Apustuļu darbi

5. Gara dāvana

[47] Tuvojoties zemes dzīves kalpošanas noslēgumam, Kristus mācekļiem deva apsolījumu par Svēto Garu. Viņš jau stāvēja krusta ēnā, pilnībā apzinoties noziegumu smagumu, kas gūlās uz Viņu kā grēku nesēju. Pirms sevis nodošanas par salīdzinošo upuri Kristus mācekļus iepazīstināja ar vissvarīgāko un pilnīgāko dāvanu, kuru Viņš piešķirs saviem sekotājiem, – dāvanu, kas tiem dos iespēju aizsniegt Kunga žēlastības neizsmeļamās bagātības. “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”(Jāņa 14:16,17) Pestītājs norādīja uz laiku, kad Svētais Gars nāks kā Viņa pārstāvis, lai paveiktu varenu darbu. Gadu simtos uzkrātajam ļaunumam vajadzēja stāties pretī Gara dievišķajā spēkā. [48]

Kādi tad bija Svētā Gara izliešanas rezultāti Vasarsvētku dienā? Priecīgās ziņas par augšāmcēlušos Pestītāju tika izplatītas līdz apdzīvotās pasaules visattālākajām vietām. Mācekļiem sludinot vēsti par glābjošo žēlastību, ļaužu sirdis pakļāvās šīs vēsts spēkam. Draudze pieredzēja jaunatgriezto pievienošanos it visās vietās. Arī atkritēji no jauna atgriezās. Grēcinieki pulcējās kopā ar ticīgajiem, lai meklētu visdārgāko Pērli. Daži, kuri pirms tam bija visniknākie Evaņģēlija pretinieki, kļuva par tā aizstāvjiem un cīnītājiem. Piepildījās pravietojums: “(..) visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā tā Kunga eņģelis viņu priekšā.” (Cah. 12:8) Katrs kristietis savā brālī redzēja atklājamies dievišķo mīlestību un žēlastību. Dominēja tikai viena interese, kas izslēdza visas pārējās. Ticīgo centieni izpaudās Kristum līdzīga rakstura atklāšanā un darbā pie Viņa valstības paplašināšanas.

“Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Ap. d. 4:33) Šo pūļu rezultātā draudzei pievienojās vērtīgi cilvēki, kuri, pieņēmuši patiesības vārdu, savu dzīvi ziedoja darbam, lai sniegtu citiem to cerību, kas ar mieru un prieku pildīja viņu sirdi. Tos nebiedēja un neatturēja nekādi draudi. Kungs runāja ar viņu lūpām, un, ejot no vienas vietas uz otru, tie sludināja Evaņģēliju un darīja dievišķās žēlastības brīnumus.

Lūk, cik spēcīgi Dievs var darboties, ja cilvēki sevi nodod Viņa Gara vadībai! [49]

Svētā Gara apsolījums nav norobežots kādam laikam vai rasei. Kristus paziņoja, ka Gara dievišķajam iespaidam jābūt ar Viņa sekotājiem līdz galam. No Vasarsvētku dienas līdz mūsu laikam Iepriecinātājs tiek sūtīts visiem, kas sevi pilnībā nodevuši Kungam un Viņa kalpošanai. Pie visiem, kas Kristu pieņēmuši kā personīgo Pestītāju, Svētais Gars ir nācis kā padomdevējs, svētotājs, vadītājs un liecinieks. Jo ciešāk ticīgie ir staigājuši ar Dievu, jo skaidrāk un spēcīgāk tie ir runājuši par sava Glābēja mīlestību un Viņa pārveidojošo žēlastību. Vīri un sievas, kas ilgajos vajāšanu un pārbaudījumu gadsimtos lielā mērā savā dzīvē baudījuši Svētā Gara klātbūtni, ir kļuvuši par simbolu un radījuši izbrīnu pasaulē. Tie eņģeļu un cilvēku priekšā ir atklājuši glābjošās mīlestības pārveidojošo varu.

Tie, kas Vasarsvētku dienā tika apveltīti ar spēku no augšienes, nebija atbrīvoti no tālākiem kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Kad viņi liecināja par patiesību un taisnību, tiem atkārtoti uzbruka visas patiesības ienaidnieks, cenšoties tos aplaupīt viņu kristīgajos piedzīvojumos. Tiem bija jācīnās ar visiem Dieva dotajiem spēkiem, lai sasniegtu ticīgu cilvēku garīga brieduma pilnības mēru Kristū Jēzū. Ik dienas tie lūdza pēc jaunas žēlastības veltes, lai varētu pacelties augstāk un augstāk pretī pilnībai. Vingrinoties ticībā Dievam, Svētā Gara iespaidā pat visvājākie iemācījās uzlabot tiem uzticētās spējas, kļūstot svētāki, šķīstāki un cēlāki. [50] Pazemībā, pakļaujot sevi Svētā Gara pārveidojošajam iespaidam, tie kļuva par dievišķās dabas dalībniekiem un veidojās dievišķā līdzībā.

Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka Viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē Viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti ar Garu. Kur par Svētā Gara vajadzību maz domā, tur vērojams garīgs sausums, garīga tumsa, garīgs nespēks un nāve. Ja mūsu uzmanību saista mazāk svarīgas lietas, tad garīgā spēka, kas nepieciešams draudzes augšanai un labklājībai, kas nestu sev līdzi visas citas svētības, noteikti pietrūks, lai gan šis spēks tiek piedāvāts neierobežotā pārpilnībā.

Ja nu Svētā Gara dāvana ir līdzeklis, ar kuru varam iegūt spēku, kāpēc mēs pēc tās nesalkstam un neslāpstam? Kāpēc mēs par to nerunājam, nelūdzam un nesludinām? Kungs ir labprātīgāks dot Svēto Garu tiem, kas Viņam kalpo, nekā vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Katram darbiniekam jālūdz Dievs, lai ik dienas saņemtu Gara kristību. Ticīgu strādnieku grupiņām jāsapulcējas, lai lūgtu pēc īpašas palīdzības, pēc Debesu gudrības, lai zinātu plānot un plānus saprātīgi īstenot dzīvē. Viņiem sevišķi jāaizlūdz, lai Dievs ar Svēto Garu bagātīgā mērā svētītu savus izredzētos vēstnešus misijas laukos. [51] Patiesības sludināšanā Svētā Gara klātbūtne Dieva darbiniekiem nodrošinās tādu varu, ko nevar dot visas pasaules gods un slava.

Svētais Gars paliks ar Dievam svētījušos darbinieku, lai kur viņš arī nebūtu. Mācekļiem teiktie vārdi ir sacīti arī mums. Aizstāvis ir tiklab mūsu kā viņu. Gars dod spēku, kas centīgus cīnītājus, kaut arī pasaules naida apņemtus, uztur katrā neparedzētā gadījumā un uzrāda viņu pašu trūkumus un kļūdas. Bēdās un grūtībās, kad izredzes liekas tumšas un nākotne nezināma, un mēs jūtamies bezpalīdzīgi un vieni, atbildot uz ticības lūgšanu, Svētais Gars sniedz sirdij mierinājumu.

Ja cilvēks sevišķos apstākļos parāda garīgu sajūsmu, tas vēl nav izšķirošs pierādījums, ka viņš ir kristietis. Svēta dzīve nav aizraušanās; tā ir pilnīga gribas pakļaušana Dievam un dzīvošana no katra vārda, kas iziet no Viņa mutes; tā ir Debesu Tēva gribas izpildīšana un uzticēšanās Dievam pārbaudījumos, tiklab dzīves tumšos, kā gaišos brīžos. Tā ir staigāšana ticībā, ne skatīšanā, nešaubīga paļaušanās uz Dievu un dusēšana Viņa mīlestībā.

Mums nav svarīgi visā pilnībā izprast Svētā Gara būtību. Kristus sacīja, ka Gars ir Aizstāvis, “patiesības Gars, kas iziet no Tēva”. Par Svēto Garu ir skaidri paziņots, ka savā darbā, vadot cilvēkus patiesībā, “viņš nerunās no sevis paša”. (Jāņa 15:26; 16:13)

[52] Svētā Gara daba ir noslēpums. Cilvēki to nevar izskaidrot, tāpēc ka Kungs to nav atklājis. Ļaudis ar dzīvu fantāziju var sameklēt tekstus no Rakstiem un, pamatojoties uz tiem, izveidot cilvēcisku priekšstatu, bet šo uzskatu pieņemšana draudzei nedos vairāk spēka. Attiecībā uz šādiem noslēpumiem, kas cilvēka prātam par dziļiem, klusēšana ir zelts.

Svētā Gara uzdevums skaidri izteikts Kristus vārdos: “Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” (Jāņa 16:8) Tas ir Svētais Gars, kas pārliecina par grēku. Ja grēcinieks atsaucas Gara atdzīvinošajam iespaidam, tad viņš tiks vadīts uz atgriešanos un atzīs, cik svarīgi paklausīt dievišķajām prasībām.

Nožēlojošam grēciniekam, kas salkst un slāpst pēc taisnības, Svētais Gars atklāj Dieva Jēru, kas atņem pasaules grēkus. “(..) jo Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu,” sacīja Kristus. “Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa 16:14; 14:26)

Gars tiek dots kā atjaunojošs spēks, lai padarītu iespaidīgu atpestīšanu, kas sagādāta ar Pestītāja nāvi. Tas vienmēr cilvēka uzmanību pievērš lielajam Upurim, ko pienesa pie Golgātas krusta, lai pasaulei parādītu Dieva mīlestību un grēkus atzīstošajām dvēselēm atvērtu Svēto Rakstu dārgās patiesības.

Pārliecinādams par grēku un radīdams apziņā taisnības paraugu, Svētais Gars likvidēs pieķeršanos zemes lietām un pildīs dvēseli ar ilgām pēc svētuma. [53] “Tas jūs vadīs visā patiesībā,” paskaidroja Jēzus. Ja kāds būs labprātīgs, lai tiktu pārveidots, norisināsies visas viņa būtnes svētošana, jo Svētais Gars Dieva īpašības ieviesīs cilvēka dvēselē. Viņa spēkā dzīves ceļš būs tik pārredzams, ka pa to nevienam nevajadzēs maldīties.

Lai veiktu savus nodomus kritušās pasaules labā, Dievs, iesaistot cilvēkus, ar savu Svēto Garu ir darbojies jau no paša sākuma. Tas atklājās sentēvu dzīvē. Arī Mozus laikā draudzei tuksnesī Dievs deva savu “labo Garu tos pamācīt”. (Nehem. 9:20) Un apustuļu dienās Viņš draudzes labā ar Svēto Garu darbojās īpaši spēcīgi. Tā pati vara, kas stiprināja sentēvus, kas Kālebam un Jozuam deva ticību un drosmi, kas apustulisko draudzi padarīja tik ietekmīgu tās darbā, Dieva uzticīgos bērnus ir uzturējusi visos sekojošajos laikmetos. Tas bija Svētā Gara spēks, kas cauri tumšajiem viduslaikiem valdiešiem palīdzēja sagatavot ceļu reformācijai. Tas bija tas pats spēks, kas darīja sekmīgas cēlo sieviešu un vīriešu pūles, kuri sagatavoja ceļu mūsdienu misijas centru nodibināšanai un Bībeles tulkošanai visu tautu valodās un dialektos.

Un tā vēl līdz šai dienai Dievs izlieto draudzi, lai pasaulei atklātu savu nodomu. Šodien krusta vēstneši iet no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi, sagatavodami ceļu Kristus otrai adventei. Tiek paaugstināts Dieva likumu svētais standarts. [54] Visvarenā Gars aizkustina cilvēku sirdi, un tie, kuri sevi pakļauj Viņa iespaidam, kļūst par Dieva un Viņa patiesības lieciniekiem. Daudzās vietās ir vērojami svētījušies ļaudis, nesot citiem to gaismu, kas viņiem pašiem norādījusi uz glābšanās ceļu Kristū. Un, ja viņi nepārtraukti ļauj savai gaismai spīdēt, kā to darīja tie, kas ar Garu tika kristīti Vasarsvētkos, tad saņems arvien vairāk un vairāk Svētā Gara spēku. Tā zemei jātop apgaismotai ar Dieva godību.

Tomēr ir daži, kas tā vietā, lai gudri izlietotu tagadnes izdevības, kūtri gaida sevišķu garīga atspirdzinājuma laiku, kad viņu spējas apgaismot citus lielā mērā pieaugtu. Tie izturas nevērīgi pret saviem pienākumiem un priekšrocībām, atļaujot gaismai tik tikko kvēlot, gaidīdami laiku, kad bez sevišķām pūlēm no viņu puses tie saņems īpašas svētības, kas tos pārveidos un sagatavos kalpošanai.

Ir patiesība, ka gala laikā, kad Dieva darbs tuvosies noslēgumam, svētījušos ticīgo nopietnās pūles Svētā Gara vadībā pavadīs sevišķas Dieva labvēlības zīmes. Ar nosaukumu “agrais un vēlais lietus”, kas Austrumu zemēs nolīst sējas un pļaujas laikā, pravieši paredzējuši Dieva draudzei garīgas žēlastības dāvanas īpašos apmēros. Gara izliešana apustuļu dienās bija agrā jeb pirmā lietus iesākums, un cik godības pilns bija iznākums! Svētā Gara klātbūtnei patiesajā draudzē jāsaglabājas līdz laika galam. [55]

Tomēr īsi pirms pasaules pļaujas noslēguma draudzei ir apsolīts īpašs garīgs dāvinājums, lai to sagatavotu Cilvēka Dēla atnākšanai. Šī Svētā Gara izliešana ir pielīdzināta vēlajam lietum, un, lai šo spēku saņemtu “vēlā lietus laikā”, kristiešiem jālūdz pļaujas Kungs, tad atbildot “Kungs sabiezinās mākoņus un dos lietu papilnam (..).” “(..) un kā agrāk sūtīs jums agrīno un vēlīno lietu.” (Cah. 10:1; Joēla 2:23)

Bet, ja Dieva draudzes locekļiem šodien nav dzīvas savienības ar visas garīgās izaugsmes Avotu, viņi nebūs gatavi pļaujas laikam. Un, ja tie neturēs savas spuldzes tīras un degošas, tad nesaņems sevišķas vajadzības laikam piedāvāto žēlastību.

Vienīgi tiem, kas nepārtraukti apgūs jaunas žēlastības bagātības, būs spēks samērā ar viņu ikdienas vajadzībām un prasmi šo spēku izlietot. Tā vietā, lai kaut kad nākotnē, pateicoties īpašam garīga spēka dāvinājumam, varētu iegūt apbrīnojamas spējas dvēseļu mantošanai, tie ik dienas nodosies Dievam, lai Viņš tos izlietotu kā savus traukus. Tie ik dienas arvien labāk izmantos savas kalpošanas iespējas, kas atradīsies viņu sniedzamības robežās. Lai kur arī viņi neatrastos, vai vienkāršo mājas pienākumu lokā, vai sabiedriski aktīvā darbā, tie visur ik dienas liecinās par Meistaru.

Dievam svētījušos darbinieku iepriecinās atziņa, ka pat Kristus savas zemes dzīves laikā ik [56] dienas no sava Tēva meklēja jaunas nepieciešamās žēlastības veltes un pēc šīs satikšanās izgāja, lai stiprinātu un svētītu citus. Uzlūkojiet Dieva Dēlu, kas lūgšanā zemojies Tēva priekšā! Būdams Visaugstākā Dēls, Viņš savu ticību stiprina lūgšanā un satiksmē ar Debesīm uzkrāj sevī spēku, lai atvairītu ļaunumu un kalpotu ļaudīm. Kā mūsu cilts vecākais brālis Viņš pazīst to cilvēku vajadzības, kas, vājību apņemti, dzīvojot grēka un kārdinājumu pasaulē, tomēr vēlas kalpot Viņam. Kristus zina, ka vēstneši, kurus Tas uzskata par darbam derīgiem, ir vāji, maldīgi cilvēki, tomēr visiem, kas pilnībā nododas kalpošanai, Viņš apsola dievišķu palīdzību. Viņa personīgais piemērs droši liecina, ka nopietna, neatlaidīga, ticībā izteikta lūgšana – ticībā, kas liek pilnībā paļauties uz Dievu un vada uz nedalītu nodošanos Viņa darbam, – sniegs cilvēkiem Svētā Gara palīdzību cīņā pret grēku.

Katrs darbinieks, kas sekos Kristus piemēram, būs sagatavots saņemt un izlietot spēku, ko Dievs apsolījis savai draudzei zemes pļaujas nobriedināšanai. Ik rītus, kad Evaņģēlija vēstneši zemojas Kunga priekšā un atjauno Tam savu svētīšanās solījumu, Viņš tos apveltī ar sava Gara klātbūtni, ar tā atjaunojošo, svētījošo spēku. Un, kad viņi iziet dienas pienākumos, tiem ir drošība, ka neredzamā Svētā Gara darbība tos dara spējīgus būt par Dieva “līdzstrādniekiem”.

6. Pie tempļa vārtiem

(Ap. d. 3; 4:1-31)

[57] Kristus mācekļi dziļi apzinājās īstas prasmes trūkumu, tāpēc pazemībā un ar lūgšanu savienoja savu nespēku ar Viņa spēku, savu nezināšanu ar Viņa gudrību, savu necienību ar Viņa taisnību un savu nabadzību ar Viņa neizsmeļamo bagātību. Tā stiprināti un nodrošināti, tie bez vilcināšanās steidzās uz priekšu, kalpojot Meistaram.

Drīz pēc Svētā Gara izliešanas un tūlīt pēc nopietnā lūgšanu laika Pēteris un Jānis, ejot uz templi pielūgt Dievu, pie Krāšņajiem vārtiem ievēroja kādu kroplu vīru, kura dzīve no pašas dzimšanas jau četrdesmit gadus bija sāpju un nevarības pilna. Šis nelaimīgais sen bija ilgojies redzēt Jēzu, lai tiktu dziedināts, bet pats bija gandrīz pilnīgi nevarīgs un atradās tālu no lielā Ārsta darbības lauka. Beidzot daži viņa draugi uzklausīja lūgumu un atnesa to pie tempļa vārtiem, bet, šo vietu sasniedzot, [58] uzzināja, ka Tas, uz ko balstījās viņu cerības, bija miris nežēlīgā nāvē.

Kroplā vīra vilšanās pamodināja to cilvēku līdzjūtību, kas zināja, cik ilgi un dedzīgi viņš bija vēlējies saņemt dziedināšanu no Jēzus, tādēļ tie viņu tagad ik dienas nesa uz templi, lai garāmgājēji iežēlotos un kaut nedaudz ziedotu viņa vajadzību apmierināšanai. Kad tur nonāca Pēteris un Jānis, viņš no tiem lūdza dāvanas. Mācekļi to līdzjūtīgi uzlūkoja, un Pēteris teica: “Skaties uz mums!” Nelaimīgais pagrieza pret viņiem galvu, cerēdams kaut ko saņemt, bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav.” Pie šiem Pētera vārdiem kroplā vīra seja sadrūma, bet atplauka gaišā cerībā, apustulim turpinot: “Bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!”

“Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar tiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja to staigājam un Dievu teicam: tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajiem vārtiem bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis.

Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē.” Tie bija pārsteigti, ka mācekļi spēja darīt tādus pašus brīnumus kā Jēzus. Šeit atradās vīrs, kas četrdesmit gadus bija kropls un bezpalīdzīgs, bet tagad priecājās [59] par savu locekļu pilnīgo veselību, brīvs no sāpēm un laimīgs ticībā Jēzum.

Kad mācekļi redzēja ļaužu pārsteigumu, Pēteris jautāja: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā?” Viņš tos pārliecināja, ka dziedināšana ir notikusi, pateicoties nacarieša Jēzus nopelnam un Tā vārdā, kuru Dievs uzmodinājis no miroņiem. “Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā.”

Apustuļi izteicās pietiekoši skaidri par jūdu lielo grēku, atmetot un nododot nāvē Dzīvības Valdnieku, tomēr bija uzmanīgi, lai nenovestu savus klausītājus izmisumā. “Jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu, bet Dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki.” “Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi. Bet, ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka Viņa Svaidītajam jācieš, to Viņš tā arī piepildījis.” Pēteris paskaidroja, ka Svētais Gars tagad aicina visus atgriezties un nožēlot, un apgalvoja, ka vienīgā pestīšanas cerība ir pateicoties tās Personas žēlastībai, kuru tie bija piesituši krustā. Vienīgi ticībā Kristum varēja tikt piedoti to grēki.

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu.” [60]

“Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. – Jums vispirms Dievs devis savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma.”

Tā mācekļi pasludināja Kristus augšāmcelšanos. Daudzi no klausītājiem bija gaidījuši šo liecību, un, to dzirdot, ticēja. Tā atsauca atmiņā Jēzus teiktos vārdus, un viņi iesaistījās to rindās, kas pieņēma Evaņģēliju. Pestītāja sētā sēkla uzdīga un nesa augļus.

Mācekļiem vēl uz ļaudīm runājot, “pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem”.

Pēc Kristus augšāmcelšanās priesteri tuvu un tālu bija izplatījuši melu ziņas, ka, romiešu sardzei naktī guļot, mācekļi esot nozaguši Viņa miesas. Nebija nekāds brīnums, ka tie izrādīja neapmierinātību, dzirdot Pētera un Jāņa sludināšanu par Tā augšāmcelšanos, kuru paši bija nonāvējuši. It īpaši satraukti jutās saduķeji, apzinoties, ka viņu visvairāk lolotā mācība tagad ir briesmās un viņu labā slava apdraudēta.

Atgriezto skaits jaunajai ticībai bija strauji pieaudzis, un kā farizeji, tā saduķeji vienojās, ka tad, ja šiem jaunajiem skolotājiem ļaus netraucēti darboties, viņu [61] iespaidam draud lielākas briesmas, nekā Jēzum vēl dzīvojot virs zemes. Tādēļ dievnama virsnieks ar dažu saduķeju palīdzību apcietināja Pēteri un Jāni un ielika viņus cietumā, jo bija pārāk vēls, lai tanī dienā tos nopratinātu.

Mācekļu ienaidnieki negribot tika pārliecināti, ka Kristus no mirušiem tiešām ir uzcēlies. Pierādījumi bija pārāk skaidri, lai tos varētu apšaubīt. Neskatoties uz to, viņi apcietināja savas sirdis, atsakoties nožēlot briesmīgo darbu, ko bija izdarījuši, nododot Jēzu nāvē. Jūdu virsniekiem bija doti bagātīgi pierādījumi, ka apustuļi runāja un darbojās dievišķā inspirācijā, bet tie nelokāmi pretojās patiesības vēstij. Kristus nebija atnācis tādā veidā, kā viņi gaidīja, un, kaut gan pa laikam tie tika pārliecināti, ka Viņš ir Dieva Dēls, tomēr šo pārliecību apslāpēja un piesita Viņu krustā. Dievs savā žēlastībā sniedza tiem vēl tālākus pierādījumus un tagad piedāvāja tiem citu izdevību atgriezties. Kungs sūtīja mācekļus, lai tiem stāstītu, ka viņi ir nonāvējuši Dzīvības Valdnieku, ar šo briesmīgo apsūdzību vēlreiz izsakot aicinājumu visu nožēlot. Bet, juzdamies droši paši savā taisnībā, jūdu skolotāji atteicās atzīt, ka vīri, kas apsūdzēja viņus Kristus krustā sišanā, runāja Svētā Gara vadībā.

Reiz ieņemot naidīgu nostāju pret Kristu, katra turpmākā pretestība priesteriem bija kā papildus pamudinājums turpināt iesākto ceļu. Viņu ietiepība kļuva arvien noteiktāka. Nebija tā, ka tie nebūtu varējuši piekāpties; viņi varēja, bet negribēja. [62] Pestīšana tiem vairs nebija pieejama nevis tādēļ, ka tie bija vainīgi un pelnījuši nāvi, ne arī tādēļ, ka nodeva nāvē Dieva Dēlu, bet tāpēc, ka tie nocietinājās, darbojoties pretī Dievam. Tie pastāvīgi atraidīja gaismu un apslāpēja Svētā Gara pārliecinošo balsi. Viņus pārvaldīja nepaklausības bērnu gars, pamudinot nozākāt vīrus, kurus savā darbā izlietoja Dievs. Sacelšanās niknums pastiprinājās ar katru sekmīgu pretošanos Dievam un tai vēstij, ko Viņš bija licis sludināt saviem kalpiem. Atsakoties nožēlot, jūdu vadoņi katru dienu turpināja savu pretestības pilno darbību, sagatavojot pļaujai to, ko paši bija sējuši.

Par Dieva dusmām pret nenožēlojošajiem grēciniekiem nav ziņots tikai viņu izdarītā pārkāpuma dēļ, bet gan tāpēc, ka, aicināti atgriezties, tie izvēlējušies turpināt pretošanās ceļu, atkārtojot pagātnes grēkus un neņemot vērā tiem sniegto gaismu. Ja jūdu vadoņi būtu pakļāvušies Svētā Gara pārliecinošajam iespaidam, viņiem būtu piedots, bet tie nevēlējās piekāpties. Tādā veidā grēcinieks, turpinot pretošanos, nostāda sevi stāvoklī, kur Svētais Gars to vairs nevar ietekmēt.

Nākamajā dienā pēc kroplā vīra dziedināšanas Anna un Kajafa līdz ar citiem tempļa augstajiem ierēdņiem sapulcējās uz nopratināšanu, un cietumnieki tika atvesti viņu priekšā. Šajā pašā telpā un tieši dažu šo vīru klātbūtnē Pēteris bija apkaunojoši aizliedzis savu Kungu. To viņš tagad skaidri atcerējās, dodoties pats uz savu tiesu. [63] Tagad viņam bija izdevība agrāko gļēvumu izpirkt.

Klātesošie, kas zināja Pētera izturēšanos viņa Kunga tiesāšanas gadījumā, klusībā cerēja, ka viņš atkal nobīsies no cietuma un nāves draudiem, bet tas Pēteris, kas Kristu aizliedza Viņa lielākās vajadzības stundā, bija impulsīvs un pašpaļāvīgs un ļoti atšķīrās no Pētera, kuru tagad atveda nopratināšanai Augstās tiesas priekšā. Pēc savas klupšanas viņš bija atgriezies un vairs nebija lepns un lielīgs, bet turējās pazemīgi, pats sev neuzticēdamies. Viņu bija piepildījis Svētais Gars, un ar šī spēka palīdzību tas izšķīrās dzēst savas atkrišanas negoda traipu un paaugstināt to vārdu, ko reiz bija pazemojis.

Līdz šim priesteri bija izvairījušies pieminēt Jēzus krustā sišanu vai augšāmcelšanos. Bet tagad, lai panāktu savu nolūku, tie bija spiesti iztaujāt apsūdzētos, lai uzzinātu, kādā veidā ir notikusi slimā dziedināšana. “Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?” viņi jautāja.

Ar svētu drosmi un Gara spēkā Pēteris bezbailīgi atbildēja: “Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”

Šī drosmīgā aizstāvēšanās jūdu vadoņos radīja apjukumu. Viņi bija iedomājušies, ka, atvesti Augstās tiesas priekšā, mācekļi būs nobijušies un samulsuši, bet [64] nekā tamlīdzīga, – šie liecinieki runāja tāpat, kā Kristus bija runājis, ar pārliecinošu spēku, kas apklusināja viņu ienaidniekus. Pētera balsī nebija ne mazāko baiļu, kad tas par Kristu paziņoja: “Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.”

Pēteris te izlietoja priesteriem labi pazīstamu salīdzinājumu. Pravieši jau agrāk bija pieminējuši atmesto akmeni, un arī pats Kristus kādā gadījumā, runādams uz priesteriem un vecajiem, teica: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. – Tāpēc Es jums saku; Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” (Mat. 21:42-44)

Kad priesteri klausījās apustuļu bezbailīgos vārdus, viņi saprata, “ka tie bijuši kopā ar Jēzu”.

Par mācekļiem pēc Kristus apskaidrošanas ir rakstīts, ka šī brīnišķīgā skata iespaidā “tie neredzēja nevienu kā tikai Jēzu”. (Mat. 17:8) “Tikai Jēzu” – šie vārdi satur dzīvības un spēka noslēpumu, kas iezīmēja pirmās draudzes vēsturi. Jau pirmo reizi dzirdot Kristus vārdus, mācekļi sajuta vajadzību pēc Viņa. Tie Viņu meklēja, atrada un Tam sekoja. Tie bija ar Jēzu dievnamā, pie galda, kalna nogāzē un laukos. Tie staigāja ar Viņu kā skolnieki ar skolotāju, ik dienas saņemot pamācības par mūžīgo patiesību.

Pēc Pestītāja pacelšanās Debesīs ar tiem arī turpmāk palika dievišķās klātbūtnes apziņa, pilna mīlestības un gaismas. [65] Tā bija personiska klātbūtne. Jēzus, Pestītājs, kas ar tiem bija staigājis, runājis un kopā lūdzis, kas viņu sirdīm bija teicis cerības un iedrošinājuma vārdus, ar miera vēsti uz lūpām tika uzņemts Debesīs, bet no eņģeļu ratiem vēl atskanēja Viņa teiktie vārdi: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20) Viņš pacēlās Debesīs cilvēka izskatā, un tie apzinājās, ka Dieva troņa priekšā Kristus vēl arvien paliek to Draugs un Glābējs, ka Viņa līdzjūtība ir nemainīga, ka Viņš uz mūžīgiem laikiem būs kā cietušās cilvēces pārstāvis. Tie zināja, ka Viņš pienes Dievam savu asiņu nopelnu, rādīdams ievainotās rokas un kājas kā zīmi par augsto cenu, ko Viņš bija samaksājis par atpestītajiem; un šī doma tos stiprināja paciest Viņa dēļ izteiktos pārmetumus. Savienība ar Kristu tiem tagad bija ciešāka nekā tad, ka Viņš vēl bija klāt personīgi. No viņiem izstaroja Kristus gaisma, mīlestība un spēks, tā kā cilvēki, to redzēdami, brīnījās.

Kristus uzspieda savu zīmogu vārdiem, kurus Pēteris teica, Viņu aizstāvot. Mācekļu tuvumā kā pārliecinošs pierādījums stāvēja brīnišķā veidā dziedinātais vīrs. Viņa redzamā klātbūtne, kurš pirms nedaudz stundām vēl bija nespēcīgs kroplis, bet tagad dziedināts un spēka pilns, piešķīra svarīgu liecību Pētera vārdiem. Priesteri un vecaji apklusa. Viņi nespēja atspēkot apustuļa apgalvojumu, tomēr ne mazāk noteikti apņēmās apturēt mācekļu sludināšanu.

Kristus brīnumdarbu vainagojums – Lācara uzmodināšana – nostiprināja priesteros apņemšanos atsvabināt pasauli no Jēzus un Viņa brīnišķajiem darbiem, [66] kas strauji iznīcināja šo cilvēku iespaidu tautā. Tie bija Viņu piesituši krustā, bet te, lūk, atkal pārliecinošs pierādījums, ka tie nav spējuši apturēt brīnumu darīšanu Kristus vārdā, ne arī tās patiesības sludināšanu, kuru Viņš mācīja. Kroplā vīra dziedināšana un apustuļu sludināšana bija piepildījušas Jeruzālemi ar satraukumu.

Lai slēptu savu apmulsumu, priesteri un virsnieki pavēlēja apustuļus aizvest, jo vēlējās šo lietu apspriest. Tie bija vienprātīgi, ka velti būtu noliegt slimā vīra dziedināšanu. Ak, cik labprāt tie notikušo brīnumu aizstātu ar meliem, bet tas nebija iespējams, jo dziedināšana notika gaišā dienas laikā daudzu cilvēku klātbūtnē un tūkstoši to jau zināja, tomēr viņi juta, ka mācekļu darbu vajag apturēt, jo citādi Jēzum būs daudz sekotāju. Tas viņus apkaunotu, jo tad tos uzskatītu par vainīgiem Dieva Dēla nogalināšanā.

Neraugoties uz vēlēšanos mācekļus tūlīt iznīcināt, priesteri neuzdrošinājās darīt neko vairāk, kā tikai piedraudēt viņiem ar visbargāko sodu, ja tie turpinās runāt vai darboties Jēzus vārdā. Atsaukdami tos atkal Augstās tiesas priekšā, viņi pavēlēja tiem nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā. Bet Pēteris un Jānis atbildēja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”

[67] Priesteri labprāt šos vīrus būtu sodījuši par viņu nesatricināmo uzticību to svētajam aicinājumam, bet viņi baidījās no ļaudīm, jo “visi teica Dievu par to, kas bija noticis”. Tā ar atkārtotiem draudiem un zināmiem nosacījumiem apustuļus palaida brīvībā.

Pēterim un Jānim atrodoties cietumā, pārējie mācekļi, pazīdami jūdu ļaunumu, nepārtraukti lūdza par saviem brāļiem, baidīdamies, ka varētu atkārtoties tā pati nežēlība, kādu parādīja pret Kristu. Līdzko apustuļus atbrīvoja, viņi uzmeklēja pārējos mācekļus un atstāstīja tiem nopratināšanas rezultātus. Ticīgos pārņēma liels prieks. “To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: “Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret to Kungu un Viņa Svaidīto.—Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.”

Mācekļi lūdza pēc lielāka spēka kalpošanas darbā, [68] jo tie saprata, ka viņiem būs jāsastopas ar tādu pašu noteiktu pretošanos, kā Kristum zemes dzīves laikā. Kamēr viņu vienotās ticības lūgšanas pacēlās uz Debesīm, no turienes jau nāca atbilde. Vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie no jauna tika svaidīti ar Svēto Garu. Viņu sirdis pildīja drosme, un tie atkal izgāja, lai Jeruzālemē pasludinātu Dieva Vārdu. “Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos,” un Dievs brīnišķīgi svētīja viņu pūles.

Princips, par kuru mācekļi tik bezbailīgi stāvēja, kad, atbildot uz pavēli nesludināt Jēzus vārdā, viņi paziņoja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam,” ir tas pats, kuru Evaņģēlija piekritēji centās uzturēt reformācijas dienās. Kad 1529. gadā Vācijas firsti sapulcējās Špeierā, tur tika paziņota valdnieka pavēle, kas ierobežoja reliģijas brīvību, aizliedzot katru tālāku protestantu mācības izplatīšanu. Šķita, ka tūlīt, tūlīt sagrūs visas pasaules cerība. Vai firsti atzīs šo lēmumu un vai Evaņģēlija gaisma ar vairākuma atbalstu tiks iegrūsta tumsā? Uz spēles bija liktas pasaulei tik ļoti svarīgas intereses. Tie, kas bija pieņēmuši protestantismu, sapulcējās un vienprātīgi nolēma: “Noraidīt šo priekšlikumu. Sirdsapziņas lietās vairākumam nav varas.” ( Merle d’Aubigne, History of the Reformation, b.13,ch.5.)

[69] Par šo principu ticīgiem noteikti jāstāv arī mūsu dienās. Patiesības un reliģiskās brīvības karogs, kuru augstu turēja evaņģēliskās draudzes dibinātāji un Dieva liecinieki turpmākajos gadsimtos, pēdējā konflikta laikā ir nodots mūsu rokās. Atbildība par šo lielo dāvanu gulstas uz tiem, kurus Dievs ir svētījis ar Viņa Vārda zināšanām. Šis Vārds mums jāuzskata kā visaugstākā autoritāte. Mums jāatzīst cilvēku ieceltā valdība kā Dieva paredzēta iekārta, un paklausība valdībai tās likumīgajās robežās jāmāca kā svēts pienākums. Bet, kad tās prasības nesaskan ar Dieva prasībām, mums Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Dieva Vārds jāvērtē augstāk par visām cilvēku pavēlēm. Vārdus “tā saka Kungs” nedrīkst aizvietot ar “tā saka baznīca” vai “tā saka valsts”. Kristus kronis stāv daudz augstāk par Zemes valdnieku diadēmām.

No mums neprasa noliegt autoritātes. Mūsu vārdiem, vienalga, runājot vai rakstot, jābūt labi apdomātiem, jo pretējā gadījumā mūs var uzskatīt par likuma un kārtības pretiniekiem. Mēs nedrīkstam sacīt vai darīt kaut ko tādu, kas nevajadzīgi radītu grūtības. Mums jāiet uz priekšu Kristus vārdā, aizstāvot draudzei uzticētās patiesības. Ja cilvēki mums aizliedz darīt šo darbu, tad varam teikt līdzīgi apustuļiem: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.”

7. Brīdinājums pret liekulību

(Ap. d. 4:32-37; 5:1-11)

[70] Mācekļiem sludinot Evaņģēliju Jeruzālemē, Dievs apliecināja viņu teiktos vārdus, un daudzi atgriezās. Lielu skaitu no šiem pirmajiem ticīgajiem jūdu neiecietīgā svētulība tūlīt šķīra no viņu ģimenes un draugiem, un tāpēc bija nepieciešams tiem sagādāt pārtiku un pajumti.

Raksti ziņo, ka “viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu”, un arī paskaidro, kā šo cilvēku vajadzības tika apmierinātas. Ticīgie, kam bija nauda vai īpašumi, priecīgi uzupurējās, sniedzot palīdzību grūtībās esošajiem. Pārdodot mājas un zemi, tie naudu atnesa un nolika pie apustuļu kājām, “un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja”.

Tāda ticīgo labprātība bija Svētā Gara izliešanās sekas. Pie Evaņģēlija atgrieztie bija “viena sirds un viena dvēsele”. Tos pārvaldīja kopējas intereses – tiem uzticētās misijas panākumi, – un mantkārībai viņu dzīvē nebija vietas. [71] Mīlestība pret brāļiem un lietu, ko tie atbalstīja, bija lielāka par mīlestību uz naudu vai īpašumiem. To darbi liecināja, ka viņi cilvēku dvēseles vērtē augstāk nekā zemes bagātības.

Tā tas būs vienmēr, kad Dieva Gars pārvalda dzīvi. Tie, kuru sirds ir pildīta ar mīlestību pret Kristu, sekos Tā piemēram, kas mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs, pateicoties Viņa nabadzībai, kļūtu bagāti. Laiku, naudu, iespaidu – visas no Dieva rokas saņemtās dāvanas tie uzskatīs kā līdzekļus, vienīgi lai veicinātu Evaņģēlija darbu. Tieši tā notika ar pirmajiem kristiešiem; un, ja šodien draudzē būs redzams, ka Dieva Gara spēkā tās locekļi savu mīlestību ir novērsuši no pasaules lietām un ir labprātīgi pienest upurus, lai citi cilvēki dzirdētu Evaņģēliju, tad pasludinātām patiesībām būs spēcīga ietekme uz klausītājiem.

Krasā pretstatā ticīgo labdarībai bija Ananijas un Sapfiras izturēšanās, kuru piedzīvojums, kā to atklāj inspirētais Vārds, ir atstājis tumšu traipu agrīnās draudzes vēsturē. Viņiem līdz ar citiem bija priekšrocība dzirdēt apustuļu sludināto Evaņģēliju. Līdz ar citiem ticīgajiem viņi bija klāt, kad pēc apustuļu lūgšanas “vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni”. (Ap. d. 4:31) Dziļa pārliecība dusēja uz klātesošajiem, un Dieva Gara tiešā ietekmē Ananija un Sapfira deva solījumu ziedot Kungam ienākumus par pārdoto īpašumu.

Vēlāk tomēr Ananija un Sapfira apbēdināja Svēto Garu, padodoties mantkārības jūtām. [72] Tie centās aizmirst savu solījumu un drīz zaudēja svētīgo, maigo iespaidu, kas viņu sirdi bija sasildījis ar vēlēšanos darīt lielas lietas Kristus labā. Apsverot savu lēmumu, viņi sāka domāt, ka ir pārsteigušies. Tie no jauna visu apsprieda un nolēma solījumu izmainīt. Viņi redzēja, ka tos, kas šķīrās no saviem īpašumiem, lai palīdzētu trūcīgajiem brāļiem, ticīgo starpā ļoti cienīja, un, kaunēdamies no brāļiem, kuri varētu uzzināt, ka viņu savtīgajām dvēselēm kļuvis žēl tā, ko tie svinīgi bija apsolījuši Dievam, viņi aiz piesardzības gan nolēma īpašumu pārdot un šķietami visu naudu nodot kopējā kasē, tomēr lielāko daļu paturēt sev. Tā viņi vienlaicīgi varētu dzīvot no kopējiem krājumiem un arī saņemt cieņu no brāļiem.

Bet Kungs ienīst liekulību un melus. Ananija un Sapfira pieļāva krāpšanu savās attiecībās ar Dievu; viņi meloja Svētajam Garam, un viņu grēks tiem atnesa ātru un briesmīgu sodu. Kad Ananija atnāca ar savu ziedojumu, Pēteris teica: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.”

“Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.” [73]

“Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt?” jautāja Pēteris. Nekāda ārkārtēja ietekme pie Ananijas netika pielietota, lai viņu piespiestu upurēt savu īpašumu kopējai lietai. Viņš rīkojās brīvi. Bet, mēģinādams pievilt mācekļus, tas bija melojis Visvarenajam.

“Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.”

Bezgalīgā Gudrība redzēja, ka šī dusmu izpausme bija nepieciešama, lai jauno draudzi pasargātu no morālas samaitāšanās. Tās locekļu skaits ātri vairojās, un draudze būtu apdraudēta, ja straujajā atgriezto pieauguma laikā tai tiktu pievienoti ļaudis, kas, šķietami kalpojot Dievam, tajā pašā laikā pielūgtu mamonu. Šis sods liecināja, ka cilvēki nevar Kungu apmānīt, ka Viņš uzrāda apslēptos sirds grēkus un neļaujas apsmieties. [74] Tas bija domāts kā brīdinājums draudzei, lai to mācītu izvairīties no izlikšanās un liekulības un lai pasargātu no Dieva aplaupīšanas.

Šis piemērs kā brīdinājuma signāls tika dots ne tikai pirmajai draudzei vien, bet visām nākamajām paaudzēm, liecinot par Dieva ienaidu pret mantkārību, krāpšanu un liekulību. Tā bija mantkārība, ko Ananija un Sapfira sākotnēji loloja savā sirdī, un vēlēšanās paturēt sev daļu no Kungam solītā ieveda tos krāpšanā un liekulībā.

Dievs Evaņģēlija vēsts pasludināšanu ir darījis atkarīgu no Viņa ļaužu pūlēm un dāvanām. Ienākumus Kunga darbam sastāda desmitais un labprātīgie ziedojumi. No cilvēkiem uzticētajiem līdzekļiem Dievs sev prasa noteiktu daļu – vienu desmito, un atstāj brīvību pašiem izvēlēties dot vai nedot vairāk par to. Bet, kad sirds ir Svētā Gara iespaida skarta un tiek solīta zināma summa, tad solītājam uz šo naudu vairs nav tiesību. Šāda veida solījumi, kas doti cilvēkiem, parasti tiek uzskatīti par saistošiem; bet vai tad Dievam dotais solījums nav vēl saistošāks? Vai sirdsapziņas pieņemtie lēmumi ir mazāk svarīgi kā cilvēku rakstītie līgumi?

Kad dievišķā gaisma iespīd sirdī ar neparastu spēku un skaidrību, tur samazinās ierastā patmīlības vara un cilvēkam rodas vēlēšanās dot Dieva lietai. Tomēr lai neviens nedomā, ka viņam tiks atļauts doto solījumu izpildīt bez sātana pretdarbības. Ienaidniekam nepatīk vērot, kā uz šīs Zemes veidojas Kristus valstība. Viņš iedveš domas, ka dotais solījums ir par lielu, ka tas var kavēt iegūt kādu īpašumu vai apmierināt ģimenes vajadzības.

[75] Dievs ir tas, kas cilvēkus svētī ar bagātību, un Viņš to dara, lai ļaudīm būtu ko dot Viņa darba veicināšanai. Viņš sūta saules starus un lietu. Viņš liek ziedēt augu valstij. Viņš dod veselību un spējas iegūt līdzekļus. Visas mūsu svētības nāk no Kunga devīgās rokas. Savukārt Viņš sagaida, lai Zemes iemītnieki parādītu savu pateicību, daļu no ienākumiem atgriežot ar desmito un upuriem – ar pateicības, labprātības un nozieguma upuriem. Ja līdzekļi plūdīs mantu namā saskaņā ar šo dievišķi nozīmēto plānu – kā desmitais no visiem ienākumiem – un arī labprātīgie upuri, – tad Kunga darba veikšanai būs līdzekļu pārpilnība.

Bet cilvēku sirds apcietinās patmīlībā, un tie tiek kārdināti, līdzīgi Ananijam un Sapfirai, daļu no maksājamās naudas paturēt sev un tomēr izlikties, ka pilda visas Dieva prasības. Tie izšķērdīgi izdod naudu savu iegribu apmierināšanai. Vīrieši un sievietes mīl izpriecas un apmierina savu baudkāri, Dievam gandrīz nelabprāt piešķirot tikai kādu skopu dāvanu. Viņi aizmirst, ka Kungs kādā dienā prasīs stingru norēķinu par to, kā viņi ir izlietojuši tiem uzticēto, un tad Viņš vairs nepieņems nožēlojamās dāvanas, ko tie nodod Viņa mantu namā, tā kā Viņš nepieņēma Ananijas un Sapfiras dāvanu.

Ar šo zvēresta lauzēju bargo sodīšanu Dievs grib pamācīt arī mūs, cik dziļi Viņš nicina un ienīst visa veida mantkārību un viltu. Apgalvodami, ka nodevuši visu, Ananija un Sapfira meloja Svētajam Garam, un iznākumā – [76] tie zaudēja šo un arī nākamo dzīvi. Tas pats Dievs, kas sodīja viņus, arī šodien nosoda ikkatru viltību. Melus izsakošas lūpas Viņam ir negantība. “Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo (..).” (Atkl. 21:27) Neturēsim patiesību nedrošām rokām vai nevērīgi satvertu. Lai tā kļūst par daļu no mūsu dzīves. Vieglprātīgi un nevērīgi rotaļāties ar patiesību, slēpjot savus savtīgos nodomus, nozīmē piedzīvot ticības kuģa bojāeju. “Tātad stāviet savus gurnus apjozuši ar patiesību (..).” (Ef. 6:14) Kas runā melus, tie savu dvēseli pārdod par lētu maksu. Kādam var likties, ka atsevišķos gadījumos viltība ir nepieciešama, ka tā sekmē veikalnieciskos darījumus, ko ar godīgu rīcību nebūtu iespējams sasniegt, bet beidzot pienāks brīdis, kad viņš pats vairs nevienam nevarēs uzticēties. Pašam pierodot pie viltus, viņam vairs nebūs uzticības citu teiktajiem vārdiem.

Ananijas un Sapfiras gadījumā krāpšanas grēks pret Dievu tika ātri sodīts. To pašu grēku bieži atkārtoja draudzes vēlākajā vēsturē, daudzi to praktizē arī mūsu dienās, un, lai gan to tagad nepavada redzama Kunga nepatikas izpausme, tomēr Dieva acīs tas nav mazāk pretīgs kā apustuļu laikā. Dievs skaidri ir atklājis savu riebumu pret grēku; un visi, kas padodas liekulībai un mantkārībai, var būt droši, ka iznīcina paši savas dvēseles.

8. Augstās tiesas priekšā

(Ap. d. 5:12-42)

[77] Tas bija krusts, kauna un moku rīks, kas pasaulei atnesa cerību un pestīšanu. Mācekļi bija zemas kārtas cilvēki, bez bagātības un bez ieročiem, izņemot Dieva Vārdu; tomēr Kristus spēkā tie gāja uz priekšu, atstāstot brīnišķos notikumus par silīti un krustu un uzvarot visu pretestību. Bez pasaules goda un atzinības, viņi bija ticības varoņi. No viņu lūpām plūda dievišķā daiļrunībā izteikti vārdi, kas saviļņoja pasauli.

Jeruzālemē, kur pastāvēja visdziļākie aizspriedumi un kur par To, kas bija piesists krustā kā ļaundaris, valdīja visneskaidrākie uzskati, mācekļi ar drošību turpināja runāt dzīvības vārdus, izskaidrodami jūdiem Kristus darbu un sūtību, Viņa krustā sišanu, augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs. Priesteri un virsnieki apmulsuši klausījās apustuļu noteikto un skaidro liecību. [78] Uz mācekļiem dusēja augšāmcelšanos piedzīvojušā Pestītāja spēks, viņu darbu pavadīja zīmes un brīnumi, un ticīgo skaits vairojās ar katru dienu. Gar ielas malām, kur mācekļiem bija jāiet, ļaudis nolika savus slimos “gultās un uz nestuvēm, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu”. Atnesa arī ļauno garu apsēstos. Mācekļus pastāvīgi apņēma ļaužu pūlis, un tie, kas bija izdziedināti, slavēja Dievu un pagodināja Pestītāja vārdu.

Priesteri un virsnieki redzēja, ka Kristus tiek cildināts vairāk nekā viņi. Kad saduķeji, kas neticēja augšāmcelšanās mācībai, dzirdēja apustuļus liecinām, ka Kristus ir augšāmcēlies, tie kļuva nikni, saprazdami, ka, atļaujot mācekļiem sludināt par augšāmcēlušos Pestītāju un darīt brīnumus Viņa vārdā, tie pieļauj iespēju, ka viņu pamatmācību par augšāmcelšanās neesamību visi atmetīs un saduķeju sekta iznīks. Farizeji, savukārt, kļuva dusmīgi, saprotot, ka mācekļu mācības tiecas sagraut jūdu ceremoniālo kalpošanu, padarot nenozīmīgu upuru pienešanas sistēmu.

Līdz šim visas pūles apspiest jauno mācību bija izrādījušās veltīgas, bet tagad kā farizeji, tā saduķeji nolēma, ka mācekļu darbs ir jāaptur, jo tas pierādīja viņu vainu Jēzus nāvē. Sašutumā priesteri ar varu sagrāba Pēteri un Jāni un iemeta tos pilsētas cietumā.

Jūdu tautas vadoņi bija palaiduši garām izdevību piepildīt Dieva nodomu ar Viņa izredzēto tautu. Tie, kurus Kungs bija darījis par patiesības uzglabātājiem, [79] bija izrādījušies šim uzdevumam neuzticīgi, un Dievs savam darbam izvēlējās citus. Savā aklumā šie vadoņi tagad deva pilnu vaļu savām, kā viņi teica, taisnīgajām dusmām pret tiem, kas nostājās pret viņu lolotajām mācībām. Viņi pat domās negribēja pieļaut varbūtību, ka paši būtu nepareizi izpratuši Dieva Vārdu vai arī ka būtu nepareizi iztulkojuši un ļaunprātīgi pielietojuši Svētos Rakstus. Tie rīkojās līdzīgi cilvēkiem, kas zaudējuši skaidru saprātu. “Kādas tiesības šiem skolotājiem”, viņi sacīja, “no kuriem daži ir tikai zvejnieki, izplatīt idejas, kas nesaskan ar to, ko mēs esam tautai mācījuši?” Stingri apņēmušies šo kustību apspiest , viņi ielika cietumā tās mācību paudējus.

Mācekļi ar šo apspiešanu netika iebiedēti un arī nekļuva mazdūšīgi. Svētais Gars tiem atgādināja Kristus teiktos vārdus: “Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.” “Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. (..) Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.” (Jāņa 15:20,21; 16:2,4)

Tagad Debesu Dievs, varenais Universa Valdnieks, apcietināto mācekļu lietu ņēma savās rokās, jo cilvēki cīnījās pret Viņa darbu. [80] Naktī Kunga eņģelis atvēra cietuma durvis un sacīja mācekļiem: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šos dzīvības vārdus!” Tāds norādījums bija tieši pretējs jūdu virsnieku pavēlei, bet vai apustuļi sacīja: “Mēs nevaram to darīt, pirms neesam aprunājušies ar tiesnešiem un saņēmuši viņu atļauju.” Nē. Dievs bija teicis: “Ejiet!” un tie paklausīja. “Viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja.”

Kad Pēteris un Jānis ieradās starp ticīgajiem un tiem atstāstīja, kā eņģelis tos bija izvedis cauri cietuma karavīru sardzei, pavēlot tiem turpināt pārtraukto darbu, brāļi jutās pārsteigti un priecīgi.

Pa to laiku augstais priesteris un tie, kas bija pie viņa, “sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajus”. Priesteri un virsnieki nolēma mācekļus apvainot nemiera celšanā, apsūdzot viņus arī Ananijas un Sapfiras nogalināšanā un sazvērestībā pret priesteru autoritāti. Tie cerēja sakūdīt pūli, lai tas iniciatīvu ņemtu savās rokās un ar mācekļiem izrīkotos tāpat kā ar Jēzu. Tomēr viņi labi saprata, ka daudziem no tiem, kas Kristus mācības vēl nebija pieņēmuši, arī jūdu vadoņu patvaļīgie likumi jau sen bija apnikuši un tie ilgojās pēc kādām pārmaiņām. Priesteri baidījās, ka šie neapmierinātie tagad varētu atzīt apustuļu sludinātās patiesības un pieņemt Kristu kā Mesiju, tad visas tautas dusmas vērstos pret reliģiskajiem vadoņiem, kuriem būtu jāatbild par Kristus nāvi. Lai to aizkavētu, tie nolēma pielietot stingrus līdzekļus.

Liels bija viņu pārsteigums, kad, aizsūtījuši pēc apcietinātajiem, tie uzzināja, ka cietuma durvis atrastas rūpīgi aizslēgtas, arī sargi savās vietās, tikai cietumnieku tur vairs nebija.

Drīz pienāca pārsteidzoša ziņa: “Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis.” Tad sardzes priekšnieks ar saviem vīriem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem.”

Lai gan apustuļus apbrīnojamā veidā atsvabināja no cietuma, tos tomēr neatbrīvoja no izmeklēšanas un soda. Kristus pie viņiem esot bija teicis: “Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās (..).” (Marka 13:9) Sūtīdams to atsvabināšanai savu eņģeli, Dievs tiem sniedza mīlestības pierādījumu un drošību par savu klātbūtni. Tagad bija viņu kārta ciest Tā dēļ, kura Evaņģēliju tie sludināja.

Apustuļu un praviešu dzīvē saskatāmi daudzi cēli piemēri uzticībai Kungam. Kristus liecinieki drīzāk panesuši cietumu, spīdzināšanas un pat nāvi, nekā pārkāpuši Dieva likumus. Ziņojums, ko atstājis Pēteris un Jānis, liecina par tādu pašu varonību, kā jebkura cita Evaņģēlija izplatīšanā sastopamā liecība. Jau otrreiz stāvot to cilvēku priekšā, kas tiecās viņus iznīcināt, to vārdos un izturēšanās veidā neparādījās ne mazākās bailes vai apmulsums. [82] Augstais priesteris sacīja: “Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.” Bet Pēteris atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Tas bija eņģelis no Debesīm, kas viņus atbrīvoja no cietuma un pavēlēja tiem mācīt templī. Sekojot viņa norādījumam, tie paklausīja dievišķai pavēlei, un viņiem tā jāturpina, lai ko tas arī nemaksātu.

Tad pār mācekļiem nāca Gara iedvesma – apsūdzētie kļuva par apsūdzētājiem, apvainodami Augsto tiesu Kristus nogalināšanā. “Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka; Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.”

Jūdi par šiem vārdiem tā saskaitās, ka nolēma izrēķināties bez tiesas, bez tālākas izmeklēšanas un bez romiešu virsnieku pilnvaras nonāvēt cietumniekus. Būdami jau vainīgi pie Kristus asinīm, tie tagad kāroja aptraipīt savas rokas arī ar Viņa mācekļu asinīm.

Bet Sinedrija sanāksmē piedalījās kāds vīrs, kas mācekļu vārdos saklausīja Dieva balsi. Tas bija Gamaliēls, farizejs ar labu slavu, mācīts un ar augstu stāvokli. Viņa skaidrais saprāts paredzēja, ka priesteru nodomātā nežēlīgā rīcība novedīs pie šausmīgām sekām. [83] Pirms klātesošo uzrunāšanas viņš lūdza izvest ārā cietumniekus. Viņš labi pazina šos vīrus, kurus tagad gatavojās pārliecināt; viņš zināja, ka Kristus slepkavas nekas neatturēs īstenot savu nodomu.

Gamaliēls runāja ļoti apdomīgi un mierīgi: “Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīduši. Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!”

Priesteri tika pārliecināti par šo uzskatu saprātīgumu un bija spiesti Gamaliēlam piekrist, kaut gan aizspriedumus un naidu tik tikko spēja savaldīt. Pēc tam, kad bija mācekļus sodījuši un, piedraudot viņu dzīvībai, piekodinājuši vairs nesludināt Jēzus vārdā, tie ļoti negribīgi viņus atlaida. “Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.”

Īsi pirms nāves Kristus saviem mācekļiem bija izteicis miera novēlējumu: “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27) Šis miers nav tāds, ko var iegūt, pakļaujoties pasaulei. Kristus nekad netiecās pēc miera, izmantojot kompromisu ar ļaunumu. Miers, ko Kristus atstāja saviem mācekļiem, vairāk ir iekšējs nekā ārējs, un, neskatoties ne uz kādām cīņām un ķildām, tam vienmēr jāpaliek ar Viņa lieciniekiem.

Par sevi Kristus sacīja: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat. 10:34) Pats Miera Lielkungs bija šķelšanās iemesls. Tas, kurš nāca pasludināt labo vēsti un nest cerību un prieku cilvēkbērnu sirdīs, izraisīja pretestību, kas, spēcīgi iedegoties, daudziem rada dziļas ciešanas. Tāpēc Viņš savus sekotājus brīdināja: “Pasaulē jums ir bēdas.” “Bet vēl priekš tam tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā Mana Vārda dēļ. (..) pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs.” (Jāņa 16:33; Lūk. 21:12,16)

Šis pravietojums ir piepildījies redzamā veidā. Jēzus sekotājus ir piemeklējuši visdažādākie apvainojumi, nicinājumi un nežēlība, uz ko vien sātans ir varējis uzkūdīt cilvēku izgudrošanas spējas. Un tas redzamā veidā piepildīsies arī turpmāk, jo miesīgā sirds vēl arvien ir ienaidā ar Dieva likumu un negrib pakļauties tā prasībām. [85] Pasaule šodien nav lielākā saskaņā ar Kristus mācību, nekā tas bija apustuļu dienās. Tas pats naids, kas pamudināja saukt: “Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!”, tas pats naids, kas skubināja vajāt mācekļus, nepaklausības bērnos darbojas vēl šodien. Tas pats gars, kas tumšajos viduslaikos tik daudzus vīriešus un sievietes nodeva cietumam, izsūtīšanai un nāvei, kas izdomāja inkvizīcijas smalkās spīdzināšanas metodes, kas izplānoja un īstenoja Bartolomeja nakts asinspirti un aizdedzināja Smitfīldas ugunis, vēl joprojām ar ļaunu spēku darbojas neatdzimušajās sirdīs. Patiesības vēsturē vienmēr ir bijuši sastopami ziņojumi par cīņu starp labo un ļauno. Evaņģēlija sludināšana šajā pasaulē vienmēr ir virzīta uz priekšu, saduroties ar pretestību, briesmām, zaudējumiem un ciešanām.

Bet kas deva spēku tiem, kuri pagātnē cieta vajāšanas Kristus dēļ? Tā bija vienotība ar Dievu, vienotība ar Svēto Garu un ar Jēzu Kristu. Pārmetumi un vajāšanas daudzus ir šķīruši no Zemes draugiem, bet nekad no Kristus. Vētrās pārbaudīto Zemes bērnu Pestītājs nekad nav mīlējis sirsnīgāk kā tad, kad tas tiek nicināts patiesības dēļ. “Es to mīlēšu,” sacīja Kristus, “un tam parādīšos.” (Jāņa 14:21) Kad ticīgais tiek vests pasaules tribunālos uz apsūdzēto sola, tad Kristus atrodas viņam blakus. Kad viņš ir ieslodzīts cietuma mūros, tad Kristus tam atklājas un iepriecina viņa sirdi ar savu mīlestību. Kad viņš Kristus dēļ cieš nāvi, Pestītājs saka: “Tie var nonāvēt miesu, bet nevar kaitēt dvēselei.” “Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!” (Jāņa 16:33; Jes. 41:10)

“Kas uz to Kungu cer, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Ap Jeruzālemi ir kalni visapkārt, tā ir tas Kungs ap savu tautu no šī laika mūžīgi.” “No spaidiem un no varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs.” (Ps. 125:1,2; 72:14)

“Tas Kungs Cebaots viņus pasargās (..). Tas Kungs, viņu Dievs, (..) tos izglābs tanī dienā kā savas tautas ganāmo pulku; kā dārgakmeņi pieres rotā tie mirdzēs Viņa zemē.” (Cah. 9:15,16)

9. Septiņi draudzkopji

(Ap. d. 6:1-7)

[87] “Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas.”

Pirmā draudze sastāvēja no dažādām ļaužu šķirām un tautībām. Svētā Gara izliešanas laikā Vasarsvētkos “Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri, no visām tautām zem debess”. (Ap. d. 2:5) Starp Jeruzālemē sapulcētajiem ebreju ticīgajiem bija daži, kurus parasti dēvēja par grieķiem vai helleņiem, un tos no Palestīnas jūdiem jau sen šķīra zināma neuzticība un pat naids.

To sirdis, kas apustuļu darbības rezultātā atgriezās, bija mīkstinātas un vienotas kristīgā mīlestībā. Neskatoties uz agrākajiem aizspriedumiem, viņi visi dzīvoja saticībā. Sātans zināja, ka tik ilgi, kamēr turpinās pastāvēt tāda savstarpēja saprašanās, tas būs bezspēcīgs apturēt Evaņģēlija patiesības izplatīšanos, tāpēc [88] viņš mēģināja izmantot agrāko domāšanas veidu cerībā, ka ar to varēs ievest draudzē nevienprātības elementus.

Un notika, ka mācekļu skaitam vairojoties, ienaidniekam izdevās radīt aizdomas dažos, kas jau agrāk ar skaudību bija lūkojušies uz saviem ticības brāļiem un meklējuši garīgo vadītāju kļūdas, tā ka “hellenistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem”. Par sūdzību cēloni tika izvirzīta nevērība pret grieķu atraitnēm dienišķā uztura apgādē. Ikkatra nevienlīdzība faktiski nesaskanēja ar Evaņģēlija garu, tomēr sātanam bija sekmējies pamodināt aizdomas. Nekavējoties vajadzēja veikt pasākumus, kas novērstu visus neapmierinātības iemeslus, lai ienaidnieks neuzvarētu savos centienos izraisīt šķelšanos ticīgo vidū.

Jēzus mācekļi savos piedzīvojumos bija nonākuši līdz krīzei. Pateicoties apustuļu gudrai vadībai un vienotai darbībai Svētā Gara spēkā, Evaņģēlija vēstnešiem uzticētais darbs bija ātri attīstījies. Draudze pastāvīgi paplašinājās, un šis draudzes locekļu pieaugums radīja arvien smagākas nastas tiem, kuru pārziņā atradās viss darbs. Ne atsevišķi cilvēki, pat ne cilvēku kopa nevarēja turpināt nest šīs nastas vieni, neapdraudot draudzes nākotnes labklājību. Bija nepieciešama to atbildību tālāka sadale, kuras tik uzticīgi tika uzņēmušies nedaudzi vīri draudzes pastāvēšanas pirmajās dienās. [89] Apustuļiem bija jāveic svarīgi pasākumi, lai papildinātu evaņģēlisko kārtību draudzē, uzliekot citiem dažus no tiem pienākumiem, kurus līdz šim bija pildījuši paši.

Sasaucot ticīgo sapulci, apustuļus vadīja Svētais Gars, lai tie galvenos vilcienos izplānotu visu draudzes darba spēku labāku organizēšanu. Viņi konstatēja, ka ir pienācis laiks, kad garīgajiem vadītājiem, kuriem jāuzrauga draudze, jātiek atbrīvotiem no trūcīgo apgādes un citiem tamlīdzīgiem pienākumiem, lai tie varētu nodoties vienīgi Evaņģēlija sludināšanas darbam. “Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar Vārdu.” Šo priekšlikumu pieņēma, un ar lūgšanu un roku uzlikšanu draudzkopju pienākumiem svinīgi nošķīra septiņus izmeklētus vīrus.

Šo septiņu ticīgo izraudzīšana, kam tagad bija jārūpējas par īpašām darba nozarēm, izrādījās par lielu svētību draudzei. Viņi rūpīgi apsvēra katra atsevišķa locekļa, kā arī visas draudzes kopējās finansiālās vajadzības, un ar savu gudro rīcību un dzīves labo piemēru bija svarīgi palīgi apustuļiem, apvienojot draudzes dažādās intereses vienā veselā sistēmā.

Par to, ka šis solis tika sperts saskaņā ar Dieva nodomiem, liecināja tūlītējie labie rezultāti. [90] “Dieva Vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” Par tādu dvēseļu pļauju jāpateicas tiklab apustuļu lielākai brīvībai, kā arī septiņu draudzkopju centībai un spēkam. Fakts, ka šos brāļus ievēlēja īpašam darbam rūpēties par trūcīgo vajadzībām, neizslēdza viņus no Evaņģēlija sludināšanas. Tieši otrādi, tas deva tiem pilnas tiesības mācīt citiem patiesību, un viņi darbā iekļāvās ar lielu nopietnību un labām sekmēm.

Pirmajai draudzei bija uzticēts pastāvīgi progresējošs darbs – gaismas un svētību centru nodibināšana it visur, kur vien atradās godīgas dvēseles, labprātīgas nodoties kalpošanā Kristum. Evaņģēlijs bija jāpasludina visā plašajā pasaulē, un krusta vēstneši nevarēja cerēt izpildīt savu svarīgo misiju, ja nepaliktu vienoti kristīgās vienprātības saitēm, tā atklājot pasaulei, ka viņi ir viens ar Kristu Dievā. Vai viņu dievišķais Vadonis nebija Tēvam lūdzis: “Uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā Mēs.” Vai Viņš par mācekļiem nebija paziņojis: “Pasaule viņus ir ienīdējusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules.” Vai Viņš nebija aicinājis Tēvu rūpēties, lai viņi būtu pilnīgi viens, “lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis”. (Jāņa 17:11,14,21,23) Viņu garīgā dzīvība un spēks bija atkarīgs no ciešas savienības ar To, kas viņus bija izredzējis sludināt Evaņģēliju.

[91] Tikai vienoti ar Kristu mācekļi varēja cerēt uz paliekošu Svētā Gara spēku un sadarbību ar Debesu eņģeļiem. Ar šīs dievišķās pārstāvniecības palīdzību viņi pasaulē spētu izveidot saliedētu frontes līniju un uzvarēt cīņā, kurā tie bija spiesti nemitīgi iesaistīties pret tumsības spēkiem. Ja tie turpinās darboties vienoti, Debesu sūtņi izies viņu priekšā, sagatavojot ceļu; sirdis tiks noskaņotas patiesības pieņemšanai, un daudzi mantoti Kristum. Tik ilgi, kamēr viņi paliks vienoti, draudze ies uz priekšu “skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari”. (Augstā dz. 6:10) Nekas nespēs pretoties tās panākumiem. Draudze ies no uzvaras uz uzvaru, brīnišķīgi piepildīdama savu dievišķo sūtību pasludināt Evaņģēliju visai pasaulei.

Jeruzālemes draudzes organizēšana noderēja par paraugu draudžu izveidei citās vietās, kur patiesības vēstneši mantoja dvēseles Evaņģēlijam. Tie, kam bija uzticēta galvenā draudzes pārraudzīšanas atbildība, nedrīkstēja valdīt pār Dieva mantojumu, bet viņiem kā gudriem ganiem pienācās “ganīt Dieva ganāmo pulku”, vienmēr paliekot tam par “priekšzīmi”(1. Pēt. 5:2,3), tāpēc arī par draudzkopjiem izvēlēja “vīrus, kam laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus”. Tiem bija jāuzņemas un jāpilda savs amats, vienoti, nelokāmi un noteikti stāvot patiesības pusē, atstājot saliedējošu iespaidu uz visu ganāmo pulku.

Vēlākā pirmo kristiešu vēsturē, kad dažādās pasaules daļās daudzas ticīgo grupas izveidoja jaunas draudzes, lai uzturētu kārtību un saskaņotu darbību, to organizācija tika vēl tālāk pilnveidota. [92] Katru locekli pamācīja labi izpildīt savu pienākumu. Katram vajadzēja gudri izlietot viņam uzticētās spējas. Svētais Gars bija dažus svaidījis ar īpašām dāvanām – “pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs”. (1. Kor. 12:28) Bet visām šīm darbinieku šķirām vajadzēja strādāt saskaņoti.

“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.” (1. Kor. 12:4-12)

Uz tiem, kas Dieva draudzē virs zemes aicināti darboties kā vadītāji, dus svinīgas atbildības. Teokrātijas laikā, kad Mozus viens pats pūlējās nest šīs smagās nastas un, iespējams, drīz vien zem tām būtu paguris, Jetrus viņu pamācīja izveidot gudru atbildības sadali, sakot: [93] “Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lielās lietas Dieva priekšā (..), un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un darbu, kas tiem jādara.” Tālāk Jetrus vēl ieteica iecelt pārstāvjus par “priekšniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem”. Tiem vajadzēja būt “vīriem, kas Dievu bīstas, taisnīgiem vīriem, kas nav uzpērkami”, lai tie “ļaudis tiesā jebkurā laikā”, tā atbrīvojot Mozu no nogurdinošas atbildības, izšķirot mazāk svarīgas lietas, ar kurām varēja gudri nodarboties svētījušies palīgi.

To cilvēku laiks un spēks, kas Dieva draudzē iecelti atbildīgās vadošās vietās, jāizlieto svarīgu pienākumu pildīšanai, kas prasa sevišķu gudrību un augstsirdību, un tas nav pēc Dieva plāna, ja viņus aicina kārtot mazsvarīgas lietas, ko arī citi spējīgi veikt. “Bet lai būtu tā,” Jetrus ieteica Mozum, “ka tie katru lielāku lietu nodotu tev, bet katru mazāku lietu iztiesā paši; tā tev būs vieglāk, un viņi palīdzēs tev nest tavu nastu. Ja tu tā darīsi un Dievs tev tā pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis ies savā vietā ar mieru.”

Saskaņā ar šo plānu Mozus “izraudzīja spējīgus vīrus no visa Israēla un iecēla tos tautai par priekšniekiem pār tūkstošiem, simtiem, piecdesmitiem un desmitiem. [94] Un viņi sprieda tiesu jebkurā laikā, un visas grūtās lietas tie cēla priekšā Mozum, bet visas mazās lietas iztiesāja paši”. (2. Moz. 18:19-26)

Vēlāk, izvirzot septiņdesmit vecākos, kam vajadzēja dalīties ar viņu vadības atbildībā, Mozus rūpīgi izvēlējās par palīgiem cienījamus, spriest spējīgus un piedzīvojušus vīrus. To iesvētīšanas brīdī, iepazīstinot ar pienākumiem, viņš norādīja uz dažām īpašībām, kas cilvēku dara derīgu būt par gudru draudzes vadītāju. Mozus sacīja: “Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, gan ciltsbrāli, gan piemājotāju. Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu.” (5. Moz. 1:6,17)

Pirms savas valdīšanas noslēguma arī ķēniņš Dāvids tā laika Dieva darba nastu nesējiem deva nopietnus norādījumus. Saaicinājis Jeruzālemē “visus Israēla lielkungus, cilšu vadoņus un nodaļu virspavēlniekus, kuri kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem, un ķēniņa un viņa dēlu īpašumu pārziņus, un visus ganāmo pulku pārziņus, kopā ar galma kalpotājiem, varonīgos karotājus un visus ievērības cienīgus vīrus”, gados vecais ķēniņš, “visam Israēlam, tā Kunga draudzei redzot un Dievam dzirdot”, viņiem svinīgi pavēlēja: “Turiet un pildiet visas tā Kunga, jūsu Dieva, pavēles, lai jūs iemantotu šo labo zemi un paturētu to par īpašumu saviem bērniem pēc jums uz mūžīgiem laikiem!” (1. Laiku 28:1,8)

[95] Salamanu, kas tika aicināts ieņemt sevišķi atbildīgu vadošu vietu, Dāvids vēl īpaši pamācīja: “Un tu, mans dēls Salaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar visu sirdi un labu prātu, jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina visas sirdsprāta tieksmes; ja vien tu Viņu meklēsi, tad Viņš tevi atradīs, bet, ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs uz mūžīgiem laikiem. Redzi nu, kad tas Kungs tevi ir izraudzījis, lai tu Viņam uzceltu namu par svētu vietu, – tad esi stiprs un dari to!” (1. Laiku 28:9,10)

Un vīriem, kam bija uzticēta nesen organizētās Kristus draudzes uzraudzība Evaņģēlija izplatīšanā, vajadzēja vadīties pēc tiem pašiem dievbijības un taisnības principiem, kas Dieva tautas virsniekiem bija noteicoši Mozus un Dāvida laikā. Draudžu lietu kārtošanā un ieceļot piemērotas amatpersonas, apustuļi turējās pie Vecās Derības Rakstos ietvertajām augstajām prasībām attiecībā uz vadību. Viņi uzskatīja, ka tam, kas aicināts ieņemt draudzē atbildīgu vadošu vietu, “jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam, bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam. Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” (Titam 1:7-9)

Pirmajā kristīgajā draudzē uzturētā kārtība deva tai iespēju iet saliedēti uz priekšu kā labi disciplinētai, Dieva bruņās tērptai armijai. [96] Ticīgo kopas, kaut arī izkaisītas plašā apkārtnē, visas bija vienas miesas locekļi, visas darbojās saskaņā viena ar otru. Izceļoties nevienprātībai kādā vietējā draudzē, kā tas vēlāk notika Antiohijā un citur, kur ticīgie paši nespēja panākt savstarpēju saprašanos, šādiem apstākļiem tomēr nepieļāva radīt šķelšanos draudzē, bet lietas izskatīšanu nosūtīja visu ticīgo galvenajai padomei, kas sastāvēja no vairāku vietējo draudžu izvēlētiem pārstāvjiem, apustuļiem un draudžu vecākiem, kas ieņēma atbildīgas vadošās vietas. Tā sātana pūles uzbrukt draudzei atsevišķās nošķirtās vietās sastapās ar vienotu visu ticīgo pretdarbību, un ienaidnieka plāni sagraut un iznīcināt tika izjaukti.

“Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs, ( 1. Kor. 14:33) un Viņš prasa, lai, vadot draudzes lietas, ievērotu kārtību un organizāciju, šodien ne mazāk kā senos laikos. Kungs vēlas, lai Viņa darbu virzītu uz priekšu ar noteiktību un rūpību, tā ka Viņš tam varētu uzlikt savu apstiprinājuma zīmogu. Sniedzot pasaulei Dieva žēlastības prieka vēsti, visiem jāsavienojas; kristietim jābūt vienotam ar kristieti, draudzei ar draudzi, cilvēciskumam jāsavienojas ar dievišķību un visām spējām jāpakļaujas Svētajam Garam.