pret jūdiem, sākot ar viņu atbrīvošanas laiku no Ēģiptes verdzības, un ka no Dāvida sēklas bija apsolīts Glābējs, droši apgalvojot, ka “no viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam ir sūtījis Pestītāju Jēzu. Pirms Viņa atnākšanas Jānis visai Israēla tautai bija sludinājis grēku nožēlas kristību. Savu mūža darbu pabeidzis, Jānis bija teicis: “Es neesmu tas, par ko jūs mani turat; bet viens nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.”” Tā viņš spēcīgi apliecināja Jēzu par cilvēku Pestītāju un pravietoto Mesiju.

Izteicis šo paziņojumu, Pāvils vēl piebilda: “Brāļi, Ābrahāma cilts bērni, un jūs, kas bīstieties Dievu, mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. Jo Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi, Viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru Sabatu nolasa.”

Pāvils nevilcinājās atklāti un skaidri pateikt, ka jūdu vadoņi Mesiju ir atmetuši. “Un, neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts Viņu notiesā. Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā. [172] Bet Dievs Viņu uzmodinājis no mirušiem. Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā.”

“Arī mēs jums sludinām,” apustulis turpināja, “ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis, kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. – Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solīto svētumu, kas nezudīs.” Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību.” Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību. Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību.”

Un tad, saprotami paskaidrojis pazīstamo pravietojumu piepildīšanos attiecībā uz Mesiju, Pāvils ar tiem runāja par atgriešanos un grēku piedošanu, pateicoties Pestītāja Jēzus nopelnam. “Tāpēc ziniet, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.”

Dieva Gars pavadīja runātos vārdus un skāra sirdis. Apustuļa atsaukšanās uz Vecās Derības pravietojumiem un viņa paziņojums par šo pravietojumu piepildīšanos Jēzus Nacarieša kalpošanā pārliecināja daudzas dvēseles, kas ilgojās pēc apsolītā Mesijas atnākšanas. [173] Un Pāvila iedrošinošie vārdi, ka pestīšanas “prieka vēsts” domāta kā jūdiem, tā pagāniem, sniedza cerību un prieku tiem, kas pēc miesas neskaitījās Ābrahāma dzimums.

Viņiem aizejot, pagāni tos lūdza arī “nākamajā Sabatā tiem runāt šos vārdus”. Kad sapulce beidzās, “daudz jūdu un dievbijīgu prozelītu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā”.

Pāvila runa Pisidijas Antiohijā pamodināja interesi, un nākamajā Sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās “klausīties Dieva Vārdu. Bet jūdi, ļaužu pulku redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami. Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: “Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā tas Kungs mums ir pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.”

“Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja tā Kunga vārdu, un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.” Tie ļoti priecājās, ka Kristus viņus atzinis [174] par Dieva bērniem, un ar pateicīgām sirdīm klausījās sludināto Vārdu. Kļuvuši ticīgi, viņi Evaņģēlija vēsti dedzīgi nesa tālāk citiem, un “tā Kunga Vārds izpaudās pa visu apgabalu”.

Jau pirms daudziem gadsimtiem inspirētā spalva bija attēlojusi šo pagānu sapulcināšanu, bet dotais pravietojums netika skaidri saprasts. Hoseja bija teicis: “Tomēr Israēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā, ko nevar nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un notiks, ka tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: jūs neesat Mana tauta, – viņiem atkal no jauna sacīs: jūs tā dzīvā Dieva bērni!” “Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā, (..) un teikšu tam, kas nebija Manas tautas: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hos. 2:1; 2:25)

Arī pats Pestītājs zemes kalpošanas laikā paredzēja Evaņģēlija izplatīšanos starp pagāniem. Līdzībā par vīna kalnu Viņš grēkus nenožēlojošajiem jūdiem paziņoja: “Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.” (Mat. 21:43) Pēc augšāmcelšanās Kristus deva mācekļiem uzdevumu iet pa visu pasauli un darīt par mācekļiem visas tautas, nevienu neatstājot nebrīdinātu, bet pasludināt “Evaņģēliju visai radībai”. (Mat. 28:19; Marka 16:15)

[175] Vēršoties pie pagāniem Pisidijas Antiohijā, Pāvils un Barnaba nepārtrauca darboties pie jūdiem visur, kur vien bija labvēlīgi apstākļi nodrošināt klausītājus. Vēlāk Tesalonikā, Korintā, Efesā un citos svarīgos centros Pāvils un viņa darbabiedri sludināja Evaņģēliju kā jūdiem, tā pagāniem. Tomēr no šī laika viņu galvenie spēki tika izvērsti Dieva valstības uzcelšanai pagānu zemēs starp ļaudīm, kam bija visai niecīgas vai nebija pilnīgi nekādas zināšanas par patieso Dievu un Viņa Dēlu.

Pāvila un viņa līdzstrādnieku sirds juta līdzi tiem, kas bija “bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez cerības un bez Dieva šinī pasaulē”. Pateicoties apustuļu nenogurstošajām pūlēm pagānu labā, “svešinieki un piedzīvotāji” , kas “kādreiz bija tālu”, iemācījās saprast, ka Kristus asinīs viņi ir “kļuvuši tuvi”, ka tie var būt “vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime”. (Ef. 2:12,13,19)

Ejot uz priekšu ticībā, Pāvils nenogurstoši darbojās Dieva valstības uzcelšanā starp tiem, pret kuriem Israēla mācītāji bija izturējušies visai nevērīgi. Viņš pastāvīgi paaugstināja Jēzu Kristu kā “ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu” (1. Tim. 6:15), pamācīdams ticīgos, lai tie dzīvotu Kristū, “sakņodamies Viņā, augdami Viņā” un kļūdami stipri ticībā. (Kol. 2:7)

Tiem, kas tic, Kristus ir drošs pamats, un uz šī dzīvā akmens var celt kā jūdi, tā pagāni. Tas ir pietiekoši liels visiem un pietiekoši stiprs, lai izturētu visas pasaules nastas un smagumu. [176] Tā ir patiesība, ko kādreiz skaidri atzina pats Pāvils, un savas darbības pēdējās dienās, uzrunādams kādu ticīgo pagānu grupu, kas bija palikuši nesatricināmi savā mīlestībā Evaņģēlija patiesībai, apustulis rakstīja: “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef. 2:19,20)

Evaņģēlija vēsts izplatīšanās laikā Pisidijā, Antiohijas neticīgie jūdi savos aklajos aizspriedumos “sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām”.

Tāda attieksme apustuļus nepadarīja mazdūšīgus; tie atcerējās sava Meistara vārdus: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.” (Mat. 5:11,12)

Evaņģēlija vēsts gāja uz priekšu, un apustuļiem nebija iemesla justies mazdūšīgiem. Viņu darbs Pisidijas Antiohijā tika bagātīgi svētīts, un ticīgie, kurus tie atstāja, lai uz laiku vieni paši turpinātu darbu, “bija prieka un Svētā Gara pilni”.

18. Sludināšana starp pagāniem

(Ap. d. 14:1-26)

[177] No Pisidijas Antiohijas Pāvils un Barnaba aizgāja uz Ikoniju. Šeit, tāpat kā Antiohijā, viņi darbu sāka savu ļaužu sinagogā un piedzīvoja ievērojamus panākumus, jo “liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi.” Līdzīgi citām vietām, kur apustuļi darbojās, arī Ikonijā bija ”jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem”.

Tas tomēr apustuļus nenovērsa no viņu sūtības mērķa, jo daudzi pieņēma Kristus Evaņģēliju. Sastopoties vaigu vaigā ar pretestību, skaudību un aizspriedumiem, tie turpināja darbu un “droši sludināja, paļaudamies uz Kungu”, un Dievs “apliecināja savu žēlastības Vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām”. Šiem dievišķā apsolījuma pierādījumiem bija spēcīgs iespaids uz tiem, kuru gars bija uzņēmīgs, tā ka atgriezto skaits vairojās.

[178] Apustuļu nestās vēsts popularitātes pieaugums neticīgos jūdus pildīja ar nenovīdību un naidu, un tie nolēma, ka Pāvila un Barnabas darbs ir noteikti jāaptur. Ar viltīgiem un pārspīlētiem ziņojumiem tie pamodināja aizdomas valdības iestādēs, ka visai pilsētai draud briesmas no sacelšanās. Tie skaidroja, ka liels skaits ļaužu ir pieķērušies apustuļiem, un vedināja uz domām, ka tas ir panākts ar slepeniem un bīstamiem nolūkiem.

Šo sūdzību rezultātā mācekļus atkārtoti izklaušināja dažādas autoritātes, bet viņu aizstāvēšanās bija tik skaidra un saprātīga un mācības izskaidrojums tik mierīgs un nevainojams, ka tas veidoja spēcīgu ietekmi viņiem par labu. Lai gan nepareizo apsūdzību dēļ tiesnešiem pret viņiem bija aizspriedumi, tie tomēr neiedrošinājās apustuļus notiesāt. Tie nevarēja neatzīt, ka Pāvila un Barnabas mācības cilvēkus padarīja par krietniem un apzinīgiem pilsoņiem un ka morālais līmenis un kārtība pilsētā tikai uzlabotos, ja ļaudis pieņemtu viņu mācītās patiesības.

Apustuļiem izrādītās pretestības dēļ patiesības vēsts ieguva plašu popularitāti. Jūdi redzēja, ka viņu pūles izjaukt jauno skolotāju darbu tikai veicināja vēl lielāka piekritēju skaita pievienošanos jaunajai ticībai. “Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem.”

[179] Par tādu apstākļu pavērsienu jūdu vadoņi bija tik saniknoti, ka nolēma savu mērķi sasniegt ar varu. Pamodinādami neizglītotā un trokšņainā pūļa kaislības, tie radīja satraukumu, ko tad pierakstīja apustuļu sludināšanai. Ar šo viltus apsūdzību tie cerēja iegūt tiesnešu atbalstu savu nodomu īstenošanai, jo sprieda, ka mācekļiem nebūs izdevības aizstāvēties un, ja pūlis iejauksies, nomētājot Pāvilu un Barnabu akmeņiem, tad līdz ar to izbeigsies viņu darbība.

Apustuļu draugi, pat neticīgie, tos brīdināja no jūdu ļaunajiem nodomiem un skubināja bez vajadzības nepakļaut sevi pūļa dusmām, bet pasargāt savu dzīvību. Sakarā ar to Pāvils un Barnaba slepeni atstāja Ikoniju, ļaudami ticīgajiem kādu laiku turpināt pasākumu vieniem. Tomēr tiem nebija nodoma pilnīgi pamest šo lauku, jo viņi cerēja, tiklīdz uztraukums būs rimis, atkal atgriezties un pabeigt iesākto darbu.

Visos laikos un visās zemēs Dieva vēstnešiem ir jāsastopas ar sīvu pretestību no tiem, kas tīši atsakās pieņemt Debesu gaismu. Bieži vien, apmelojot vai nepareizi attēlojot faktus, Evaņģēlija ienaidnieki ir šķietami uzvarējuši, aizslēgdami durvis, pa kurām Dieva vēstneši būtu varējuši piekļūt cilvēkiem. Bet šīs durvis nevar palikt aizvērtas uz visiem laikiem, un daudzreiz, kad Kunga kalpi pēc kāda laika atgriežas, lai turpinātu savas pūles, tie atrod, ka Dievs ir spēcīgi darbojies viņu labā, atvieglojot apstākļus, lai uzceltu pieminekli Viņa Vārda godam.

Vajāšanu dēļ spiesti atstāt Ikoniju, apustuļi aizgāja uz Likaonijas Listru un Derbi. Šajās [180] pilsētās pa lielākai daļai dzīvoja pagāni, māņticīgi ļaudis, bet starp tiem bija arī tādi, kas labprāt klausījās un pieņēma Evaņģēlija vēsti. Šeit un visā tuvākajā apkārtnē apustuļi nolēma tagad darboties, cerēdami izvairīties no jūdu aizspriedumiem un vajāšanām.

Kaut gan arī Listrā dzīvoja nedaudz jūdu, sinagogas tur tomēr nebija. Pilsētas iedzīvotāji pārsvarā dievu pielūdza Jupiteram veltītajā templī. Kad tur ieradās Pāvils un Barnaba, sapulcinot listriešus un skaidrojot tiem Evaņģēlija vienkāršās patiesības, daudzi tās centās savienot ar savu pārliecību pagodināt Jupiteru.

Apustuļi pūlējās šiem elku kalpiem atklāt atziņu par Dievu kā Radītāju un par Viņa Dēlu, cilvēku cilts Pestītāju. Vispirms tie ļaužu uzmanību centās pievērst Dieva brīnišķajiem darbiem – Saulei, Mēnesim, zvaigznēm, noteiktajai kārtībai gadalaiku mijā, varenajiem, ar sniegu klātajiem kalniem, cēlajiem kokiem un citiem dabas brīnumiem, kas cilvēkam liecina par neaptveramu gudrību. Runājot par visvarenā Dieva darbiem, apustuļi vadīja pagānus uz pārdomām par lielo Universa Valdnieku.

Izskaidrojuši šīs fundamentālās atziņas par Radītāju, apustuļi listriešiem stāstīja par Dieva Dēlu, kurš, mīlēdams cilvēku bērnus, nāca no Debesīm uz šo Zemi. Tie liecināja par Kristus dzīvi un kalpošanu, par Viņa atmešanu no tiem, kurus Tas vēlējās glābt, par Viņa notiesāšanu un krustā sišanu, augšāmcelšanos un atgriešanos Debesīs, lai tur darbotos kā cilvēku aizstāvis. Tā Svētā Gara un Dieva spēkā Pāvils un Barnaba Listrā sludināja Evaņģēliju.

[181] Reiz, stāstot ļaudīm par Kristus darbu pie slimo un apbēdināto dziedināšanas, Pāvils starp klausītājiem ievēroja kādu tizlu vīru, kas neatlaidīgi raudzījās uz viņu, atzīstot un ticot dzirdētajiem vārdiem. Apustuli pārņēma dziļa līdzjūtība pret šo ciešanām pakļauto vīrieti, kurā viņš saskatīja cilvēku, kam “ir ticība tikt dziedinātam”. Elkiem kalpojošā pūļa klātbūtnē Pāvils pavēlēja kroplim piecelties kājās. Līdz šim cietējs spēja pārvietoties tikai sēdus, bet tagad, acumirklī paklausot apustuļa pavēlei, viņš pirmo reizi savā mūžā nostājās uz kājām. Spēks radās ticot, un viņš, kas līdz šim bija kropls, tagad varēja lēkāt un staigāt.

“Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: “Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.”” Šis apgalvojums saskanēja ar viņu ticējumu, ka dievi reizēm apmeklē Zemi. Barnabu tā cēlās ārienes, cienīgās izturēšanās, maiguma un laipnības dēļ, par ko liecināja viņa sejas izteiksme, tie nodēvēja par Jupiteru – dievu tēvu, bet par Pāvilu domāja, ka tas ir Merkurijs, “tāpēc ka viņš bija runātājs”, nopietns, darbīgs un daiļrunīgs savās pamācībās un brīdinājumos.

Sirsnīgi vēlēdamies parādīt apustuļiem savu pateicību, listrieši pierunāja Jupitera priesteri tos pagodināt, un viņš, “atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt”. Pāvils un Barnaba, kas uz kādu brīdi bija centušies atrast mieru un atpūtu, par šo sagatavošanos neko nezināja, [182] bet drīz viņu uzmanību saistīja mūzikas skaņas un liela pūļa jūsmīgie saucieni, kas bija dzirdami pie viņu mājvietas.

Kad apustuļi pārliecinājās par šī apmeklējuma nolūku, “viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū”, tā cerēdami aizkavēt notikumu tālāko norisi. Stiprā, skanīgā balsī, kas bija dzirdama cauri pūļa saucieniem, Pāvils pieprasīja viņu uzmanību un, troksnim norimstot, sacīja: “Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām Evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā; kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus; jebšu Viņš sevi nav atstājis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.”

Neskatoties uz apustuļu noteikto savas dievības noliegšanu, neskatoties uz Pāvila pūlēm pievērst ļaužu prātus Dievam kā vienīgajam, kas ir pielūgšanas cienīgs, pagānus bija gandrīz neiespējami aizkavēt no nodomātās upurēšanas. Tik stingra bija viņu pārliecība, ka šie vīri patiešām ir dievi, un tik liela sajūsma, ka tie tikai negribot atzina savus maldus. Raksti ziņo, ka viņi “tikai ar pūlēm nomierinājās”.

Listrieši sprieda, ka viņi taču paši savām acīm bija redzējuši apustuļu pielietoto brīnišķīgo spēku. Viņi pazina tizlo, kas līdz tam nekad nebija spējis staigāt, bet tagad priecīgs, vesels un spēka pilns stāvēja tiem blakus. [183] Vienīgi pēc ilgas pārliecināšanas no Pāvila puses, kurš rūpīgi izskaidroja savu un Barnabas sūtību, ka viņi ir Debesu Dieva un Viņa Dēla, lielā Ārsta, pārstāvji, ļaudis varēja pierunāt atteikties no sākotnējā nodoma.

Pāvila un Barnabas darbs Listrā tika pēkšņi pārtraukts, kad ar ļauniem nodomiem no “Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi”, kas, uzzinājuši par apustuļu darba panākumiem, bija nolēmuši tos izsekot un vajāt. Ierodoties Listrā, jūdiem drīz vien izdevās iedvest vietējos iedzīvotājos to pašu rūgto garu, kas bija pārņēmis viņu sirdi. Un tie, kas vēl nesen Pāvilu un Barnabu bija uzskatījuši par dievišķām būtnēm, tagad, dzirdot nepareizus apvainojumus un melus, tika pārliecināti, ka apustuļi ir sliktāki par slepkavām un pelnījuši nāvi.

Vilšanās, ko listrieši pārdzīvoja, kad tika noraidīta viņu vēlēšanās upurēt apustuļiem, sagatavoja tos vērsties pret Pāvilu un Barnabu ar līdzīgu aizrautību kā tad, kad vēlējās tos apsveikt kā dievus. Jūdu pamudināti un pamācīti, tie tagad apņēmās apustuļiem uzbrukt ar spēku, turklāt nedodot Pāvilam izdevību izteikties, jo tika apgalvots, ka viņa runa ļaudis var apburt.

Drīz šo Evaņģēlija ienaidnieku asinskārie nodomi tika īstenoti dzīvē. Padodoties ļaunajai ietekmei, listriešus pārņēma sātanisks niknums, un, Pāvilu sagrābuši, tie viņu nežēlīgi nomētāja ar akmeņiem. Apustulis jau domāja, ka viņa dzīvei pienācis gals. [184] Atmiņā spilgti atausa Stefana nāve un viņa paša ļaunā loma šajā gadījumā. Brūcēm klāts un no sāpēm zaudējis samaņu, viņš pakrita pie zemes, un saniknotais pūlis to izvilka “ārā no pilsētas, domājot, ka viņš ir miris”.

Šajā tumšajā un grūtajā stundā Listras kristiešu grupa, kas ar Pāvila un Barnabas kalpošanu bija atgriezta Jēzus ticībā, palika pilnīgi uzticīga. Neprātīgā pretestība un ienaidnieku nežēlīgās vajāšanas tikai vēl vairāk nostiprināja šo mīļo brāļu paļāvību; un tagad, draudot briesmām un nicināšanai, tie pierādīja savu uzticību, noskumuši sapulcējoties ap to, kuru uzskatīja par mirušu.

Kāds gan bija viņu pārsteigums, kad, tiem tā sērojot, apustulis pēkšņi pakustināja galvu un, Dievu slavējot, piecēlās kājās! Šī negaidītā Kunga kalpa spēku atgūšana ticīgajiem bija kā apbrīnojams Dieva varas pierādījums, it kā uzliekot Debesu zīmogu viņu ticības maiņai. Tie priecājās neizteicamā līksmībā un atjaunotā ticībā slavēja Dievu.

Starp atgrieztajiem Listrā, kas kļuva par Pāvila ciešanu lieciniekiem, bija kāds, kurš vēlāk izveidojās par ievērojamu darbinieku kristietībā, kam nācās dalīties ar apustuli viņa grūtā darba pārbaudījumos un priekos. [185] Tas bija jaunais Timotejs. Kad Pāvilu vilka ārā no pilsētas, šis jaunais māceklis bija starp tiem, kas stāvēja pie viņa šķietami nedzīvajām miesām un redzēja viņu, sasistu un asiņainu, pieceļamies ar slavu uz lūpām, ka tam ir bijis atļauts ciest Kristus dēļ.

Nākamajā dienā pēc Pāvila nomētāšanas ar akmeņiem apustuļi devās uz Derbi, kur viņu darbs tika svētīts, jo daudz dvēseļu pieņēma Kristu kā savu Pestītāju. Bet, “pasludinājuši Evaņģēliju šajā pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu”, ne Pāvils, ne Barnaba negribēja uzsākt darbu vēl kaut kur citur, nenostiprinājuši to atgriezto ļaužu ticību, kurus tie bija spiesti uz laiku atstāt vienus visās tajās vietās, kur nesen bija darbojušies. Tāpēc tie bezbailīgi “griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā”. Daudzi bija pieņēmuši Evaņģēlija prieka vēsti, tā pakļaudami sevi pārmetumiem un pretestībai, un tos tagad apustuļi centās nostiprināt ticībā, lai iepriekš darītais darbs nebūtu veltīgs.

Par vienu no svarīgākajiem faktoriem jaunatgriezto garīgai izaugsmei tie uzskatīja rūpīgu evaņģēliskās kārtības nodrošināšanu. It visur Likaonijā un Pisidijā, kur vien bija ticīgie, tika organizētas draudzes. Katrā draudzē iecēla amatpersonas un nostiprināja pareizu pārvaldes kārtību un audzināšanas sistēmu attiecībā uz ticīgo garīgo labklājību.

Pūles apvienot vienā miesā visus ticīgos Kristū pilnībā saskanēja ar evaņģelizācijas plānu, kam Pāvils rūpīgi sekoja visā savas darbības laikā. Tos, kas kādā vietā [186] viņa darba rezultātā bija pieņēmuši Kristu par savu Pestītāju, ar laiku organizēja draudzē. To darīja pat tad, ja ticīgo skaits bija pat visai neliels. Tā kristieši mācījās kalpot viens otram, pieminot apsolījumu: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mat. 18:20)

Pāvils nekad neaizmirsa savas dibinātās draudzes, un rūpes par tām uz viņa pleciem gūlās ar pieaugošu svaru. Lai cik maza bija ticīgo grupa, tā pastāvīgi atradās viņa uzmanības lokā. Viņš saudzīgi gādāja par mazajām draudzēm, atzīdams, ka pret tām nepieciešama īpaša attieksme, lai visi locekļi būtu nopamatoti patiesībā un mācītos pašaizliedzīgi darboties savā apkārtnē.

Visās savās misionāru gaitās un pasākumos Pāvils un Barnaba centās sekot Kristus piemēram, labprātīgi uzupurējoties un uzticīgi un nopietni pūloties dvēseļu labā. Būdami modri, dedzīgi un nenogurdināmi, tie neņēma vērā savas tieksmes vai personīgās ērtības, bet ar dievbijīgu degsmi un nerimstošām aktivitātēm vienmēr sēja patiesības sēklu. Un, tā darot, viņi pastāvīgi sniedza arī praktiskas pamācības, kam bija neaprakstāma vērtība visu to dzīvē, kas nostājās par Evaņģēliju. Šis svinīgais nopietnības un dievbijības gars uz jaunatgriezto mācekļu prātu atstāja paliekošu iespaidu attiecībā uz Evaņģēlija vēsts svarīgo nozīmi.

Atgriežoties daudzsološiem un spējīgiem cilvēkiem, kā, piemēram, Timotejam, Pāvils un Barnaba centās tiem [187] uzsvērt nepieciešamību darboties Kunga vīnakalnā. Un, apustuļiem aizejot uz citu vietu, šo vīru ticība nemazinājās, bet gan pieauga. Tie bija uzticīgi ievadīti Kunga ceļos un pamācīti, kā nesavtīgi, nopietni un neatlaidīgi darboties citu cilvēku glābšanā. Jaunatgriezto rūpīgā audzināšana bija svarīgs faktors ievērojamajos panākumos, kas pavadīja Pāvilu un Barnabu, kad tie sludināja Evaņģēliju pagānu zemēs.

Pirmais misijas ceļojums ātri tuvojās noslēgumam. Uzticēdami tikko noorganizētās draudzes Kungam, apustuļi aizgāja uz Pamfiliju “un, sludinājuši Dieva Vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. No turienes tie pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu (..).”

19. Jūds un pagāns

9Ap. d. 15:1-35)

[188] Nonākot Sīrijas Antiohijā, no kurienes tie bija izsūtīti savā misijas ceļojumā, Pāvils un Barnaba izmantoja pirmo izdevīgo gadījumu, lai sapulcinātu ticīgos un tiem pastāstītu, “ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis”. (Ap. d. 14:27) Antiohijas kristiešu saime bija liela un plaukstoša draudze. Kā misionāru darbības centrs tā bija viena no vissvarīgākajām ticīgo kopām, kas sastāvēja no daudz un dažādu ļaužu šķirām, kā no jūdiem, tā citu tautu pārstāvjiem.

Kamēr apustuļi kopā ar Antiohijas sludinātājiem un vienkāršajiem locekļiem, nopietni pūlējās mantot dvēseles Kristum, kādi ticīgie no Jūdejas, “no farizeju sektes” ar panākumiem izvirzīja argumentus, kas drīz vien draudzē radīja vispārēju konfliktu un ticīgos pagānus noveda apmulsumā. [189] Šie jūdu skolotāji ar lielu pārliecību apgalvoja, ka, lai kāds cilvēks tiktu glābts, tam jātiek apgraizītam un jāpilda visa ceremoniālā bauslība.

Pāvils un Barnaba uz šo nepareizo mācību ļoti ātri reaģēja un pretojās tās ieviešanai pie pagāniem. No otras puses, daudzi Antiohijas ticīgie jūdi atbalstīja no Jūdejas atnākušo brāļu viedokli.

Atgrieztie jūdi vispār nebija noskaņoti rīkoties tik strauji, kā Dieva aizgādība pavēra ceļu. Apustuļu darbības rezultātā starp pagāniem kļuva redzams, ka jaunatgriezto skaits no šiem ļaudīm tālu pārsniedza jaunatgriezto jūdu skaitu, un pēdējie baidījās, ka tādā gadījumā, ja viņu ceremonijas un ierobežojumi kā draudzes brālības nosacījumi nebūs obligāti arī pagāniem, tad jūdu nacionālās īpatnības, kas tos atšķīra no citām tautām, beidzot izzudīs no to vidus, kas pieņem Evaņģēlija vēsti.

Jūdi vienmēr bija lepojušies ar savu dievišķīgi pavēlēto dievkalpošanas sistēmu; un daudzi no tiem, kas tagad bija atgriezti Kristus ticībā, vēl arvien domāja, ja Dievs reiz ebrejiem skaidri bija noteicis, kā Viņu pielūgt, tad nav iespējams, ka Viņš piekristu kādai šo priekšrakstu izmaiņai. Tie pieprasīja, lai jūdu likumus un ceremonijas iekļautu arī kristīgajā reliģijā, jo viņiem bija grūti saprast, ka visa upuru sistēma norādīja uz Dieva Dēla nāvi, kur ēna sastapās ar īstenību un pēc kuras Mozus dotie rituāli un ceremonijas vairs nebija saistošas.

Pirms atgriešanās Pāvils sevi uzskatīja par [190] nevainojamu “taisnībā, ko paredz bauslība”. (Filip. 3:6) Bet kopš sirds pārmaiņas viņam bija skaidrs priekšstats par Pestītāja kā visu tautību – tiklab pagānu kā jūdu – Glābēja sūtību, jo viņš bija iemācījies atšķirt dzīvu ticību no nedzīva formālisma. Israēlam senatnē uzliktie rituāli un ceremonijas Evaņģēlija gaismā bija ieguvuši jaunu un dziļāku nozīmi. Tas, uz ko tie norādīja, bija noticis, tāpēc ļaudis, kas dzīvoja Evaņģēlija laikmetā, bija atbrīvoti no šo ceremoniju ievērošanas. Taču Dieva desmit baušļu negrozāmos likumus Pāvils pastāvīgi ievēroja kā pēc gara, tā pēc burta.

Apgraizīšanas jautājuma apspriešana Antiohijas draudzē radīja daudz pārrunu un strīdu. Beidzot, baidīdamies, ka no ilgstošajām domstarpībām varētu rasties šķelšanās, draudzes locekļi nolēma sūtīt Pāvilu, Barnabu un vēl dažas atbildīgas amatpersonas uz Jeruzālemi, lai ar šo problēmu iepazīstinātu apustuļus un vecākos. Tur tiem vajadzēja satikties ar pārstāvjiem no citām draudzēm, kā arī ar daudzajiem tuvojošos svētku apmeklētājiem. Visus strīdus pagaidām pārtrauca līdz galīgā lēmuma pieņemšanai šajā kopējā koncilā, kam tad vajadzētu attiekties uz visām draudzēm pa visu zemi.

Ceļā uz Jeruzālemi apustuļi apmeklēja ticīgos tajās pilsētās, caur kurām tie gāja, un iedrošināja tos, stāstot savus piedzīvojumus Dieva darbā un arī par pagānu atgriešanos.

[191] Nonākot Jeruzālemē, Antiohijas pārstāvji sastapa brāļus no dažādām draudzēm, kas bija sapulcējušies uz vispārējo sanāksmi; viņi tiem liecināja par saviem panākumiem, strādājot starp pagāniem. Pēc tam visiem sīki paskaidroja par apmulsumu, kas radies sakarā ar dažu atgriezto farizeju ierašanos Antiohijā, kuri mācīja, ka arī pagāniem, lai tiktu glābti, jātiek apgraizītiem un jātur Mozus likumi.

Sanāksmē šo problēmu dedzīgi apsprieda, jo ar apgraizīšanu cieši saistīti bija arī vēl daži citi jautājumi, kas prasīja rūpīgu iedziļināšanos. Viens no tiem attiecās uz nostāju, kāda būtu jāieņem pret gaļas lietošanu, ko upurēja elkiem. Daudzi no atgrieztajiem pagāniem dzīvoja starp neizglītotiem un māņticīgiem ļaudīm, kas bieži pienesa upurus dažādām dievībām. Pagānu priesteri ar šo upuru gaļu izvērsa plašu tirdzniecību, un atgrieztie jūdi baidījās, ka no pagānu vidus nākušie kristieši, pērkot un lietojot tādu gaļu, zināmā mērā it kā atzītu elku pielūgšanas paradumus un varētu celt neslavu kristietībai.

Turklāt pagāni bija paraduši ēst nožņaugtu dzīvnieku gaļu, bet jūdi, dievišķi pamācīti, kaujot dzīvniekus barībai, sevišķi rūpējās, lai asinis notecētu, citādi gaļu uzskatīja par lietošanai nederīgu. Dievs bija devis ebrejiem šos priekšrakstus, lai pasargātu viņu veselību, tāpēc tie asins lietošanu barībā uzskatīja par grēku, atzīstot, ka asinis ir dzīvība un asins izliešana nāca kā grēka sekas.

[192] Turpretī pagāni praktizēja upura asiņu savākšanu un to lietošanu barības sagatavošanā. Jūdi nespēja ticēt, ka tiem būtu jāmaina ieradumi, kas tika pieņemti pēc īpašiem Dieva norādījumiem. Ja, pastāvot tādai kārtībai, jūdi un citu tautību kristieši mēģinātu ēst pie viena galda, tad pirmie noteikti justos apvainoti un aizskarti.

Pagāni, sevišķi grieķi, bija ļoti izvirtuši, un draudēja briesmas, ka daži, sirdī neatgriezti, ārīgi izlikdamies par ticīgiem, neatsacīsies no saviem ļaunajiem ieradumiem. Kristīgie jūdi necieta netikumību, ko pagāni pat neuzskatīja par grēku. Tādēļ arī tie atzina kā nepieciešamu izvirzīt prasību, lai pagāni tiktu apgraizīti un ievērotu ceremoniālos likumus, kas pierādītu jaunatgriezto godīgumu un dievbijību. Tāda kārtība, kā viņi domāja, atturētu no draudzes ļaudis, kas, pieņemot ticību bez patiesas sirds atgriešanas, vēlāk, sava amorālā dzīves veida un pārmērību dēļ, kristietībai varētu radīt negodu.

Šķita, ka dažādie viedokļi, iztirzājot galveno jautājumu, sanākušajai padomei radīs nepārvaramas grūtības. Bet īstenībā Svētais Gars jau bija atrisinājis šo lietu, no kuras, kā varēja domāt, bija atkarīga kristīgās draudzes labklājība, ja ne pat eksistence.

“Kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: “Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu Evaņģēliju un ticētu.”” [193] Viņš norādīja, ka Svētais Gars apspriežamo jautājumu jau ir izšķīris, ar vienādu spēku nonākdams kā uz neapgraizītajiem pagāniem, tā uz apgraizītajiem jūdiem. Apustulis atstāstīja redzēto atklāsmi, kurā Dievs viņa priekšā nolaida palagu pilnu ar visādiem četrkājainiem zvēriem, un pavēlēja kaut un ēst. Kad tas atteicās, apgalvodams, ka nekad nav ēdis nešķīstu, sekoja paziņojums: “Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.” (Ap. d. 10:15)

Pēteris atstāstīja arī šo vārdu vienkāršo izskaidrojumu, kas tika dots gandrīz vienlaicīgi ar aicinājumu iet pie pagānu virsnieka un iepazīstināt viņu ar ticību Kristum. Tas rādīja, ka Dievs cilvēkus nešķiro, bet pieņem un atzīst visus, kas Viņu bīstas. Pēteris pieminēja savu izbrīnu, kad, runājot par patiesību ar Kornēlija namā sapulcētajiem, viņš kļuva par liecinieku, kā Svētais Gars pārņem viņa klausītājus, tiklab pagānus kā jūdus. Tā pati gaisma un godība, kas atstaroja no apgraizītajiem jūdiem, spīdēja arī pār neapgraizīto pagānu sejām. Tas bija Dieva brīdinājums, lai Pēteris nevienu neuzskatītu kā pārāku par otru, jo Kristus asinis ikkatru var atbrīvot no visas nešķīstības.

Jautājumu par Kornēlija un viņa draugu atgriešanos Pēteris ar saviem brāļiem bija apspriedis jau agrāk. Tad, runājot par Svētā Gara izliešanos pār pagāniem, apustulis bija teicis: “Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?” (Ap. d. 11:17) Tagad ar līdzīgu dedzību un spēku viņš paziņoja: “Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums, un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību. Ko tad jūs Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest?” [194] Ar šo jūgu netika domāti desmit baušļi, kā apgalvo daži, kas pretojas šo likumu saistošajām prasībām; Pēteris te runāja par ceremoniālo bauslību, kas savu spēku zaudēja līdz ar Kristus nāvi.

Pētera uzruna sapulci noskaņoja tik tālu, ka tie spēja pacietīgi uzklausīt Pāvilu un Barnabu, kas dalījās savos piedzīvojumos, strādājot pagānu labā. “Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū.”

Arī Jēkabs noteikti apliecināja, ka tas ir bijis Dieva nodoms, apveltīt pagānus ar tām pašām priekšrocībām un svētībām, kas bija piešķirtas jūdiem.

Svētais Gars uzskatīja, ka nebūtu labi atgrieztajiem pagāniem uzspiest ceremoniālo bauslību, un apustuļu izpratne šajā jautājumā bija tāda pati kā Dieva Garam. Sanāksmi vadīja Jēkabs, un viņa gala slēdziens bija: “Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva.”

Ar šiem vārdiem diskusijas beidzās, un tie mums der kā atspēkojums Romas Katoļu baznīcas aizstāvētajai mācībai, ka Pēteris ir draudzes galva. Pāvestu pretenzijām, kas sevi reklamē par viņa pēctečiem, Rakstos nav nekāda pamatojuma. [195] Nekas Pētera dzīvē neapstiprina apgalvojumu, ka viņš būtu bijis pārāks par saviem brāļiem kā Visaugstākā vietnieks. Ja tie, kuri saucas par Pētera pēcnācējiem, būtu sekojuši viņa piemēram, tad vienmēr būtu bijuši ar mieru palikt līdzīgā stāvoklī ar saviem brāļiem.

Šķiet, ka šajā gadījumā Jēkabs bija izraudzīts, lai paziņotu koncila pieņemto lēmumu. Tas bija viņa spriedums, ka ceremoniālo bauslību un it īpaši apgraizīšanu pagāniem nevajadzētu uzspiest, pat ne ieteikt. Jēkabs centās brāļus pārliecināt, ka, atgriežoties pie Dieva, pagāni jau tā savā dzīvē izdara lielas pārmaiņas un tāpēc vajadzētu būt ļoti apdomīgiem un netraucēt viņus ar mazāk svarīgiem, neskaidriem un šaubu pilniem jautājumiem, lai tie, sekojot Kristum, nekļūtu mazdūšīgi.

Atgrieztajiem pagāniem savukārt vajadzēja atmest ieradumus, kas bija pretrunā ar kristietības pamatprincipiem, tāpēc apustuļi un vecākie vienojās tos pamācīt ar vēstuli, lai tie atturas no elkiem upurētas un nožņaugto dzīvnieku gaļas, no netiklības un no asinīm. Tos vajadzēja paskubināt turēt baušļus un dzīvot svētu dzīvi, kā arī pārliecināt, ka cilvēki, kas uzsvēra prasību pēc apgraizīšanas, nebija no apustuļiem pilnvaroti to darīt.

Pāvils un Barnaba tika rekomendēti kā vīri, kas Kristus dēļ likuši uz spēles pat savu dzīvību. Šiem apustuļiem līdzi sūtīja Jūdu un Sīlu, lai tie pagāniem mutiski pateiktu padomes lēmumu. “Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs darīsit labi.(..)” [196] Šos četrus Dieva kalpus sūtīja uz Antiohiju ar vēstuli un vēsti, kam bija jāizbeidz visas domstarpības, jo tā bija visaugstākās šīs zemes autoritātes balss.

Sanāksmē, kas pieņēma šo lēmumu, piedalījās apustuļi un skolotāji, kas bija kļuvuši ievērojami, dibinot jūdu un pagānu kristīgās draudzes, kā arī izvēlēti delegāti no dažādām vietām. Klāt bija Jeruzālemes draudzes vecākie un Antiohijas pilnvarotie, un tā līdzīgi pārstāvētas bija visas iespaidīgākās draudzes. Koncils darbojās saskaņā ar apgaismota prāta norādījumiem un pēc dievišķas gribas dibinātas draudzes augsto stāvokli. Apspriedes rezultātā tie saprata, ka Dievs pats jau bija atbildējis diskutējamo jautājumu, izlejot pār pagāniem Svēto Garu, un atzina, ka viņu uzdevums ir sekot Gara vadībai.

Lai izšķirtu šo jautājumu, kopā netika aicināta visa kristiešu saime. “Apustuļi un vecaji”, iespaidīgi un spriest spējīgi vīri, izstrādāja un pieņēma lēmumu, ko vēlāk pārsvarā atzina visas kristīgās draudzes. Tomēr ne visi ar to bija apmierināti. Atradās grupa godkārīgu un pašpaļāvīgu brāļu, kas tam nepiekrita. Šie vīri darbā iesaistījās paši uz savu atbildību. Tie atļāvās daudz kurnēt un meklēt kļūdas, ieteikdami jaunus plānus un cenzdamies graut to darbinieku pūles, kurus Dievs bija izredzējis Evaņģēlija mācīšanai un vēsts pasludināšanai. Jau no paša sākuma draudzei bija jāsastopas ar tādiem kavēkļiem, un tā tas turpināsies līdz laika galam.

[197] Jeruzāleme bija Jūdejas galvaspilsēta un tieši tur varēja sastapt vislielāko noslēgtību un neiecietību. Dzīvodami dievnama tuvumā, kristīgie jūdi dabīgi ļāva domām atgriezties pie savas tautas sevišķajām priekšrocībām. Kad tie redzēja kristīgo draudzi atšķiramies no jūdaisma ceremonijām un tradīcijām un saprata, ka tas sevišķais svētums, kādā bija ietērpti jūdu paradumi, drīz izzudīs jaunās ticības gaismā, daudzi jutās neapmierināti ar Pāvilu, kuru lielā mērā uzskatīja par šo pārmaiņu iniciatoru. Lai labprātīgi pieņemtu koncila lēmumu, gatavi nebija pat atsevišķi mācekļi. Daži bija centīgi ceremoniālo likumu aizstāvji un uz Pāvilu raudzījās ar nelabvēlību, domādami, ka viņa ieskati par jūdu saistošajiem likumiem ir pārāk brīvi.

Nepārprotamie un tālejošie sanāksmes lēmumi izraisīja paļāvību no pagānu vidus nākušo ticīgo rindās, un Dieva darbs uzplauka. Draudze Antiohijā bija sevišķi iepriecināta par speciāli izraudzīto sūtņu Jūdas un Sīlas klātbūtni, kas no sanāksmes atnāca kopā ar apustuļiem. “Bet Jūda un Sīla, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja.” Šie dievbijīgie vīri kādu laiku uzturējās Antiohijā. Un arī “Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem, mācīdami un sludinādami tā Kunga vārdu.”

Vēlāk, Pēterim apmeklējot Antiohiju, tas ar savu saprātīgo izturēšanos pret jaunatgrieztajiem pagāniem no daudziem ieguva lielu uzticību. [198] Kādu laiku viņš rīkojās saskaņā ar gaismu no Debesīm un iedzimtos aizspriedumus bija pārvarējis tik tālu, ka sēdēja ar pagāniem pie viena galda. Bet, kad no Jeruzālemes atnāca daži jūdi, kas bija dedzīgi ceremoniālo likumu ievērotāji, Pēteris savu nostāju neapdomīgi mainīja. “Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi.” (Gal. 2:13) Tāda vājuma izpausme no to cilvēku puses, kurus respektēja un mīlēja kā vadītājus, atstāja vissāpīgāko iespaidu uzticīgo pagānu dvēselē. Draudzei draudēja šķelšanās. Tad Pāvils, redzēdams nepareizās rīcības postošo ietekmi uz ticīgo saimi, kas radās sakarā ar Pētera divkosību, atklāti to norāja par savu patieso uzskatu slēpšanu. Visu klātbūtnē Pāvils Pēterim jautāja: “Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal. 2:14)

Pēteris saprata maldus, kuros bija iekritis, un, cik tas bija viņa spēkos, kļūdu tūlīt centās izlabot, bet Dievs, kurš gala iznākumu zina jau sākumā, pieļāva, ka atklājas tāds Pētera rakstura vājums, lai pārbaudītais apustulis spētu saskatīt, ka viņā pašā nav nekā ar ko lielīties. Atstāti vieni, savos uzskatos maldīsies pat vislabākie cilvēki. Turklāt Kungs domāja arī par nākamiem laikiem, kad daži tiks piekrāpti, piešķirot Pēterim un viņa neīstajiem pēctečiem tādas privilēģijas, kas pieder vienīgi Dievam. [199] Tāpēc šim apustuļa vājuma aprakstam bija jāpaliek par pierādījumu viņa maldīgumam, apliecinot faktu, ka viņš nekādā gadījumā nestāvēja pāri citiem apustuļiem.

Apraksts par šo novirzīšanos no pareizajiem principiem ir kā svinīgs brīdinājums cilvēkiem, kas Dieva darbā ieņem atbildīgas vietas, lai tiem nepietrūktu godīguma un tie stingri turētos pie pamatlikumiem. Jo lielākas ir kādam uzticētās atbildības, kad paveras plašākas iespējas pavēlēt un visu kontrolēt, jo vairāk ļauna tāds var izdarīt, ja piesardzīgi neiet pa Kunga norādīto ceļu un nedarbojas saskaņā ar visas ticīgo saimes kopējā koncilā pieņemtiem lēmumiem. Vai nav savādi, ka Pēteris pēc visām pārdzīvotajām neveiksmēm, pēc krišanas un celšanās, pēc ilgās kalpošanas Kungam, tuvās pazīšanās ar Kristu un apzinoties Pestītāja godīgo nostāju pamatlikumos, pēc visām saņemtajām pamācībām un dāvanām, pēc iegūtajām zināšanām un iespaida, sludinot Kristu un mācot Dieva Vārdu, vēl mēģināja liekuļot un veikli izlocīties no Evaņģēlija pamatmācībām, baidīdamies no cilvēkiem, vai arī lai iegūtu viņu atzinību. Vai nav savādi, ka viņš vēl svārstījās, aizstāvot taisnību? Iespējams, ka Dievs tādā veidā liek katram cilvēkam atzīt savu bezspēcību un nevarību vadīt savu dzīves kuģi taisni un droši uz ostu.

Savā kalpošanas darbā Pāvils bieži bija spiests palikt viens. Dievs viņu tika īpaši pamācījis, un tas neatļāvās neko tādu, kas aizskartu pamatmācības. Kaut arī nasta brīžiem bija visai smaga, Pāvils stingri stāvēja par patiesību. Viņš atzina, ka draudzi nekad nedrīkst pakļaut cilvēcīgas varas kontrolei. Cilvēku tradīcijas un principi nekad nedrīkst ieņemt atklātas patiesības vietu. [200] Evaņģēlija vēsts attīstību nedrīkst kavēt cilvēku aizspriedumi un izvēle, lai arī kāds būtu viņu ieņemamais stāvoklis draudzē.

Pāvils sevi un visas savas spējas bija nodevis kalpošanā Kungam. Viņš Evaņģēlija patiesības bija saņēmis tieši no Debesīm, un visā darbības laikā uzturēja dzīvu savienību ar Debesu spēkiem. Dievs viņu bija pamācījis par nevajadzīgu nastu uzlikšanu no pagānu vidus nākošajiem kristiešiem, tāpēc, kad ticīgie jūdi Antiohijas draudzē izvirzīja jautājumu par apgraizīšanu, Pāvils, izprotot Dieva Gara nodomu šajā lietā, ieņēma nesatricināmu un nelokāmu nostāju, kas draudzes atbrīvoja no jūdu rituāliem un ceremonijām.

Neskatoties uz to, ka Dievs pats bija Pāvilu pamācījis, viņam tomēr nebija nekādi pārspīlēti uzskati par savu personīgo atbildību. Lai gan viņš parasti gribēja atrasties tiešā Dieva vadībā, tomēr vienmēr bija gatavs atzīt autoritāti, kas pienācās kristīgā draudzē apvienotai ticīgo kopai. Viņš izjuta vajadzību pēc padoma, un ar svarīgiem jautājumiem labprāt griezās pie draudzes, lai kopā ar brāļiem lūgtu gudrību no Dieva un pieņemtu pareizus lēmumus. Pāvils rakstīja, ka “praviešu gari praviešiem klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs”, un līdz ar Pēteri mācīja, lai visi draudzē apvienotie spēki darbotos, “cits citam padodamies”. (1. Kor. 14:32,33; 1. Pēt. 5:5)