Lielā cīņa

29. Ļaunuma izcelšanās

[492] Grēka izcelšanās un tā pastāvēšanas iemesli daudziem sagādā grūti atrisināmas problēmas. Viņi redz ļaunā darbu ar tā drausmīgajām sekām – ciešanām un postu – un jautā, kā gan tas viss var notikt, ja augstākā vara pieder Dievam, kas ir bezgalīgs gudrībā, spēkā un mīlestībā? Šeit pastāv noslēpums, kuru viņi nespēj izskaidrot. Un savā nezināšanā un šaubās tie paliek akli pret patiesībām, kas skaidri atklātas Dieva Vārdā un ir tik svarīgas viņu dvēseles izglābšanai. Daži, pētot grēka pastāvēšanas jautājumus, pūlas iespiesties tādās lietās, kuras Dievs nekad nav atklājis, tādēļ viņi savām grūtībām tā arī neatrod atrisinājumu, un cilvēki, kam patīk šaubīties un kritizēt, te var saskatīt iemeslu visu Svēto Rakstu atmešanai. Citi atkal šai lielajai ļaunuma problēmai neatrod apmierinošu atbildi tāpēc, ka tradīcijas un nepareizi izskaidrojumi ir aptumšojuši Bībeles mācību par Dieva raksturu, Viņa valdības dabu un principiem, kas nosaka Viņa izturēšanos pret grēku.

Nav iespējams izskaidrot grēka izcelšanos, lai ar to varētu dot pamatojumu tā pastāvēšanai. Tomēr gan par grēka izcelšanos, gan arī par tā izbeigšanos ir zināms pietiekoši daudz, lai visā Dieva rīcībā ar ļaunumu pilnīgi atklātos Viņa taisnība un labvēlība. (493) Rakstos nekas nav uzsvērts skaidrāk par to, ka Dievs nekādā veidā nav atbildīgs par grēka rašanos, ka nav notikusi nekāda patvaļīga dievišķās žēlastības atraušana un ka Debesu pārvaldības sistēmā nav bijis kāds trūkums, kas dotu iemeslu sacelšanās sākumam. Grēks ir kā iebrucējs, kura klātbūtnei nav pamatota iemesla. Tas ir noslēpums; to attaisnot nozīmētu to aizstāvēt. Ja tam varētu atrast aizbildinājumu vai norādīt uz pastāvēšanas cēloni, tad tas vairs nebūtu grēks. Vienīgā grēka definīcija mums var būt tikai tā, kas dota Dieva Vārdā: tas ir "bauslības pārkāpšana", tas ir tāds princips, kas cīnās pret lielo mīlestības likumu, kurš atrodas dievišķās valdības pamatā.

Pirms ļaunuma iesākšanās visā Universā valdīja miers un labklājība. Viss notika pilnīgā saskaņā ar Radītāja gribu. Mīlestība pret Dievu bija pāri visam, un savstarpējā mīlestība nepazina negodīgumu. Kristus – Vārds, Dieva Vienpiedzimušais – bija viens ar Mūžīgo Tēvu – viens dabā, viens raksturā un visos nodomos –, vienīgā Būtne visā Universā, kas spēja iedziļināties ikkatrā Dieva nodomā un plānā. Ar Kristus starpniecību Tēvs darbojās Debesu būtņu radīšanā. "Viņā radītas visas lietas Debesīs (..) - gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas" (Kol. 1:16) –, un visas Debesis Kristum uzticējās tikpat pilnīgi kā Tēvam.

Tā kā mīlestības likums bija Dieva valdības pamats, tad visu radīto būtņu laime bija atkarīga no pilnīgas saskaņas ar tā lielajiem taisnības principiem. Dievs no saviem radījumiem sagaidīja mīlošu kalpošanu un tādu goda parādīšanu, ko var izraisīt Viņa rakstura saprātīga novērtēšana. Piespiesta padevība Viņam nepatīk, jo Viņš visiem ir dāvājis brīvu izvēli, lai katrs varētu kalpot labprātīgi.

Bet atradās viens, kurš savu brīvību izlietoja nelietīgi. Grēks sākās tieši pie tā, kuru Dievs kā nākošo pēc Kristus bija visvairāk pagodinājis un kurš spēkā un godības ziņā bija visaugstākais starp Debesu iemītniekiem. (494) Pirms krišanas Lucifers bija pirmais starp sedzošajiem ķerubiem, svēts un neaptraipīts. "Tā saka Dievs Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu (..). Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs; Es biju tevi iecēlis; svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Tu biji skaidrs savos ceļos no tās dienas, kad tu tiki radīts, kamēr tevī atrada noziegumu." (Ec. 28:12-15, angļu tulk.)

Lucifers tā arī varēja palikt Dieva labvēlībā, visu eņģeļu pulku mīlēts un godāts, izlietojot savas cēlās spējas citu aplaimošanai un sava Radītāja slavēšanai. Bet, kā saka pravietis, "tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma". (Ec. 28:17) Maz pamazām Lucifers sāka nodoties sevis izcelšanai. "Tādēļ tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs." (Ec. 28:6) "Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz Saiešanas kalna pašos ziemeļos. Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!" (Jes. 14:13,14) Lucifers vairs necentās panākt, lai Dieva radījumi vairāk par visu mīlētu un uzticētos savam Radītājam, bet viņu kalpošanu un pagodināšanu tagad pūlējās iegūt sev. Un, iekārojis godu, ko bezgalīgais Tēvs bija piešķīris savam Dēlam, eņģeļu virsnieks tiecās pēc varas, uz ko tiesības bija tikai Kristum.

Visas Debesis labprāt atstaroja Radītāja godu un sludināja Viņa tikumus. Un, kamēr Dievu tā godāja, visur valdīja miers un prieks. Bet tagad šo harmoniju aptraipīja nevienprātība. Pašpaaugstināšanās un kalpošana sev, kas tik pretēja Radītāja plānam, pamodināja ļaunas nojautas būtnēs, kas agrāk vairāk par visu godāja Dievu. Debesu padome aicināja Luciferu visu pārdomāt. Dieva Dēls viņam rādīja Radītāja laipnību, varenību un taisnību, kā arī Viņa likumu svēto, negrozāmo dabu. (495) Dievs pats bija nodibinājis Debesīs valdošo kārtību, un, atkāpjoties no tās, Lucifers ne tikai apkaunotu savu Radītāju, bet arī pazudinātu pats sevi. Tomēr bezgalīgā mīlestībā un žēlastībā sniegtais brīdinājums pamodināja vienīgi vēl lielāku pretestības garu. Lucifers atļāva greizsirdībai uz Kristu gūt virsroku un tādēļ savos nodomos kļuva tikai vēl apņēmīgāks.

Lepošanās ar savu krāšņumu baroja kāri pēc virsvaldības. Viņam piešķirto augsto godu Lucifers vairs nevērtēja kā Dieva dāvanu, un tas viņā neizraisīja nekādu pateicību Radītājam. Tas lepojās ar savu spožumu un augsto stāvokli, tiecoties līdzināties Dievam. Debesu pulki viņu mīlēja un godāja. Eņģeļi priecājās izpildīt viņa pavēles, jo tas bija apveltīts ar lielāku godību un gudrību nekā citi. Tomēr Dieva Dēlu visi atzina kā Debesu Valdnieku, spēkā un autoritātē vienādu ar Tēvu. Kristus bija līdzdalībnieks visos Dieva nodomos, kamēr Luciferam netika atļauts tādā mērā iedziļināties dievišķajos nolūkos. "Kāpēc," tagad jautāja šis varenais eņģelis, "Kristum jābūt visaugstākajam? Kāpēc Viņu godā vairāk par Luciferu?"

Atstājis savu vietu tiešā Dieva tuvumā, Lucifers sāka sēt neapmierinātības garu starp eņģeļiem. Tā, paslepus pūloties un kādu laiku neatklājot savus īstos nolūkus, ar šķietamu godbijību pret Dievu viņš centās modināt nepatiku pret likumiem, kas pārvaldīja Debesu būtnes, liekot saprast, ka tām uzlikti nevajadzīgi ierobežojumi. Tā kā eņģeļi jau pēc savas dabas bija svēti, tad viņš tos skubināja paklausīt pašiem sava saprāta balsij. Viņš centās pamodināt līdzjūtību pret sevi, norādot, ka Dievs, piešķirot Kristum augstāko godu, pret to izturējies ļoti netaisni. Viņš apgalvoja, ka, tiecoties pēc lielākas varas un ievērības, tas negribot paaugstināt sevi, bet gan nodrošināt brīvību visiem Debesu iedzīvotājiem, lai viņi tad varētu sasniegt augstāku stāvokli.

Dievs savā lielajā žēlastībā Luciferu ilgi pacieta. Kad tas pirmoreiz parādīja neapmierinātības garu, viņu tūlīt neatcēla no augstās vietas, un arī pat tad vēl ne, kad tas savas viltus pretenzijas sāka izteikt uzticīgajiem eņģeļiem. (496) Vēl ilgi viņš tika paturēts Debesīs. Atkal un atkal tam piedāvāja piedošanu, ja viņš nožēlotu savu vainu, atgrieztos un padotos Dievam. Lai viņu pārliecinātu par maldiem, tika veltītas tādas pūles, uz kādām spējīga tikai bezgalīga gudrība un mīlestība. Neapmierinātības garu Debesis nekad agrāk nebija pazinušas. Arī Lucifers pats sākumā nespēja saskatīt, uz kurieni viņš iet, tas neaptvēra savu jūtu patieso dabu. Bet, kad pierādījās, ka viņa neapmierinātībai nav pamata, Lucifers saprata, ka ir rīkojies nepareizi, ka dievišķās prasības ir taisnīgas un ka viņam šis taisnīgums jāatzīst visu Debesu priekšā. Ja viņš to būtu darījis, tad izglābtu pats sevi un daudzus eņģeļus. Šajā laikā tas vēl nebija kļuvis pilnīgi neuzticīgs Dievam. Lai gan viņš bija atstājis savu sargājošā ķeruba vietu, tomēr, ja labprāt atgrieztos pie Dieva, atzīstot Radītāja gudrību un piekrītot pildīt viņam paredzēto vietu Dieva lielajā plānā, tad tas atkal tiktu iecelts savā agrākajā amatā. Bet lepnums liedza padoties. Viņš stūrgalvīgi aizstāvēja savu izturēšanos, neatzīdams nekādas grēku nožēlas vajadzību, un lielajā cīņā pret Radītāju pilnīgi uzticējās tikai sev.

Tagad viņš visas savas gudrā prāta spējas veltīja krāpnieciskajam darbam, cenšoties iegūt viņam padoto eņģeļu simpātijas. Pat Kristus brīdinājumu un padomu viņš sagrozīja tā, lai tas kalpotu ļaunajiem un nodevīgajiem plāniem. Tiem, kas mīlošā uzticībā viņam bija visvairāk pieķērušies, sātans stāstīja, ka esot netaisni notiesāts un ka viņu necienot un ierobežojot tā brīvību. No Kristus vārdu nepareizas iztulkošanas viņš tālāk pārgāja uz to sagrozīšanu un tiešiem meliem, apsūdzot Dieva Dēlu nodomā viņu pazemot Debesu iedzīvotāju priekšā. Viņš nepareizi izskaidroja arī savu nostāju pret uzticīgajiem eņģeļiem. Visus, kurus tas nespēja novērst no Dieva un dabūt pilnīgi savā pusē, viņš apvainoja vienaldzībā pret Debesu būtņu interesēm. (497) Tos, kas palika uzticīgi Dievam, viņš tagad apsūdzēja tieši tajā darbā, ko pats darīja, un, lai pamatotu savu nostāju pret Dievu par viņam nodarīto netaisnību, ķērās pie Radītāja vārdu un rīcības motīvu sagrozīšanas. Ar viltīgiem argumentiem attiecībā uz Dieva nolūkiem viņš centās novest apmulsumā eņģeļus, visu vienkāršo ietinot noslēpumainībā un ar mākslotiem sagrozījumiem tiecoties apšaubīt pat Jehovas visskaidrākos izteicienus. Augstais stāvoklis, kurā viņš tik cieši bija saistīts ar dievišķo pārvaldības sistēmu, viltnieka izskaidrojumiem piešķīra ievērojami lielāku spēku, tā ka daudzi tika pamudināti pievienoties dumpim pret Debesu Autoritāti.

Dievs savā gudrībā ļāva sātanam šo darbu turpināt, līdz neapmierinātības gars izauga par atklātu sacelšanos. Lai ikviens varētu saskatīt šo plānu patieso dabu un mērķus, vajadzēja ļaut tiem pilnīgi attīstīties. Kā svaidīts ķerubs Lucifers tika ļoti cienīts; Debesu būtnes viņu mīlēja un pakļāvās tā iespaidam. Dieva valdība aptvēra ne tikai Debesu iemītniekus, bet arī visas Viņa radītās pasaules; un sātans plānoja, ka, ja tam izdotos pamudināt uz sacelšanos Debesu eņģeļus, tad viņš to varētu panākt arī uz citām pasaulēm. Savu nolūku īstenošanai viņš ar viltu un krāpšanu nepareizos uzskatus parādīja pavisam citā gaismā. Šīs būtnes spējas pievilt bija ļoti lielas, un zināmas priekšrocības tas ieguva arī ar maskēšanos melu aizsegā. Pat uzticīgie eņģeļi nespēja pilnībā saskatīt viņa raksturu, lai saprastu, kur novedīs šī pretošanās.

Lucifers tika ļoti godāts, un visi viņa darbi bija ietērpti tādā noslēpumainībā, ka pat eņģeļiem bija grūti atklāt tā nolūku īsto raksturu. Grēks, kamēr tas vēl nebija pilnīgi attīstījies, nelikās ļauns. Agrāk Dieva Universā nekas tamlīdzīgs nebija noticis, un svētās būtnes nemaz nenojauta ļaunuma dabu. Tās nespēja saskatīt briesmīgās sekas, ko izraisītu dievišķo likumu neievērošana. Sākumā sātans savu darbu vēl slēpa zem šķietamas uzticības Dievam. Viņš apgalvoja, ka tiecas pēc Dieva goda paaugstināšanas, Viņa valdības stabilitātes un visu Debesu iedzīvotāju labklājības. (498) Iedvesdams sev padoto eņģeļu prātā neapmierinātību, tas izlikās pūlamies šo neapmierinātību novērst. Savu apgalvojumu, ka Dieva pārvaldības veidā un likumos vajadzīgas izmaiņas, viņš aizbildināja ar nepieciešamību saglabāt saskaņu un vienprātību Debesīs.

Cīņā pret grēku Dievs varēja izlietot tikai taisnību un patiesību. Sātans izmantoja to, ko Dievs nevarēja , – glaimus un viltu. Viņš centās sagrozīt Dieva vārdus un eņģeļu priekšā nepareizi parādīt Viņa valdības plānus, apgalvodams, ka, pakļaujot Debesu iedzīvotājus likumiem un noteikumiem, Dievs nav rīkojies taisni, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš pats centies paaugstināties. Tāpēc Debesu iedzīvotājiem un arī visu citu pasauļu iemītniekiem vajadzēja pierādīt, ka Dieva valdība ir taisnīga un Viņa likumi pilnīgi. Sātans bija radījis iespaidu, it kā viņš meklētu Universa labklājību. Tāpēc visiem vajadzēja iepazīties ar varmākas īsto raksturu un nolūkiem. Viņam tika dots laiks, lai sevi izteiktu bezdievīgajos darbos.

Nesaskaņās, ko Debesīs izraisīja viņa paša rīcība, sātans vainoja Dieva likumus un valdību. Viņš paziņoja, ka viss ļaunums rodas dievišķās pārvaldes sistēmas rezultātā. Viņš apgalvoja, ka vēloties uzlabot Jehovas likumus. Tādēļ arī vajadzēja ļaut atklāties viņa prasību dabai, lai kļūtu redzami viltnieka ierosināto dievišķo likumu izmaiņu rezultāti, lai viņa paša darbs dotu galīgo spriedumu. Jau no paša sākuma sātans visiem centās ieskaidrot, ka nav dumpinieks, tādēļ Universam kādreiz vajadzēja redzēt šo krāpnieku atmaskotu.

Pat vēl tad, kad jau bija izlemts, ka Debesīs viņš vairs ilgāk nevar palikt, Bezgalīgā Gudrība sātanu neiznīcināja. Tā kā Dievam var būt patīkama tikai kalpošana mīlestībā, tad Viņa radījumu uzticībai jābalstās uz pārliecību par Radītāja taisnību un labvēlību. Debesu iemītnieki un citu pasauļu iedzīvotāji, būdami nesagatavoti aptvert grēka dabu un sekas, sātana iznīcināšanā tajā laikā nespētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. (499) Ja viņa esamību tūlīt pārtrauktu, tad citi Dievam kalpotu vairāk baiļu dzīti, nekā mīlestībā. Krāpnieka iespaids nebūtu pilnīgi iznīcināts, un sacelšanās gars galīgi novērsts. Ļaunumam vajadzēja atļaut nobriest. Lai uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu Universa labklājību, sātanam vajadzēja vēl pilnīgāk atklāt savus principus, līdz visas radītās būtnes varētu ieraudzīt patiesā gaismā viņa pret dievišķo vadību vērstās apsūdzības, tā ka Dieva taisnība un žēlastība, kā arī Viņa likumu nemainīgums vairs nekad netiktu apšaubīts.

Sātana sacelšanās darbam vajadzēja kļūt par mācību Universam visos nākamajos laikmetos, par pastāvīgu liecību grēka dabai un tās briesmīgajām sekām. Sātana valdīšanai, tās ietekmei uz cilvēkiem un eņģeļiem jārāda, kādi būs augļi dievišķās autoritātes noraidīšanai. Tai jāliecina, ka visa Dieva radījumu labklājība ir saistīta ar Viņa bauslību un pārvaldību. Tādā veidā šim briesmīgās sacelšanās mēģinājumam vajadzēja kļūt par mūžīgu aizsarglīdzekli visām svētām un saprātīgām būtnēm, lai tās turpmāk pasargātu no pievilšanās attiecībā uz likumu pārkāpšanas raksturu un glābtu no grēka un tam sekojošā soda.

Līdz pašam cīņas noslēgumam Debesīs lielais uzurpators turpināja sevi attaisnot. Kad tika paziņots, ka tas līdz ar visiem saviem līdzjutējiem jāizraida no Debesu svētlaimes mājokļiem, dumpinieku vadonis nekautrējās Radītāja likumiem izteikt atklātu nicināšanu. Viņš atkārtoja savu apgalvojumu, ka eņģeļiem nav nepieciešama nekāda pārraudzība, ka tiem vajagot atļaut brīvi sekot savai gribai, jo tā viņus vienmēr vadīšot pareizi. Lucifers apsūdzēja dievišķos likumus kā viņu brīvības ierobežojumu un paziņoja, ka vēlas panākt bauslības atcelšanu, jo, atbrīvoti no šiem ierobežojumiem, Debesu pulki varēšot sasniegt daudz augstāku un krāšņāku eksistences pakāpi.

(500) Atbildību par sacelšanos sātans ar saviem piekritējiem vienprātīgi uzvēla Kristum, apliecinot, ka, ja tie nebūtu norāti, tad nekad nebūtu sacēlušies. Tā stūrgalvīgi un izaicinoši savā neuzticībā, velti cenšoties gāzt Dieva valdību, tomēr zaimojoši izlikdamies par nomācošās varas nevainīgiem upuriem, sacelšanās vadonis ar saviem līdzjutējiem beidzot tika izraidīti no Debesīm.

Tas pats gars, kas izraisīja sacelšanos Debesīs, vēl joprojām iedvesmo neapmierinātību virs zemes. Sātans pie cilvēkiem turpināja lietot to pašu politiku, kuru tas bija izmantojis attiecībā uz eņģeļiem. Viņa gars tagad valda nepaklausības bērnos. Līdzīgi viņam tie cenšas noārdīt Dieva likumu ierobežojumus un apsola cilvēkiem brīvību ar bauslības priekšrakstu pārkāpšanu. Grēka norāšana vēl vienmēr pamodina naidu un pretestību. Kad Dieva brīdinošās vēstis skar sirdsapziņu, sātans cilvēkus mudina sevi attaisnot un grēcīgajā rīcībā meklēt citu līdzjūtību. Savu kļūdu labošanas vietā viņi uzkurina naidu pret norājēju, it kā tas būtu visu grūtību vienīgais cēlonis. No taisnā Ābela dienām līdz mūsu laikam visi, kas vien uzdrīkstējušies nosodīt grēku, ir sastapušies ar to pašu garu.

Sātans cilvēkus vadīja uz nepaklausību tādā pašā veidā, kā viņš rīkojās Debesīs, – nepareizi attēlojot Dieva raksturu un liekot viņu uzskatīt par bargu un tirānisku valdnieku. Un, kad tas savu bija panācis, tad viņš apgalvoja, ka cilvēka krišanā vainojami Dieva netaisnie ierobežojumi, kas arī viņam pašam likuši sacelties pret Radītāju.

Bet Mūžīgais pats dod liecību par savu raksturu: "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu." (2. Moz. 34:6,7)

Izraidot sātanu no Debesīm, Dievs deklarēja savu taisnību un saglabāja troņa godu. Bet, kad cilvēks apgrēkojās, pakļaujoties šī ārkārtējā gara viltībām, tad Dievs pierādīja savu mīlestību, kritušās cilvēces vietā nododot nāvē Vienpiedzimušo Dēlu. (501) Salīdzināšanas darbā atklājas Dieva raksturs. Kristus ir varens pierādījums visam Universam, ka Lucifera izvēlētajā grēka ceļā nekādā ziņā nav vainojama Dieva pārvaldības sistēma.

Lielā pievīlēja raksturs tika atmaskots cīņā starp Kristu un sātanu Pestītāja zemes dzīves un darbu laikā. Nekas tik ietekmīgi Debesu eņģeļos un visā uzticīgajā Universā nespēja izdzēst pēdējās līdzjūtības paliekas pret sātanu, kā viņa nežēlīgā cīņa pret pasaules Glābēju. Nekaunīgā zaimošana, prasot, lai Kristus to pielūdz, iedomīgā pārgalvība, nesot Jēzu uz kalna virsotni un tempļa jumta galu, ļaunprātīgais nodoms, kas atklājās skubinājumos mesties lejā no šī galvu reibinošā augstuma, nekad nerimstošais niknums, vajājot Viņu no vienas vietas uz otru un iedvesmojot priesteru un ļaužu sirdis noraidīt Dieva valstību un beidzot kliegt: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" – tas viss Universu ļoti pārsteidza un izsauca sašutumu tā iemītniekos.

Tas bija sātans, kas pasauli pamudināja noraidīt Kristu. Lai panāktu Jēzus iznīcināšanu, ļaunuma lielkungs izmantoja visu savu spēku un viltību, jo viņš redzēja, ka Pestītāja žēlastība un mīlestība, Viņa līdzjūtība un žēlojošais maigums pasaulei atklāj Dieva raksturu. Sātans apstrīdēja katru Dieva Dēla izvirzīto prasību, par saviem aģentiem izlietodams cilvēkus, lai Pestītāja dzīvi piepildītu ar ciešanām un bēdām. Viltīgā gudrība un meli, ar ko tas centās kavēt Jēzus darbu, nepaklausības bērnos parādītais naids, briesmīgie apvainojumi pret Personu, kuras dzīve bija ne ar ko nesalīdzināma laipnība un labvēlība – tas viss nāca no sen lolotas atriebības kāres. Skaudības un ļaunuma, atriebības un naida slēptās ugunis pret Dieva Dēlu viskarstāk uzvirmoja Golgātā, kad visas Debesis šo skatu vēroja klusās šausmās.

Pienesis vislielāko upuri, Kristus pacēlās Debesīs, tomēr atteicās pieņemt eņģeļu pielūgšanu, pirms nebija izteicis lūgumu: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." (Jāņa 17:24) (502) Tad neizsakāmā mīlestībā un spēkā no Tēva troņa nāca atbilde: "Lai Viņu pielūdz visi Dieva eņģeļi!" (Ebr. 1:6) Jēzu nekas nebija aptraipījis. Pazemošanās bija beigusies, upuris bija pienests, un Viņam tika dots vārds, kas iet pāri visiem vārdiem.

Tagad sātana vainu vairs ne ar ko nevarēja aizbildināt. Tas bija atklājis savu īsto meļa un slepkavas raksturu. Nav šaubu, ka to pašu garu, ar kādu tas valdīja pār viņa varā esošajiem cilvēku bērniem, tas būtu parādījis, arī vadot Debesu iedzīvotājus, ja tikai viņam tas tiktu atļauts. Krāpnieks bija apgalvojis, ka Dieva likumu pārkāpšana atnesīšot brīvību un augstāku stāvokli, bet tagad kļuva skaidri redzams, ka sekas var būt tikai verdzība un pagrimums.

Sātana melīgās apsūdzības pret dievišķo raksturu un Dieva valdību tagad parādījās īstajā gaismā. Lucifers bija apvainojis Dievu, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš meklē tikai savu godu un slavu, un apgalvoja, ka Radītājs, vēloties redzēt pašaizliedzību no citiem, Pats tomēr nekur neaizliedzas un nenes nekādus upurus. Tagad atklājās, ka kritušās un grēcīgās cilvēces glābšanai Universa Valdnieks bija pienesis vislielāko upuri, kādu vien mīlestība spēja sniegt, "jo Dievs bija Kristū, salīdzinādams pasauli ar sevi". (2. Kor. 5:19) Kļuva skaidri redzams, ka, iekārojot godu un augstāku varu, Lucifers bija atvēris durvis grēka ienākšanai, bet, lai grēku iznīcinātu, Kristus pats pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei.

Dievs uzsvēra savu riebumu pret sacelšanās principiem. Gan sātana notiesāšanā, gan cilvēka izpirkšanā visas Debesis redzēja atklājamies Radītāja taisnību. Lucifers paziņoja, ka, ja Dieva likums ir negrozāms un sodu par tā pārkāpšanu nevar atlaist, tad katram pārkāpējam uz visiem laikiem jāatņem tiesības uz Radītāja labvēlību. Viņš bija apgalvojis, ka grēcīgā cilvēce vairs nav glābjama un tāpēc ir viņa likumīgs laupījums. Bet Kristus nāve liecināja par labu cilvēkiem, un šī liecība nebija apgāžama.(503) Bauslības sods krita uz Viņu, kurš bija līdzīgs Dievam, un cilvēks līdz ar to varēja brīvi pieņemt Kristus taisnību, ar grēku nožēlu un pazemošanos iegūstot uzvaru, kā Dieva Dēls to bija ieguvis, uzvarot sātanu. Tā Dievs ir un paliek taisns un var attaisnot ikvienu, kas tic Jēzum.

Bet ne tikai cilvēka atpestīšanas dēļ Kristus nāca virs Zemes ciest un mirt. Viņš nāca "paaugstināt bauslību" un "darīt to godājamu". Ne tikai tāpēc, lai šīs pasaules iedzīvotāji cienītu baušļus tā, kā to vajadzēja darīt, bet ikvienai planētai Universā vajadzēja pierādīt, ka Dieva likumi ir negrozāmi. Ja to prasības varētu atcelt, tad Dieva Dēlam nevajadzētu atdot savu dzīvību šo baušļu pārkāpšanas salīdzināšanai. Kristus nāve pierāda to nemainīgumu. Un upuris, kuru grēcinieku glābšanai Tēvam un Dēlam lika pienest bezgalīga mīlestība, visam Universam uzskatāmi parāda, ka nekas mazāks par šo izpirkšanas plānu to nespēja panākt un ka Dieva likumu un valdības pamats ir taisnība un žēlastība.

Pēdējā tiesas dienā kļūs redzams, ka grēka pastāvēšanai nav iemeslu. Kad visas zemes Tiesnesis sātanam prasīs: "Kāpēc tu sacēlies pret Mani un nolaupīji Man Manas valsts pavalstniekus?", tad ļaunuma autors neatradīs vairs nekādu aizbildinājumu un sazvērnieku pulki stāvēs kā mēmi.

Pasludinot bauslības negrozāmību, Golgātas krusts tajā pašā laikā visam Universam liecina, ka grēka alga ir nāve. Pestītājam mirstot izdvestais sauciens: "Viss piepildīts!" sātanam kļuva par nāves zvanu. Tad izšķīrās lielā cīņa, kas jau tik ilgi bija turpinājusies, un līdz ar to tika nodrošināta arī grēka galīgā izdeldēšana. Dieva Dēls izgāja cauri kapa vārtiem, "lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu". (Ebr. 2:14) Lucifera kāre pēc paaugstināšanās lika viņam sacīt: "Es paaugstināšu savu godakrēslu pār Dieva zvaigznēm (..) Visaugstākajam es līdzināšos." Bet Dievs paziņoja: "Es tevi daru par pelniem virs zemes, (..) un nebūsi vairs mūžīgi." (Ec. 28:18,19, Glika tulk.) (504) Kad "nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokaitēta krāsns, tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji, un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni – saka Kungs Cebaots – un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus". (Mal. 4:1, Glika tulk.)

Viss Universs būs kļuvis par liecinieku grēka dabai un tā sekām. Un grēka galīga iznīcināšana, kas sākumā eņģeļos būtu izraisījusi bailes un sagādājusi Dievam neslavu, tad attaisnos Viņa mīlestību un apstiprinās Viņa godu visu apdzīvoto pasauļu būtņu priekšā, kas priecājas darīt Viņa prātu un kuru sirdī ir Kunga bauslība. Dieva Vārds saka, ka "bēdas divreiz necelsies". (Nah. 1:9, Glika tulk.) Tad Dieva bauslību, ko sātans nopēla kā verdzības jūgu, pagodinās kā brīvu likumu. Pārbaudītā radība vairs nekad nenovērsīsies no uzticības Jehovam, kura raksturā būs atklājusies neizmērojama mīlestība un bezgalīga gudrība.

30. Ienaids starp cilvēku un sātanu

[505] "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu un tu viņam iekodīsi papēdī." (1. Moz. 3:15) Pēc cilvēka krišanas grēkā sātanam pasludinātais spriedums bija kā pravietojums, kas aptvēra visus laikmetus līdz laika noslēgumam un norādīja uz lielo cīņu, kurā iesaistīsies visas virs zemes dzīvojošās cilvēku ciltis.

Dievs saka: "Es celšu ienaidu." Šis ienaids nerodas dabīgā ceļā. Kad cilvēks pārkāpa dievišķo likumu, viņa daba kļuva ļauna, dzīve saskanēja ar sātana uzskatiem un viņš tam nepretojās. Starp grēcīgu cilvēku un grēka autoru dabīgi nepastāv nekāds ienaids. Atkrišana abus ir padarījusi ļaunus. Atkritējs neliekas mierā, kamēr, pamudinot sev sekot, nav mantojis arī citu simpātijas un atbalstu. Šī iemesla dēļ kritušie eņģeļi un bezdievīgie cilvēki apvienojas nožēlojamā sadraudzībā. Ja Dievs sevišķi neiejauktos, tad sātans un cilvēks būtu izveidojuši kopēju savienību pret Debesīm, un visa cilvēces ģimene, neizjūtot nekādu naidu pret ļauno, vienprātīgi saceltos pret Dievu.

Sātans cilvēku kārdināja grēkot, tāpat kā bija pamudinājis uz sacelšanos eņģeļus, lai tādā veidā iegūtu sev palīgus un sabiedrotos karā pret Dievu. Starp viņu un kritušajiem eņģeļiem nebija nekādas nevienprātības ienaidā pret Kristu; kamēr visos citos punktos pastāvēja nesaskaņas, tie palika stingri vienoti pretestībā Universa Valdnieka autoritātei. (506) Bet, kad sātans dzirdēja paziņojumu, ka starp viņu un sievu, starp viņa dzimumu un sievas dzimumu radīsies ienaids, tas saprata, ka viņa pūles samaitāt cilvēka dabu tiks traucētas un cilvēku kaut kādā veidā darīs spējīgu pretoties ļaunā varai.

Dieva mīlestība un žēlastība, ko zemes iedzīvotāji saņem, pateicoties Kristum, sātanā ir iededzinājusi naidu pret cilvēku cilti. Viņš kāro izjaukt dievišķo cilvēces glābšanas plānu, apkaunot Radītāju, sakropļot un aptraipīt Viņa roku darbu, viņš vēlas apbēdināt Debesis un zemi pildīt ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tas ir Dieva darba rezultāts, jo Viņš cilvēkus tādus radījis.

Tikai žēlastība, ko Kristus iedēsta dvēselē, cilvēkos var modināt naidu pret sātanu. Bez šīs pārveidojošās žēlastības un atjaunojošā spēka cilvēks joprojām paliek sātana gūsteknis, viņa kalps, kas vienmēr gatavs izpildīt ļaunā pavēles. Dvēseli, kurā līdz šim valdījis it kā miers, šis jaunais princips pamodina cīņai. Kristus sniegtais spēks ļauj cilvēkam pretoties briesmīgajam tirānam un varmākam. Kur vien kāds pret grēku sajūt riebumu un to vairs nemīl, kur vien kāds nostājas pret kaislībām un pārvar ieradumus, kas viņu ilgi saistījuši, tur ir atklājies šis princips, kas nāk vienīgi no augšienes.

Starp Kristus Garu un sātana garu pastāvošās nesamierināmās pretrunas visspilgtāk atklājas veidā, kādā pasaule izturējās pret Jēzu. Viņa parādīšanās bez laicīgās bagātības, krāšņuma un varenības nebija galvenais iemesls, kāpēc jūdi To atmeta. Tie labi redzēja Viņa spēku, kas vairāk kā atsvēra šo ārējo priekšrocību trūkumu. Bet tieši Kristus skaidrība un svētums izsauca bezdievīgo ļaužu ienaidu pret Viņu. Jēzus pašaizliedzīgā dzīve un nevainojamā dievbijība bija pastāvīgs pārmetums lepnajiem, juteklīgajiem senās tautas pārstāvjiem. Tā modināja ienaidu pret Dieva Dēlu. Sātans un ļaunie eņģeļi savienojās ar ļaunumā grimušajiem cilvēkiem. Visi atkritušie spēki sazvērējās pret patiesības Aizstāvi.

(507) Arī pret Kristus sekotājiem vēršas tas pats naids, kas vajāja viņu Kungu. Kur vien kāds ierauga grēka atbaidošo raksturu un spēkā, kas nāk no augšienes, pretojas kārdināšanām, tur noteikti tiks pamodinātas sātana un viņa pavalstnieku dusmas. Naids pret patiesības skaidrajiem principiem un tās aizstāvju vajāšana un nicināšana turpināsies tik ilgi, kamēr būs grēks un grēcinieki. Starp Kristus sekotājiem un sātana kalpiem nevar valdīt saskaņa. Krustā sišana nav mitējusies: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Jēzū Kristū, tie tiks vajāti." (2. Tim. 3:12, Glika tulk.)

Sātana aģenti pastāvīgi strādā sava pavēlnieka vadībā, lai nostiprinātu viņa autoritāti un uzceltu tā valsti pretstatā Dieva valdībai. Tāpēc tie cenšas pievilt Kristus sekotājus un darīt viņus mazdūšīgus. Līdzīgi savam vadonim, tie nepareizi iztulko un sagroza Rakstus, lai tikai sasniegtu savu mērķi. Kā sātans pūlējās apkaunot Dievu, tāpat viņa aģenti cenšas nomelnot Dieva ļaudis. Gars, kurš nodeva nāvei Kristu, bezdievīgiem liek iznīcināt Viņa sekotājus. Tas viss jau ir pateikts pirmajā pravietojumā: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu." Un tā tas turpināsies līdz laika beigām.

Sātans sakopo visus savus karotājus un atdod cīņai visus savus spēkus. Kāpēc tas nesastopas ar lielāku pretestību? Kāpēc Kristus kareivji ir tik miegaini un vienaldzīgi? Tāpēc ka viņiem ir maz patiesas savienības ar Kristu; tāpēc ka viņiem gandrīz nemaz nav Svētā Gara. Grēks tiem neliekas atbaidošs un riebīgs, kāds tas bija viņu Meistaram. Viņi tam nestājas pretī pārliecināti un apņēmīgi, kā to darīja Kristus. Viņi nesaprot, cik ārkārtīgi samaitājošs un ļauns ir grēks, un tie ir kļuvuši akli pret tumsas lielkunga raksturu un varu. Sātans un viņa darbi tiek ienīsti pavisam maz, jo valda liela neziņa par viņa varu un ļaunumu, kā arī par šī kara plašajiem apmēriem, kas tiek vērsts pret Kristu un Viņa draudzi. Te maldās ļoti, ļoti daudzi. Tie neapzinās, ka viņu ienaidnieks ir varens karavadonis, kurš pārvalda ļauno eņģeļu pulkus un pēc rūpīgi izstrādātiem plāniem ar lielu gudrību ved cīņu pret Kristu, lai tikai aizkavētu dvēseļu glābšanas darbu. (508) Starp tiem, kas saucas kristieši un strādā pat par Evaņģēlija sludinātājiem, nedzird gandrīz nekādus pret sātanu vērstus norādījumus, izņemot varbūt, ka viņu piemin, tikai runājot no kanceles. Viņi it kā neredz zīmes, kas norāda uz tā pastāvīgo darbību un panākumiem, viņi izturas nevērīgi pret daudzajiem brīdinājumiem par ļaunā viltību; šķiet, ka viņi ignorē pašu Lucifera esamību.

Un tā, ļaudīm neko nezinot par sātana viltīgo darbu, šis modrais ienaidnieks tiem pastāvīgi seko. Viņš ielaužas katrā mājsaimniecības nozarē, katrā mūsu pilsētas ielā, baznīcās, tautu koncilos un tiesās, samulsinot, pieviļot, pavedinot, it visur pazudinot dvēseli un miesu vīriem, sievām un bērniem, izārdot ģimenes, sējot naidu, nenovīdību, strīdu, tieksmi uz sacelšanos un slepkavību. Šķiet, ka kristīgā pasaule uz šīm lietām skatās tā, it kā tam visam tā vajadzētu būt atbilstoši Dieva nodomiem.

Sātans nemitīgi cenšas uzvarēt Dieva ļaudis, noārdot robežas, kas viņus šķir no pasaules. Senais Izraēls tika ievilināts grēkā, kad tie uzdrošinājās ielaisties aizliegtā saskarsmē ar pagāniem. Līdzīgā veidā tiek nomaldināts arī jauno laiku Izraēls. "Šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls." (2. Kor. 4:4) Visi, kas apņēmīgi neseko Kristum, ir sātana kalpi. Neatdzimušā sirdī vienmēr mājos mīlestība uz grēku un tieksme to tālāk kopt un attaisnot. Tikai atdzimusi sirds jutīs naidu pret ļaunumu un tam pretosies. Izvēloties bezdievīgo un neticīgo cilvēku sabiedrību, kristieši paši sevi pakļauj kārdināšanām. Sātans maskējas un zagšus aizvelk tiem acu priekšā savu maldinošo apsegu. Viņi nespēj saskatīt, ka tāda sabiedrība tiem var nākt tikai par ļaunu, un, pastāvīgi pielīdzinoties pasaulei raksturā, vārdos un rīcībā, tie kļūst arvien aklāki.

Piemērošanās pasaules ieradumiem draudzi ved tuvāk pasaulei, bet nevis pasauli pie Kristus. (509) Biedrošanās ar grēku neizbēgami tam liks izskatīties mazāk atbaidošam. Tas, kurš izvēlas uzturēt tuvas attiecības ar sātana kalpiem, drīz vien vairs nebaidīsies arī no viņu kunga. Kad mēs nonākam kādā smagā pārbaudījumā, ejot pa pienākuma ceļu kā Daniēls ķēniņa galmā, tad varam būt droši, ka Dievs mūs aizsargās, bet, ja paši dodamies pretī kārdināšanām, tad agrāk vai vēlāk noteikti kritīsim.

Kārdinātājs bieži vissekmīgāk strādā tieši ar to cilvēku starpniecību, pret kuriem ir vismazāk aizdomu, ka tie atrastos viņa pārvaldībā. Ļaudis apbrīno un godā talantīgus un izglītotus cilvēkus, it kā šīs īpašības varētu atsvērt dievbijības trūkumu vai dot kādam tiesības uz Dieva labvēlību. Spējas un izglītība pašas par sevi ir Dieva dāvanas, bet, kad tās stājas dievbijības vietā, kad tās dvēseli nevada tuvāk Dievam, bet gan nomaldina no Viņa, tad tās kļūst par lāstu un valgu. Daudzos virsroku guvis uzskats, ka viss, kas šķiet pieklājīgs, laipns un izsmalcināts, jau zināmā mērā dod liecību par Kristu. Nav iespējams pieļaut vēl lielāku kļūdu. Šīm īpašībām gan vajadzētu rotāt ikviena kristieša raksturu, jo tās atstātu svētīgu iespaidu par labu patiesai reliģijai, bet tām visā pilnībā jābūt pakļautām Dievam, jo pretējā gadījumā tās ir tikai spēks uz ļaunu. Daudzi cilvēki ar izkoptu prātu un patīkamu uzvedību, kas sargās no tā, ko vispārīgi uzskata par netikumīgu rīcību, ir tikai labi slīpēti ieroči sātana rokās. Viņu iespaida un piemēra viltīgais, maldinošais raksturs dara viņus par vēl bīstamākiem Kristus lietas ienaidniekiem nekā tos, kas ir neizglītoti un nekulturāli.

Salamans, sirsnīgi lūdzot un paļaujoties uz Dievu, ieguva gudrību, kas pārsteidza pasauli un izraisīja apbrīnu cilvēkos. Bet, kad viņš novērsās no sava stipruma avota un gāja uz priekšu, paļaujoties uz sevi, tas krita par laupījumu kārdināšanām. Tad šīs visgudrākajam no ķēniņiem piešķirtās apbrīnojamās spējas darīja viņu tikai par vēl iespaidīgāku dvēseļu ienaidnieka aģentu.

(510) Sātanam pastāvīgi cenšoties aizmiglot prātu par reālo īstenību, kristieši nekad nedrīkst aizmirst, ka "ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļauniem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Cauri gadsimtiem līdz mūsu laikam skan inspirētais brīdinājums: "Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt." (1. Pēt. 5:8) "Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām." (Ef. 6:11)

No Ādama dienām līdz mūsu laikam lielais ienaidnieks izlieto savu varu cilvēku apspiešanai. Tagad viņš gatavojas savam pēdējam karagājienam pret draudzi. Visi, kas cenšas sekot Jēzum, tiks ierauti cīņā ar šo nežēlīgo pretinieku. Jo vairāk kristietis atdarina dievišķo paraugu, jo drīzāk tas kļūs par mērķi sātana uzbrukumiem. Visi, kas aktīvi iesaistījušies Dieva lietā, cenšoties atsegt ļaunā krāpšanas un parādīt ļaudīm Kristu, būs spējīgi pievienoties Pāvila liecībai, kurā viņš runā par kalpošanu Kungam visā pazemībā – ar daudz asarām un kārdināšanām.

Kristum sātans uzbruka ar savām visniknākajām un viltīgākajām kārdināšanām, bet ikkatrā sadursmē tika atvairīts. Šīs kaujas vajadzēja izcīnīt mūsu labā, šīs uzvaras ļauj uzvarēt arī mums. Kristus dos spēku visiem, kas to meklēs. Sātans nevar uzvarēt nevienu cilvēku bez viņa paša piekrišanas. Kārdinātājam nav nekādas varas pārvaldīt gribu un piespiest dvēseli grēkot. Viņš var apbēdināt, bet nespēj aptraipīt. Viņš var mocīt, bet nevar padarīt netīru. Kristus iegūtai uzvarai Viņa sekotājus vajadzētu iedvesmot drosmīgai un izšķirošai cīņai pret grēku un sātanu.

31. Ļauno garu darbs

[511] Rakstos skaidri atklāti starp redzamo un neredzamo pasauli pastāvošie sakari, kā arī Dieva eņģeļu kalpošanas un ļauno garu darbības veidi – tas viss nešķirami saausts ar cilvēces vēsturi. Uz zemes pieaug tieksme neticēt ļauno garu esamībai, bet svētos eņģeļus, kuri "kalpo (..) to labā, kam jāiemanto pestīšana" (Ebr. 1:14), daudzi uzskata par mirušo gariem. Tomēr Raksti ne tikai māca, ka ir labie un ļaunie eņģeļi, bet sniedz nepārprotamus pierādījumus, ka tie nav bez miesas esoši mirušu cilvēku gari.

Eņģeļi eksistēja jau pirms cilvēka radīšanas, jo, kad Zemei lika pamatus, "visas rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja". (Īj. 38:7) Pēc cilvēku krišanas grēkā, kad vēl neviena cilvēcīga būtne nebija mirusi, eņģeļus sūtīja sargāt dzīvības koku. Salīdzinot ar cilvēkiem, eņģeļu daba ir augstāka, jo dziesminieks saka, ka cilvēks veidots mazliet zemāks par eņģeļiem. (Ps. 8:6 – angļu val.)

Rakstos mums ir ziņas par Debesu būtņu skaitu, spēku un godību, viņu vietu Dieva pārvaldības sistēmā un arī par viņu uzdevumu cilvēku glābšanas darbā. "Kungs ir Debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu." (Ps. 103:19) Un pravietis saka: "Es (..) dzirdēju kā daudz eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam (..)." (Atkl. 5:11) (512) Viņi kalpo ķēniņu Ķēniņam – "eņģeļi (..) stiprie sargi", "kas pilda Viņa pavēles", "klausīdami Viņa vārda balsi". (Ps.103:20,21) Pravieša Daniēla redzēto Debesu vēstnešu skaits bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. (Dan. 7:10) Apustulis Pāvils sacīja, ka viņu ir neskaitāms pulks. (Ebr. 12:22) Kā Dieva sūtņi tie iziet "kā zibeņi zibēdami" (Ec. 1:14, Glika tulk.), jo tik apžilbinoša ir viņu godība un tik ātrs to lidojums. Par eņģeli, kas parādījās pie Kristus kapa, sacīts, ka "viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs". Sargi, viņu ieraugot, "drebēja no bailēm un kļuva kā miruši". (Mat. 8:3,4) Kad Sanheribs, augstprātīgais asīrietis, apsmēja un zaimoja Dievu, draudot iznīcināt Izraēlu, tad tanī pašā naktī izgāja Kunga eņģelis un asīriešu nometnē nogalināja simts astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Viņš Sanheriba armijā "nomaitāja visus varonīgos karavīrus, ir vadoņus, ir karapulku virsniekus (..) tā, ka tas ar kaunu pagrieza vaigu uz savu paša zemi". (2. Laiku 32:21)

Pie Dieva bērniem eņģeļi bieži tika sūtīti ar žēlastības vēsti: pie Ābrahāma – ar svētību apsolījumu; Sodomas vārtos – izglābt taisno Latu no bojāejas ugunīs; pie Elijas tuksnesī, kad tas noguris un izsalcis jau gribēja mirt; pie Elīzas – ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, apņemot mazo pilsētiņu, kurā ienaidnieks viņu bija ielencis; pie Daniēla, kad tas pagānu ķēniņa galmā izlūdzās dievišķu gudrību vai kad viņu iemeta bedrē lauvām par laupījumu; pie Pētera, kad apustulis uz nāvi notiesāts atradās Hēroda cietumā; pie cietumniekiem Filipos, pie Pāvila un viņa ceļabiedriem vētrainajā naktī jūrā; pie Kornēlija, lai to sagatavotu Evaņģēlija uzņemšanai un lai sūtītu Pēteri ar glābšanas vēsti pie pagānu svešinieka – tā svētie eņģeļi visos laikmetos ir kalpojuši Dieva ļaudīm.

Katram Kristus sekotājam ir nozīmēts savs sargeņģelis. Šīs Debesu būtnes taisnos aizsargā no ļaunā varas. (513) To atzina arī sātans, kad sacīja: "Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu?" (Īj. 1:9,10) Un dziesminieka vārdos atklājas, kas ir tie, kuriem Kungs liek sargāt savu tautu. "Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj." (Ps. 34:8) Pestītājs, runādams par Dievam uzticīgajiem ļaudīm, sacīja: "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem neniciniet, jo Es jums saku, viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu." (Mat. 18:10) Eņģeļi, kas iecelti, lai kalpotu Dieva bērniem, katrā laikā var nokļūt Radītāja tuvumā.

Tāpēc Dieva tauta, kas pakļauta tumsas lielkunga maldinošajai varai un nenogurstošajai ļaunprātībai un kurai jācīnās ar visiem viltnieka spēkiem, var būt droša, ka eņģeļi vienmēr to apsargās. Tāds apsolījums arī ir vajadzīgs. Ja Dievs saviem bērniem apsolījis žēlastību un aizsardzību, tad Viņš to ir darījis tāpēc, ka tiem jāstājas pretī vareniem ļaunā spēkiem – neskaitāmiem, apņēmīgiem un nenogurstošiem, no kuru ļaunprātības netiks pasargāts neviens nezinošs vai neuzmanīgs cilvēks.

Ļaunie gari sākumā bija bezgrēcīgi – savā dabā, spēkā un godībā līdzinoties svētajām būtnēm, kuras pilda Dieva vēstnešu uzdevumus. Bet, krītot grēkā, tie tagad ir apvienojušies Dieva apkaunošanai un cilvēku samaitāšanai. Pēc līdzdalības sātana dumpī, kopā ar to izmesti no Debesīm, viņi visos nākamajos laikmetos ir sadarbojušies ar ļaunuma iniciatoru karā pret dievišķo autoritāti. Rakstos mums stāstīts par viņu sazvērestību un pārvaldības iekārtu, par viņu dažādajām kārtām, viņu gudrību un viltību, un viņu ļaunajiem plāniem pret mieru un cilvēku laimi.

Jau Vecās Derības vēsturē atsevišķos gadījumos pieminēta viņu esamība un darbība, bet Kristus zemes dzīves laikā ļaunie gari savu varu parādīja visuzkrītošākajā veidā. (514) Jēzus bija sācis īstenot cilvēka glābšanai radīto plānu, bet sātans apņēmās aizstāvēt savas tiesības valdīt pār pasauli. Ikvienā zemē, izņemot Palestīnu, ļaunajam bija izdevies ievest elku pielūgšanas ieradumus. Kristus nāca izliet Debesu gaismu pār ļaudīm tieši šajā rajonā, kas vēl nebija pilnīgi pakļāvies kārdinātāja ietekmei. Šeit par virskundzību cīnījās divas varas. Jēzus izstiepa mīlestības pilnās rokas, aicinot pie sevis visus, kas vēlējās atrast piedošanu un mieru. Tumsības spēki redzēja, ka viņu ietekme šeit tiek ierobežota, un saprata, ka, ja Kristus misijai būs sekmes, tad viņu valdīšanai drīz pienāks gals. Tādēļ sātans trakoja kā pieķēdēts lauva, izaicinoši atklājot savu varu pār cilvēku miesu un dvēseli.

No Jaunās Derības skaidri redzams, cik daudzi cilvēki tajā laikā bija ļauno garu apsēsti. Šīm personām ciešanas sagādāja ne tikai dabīgu cēloņu izraisītas slimības. Kristus ļoti labi saprata, ar ko Viņam darīšana, un Viņš atzina ļauno garu tiešu klātbūtni un darbību.

Spilgts piemērs par ienaidnieku skaitu, varu un ļaunumu, kā arī par Kristus spēku un žēlsirdību dots Rakstos, kur stāstīts par velnu apsēsto dziedināšanu Gadarā. Šie nelaimīgie ārprātīgie cilvēki, kas neatzina nekādus ierobežojumus, locījās sāpēs, pārklājās putām, plosījās un pildīja gaisu ar saviem kliedzieniem, darot pāri sev un apdraudot visus, kas vien tiem tuvojās. Viņu asiņojošā, sakropļotā miesa un sajukušais prāts ļoti patika tumsas lielkungam. Viens no pārvaldošajiem ļaunajiem gariem paziņoja: "Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz." (Marka 5:9) Romiešu armijas leģions sastāvēja no trim līdz pieciem tūkstošiem vīru. Arī sātana pulki sadalās vienībās, un viena pati grupa, kurai piederēja šie dēmoni, skaita ziņā līdzinājās leģionam.

Pēc Jēzus pavēles ļaunie gari atstāja savus upurus, tie palika mierīgi sēžot pie Pestītāja kājām – klusi, saprātīgi un paklausīgi. (515) Tomēr šiem dēmoniem atļāva ieraut jūrā cūku ganāmpulku, un Gadaras iedzīvotājiem tāds zaudējums šķita lielāks par Kristus dāvātajām svētībām, tādēļ tie lūdza dievišķo Dziedinātāju aiziet. Tieši to sātans vēlējās panākt. Uzliekot Jēzum atbildību par zaudējumu, tas ļaudīs pamodināja savtīgas bailes un kavēja viņus uzklausīt Kristus vārdus. Sātans pastāvīgi kristiešus apsūdz par vainīgiem zaudējumos, nelaimēs un ciešanās, neļaujot pārmetumiem skart īstos vainīgos – ,tas ir, viņu pašu un tā aģentus.

Tomēr Kristus nodomi ar to neizjuka. Viņš atļāva ļaunajiem gariem iznīcināt cūku ganāmpulku, tādā veidā norājot jūdus, kuri peļņas dēļ audzēja šos nešķīstos dzīvniekus. Ja Jēzus nebūtu dēmonus savaldījis, tad tie jūrā nogremdētu ne tikai cūkas, bet arī ganus un to īpašniekus. Par to, ka gani un īpašnieki šinī gadījumā palika dzīvi, jāpateicas vienīgi Viņa spēkam, kas tos žēlastībā izglāba. Šo notikumu pieļāva arī tādēļ, lai mācekļi savām acīm redzētu sātana nežēlīgo varu pār cilvēkiem un dzīvniekiem. Pestītājs vēlējās, lai Viņa sekotāji pazītu savu ienaidnieku, ar ko būs jāsastopas, un lai ļaunais krāpnieks ar savām viltībām tos nevarētu uzvarēt. Turklāt Kristus gribēja, lai tā apgabala ļaudis iepazītos ar Viņa varu salauzt verdzības jūgu, kurā sātans bija saistījis cilvēkus; lai tie zinātu, ka Jēzum ir spēks atbrīvot gūstekņus. Lai gan pats Kungs aizgāja, tik brīnišķi atbrīvotie gūstekņi palika, lai vēstītu par sava Labdara žēlastību.

Bībelē ir stāstīts arī par citiem līdzīga rakstura gadījumiem. Jēzus ar savu vārdu izraidīja velnu, kas briesmīgi mocīja feniķiešu sievas meitu. (Marka 7:26-30) "Ļaunā gara apsēsto", aklo un mēmo cilvēku (Mat. 12:22); jaunekli, kam bija mēms gars, un kas to, lai nogalinātu, daudzkārt meta gan ugunī, gan ūdenī (Marka 9:17-27); ārprātīgo, ko mocīja "nešķīsts velna gars" (Lūk. 4:33-36) un kas iztraucēja Sabata mieru Kapernaumas sinagogā – tos visus mūsu žēlsirdīgais Pestītājs dziedināja. (516) Gandrīz katrā gadījumā Kristus dēmonu uzrunāja kā saprātīgu būtni, pavēlot tam atstāt savu upuri un vairāk viņu nemocīt. Visi dievkalpojuma dalībnieki Kapernaumā, ieraudzījuši Viņa vareno spēku, izbijās un runāja savā starpā, sacīdami: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem, un tie aiziet?" (Lūk. 4:36)

Velnu apsēstie parasti rādīti kā lieli cietēji, tomēr bija arī izņēmumi. Lai iegūtu pārdabisku spēku, daži cilvēki labprātīgi pakļāvās sātana iespaidam. Viņi, protams, ar ļaunajiem gariem necīnījās. Pie tādiem piederēja ļaudis ar zīlēšanas garu: burvis Sīmanis, burvis Elima un jaunava, kas sekoja Pāvilam un Sīlam Filipos.

Nevienam nav lielākas briesmas nokļūt ļauno garu iespaidā kā tiem, kas, neskatoties uz Rakstu tiešo un bagātīgo liecību, noliedz velna un viņa eņģeļu esamību un darbību. Kamēr mēs vēl nepazīstam viņu viltības, tiem ir gandrīz neaptveramas priekšrocības. Daudzi piekrīt viņu priekšlikumiem, iedomājoties, ka vadās no savas gudrības. Tieši tāpēc, tuvojoties laika noslēgumam, kad sātans cilvēku pievilšanā un iznīcināšanā strādās ar vislielāko spēku, viņš visur izplata pārliecību, ka ļaunais nemaz neeksistē. Slēpt sevi un savu rīcību – tas ir viens no viņa darbības izsmalcinātākajiem veidiem.

Lielais krāpnieks ne no kā nebaidās tik ļoti, kā no iespējas tikt atmaskotam. Lai labāk slēptu savu īsto raksturu un mērķus, viņš par sevi ir radījis priekšstatu, kas var izraisīt tikai vieglas nicināšanas un izsmiekla jūtas. Tas ir ļoti apmierināts, ja viņu attēlo kā jocīgu, riebīgu ķēmu, pa pusei dzīvnieku, pa pusei cilvēku. Ļaunais ar labpatiku klausās, kā tie, kas sevi uzskata par izglītotiem un daudz zinošiem cilvēkiem, viņa vārdu izrunā jokojoties vai zobojoties.

(517) Tieši tāpēc, ka viņš sevi ir tik veikli nomaskējis, bieži atskan jautājums: "Vai tāda būtne vispār pastāv?" Bet par viņa panākumiem liecina jau tas, ka reliģiskajā pasaulē tik plaši tiek pieņemtas teorijas, kas pārvērš melos Rakstu visskaidrākās liecības. Un tāpēc, ka sātans bez kādām grūtībām var pārvaldīt prātu visiem, kas neapzinās viņa iespaidu, Dieva Vārds mums sniedz tik daudz piemēru par viņa ļauno darbu, atsedzot mūsu skatam viņa spēku un brīdinot sargāties no tā uzbrukumiem.

Sātana un viņa karapulku nežēlība un ļaunums mūs tiešām varētu uztraukt, ja nebūtu atrodams patvērums un glābšana Pestītāja visspēcībā. Mēs savu namu durvis rūpīgi nodrošinām ar bultām un atslēgām, lai mantu un dzīvību aizsargātu no ļauniem cilvēkiem, bet reti kad domājam par kritušajiem eņģeļiem, kas meklē iespēju mums tuvoties un no kuru uzbrukumiem mums pašiem nav nekādu iespēju izsargāties. Ja tikai tas būtu atļauts, viņi var novest mūs apmulsumā, satraukt un mocīt miesu, iznīcināt mūsu īpašumus un pat dzīvību. Viņi priecājas par postu un iznīcību. Bīstams ir to stāvoklis, kas pretojas dievišķajām prasībām un padodas sātana kārdināšanām, līdz Dievs atļauj, lai viņus pārvalda ļaunie gari. Bet tie, kas seko Kristum, vienmēr var būt droši, pateicoties Viņa modrajām rūpēm. No Debesīm tiek sūtīti spēkā pārāki eņģeļi tos aizsargāt. Ļaunie gari nevar izlauzties cauri Dieva noliktajai sardzei.

32. Sātana valgi

[518] Lielā cīņa starp Kristu un sātanu, kas turpinājusies gandrīz sešus gadu tūkstošus, drīz beigsies. Tādēļ ļaunais divkāršo savas pūles, lai izpostītu Kristus darbu cilvēka labā. Viņš cenšas dvēseles saistīt savos valgos. Šo mērķi viņš tiecas sasniegt – mēģinot paturēt ļaudis tumsā un pārkāpumos, līdz Pestītāja starpniecības darbs būs pabeigts un nebūs vairs upura par grēkiem.

Ja