Lielā cīņa

39. Bēdu laiks

[613] "Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu Valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas līdz pašam šim laikam, taču tanī laikā tava tauta paglābsies – visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā." (Dan. 12:1)

Beidzoties trešā eņģeļa vēsts sludināšanas darbam, žēlastība vairs neaizlūgs par vainīgajiem Zemes iedzīvotājiem. Dieva ļaudis savu darbu būs pabeiguši. Viņi būs saņēmuši "vēlo lietu", "atspirgšanu no Kunga" un būs sagatavoti priekšā stāvošajai pārbaudījumu stundai. Tad eņģeļi steigsies šurp un turp. Kāds eņģelis, atgriezdamies no Zemes, vēstīs, ka viņa darbs ir padarīts: pasaulei dots pēdējais brīdinājums, un visi, kas pierādījuši savu uzticību dievišķajiem priekšrakstiem, saņēmuši "dzīvā Dieva zīmogu". Tad Jēzus pārtrauc savu Starpnieka kalpošanu augšā esošajā svētnīcā. Viņš paceļ savas rokas un skaļā balsī saka: "Ir piepildīts!" – un viss eņģeļu pulks noliek savus kroņus, Viņam svinīgi pasludinot vārdus: "Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai arī turpmāk dara taisnību, svētais lai arī turpmāk pastāv svētumā." (Atkl. 22:11) Katra lieta ir izšķirta uz dzīvību un nāvi. (614) Kristus savus ļaudis ir salīdzinājis un izdzēsis viņu grēkus. Viņa pavalstnieku skaits ir pilns; "valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm" ir sagatavota nodošanai pestīšanas mantiniekiem; un Jēzus valdīs kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.

Viņam atstājot svētnīcu, Zemes iedzīvotājus apklāj tumsa. Šinī briesmīgajā laikā taisnajiem svētā Dieva vaiga priekšā jādzīvo bez starpnieka. Ļaunie cilvēki vairs netiek savaldīti, un sātanam ir dota pilnīga vara pār neatgrieztajiem ļaudīm. Dieva lielā pacietība ir beigusies. Pasaule ir noraidījusi Viņa žēlastību, nonicinājusi Viņa mīlestību un saminusi kājām Kunga bauslību. Ļaunie ir pārkāpuši sava pārbaudes laika robežu; Dieva Gars, kam tie tik stūrgalvīgi pretojās, beidzot ir atņemts. Dievišķās žēlastības neaizsargātiem, tiem vairs nav kur paglābties no ļaunuma. Tad sātans liks nākt pār zemes iedzīvotājiem pēdējām lielām bēdām. Kad Dieva eņģeļi vairs neturēs cilvēku kaislību mežonīgos vējus, kājās tiks sacelti visi varmācīgie spēki. Visa pasaule pieredzēs sabrukumu, kas būs daudz drausmīgāks par senās Jeruzālemes bojāeju.

Kādreiz viens vienīgs eņģelis iznīcināja visus Ēģiptes pirmdzimtos, piepildot zemi ar vaimanām. Kad Dāvids, skaitot ļaudis, pārkāpa Dieva norādījumus, atkal viens eņģelis, sodot viņa grēku, lika nākt šausmīgam postam. Un tieši tādu pašu iznīcinošu spēku, kādu, Dievam pavēlot, lietoja svētie eņģeļi, parādīs ļaunie gari, kad Kungs to pieļaus. Šie spēki jau ir gatavi darbībai un tikai gaida dievišķo atļauju, lai visur atnestu postu un bēdas.

Tos, kas godā Dieva bauslību, apsūdzēs mocību izraisīšanā virs zemes, viņus uzskatīs par cēloni briesmīgajām dabas katastrofām, kariem un asinsizliešanām cilvēku starpā, kas pasauli piepildīs ar ciešanām. (615) Ļaunos būs saniknojis pēdējo brīdinājumu pavadošais spēks, viņi iedegsies dusmās pret visiem, kas pieņēma vēsti, un sātans naida un vajāšanu garu vēl vairāk pastiprinās.

Kad Dieva klātbūtne pilnīgi atstāja jūdu tautu, to nezināja ne priesteri, ne ļaudis. Kaut gan viņus ar visbriesmīgākajām un ļaunākajām kaislībām pārvaldīja sātans, tie joprojām sevi uzskatīja par Dieva izredzētajiem. Vēl arvien turpinājās kalpošana templī: uz tā apgānītajiem altāriem nesa upurus un ik dienas lūdza svētību tautai, kas bija izlējusi Dieva mīļotā Dēla asinis un tiecās nogalināt Viņa kalpus un apustuļus. Tāpat arī tad, kad no svētnīcas pasludinās neatsaucamo lēmumu un pasaules liktenis būs izšķirts uz visiem laikiem, zemes iedzīvotāji to neapzināsies. Ļaudis, kam Dieva Gars būs pilnīgi atņemts, turpinās ievērot reliģijas formas, un sātaniskā centība, ar ko ļaunuma lielkungs viņus iedvesmos savu velnišķo nodomu īstenošanai, izskatīsies kā degsme par Dievu.

Sabatam izvirzoties par visapstrīdētāko punktu kristīgajā pasaulē un reliģiskajām un laicīgajām autoritātēm apvienojoties svētdienas ievērošanas uzspiešanā, niecīgā mazākuma neatlaidīgā atteikšanās pakļauties vispārējai prasībai izraisīs pret viņiem nepatiku un sašutumu. Izplatīsies uzskati, ka nav ko paciest tos nedaudzos, kas pretojas baznīcas iestādījumam un valsts likumam, labāk lai cieš viņi, nekā visas tautas tiek ierautas sajukumā un bezlikumībā. Pirms astoņpadsmit gadsimtiem šos pašus argumentus kādas nācijas vadoņi izvirzīja pret Kristu. "Mums ir labāk," sacīja viltīgais Kajafa, "lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā visa tauta iet bojā." (Jāņa 11:50) Šis arguments šķitīs visai pārliecinošs, un beidzot pret tiem, kas mīl ceturtā baušļa Sabatu, izdos dekrētu, pieprasot visbargāko sodu un piešķirot ļaudīm tiesības tos pēc noteikta laika nonāvēt. (616) Romas piekritēji Vecajā pasaulē un atkritušais protestantisms Jaunajā pasaulē vienlīdz ļauni izturēsies pret visiem, kas godās dievišķos priekšrakstus.

Dieva ļaudīm tad būs tādas ciešanas un pārbaudījumi, ko pravietis apraksta kā Jēkaba bēdu laiku. "Tā saka Kungs: Mēs dzirdam briesmu balsis, tur ir bailes un nemiers (..). Visi vaigi palikuši bāli. Vai! Jo tā diena ir tik liela, ka citas tādas nav, un tas ir Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts." (Jer. 30:5-7, Glika tulk.)

Nakts, kad Jēkabs lūgšanās cīnījās un meklēja glābiņu no Ēzava rokas (1. Moz. 32:24-30), attēlo Dieva tautas pārdzīvojumu bēdu laikā. Piekrāpis tēvu, lai iegūtu Ēzavam paredzētās svētības, Jēkabs, izbijies no brāļa draudiem to nonāvēt, bēga, lai glābtu savu dzīvību. Pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem Viņš pēc Dieva pavēles devās ceļā, lai ar savām sievām un bērniem, liellopu un sīko lopu ganāmpulkiem atgrieztos dzimtenē. Kad bija sasniegtas šīs zemes robežas, viņu izbiedēja ziņas par Ēzava tuvošanos karavīru vienības priekšgalā, kas neapšaubāmi liecināja par brāļa nodomu atriebties. Šķita, ka Jēkaba neapbruņotais un aizsargāties nespējīgais pulciņš kļūs par bezpalīdzīgu upuri varmācībai un slepkavībai. Un šo rūpju un baiļu nastu vēl smagāku darīja pašpārmetumi, jo visu satraukumu un briesmas bija izraisījis paša grēks. Viņa vienīgā cerība tagad slēpās Dieva žēlastībā un lūgšanai vajadzēja kļūt par vienīgo aizsarglīdzekli. Tomēr arī tad vēl viņš no savas puses darīja visu, lai atlīdzinātu brālim nodarīto netaisnību un novērstu draudošo atmaksu. Tā arī Kristus sekotājiem, tuvojoties bēdu laikam, vajadzētu censties darīt visu iespējamo, lai ļaužu priekšā parādītos pareizā gaismā un varētu atspēkot aizspriedumus un novērst sirdsapziņas brīvībai draudošās briesmas.

Aizsūtījis savu ģimeni prom, lai tā neredzētu viņa bēdas, Jēkabs palika viens, gatavojoties cīņai ar Dievu. (617) Viņš atzīst savu grēku un pateicas par saņemto žēlastību, dziļā pazemībā atsaucoties uz kādreiz ar tēviem slēgto Dieva derību un apsolījumiem, kas viņam tika doti nakts parādīšanā Bētelē un vēlāk atkārtoti svešniecības zemē.

Ir pienācis viņa dzīves izšķirošais brīdis, tagad uz spēles tiek likts viss. Tumsā un vienatnē viņš turpina lūgt un pazemoties Dieva priekšā. Tad pēkšņi kāda roka aizskar viņa plecu. Tam šķiet – kāds ienaidnieks meklē viņa dzīvību, un izmisumā viņš ar visiem spēkiem cīnās ar iedomāto pretinieku. Dienai austot, kad svešinieks atklāj savu pārcilvēcisko varu un no viņa pieskāriena stiprais vīrs jūtas kā paralizēts, Jēkabs, raudot kā lūdzējs, krīt ap kaklu savam noslēpumainajam pretiniekam. Tagad viņš apzinās, ka ir cīnījies ar Derības eņģeli. Lai gan viņš spēkošanos vairs nevar turpināt, jo cieš asas sāpes, tomēr no sava nodoma neatsakās. Viņš jau tik daudz bija cietis izdarītā pārkāpuma dēļ, bija to nožēlojis un mocījies, ka tagad vēlējās pārliecināties par piedošanu. Šķita, ka dievišķais apmeklētājs gatavojās doties prom, tādēļ Jēkabs, tam pieķēries, lūdza pēc svētības. Eņģelis sacīja: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust", bet sentēvs izsaucas: "Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi." Kāda paļāvība, kāda noteiktība un neatlaidība! Ja tā būtu bijusi lielīga, pašpaļāvīga prasība, tad Jēkabs acumirklī tiktu iznīcināts, bet viņš bija cilvēks, kas atzina savu vājumu un necienīgumu, tomēr uzticējās derību turošā Dieva žēlastībai.

"Viņš cīnījās ar Eņģeli un to uzvarēja." ( Hoz. 12:5) Ar pazemošanos, grēku nožēlu un padošanos grēcīgais, maldīgais un mirstīgais cilvēks uzvarēja Debesu Majestāti. Ar savu trīcošo roku viņš pieķērās Dieva apsolījumiem, un Bezgalīgās Mīlestības sirds nespēja novērsties no grēcinieka lūguma. Lai apliecinātu tā uzvaru un arī citus iedrošinātu sekot viņa piemēram, eņģelis neatlaidīgajam vīram deva citu vārdu, atņemot iepriekšējo, kas atgādināja par viņa grēku, bet jaunais stāstīja par uzvaru. Un tas, ka Jēkabs cīņā bija uzvarējis Dievu, deva pārliecību un drosmi arī satiksmē ar cilvēkiem. (618) Pēc tam viņš vairs nebaidījās sastapties ar dusmīgo brāli, jo tagad Kungs bija viņa stiprums un Sargs.

Sātans Jēkabu apsūdzēja Dieva eņģeļu priekšā, pieprasot tiesības viņa izdarītā grēka dēļ to iznīcināt; ļaunais skubināja Ēzavu uzbrukt savam brālim, un garajā cīņas naktī viņš centās Jēkabu nomākt ar vainas izjūtu, lai tas kļūtu mazdūšīgs un atlaistu Dieva roku. Viņš bija novests gandrīz līdz izmisumam, bet tomēr skaidri apzinājās, ka, nesaņemot palīdzību no Debesīm, tam tiešām jāiet bojā. Savu lielo pārkāpumu Jēkabs bija patiesi nožēlojis un tagad atsaucās uz Dieva žēlastību. Viņš neļāvās novērsties no mērķa, bet cieši pieķērās eņģelim un cīnīdamies raudāja un lūdza, līdz uzvarēja.

Kā sātans Ēzavu bija pamudinājis celties pret Jēkabu, tā viņš bēdu laikā bezdievīgos skubinās iznīcināt Dieva tautu. Un kā viņš apsūdzēja Jēkabu, tā uzturēs savu apsūdzību pret Kunga ļaudīm. Sātans pasauli pieskaita saviem pavalstniekiem. Bet šis mazais pulciņš, kas tur Dieva baušļus, pretojas viņa virsvaldībai. Ja viņš tos varētu iznīcināt, tad uzvara būtu pilnīga. Ienaidnieks redz, ka svētie eņģeļi tos sargā, un tādēļ secina, ka grēki ir piedoti, bet viņš nezina, ka viņu lieta ir izlemta augšā esošajā svētnīcā. Velns ļoti labi pazīst grēkus, uz kādiem pats šos cilvēkus pavedinājis, un tādēļ tos atklāj Dievam vispārspīlētākā gaismā, paskaidrojot, ka tie, līdzīgi viņam, ir pelnījuši izslēgšanu no Dieva labvēlības. Viņš apgalvo, ka Kungs nerīkojas taisnīgi, piedodot savu ļaužu grēkus, bet viņu un kritušos eņģeļus gatavojas iznīcināt. Viņš tos pieprasa kā savu laupījumu, lai tie tiktu nodoti viņa rokās.

Kad sātans pārkāpumu dēļ apsūdz Dieva ļaudis, Kungs viņam atļauj tos pārbaudīt līdz pēdējai iespējai. Tādēļ visasākā veidā tiks apšaubīta viņu paļāvība uz Dievu, tiks izaicināta viņu ticība un nelokāmība. (619) Uz pagātni skatoties, tiem nav ko cerēt, jo savā dzīves gājumā tie var saskatīt pavisam maz laba. Viņi skaidri apzinās savu vājumu un necienīgumu. Sātans tos cenšas iebiedēt ar domām, ka viņu lieta ir bezcerīga, ka izdarīto noziegumu traipi nekad nav nomazgājami. Tādā veidā ļaunais cer sagraut ticību, lai tie padotos viņa kārdināšanām un vairs nepaļautos uz Dievu.

Lai gan Kunga ļaudis ielenks ienaidnieki, vēloties tos iznīcināt, tomēr viņu ciešanu iemesls nebūs bailes no vajāšanām, kas tiem draud patiesības dēļ, viņi baidīsies, vai nav palicis kāds nenožēlots grēks, vai kādas viņu pašu kļūdas dēļ varētu nepiepildīties Pestītāja apsolījums: "Es tevi sargāšu pārbaudījumu stundā, kas nāks pār visu pasauli." (Atkl. 3:10) Ja viņi varētu būt droši, ka tiem piedoti visi grēki, tad tie nevairītos ne no mokām, ne no nāves, bet, ja sava rakstura kļūdu dēļ viņi izrādītos necienīgi un zaudētu dzīvību, tad ar to būtu apkaunots Dieva svētais Vārds.

Visur tie dzird par nodevīgiem plāniem un redz rosīgu gatavošanos uz sacelšanos, tādēļ viņos mostas stipra vēlēšanās un nopietnas dvēseles ilgas, lai šī lielā atkrišana mitētos un bezdievīgo ļaunumam reiz būtu pienācis gals. Lūdzot, lai Dievs aptur progresējošo posta straumi, viņi asi izjūt pašpārmetumus, ka tiem pašiem nav vairāk spēka pretoties ļaunuma varenajam iespaidam, liekot tam atkāpties. Tagad tie saprot, ka, ja vienmēr būtu lietojuši visas iespējas kalpošanā Kristum, ejot no spēka uz spēku, tad sātanam būtu mazākas izredzes tos pārvarēt.

Bēdu nomākti, viņi staigā Dieva priekšā, atsaucoties uz savu rūpīgo grēku nožēlu pagātnē un lūdzot Pestītāju ņemt vērā paša izteikto aicinājumu: lai tie "pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, – jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!" (Jes. 27:5) Viņu ticība nezūd, ja arī lūgšanas acumirklī netiek paklausītas. (620) Kaut gan viņi ir ļoti norūpējušies un cieš, tomēr nepārtrauc lūgt Dievu. Tie satver Kunga spēku, kā Jēkabs kādreiz Eņģeli, un no visas sirds saka: "Es tevi nelaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi."

Ja Jēkabs iepriekš nebūtu nožēlojis grēkus, ka ar viltu ieguvis pirmdzimtā tiesības, tad Dievs neuzklausītu viņa lūgšanu, saudzējot sentēva dzīvību. Tā arī bēdu laikā, ja baiļu un nemiera mocītajiem Dieva ļaudīm vēl pastāvētu neatzīti grēki, tie tiktu satriekti, viņu ticību noslāpētu izmisums un tie nevarētu paļāvīgi lūgt Dievu pēc izglābšanas. Bet, lai gan tie dziļi izjūt savu necienīgumu, pie viņiem nav nekādas netaisnības, kas vēl varētu atklāties. Viņu grēki jau iepriekš ir izskatīti tiesā un izdzēsti, šie ļaudis tos vairs nevar atsaukt atmiņā.

Sātans daudzus pavedina ticēt, ka Dievs neievēros viņu neuzticību mazsvarīgās dzīves lietās, bet rīcībā ar Jēkabu Kungs rāda, ka Viņš nekādā gadījumā nepiekritīs ļaunumam un to arī necietīs. Visus, kas tieksies attaisnot vai apslēpt savus grēkus, atļaujot tiem neatzītiem un nepiedotiem palikt Debesu grāmatās, beidzot uzvarēs sātans. Jo dievbijīgākus tie sevi iedomājas un jo cienījamāku stāvokli ieņem, jo smagāks ir viņu grēks Dieva acīs un jo drošāka lielā pretinieka uzvara. Visi, kas atliek sagatavošanos uz tiesas dienu, to nevarēs vairs izdarīt bēdu laikā vai kaut kad vēlāk. Visiem, kas tā rīkojas, stāvoklis ir bezcerīgs.

Tā saucamie kristieši, kas, pienākot pēdējai briesmīgajai sadursmei, nebūs sagatavoti, tad izmisumā un mokpilnos vārdos atzīs savus noziegumus, bet ļaunie tikai līksmosies par viņu ciešanām. Šai grēku atzīšanai būs tāds pats raksturs kā Ēzava un Jūdas gadījumos. Šie cilvēki vaimanās par pārkāpuma sekām, bet ne par pašu ļauno rīcību. Viņi neizjutīs patiesu nožēlu, nedz riebumu pret slikto. (621) Savus grēkus tie atzīs, baidīdamies no soda, un līdzīgi faraonam senatnē, ja sods tiktu novērsts, tie Debesis izaicinātu no jauna.

Jēkaba piedzīvojums vēl liecina, ka Dievs neatmetīs tos, kas kādreiz pievilti, kārdināti vai krituši grēkā, bet vēlāk patiesā nožēlā atgriezušies. Lai gan sātans centīsies šos cilvēkus iznīcināt, Dievs briesmu brīdī sūtīs savus eņģeļus tos iepriecināt un aizsargāt. Sātana uzbrukumi būs nikni un neatlaidīgi, viņa krāpšanas nežēlīgas, bet Kunga acis redz savus ļaudis, un Viņa ausis uzklausa to saukšanu. Viņu bēdas ir lielas, un šķiet, ka cepļa liesmas tos tūlīt aprīs, bet Tas, kurš uzrauga šķīstīšanas procesu, viņus izvedīs ārā kā ugunī pārbaudītu zeltu. Dieva mīlestība uz saviem bērniem viņu vissmagāko kārdināšanu laikā ir tikpat stipra un maiga kā vissaulainākajās labklājības dienās. Bet uguns ceplis tomēr nepieciešams, jo ir jāiznīkst visam pasaulīgajam, lai viņos kļūtu redzams pilnīgs Kristus attēls.

Mums priekšā esošais bēdu un izbaiļu laiks prasīs ticību, kas spēj izturēt nogurumu, kavēšanos un izsalkumu, – ticību, kas nepagurst arī smagos pārbaudījumos. Lai sagatavotos šim laikam, visiem tiek piešķirts pārbaudes periods. Jēkabs uzvarēja, tāpēc ka viņš bija neatlaidīgs un apņēmīgs. Viņa uzvara liecina par nenogurstošas lūgšanas spēku. Visi, kas līdzīgi pieķersies Dieva apsolījumiem un būs tikpat dedzīgi un neatlaidīgi kā viņš, gūs tādas pašas sekmes. Bet, kas nevēlas sevi aizliegt, lai izmisīgi cīnītos Dieva priekšā un lūgtu pēc Viņa svētībām, tie tās arī nekad neiegūs. Cīņa ar Dievu, – cik maz ir cilvēku, kas zina, ko tas nozīmē! Cik maz ir to, kas jebkad savā dvēselē ar neizsakāmām ilgām tiekušies pēc Dieva, sasprindzinot visus savus spēkus! Cik nedaudzi nesatricināmā ticībā turas pie Kunga apsolījumiem tad, kad pār viņiem kā viļņi brāžas neaprakstāms izmisums!

(622) Tiem, kas tagad tik maz vingrina savu ticību, draud lielas briesmas krist, padodoties maldu varai un pret sirdsapziņas brīvību izdotajiem likumiem. Un, pat ja viņi pārbaudi izturēs, bēdu laikā tie tomēr ieslīgs visdziļākajās ciešanās un sāpēs, tāpēc ka paļaušanos uz Dievu nekad nebūs mēģinājuši padarīt par savas dzīves ieradumu. Šīs novārtā pamestās mācības tie būs spiesti apgūt šausmīgos un drosmi atņemošos apstākļos.

Pārbaudot Dieva apsolījumu patiesīgumu, mums ar Viņu vajadzētu iepazīties jau tagad. Eņģeļi pieraksta katru nopietnu un patiesu lūgšanu. Mums drīzāk vajadzētu iztikt bez savtīgiem priekiem, nekā pamest novārtā sazināšanos ar Dievu. Visdziļākā nabadzība un vislielākā sevis aizliegšana, ja to atzīst Dievs, ir labāka par bagātību, slavu, ērtībām un draudzību bez Viņa. Mums jārod laiks lūgšanām. Ja mēs ievērojam, ka mūsu prāts aizraujas ar pasaulīgām lietām, Kungs var mūs atbrīvot no šiem elkiem – zelta, namiem vai auglīgiem tīrumiem.

Jaunatne netiktu pavedināta grēkā, ja tā atsacītos iet pa jebkuru citu ceļu, izņemot to, kur viņi var lūgt Dieva svētības. Ja vēstneši, kas pasaulei nes pēdējo brīdinājumu, Dieva svētības izlūgtos ne aukstā, vienaldzīgā un kūtrā veidā, bet gan dedzīgi un ticībā kā Jēkabs, tad tie atrastu daudz vietu, par kurām varētu sacīt: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un esmu izglābis savu dzīvību." (1. Moz. 32:30) Debesis viņus vērtētu kā ķēniņa bērnus, kam ir vara pārspēt Dievu un cilvēkus.

Drīz nāks "tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis", un mums būs vajadzīgi piedzīvojumi, kādu tagad vēl nav un kurus daudzi ir par kūtriem iegūt. Bieži vien bēdas ir lielākas to gaidīšanas laikā nekā īstenībā, bet to nevar teikt par mums priekšā stāvošo krīzi. Visspilgtākais ainojums nespēj aprakstīt smagā pārbaudījuma lielumu. Šajā bēdu laikā ikvienai dvēselei būs pašai par sevi jāpastāv Dieva priekšā. "Jebšu Noa, Daniēls un Ījabs" būtu virs zemes, "tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs tas Kungs, (623) "tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību." (Ec.14:20)

Tagad, kad mūsu lielais Augstais Priesteris vēl turpina salīdzināšanas darbu, mums vajadzētu censties kļūt pilnīgiem Kristū. Mūsu Pestītājs ienaidnieka kārdināšanām nepadevās pat ne ar vienu vienīgu domu. Cilvēku sirdīs sātans atrod kādu vietu, no kuras var sākt darboties; tur bieži tiek lolota kāda grēcīga iekāre, kas viņa kārdināšanām piešķir spēku. Bet Kristus par sevi sacīja: "Nāk šīs pasaules Valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka neiespēj." (Jāņa 14:30) Velns Dieva Dēlā nevarēja atrast neko, kas varētu veicināt uzvaru. Viņš bija turējis sava tēva baušļus, Viņam nebija grēka, ko ļaunais varētu izlietot savā labā. Šādā stāvoklī jānonāk tiem, kas pastāvēs bēdu laikā.

Šajā dzīvē mums, ticot Kristus salīdzinošajām asinīm, jāatbrīvojas no ikkatra grēka. Dārgais Pestītājs visus aicina nākt pie Viņa un savienot savu nespēku ar Viņa spēku, savu neziņu ar Viņa gudrību, savu necienīgumu ar Viņa nopelniem. Un Dieva aizgādība ir tā skola, kurā mums jāapgūst Jēzus lēnprātība un pazemība. Kungs vienmēr liks iet ne pa to ceļu, kuru mēs izvēlētos, kas šķiet vieglāks un patīkamāks, bet gan pretī patiesiem dzīves mērķiem. Mums atliek tikai sadarboties ar tiem spēkiem, kurus Debesis izmanto mūsu raksturu veidošanā pēc dievišķā parauga. Neviens šo darbu nevar pamest novārtā vai atlikt uz vēlāku laiku, nepakļaujot vislielākajām briesmām pats savu dvēseli.

Atklāsmē apustulis Jānis dzirdēja skaļu balsi Debesīs saucam: "Vai zemei un jūrai! jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis." (Atkl. 12:12) Tiešām briesmīgi būs tie notikumi, kas balsij no Debesīm liks tā izsaukties. Ar katru aizejošo stundu un dienu pieaug sātana dusmas, un bēdu laikā viņa krāpšanas un iznīcināšanas darbs sasniegs savu kulmināciju.

(624) Pie debesīm drīz parādīsies briesmīgas, pārdabiskas zīmes, liecinādamas par dēmonu brīnumus darošo varu. Velna gari izies pa visu zemi, pie visiem pasaules valdniekiem, lai iesaistītu viņus krāpšanā un pamudinātu pievienoties sātanam pēdējā cīņā pret Debesīm. Šie ļaunie spēki pievils tiklab valdniekus, kā viņu pavalstniekus. Celsies personas, kas uzdosies par Kristu un pieprasīs sev titulu un godināšanu, kas pienākas pasaules Glābējam. Viņi darīs varenus dziedināšanas brīnumdarbus un atklāti paziņos, ka saņēmuši atklāsmes no Debesīm, kas runā pretī Rakstu liecībām.

Lielajā krāpšanas drāmā kā visu vainagojošs pasākums būs paša sātana uzdošanās par Kristu. Baznīca jau sen ir atklāti apliecinājusi, ka tā gaida Pestītāja nākšanu kā savu ilgu piepildījumu. Tādēļ lielais viltnieks inscinēs, it kā Kristus jau būtu atnācis. Dažādās pasaules daļās sātans ļaudīm atklāsies kā majestātiska, žilbinoši spoža būtne, kas līdzināsies Jāņa Atklāsmes grāmatā attēlotajam Dieva Dēlam. (Atkl.1:13-15) Viņu apņemošā godība pārspēs visu, ko mirstīgo acis jebkad ir redzējušas. Gaisā atskanēs gaviļu sauciens: "Kristus ir atnācis! Kristus ir atnācis!" Ļaudis pielūgsmē zemosies viņa priekšā, un tas pacels savas rokas un teiks svētību vārdus, kā Kristus svētīja savus mācekļus, atrodoties virs zemes. Viņa balss būs maiga un klusināta, un ļoti melodiska. Liegā, līdzjūtīgā tonī viņš izteiks dažas žēlastības pilnas atziņas, ko savā laikā mācīja Pestītājs, viņš dziedinās ļaužu slimības un tad, atdarinādams Kristus raksturu, apgalvos, ka Sabats ir pārcelts uz svētdienu, pavēlot visiem mīlēt dienu, kuru viņš ir iesvētījis. Viltnieks paskaidros, ka tie, kas turpina svētīt un ievērot septīto dienu, zaimo viņa vārdu, atsakoties uzklausīt eņģeļus, kas pie tiem sūtīti ar gaismu un patiesību. Tā būs spēcīga, gandrīz visu pārvaroša krāpšana. (625) Līdzīgi samariešiem, kurus bija pievīlis burvis Sīmanis, ļaužu pulki no vismazākā līdz lielākajam noticēs šīm burvībām un sacīs: "Šis ir lielais Dieva spēks." (Ap.d. 8:10, Glika tulk.)

Bet Dieva tautu tas nepievils. Šī neīstā Kristus mācība nesaskanēs ar Rakstiem. Viņš svētību pasludinās zvēra un tā tēla pielūdzējiem, tieši tai cilvēku šķirai, par kuru Bībele saka, ka tā saņems Dieva neatšķaidītas dusmas.

Tomēr sātanam nebūs atļauts viltot Kristus atnākšanas veidu. Pestītājs savus ļaudis ir brīdinājis par krāpšanu un jau iepriekš skaidri pateicis, kā notiks Viņa otrā atnākšana. "Uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos (..). Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, viņš ir tuksnesī, tad neizejiet ārā; redzi, viņš ir kambaros, tad neticiet. Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." (Mat. 24:24-27; Mat. 24:31; Atkl. 1:7; 1. Tes. 4:16,17) Šo nākšanu nav iespējams viltot. Tā būs visiem zināma, jo to redzēs visa pasaule.

Tikai tie, kas būs čakli pētījuši Rakstus un mīlēs patiesību, tiks pasargāti no briesmīgās pievilšanas, kas apņems visu pasauli. Ar Bībeles liecību viņi atklās maskējušos viltniekus. Pārbaudes laiks nāks pār visiem. Kārdināšanu izsauktajā sijāšanā atklāsies īstie kristieši. Vai Dieva ļaudis tagad ir tik stipri nopamatoti Kunga vārdā, ka nepaļausies savu izjūtu balsij? Vai viņi tādā krīzē pieķersies Bībelei un vienīgi Bībelei? Sātans, ja vien spēs, centīsies aizkavēt viņu gatavošanos, lai pastāvētu šajā dienā. Viņš lietas kārtos tā, ka Dieva bērniem tiks likti dažādi šķēršļi, radītas grūtības ar laicīgo mantu un uzliktas smagas un nogurdinošas nastas, lai viņu sirdi nomāktu (626) šīs dzīves rūpes un pārbaudījumu diena tos pārsteigtu kā zaglis.

Kad kristīgās pasaules dažādo valdītāju dekrēti panāks, ka baušļu turētājiem atņems valsts aizsardzību, atdodot tos spēkiem, kas vēlas viņus iznīcināt, tad Dieva tauta bēgs ārā no pilsētām un ciemiem un apvienosies pulciņos, dzīvodami tuksnešainās un vientuļās vietās. Daudzi sev patvērumu atradīs kalnu cietokšņos. Līdzīgi kristiešiem Pjemontas ielejās, viņi zemes augstienes darīs par savām svētnīcām un pateiksies Dievam par "kalnu pilīm". (Jes. 33:16) Tomēr daudzus no dažādām tautām, no visām ļaužu šķirām – augstus un zemus, bagātus un nabagus, melnus un baltus – saistīs visnetaisnākajā un visnežēlīgākajā verdzībā. Dieva mīļotie pavadīs ļoti grūtas dienas, iekalti važās, ieslēgti cietuma kamerās, notiesāti uz nāvi, daži atstāti šķietamai bojāejai no bada tumšos un riebīgos apakšzemes cietumos. Neviena cilvēcīga auss neatsauksies uz viņu nopūtām un vaidiem, neviena cilvēcīga roka nevēlēsies tiem palīdzēt.

Vai tiešām Kungs aizmirsīs savus ļaudis šajā grūtajā stundā? Vai Viņš aizmirsa uzticīgo Noa, kad sodības piemeklēja pirmsplūdu pasauli? Vai Viņš aizmirsa Latu, kad no debesīm krita uguns un aprija līdzenuma pilsētas? Vai Viņš aizmirsa Jāzepu Ēģiptē elku pielūdzēju vidū? Vai Viņš aizmirsa Eliju, kad Izabeles zvērests tam piedraudēja ar Baāla praviešu likteni? Vai Viņš aizmirsa Jeremiju tumšajā un drūmajā cietuma bedrē? Vai Viņš aizmirsa trīs cienījamos jaunekļus uguns ceplī vai Daniēlu lauvu bedrē?

"Ciāna saka: Kungs mani atstājis, un Kungs mani aizmirsis. Vai sieva var aizmirst savu zīdamo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, savās rokās Es tevi esmu rakstījis." (Jes. 49:14-16, Glika tulk.) Kungs Cebaots ir sacījis: "Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acu raugam." (Cak. 2:8)

(627) Lai gan ienaidnieki var iegrūst cietumā, tomēr biezie mūri nespēj dvēseli šķirt no Kristus. Tas, kurš redz katru viņu vājību, kurš pazīst katru pārbaudījumu, stāv pāri visām laicīgajām varām; un vientuļajās kamerās pie tiem ieradīsies eņģeļi, nesot no Debesīm gaismu un mieru. Cietums kļūs par pili, jo tur dzīvos ticībā bagāti ļaudis, un Debesu gaisma apgaismos drūmos mūrus tāpat kā tad, kad Pāvils un Sīlass Filipu cietumā pusnaktī lūdza un dziedāja slavas dziesmas.

Dieva sodības piemeklēs tos, kas centīsies apspiest un iznīcināt Viņa ļaudis. Kunga lielā iecietība pret ļauna darītājiem iedrošina cilvēkus iet pārkāpumu ceļos, bet tāpēc, ka sods tik ilgi tiek atlikts, tas nekļūs mazāk drošs vai mazāk briesmīgs. "Kungs celsies kā pie Peracima kalna, Viņš iedegsies un trīcēs dusmās kā Gibeona ielejā, lai izpildītu savu nodomu, savu neparasto nodomu, lai padarītu savu darbu, savu savādo darbu." (Jes. 28:21) Mūsu žēlsirdīgajam Dievam sodīšana ir savāds darbs. "Tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs Kungs, "man nav prieka par bezdievja nāvi." (Ec. 33:11) Kungs ir "apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā (..), piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus (..)." Tomēr Viņš "neatstāj nevienu nesodītu". (2. Moz. 34:6,7) "Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu." (Nah. 1:3) Briesmīgā veidā Viņš taisnīgi aizstāvēs savas nonievātās bauslības prasības un autoritāti. Par atmaksas bardzību, kas sagaida pārkāpējus, var spriest pēc Kunga nepatikas izpildīt nospriesto sodu. Tomēr ļaudis, kurus Viņš tik ilgi ir pacietis un vēl nav iznīcinājis, līdz tie būs piepildījuši savu netaisnības mēru Dieva skatījumā, beidzot dzers ar žēlastību neatšķaidītu dusmu kausu.

Kristum pārtraucot savu starpniecības darbu svētnīcā, pār tiem, kuri pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi (Atkl.14:9,10), izliesies jau agrāk piedraudētās dusmas. Tās līdzināsies mocībām, kas Izraēla atbrīvošanas gadījumā piemeklēja Ēģipti, tikai pirms Dieva tautas galīgās atsvabināšanas tās būs daudz plašākas un briesmīgākas. (628) Atklāsmes grāmatas sarakstītājs, attēlojot šos notikumus, saka: "Tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu." Jūra "kļuva par asinīm, tādām kā miroņu, un visa dzīvā radība jūrā nobeidzās." Un upes un ūdens avoti "kļuva par asinīm". Bet, lai cik briesmīgi ir šie piemeklējumi, Dieva rīcība ir pilnīgi attaisnojama. Eņģelis saka: "Taisns Tu esi, svētais (..), ka Tu spriedi tādu tiesu. Jo tie ir izlējuši svēto un praviešu asinis, tāpēc tu tos dzirdīji ar asinīm, jo viņi to ir pelnījuši." (Atkl. 16:2-6) Notiesājot Dieva ļaudis uz nāvi, tie būtībā ir tikpat vainīgi, it kā viņu asinis būtu izlējuši paši ar savām rokām. Līdzīgā veidā Kristus savā laikā pasludināja, ka jūdi ir noziedzīgi pie visu svēto vīru asinīm, kas izlietas kopš Ābela dienām, jo viņiem bija tas pats gars un tie tiecās izvest tādu pašu darbu kā šie praviešu slepkavas.

Nākamā mocībā saulei tiek dota vara "sadedzināt cilvēkus ar uguni". "Tā sadega cilvēki lielā karstumā (..)." (Atkl. 16:8,9) Zemes stāvokli šajā briesmīgajā laikā pravieši ir aprakstījuši sekojoši: "Zeme noskumusi; (..) jo tīruma pļaušana ir pagalam. Visi koki laukā ir nokaltuši, un līksmība ir nonīkusi pie cilvēku bērniem. Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, klētis ir tukšas. Ak, kā vaid lopi! Vēršu ganāmpulki ir apstulbuši, un uguns ir aprijusi tuksneša ganības." (Joēla 1:10-12, 17-20, Glika tulk.) "Dieva nama dziesmas tai dienā taps par kaukšanu, saka Kungs Kungs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps nomestas." (Amosa 8:3, Glika tulk.)

Šīs mocības nav vispārējas, jo citādi zemes iedzīvotāji tiktu pilnīgi iznīcināti. (629) Tomēr tās būs visšausmīgākās sodības, kādas mirstīgie jebkad piedzīvojuši. Pirms pārbaudes laika beigām ikviena pārmācība vēl tika mīkstināta ar žēlastību. Kristus aizlūdzošās asinis sargāja grēcinieku, ka viņa vaina pilnībā netika sodīta, bet pēdējā tiesas darbā izliesies ar žēlastību nesajauktas dusmas.

Tajā dienā ļoti daudzi meklēs Dieva žēlastības patvērumu, ko viņi tik ilgi bija noniecinājuši. "Redzi, nāks dienas," saka Kungs, Visuvarenais Dievs, "Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no pusnakts pret rītiem un meklētu pēc Kunga Vārda, un tomēr to neatrastu." (Amosa 8:11,12)

Dieva ļaudis nebūs brīvi no ciešanām, tomēr, lai gan vajāti un apbēdināti, izjuzdami uztura un citu lietu trūkumu, viņi netiks atstāti bojāejai. Tas Dievs, kurš rūpējās par Eliju, nepaies garām nevienam no Viņa pašuzupurīgajiem bērniem. Tas, kurš skaita viņu galvas matus, par tiem arī rūpēsies un bada laikā tos paēdinās. Kad ļaunie mirs no izsalkuma un sērgām, eņģeļi aizsargās taisnos un apmierinās viņu vajadzības. Tam, kas "taisnībā staigā", dots apsolījums, ka "savas maizes, ūdens tam nepietrūks". (Jes. 33:16) "Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi. Es, Kungs, tos paklausīšu, Es, Izraēla Dievs, tos neatstāšu." (Jes. 41:17)

"Ja arī vīģes koks neziedēs un vīnakokam nebūs ogu, un ja nepiepildīsies cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniegs nekādu barību, ja arī sīklopi būs izzuduši no aplokiem un kūtīs vairs nebūs neviena liellopa," tomēr tie, kas Viņu bīstas, priecāsies "par savu Glābēju, savu Dievu!" (Habak. 3:17,18)

"Kungs ir tavs Sargs, Kungs ir tava paēna pa tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sargā tavu dvēseli." (Ps. 121:5- 7) (630) "Viņš tevi glābj kā putnu no ķērāja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienā skraida; nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsies ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievīgiem tiek atmaksāts. Tiešām, Tu, ak Kungs, esi mans patvērums. Visaugstāko Tu esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij."(Ps. 91:3-10)

Tomēr cilvēka skatam šķitīs, ka Dieva tautai drīz sava liecība būs jāapzīmogo ar asinīm, tāpat kā agrāko gadu mocekļiem. Arī viņi paši jau sāks baidīties, ka Kungs tos atstājis, lai kristu no ienaidnieku rokas. Tas būs briesmīgu ciešanu laiks. Dienu un nakti viņi sauks uz Dievu pēc glābšanas. Bezdievīgie gavilēs, un būs dzirdami zaimojoši izsaucieni: "Kur tagad ir jūsu ticība? Kāpēc Dievs jūs neatbrīvo no mūsu rokām, ja jūs tiešām esat Viņa ļaudis?" Bet gaidošie tad atcerēsies pie Golgātas krusta mirstošo Jēzu un augstā priestera un virsnieku zaimojošos vārdus: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu."" (Mat. 27:42) Visi, līdzīgi Jēkabam, cīnīsies ar Dievu. Viņu sejās būs redzami iekšējie pārdzīvojumi. Ikviens vaigs būs kļuvis bāls. Tomēr tie nepārtrauks savas nopietnās un dedzīgās lūgšanas.

Ja cilvēkiem būtu Debesu iemītniekiem līdzīgas redzes spējas, tad viņi ap tiem, kas ņēmuši vērā Kristus pacietības mācību, ievērotu ļoti spēcīgus eņģeļus. Ar līdzjūtīgu maigumu šīs būtnes ir sekojušas līdzi viņu ciešanām un dzirdējušas lūgšanas. Tagad tie tikai gaida sava Pavēlnieka mājienu, lai viņus izrautu no draudošajām briesmām. (631) Bet tiem vēl mazliet jāpaciešas. Dieva tautai ir jādzer šis biķeris un jātiek kristītai ar šo kristību. Tieši šī sāpīgā kavēšanās ir kā vislabākā atbilde uz viņu lūgšanām. Cenšoties paļāvīgi gaidīt, kad Kungs beidzot kaut ko darīs viņu labā, viņiem jāvingrinās ticībā, cerībā un pacietībā, ko savā iepriekšējā reliģiskajā dzīvē ir par maz darījuši. Tomēr izredzēto dēļ bēdu laiks tiks saīsināts. "Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc? (..) Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz." (Lūk.18:7,8) Gals pienāks daudz ātrāk, nekā cilvēki sagaida. Kvieši būs sakrāti un sasieti kūļos Dieva klētīm; nezāles tiks savāktas kā žagaru saišķi iemešanai visu iznīcinošās ugunīs.

Savam uzdevumam uzticīgie Debesu sargi turpinās palikt nomodā. Lai gan ar vispārēju dekrētu būs noteikts laiks, kad drīkstēs nonāvēt baušļu turētājus, dažos gadījumos viņu ienaidnieki tomēr šai pavēlei vēlēsies aizsteigties priekšā, cenšoties tiem atņemt dzīvību pirms norādītā laika. Bet neviens nevarēs paiet garām varenajiem sargiem, kas būs nolikti ap katru uzticīgo dvēseli. Dažiem uzbruks, kad tie bēgs no pilsētām un ciemiem, bet pret viņiem paceltie zobeni salūzīs kā zāles stiebri. Viņus aizstāvēs eņģeļi karavīru formā.

Visos laikos Dievs ar svēto eņģeļu starpniecību ir palīdzējis un glābis savus ļaudis. Debesu būtnes ir aktīvi iejaukušās daudzās cilvēku lietās. Tās ir parādījušās apģērbā, kas laistās kā zibens; tās ir nākušas arī kā parasti ceļinieki. Eņģeļi Dieva vīriem ir atklājušies zemes iedzīvotāju izskatā, kad tie dienas vidū it kā noguruši atpūtās zem ozoliem. Tie ir pieņēmuši cilvēku viesmīlību. Tie ir kalpojuši par vadoņiem nakts pārsteigtiem ceļotājiem. Tie ar savām rokām ir aizdedzinājuši uguni uz altāra. Tie ir atvēruši cietuma durvis, lai atbrīvotu Kunga kalpus. Un, tērpti Debesu apbruņojumā, viņi novēla akmeni no Pestītāja kapa.

Daudzreiz eņģeļi cilvēku izskatā ierodas taisno sapulcēs; tie apmeklē arī ļauno sanāksmes, kā tad, kad gāja uz Sodomu, lai redzētu viņu darbus un noskaidrotu, vai ļaudis jau nav pārkāpuši Dieva pacietības robežu. (632) Kungs atrod prieku žēlastībā, un to nedaudzo dēļ, kas patiesi Viņam kalpo, bieži ierobežo nelaimes gadījumus un postu, tā ļoti daudziem atļaujot baudīt miera apstākļus. Bet grēcinieki nemaz neaptver, ka par savu dzīvību tiem jāpateicas tiem nedaudzajiem uzticīgajiem, kurus viņi tik labprāt izsmej un apspiež.

Lai šīs pasaules valdītāji to nezina, tomēr bieži apspriedēs runātāji ir bijuši eņģeļi. Uz viņiem skatījušās cilvēku acis, viņu aicinājumus klausījušās cilvēku ausis, cilvēku lūpas ir pretojušās viņu priekšlikumiem un izsmējušas viņu padomus, cilvēku rokas tos ir aizskārušas un rupji apvainojušas. Apspriežu un tiesu zālēs šie Debesu sūtņi ir parādījuši, ka ļoti labi pazīst pasaules vēsturi, viņi ir pierādījuši, ka apspiesto cilvēku lietu spēj aizstāvēt labāk nekā visapdāvinātākie un daiļrunīgākie advokāti. Viņi ir izjaukuši nodomus un aizturējuši ļaunumu, kas būtu stipri kavējis Dieva darbu un atnesis lielas ciešanas Kunga ļaudīm. Briesmu un bēdu stundā "Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj." (Ps. 34:8)

Ar karstām ilgām Dieva ļaudis gaida sava Ķēniņa atnākšanas zīmes. Kad sargiem jautā: "Cik gara vēl nakts?" – atbilde ir nešaubīga: "Rīts nāk un arī nakts." (Jes. 21:11,12, Glika tulk.) Mākoņos pār kalnu galiem jau atspīd gaisma. Drīz atklāsies Viņa godība. Uzlēks Taisnības Saule. Tuvu klāt ir gan rīts, gan nakts – taisnajiem nebeidzamas dienas sākums, bet ļaunajiem mūžīga nakts.

Kad tie, kas cīnās ar Dievu, raida uz augšu savas lūgšanas, priekškars, kas viņus šķir no neredzamās pasaules, šķiet gandrīz jau atvilkts. Debesis kvēlo mūžīgas dienas rītausmā, un ausis dzird vārdus, kas atgādina eņģeļu dziesmu melodiju: "Stāviet nelokāmi savā uzticībā. Palīdzība nāk." (633) Kristus, visspēcīgais Uzvarētājs, saviem nogurušajiem kareivjiem sniedz pretī nemirstīgas godības kroni un no pavērtajiem vārtiem dzirdama Viņa balss: "Redzi, Es esmu pie jums. Nebīstieties! Es pazīstu visas jūsu bēdas, Es esmu panesis jūsu sāpes. Jūs necīnāties pret nepārbaudītiem ienaidniekiem. Es esmu izcīnījis cīņu jūsu labā, un Manā Vārdā jūs esat vairāk kā uzvarētāji."

Dārgais Pestītājs sūtīs palīdzību tieši tad, kad mums tā būs vajadzīga. Ceļu uz Debesīm ir iesvētījušas Viņa kāju pēdas. Katrs ērkšķis, kas mūs ievaino, ir ievainojis arī Viņu. Mūsu Kungs pirmais ir nesis ikvienu krustu, ko mēs esam aicināti uzņemties. Viņš pieļauj cīņas, lai tādā veidā dvēseli sagatavotu mieram. Bēdu laiks Dieva tautai ir briesmīgi smags pārbaudījums, bet tas ir arī laiks, kad katram patiesi ticīgajam jāskatās augšup, kur viņš var redzēt pār to noliekušos apsolījumu varavīksni.

"Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu; un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs; kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, un aizmirsti Kungu, savu Radītāju; (..) un bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāju bardzības, kad tas taisās maitāt? Bet kur nu ir spaidītāja bardzība? Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. Jo Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, un viņas viļņi kauc. Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Un Es lieku savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar savas rokas ēnu." (Jes. 51:11-16, Glika tulk.)

"Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nelaimīgā, kas esi apreibusi, bet ne no vīna! Tā saka tas Kungs, Visuvarenais un tavs Dievs, kas aizstāv savas tautas lietu: "Redzi, Es izņēmu no tavām rokām reibinātāju kausu, savu dusmu kausu! Tev nebūs turpmāk vairs no tā jādzer. Bet Es to ielikšu tavu apspiedēju rokās, kas tev zobgalīgi kādreiz uzsaukuši: (634) "Noliecies, lai mēs kāpjam tev pāri!" Tev vajadzēja noliekt savu muguru pilnīgi pie zemes, ka tā ir par ceļu tiem, kas pa to virzās." (Jes. 51:21-23)

Skatoties pāri gadsimtiem, Dieva acis pievērsās krīzei, ar ko būs jāsastopas Viņa ļaudīm, kad pret tiem nostāsies zemes varas. Līdzīgi gūstekņiem trimdā, tos biedēs nāve no bada vai varmācīgas rīcības. Bet Svētais, kurš Izraēla priekšā pāršķīra Sarkano jūru, parādīs savu vareno roku un atbrīvos tos no gūsta. "Tai dienā," saka Kungs Cebaots, "ko Es izraudzīšu, viņiem būs būt manam paša īpašumam, un Es viņus saudzēšu, kā vīrs saudzē savu dēlu, kas viņam kalpo." (Mal. 3:17) Ja šajā laikā tiktu izlietas Kristus uzticīgo liecinieku asinis, tad tās vairs nevarētu būt par sēklu, kas nestu pļauju Dievam. Viņu uzticība vairs citus nepārliecinātu par patiesību, jo stūrgalvīgās sirdis tik ilgi ir noraidījušas žēlastības viļņus, līdz tie vairs neatgriežas. Ja taisnos tagad atstātu par laupījumu viņu ienaidniekiem, tad tumsas lielkungs varētu gavilēt. Dziesminieks saka: "Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā savas telts paēnā." (Ps. 27:5) Un Kristus kādreiz sacīja: "Ejiet, Mani ļaudis, ejiet savos kambaros, un aizslēdziet savas durvis aiz sevis, apslēpieties kādu mazu brīdi, kamēr dusmība pāriet. Jo, redzi, Kungs izies no savas vietas piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem." (Jes. 26:20,21, Glika tulk.) Brīnišķīga būs to cilvēku izglābšanās, kas pacietīgi gaidījuši Viņa atnākšanu un kuru vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā.

40. Dieva ļaudis tiek atbrīvoti

[635] Kad tiem, kas godā Dieva bauslību, atņems cilvēku izdoto likumu aizsardzību, tad vienlaicīgi dažādās zemēs modīsies kustības to iznīcināšanai. Tuvojoties dekrētā noteiktajam laikam, ļaudis kals slepenus plānus, kā atbrīvoties no šīs ienīstās sektas. Pieņems lēmumu vienā naktī dot izšķirošu triecienu, kas pilnīgi apklusinātu citādi domājošo un norājošo balsi.

Dieva ļaudis – daļa cietumu kamerās, daļa paslēpušies vientuļās un klusās vietās mežos un kalnos – turpinās lūgt pēc dievišķās aizsardzības, kamēr pa visu apkārtni bruņotu vīru grupas, ļauno eņģeļu skubinātas, gatavosies savam nāves darbam. Tieši tad, vislielāko briesmu stundā, iejauksies Izraēla Dievs, lai atbrīvotu savus izredzētos. Kungs saka: "Tad jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki, kas ar mūzikas skaņām dodas uz tā Kunga kalnu - Izraēla klinti. Tad atskanēs tā Kunga varenā pērkona balss, un Viņš pacels savu roku bargās dusmās ar iznīcinātāju uguni, lietus gāzi, negaisu un krusu." (Jes. 30:29,30)

Kad ļauno cilvēku pulki ar uzvaras kliedzieniem, ņirgāšanos un lāstiem būs gatavi mesties virsū savam laupījumam, zemi apklās bieza tumsa, dziļāka par vismelnāko nakti. (636) Tad debesīs parādīsies varavīksne, kas staros Dieva troņa godības spožumā un it kā apņems katru lūdzošo grupiņu. Sadusmotie ļaužu pulki pēkšņi apstāsies. Viņu izsmejošie saucieni apklusīs. Tiks aizmirsti slepkavīgie nodomi. Ar briesmīgām ļaunām nojautām tie raudzīsies Dieva derības simbolā un ilgosies, lai kaut kas viņus aizsargātu no šī visu pārvarošā spožuma.

Dieva ļaudis dzirdēs skaidru un melodisku balsi sakām: "Skatieties uz augšu", un, acis uz debesīm pacēluši, tie ieraudzīs apsolījuma varavīksni. Pašķirsies melnie, draudošie mākoņi, un kā Stefans, cieši debesīs veroties, tie redzēs Dieva godību un Cilvēka Dēlu sēžam uz sava troņa. Dievišķajā augumā tie saskatīs Viņa pazīšanas zīmes un no Viņa lūpām dzirdēs lūgumu, kas tiks izteikts Tēva un svēto eņģeļu priekšā: "Es gribu, lai kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." (Jāņa 17:24) Atkal būs dzirdama melodiska un uzvaroša balss sakām: "Viņi nāk! Viņi nāk! Svēti, nevainīgi un neaptraipīti. Tie ir turējuši Manas pacietības mācību, lai viņi tagad staigā kopā ar eņģeļiem", un to bālās, drebošās lūpas, kas stingri turējušies savā ticībā, atvērsies skaļā uzvaras saucienā.

Pusnaktī Dievs ar spēku atbrīvos savus ļaudis. Parādīsies saule, spīdēdama visā spožumā. Zīmes un brīnumi strauji sekos viens otram. Ļaunie šīs ainas vēros pārsteigti un ar bailēm, kamēr taisnie svinīgā priekā līksmosies par savas atbrīvošanas pierādījumiem. Šķitīs, ka dabā nekas vairs nenorit normāli. Upju straumes pārstās tecēt. Pacelsies drūmi, tumši mākoņi un trauksies viens otram pretī. Sadusmoto debesu vidū būs redzama tikai viena skaidra, neaprakstāmas godības pilna vieta, no kurienes, līdzīgi lielu ūdeņu balsij, atskanēs paša Dieva teiktie vārdi: "Ir noticis." (Atkl. 16:17)

(637) Šī balss satricinās debesis un zemi. Notiks spēcīga zemestrīce, "tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū". (Atkl. 16:17,18) Šķitīs, ka debesu jums atveras un aizveras, ka tam cauri laužas godības uzliesmojumi no Dieva troņa. Kalni šūposies kā niedres vējā, un uz visām pusēm tiks izsvaidītas saplosītas klintis. Būs dzirdama vētras rūkoņa. Spēcīgi trakos jūra. It kā ar dēmonu balsīm orkāns trauksies savā postošajā misijā. Visa zeme virmos līdzīgi jūras viļņiem. Tās virsma saplaisās. Šķitīs, ka brūk un sagrūst mūsu pasaules pamati: nogrimst kalnu grēdas, pazūd apdzīvotas salas, saniknotie ūdeņi aprij jūras ostas, kas ļaunumā kļuvušas līdzīgas Sodomai. Lielā Bābele ir pieminēta Dieva priekšā, "ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris". (Atkl.16:19, Glika tulk.) Savu postošo darbu veiks apmēram talantu smagi krusas gabali. Vislepnākās pilsētas pārvērtīsies gruvešu kaudzēs. Aristokrātiskās pilis, kur pasaules lielie vīri izšķērdējuši savu bagātību, lai cildinātu paši sevi, sagāzīsies viņu acu priekšā. Saplaisās un atvērsies cietumu sienas, tā ka Dieva ļaudis, kas savas ticības dēļ tika turēti saitēs, kļūs brīvi.

Atdarīsies kapi, un "daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam". (Dan.12:2) Visi, kas miruši ticībā trešā eņģeļa vēstij, no kapa iznāks pagodināti, lai dzirdētu Dieva miera derību ar tiem, kas turējuši Viņa bauslību. "Un tie, kas Viņu dūruši" (Atkl.1:7), kas smējās un ņirgājās par Kristus nāves mokām, kā arī Viņa mācības un Dieva ļaužu visniknākie pretinieki, tiks uzcelti, lai skatītu Viņa godību un redzētu uzticīgo un paklausīgo pagodināšanu.

Debesis vēl vienmēr klās biezi mākoņi, tomēr laiku pa laikam tiem cauri izlauzīsies saule, kas izskatīsies kā Jehovas atriebību prasoša acs. (638) Šaudīsies zibeņi, kas zemi ietīs kā segā. Briesmīgam pērkonam graujot, noslēpumaina un godbijību iedvesoša balss pasludinās bezdievīgo ļaužu likteni. Ne visi aptvers teiktos vārdus, bet viltus mācītājiem tie būs skaidri saprotami. Tie, kas īsu brīdi iepriekš vēl bija tik pārgalvīgi, tik lielīgi un izaicinoši, tik gavilējoši nežēlībā pret Dieva baušļus turošajiem ļaudīm, tad izskatīsies apjukuši un bailēs drebēs. Viņu vaimanas būs dzirdamas pāri dabas elementu kaukšanai. Dēmoni atzīs Kristus dievību un trīcēs Viņa spēka priekšā, kamēr cilvēki pazemīgi lūgs žēlastību un no bailēm pakritīs pīšļos.

Senatnes pravietis, svētā atklāsmē skatot Dieva dienu, sacīja: "Vaimanājiet! Jo Kunga diena ir tuvu; tā nāk kā zibens spēriens no Visvarenā." (Jes. 13:6) "Lien iekšā klints alā un paslēpies zemē bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības! Cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas, un vīru iedomība pazemota, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā! Jo tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu. Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem. Un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību." (Jes. 2:10-12,20,21)

Pa mākoņu spraugu kļūs redzama kāda zvaigzne, kuras spožums pretstatā tumsai būs palielinājies četrkārtīgi. Uzticīgajiem tā paudīs cerību un prieku, bet Dieva likumu pārkāpējiem bardzību un dusmas. Tie, kas dzīvē visu upurējuši Kristus dēļ, tagad būs drošībā, it kā Kunga telts kambaros apslēpti. Viņi būs pārbaudīti un pasaules un patiesības nicinātāju priekšā apliecinājuši savu ticību Tam, kurš par tiem nomira. (639) Kas, nāvei acīs skatoties, palika nelokāmi savā godīgumā, tagad būs piedzīvojuši brīnišķu pārmaiņu. Tie pēkšņi jutīsies atbrīvoti no dēmonos pārvērtušos cilvēku tumšās un briesmīgās tirānijas. Viņu sejas, kas vēl nesen bija bālas un baiļu izmocītas, staros izbrīnā, ticībā un mīlestībā. Viņu balsis pacelsies gaviļu dziesmā: "Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb." (Ps. 46:2-4)

Kamēr šie svētās paļāvības vārdi paceļas pie Dieva, mākoņi atkāpjas un kļūst redzamas zvaigžņotas debesis, neizsakāmi krāšņas pretstatā melnajai un drausmīgajai velvei abās pusēs. No pavērtajiem vārtiem plūst Debesu pilsētas godība. Tad parādās roka, kas tur divas kopā saliktas akmens plāksnes. Piepildās pravietojums: "Debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir Soģis." (Ps. 50:7, Glika tulk.) Šī svētā bauslība, Dieva taisnība, ko kā dzīves mērauklu ar pērkona balsīm un uguns liesmām pasludināja no Sinaja, tagad cilvēkiem tiek atklāta kā tiesas likums. Roka atver galdiņus, un kļūst redzami it kā ar uguns spalvu iezīmēti dekaloga priekšraksti. Vārdi ir tik skaidri, ka visi tos var izlasīt. Tiek pamodināta atmiņa, aizdzīta māņticība un maldu tumsa no visu cilvēku prātiem, un zemes iedzīvotāju skatam atklājas Dieva desmit vārdi – īsi, aptveroši un autoritatīvi.

Nav iespējams aprakstīt to cilvēku drausmīgo izmisumu, kuri mīdījuši kājām Dieva svētās prasības. Kungs viņiem deva savu bauslību, tiem bija iespēja ar to salīdzināt savus raksturus un ieraudzīt kļūdas, kamēr vēl pastāvēja izdevība nožēlot grēkus, atgriezties un laboties, bet pasaules labvēlības iegūšanai tie bija nobīdījuši pie malas tās priekšrakstus un arī citus mācīja tos pārkāpt. (640) Tie pat Dieva ļaudis centās piespiest apgānīt Kunga Sabatu. Un, lūk, tagad tos tiesās likums, kuru viņi nicināja. Ar briesmīgu skaidrību tie atskārst, ka viņiem nav aizbildinājuma. Savā dzīvē tie paši bija izvēlējušies, kam kalpot un ko pielūgt. "Tad jūs atkal redzēsiet starpību starp taisno un bezdievīgo, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo." (Mal.3:18, Glika tulk.)

Dieva bauslības ienaidniekiem, sākot no sludinātāja līdz vismazākajam viņu vidū, tagad atklājas pavisam cita bauslības un pienākuma izpratne. Par vēlu viņi ierauga, ka ceturtā baušļa Sabats ir dzīvā Dieva zīmogs. Par vēlu viņi saprot sava viltotā Sabata īsto dabu un to, ka ir cēluši uz smiltīm. Tie atzīst, ka ir cīnījušies pret Dievu. Reliģijas mācītāji ir vadījuši dvēseles pazušanā, solīdami tās ievest Paradīzē. Tikai pēdējās norēķināšanās dienā būs redzams, cik liela ir svētus amatus ieņemošo cilvēku atbildība un cik briesmīgas sekas viņu neuzticībai. Vienīgi mūžībā mēs spēsim pareizi novērtēt vienas vienīgas dvēseles zaudējumu. Briesmīgs liktenis sagaida to, kuram Dievs tad sacīs: "Ej prom no Manis tu, ļaunais kalps!"

No Debesīm kļūst dzirdama Dieva balss, kas pasludina Jēzus atnākšanas stundu un apstiprina mūžīgo derību ar saviem ļaudīm. Viņa vārdi pār zemi nodārd kā visspēcīgākā pērkona grāvieni. Dieva Izraēls stāv un klausās, pastāvīgi vēl raudzīdamies augšup. Viņu sejās atmirdz Dieva godība, un tās spīd līdzīgi Mozus vaigam, kad tas nonāca no Sinaja kalna. Bezdievīgie nevar uz viņiem skatīties. Un, kad tiek pasludināta svētība tiem, kas godājuši Dievu, turot svētu Viņa Sabatu, atskan varenas uzvaras gaviles.

Drīz austrumos parādās mazs melns mākonītis, apmēram pus cilvēka plaukstas lielumā. Tas ir mākonis, kas apņem Pestītāju un kas no tāluma izskatās kā ietīts tumsā. Dieva ļaudis te saskata Cilvēka Dēla zīmi. Svinīgā klusumā tie nenovērš acis, kad tas, tuvojoties zemei, kļūst arvien gaišāks un krāšņāks, līdz redzams kā balts padebesis, kura pamatu veido iznīcinoša, ugunij līdzīga godība, bet virs tā derības varavīksne. (641) Jēzus nāk kā varens Uzvarētājs. Tagad Viņš vairs nav "sāpju vīrs", kam jādzer rūgtais ciešanu un kauna biķeris. Viņš nāk kā Uzvarētājs Debesīs un virs zemes, lai tiesātu dzīvos un mirušos. "Uzticīgais un Patiesais", kas "tiesā un karo ar taisnību". Un Viņam seko "Debesu karapulki". (Atkl. 19:11,14) Ar Debesu melodiskajām himnām Kungu ceļā pavada neskaitāmi liels svēto eņģeļu pulks. Šķiet, ka visu apvārsni piepilda starojoši stāvi, – "desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši". Neviena cilvēka spalva nespēj aprakstīt šo skatu, neviens mirstīgs prāts nevar iztēloties tā krāšņumu. "Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. Un spožums atspīd kā (saules) gaisma." (Habak. 4:3,4, Glika tulk.) Dzīvajam mākonim nākot arvien tuvāk, katra acs saskata dzīvības Lielkungu. Nekāds ērkšķu kronis vairs neapkauno Viņa svēto galvu, bet pieri rotā godības diadēma. Viņa seja spīd gaišāk par žilbinošo pusdienas sauli. "Uz Viņa tērpa, proti, sānos, ir rakstīts vārds: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs." (Atkl. 19:16)

Viņa klātbūtnē "visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā" (Jer. 30:6); un Dieva žēlastības atraidītājus pārņem mūžīga izmisuma šausmas. "Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi." (Nah. 2:11) Taisnie drebot izsaucas: "Kas var pastāvēt?" Eņģeļu dziedāšana apklust, un kādu brīdi valda godbijību iedvesošs klusums. Tad atskan Jēzus balss, sakot: "Mana žēlastība priekš jums ir pietiekoša." Taisno sejas kļūst gaišas, un prieks piepilda katru sirdi. Arvien vairāk tuvojoties zemei, eņģeļu dziesma kļūst arvien spēcīgāka.

Ķēniņu Ķēniņš ierodas uz uguns liesmās tīta padebeša. Debesis saritinās kā grāmatu rullis; Viņa priekšā dreb zeme, un ikviens kalns un sala tiek izkustināti no savas vietas. (642) "Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš sauc Debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu." (Ps. 50:3,4)

"Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi, un bagātie, un virsnieki, un varenie, un visi kalpi, un visi svabadie apslēpās kalnu dobumos un sacīja uz kalniem un klintīm: "Krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz goda krēsla, un no Jēra dusmām. Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, – un kas var pastāvēt?"" (Atkl. 6:15-17, Glika tulk.)

Izsmejošā zaimošana ir mitējusies. Melīgās lūpas stāv klusu. Ieroču žvadzoņa, kara troksnis "ar neapvaldītu niknumu (..) un asinīm aptraipītās drēbes" (Jes. 9:5) – tas viss ir beidzies. Nav dzirdams vairs nekas cits kā vienīgi lūgšanas, raudāšana un vaimanāšana. No lūpām, kas tikko vēl zaimoja, izlaužas kliedziens: "Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, – un kas var pastāvēt?" Bezdievīgie lūdz, lai tos apraktu kalni un klintis, ka nevajadzētu stāties Tā vaiga priekšā, kuru tie nicināja un atmeta.

Šo balsi, kas iespiežas pat mirušā ausī, viņi pazīst. Cik bieži tā žēlojoši un laipni nav aicinājusi tos atgriezties. Cik bieži tā izskanēja drauga, brāļa un paša Glābēja aizkustinošos un sirsnīgos lūgumos. Un neviena cita balss Viņa žēlastības atmetējiem nevar būt tik pazudinoša un nosodoša kā tieši šī, kas tik ilgi lūgusi: "Atgriezieties, jele, atgriezieties no saviem ļaunajiem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēla nams?" (Ec. 33:11) Ak, labāk tā būtu bijusi kāda svešinieka balss! Jēzus saka: "Es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa; un jūs visu Manu padomu atmetat un Manas pamācības negribat." (Sal. pam. 1:24,25, Glika tulk.) Šī balss pamodina atmiņas, kuras tie labprāt izdzēstu, – noniecinātus brīdinājumus, noraidītus uzaicinājumus, nevērtētas priekštiesības.

(643) Te ir tie, kas Kristu izsmēja Viņa pazemošanās dienā. Ar sirdi plosošām sāpēm viņiem tagad jāatceras Lielā Cietēja vārdi, kad, augstā priestera nozvērināts, Viņš svinīgi paziņoja: "No šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem." (Mat. 26:64) Tagad tie redz Viņa godību un vēlāk redzēs Jēzu sēžam pie Visspēcīgā labās rokas.

Kas kādreiz izsmēja apgalvojumu, ka Kristus ir Dieva Dēls, tagad nespēj izteikt nevienu vārdu. Tur stāv augstprātīgais Hērods, kas ņirgājās par Viņa titulu un pavēlēja kareivjiem, izsmejot Jēzu, kronēt Viņu par ķēniņu. Tur ir tieši tie vīri, kas ar bezdievīgām rokām uzlika purpura mēteli uz Viņa pleciem un ērkšķu vainagu uz Viņa svētās pieres, kas Kunga padevīgajā rokā ielika šķietamu scepteri un zaimojošā izsmieklā zemojās Viņa priekšā. Cilvēki, kas kādreiz sita Dzīvības Lielkungu un uz Viņu spļāva, tagad novēršas no visu caururbjošā skata un mēģina aizbēgt no Viņa klātbūtnes ārkārtējās godības. Tie, kas dzina naglas cauri Jēzus rokām un kājām, kareivis, kas caurdūra Viņa sānus, tagad pārbijies un sirdsapziņas mocīts redz šīs palikušās rētas.

Ar briesmīgu skaidrību priesteri un virsnieki atminas visus Golgātas notikumus. Šausmās drebot, tie atceras, kā sātaniskā priekā, galvas kratīdami, kādreiz sauca: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs Viņam ticēsim. Viņš Dievam uzticējies, lai Tas Viņu glābj, ja grib." (Mat. 27:42,43)

Tie tagad dzīvi atceras Pestītāja līdzību par vīna dārzniekiem, kas liedzās savam kungam atdot vīnadārza augļus, kas apvainoja viņa kalpus un nogalināja vienīgo dēlu. Tie atminas arī spriedumu, ko paši sev pasludināja: Vīnadārza kungs "šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās". Šo neuzticīgo vīru grēkā un sodā priesteri un vecajie tagad redz paši sevi un nopelnīto taisnīgo spriedumu. No viņu krūtīm izlaužas nāves moku kliedziens. (644) Skaļāk par saukšanu: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!", kas skanēja Jeruzālemes ielās, tagad dzirdamas izmisuma pilnas vaimanas: "Viņš ir Dieva Dēls! Viņš patiesi bija Mesija!" Tie cenšas aizbēgt no ķēniņu Ķēniņa klātbūtnes, veltīgi pūloties paslēpties trakojošo dabas elementu izrautajās zemes plaisās.

Katra cilvēka dzīvē, kas atmet patiesību, ir mirkļi, kad pamostas sirdsapziņa un prātā nāk mokošas atmiņas par liekulīgo dzīvi, kad dvēsele zaudē mieru veltīgā nožēlā. Bet kas gan tas, salīdzinot ar sirdsapziņas pārmetumiem tai dienā, kad "izbailes nāks kā auka", kad "posts (..) uzbruks kā vētra!" (Sal. pam. 1:27, Glika tulk.) Tie, kas vēlējās iznīcināt Kristu un Viņam uzticīgos ļaudis, tagad stāv kā aculiecinieki neaprakstāmajai godībai. Drausmīgu baiļu pārņemti, tie dzird svētos priecīgā balsī izsaucamies: "Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs!" (Jes. 25:9)

Zemei grīļojoties, zibeņiem šaudoties un pērkonam dārdot, Dieva Dēla balss sauc ārā aizmigušos svētos. Viņš uzlūko taisno kapus un tad, savas rokas pret Debesīm pacēlis, saka: "Uzmostieties, uzmostieties, uzmostieties jūs, kas guļat pīšļos, un celieties augšā!" Visā zemes garumā un platumā mirušie dzirdēs šo balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos. Zeme skanēs no neaptverami lielas armijas soļiem, ko veidos visu tautu, cilšu, valodu un ļaužu pārstāvji. Nemirstīgā godībā tērpti, tie nāks ārā no nāves cietuma un sauks: "Nāve, kur ir tavs dzelons? Elle (kaps), kur ir tava uzvara?" (1. Kor. 15:55, Glika tulk.) Tad dzīvie taisnie un uzmodinātie svētie apvienos savas balsis ilgstošās, līksmās uzvaras gavilēs.

No kapiem visi iznāk tādā pašā augumā, kādā tur iegāja. Uzmodināto pulkā stāvošais Ādams izskatās cēls un majestātisks, tikai nedaudz mazāks par Dieva Dēlu. Viņš redzami atšķiras no vēlāko paaudžu ļaudīm; tas ir uzskatāms piemērs cilvēces dziļajai deģenerācijai. Bet visi pieceļas mūžīgās jaunības svaigumā un spēkā. (645) Iesākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības ne vien raksturā, bet arī ārējā veidojumā un sejas vaibstos. Grēks dievišķo līdzību sakropļoja un gandrīz pilnīgi iznīcināja. Bet Kristus nāca, lai visu pazaudēto atjaunotu. Viņš pārvērtīs mūsu nīcīgo miesu, darot to līdzīgu savai apskaidrotajai miesai. Mirstīgais, sakropļotais augums, kas zaudējis savu jaukumu un ko aptraipījis grēks, tad kļūs pilnīgs, skaists un nemirstīgs. Visas vainas un trūkumi būs atstāti kapā. Atguvuši pieeju dzīvības kokam ilgi pazaudētajā Ēdenē, izglābtie pieaugs (Mal.3:20) līdz pilnīgam cilvēces augumam tās sākotnējā godībā. Tiks izdzēstas pēdējās grēka lāsta pazīmes, un Kristum uzticīgie parādīsies mūsu Kunga un Dieva glītumā, garā, dvēselē un miesā atstarojot Viņa pilnīgo attēlu. Ak, kāda brīnišķīga glābšana! Tik ilgi par to ir runāts, tik ilgi uz to ir cerēts, par to ir spriests un tā karsti gaidīta, bet nekad nav pilnīgi saprasta.

"It piepeši acumirklī" tiek pārvērsti dzīvie taisnie. Tie tiek pagodināti atskanot Dieva balsij; pēc tam viņi ir jau nemirstīgi un līdz ar uzmodinātajiem svētiem tiek pacelti gaisā pretī savam Kungam. Eņģeļi "sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram". Svētie eņģeļi atnesīs mazos bērnus un ieliks tos mātēm rokās. Draugi, kurus ilgi šķīra nāve, atkal būs savienoti, lai nekad vairs nešķirtos, ar priecīgām dziesmām viņi kopīgi pacelsies pretī Dieva godībai.

Mākoņu ratu abās pusēs ir spārni, zem kuriem redzami dzīvi riteņi; ratiem ceļoties augšup, riteņi sauc: "Svēts", un, spārni kustoties, atkārto: "Svēts", un arī pavadošie eņģeļi sauc: "Svēts, svēts, svēts, Kungs Dievs, Visvarenais!" Ratiem dodoties augšup uz Jauno Jeruzālemi, atpestītie gavilē: "Allelūja!"

Pirms ieiešanas Dieva pilsētā Pestītājs saviem sekotājiem dāvina uzvaras emblēmas un apveltī tos ar karaliska stāvokļa iezīmēm. Mirdzošās rindas sastājas ap savu Ķēniņu, un Viņa augums majestātiski paceļas pāri svētajiem un eņģeļiem, (646) kuru sejas smaida Tam pretī labvēlīgā mīlestībā. Visā neskaitāmajā atpestīto pulkā ikviena acis pievērstas Jēzum, visi apbrīno Tā godību, par kuru kādreiz teica: "Tik nejauks bija Viņa vaigs - un ne pēc cilvēka, un Viņa ģīmis - ne pēc cilvēka bērniem." Uz uzvarētāju galvām Jēzus ar savu labo roku uzliek godības kroņus. Katram ir kronis ar viņa jauno vārdu un uzrakstu: "Svēts Kungam." Katrā rokā tiek ielikts uzvaras palmu zars un mirdzoša arfa. Kad pavēlošais eņģelis uzdod toni, ikviena roka prasmīgi aizskar arfas stīgas, izvilinot skaistu, toņu nokrāsā bagātu, melodisku mūziku. Neizsakāma sajūsma pilda ikkatru sirdi, un ikviena balss paceļas pateicīgā slavas dziesmā: "Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos!" (Atkl. 1:5,6)

Atpestīto pulku priekšā atrodas svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus, un pa tiem ieiet patiesībai uzticīgi ļaudis. Tur viņi ierauga Dieva Paradīzi, Ādama dzimteni. Tad kļūst dzirdama balss, pilnskanīgāka par jebkuru mūziku, ko mirstīgās ausis jebkad dzirdējušas, un tā saka: "Jūsu cīņa ir beigusies. Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma."

Tagad ir piepildījusies Pestītāja lūgšana par mācekļiem: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." "Ar līksmību" (Jūdas 24, Glika tulk.) Kristus Tēvam pieved dārgām asinīm atpirktus, nevainīgus ļaudis, sakot: "Še esmu Es un tie bērni, ko Tu Man esi devis. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis." Ak, šīs glābjošās mīlestības brīnums! Kāda gan sajūsma valda šajā stundā, kad mūžīgais Tēvs, uzlūkodams atpestītos, viņos ierauga savu attēlu. Ir novērstas visas grēka radītās nesaskaņas, tā lāsts atņemts, un cilvēcē no jauna redzama saskaņa ar visu dievišķo.

(647) Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sveic savus uzticīgos "Viņu Kunga priekā". Redzēt godības valstī dvēseles, kuras glābusi Viņa pazemošanās un ciešanas, būs mūsu Kunga vislielākais prieks. Un atpestītie kļūs par šī prieka dalībniekiem, ieraugot svētlaimīgo vidū tos, kas mantoti Kristum, pateicoties viņu lūgšanām, pūlēm un mīlestības upuriem. Sapulcējoties ap lielo, balto troni, viņu sirdis pildīs neizsakāma līksmība, domājot par Kristum mantotajiem, kas savukārt būs mantojuši citus cilvēkus, un tie atkal citus, kas visi tagad sanākuši kopā miera ostā, lai tur noliktu savus kroņus pie Jēzus kājām un slavētu Viņu visos mūžības bezgalīgajos laikmetos.

Kad atpirktos apsveic Dieva pilsētā, gaisā atskan pielūgsmes pilns gaviļu sauciens. Satiekas divi Ādami. Dieva Dēls stāv ar izplestām rokām, lai apsveiktu mūsu ciltstēvu, – būtni, kuru Viņš radīja, kas grēkoja pret savu Radītāju un kura dēļ Pestītāja augums nes krustā sišanas rētas. Kad Ādams ierauga nežēlīgo naglu atstātās zīmes, viņš nekrīt pie sava Kunga krūtīm, bet pazemībā nometas pie Viņa kājām, saukdams: "Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts!" Pestītājs viņu saudzīgi paceļ un liek tam no jauna apskatīt savu dzimto Ēdeni, no kuras tas tik ilgi bijis izraidīts trimdā.

Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Katra mirstoša lapa, katrs upurēšanai nolemtais dzīvnieks, katrs traips dabas svaigajā sejā un arī katra netīrība cilvēka skaidrajā raksturā no jauna atgādināja pieļauto grēku. Briesmīgas bija sirdsapziņas mokas, kad viņš redzēja vairojamies netaisnību, bet uz saviem brīdinājumiem saņēma tikai pārmetumus, ka pats ir šī grēka cēlonis. Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstoš gadus viņš nesa sava pārkāpuma sekas. Viņš grēku patiesi nožēloja un paļāvās uz apsolītā Pestītāja nopelnu, mirstot cerībā uz augšāmcelšanos. (648) Dieva Dēls izpirka cilvēka pārkāpumu un krišanu; tādēļ tagad, pateicoties salīdzināšanas darbam, Ādams no jauna atgūst zaudēto valstību.

Priecīgi saviļņots, tas ierauga kokus, kas kādreiz iepriecināja viņa acis, – tos pašus kokus, kuru augļus plūca savas nevainības līksmajās dienās. Viņš redz ar savām rokām koptos vīnogulājus; tās pašas puķes, par kurām tad patika rūpēties. Viņa prāts aptver, ka tā ir īstenība, ko tagad atļauts skatīt; viņš saprot, ka tā tiešām ir atjaunotā Ēdene, tagad vēl jaukāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, noplūc brīnišķīgo augli un liek to ēst. Ādams paveras apkārt un uzlūko lielo savas ģimenes atpestīto pulku, kas tagad atrodas Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļaujoties Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš aizskar zelta arfu, un uzvaras dziesmu drīz vien atbalso visas Debesu velves: "Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts un ir atkal dzīvs!" Ādama ģimene sāk melodiju un met savus kroņus pie Pestītāja kājām, pielūgsmē zemojoties Viņa priekšā.

Šīs atkalapvienošanās liecinieki ir eņģeļi, kas raudāja par Ādama krišanu un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās atgriezās Debesīs, atvēris kapu visiem, kas tic Viņa vārdam. Tagad tie pestīšanas darbu redz jau pabeigtu un pievienojas kopējai slavas dziesmai.

Troņa priekšā pie kristāla jūras, pie jūras, kas izskatās kā ar uguni sajaukts stikls, – tik spoži to apmirdz Dieva godība – stāv ļaužu pulks, "kas bija uzvaru guvuši par zvēru, viņa tēlu, un viņa vārda skaitli". (Atkl. 15:2) "Ar Dieva koklēm rokās" tie kopā ar Jēzu stāv uz Ciānas kalna, simts četrdesmit un četri tūkstoši, kas izglābti no cilvēku vidus; un ir dzirdama kā daudzu ūdeņu balss un kā lielu pērkonu skaņa, "kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm". (Atkl. 14:1-5) Viņi troņa priekšā dzied "jaunu dziesmu", dziesmu, (649) kuru nevar iemācīties neviens cilvēks, izņemot simts četrdesmit četrus tūkstošus. Tā ir Mozus un Jēra dziesma – dziesma par atpestīšanu. Šo dziesmu var iemācīties tikai simts četrdesmit četri tūkstoši, jo tā ir dziesma par viņu piedzīvojumiem – par piedzīvojumiem, kādi nekad nav bijuši nevienai citai cilvēku grupai. "Šie ir, kas seko Jēram, uz kurieni Viņš iet." Būdami pārvērsti, viņi no zemes, no dzīvo vidus tiek uzskatīti "par pirmajiem Dievam un Jēram". (Atkl. 14:1-5) "Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām"; (Atkl. 7:14) tie gājuši cauri tādam bēdu laikam, kāds nekad iepriekš nav bijis, kamēr cilvēki virs zemes dzīvo, tie izturējuši Jēkaba bēdu laika ciešanas, Dieva pēdējo sodību izliešanās laikā viņi ir pastāvējuši bez Starpnieka. Tagad tie ir izglābti, jo "savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs". "Viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi". "Tāpēc tie ir Dieva godakrēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem." (Atkl. 7:15) Viņi redzēja bada un sērgu izpostītu zemi, saules vareno spēku, dedzinot cilvēkus ar briesmīgu karstumu, un paši izturēja ciešanas, izsalkumu un slāpes. Bet tagad "tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs. Jo Jērs, kas pašā vidū goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm". (Atkl. 7:16,17)

Pestītāja izredzētie ļaudis visos laikmetos tika audzināti un disciplinēti pārbaudījumu skolā. Virs zemes tie staigāja pa šaurām takām un tika attīrīti bēdu ceplī. Jēzus dēļ viņi panesa pretestību, naidu un apmelojumus. Tie Viņam sekoja sīvās sadursmēs, tie pazina pašaizliedzību un rūgtas vilšanās sāpes. (650) Savos mokošajos piedzīvojumos tie labāk izprata grēka ļaunumu, tā spēku, postu un noziedzību, lai vēlāk to uzlūkotu ar riebumu. Bezgalīgā upura atzīšana, ko nesa viņu atpestīšanai no grēka, padarīja tos mazus savās acīs un piepildīja sirdis ar pateicību un slavu, ko tie, kas nekad nav krituši, nespēj novērtēt. Viņi tagad daudz mīl, jo tiem ir daudz piedots. Kā Kristus ciešanu līdzdalībnieki tie tagad drīkst būt arī Viņa godības līdzdalībnieki.

Debesu mantinieki ir nākuši no jumta istabiņām, no būdiņām un pazemes cietumiem, no ešafotiem, kalniem un tuksnešiem, no zemes bedrēm un no alām pie jūras. Virs zemes tie bija "atstāti, spaidīti, mocīti". Miljoni aizgāja kapā, apkrauti ar kaunu, tādēļ ka nepiekāpīgi atteicās padoties sātana maldinošajām prasībām. Cilvēku tiesas viņus izsludināja par vislielākajiem noziedzniekiem. Bet tagad "Dievs pats ir tiesnesis". (Ps. 50:6) Tagad zemes lēmumi tiks atcelti. Viņš "liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū". (Jes. 25:8) Un tos sauks: "Svētā tauta, Kunga atpestītie." (Jes. 62:12) Viņš ir licis "dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā". (Jes. 61:3) Tie vairs tagad nav nespējīgi, apbēdināti, izklīdināti un apspiesti. Turpmāk viņi vienmēr būs kopā ar Kungu. Viņi stāv troņa priekšā, tērpti tik krāšņās drēbēs, kādas nekad nav valkājuši pat visaugstāk godātie cilvēki virs zemes. Tie ir kronēti ar diadēmām, kas daudz brīnišķīgākas par tām, kādas jebkad rotājušas pieri pasaules valdniekiem. Sāpju un asaru dienas ir beigušās uz visiem laikiem. Godības Ķēniņš ir noslaucījis asaras no visiem vaigiem, ir iznīcināti visi bēdu iemesli. Vēdinot palmu zarus, tie tagad liek skanēt slavas dziesmai, skaidrai, melodiskai un saskanīgai; visas balsis uztver melodiju, līdz Debesu velves piepilda varenā himna: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram." (651) Un visi Debesu iedzīvotāji atsaucas: "Tiešām! Teikšana un slava, gudrība un pateicība, vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam!" (Atkl. 7:10,12)

Šajā dzīvē mēs varam tikai sākt iepazīties ar brīnišķīgo atpestīšanas tematu. Savā aprobežotajā saprašanā mēs ar vislielāko dedzību varam aplūkot kaunu un godību, dzīvību un nāvi, taisnību un žēlastību, kas sastopas pie krusta; tomēr, pat līdz pēdējai iespējai sasprindzinot garīgos spēkus, visu pilnīgo nozīmi mēs tik un tā neizpratīsim. Glābjošās mīlestības garums un platums, dziļums un augstums ir tikai neskaidri aptverams. Atpestīšanas plānu pilnībā neizpratīs pat tad, kad izglābtie redzēs, kā viņus redz, un atzīs, kā viņi tiek atzīti, pat visā mūžībā to pārsteigtajiem un sajūsminātajiem prātiem pastāvīgi atvērsies arvien jaunas un jaunas patiesības. Lai gan zemes bēdas, sāpes un kārdinājumi būs beigušies, jo to cēlonis būs novērsts, Dieva ļaudīm tomēr vienmēr paliks skaidra, saprātīga atziņa par to, cik maksājusi viņu pestīšana.

Kristus krusts būs atpestīto izziņas un līksmības avots visā mūžībā. Pagodinātajā Kristū viņi skatīs krustā sisto Kristu. Nekad netiks aizmirsts, ka Viņš, kura spēks radīja un uztur neskaitāmas pasaules visos milzīgajos Universa plašumos, Dieva Mīļotais un Debesu Majestāte, Viņš, kuru pielūgt pulcējās ķerubi un mirdzošie seravi, pats pazemojās, lai paaugstinātu kritušo cilvēku, kā Viņš nesa grēka vainu un kaunu un pacieta, ka pat Tēvs novērsa savu vaigu, līdz pazudušās pasaules sāpes un ciešanas salauza Tā sirdi un izdzēsa dzīvību pie Golgātas krusta. Tas, ka mīlestība uz cilvēku visu pasauļu Radītājam un visu likteņu Lēmējam lika atstāt savu godību un tā pazemoties, vienmēr modinās Universa izbrīnu un pielūgsmi. Kad izglābtie ļaudis tagad uzlūko savu Glābēju un Viņa sejā ierauga Tēva mūžīgās godības atspīdumu, kad tie skata Viņa troni, kas pastāv no mūžības uz mūžību, un saprot, ka Viņa valstij nebūs gala, tad atpestīto lūpas atveras saviļņojošā dziesmā: (652) "Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts un ar savām visdārgākajām asinīm mūs ir atpircis Dievam."

Krusta noslēpums skaidro visus citus noslēpumus. No Golgātas plūstošajā gaismā Dieva rakstura īpašības, kas mūs pildīja ar bailēm un godbijību, parādās brīnišķi skaistas un pievilcīgas. Žēlastība, maigums un tēva mīlestība te redzama savstarpējā savienībā ar svētumu, taisnību un spēku. Ieraugot Viņa stiprā un mūžīgi augstā troņa majestātiskumu, mūsu skatam atklājas arī Viņa rakstura žēlojošā laipnība, un kā nekad agrāk mēs saprotam, cik nozīmīgi ir dārgie vārdi "Mūsu Tēvs".

Tad visiem kļūst skaidrs, ka bezgalīgi gudrais Dievs mūsu glābšanai nevarēja izdomāt nekādu citu plānu kā vienīgi to, kas prasīja Viņa Dēla dzīvību. Kā atlīdzība par šo upuri būs prieks par atpestītām, svētām, laimīgām un nemirstīgām būtnēm piepildīto zemi. Mūsu Pestītāja cīņas iznākums ar tumsas spēkiem kļūs par atpestīto prieku, kas atgriezīsies atkal pie Dieva, Viņam pašam par slavu. Vienas dvēseles vērtība ir tik liela, ka Tēvs būs apmierināts ar samaksāto cenu un, redzot sava darba augļus, apmierināts būs arī Kristus.

41. Zemes izpostīšana

[653] "Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Kausu, ko viņa pildījusi, pildiet tai divkārt! Kā viņa centās pēc goda un greznuma, tā atmaksājiet tai ar mokām un bēdām; jo viņa saka savā sirdī: es sēdu ķēniņienes tronī, neesmu atraitne un sēru nekad neredzēšu. Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā – nāve un sēras, un bads, un viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis. Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu netiklībā un kārumā dzīvojuši (..), un sacīs: "Vai, vai! lielā pilsēta, Bābele, stiprā pilsēta! Vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi."" (Atkl.18:5-10)

"Pasaules tirgoņi", kas kļuvuši bagāti "no viņas lielā greznuma", stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un raudādami un žēlodamies sacīs: "Vai! Vai! lielā pilsēta, kas bija tērpusies dārgā audeklā, purpurā un sarkanā audumā, kas bija rotājusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm! Vienā stundā visa šī bagātība gājusi bojā!"" (Atkl.18:3,15-17)

Tādas ir sodības, kas nāk pār Bābeli Dieva dusmu piemeklēšanas dienā. Tā ir piepildījusi savu netaisnības mēru, tās laiks ir pienācis, tā ir nobriedusi iznīcināšanai.

(654) Kad Dieva balss novērsīs Viņa ļaužu gūstniecību, tad it kā no miega atmodīsies arī tie, kas lielajā dzīves cīņā būs visu zaudējuši. Turpinoties pārbaudes laikam, sātana viltības viņus padarīja aklus, tā ka tie attaisnoja savu grēcīgo dzīvesveidu. Bagātie lepojās savā pārākumā, salīdzinot ar tiem, kam tik labi neveicās, tomēr savu bagātību tie ieguva, pārkāpjot Dieva bauslību. Viņi nerūpējās, lai pabarotu izsalkušos un apģērbtu kailos, tie necentās rīkoties taisnīgi un mīlēt sirdsžēlastību. Viņi tiecās paaugstināt sevi, lai iegūtu godu no citām radītām būtnēm. Bet tagad tiem tiek atņemts viss, kas tos darīja lielus, un viņi paliek kaili un neaizsargāti. Ar šausmām tie noraugās savu elku bojāejā, kurus visu laiku godāja vairāk kā Radītāju. Viņi savu dvēseli bija pārdevuši par laicīgiem labumiem un baudām, necenšoties kļūt bagāti ar Dievu. Rezultātā ir pazaudēta dzīve, kur izpriecas pārvērtušās par žulti, un bagātība – pīšļos. Vienā acumirklī izgaist visa dzīves laika guvums. Bagātie apraud savu grandiozo namu izpostīšanu, sava zelta un sudraba izkaisīšanu. Bet vaimanas apklusina bailes, jo tiem pašiem jāiet bojā kopā ar saviem elkiem.

Bezdievīgie nožēlo nevis savu grēcīgo nevērību pret Radītāju un līdzcilvēkiem, bet gan to, ka ir uzvarējis Dievs. Viņi skumst par savas rīcības sekām, bet ne par ļaunumu. Arī tagad tie neatstātu neizmēģinātus nekādus līdzekļus, ja vien vēl būtu palikusi kāda cerība gūt virsroku.

Pasaule redz, ka tieši tie cilvēki, kurus izsmēja, izzoboja un vēlējās iznīcināt, paliek sērgu, vētru un zemestrīču neskarti. Dievs, kurš bauslības pārkāpējiem ir kā rijoša uguns, savai tautai atklājas kā drošs patvērums.

Sludinātāji, kas atstāja patiesību, lai iegūtu cilvēku labvēlību, tagad atskārst savas mācības īsto raksturu un iespaidu. Kļūst skaidrs, ka visu redzošā acs ir sekojusi viņiem tad, kad tie stāvēja uz paaugstinājuma, kad gāja pa ielu, kā arī citos dzīves apstākļos, kad iznāca sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. (655) Katra jūtu izpausme, katra uzrakstītā rinda, katrs izteiktais vārds, katrs darbs, kas cilvēkus ieaijāja nepareizā drošības sajūtā, ir bijis kā izsēta sēkla, lai tagad ap sevi esošajās nožēlojamajās un pazudušajās dvēselēs tie skatītu ienākušos ražu.

Kungs saka: "Un tie dziedina Manas tautas vainu par nieku un saka: "Miers! Miers! kur tomēr miera nav." (Jer. 8:11, Glika tulk.) "Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju soļus viņu ļaunajos ceļos, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunuma, ka paliktu dzīvi." (Ec.13:22)

"Vai jums, gani, kas Manas ganības avis nomaitājat un izklīdināt! Redzi, Es jūs piemeklēšu jūsu ļauno darbu dēļ." (Jer. 23:1,2, Glika tulk.) "Kauciet, gani, un brēciet un vārtieties pelnos, ganāmā pulka lepnie; jo jūsu dienas ir piepildītas uz kaušanu, un Es jūs izklīdinu; (..) un gani nevarēs izbēgt, un ganāmā pulka lepnie neizmuks." (Jer.25:34,35, Glika tulk.)

Sludinātāji un ļaudis redz, ka viņi nav izveidojuši pareizas attiecības ar Dievu. Viņi atzīst, ka ir sacēlušies pret visu taisno un pareizo likumu Autoru. Dievišķo priekšrakstu neievērošana izraisīja tūkstošiem ļaunuma straumju – nesaskaņas, naidu un netaisnības –, līdz zeme kļuva par milzīgu cīņas lauku, par samaitātības zaņķi. Ar tādu ainu tagad jāiepazīstas tiem, kas atmeta patiesību un izvēlējās maldus. Neviena valoda nespēj izteikt ilgas, kādas izjūt nepaklausīgie un neuzticīgie pēc tā, ko viņi pazaudējuši uz visiem laikiem, – pēc mūžīgās dzīvības. Cilvēki, kurus pasaule pielūgusi viņu talantu un daiļrunības dēļ, tagad šīs lietas skata pareizā gaismā. Viņi saprot, ko ir pazaudējuši ar saviem pārkāpumiem, un metas pie kājām tiem, kuru uzticību izsmēja un nicināja, atzīstot, ka Dievs tos ir mīlējis.

Ļaudis redz, ka tie ir piekrāpti. Viņi viens otru apsūdz par gaidāmo bojāeju, bet visrūgtākos lāstus visi izsaka sludinātājiem. Neuzticīgie gani bija stāstījuši patīkamas lietas, tie savus klausītājus bija mācījuši atstāt Dieva likumus un vajāt visus, kas bauslību uzskatīja par svētu. (656) Tagad izmisumā šie mācītāji pasaules priekšā atzīst savu krāpšanas darbu. Ļaužu pulki kļūst nikni. "Mēs esam pazuduši!" viņi kliedz. "Un jūs esat tie, kas izsaucāt mūsu bojāeju." Tādēļ tie tagad vēršas pret viltus ganiem. Tieši tie, kas kādreiz viņus visvairāk apbrīnoja, izteiks visbriesmīgākos lāstus. Tieši tās rokas, kas kādreiz viņus kronēja ar lauru vainagiem, tad pacelsies, lai iznīcinātu. Zobeni, kas bija paredzēti Dieva ļaužu nogalināšanai, tiks izlietoti viņu ienaidnieku iznīcināšanai. Visur notiks cīņa un asinsizliešana.

"Troksnis aizies līdz pasaules galam, jo Kungs tiesājas ar tautām, Viņš sauc pie atbildības visu cilvēci, bezdievjus Viņš nodod zobena varā." (Jer. 25:31) Sešus gadu tūkstošus ir ilgusi cīņa; Dieva Dēls un Viņa Debesu sūtņi ir stājušies pretī ļaunā varai, lai brīdinātu, apgaismotu un glābtu cilvēku bērnus. Tagad visi ir izšķīrušies: ļaunie pilnīgi savienojušies ar sātanu karā pret Dievu. Ir pienācis laiks Kungam aizstāvēt savas neievērotās bauslības autoritāti. Tagad cīņa nenotiek tikai ar sātanu, bet arī ar cilvēkiem. "Kungs tiesājas ar tautām (..), bezdievīgos Viņš nodod zobena varā."

Tiem, "kas nopūšas un vaid par visām šīm negantībām, kas viņu starpā top darītas", ir uzspiesta izglābšanas zīme. Tādēļ tagad var iziet nāves eņģelis, ko Ecēhiēla atklāsmē attēlo vīri ar kaujamiem ieročiem, kam tiek dota pavēle: "Nokaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunietes, un bērnus, un sievas, kamēr jūs tos izdeldat. Bet neaizskariet nevienu no tiem, pie kā tā zīme ir. Un iesāciet no Manas svētās vietas." (Ec. 9:1-6, Glika tulk.) Pravietis saka: "Tie iesāka ar vecajiem, kas stāvēja Kunga nama priekšā." (Ec. 9:6) Iznīcināšanas darbs iesākās pie tiem, kas sevi sauca par ļaužu garīgajiem aizbildņiem. Viltus sargiem jākrīt pirmajiem. Tad nevienam vairs neparādīs līdzjūtību, nevienu netaupīs. Kopā ies bojā vīri, sievas, jaunavas un mazi bērni.

(657) "Kungs izies no savas vietas sodīt zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ, un zeme atsegs savas asinis un neapklās vairs savus nokautos." (Jes. 26:21, Glika tulk.) "Lūk, kāda būs smagā pārmācība, ko tas Kungs liks sajust visām tautām, kas būs cīnījušās pret Jeruzālemi: viņu miesas satrūdēs, kamēr viņi paši vēl stāvēs uz kājām, viņu acis sāks trūdēt savos dobumos, un viņu mēle satrūdēs viņu mutē. Tajā laikā pēc tā Kunga lēmuma viņus visus pēkšņi sagrābs lielas izbailes, tā ka viņi ķersies pie rokas cits citam, kas izraisīs viņu vidū savstarpējas sadursmes." (Cak.14:12,13) Viņu pašu nežēlīgo kaislību niknajā cīņā, kam pievienosies Dieva neatšķaidīto dusmu briesmīgā izliešana, kritīs zemes ļaunie iedzīvotāji – priesteri, valdnieki un ļaudis, bagāti un nabagi, augsti un zemi. "Kunga nokautie gulēs tanī dienā no viena zemes gala līdz otram neapraudāti, nepievākti un neaprakti." (Jer. 25:33)

Kristum atnākot, bezdievīgie no visas zemes tiks izdeldēti – aprīti no Viņa mutes gara un iznīcināti no Viņa godības spožuma. Kristus savus ļaudis uzņems Dieva pilsētā, un Zeme paliks bez iedzīvotājiem. "Redzi, Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. Zeme tiek pavisam izpostīta un paliek tukša no ļaudīm, jo Kungs to ir teicis. Jo tie pārkāpj bauslību un pārgroza likumu, un lauž mūžīgo derību. Tādēļ lāsti zemi noēd, un, kas tur dzīvo, tiem jācieš; tādēļ zemes iedzīvotāji nokalst." (Jes. 24:3,5,6, Glika tulk.)

Visa zeme izskatās kā neapdzīvots tuksnesis. Visapkārt redzamas izpostīto pilsētu un ciemu drupas, ar saknēm izrauti koki, no jūras izskalotas vai no zemes izrautas klintis, un tikai lieli dobumi iezīmē tās vietas, kur kādreiz uz saviem pamatiem stāvēja kalni.

(658) Tagad notiek tas, ko simbolizēja pēdējā svinīgā kalpošana Salīdzināšanas dienā. Kad bija pabeigts darbs vissvētākajā vietā un, pateicoties grēku upura asinīm, svētnīcai noņemti Izraēla grēki, tad Kunga priekšā atveda dzīvu palaižamo āzi, un draudzes klātbūtnē augstais priesteris pār to izsūdzēja "visus Izraēla bērnu noziegumus un visus viņu pārkāpumus pēc visiem viņu grēkiem un tos" lika "uz āža galvas". (3. Moz.16:21, Glika tulk.) Līdzīgā kārtā, kad ir pabeigts salīdzināšanas darbs Debesu svētnīcā, Dieva, svēto eņģeļu un atpestīto pulku klātbūtnē Kunga tautas grēki tiek uzlikti sātanam, tas tiek pasludināts par vainīgu visos pārkāpumos, kurus jebkad ierosinājis darīt. Un kā palaižamo āzi aizveda neapdzīvotā zemē, tā sātanu atstās izpostītajā pasaulē, neapdzīvotajā un tukšajā postažā.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs jau iepriekš vēstī par sātana izraidīšanu un haotiski izpostīto zemi; un viņš saka, ka tāds stāvoklis pastāvēs tūkstoš gadus. Pēc Kunga otrās atnākšanas un ļauno bojāejas attēlošanas pravietojumā tālāk teikts: "Es redzēju eņģeli nokāpjam no Debesīm, tam rokā bija bezdibeņa atslēga un liela ķēde. Viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātans, un sasēja to uz tūkstoš gadiem, iemeta to bezdibenī, aizslēdza to un uzlika virsū zīmogu, lai tas nepieviltu vairs tautas, kamēr būs pagājuši tūkstoš gadi. Pēc tam viņam uz īsu laiku jātop atsvabinātam." (Atkl. 20:1-3)

To, ka apzīmējums "bezdibenis" attiecas uz zemi sajukuma un tumsības stāvoklī, var saprast no citām rakstvietām. Par Zemes stāvokli "iesākumā" Bībeles ziņojums saka, ka tā "bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem." (1. Moz.1:2) (Šeit ar "dziļumiem" pārtulkotais vārds Septuagintā ir tulkots tieši tāpat kā vārds Atkl.20:3 – "bezdibenis".) Pravietojumi rāda, ka Zeme vismaz daļēji tiks atjaunota pirmatnējā stāvoklī. (659) Skatoties nākotnē uz Dieva lielo dienu, pravietis Jeremija saka: "Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša. Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas. Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās. Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši. Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi. Un visas pilsētas ir sagrautas." (Jer. 4:23-26)

Šeit tūkstoš gadus jābūt sātana un viņa ļauno eņģeļu mājvietai. Ierobežots ar šo Zemi, viņš vairs nevarēs piekļūt citām pasaulēm, lai kārdinātu un apgrūtinātu nekad nekritušās būtnes. Tieši šādā izpratnē viņš tiek saistīts: nav atlicis neviena, pie kura tas varētu izlietot savu varu. Viņš ir pilnīgi atšķirts no krāpšanas un samaitāšanas darba, kas tik daudzus gadsimtus bija viņa vienīgais prieks.

Pravietis Jesaja, skatoties uz šo sātana gāšanas laiku, izsaucas: "Kā tu esi kritis no Debesīm, tu spožā rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu Debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm (..). (..) es būšu kā pats Visaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē. Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās savā sirdī: "Vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis? Kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās?"" (Jes. 14:12-17)

Sešus gadu tūkstošus no sātana sacelšanās "trīcēja zeme". Viņš "pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja". Velns "savus gūstekņus nekad neatlaida mājās". Sešus gadu tūkstošus ienaidnieka cietums uzņēma Dieva ļaudis, un viņš tos tur būtu paturējis vienmēr, tomēr Kristus sarāva ļaunuma važas un cietumniekus atbrīvoja.

(660) Pat bezdievīgie tagad atrodas ārpus sātana varas robežām, un viņš ir palicis viens ar saviem ļaunajiem eņģeļiem, lai aplūkotu grēka nestā lāsta sekas. "Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā (kapā). Bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars (..). Tu nebūsi kapā ar viņiem kopā, jo tu esi postījis savu zemi un nokāvis savus ļaudis." (Jes. 14:18-20)

Tūkstoš gadus sātans klīdīs apkārt pa izpostīto Zemi, aplūkojot rezultātus, kādus devusi viņa sacelšanās pret Dieva bauslību. Šajā laikā viņam būs ļoti lielas ciešanas. Kopš krišanas viņš vienmēr rosīgi strādāja, tā ka neatlika laika pārdomām, bet tagad visa vara tam atņemta, un viltīgais ienaidnieks atstāts, lai pārdomātu, kāda bijusi viņa loma, sākot no sacelšanās iesākuma pret Debesu valdību, lai ar bailēm un šausmām gaidītu briesmīgo nākotni, kad tam vajadzēs ciest par visu izraisīto ļaunumu, saņemot sodu par grēkiem, kurus bija ierosinājis darīt.

Dieva ļaudīm sātana gūsts atnesīs prieku un līksmību. Pravietis saka: "Notiks tai dienā, ka Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no tās grūtās kalpības, kādā tie tevi turēja. Tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: "Cik rāms tagad palicis kakla kungs, ka spaidi beigušies! Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti, kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā kalpībā." (Jes.14:3-6)

Tūkstoš gadu laikā starp pirmo un otro augšāmcelšanos notiek bezdievīgo tiesa. Apustulis Pāvils uz šo tiesu norāda kā uz otrajai adventei sekojošu notikumu. "Tad nu netiesājiet neko priekšlaikā, kamēr Kungs nāks. Tas arī vedīs gaismā, kas apslēpts tumsībā, un darīs zināmus siržu padomus." (1. Kor. 4:5, Glika tulk.) (661) Daniēls ziņo, ka, nākot Laiku Vecajam, Visaugstākā svētiem tiek dots uzdevums spriest tiesu. (Dan. 7:22) Šajā laika taisnie valda jau kā ķēniņi un Dieva priesteri. Atklāsmes grāmatā Jānis saka: "Es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest (..). (..) tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadus." (Atkl. 20:4,6) Par šo laiku Pāvils runāja jau iepriekš, apliecinot, ka "svētie tiesās pasauli". (1. Kor. 6:2) Kopā ar Kristu viņi tiesās bezdievīgos, salīdzinot to rīcību ar likumu krājumu, Bībeli, un izlemjot katru gadījumu atsevišķi, atbilstoši darītajiem darbiem. Tad arī tiks piespriesta daļa, kas ļaunajiem jācieš saskaņā ar viņu darbiem, un lēmumu ierakstīs pret viņu vārdiem nāves grāmatā.

Kristus un Viņa ļaudis tiesās arī sātanu un ļaunos eņģeļus. Pāvils saka: "Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus?" (1. Kor. 6:3) Un Jūda ziņo, ka "eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš tur mūžīgās saitēs saistītus, ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai." (Jūdas 6.)

Tūkstoš gadu beigās notiks otrā augšāmcelšanās. Tad no nāves uzmodinās bezdievīgos, lai tie parādītos Dieva priekšā un lai tiktu izpildīts tiesas piespriestais sods. Tāpēc Atklāsmes grāmatas sarakstītājs pēc taisno augšāmcelšanās attēlošanas saka: "Bet pārējie mirušie neatdzīvojās, pirms nebija pagājuši tūkstoš gadi." (Atkl. 20:5) Un Jesaja par bezdievīgajiem ziņo: "Viņus iemetīs kā cietumniekus bedrē un ieslēgs cietumā, un tad pēc ilgāka laika iztiesās." (Jes. 24:22)

42. Cīņa beigusies

[662] Tūkstoš gadu noslēgumā Kristus atkal atgriežas uz Zemes. Viņu pavada eņģeļi un atpestīto pulki. Ieradies šeit bijību iedvesošā, neparastā godībā, Viņš pavēl mirušajiem bezdievīgajiem celties un saņemt savu sodu. Liels pulks iznāk no kapiem, neskaitāms kā jūras smiltis. Bet kāds pretstats pirmās augšāmcelšanās dalībniekiem! Taisnie bija tērpti nemirstīgā jaunībā un skaistumā. Bezdievīgajos redzamas slimību un nāves pēdas.

Šajā milzīgajā pulkā visas acis pievērstas Dieva Dēla godībai. Bezdievīgie kā vienā balsī izsaucas: "Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!" Bet ne jau mīlestība uz Jēzu viņiem liek tā saukt. Tas ir milzīgā iespaida spēks, kas šos vārdus izspiež no negribīgām lūpām. Kādi ļaunie kapos apgūlās, tādi tie arī iznāk, ar tādu pašu naidu pret Kristu un ar to pašu sacelšanās garu. Viņiem vairs netiek dots nekāds jauns pārbaudes laiks, kurā varētu izlabot pagājušās dzīves kļūdas. Ar to jau arī neko neiegūtu. Pārkāpumos pavadītā dzīve nav mīkstinājusi viņu sirdis. Ja tiem tiktu piešķirts otrs pārbaudes laiks, tad to tāpat kā pirmo piepildītu izvairīšanās no Dieva prasībām un sacelšanās pret Radītāju.

Kristus nokāpj uz Eļļas kalna, no kura Viņš pēc savas augšāmcelšanās tika uzņemts Debesīs un kur eņģeļi atkārtoja apsolījumu par Viņa atgriešanos. Pravietis saka: "(..) Tad nāks Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar Viņu." (663) "Un Viņa kājas tai dienā stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns tad šķelsies divējos gabalos (..), tur būs ļoti liela ieleja (..). Un Kungs būs Ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs." (Cak. 14:5,4,9, Glika tulk.) Pēc tam apžilbinošā spožumā no Debesīm nonāk Jaunā Jeruzāleme un paliek tai iepriekš sagatavotajā un šķīstītajā vietā, un Kristus ar saviem ļaudīm un eņģeļiem ieiet svētajā pilsētā.

Tad sātans gatavojas pēdējai briesmīgajai cīņai par savu virskundzību. Kamēr ļaunuma lielkungam bija atņemta vara un iespējas turpināt krāpšanas darbu, viņš izskatījās nožēlojams un nomākts, bet, tiklīdz tiek uzmodināti mirušie bezdievīgie un viņš ierauga šos milzīgos sabiedroto pulkus, atdzīvojas arī cerības un tas nolemj vēl neatteikties no lielās cīņas. Tagad viņš visas pazudušo cilvēku armijas grib sapulcināt zem sava karoga, lai ar to palīdzību censtos piepildīt savus plānus. Bezdievīgie ir sātana gūstekņi. Atmezdami Kristu, viņi par savu valdnieku ir pieņēmuši sacelšanās vadoni. Tie ir gatavi paklausīt viņa priekšlikumiem un pavēlēm. Tomēr arī tagad, palikdams uzticīgs savai agrākajai viltībai, viņš neuzdod sevi par sātanu. Ļaunais uzdodas kā šīs pasaules likumīgais īpašnieks un pārvaldnieks, kuram mantojums netaisni izrauts no rokām. Piekrāptajiem pavalstniekiem viņš sevi attēlo kā glābēju, apgalvojot, ka viņa spēks tos ir izvedis no kapiem un ka viņš grib tos atsvabināt no visnežēlīgākās tirānijas. Kristum klāt neesot, sātans atkal dara brīnumus, lai tā apstiprinātu savas pretenzijas. Viņš stiprina nespēcīgos un visus iedvesmo ar savu garu un spēku. Viņš apsola tos vadīt pret svēto ļaužu nometni un ieņemt Dieva pilsētu. Velnišķīgā līksmībā tas tagad norāda uz neskaitāmajiem miljoniem, kas uzmodināti no mirušiem, paziņojot, ka, būdams to vadonis, viņš tiešām uzvarēs pilsētu un atgūs savu troni un valsti.

(664) Šajā milzīgajā pūlī ir ļoti daudz pirmsplūdu laikā ilgu mūžu nodzīvojušo cilvēku, kas ir lieli un cēli augumā un ar varenu prātu. Šie ļaudis kādreiz, pakļaudamies kritušo eņģeļu vadībai, visu savu prasmi un zināšanas veltīja sevis paaugstināšanai. Šo vīru brīnišķīgie mākslas darbi pasauli ierosināja tos pielūgt kā ģēnijus, bet viņu cietsirdība un ļaunie izgudrojumi, kas apgānīja zemi un izdzēsa Dieva līdzību, Kungam lika tos izdeldēt no savas radības. Tur stāv ķēniņi un karavadoņi, kas uzvarēja tautas, bezbailīgi vīri, kas nekad nebija zaudējuši nevienu kauju, lepni, godkārīgi karotāji, kuru tuvošanās lika valstīm drebēt. Nāvē tie nav mainījušies. Iznākdami no kapa, viņi atkal turpina pārtraukto domu gaitu. Tos dzen tā pati uzvaras kāre, kas viņus pārvaldīja mirstot.

Sātans vispirms apspriežas ar saviem eņģeļiem un pēc tam ar šiem ķēniņiem, iekarotājiem un varenajiem vīriem. Tie novērtē savā pusē esošo spēku un lielo skaitu, spriežot, ka armija, kas atrodas pilsētā, ir salīdzinoši maza un to ir iespējams uzvarēt. Viņi izstrādā plānus, kā sagrābt Jaunās Jeruzālemes bagātības un godību. Visi nekavējoties sāk gatavoties kaujai. Prasmīgi amatnieki gādā par ieročiem. Militārie vadoņi, kas kādreiz bija slaveni ar savām sekmēm, sakārto karavīrus rotās un divīzijās.

Beidzot tiek dota uzbrukuma pavēle, un neskaitāmie pulki sāk virzīties uz priekšu, – tāda armija, kādu zemes iekarotāji vēl nekad nav sapulcinājuši, kurai nevar līdzināties visu laikmetu apvienotie spēki, kopš virs zemes sācies karš. Pa priekšu iet sātans, visvarenākais no visiem karotājiem, un ap viņu ļaunie eņģeļi, lai dotos pēdējā cīņā. Tālāk seko neskaitāmi pulki, katrs zem sava jaunieceltā vadoņa. Ar militāru precizitāti, cieši sakļautās rindās tie virzās uz priekšu pa zemes salauzīto, nelīdzeno virsmu tieši uz Dieva pilsētu. Pēc Jēzus pavēles tiek aizslēgti Jaunās Jeruzālemes vārti, un sātana pulki ielenc pilsētu, gatavodamies triecienam.

(665) Tad Kristus no jauna parādās savu ienaidnieku skatam. Augstu pāri pilsētai paceļas tronis uz spodrināta zelta pamata. Uz šī troņa sēd Dieva Dēls un ap Viņu visi valstības pavalstnieki. Neviena valoda nevar attēlot, neviena spalva nevar aprakstīt Kristus varenību un majestātiskumu. Dēlu apņem mūžīgā Dieva godība. Viņa klātbūtnes mirdzums piepilda Dieva pilsētu un izlejas tālu aiz tās vārtiem, apņemot visu zemi ar savu spožumu.

Vistuvāk tronim atrodas tie, kas kādreiz bija dedzīgi sātana lietas piekritēji, bet pēc tam kā apdegušas pagales izrauti no uguns, ar dziļu un nepārtrauktu nodošanos sekoja savam Pestītājam. Kā nākamie stāv tie, kas pilnveidoja kristīgu raksturu vidē, kur valdīja meli un neticība, tie, kas Dieva likumus godāja arī tad, kad kristīgā pasaule tos paziņoja par spēkā neesošiem, un miljoni no dažādiem laikmetiem, kas savas ticības dēļ miruši mocekļa nāvē. Un tālāk "liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs, ar palmu zariem rokās". (Atkl. 7:9) Viņu cīņa ir beigusies, tie ir uzvarējuši. Skriešanās sacīkstēs viņi ir ieguvuši godalgu. Palmas zars viņu rokās ir uzvaras simbols, baltās drēbes – emblēma Kristus nevainojamajai taisnībai, kas tagad ir viņu taisnība.

Atpestītie uzsāk slavas dziesmu, kas atkal un atkal atbalsojas Debesu velvēs: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Jēram." Ar tiem pielūgsmē savas balsis savieno eņģeļi un seravi. Kad atpestītie tagad redz sātana varu un ļaunumu, viņi labāk kā jebkad iepriekš saprot, ka tikai Kristus spēks tos varēja darīt par uzvarētājiem. Visā mirdzošajā pulkā nav neviena, kas savu izglābšanos piedēvētu personīgiem nopelniem, it kā tie ļauno būtu uzvarējuši ar savu spēku vai krietnumu. Par saviem darbiem un ciešanām neviens tur nerunā; bet katras dziesmas saturs un uzvaras himnu galvenā pamatdoma ir: "Pestīšana pieder mūsu Dievam un Jēram."

(666) Visu zemes un Debesu iedzīvotāju klātbūtnē notiek Dieva Dēla galīgā kronēšana. Un tad, kad viņam ir piešķirta visaugstākā godība un vara, ķēniņu Ķēniņš pasludina spriedumu dumpiniekiem, kas sacēlās pret Viņa valdību, un nes taisnu tiesu tiem, kas pārkāpuši Kunga bauslību un apspieduši Viņa ļaudis. Dieva pravietis saka: "Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un to, kas tanī sēdēja; no viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem." (Atkl. 20:11,12)

Tiklīdz tiek atvērtas pārskatu grāmatas un Jēzus skats pievēršas bezdievīgajiem, viņu apziņā ataust katrs grēks, ko tie jebkad ir darījuši. Tie ierauga tieši to vietu, kur viņu kājas ir novirzījušās no skaidrības un svētuma takas, kā arī to, cik tālu Dieva bauslības pārkāpšanā viņus aizvedis lepnums un sacelšanās gars. Lielās kārdināšanas, ko viņi atbalstīja, apmierinot savas grēcīgās tieksmes, nelietīgi izlietotās svētības, nonicinātie Dieva vēstneši, atraidītie brīdinājumi, stūrgalvīgās un nepakļāvīgās sirds atvairītie žēlastības viļņi – tas viss tagad šķiet kā ar ugunīgiem burtiem uzrakstīts.

Pie troņa kļūst redzams krusts; kā panorāmā garām slīd Ādama kārdināšanas un krišanas skati un tiem sekojošie notikumi lielajā glābšanas plānā. Pestītāja pieticīgā dzimšana, vienkāršībā un paklausībā pavadītā bērnība un jaunība, Viņa kristības Jordānā, gavēnis un kārdināšanas tuksnesī, Viņa atklātā kalpošana, norādot cilvēkiem uz Debesu visdārgākajām svētībām; mīlestības un žēlastības darbu piepildītās dienas; kalnu vientulībā nomodā un lūgšanās pavadītās naktis; skaudības, naida un ļaunprātības radītās sazvērestības, ar ko atmaksāja Viņa labvēlību; briesmīgās, noslēpumainās ciešanas Ģetzemanē, kad Viņam uzgūlās visas pasaules grēku drausmīgais svars; Viņa nodošana asinskārā pūļa rokās; tās šausmu nakts briesmīgie notikumi, kad miermīlīgais cietumnieks, savu ļoti mīļoto mācekļu atstāts, rupji tiek dzīts pa Jeruzālemes ielām; (667) Dieva Dēls ar ļaunām gavilēm stādīts Annasa priekšā, apsūdzēts augstā priestera pilī, Pilāta tiesas zālē, un pie gļēvā, cietsirdīgā Hēroda; zaimots, šausts, mocīts un notiesāts uz nāvi – tas viss tiek dzīvi attēlots.

Un tad satrauktā ļaužu pūļa priekšā atklājas pēdējie skati – pacietīgais Cietējs iet uz Golgātu; Debesu Lielkungs karājas pie krusta; augstprātīgie priesteri un zaimojošais pūlis izsmej Viņa nāves mokas; pārdabiska tumsa, zemestrīce, sašķēlušās klintis, atvērtie kapi, kas iezīmē brīdi, kad pasaules Glābējs atdod savu dzīvību.

Briesmīgais skats tiek rādīts tieši tāds, kāds tas bija īstenībā. Sātanam, viņa eņģeļiem un pavalstniekiem nav spēka novērsties no savu darbu pārskata. Katrs līdzdalībnieks atceras savu lomu: Hērods, kurš lika nokaut Betlēmes nevainīgos bērnus, gribēdams iznīcināt Izraēla Ķēniņu; negodīgā Hērodeja, kuras dvēsele aptraipīta ar Jāņa Kristītāja asinīm; vājais izdabātājs Pilāts; zaimojošie karavīri, priesteri un virsnieki, kā arī satracinātais pūlis, kas kliedza: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!" – visi tagad ierauga savu līdzdalību ārkārtīgajā noziegumā. Tie velti cenšas paslēpties no Kristus vaiga dievišķā iespaida, kas krāšņumā pārspēj saules spožumu, kamēr izglābtie met savus kroņus pie Pestītāja kājām, izsaukdamies: "Viņš nomira par mani!"

Atpestīto pulkā ir Kristus apustuļi: varonīgais Pāvils, dedzīgais Pēteris, mīļotais un mīlošais Jānis un viņu uzticīgie brāļi, kā arī vēl liels pulks citu mācekļu, bet ārpus mūriem līdz ar visām zemiskajām un riebīgajām lietām atrodas tie, kas viņus vajāja, kas tos meta cietumā un nonāvēja. Tur ir Nerons, šis cietsirdīgais un netikumīgais varmāka. Viņam tagad jāredz to cilvēku prieks un paaugstināšana, kurus tas kādreiz mocīja un kuru ārkārtējās ciešanas un sāpes sagādāja sātanisku baudu. Klāt ir arī viņa māte, lai ar savām acīm skatītu šī darba rezultātus, lai redzētu ļaunā rakstura attēlu, (668) ko tā nodeva savam dēlam, sava iespaida un piemēra atbalstītās un koptās kaislības, kuru neiecietības augļi lika drebēt pasaulei.

Tur ir pāvestības pārstāvji – priesteri un prelāti –, kas sevi sauca par Kristus sūtņiem, bet izmantoja spīdzināšanu, pazemes cietumus un dedzināšanu uz sārtiem, lai valdītu pār Viņa ļaužu sirdsapziņu. Tur ir lepnie pāvesti, kas paaugstinājās pāri Dievam un uzdrošinājās grozīt Visaugstākā bauslību. Šiem, tā sauktajiem, baznīcas tēviem tagad jādod Dievam norēķins, no kā tie labprāt atteiktos. Pārāk vēlu tie ir ieraudzījuši, ka Visuzinātājs Dievs uzticīgi sargā savu bauslību un ka Kungs nekādā ziņā neattaisnos vainīgos. Tikai tagad viņi aptver, ka Kristus savu ciešanām pakļauto ļaužu intereses pielīdzina savējām un izjūt Viņa vārdu spēku: "Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši." (Mat. 25:40)

Visa bezdievīgā pasaule stāv Dieva priekšā un tiek apsūdzēta nodevībā pret Debesu valdību. Nav neviena, kas tagad viņu lietu aizstāvētu, tiem nav atvainojuma, un tādēļ tiek pasludināts spriedums – mūžīgās nāves sods.

Tagad visiem kļūst skaidri redzams, ka grēka alga nav vis cēla neatkarība un mūžīga dzīvība, bet gan verdzība, sabrukums un nāve. Bezdievīgie saprot, ko tie ir zaudējuši ar savu dumpīgo dzīvi. Kādreiz viņi nicināja tiem piedāvāto ārkārtīgi lielo un mūžīgo godību – bet cik iekārojama tā tagad šķiet. "Tas viss," kliedz pazudusī dvēsele, "varēja būt arī man, bet es labāk izvēlējos šīs lietas atstumt! Ak, briesmīgā pievilšanās! Mieru, laimi un godu es esmu apmainījis pret nelaimi, kaunu un izmisumu." Visi saprot, ka viņu izslēgšana no Debesīm ir taisnīga. Ar savu dzīvi tie ir paziņojuši: "Mēs negribam, ka šis Jēzus pār mums valda!"

Kā apburti bezdievīgie skatās uz Dieva Dēla kronēšanu, Kunga rokās tie ievēro dievišķās bauslības galdiņus, likumus, kurus paši nicināja un pārkāpa. Viņi ir liecinieki izglābto pacilātajai sajūsmai, apbrīnai un pielūgsmei. (669) Un, kad slavas dziesmu skaņas traucas pāri ļaužu pūlim ārpus pilsētas, visi kā vienā balsī izsaucas: "Lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Dievs Kungs, Visuvaldītāj, taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!" (Atkl. 15:3) un, zemē pakrituši, pielūdz dzīvības Lielkungu.

Redzēdams Kristus varenību un godību, arī sātans paliek kā sastindzis. Viņš, kurš kādreiz bija sedzošs ķerubs, atceras savu krišanu. Mirdzošais, spožais seravs, "rīta zvaigzne" – ak, kāda pārmaiņa, kāds pagrimums! Uz visiem laikiem tas tagad izslēgts no padomes, kurā kādreiz viņu godāja. Viņš tagad Tēva tuvumā redz stāvam citu eņģeli, kas aizklāj Dieva godību. Viņš redz cēla un majestātiska auguma eņģeli uzliekam kroni uz Kristus galvas un saprot, ka pats varēja būt tā vietā.

Sātanam jāatceras nevainības un skaidrības, miera un apmierinātības dzimtene, kur arī viņam bija vieta, līdz tas nodevās kurnēšanai pret Dievu un skaudībai pret Kristu. Viņa apsūdzības, sacelšanās un krāpšana, lai iegūtu simpātijas un atbalstu, stūrgalvīgi atsakoties kaut ko darīt sevis glābšanai, kad Dievs vēl piedāvāja piedošanu – viss tagad dzīvi parādās šīs Universa būtnes priekšā. Viņš skata savu darbu cilvēku vidū, līdz ar visiem tā izraisītajiem rezultātiem – cilvēka ienaidu pret citiem cilvēkiem, briesmīgo dzīvības iznīcināšanu, valstu celšanos un krišanu, troņu gāšanu, nemieru, cīņu un revolūciju garo virkni. Viņš atceras savas pastāvīgās pūles pretoties Kristus darbam, gremdējot cilvēku arvien zemāk un zemāk. Viņš ir spiests atzīt, ka tā ellišķīgie plāni nav spējuši iznīcināt tos, kas uzticējās Jēzum. Aplūkodams savu valstību, sava smagā darba rezultātus, sātans redz vienīgi neveiksmi un samaitātību. Arī tagad viņš bija pamudinājis ļaudis ticēt, ka Dieva pilsēta būs viegli iegūstams laupījums, kaut gan labi zināja, ka tā tas nav. Atkal un atkal, lielajai cīņai progresējot, tam ir nācies padoties un atzīt savu sakāvi. Viņš pārāk labi pazīst Mūžīgās Majestātes spēku.

(670) Lielais dumpinieks vienmēr ir centies sevi attaisnot un atbildību par sacelšanos novelt uz dievišķo vadību. Šī mērķa sasniegšanai viņš koncentrēja visas savas milzīgās prāta spējas. Velns strādāja apdomīgi un sistemātiski, ar apbrīnojamiem panākumiem pavedinot lielas ļaužu masas pieņemt viņa izskaidrojumus par lielo cīņu, kas tā ieilgusi. Gadu tūkstošus šis sazvērnieku vadonis melus ir izteicis kā patiesību. Bet tagad pienācis laiks likvidēt sacelšanos, lai pilnībā atklātos sātana vēsture un raksturs. Savā pēdējā lielajā pasākumā gāzt Kristu no troņa, iznīcināt Viņa ļaudis un sagrābt Dieva pilsētu, virskrāpnieks tiek pilnīgi atmaskots. Visi, kas ar to savienojušies, redz viņa darba pilnīgu sakāvi. Kristus sekotāji un uzticīgie eņģeļi saprot tā nepamatotās pretenzijas pret Dieva valdību. Viņš tagad visiem ir kļuvis pretīgs.

Sātans arī pats labi apzinās, ka patvaļīgā sacelšanās to ir padarījusi nederīgu Debesīm. Visus savus spēkus viņš jau tik ilgi ir vingrinājis karam pret Dievu, ka Debesu skaidrība, miers un saskaņa tam būtu vislielākās mocības. Ļaunās apsūdzības pret Dieva taisnību un žēlastību tagad ir apklusinātas. Pārmetumi, ar kuriem viņš pūlējās apbērt Jehovu, pilnībā vērsušies pret viņu pašu. Tādēļ sātans zemojoties atzīst, ka ir notiesāts taisnīgi.

"Kas Tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu? Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks tavā priekšā un Tevi pielūgs, jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami." (Atkl. 15:4) Tagad ir noskaidrots katrs jautājums par patiesību un maldiem šajā ieilgušajā cīņā. Visu radīto saprātīgo būtņu skatam ir atklāti sacelšanās rezultāti un dievišķo likumu atmešanas augļi. Visam Universam kļuvis redzams sātana kundziskais raksturs pretstatā Dieva valdībai. Ļauno ir pazudinājuši viņa paša darbi. Dieva gudrība, taisnība un žēlastība ir pilnīgi attaisnota. Skaidri redzams, ka lielajā cīņā Viņš vienmēr ir rūpējies par savu ļaužu mūžīgo laimi un visu radīto pasauļu labklājību."Visi Tavi darbi, Kungs, Tevi teiks, un Tavi svētie Tevi slavēs." (Ps. 145:10) (671) Grēka vēsture visā mūžībā liecinās par to, ka visu Dieva radīto būtņu laime nešķirami saistīta ar Viņa bauslības pastāvēšanu. Ņemot vērā neskaitāmos lielās cīņas notikumus, viss Universs, kā uzticīgais, tā nepaklausīgais, vienprātīgi atzīs: "Taisni un patiesi ir Tavi ceļi, Tu, svēto Ķēniņ!"

Tagad visam Universam ir skaidri saprotams lielais upuris, kuru Tēvs un Dēls nesa cilvēku labā. Ir pienākusi stunda, kad Kristum jāieņem likumīgā vieta un jātiek pagodinātam pāri valdībām un varām, pāri ikvienam vārdam. Gaidāmā prieka dēļ – ka daudz dēlus varēs vadīt uz godību – Viņš panesa kaunu un izcieta nāvi pie krusta. Un, lai arī cik neaptverami lielas bija Viņa sāpes un ciešanas, tomēr prieks un godība to pārspēs. Viņš tagad var uzlūkot pēc savas līdzības atjaunotus izglābtos, kuru sirdis nes dievišķās pilnības zīmogu un kuru sejas atstaro sava Ķēniņa līdzību. Kristus viņos saskata savas dvēseles smagā darba ieguvumu un ir apmierināts. Tādēļ balsī, kas dzirdama visiem sapulcētajiem taisno un ļauno pulkiem, Viņš saka: "Redziet Manu asiņu atpirktos! Viņu dēļ Es cietu, par viņiem Es nomiru, lai tie mūžīgi varētu palikt Manā tuvumā." Un no balti tērptajiem ļaudīm, kas stāv ap Dieva troni, paceļas slavas dziesma: "Cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl. 5:12)

Neskatoties uz to, ka sātans ir spiests atzīt Dieva taisnību un zemoties Kristus augstākās varas priekšā, viņa raksturs tomēr nemainās. Līdzīgi trakojošai straumei no jauna izlaužas sacelšanās gars. Ārprātīgu dusmu pārņemts, tas izšķiras neatsacīties no lielās cīņas. (672) Šķiet, pienācis laiks pēdējam izmisīgajam uzbrukumam. Viņš metas tuvāko pavalstnieku vidū un pūlas tos iedvesmot ar savu niknumu, aicinot nekavējoties sākt kauju. Bet no visiem neskaitāmajiem miljoniem, kurus viņš pamudinājis uz sacelšanos, tagad nav neviena, kas atzītu tā virskundzību. Viņa vara ir beigusies. Bezdievīgos pilda tāds pats naids pret Dievu, kāds iedvesmo sātanu, bet tie redz, ka viņu lieta ir bezcerīga, ka Jehovu nav iespējams pārspēt. Viņos tagad iedegas ārkārtīgas dusmas pret sātanu un tiem, kas visu laiku bijuši tā sabiedrotie šajā veltīgajā pasākumā, un tādēļ viņi ar dēmoniem līdzīgu niknumu vēršas pret šīm personām.

Kungs saka: "Tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis kā Dieva sirdi, tad redzi, Es vedīšu svešus pār tevi, visbriesmīgākos starp tautām, tie izvilks savus zobenus par tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu. Tie tevi nometīs bedrē." "Es (..) izdeldu tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus nost. (..) Es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem. (..) Es tevi daru par pelniem virs zemes priekš visu acīm, kas tevi ierauga. (..) tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi." (Ec. 28:6-8,16-19, Glika tulk.)

"Un viss apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs." (Jes. 9:4, Glika tulk.) "Kungam ir dusmas pret visām tautām un naids pret visu viņu pulku, Viņš tos nodevis iznīcināšanai, nolēmis nokaušanai." (Jes. 34:2) "Pār bezdievīgajiem Viņš liks līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa." (Ps. 11:7) Dievs liek nākt ugunij no debesīm. Atveras zeme. Tiek atbrīvoti tās dziļumos paslēptie spēki. Iznīcinošas uguns liesmas tagad šaujas ārā no visiem dziļākajiem bezdibeņiem. Deg pat klintis. Ir pienākusi diena, kas degs kā ceplis. Elementi izkūst lielajā karstumā, un zeme un tajā esošie darbi sadeg. (Mal. 3:19; 2. Pēt. 3:10) (673) Visa zemes virspuse izskatās kā izkausēta masa – liela, verdoša uguns jūra. Tas ir bezdievīgo sodīšanas un pazudināšanas laiks – "Kunga atriebības diena, atmaksas gads par Ciānu." (Jes. 34:8)

Bezdievīgie savu algu saņems virs zemes. (Sal. pam. 11:31) Viņi "būs kā rugāji, un nākamā diena tiem pielaidīs uguni", saka Kungs Cebaots". (Mal. 3:19) Daži tiks iznīcināti acumirklī, kamēr citi cietīs vairākas dienas. Visi tiks sodīti atbilstoši saviem darbiem. Tā kā taisno grēki ir uzlikti sātanam, tad viņam būs jācieš ne tikai par savu sacelšanos, bet arī par visiem grēkiem, uz kuriem viņš pavedinājis Dieva ļaudis. Viņam būs daudz lielāks sods par tiem, kurus tas kādreiz pievīlis. Velns dzīvos un cietīs vēl pēc tam, kad jau būs iznīcināti visi, kas krita par upuri viņa ļaunumam. Šķīstījošajās ugunīs aizies bojā visi bezdievīgie – gan sakne, gan zari –, kur sātans ir sakne, bet viņa sekotāji kā zari. Tā tiks izpildīts sods par bauslības pārkāpšanu, tiks apmierinātas taisnības prasības; un, visu to redzot, Debesis un Zeme atzīs Jehovas taisnību.

Sātana graujošais darbs tiks izbeigts uz visiem laikiem. Sešus gadu tūkstošus viņš ir rīkojies pēc sava prāta, piepildot Zemi ar ciešanām un sagādājot bēdas apkārt esošajam Universam. Visa radība sāpēs ir vaidējusi un mocījusies. Tagad Dieva radījumi uz mūžīgiem laikiem tiek atbrīvoti no ļaunā klātbūtnes un kārdināšanām. "Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas." (Jes. 14:7, Glika tulk.) Un pāri uzticīgajam Universam plūst slavas un gaviļu saucieni. Kā balss "no daudz ļaudīm", kā balss "no daudz ūdeņiem" un kā balss "no stipriem pērkoniem", kas sauc: "Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs." (Atkl. 19:6)

Kamēr Zemi apņēma iznīcinoša uguns, taisnie droši dzīvoja svētajā pilsētā. Otrai nāvei nav varas pār tiem, kuri piedalījās pie pirmās augšāmcelšanās. Kamēr bezdievīgajiem Dievs ir rijoša uguns, saviem ļaudīm Viņš ir Saule un Vairogs. (Ps. 84:12)

(674) "Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudušas." (Atkl. 21:1) Uguns, kas iznīcināja bezdievīgos, tajā pašā laikā šķīstīja zemi. Tika izdzēsta ikviena lāsta pēda, un nekāda mūžīgi degoša elle atpestītajiem neatgādinās par grēka briesmīgajām sekām.

Paliks tikai viens atgādinājums: mūsu Glābējs vienmēr sevī nesīs krustā sišanas zīmes. Viņa ievainotajā galvā, Viņa sānos, Viņa rokās un kājās būs redzamas vienīgās grēka nežēlīgā darba pēdas. Skatot Kristu Viņa godībā, pravietis saka: "Gaismas stari nāk no viņa sāniem, tur slēpjas Viņa vara." (Hab. 3:4) Caurdurtajos sānos, no kuriem iztecēja tumši sarkanā straume, kas salīdzināja cilvēku ar Dievu, – tur ir Pestītāja godība, tur "slēpjas Viņa vara". "Varens izglābt", pateicoties savam iepriekšējam upurim, Viņš bija spējīgs izpildīt arī tiesas spriedumu Dieva žēlastības nicinātājiem. Kunga pazemošanās zīmes ir Viņa visaugstākais gods, visos mūžīgajos laikmetos Golgātā gūtās rētas paudīs Viņa slavu un pasludinās Viņa spēku.

"Un tu, ganības torni, Ciānas meitas stiprums, pie tevis nāks un tev tiks pirmā valdība." (Mihas 4:8, Glika tulk.) Ir pienācis laiks, uz kuru ar ilgošanos raudzījušies svētie cilvēki, kopš liesmojošais zobens aizslēdza Ēdeni pirmajam pārim, – laiks atpirktā īpašuma saņemšanai. (Ef. 1:14) Zeme, kuru cilvēks sākumā ieguva kā savu valsti, bet pēc tam nodeva sātana rokās, ka to tik ilgi pārvaldīja varenais ienaidnieks, pateicoties lielajam glābšanas plānam, tagad tiek atdota atpakaļ. Viss grēka dēļ zaudētais tiek atkal atgūts. "Tā saka Kungs (..), kas veidoja zemi, – Viņš to nav radījis par tuksnesi, bet lai tā būtu apdzīvota." (Jes. 45:18) Ir piepildīts Dieva sākotnējais mērķis, radot Zemi, jo tā tiek darīta par mūžīgu mājokli atpestītajiem. "Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi." (Ps. 37:29)

Bailes padarīt nākotnes mantojumu par daudz materiālu daudzus ir ierosinājušas tieši tās patiesības, kas mums uz Zemi liek skatīties kā uz savām mājām, izskaidrot garīgi. (675) Kristus saviem mācekļiem apliecināja, ka Viņš aiziet tiem sagatavot mājokļus Tēva namā. Tie, kas pieņem Dieva Vārda mācības, nedzīvos neziņā par šīm Debesu mājām. Un tomēr Dievs tiem, kas Viņu mīl, ir sagatavojis lietas, "(..) ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis (..). (1. Kor. 2:9) Cilvēcīgā valoda nespēj attēlot taisno atalgojumu. Ar to iepazīsies tikai tie, kas to redzēs. Ierobežotam prātam nav iespējams aptvert Dieva Paradīzes godību.

Izglābto mantojums Bībelē ir nosaukts par Zemi. (Ebr. 11:14-16) Tur Debesu Gans vada savu ganāmpulku pie dzīvā ūdens avotiem. Dzīvības koks katru mēnesi nes savus augļus, un koka lapas kalpo tautām par labu. Tur ir mūžīgi plūstošas straumes, skaidras kā kristāls, un to krastos kupli koki met savu ēnu uz takām, kas sagatavotas Kunga atpirktajiem. Plaši līdzenumi vietām pāriet skaistos pakalnos, un Dieva kalni ceļ augšup savas cēlās virsotnes. Šajos mierīgajos līdzenumos, blakus šīm dzīvajām straumēm, tagad sev pastāvīgas mājas atrod Dieva ļaudis, kas tik ilgi bija klīduši kā ceļinieki.

"Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos dzīvokļos un netraucētos mājokļos." (Jes. 32:18) "Varas darbs tavā zemē vairs netaps dzirdēts, ne posts, ne pazušana tavās robežās, bet tu pestīšanu nosauksi par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem." (Jes. 60:18, Glika tulk.) "Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namus, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīna dārzu, lai citi ēstu tā augļus (..). Mani izredzētie paši iemantos to, ko viņu rokas veikušas." (Jes. 65:21,22)

Tur "tuksnesis un izkaltusī nora" priecāsies, bet "klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks". (Jes. 35:1) "Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes." (Jes. 55:13) "Tad vilks mājos pie jēra, un pantera apgulsies pie kazlēna; (..) un mazs zēns tos ganīs." (676) "Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā." (Jes. 11:6,9) – Tā saka Kungs.

Debesu atmosfērā nevar pastāvēt ciešanas un bēdas. Nebūs vairs asaru un bēru gājienu ar sēru lentēm. "Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu (..) jo, kas bijis, ir pagājis." (Atkl. 21:4) "Un neviens iedzīvotājs nesacīs: "Es ciešu." Tautai, kas tur dzīvo, grēki ir piedoti." (Jes. 33:24)

Tur stāv Jaunā Jeruzāleme, godības pilnā Jaunās Zemes galvaspilsēta kā "skaists vainags Kunga rokā un ķēniņa galvas rota tava Dieva rokā". (Jes. 62:3) "Tās spožums bija tam visdārgākam akmenim līdzīgs, it kā jaspisa akmens, kas spīd kā kristāls." (Atkl. 21:11, Glika tulk.) "Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu." (Atkl. 21:24) Kungs saka: "Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par saviem ļaudīm." (Jes. 65:19) "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem." (Atkl. 21:3)

Dieva pilsētā nebūs vairs nakts. Atpūtu nevienam vairs nevajadzēs un neviens pēc tās neilgosies. Neviens nenogurs, darot Dieva prātu un pienesot slavu Viņa Vārdam. Mēs vienmēr izjutīsim rīta svaigumu un vienmēr būsim tālu no dienas norieta. "Ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga, jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem." (Atkl. 22:5) Saules gaismu aizstās mirdzums, kas nebūs mokoši žilbinošs, tomēr daudzkārt pārspēs mūsu dienas vidus spožumu. Dieva un Jēra godība svēto pilsētu piepildīs ar nekad nedziestošu gaismu. Izglābtie staigās mūžīgas dienas bezsaules godībā.

"Tempļa es tur neredzēju, jo Kungs Dievs Visuvaldītājs ir viņas templis un Jērs." (Atkl. 21:22) Dieva ļaudīm būs tiesības brīvi satikties ar Tēvu un Dēlu. "Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī." (1. Kor.13:12) Dabā un Dieva attiecībās ar cilvēkiem mēs Viņa attēlu redzam kā spogulī atstarotu, bet tad Viņu skatīsim vaigu vaigā, bez jebkāda aptumšojoša aizsega. (677) Mēs stāvēsim Viņa priekšā un redzēsim Kunga vaiga godību.

Atpestītie tur atzīs, tāpat kā viņi ir atzīti. Mīlestība un līksmība, kuru pats Dievs ir ielicis katrā dvēselē, tur atklāsies vispatiesākā un jaukākā veidā. Šķīsta satiksme ar svētām būtnēm, harmoniska, sabiedriska dzīve ar svētlaimīgajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši jēra asinīs, svētās saites, kas Debesu saimi atkal savienos ar ģimeni virs zemes. (Ef. 3:5) Tas viss vēl vairāk papildinās atpestīto laimi.

Tur nemirstīgo prāts nekad nepagurs priecāties, domājot par radošā spēka brīnumiem un glābjošās mīlestības noslēpumiem. Tur nebūs nežēlīga un viltīga ienaidnieka, kas kārdinātu aizmirst Dievu. Tiks attīstītas visas dotības, un palielināsies visas spējas. Zināšanu iegūšana nenogurdinās prātu un neizsmels enerģiju. Tiks īstenoti visgrandiozākie pasākumi, sasniegtas visaugstākās ieceres un viscēlākie mērķi, un tomēr vēl arvien pavērsies jauni augstumi, kas jāaizsniedz, jauni brīnumi un jaunas patiesības, kas jāizprot, jauni mērķi, kas prasīs prāta, dvēseles un miesas spēkus.

Dieva izglābto studijām būs atvērtas visas Universa bagātības. No nāves saitēm atraisīti, tie dosies nenogurstošos lidojumos uz tālām planētām, – pasaulēm, kas skuma, redzot cilvēces ciešanas, un līksmojās dziesmās, saņemdamas vēsti par kādas dvēseles izglābšanu. Neizsakāmā sadraudzībā zemes bērni iepazīsies ar nekritušo būtņu priekiem un gudrību. Tās dalīsies atziņu un saprāta bagātībās, kas iegūtas laikmetu laikmetos, pārdomājot Dieva roku darbus. Ar neaptumšotu skatu viņi vēros radības godību – saules un zvaigznes, to sistēmās, kad tās noteiktā kārtībā riņķo ap Dieva troni. (678) Uz visām lietām, sākot no vissīkākās līdz vislielākajai, būs rakstīts Radītāja vārds, un visur atklāsies Viņa spēka varenība.

Un tā, aizritot mūžības laikiem, tiks gūtas arvien pilnīgākas un brīnišķīgākas atklāsmes par Dievu un Kristu. Tādā pašā mērā kā atzīšana pieaugs arī mīlestība, godbijība un laime. Jo vairāk cilvēki iepazīs Dievu, jo apbrīnojamāks tiem kļūs Radītāja raksturs. Kad Jēzus visiem atklās atpestīšanas darba noslēpumus un iepazīstinās ar sasniegumiem, kas iegūti šajā lielajā cīņā ar sātanu, atpestīto sirdis ietrīsēsies vēl kvēlākā mīlestībā un vēl jūsmīgāk tie aizskars zelta kokles: desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši balsu savienosies varenā slavas un teikšanas korī.

"Un visus radījumus, kas ir Debesīs un virs zemes, un zemes apakšā un kas ir jūrā, un visus, kas tur iekšā, es dzirdēju sakām: "Tam, kas sēž uz goda krēsla, un jēram lai ir pateicība un slava, un gods, un vara mūžīgi mūžam!"" (Atkl. 5:13)

Lielā cīņa ir beigusies. Grēka un grēcinieku vairs nav. Universs ir atkal tīrs, un visā bezgalīgajā radībā pulsē harmonija un prieks. Visās Universa daļās no Radītāja plūst dzīvība un gaisma. No vissīkākā atoma līdz vislielākajai pasaulei visas lietas – dzīvās un nedzīvās – savā neaizēnotajā skaistumā un pilnīgajā laimē liecina, ka Dievs ir Mīlestība.