Lielā cīņa

29. Ļaunuma izcelšanās

[492] Grēka izcelšanās un tā pastāvēšanas iemesli daudziem sagādā grūti atrisināmas problēmas. Viņi redz ļaunā darbu ar tā drausmīgajām sekām – ciešanām un postu – un jautā, kā gan tas viss var notikt, ja augstākā vara pieder Dievam, kas ir bezgalīgs gudrībā, spēkā un mīlestībā? Šeit pastāv noslēpums, kuru viņi nespēj izskaidrot. Un savā nezināšanā un šaubās tie paliek akli pret patiesībām, kas skaidri atklātas Dieva Vārdā un ir tik svarīgas viņu dvēseles izglābšanai. Daži, pētot grēka pastāvēšanas jautājumus, pūlas iespiesties tādās lietās, kuras Dievs nekad nav atklājis, tādēļ viņi savām grūtībām tā arī neatrod atrisinājumu, un cilvēki, kam patīk šaubīties un kritizēt, te var saskatīt iemeslu visu Svēto Rakstu atmešanai. Citi atkal šai lielajai ļaunuma problēmai neatrod apmierinošu atbildi tāpēc, ka tradīcijas un nepareizi izskaidrojumi ir aptumšojuši Bībeles mācību par Dieva raksturu, Viņa valdības dabu un principiem, kas nosaka Viņa izturēšanos pret grēku.

Nav iespējams izskaidrot grēka izcelšanos, lai ar to varētu dot pamatojumu tā pastāvēšanai. Tomēr gan par grēka izcelšanos, gan arī par tā izbeigšanos ir zināms pietiekoši daudz, lai visā Dieva rīcībā ar ļaunumu pilnīgi atklātos Viņa taisnība un labvēlība. (493) Rakstos nekas nav uzsvērts skaidrāk par to, ka Dievs nekādā veidā nav atbildīgs par grēka rašanos, ka nav notikusi nekāda patvaļīga dievišķās žēlastības atraušana un ka Debesu pārvaldības sistēmā nav bijis kāds trūkums, kas dotu iemeslu sacelšanās sākumam. Grēks ir kā iebrucējs, kura klātbūtnei nav pamatota iemesla. Tas ir noslēpums; to attaisnot nozīmētu to aizstāvēt. Ja tam varētu atrast aizbildinājumu vai norādīt uz pastāvēšanas cēloni, tad tas vairs nebūtu grēks. Vienīgā grēka definīcija mums var būt tikai tā, kas dota Dieva Vārdā: tas ir "bauslības pārkāpšana", tas ir tāds princips, kas cīnās pret lielo mīlestības likumu, kurš atrodas dievišķās valdības pamatā.

Pirms ļaunuma iesākšanās visā Universā valdīja miers un labklājība. Viss notika pilnīgā saskaņā ar Radītāja gribu. Mīlestība pret Dievu bija pāri visam, un savstarpējā mīlestība nepazina negodīgumu. Kristus – Vārds, Dieva Vienpiedzimušais – bija viens ar Mūžīgo Tēvu – viens dabā, viens raksturā un visos nodomos –, vienīgā Būtne visā Universā, kas spēja iedziļināties ikkatrā Dieva nodomā un plānā. Ar Kristus starpniecību Tēvs darbojās Debesu būtņu radīšanā. "Viņā radītas visas lietas Debesīs (..) - gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas" (Kol. 1:16) –, un visas Debesis Kristum uzticējās tikpat pilnīgi kā Tēvam.

Tā kā mīlestības likums bija Dieva valdības pamats, tad visu radīto būtņu laime bija atkarīga no pilnīgas saskaņas ar tā lielajiem taisnības principiem. Dievs no saviem radījumiem sagaidīja mīlošu kalpošanu un tādu goda parādīšanu, ko var izraisīt Viņa rakstura saprātīga novērtēšana. Piespiesta padevība Viņam nepatīk, jo Viņš visiem ir dāvājis brīvu izvēli, lai katrs varētu kalpot labprātīgi.

Bet atradās viens, kurš savu brīvību izlietoja nelietīgi. Grēks sākās tieši pie tā, kuru Dievs kā nākošo pēc Kristus bija visvairāk pagodinājis un kurš spēkā un godības ziņā bija visaugstākais starp Debesu iemītniekiem. (494) Pirms krišanas Lucifers bija pirmais starp sedzošajiem ķerubiem, svēts un neaptraipīts. "Tā saka Dievs Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu (..). Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs; Es biju tevi iecēlis; svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Tu biji skaidrs savos ceļos no tās dienas, kad tu tiki radīts, kamēr tevī atrada noziegumu." (Ec. 28:12-15, angļu tulk.)

Lucifers tā arī varēja palikt Dieva labvēlībā, visu eņģeļu pulku mīlēts un godāts, izlietojot savas cēlās spējas citu aplaimošanai un sava Radītāja slavēšanai. Bet, kā saka pravietis, "tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma". (Ec. 28:17) Maz pamazām Lucifers sāka nodoties sevis izcelšanai. "Tādēļ tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs." (Ec. 28:6) "Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz Saiešanas kalna pašos ziemeļos. Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!" (Jes. 14:13,14) Lucifers vairs necentās panākt, lai Dieva radījumi vairāk par visu mīlētu un uzticētos savam Radītājam, bet viņu kalpošanu un pagodināšanu tagad pūlējās iegūt sev. Un, iekārojis godu, ko bezgalīgais Tēvs bija piešķīris savam Dēlam, eņģeļu virsnieks tiecās pēc varas, uz ko tiesības bija tikai Kristum.

Visas Debesis labprāt atstaroja Radītāja godu un sludināja Viņa tikumus. Un, kamēr Dievu tā godāja, visur valdīja miers un prieks. Bet tagad šo harmoniju aptraipīja nevienprātība. Pašpaaugstināšanās un kalpošana sev, kas tik pretēja Radītāja plānam, pamodināja ļaunas nojautas būtnēs, kas agrāk vairāk par visu godāja Dievu. Debesu padome aicināja Luciferu visu pārdomāt. Dieva Dēls viņam rādīja Radītāja laipnību, varenību un taisnību, kā arī Viņa likumu svēto, negrozāmo dabu. (495) Dievs pats bija nodibinājis Debesīs valdošo kārtību, un, atkāpjoties no tās, Lucifers ne tikai apkaunotu savu Radītāju, bet arī pazudinātu pats sevi. Tomēr bezgalīgā mīlestībā un žēlastībā sniegtais brīdinājums pamodināja vienīgi vēl lielāku pretestības garu. Lucifers atļāva greizsirdībai uz Kristu gūt virsroku un tādēļ savos nodomos kļuva tikai vēl apņēmīgāks.

Lepošanās ar savu krāšņumu baroja kāri pēc virsvaldības. Viņam piešķirto augsto godu Lucifers vairs nevērtēja kā Dieva dāvanu, un tas viņā neizraisīja nekādu pateicību Radītājam. Tas lepojās ar savu spožumu un augsto stāvokli, tiecoties līdzināties Dievam. Debesu pulki viņu mīlēja un godāja. Eņģeļi priecājās izpildīt viņa pavēles, jo tas bija apveltīts ar lielāku godību un gudrību nekā citi. Tomēr Dieva Dēlu visi atzina kā Debesu Valdnieku, spēkā un autoritātē vienādu ar Tēvu. Kristus bija līdzdalībnieks visos Dieva nodomos, kamēr Luciferam netika atļauts tādā mērā iedziļināties dievišķajos nolūkos. "Kāpēc," tagad jautāja šis varenais eņģelis, "Kristum jābūt visaugstākajam? Kāpēc Viņu godā vairāk par Luciferu?"

Atstājis savu vietu tiešā Dieva tuvumā, Lucifers sāka sēt neapmierinātības garu starp eņģeļiem. Tā, paslepus pūloties un kādu laiku neatklājot savus īstos nolūkus, ar šķietamu godbijību pret Dievu viņš centās modināt nepatiku pret likumiem, kas pārvaldīja Debesu būtnes, liekot saprast, ka tām uzlikti nevajadzīgi ierobežojumi. Tā kā eņģeļi jau pēc savas dabas bija svēti, tad viņš tos skubināja paklausīt pašiem sava saprāta balsij. Viņš centās pamodināt līdzjūtību pret sevi, norādot, ka Dievs, piešķirot Kristum augstāko godu, pret to izturējies ļoti netaisni. Viņš apgalvoja, ka, tiecoties pēc lielākas varas un ievērības, tas negribot paaugstināt sevi, bet gan nodrošināt brīvību visiem Debesu iedzīvotājiem, lai viņi tad varētu sasniegt augstāku stāvokli.

Dievs savā lielajā žēlastībā Luciferu ilgi pacieta. Kad tas pirmoreiz parādīja neapmierinātības garu, viņu tūlīt neatcēla no augstās vietas, un arī pat tad vēl ne, kad tas savas viltus pretenzijas sāka izteikt uzticīgajiem eņģeļiem. (496) Vēl ilgi viņš tika paturēts Debesīs. Atkal un atkal tam piedāvāja piedošanu, ja viņš nožēlotu savu vainu, atgrieztos un padotos Dievam. Lai viņu pārliecinātu par maldiem, tika veltītas tādas pūles, uz kādām spējīga tikai bezgalīga gudrība un mīlestība. Neapmierinātības garu Debesis nekad agrāk nebija pazinušas. Arī Lucifers pats sākumā nespēja saskatīt, uz kurieni viņš iet, tas neaptvēra savu jūtu patieso dabu. Bet, kad pierādījās, ka viņa neapmierinātībai nav pamata, Lucifers saprata, ka ir rīkojies nepareizi, ka dievišķās prasības ir taisnīgas un ka viņam šis taisnīgums jāatzīst visu Debesu priekšā. Ja viņš to būtu darījis, tad izglābtu pats sevi un daudzus eņģeļus. Šajā laikā tas vēl nebija kļuvis pilnīgi neuzticīgs Dievam. Lai gan viņš bija atstājis savu sargājošā ķeruba vietu, tomēr, ja labprāt atgrieztos pie Dieva, atzīstot Radītāja gudrību un piekrītot pildīt viņam paredzēto vietu Dieva lielajā plānā, tad tas atkal tiktu iecelts savā agrākajā amatā. Bet lepnums liedza padoties. Viņš stūrgalvīgi aizstāvēja savu izturēšanos, neatzīdams nekādas grēku nožēlas vajadzību, un lielajā cīņā pret Radītāju pilnīgi uzticējās tikai sev.

Tagad viņš visas savas gudrā prāta spējas veltīja krāpnieciskajam darbam, cenšoties iegūt viņam padoto eņģeļu simpātijas. Pat Kristus brīdinājumu un padomu viņš sagrozīja tā, lai tas kalpotu ļaunajiem un nodevīgajiem plāniem. Tiem, kas mīlošā uzticībā viņam bija visvairāk pieķērušies, sātans stāstīja, ka esot netaisni notiesāts un ka viņu necienot un ierobežojot tā brīvību. No Kristus vārdu nepareizas iztulkošanas viņš tālāk pārgāja uz to sagrozīšanu un tiešiem meliem, apsūdzot Dieva Dēlu nodomā viņu pazemot Debesu iedzīvotāju priekšā. Viņš nepareizi izskaidroja arī savu nostāju pret uzticīgajiem eņģeļiem. Visus, kurus tas nespēja novērst no Dieva un dabūt pilnīgi savā pusē, viņš apvainoja vienaldzībā pret Debesu būtņu interesēm. (497) Tos, kas palika uzticīgi Dievam, viņš tagad apsūdzēja tieši tajā darbā, ko pats darīja, un, lai pamatotu savu nostāju pret Dievu par viņam nodarīto netaisnību, ķērās pie Radītāja vārdu un rīcības motīvu sagrozīšanas. Ar viltīgiem argumentiem attiecībā uz Dieva nolūkiem viņš centās novest apmulsumā eņģeļus, visu vienkāršo ietinot noslēpumainībā un ar mākslotiem sagrozījumiem tiecoties apšaubīt pat Jehovas visskaidrākos izteicienus. Augstais stāvoklis, kurā viņš tik cieši bija saistīts ar dievišķo pārvaldības sistēmu, viltnieka izskaidrojumiem piešķīra ievērojami lielāku spēku, tā ka daudzi tika pamudināti pievienoties dumpim pret Debesu Autoritāti.

Dievs savā gudrībā ļāva sātanam šo darbu turpināt, līdz neapmierinātības gars izauga par atklātu sacelšanos. Lai ikviens varētu saskatīt šo plānu patieso dabu un mērķus, vajadzēja ļaut tiem pilnīgi attīstīties. Kā svaidīts ķerubs Lucifers tika ļoti cienīts; Debesu būtnes viņu mīlēja un pakļāvās tā iespaidam. Dieva valdība aptvēra ne tikai Debesu iemītniekus, bet arī visas Viņa radītās pasaules; un sātans plānoja, ka, ja tam izdotos pamudināt uz sacelšanos Debesu eņģeļus, tad viņš to varētu panākt arī uz citām pasaulēm. Savu nolūku īstenošanai viņš ar viltu un krāpšanu nepareizos uzskatus parādīja pavisam citā gaismā. Šīs būtnes spējas pievilt bija ļoti lielas, un zināmas priekšrocības tas ieguva arī ar maskēšanos melu aizsegā. Pat uzticīgie eņģeļi nespēja pilnībā saskatīt viņa raksturu, lai saprastu, kur novedīs šī pretošanās.

Lucifers tika ļoti godāts, un visi viņa darbi bija ietērpti tādā noslēpumainībā, ka pat eņģeļiem bija grūti atklāt tā nolūku īsto raksturu. Grēks, kamēr tas vēl nebija pilnīgi attīstījies, nelikās ļauns. Agrāk Dieva Universā nekas tamlīdzīgs nebija noticis, un svētās būtnes nemaz nenojauta ļaunuma dabu. Tās nespēja saskatīt briesmīgās sekas, ko izraisītu dievišķo likumu neievērošana. Sākumā sātans savu darbu vēl slēpa zem šķietamas uzticības Dievam. Viņš apgalvoja, ka tiecas pēc Dieva goda paaugstināšanas, Viņa valdības stabilitātes un visu Debesu iedzīvotāju labklājības. (498) Iedvesdams sev padoto eņģeļu prātā neapmierinātību, tas izlikās pūlamies šo neapmierinātību novērst. Savu apgalvojumu, ka Dieva pārvaldības veidā un likumos vajadzīgas izmaiņas, viņš aizbildināja ar nepieciešamību saglabāt saskaņu un vienprātību Debesīs.

Cīņā pret grēku Dievs varēja izlietot tikai taisnību un patiesību. Sātans izmantoja to, ko Dievs nevarēja , – glaimus un viltu. Viņš centās sagrozīt Dieva vārdus un eņģeļu priekšā nepareizi parādīt Viņa valdības plānus, apgalvodams, ka, pakļaujot Debesu iedzīvotājus likumiem un noteikumiem, Dievs nav rīkojies taisni, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš pats centies paaugstināties. Tāpēc Debesu iedzīvotājiem un arī visu citu pasauļu iemītniekiem vajadzēja pierādīt, ka Dieva valdība ir taisnīga un Viņa likumi pilnīgi. Sātans bija radījis iespaidu, it kā viņš meklētu Universa labklājību. Tāpēc visiem vajadzēja iepazīties ar varmākas īsto raksturu un nolūkiem. Viņam tika dots laiks, lai sevi izteiktu bezdievīgajos darbos.

Nesaskaņās, ko Debesīs izraisīja viņa paša rīcība, sātans vainoja Dieva likumus un valdību. Viņš paziņoja, ka viss ļaunums rodas dievišķās pārvaldes sistēmas rezultātā. Viņš apgalvoja, ka vēloties uzlabot Jehovas likumus. Tādēļ arī vajadzēja ļaut atklāties viņa prasību dabai, lai kļūtu redzami viltnieka ierosināto dievišķo likumu izmaiņu rezultāti, lai viņa paša darbs dotu galīgo spriedumu. Jau no paša sākuma sātans visiem centās ieskaidrot, ka nav dumpinieks, tādēļ Universam kādreiz vajadzēja redzēt šo krāpnieku atmaskotu.

Pat vēl tad, kad jau bija izlemts, ka Debesīs viņš vairs ilgāk nevar palikt, Bezgalīgā Gudrība sātanu neiznīcināja. Tā kā Dievam var būt patīkama tikai kalpošana mīlestībā, tad Viņa radījumu uzticībai jābalstās uz pārliecību par Radītāja taisnību un labvēlību. Debesu iemītnieki un citu pasauļu iedzīvotāji, būdami nesagatavoti aptvert grēka dabu un sekas, sātana iznīcināšanā tajā laikā nespētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. (499) Ja viņa esamību tūlīt pārtrauktu, tad citi Dievam kalpotu vairāk baiļu dzīti, nekā mīlestībā. Krāpnieka iespaids nebūtu pilnīgi iznīcināts, un sacelšanās gars galīgi novērsts. Ļaunumam vajadzēja atļaut nobriest. Lai uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu Universa labklājību, sātanam vajadzēja vēl pilnīgāk atklāt savus principus, līdz visas radītās būtnes varētu ieraudzīt patiesā gaismā viņa pret dievišķo vadību vērstās apsūdzības, tā ka Dieva taisnība un žēlastība, kā arī Viņa likumu nemainīgums vairs nekad netiktu apšaubīts.

Sātana sacelšanās darbam vajadzēja kļūt par mācību Universam visos nākamajos laikmetos, par pastāvīgu liecību grēka dabai un tās briesmīgajām sekām. Sātana valdīšanai, tās ietekmei uz cilvēkiem un eņģeļiem jārāda, kādi būs augļi dievišķās autoritātes noraidīšanai. Tai jāliecina, ka visa Dieva radījumu labklājība ir saistīta ar Viņa bauslību un pārvaldību. Tādā veidā šim briesmīgās sacelšanās mēģinājumam vajadzēja kļūt par mūžīgu aizsarglīdzekli visām svētām un saprātīgām būtnēm, lai tās turpmāk pasargātu no pievilšanās attiecībā uz likumu pārkāpšanas raksturu un glābtu no grēka un tam sekojošā soda.

Līdz pašam cīņas noslēgumam Debesīs lielais uzurpators turpināja sevi attaisnot. Kad tika paziņots, ka tas līdz ar visiem saviem līdzjutējiem jāizraida no Debesu svētlaimes mājokļiem, dumpinieku vadonis nekautrējās Radītāja likumiem izteikt atklātu nicināšanu. Viņš atkārtoja savu apgalvojumu, ka eņģeļiem nav nepieciešama nekāda pārraudzība, ka tiem vajagot atļaut brīvi sekot savai gribai, jo tā viņus vienmēr vadīšot pareizi. Lucifers apsūdzēja dievišķos likumus kā viņu brīvības ierobežojumu un paziņoja, ka vēlas panākt bauslības atcelšanu, jo, atbrīvoti no šiem ierobežojumiem, Debesu pulki varēšot sasniegt daudz augstāku un krāšņāku eksistences pakāpi.

(500) Atbildību par sacelšanos sātans ar saviem piekritējiem vienprātīgi uzvēla Kristum, apliecinot, ka, ja tie nebūtu norāti, tad nekad nebūtu sacēlušies. Tā stūrgalvīgi un izaicinoši savā neuzticībā, velti cenšoties gāzt Dieva valdību, tomēr zaimojoši izlikdamies par nomācošās varas nevainīgiem upuriem, sacelšanās vadonis ar saviem līdzjutējiem beidzot tika izraidīti no Debesīm.

Tas pats gars, kas izraisīja sacelšanos Debesīs, vēl joprojām iedvesmo neapmierinātību virs zemes. Sātans pie cilvēkiem turpināja lietot to pašu politiku, kuru tas bija izmantojis attiecībā uz eņģeļiem. Viņa gars tagad valda nepaklausības bērnos. Līdzīgi viņam tie cenšas noārdīt Dieva likumu ierobežojumus un apsola cilvēkiem brīvību ar bauslības priekšrakstu pārkāpšanu. Grēka norāšana vēl vienmēr pamodina naidu un pretestību. Kad Dieva brīdinošās vēstis skar sirdsapziņu, sātans cilvēkus mudina sevi attaisnot un grēcīgajā rīcībā meklēt citu līdzjūtību. Savu kļūdu labošanas vietā viņi uzkurina naidu pret norājēju, it kā tas būtu visu grūtību vienīgais cēlonis. No taisnā Ābela dienām līdz mūsu laikam visi, kas vien uzdrīkstējušies nosodīt grēku, ir sastapušies ar to pašu garu.

Sātans cilvēkus vadīja uz nepaklausību tādā pašā veidā, kā viņš rīkojās Debesīs, – nepareizi attēlojot Dieva raksturu un liekot viņu uzskatīt par bargu un tirānisku valdnieku. Un, kad tas savu bija panācis, tad viņš apgalvoja, ka cilvēka krišanā vainojami Dieva netaisnie ierobežojumi, kas arī viņam pašam likuši sacelties pret Radītāju.

Bet Mūžīgais pats dod liecību par savu raksturu: "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu." (2. Moz. 34:6,7)

Izraidot sātanu no Debesīm, Dievs deklarēja savu taisnību un saglabāja troņa godu. Bet, kad cilvēks apgrēkojās, pakļaujoties šī ārkārtējā gara viltībām, tad Dievs pierādīja savu mīlestību, kritušās cilvēces vietā nododot nāvē Vienpiedzimušo Dēlu. (501) Salīdzināšanas darbā atklājas Dieva raksturs. Kristus ir varens pierādījums visam Universam, ka Lucifera izvēlētajā grēka ceļā nekādā ziņā nav vainojama Dieva pārvaldības sistēma.

Lielā pievīlēja raksturs tika atmaskots cīņā starp Kristu un sātanu Pestītāja zemes dzīves un darbu laikā. Nekas tik ietekmīgi Debesu eņģeļos un visā uzticīgajā Universā nespēja izdzēst pēdējās līdzjūtības paliekas pret sātanu, kā viņa nežēlīgā cīņa pret pasaules Glābēju. Nekaunīgā zaimošana, prasot, lai Kristus to pielūdz, iedomīgā pārgalvība, nesot Jēzu uz kalna virsotni un tempļa jumta galu, ļaunprātīgais nodoms, kas atklājās skubinājumos mesties lejā no šī galvu reibinošā augstuma, nekad nerimstošais niknums, vajājot Viņu no vienas vietas uz otru un iedvesmojot priesteru un ļaužu sirdis noraidīt Dieva valstību un beidzot kliegt: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" – tas viss Universu ļoti pārsteidza un izsauca sašutumu tā iemītniekos.

Tas bija sātans, kas pasauli pamudināja noraidīt Kristu. Lai panāktu Jēzus iznīcināšanu, ļaunuma lielkungs izmantoja visu savu spēku un viltību, jo viņš redzēja, ka Pestītāja žēlastība un mīlestība, Viņa līdzjūtība un žēlojošais maigums pasaulei atklāj Dieva raksturu. Sātans apstrīdēja katru Dieva Dēla izvirzīto prasību, par saviem aģentiem izlietodams cilvēkus, lai Pestītāja dzīvi piepildītu ar ciešanām un bēdām. Viltīgā gudrība un meli, ar ko tas centās kavēt Jēzus darbu, nepaklausības bērnos parādītais naids, briesmīgie apvainojumi pret Personu, kuras dzīve bija ne ar ko nesalīdzināma laipnība un labvēlība – tas viss nāca no sen lolotas atriebības kāres. Skaudības un ļaunuma, atriebības un naida slēptās ugunis pret Dieva Dēlu viskarstāk uzvirmoja Golgātā, kad visas Debesis šo skatu vēroja klusās šausmās.

Pienesis vislielāko upuri, Kristus pacēlās Debesīs, tomēr atteicās pieņemt eņģeļu pielūgšanu, pirms nebija izteicis lūgumu: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." (Jāņa 17:24) (502) Tad neizsakāmā mīlestībā un spēkā no Tēva troņa nāca atbilde: "Lai Viņu pielūdz visi Dieva eņģeļi!" (Ebr. 1:6) Jēzu nekas nebija aptraipījis. Pazemošanās bija beigusies, upuris bija pienests, un Viņam tika dots vārds, kas iet pāri visiem vārdiem.

Tagad sātana vainu vairs ne ar ko nevarēja aizbildināt. Tas bija atklājis savu īsto meļa un slepkavas raksturu. Nav šaubu, ka to pašu garu, ar kādu tas valdīja pār viņa varā esošajiem cilvēku bērniem, tas būtu parādījis, arī vadot Debesu iedzīvotājus, ja tikai viņam tas tiktu atļauts. Krāpnieks bija apgalvojis, ka Dieva likumu pārkāpšana atnesīšot brīvību un augstāku stāvokli, bet tagad kļuva skaidri redzams, ka sekas var būt tikai verdzība un pagrimums.

Sātana melīgās apsūdzības pret dievišķo raksturu un Dieva valdību tagad parādījās īstajā gaismā. Lucifers bija apvainojis Dievu, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš meklē tikai savu godu un slavu, un apgalvoja, ka Radītājs, vēloties redzēt pašaizliedzību no citiem, Pats tomēr nekur neaizliedzas un nenes nekādus upurus. Tagad atklājās, ka kritušās un grēcīgās cilvēces glābšanai Universa Valdnieks bija pienesis vislielāko upuri, kādu vien mīlestība spēja sniegt, "jo Dievs bija Kristū, salīdzinādams pasauli ar sevi". (2. Kor. 5:19) Kļuva skaidri redzams, ka, iekārojot godu un augstāku varu, Lucifers bija atvēris durvis grēka ienākšanai, bet, lai grēku iznīcinātu, Kristus pats pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei.

Dievs uzsvēra savu riebumu pret sacelšanās principiem. Gan sātana notiesāšanā, gan cilvēka izpirkšanā visas Debesis redzēja atklājamies Radītāja taisnību. Lucifers paziņoja, ka, ja Dieva likums ir negrozāms un sodu par tā pārkāpšanu nevar atlaist, tad katram pārkāpējam uz visiem laikiem jāatņem tiesības uz Radītāja labvēlību. Viņš bija apgalvojis, ka grēcīgā cilvēce vairs nav glābjama un tāpēc ir viņa likumīgs laupījums. Bet Kristus nāve liecināja par labu cilvēkiem, un šī liecība nebija apgāžama.(503) Bauslības sods krita uz Viņu, kurš bija līdzīgs Dievam, un cilvēks līdz ar to varēja brīvi pieņemt Kristus taisnību, ar grēku nožēlu un pazemošanos iegūstot uzvaru, kā Dieva Dēls to bija ieguvis, uzvarot sātanu. Tā Dievs ir un paliek taisns un var attaisnot ikvienu, kas tic Jēzum.

Bet ne tikai cilvēka atpestīšanas dēļ Kristus nāca virs Zemes ciest un mirt. Viņš nāca "paaugstināt bauslību" un "darīt to godājamu". Ne tikai tāpēc, lai šīs pasaules iedzīvotāji cienītu baušļus tā, kā to vajadzēja darīt, bet ikvienai planētai Universā vajadzēja pierādīt, ka Dieva likumi ir negrozāmi. Ja to prasības varētu atcelt, tad Dieva Dēlam nevajadzētu atdot savu dzīvību šo baušļu pārkāpšanas salīdzināšanai. Kristus nāve pierāda to nemainīgumu. Un upuris, kuru grēcinieku glābšanai Tēvam un Dēlam lika pienest bezgalīga mīlestība, visam Universam uzskatāmi parāda, ka nekas mazāks par šo izpirkšanas plānu to nespēja panākt un ka Dieva likumu un valdības pamats ir taisnība un žēlastība.

Pēdējā tiesas dienā kļūs redzams, ka grēka pastāvēšanai nav iemeslu. Kad visas zemes Tiesnesis sātanam prasīs: "Kāpēc tu sacēlies pret Mani un nolaupīji Man Manas valsts pavalstniekus?", tad ļaunuma autors neatradīs vairs nekādu aizbildinājumu un sazvērnieku pulki stāvēs kā mēmi.

Pasludinot bauslības negrozāmību, Golgātas krusts tajā pašā laikā visam Universam liecina, ka grēka alga ir nāve. Pestītājam mirstot izdvestais sauciens: "Viss piepildīts!" sātanam kļuva par nāves zvanu. Tad izšķīrās lielā cīņa, kas jau tik ilgi bija turpinājusies, un līdz ar to tika nodrošināta arī grēka galīgā izdeldēšana. Dieva Dēls izgāja cauri kapa vārtiem, "lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu". (Ebr. 2:14) Lucifera kāre pēc paaugstināšanās lika viņam sacīt: "Es paaugstināšu savu godakrēslu pār Dieva zvaigznēm (..) Visaugstākajam es līdzināšos." Bet Dievs paziņoja: "Es tevi daru par pelniem virs zemes, (..) un nebūsi vairs mūžīgi." (Ec. 28:18,19, Glika tulk.) (504) Kad "nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokaitēta krāsns, tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji, un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni – saka Kungs Cebaots – un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus". (Mal. 4:1, Glika tulk.)

Viss Universs būs kļuvis par liecinieku grēka dabai un tā sekām. Un grēka galīga iznīcināšana, kas sākumā eņģeļos būtu izraisījusi bailes un sagādājusi Dievam neslavu, tad attaisnos Viņa mīlestību un apstiprinās Viņa godu visu apdzīvoto pasauļu būtņu priekšā, kas priecājas darīt Viņa prātu un kuru sirdī ir Kunga bauslība. Dieva Vārds saka, ka "bēdas divreiz necelsies". (Nah. 1:9, Glika tulk.) Tad Dieva bauslību, ko sātans nopēla kā verdzības jūgu, pagodinās kā brīvu likumu. Pārbaudītā radība vairs nekad nenovērsīsies no uzticības Jehovam, kura raksturā būs atklājusies neizmērojama mīlestība un bezgalīga gudrība.

30. Ienaids starp cilvēku un sātanu

[505] "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu un tu viņam iekodīsi papēdī." (1. Moz. 3:15) Pēc cilvēka krišanas grēkā sātanam pasludinātais spriedums bija kā pravietojums, kas aptvēra visus laikmetus līdz laika noslēgumam un norādīja uz lielo cīņu, kurā iesaistīsies visas virs zemes dzīvojošās cilvēku ciltis.

Dievs saka: "Es celšu ienaidu." Šis ienaids nerodas dabīgā ceļā. Kad cilvēks pārkāpa dievišķo likumu, viņa daba kļuva ļauna, dzīve saskanēja ar sātana uzskatiem un viņš tam nepretojās. Starp grēcīgu cilvēku un grēka autoru dabīgi nepastāv nekāds ienaids. Atkrišana abus ir padarījusi ļaunus. Atkritējs neliekas mierā, kamēr, pamudinot sev sekot, nav mantojis arī citu simpātijas un atbalstu. Šī iemesla dēļ kritušie eņģeļi un bezdievīgie cilvēki apvienojas nožēlojamā sadraudzībā. Ja Dievs sevišķi neiejauktos, tad sātans un cilvēks būtu izveidojuši kopēju savienību pret Debesīm, un visa cilvēces ģimene, neizjūtot nekādu naidu pret ļauno, vienprātīgi saceltos pret Dievu.

Sātans cilvēku kārdināja grēkot, tāpat kā bija pamudinājis uz sacelšanos eņģeļus, lai tādā veidā iegūtu sev palīgus un sabiedrotos karā pret Dievu. Starp viņu un kritušajiem eņģeļiem nebija nekādas nevienprātības ienaidā pret Kristu; kamēr visos citos punktos pastāvēja nesaskaņas, tie palika stingri vienoti pretestībā Universa Valdnieka autoritātei. (506) Bet, kad sātans dzirdēja paziņojumu, ka starp viņu un sievu, starp viņa dzimumu un sievas dzimumu radīsies ienaids, tas saprata, ka viņa pūles samaitāt cilvēka dabu tiks traucētas un cilvēku kaut kādā veidā darīs spējīgu pretoties ļaunā varai.

Dieva mīlestība un žēlastība, ko zemes iedzīvotāji saņem, pateicoties Kristum, sātanā ir iededzinājusi naidu pret cilvēku cilti. Viņš kāro izjaukt dievišķo cilvēces glābšanas plānu, apkaunot Radītāju, sakropļot un aptraipīt Viņa roku darbu, viņš vēlas apbēdināt Debesis un zemi pildīt ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tas ir Dieva darba rezultāts, jo Viņš cilvēkus tādus radījis.

Tikai žēlastība, ko Kristus iedēsta dvēselē, cilvēkos var modināt naidu pret sātanu. Bez šīs pārveidojošās žēlastības un atjaunojošā spēka cilvēks joprojām paliek sātana gūsteknis, viņa kalps, kas vienmēr gatavs izpildīt ļaunā pavēles. Dvēseli, kurā līdz šim valdījis it kā miers, šis jaunais princips pamodina cīņai. Kristus sniegtais spēks ļauj cilvēkam pretoties briesmīgajam tirānam un varmākam. Kur vien kāds pret grēku sajūt riebumu un to vairs nemīl, kur vien kāds nostājas pret kaislībām un pārvar ieradumus, kas viņu ilgi saistījuši, tur ir atklājies šis princips, kas nāk vienīgi no augšienes.

Starp Kristus Garu un sātana garu pastāvošās nesamierināmās pretrunas visspilgtāk atklājas veidā, kādā pasaule izturējās pret Jēzu. Viņa parādīšanās bez laicīgās bagātības, krāšņuma un varenības nebija galvenais iemesls, kāpēc jūdi To atmeta. Tie labi redzēja Viņa spēku, kas vairāk kā atsvēra šo ārējo priekšrocību trūkumu. Bet tieši Kristus skaidrība un svētums izsauca bezdievīgo ļaužu ienaidu pret Viņu. Jēzus pašaizliedzīgā dzīve un nevainojamā dievbijība bija pastāvīgs pārmetums lepnajiem, juteklīgajiem senās tautas pārstāvjiem. Tā modināja ienaidu pret Dieva Dēlu. Sātans un ļaunie eņģeļi savienojās ar ļaunumā grimušajiem cilvēkiem. Visi atkritušie spēki sazvērējās pret patiesības Aizstāvi.

(507) Arī pret Kristus sekotājiem vēršas tas pats naids, kas vajāja viņu Kungu. Kur vien kāds ierauga grēka atbaidošo raksturu un spēkā, kas nāk no augšienes, pretojas kārdināšanām, tur noteikti tiks pamodinātas sātana un viņa pavalstnieku dusmas. Naids pret patiesības skaidrajiem principiem un tās aizstāvju vajāšana un nicināšana turpināsies tik ilgi, kamēr būs grēks un grēcinieki. Starp Kristus sekotājiem un sātana kalpiem nevar valdīt saskaņa. Krustā sišana nav mitējusies: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Jēzū Kristū, tie tiks vajāti." (2. Tim. 3:12, Glika tulk.)

Sātana aģenti pastāvīgi strādā sava pavēlnieka vadībā, lai nostiprinātu viņa autoritāti un uzceltu tā valsti pretstatā Dieva valdībai. Tāpēc tie cenšas pievilt Kristus sekotājus un darīt viņus mazdūšīgus. Līdzīgi savam vadonim, tie nepareizi iztulko un sagroza Rakstus, lai tikai sasniegtu savu mērķi. Kā sātans pūlējās apkaunot Dievu, tāpat viņa aģenti cenšas nomelnot Dieva ļaudis. Gars, kurš nodeva nāvei Kristu, bezdievīgiem liek iznīcināt Viņa sekotājus. Tas viss jau ir pateikts pirmajā pravietojumā: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu." Un tā tas turpināsies līdz laika beigām.

Sātans sakopo visus savus karotājus un atdod cīņai visus savus spēkus. Kāpēc tas nesastopas ar lielāku pretestību? Kāpēc Kristus kareivji ir tik miegaini un vienaldzīgi? Tāpēc ka viņiem ir maz patiesas savienības ar Kristu; tāpēc ka viņiem gandrīz nemaz nav Svētā Gara. Grēks tiem neliekas atbaidošs un riebīgs, kāds tas bija viņu Meistaram. Viņi tam nestājas pretī pārliecināti un apņēmīgi, kā to darīja Kristus. Viņi nesaprot, cik ārkārtīgi samaitājošs un ļauns ir grēks, un tie ir kļuvuši akli pret tumsas lielkunga raksturu un varu. Sātans un viņa darbi tiek ienīsti pavisam maz, jo valda liela neziņa par viņa varu un ļaunumu, kā arī par šī kara plašajiem apmēriem, kas tiek vērsts pret Kristu un Viņa draudzi. Te maldās ļoti, ļoti daudzi. Tie neapzinās, ka viņu ienaidnieks ir varens karavadonis, kurš pārvalda ļauno eņģeļu pulkus un pēc rūpīgi izstrādātiem plāniem ar lielu gudrību ved cīņu pret Kristu, lai tikai aizkavētu dvēseļu glābšanas darbu. (508) Starp tiem, kas saucas kristieši un strādā pat par Evaņģēlija sludinātājiem, nedzird gandrīz nekādus pret sātanu vērstus norādījumus, izņemot varbūt, ka viņu piemin, tikai runājot no kanceles. Viņi it kā neredz zīmes, kas norāda uz tā pastāvīgo darbību un panākumiem, viņi izturas nevērīgi pret daudzajiem brīdinājumiem par ļaunā viltību; šķiet, ka viņi ignorē pašu Lucifera esamību.

Un tā, ļaudīm neko nezinot par sātana viltīgo darbu, šis modrais ienaidnieks tiem pastāvīgi seko. Viņš ielaužas katrā mājsaimniecības nozarē, katrā mūsu pilsētas ielā, baznīcās, tautu koncilos un tiesās, samulsinot, pieviļot, pavedinot, it visur pazudinot dvēseli un miesu vīriem, sievām un bērniem, izārdot ģimenes, sējot naidu, nenovīdību, strīdu, tieksmi uz sacelšanos un slepkavību. Šķiet, ka kristīgā pasaule uz šīm lietām skatās tā, it kā tam visam tā vajadzētu būt atbilstoši Dieva nodomiem.

Sātans nemitīgi cenšas uzvarēt Dieva ļaudis, noārdot robežas, kas viņus šķir no pasaules. Senais Izraēls tika ievilināts grēkā, kad tie uzdrošinājās ielaisties aizliegtā saskarsmē ar pagāniem. Līdzīgā veidā tiek nomaldināts arī jauno laiku Izraēls. "Šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls." (2. Kor. 4:4) Visi, kas apņēmīgi neseko Kristum, ir sātana kalpi. Neatdzimušā sirdī vienmēr mājos mīlestība uz grēku un tieksme to tālāk kopt un attaisnot. Tikai atdzimusi sirds jutīs naidu pret ļaunumu un tam pretosies. Izvēloties bezdievīgo un neticīgo cilvēku sabiedrību, kristieši paši sevi pakļauj kārdināšanām. Sātans maskējas un zagšus aizvelk tiem acu priekšā savu maldinošo apsegu. Viņi nespēj saskatīt, ka tāda sabiedrība tiem var nākt tikai par ļaunu, un, pastāvīgi pielīdzinoties pasaulei raksturā, vārdos un rīcībā, tie kļūst arvien aklāki.

Piemērošanās pasaules ieradumiem draudzi ved tuvāk pasaulei, bet nevis pasauli pie Kristus. (509) Biedrošanās ar grēku neizbēgami tam liks izskatīties mazāk atbaidošam. Tas, kurš izvēlas uzturēt tuvas attiecības ar sātana kalpiem, drīz vien vairs nebaidīsies arī no viņu kunga. Kad mēs nonākam kādā smagā pārbaudījumā, ejot pa pienākuma ceļu kā Daniēls ķēniņa galmā, tad varam būt droši, ka Dievs mūs aizsargās, bet, ja paši dodamies pretī kārdināšanām, tad agrāk vai vēlāk noteikti kritīsim.

Kārdinātājs bieži vissekmīgāk strādā tieši ar to cilvēku starpniecību, pret kuriem ir vismazāk aizdomu, ka tie atrastos viņa pārvaldībā. Ļaudis apbrīno un godā talantīgus un izglītotus cilvēkus, it kā šīs īpašības varētu atsvērt dievbijības trūkumu vai dot kādam tiesības uz Dieva labvēlību. Spējas un izglītība pašas par sevi ir Dieva dāvanas, bet, kad tās stājas dievbijības vietā, kad tās dvēseli nevada tuvāk Dievam, bet gan nomaldina no Viņa, tad tās kļūst par lāstu un valgu. Daudzos virsroku guvis uzskats, ka viss, kas šķiet pieklājīgs, laipns un izsmalcināts, jau zināmā mērā dod liecību par Kristu. Nav iespējams pieļaut vēl lielāku kļūdu. Šīm īpašībām gan vajadzētu rotāt ikviena kristieša raksturu, jo tās atstātu svētīgu iespaidu par labu patiesai reliģijai, bet tām visā pilnībā jābūt pakļautām Dievam, jo pretējā gadījumā tās ir tikai spēks uz ļaunu. Daudzi cilvēki ar izkoptu prātu un patīkamu uzvedību, kas sargās no tā, ko vispārīgi uzskata par netikumīgu rīcību, ir tikai labi slīpēti ieroči sātana rokās. Viņu iespaida un piemēra viltīgais, maldinošais raksturs dara viņus par vēl bīstamākiem Kristus lietas ienaidniekiem nekā tos, kas ir neizglītoti un nekulturāli.

Salamans, sirsnīgi lūdzot un paļaujoties uz Dievu, ieguva gudrību, kas pārsteidza pasauli un izraisīja apbrīnu cilvēkos. Bet, kad viņš novērsās no sava stipruma avota un gāja uz priekšu, paļaujoties uz sevi, tas krita par laupījumu kārdināšanām. Tad šīs visgudrākajam no ķēniņiem piešķirtās apbrīnojamās spējas darīja viņu tikai par vēl iespaidīgāku dvēseļu ienaidnieka aģentu.

(510) Sātanam pastāvīgi cenšoties aizmiglot prātu par reālo īstenību, kristieši nekad nedrīkst aizmirst, ka "ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļauniem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Cauri gadsimtiem līdz mūsu laikam skan inspirētais brīdinājums: "Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt." (1. Pēt. 5:8) "Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām." (Ef. 6:11)

No Ādama dienām līdz mūsu laikam lielais ienaidnieks izlieto savu varu cilvēku apspiešanai. Tagad viņš gatavojas savam pēdējam karagājienam pret draudzi. Visi, kas cenšas sekot Jēzum, tiks ierauti cīņā ar šo nežēlīgo pretinieku. Jo vairāk kristietis atdarina dievišķo paraugu, jo drīzāk tas kļūs par mērķi sātana uzbrukumiem. Visi, kas aktīvi iesaistījušies Dieva lietā, cenšoties atsegt ļaunā krāpšanas un parādīt ļaudīm Kristu, būs spējīgi pievienoties Pāvila liecībai, kurā viņš runā par kalpošanu Kungam visā pazemībā – ar daudz asarām un kārdināšanām.

Kristum sātans uzbruka ar savām visniknākajām un viltīgākajām kārdināšanām, bet ikkatrā sadursmē tika atvairīts. Šīs kaujas vajadzēja izcīnīt mūsu labā, šīs uzvaras ļauj uzvarēt arī mums. Kristus dos spēku visiem, kas to meklēs. Sātans nevar uzvarēt nevienu cilvēku bez viņa paša piekrišanas. Kārdinātājam nav nekādas varas pārvaldīt gribu un piespiest dvēseli grēkot. Viņš var apbēdināt, bet nespēj aptraipīt. Viņš var mocīt, bet nevar padarīt netīru. Kristus iegūtai uzvarai Viņa sekotājus vajadzētu iedvesmot drosmīgai un izšķirošai cīņai pret grēku un sātanu.

31. Ļauno garu darbs

[511] Rakstos skaidri atklāti starp redzamo un neredzamo pasauli pastāvošie sakari, kā arī Dieva eņģeļu kalpošanas un ļauno garu darbības veidi – tas viss nešķirami saausts ar cilvēces vēsturi. Uz zemes pieaug tieksme neticēt ļauno garu esamībai, bet svētos eņģeļus, kuri "kalpo (..) to labā, kam jāiemanto pestīšana" (Ebr. 1:14), daudzi uzskata par mirušo gariem. Tomēr Raksti ne tikai māca, ka ir labie un ļaunie eņģeļi, bet sniedz nepārprotamus pierādījumus, ka tie nav bez miesas esoši mirušu cilvēku gari.

Eņģeļi eksistēja jau pirms cilvēka radīšanas, jo, kad Zemei lika pamatus, "visas rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja". (Īj. 38:7) Pēc cilvēku krišanas grēkā, kad vēl neviena cilvēcīga būtne nebija mirusi, eņģeļus sūtīja sargāt dzīvības koku. Salīdzinot ar cilvēkiem, eņģeļu daba ir augstāka, jo dziesminieks saka, ka cilvēks veidots mazliet zemāks par eņģeļiem. (Ps. 8:6 – angļu val.)

Rakstos mums ir ziņas par Debesu būtņu skaitu, spēku un godību, viņu vietu Dieva pārvaldības sistēmā un arī par viņu uzdevumu cilvēku glābšanas darbā. "Kungs ir Debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu." (Ps. 103:19) Un pravietis saka: "Es (..) dzirdēju kā daudz eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam (..)." (Atkl. 5:11) (512) Viņi kalpo ķēniņu Ķēniņam – "eņģeļi (..) stiprie sargi", "kas pilda Viņa pavēles", "klausīdami Viņa vārda balsi". (Ps.103:20,21) Pravieša Daniēla redzēto Debesu vēstnešu skaits bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. (Dan. 7:10) Apustulis Pāvils sacīja, ka viņu ir neskaitāms pulks. (Ebr. 12:22) Kā Dieva sūtņi tie iziet "kā zibeņi zibēdami" (Ec. 1:14, Glika tulk.), jo tik apžilbinoša ir viņu godība un tik ātrs to lidojums. Par eņģeli, kas parādījās pie Kristus kapa, sacīts, ka "viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs". Sargi, viņu ieraugot, "drebēja no bailēm un kļuva kā miruši". (Mat. 8:3,4) Kad Sanheribs, augstprātīgais asīrietis, apsmēja un zaimoja Dievu, draudot iznīcināt Izraēlu, tad tanī pašā naktī izgāja Kunga eņģelis un asīriešu nometnē nogalināja simts astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Viņš Sanheriba armijā "nomaitāja visus varonīgos karavīrus, ir vadoņus, ir karapulku virsniekus (..) tā, ka tas ar kaunu pagrieza vaigu uz savu paša zemi". (2. Laiku 32:21)

Pie Dieva bērniem eņģeļi bieži tika sūtīti ar žēlastības vēsti: pie Ābrahāma – ar svētību apsolījumu; Sodomas vārtos – izglābt taisno Latu no bojāejas ugunīs; pie Elijas tuksnesī, kad tas noguris un izsalcis jau gribēja mirt; pie Elīzas – ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, apņemot mazo pilsētiņu, kurā ienaidnieks viņu bija ielencis; pie Daniēla, kad tas pagānu ķēniņa galmā izlūdzās dievišķu gudrību vai kad viņu iemeta bedrē lauvām par laupījumu; pie Pētera, kad apustulis uz nāvi notiesāts atradās Hēroda cietumā; pie cietumniekiem Filipos, pie Pāvila un viņa ceļabiedriem vētrainajā naktī jūrā; pie Kornēlija, lai to sagatavotu Evaņģēlija uzņemšanai un lai sūtītu Pēteri ar glābšanas vēsti pie pagānu svešinieka – tā svētie eņģeļi visos laikmetos ir kalpojuši Dieva ļaudīm.

Katram Kristus sekotājam ir nozīmēts savs sargeņģelis. Šīs Debesu būtnes taisnos aizsargā no ļaunā varas. (513) To atzina arī sātans, kad sacīja: "Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu?" (Īj. 1:9,10) Un dziesminieka vārdos atklājas, kas ir tie, kuriem Kungs liek sargāt savu tautu. "Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj." (Ps. 34:8) Pestītājs, runādams par Dievam uzticīgajiem ļaudīm, sacīja: "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem neniciniet, jo Es jums saku, viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu." (Mat. 18:10) Eņģeļi, kas iecelti, lai kalpotu Dieva bērniem, katrā laikā var nokļūt Radītāja tuvumā.

Tāpēc Dieva tauta, kas pakļauta tumsas lielkunga maldinošajai varai un nenogurstošajai ļaunprātībai un kurai jācīnās ar visiem viltnieka spēkiem, var būt droša, ka eņģeļi vienmēr to apsargās. Tāds apsolījums arī ir vajadzīgs. Ja Dievs saviem bērniem apsolījis žēlastību un aizsardzību, tad Viņš to ir darījis tāpēc, ka tiem jāstājas pretī vareniem ļaunā spēkiem – neskaitāmiem, apņēmīgiem un nenogurstošiem, no kuru ļaunprātības netiks pasargāts neviens nezinošs vai neuzmanīgs cilvēks.

Ļaunie gari sākumā bija bezgrēcīgi – savā dabā, spēkā un godībā līdzinoties svētajām būtnēm, kuras pilda Dieva vēstnešu uzdevumus. Bet, krītot grēkā, tie tagad ir apvienojušies Dieva apkaunošanai un cilvēku samaitāšanai. Pēc līdzdalības sātana dumpī, kopā ar to izmesti no Debesīm, viņi visos nākamajos laikmetos ir sadarbojušies ar ļaunuma iniciatoru karā pret dievišķo autoritāti. Rakstos mums stāstīts par viņu sazvērestību un pārvaldības iekārtu, par viņu dažādajām kārtām, viņu gudrību un viltību, un viņu ļaunajiem plāniem pret mieru un cilvēku laimi.

Jau Vecās Derības vēsturē atsevišķos gadījumos pieminēta viņu esamība un darbība, bet Kristus zemes dzīves laikā ļaunie gari savu varu parādīja visuzkrītošākajā veidā. (514) Jēzus bija sācis īstenot cilvēka glābšanai radīto plānu, bet sātans apņēmās aizstāvēt savas tiesības valdīt pār pasauli. Ikvienā zemē, izņemot Palestīnu, ļaunajam bija izdevies ievest elku pielūgšanas ieradumus. Kristus nāca izliet Debesu gaismu pār ļaudīm tieši šajā rajonā, kas vēl nebija pilnīgi pakļāvies kārdinātāja ietekmei. Šeit par virskundzību cīnījās divas varas. Jēzus izstiepa mīlestības pilnās rokas, aicinot pie sevis visus, kas vēlējās atrast piedošanu un mieru. Tumsības spēki redzēja, ka viņu ietekme šeit tiek ierobežota, un saprata, ka, ja Kristus misijai būs sekmes, tad viņu valdīšanai drīz pienāks gals. Tādēļ sātans trakoja kā pieķēdēts lauva, izaicinoši atklājot savu varu pār cilvēku miesu un dvēseli.

No Jaunās Derības skaidri redzams, cik daudzi cilvēki tajā laikā bija ļauno garu apsēsti. Šīm personām ciešanas sagādāja ne tikai dabīgu cēloņu izraisītas slimības. Kristus ļoti labi saprata, ar ko Viņam darīšana, un Viņš atzina ļauno garu tiešu klātbūtni un darbību.

Spilgts piemērs par ienaidnieku skaitu, varu un ļaunumu, kā arī par Kristus spēku un žēlsirdību dots Rakstos, kur stāstīts par velnu apsēsto dziedināšanu Gadarā. Šie nelaimīgie ārprātīgie cilvēki, kas neatzina nekādus ierobežojumus, locījās sāpēs, pārklājās putām, plosījās un pildīja gaisu ar saviem kliedzieniem, darot pāri sev un apdraudot visus, kas vien tiem tuvojās. Viņu asiņojošā, sakropļotā miesa un sajukušais prāts ļoti patika tumsas lielkungam. Viens no pārvaldošajiem ļaunajiem gariem paziņoja: "Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz." (Marka 5:9) Romiešu armijas leģions sastāvēja no trim līdz pieciem tūkstošiem vīru. Arī sātana pulki sadalās vienībās, un viena pati grupa, kurai piederēja šie dēmoni, skaita ziņā līdzinājās leģionam.

Pēc Jēzus pavēles ļaunie gari atstāja savus upurus, tie palika mierīgi sēžot pie Pestītāja kājām – klusi, saprātīgi un paklausīgi. (515) Tomēr šiem dēmoniem atļāva ieraut jūrā cūku ganāmpulku, un Gadaras iedzīvotājiem tāds zaudējums šķita lielāks par Kristus dāvātajām svētībām, tādēļ tie lūdza dievišķo Dziedinātāju aiziet. Tieši to sātans vēlējās panākt. Uzliekot Jēzum atbildību par zaudējumu, tas ļaudīs pamodināja savtīgas bailes un kavēja viņus uzklausīt Kristus vārdus. Sātans pastāvīgi kristiešus apsūdz par vainīgiem zaudējumos, nelaimēs un ciešanās, neļaujot pārmetumiem skart īstos vainīgos – ,tas ir, viņu pašu un tā aģentus.

Tomēr Kristus nodomi ar to neizjuka. Viņš atļāva ļaunajiem gariem iznīcināt cūku ganāmpulku, tādā veidā norājot jūdus, kuri peļņas dēļ audzēja šos nešķīstos dzīvniekus. Ja Jēzus nebūtu dēmonus savaldījis, tad tie jūrā nogremdētu ne tikai cūkas, bet arī ganus un to īpašniekus. Par to, ka gani un īpašnieki šinī gadījumā palika dzīvi, jāpateicas vienīgi Viņa spēkam, kas tos žēlastībā izglāba. Šo notikumu pieļāva arī tādēļ, lai mācekļi savām acīm redzētu sātana nežēlīgo varu pār cilvēkiem un dzīvniekiem. Pestītājs vēlējās, lai Viņa sekotāji pazītu savu ienaidnieku, ar ko būs jāsastopas, un lai ļaunais krāpnieks ar savām viltībām tos nevarētu uzvarēt. Turklāt Kristus gribēja, lai tā apgabala ļaudis iepazītos ar Viņa varu salauzt verdzības jūgu, kurā sātans bija saistījis cilvēkus; lai tie zinātu, ka Jēzum ir spēks atbrīvot gūstekņus. Lai gan pats Kungs aizgāja, tik brīnišķi atbrīvotie gūstekņi palika, lai vēstītu par sava Labdara žēlastību.

Bībelē ir stāstīts arī par citiem līdzīga rakstura gadījumiem. Jēzus ar savu vārdu izraidīja velnu, kas briesmīgi mocīja feniķiešu sievas meitu. (Marka 7:26-30) "Ļaunā gara apsēsto", aklo un mēmo cilvēku (Mat. 12:22); jaunekli, kam bija mēms gars, un kas to, lai nogalinātu, daudzkārt meta gan ugunī, gan ūdenī (Marka 9:17-27); ārprātīgo, ko mocīja "nešķīsts velna gars" (Lūk. 4:33-36) un kas iztraucēja Sabata mieru Kapernaumas sinagogā – tos visus mūsu žēlsirdīgais Pestītājs dziedināja. (516) Gandrīz katrā gadījumā Kristus dēmonu uzrunāja kā saprātīgu būtni, pavēlot tam atstāt savu upuri un vairāk viņu nemocīt. Visi dievkalpojuma dalībnieki Kapernaumā, ieraudzījuši Viņa vareno spēku, izbijās un runāja savā starpā, sacīdami: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem, un tie aiziet?" (Lūk. 4:36)

Velnu apsēstie parasti rādīti kā lieli cietēji, tomēr bija arī izņēmumi. Lai iegūtu pārdabisku spēku, daži cilvēki labprātīgi pakļāvās sātana iespaidam. Viņi, protams, ar ļaunajiem gariem necīnījās. Pie tādiem piederēja ļaudis ar zīlēšanas garu: burvis Sīmanis, burvis Elima un jaunava, kas sekoja Pāvilam un Sīlam Filipos.

Nevienam nav lielākas briesmas nokļūt ļauno garu iespaidā kā tiem, kas, neskatoties uz Rakstu tiešo un bagātīgo liecību, noliedz velna un viņa eņģeļu esamību un darbību. Kamēr mēs vēl nepazīstam viņu viltības, tiem ir gandrīz neaptveramas priekšrocības. Daudzi piekrīt viņu priekšlikumiem, iedomājoties, ka vadās no savas gudrības. Tieši tāpēc, tuvojoties laika noslēgumam, kad sātans cilvēku pievilšanā un iznīcināšanā strādās ar vislielāko spēku, viņš visur izplata pārliecību, ka ļaunais nemaz neeksistē. Slēpt sevi un savu rīcību – tas ir viens no viņa darbības izsmalcinātākajiem veidiem.

Lielais krāpnieks ne no kā nebaidās tik ļoti, kā no iespējas tikt atmaskotam. Lai labāk slēptu savu īsto raksturu un mērķus, viņš par sevi ir radījis priekšstatu, kas var izraisīt tikai vieglas nicināšanas un izsmiekla jūtas. Tas ir ļoti apmierināts, ja viņu attēlo kā jocīgu, riebīgu ķēmu, pa pusei dzīvnieku, pa pusei cilvēku. Ļaunais ar labpatiku klausās, kā tie, kas sevi uzskata par izglītotiem un daudz zinošiem cilvēkiem, viņa vārdu izrunā jokojoties vai zobojoties.

(517) Tieši tāpēc, ka viņš sevi ir tik veikli nomaskējis, bieži atskan jautājums: "Vai tāda būtne vispār pastāv?" Bet par viņa panākumiem liecina jau tas, ka reliģiskajā pasaulē tik plaši tiek pieņemtas teorijas, kas pārvērš melos Rakstu visskaidrākās liecības. Un tāpēc, ka sātans bez kādām grūtībām var pārvaldīt prātu visiem, kas neapzinās viņa iespaidu, Dieva Vārds mums sniedz tik daudz piemēru par viņa ļauno darbu, atsedzot mūsu skatam viņa spēku un brīdinot sargāties no tā uzbrukumiem.

Sātana un viņa karapulku nežēlība un ļaunums mūs tiešām varētu uztraukt, ja nebūtu atrodams patvērums un glābšana Pestītāja visspēcībā. Mēs savu namu durvis rūpīgi nodrošinām ar bultām un atslēgām, lai mantu un dzīvību aizsargātu no ļauniem cilvēkiem, bet reti kad domājam par kritušajiem eņģeļiem, kas meklē iespēju mums tuvoties un no kuru uzbrukumiem mums pašiem nav nekādu iespēju izsargāties. Ja tikai tas būtu atļauts, viņi var novest mūs apmulsumā, satraukt un mocīt miesu, iznīcināt mūsu īpašumus un pat dzīvību. Viņi priecājas par postu un iznīcību. Bīstams ir to stāvoklis, kas pretojas dievišķajām prasībām un padodas sātana kārdināšanām, līdz Dievs atļauj, lai viņus pārvalda ļaunie gari. Bet tie, kas seko Kristum, vienmēr var būt droši, pateicoties Viņa modrajām rūpēm. No Debesīm tiek sūtīti spēkā pārāki eņģeļi tos aizsargāt. Ļaunie gari nevar izlauzties cauri Dieva noliktajai sardzei.

32. Sātana valgi

[518] Lielā cīņa starp Kristu un sātanu, kas turpinājusies gandrīz sešus gadu tūkstošus, drīz beigsies. Tādēļ ļaunais divkāršo savas pūles, lai izpostītu Kristus darbu cilvēka labā. Viņš cenšas dvēseles saistīt savos valgos. Šo mērķi viņš tiecas sasniegt – mēģinot paturēt ļaudis tumsā un pārkāpumos, līdz Pestītāja starpniecības darbs būs pabeigts un nebūs vairs upura par grēkiem.

Ja nekas īpašs netiek darīts, lai pretotos viņa varai, ja baznīcā un pasaulē valda vienaldzība, tad sātans var būt mierīgs, jo tad viņam nedraud briesmas pazaudēt tos, kurus viņš kā gūstekņus vada pēc sava prāta. Bet, kad uzmanība tiek pievērsta mūžīgām lietām un dvēseles jautā: "Kas man jādara, lai tiktu glābts?", tad ļaunais tūlīt ir klāt un ar savu spēku cenšas stāties pretī Kristus varai, lai mazinātu Svētā Gara iespaidu.

Raksti ziņo par kādu notikumu, kad eņģeļi stājās Kunga priekšā, kur arī sātans ieradās viņu vidū (Īj.1:6), ne lai zemotos Mūžīgā Ķēniņa pielūgšanā, bet gan lai vēl plašāk izvērstu savus ļaunprātīgos plānus pret taisnajiem. Ar tādiem pašiem nolūkiem viņš ir klāt arī tad, kad cilvēki sapulcējas pielūgt Dievu. Kaut arī skatam apslēpts, tas čakli cenšas pārvaldīt lūdzēju prātus. Līdzīgi tālredzīgam karavadonim viņš savus plānus izstrādā jau iepriekš. Redzot Dieva vēstnesi pētām Rakstus, viņš ievēro tematu, ko tas sniegs ļaudīm. (519) Pēc tam viņš sāk pielietot visu savu viltību un atjautību, iekārtodams apstākļus tā, lai vēsts nevarētu aizsniegt tos, kurus viņš nomaldinājis tieši šajā punktā. To, kam brīdinājums visvairāk vajadzīgs, tas cenšas saistīt ar kādu veikala lietu, kas prasa šī cilvēka klātbūtni, vai arī izmanto citus līdzekļus, lai neļautu viņam dzirdēt vārdus, kas šai personai varētu izrādīties dzīvības smarža uz dzīvību.

Sātans ievēro arī to, kad Kunga kalpi jūtas nomākti, jo Dieva ļaudis apņem garīga tumsa. Viņš dzird dedzīgās lūgšanas pēc dievišķās žēlastības un spēka salauzt šo vienaldzības, bezrūpības un kūtruma burvestību. Tad viņš ar atjaunotu dedzību ķeras pie savām viltībām. Viņš kārdina cilvēkus izdabāt savai ēstkārei vai apmierināt kādu citu iegribu, lai tādā veidā notrulinātu viņu uztveres spējas, lai tie nedzird tieši to, ko tiem visvairāk vajadzēja uzzināt.

Sātans labi zina, ka gūs sekmes pie visiem, kurus tam izdosies pamudināt pamest novārtā lūgšanas un Rakstu pētīšanu. Tāpēc viņš izdomā visdažādākās viltības cilvēka prāta savaldzināšanai. Vienmēr ir bijuši ļaudis, kas izliekas dievbijīgi, tomēr neiet uz priekšu patiesības atzīšanā, bet par savu reliģiju padara rakstura kļūdu vai ticības apliecības nepilnību meklēšanu cilvēkos, ar kuriem viņi nevar saprasties. Tādi vīri un sievas ir sātana vislabākie palīgi. Brāļu apsūdzētāju skaits nav mazs, un tie ir sevišķi rosīgi, kad darbojas Dievs un Viņa kalpi Tam parāda pienācīgo godu. Viņi nepareizi attēlo to cilvēku vārdus un darbus, kas mīl patiesību un tai paklausa. Vissirsnīgākos, dedzīgākos un pašaizliedzīgākos Kristus kalpus tie parāda kā piekrāptus vai kā krāpniekus. Viņi cenšas aptumšot ikkatra godīga un cēla darba motīvus, izplatot aplinkus norādījumus un nepieredzējušos prātos pamodinot ļaunas aizdomas. Katrā iespējamā veidā viņi mēģina panākt, lai visu skaidro un patieso uzskatītu par netīru un maldinošu.

(520) Bet neviens nav spiests padoties krāpjošajam darbam. Pavisam viegli var redzēt, kā bērni tie ir, kā piemēram seko un kā darbu dara. "No viņu augļiem jums tos būs pazīt." (Mat. 7:16) Viņu izturēšanās ir līdzīga sātana, ļaunā apmelotāja, rīcībai, kas ir "mūsu brāļu apsūdzētājs". (Atkl. 12:10)

Lielajam krāpniekam ir daudz aģentu, kas dvēseļu savaldzināšanai gatavi piedāvāt visdažādākos maldus, vispusīgas atkrišanas mācības, kas piemērotas to cilvēku īpatnējai gaumei un uztveres spējām, kurus tas vēlas pazudināt. Viņa plāns paredz draudzē ievest nepatiesus, neatdzimušus ļaudis, kas veicinātu šaubu un neticības izplatīšanos un kavētu visus, kuri vēlas redzēt un personīgi sekmēt Dieva darba attīstību. Daudzi, kam nav īstas ticības Dievam vai Viņa Vārdam, piekrīt dažām patiesības pamatmācībām un izliekas par kristiešiem, tādā veidā gūstot iespēju ieviest savus maldus ar Bībeles mācību nosaukumu.

Apgalvojums, ka nav svarīgi, kam cilvēks tic, ir viens no sātana vissekmīgākajiem krāpšanas paņēmieniem. Viņš zina, ka mīlestībā pieņemta patiesība svētos saņēmēja sirdi, tāpēc pastāvīgi to cenšas aizstāt ar viltus teorijām, pasakām un citu evaņģēliju. Jau no paša sākuma Dieva kalpi ir cīnījušies pret viltus mācībām; ne tikai pret grēkos pagrimušiem cilvēkiem, bet arī pret tādu maldu izplatītājiem, kas daudzām dvēselēm var kļūt liktenīgi. Elija, Jeremija un Pāvils stingri un bezbailīgi stājās pretī tiem, kas ļaudis vadīja prom no Dieva Vārda. Liberālisms, kas pareizu reliģisku ticību uzskata par mazsvarīgu, šajos svētajos patiesības aizstāvjos neatrada nekādu atbalstu.

Rakstu nenoteiktie un dīvainie izskaidrojumi un daudzās pretrunīgās teorijas par reliģijas būtību, kas atrodamas kristīgajā pasaulē, ir mūsu lielā pretinieka darbs, kurš vēlas prātu tā sajaukt, lai cilvēki vairs nevarētu saskatīt patiesību. Nesaskaņas un šķelšanās, kas pastāv kristīgās pasaules baznīcās, lielā mērā izskaidrojamas ar visur valdošo ieradumu sagrozīt Rakstus tā, lai tie atbalstītu kādu iemīļotu teoriju. Kad rūpīgi un ar pazemīgām sirdīm vajadzētu pētīt Dieva Vārdu, lai iepazītos ar Viņa prātu, daudzi tikai meklē kaut ko neparastu vai dīvainu.

(521) Lai uzsvērtu maldīgas doktrīnas un atbalstītu nekristīgus ieradumus, daži izmanto no konteksta izrautus Rakstu izvilkumus, kādreiz citējot tikai pusi no panta, lai labāk pierādītu savu viedokli. Vai gan atlikusī panta daļa varētu norādīt uz kaut ko pilnīgi citu? Ar čūskas viltību viņi slēpjas aiz atsevišķiem nesaistītiem izteicieniem, kurus sakopo atbilstoši savām miesīgajām tieksmēm. Tādā veidā daudzi tīši sagroza Dieva Vārdu. Citi ar spēcīgu iztēli pieķeras Svēto Rakstu ilustrācijām un simboliem, un, nemaz nedomājot, kā tos apstiprina pašu Rakstu liecības, visu izskaidro atbilstoši savai fantāzijai, lai pēc tam šos subjektīvās iztēles augļus pasniegtu kā Bībeles mācības.

Kad vien Rakstu studijas iesāk bez lūgšanas un pazemīga pamācību pieņemoša gara, tad parasti tiek sagrozītas kā visskaidrākās un vienkāršākās, tā arī grūtāk izprotamās vietas. Pāvestības vadoņi izmeklē tādas Rakstu daļas, kuras vislabāk var piemērot saviem mērķiem, un tad, izskaidrojot tās atbilstoši personīgām domām, sludina šīs mācības ļaudīm, tajā pašā laikā liedzot cilvēkiem tiesības pašiem pētīt Bībeli un pašiem izprast tās svētās patiesības. Ļaudīm vajadzētu dot visu Bībeli tieši tādu, kāda tā ir. Būtu labāk, ja tie par Svētajiem Rakstiem vispār nebūtu dzirdējuši nekādus norādījumus, nekā saņemtu to mācību tik ļoti sagrozītā veidā.

Bībele paredzēta kā vadonis visiem, kas vēlas iepazīties ar Radītāja prātu. Dievs cilvēkiem deva drošus pravietojumus, tiem kalpoja eņģeļi, un nāca pats Kristus, lai Daniēlam un Jānim atklātu lietas, kam drīz jānotiek. Svarīgie jautājumi, kas attiecas uz mūsu pestīšanu, nav atstāti noslēpumainības tumsā. Tie nav tā uzrakstīti, lai godīgs patiesības meklētājs apjuktu un nomaldītos. Ar pravieša Habakuka starpniecību Kungs sacīja: "Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to (..) skaidri, lai to ikviens viegli lasa." (Habak. 2:2) (522) Dieva Vārds būs skaidrs visiem, kas to pētīs ar lūdzošu sirdi. Ikviena sirdsskaidra dvēsele nonāks pie patiesības atzīšanas. "Gaisma atspīd taisnajam." Bet neviena draudze nepieaugs svētumā, ja tās locekļi nopietni nemeklēs patiesību kā apslēptu mantu.

Ar saucienu: "Brīvību domai!" cilvēki ir padarīti akli pret pretinieka plāniem, kamēr viņš pats visu laiku nepārtraukti strādā savu nodomu īstenošanai. Kad viņam izdodas Bībeli aizvietot ar cilvēcīgiem prātojumiem, tad Dieva bauslība tiek nobīdīta malā un baznīcas, sevi uzskatot par brīvām, nonāk grēka verdzībā.

Daudziem par lāstu kļuvuši zinātniskie pētījumi. Ar zinātnes un mākslas atklājumiem Dievs atļāva virs zemes izlieties gaismas plūdiem, bet pat visaugstāk attīstītie prāti, ja tie savos meklējumos nevadās no Dieva Vārda, var nonākt apmulsumā, mēģinot izprast zinātnes un atklāsmes savstarpējās attiecības.

Cilvēcīgās zināšanas gan par materiālajām, gan garīgajām lietām ir daļējas un nepilnīgas; tāpēc daudzi savus zinātniskos uzskatus nespēj saskaņot ar Rakstu liecībām. Daudzi par zinātniskiem faktiem pieņem teorijas un minējumus un domā, ka Dieva Vārds būtu jāpārbauda ar "gudrību, ko nepatiesi tā sauc". (1. Tim. 6:20, Glika tulk.) Radītājs un Viņa darbi atrodas aiz cilvēku saprāta robežām, un, nespējot to visu izskaidrot ar dabīgiem līdzekļiem, tie Bībeles vēsturi uzskata par neuzticamu. Tie, kas sāk šaubīties par Vecās un Jaunās Derības uzticamību, pārāk bieži iet vēl soli tālāk un apšauba arī Dieva esamību, piedēvējot bezgalīgu spēku dabai. Atstājuši savu enkuru, tie spiesti dauzīties pret neticības klintīm.

Tādā veidā daudzi nomaldās no ticības, jo velns viņus pieviļ. Cilvēki ir centušies būt gudrāki par savu Radītāju; cilvēciskā filozofija mēģinājusi izpētīt un izskaidrot noslēpumus, kas nemūžam netiks atklāti. Ja tikai ļaudis meklētu un atzītu, ko Dievs ir darījis zināmu par sevi un saviem mērķiem, tad viņi iegūtu tādu priekšstatu par Jehovas godību, majestātiskumu un spēku, ka varētu aptvert savu nevarību un justos apmierināti ar to, kas atklāts viņiem un viņu bērniem.(523)

Tieši tas jau ir sātana krāpšanas meistardarbs – likt cilvēku prātiem kavēties pie lietām un domāt par to, ko Dievs nav darījis zināmu un kas atbilstoši Viņa plānam mums nav jāsaprot. Tieši tā Lucifers pazaudēja savu vietu Debesīs. Fakts, ka viņam netika uzticēti visi Dieva nodomi, šinī būtnē izraisīja neapmierinātību, līdz tas ignorēja pilnīgi visu, kas bija atklāts par viņa paša darbu tam piešķirtajā augstajā vietā. Pamodinot tādu pašu neapmierinātību sev padotajos eņģeļos, viņš panāca to krišanu. Tagad viņš ar to pašu garu cenšas piepildīt cilvēku prātus, lai zemes iedzīvotājus novestu pie Dieva tiešo pavēļu neievērošanas.

Tie, kas nevēlas pieņemt Bībeles skaidrās, noteiktās patiesības, pastāvīgi tiecas pēc patīkamām pasakām, kas nomierinātu sirdsapziņu. Jo mazāk garīguma un aicinājuma uz pašaizliedzību un pazemošanos satur atklātās mācības, jo labvēlīgāk tās tiek pieņemtas. Šīs personas pazemo savus prāta spēkus, lai tie kalpotu miesīgajām tieksmēm. Savā iedomībā, juzdamies par gudriem, lai pētītu Rakstus un ar sagrauztu sirdi un dedzīgām lūgšanām meklētu dievišķo vadību, viņi paliek bez jebkādas aizsardzības pret maldīgajiem priekšrakstiem. Sātans ir gatavs apmierināt dabīgās sirds tieksmes, tāpēc patiesības vietā noliek izdomājumus. Tieši tādā veidā pāvestība ieguva varu pār cilvēku prātiem, un, noraidot patiesību, tāpēc ka tā saistīta ar krusta nešanu, protestanti tagad iet to pašu ceļu. Visi, kas pamet novārtā Dieva Vārdu, tiecoties pēc ērtībām un tādas politikas, kas viņus neatšķirtu no pasaules, tiks atstāti apkaunojošu atkrišanas mācību pieņemšanai reliģiskās patiesības vietā. Kas apzināti noraidīs Bībeles pamatu, tie pieņems jebkurus maldus. Ja viņi arī ar šausmām raudzīsies uz kādu atsevišķu krāpšanas veidu, tad tomēr labprāt pieņems citu. Apustulis Pāvils, runājot par ļaužu šķiru, kas "nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi", saka: "Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem. Un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību." (2. Tes. 2:10-12) (524) Ņemot vērā šos brīdinājumus, mums pienākas būt ļoti nopietniem attiecībā uz jebkuru atziņu, ar ko mēs iepazīstamies.

Pie lielā krāpnieka vissekmīgākajiem ieročiem pieder spiritisma maldinošās mācības un melīgie brīnumi. Maskējies kā gaismas eņģelis, viņš izplata savus tīklus tur, kur tos vismazāk gaida. Ja cilvēki ar nopietnām lūgšanām pētītu Dieva grāmatu un censtos to saprast, tad tie netiktu atstāti tumsā un nepieņemtu viltus mācības. Bet, atmezdami patiesību, tie krīt par laupījumu maldu mācībām.

Citi bīstami maldi ir doktrīna, kas noliedz Kristus dievību, apgalvojot, ka pirms nākšanas uz šo pasauli, Viņš nav eksistējis. Šo teoriju labvēlīgi pieņēmis plašs ļaužu slānis, kas apliecina ticību Bībelei, tomēr tā ir tiešā pretrunā ar mūsu Pestītāja visskaidrākajiem paziņojumiem par savām attiecībām ar Tēvu, par savu dievišķo dabu un iepriekšējo esamību. To nevar pieņemt bez galēji neattaisnojamas Rakstu sagrozīšanas. Tā ne tikai pazemina cilvēka uzskatus par glābšanas darbu, bet grauj ticību Bībelei kā Dieva atklāsmei. Tāpēc tā ir sevišķi bīstama un arī grūtāk uzvarama. Ja cilvēki atraida inspirēto Rakstu liecību par Kristus dievību, tad veltīgi censties viņus par kaut ko tālāk pārliecināt, jo nepalīdzēs vairs neviens cits arguments, lai cik pārliecinošs tas arī nebūtu. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14) Neviens, kas turas pie šiem maldiem, nevar pareizi izprast Kristus misiju, Viņa raksturu vai Dieva lielo cilvēces glābšanas plānu.

Vēl cita, lielus panākumus gūstoša, viltīga un maldīga mācība ir uzskats, ka sātans kā personīga būtne nemaz neeksistē, ka šis vārds Rakstos lietots tikai cilvēku ļauno domu un iekāru attēlošanai.

(525) Arī mācība, kas tik plaši atbalsota no populārām kancelēm, ka Kristus otrā advente nozīmē Viņa nākšanu pie katra cilvēka personīgi, tam mirstot, ir viltība, kas ļaužu prātu novērš no Jēzus personīgās nākšanas debess padebešos. Gadiem ilgi sātans ir apgalvojis: "Redzi, Viņš ir kambaros" (Mat. 24:23-26), un, pieņemot šo krāpjošo domu, jau ir pazudušas daudzas dvēseles.

Pasaulīgā gudrība cenšas arī pārliecināt, ka lūgšanas neesot nepieciešamas. Zinātnieki apgalvo, ka lūgšanas nevarot tikt patiesi atbildētas, ka tas būtu pret dabas likumiem, ka tas būtu brīnums, bet brīnumu vispār neesot. Viņi apgalvo, ka Universu pārvalda negrozāmi likumi un ka Dievs neko nedara pretēji šiem likumiem. Tādā veidā tie Radītāju dara atkarīgu no paša ievestās kārtības, it kā dievišķo likumu darbība neļautu Kungam brīvi rīkoties. Tāda mācība runā pretī Rakstu liecībai. Vai Kristus un Viņa apustuļi nedarīja brīnumdarbus? Tas pats līdzjūtīgais Pestītājs dzīvo arī šodien, un tagad Viņš ir tikpat labprātīgs uzklausīt ticības lūgšanas kā tad, kad visiem redzams staigāja cilvēku vidū. Dabiskais sadarbojas ar pārdabisko. Dieva plānā ir paredzēts, atbildot uz ticības lūgšanu, dāvāt mums to, ko Viņš mums nevarētu piešķirt, ja mēs nelūgtu.

Cik neskaitāmas ir kļūdainās doktrīnas un dīvainie uzskati, kas izplatās pasaules kristīgajās baznīcās. Ir neiespējami novērtēt ļaunumu, kas seko kādas Dieva Vārda nospraustās robežzīmes pārcelšanai. Tikai nedaudzi, kas uzdrīkstas to darīt, paliek pie vienas vien atmestas patiesības. Vairākums pēc tam turpina noraidīt vienu patiesības principu pēc otra, līdz kļūst pavisam neticīgi.

Populārās teoloģijas maldi iedzinuši skepticismā daudz dvēseļu, kas citādi būtu ticējušas Rakstiem. Tās nespēj pieņemt doktrīnas, kas runā pretī taisnības, žēlastības un labvēlības izpratnei, bet, tā kā šos uzskatus pasniedz kā Bībeles mācību, tad viņi atsakās to pieņemt par Dieva Vārdu.

(526) Un tieši šo mērķi sātans cenšas sasniegt. Vairāk par visu Viņš vēlas iznīcināt uzticēšanos Dievam un Viņa Vārdam. Sātans stāv lielās apšaubītāju armijas priekšgalā un strādā, cik vien spēj, lai ievilinātu dvēseles savās rindās. Šaubas ir kļuvušas modernas. Liela ļaužu daļa uz Dieva Vārdu skatās ar neuzticību tieši tā paša iemesla dēļ, kas tiem lika atmest tā Autoru – tāpēc ka Vārds norāj un nosoda grēku. Kas nevēlas paklausīt Rakstu prasībām, tie cenšas pazemot to autoritāti. Viņi lasa Bībeli vai klausās no svētā katedra pasludinātās mācības ar vienu vienīgu mērķi – lai Rakstos vai svētrunā atrastu kādu kļūdu. Ne mazums kļūst par neticīgiem, cenšoties sevi atvainot vai attaisnot pienākumu nepildīšanā. Citi skeptiskus principus pieņem aiz lepnuma vai kūtruma. Pārāk mīlēdami ērtības, lai ar darbu un pašaizliedzību panāktu kaut ko godājamu, viņi sev slavu cenšas iegūt ar Bībeles kritizēšanu, it kā tie būtu gudrāki par šo Grāmatu. Ir daudz kas tāds, ko, dievišķās gudrības neapgaismots, ierobežotais prāts nav spējīgs saprast, un tā cilvēki atrod iemeslu kritizēšanai. Daudzi, šķiet, domā, ka stāvēt neticības, skepticisma un neuzticības pusē ir tikums. Tikai vēlāk atklāsies, ka zem šķietamā patiesīguma izskata šos cilvēkus vada pašpaļāvība un lepnums. Ir ļaudis, kas priecājas, ja Rakstos atrod kaut ko tādu, kas samulsina citu prātus. Daži sākumā kritizē un spriež nepareizi tikai tāpēc, ka mīl strīdēties. Viņi nesaprot, ka tādā veidā paši sapinas it kā putnu ķērāja cilpās, jo pēc tam, kad ir atklāti izteikuši savu neticību, domā, ka savs viedoklis tagad jāaizstāv. Tā viņi savienojas ar bezdievīgajiem un paši sev aizslēdz Paradīzes vārtus.

Dievs savā Vārdā ir devis pietiekoši daudz pierādījumu par to dievišķo raksturu. Lielās patiesības, kas attiecas uz mūsu pestīšanu, ir skaidri izteiktas. Ar Svētā Gara palīdzību, kas apsolīts visiem godīgiem meklētājiem, ikviens var saprast šīs vēstis. (527) Dievs cilvēkiem ir devis stipru pamatu, uz kā dibināt savu ticību.

Tomēr zemes iedzīvotāju ierobežotais prāts nav spējīgs pilnībā aptvert Bezgalīgā plānus un nodomus. Pētīšanas ceļā mēs Dievu nekad nespēsim atrast. Mums nevajadzētu mēģināt ar nekautrīgu roku pacelt priekškaru, kas apslēpj Kunga varenību. Apustulis kādreiz izsaucās: "Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!" (Rom. 11:33) Dieva rīcību ar mums un Viņa motīvus iespējams izprast tikai tik tālu, lai varētu ieraudzīt neierobežotā spēka savienību ar bezgalīgo mīlestību un žēlastību. Mūsu Tēvs Debesīs visu kārto gudri un taisni, un mums nevajadzētu būt neapmierinātiem un neuzticīgiem, bet gan godbijībā un pazemībā būtu jānoliecas Viņa priekšā. Viņš savus nodomus atklās tik tālu, cik to zināšana mums var nākt par labu, bet aiz šīs robežas mums vienkārši jāuzticas Kunga varenajai rokai un mīlestības pilnajai sirdij.

Lai gan Dievs ir devis bagātīgus pierādījumus ticībai, Viņš nekad neatņems visus ieganstus neticībai. Visi, kas meklēs āķus, kur piestiprināt savas šaubas, tos arī atradīs. Un tie, kas atsakās pieņemt Dieva Vārdu un tam paklausīt, līdz tiktu novērsts ikviens iebildums un vairs nebūtu iemesla šaubām, tā arī nekad nenonāks gaismā.

Neatjaunotā sirdī, kas ir ienaidā ar Dievu, dabīgi rodas tikai neuzticība. Bet ticību dod Svētais Gars, un tā aug tikai tad, ja to kopj. Neviens cilvēks nevar kļūt stiprs ticībā bez nopietnas piepūles. Neticība, ja to atbalsta, nostiprinās, un, ja cilvēki nekavējas pie pierādījumiem, kurus Dievs devis viņu pārliecības stiprināšanai, bet atļaujas šaubīties un pieķerties sīkumiem, tad tie drīz vien piedzīvos, ka šaubas kļūs arvien stiprākas.

Kas šaubās par Dieva apsolījumiem un neuzticas Kunga drošajiem žēlastības piedāvājumiem, tie Viņu apkauno, tādu cilvēku iespaids nevis tuvina Kristum, bet gan veicina ļaužu atsvešināšanos. (528) Tie ir kā neauglīgi koki, kas tālu un plaši izpleš savus tumšos zarus, aizēnojot citiem stādiem saules gaismu, tā ka tie stindzinošajā krēslā panīkst un aiziet bojā. Tādu personu dzīves darbs parādīsies kā neapklusināms liecinieks pret viņiem. Tie sēj šaubu un neticības sēklu, kas noteikti dos savu ražu. Bet tiem, kas godīgi vēlas būt brīvi no visām šaubām, ir tikai viens ceļš: nekritizējot un neapšaubot to, ko vēl nesaprot, sekot gaismai, kas jau spīd pār viņu ceļu, lai saņemtu vēl lielāku gaismu. Lai viņi izpilda katru jau noskaidroto pienākumu, tad ar laiku izpratīs un kļūs spējīgi veikt arī tos, par kuriem tagad vēl šaubās.

Sātans var izveidot patiesībai tik ļoti līdzīgu viltojumu, ka piekrāpj visus, kuri vien vēlas šaubīties un tiecas izvairīties no patiesības prasītās pašaizliedzības un upuriem, bet viņš nevar paturēt savā varā nevienu dvēseli, kas par katru cenu grib godīgi uzzināt patiesību. Kristus ir patiesība un "patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku". (Jāņa 1:9) Lai vadītu cilvēkus visā patiesībā, tagad tiek sūtīts Svētais Gars. Ar paša Dieva Dēla autoritāti ir paziņots: "Meklējiet, tad jūs atradīsit." (Mat. 7:7) "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva." (Jāņa 7:17)

Kristus sekotāji maz pazīst ļaunos nodomus, ar kādiem sātans un viņa pulki pret tiem kaļ savus plānus. Bet Tas, kurš sēž Debesīs, panāks, ka visi šie viltīgie izdomājumi tikai veicinās Viņa vareno nodomu piepildīšanos. Kungs pieļauj, ka Viņa ļaudis nonāk pārbaudījumu ugunīs, ne tāpēc, ka Viņam patiktu to sāpes un ciešanas, bet tādēļ, ka šis process nepieciešams viņu galīgai uzvarai. Viņš nevar saglabāt savu godu, pasargājot tos no kārdināšanām, jo pārbaudījumi viņus tieši sagatavo ienaidnieka vilinājumu atvairīšanai.

(529) Ne ļauni cilvēki, ne velni nespēj kavēt Dieva darbu vai atņemt Kunga ļaudīm Viņa apsardzību un klātbūtni, ja tikai tie ar pazemīgām un sagrauztām sirdīm grib atstāt savus grēkus un ticībā pieķerties Viņa apsolījumiem. Katru kārdināšanu, katru pretēju iespaidu, atklātu vai slepenu, iespējams sekmīgi atvairīt "ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!" saka Kungs Cebaots". (Cak. 4:6)

"Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem, un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām (..). Un kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsieties pēc tā, kas labs?" (1. Pēt. 3:12,13) Kad Bileāms, vilināts no solījumiem saņemt bagātu algu, pret Izraēlu lietoja buršanas paņēmienus un ar upuriem Kungam centās izsaukt lāstu pār Viņa tautu, Dieva Gars aizliedza pasludināt ļaunumu, pēc kā viņš ilgojās, un Bileāms bija spiests izsaukties: "Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko Kungs nav nonievājis? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!" Un kad no jauna bija pienests upuris, bezdievīgais pravietis sacīja: "Redzi, man ir pavēlēts svētīt; ko Viņš ir svētījis, es to negrozīšu. Noziegumu Viņš nav Jēkabā saskatījis, nedz postu Izraēlā; Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņu līksme ir viņa vidū. Tiešām zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Izraēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Izraēlam pasacīts, ko Dievs dara!" (4. Moz. 23:8,10,20,21,23) Tomēr vēl trešo reizi tika uzcelti altāri, un Bileāms no jauna mēģināja panākt lāstus. Bet ar pravieša negribīgajām lūpām Dieva Gars saviem izredzētajiem pasludināja labklājību, norājot viņu ienaidnieku neprātu un ļaunumu: "Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un, kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!" (4. Moz. 24:9)

Tanī laikā Izraēla tauta bija Dievam uzticīga, un tik ilgi, kamēr tā paklausīja Viņa bauslībai, to nespēja uzvarēt nekādas zemes vai elles varas. (530) Tomēr lāstu, ko Bileāmam neļāva pasludināt pār Dieva ļaudīm, viņam beidzot izdevās īstenot, ievilinot viņus grēkā. Pārkāpjot Dieva pavēles, tauta šķīrās no Dieva un tika atstāta postošās varas iespaidam.

Sātans labi zina, ka visnespēcīgākā dvēsele, kas paliek Kristū, tumsības pulkiem ir vairāk kā neuzvarama un tā varētu likt atkāpties pat viņam, ja tas parādītos atklāti. Tāpēc ļaunais ienaidnieks cenšas krusta kareivjus atšķirt no viņu stiprā cietokšņa, bet pats ar saviem karapulkiem, novietojies paslēptuvē, gaida viņu iznākšanu, gatavs iznīcināt visus, kas uzdrošināsies kāpt uz tā zemes. Mēs varam būt droši vienīgi tad, ja pazemīgi paļaujamies uz Dievu un paklausām visiem Viņa likumiem.

Neviens cilvēks nevienu dienu vai stundu nevar būt drošs bez lūgšanas. Sevišķi mums vajadzētu saukt uz Kungu pēc gudrības saprast Viņa Vārdu. Tajā atklātas kārdinātāja viltības un līdzekļi viņa sekmīgai atvairīšanai. Sātans ir lietpratējs Rakstu citēšanā, dodot tiem savus izskaidrojumus un tādā veidā cerot mūs nomaldināt. Bībeli vajadzētu pētīt sirds pazemībā, nekad neaizmirstot mūsu atkarību no Dieva. Pastāvīgi sargoties no sātana viltīgajiem uzbrukumiem, mums ticībā nemitīgi jālūdz: "Neieved mūs kārdināšanā."

33. Pirmais lielais pievilšanas darbs

[531] Cilvēku dzimtas pievilšanas darbu sātans uzsāka jau visagrākajās mūsu pasaules vēstures dienās. Viņš, kas bija izsaucis sacelšanos Debesīs, vēlējās panākt, lai arī Zemes iedzīvotāji savienotos ar to karā pret Dieva valdību. Paklausot Kunga likumiem, Ādams un Ieva bija pilnīgi laimīgi, un viņu dzīve pastāvīgi liecināja pret Debesīs izvirzīto sātana apgalvojumu, ka Dieva bauslība ir nospiedoša un pretrunā ar Viņa radījumu labklājību. Turklāt sātans vēl apskauda bezgrēcīgajam pārim sagatavoto jauko mājvietu. Tas nolēma panākt viņu krišanu, lai, atšķirot cilvēkus no Dieva un pakļaujot savai varai, varētu Zemi iegūt savā īpašumā un nodibināt tur Visaugstākā raksturam pretēju pārvaldības sistēmu.

Ja sātans būtu atklājis savu īsto dabu, tad nekavējoties tiktu noraidīts, jo Ādams un Ieva bija brīdināti par šo bīstamo ienaidnieku, bet tas rīkojās slepeni, klusējot par saviem īstajiem nodomiem, lai tikai sasniegtu kāroto mērķi. Izlietojot par savu starpnieku čūsku, kas tad bija apburoši skaists radījums, viņš pats uzrunāja Ievu: "Vai Dievs Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?" (1. Moz. 3:1) Ja Ieva nebūtu ielaidusies sarunās ar kārdinātāju, tad viņai nekādas briesmas nedraudētu, bet tā uzdrošinājās atbildēt un krita par upuri viņa viltībai. Tādā veidā vēl vienmēr daudzi tiek pārvarēti. (532) Viņi šaubās un strīdas par Dieva prasībām, un, kad vajadzētu paklausīt dievišķajām pavēlēm, tie pieņem cilvēciskus plānus, kas kalpo sātana viltīgo nodomu sekmēšanai.

"Sieva teica čūskai: Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs ir sacījis: "No tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsiet." Tad čūska teica sievai: "Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns." (1. Moz. 3:2-5) Sātans apgalvoja, ka viņi kļūšot līdzīgi Dievam, būšot gudrāki kā iepriekš, spējīgi dzīvot augstākā esamības pakāpē. Ieva padevās kārdināšanai, un viņas iespaidā grēkoja arī Ādams. Viņi piekrita čūskas vārdiem, ka Dievs tā nedomā, kā saka; viņi neuzticējās savam Radītājam un iedomājās, ka Viņš tikai ierobežo brīvību un ka, pārkāpjot Kunga likumus, iespējams iegūt lielāku gudrību un godu.

Bet kā tad pēc apgrēkošanās piepildījās Ādamam teiktie vārdi: "Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi"? Vai viņš atrada, ka sātanam bijusi taisnība, kad tas vadīja uz domām, ka cilvēks tiks pacelts augstākā esamības stāvoklī? Tad tiešām ar pārkāpumiem būtu iegūts liels labums un Lucifers izrādītos par cilvēces labdari. Bet Ādams drīz vien atskārta, ka ne jau tāda ir dievišķā sprieduma nozīme. Dievs paziņoja, ka, saņemot grēkam pienākošos sodu, cilvēkam atkal jākļūst par zemi, no kuras tas bija ņemts: "Tu esi no pīšļiem, un tev atkal jāpaliek par pīšļiem." (1. Moz. 3:19, Glika tulk.) Kārdinātāja vārdi: "Jūsu acis taps atvērtas"– izrādījās pareizi tikai vienā nozīmē: kad Ādams un Ieva nebija paklausījuši Dievam, viņu acis tapa atvērtas, lai ieraudzītu savu neprātu, tie iepazinās ar ļaunumu un baudīja pārkāpuma rūgtos augļus.

Ēdenes vidū auga dzīvības koks, kura augļiem piemita spēks dot mūžīgu dzīvību. (533) Ja Ādams būtu palicis paklausīgs Dievam, tad viņam pastāvīgi būtu brīva pieeja šim kokam un viņš dzīvotu mūžīgi. Bet pēc grēkošanas viņam atņēma iespēju baudīt dzīvības koka augļus, un tas nonāca nāves varā. Dievišķais spriedums: "Tu esi no pīšļiem, un tev atkal jāpaliek par pīšļiem"– norādīja uz pilnīgu dzīvības izbeigšanos.

Izdarot pārkāpumu, cilvēks zaudēja paklausības nosacījuma apsolīto nemirstību. Ādams nevarēja nodot tālāk saviem pēctečiem to, kā viņam pašam vairs nebija, un kritušajai cilvēcei nebūtu nekādu cerību, ja Dievs ar sava Dēla upuri atkal neatgrieztu nemirstību tās sniedzamības robežās. Kamēr "visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši", Kristus "ar Evaņģēliju cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību". (Rom. 5:12; 2. Tim.1:10) Tādēļ nemirstība tagad ir iegūstama, vienīgi pateicoties Kristum. Jēzus sacīja: "Kas tic Dēlam, tam ir mūžīga dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs." (Jāņa 3:36) Šo neaptveramo svētību var saņemt katrs cilvēks, ja vien tas ir gatavs izpildīt nosacījumus. Visiem, "kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību". (Rom. 2:7)

Vienīgais, kas Ādamam apsolīja dzīvību nepaklausībā, bija lielais krāpnieks. Un čūskas teiktie vārdi Ievai Ēdenē: "Jūs nemirsiet vis" – bija pirmā par dvēseles nemirstību sludinātā svētruna. Tomēr šis paziņojums, kas pamatojās vienīgi uz sātana autoritāti, daudzkārt tiek atbalsots kristīgās pasaules kancelēs, un cilvēces vairākums to ir pieņēmis tikpat labprātīgi kā mūsu pirmie vecāki. Dievišķajam spriedumam: "Dvēselei, kas grēko, jāmirst" piešķirta cita nozīme: dvēsele, kas grēko, nemirs, bet dzīvos mūžīgi. Un mēs varam tikai brīnīties par dīvaino apmātību, kas cilvēkiem liek tik lēti noticēt sātana vārdiem un ar tādu neticību nostāties pret to, ko sacījis Dievs.

(534) Ja cilvēkam pēc krišanas atļautu brīvu pieeju dzīvības kokam, tas varētu dzīvot mūžīgi, un grēks līdz ar to būtu padarīts nemirstīgs. Bet ķerubi un liesmojošs zobens sargāja "ceļu uz dzīvības koku" (1. Moz. 3:24), un nevienam no Ādama ģimenes locekļiem netika atļauts pārkāpt šķērsli, lai baudītu dzīvību dodošos augļus. Tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka.

Bet pēc krišanas sātans pavēlēja saviem eņģeļiem pielikt visas pūles, lai panāktu, ka ļaudis tic cilvēka dabīgai nemirstībai, un, iedvešot ticību šiem maldiem, zemes iedzīvotājus vajadzēja pārliecināt, ka grēciniekam būs jādzīvo mūžīgās bēdās un postā. Tad tumsības lielkungs ar saviem aģentiem Dievu varētu attēlot kā atriebīgu varmāku un paziņot, ka Viņš grūž ellē visus tos, kas Tam nepatīk, liekot viņiem mūžīgi izjust savas dusmas, un ka viņu Radītājs apmierināts noskatās, kā tie cieš neizsakāmas mokas un sāpēs lokās neizdziestošās liesmās.

Tādā veidā viltīgais ienaidnieks cilvēces Radītāju un Labdari cenšas ietērpt pats savās īpašībās. Nežēlība ir sātaniska. Dievs ir mīlestība, un viss, ko Viņš radīja, bija skaidrs, svēts un jauks, līdz pirmais lielais dumpinieks Dieva radībā ienesa grēku. Tieši sātans ir tas ienaidnieks, kas cilvēku kārdina grēkot un pēc tam, ja vien spēj, iznīcina, un, kad tas jau ir drošs par savu upuri, tad līksmo par panākto samaitātību. Ja tikai ļaunajam to atļautu, viņš savos tīklos ierautu visu cilvēci. Ja neiejauktos dievišķais spēks, tad neizglābtos neviens Ādama dēls vai meita.

Šodien sātans cilvēkus cenšas pārvarēt tāpat, kā viņš pievīla mūsu pirmos vecākus, iedragājot uzticību Radītājam un ierosinot viņus apšaubīt Dieva valdīšanas saprātīgumu un Viņa likumu taisnīgumu. Sātans ar saviem sūtņiem Dievu attēlo ļaunāku par sevi, lai tādā veidā attaisnotu savu zemisko dabu un sacelšanos. Lielais krāpnieks mūsu Debesu Tēvam cenšas piedēvēt savu nežēlīgo raksturu, lai pats parādītos kā cietējs, kas no Debesīm būtu izraidīts tāpēc, ka nav vēlējies pakļauties tik netaisnam valdniekam. (535) Viņš pasaulei piedāvā brīvību, kuru tā varētu baudīt viņa laipnajā pārraudzībā, pretstatā verdzībai, kurā cilvēkus tur Jehovas stingrie likumi. Tā viņam izdodas dvēseles aizvilināt prom no paklausības Dievam.

Cik pretīga jebkurām mīlestības un žēlastības jūtām un pat mūsu taisnības izpratnei ir doktrīna, ka mirušie bezdievīgie tiek mocīti ar uguni un sēru mūžīgi degošā ellē un ka par īsās zemes dzīves grēkiem tiem jācieš mokas tik ilgi, kamēr vien dzīvos Dievs. Tomēr šī doktrīna ir visai plaši izplatīta, un vēl joprojām tā ir ietverta daudzās kristīgās pasaules ticības apliecībās. Kāds izglītots teoloģijas doktors izteicies: "Skats uz elles mokām palielinās svēto mūžīgo laimi. Kad viņi redzēs, ka līdzīgas dabas cilvēki, kas dzimuši tādos pašos apstākļos, iegrūsti nebeidzamā postā ellē, kamēr viņi paši tik ļoti paaugstināti,– tas viņiem palīdzēs saprast, cik laimīgi tie tagad var būt." Cits pierakstījis līdzīgu domu: "Kamēr pazudināšanas pavēle mūžīgi tiek izpildīta pie dusmības traukiem, tikmēr arī mūžīgi augšup pacelsies viņu mocības dūmi, ko redzēs žēlastības trauki, kuriem nebūs vairs nekā kopēja ar šiem nožēlojamajiem un kas priecīgi sauks: "Āmen! Allelūja! Slavējiet Kungu!""

Kur gan Dieva Vārda lappusēs ir atrodama tāda mācība? Vai atpestītie Debesīs būs pazaudējuši jebkādu līdzjūtību un līdzcietību, pat visparastākās cilvēcīgās izjūtas? Vai tās būs apmainītas pret stoiķu vienaldzību un mežoņu cietsirdību? Nē, un vēlreiz, nē, Dieva Grāmata to tā nemāca. Tie, kas sludina iepriekš minētajos citātos ietvertās domas, var būt izglītoti un pat godīgi cilvēki, bet viņus maldinājusi sātana sofistika. Viņš tos ierosina nepareizi iztulkot spēcīgos Rakstu izteicienus, piešķirot valodai rūgtuma un ļaunprātības noskaņu, kas ir viņā pašā, bet nevis mūsu Radītājā. "Tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs Kungs, "Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēla nams?" (Ec. 33:11)

(536) Ko tad Dievs būtu ieguvis, ja mēs pieņemtu, ka Viņam patīk redzēt nebeidzamas ciešanas, ka Viņu iepriecina elles liesmās pakļauto radījumu vaidi, kliedzieni un lāsti? Vai šīs briesmīgās skaņas varētu būt kā mūzika Bezgalīgās Mīlestības ausīs? Tiek uzsvērts, ka nebeidzamu ciešanu piespriešana bezdievīgajiem atklāj Dieva ienaidu pret grēku un ļaunumu, kas izpostījis Universa mieru un kārtību. Ak, kādi drausmīgi zaimi! It kā Dieva naids pret grēku liktu Viņam grēku padarīt mūžīgu. Saskaņā ar teologu mācībām nepārtrauktas mokas bez cerības uz žēlastību nelaimīgos upurus tā satracina, ka viņi savu niknumu izgāž lāstos un zaimos, tā arvien palielinot savas vainas smagumu. Tāds iemūžināts un nebeidzamos laikmetos nepārtraukti pieaugošs grēks nevar vairot Dieva godu.

Cilvēka prāts nav spējīgs novērtēt ļaunumu, ko atnesusi maldu mācība par mūžīgām mokām. Bībeles reliģija, kas pilna ar mīlestību un laipnību un tik bagāta līdzjūtībā, tiek aptumšota ar māņticību un ietērpta šausmās. Ja padomājam, cik nepareizās krāsās sātans ir attēlojis Dieva raksturu, vai tad varam brīnīties, ka no mūsu žēlsirdīgā Radītāja baidās un viņu pat ienīst? Atbaidošie un nepareizie uzskati par Dievu, kurus pasaulē atbalstījuši no kanceles sniegtie nepamatotie argumenti, tūkstošus, pat miljonus ir padarījuši par skeptiķiem un neticīgajiem.

Teorija par mūžīgām mokām ir viena no viltus doktrīnām, kas veido Bābeles negantības vīnu, ko tā dod dzert visai pasaulei. (Atkl. 14:8; 17:2) Tiešām nav saprotams, kā Kristus kalpi kādreiz varēja pieņemt tik ķecerīgus uzskatus un vēl sludināt tos no svētās katedras. Tāpat kā viltus sabatu, viņi tos aizņēmās no Romas. Tas tiesa, ka tā mācījuši lieli un labi vīri, bet viņiem nebija tādas gaismas par šo lietu, kāda dota mums šodien. Tādēļ tie būs atbildīgi vienīgi par to gaismu, kas spīdēja viņu laikā; mēs savukārt esam atbildīgi par gaismu, kas spīd mūsu dienās. Ja mēs novēršamies no Dieva Vārda liecības un piekrītam viltus doktrīnām tikai tāpēc, ka tās mācījuši mūsu tēvi, (537) tad nostājamies zem lāsta, kas izteikts pār Bābeli: mēs dzeram no tās netiklības dusmu vīna.

Ļoti daudz cilvēku, kuros mācība par mūžīgām mokām izraisa sašutumu, nonāk pretējos maldos. Viņi redz, ka Raksti Dievu atklāj kā mīlestības un līdzjūtības pilnu Būtni, tādēļ nespēj ticēt, ka Viņš savus radījumus varētu nodot mūžīgi degošas elles ugunīm. Bet, domājot, ka dvēsele jau dabīgi ir nemirstīga, tie secina, ka beidzot tiks izglābti visi cilvēki. Daudzi uzskata, ka Bībelē draudi uzrakstīti vienīgi tādēļ, lai ar iebaidīšanu ļaudis vadītu uz paklausību, bet ka burtiski tie nekad nepiepildīsies. Tā grēcinieks var dzīvot tālāk savtīgās izpriecās, ignorējot Dieva prasības, un tomēr gaidīt, ka beidzot saņems Viņa labvēlību. Tādi uzskati, kas ļaunprātīgi izmanto Dieva žēlastību, bet neievēro Viņa taisnību, miesīgai sirdij ir patīkami un ļaunos iedrošina turpināt tālāk savu netaisno dzīvi.

Lai parādītu, kā tie, kas tic vispārējai pestīšanai, sagroza Rakstus, vēlēdamies atbalstīt savas dvēseli postošās dogmas, ir jācitē tikai daži viņu pašu izteicieni. Kāda neticīga jauna cilvēka bērēs, kas pēkšņi gāja bojā nelaimes gadījumā, sludinātājs universālists no Bībeles izvēlējās tekstu par Dāvidu: "Viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris." (2. Sam. 13:39, Glika tulk.)

"Man bieži jautā," sacīja runātājs, "kāds liktenis gaida tos, kas šo pasauli atstāj grēkojot – varbūt mirst piedzērušies, mirst ar spilgti sarkaniem noziegumu traipiem, kuri nav nomazgāti no viņu drēbēm, vai aiziet no dzīves tā, kā šis jaunais vīrs, kuram nav nekādu reliģisku piedzīvojumu, kurš nav ne domājis, ne runājis par ticību Dievam. Mūs apmierina Raksti, to atbilde atrisina arī šo problēmu. Amnons bija ārkārtīgi grēcīgs, viņš nenožēloja savus grēkus, viņu piedzirdīja un piedzērušu nogalināja. Bet Dāvids bija Dieva pravietis, viņam vajadzēja zināt, vai Amnonam nākamajā pasaulē klāsies labi vai slikti. Kādos vārdos tad atklājās viņa sirds izjūtas? (538) "Ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.""

"Kāds var būt secinājums no šiem vārdiem? Vai nav tā, ka viņa reliģiskajā pārliecībā nebija vietas bezgalīgām ciešanām? Tādas ir arī mūsu domas, un šeit mēs atrodam lielisku pierādījumu, kas atbalsta patīkamāko, apgaismotāko un labvēlīgāko pieņēmumu par noslēdzošo vispārējo skaidrību un mieru. Viņš bija iepriecināts par to, ka dēls jau miris. Un kāpēc? Tādēļ ka ar pravieša acīm spēja ielūkoties brīnišķajā nākotnē un redzēt, ka dēls tagad ir tālu no visām kārdināšanām, atbrīvots no verdzības un šķīstīts no grēka samaitātības, pie tam darīts pietiekoši svēts un apgaismots un pieņemts augšup kāpjošo un līksmojošo garu pulkā. Viņu mierināja doma, ka mīļotais dēls, šķirts no grēka un ciešanu klātbūtnes, aizgājis tur, kur viņa aptumšoto dvēseli apņems Svētā Gara viscēlākās vēsmas, kur viņa prāts atvērsies Debesu gudrībai un nemirstīgas mīlestības saldajai aizrautībai, un, tādā veidā sagatavots, viņš varēs baudīt dusu Debesu mantinieku sabiedrībā.

No visa tā mums jāmācās ticēt, ka Debesu svētlaime nav atkarīga no kaut kā, ko spējam izdarīt šajā dzīvē, ne arī no tagadējās sirds pārmaiņas, ne no pašreizējiem uzskatiem vai mūsu ticības apliecības."

Tādā veidā cilvēks, saukdamies par Kristus kalpu, atkārtoja melus, kurus čūska iedvesa Ievai: "Jūs nemirsiet vis. Tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs." Viņš paziņoja, ka viszemākie grēcinieki – slepkavas, zagļi, laulības pārkāpēji – pēc nāves tiks sagatavoti ieiešanai mūžīgā svētlaimē.

Un uz ko šis Rakstu sagrozītājs pamatoja savus secinājumus? Uz vienu vienīgu teikumu, kas izsaka Dāvida pakļaušanos Dieva aizgādības vadībai. (539) "Ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris." Laiks jau bija remdējis bēdu rūgtumu; Dāvida domas no mirušā pievērsās dzīvajam dēlam, kurš, baidīdamies no taisnīga soda par savu noziegumu, pats bija devies trimdā. Un tas esot pierādījums, ka asinsgrēkā vainīgais, piedzērušais Amnons nekavējoties ir ievests svētlaimes mājokļos, lai tur tiktu skaidrots un sagatavots bezgrēcīgo eņģeļu sabiedrībai. Tiešām patīkama pasaka, tik labi piemērota miesīgās sirds tieksmēm! Tā ir paša sātana doktrīna, kas ar panākumiem veic savu darbu. Vai tad mums vajadzētu justies pārsteigtiem, ka, pastāvot tādai mācībai, ļaunums arvien vairojas?

Šī viena viltus mācītāja rīcība aino daudzu citu ieto ceļu. No kopsakarības tiek izrauti daži Rakstu vārdi, kuru nozīme daudzos gadījumos ir tieši pretēja tiem pievienotajam izskaidrojumam, un šādi atsevišķi izvilkumi tālāk tiek sagrozīti un lietoti tādu pieņēmumu pierādīšanai, kam Dieva Vārdā nav nekāda pamata. Piemēram, citētā liecība, ka piedzērušais Amnons jau atrodas Debesīs, ir melīgs secinājums, kas ir pretrunā ar skaidrajiem un noteiktajiem Rakstu ziņojumiem, ka dzērājs Dieva valstību neiemantos. (1. Kor. 6:10) Tādā veidā apšaubītāji, neticīgie un skeptiķi patiesību pārvērš melos. Viņu sofistika ir piekrāpusi ļaužu masas un iemidzinājusi grēciniekus miesīgas drošības šūpulī.

Ja tā būtu taisnība, ka visu cilvēku dvēseles nāves stundā aiziet tieši uz Debesīm, tad nāve kļūtu iekārojamāka par dzīvību. Šie uzskati jau daudzus pavedinājuši darīt galu savai esamībai. Grūtību, rūpju un vilšanās nomāktiem ļaudīm šķiet pavisam vienkārši pārraut trauslo dzīvības pavedienu un tad pacelties mūžīgās pasaules svētlaimē.

(540) Dievs savā Vārdā ir devis skaidrus pierādījumus, ka Viņš sodīs bauslības pārkāpējus. Tiem, kas sevi mierina, ka Kungs ir pārāk žēlīgs, lai pār grēciniekiem izvestu taisnu tiesu, vajadzētu uzlūkot Golgātas krustu. Nevainīgais Dieva Dēls mirstot liecināja, ka "grēka nopelns ir nāve", ka katrs Dieva likuma pārkāpums saņems savu taisnīgo sodu. Bezgrēcīgais Kristus uzņēmās grēku cilvēka labā. Viņš nesa pārkāpumu vainu un pacieta, ka Tēvs apslēpj savu vaigu, līdz Viņa sirds salūza un dzīvība izdzisa. Viņš šo upuri nesa grēcinieka izglābšanai, jo nebija cita ceļa, lai cilvēku atbrīvotu no grēka soda. Un katrai dvēselei, kas atsakās pieņemt par tādu cenu sagādāto salīdzināšanu, būs pašai personīgi jānes sava pārkāpuma vaina un jāizcieš pienākošais sods.

Aplūkosim, ko Bībele vēl māca par bezdievīgajiem un grēkus nenožēlojošajiem, kurus universālisti ieceļ Debesīs kā svētus un laimīgus eņģeļus.

"Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota." (Atkl. 21:6) Bet šis apsolījums attiecas tikai uz tiem, kam slāpst. Apmierināti tiks vienīgi tie, kas izjūt savu vajadzību pēc dzīvības ūdens un kas to meklē vairāk par visu citu. "Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs un viņš būs mans dēls." (Atkl. 21:7) Arī šeit pastāv skaidri izteikts nosacījums. Lai iemantotu visas lietas, mums jāpretojas grēkam un tas jāuzvar.

Kunga pamācīts, pravietis Jesaja saka: "Lieciniet par taisno, ka viņam labi klāsies. Bēdas bezdievim! Jo viņam labi nebūs: viņam atmaksās pēc viņa roku darba." (Jes. 3:10,11) "Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara," saka gudrais vīrs, "un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš Viņa bīstas. Bet bezdievīgam labi neklāsies." (Sal. māc.8:12,13, Glika tulk.) Un Pāvils liecina, ka grēcinieks pats sev sakrāj "dusmību uz dusmības dienu, kad Dievs parādīs taisnu spriedumu, jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem"; "mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu". (Rom. 2:5,6,9)

(541) "Nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā." (Ef. 5:5) "Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs Kungu." (Ebr. 12:14) "Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem. Bet ārā ir suņi un burvji, un netikļi, un slepkavas, un elku kalpi, un ikviens, kas mīl un dara melus." (Atkl. 22:14,15, Glika tulk.)

Dievs cilvēkiem ir darījis zināmu savu raksturu un arī to, kā Viņš rīkosies ar grēku. "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu." (2. Moz. 34:6,7) "Viņš iznīcinās visus bezdievīgos." (Ps. 145:20) "Grēcinieki visi kopā iznīks, un bezdievīgo pēcnācēji tiks izdeldēti." (Ps. 37:38) Sacelšanās apspiešanai tiks izlietota dievišķās valstības vara un autoritāte; tomēr taisnīgās atmaksas darbs visā pilnībā saskanēs ar Dieva raksturu, ar Viņa žēlsirdību, pacietību un labvēlību.

Dievs ar spēku neietekmēs neviena gribu vai saprātu. Verdziska paklausība Viņam nepatīk. Kungs ilgojas, lai Viņa roku radījumi To mīlētu, tāpēc ka Viņš ir mīlestības cienīgs. Radītājs vēlas, lai tie Viņam paklausītu tāpēc, ka vērtē Viņa gudrību, taisnību un augstsirdību. Un visi, kam būs pareiza izpratne par Viņa raksturu, Kungu tiešām mīlēs, jo tos valdzinās šīs Viņa apbrīnojamās īpašības.

Laipnības, žēlsirdības un mīlestības pamatlikumi, kurus mācīja un izdzīvoja mūsu Pestītājs, ir Dieva gribas un rakstura noraksts. Kristus apliecināja, ka Viņš nav mācījis neko citu kā vienīgi to, ko saņēmis no sava Tēva. Dievišķās valdības pamatlikumi pilnīgi saskan ar Pestītāja vārdiem: "Mīliet savus ienaidniekus." (542) Dieva sods pār ļaundariem būs taisnīgs, tas būs par labu visam Universam un pat tiem, kam jāsaņem Viņa neatvairāmais spriedums. Kungs tos darītu laimīgus, ja to varētu panākt, saskaņojoties ar Viņa valdības likumiem un rakstura taisnību. Viņš tos pastāvīgi apņem ar savas mīlestības apliecinājumiem, dāvinot iespēju iepazīties ar Viņa likumiem un piedāvājot savu žēlastību, bet tie nicina šo mīlestību, neņem vērā Viņa bauslību un atraida žēlastību. Pastāvīgi saņemot Dieva dāvanas, tie Devējam nedod pienākošos godu, tie Viņu ienīst, jo zina, ka Dievam grēks ir pretīgs. Kungs ilgi panes tādu stūrgalvību, bet beidzot pienāks izšķirošā stunda, kad tiks izlemts katra liktenis. Vai Viņš tad šos dumpiniekus atstās pie sevis? Vai Viņš tos spiedīs darīt Viņa prātu?

Tie, kas par savu vadoni izvēlējušies sātanu un pakļāvušies viņa varai, nebūs sagatavoti nākt Dieva tuvumā. Viņu raksturā būs nostiprinājies lepnums, viltība, izlaidība un nežēlība. Vai tad viņi varētu nākt Debesīs, lai mūžīgi dzīvotu kopā ar tiem, kurus šeit virs zemes nicināja un ienīda? Melim patiesība nekad neliksies patīkama; lēnprātība nevarēs apmierināt augstprātību un lepnumu; skaidrība nebūs pieņemama samaitātajam un pašaizliedzīga mīlestība neliksies pievilcīga savtīgam cilvēkam. Kādu gan prieka avotu Debesis varētu piedāvāt ļaudīm, kas visā pilnībā nodevušies alkatībai un laicīgām interesēm?

Vai tie, kuru dzīve pavadīta cīņā pret Dievu, pēkšņi varētu pacelties Debesīs un skatīt augsto un svēto pilnības stāvokli, kāds tur pastāvīgi valda, – kur ikviena dvēsele pildīta ar mīlestību, kur ikviena seja staro priekā, kur atskan brīnišķīga mūzika par godu Dievam un Jēram un nemitīgas gaismas straumes izlejas pār atpestītajiem no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, – vai tie, kuru sirdis pildījis naids pret Dievu, patiesību un svētumu, varētu savienoties ar Debesu pulkiem, lai kopīgi dziedātu slavas dziesmas? Vai viņi varētu panest Dieva un Jēra godību? Nē, un vēlreiz nē, tiem jau tika dāvāti pārbaudes gadi, lai veidotu Debesīm derīgu raksturu, bet viņi nekad nav mācījušies Debesu valodu, un tagad jau ir par vēlu. Dzīve, kas pavadīta, pretojoties Dievam, viņus padarījusi Debesīm nederīgus. (543) Tur valdošā skaidrība, svētums un miers būtu tiem pastāvīgas mokas, Dieva godība būtu kā rijoša uguns. Viņi ilgotos aizbēgt no šīs svētās vietas. Viņi apsveiktu iznīcību, lai tikai varētu paslēpties no tā vaiga, kurš nomira, piedāvājot glābšanu visiem cilvēkiem. Pārkāpēju likteni ir apzīmogojusi viņu pašu izvēle. To izslēgšana no Debesīm notiek saskaņā ar viņu pašu personīgo izšķiršanos un no Dieva puses ir taisnīga un žēlsirdīga.

Līdzīgi plūdu ūdeņiem arī lielās dienas ugunis liecinās par Dieva lēmumu, ka ļaunie cilvēki nav dziedināmi. Tiem nav nekādas vēlēšanās pakļauties dievišķajai autoritātei. Viņu prāts pieradis dumpoties, un, dzīvei beidzoties, ir jau par vēlu vērst domu gājumu pretējā virzienā, par vēlu atteikties no pārkāpumiem pretī paklausībai, no naida – pie mīlestības.

Saudzējot slepkavas Kaina dzīvību, Dievs pasaulei sniedza piemēru, kāds būtu rezultāts, ja grēciniekam atļautu dzīvot, lai tas neierobežoti varētu turpināt nodoties netaisnībai. Kaina mācības un iespaida piemērs vadīja grēkā viņa pēcnācēju pulkus, līdz "cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes" un "viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu". "Zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varasdarbu." (1. Moz. 6:5,11)

Žēlojot pasauli, Dievs iznīcināja tās ļaunos iedzīvotājus Noas laikā . Žēlastībā Viņš lika iet bojā samaitātajiem Sodomas iemītniekiem. Izmantojot sātana krāpjošo spēku, netaisnības darītāji iegūst līdzjūtību un zināmu apbrīnošanu, tādā veidā arī citus pavedinot uz sacelšanos. Tā notika Kaina un Noas dienās un Ābrahāma un Lata laikā, tā ir arī tagad. Žēlastībā uz Universu Dievs beidzot iznīcinās piedāvātās piedošanas atmetējus.

(544) "Grēka nopelns ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā." (Rom. 6:23, Glika tulk.) Kā dzīvība ir taisno mantojums, tā nāve būs ļauno daļa. Mozus Izraēlam paziņoja: "Es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu." (5. Moz. 30:15) Nāve, par ko runā šīs rakstvietas, nav tā, kuru pasludināja Ādamam, jo viņa pārkāpuma sodu cieš visa cilvēce. Tā ir "otrā nāve", kas nolikta pretstatā mūžīgajai dzīvībai.

Ādama grēka rezultātā nāve ir nākusi pār visu cilvēci. Visi līdzīgi noiet kapā. Un, pateicoties atpestīšanas plānam, visus atkal uzcels no kapiem. "Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās" (Ap.d. 24:15), "jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti". (1. Kor. 15:22) Tomēr starp abām uzmodinātajām ļaužu šķirām būs atšķirība. "Visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā; tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam." (Jāņa 5:28,29) Kas tiks atrasti cienīgi, lai celtos augšā dzīvībai, tie būs "svētlaimīgi un svēti". "Pār tādiem otrai nāvei nav varas." (Atkl. 20:6) Turpretī tiem, kas ar grēku nožēlošanu, atgriešanos un ticību nebūs ieguvuši piedošanu, nāksies saņemt pārkāpumu sodu – "grēka algu". Viņi cietīs sodu, atšķirīgu kā ilgumā, tā arī spēkā, katrs "atbilstoši saviem darbiem", un visi ies bojā otrajā nāvē. Tā kā Dievs atbilstoši savai taisnībai un žēlastībai nevar izglābt grēcinieku viņa grēkos, tad Viņš atņems tam esamību, uz ko attiecīgais cilvēks būs zaudējis tiesības savu pārkāpumu dēļ un kurai viņš sevi būs pierādījis par necienīgu. Inspirēts rakstnieks saka: "Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņu tur vairs nesaskatīsi." (Ps. 37:10) Un cits vēstī: "Būs tā, it kā tie tur nekad nebūtu bijuši." (Obadjas 16, Glika tulk.) (545) Apklāti ar kaunu, tie nogrims bezcerīgā, mūžīgā aizmirstībā.

Tā tiks darīts gals grēkam un visām no tā izrietošajām sāpēm un ciešanām. Dziesminieks saka: "Tu esi (..) iznīcinājis bezdievīgos, viņu vārdus Tu esi izdzēsis uz mūžu mūžiem. Naidnieki ir gājuši bojā un ir satriekti gruvešos uz mūžīgiem laikiem." (Ps. 9:6,7) Jānis, skatoties uz priekšu mūžībā, atklāsmē dzird visu Universu aptverošu slavas dziesmu, ko netraucē nekāda nesaskaņa. Viņš dzird ikvienu radījumu Debesīs un uz zemes pagodinām Dievu. (Atkl. 5:13) Tur nebūs nekādu pazudušu dvēseļu, kas zaimotu Radītāju, sāpēs lokoties nekad nebeidzamās mokās; nekādu nelaimīgu būtņu ellē, kuru kliedzieni sajauktos ar atpestīto dziesmām.

Maldi par dabīgo nemirstību dod pamatu doktrīnai par apziņu nāvē – doktrīnai, kas, tāpat kā mācība par mūžīgām mokām, runā pretī Svētajiem Rakstiem, saprāta balsij un mūsu cilvēciskajām jūtām. Saskaņā ar šo populāro uzskatu atpestītie Debesīs zina visu, kas notiek virs zemes, un sevišķi labi pazīst šeit palikušo draugu dzīvi. Bet, ja mirušie zinātu dzīvo bēdas, būtu liecinieki savu mīļo izdarītajiem grēkiem, redzētu viņu sāpes, ciešanas un vilšanās gadījumus, kādu gan laimi tas viss viņiem varētu sagādāt? Kā gan tie, kuru domas kavētos pie viņu draugiem virs zemes, spētu baudīt Debesu svētlaimi? Un cik ārkārtīgi satraucošs ir uzskats, ka, tiklīdz cilvēks beidz elpot, tā grēkus nenožēlojošo dvēseles tūlīt tiek nodotas elles liesmām! Kādi sāpju dziļumi tad jāizjūt tiem, kas redz savus draugus nesagatavotus grimstam kapā, ieejam mūžīgās ciešanās un mūžīgos grēkos! Šīs mokošās domas jau daudzus ir novedušas līdz ārprātam.

Ko par to visu saka Raksti? Dāvids zina stāstīt, ka cilvēks nāvē neko neapzinās. "Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā." (Ps.146:4, Glika tulk.) (546) Salamans sniedz tādu pašu liecību: "Dzīvie zina, ka tiem jāmirst, bet nomirušie nezin it nekā. Viņu mīlestība un viņu ienaidība, un viņu skaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pasaulē. Ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapā, kur tu noej." (Sal. māc. 9:5,6,10, Glika tulk.)

Kad, atbildot uz Isķijas lūgšanu, viņa dzīvība tika pagarināta par piecpadsmit gadiem, pateicīgais ķēniņš nesa Dievam slavu par Viņa lielo žēlastību. Sava lielā prieka iemeslus tas atklāj dziesmā: "Ne jau apakšzemē slavē tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cerē uz Tavu patiesību. Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē Tevi tā kā es šodien (..)." (Jes. 38:18,19) Populārā teoloģija māca, ka taisnie mirušie jau atrodas Debesīs, kur tie bauda svētlaimi un ar nemirstīgu mēli slavē Dievu, bet Isķija nāvē nesaskatīja tādas krāšņas izredzes. Ar viņa vārdiem saskan arī dziesminieka liecība: "Nāvē Tevi nepiemin; kas kapā Tevi slavēs?" "Nomirušie Kungu neslavēs, nedz tie, kas nogrimuši klusumā." (Ps. 6:5; 115:17, Glika tulk.)

Pēteris Vasarsvētku dienā sludināja, ka sentēvs Dāvids "ir nomiris un aprakts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. (..) jo Dāvids nav uzkāpis Debesīs".(Ap.d. 2:29,34) Fakts, ka Dāvids paliek kapā līdz augšāmcelšanās dienai, pierāda, ka taisnais pēc nāves tūlīt nenonāk Debesīs. Vienīgi pateicoties augšāmcelšanai un spēkam, ko dod Kristus augšāmcelšanās, beidzot Dāvids varēs sēdēt pie Dieva labās rokas.

Un Pāvils sacīja: "Ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši." (1. Kor. 15:16-18) Ja jau četrus gadu tūkstošus taisnie mirstot tūlīt būtu nonākuši Debesīs, kā tad Pāvils varētu sacīt, ka, ja nav augšāmcelšanās, tad "tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši"? (547) Tādā gadījumā jau nebūtu vajadzīga nekāda augšāmcelšanās.

Mocekļa nāvē mirušais Tindls, runājot par stāvokli nāvē, sacīja: "Es atklāti atzīstos, ka neesmu pārliecināts, ka viņi jau atrastos pilnā godībā, kādā ir Kristus un Dieva izredzētie eņģeļi. Tāda mācība nav ietverta nevienā manas ticības apliecības punktā, jo, ja tas tā jau būtu, tad sludināt miesas augšāmcelšanos būtu pilnīgi veltīgs pasākums." (1)

Tas ir nenoliedzami, ka cerība uz nemirstīgu svētlaimi tūlīt pēc nāves ir novedusi pie plaši izplatītas nevērības pret Bībeles mācību par augšāmcelšanos. Šo noslieci ievēroja Dr. Ādams Klārks, sacīdams: "Šķiet, ka pirmie kristieši mācību par augšāmcelšanos vērtēja daudz augstāk, nekā to dara tagad! Kāpēc tā? Apustuļi to pastāvīgi sludināja un, tā mācot, pamudināja Dieva pielūdzējus būt čakliem, paklausīgiem un priecīgiem. Bet viņu pēcteči mūsu dienās tikai reti to vēl piemin! Kā apustuļi sludināja, tā pirmie kristieši ticēja; kā mēs sludinām, tā tic mūsu klausītāji. Evaņģēlijā nav nevienas mācības, kas būtu vēl vairāk uzsvērta, un pašreizējā sludināšanas sistēmā nav doktrīnas, kas būtu vēl vairāk atstāta novārtā!" (2)

Tā tas ir turpinājies, līdz krāšņā augšāmcelšanās patiesība tagad gandrīz pilnīgi aizmirsta un pazaudēta no kristīgās pasaules redzesloka. Kāds izcils reliģisks rakstnieks, paskaidrojot Pāvila vārdus 1. Tes. 4:13-18, saka: "Ieprieca, ko sniedz mācība par taisno svētīgo nemirstību, mums aizvieto šo apšaubāmo doktrīnu par Kunga otro nākšanu un der visiem praktiskiem mierināšanas nolūkiem. Mēs ticam, ka Kungs nāk, mums mirstot. Tas mums jāgaida un uz to jābūt modriem. Mirušie jau ir iegājuši godībā. Viņi negaida bazūni, kas vēstītu tiesas tuvošanos un svētlaimi."

(548) Gatavojoties atstāt savus mācekļus, Jēzus neteica, ka tie drīz nāks pie Viņa. "Es noeju jums vietu sataisīt," Viņš sacīja. "Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis." (Jāņa 14:2,3) Arī Pāvils noteikti apliecina, ka "Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei, tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tapsim aizrauti gaisā padebešos, pretī Kungam. Tā mēs būsim kopā ar Kungu vienmēr." Un tad piebilst: "Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tes. 4:16-18) Cik krasi gan šīs mierinājuma vēstis atšķiras no iepriekš citētās universālistu sludinātāja uzrunas. Pēdējais sērojošos draugus mierināja ar apgalvojumu, ka, lai cik grēcīgs būtu bijis mirušais, līdz ar beidzamo elpas vilcienu tas tiek uzņemts eņģeļu sabiedrībā. Bet Pāvils saviem brāļiem norāda uz Kunga nākšanu nākotnē, kad tiks salauztas kapa važas un "Kristū mirušie" uzmodināti jaunai dzīvei.

Pirms kāds var ieiet svētlaimes mājokļos, ir jāizmeklē viņa lieta; raksturiem un darbiem jātiek pārbaudītiem Dieva priekšā. Visus tiesās atbilstoši ierakstiem grāmatās un atalgos saskaņā ar viņu vārdiem. Un šī tiesa nenotiek, cilvēkam mirstot. Ievērojiet Pāvila vārdus: "Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Ap.d. 17:31) Šeit apustulis skaidri pasaka, ka tiesai ir noteikts laiks, kas toreiz vēl bija nākotnē.

Arī Jūda runā par to pašu laiku: "Eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis zem tumsības uz lielās dienas sodu." Un tālāk citē Ēnoha vārdus: "Redzi, Kungs nāks ar saviem daudz tūkstošiem svētiem tiesu turēt pār visiem." (Jūdas 6,14,15, Glika tulk.) Jānis paskaidro, ka viņš redzēja "mirušos, mazos un lielos, stāvam (549) Dieva priekšā un grāmatas tapa atvērtas; (..) un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās". (Atkl. 20:12, Glika tulk.)

Bet, ja mirušie jau bauda Debesu svētlaimi vai sāpēs lokās elles mokās, kāpēc tad vēl būtu vajadzīga kāda tiesa? Dieva Vārda mācības šajos svarīgajos punktos nav ne neskaidras, ne pretrunīgas, tās var saprast pat visvienkāršākie cilvēki. Bet kādu gudrību vai taisnību godīgs cilvēks var saskatīt šajā tik plaši izplatītajā teorijā? Vai gan taisnajiem pēc viņu lietas izmeklēšanas tiesā būtu vajadzīga uzslava: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, (..) ieej sava Kunga priekā", ja tie jau ilgus laikmetus atrastos Viņa tuvumā? Vai gan ļaunos izsauks no moku vietas uzklausīt visas zemes Soģa spriedumu: "Ejiet nost no Manis, jūs, nolādētie, mūžīgā ugunī"? (Mat. 25:21,41) Ak, kāds izsmiekls! Kāda apkaunojoša Dieva gudrības un taisnības nicināšana!

Dvēseles nemirstības teorija bija viena no tām viltus doktrīnām, ko Roma, aizguvusi no pagānisma, iekļāva kristīgās pasaules reliģijā. Mārtiņš Luters to pieskaitīja "drausmīgajām pasakām, kas veido Romas dekrētu mēslu kaudzi". (3) Paskaidrojot Salamana mācītāja vārdus, ka mirušie nezina nenieka, reformators teica: "Tas ir vēl tālāks pierādījums, ka mirušiem nav (..) apziņas. Viņš saka, ka tur nav pienākuma un nekādas apziņas, nav nekādu zināšanu un gudrības. Salamans atzīst, ka mirušie ir aizmiguši un neko nejūt. Mirušie guļ, nerēķinot dienas vai gadus, bet, kad viņi uzmodīsies, tiem liksies, ka gulējuši varbūt tikai kādu minūti." (4)

Svētajos Rakstos nekur nav atrodams ziņojums, ka gan taisnie, gan netaisnie saņemtu atalgojumu jau līdz ar nāvi. (550) Sentēvi un pravieši nav atstājuši tāda veida liecības. Kristus un Viņa apustuļi par to nav devuši nekādus norādījumus. Bībele skaidri māca, ka mirušie tūlīt neaiziet uz Debesīm. Viņi tiek rādīti kā guloši līdz augšāmcelšanās brīdim. (1. Tim. 4:14; Īj. 14:10-12) Tajā pašā dienā, kad pārtrūkst sudraba virve un saplīst zelta trauks (Sal. māc. 12:6), iet bojā visi cilvēka nodomi. Kas noiet kapā, tie iegrimst klusumā. Viņi nezina neko, kas tiek darīts zem saules. (Īj. 14:21) Nogurušajiem taisnajiem šī dusa ir svētīga. Laiks, ilgs vai īss, viņiem ir tikai kā mirklis. Viņi guļ, un Dieva bazūne tos uzmodinās brīnišķai nemirstībai. "Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā (..). Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: "Nāve ir aprīta uzvarā." (1. Kor. 15:52-54) Izsaukti no dziļā miega, viņi turpinās domu, kur tā savā laikā pārtrūka. Kā pēdējais bija nāves bailes, doma – ka tie nonāk kapa varā. Un, uzceļoties no kapa, viņu pirmā priecīgā doma atbalsosies uzvaras saucienā: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?" (1. Kor. 15:55)