Lielā cīņa

34. Spiritisms

[551] Svēto eņģeļu kalpošana, kā tā parādīta Rakstos, katram Kristus sekotājam ir augstākā mērā iepriecinoša un dārga patiesība. Bet Bībeles mācību šajā punktā ir aptumšojuši un sagrozījuši populārās teoloģijas maldi. Doktrīna par dabīgo nemirstību, kas sākumā aizgūta no pagānu filozofijas un lielās atkrišanas laikmeta tumsā ieviesta kristīgajā ticībā, ir mainījusi Rakstos tik skaidri uzsvērto patiesību, ka "mirušie nezina neko". Ļoti daudzi sākuši ticēt, ka "kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāiemanto pestīšana", esot mirušo gari. Un te netiek ņemta vērā Rakstu liecība par Debesu eņģeļu esamību un viņu saistībām ar cilvēces vēsturi jau tad, kad neviens cilvēks vēl nebija miris.

Doktrīna par cilvēka apziņu nāvē un it sevišķi ticība, ka mirušo gari atgriežas, lai kalpotu dzīvajiem, ir sagatavojusi ceļu modernajam spiritismam. Ja mirušie ir uzņemti svēto eņģeļu un Dieva tuvumā un viņus tur aplaimo ar daudz lielāku atzīšanu nekā tā, kāda tiem bija agrāk, tad kādēļ gan viņi nevarētu atgriezties virs zemes, lai apgaismotu un pamācītu dzīvos? Ja mirušo gari lidinās ap saviem draugiem virs zemes, kā to māca daudzi atzīti teologi, tad kāpēc gan tiem nebūtu atļauts ar viņiem sazināties, lai brīdinātu no ļauna un iepriecinātu bēdās? (552) Kāpēc gan lai tie, kas tic apzinīgai cilvēka tālākai eksistencei pēc nāves, noraidītu vēstis, ko pagodinātie gari viņiem pasniedz kā dievišķu gaismu? Lūk, viens no kanāliem, ko uzlūko kā svētu, bet kuru patiesībā izmanto sātans, lai īstenotu savus nodomus. Izpildot viņa pavēles, kritušie eņģeļi parādās kā vēstneši no garu pasaules. Slēpdamies zem mācības, ka dzīvajiem ir atļauts sazināties ar mirušajiem, tumsas lielkungs valdzinoši ietekmē ļaužu prātus.

Velnam ir vara parādīt cilvēkiem viņu mirušo draugu ārējo izskatu; ar apbrīnojamu noteiktību tiek atdarināts kāds pazīstams žests, vārdi un balss tonis. Daudzus mierina apgalvojums, ka viņu mīļie bauda Debesu svētlaimi, un, nenojaušot briesmas, tie uzklausa "pieviļošus garus un velnu mācības".

Kad viņi sāk ticēt, ka mirušie tiešām atgriežas, lai ar tiem satiktos, tad sātans liek parādīties tādiem cilvēkiem, kas aizgājuši kapā nesagatavoti. Tie apgalvo, ka esot laimīgi nonākuši Debesīs un pat ieņemot tur augstas vietas, un tā virs zemes tiek izplatīti maldi, ka starp taisnajiem un netaisnajiem netiek darīta nekāda atšķirība. Šie šķietamie viesi no garu pasaules reizēm izsaka brīdinājumus, kas izrādās pareizi. Bet pēc tam, kad jau ir iemantojuši uzticību, viņi pasniedz doktrīnas, kas atklāti grauj ticību Rakstiem. Izlikdamies, ka sevišķi rūpējas par savu draugu labklājību virs zemes, viņi tiem iedveš visbīstamākos maldus. Fakts, ka tie atklāj dažas patiesības un reizēm spēj iepriekš pateikt nākotnes notikumus, viņu vēstīm piešķir ticamības izskatu, un ļaužu pulki labprāt pieņem viltus mācības un tic tām tik vientiesīgi, it kā tās būtu Bībeles vissvētākās patiesības. Dieva bauslība tiek nobīdīta pie malas, žēlastības Gars – noniecināts, un derības asinis uzskatītas par nesvētām. Gari noliedz Kristus dievību un bieži vien Radītāju nostāda uz vienādas pakāpes ar sevi. (553) Tādā veidā lielais dumpinieks zem jaunas maskas turpina karu pret Dievu, ko iesāka Debesīs un kas virs zemes ilgst gandrīz sešus tūkstošus gadu.

Daudzi spiritiskos demonstrējumus cenšas izskaidrot tikai kā krāpšanu un mediju izveicību. Bet, kaut arī tā ir patiesība, ka bieži vien kā īsti spiritiski demonstrējumi tiek rādīti dažādi triki, tomēr ievērojamā veidā te darbojas arī pārdabiskie spēki. Noslēpumaino klauvēšanu, ar ko iesākās modernais spiritisms, neizsauca cilvēcīgi triki vai viltības, bet gan tiešs ļauno eņģeļu darbs, kas tā ievadīja vienu no sekmīgākajām, dvēseli postošām maldu mācībām. Ticot, ka spiritisms ir tikai cilvēciskas viltības darbs, daudzi iekritīs slazdos, jo, sastopoties vaigu vaigā ar tādiem demonstrējumiem, kurus katrā ziņā vajadzēs atzīt par pārdabiskiem, viņi tiks pievilti tā, ka to visu uzskatīs par Dieva lielā spēka atklāšanos.

Šīs personas neņem vērā Rakstu liecību par sātana un viņa aģentu darītajiem brīnumiem. Ļaunuma valdnieks faraona burvjiem deva spējas atdarināt Dieva darbu. Pāvils liecina, ka pirms Kristus otrās nākšanas notiks līdzīgas sātaniskā spēka manifestācijas. Kunga atnākšanas tuvošanos iezīmēs sātana darbs "ar visādu viltības varu un viltus zīmēm, un brīnumiem, un ar visādu pievilšanu uz netaisnību". (2. Tes. 2:9,10, Glika tulk.) Un apustulis Jānis, aprakstot brīnumus darošo varu, kas atklāsies pēdējās dienās, saka: "Tas dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā. Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dotas darīt." (Atkl. 13:13,14) Tas nav pravietojums tikai par vienkāršiem krāpšanas paņēmieniem. Cilvēkus pievils patiesi brīnumdarbi, kurus sātana aģentiem arī būs vara darīt, jo ne jau vienmēr viņi tikai izliksies tos darām.

Tumsas lielkungs, kurš tik ilgi sava varenā prāta spējas veltījis krāpšanas darbam, kārdināšanas prasmīgi piemēro visu šķiru un stāvokļu cilvēkiem. (554) Kulturālām un izglītotām personām viņš spiritismu piedāvā izsmalcinātā un inteliģentā veidā, kas viņam ļauj daudzus ievilkt savos tīklos. Par spiritisma sniegto gudrību runā apustulis Jēkabs, sakot, ka tā nenāk "no augšienes zemē, bet tā ir pasaules, dabas un velna gudrība". (Jēk. 3:15, Glika tulk.) Tomēr lielais krāpnieks to slēpj, jo klusēšana vislabāk atbilst viņa mērķiem. Tas, kurš Kristus priekšā kārdināšanu tuksnesī spēja parādīties, tērpies Debesu serava spožumā, arī pie cilvēkiem bieži nāk vispievilcīgākajā veidā kā gaismas eņģelis. Viņš griežas pie prāta, iesakot cēlus pārdomu tematus; viņš saista iztēli ar aizraujošiem skatiem un iemanto piekrišanu ar daiļrunīgiem tēlojumiem par mīlestību un cilvēcīgo laipnību. Viņš fantāzijai paver pēc iespējas augstāku lidojumu, pamudinot cilvēkus tik ļoti lepoties ar savu gudrību, ka sirdī tie jau sāk nicināt Mūžīgo. Tā varenā būtne, kas pasaules Pestītāju spēja aizvest uz ļoti augstu kalnu un parādīt Viņam visas pasaules valstis un to godību, cilvēkiem tuvosies ar savām kārdināšanām tādā veidā, kas samaitās atzīšanu visiem, kurus neaizsargās dievišķais spēks.

Sātans cilvēkus tagad pieviļ tāpat, kā kādreiz Ievu Ēdenē – glaimojot, modinot ilgas iegūt aizliegtas zināšanas un iekvēlinot tieksmes uz paaugstināšanos. Tieši šo ļaunumu piekopšana izraisīja viņa krišanu, un tādā pašā veidā tas cenšas panākt cilvēku bojāeju. "Jūs būsit kā Dievs," viņš saka, "zinādami, kas labs un kas ļauns." (1. Moz. 3:5) Spiritisms māca, ka "cilvēks ir attīstības radījums, ka viņa liktenis un aicinājums ir turpināt šo procesu, sākot no dzimšanas līdz mūžībai pretī dievībai". Un vēl: "Katrs prāts tiesās pats sevi un ne citus. Spriedums būs pareizs, jo tas būs personīgais spriedums (..). Tronis ir cilvēkā pašā." Kāds spiritistu skolotājs, pēc tam, kad viņā bija pamodusies "garīga apziņa", izteicās: "Mani līdzcilvēki visi ir nekrituši pusdievi." Un kāds cits apgalvoja: "Ikviena taisna un pilnīga būtne jau ir Kristus."

(555) Tā bezgalīgā Dieva taisnības un pilnības vietā, kas tiešām ir apbrīnojama, Viņa bauslības un rakstura skaidrības vietā, pēc kā varētu mērot cilvēciskos sasniegumus, sātans ir nolicis paša cilvēka grēcīgo, maldīgo dabu kā vienīgo apbrīnošanas priekšmetu, vienīgo tiesas mērauklu vai rakstura standartu. Tā ir gan attīstība, tomēr ne uz augšu, bet uz leju.

Kā intelektuālo, tā garīgo dabu pārvalda likums, ka mēs tiekam pārvērsti uzskatot. Prāts pakāpeniski piemērojas uzskatiem un personām, pie kādām tam atļauj kavēties. Tas pielīdzinās tam, ko ir radis mīlēt un godāt. Cilvēks nekad nepacelsies augstāk par savu skaidrības, krietnuma vai patiesības standartu. Ja tā augstākais ideāls ir viņš pats, tad neko cildenāku viņš nekad nesasniegs. Drīzāk gan tas grims arvien zemāk un zemāk. Vienīgi Dieva žēlastībai ir spēks pacelt dvēseli. Atstātam vienatnē ar sevi, cilvēkam nenovēršami jāslīd lejup.

Savu iegribu apmierinātājiem, izpriecu mīlētājiem un juteklīgajiem ļaudīm spiritisms nāk pretī ne zem tik izsmalcinātas maskas kā tiem, kas vairāk izglītoti un garā bagātāki; tā rupjākajās formās katrs atrod tieši to, kas saskan ar viņa paša tieksmēm. Sātans pēta katru cilvēciskās dabas vājuma pazīmi, viņš ievēro grēkus, kuriem katrs attiecīgais indivīds vēlas nodoties, un tad dedzīgi rūpējas, lai netrūktu izdevību apmierināt šīs ļaunās tieksmes. Viņš kārdina cilvēkus uz pārmērībām lietās, kas pašas par sevi ir atļautas, lai ar nesātību tie novājinātu savus fiziskos, garīgos un morālos spēkus. Viņš ir iznīcinājis un iznīcina tūkstošus, pavedinot nodoties kaislībām, kas visu cilvēka dabu padara brutālu. Un savu darbu ienaidnieks pabeidz, ar garu starpniecību paziņojot, ka "patiesa atzīšana cilvēku paceļ pāri visiem likumiem", ka "viss notiekošais ir labs", ka "Dievs nevienu nepazudinās" un ka "visi izdarītie grēki ir labi un nevainīgi". Ja ļaudis tādā veidā tiek pavedināti domāt, ka viņu vēlmes un tieksmes jau ir augstākais likums, ka patvaļa ir brīvība un katrs cilvēks atbildīgs tikai pats sev, vai tad vēl vajadzētu brīnīties, ka zemi piepilda samaitātība un izvirtība? Ļaužu pulki kāri uztver mācības, kas viņiem atļauj paklausīt miesīgas sirds skubinājumiem. (556) Pašsavaldīšanās grožus tie atdod iekārei, gara un dvēseles spēkus pakļauj dzīvnieciskajām tieksmēm, un sātans gavilēdams dzen savos tīklos tūkstošiem vārda kristiešu.

Bet nevienam nav jāļaujas sevi pievilt ar spiritisma melīgajiem apgalvojumiem. Dievs pasaulei devis pietiekoši gaismas, lai tā varētu pazīt šīs viltīgās lamatas. Kā jau norādīts, teorija, kas veido spiritisma pamatu, ir pretēja Rakstu visskaidrākajiem ziņojumiem. Bībele apliecina, ka mirušie nezina neko, ka tie ir pārtraukuši domāt, viņiem nav nekādas daļas pie tā, kas notiek zem saules, viņi neko nezina par savu kādreizējo zemes draugu priekiem vai bēdām.

Dievs ir arī noteikti aizliedzis katru, tā saukto, sazināšanos ar mirušo gariem. Senās Dieva tautas dienās bija ļaudis, kas līdzīgi mūsdienu spiritistiem apgalvoja, ka viņiem ir sakari ar mirušajiem. Bet šos "pazīstamo garus", kā sauca apmeklētājus no citām pasaulēm, Bībele apzīmē par "velnu gariem". (Salīdz. 4. Moz. 25:1-3; Ps. 106:28; 1. Kor. 10:20; Atkl. 16:14; 3. Moz. 19:31; 20:27) Sazināšanos ar šo pazīstamo cilvēku gariem pasludināja par negantību Kungam un svinīgi aizliedza, piedraudot ar nāves sodu. (3. Moz. 19:31; 20:27) Šodien vārdu "buršana" izrunā ar nicināšanu. Apgalvojumu, ka cilvēkiem iespējams uzturēt sakarus ar ļaunajiem gariem, uzskata par tumšo viduslaiku pasaku. Bet spiritisms, kas savus piekritējus skaita simtos tūkstošos, jā, pat miljonos, kas ir izlauzis sev ceļu zinātnieku aprindās, kas ir iespiedies baznīcās un labvēlīgi uzņemts likumdošanas iestādēs un pat karaļu galmos, – šī gigantiskā krāpšana ir tās pašas senos laikos nolādētās un aizliegtās burvju mākslas atdzimšana zem jaunas maskas.

Pat ja nebūtu nekādu citu pierādījumu par spiritisma īsto raksturu, tad kristietim jāpietiek ar to, ka gari nedara atšķirību starp taisnību un grēku, starp visskaidrāko un cēlāko Kristus apustuli un vissamaitātāko sātana kalpu. (557) Apliecinot, ka Debesīs atrodas viszemiskākie cilvēki un tur tiek ļoti pagodināti, sātans pasaulei saka: "Nav svarīgi, cik ļauni jūs esat, nav svarīgi, vai jūs Dievam un Bībelei ticat vai ne. Dzīvojiet, kā jums patīk, – Debesis tomēr būs jūsu dzimtene." Spiritistu skolotāji noteikti apgalvo, ka "visi ļaundari ir labi Kunga acīs un uz tādiem Viņam ir labs prāts". Vai arī: "Kur ir Dievs, kas sodītu?" (Mal. 2:17) Bet Dieva Vārds norāda: "Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību." (Jes. 5:20)

Šie melu gari apustuļus attēlo kā tādus, kas runā pretī Svētā Gara iedvesmā virs zemes pašu rakstītajiem vārdiem. Viņi noliedz Bībeles dievišķo izcelsmi, tā noārdot kristiešu cerības pamatus un izdzēšot gaismu, kas rāda ceļu uz Debesīm. Sātans liek pasaulei ticēt, ka Bībele ir vienkāršs izdomājums vai vismaz tikai tāda grāmata, kas bija piemērota cilvēcei bērnībā, bet tagad vairs nav nopietni ņemama vai pat atmetama kā novecojusi. Dieva Vārda vietā viņš piedāvā spiritiskas manifestācijas. Šis kanāls pakļauts pilnīgai ļaunā kontrolei, ar šo līdzekli tas var panākt, ka pasaule tic visam, ko vien viņš vēlas. Grāmatu, kas reiz tiesās viņu un tā sekotājus, ienaidnieks paslēpj ēnā tieši tā, kā to vēlas; viņš stāsta, ka pasaules Pestītājs nav nekas vairāk kā parasts cilvēks. Un, kā romiešu sardze, kas uzmanīja Jēzus kapu, izplatīja melīgas baumas, ko viņu mutē ielika priesteri un vecaji, lai atspēkotu Kristus augšāmcelšanos, tā tie, kas tic spiritiskajām manifestācijām, cenšas radīt iespaidu, ka Pestītāja dzīvē nav bijis nekā apbrīnojama. Pēc mēģinājumiem novērst uzmanību no Jēzus tie izceļ paši savus brīnumdarbus, paziņojot, ka tālu pārspēj Kristus darīto.

Ir patiesība, ka spiritisms tagad maina savu formu un, apslēpjot dažas visnepatīkamākās iezīmes, pieņem kristīgu masku. (558) Bet tā izteicieni no kanceles un preses izdevumos jau kopš daudziem gadiem ļaudīm ir pazīstami, jo tajos atklāts to īstais raksturs. Šīs mācības nevar ne noliegt, ne arī apslēpt.

Bet savā pašreizējā formā, kas nepavisam nav iecietības cienīgāka kā iepriekšējā, tas patiesībā ir vēl bīstamāks, jo kļuvis daudz viltīgāks. Agrāk tas Kristu un Bībeli atmeta. Tagad spiritisms paziņo, ka tos pieņem. Bet Bībele tiek izskaidrota miesīgai sirdij patīkamā veidā, atņemot spēku tās svinīgajām un vitālajām patiesībām. Kā Dieva galvenā īpašība tiek uzsvērta mīlestība, bet to pazemo līdz neko nedodošam sentimentālismam, kas daudz nešķiro starp labo un ļauno. Dieva taisnību, grēkam izteikto nosodījumu un Viņa svēto likumu prasības tas patur ārpus redzesloka. Uz desmit baušļiem māca skatīties kā uz nedzīvu burtu. Spiritisms liek kavēties pie patīkamām, valdzinošām pasakām, ierosinot cilvēkus atmest Bībeli kā savas ticības pamatu. Kristus tiek aizliegts tāpat kā agrāk, bet sātans ļaužu acis ir padarījis tik aklas, ka viņa viltīgais darbs netiek atklāts.

Tikai nedaudziem ir kaut cik pareiza izpratne par spiritisma vilinošo spēku un briesmām, kas draud, nonākot tā iespaidā. Daudzi uzdrošinās saistīties ar to vienīgi tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkārību. Viņi tam nemaz īsti netic un bailēs atrautos no domām par sevis pakļaušanu garu pārvaldībai. Tomēr tie uzdrošinās kāpt uz aizliegtās zemes, un varenais samaitātājs izmanto savu spēku pār viņiem pret šo cilvēku gribu. Ja viņi tikai vienreiz pakļauj savu prātu ļaunā vadībai, tad tie jau ir sātana gūstekņi. Tad vairs nav iespējams ar saviem spēkiem izlauzties no šīs valdzinošās un pavedinošās burvības. Šajās lamatās noķertās dvēseles var atbrīvot vienīgi Dieva spēks, kas tiek dāvāts, atbildot uz nopietnu ticības lūgšanu.

Visi, kas izdabā grēcīgām rakstura tieksmēm vai tīši piekopj kādu apzinātu grēku, ielūdz pie sevis sātana kārdināšanas. Līdz ar to viņi atšķiras no Dieva un Viņa eņģeļu sargājošās gādības, un, kad tagad ļaunais tuvojas ar savām krāpšanām, tad vairs nav, kas viņus aizsargā, un tie kļūst par viegli iegūstamu laupījumu. (559) Ļaudis, kas tādā veidā padodas viņa varai, nemaz nenojauš, kur viņu ceļš beigsies. Panācis šo cilvēku krišanu, kārdinātājs viņus izlietos par saviem aģentiem citu pievilšanai un pazudināšanai.

Pravietis Jesaja saka: "Bet kad jums sacīs: "Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst," tad atsakiet: "Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušiem? Nē, pie bauslības un liecības; ja cilvēki tā nerunā, tad tikai tādēļ, ka viņos nav gaismas!" (Jes. 8:19,20, angļu tulk.) Ja ļaudis labprātīgi pieņemtu Rakstos tik skaidri izteikto patiesību par cilvēka dabu un mirušo stāvokli, tad viņi spiritisma apgalvojumos un manifestācijās saskatītu sātana darbību ar spēku, zīmēm un viltus brīnumiem. Bet, nevēlēdamies atteikties no miesīgai sirdij tik patīkamās brīvības un iemīļotajiem grēkiem, ļaužu pulki aizver acis pret gaismu un turpina iet ierasto ceļu, neņemot vērā nekādus brīdinājumus, kamēr sātans tos iepin savās cilpās un tie kļūst par viņa laupījumu. "(..) tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi (..), Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem." (2. Tes. 2:10,11)

Tie, kas pretojas spiritisma mācībām, cīnās ne tikai ar cilvēkiem, bet gan ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tiem jācīnās pret valdībām un varām, un ļauniem gariem gaisā. Sātans neatdotu nevienu collu zemes, ja Debesu vēstnešu spēks nepiespiestu viņu atkāpties. Līdzīgi mūsu Pestītājam, Dieva ļaudīm jābūt gataviem stāties tam pretī ar vārdiem: "Stāv rakstīts." Sātans tagad, tāpat kā Kristus dienās, spēj citēt Rakstus, un savu maldu atbalstīšanai viņš pratīs sagrozīt to mācības. Kas šajos briesmu pilnajos laikos vēlas pastāvēt, tiem pašiem personīgi jāsaprot Rakstu liecības.

(560) Daudzi sastapsies ar velnu gariem, kas uzdosies par mīļiem radiniekiem vai draugiem un pasludinās visbīstamākos maldus. Šie viesi pieskarsies mūsu vismaigākajām jūtām un savu pretenziju stiprināšanai darīs dažādus brīnumus. Mums jābūt gataviem tiem stāties pretī ar Bībeles patiesību, ka mirušie nezina neko un ka tie, kas tādā veidā parādās, ir ļaunie gari.

Tieši mūsu priekšā ir pārbaudījumu stunda, "kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes". (Atkl. 3:10) Visi, kuru ticībai nebūs stiprs pamats Dieva Vārdā, tiks piekrāpti un uzvarēti. Sātans "strādā ar visu netaisnības pievilšanu", lai cilvēku bērnus pakļautu savai virskundzībai, un viņa krāpšanas pastāvīgi pastiprināsies. Bet savu mērķi viņš var sasniegt vienīgi tad, ja cilvēki labprātīgi padodas tā kārdināšanām. Tie, kas nopietni meklēs patiesības atzīšanu un centīsies šķīstīt savas dvēseles ar paklausību šai patiesībai, darot visu viņiem iespējamo, lai sagatavotos cīņai, atradīs drošu patvērumu patiesības Dievā. "Tāpēc ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu," (Atkl. 3:10) tā skan Pestītāja apsolījums. Kungs drīzāk sūtīs visus Debesu eņģeļus aizsargāt savus ļaudis, nekā atstās sātanam kaut vienu dvēseli, kas Viņam uzticas.

Pravietis Jesaja rāda šausmīgo pievilšanos, kuras iespaidā ļaunie cilvēki nemaz nebaidīsies no Dieva tiesas. "Mēs slēdzām derību ar nāvi un līgumu ar elli; kad pāri mums nāks plūdu briesmas ar savām bangām, tās mūs neskars: meli taču ir mūsu patvērums un viltus ir mūsu apsegs." (Jes. 28:15) Šeit attēlotajā šķirā ietverti tie, kas stūrgalvīgi atsakās nožēlot grēkus, mierinot sevi ar apgalvojumu, ka grēciniekus neskars nekāds sods, ka visi cilvēki, lai arī cik tie samaitāti, beidzot Debesīs tiks paaugstināti Dieva eņģeļu stāvoklī. (561) Bet vēl vairāk derību ar nāvi der un līgumu ar elli slēdz tie, kas atmet patiesības, kuras Debesis izraudzījušas taisnajiem par aizsargmūri bēdu dienā, un kas tā vietā sev par patvērumu pieņem sātana piedāvātos melus – spiritisma maldinošās mācības.

Apbrīnojams ir pašreizējās cilvēku paaudzes aklums. Tūkstoši noraida Dieva Vārdu kā uzticības necienīgu un ar dedzīgu paļāvību pieņem sātana viltību. Skeptiķi un zobgaļi apsūdz fanātismā tos, kas cīnās par praviešu un apustuļu ticību, un uzjautrinās, izsmejot Rakstu svinīgās vēstis par Kristu, atpestīšanas plānu un sodu, kas piemeklēs patiesības atmetējus. Viņi izliekas ļoti līdzjūtīgi pret tiem, kuru prāts tik aprobežots, vājš un māņticīgs, ka atzīst Dieva prasības un paklausa Viņa bauslībai. Tie izturas tik pašpaļāvīgi, it kā tiešām būtu derējuši derību ar nāvi un slēguši līgumu ar elli, it kā viņi būtu uzcēluši nepārkāpjamu barjeru starp sevi un Dieva atriebību. Nekas viņos nespēj pamodināt bailes. Viņi tik pilnīgi ir nodevušies kārdinātājam, tik cieši ar to savienojušies un tādā mērā piepildīti ar ļaunā garu, ka pašiem vairs nav ne spēka, ne arī vēlēšanās atbrīvoties no viņa valgiem.

Ilgi sātans ir gatavojies savai pēdējai piepūlei pievilt pasauli. Pamats viņa darbam tika likts jau Ēdenē līdz ar Ievai izteikto apgalvojumu: "Jūs nemirsiet vis. Tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns." (1. Moz. 3:4,5) Pamazām spiritisma veidojumā sātans ir sagatavojis ceļu savam krāpšanas meistardarbam. Vēl jau viņš nav īstenojis visus savus nodomus, bet to viņš panāks pašās pēdējās dienās. Pravietis saka: "Es redzēju (..) trīs nešķīstus garus kā vardes; tie ir velnu gari, kas dara brīnumus; tie iziet pie visas pasaules ķēniņiem, lai tos sapulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja, lielajā dienā." (Atkl. 16:13,14) (562) Šajos maldos tiks ierauta visa pasaule, izņemot tos, kurus sargās Dieva spēks, ticībā paļaujoties uz Viņa Vārdu. Ļaudis jau ir gandrīz vai iemidzināti liktenīgā drošības sajūtā, lai atmostos tikai tad, kad izliesies Dieva dusmas.

Kungs Dievs saka: "Es padarīšu tiesības par lietu mērauklu un taisnīgumu par atsvaru; krusa aizraus melu aizsargu pārklāju, un ūdensplūdi aizskalos viņu paslēptuvi. Tad jūsu derība ar nāvi zaudēs spēku, un jūsu līgums ar elli vairs nepastāvēs. Kad soda briesmas nāks ar savām bangām, tās jūs satrieks." (Jes. 28:17,18)

35. Pāvestības mērķi

Svētbilžu un relikviju pielūgšana, svēto piesaukšana un pāvesta godināšana ir sātana izdomātas viltības, lai ļaužu domas atrautu no Dieva un no Viņa Dēla. Lai cilvēkus pazudinātu, patiesības ienaidnieks viņu uzmanību pūlas novērst no Tā, kurā vienīgajā atrodama pestīšana. (569) Sātans tos gatavs virzīt uz jebkuru citu mērķi, ar ko varētu aizstāt Būtni, kas sacīja: "Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28)

Velns pastāvīgi cenšas nepareizi attēlot Dieva raksturu, grēka dabu un lielās cīņas patieso būtību. Viņa aplamie secinājumi samazina dievišķās prasības un atļauj cilvēkiem grēkot. Tajā pašā laikā viņš rada nepareizu priekšstatu par Dievu, lai ļaudis uz Viņu raudzītos vairāk ar bailēm un naidu nekā ar mīlestību. Viņa paša raksturam piemītošā nežēlība tiek piedēvēta Radītājam: tā tiek ietverta reliģijas sistēmās un izteikta dievkalpošanas formās. Līdz ar to aptumšojas cilvēku prāts, un sātans viņus iegūst par saviem aģentiem cīņai pret Dievu. Sagrozīta izpratne par Radītāja īpašībām pagānu tautās radīja ticību, ka Dievības labvēlības iegūšanai nepieciešams upurēt cilvēkus, un tā dažādajās elku pielūgšanas formās tika izdarīti atbaidoši un nežēlīgi noziegumi.

Savienojot pagānisma un kristietības formas un līdzīgi pagānismam parādot Dieva raksturu nelabvēlīgā gaismā, Romas katoļu baznīca ir rīkojusies ne mazāk nežēlīgi un atbaidoši. Romas virskundzības laikos tika lietoti spīdzināšanas rīki, lai cilvēkus piespiestu piekrist tās mācībām. Kas nevēlējās piekāpties baznīcas prasībām, tiem vajadzēja sadegt uz sārtiem. Vienīgi pēdējā tiesa atklās tos apmērus, kādos notika šī slepkavošana. Baznīcas augstākie ierēdņi, sava kunga, sātana, vadībā centās izgudrot spīdzināšanas veidus, kas sagādātu iespējami lielākas ciešanas, vēl uzreiz neizdzēšot paša upura dzīvību. Daudzos gadījumos šīs velnišķīgās metodes atkārtoja līdz cilvēka izturības galējai robežai, kamēr daba atteicās no cīņas un cietējs apsveica nāvi kā ļoti gaidītu atbrīvošanās iespēju no šīm mokām.

Tāds bija Romas pretinieku liktenis. Bet arī savus piekritējus tā audzināja ar pātagām, ar mokošu badu un askētismu visdažādākos neiedomājamos, sirdi satraucošos veidos. Lai iegūtu Debesu labvēlību, grēku nožēlotāji, pārkāpjot dabas likumus, pārkāpa arī Dieva likumus. Viņus mācīja saraut ģimenes saites, kuras Kungs veidojis, lai cilvēkus svētītu un iepriecinātu šīs zemes dzīves laikā. (570) Baznīcu robežās atrodami miljoniem upuru kapi, kas savu dzīvi pavadīja, veltīgi pūloties klusināt dabīgo mīlestību un apspiest labu vēlošas domas attiecībā uz sev līdzīgiem cilvēkiem.

Ja vēlamies saprast gadsimtiem ilgstošo sātana neatlaidīgo nežēlību, kas izpaudās nevis pie tiem, kas nekad nebija dzirdējuši par Dievu, bet kristīgās pasaules pašā sirdī un visās tās robežās, tad mums tikai jāieskatās katolicisma vēsturē. Ar šo gigantisko krāpšanas sistēmu ļaunuma valdnieks sasniedz savu mērķi, apkaunojot Dievu un darot nelaimīgus cilvēkus. Un, kad mēs ieraugām viņa sekmes sevis maskēšanā un sava darba veikšanā, izlietojot baznīcas vadoņus, tad varam labāk saprast, kāpēc tam ir tik lielas antipātijas pret Bībeli. Lasot šo grāmatu, atklājas Dieva žēlastība un mīlestība; tur kļūst redzams, ka Radītājs cilvēkiem nav uzlicis nevienu no šīm smagajām nastām. Viņš prasa tikai grēkus nožēlojošu un satriektu sirdi, pazemīgu un paklausīgu garu.

Lai kļūtu derīgi Debesīm, Kristus savā dzīvē vīriem un sievām nav devis priekšzīmi ieslēgties klosteros. Viņš nekad nav mācījis, ka vajadzētu apspiest mīlestību vai līdzjūtību. Pestītāja sirds plūda pāri patiesā mīlestībā. Jo vairāk cilvēks tuvojas morālai pilnībai, jo lielāks būs viņa jūtīgums, jo skaidrāk tas saskatīs grēku un spēs palīdzēt cietējiem. Pāvests sevi sauc par Kristus vietnieku, bet kāds ir viņa raksturs salīdzinājumā ar mūsu Pestītāju? Vai ir zināms, ka Kristus kādreiz būtu iemetis cilvēkus cietumā vai nodevis mocīšanai tikai tāpēc, ka tie Viņu negodāja kā Debesu Ķēniņu? Vai Viņš ir pacēlis savu balsi, lai notiesātu uz nāvi tos, kas Viņu neuzņēma? Kad Viņu noraidīja samariešu ciema iedzīvotāji, apustulis Jānis sašutumā jautāja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina," bet Jēzus tikai līdzjūtīgi uzlūkoja savu mācekli un, norājot viņa skarbumu, sacīja: "Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." (Lūk. 9:54,56) (571) Cik ļoti Kristus gars atšķiras no tā, kas sevi sauc par Viņa vietnieku!

Tagad Romas baznīca pasaules priekšā parādās diezgan laba, ar atvainošanos cenšoties apklāt drausmīgo nežēlību pagātnē. Tā ietērpjas Kristum līdzīgās drēbēs, bet patiesība nav mainījusies. Ikviens pāvestības princips, kas pastāvēja pagājušajos gadsimtos, ir dzīvs arī šodien. Joprojām tiek ievērotas doktrīnas, kuras izgudroja vistumšākajos laikmetos. Lai neviens sevi nepieviļ! Pāvestība, ko protestanti tagad tik labprāt godā, ir tā pati, kas valdīja pasaulē reformācijas dienās, kad, atmaskojot tās netaisnību, cēlās Dieva vīri, pakļaujot briesmām savu dzīvību. Tai piemīt tas pats ļaunums un augstprātīgā pašpaļāvība, kas lika tik valdonīgi izturēties pret ķēniņiem un prinčiem, pieprasot sev no Dieva izņēmuma tiesības. Tagad tās gars nav mazāk cietsirdīgs un despotisks kā tad, kad tā apspieda cilvēku brīvību un nokāva Visaugstākā svētos.

Pāvestība ir tieši tāda, kā par to ziņots pravietojumā, – tā ir vēlāko laiku atkrišana. Inscenēt raksturu, kas vislabāk atbilst tās mērķiem,– veido daļu no tā politikas, bet zem hameleona mainīgās ārienes arvien vēl slēpjas nemainīgā čūskas inde. Tā apliecina, ka "uzticība nav jāievēro attiecībās ar ķeceriem vai personām, kuras tur aizdomās par ķecerību". (3) Vai šī vara, kuras vēsture tūkstoš gadus rakstīta ar svēto asinīm, tagad būtu jāatzīst par Kristus draudzes daļu?

Ne jau bez pamata protestantiskajās zemēs ir radies apgalvojums, ka katolicisms vairs tik ļoti neatšķiras no protestantisma kā agrākajos laikos. Izmaiņas tiešām ir notikušas, bet ne jau nu pāvestībā. Katolicisms tagad daudzējādā ziņā līdzinās mūsdienu protestantismam tāpēc, ka kopš reformatoru dienām tieši protestantisms ir ļoti deģenerējies.

Meklējot pasaules labvēlību, protestantu baznīcām acis ir aptumšojusi aplama cilvēku mīlestība. Tās nespēj saskatīt, kāpēc būtu netaisni par visu ļauno domāt labi, tādēļ beidzot tām neizbēgami liksies, ka viss labais ir ļauns. (572) Tās vairs nestāv par svētiem vienreiz doto ticību, bet tā vietā atvainojas Romai par savu nelabvēlīgo vērtējumu un lūdz piedošanu par it kā aklo dedzību.

Ievērojama ļaužu šķira, pat tie, kas pret katolicismu nav labvēlīgi noskaņoti, maz nojauš briesmas, kas draud no tā varas un iespaida. Daudzi uzskata, ka viduslaikos katolicisma dogmu, māņticības un vardarbības izplatīšanos veicināja tad valdošā intelektuālā un morālā tumsa un ka jauno laiku plašākā izglītība, vispārējā zinātnes attīstība un pieaugošā brīvība reliģijas lietās neiecietības un tirānijas atdzimšanu padara neiespējamu. Pat domas, ka kaut kas tamlīdzīgs vēl varētu pastāvēt šajā apgaismības laikmetā, šodien tiek izsmietas. Ir taisnība, ka mūsu paaudzi apņem liela intelektuāla, morāla un reliģiska gaisma. No Dieva svētā Vārda atvērtajām lappusēm Debesu gaisma ir izlējusies pār visu pasauli. Bet vajadzētu atcerēties, ka, jo lielāka ir piešķirtā gaisma, jo dziļāka būs tumsa, kas apņems cilvēkus, kuri to atmetīs.

Ar lūgšanām pavadīta Bībeles pētīšana protestantiem atklātu pāvestības īsto raksturu, izraisītu pret to riebumu un ierosinātu no tās izvairīties, bet daudzi savā iedomībā ir par gudriem, lai izjustu vajadzību meklēt Dievu, kurš tos varētu vadīt patiesībā. Lepojoties ar savu izglītību, viņi tomēr nepazīst ne Rakstus, ne Dieva spēku. Bet tādēļ, ka sirdsapziņas nomierināšanai kaut kas ir nepieciešams, tie meklē garīgu un tik dziļi neskarošu reliģiju. Pašu Dievu tie labprāt aizmirstu, bet tikai tādā veidā, lai liktos, it kā Viņu tomēr atceras un piemin. Pāvestība ir labi piemērota visu šo cilvēcisko vajadzību apmierināšanai. Tā ir labi sagatavota divām ļaužu šķirām, kas aptver gandrīz visu pasauli, – tiem, kas vēlas izglābties, paļaujoties uz saviem nopelniem, un tiem, kas vēlas tikt glābti savos grēkos. Tieši šeit slēpjas pāvestības varas noslēpums.

(573) No vēstures labi zināms, cik labvēlīgi pāvestību ietekmēja lielas garīgas tumsas laiks. Nākotnē kļūs redzams, ka tās panākumus tikpat iespaidīgi vairo arī lielas intelektuālas gaismas periodi. Pagājušajos laikmetos, kad cilvēkiem nebija Dieva Vārda un patiesības atzīšanas, viņu acis bija it kā aizsietas, un rezultātā tūkstoši tika ievilināti lamatās, neredzot savām kājām izliktos tīklus. Mūsdienu paaudzē savukārt sastopami daudzi, kuru acis apžilbinājis cilvēcisko spekulāciju spožums – tas, ko šodien nepareizi sauc par zinātni, tā ka tie nesaskata tīklus un dodas tajos tikpat labprātīgi, it kā viņu acis būtu aizsietas. Saskaņā ar Dieva plānu cilvēka intelektuālās spējas vajadzētu vērtēt kā Radītāja dāvanu un izlietot, kalpojot taisnībai un patiesībai, bet, ja kopj ļaunumu un godkāri, ja cilvēki savas teorijas paceļ pāri Dieva Vārdam, tad saprāts var izdarīt vairāk ļauna nekā izglītības trūkums. Tā mūslaiku nepareizā zinātne, kas grauj ticību Bībelei, izvērtīsies par tikpat sekmīgu ieroci, sagatavojot ceļu pāvestības pieņemšanai tās patīkamajās formās, kā zināšanu trūkums stimulēja tās izaugsmi tumšajos Viduslaikos.

Kustībā, kas tagad attīstās Savienotajās Valstīs, lai baznīcas iekārtojumiem un tradīcijām nodrošinātu valsts atbalstu, protestanti min katoļu pēdās. Nē, pat vēl vairāk, – tie atver vārtus, lai protestantiskajā Amerikā pāvestība atgūtu Vecajā Pasaulē pazaudēto virskundzību. Un šo kustību sevišķi nozīmīgu padara fakts, ka galvenais iecerētais mērķis ir svētdienas ievērošanas uzspiešana – tas ir tā ieraduma nostiprināšana, ko radījusi Roma un ko tā izceļ kā savas varas zīmi. Tas ir pāvestības gars – saskaņošanās ar pasaulīgiem paradumiem un cilvēcisko tradīciju godināšana pāri Dieva baušļiem, kas šodien iespiežas protestantu baznīcās un vada tās uz to pašu svētdienas paaugstināšanas darbu, ko pirms tam savā laika darīja pāvestība.

Ja lasītājs vēlas izprast, kādus spēkus izlietos visā drīzumā paredzamajā cīņā, tad viņam tikai jāizseko ziņojumiem par līdzekļiem, kādus šī paša mērķa sasniegšanai lietojusi Roma. (574) Ja viņš vēlas zināt, kā katoļi un protestanti kopīgi izturēsies pret tiem, kas noraida viņu dogmas, tad lai ņem vērā garu, kādu Roma parādījusi pret Sabatu un tā aizstāvjiem.

Ķēniņu pavēles, vispārēji koncili un laicīgas varas atbalstīti baznīcas dekrēti bija tie soļi, ar kuriem pagānu svinamā diena aizsniedza savu augsto goda vietu kristīgajā pasaulē. Pirmais atklātais panākums svētdienas ievērošanas uzspiešanā bija Konstantīna izdotais likums. (321. g. pēc Kristus - skat. pielikumā) Šis edikts prasīja, lai "godājamā saules dienā" atpūstos visi pilsētnieki, kamēr lauciniekiem vēl atļāva turpināt savus darbus. Kaut arī sākotnēji tas bija tikai pagānu likumdošanas akts, tomēr imperators to uzspieda pēc savas vārdos apliecinātās kristietības pieņemšanas.

Tā kā ķeizariskā pavēle nešķita pietiekošs atvietojums dievišķajai Autoritātei, tad kāds bīskaps Eusebijs, kas meklēja valdnieku labvēlību un draudzību, glaimojot Konstantīnam, izvirzīja apgalvojumu, ka Kristus Sabatu esot pārcēlis uz svētdienu. Jaunās doktrīnas pierādīšanai tas nedeva nevienu liecību no Rakstiem. Eusebijs arī pats neapzināti atzīst tās nepareizību, jo, norādot uz izmaiņas īstajiem motīviem, saka: "Visu to, ko pienākas darīt Sabatā, mēs esam pārcēluši uz Kunga dienu." (4) Bet, lai arī cik nepamatoti bija šie argumenti par labu svētdienai, tie tomēr cilvēkus iedrošināja samīt kājām Kunga Sabatu. Visi, kas vēlējās, lai pasaule viņus godā, pieņēma šo populāro svētku dienu.

Līdz ar pāvestības nostiprināšanos turpinājās arī saules dienas paaugstināšanas darbs. Kādu laiku vēl zemkopībā aizņemtie ļaudis no baznīcas apmeklēšanas brīvajā laikā strādāja savus lauku darbus, un arī septīto nedēļas dienu joprojām uzskatīja par Sabatu. Bet ar laiku tomēr tika panākta pilnīga pārmaiņa. Visiem, kas ieņēma svētus amatus, saules dienā aizliedza spriest tiesu jebkurā civilā strīdā. (575) Drīz pēc tam izdeva pavēli visām iedzīvotāju šķirām saules dienā atturēties no parastajiem darbiem, brīvajiem cilvēkiem piedraudot ar naudas sodu, bet kalpiem – ar rīkstēm. Vēlāk bagātos jau sodīja, atņemot pusi no viņu mantas, un beidzot, ja kāds vēl turpināja pretoties, to padarīja par vergu. Zemākajām iedzīvotāju šķirām draudēja izsūtīšana trimdā uz visu mūžu.

Atsaucās arī uz dažādiem brīnumiem. Plaši tika stāstīts, ka kāds zemkopis, kurš svētdienā gatavojies uzart savu lauku, vispirms ar dzelzs gabalu mēģinājis iztīrīt arklu, un tad šis dzelzs viņam iedūries rokā tik stingri, ka tam ar to vajadzējis nostaigāt divus gadus, "ciešot ārkārtīgi lielas sāpes un kaunu". (5)

Vēlāk pāvests izdeva norādījumus, ka draudzes priesteriem svētdienas pārkāpēji jābrīdina un jāpavēl viņiem iet uz baznīcu skaitīt lūgšanas, lai neizsauktu kādu lielu nelaimi pār sevi un kaimiņiem. Kādā baznīcas sanāksmē stāstīja piemēru, kas kopš tā laika ir kļuvis plaši zināms un kuru izlietojuši pat protestanti, jo, lūk, kādā svētdienā strādājošos cilvēkus esot nonāvējis zibens. "Ir acīm redzams," vēlāk runāja prelāti, "ka Dieva nepatika smagi gulstas uz šīs dienas neievērotājiem." Tad izlaida uzsaukumu, lai priesteri un sludinātāji, ķēniņi un firsti, kā arī visi uzticīgie ļaudis "ar visiem spēkiem cenšas un gādā, ka šī diena saņemtu tai pienākošos godu un par slavu kristietībai ar vēl lielāku godbijību tiktu ievērota nākamos laikos". (6)

Kad saprata, ka ar baznīcas pavēlēm vēl nepietiek, tad lūdza pasaulīgās iestādes, lai tās izdod likumus, kas ļaužu sirdis pildītu ar bailēm un spiestu tos saules dienā, tas ir, svētdienā, atturēties no darba. Romā sasauktajā sinodē no jauna un ar vēl lielāku spēku un svinīgumu apstiprināja visus iepriekšējos lēmumus. Tos iekļāva arī baznīcas likumos, ko pilsoniskās autoritātes realizēja dzīvē gandrīz visā kristīgajā pasaulē. (7)

Tomēr Rakstu autoritātes trūkums saules dienas svētīšanai radīja ne mazumu grūtību. (576) Ļaudis apšaubīja savu mācītāju tiesības atcelt Jehovas skaidros vārdus: "Septītā diena ir Kunga, tava Dieva, Sabats", lai tā vietā pagodinātu saules dienu. Bībeles liecības trūkuma aizvietošanai tika meklēti dažādi veikli izdomājumi. Kāds saules dienas aizstāvis, kas apmēram divpadsmitā gadsimtā apmeklēja Anglijas baznīcas, sastapās ar uzticīgu patiesības liecinieku pretestību, un viņa pūles bija tik neauglīgas, ka tas šo zemi pat uz laiku atstāja, cenšoties sameklēt pierādījumus, kas apstiprinātu viņa mācības. Atgriežoties viņš visu vajadzīgo bija sagādājis, tādēļ savā turpmākajā darbā guva daudz lielākus panākumus. Viņš sev līdzi atveda rakstu vīstokli, kas it kā esot nācis no paša Dieva un saturēja saules dienas svētīšanai nepieciešamo pavēli, kā arī baznīcas draudus nepaklausīgo iebiedēšanai. Viņš stāstīja, ka šis vērtīgais dokuments – tikpat nekrietns viltojums kā iekārtojums, ko tas aizstāvēja, – esot nokritis no debesīm un atrasts Jeruzālemē uz svētā Sīmaņa altāra Golgātā. Patiesībā tā īstais izcelsmes avots bija pāvesta pils Romā. Krāpšanu un viltojumus baznīcas varas un labklājības veicināšanai pāvestīgā hierarhija visos laikmetos ir uzskatījusi par pilnīgi likumīgu rīcību.

Šis raksts aizliedza strādāt no pulksten trijiem sestdienas pēcpusdienā līdz saules lēktam pirmdienā, un apgalvoja, ka tā autoritāte apstiprināta ar daudziem brīnumiem. Izplatījās ziņas, ka ļaudis, kas strādājuši pāri šai noteiktajai stundai, esot paralizēti. Kāds dzirnavnieks, kurš mēģinājis malt graudus, ieraudzījis miltu vietā plūstam asins straumi, līdz dzirnavu rats, neskatoties uz spēcīgo ūdens straumi, esot apstājies. Kāda sieva, kas mēģinājusi krāsnī izcept maizi, izņēmusi to jēlu, lai gan krāsns bijusi ļoti karsta. Kāda cita, kas sagatavojusi mīklu cepšanai devītajā stundā, bet, nolēmusi pagaidīt līdz pirmdienai, nākošajā dienā atradusi, ka dievišķā spēkā mīkla pati izveidojusies klaipos un bijusi jau izcepusies. Kāds vīrs, kurš cepis maizi sestdienas vakarā pēc atļautā laika, otrā rītā, to pārlaužot, esot ievērojis, kā iztek asinis. (577) Ar šādiem bezjēdzīgiem un māņticīgiem izdomājumiem saules dienas, tas ir, svētdienas, aizstāvji pūlējās pierādīt tās svētumu. (8)

Skotijā, kā arī Anglijā svētdienas ievērošanai lielāku cieņu panāca, pievienojot tai daļu senā Sabata. Bet attiecībā uz laiku, kas jāuzskata par svētu, prasības bija dažādas. Skotijas karaļa izdotais edikts ziņoja, ka "sestdienu jau no pulksten divpadsmitiem dienā vajag uzskatīt par svētu" un, sākot no šīs stundas līdz pirmdienas rītam, neviens "nedrīkst iesaistīties laicīgos darbos". (9)

Bet, neskatoties uz visām pūlēm pamatot svētdienas svētumu, katoļi paši atklāti atzina Sabata dievišķo autoritāti un to aizstājošā iestādījuma cilvēcisko izcelsmi. Sešpadsmitajā gadsimtā pāvestības piekritēju koncils skaidri paziņoja: "Lai visi kristieši atceras, ka Dievs iesvētīja septīto dienu un to atzina un ievēroja ne tikai jūdi, bet gan visi, kas apgalvojuši, ka godā Dievu, tomēr mēs, kristieši, viņu Sabatu esam pārmainījuši pret Kunga dienu." (10) Tie, kas viltoja dievišķo likumu, nebija neziņā par sava darba raksturu. Viņi apzināti paaugstinājās pāri Dievam.

Viens no raksturīgākajiem piemēriem, kā Roma izturējās pret tiem, kas tai nepiekrita, ir ilgstošās un asiņainās valdiešu vajāšanas, kuru viena daļa ievēroja Sabatu. Par savu uzticību ceturtajam bauslim līdzīgi cieta arī citi. Sevišķi nozīmīga ir Etiopijas un Abesīnijas draudžu vēsture. Drūmajā Viduslaiku tumsā pasaule it kā bija pazaudējusi no sava redzesloka Centrālāfrikas kristiešus, tādēļ tie daudzus gadsimtus netraucēti varēja dzīvot saskaņā ar savu ticību. Tomēr beidzot Roma atskārta viņu esamību un drīz vien viltus ceļā panāca, ka Abesīnijas imperators atzina pāvestu par Kristus vietnieku. Šim solim sekoja arī citas piekāpšanās. Izdeva ediktu, kas aizliedza Sabata ievērošanu, piedraudot ar visbargākajiem sodiem. (11) Bet pāvestības tirānija kļuva par tik smagu jūgu, ka abesīnieši nolēma to nokratīt no sava kakla. Pēc briesmīgas cīņas katoļus padzina, un atkal tika atjaunota senā ticība. (578) Draudzes priecājās par savu brīvību un nekad neaizmirsa Romas viltības, fanātismu un despotisko varu. Ļaudis jutās apmierināti savrupajā karaļvalstī, arī turpmāk paliekot nepazīstami pārējai kristīgajai pasaulei.

Āfrikas draudzes Sabatu ievēroja tā, kā to bija ievērojusi katoļu baznīca pirms savas pilnīgās atkrišanas. Paklausot Dieva pavēlei, viņi svētīja septīto nedēļas dienu, bet atbilstoši baznīcas paradumam atturējās no darba arī svētdienā. Ieguvusi augstāko varu, Roma samina kājām Dieva Sabatu, lai celtu godā savējo, bet Āfrikas draudzes, kas gandrīz tūkstoš gadus palika paslēptas, nepiedalījās šajā atkrišanā. Pēc nonākšanas Romas virskundzībā, tās piespieda atmest īsto Sabatu un ievērot viltoto, bet līdz ar neatkarības atgūšanu tās atkal atgriezās pie paklausības ceturtajam bauslim. (Skat. Pielikumā.)

Šie pagātnes ziņojumi skaidri atklāj Romas naidu pret īsto Sabatu un tā aizstāvjiem, kā arī līdzekļus, kurus baznīca izlietoja pašas radītā iestādījuma nostiprināšanai. Dieva Vārds māca, ka šīs norises atkārtosies, kad svētdienas paaugstināšanā Romas katoļi apvienosies ar protestantiem.

Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas pravietojums vēstī, ka vara, ko attēlo zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem, piespiedīs "zemi un tās iedzīvotājus" pielūgt pāvestību – šeit simbolizētu ar zvēru, kas "līdzīgs pardelim". Zvērs ar diviem ragiem aicinās arī "zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram"; vēl tas pavēlēs visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, brīviem un vergiem", pieņemt "zvēra zīmi". (Atkl. 13:11-16) (579) Mēs jau runājām, ka vara, ko simbolizē zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem, ir Savienotās Valstis un ka šis pravietojums piepildīsies, kad Savienotās Valstis uzspiedīs svētdienas ievērošanu, ko Roma izvirza kā sevišķu tās virskundzības atzīšanas zīmi. Bet šajā goda parādīšanā pāvestībai Savienotās Valstis nebūs vienas. Romas iespaids zemēs, kas kādreiz atzina tās virskundzību, nepavisam nav iznīcināts. Un pravietojums norāda uz tās varas atjaunošanu. "Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu." (Atkl. 13:3) Nāves vainas radīšana norāda uz pāvestības gāšanu 1798. gadā. Bet pravietis tālāk saka, ka "nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu". Arī Pāvils skaidri liecina, ka grēka cilvēks pastāvēs līdz Kristus otrai atnākšanai. (2. Tes. 2:8) Līdz pašām laika beigām tas turpinās savu pievilšanas darbu. Un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs par pāvestību skaidro vēl sekojošo: "To pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kuru vārdi nav rakstīti (..) Jēra dzīvības grāmatā." (Atkl. 13:8) Kā Vecajā, tā Jaunajā pasaulē pāvestība tiks pagodināta ar svētdienas iestādījuma ievērošanu, jo tas balstās vienīgi uz Romas baznīcas autoritāti.

Jau vairāk kā pus gadsimtu pravietojumu pētītāji Savienotajās Valstīs pasaulei ir norādījuši uz šo liecību. Un pašreizējos notikumos ir vērojama strauja virzīšanās uz priekšu pretī šī pravietojuma piepildījumam. Protestantu mācītāji apgalvo, ka svētdienas svētīšanai ir dievišķa autoritāte, tomēr pierādījumu no Svētajiem Rakstiem viņiem trūkst tāpat kā pāvestības aizstāvjiem, kas Dieva pavēles trūkumu aizvietoja ar izdomātiem brīnumiem. Nākotnē vēl būs dzirdami apgalvojumi, ka par svētdienas pārkāpšanu cilvēkus piemeklēs Dieva sodības, šos uzskatus jau sāk izvirzīt. (580) Arvien populārāka kļūst kustība par svētdienas likuma ieviešanu piespiedu kārtā.

Savā ļaunajā un viltīgajā gudrībā Romas baznīca tiešām ir apbrīnojama. Tā spēj saskatīt, kam jānotiek. Tā nogaida savu laiku, līdz protestantu baznīcas to sāk godināt, atzīstot viltus Sabatu, ko tās gatavojas uzspiest ar tiem pašiem līdzekļiem, kādus tā pati lietoja pagājušajās dienās. Tie, kas atmet patiesības gaismu, vēl meklēs šīs pseidonemaldīgās varas atbalstu, lai celtu godā tās radīto iestādījumu. Nav grūti iedomāties, cik labprāt tā protestantiem šajā darbā palīdzēs. Kas gan labāk par pāvestības vadoņiem zina, kā rīkoties ar baznīcai nepaklausīgajiem ļaudīm?

Romas katoļu baznīca ar visiem saviem sazarojumiem pasaulē veido vienu milzīgu celtni, kas padota pāvesta krēsla pārraudzībai un izplānota kalpošanai tā interesēm. Tās locekļu miljoni visās pasaules zemēs tiek mācīti par savu vissvētāko pienākumu uzskatīt pilnīgu uzticību pāvestam. Vienalga, kāda ir viņu tautība vai valdība, tiem pāri visam citam jāciena baznīcas autoritāte. Lai gan viņi ar zvērestu var apstiprināt savu uzticību valstij, tomēr pāri par to tiek dots svinīgs solījums paklausīt Romai, kas viņus atbrīvo no katra cita solījuma, kas varētu kaitēt baznīcas interesēm.

Vēsture liecina par tās viltīgajām un neatlaidīgajām pūlēm iejaukties tautu lietās, un, ieguvusi kādu atbalsta punktu, tā strādā savu mērķu īstenošanai, nekautrējoties pat no valdnieku un ļaužu iznīcināšanas. 1204. gadā pāvests Inocents III piespieda Aragonijas ķēniņu Pēteri II nodot pavisam neparastu zvērestu: "Es, Pēteris, Aragonijas ķēniņš, atzīstu sevi par pāvesta piekritēju un savam kungam pāvestam Inocentam, viņa katoliskajiem pēctečiem un Romas baznīcai apsolos būt pastāvīgi uzticīgs un paklausīgs, dedzīgi rūpējoties par valsts padotību viņam, aizstāvot dārgo ticību un vajājot ķecerīgo nelietību." (12) Tas saskan ar apgalvojumu par Romas virspriesteru varu, (581) ka "viņiem likumīgi pienākas nocelt ķeizarus" un ka "viņi var atbrīvot padotos no to pienākuma pakļauties netaisniem valdniekiem". (13)

Un atcerēsimies, ka Roma lepojas ar savu nemainīgo nostāju. Gregora VII un Inocenta III principi vēl arvien ir Romas katoļu baznīcas principi. Ja tikai tai būtu vara, tad šodien tā savus principus īstenotu dzīvē ar tādu pašu enerģiju kā pagājušajos gadsimtos. Protestanti pilnīgi nesaprot, ko viņi dara, gatavojoties pieņemt Romas palīdzību saules dienas, tas ir svētdienas, paaugstināšanas pasākumā. Kamēr viņi savu uzmanību koncentrējuši vienīgi šī mērķa sasniegšanai, Roma tiecas atgūt visu savu varu, atjaunojot zaudēto virsvaldību. Lai tikai Savienotajās Valstīs nostiprinās princips, ka baznīca drīkst izmantot vai kontrolēt valsts varu, ka ar valsts likumiem drīkst uzspiest reliģiskus iestādījumus, īsi sakot, ka sirdsapziņa jāpārvalda baznīcas un valsts autoritātei, tad Romas triumfs šajā zemē būs nodrošināts.

Dieva Vārds ir brīdinājis par draudošajām briesmām; ja šo brīdinājumu atstās neievērotu, protestantu pasaule drīz vien uzzinās par Romas patiesajiem mērķiem, bet tad jau būs par vēlu, lai izbēgtu no tās cilpām. Tā klusībā pieņemas spēkā. Tās doktrīnas atstāj savu iespaidu likumdošanas zālēs, baznīcās un cilvēku sirdīs. Arvien uz augšu tiecas krāšņās un masīvās celtnes, kuru slepenajos pazemes cietumos atkārtosies agrākās vajāšanas. Zagšus un neradot aizdomas, tā pieaug spēkā, lai piepildītu savus nodomus, kad būs pienācis laiks izšķirošajam triecienam. Iegūt izdevīgu stāvokli – tas ir viss, ko tā vēlas, un tas viņai jau tiek dots. Drīz mēs redzēsim un izjutīsim, kādi ir Romas nolūki. Kas vēl ticēs un paklausīs Dieva Vārdam, tas līdz ar to pār sevi izsauks pārmetumus un vajāšanas.

36. Nākamā cīņa

[582] Jau Debesīs lielās cīņas pašā iesākumā sātans sev bija spraudis mērķi: pazemot Dieva bauslību. Tādēļ viņš sacēlās pret Radītāju un, izraidīts no Debesīm, šo pašu cīņu tagad turpina virs zemes. Pievilt cilvēkus un pavedināt viņus pārkāpt Dieva likumus ir nemainīgais nodoms, kuru tas vēl arvien dedzīgi cenšas īstenot. Vai to izdodas panākt, atceļot visu bauslību vai atmetot tikai kādu tās priekšrakstu, rezultāts galu galā ir tas pats. Tas, kurš pārkāpj "vienu bausli", līdz ar to noniecina visu bauslību, viņa iespaids un piemērs ir netaisnības pusē: viņš ir"noziedzies pie visiem". (Jēk. 2:10)

Cenšoties izraisīt nepatiku pret dievišķajiem priekšrakstiem, sātans ir sagrozījis Bībeles mācības, un tādā veidā maldi kļuvuši par daļu no ticības daudziem tūkstošiem, kas saka, ka viņi uzticas Rakstiem. Pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem būs tikai kā noslēdzoša sadursme ilgajā strīdā par Dieva bauslību. Šajā kaujā mēs tagad iesaistāmies – kaujā starp cilvēku likumiem un Jehovas priekšrakstiem, starp Bībeles reliģiju un izdomājumu un tradīciju reliģiju.

Jau dedzīgi sarosījušies spēki, kas apvienosies pēdējā cīņā pret patiesību un taisnību. Dieva svēto Vārdu, kas pirkts par tik dārgu ciešanu un asiņu maksu, vērtē pavisam maz. Bībele ir visiem pieejama, bet tikai nedaudzi to tiešām pieņem par savas dzīves vadītāju. (583) Ne tikai pasaulē, bet arī draudzē neticība izplatās satraucošos apmēros. Daudzi ir nonākuši tik tālu, ka atsakās no kristīgās ticības pamatmācībām; inspirēto rakstnieku atklātās lielās patiesības par radīšanu, cilvēka krišanu, salīdzināšanu un Dieva bauslības mūžīgumu liela daļa no kristīgās pasaules vai nu daļēji vai pilnīgi atmet. Tūkstoši, kas lepojas ar savu gudrību un neatkarību, nešaubīgu uzticību Bībelei uzskata par vājuma pierādījumu, viņi domā, ka Rakstu nopelšana un vissvarīgāko patiesību savdabīga izskaidrošana vai pārnešana garīgā plāksnē liecina par lielu apdāvinātību un plašām zināšanām. Daudzi sludinātāji māca ļaudīm un daudzi profesori un skolotāji norāda saviem skolniekiem, ka Dieva bauslība ir pārgrozīta vai pavisam atcelta, un tos, kas šīs bauslības prasības ņem vērā kā vēl spēkā esošas, lai tām burtiski paklausītu, uzskata par tādiem, kas pelnījuši vienīgi izsmieklu un nicināšanu.

Atmetot patiesību, cilvēki atmet tās Autoru. Mīdīdami kājām Dieva likumus, viņi noliedz Likumdevēja autoritāti. No viltus mācībām un teorijām elku var izveidot tikpat viegli kā no akmens un koka. Parādot nelabvēlīgā gaismā Dieva īpašības, sātans cilvēkiem rada nepareizu priekšstatu par Viņa raksturu. Uz troņa Jehovas vietā daudzi nosēdinājuši filozofijas elku, un tikai nedaudzi pielūdz dzīvo Dievu, kā Viņš atklāts savā Vārdā, Kristū un radīšanas darbos. Tūkstoši dievina dabu, tajā pašā laikā neatzīstot dabas Radītāju. Lai gan atšķirīgā veidā, tomēr elku pielūgšana kristīgajā pasaulē šodien pastāv tikpat patiesi kā Elijas dienās senajā Izraēlā. Daudzu šķietami gudru cilvēku – filozofu, dzejnieku, valstsvīru un žurnālistu dievs, izsmalcinātu, elegantu aprindu, daudzu koledžu un universitāšu, pat dažu teoloģijas mācību iestāžu dievs nav neko labāks par Feniķijas saules dievu Baālu.

(584) Nekādi kristīgajā pasaulē pieņemti maldi pret Debesu autoritāti nepaceļas tik pārdroši, nekas vēl skaidrāk nerunā pretī saprāta balsij un nekas neizraisa postošākus rezultātus kā tik strauji progresējošā jauno laiku mācība, ka Dieva bauslība cilvēkiem vairs nav saistoša. Katrai tautai ir savi likumi, kas jāgodā un kuriem jāpaklausa, bez tiem nevar pastāvēt neviena valdība. Vai tad varētu iedomāties, ka Debesu un Zemes Radītājam nav likumu savu radīto būtņu pārvaldīšanai? Pieņemsim, ka atsevišķi izcili sludinātāji atklāti mācītu, ka statūti, kas pārvalda viņu zemi un aizsargā pilsoņu tiesības, nav saistoši, ka tie ierobežo ļaužu brīvību un tāpēc tiem nav jāpaklausa – cik ilgi tādus cilvēkus paciestu uz katedras? Bet vai valsts un tautu likumu neievērošana ir smagāks pārkāpums nekā to dievišķo likumu mīdīšana kājām, kas patiesībā ir visu konstitūciju pamatā?

Drīzāk gan tautas varētu atcelt savus statūtus un atļaut ļaudīm darīt, kas viņiem patīk, nekā Universa Valdnieks atsauktu savu bauslību un atstātu pasauli bez mērauklas vainīgā notiesāšanai un paklausīgā attaisnošanai. Varbūt mēs vēlamies zināt, kādas ir sekas Dieva bauslības atcelšanai? Eksperiments jau ir izdarīts. Cik briesmīgi notikumi norisinājās Francijā, kad par valdošo varu kļuva ateisms! Tad pasaulei tika atklāts, ka atbrīvoties no Dieva uzliktajiem ierobežojumiem patiesībā nozīmē pieņemt visnežēlīgāko tirāniju. Kad tiek atmesta taisnības mēraukla, tad ļaunuma lielkungam ir brīvas rokas, lai nodibinātu savu varu virs zemes.

Kur vien noraida dievišķos priekšrakstus, tur grēks vairs neliekas grēcīgs un taisnība nešķiet vēlama. Tie, kas atsakās pakļauties Dieva pārvaldībai, kļūst pilnīgi nespējīgi valdīt paši pār sevi. Viņu postošās mācības ir stiprinājušas nepakļāvības garu bērnu un jauniešu sirdīs, kas jau dabīgi ir neiecietīgi pret ierobežojumiem, kā rezultātā veidojas nesavaldīga, izlaidīga sabiedrība. (585) Izsmejot to cilvēku lētticību, kas paklausa Dieva prasībām, ļaužu pulki kāri pieņem sātana maldīgos priekšstatus. Viņi ļauj varu iekārei un nododas grēkiem, kuru dēļ pār pagāniem jau ir nākusi sodība.

Tie, kas ļaudīm māca, ka Dieva baušļiem nav nekādas sevišķas nozīmes, sēj nepaklausību, lai pļautu nepaklausību. Lai tikai ļaudis pilnīgi atmet Dieva bauslības uzliktos ierobežojumus, tad drīz vien tiks ignorēti arī visi cilvēku likumi. Tāpēc, ka Dievs aizliedz negodīgumu, iekārošanu, melus un krāpšanu, ļaudis ir gatavi samīt Viņa statūtus, uzskatot tos par kavēkli savai laicīgajai labklājībai, bet šo priekšrakstu atcelšanai būs tādi rezultāti, kādus tie nemaz nenojauš. Ja likumi nav saistoši, kāpēc tad vajadzētu baidīties tos pārkāpt? Īpašumiem tad vairs nebūtu nekādas drošības. Cilvēki ar varu piesavinātos savu tuvāko mantu, un stiprākais kļūtu bagātākais. Necienītu pat dzīvību. Laulības solījums vairs nebūtu kā svēts mūris, kas aizsargā katru atsevišķo ģimeni. Tas, kuram būtu vara, ar spēku paņemtu sava tuvākā sievu, ja tikai to vēlētos. Līdz ar ceturto pie malas tiktu nostumts arī piektais bauslis. Bērni nevairītos atņemt saviem vecākiem dzīvību, ja tikai tādā veidā varētu apmierināt savas samaitātās sirds alkas. Civilizētā pasaule kļūtu par laupītāju un slepkavu pulku; miers, prieks un laime no zemes tiktu izraidīti.

Jau tagad mācība, ka cilvēki ir atbrīvoti no paklausības Dieva prasībām, ir vājinājusi morālo saistību spēku un pasaulē atvērusi netaisnības slūžas. Līdzīgi visu pārvarošai straumei pār mums brāžas nelikumība, izlaidība un samaitātība. Sātans strādā ģimenēs, viņa karogs plīvo pat, tā saucamo, kristiešu namos. Tur parādās skaudība, ļaunas aizdomas, liekulība, atsvešināšanās, šķelšanās, strīdi, neuzticēšanās un nodošanās kārībām. Šķiet, ka grīļojas un gatava sabrukt visa reliģisko principu un doktrīnu sistēma, kurai vajadzētu veidot sabiedriskās dzīves pamatu un skeletu. (586) Visnekrietnākajiem noziedzniekiem, kas savu pārkāpumu dēļ iemesti cietumā, bieži pienes dāvanas un parāda tādu uzmanību, it kā tie būtu izdarījuši kaut ko apskaužamu vai ievērojamu. Tālu un plaši daudzina viņus pašus un to izdarītos noziegumus. Prese publicē atbaidošas netikumu detaļas, tā iedrošinot cilvēkus krāpt, laupīt un slepkavot, un sātans gavilē par savu velnišķīgo plānu panākumiem. Šīm neprātīgajām kaislībām, vieglprātīgajai citu cilvēku nonāvēšanai un briesmīgajam nesātības un visdažādāko veidu un pakāpju netaisnības pieaugumam visos, kas bīstas Dievu, vajadzētu izraisīt jautājumu: "Ko varētu darīt šīs ļaunuma straumes apturēšanai?"

Tiesas ir samaitātas. Valdnieki vadās no peļņas kāres un mīlestības uz pasaulīgām izpriecām. Nesātība daudzu cilvēku spējas notrulinājusi jau tādā mērā, ka tos gandrīz pilnīgi pārvalda sātans. Tiesneši kļūst izvirtuši, pērkami un viegli ietekmējami. Tie, kam būtu jāseko likumu ievērošanai, nododas dzeršanai un uzdzīvei, kaislībām, skaudībai un visāda veida negodīgumam. "Taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas un skaidrība netiek iekšā." (Jes. 59:14, Glika tulk.)

Netaisnība un garīgā tumsa, kas guva virsroku Romas valdīšanas laikā, bija Rakstu aizliegšanas neizbēgams rezultāts, bet kur meklējams cēlonis plaši izplatītajai neticībai, Dieva bauslības atmešanai un tai sekojošai samaitātībai reliģiskās brīvības gadsimtā, kad pilnā spožumā mirdz Evaņģēlija gaisma? Tagad, kad sātans vairs nevar valdīt pār pasauli, aizliedzot Rakstus, viņš to pašu cenšas sasniegt ar citiem līdzekļiem. Ja viņam izdodas iznīcināt ticību Bībelei, tad tas ļaunā nolūkiem kalpo tikpat labi kā pašas Bībeles iznīcināšana. Veicinot domas, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, viņš cilvēkus ieved pārkāpumos tikpat sekmīgi kā tad, ja tie Rakstu norādījumus nemaz nepazītu. Un šodien, tāpat kā agrākajos laikmetos, velns savu nodomu sasniegšanai izmanto baznīcas. Mūsdienu reliģiskās organizācijas ir atteikušās uzklausīt Rakstos skaidri atklātās nepopulārās patiesības un, tās apkarojot, pieņēmušas izskaidrojumus un nostāju, kas arvien plašāk izsēj neticības sēklu. Pieņemot pāvestības maldu mācību par dabīgo nemirstību un cilvēka apziņu nāvē, ļaudis ir atmetuši vienīgo (587) aizsarglīdzekli pret spiritisma maldiem. Doktrīna par mūžīgām mokām daudziem liek apšaubīt Bībeli. Un, kad sabiedrībai atklāj ceturtā baušļa prasības, kad kļūst skaidrs, ka jāievēro Kunga Sabats, daudzi cienīti mācītāji paziņo, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, jo tas viņiem ir vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no šī nepatīkamā pienākuma pildīšanas. Tādā veidā tie līdz ar Sabatu atmet visu bauslību. Lai vieglāk varētu izvairīties no neērto likumu prasībām, paplašinoties Sabata reformas darbam, dievišķās bauslības noraidīšana kļūs gandrīz vispārēja. Šādu reliģijas vadoņu mācības ir atvērušas durvis neticībai, spiritismam un Dieva svētās bauslības nicināšanai; uz viņiem gulstas briesmīga atbildība par kristīgajā pasaulē valdošo netaisnību.

Tomēr tieši šī šķira izvirza apgalvojumu, ka visur tik strauji pieaugošā samaitātība lielā mērā izskaidrojama ar tā sauktā "kristīgā sabata" sagānīšanu un ka obligāta svētdienas ievērošana redzami uzlabotu sabiedrības morāli. Šo apgalvojumu sevišķi uzsver Amerikā, kur arī visplašāk tika pasludināta mācība par patieso Sabatu. Tur atturības kustība, kas ir viena no visizcilākajām un svarīgākajām tikumības reformām, bieži tiek savienota ar svētdienas kustību, kad pēdējās aizstāvji uzstājas kā sabiedrības augstāko interešu veicinātāji, bet tos, kas viņiem nepievienojas, apsūdz par atturības un vispārējās reformas ienaidniekiem. Tas, ka kāda kustība maldu ieviešanai saistīta ar principā labu darbu, vēl nav arguments par labu šiem maldiem. Mēs indi varam paslēpt, sajaucot to ar veselīgu barību, bet indes daba nemainās. Gluži pretēji, tāda rīcība indi dara tikai daudz bīstamāku, jo no tās var ciest neapzinoties. Lai melus padarītu ticamākus, sātans savā viltībā tos vienmēr ir centies savienot ar zināmu daudzumu patiesības. (588) Svētdienas kustības vadoņi var ieteikt ļaudīm vajadzīgas reformas, principus, kas saskan ar Bībeli, tomēr Dieva kalpi nevar tiem pievienoties, ja klāt piejaukta prasība, kas runā pretī Kunga bauslībai. Dieva likumu atmešanai un to aizvietošanai ar cilvēku priekšrakstiem nav nekāda attaisnojuma.

Sātans ļaudis piekrāps ar divām lielām maldībām – dvēseles nemirstību un svētdienas svētumu. Kamēr pirmā maldība liek pamatu spiritismam, pēdējā modina simpātijas pret Romu. Savienoto Valstu protestanti būs pirmie, kas izstieps savas rokas pāri bezdibenim, lai slēgtu derību ar spiritismu, kā pirmie tie sadosies rokās arī ar Romas varu, un šīs trīskārtīgās savienības iespaidā Jaunā pasaule ies Romas pēdās, minot zem kājām sirdsapziņas tiesības.

Tā kā spiritisms arvien vairāk piemērojas mūsdienu vārda kristietībai, tas iegūst pieaugošu spēku savaldzināt un pievilt cilvēkus. Saskaņā ar jauno laiku uzskatiem arī sātans jau ir atgriezies. Viņš parādīsies gaismas eņģeļa izskatā. Ar spiritisma starpniecību tiks veikti brīnumdarbi, tiks dziedināti slimie, un notiks daudz citu neizskaidrojamu lietu. Tā kā gari apliecinās ticību Bībelei un parādīs cieņu baznīcas rituāliem, tad viņu darbu atzīs par dievišķā spēka izpausmi.

Atšķirības līnija starp, tā saucamajiem, kristiešiem un bezdievīgajiem tagad ir tikko samanāma. Baznīcu un draudžu locekļi mīl to, ko mīl pasaule, un ir gatavi ar to apvienoties; sātans visus vēlas savest kopā un nostiprināt savu lietu, ieraujot tos spiritisma rindās. Katoļus, kas brīnumus uzskata par drošu īstās baznīcas pazīšanas zīmi, šī brīnumus darošā vara pievils bez grūtībām, bet nomaldināti tiks arī patiesības vairogu atmetušie protestanti. Katoļi, protestanti un pasaules cilvēki vienlīdz pieņems dievbijības formu bez tās spēka, šajā savienībā saskatot grandiozu pasaules atgriešanas kustību – zīmi, ka drīz iesāksies ilgi gaidītais tūkstoš gadu miera laikmets.

(589) Ar spiritismu sātans uzstājas kā cilvēces labdaris, dziedinot ļaužu slimības un izliekoties pasniedzam jaunu, daudz augstāk stāvošu reliģisku sistēmu, bet īstenībā viņš darbojas kā postītājs. Viņa kārdināšanas ved pretī bojāejai lielas ļaužu masas. Nesātība gāž no troņa saprātu, seko juteklīgu iegribu apmierināšana, strīdi un asinsizliešana. Sātans priecājas par kariem, jo tas uzbudina dvēseles visļaunākās kaislības, lai pēc tam šos cilvēkus, ar netikumiem un asinīm aptraipītus, kā savus upurus aizrautu mūžīgā pazušanā. Viņš tieši vēlas savest tautas ienaidā, jo tādā veidā tam ir iespējams atraut ļaužu prātus no sagatavošanās darba pastāvēšanai Dieva dienā.

Lai nodrošinātu sev nesagatavojušos dvēseļu pļauju, sātans strādā arī ar dažādu stihisku nelaimju palīdzību. Viņš ir pētījis dabas laboratorijas noslēpumus un tagad pieliek visus spēkus, lai pārvaldītu tās elementus, cik tālu vien Dievs tam piekrīt. Kad viņam atļāva sagādāt ciešanas Ījabam, cik ātri tika atņemti ganāmpulki, kalpi, nami un bērni, viena nelaime sekoja otrai. Tas ir Dievs, kas vēl aizsargā savus radījumus, norobežojot tos no iznīcinātāja varas. Bet kristīgā pasaule ir noniecinājusi Jehovas likumus, tādēļ Kungs darīs tieši tā, kā Viņš jau iepriekš ir sacījis, – Viņš atņems zemei savu svētību un savu aizsargājošo gādību no tiem, kas saceļas pret Viņa bauslību un arī citus tā māca un spiež darīt. Sātanam ir vara pār visiem, kurus Dievs īpaši nesargā. Dažiem viņš piešķirs veiksmi un labklājību, lai sekmētu pats savus plānus, bet citiem sagādās nepatikšanas un ciešanas, rosinot cilvēkus ticēt, ka Dievs ir tas, kas viņus apbēdinājis.

Uzstādamies cilvēka bērnu priekšā kā ievērojams ārsts, kurš spēj dziedināt visas slimības, ļaunais izraisīs vēl vairāk ciešanu un nelaimju, līdz biezi apdzīvotās pilsētas pārvērtīsies drupu kaudzēs un tuksnešos. Velns strādā arī tagad. (590) Postošās nelaimēs un katastrofās uz jūras un sauszemes, lielos ugunsgrēkos, nežēlīgās viesuļvētrās un briesmīgos krusas negaisos, vētrās, plūdos, ciklonos, paisuma viļņos un zemestrīcēs – it visur un tūkstoš dažādos veidos sātans parāda savu spēku. Viņš noposta briestošo ražu, kam seko bads un sērgas. Viņš gaisu padara nāvējošu, lai tūkstoši aizietu bojā epidēmijās. Un šie piemeklējumi kļūs arvien biežāki un postošāki. Tiks iznīcināti gan cilvēki, gan lopi, "zeme sēro, un viss tajā novīst (..); zemes augstie ir panīkuši un paguruši. Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību". (Jes. 24:4,5)

Un pēc tam lielais krāpnieks pārliecinās cilvēkus, ka šīs nelaimes izsauc tie, kas kalpo Dievam. Ļaudis, kuri tiešām izraisījuši Debesu nelabvēlību, visās savās grūtībās un bēdās vainos tos, kuru paklausība Dieva baušļiem pastāvīgi rāj pārkāpējus. Tiks paziņots, ka cilvēki ar svētdienas nesvētīšanu apvaino Dievu, ka šis grēks ir nesis visu šo postu un ātrāk nemitēsies, līdz tiks stingri pieprasīta svētdienas ievērošana, ka tie, kas vēlas ievērot ceturto bausli, tādā veidā grauj godbijību pret svētdienu, ir nemiera cēlāji ļaužu vidū, neļaujot cilvēcei atgūt dievišķo labvēlību un laicīgo labklājību. Tā tiks atkārtota apsūdzība, ko senatnē izteica par Dieva kalpu, un līdzīgā veidā tā tiks arī pamatota: "Kad Ākabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Izraēlu ieved nelaimē?" – Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Izraēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Kunga baušļus un esat sekojuši baāliem." (1. Ķēn. 18:17,18) Kad ar viltus apsūdzībām būs pamodinātas ļaužu dusmas, tie sāks vajāt Dieva vēstnešus, tāpat kā atkritušais Izraēls vajāja Eliju. (591) Spiritisma brīnumdarošais spēks centīsies ļaudis noskaņot pret tiem, kas labāk grib paklausīt Dievam nekā cilvēkiem. Nāks gari un paziņos, ka Dievs tos sūtījis pārliecināt svētdienas atmetējus, lai tie atgriežas no maldiem. Sekos apgalvojumi, ka valsts likumiem jāpaklausa tāpat kā Dieva bauslībai. Tie žēlosies par pasaules lielo ļaunumu un atbalstīs reliģijas mācītāju liecību, ka zemais morāles līmenis izskaidrojams ar svētdienas apgānīšanu. Tiks pamodinātas lielas dusmas un sašutums pret visiem, kas liegsies atzīt viņu liecību.

Pēdējā sadursmē ar Dieva ļaudīm sātans rīkosies tāpat, kā viņš rīkojās lielās cīņas sākumā Debesīs. Tad viņš izlikās, ka cenšas stiprināt dievišķo valdību, bet visus spēkus slepeni koncentrēja tās gāšanai. Tieši tajā darbā, ko pats darīja, viņš apsūdzēja uzticīgos eņģeļus. Šī krāpšanas politika ir raksturīga visai Romas baznīcas vēsturei pagātnē. Tā izlikās darbojamies kā Debesu iecelta vietniece, bet īstenībā centās paaugstināties pāri Dievam un grozīt Viņa bauslību. Romas valdīšanas laikā par ļaundariem apsūdzēja tos, kas, palikdami uzticīgi Evaņģēlijam, mira mocekļu nāvē, atskanēja paziņojumi, ka tie sadarbojas ar sātanu, un neslavas celšanai izmantoja visus iespējamos līdzekļus tā, lai tie ļaužu acīs un pat paši sev izliktos par vislielākajiem noziedzniekiem. Līdzīgi norisināsies arī pēdējā cīņa. Cenšoties iznīcināt tos, kas godā Dieva bauslību, sātans panāks, lai viņus apsūdz kā likumu pārkāpējus, kā cilvēkus, kas negodā Dievu un izsauc sodības pār visu pasauli.

Dievs nekad nerīkojas ar varu, apspiežot gribu vai sirdsapziņu, bet sātans pastāvīgi izlieto nežēlīgu tirāniju, lai savai varai pakļautu tos, kurus citādi nevar pavedināt. Ar iebaidīšanu un spēku viņš cenšas nomākt sirdsapziņu un panākt sevis godāšanu. Lai to sasniegtu, ļaunais izlieto gan reliģiskas, gan laicīgas autoritātes, pamudinot tās uzspiest cilvēcīgus likumus un neievērot Dieva bauslību.

(592) Tos, kas godā Bībeles Sabatu, apsūdzēs par likumu un kārtības ienaidniekiem, par sabiedrības morālo robežu ārdītājiem, kas izraisa sajukumu un samaitātību, izsaucot virs zemes Dieva sodības. Viņu apzinīgo nostāju pasludinās par ietiepību, stūrgalvību un autoritātes nicināšanu. Tos apsūdzēs neapmierinātībā ar valdību. Sludinātāji, kas neatzīs paklausību Dieva baušļiem, no kanceles pasludinās pienākumu padoties civilām autoritātēm, atsaucoties uz to, ka tās ir iecēlis Dievs. Likumdevēju sanāksmēs un tiesas sēdēs baušļus ievērojošos cilvēkus parādīs visnelabvēlīgākajā gaismā un notiesās. Viņu vārdus izskaidros nepareizi, tiem pierakstīs visļaunākos motīvus.

Tā kā protestantu baznīcas noraida Dieva bauslību aizstāvošos skaidros Rakstu pierādījumus, tad tās centīsies apklusināt visus, kuru ticību nevar noliegt ar Bībeli. Kaut savā aklumā pašas to neatzīst, tās jau tagad nostājas uz ceļa, kas ved pretī visu to vajāšanām, kuri apzinīgi atsakās darīt to, ko, atzīstot pāvesta sabatu, dara pārējā kristīgā pasaule.

Baznīcas un valsts augstākie ierēdņi apvienosies, lai visas ļaužu šķiras pakļautu, pārliecinātu vai piespiestu godāt saules dienu. Dievišķās autoritātes trūkumu aizstās ar varmācīgiem dekrētiem. Politiskā samaitātība iznīcinās mīlestību uz taisnību un cieņu pret patiesību, un pat brīvās Amerikas valdnieki un likumdevēji, lai nodrošinātu sabiedrības labvēlību, pakļausies tautas prasībai izdot likumus, kas uzspiestu svētdienas ievērošanu. Sirdsapziņas brīvību, kas maksājusi tik lielus upurus, vairs necienīs. Sadursmē, kas norisināsies pavisam drīz, mēs redzēsim piepildāmies pravieša vārdus: "Pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikuši no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur un kam ir Jēzus Kristus liecība." (Atkl. 12:17, Glika tulk.)

37. Svētie raksti - drošs vadonis

[593] "Pie bauslības un liecības: ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs." (Jes. 8:20, Glika tulk.) Dieva ļaudīm Raksti doti kā drošs vadonis, kas tos pasargās no viltus mācītāju iespaida un tumsas garu maldinošās varas. Sātans izlieto katru iespēju, lai cilvēkus aizkavētu iepazīties ar Bībeli, jo tās skaidrie izteicieni atmasko viņa melus. Katra atmoda Dieva darbā liek ļaunuma valdniekam vēl rosīgāk strādāt, un tagad viņš sakopo visus savus spēkus izšķirošajai cīņai pret Kristu un Viņa sekotājiem. Mūsu priekšā drīz sāks norisināties pēdējais lielās pievilšanas darbs. Antikrists vēlēsies mūs pārsteigt ar saviem apbrīnojamiem pasākumiem. Viltojums tik ļoti līdzināsies patiesajam, ka bez Svēto Rakstu gaismas tos vienu no otra nevarēs atšķirt. Katrs paziņojums un katrs brīnums noteikti jāpārbauda ar Rakstu liecībām.

Tos, kas centīsies paklausīt visiem Dieva baušļiem, izsmies un apkaros. Viņi varēs pastāvēt tikai tad, ja paliks pie Dieva. Lai izturētu priekšā esošo smago pārbaudījumu, tiem noteikti jāiepazīstas ar Dieva prātu, kā tas atklāts Viņa Vārdā. Tie Kungu spēs pagodināt tikai tad, ja būs ieguvuši pareizu izpratni par Viņa raksturu, valdību un nolūkiem un ja viņi paši darbosies saskaņā ar tiem. Pēdējā lielajā cīņā pastāvēs vienīgi tie, kas būs nostiprinājušies Bībeles patiesībās. (594) Katrai dvēselei būs jāiztur smags pārbaudījums: vai es paklausīšu Dievam vairāk nekā cilvēkiem? Izšķirošā stunda jau ir klāt. Vai mūsu kājas stāv stingri uz Dieva nemainīgā Vārda klints? Vai mēs esam gatavi nelokāmi aizstāvēt Dieva baušļus un Jēzus ticību?

Pirms krusta nāves Pestītājs saviem mācekļiem paskaidroja, ka Viņu nonāvēs un Viņš atkal no kapa celsies augšā; lai Viņa vārdus ierakstītu dziļi šo cilvēku sirdī un prātā, tur klāt bija arī Dieva eņģeļi. Bet mācekļi vēl gaidīja laicīgu atbrīvošanu no Romas jūga un tādēļ nespēja pieļaut domu, ka Viņam, kurā koncentrējās visas cerības, jāmirst apkaunojošā nāvē. Vārdi, ko tiem vajadzēja atcerēties, bija izdzisuši no atmiņas, un, kad pienāca pārbaudījuma brīdis, tie izrādījās tam nesagatavoti. Jēzus nāve viņu cerības iznīcināja tik pilnīgi, it kā Kungs nekad nebūtu tos iepriekš brīdinājis. Pravietojumi arī mums nākotni atklāj tikpat skaidri, kā to mācekļiem rādīja Kristus vārdi. Notikumi, kas saistīti ar pārbaudes laika noslēgumu un sagatavošanos bēdu laikam, ir skaidri aprakstīti. Bet ļaužu pulki šajās svarīgajās patiesībās ir tik neizprotoši, it kā tās tiem nekad nebūtu atklātas. Sātans ir modrs uztvert un izdzēst katru iespaidu, kas cilvēkiem varētu palīdzēt izglābties, un tāpēc bēdu laiks tos atradīs nesagatavotus.

Kad Dievs zemes iedzīvotājiem sūta tik svarīgus brīdinājumus, kurus attēlo ar debess vidū lidojošu eņģeļu sludināšanu, tad Viņš arī prasa, lai katra ar prāta spējām apveltīta būtne ņem vērā šo vēsti. Briesmīgajām sodībām, kas paziņotas pret zvēra un tā tēla pielūgšanu (Atkl. 14:9-11), visus vajadzētu iedrošināt čakli pētīt pravietojumus, lai uzzinātu, kas ir zvēra zīme un kā iespējams izvairīties no tās pieņemšanas. Bet ļaužu masas novērš ausis no patiesības un pievēršas pasakām. Skatīdamies uz pēdējām dienām, apustulis Pāvils sacīja: "Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību." (2. Tim. 4:3) (595) Šis laiks jau ir atnācis. Ļaužu pulki neko negrib zināt par Bībeles patiesībām, tāpēc ka tās runā pretī grēcīgās, pasauli mīlošās sirds tieksmēm un sātans tiem sagatavo patīkamas maldu mācības.

Bet Dievam virs zemes būs tauta, kas par visu doktrīnu mērauklu un visu reformu pamatu uzskatīs Bībeli un vienīgi Bībeli. Ne izglītoto vīru domas, ne zinātnes slēdzieni, ne garīdznieku koncilu ticības apliecinājumi vai lēmumi, kuru ir tikpat daudz un kas ir tikpat pretrunīgi kā viņu pārstāvētās draudzes, ne vairākuma balss, – nekas no šeit minētā, ne atsevišķi ņemot, ne kopā, nav jāuzskata par pierādījumu par vai pret kādam reliģiskās pārliecības punktam. Pirms kādas doktrīnas vai priekšraksta pieņemšanas mums vajadzētu prasīt skaidru apstiprinājumu ar "Tā saka Kungs".

Sātans pastāvīgi mūsu uzmanību pūlas pievērst cilvēkiem, bet ne Dievam. Viņš ļaudīm par padomdevējiem ieteic bīskapus, draudžu ganus un teoloģijas profesorus, lai novērstu tos no Bībeles, kur tiem pašiem būtu iespējams uzzināt savu pienākumu. Un tad, pārvaldot šo vadoņu prātu, viņš tūkstošus var ietekmēt atbilstoši savai gribai.

Kad Kristus nāca sludināt dzīvības vārdus, vienkāršā tauta Viņu labprāt klausījās, un daudzi ticēja, pat no priesteriem un virsniekiem. Tomēr augstie priesteri un tautas vadoņi bija apņēmušies Viņa mācības noliegt un atzīt par nederīgām. Lai gan tie veltīgi bija centušies atrast pie Jēzus kādu vainu, lai gan tie nevarēja nesajust Viņa vārdus pavadošā dievišķā spēka un gudrības iespaidu, tomēr ietiepīgi palika pie saviem aizspriedumiem; tie atmeta pat visskaidrākos pierādījumus par Viņa Mesijas sūtību, lai nejustos spiesti kļūt par Kristus mācekļiem. Un šie Jēzus pretinieki bija vīri, kurus tauta jau no bērnības bija mācījusies godāt, kuru autoritātes priekšā bija pakļāvusies bez ierunām. Tādēļ tie jautāja: "Kāpēc mūsu virsnieki un rakstu mācītāji netic Kristum? Vai tad šie dievbijīgie cilvēki Viņu nepieņemtu, ja Tas būtu Mesija?" (596) Tā šo skolotāju iespaids jūdu tautu noveda pie sava Glābēja atmešanas.

Gars, kas kādreiz darbojās priesteros un virsniekos, šodien atklājas pie daudziem, kas ar cildinošiem vārdiem runā par savu dievbijību. Tie nevēlas meklēt Rakstos pamatojumu šim laikam dotajām sevišķajām patiesībām. Tie atsaucas uz savu skaitu, bagātību un popularitāti, ar nicināšanu raugoties uz patiesības aizstāvjiem, tāpēc ka to ir maz un tie ir trūcīgi un neatzīti ļaudis, kuru ticība tos šķir no pasaules.

Kristus paredzēja, ka nepiederošas autoritātes piesavināšanās, kādu piekopa rakstumācītāji un farizeji, nemitēsies arī pēc jūdu izklīdināšanas. Viņa pravietiskajam skatam atklājās cilvēciskās autoritātes iejaukšanās sirdsapziņas pārvaldīšanas nolūkos, kas baznīcai visos laikmetos ir bijis ārkārtīgi briesmīgs lāsts. Un Viņa asās apsūdzības rakstumācītājiem un farizejiem, kā arī brīdinājumi ļaudīm nesekot šiem aklajiem vadoņiem ir uzrakstīti par mācību nākamajām paaudzēm.

Tiesības izskaidrot Rakstus Romas baznīca patur garīdzniecībai. Apgalvojot, ka vienīgi garīdznieki ir spējīgi saprast Dieva Vārdu, tā atrada iespēju vienkāršajai tautai to nedot. Lai gan Reformācija darīja Rakstus pieejamus visiem, tomēr tas pats Romas aizstāvētais princips ļoti daudzus protestantu baznīcu locekļus attur no personīgas Bībeles pētīšanas. Tie tiek radināti pieņemt Rakstos ietvertās atziņas baznīcas izskaidrojumā, un, ja tās nesaskan ar viņu ticības apliecību vai baznīcas vispāratzīto mācību, tūkstoši neuzdrošinās ticēt kaut kam citam, lai cik skaidri tas arī būtu atklāts Dieva Vārdā.

Neskatoties uz to, ka Bībelē ir daudz brīdinājumu pret viltus mācītājiem, daudzi tādā veidā ir gatavi savas dvēseles uzticēt garīdzniecības gādībai. Šodien tūkstošiem reliģisku cilvēku savas ticības atsevišķiem punktiem nespēj dot nekādu citu pamatojumu kā vienīgi to, ka viņu garīdznieki tā mācījuši. (597) Pestītāja atklātās patiesības tie atstāj gandrīz neievērotas, turpretī nešaubīgi uzticas sludinātāju vārdiem. Bet vai sludinātāji ir nekļūdīgi? Kā mēs savu dvēseli varam uzticēt viņu vadībai, ja Dieva Vārds neapstiprina, ka tie ir gaismas nesēji? Morālas drosmes trūkums novirzīties no pasaules iemītās takas daudziem liek sekot mācītu cilvēku pēdās, un nepatika pašiem pētīt Bībeli tos bezcerīgi sasaista maldu važās. Viņi redz, ka Rakstos ir skaidri atklāta šim laikam dotā patiesība, viņi jūt, ka tās sludināšanu pavada Svētā Gara spēks, tomēr tie atļauj garīdznieku pretestībai sevi novērst no gaismas. Lai gan prāts un sirdsapziņa ir pārliecināti, šīs nomaldinātās dvēseles neuzdrīkstas domāt savādāk kā mācītāji, un viņu personīgais spriedums, viņu mūžīgās intereses tiek upurētas citu neticībai, lepnumam un aizspriedumiem.

Sātans strādā visdažādākos veidos, lai savus gūstekņus sasaistītu ar cilvēciskiem iespaidiem. Viņš sev manto tūkstošus, sapīdams tos mīlestības zīda saitēm ar ļaudīm, kas ir Kristus krusta ienaidnieki. Lai arī kam cilvēki būtu pieķērušies – vecākiem, bērniem, laulātajiem draugiem vai kādai sabiedrībai –, rezultāts būtībā ir viens un tas pats: patiesības pretinieki cenšas iespaidot sirdsapziņu, un dvēselēm, kas nonākušas viņu ietekmē, nav pietiekami drosmes vai patstāvības, lai paklausītu savai pienākuma izpratnei.

Patiesība un Dieva pagodināšana ir nešķiramas lietas. Ja mūsu sniedzamības robežās ir Bībele, tad nav iespējams godāt Dievu ar maldīgiem uzskatiem. Daudzi apgalvo, ka nav nozīmes, kam cilvēks tic, ja tikai viņa dzīve ir pareiza. Bet dzīvi veido ticība. Ja mums ir sasniedzama patiesības gaisma, bet mēs nolaidības dēļ neizlietojam priekšrocību to dzirdēt un redzēt, tad īstenībā to atmetam, jo izvēlamies labāk tumsu nekā gaismu.

"Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr aizved nāvē." (Sal. pam. 16:25) Ja ir dotas visas iespējas uzzināt Dieva gribu, tad nezināšana nav attaisnojums maldiem un grēkam. (598) Cilvēks ceļojot var nonākt vietā, kur iespējams aiziet dažādos virzienos, bet rādītājs norāda, kur katrs no ceļiem aizved. Ja viņš ceļa rādītāju ignorē un izvēlas virzienu, kas pašam šķiet pareizāks, tad ļoti iespējams, ka tas aizies pa nepareizu ceļu, kaut arī savu gājumu pa to tālāk turpinātu godīgi un neliekuļoti.

Dievs mums ir devis savu Vārdu, lai mēs iepazītos ar tā mācībām un paši uzzinātu, ko Viņš no mums prasa. Kad pie Jēzus atnāca bauslības mācītājs un jautāja: "Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?", Pestītājs viņam norādīja uz Rakstiem, sakot: "Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?" Nezināšana neattaisno ne jaunu, ne vecu; tā viņus neatbrīvo no soda par Dieva bauslības pārkāpšanu, jo viņu rokās ielikts uzticīgs šo likumu principu un prasību izklāstījums. Ar labiem nodomiem vien nepietiek, nepietiek, ja cilvēks dara tikai to, ko uzskata par pareizu vai ko sludinātājs nosaucis par labu. Uz spēles ir likta viņa dvēseles izglābšana un tāpēc tam pašam vajadzētu pētīt Rakstus. Lai cik stipra ir viņa pārliecība, lai kā viņš paļaujas, ka sludinātājs zina, kas ir patiesība, tas tomēr nav drošs pamats. Viņam pašam ir dota karte, kurā uzrādītas visas zīmes ceļā uz Debesīm, lai cilvēkam nekur nevajadzētu apmierināties tikai ar minēšanu.

Katrai saprātīgai būtnei par pirmo un augstāko pienākumu jāuzskata iepazīšanās ar Rakstiem, lai uzzinātu, kas ir patiesība, lai pēc tam varētu staigāt šinī gaismā un iedrošināt arī citus sekot savam piemēram. Mums ik dienas vajadzētu čakli pētīt Bībeli, atmetot katru svešu domu, bet salīdzinot vienu rakstvietu ar otru. Ar Kunga palīdzību mums pašiem jāveido savi uzskati, jo mums pašiem par sevi būs jāatbild Dieva priekšā.

Izglītoti vīri visskaidrākās Bībeles patiesības ir ietinuši šaubās un tumsā. Pretendēdami uz lielu gudrību, tie māca, ka Rakstiem ir mistiska, noslēpumaina un garīga nozīme, kas lietotajā valodā nav saskatāma. (599) Tādi vīri ir viltus mācītāji. Jēzus par tādiem sacīja, ka tie "neprot Rakstus, nedz Dieva spēku". (Marka 12:24) Bībeles valodu vajadzētu izskaidrot atbilstoši tās acīm redzamajai nozīmei, ja vien dotajā gadījumā nav lietoti simboli vai ilustrācijas. Kristus ir apsolījis: "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs." (Jāņa 7:17) Ja tikai cilvēki lasītu tā, kā Bībelē uzrakstīts, ja viltus mācītāji nemaldinātu un nemulsinātu viņu prātu, tad tiktu paveikts darbs, kas iepriecinātu eņģeļus un Kristus ganāmpulkā ienāktu tūkstoši un atkal tūkstoši, kas tagad klīst maldu ceļos.

Studējot Rakstus, mums vajadzētu lietot visus prāta spēkus un, cik tālu vien mirstīgajiem tas iespējams, censties aptvert dievišķās lietas, tomēr mēs nekad nedrīkstētu aizmirst, ka īstais skolnieka gars atklājas bērnišķās ilgās pieņemt mācību un tai pakļauties. Grūti saprotamās vietas Rakstos nekad nevarēs atrisināt ar tādām pašām metodēm, kādas lieto, risinot filozofiskas problēmas. Pie Bībeles studijām mums nekad nevajadzētu iet ar pašpaļāvību, ar kādu tik daudzi dodas zinātnes sfērā, jo te nepieciešama lūdzoša atkarības izjūta no Dieva un sirsnīga vēlēšanās uzzināt Viņa prātu. Mums jāiet ar pazemīgu un slāpstošu garu, lai varētu atzīt to, ko ir sacījis lielais Es Esmu. Citādi ļaunie eņģeļi tā aptumšos saprašanu un nocietinās sirdi, ka patiesība uz mums neatstās nekādu iespaidu.

Tas, kurš mācījies Kristus skolā, atradīs, ka ir daudzas rakstvietas, ko izglītoti vīri pasludinājuši par noslēpumainām un kurām pagājuši garām kā mazsvarīgām, kas patiesībā satur daudz prieka, mierinājuma un pamācību. Viens no iemesliem, kāpēc daudziem teologiem nav skaidrākas Dieva Vārda izpratnes, ir tas, ka viņi aizver acis pret patiesībām, kuras nevēlas īstenot dzīvē. Bībeles izpratne nav tik daudz atkarīga no pētīšanā ieguldītajām prāta spējām, kā no godīgas mērķtiecības un sirsnīgām ilgām pēc taisnības.

Rakstus nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Vienīgi Svētais Gars var likt mums izjust viegli saprotamo lietu svarīgumu un neļaut sagrozīt grūti aptveramās patiesības. (600) Debesu eņģeļi pūlas sagatavot sirdi tādai Dieva Vārda izpratnei, ka mūs valdzinātu tā skaistums, pamācītu brīdinājumi un atdzīvinātu un stiprinātu tur ietvertie apsolījumi. Dziesminieka lūgumu: "Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus!" (Ps. 119:12) mums vajadzētu padarīt par savu personīgo lūgšanu. Bieži kārdināšanas šķiet neatvairāmas tikai tāpēc, ka nevērīga izturēšanās pret lūgšanu un Bībeles pētīšanu kārdināto darījusi nespējīgu savlaicīgi atcerēties Dieva apsolījumus un stāties sātanam pretī ar Rakstu ieročiem. Bet eņģeļi ierodas pie tiem, kas vēlas saņemt pamācības dievišķās lietās, un lielas vajadzības brīdī tiem tiks atgādinātas tieši dotajam gadījumam nepieciešamās patiesības. Tādā veidā, "kad ienaidnieks nāks kā plūdi, Kunga Gars pret to pacels karogu".

Jēzus saviem mācekļiem atstāja apsolījumu: "Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis." (Jāņa 14:26) Bet Kristus mācības jau iepriekš jāuzkrāj prātā, lai briesmu brīdī Dieva Gars mums tās varētu atgādināt. "Es turu Tavus vārdus savā sirdī," sacīja Dāvids, "lai negrēkotu pret Tevi." (Ps. 119:11)

Visiem, kas vērtē savas mūžīgās intereses, ļoti vajadzētu sargāties no skepticisma uzbrukumiem. Triecieni tiks vērsti pret pašiem patiesības pīlāriem. Ir neiespējami palikt neskartiem no sarkasma un sofisma viltīgajām izpausmēm un no jauno laiku neticības. Sātans savas kārdināšanas piemēros visām ļaužu šķirām. Neizglītotiem cilvēkiem viņš uzbruks ar izsmieklu un zobošanos, bet izglītotajiem ieteiks zinātniskus iebildumus un filozofiskus prātojumus, kas tāpat domāti neuzticības vai nicināšanas izraisīšanai pret Rakstiem. Pat maz pieredzējuši jaunieši uzdrošinās izteikt šaubas par kristietības pamatprincipiem. Un šai, kaut arī aklajai, jaunatnes neticībai tomēr ir savs iespaids. (601) Tādā veidā daudzi tiek pamudināti izsmiet savu tēvu ticību un nicināt žēlastības Garu. (Ebr. 10:29) Neticības indīgā elpa jau ir sagrāvusi daudzu dzīves, kas varēja pagodināt Dievu un aplaimot pasauli. Visi, kas paļaujas uz cilvēka prāta lielīgajiem spriedumiem un iedomājas, ka spēj izskaidrot dievišķos noslēpumus un nonākt pie patiesības bez Dieva padoma, ir sapinušies sātana cilpās.

Mēs dzīvojam šīs pasaules vēstures vissvinīgākajā laikā. Drīz izšķirsies neskaitāmu zemes iedzīvotāju liktenis. No ceļa, pa kuru mēs tagad ejam, atkarīga mūsu pašu nākamā labklājība un arī citu dvēseļu izglābšana. Mums nepieciešama patiesības Gara vadība. Katram Kristus sekotājam vajadzētu nopietni jautāt: "Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Ar gavēšanu un lūgšanu mums jāzemojas Kunga priekšā un daudz laika jāveltī Viņa Vārda apcerei, sevišķi kavējoties pie tiesas ainām. Tieši tagad mums vajadzētu meklēt dziļus un dzīvus piedzīvojumus Dieva lietās. Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu acumirkli. Ap mums risinās notikumi ar vitāli svarīgu nozīmi, mēs atrodamies uz sātana apburtās zemes. Neguliet, Dieva sargkareivji! Ienaidnieks ir tuvu un uzglūn jums no savas paslēptuves, nogaidot, kad jūs kļūsit neuzmanīgi vai miegaini, būdams gatavs katrā acumirklī uzbrukt un padarīt jūs par savu laupījumu.

Daudzi atrodas maldīgās domās par savu īsto stāvokli Dieva priekšā. Tie sevi apsveic, ka nav darījuši neko ļaunu, un aizmirst labos un cēlos darbus, kādus Dievs no viņiem sagaida, bet kuru veikšanu tie ir pametuši novārtā. Ar to vien nepietiek, ka tie ir kā koki Dieva dārzā. Viņiem jāattaisno uz tiem liktās cerības un jānes augļi. Kungs viņus uzskata par atbildīgiem attiecībā uz visiem nepaveiktajiem labajiem darbiem, ko, Viņa žēlastības stiprināti, tie varēja izvest dzīvē. Debesu grāmatās tie ir ierakstīti kā tādi, kas veltīgi aizņem zemi. Tomēr pat šīs ļaužu šķiras stāvoklis nav pilnīgi bezcerīgs. (602) Neizsakāmi pacietīgā Mīlestības sirds vēl arvien ļoti lūdz visus, kas līdz šim nevērīgi izturējušies pret Dieva žēlastību un ļaunprātīgi izmantojuši Viņa laipnību: "Uzmosties tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos. Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājiet (..). Ņemiet vērā laiku, jo dienas ir ļaunas." (Ef. 5:14-16, Glika tulk.)

Kad nāks piemeklēšanas laiks, tad kļūs skaidri redzams, kuri Dieva Vārdu ir ņēmuši par savas dzīves mērauklu. Vasarā vēl nav manāma atšķirība starp mūžam zaļojošajiem kokiem un visiem pārējiem, bet, kad atnāk ziemas vēju brāzmas, mūžzaļie koki nemainās, turpretī citi zaudē savu lapu rotu. Tā arī tagad negodīgas ticības apliecinātājus nevar atšķirt no īstiem kristiešiem, bet jau pavisam tuvu ir laiks, kad starpība kļūs acīm redzama. Lai tikai rodas pretestība, lai no jauna uzbango fanātisms un neiecietība, lai iedegas vajāšanu ugunis, tad svārstīgie un liekulīgie ļaudis tūlīt sāks grīļoties un atteiksies no savas ticības, bet īstie kristieši stāvēs stipri kā klints, viņu ticība kļūs vēl drošāka un cerība gaišāka kā labajās dienās.

Dziesminieks saka: "(..) tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets. No Tavām pavēlēm es mācos, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus." (Ps. 119:99,104)

"Labi tam cilvēkam, kas atrod īsto atziņu." (Sal. pam. 3:13) "Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus."(Jer. 17:8)

38. Pēdējais brīdinājums

[603] "Pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma. Viņš sauca spēcīgā balsī: "Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli." Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: "Izejiet no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības."" (Atkl. 18:1,2,4)

Šī rakstvieta norāda uz laiku nākotnē, kad Atklāsmes 14. nodaļā minētā otrā eņģeļa (Atkl. 14:8) vēstītā Bābeles krišana tiks pasludināta atkārtoti, papildinot to ar ziņām par samaitātību, kas pārņēmusi Bābeli veidojošās dažādās organizācijas laikā pēc 1844. gada vasaras, kad šo vēsti sniedza pirmo reizi. Tā attēlots reliģiskās pasaules traģiskais stāvoklis. Ar katru jaunu patiesības noraidīšanu cilvēku prāts kļūs vēl tumšāks, viņu sirds stūrgalvīgāka, līdz viņi ieslīgs pārdrošā neticībā. Par spīti Dieva sniegtajiem brīdinājumiem, viņi turpinās mīdīt kājām vienu no dekaloga priekšrakstiem, līdz būs gatavi vajāt tos, kas to tur par svētu. Izturoties nicinoši pret Dieva Vārdu un Viņa ļaudīm, arī Kristum vairs netiks pievērsta nekāda vērība. (604) Baznīcām pieņemot spiritisma mācības, tiks nokratīts miesīgai sirdij uzliktais ierobežojums un reliģijas apliecināšana kļūs par aizsegu viszemiskākās netaisnības piekopšanai. Ticība spiritiskajām manifestācijām atvērs durvis pavedinošiem gariem un velnu mācībām, kā rezultātā baznīcās būs jūtams ļauno eņģeļu iespaids.

Par Bābeli šajā pravietojumā parādītajā laikā teikts: "Viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus." (Atkl. 18:5) Tā ir piepildījusi savu grēku mēru un drīz tiks iznīcināta. Bet Dievam Bābelē vēl ir ļaudis, un, pirms to piemeklē Viņa sodības, šie uzticīgie jāaicina iziet, lai tiem "nebūtu dalība viņas grēkos" un tos "neķertu viņas mocības". Šī kustība tiek simbolizēta ar eņģeli, kas nāk no debesīm, ar savu godību apgaismodams zemi un stiprā balsī saukdams, ar spēku pasludina Bābeles grēkus. Sakarā ar viņa vēsti, dzirdams aicinājums: "Izejiet no viņas, Mana tauta!" Šī sludināšana kopā ar trešā eņģeļa vēsti veido pēdējo pasaules iedzīvotājiem sniegto brīdinājumu.

Pasaule steidzas pretī savam briesmīgajam noslēgumam. Zemes varas, apvienojušās karā pret Dieva baušļiem, izdos dekrētu, ka "maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem" (Atkl.13:16, Glika tulk.) jāsaskaņojas ar baznīcas ieradumu, ievērojot neīsto sabatu. Visiem, kas atteiksies paklausīt, uzliks sodu un beidzot paziņos, ka tie pelnījuši nāvi. No otras puses, Dieva bauslība prasa paklausību Radītāja dusas dienas ievērošanā, un visiem, kas pārkāpj tās priekšrakstus, piedraudēts ar dusmību.

Kad būs skaidri parādīts gala iznākums, tad ikviens, kas vēl mīs kājām Dieva bauslību, lai paklausītu cilvēku doktrīnām, ar to pieņems zvēra zīmi, viņš pieņems tās varas uzticības zīmi, kurai tas izvēlējies paklausīt Dieva vietā. (605) No Debesīm ir dots brīdinājums: "Ja kāds pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, tam arī būs jādzer neatšķaidīts Dieva dusmu vīns, kas ieliets Viņa bardzības kausā." (Atkl. 14:9,10)

Bet nevienam nav jācieš Dieva dusmas, pirms patiesība vēl nav skaidri atklāta viņa saprašanai un sirdsapziņai un viņš nav to noraidījis. Ir daudzi, kuriem nekad nav bijusi izdevība dzirdēt šim laikam dotās sevišķās vēstis. Nekad viņiem pareizā gaismā nav parādīti ar ceturto bausli saistītie pienākumi. Kungs, kurš lasa katru sirdi un pārbauda visus motīvus, neatstās nevienu, kas ilgojas iepazīties ar patiesību, lai tas tiktu piekrāpts attiecībā uz cīņas iznākumu. Dekrēts ļaudīm nebūs jāpieņem akli un neziņā. Katrs saņems pietiekoši daudz gaismas, lai varētu saprātīgi izšķirties.

Sabats būs lielā uzticības pārbaude, jo tas ir sevišķi apstrīdēts patiesības punkts. Kad cilvēkiem būs jāizdara pēdējā izšķiršanās, tad skaidri iezīmēsies līnija starp tiem, kas kalpo Dievam, un tiem, kas Viņam nekalpo. Kamēr viltus sabata ievērošana saskaņā ar valsts likumu, kas runā pretī ceturtajam bauslim, liecinās par uzticību varai, kura pretojas Dievam, īstā Sabata turēšana, paklausot Dieva bauslībai, pierādīs uzticību Radītājam. Kamēr viena cilvēku daļa ar pakļaušanos laicīgajām varām pieņems zvēra zīmi, otra, izvēloties uzticību dievišķajai autoritātei, saņems Dieva zīmogu.

Tie, kas sludināja trešā eņģeļa vēsts patiesības, līdz šim bieži tika uzskatīti par vienkāršiem panikas cēlājiem. Viņu apgalvojumus, ka Savienotajās Valstīs virsroku ņems reliģiska neiecietība, ka baznīca un valsts apvienosies, lai vajātu tos, kas tur Dieva baušļus, uzskatīja par pilnīgi nepamatotiem un bezjēdzīgiem. Daudzi pašpaļāvīgi paziņoja, ka šī zeme nekad nevar kļūt savādāka, kāda tā vienmēr bijusi – kā reliģiskas brīvības aizstāve. (606) Bet tagad, kad jau plaši tiek apspriests jautājums par svētdienas ievērošanas obligātu ieviešanu, kļūst redzams, ka tuvojas ilgi apšaubītais un neticētais notikums, un trešā eņģeļa vēsts atstās tādu iespaidu, kādu tā agrāk nekad nebūtu varējusi atstāt.

Katrai paaudzei Dievs ir sūtījis savus kalpus norāt grēku kā pasaulē, tā draudzē. Tikai ļaudis vēlas, lai ar tiem runā mīlīgi, un skaidrā, neizskaistinātā patiesība viņiem liekas nepieņemama. Daudzi reformatori, savu darbu uzsākot un uzbrūkot draudzes un tautas grēkiem, gribēja rīkoties ļoti uzmanīgi. Viņi cerēja vadīt ļaudis pie Bībeles mācībām ar skaidras kristīgas dzīves piemēru. Bet pār tiem nāca Dieva Gars, tāpat kā pār Eliju, liekot viņam norāt ļaunā ķēniņa un atkritušās tautas grēkus; tie nespēja atturēties, nepasludinot Bībeles skaidros vārdus – doktrīnas, kuras iepriekš nemaz negribēja sniegt. Viņi bija spiesti ar dedzību uzrādīt patiesību un briesmas, kas draudēja dvēselēm. Viņi runāja Kunga teiktos vārdus, nebaidoties no sekām, un ļaudis bija spiesti uzklausīt šos brīdinājumus.

Tieši tā tiks pasludināta trešā eņģeļa vēsts. Kad pienāks laiks tās izplatīšanai ar lielāku spēku, Kungs izlietos savus pazemīgos rīkus, vadot visus tos, kas būs svētījušies Viņa darbam. Šie strādnieki vairāk tiks sagatavoti ar Viņa Gara svaidījumu nekā ar mācībām izglītības iestādēs. Ticības un lūgšanu vīri būs spiesti iziet svētā dedzībā, lai pasludinātu vārdus, kurus viņiem liks runāt pats Dievs. Tad tiks atklāti Bābeles grēki. Briesmīgās sekas, ko izraisa baznīcas ieradumu uzspiešana ar valsts likumu palīdzību, spiritisma ielaušanās, pāvesta varas slepenais, bet straujais progress, tas viss tiks atmaskots. Šie svinīgie brīdinājumi ļaudis satrauks. Tos klausīsies tūkstoši un atkal tūkstoši, kas nekad agrāk nebūs dzirdējuši tamlīdzīgus vārdus. (607) Pārsteigti tie dzirdēs liecību, ka Bābele ir baznīca, kas kritusi savu maldu un grēku dēļ, tāpēc ka noraidījusi no Debesīm sūtīto patiesību. Kad ļaudis griezīsies pie saviem agrākajiem mācītājiem ar dedzīgiem jautājumiem: "Vai tiešām tas tā ir?" – šie sludinātāji stāstīs pasakas un pravietos glaimojošas lietas, lai tikai klusinātu bailes un nomierinātu pamodināto sirdsapziņu. Bet, tā kā daudzi vairs nepaļausies uz cilvēku autoritāti, bet prasīs skaidru – "Tā saka Kungs", tad populārā garīdzniecība, līdzīgi senatnes farizejiem, dusmās par savas autoritātes apšaubīšanu vēsti nosauks par sātanisku un pamudinās grēku mīlošās ļaužu masas nozākāt un vajāt tās sludinātājus.

Cīņas pārsviešanās uz jauniem laukiem un ļaužu prāta pievēršana nonievātajai Dieva bauslībai sātanu ļoti satrauks. Vēsti pavadošais spēks tās pretiniekus satracinās. Garīdzniecība pieliks gandrīz pārcilvēciskas pūles, lai neļautu gaismai iespīdēt draudzēs. Ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem centīsies aizliegt šo vitāli svarīgo jautājumu apspriešanu. Baznīca lūgs palīgā pilsoniskās varas spēcīgo roku, un šajā darbā protestanti un katoļi apvienosies. Kustībai par svētdienas obligātu svētīšanu kļūstot drošākai un apņēmīgākai, pret bauslības ievērotājiem izdos sevišķus likumus. Viņiem uzliks naudas sodus, draudēs ar cietumu, un dažiem, lai tos pamudinātu atteikties no savas ticības, piedāvās ietekmīgus amatus, dažādus atalgojumus un priekšrocības. Bet tie nelokāmi atbildēs: "Pierādiet mūsu maldīšanos ar Dieva Vārdu," – tieši tā, kā līdzīgos apstākļos kādreiz rīkojās Luters. Tie, kuri nonāks tiesu priekšā, spēcīgi un skaidri aizstāvēs patiesību, tā ka daži, kas viņus dzirdēs, atgriezīsies, lai nostātos Dieva baušļu ievērotāju pusē. Tādā veidā gaismu aiznesīs tūkstošiem, kas citādi par šo patiesību neko nezinātu.

(608) Apzinīgu paklausību Dieva Vārdam vērtēs kā sacelšanos. Sātana apstulboti, vecāki kļūs asi un stingri pret savu bērnu; saimnieks vai saimniece apspiedīs savu baušļus ievērojošo kalpu. Atsvešināsies kādreiz tuvie cilvēki, bērniem atņems mantošanas tiesības un izraidīs no mājām. Burtiski piepildīsies Pāvila vārdi: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie tiks vajāti." (2. Tim. 3:12) Kad patiesības aizstāvji atsacīsies godāt svētdienu, kādus no viņiem iemetīs cietumā, citus izraidīs trimdā un pret dažiem izturēsies kā pret vergiem. Cilvēka prātam tas viss tagad šķiet neaptverami, bet, kad ļaudīm tiks atņemts savaldošais Dieva Gars un viņus pilnīgi kontrolēs sātans, kurš ienīst dievišķos priekšrakstus, tad notiks dīvainas lietas. Sirds, kas nemīl un nebīstas Dievu, var būt pat ļoti nežēlīga.

Tuvojoties vētrai, liela ļaužu daļa, kas tikai vārdos apliecinājusi ticību trešā eņģeļa vēstij, bet nav svētota, paklausot patiesībai, mainīs savu nostāju un pievienosies pretinieku rindām. Jau šodien, saistoties ar pasauli un kļūstot par tās gara līdzdalībniekiem, viņi pierod uz lietām skatīties gandrīz tādā pašā gaismā kā pasaule un, pienākot pārbaudījumu brīdim, būs sagatavoti izvēlēties vieglāko, populārāko ceļu. Apdāvināti cilvēki ar saistošām runas dāvanām, kas kādreiz priecājās patiesībā, savus spēkus izlietos dvēseļu pievilšanai un maldināšanai. Tie kļūs par savu agrāko brāļu visniknākajiem ienaidniekiem. Kad Sabata ievērotājus vedīs tiesas priekšā, lai viņi atbildētu par savu ticību, tad šie atkritēji kļūs par visrosīgākajiem sātana ieročiem, kas viņus apmelos, apsūdzēs un ar viltus liecībām un netiešiem norādījumiem noskaņos pret viņiem zemes valdniekus.

Šajā vajāšanu laikā tiks pārbaudīta Kunga kalpu ticība. Viņi uzticīgi būs sludinājuši brīdinājuma vēsti, paļaujoties vienīgi uz Dievu un Viņa Vārdu. Aizkustinot viņu sirdis, tos runāt būs spiedis Kunga Gars. (609) Svētas dedzības dzīti un izjūtot spēcīgu dievišķu iespaidu, viņi iesāka pildīt savus pienākumus bez kāda iepriekšēja aprēķina par sekām, ko izraisīs tiem uzticētā Vārda pasludināšana ļaudīm. Viņi nebūs domājuši par savām laicīgajām interesēm, ne arī centušies saglabāt savu godu vai dzīvību. Tomēr, kad pār tiem brāzīsies pārmetumu un pretestības vētra, daži apmulsuši būs gatavi izsaukties: "Ja mēs būtu paredzējuši izteikto vārdu sekas, tad būtu palikuši mierā." No visām pusēm tos apņems grūtības. Sātans tiem uzbruks ar niknām kārdināšanām. Liksies, ka darbs, ko tie uzņēmušies, nemaz nav ar viņu spēkiem padarāms. Tiem piedraudēs ar nāvi. Izdzisīs sajūsma, kas tos apgaroja, tomēr viņi nespēs griezties atpakaļ. Tad, izjuzdami savu pilnīgo bezpalīdzību, tie ies pie Visvarenā, lai saņemtu jaunus spēkus. Viņi atcerēsies, ka vārdi, kurus tie runāja, nebija viņu vārdi, bet Tā vārdi, kurš pavēlēja sniegt šo brīdinājumu. Dievs patiesību bija ielicis viņu prātos, tā ka tie nespēja to nesludināt.

Tādus pašus smagus pārbaudījumus ir pieredzējuši Dieva vīri pagājušajos laikmetos. Viklifs, Huss, Luters, Tindls, Beksters un Veslijs uzsvēra, ka visas doktrīnas jāpārbauda ar Bībeli, paskaidrojot, ka viņi atsakās no jebkādas mācības, ko tā nosoda. Pret šiem vīriem vajāšanas plosījās ar nežēlīgu niknumu, tomēr tie nemitējās sludināt patiesību. Dažādie periodi draudzes vēsturē ir iezīmējušies ar kādas īpašas, tā laika Dieva ļaužu vajadzībām sevišķi atbilstošas patiesības izvirzīšanos. Katra jauna atziņa sev ceļu ir lauzusi, sastopoties ar naidu un pretestību, un tie, kurus aplaimoja tās gaisma, tika kārdināti un pārbaudīti. Dieva ļaudīm nonākot grūtos apstākļos, Kungs dod īpašu patiesību. Kas gan var uzdrošināties to nesludināt? Viņš saviem kalpiem pavēl sniegt pēdējo žēlastības aicinājumu, un tie nevar klusēt, nepakļaujot briesmām savu dvēseli. (610) Kristus vēstnešiem nav nekādas daļas par sekām, viņiem tikai jāizpilda savs pienākums, un rezultāti jāatstāj Dieva ziņā.

Pretestībai vēršoties plašumā, Dieva kalpi no jauna jutīsies apmulsuši, jo tiem šķitīs, ka paši izsaukuši esošo krīzi. Bet sirdsapziņa un Dieva Vārds viņiem sacīs, ka ir rīkojušies pareizi, un, lai gan smagie pārbaudījumi turpināsies, viņi tiks stiprināti tos izturēt. Cīņa kļūs arvien saspringtāka un karstāka, bet kritiskajam stāvoklim līdzi augs viņu ticība un drosme. Tie pastāvīgi liecinās: "Mēs neuzdrošināmies aizskart Dieva Vārdu, lai iegūtu pasaules labvēlību; nevaram sadalīt Viņa bauslību, kur vienu daļu uzskatītu par svarīgu, bet otru – par nenozīmīgu. Kungs, kam mēs kalpojam, ir spējīgs mūs izglābt. Kristus ir uzvarējis zemes varas, un vai tad mums jābaidās no jau uzvarētās pasaules?"

Vajāšanas to dažādajās formās rodas tā principa rezultātā, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr eksistēs sātans un kristietībai būs dzīvs spēks. Neviens cilvēks nevar kalpot Dievam, nesaceļot pret sevi tumsas pulku pretestību. Cilvēkam pastāvīgi uzbruks ļaunie eņģeļi, baidīdamies, ka viņa iespaids no to rokām varētu izraut jau iegūto laupījumu. Ar tiem apvienosies pagrimuši cilvēki, kuriem šī kristieša priekšzīme būs kā pastāvīgs pārmetums, un ar vilinošām kārdināšanām centīsies to atšķirt no Dieva. Un, kad tas neizdosies, tad sirdsapziņas apspiešanai tiks lietota vara.

Bet tik ilgi, kamēr Jēzus vēl kalpos par cilvēku starpnieku augšā esošajā svētnīcā, pār valdniekiem un tautām būs jūtams Svētā Gara savaldošais iespaids. Tas vēl vienmēr zināmā mērā ietekmēs valstu likumus. Ja šo likumu nebūtu, tad pasaules stāvoklis jau būtu daudz ļaunāks par pašreizējo. Kamēr daudzi no zemes valdniekiem ir rosīgi sātana aģenti, arī Dievam starp tautu vadoņiem ir savi pārstāvji. Ienaidnieks skubina savus kalpus izteikt tādus priekšlikumus, kas nopietni kavētu Dieva darbu, bet tos valstsvīrus, kas bīstas Kungu, svētie eņģeļi ietekmē pretoties šādiem ieteikumiem ar neapstrīdamiem argumentiem. (611) Tādā veidā nedaudzi vīri vēl aizturēs ļaunuma vareno straumi. Patiesības ienaidnieku pretestība tiks apvaldīta, lai trešā eņģeļa vēsts varētu padarīt savu darbu. Kad tiks dots pēdējais brīdinājums, tas saistīs arī šo vadošo vīru uzmanību, ar kuru starpniecību Kungs tagad strādā, un daži to pieņems un bēdu laikā stāvēs kopā ar Dieva tautu.

Eņģelis, kas piedalās trešās vēsts sludināšanā, ar savu godību apgaismos visu pasauli. Te jau iepriekš pateikts, ka tas būs neparasti spēcīgs un pasaulplašs darbs. 1840.- 1844.gadu adventes kustībā brīnišķi atklājās Dieva spēks. Pirmā eņģeļa vēsti aiznesa līdz ikvienai misijas stacijai pasaulē, un dažās zemēs tika pamodināta tik liela reliģiska interese, kāda nekur nebija piedzīvota kopš sešpadsmitā gadsimta reformācijas, bet varenā kustība trešā eņģeļa pēdējā brīdinājuma ietvaros to visu pārspēs.

Šis darbs līdzināsies Vasarsvētku dienas notikumiem. Kā Evaņģēlija sludināšanas sākumā ar Svētā Gara izliešanu tika dots "agrais lietus", lai liktu uzdīgt dārgajai sēklai, tā noslēgumā ražas nobriedināšanai tiks dots "vēlais lietus". "Tad ņemsim vērā, dzīsimies Kungu atzīt: Viņš tiešām ausīs kā auseklis un nāks pie mums kā stiprs lietus, kā vēlais lietus slacina zemi." (Hoz. 6:3, Glika tulk.) "Ciānas bērni, priecājieties, esiet līksmi sava Dieva, tā Kunga apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus dzīves taisnīgumā un kā agrāk sūta jums agrīno un vēlīno lietu." (Joēla 2:23) "Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu. Un ikviens, kas Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts." (Ap.d. 2:17,21)

Evaņģēlija lielais darbs nebeigsies ar mazāku Dieva spēka atklāšanos par to, kas iezīmēja tā sākumu. (612) Pravietojumiem, kas piepildījušies agrā lietus izliešanā Evaņģēlija sludināšanas iesākumā, no jauna jāpiepildās vēlajā lietū tā noslēgumā. Tie ir "atspirgšanas laiki", par kuriem ar prieku runāja Pēteris, kad viņš rakstīja: "Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu." (Ap.d. 3:19,20)

Dieva kalpi ar gaišām, svētā dedzībā starojošām sejām steigsies no vietas uz vietu sludināt vēsti no Debesīm. Brīdinājumu sniegs tūkstošiem balsu pa visu zemes virsu. Tiks darīti lieli darbi – slimie dziedināti, un ticīgos pavadīs zīmes un brīnumi. Arī sātans strādās ar viltus brīnumiem, likdams pat ugunij krist no debesīm cilvēku skata priekšā. (Atkl. 13:13) Tādā veidā zemes iedzīvotājiem tiks dota iespēja izšķirties un katram ieņemt savu noteiktu nostāju.

Vēsts ies uz priekšu, pateicoties ne tik daudz pierādījumu spēkam, kā Dieva Gara dziļajam un pārliecinošajam darbam. Pierādījumi jau būs sniegti. Sēkla iesēta, un tad tā uzdīgs un nesīs augļus. Misijas strādnieku izplatītā literatūra būs atstājusi savu iespaidu, kaut arī tagad daudzi, kuru prātu tā ietekmē, vēl top aizkavēti, lai pilnīgi saprastu šo patiesību un tai paklausītu. Bet tad gaismas stari iespiedīsies it visur, patiesība kļūs redzama visā tās skaidrībā, un Dieva godīgie bērni saraus saites, kas tos vēl saistīja. Viņus vairs nespēs atturēt ne ģimenes attiecības, ne baznīcas iespaidi. Patiesība kļūs dārgāka par visu pārējo. Liels ļaužu skaits nostāsies Kunga pusē, neskatoties uz spēkiem, kas apvienosies cīņai pret patiesību.