Apustuļu darbi

30. Aicināti uz augstu dzīvesveidu

1. Vēstule korintiešiem

[309] Cerēdams sniegt Korintas ticīgiem spilgtāku priekšstatu par pastāvīgas pašsavaldīšanās, stingras atturības un neatslābstošas dedzības svarīgo lomu kalpošanā Kristum, Pāvils savā vēstulē izdara zīmīgus salīdzinājumus starp kristieša cīņu un plaši pazīstamajām skriešanās sacīkstēm, kas noteiktos laikos notika Korintas tuvumā. No visām grieķu un romiešu rīkotajām spēlēm skriešanās sacīkstes bija vissenākās un visvairāk iecienītās. Tās skatīties sapulcējās ķēniņi, dižciltīgie un valstsvīri. Tajās piedalījās bagāti un augstas kārtas jaunieši, netaupot nekādas pūles un ievērojot stingru disciplīnu, kas bija nepieciešama godalgas iegūšanai.

Sacensībās valdīja strikti noteikumi, pret kuriem neviens nevarēja iebilst. Kas vēlējās kandidēt uz augstāko balvu, tiem jau iepriekš vajadzēja pakļauties nopietniem sagatavošanās treniņiem. Kaitīga ēstgribas apmierināšana vai cita kāda izprieca, kas [310] vājināja garīgos un fiziskos spēkus, bija stingri aizliegta. Lai varētu cerēt uz panākumiem šajās spēka un ātruma pārbaudēs, muskuļiem vajadzēja būt spēcīgiem un vingriem un nerviem labi pārvaldītiem; katrai kustībai labi koordinētai, katram solim ātram un mērķtiecīgam; fiziskos spēkus pienācās attīstīt līdz augstākajai pakāpei.

Skrējiena dalībniekiem parādoties sanākušo skatītāju priekšā, paziņoja viņu vārdus un skaidri, saprotami izklāstīja sacīkšu noteikumus. Tad visi dalībnieki kopā uzsāka skrējienu, pie kam skatītāju pievērstā uzmanība iedvesa viņos apņemšanos uzvarēt. Tiesneši bija izvietoti trases tuvumā, lai varētu novērot visu distanci no sākuma līdz beigām un pasniegt godalgu īstajam uzvarētājam. Ja kāds sasniedza mērķi pirmais, pielietojot neatļautus paņēmienus, tad viņam godalga netika piešķirta.

Šajās sacensībās skriešana bija saistīta ar lielu risku, jo daži pēc pārāk lielas fiziskās piepūles vairs nekad neatspirga. Kāda dalībnieka pakrišana ceļā, asinīm plūstot no mutes un deguna, nebija nekas neparasts. Dažreiz skrējējs saļima un mira tieši pirms paša mērķa, kad godalga jau bija pavisam tuvu. Tomēr visa mūža invaliditātes iespēju vai pat nāvi neuzskatīja par pārāk lielu risku tā goda dēļ, ko piešķīra veiksmīgākajam sacensību dalībniekam.

Uzvarētājam sasniedzot mērķi, gaisu satricināja milzīgā ļaužu pulka aplausi, izraisot atbalsis apkārtējos kalnos un ielejās. Visu skatītāju klātbūtnē tiesnesis tam reizē ar pasniegto uzvaras emblēmu uzlika lauru vainagu un iedeva palmas zaru labajā rokā. Viņa slavu apdziedāja visā zemē; līdz ar viņu pagodināja arī tā vecākus, un augstu cienīja pat dzimto pilsētu, tāpēc ka tā devusi tik ievērojamu atlētu. [311]

Salīdzinot skriešanās sacensības ar kristieša cīņu, Pāvils sevišķi uzsvēra nepieciešamo sagatavošanos – pakļaušanos stingrai disciplīnai un mērenību ēšanā un visos ieradumos. “Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā,” viņš paskaidroja. Skrējēji noraidīja katru iegribu, kas varētu vājināt fiziskos spēkus, un, pakļaujoties stingrai un nepārtrauktai disciplīnai, savus muskuļus attīstīja tik stiprus un izturīgus, lai, pienākot sacīkšu dienai, varētu izturēt vissmagāko slodzi. Cik daudz vairāk to vajadzētu ņemt vērā kristietim, kura risks saistās ar mūžīgām interesēm, lai tas savas tieksmes un kaislības pakļautu prāta un Dieva gribas kontrolei. Viņš nekad nedrīkst pieļaut, ka izpriecas, greznība vai ērtības tā uzmanību novērstu no mērķa. Visi ieradumi un iegribas jāpakļauj visstingrākajai disciplīnai. Vadošie groži jānodod Dieva Vārda mācību apgaismotam un Svētā Gara vadītam prātam.

Un, kad tas ir izdarīts, tad kristietim jāpieliek vislielākās pūles, lai iegūtu uzvaru. Senajās spēlēs sacīkšu dalībnieki, cenšoties nesamazināt ātrumu, pēdējos soļus veica ar mokpilnu piepūli. Tāpat arī kristietim, tuvojoties mērķim, jālaužas uz priekšu ar vēl lielāku centību un apņemšanos nekā ceļa sākumā.

Vīstošo lauru vainagu, ko saņēma skriešanās sacīkšu uzvarētājs, Pāvils salīdzina ar neiznīkstošo godības vainagu, ko piešķirs tam, kas ar uzvaru beigs kristieša skrējienu. [312] Viņi, kā paskaidro Pāvils, to darīja “tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.” Lai iegūtu tādu zūdošu godalgu, grieķu skrējēji nevairījās ne no pūlēm, ne smagas disciplīnas. Mēs cīnāmies par bezgalīgi vērtīgāku, tas ir, par mūžīgas dzīvības vainagu. Cik gan daudz rūpīgākai tad vajadzētu būt mūsu cīņai, cik daudz labprātīgākiem mūsu upuriem un sevis aizliegšanai!

Vēstulē ebrejiem visai vienkāršos vārdos ir izteikts nolūks, kam vajadzētu raksturot kristieša skrējienu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību: “(..) dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju.” (Ebr. 12:1,2) Skaudība, ļaunprātība, ļaunas domas, ļauna runāšana un alkatība – tās ir nastas, kas kristietim noteikti jānoliek, ja viņš grib sekmīgi veikt cīņu pēc nemirstības. Ir jāatstāj katrs ieradums, kas vada grēkā un apkauno Kristu, kaut arī tas prasītu upuri, jo Debesu svētību nevar saņemt neviens cilvēks, kas pārkāpj taisnības mūžīgos pamatlikumus. Rakstura degradācijai un citu maldināšanai pietiek ar vienu piekoptu grēku.

“Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī. (..) Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē.” (Marka 9:43-45) [313] Ja miesas glābšanai no nāves nepieciešams amputēt kāju vai roku, vai pat šķirties no acs, cik daudz svarīgāk tad kristietim nolikt katru grēku, kas nes nāvi dvēselei!

Seno spēļu dalībnieki pat pēc tam, kad bija sevi pakļāvuši pašaizliedzīgai un stingrai disciplīnai, vēl nebija droši par uzvaru. “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien,” jautā Pāvils, “bet tikai viens dabū goda algu.” Lai cik dedzīgi un nopietni cīnītos šie skrējēji, godalga varēja tikt piešķirta tikai vienam. Tikai viena roka varēja satvert kāroto balvu. Daži varēja censties, izsmeļot spēkus līdz pēdējai iespējai, bet tad, kad jau izstiepa roku, lai satvertu godalgu, kāds cits varēja izrādīties acumirkli ātrāks un paņemt tīkoto dārgumu.

Kristīgajā cīņā tāda varbūtība nepastāv. Neviens, kas pakļaujas tās noteikumiem, cīņas beigās nejutīsies vīlies. Neviens, kas būs centīgs un neatlaidīgs, nepaliks bez panākumiem, jo šis skrējiens nav domāts tikai ātrajiem, un šī cīņa nav tikai stiprajiem. Mūžīgās godības vainagu var iegūt gan visnespēcīgākais svētais, gan arī visspēcīgākais. Uzvarēt var visi, kas dievišķās žēlastības spēkā savu dzīvi saskaņo ar Kristus prātu. Dieva Vārdā atklāto pamatlikumu īstenošanu praktiskajā dzīvē, ikdienas sīkajās lietās, bieži vien uzskata kā kaut ko nesvarīgu – par jautājumu, kam nav vērts pievērst uzmanību, bet, ņemot vērā gala rezultātu, nekas nav niecīgs, ja tas var mums palīdzēt vai mūs aizkavēt. Katrs darbs nonāks svaru kausos, lai izšķirtu, vai dzīvē būs uzvarēts vai zaudēts, un atalgojums tiem, kas uzvarēs, būs tieši proporcionāls enerģijai un dedzībai, ar kādu tie cīnījušies.

[314] Apustulis pats sevi salīdzināja ar cilvēku, kas piedalās skriešanās sacīkstēs, sasprindzinādams katru nervu, lai tikai iegūtu godalgu. “Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” Lai kristīgo skrējienu varētu veikt droši un ne uz labu laimi, Pāvils sevi pakļāva stingram treniņu režīmam. Vārdi “es kalpinu savu miesu” burtiski nozīmē bargu disciplīnu, apspiežot iegribas, tieksmes un kaislības.

Pāvils baidījās, ka, sludinot citiem, pats varētu tikt atmests. Viņš saprata, ja pamatlikumus, kam ticēja un ko mācīja, neīstenos savā dzīvē, tad viņa darbs citu labā pašam neko nepalīdzēs. Apustuļa sarunām, viņa iespaidam un atturībai vajadzēja rādīt, ka viņa reliģija nav saistīta tikai ar amatu, bet ka tā ir dzīva, ik dienas pastāvoša savienība ar Dievu. Viņš nemitīgi savu acu priekšā turēja un nopietni pūlējās sasniegt vienu mērķi – “taisnību no Dieva uz ticības pamata”. (Filip. 3:9)

Apustulis zināja, ka cīņa pret ļaunumu nebeigsies, kamēr vien viņš dzīvos. Tas vienmēr atcerējās, cik nepieciešami ir sevi stingri kontrolēt, lai pasaulīgās vēlmes nenomāktu garīgo degsmi, tāpēc ar visiem spēkiem turpināja cīnīties pret miesīgajām nosliecēm. Viņš nepārtraukti raudzījās uz ideālu, ko vajadzēja aizsniegt, un tiecās pēc tā, labprātīgi paklausot Dieva likumiem. [315] Viņa vārdi, ikdienas dzīve un tieksmes – viss tika pakļauts Dieva Gara pārbaudei.

Korintas ticīgo dzīvē Pāvils ilgojās ieraudzīt nedalītas sirds apņēmību uzvarēt cīņā par mūžīgo dzīvību. Viņš labi saprata, ka, vēloties sasniegt Kristus izvirzīto ideālu, tiem priekšā stāvēja skrējiens visas dzīves garumā, bez kādas atelpas. Viņš tos ļoti lūdza cīnīties pareizi, ik dienas dzenoties pēc dievbijības un morāla krietnuma. Viņš aicināja nolikt katru nastu un steigties uz mērķi, – lai kļūtu pilnīgi Kristū.

Pāvils korintiešiem norādīja uz senā Israēla piedzīvojumiem, uz svētībām, kas atalgoja tautas paklausību, un sodībām, kas sekoja pārkāpumiem. Viņš tiem atgādināja brīnišķīgo veidu, kā ebreji tika izvesti no Ēģiptes, dienā padebeša un naktī uguns staba apsardzībā. Tā viņi droši tika vadīti cauri Sarkanajai jūrai, kamēr ēģiptieši, mēģinādami iet to pašu ceļu, visi noslīka. Ar šādu rīcību Dievs atzina Israēlu par savu draudzi. Viņi visi bija “baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus”. Ebrejus visos viņu ceļojumos vadīja Kristus. Sistā klints ainoja Kristu, kam vajadzēja tikt ievainotam ļaužu noziegumu dēļ, lai no Tās visiem varētu plūst pestīšanas straume.

[316] Kad ebreji iekāroja Ēģiptes atstātos labumus, kad grēkoja un sacēlās, pār tiem, neskatoties uz labvēlību, kādu Dievs agrāk bija parādījis, tomēr nāca sodības. Apustulis skubināja Korintas ticīgos atcerēties mācības, ko saturēja Israēla piedzīvojumi. “Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši.” Viņš rādīja, ka mīlestība uz ērtībām un izpriecām bija sagatavojusi ceļu grēkiem, kas izsauca ārkārtējās Dieva dusmas. Kad Israēla bērni apsēdās ēst un dzert un cēlās diet, tad tika atmesta godbijība pret Kungu, ko tie bija izjutuši, klausoties bauslības pasludināšanā, un tie pielūdza tikko par Dieva simbolu izveidoto zelta teļu. Daudzi pēc tam vēl krita netiklības dēļ, piedaloties Baal-Peora pagodināšanai veltītajos svētkos. Dieva dusmas bija pamodinātas, un uz Viņa pavēli vienā dienā tika sodīti divdesmit trīs tūkstoši.

Apustulis korintiešus nopietni brīdināja: “Kas šķiet stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Ja tie kļūs lielīgi un pašpaļāvīgi, aizmirstot palikt nomodā un lūgt, tad varētu iekrist smagos grēkos un izsaukt pār sevi Dieva dusmas. Tomēr Pāvils nevēlējās viņus padarīt mazdūšīgus, negribēja, lai tie zaudētu cerību. Viņš droši apliecināja: “Dievs ir uzticīgs, viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Pāvils savus brāļus aicināja pārbaudīt, kādu iespaidu viņu vārdi un rīcība var atstāt uz citiem, un izvairīties no visa, kas, kaut arī pats par sevi [317] būtu nevainojams, tomēr varētu atgādināt elku pielūgšanu vai izraisīt šaubas ticībā vājajos draudzes locekļos. ”Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē.”

Apustuļa brīdinošās vēstis Korintas draudzei ir derīgas visos laikos un it sevišķi būtu jāņem vērā mūsu dienās. Ar elku kalpošanu jāsaprot ne tikai cilvēku roku darinātu tēlu pielūgšana, bet arī sevis lutināšana, mīlestība uz ērtībām, ēstkāres un kaislību apmierināšana. Tikai vārdos vien izteikta ticība Kristum vai lielīga patiesības zināšanu apliecināšana vēl cilvēku nepadara par kristieti. Reliģija, kas cenšas iepriecināt vienīgi acis, ausis un garšu vai atbalsta sevis saudzēšanu, nav Kristus reliģija.

Salīdzinot draudzi ar cilvēka ķermeni, apustulis atradis ļoti piemērotu ainojumu ciešajai radnieciskajai saskaņai, kādai būtu jāvalda visu Kristus draudzes locekļu starpā. Viņš raksta: “Jo arī mēs visi esam vienā garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, – vai atkal [318] galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. (..) Bet Dievs miesu ir sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.”

Un tad vārdos, kas, sākot no tās dienas līdz šim laikam vīriešiem un sievietēm ir bijis iedvesmas avots un iedrošinājums, Pāvils rāda, cik ļoti liela nozīme ir mīlestībai, kas būtu rūpīgi jākopj Kristus sekotājiem: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”

Nav svarīgi, cik augstu amatu kāds ieņem, ja viņa sirds nav pildīta ar mīlestību pret Dievu un citiem cilvēkiem, tad tas nav īsts Kristus māceklis. Kaut arī tam būtu liela ticība un pat spēks darīt brīnumus, tomēr bez mīlestības viņa ticībai nav vērtības. Kāds var izrādīt lielu devību, bet ja viņš savu mantu nabagu uzturam izdala, vadoties no citiem motīviem [319] un ne no patiesas mīlestības, tad ar šādu rīcību Dieva labvēlību neiemantos. Savā centībā tas var mirt pat mocekļa nāvē, bet, ja šo soli neizraisa mīlestība, tad Dievs viņu uzskatīs par piekrāptu fanātiķi vai godkārīgu liekuli.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” Vistīrākais prieks rodas no visdziļākās pazemošanās. Visstiprāko un cēlāko raksturu pamatakmeņi ir pacietība, mīlestība un pakļaušanās Dieva prātam.

Mīlestība “neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu”. Kristum līdzīga mīlestība citu motīviem un rīcībai atrod vislabvēlīgāko izskaidrojumu. Tā nevajadzīgi neatklāj citu kļūdas, tā kāri neklausās nelabvēlīgas baumas, bet drīzāk gan cenšas atcerēties citu labās īpašības.

Mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu”. Tāda mīlestība “nekad nebeidzas”. Tā nekad nevar zaudēt savu vērtību, jo tā ir Debesu īpašība. Tādas mīlestības īpašnieks to kā dārgu mantu ienesīs pa Dieva pilsētas vārtiem.

“Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”

Pazeminoties morālajam līmenim Korintas draudzē, ticīgo vidū bija cilvēki, kas atmeta atsevišķas savas ticības pamatiezīmes. Daži bija aizgājuši tik tālu, ka noliedza augšāmcelšanās mācību. Šos maldus Pāvils atspēkoja ar ļoti skaidru liecību, atsaucoties uz nepārprotamo pierādījumu, ko sniedz Kristus augšāmcelšanās. Viņš paskaidroja, ka Kristus pēc savas nāves [320] “trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem”, tika “parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi vēl ir dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam”.

Ar pārliecinošu spēku apustulis atklāja lielo augšāmcelšanās patiesību. “Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem.”

Tālāk apustulis Korintas brāļiem rakstīja par augšāmcelšanās rīta uzvaru, kad tiks uzmodināti visi aizmigušie svētie, lai mūžīgi dzīvotu kopā ar savu Kungu. “Redzi,” apustulis paskaidroja, “es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. [321] Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, ir tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – (..) Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Tiešām krāšņa būs nākotnē gaidāmā uzvara! Domādams par Korintas ticīgo iespējām, apustulis tiem centās rādīt to, kas var pacelt pāri savtīgajām un jutekliskajām interesēm un sniegt dzīvē brīnišķīgo nemirstības cerību. Viņš tos sirsnīgi pamudināja būt uzticīgiem augstajam aicinājumam Kristū. “Tad nu, mani brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienmēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.”

Tā apustulis izšķirošā un iespaidīgā veidā pūlējās izlabot nepareizās un bīstamās mācības un paradumus, kas valdīja Korintas draudzē. Viņš izteicās skaidri un atklāti, bet vienmēr ar mīlestību. Viņa brīdinājumos un pārmetumos tiem atspīdēja gaisma no Dieva troņa, uzrādot apslēptos grēkus, kas bija aptraipījuši draudzes dzīvi. Bet kā korintieši to uzņems?

Pēc vēstules nosūtīšanas Pāvils baidījās, ka uzrakstītais var pārāk dziļi ievainot tos, kuriem viņš vēlējās palīdzēt. Viņš nepavisam nevēlējās tālāku atsvešināšanos un reizēm pat ilgojās savus vārdus atsaukt. Tie, kas, līdzīgi apustulim, ir izjutuši [322] atbildību par kādu mīļotu draudzi vai iestādi, var labāk saprast viņa nomākto garastāvokli un pašpārmetumus. Kunga kalpi, kas šajā laikā nes Dieva darba nastas, kaut cik pazīst pūles, cīņas un baiļu pilnās rūpes, ar ko nācās saskarties lielajam apustulim. Draudzē pastāvošās šķelšanās nomākts, ar nepateicību un nodevību uzņemts no dažiem, pie kuriem meklēja līdzjūtību un atbalstu, saprazdams briesmas, kas draudēja ticīgo saimei, kura savā vidū bija pieļāvusi netaisnību, spiests sniegt noteiktu, asu liecību, norājot grēku, viņš tajā pašā laikā ļoti baidījās, ka varbūt ir rīkojies pārāk bargi. Uztraukumā drebot, viņš gaidīja kādas ziņas, kā viņa vēsts būs uzņemta.

31. Vēsts ievērota

2. Vēstule korintiešiem

[323] No Efezas Pāvils devās citā misijas ceļojumā, kura laikā cerēja vēlreiz apmeklēt savas iepriekšējās darbības laukus Eiropā. Kādu laiku uzkavējies Troādā, lai “sludinātu Kristus Evaņģēliju”, tas atrada dažus, kas bija gatavi uzklausīt viņa vēsti. “Kungs man bija atvēris durvis”, vēlāk viņš izteicās par darbu šajā vietā. Bet, kaut arī pūles Troādā bija sekmīgas, ilgi viņš tur nepalika. Apustuļa sirdi smagi nospieda “rūpes par visām draudzēm” un it sevišķi par Korintas draudzi. Troādā viņš bija cerējis sastapt Titu un no tā uzzināt, kā Korintas brāļi uzņēmuši tiem sūtītās pamācības un rājienus, bet iznāca pievilties. “Man sirdī nebija miera,” viņš rakstīja par šo piedzīvojumu, “tamdēļ, ka brāli Titu neatradu; bet, no tiem atvadījies, aizgāju uz Maķedoniju”. Filipos viņš satika Timoteju.

[324] Šajā laikā, pārdzīvojot par Korintas draudzi, Pāvils cerēja uz vislabāko; tomēr reizēm dvēseli pildīja dziļas skumjas, pieļaujot iespēju, ka viņa padomi un brīdinājumi varētu tikt pārprasti. “Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu.”

Šis uzticīgais vēstnesis atnesa iepriecinošas ziņas, ka Korintas ticīgajos ir notikusi brīnišķīga pārmaiņa. Daudzi bija pieņēmuši Pāvila pamācības, nožēlojuši grēkus un atgriezušies. Viņu dzīve kristietību vairs neapkaunoja, bet gan izplatīja spēcīgu iespaidu par labu patiesai dievbijībai.

Prieka pilns, apustulis Korintas ticīgajiem nosūtīja otru vēstuli, izteikdams savu atzinību par viņos notikušo labo pārmaiņu: “Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr to nenožēloju.” Baiļu mocīts, ka viņa vārdi var tikt nicināti, viņš reizēm tiešām bija nožēlojis, ka rakstījis tik noteikti un stingri. “Tagad es priecājos,” viņš turpināja, “ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos (..).” Nožēla, ko izraisa dievišķās žēlastības iespaids uz sirdi, vada uz grēku izsūdzēšanu un atstāšanu. Tādus augļus apustulis tagad redzēja Korintas ticīgo dzīvē. [325] “Kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, kādu sevis pārbaudi, uztraukumu, bailes, ilgas, centību un dedzību!”

Jau ilgu laiku Pāvils savā dvēselē nesa atbildības nastu par draudzēm, un šī nasta bija tik tikko izturama. Viltus mācītāji bija centušies iznīcināt viņa iespaidu starp ticīgajiem, Evaņģēlija patiesības vietā mēģinot uzspiest paši savas mācības. Neskaidrība un mazdūšība, kas apņēma Pāvilu, atklājas vārdos: “Mēs pārlieku bijām apgrūtināti, pāri mūsu spēkiem, tā kā jau vairs necerējām dzīvot.”

Bet tagad viens baiļu iemesls bija zudis. Uzzinājis, ka korintieši viņa vēstuli uzņēmuši labvēlīgi, Pāvils savu dziļo prieku izteica vārdos: “Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši. Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu. Kad mums ir bēdas, tad tās jums par iepriecināšanu un pestīšanu; kad mums ir ieprieca, tad tā jums par iepriecināšanu, kas parādās spēcīga to pašu ciešanu panešanā, ko arī mēs nesam. Un mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā arī iepriecā.”

Izteikdams prieku par korintiešu atgriešanos un pieaugšanu žēlastībā, Pāvils par visu pateicas Dievam, kas tā pārveidojis šo cilvēku sirdi un dzīvi. [326] “Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” Tajās dienās pastāvēja paradums, ka armijas virspavēlnieks, kas karā bija uzvarējis, atgriežoties veda sev līdzi gūstekņu pulku. Šādos gadījumos tika nozīmēti īpaši smaržu kvēpinātāji, un, kad karapulki triumfējoši atgriezās mājās, tad patīkamā smarža nāvei nolemtajiem gūstekņiem bija kā nāves smarža, kas liecināja, ka tuvojas soda izpildīšanas laiks; bet pārējiem gūstekņiem, kas bija iemantojuši uzvarētāju labvēlību un kam bija apsolīta dzīvības saudzēšana, tā bija kā dzīvības smarža, rādot, ka viņu atbrīvošana ir tuvu.

Pāvils tagad bija ticības un cerības pilns. Viņš juta, ka sātans nespēs iznīcināt Dieva darbu Korintā, un savas sirds pateicību izteica, slavējot Kungu. Apustulis un viņa līdzstrādnieki svinēja uzvaru pār Kristus un patiesības ienaidniekiem, ar jaunu dedzību turpinot izplatīt Pestītāja atzīšanu. Evaņģēlija smaržai, līdzīgi vīrakam, vajadzēja izplatīties visā pasaulē. Tiem, kas pieņems Kristu, šī vēsts būs dzīvības smarža uz dzīvību, bet tiem, kas neatlaidīgi paliks neticībā, – nāves smarža uz nāvi.

Saprazdams uzdevuma ārkārtējo lielumu un nozīmi, Pāvils izsaucās: “Kas šim darbam ir derīgs?“ Kas ir spējīgs pasludināt Kristu tā, ka Viņa ienaidniekiem nebūtu pamatota iemesla nicināt vēstnesi vai sniegto vēsti? [327] Pāvils vēlējās, lai ticīgie tiešām izjustu, cik svinīga atbildība gulstas uz Evaņģēlija kalpu. Sludinātāja pūles būs Dievam pieņemamas un ļaudīm derīgas tikai tad, ja uzticība Vārda sludināšanā tiks savienota ar skaidru dzīvi. Būtu labi, ja arī mūsdienu sludinātāji, darba lieluma nomākti, izsauktos līdz ar apustuli: “Kas šim darbam ir derīgs?”

Bija tādi, kas par pirmo korintiešiem rakstīto vēstuli Pāvilu apsūdzēja sevis slavināšanā. Tagad apustulis to atgādināja, jautādams draudzes locekļiem, vai tie tā izpratuši viņa vārdus: “Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?” Pārejot uz jaunu vietu, ticīgie bieži ņēma līdzi ieteikšanas vēstules no tās draudzes, ar kuru iepriekš bijuši vienoti, bet vadošajiem darbiniekiem, šo draudžu dibinātājiem šāda rekomendācija nebija vajadzīga. Korintas ticīgie, kas no elku pielūgšanas bija ievesti evaņģēliskajā ticībā, paši bija visa Pāvilam nepieciešamā ieteikšana. Tas, ka viņi bija pieņēmuši patiesību un viņu dzīvē bija notikusi pārmaiņa, sniedza daiļrunīgu liecību par Pāvila uzticīgo darbu un viņa kā Kristus kalpa tiesībām pamācīt, norāt un brīdināt.

Pāvils Korintas brāļus uzskatīja kā savu apustuļa apliecību. “Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.”

Grēcinieku atgriešanās un viņu svētīšanās patiesībā ir visspēcīgākais pierādījums, ka attiecīgo sludinātāju ir aicinājis Dievs. [328] Viņa amata apliecība ir rakstīta šo atgriezto sirdīs un skaidri saskatāma to dzīvē. Ja tajos mājo Kristus, godības cerība, tad katru sludinātāju ļoti stiprina šāds viņa kalpošanai uzlikts zīmogs.

Šodien Kristus kalpiem vajadzīga tā pati liecība, kādu Korintas draudze sniedza par Pāvila darbu. Bet, lai gan šajā laikmetā ir daudz sludinātāju, tomēr liels retums ir spējīgi, svētījušies vīri – cilvēki, kas pildīti ar tādu mīlestību, kāda mājo Kristus sirdī. Daudziem draudzes locekļiem, kas vārdos apliecina Kristus reliģiju, piemīt lepnums, pašpaļāvība, mīlestība uz pasauli, kļūdu meklēšana, rūgtums un skaudība, un viņu dzīve, būdama asā pretstatā Pestītāja dzīvei, bieži sniedz bēdīgu liecību par tā sludinātāja darba raksturu, kura vadībā tie atgriezušies.

Ja Dievs kādu atzīst par spējīgu Evaņģēlija sludinātāju, tad tas ir vislielākais gods, kāds cilvēkam vien var būt. Bet tie, kurus Kungs svētī ar spēku un panākumiem savā darbā, parasti nelielās. Tie atzīst savu pilnīgo atkarību no Viņa, saprazdami, ka pašiem nav nekāda spēka. Līdz ar Pāvilu viņi saka: “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai.”

[329] Patiess sludinātājs veic sava Meistara uzdevumu. Viņš izjūt darba lielo nozīmi un raugās, lai tā attiecības ar draudzi un pasauli būtu tādas kā Kristum. Viņš nenogurstoši strādā, vadot grēciniekus uz cēlāku, labāku dzīvi, lai tie varētu iegūt uzvarētāja atalgojumu. Degoša ogle no altāra ir skārusi viņa lūpas, un viņš pagodina Jēzu kā vienīgo grēcinieku cerību. Tie, kas viņu klausās, apzinās, ka tas ir Dievam tuvojies ar karstām un spēcīgām lūgšanām. Viņam ir Svētais Gars, viņa dvēsele ir piedzīvojusi dzīvās Debesu uguns pieskārienu, un viņš ir spējīgs garīgas lietas salīdzināt ar garīgām. Tam ir dota vara noārdīt sātana cietokšņus, tāpēc, atklājot Dieva mīlestību, lūst sirdis, un daudzi tiek ierosināti jautāt: “Kas man jādara, lai tiktu glābts?”

“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam, bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva Vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.”

[330] Tā apustulis pagodināja Kristus žēlastību un laipnību, kas viņam tika parādīta, uzticot Kristus kalpa svēto uzdevumu. Dieva bagātā žēlastība viņu un brāļus bija uzturējusi grūtībās, bēdās un briesmās. Tie nebija pārveidojuši savu ticību un mācības, piemērojot tās klausītāju iegribām, ne arī noklusējuši svarīgas pestīšanas atziņas, lai tā savu sludināšanu padarītu pievilcīgāku. Viņi patiesību pasniedza vienkārši un skaidri, lūdzot par dvēselēm, lai tās tiktu pārliecinātas un atgrieztas, tajā pašā laikā cenšoties mācību saskaņot ar savu dzīvi, lai atklātā patiesība varētu pati sevi ieteikt ikviena cilvēka sirdsapziņai.

“Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos,” apustulis turpināja, “lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” Kungs patiesības pasludināšanai varēja sūtīt bezgrēcīgus eņģeļus, bet tas nav Viņa plāns. Dievs savu nodomu piepildīšanai par darba rīkiem izvēlas vājību apņemtas cilvēcīgas būtnes. Nenovērtējama bagātība tiek ielikta māla traukos. Pasaulei dievišķās svētības piegādā cilvēki, un no tiem grēku tumsā jāatspīd Viņa godībai. Mīlestības pilnā kalpošanā tiem jāiepazīstas ar citām grēcīgām, pēc palīdzības alkstošām būtnēm un tās jāvada pie krusta. Un visā savā darbībā tiem slava un gods jāatstāj vienīgi Viņam, Visaugstākajam.

Runādams par saviem piedzīvojumiem, Pāvils norādīja, ka, izvēloties kalpošanu Kristum, viņš nav vadījies no savtīgiem motīviem, jo viņa ceļš ir bijis kārdinājumu un pārbaudījumu pilns. “Mēs topam vajāti,” viņš rakstīja, “tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” [331]

Pāvils brāļiem atgādināja, ka viņš ar saviem līdzstrādniekiem, būdami Kristus sūtņi, pastāvīgi ir atradušies briesmās. Pārciestās grūtības bija izsmēlušas viņu spēkus. “Kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā. Tātad nāve darbojas mūsos, bet dzīvība jūsos.” Ciešot fizisku trūkumu un grūtības, šie Kristus strādnieki tika pakļauti Viņa nāvei. Bet tas, kas viņos izraisīja nāvi, nesa garīgu dzīvību un veselību korintiešiem, kuri, ticot patiesībai, bija kļuvuši par mūžīgās dzīvības līdzdalībniekiem. To atceroties, Kristus sekotājiem jābūt uzmanīgiem, lai ar nolaidību un neapmierinātību nepalielinātu darbinieku nastas un pārbaudījumus.

“Mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju,” turpina Pāvils. – “Arī mēs ticam, tāpēc mēs runājam.” Apustulis bija pilnīgi pārliecināts par viņam uzticētās patiesības īstenību, tāpēc nekas to nevarēja ierosināt viltīgi izmantot Dieva Vārdu vai slēpt savas dvēseles stingro pārliecību. Viņš nevēlējās nodrošināt bagātību, godu vai vieglu dzīvi, pieskaņojoties pasaules uzskatiem. Lai gan viņam pastāvīgi draudēja briesmas korintiešiem pasludinātās ticības dēļ mirt mocekļa nāvē, viņš nebija iebiedējams, jo zināja, ka Tas, kas bija miris un augšāmcēlies, arī viņu uzcels no kapa un aizvedīs pie Tēva.

[332] “Jo tas viss notiek jūsu dēļ,” viņš sacīja, “lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu.” Ne jau sevis paaugstināšanas dēļ apustuļi sludināja Evaņģēliju. Cerība glābt dvēseles tos iedrošināja Dieva darbam veltīt visu savu dzīvi. Un tieši šī cerība bija tā, kas tiem neļāva pārtraukt savas pūles, draudot briesmām vai atrodoties ciešanās.

“Tāpēc mēs nepiekūstam,” Pāvils paskaidroja, “bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.” Apustulis vienmēr saskārās ar ļaunā ienaidnieka varu un, lai gan viņa fiziskie spēki samazinājās, tomēr tas uzticīgi un neatlaidīgi sludināja Kristus Evaņģēliju. Tērpts pilnā Dieva paredzētajā apbruņojumā, šis krusta karavīrs cīņā devās uz priekšu. Viņa iedrošinošā balss vēstīja par panākumiem, un, pievērsis skatu uzticīgo atalgojumam, tas uzvaroši izsaucās: “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.”

Ļoti sirsnīgs un aizkustinošs ir apustuļa aicinājums, lai viņa Korintas brāļi no jauna pārdomātu Pestītāja nesalīdzināmo mīlestību. “Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību,” viņš rakstīja, “ka tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti.” Jūs zināt gan augstumus, no kādiem Viņš ir nonācis, gan pazemošanās dziļumus, kādos ir nolaidies. Reiz uzsācis iet pa pazemošanās un uzupurēšanās taku, Kristus vairs no tās nenovērsās, līdz bija atdevis savu dzīvību. [333] No troņa līdz krustam Viņam ne uz brīdi nav bijusi atpūta.

Pakāpeniski Pāvils izskaidroja visus notikumus, lai tie, kas lasa viņa vēstuli, varētu pilnībā izprast Pestītāja brīnišķīgo pretimnākšanu cilvēkiem. Sākumā, runājot par Kristu kā Dievam līdzīgu Būtni, kas kopā ar Visvareno pieņem pielūgsmes pilnu pagodināšanu no eņģeļiem, apustulis tālāk izseko visu Viņa ceļu, līdz Tas bija sasniedzis vislielākās pazemošanās dziļumus. Pāvils bija pārliecināts, ja tikai ļaudis saprastu Debesu Majestātes pienesto apbrīnojamo upuri, tad no viņu dzīves izzustu viss savtīgums. Viņš rādīja, kā Dieva Dēls labprātīgi atstāja savu godību un pakļāvās cilvēcīgās dabas nosacījumiem, pazemojoties līdz kalpa stāvoklim, paliekot paklausīgs līdz nāvei, “līdz pat krusta nāvei” (Filip. 2:8), lai kritušo cilvēku varētu pacelt no pagrimuma, sagādājot tam cerību un prieku un iespēju nonākt Debesīs.

Iepazīstoties ar dievišķo raksturu krusta gaismā, mēs redzam žēlastību, maigumu un piedošanu savienojamies ar taisnību un tiesu. Debesu tronī mēs ieraugām To, kura rokās, kājās un sānos ir ciešanu zīmes, kas iegūtas, salīdzinot cilvēku ar Dievu. Mēs varam domāt par mūžīgo Tēvu, kas dzīvo nepieejamā gaismā un tomēr pieņem mūs sava Dēla nopelna dēļ. Atriebības mākonis, kas draudēja tikai ar postu un izmisumu, no krusta izstarojošā gaismā atklāj Dieva rakstu, kas it kā saka: “Dzīvo, grēciniek, dzīvo! Jūs, grēkus nožēlojošās, ticīgās dvēseles, dzīvojiet! Es esmu samaksājis izpirkšanas maksu.”

[334] Pārdomas par Kristu mūs noved pie neizmērojamās mīlestības krasta. Mēs cenšamies par šo mīlestību stāstīt citiem un atrodam, ka mums vienkārši pietrūkst vārdu. Mēs iepazīstamies ar Viņa dzīvi virs zemes, ar Viņa uzupurēšanos mūsu dēļ, un tālāk ar Kunga kā mūsu Aizstāvja darbu Debesīs, ar mājokļiem, ko Kristus sagatavo tiem, kas Viņu mīl, un varam vienīgi izsaukties: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam.” (1. Jāņa 4:10; 3:1)

Šī mīlestība kā svēta uguns deg uz katra patiesa mācekļa sirds altāra. Virs zemes tā tika atklāta Kristū, un virs zemes Viņa bērniem šī mīlestība jāatstaro ar nevainojamu dzīvi. Tādā veidā grēcinieki tiks vadīti pie krusta un ieraudzīs Dieva Jēru.

32. Augstsirdīgā draudze

[335] Pirmajā vēstulē Korintas draudzei Pāvils ticīgiem sniedza pamācības par galvenajiem pamatnoteikumiem, uz kuriem balstās Dieva darbs virs zemes. Rakstīdams par savām apustuļa pūlēm to labā, viņš jautāja:

“Kas tad iet karā ar savu maizi? Kas dēsta vīna dārzu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu pienu? Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība? Jo Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. – Vai tad Dievs te runā par vēršiem? Vai viņš to nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāar cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa.

Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus?

Ja citiem ir tiesības uz jūsu namu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietojuši, mēs visu [336] panesam, lai Kristus Evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā. Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra? Tāpat arī tas Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija.” (1. Kor. 9:7-14)

Apustulis šeit atsaucas uz Kunga plānu templī kalpojošo priesteru uzturēšanai. Tos, kas bija nošķirti šim svētajam pienākumam, apgādāja viņu brāļi, kuriem tie sniedza garīgas svētības. “Arī tiem Levija bērniem, kas uzņēmās priestera amatu, ir nolikts ņemt no tautas, saskaņā ar bauslību, desmito tiesu (..).” (Ebr. 7:5) Levija cilti Dievs bija izvēlējies svētajai kalpošanai Dieva namā un priesteru amatā. Par priesteri bija teikts: “Kungs, tavs Dievs, viņu izredzējis.” (5. Moz. 18:5) Vienu desmito daļu no visiem ienākumiem Kungs bija pieprasījis par savu īpašumu, un desmitā aizturēšanu Viņš vērtēja kā laupīšanu.

Uz šo plānu kalpošanas darba atbalstīšanai Pāvils atsaucās, kad viņš sacīja: “Tāpat arī Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija.” Un vēlāk, rakstot Timotejam, apustulis sacīja: “Strādnieks ir savas algas cienīgs.” (1. Tim. 5:18)

Tomēr desmitā maksājumi bija tikai daļa no Dieva plāna kalpošanas darba atbalstīšanai. Kungs vēl bija devis norādījumus par daudzām dāvanām un ziedojumiem. [337] Jūdu iekārtā ļaudis tika mācīti izkopt augstsirdīgu un devīgu garu kā Dieva darba uzturēšanai, tā arī trūcīgo vajadzību apmierināšanai. Sevišķiem gadījumiem tika paredzēti labprātīgie upuri. Pļaujas un vīnogu ievākšanas laikā pirmos lauka augļus – graudus, vīnu, eļļu – svētīja par upuri Kungam. Vārpu salasīšanu un nenopļautos lauku stūrus atstāja nabagiem. Pirmo vilnu, ko ieguva, cērpot aitas, un pirmos graudus, kuļot kviešus, veltīja Dievam. Tāpat rīkojās ar visiem pirmdzimušajiem dzīvniekiem; un par pirmdzimušo dēlu maksāja izpirkšanas naudu. Pirmos augļus vajadzēja nest Kunga priekšā svētnīcā un pēc tam nodot priesteru lietošanai.

Ar tādu labdarības iekārtu Kungs centās Israēlam iemācīt, ka Dievam visās lietās jābūt pirmajam. Tā tiem tika atgādināts, ka Dievs ir viņu lauku un ganāmpulku īpašnieks, ka Viņš tiem sūta saules starus un lietu, lai varētu attīstīties un nobriest raža. Viss, kas tiem piederēja, bija Viņa, un tie bija tikai Viņa īpašumu pārvaldnieki.

Kungs nevēlas, lai kristieši, kuru priekšrocības tālu pārsniedza kādreiz jūdiem pieejamās, devībā būtu kūtrāki. “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs (..).” (Lūk. 12:48) Augstsirdīgā devība, ko sagaidīja no ebrejiem, tad ļoti lielā mērā nāca par labu viņu tautai, [338] bet šodien Dieva darbs apņem visu pasauli. Savu sekotāju rokās Kristus ir ielicis Evaņģēlija bagātības un līdz ar to darījis tos atbildīgus par pestīšanas prieka vēsts pasniegšanu pasaulei. Mūsu pienākumi noteikti ir daudz lielāki nekā senajam Israēlam.

Dieva darbam vēršoties plašumā, arvien biežāk atskanēs saucieni pēc palīdzības. Lai šīs vajadzības varētu apmierināt, kristiešiem jāievēro pavēle: “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība (..).” (Mal. 3:10) Ja tie, kas sevi atzīst par kristiešiem, vienmēr uzticīgi pienestu Dievam savus desmitos un ziedojumus, tad Viņa mantu nams būtu pilns. Tad nevajadzētu meklēt palīdzību tirgos, loterijās un sarīkojumos, lai nodrošinātu līdzekļus Evaņģēlija atbalstīšanai.

Cilvēki tiek kārdināti izlietot līdzekļus sevis lutināšanai, ēstkāres apmierināšanai, dažādām rotaslietām vai mājas izgreznošanai. Šiem nolūkiem daudzi draudzes locekļi nevilcinās brīvi izdot naudu un pat pārmērīgi to izšķiest, bet, aicināti ziedot Kunga mantu namam, lai virzītu uz priekšu Viņa darbu virs zemes, tie kavējas. Iespējams, saprazdami, ka pilnīgi atteikties nav labi, viņi Dievam atvēl daudz mazāku summu par to, kādu bieži veltī savu iegribu apmierināšanai. Tiem nav patiesas mīlestības uz Kristus darbu, ne arī nopietnas intereses par dvēseļu glābšanu. Kāds brīnums, ja tādu kristiešu dzīve ir tikai vārga, slimīga eksistence!

Ja kāda sirds deg Kristus mīlestībā, tad tā cilvēkiem uzticētā visaugstākā un vissvētākā darba attīstības atbalstīšanu neuzskatīs tikai par pienākumu, bet veiks to ar prieku, lai tikai būtu iespējams sniegt pasaulei dievišķās [339] laipnības, žēlastības un patiesības bagātības.

Tas ir alkatības gars, kas ļaudis ierosina paturēt savu iegribu apmierināšanai tos līdzekļus, kas patiesībā pieder Dievam, un šis gars Kungam šodien ir tikpat pretīgs kā tad, kad Viņš pravietim lika stingri norāt izredzēto tautu, teikdams: “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal. 3:8,9)

Devības gars ir Debesu gars. Šī gara visspilgtāko izpausmi atrodam Kristus upurī pie krusta! Mūsu dēļ Tēvs atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu; un Kristus, atsacījies no visa, kas Viņam piederēja, beidzot nodeva pats sevi, lai glābtu cilvēku. Golgātas krustam vajadzētu ierosināt uz labdarību ikvienu Pestītāja sekotāju. Tur skaidri izpaužas pamatlikums dot un dot, un, “kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6)

No otras puses – patmīlības gars ir sātana gars. Pamatlikums, ko atklāj pasaules cilvēku dzīve, ir ņemt un ņemt. Tā viņi cer nodrošināt sev laimi un ērtības, bet tāda sēja nes vienīgi postu un nāvi.

Kamēr Dievs nav pārtraucis svētīt savus bērnus, tie nedrīkst atstāt novārtā pienākumu atdot Tam Viņa pieprasīto daļu. Tiem ne tikai jāatgriež Kungam tas, kas Viņam pienākas, bet kā pateicības upuris Viņa mantu namā vēl jāienes labprātīgas dāvanas. [340] Ar līksmām sirdīm tiem jānovēl Radītājam pirmie augļi no visiem ienākumiem – vislabākais no īpašumiem un vislietderīgākā un svētākā kalpošana. Tā viņi iegūs bagātas svētības. Pats Dievs darīs viņu dvēseles līdzīgas auglīgam dārzam, kurā veldzes nekad nepietrūks. Un tad, kad ievāks pēdējo lielo pļauju, Meistaram pienestie kūlīši būs kā atlīdzība par viņiem aizdoto dāvanu nesavtīgu lietošanu.

Dieva izvēlētajiem vēstnešiem, kas iesaistījušies darbā, nekad nevajadzētu izjust grūtības, kas rodas, izejot cīņā uz sava rēķina, bez brāļu piedalīšanās un sirsnīga atbalsta. Draudzes locekļiem ir pienākums labprātīgi dalīties ar tiem, kas atstāj savu laicīgo nodarbošanos, lai nodotos vienīgi sludināšanai. Kad Kunga kalpi tiek iedrošināti un atbalstīti, Viņa darbs var sekmīgi iet uz priekšu. Bet, ja ļaužu savtīguma dēļ tie nesaņem taisnīgi pienākušos atbalstu, tad viņu rokas nogurst un bieži vien to derīgums tiek nopietni sakropļots.

Pret tiem, kas prasa, lai tos atzīst par Kristus sekotājiem, un tomēr atļauj izsūtītiem darbiniekiem to aktīvās kalpošanas laikā ciest trūkumu, ir iedegusies Dieva nepatika. Šiem patmīļiem būs jādod norēķins ne tikai par nepareizi izlietoto Kunga mantu, bet arī par Viņa uzticīgo kalpu nomākto garastāvokli un sirdssāpēm, ko izraisījusi tāda rīcība. [341] Tiem, kas tiek aicināti sludinātāja darbam un, pienākuma saukti, atsakās no visa, lai nodotos kalpošanai Dievam, par pašaizliedzīgajām pūlēm jāsaņem atalgojums, kas būtu pietiekošs viņu pašu un viņu ģimeņu uzturēšanai.

Dažādās laicīga, gan intelektuāla, gan tīri fiziska darba nozarēs centīgi strādnieki var nopelnīt labu algu. Vai patiesības izplatīšana un dvēseļu vadīšana pie Kristus nav daudz svarīgāka par jebkuru ikdienišķu nodarbošanos? Un vai tiem, kas uzticīgi strādā šajā darbā, nav pamatotu tiesību uz pietiekamu atalgojumu? Pretstatot morāla un materiāla labuma iegūšanai nepieciešamās pūles, mēs varam parādīt savu attieksmi pret mūžīgo salīdzinājumā ar laicīgo.

Lai mantu namā būtu līdzekļi sludinātāju uzturēšanai, un, atbildot uz lūgumiem pēc palīdzības, varētu atbalstīt misijas pasākumus, ir nepieciešams, ka Dieva ļaudis dotu priecīgi un augstsirdīgi. Uz sludinātājiem gulstas svinīga atbildība atklāt draudzēm Dieva darba vajadzības un mācīt to locekļiem devību. Ja to neievēro un draudzes neizdala līdzekļus citu vajadzībām, tad cieš ne tikai Kunga darbs, bet tiek aizturētas arī svētības, ko pretējā gadījumā saņemtu paši ticīgie.

Pat vistrūcīgākajiem cilvēkiem vajadzētu pienest ziedojumus Dievam. Lai palīdzētu citiem, kuru vajadzības ir vēl spiedošākas, tiem, sevi aizliedzot, jādalās saņemtajā Kristus žēlastībā. Trūcīga cilvēka dāvana, tāda pašaizliedzības izpausme, Dieva priekšā uzkāpj kā smaržīgs vīraks. Katra uzupurēšanās devēja sirdī stiprina labdarības garu, vēl ciešāk viņu savienojot ar To, kas, būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti.

[342] Lai iedrošinātu tos, kas, cīnoties ar trūkumu, tomēr vēlas ar savām dāvanām sekmēt Dieva darbu, Raksti vēsta par atraitni, kas Dieva šķirstā iemeta divas artavas – visu, kas viņai bija. Kristus pievērsa mācekļu uzmanību šai sievietei, kas bija atdevusi “visu savu padomu”. (Marka 12:44) Viņš tās dāvanu novērtēja daudz augstāk par lielajiem ziedojumiem, kuri neprasīja pašaizliedzību. Daži citi no savas pārpilnības bija devuši tikai mazu daļu, bet, izšķiroties par šo ziedojumu, atraitne bija atteikusies pat no dzīvei nepieciešamā, uzticoties Dievam, ka Viņš apmierinās tās rītdienas vajadzības. Par viņu Pestītājs sacīja: “Šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.” (Marka 12:43) Tā Viņš mācīja, ka dāvanas vērtību nenosaka tās lielums, bet gan dotās daļas attiecība pret visu mantu un motīvi, kas devību ierosināja.

Kalpojot draudzēs, apustulis Pāvils nenogurstoši pūlējās jaunatgriezto sirdī iedvest vēlēšanos darīt lielas lietas Dieva darbā. Viņš tos bieži pamudināja uz devību. Runājot ar Efezas vecākajiem par savu iepriekšējo darbu pie tiem, viņš sacīja: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:35) “Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiesti; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Kor. 9:6,7) [343]

Gandrīz visi Maķedonijas ticīgie bija trūcīgi attiecībā uz mantu šajā pasaulē, bet viņu sirds plūda pāri mīlestībā uz Dievu un Viņa patiesību, un tie priecīgi deva Evaņģēlija atbalstīšanai. Kad visās pagānu draudzēs vāca ziedojumus, lai palīdzētu jūdu ticīgajiem, tad atgriezto devību Maķedonijā uzsvēra kā piemēru citām draudzēm. Rakstot Korintas ticīgajiem, apustulis vērsa viņu uzmanību uz “Dieva žēlastību, kas izpaudusies Maķedonijas draudzēs, jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu; ar lielu sirsnību tie piedāvāja savu kalpošanu svētajiem mīlestībā.” (2. Kor. 8:1-4)

Maķedonijas ticīgo gatavība uzupurēties bija viņu pilnīgās svētīšanās rezultāts. Dieva Gara skubināti, tie “sevi papriekš ziedoja Kungam” (2. Kor. 8:5) un tad bija labprātīgi bagātīgi dot no saviem līdzekļiem arī Evaņģēlija atbalstīšanai. Uz devību tos nevajadzēja mudināt; pilnīgi pretēji – viņi priecājās par priekšrocību sev aizliegt pat nepieciešamākās lietas, lai tikai aizpildītu citu trūkumu. Kad apustulis mēģināja tos atturēt, tie viņu spieda ziedojumus tomēr pieņemt. Būdami vienkārši un godīgi, mīlot brāļus, tie priecīgi aizliedza sevi, un tā [344] ievāca bagātīgus labprātīgas devības augļus.

Kad Pāvils sūtīja Titu uz Korintu, lai stiprinātu turienes ticīgos, viņš to paskubināja veicināt draudzē devības garu, un arī savā vēstulē ticīgajiem izteica to pašu lūgumu: “Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. (..) Tagad pabeidziet iesākto darbu, lai labajai gribai seko arī izpildīšana pēc iespējas. Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (..) Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” (2. Kor. 8:7,11,12; 9:8-11)

Nesavtīgā devība sagādāja prieku pirmajā draudzē, jo ticīgie apzinājās, ka viņu pūles palīdzēja nest Evaņģēlija vēsti tumsībā esošajiem. Viņu labdarība liecināja, ka tie Dieva žēlastību nav velti saņēmuši. Kas gan varēja radīt tādu devību, izņemot vienīgi Gara svētījošo iespaidu? Ticīgo un neticīgo acīs tas bija žēlastības brīnums.

Garīgā labklājība ir cieši saistīta ar kristiešu devību. Kristus sekotājiem jāpriecājas par priekšrocību savā dzīvē atklāt Pestītāja labdarību. [345] Dodot Kungam, tie var justies droši, ka viņu manta vēl pirms tiem nonāk Debesu pagalmos. Vai ļaudis vēlas nodrošināt savus īpašumus? Tad lai tie tos nodod Tā rokās, kas nes krustā sišanas zīmes. Vai tie vēlas priecāties par savu mantu? Tad lai izlieto to par svētību trūkumcietējiem. Vai tie vēlas savus īpašumus palielināt? Lai ievēro dievišķo priekšrakstu: “Dod godu tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.” (Sal. pam. 3:9,10) Ja tie centīsies savus īpašumus paturēt savtīgiem mērķiem, tad tie viņiem kļūs par mūžīgu zaudējumu, bet, ja bagātību nodos Dievam, tad līdz ar atdošanas brīdi tā atradīsies zem Viņa paraksta. Tā būs apzīmogota uz mūžīgiem laikiem.

Kungs ir apsolījis: “Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem (..).” (Jes. 32:20, pēc Glika tulk.) Pastāvīga Dieva dāvanu izdalīšana visur, kur vien prasa, lai mēs palīdzētu, kā Dieva darbā, tā cilvēku vajadzību apmierināšanai, nevienu nenovedīs trūkumā. ”Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvien vairāk krājas; kāds cits sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvien nabagāks.” (Sal. pam. 11:24) Sējējs savu sēklu pavairo, to izsējot. Tā notiek arī tiem, kas Dieva dāvanas uzticīgi izdala. Dodot viņi savas svētības tikai palielina. “Dodiet, tad jums taps dots,” Dievs ir apsolījis, “pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūk. 6:38)

33. Darbs grūtībās

[346] Cenšoties jaunatgrieztajiem atklāt skaidro Rakstu mācību par pareizu Dieva darba atbalstīšanu un prasot sev kā Evaņģēlija kalpam “tiesības nestrādāt” (1. Kor. 9:6) laicīgu darbu sevis uzturēšanai, Pāvils tomēr, sludinot lielos civilizācijas centros, vairākkārt bija spiests izmantot savu amatu, lai nopelnītu dzīvei nepieciešamo.

Jūdiem fizisks darbs nebija svešs un to neuzskatīja par pazemojošu. Jau Mozus laikā ebrejiem tika noteikts mācīt bērniem uzcītīgi strādāt; un jaunatnes audzināšanu bez fiziska darba pielīdzināja grēkam. Pat tad, ja bērnu sagatavoja svētai kalpošanai, praktiskām zināšanām bija būtiska nozīme. Katram jaunietim, vienalga, vai viņa vecāki bija bagāti vai trūcīgi, vajadzēja apgūt kādu amatu. Ja vecāki šos bērnu audzināšanas noteikumus neievēroja, [347] tad uzskatīja, ka tie ir atmetuši Kunga norādījumus. Saskaņā ar šo ieradumu, Pāvils jau agri bija iemācījies telšu darinātāja amatu. Kad viņš vēl nebija kļuvis par Kristus mācekli, tas tautā ieņēma augstu stāvokli un nebija atkarīgs no sava roku darba, bet vēlāk, kad visus līdzekļus bija izlietojis Kristus valstības veicināšanai, tad, lai nopelnītu iztiku, viņš reizēm pievērsās praktiskajam amatam. Apustulis tā rīkojās īpaši tajās vietās, kur viņa darba motīvus kāds varēja pārprast.

Pirmā vieta, par kuru lasām, ka Pāvils, sludinādams Vārdu, sevi uzturēja, veicot noteiktu roku darbu, bija Tesalonika. Rakstot tur dzīvojošajiem ticīgiem, viņš atgādināja, ka būtu varējis tos apgrūtināt, bet piebilda: “Jūs atcerieties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti.” (1. Tes. 2:9) Un arī otrajā vēstulē tesaloniķišiem apustulis, rakstot par sevi un saviem līdzstrādniekiem, no jauna uzsver: “Neesam ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu; nevis it kā mums nebūtu uz to tiesības, bet lai jums būtu par paraugu, ka jūs mums varētu sekot.” (2. Tes. 3:8,9)

Tesalonikā Pāvils bija sastapis dažus, kas atteicās strādāt ar savām rokām. Par šo šķiru viņš vēlāk rakstīja: “Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai izlikdamies. Tādiem mēs aizrādām un liekam pie sirds, atsaukdamies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai viņi klusā garā strādā un ēd savu maizi. Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tes. 3:11,12,10) [348]

Visos laikos sātans ir centies darboties pretī Dieva kalpu pūlēm, ievedot draudzē fanātisma garu. Tā bija Pāvila dienās un arī vēlākos gadsimtos reformācijas laikā. Viklifam, Luteram un daudziem citiem, kuru iespaids un ticība nesa svētību pasaulei, nācās cīnīties pret viltībām, ar ko ienaidnieks mēģināja ievest fanātismā pārmērīgi dedzīgus, nenosvērtus un nesvētījušos cilvēkus. Nomaldījušās dvēseles tika mācītas, ka, iegūstot īstu svētumu, prāts tiek pacelts pāri visām laicīgām domām, un tas cilvēkam liek pilnīgi atturēties no darba. Citi, savukārt, galēji izprazdami dažus Bībeles tekstus, ir mācījuši, ka strādāt ir grēks, ka kristiešiem nevajag domāt par savu vai ģimenes locekļu laicīgo labklājību, bet tiem sava dzīve pilnībā jāveltī garīgām lietām. Apustuļa Pāvila mācība un piemērs šādus galējus uzskatus noteikti nosoda.

Tomēr, atrodoties Tesalonikā, Pāvils pilnībā neiztika tikai no sava roku darba. Vēlāk, stāstot par piedzīvojumiem šajā pilsētā, viņš vēstulē ticīgajiem Filipos piemin no tiem saņemtās dāvanas, sakot: “To jūs uz Tesaloniku vienreiz un otrreiz sūtījāt manām vajadzībām.” (Filip. 4:16) Neskatoties uz to, ka viņš saņēma tādu palīdzību, Pāvils centās sniegt tesaloniķiešiem čakluma paraugu, lai neviens to nevarētu [349] taisnīgi apvainot alkatībā, un arī tāpēc, lai tie, kas turējās pie fanātiskiem uzskatiem par fizisku darbu, saņemtu tiešu praktisku nosodījumu.

Kad Pāvils pirmoreiz ieradās Korintā, viņš sastapās ar ļaudīm, kas uz svešinieku motīviem raudzījās visai aizdomīgi. Jūras krastā dzīvojošie grieķi bija aizrautīgi tirgotāji. Viņi tik ilgi bija uzturējušies konkurējošā, biznesam raksturīgā vidē, līdz ticēja, ka ienākumi apliecina dievbijību un ka naudas iegūšana, vienalga, tīrā vai netīrā ceļā, ir apsveicama. Pāvils zināja par viņu uzskatiem un nevēlējās dot iemeslu runām, ka viņš sludina Evaņģēliju, lai iedzīvotos bagātībā. No saviem klausītājiem Korintā viņš pavisam taisnīgi drīkstēja prasīt atbalstu, bet no tādām tiesībām labprātīgi atteicās, lai nekaitētu viņa kā sludinātāja derīgumam un sekmēm un nebūtu pamata aizdomām, ka viņš Evaņģēliju sludina peļņas dēļ. Apustulis centās novērst visus iemeslus, kas varētu izsaukt pārpratumus vai patiesības sagrozīšanu, lai tikai nezustu viņa nestās vēsts spēks.

Drīz pēc ierašanās Korintā Pāvils sastapa “kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas.” Tie ar apustuli bija viena amata pratēji. Izraidīti ar ķeizara Klaudija dekrētu, kurš pavēlēja visiem jūdiem atstāt Romu, Akvila un Priskilla bija nonākuši Korintā, kur sāka strādāt par telšu darinātājiem. [350] Apjautājies un uzzinājis, ka tie bīstas Dievu un cenšas izvairīties no apkārtnes demoralizējošās ietekmes, “viņš pie tiem palika un strādāja (..). Viņš katru Sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.” (Ap. d. 18:2-4)

Vēlāk Korintā Pāvilam pievienojās Sīla un Timotejs. Šie brāļi darba atbalstīšanai atnesa līdzekļus no Maķedonijas draudzēm.

Otrajā Vēstulē korintiešiem, kas rakstīta pēc tam, kad viņš tur bija nodibinājis spēcīgu draudzi, Pāvils vēlreiz atskatījās uz savu dzīvesveidu pie tiem. “Vai tad esmu grēkojis?” viņš jautāja, “pats sevi pazemodams, lai jūs augsti celtu, ka sludināju jums Evaņģēliju bez atlīdzības? Citas draudzes es aplaupīju, no tām algu ņemdams par kalpošanu jums; un kad, pie jums būdams, atrados trūkumā, tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. Manu trūkumu novērsa tie brāļi, kas atnāca no Maķedonijas; visās lietās es tā turējos, ka jūs neapgrūtinātu, un arī turpmāk neapgrūtināšu. Tik tiešām, ka Kristus patiesība ir manī, šī slava man nevar tikt liegta Ahajas robežās.” (2. Kor. 11:7-10)

Pāvils arī paskaidro, kāpēc viņš Korintā tā rīkojies, jo vēlējies novērst iemeslu pārmetumiem “tiem, kas iemeslu meklē”. (2. Kor. 11:12, pēc Glika tulk.) Darinādams teltis, viņš tajā pašā laikā uzcītīgi strādāja Evaņģēlija pasludināšanā. Runādams pats par savu darbu, tas saka: “Apustuļa zīmes jūsu vidū ir izpaudušās visā izturībā ar zīmēm, brīnumiem un vareniem darbiem. Ja kādā lietā jūs būtu bijuši mazāki par citām draudzēm, ja ne tādā, ka es jūs neesmu apgrūtinājis? Piedodiet man šo pārestību. [351] Redzi, es taisos trešo reizi jūs apmeklēt un jūs neapgrūtināšu, jo es nemeklēju jūsu mantu, bet jūs pašus. Jo nav vajadzīgs, ka bērni krāj mantu vecākiem, bet vecāki bērniem. Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības?” (2. Kor. 12:12-15)

Ilgajā kalpošanas laikā Efezā, trīs gadus turpinādams intensīvu evaņģēlista darbu visā apgabalā, Pāvils atkal pievērsās savam amatam. Arī Efezā, tāpat kā Korintā, apustuli iepriecināja Akvilas un Priskillas klātbūtne, kas to pavadīja, atgriežoties uz Āziju, otrā misijas ceļojuma beigās.

Bija daži, kas iebilda pret Pāvila fizisko roku darbu, paskaidrodami, ka tas nav saskaņojams ar Evaņģēlija sludināšanu. Kāpēc Pāvilam, visaugstākās pakāpes sludinātājam, vajadzēja Vārda sludināšanu savienot ar tehnisku fizisku darbu? Vai strādnieks nebija savas algas cienīgs? Kāpēc viņam vajadzēja izšķiest laiku, darinot teltis, kad, pēc visa spriežot, to varēja izlietot daudz vērtīgāk?

Bet Pāvils tā pavadīto laiku neuzskata par zaudējumu. Strādājot kopā ar Akvilu, viņš vienmēr uzturēja sakarus ar lielo Skolotāju un nepalaida garām nevienu izdevību liecināt par Pestītāju vai palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga. Viņa prāts pastāvīgi tiecās pēc garīgām atziņām. Saviem darbabiedriem Pāvils sniedza pamācības garīgās lietās un bija par priekšzīmi čaklumā un katra uzdevuma apzinīgā izpildē. Viņš bija veikls un prasmīgs strādnieks, uzcītīgs pienākumā, “dedzīgs garā, kalpojot Kungam”. (Rom. 12:11) Fiziski nodarbināts savā amatā, apustulis varēja satikties ar ļaudīm, kas citādi tam nebūtu aizsniedzami. [352] Darbabiedriem viņš rādīja, ka prasme un veiklība vienkāršos amatos ir Dieva dāvana, kurš ir paredzējis gan šo dāvanu, gan arī gudrību to pareizi izlietot. Viņš mācīja, ka Dievs jāgodā arī, pildot savus ikdienas pienākumus. Sastrādātās rokas nekādā ziņā nemazināja viņa kā kristīga sludinātāja aizkustinošo aicinājumu spēku.

Reizēm Pāvils strādāja dienu un nakti, ne tikai savas iztikas dēļ, bet arī tāpēc, lai varētu palīdzēt citiem Evaņģēlija vēsts nesējiem. Savā peļņā viņš dalījās ar Lūku un palīdzēja arī Timotejam. Apustulis dažreiz pat cieta izsalkumu, lai tikai varētu novērst citu trūkumu. Pāvila dzīve bija nesavtības pilna. Īsi pirms kalpošanas noslēguma, Miletā, atvadoties no Efezas draudzes vecākiem, viņš varēja pacelt darbā sastrādātās rokas un sacīt: “Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Ap. d. 20:33-35)

Ja sludinātājiem šķiet, ka tiem Kristus darbā jācieš grūtības un trūkums, tad lai tie domās apmeklē darbnīcu, kur strādāja Pāvils. Lai viņi vienmēr atceras, kā šis izredzētais Dieva vīrs, darinot teltis, pelnīja sev maizi, kas tam taisnīgi būtu pienākusies par apustuļa darbu.

Darbs ir svētība, un ne lāsts. Slinkums iznīcina dievbijību un apbēdina Dieva Garu. Stāvošs ūdens kļūst pretīgs, bet skaidra, tekoša straume sniedz zemei veselību un prieku. [353] Pāvils zināja, ka tie, kas izvairās no fiziska darba, ātri vien paliek bez spēka. Viņš jaunajiem sludinātājiem vēlējās iemācīt, ka, strādājot ar savām rokām un pastāvīgi nodarbinot ķermeni un muskuļus, tie kļūs spējīgi izturēt grūtībās un trūkumā, kas tos sagaidīs Evaņģēlija darbā. Viņš saprata, ka, nerūpējoties par organisma fizisko uzbūvi, arī viņu mācības būs nedzīvas un nespēcīgas.

Kūtruma dēļ zūd nenovērtējama pieredze, kas iegūstama, uzticīgi pildot vienkāršos dzīves pienākumus. Ne tikai daži, bet tūkstošiem cilvēku eksistē tikai tāpēc, lai patērētu visu to labo, ko Dievs tiem savā žēlastībā piešķīris. Viņi aizmirst pienest Kungam pateicības upurus par tiem uzticētajām bagātībām. Tie aizmirst, ka, gudri attīstot savas spējas, tie varētu dzīvot gan kā ražotāji, gan kā patērētāji. Ja viņi saprastu, kādu darbu Kungs sagaida no saviem sabiedrotajiem, tad tie neizvairītos no atbildības.

Jaunu cilvēku derīgums, kas domā, ka Dievs tos ir aicinājis sludināt, lielā mērā ir atkarīgs no veida, kā viņi savu darbu iesāk. Tie, kurus Dievs tiešām būs izraudzījis kalpošanai, dos savam augstajam aicinājumam atbilstošus pierādījumus un ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsies sevi izveidot par prasmīgiem strādniekiem. Viņi pūlēsies iegūt pieredzi, lai spētu plānot, organizēt un savus nodomus īstenot dzīvē. Augstu vērtējot dievišķā aicinājuma svētumu, tie, sevi audzinot un savaldot, kļūs arvien vairāk līdzīgi Meistaram, atklājot Viņa laipnību, mīlestību un patiesumu. Un, ja viņu dzīvē ir redzama nopietna vēlēšanās papildināt tiem uzticētās spējas, tad draudzei tiem saprātīgi jāpalīdz.

[354] Ne visus, kas jūtas aicināti sludināt, tūlīt vajadzētu pamudināt uzticēt sevi un savas ģimenes pastāvīgam draudzes finansiālam atbalstam. Draud briesmas, ka dažus, kuru piedzīvojumi ir ierobežoti, var samaitāt glaimi un tādi neprātīgi iedrošinājumi, sagaidot pilnīgu uzturēšanu, no savas puses nemaz nopietni nepūloties. Līdzekļus, kas veltīti Dieva darba attīstībai, nedrīkst ļaut tērēt cilvēkiem, kas tiecas sludināt vienīgi tāpēc, lai tiktu apgādāti, tā apmierinot kāri pēc vieglas dzīves.

Jaunieši, kas savas dāvanas vēlas izlietot sludināšanas darbā, gūs vērtīgas pamācības no Pāvila atstātā piemēra Tesalonikā, Korintā, Efezā un citās vietās. Būdams ļoti spējīgs runātājs un no Dieva izraudzīts īpašam uzdevumam, viņš uz fizisko darbu nekad neskatījās it kā no augšas, ne arī pagura, uzupurējoties tās lietas labā, kuru viņš mīlēja. “Līdz šai pašai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.” (1. Kor. 4:11,12)

Pāvils, viens no vislielākajiem cilvēces skolotājiem, priecīgi izpildīja kā viszemākos, tā arī visaugstākos pienākumus. Viņš labprāt strādāja savu amatu, kad šķita, ka, kalpojot Meistaram, to prasa apstākļi. Tomēr tas vienmēr arī bija gatavs atstāt laicīgo darbu, lai cīnītos pret Evaņģēlija ienaidniekiem vai izmantotu kādu sevišķu izdevību mantot dvēseles Jēzum. Viņa dedzība un darbīgums ir kā pastāvīgs nosodījums kūtrumam un kārei pēc ērtībām.

Pāvila piemērs noraida draudzē pastāvošo viedokli, it kā Evaņģēliju sekmīgi sludināt var vienīgi tie, kas pilnīgi brīvi no [355] nepieciešamības strādāt fizisku darbu. Viņš dzīvē praktiski pierādīja, ko Kungam svētījušies ierindas locekļi var veikt vietās, kur ļaudis vēl nepazīst dievišķo patiesību. Viņa rīcība daudzos vienkāršos strādniekos pamodināja vēlēšanos darīt visu iespējamo Dieva darba sekmēšanā, tajā pašā laikā sagādājot sev uzturu ar parastu ikdienas darbu. Akvila un Priskilla nebija aicināti ziedot visu savu laiku Evaņģēlija sludināšanai; tomēr Kungs izlietoja šos pazemīgos strādniekus, lai pilnīgāk parādītu patiesības ceļu Apollam. Savu nodomu piepildīšanai Dievs izmanto dažādus darbarīkus; un, kamēr daži ar sevišķām spējām tiek izraudzīti ziedot visu savu enerģiju Evaņģēlija mācīšanai un sludināšanai, arī daudzi citi, uz kuriem nekad svētījot nav uzliktas cilvēku rokas, ir aicināti veikt svarīgu daļu dvēseļu glābšanas darbā.

Tādiem Evaņģēlija strādniekiem, kas paši sevi uztur, paveras plašs darba lauks. Daudzi var iegūt vērtīgu pieredzi kalpošanā, daļu laika veltot kādam fiziskam darbam, tieši ar šādu metodi attīstoties par spēcīgiem strādniekiem svarīgu uzdevumu veikšanai vietās, kur vajadzīga palīdzība.

Ikviens svētījies Kunga kalps, kas nenogurstoši strādā mācot un sludinot Vārdu, savā sirdī nes dārgu nastu. Viņš savu darbu nemēro stundās. To neiespaido alga, un [356] nelabvēlīgu apstākļu dēļ viņš no pienākuma nenovēršas. Savu uzdevumu viņš ir saņēmis no Debesīm, un, kad uzticētais darbs ir paveikts, arī atlīdzību viņš gaida no Debesīm.

Dievs vēlas, lai tādi strādnieki būtu brīvi no nevajadzīgām rūpēm, lai tiem būtu iespējams pilnībā paklausīt nopietnajam norādījumam, ar kādu Pāvils vēršas pie Timoteja: “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Tim. 4:15) Lai gan tiem jāgādā par spēcīga prāta un miesas uzturēšanai nepieciešamiem fiziskiem vingrinājumiem, tomēr tas nav Kunga prāts, lai tie būtu spiesti daudz laika pavadīt laicīgā darbā.

Šie uzticīgie strādnieki, kas labprāt atdod visu un arī paši nododas Evaņģēlijam, nav brīvi no kārdināšanām. Kad draudze nesniedz pietiekošu finansiālu atbalstu, kā rezultātā tos kavē un apgrūtina rūpju nasta, dažiem kārdinātājs uzbrūk ļoti nežēlīgi. Redzot, ka viņu pūles tik maz tiek vērtētas, tie pagurst. Viņi gan raugās uz tiesas laiku, kad saņems taisnīgu atalgojumu, un tas tos uztur un stiprina, bet tanī pašā laikā viņu ģimenēm vajadzīga barība un apģērbs. Ja tiem būtu pamats domāt, ka ir atbrīvoti no dievišķā uzdevuma, tie labprāt strādātu ar savām rokām. Tomēr tie saprot, ka viņu laiks pieder Dievam, neskatoties uz to cilvēku tuvredzību, kam viņus pienācās apgādāt ar nepieciešamajiem līdzekļiem. Viņi uzvar kārdinājumu iesaistīties citā darbā, ar kura palīdzību tiem drīz vien trūkums vairs nebūtu jācieš, un turpina strādāt, lai virzītu uz priekšu pasākumu, kas tiem dārgāks par dzīvību. Šī iemesla dēļ tie kādreiz ir spiesti sekot Pāvila piemēram un uz laiku strādāt fizisku darbu, [357] turpinot arī sludināt. To viņi dara, nevis rūpējoties par sevi, bet gan par Dieva darba interesēm.

Ir brīži, kad Dieva kalpi sāk domāt, ka būs neiespējami veikt kādu nepieciešamu darbu, jo trūkst līdzekļu, lai to pienācīgi un droši izpildītu. Daži baidās, ka ar viņu rīcībā esošajām iespējām tie nevar padarīt visu, ko uzskata par savu pienākumu. Bet, ja viņi ies uz priekšu ticībā, tad atklāsies Dieva pestīšana, un viņu pūles vainagosies panākumiem. Tas, kas saviem sekotājiem pavēlējis iet pa visu pasauli, uzturēs katru strādnieku, kurš, paklausot Viņa pavēlei, cenšas sludināt patiesības vēsti.

Gādājot par darbu, Kungs ne vienmēr saviem kalpiem visu skaidri jau iepriekš atklāj. Viņš dažreiz pārbauda ļaužu uzticību, pieļaujot apstākļus, kas tos spiež iet uz priekšu ticībā. Bieži Viņš tos noved šaurās un grūti pārejamās vietās un tomēr pavēl doties uz priekšu, kad šķiet, ka kājas jau skar Jordānas ūdeņus. Tādos brīžos Viņa kalpu lūgšanām nopietnā ticībā būtu jāpaceļas pie Dieva, lai Viņš atver ceļu un izved tos plašākā vietā.

Kad Dieva vēstneši sapratīs savu atbildību par Kunga vīnakalna novārtā atstāto daļu un līdzīgi Meistaram nenogurstoši strādās, atgriežot dvēseles, tad Dieva eņģeļi sagatavos tiem ceļu un tiks [358] atrasti darba turpināšanai nepieciešamie līdzekļi. Kas būs saņēmuši gaismu, tie labprāt ziedos, lai atbalstītu viņu labā pieliktās pūles. Tie augstsirdīgi atsauksies uz katru aicinājumu palīdzēt, un Svētais Gars iedrošinās viņu sirdis atbalstīt Dieva darbu ne tikai mājās, bet arī tālajos laukos. Līdz ar to tiks stiprināti strādnieki arī citās vietās, un Kunga darbs attīstīsies Viņa paša norādītajā veidā.

34. Svētījušies sludinātāji

[359] Ar savu dzīvi un mācībām Kristus ir atstājis pilnīgu piemēru, kādai jābūt nesavtīgai kalpošanai, kuras pirmavots ir Dievs. Dievs nedzīvo sev. Radot pasauli un uzturot visas lietas, Viņš pastāvīgi kalpo citiem. “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mat. 5:45) Kalpošanas ideāla atklāšanu Tēvs uzticēja savam Dēlam. Jēzus tika sūtīts, lai pārstāvētu cilvēci un ar savu piemēru mācītu izprast kalpošanu. Visa Viņa dzīve bija pakļauta šim likumam, jo Viņš kalpoja visiem un palīdzēja visiem.

Atkal un atkal Jēzus šo pamatlikumu centās nostiprināt savos mācekļos. Kad Jēkabs un Jānis lūdza sev priekšrocības, Viņš sacīja: “Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:26-28)

[360] Kopš pacelšanās debesīs, Kristus savu darbu virs zemes turpina, izsūtot izredzētus vēstnešus, kas Viņa vārdā runā uz cilvēku bērniem un kalpo tiem viņu vajadzībās. Draudzes lielais Vadonis pārrauga atpestīšanas plānu, izmantojot Dieva ieceltus vīrus, kas rīkojas kā Viņa pārstāvji.

To stāvoklis, kurus Kungs aicinājis kalpot un sludināt, lai uzceltu Viņa draudzi ir saistīts ar nopietnu atbildību. Kristus vietā viņiem vīri un sievas jālūdz salīdzināties ar Dievu; un savu uzdevumu tie var izpildīt tikai tad, ja saņem gudrību un spēku no augšienes.

Kristus kalpi ir viņu aizgādībai uzticēto ļaužu garīgie sargi. Viņu darbu var pielīdzināt sargkareivju pienākumiem. Senos laikos uz pilsētas mūriem bieži izvietoja sargus, kuri, atrodoties izdevīgos posteņos, varēja pārraudzīt svarīgākos nocietinājumu rajonus un brīdināt par ienaidnieka tuvošanos. No viņu uzticības bija atkarīga pilsētas iedzīvotāju drošība. Pēc noteiktiem starplaikiem tiem vajadzēja vienam ar otru sasaukties, lai pārliecinātos, ka visi ir nomodā un ka nevienam nekas ļauns nav noticis. Uzmundrinošs vai brīdinošs sauciens tika raidīts no viena pie otra, katram to atkārtojot, līdz tas bija atskanējis visapkārt pilsētai.

Katram strādniekam Kungs paziņo: “Tevi, cilvēka bērns, es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā Vārdā. Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst, – un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. [361] Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.” (Ec. 33:7-9)

Pravieša vārdi atklāj to cilvēku svinīgo atbildību, kas iecelti par Dieva draudzes sargiem, Dieva noslēpumu namturiem. Tiem jāstāv uz Ciānas mūriem, lai, ienaidniekam tuvojoties, brīdinātu ļaudis. Dvēselēm draud briesmas krist par upuri kārdināšanām, un tās var aiziet bojā, ja Dieva kalpi nebūs uzticīgi savam uzdevumam. Ja kāda iemesla dēļ viņu garīgā izpratne kļūst tik nedzīva un sastingusi, ka tie nespēj ieraudzīt briesmas un ļaudis aiziet bojā bez brīdinājuma, tad šo pazudušo asinis Dievs atprasīs no viņu rokas.

Sargiem uz Ciānas mūriem ir priekšrocība dzīvot tik tuvu Dievam un būt tik jūtīgiem pret Viņa Gara iespaidu, lai Viņš varētu tos izlietot, atklājot vīriem un sievām draudošās briesmas, kā arī norādot patvēruma vietu. Tiem skaidri jābrīdina ļaudis no pārkāpumu noteiktajām sekām un uzticīgi jāsargā draudzes intereses. Tie nekad nedrīkst pieļaut, ka atslābst modrība. Viņu darbs prasa katras dotās spējas izkopšanu. Sargu balsīm jāatskan līdzīgi taures skaņām, un tie nekad nedrīkst dot kādu nenoteiktu, neskaidru toni. Tiem jāstrādā nevis algas dēļ, bet tāpēc, ka citādi rīkoties vienkārši nevar, jo viņi saprot, ka nesludinot Evaņģēliju, tos sagaidīs posts un bēdas. [362] Dieva izraudzītiem un ar svētām asinīm apzīmogotiem, tiem jāglābj vīri un sievas no tuvojošās bojāejas.

Cilvēkam, kas kļuvis par Kristus līdzstrādnieku, būs dziļa izpratne par dotā darba svētumu un pūlēm un uzupurēšanos, ko prasa tā sekmīga izpilde. Tas netieksies pēc vieglas dzīves vai ērtībām; viņš parasti pats sevi aizmirsīs. Meklējot pazudušo avi, tas pat neaptvers, ka ir jau noguris vai izsalcis, jo viņam būs tikai viens mērķis – glābt pazudušo.

Tam, kas kalpo zem asinīm slacītā Imanuēla karoga, ir jāveic darbs, kas prasa varonīgu piepūli un pacietīgu izturību. Krusta kareivim nesatricināmi jāstāv frontes priekšējās līnijās. Kad ienaidnieks uzbrūk, viņam pēc palīdzības jāgriežas pie stiprās Klints, un, norādot Kungam uz Viņa Vārdā esošajiem apsolījumiem, jātiek iedrošinātam dotās stundas pienākumiem. Viņam ir jāsaprot, ka tam nepieciešams spēks no augšienes. Gūtās uzvaras to nedrīkst novest pie paaugstināšanās, bet tām jāliek arvien vairāk un vairāk paļauties uz Visvareno. Uzticoties Viņam, tas pestīšanas vēsti spēs pasniegt tik pārliecinoši, ka tā saviļņos cilvēku prātu.

Kas māca citus, tam pašam jādzīvo apzinīgā un pastāvīgā savienībā ar Dievu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu, kā sava stipruma avotu. Savienība ar Kungu sludinātāja pūlēm piešķirs spēku, kas pārsniegs tā sastādītās uzrunas iespaidu. Viņš nedrīkst pieļaut šī spēka iztrūkumu. Ar tādu nopietnību, ko nevar noraidīt, viņam jālūdz, lai Dievs to nodrošina pienākumiem un pārbaudījumiem, [363] aizskarot lūpas ar dzīvu uguni no altāra. Bieži Kristus vēstneši pārāk vāji pieķeras mūžīgajām patiesībām. Ja cilvēki staigās ar Dievu, tad Viņš tos paslēps Klints alā un, tā pasargāti, tie, līdzīgi Mozum, varēs skatīt Dievu. Ar Viņa piešķirto spēku un gaismu tie spēs saprast un paveikt daudz vairāk, nekā to ierobežotajam prātam šķita iespējams.

Sātans vislielākos panākumus gūst pie tiem, kas jūtas nomākti. Kad mazdūšība draud pārvarēt sludinātāju, lai viņš savas vajadzības atklāj Dievam. Tad, kad debesis pār Pāvila galvu likās līdzināmies varam, viņš Dievam pieķērās visciešāk. Viņš pazina vairāk bēdu, nekā lielākā daļa cilvēku; bet ieklausieties apustuļa uzvarošajā izsaucienā, kad, kārdināšanu un cīņu apņemts, tas vērās pretī Debesīm: “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Kor. 4:17,18) Pāvila acis vienmēr bija pievērstas neredzamajam un mūžīgajam. Saprazdams, ka cīnās pret pārdabiskiem spēkiem, viņš sevi atdeva Dieva rokās un tā kļuva stiprs. Tikai paļaujoties uz Viņu, Neredzamo, dvēsele iegūst spēku un enerģiju, un tiek salauzta zemes vara pār prātu un raksturu.

Dvēseļu ganam vienmēr vajadzētu brīvi satikties ar ļaudīm, kuru labā viņš strādā, lai ar tiem iepazītos un tā uzzinātu, kā savas mācības piemērot viņu vajadzībām. Ar svētrunu sludinātājs savu darbu var tikai iesākt. [364] Pēc tam viņam vēl jāturpina personīgi pūlēties, lai ļaudis apmeklētu mājās un nopietni un pazemīgi ar tiem runātu un lūgtu. Ir ģimenes, kuras Dieva Vārda patiesības aizsniegs tikai tad, ja Viņa žēlastības namturi ieies šo cilvēku mājās un tur piedāvās tiem labāku izvēli. Bet to sirdīm, kas šo darbu dara, jāpukst saskaņā ar Kristus sirdi.

Visai daudz ir izteikts ar vienkāršo pavēli: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.” (Lūkas 14:23) Lai sludinātāji māca patiesību ģimenēs, pieiedami pēc iespējas tuvāk tiem, kuru labā viņi strādā, jo tad, sadarbojoties ar Dievu, tiem tiks piešķirts garīgs spēks. Tad Kristus tos vadīs, atgādinot vārdus, kas dziļi iespiedīsies klausītāju sirdīs. Katram sludinātājam ir priekšrocība rīkoties tā, lai tas līdz ar Pāvilu varētu teikt: “Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. (..) Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap. d. 20:27,20,21)

Pestītājs gāja no mājas uz māju, dziedinādams slimos, iepriecinādams noskumušos, remdējot sāpes cietējiem un mierinot bēdu sagrauztos. Viņš ņēma rokās mazus bērnus un tos svētīja, un nogurušajām mātēm teica cerības pilnus, iedrošinošus vārdus. Neizsīkstošā laipnībā un maigumā Viņš pieskārās katra veida cilvēciskajām sāpēm un pārdzīvojumiem. Kristus nepūlējās sevis, bet gan citu labā, jo Viņš bija visu kalps. Sniegt cerību un drošību ļaudīm, ar kuriem Viņš nāca saskarē, Jēzum nozīmēja to pašu, ko ēst un dzert. [365] Klausoties patiesības, kas izskanēja no Viņa lūpām, ikviens jutās iepriecināts, jo tās ļoti atšķīrās no rabīnu sludinātajām tradīcijām un dogmām. Viņa mācībā izpaudās nopietnība un sirsnība, kas Pestītāja vārdiem piešķīra pārliecinošu spēku.

Dieva kalpiem jāmācās Kristus darbības metodes, lai tie no Viņa Vārda bagātajām krātuvēm varētu sniegt to, kas apmierinātu garīgās vajadzības cilvēkiem, kuru labā tie strādā. Vienīgi tā viņi var attaisnot uz tiem liktās cerības. Tam pašam Garam, kas mājoja Kristū, kad Viņš citiem līdzdalīja to, ko pats nepārtraukti saņēma, jābūt arī Viņa kalpu zināšanu avotam un spēka noslēpumam, turpinot Pestītāja darbu pasaulē.

Daži sludinātāji negūst sekmes tāpēc, ka nav atdevušies Kunga darbam ar nedalītu interesi. Nevajadzētu pieļaut, ka blakus lielajam uzdevumam – vest dvēseles pie Pestītāja – tie būtu ieinteresēti vēl kādā citā pasākumā. Zvejnieki, kurus Kristus aicināja, tūlīt atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Sludinātāji nevar veikt Dievam pieņemamu darbu un vienlaicīgi arī lielus personiskus biznesa darījumus. Šāda interešu sadale aptumšo viņu garīgo uztveri. Tad prātu un sirdi nodarbina laicīgas lietas, un kalpošana Kristum ieņem otro vietu. Tie cenšas Dieva darbu piemērot apstākļiem, kur tiem vajadzēja veidot apstākļus atbilstoši Dieva prasībām.

Augstajam aicinājumam ir nepieciešama visa sludinātāja enerģija. Viņa labākie spēki pieder Dievam. Viņš nedrīkst iesaistīties tirdzniecībā vai citos biznesa darījumos, kas to novērstu no viņa lielā uzdevuma. [366] “Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam.” (2. Tim. 2:4) Tā apustulis uzsver nepieciešamību nedalīti svētīties Kunga darbam. Pilnībā Dievam nodevies sludinātājs atteiksies iesaistīties jebkurā pasākumā, kas to traucētu bez atlikuma pildīt savu svēto aicinājumu. Viņš nedzīsies pēc pasaules goda vai bagātības; viņa vienīgais mērķis būs stāstīt citiem par Pestītāju, kas pats nodevās, lai cilvēcīgajām būtnēm sniegtu mūžīgās dzīvības bagātības. Viņa augstākās ilgas nebūs koncentrētas uz mantas krāšanu šajā pasaulē, bet tieksies pievērst vienaldzīgo un neuzticīgo ļaužu uzmanību mūžības realitātei. Viņš varbūt tiks aicināts iesaistīties pasākumos, kas sola lielu laicīgu ieguvumu, bet uz tādām kārdināšanām atbildēs: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36)

Ar tādu kārdinājumu sātans nāca pie Kristus, zinādams, ka, Viņam to pieņemot, pasaule nekad netiktu glābta. Un šodien ļaunais ar to pašu kārdinājumu, tikai zem citas maskas, griežas pie Dieva kalpiem, labi zinot, ka tie, kurus izdosies tādā veidā pievilt, kļūs neuzticīgi tiem uzticētajam uzdevumam.

Dievs nevēlas, lai Viņa kalpi tiektos pēc bagātības. Par to Pāvils rakstīja Timotejam: “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. [367] Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības.” (1. Tim. 6:10,11) Kā ar piemēru, tā ar pamācībām Kristus sūtņiem vajag pavēlēt tiem, kas ir “bagāti tagadējā pasaulēs laikmetā”, (..) “lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Tim. 6:17-19)

Apustuļa Pāvila pieredze un norādījumi par sludinātāja darba svētumu ir palīdzības un iedvesmas avots tiem, kas iesaistījušies Evaņģēlija vēsts izplatīšanā. Pāvila sirds dega mīlestībā uz grēciniekiem, un dvēseļu glābšanai viņš veltīja visu savu enerģiju. Nekad nav dzīvojis kāds par viņu pašaizliedzīgāks un neatlaidīgāks darbinieks. Saņemtās svētības apustulis vērtēja kā tam piešķirtas daudzas priekšrocības darīt labu. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību runāt par Pestītāju vai palīdzēt tiem, kas bija nonākuši grūtībās. Viņš gāja no vienas vietas uz otru, sludinot Kristus Evaņģēliju un dibinot draudzes. Kur vien to uzklausīja, tur viņš centās darboties pretī ļaunumam un vadīt cilvēku kājas uz taisnības takas.

Pāvils nekad neaizmirsa agrāk dibinātās draudzes. Pabeiguši kādu misijas ceļojumu, viņi ar Barnabu atgriezās jau ietajās takās un apmeklēja draudzes, kuras reiz bija organizējuši, izraugoties tur vīrus, ko varētu apmācīt par līdzstrādniekiem Evaņģēlija sludināšanā.

[368] Šī Pāvila darbu raksturojošā iezīme satur svarīgu mācību mūsdienu sludinātājiem. Jaunu cilvēku izglītošanu kalpošanai apustulis uzskatīja par daļu no sava uzdevuma. Viņš ņēma tos līdzi misijas ceļojumos, kur tie ieguva pieredzi, kas tos darīja spējīgus vēlāk ieņemt atbildīgas vietas. Arī šķirts no tiem, viņš joprojām sekoja viņu pūlēm, un Timotejam un Titam rakstītās vēstules pierāda, cik dziļas bija apustuļa ilgas redzēt viņu darbā panākumus.

Pieredzējuši sludinātāji šodien veic cēlu darbu, ja necenšas visus smagos pienākumus uzņemties paši, bet apmāca jaunus darbiniekus, uzliekot nastas uz viņu pleciem.

Pāvils nekad neaizmirsa, kādu atbildību bija uzņēmies, kļūdams par Kristus kalpu, ne arī to, ka tam būs jādod norēķins Dievam, ja viņa neuzticības dēļ pazudīs dvēseles. “Viņa kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis,” viņš paskaidroja par Evaņģēliju, “lai pie jums tiktu piepildīts Dieva Vārds, noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku.” (Kol. 1:25-29)

Šie vārdi Kristus strādniekiem liek tiekties pēc augstiem sasniegumiem, [369] un tomēr tas ir iespējams ikvienam, kas, pakļaujot sevi lielā Skolotāja vadībai, ik dienas mācās Kristus skolā. Dieva spēks nav ierobežots, un sludinātājs, kurš savā lielajā vajadzībā griežas pie Kunga, var būt drošs, ka saņems to, kas viņa klausītājiem kļūs par dzīvības smaržu uz dzīvību.

Pāvila raksti rāda, ka Evaņģēlija kalpam tās patiesības, kuras viņš māca, jāatklāj savā dzīvē, lai “nevienā lietā” nebūtu “par apgrēcību” un “lai amats netop lamāts”. (2. Kor. 6:3) Par savu darbu viņš mums vēstulē Korintas ticīgajiem atstājis iespaidīgu atskaiti: “Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2. Kor. 6:4-10)

Titam viņš rakstīja: “Jaunākos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” (Titam 2:6-8)

Dievam nekas nav dārgāks par Viņa kalpiem, kas iziet Zemes tumšajās vietās sēt patiesības sēklu, raugoties uz pļauju nākotnē. Izņemot Kristu, neviens cits nespēj izmērot šo vīru pūles, meklējot pazudušos. [370] Kungs tiem piešķir savu Garu, un pateicoties viņu rūpēm dvēseles tiek ierosinātas atgriezties no grēka taisnībā.

Dievs ir aicinājis cilvēkus, kas labprātīgi atstāt savas saimniecības, savu nodarbošanos un, ja vajadzīgs, arī savas ģimenes, lai iesaistītos Viņa paredzētajā misijas darbā. Un pagātnē ir bijuši vīri, kas uz šo aicinājumu atsaucās, kas Kristus mīlestības saviļņoti un izjuzdami pazudušo lielo vajadzību, atstāja mājas ērtības un draugu, pat sievas un bērnu sabiedrību, lai dotos uz svešām zemēm, starp elku pielūdzējiem un mežoņiem sludināt žēlastības vēsti. Daudzi to darot zaudēja dzīvību, bet viņu vietā cēlās citi. Tā soli pa solim Kristus darbs arvien vairāk attīstījās, un ar asarām sētā sēkla nesa bagātu ražu. Atziņa par Dievu tagad ir plaši izplatījusies, un pagānu zemēs ir pacelts krusta karogs.

Sludinātājam viena grēcinieka atgriešanai pilnībā jāizlieto visi viņa rīcībā esošie līdzekļi. Dieva radītajai un Kristus atpirktajai dvēselei, tās priekšā stāvošo iespēju, tai piešķirto garīgo priekšrocību un tās pilnības dēļ, kuru var nodrošināt Dieva Vārda dzīvību dodošais spēks, kā arī nemirstības dēļ, kuru tā var iegūt ar Evaņģēlijā sniegto cerību, ir milzīga vērtība . Un, ja Kristus atstāja deviņdesmit deviņas avis, lai glābtu vienu pazudušo, vai tad mums ir tiesības darīt mazāk? [371] Vai nolaidība strādāt tā, kā Kristus strādāja un uzupurēties līdzīgi Viņam, nav nodevība pret svēto patiesību un apvainojums Dievam?

Patiesa Dieva kalpa sirdi pilda kvēlas ilgas glābt dvēseles. Tiek izlietots laiks un spēks, netiek taupītas nekādas pūles, lai tikai arī citi dzirdētu tās patiesības, kas viņa dvēselei sniegušas tādu prieku, mieru un līksmību. Viņu ir pārņēmis Kristus Gars un tas ir nomodā par dvēselēm kā tāds, kam jādod norēķins. Viņš strādā Dievam, savu skatu pievērsis Golgātas krustam, uzlūkojot tur paaugstināto Pestītāju, paļaujoties uz Viņa žēlastību un ticot, ka Kristus būs ar to līdz galam kā viņa vairogs un stiprums, piešķirot veiksmi turpmākajā darbā. Iedrošinot un aizlūdzot, apliecinot Dieva mīlestību, viņš cenšas mantot dvēseles Jēzum, un tāpēc Debesīs tiks pieskaitīts tiem, kas ir “aicināti, izredzēti un uzticīgi”. (Atkl. 17:14)