Lielā cīņa

19. Gaisma tumsā

[343] No laikmeta laikmetā katrā lielā reformācijā vai reliģiskā kustībā Dieva darbs virs zemes ir pārsteidzoši līdzīgs. Kunga rīcību ar cilvēkiem pastāvīgi nosaka vieni un tie paši principi. Svarīgām tagadnes kustībām saskatāmas paralēles pagātnē, un draudzes piedzīvojumi iepriekšējos laikmetos slēpj sevī ļoti vērtīgas mācības mūsu laikam.

Neviena patiesība Bībelē nav uzsvērta skaidrāk par to, ka Dievs visās lielajās pestīšanas darbu uz priekšu virzošajās kustībās savus kalpus virs zemes vada ar Svēto Garu. Cilvēki Dieva rokās ir kā darbarīki, kurus Viņš izlieto savu labvēlības un žēlastības nodomu piepildīšanai. Katram darāma sava daļa; katram ir piešķirts zināms gaismas mērs, kas atbilst viņa laika vajadzībām un ir pietiekošs, lai darītu to spējīgu veikt Dieva uzticēto uzdevumu. Bet neviens cilvēks, lai arī cik ļoti Debesis viņu godātu, nekad nav pilnībā aptvēris lielo atpestīšanas plānu, ne arī detalizēti izpratis dievišķo nodomu katrā attiecīgā laika periodā. Cilvēkiem nav iespējams pilnībā saprast, ko Dievs vēlas sasniegt ar tiem uzticēto darbu. Dieva Vārda sludinātās vēsts iespaidu tie aptver tikai daļēji.

"Vai tad tu vari saprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai?" (Īj.11:7) "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Kungs. (344) "Par cik augstākas Debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām." (Jes. 55:8,9) "Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, kas no iesākuma galu dara zināmu un no sen laikiem to, kas vēl nav noticis." (Jes. 46:9,10, Glika tulk.)

Pat pravieši, kas bija apveltīti ar sevišķu Gara apgaismojumu, pilnīgi neaptvēra viņiem uzticēto atklāsmju nozīmi. Izpratnei vajadzēja nākt pamazām no laikmeta laikmetā, atkarībā no tā, cik lielā mērā Dieva ļaudīm būs nepieciešamas tur ietvertās pamācības.

Pēteris, rakstot par to cilvēku glābšanu, kurus apgaismojis Evaņģēlijs, saka: "Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un godību pēc tam. Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." (1. Pēt. 1:10-12, Glika tulk.)

Lai gan praviešiem netika dota pilnīga izpratne par to, kas viņiem bija atklāts, tomēr tie dedzīgi centās iegūt visu gaismu, kādu Dievs atrada par labu viņiem sniegt. "Tie rūpīgi vaicājuši un meklējuši," "izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja". Ak, kāda mācība Dieva ļaudīm kristīgajā laikmetā, kuru labā šie pravietojumi tika doti agrāk uzticīgajiem kalpiem! "Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." Uzlūkojiet šos svētos Dieva vīrus, cik rūpīgi tie "vaicājuši un meklējuši", kā izprast atklāsmes, kas viņiem bija dotas vēl nedzimušām paaudzēm! Salīdziniet viņu svēto dedzību ar vienaldzīgo bezrūpību, kā pret šo Debesu dāvanu izturējās tie, kas baudīja vēlāko laikmetu priekšrocības! Kāds pārmetums ērtības un pasauli mīlošajai sabiedrībai, kas apmierinās ar paskaidrojumu, ka pravietojumi neesot saprotami!

(345) Kaut gan cilvēku ierobežotais prāts nav pietiekams, lai spētu iedziļināties bezgalīgā Dieva nodomos vai pilnīgi saprast Viņa mērķus, tomēr iemesls, kāpēc Dieva vēstis aptver tik neskaidri, bieži ir kāda kļūda vai nolaidība no cilvēku puses. Ne reti ļaužu un pat Dieva kalpu prātu tik lielā mērā apžilbina cilvēciskie uzskati, cilvēku tradīcijas un cilvēku mācības, ka tie tikai daļēji spēj aptvert augstās domas, ko Dievs atklājis savā Vārdā. Tāds bija Kristus mācekļu piedzīvojums pat tad, kad Kristus dzīvoja kopā ar viņiem. Šo vīru prātu piepildīja vispārpieņemtais uzskats par Mesiju kā laicīgu valdnieku, kurš Izraēlu pacels uz pasaules impērijas troņa, un tādēļ tie nespēja saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi attiecībā uz Viņa ciešanām un nāvi nākotnē.

Kristus pats tos bija izsūtījis ar vēsti: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Marka 1:15) Šī vēsts pamatojās uz Daniēla 9. nodaļas pravietojumu. Eņģelis bija paskaidrojis, ka sešdesmit deviņas nedēļas sniegsies līdz "svaidītam valdniekam", un ar lielām cerībām un priecīgām gaidām mācekļi raudzījās nākotnē, kad Jeruzālemē nodibinās Mesijas valsti, kas pārvaldīs visu zemi.

Viņi sludināja vēsti, ko Kristus tiem bija uzticējis, lai gan paši pārprata tās nozīmi. Neskatoties uz to, ka viņu sludināšana balstījās uz Dan. 9:25, tie neievēroja tās pašas nodaļas nākamajā pantā sacīto, ka Mesija "tiks izdeldēts". No pat dzimšanas viņu sirdis bija pieķērušās gaidāmajai pasaules impērijas godībai, un šī doma aizmigloja saprašanu kā pret pravietojumā izteiktajiem tālākajiem norādījumiem, tā arī pret Kristus vārdiem.

Viņi izpildīja savu pienākumu, sniedzot jūdu tautai žēlastības aicinājumu, un pēc tam, tieši tajā laikā, kad tie cerēja savu Kungu ieraudzīt uzkāpjam Dāvida tronī, tiem bija jāpiedzīvo Jēzus ciešanas, kad Viņu sagrābj kā ļaundari, šausta ar pātagām, apsmej, notiesā un paaugstina pie krusta Golgātā. (346) Kāds izmisums un kādas sāpes plosīja šo mācekļu sirdis dienās, kurās viņu Kungs gulēja kapā!

Kristus bija atnācis pravietojumā norādītajā laikā un veidā. Katrā Viņa kalpošanas sīkumā bija piepildījusies Rakstu liecība. Viņš sludināja glābšanas vēsti, un Viņa "darbi bija vareni". Klausītāju sirdis juta, ka vēsts nāk no Debesīm. Vārds un Dieva Gars apliecināja Viņa Dēla dievišķo sūtību.

Mācekļi vēl arvien nemainīgā mīlestībā pieķērās savam Meistaram. Tomēr viņu domas aizklāja nedrošība un šaubas. Savās sāpēs viņi neatcerējās Kristus vārdus, kas norādīja uz ciešanām un nāvi. Ja Jēzus no Nācaretes ir bijis īstais Mesija, kāpēc tad tagad tādas bēdas un vilšanās? Tas bija jautājums, kas mocīja viņu dvēseles, kamēr Pestītājs pēc savas nāves gulēja kapā tajās bezcerīgajās Sabata stundās līdz augšāmcelšanās rītam.

Lai gan pār šiem Jēzus sekotājiem sabiezēja tumša bēdu nakts, tomēr tie nebija atstāti. Pravietis saka: "Ja arī es mītu tumsā, tad tomēr Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību." (Mihas 7:8,9) "Tad arī tumsība tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma." (Ps. 139:12) Dievs ir sacījis: "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Ps. 112:4) "Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa takām, kas tiem bija svešas, Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu es darīšu un no tā neatkāpšos." (Jes. 42:16)

Mācekļu sludināšana Kunga vārdā bija pareiza katrā sīkumā, un notikumi, uz kuriem tā norādīja, piepildījās noteiktajā laikā. "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi," tā skanēja viņu vēsts. (347) Paejot laikam – Daniēla 9. nodaļas sešdesmit deviņām nedēļām –, kurām vajadzēja sniegties līdz Mesijam, "Svaidītais" – Kristus, pēc kristībām Jordānā, saņēma Gara svaidījumu. Un "Dieva valstība", kuru viņi bija pasludinājuši esam tuvu, tika uzcelta līdz ar Kristus nāvi. Šī valstība nebija pasaulīga impērija, kā tie kādreiz bija mācīti ticēt. Tā arī nebija nākošā mūžīgā valsts, ko uzcels, kad "valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm nodos Visaugstā svēto tautai", to neiznīcīgo valstību, kurā "visas varas tai kalpos un būs padotas". (Dan. 7:27) Izteiciens "Dieva valstība" Bībelē lietots kā žēlastības, tā godības valsts apzīmēšanai. Par žēlastības valsti runā Pāvils Vēstulē ebrejiem. Norādījis uz līdzjūtīgo Vidutāju Kristu, kas iežēlojas "par mūsu vājībām", apustulis saka: "Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību (..)." (Ebr. 4:16) Žēlastības tronis attēlo žēlastības valsti, jo troņa pastāvēšana netieši norāda uz valsts esamību. Daudzās savās līdzībās Kristus lieto izteicienu "debesu valsts", kas nozīmē dievišķas žēlastības darbu cilvēku sirdīs.

Tāpat arī godības tronis simbolizē godības valsti, un par šo valsti pasaules Glābējs ir teicis: "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā." (Mat. 25:31,32) Šī valsts vēl pieder nākotnei. Tā netiks uzcelta pirms Kristus otrās atnākšanas.

Žēlastības valsti nodibināja tūlīt pēc cilvēka krišanas, kad tika radīts plāns vainīgās cilvēces glābšanai. Jau tad pastāvēja dievišķais nodoms un apsolījumi, un cilvēki ticībā varēja kļūt par tās pavalstniekiem. (348) Tomēr faktiski līdz Kristus nāvei tā vēl nebija apstiprināta. Pat jau iesācis savu kalpošanas darbu virs zemes, Pestītājs, cilvēku stūrgalvības un nepateicības nogurdināts, varēja atkāpties un neupurēt sevi Golgātā. Ģetzemanē ciešanu biķeris drebēja Viņa rokā. Arī tad Viņš vēl varēja noslaucīt no pieres asiņainos sviedrus un atstāt vainīgo cilvēci, lai tā aizietu bojā savos grēkos. Ja Viņš tā būtu rīkojies, tad kritušajiem cilvēkiem nebūtu nekādas glābšanās iespējas. Bet, kad Pestītājs nodeva savu dzīvību un ar pēdējiem elpas vilcieniem izsaucās: "Viss piepildīts!" – tad atpestīšanas plāna īstenošana jau bija nodrošināta. Grēcīgajam pārim Ēdenē dotais glābšanas apsolījums bija apstiprināts. Tad tika nodibināta žēlastības valsts, kas iepriekš pastāvēja tikai apsolījumā.

Tādā veidā Kristus nāve – tieši tas notikums, ko mācekļi uzskatīja par savu cerību beigām – patiesībā šo cerību nostiprināja uz mūžīgiem laikiem. Lai gan Kristus nāve tiem sagādāja briesmīgu vilšanos, tā tomēr bija vislielākais pierādījums par labu viņu ticībai. Notikums, kas viņus pildīja ar skumjām un bija par iemeslu izmisumam, atvēra cerību durvis katram Ādama bērnam un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm nodrošināja nākošo dzīvi un mūžīgo laimi.

Bezgalīgās žēlastības nodomi piepildījās, pat mācekļiem pieviļoties. Lai gan dievišķā žēlastība un Tā spēks, kurš runāja, kā nekad neviens cilvēks nav runājis, bija mantojis viņu sirdis, tomēr šo vīru mīlestības skaidrajam zeltam bija piejaukti pasaulīga lepnuma un savtīgas godkāres elementi. Pat vēl augšistabā, kur tie bija sapulcējušies ēst Pasā jēru, šajā svinīgajā stundā, kad viņu Kungs jau iegāja Ģetzemanes ēnā, "ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais". (Lūk. 22:24) (349) Viņu iztēli bija pārņēmis tronis, kronis un godība, lai gan tieši priekšā atradās kauns un ciešanas dārzā, tiesas nams un Golgātas krusts. Tas bija miesīgās sirds lepnums un viņu alkas pēc laicīgā goda, kas tik neatlaidīgi lika pieķerties sava laika viltus mācībai un atstāt neievērotus Pestītāja vārdus, kas atklāja Viņa valsts patieso būtību un norādīja uz Kunga ciešanām un nāvi. Un šīs maldīšanās rezultātā nāca smagais pārbaudījums – nežēlīgais un tomēr vajadzīgais – , kas tika pieļauts viņu pašu labā. Lai gan mācekļi bija pārpratuši vēsts nozīmi un vīlušies savās cerībās, tomēr viņi sludināja Dieva sniegto brīdinājuma vēsti, un Kungs vēlējās atalgot viņu ticību un izcelt viņu paklausību. Tiem uzticēja darbu – nest visām tautām brīnišķo Evaņģēliju par augšāmcēlušos Kungu, bet, lai tie būtu sagatavoti šim uzdevumam, viņiem pieļāva šo šķietami rūgto piedzīvojumu.

Pēc augšāmcelšanās Jēzus dažiem mācekļiem parādījās ceļā uz Emavu, un, "iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti" (Lūk. 24:27) Šo vīru sirdis tika aizkustinātas. Iedegās ticība, un viņi atdzima dzīvā cerībā, pat pirms Jēzus tiem vēl bija atklājies. Kungs vēlējās apgaismot viņu saprašanu un pamatot ticību stiprajam praviešu Vārdam. Viņš vēlējās, lai patiesība stingri iesakņotos viņu prātā, ne tikai tāpēc, ka to atbalstīja Jēzus personīgā liecība, bet arī neapšaubāmo pierādījumu dēļ, kurus sniedz ceremoniālās bauslības simboli un ēnas, kā arī Vecās Derības pravietojumi. Kristus sekotājiem bija nepieciešama saprātīga ticība ne tikai viņu pašu dēļ, bet arī tāpēc, lai viņi šo Kristus atzīšanu varētu atklāt visai pasaulei. Un kā uz pašu pirmo soli šīs patiesības izplatīšanā Jēzus mācekļiem norādīja uz Mozu un praviešiem. Tāda bija liecība, ko augšāmcēlies Pestītājs deva par Vecās Derības Rakstu vērtību un nozīmīgumu.

Kāda pārmaiņa norisinājās mācekļu sirdīs, kad viņi vēlreiz ieraudzīja sava Meistara mīļoto vaigu! (Lūk. 24:32) (350) Dziļākā un pilnīgākā nozīmē kā jebkad agrāk viņi tagad bija atraduši To, "par ko Mozus bauslībā rakstījis un pravieši". Nedrošības, ciešanu un izmisuma vietā stājās uzticīga paļāvība un neaptumšota ticība. Nav brīnums, ka pēc Kunga pacelšanās debesīs tie "allaž bija dievnamā, teica un slavēja Dievu". Ļaudis, kas zināja vienīgi par Pestītāja apkaunojošo nāvi, sagaidīja, ka mācekļu sejās ieraudzīs skumjas, apmulsumu un cerību sabrukumu, bet viņi tur skatīja prieku un uzvaru. Ak, ar kādiem pārbaudījumiem šiem mācekļiem bija jāsastopas, lai sagatavotos priekšā stāvošajam darbam! Tie bija izgājuši cauri dziļākajām bēdām, kādas vien varēja piedzīvot, un bija redzējuši, kā Dieva Vārds uzvarēja, kad cilvēcīgajam skatam viss jau šķita zaudēts. Kas gan turpmāk vairs varētu iebiedēt viņu ticību un apslāpēt mīlestības kvēli? Vislielākajās bēdās tiem tagad bija drošība un cerība "kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs". (Ebr. 6:18,19, Glika tulk.) Viņi kļuva par lieciniekiem Dieva gudrībai un spēkam, un tāpēc bija pārliecināti, "ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis". (Rom. 8:38,39,37) "Kunga Vārds paliek mūžīgi." (1. Pēt.1:25) Un "kas pazudinās"? "Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv." (Rom. 8:34, Glika tulk.)

Kungs saka: "Mani ļaudis netaps kaunā nemūžam." (Joēla 2:26, Glika tulk.) "Vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks." (Ps. 30:6, Glika tulk.) Kad augšāmcelšanās dienā mācekļi sastapa savu Pestītāju un, klausoties Viņa vārdos, sirds tiem krūtīs iedegās, kad tie uzlūkoja viņu dēļ ievainoto galvu, rokas un kājas, kad pirms atgriešanās Debesīs Jēzus tos izveda ārā uz Betāniju un, svētījot pacēlis savas rokas, pavēlēja: (351) "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju" (Marka 16:15), piebilstot: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas" (Mat. 28:20), kad Vasarsvētku dienā saņēma apsolīto Aizstāvi un tika dots spēks no augšienes, un ticīgo dvēseles aizkustināja viņu Debesīs uzkāpušā Kunga klātbūtnes apziņa, vai gan viņi tad vēl žēlastības Evaņģēlija amatu un "taisnības kroni", ko varēs saņemt, Kristum atnākot, būtu vēlējušies apmainīt pret pasaulīgā troņa godību, kas bija viņu cerība mācekļu gaitas iesākot, kaut arī viņu ceļš līdzinājās Kunga ceļam un veda caur uzupurēšanos un mocekļu nāvi? Viens, "kas ir spēcīgs pārlieku vairāk darīt pār visu, ko mēs lūdzam vai domājam", līdz ar sadraudzību ciešanās bija tiem dāvinājis līdzdalību savā priekā, – priekā daudzus cilvēkus vadīt "uz godību", neizsakāmā priekā, "mūžīgā un pastāvīgā godībā", ar ko, kā saka Pāvils, "mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas", nemaz nav salīdzināmas.

Mācekļu piedzīvojums, sludinot valstības Evaņģēliju Kristus pirmās adventes laikā, atkārtojās to cilvēku dzīvē, kas nesa vēsti par Viņa otro nākšanu. Kā mācekļi izgāja sludināt – "laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi"–, tā Millers un viņa līdzstrādnieki vēstīja, ka beidzas visgarākais un pēdējais Bībelē minētais laika periods, ka tuvojas tiesas diena un ka drīz jāiestājas mūžīgai valstībai. Mācekļu sludināšana par laiku pamatojās uz Dan. 9. nodaļā minētajām septiņdesmit nedēļām. Millera un viņa biedru sniegtā vēsts norādīja uz Dan. 8:14 minēto 2300 dienu beigšanos, kuru sastāvdaļa bija septiņdesmit nedēļas. Abos gadījumos vēstis pamatojās uz viena un tā paša lielā pravietiskā laika perioda atsevišķo daļu piepildīšanos.

Līdzīgi pirmajiem mācekļiem, Viljams Millers un viņa biedri pilnīgi neizprata pašu nestās vēsts nozīmi. (352) Baznīcā ilgi iesakņojušies maldi kavēja tos nonākt pie viena svarīga šī pravietojuma punkta pareizas izpratnes. Tāpēc, lai gan viņi sludināja vēsti, kuru Dievs tiem bija uzticējis nest pasaulei, viņi pārprata tās nozīmi un paši ļoti pievīlās.

Izskaidrojot Dan. 8:14 pravietojumu: "Divi tūkstoši un trīs simti dienas (..), tad svētā vieta atkal taps iesvētīta", Millers, kā jau teikts, pieņēma vispār valdošo uzskatu, ka pieminētā svētā vieta ir zeme, un tādēļ ticēja, ka svētnīcas šķīstīšana nozīmē zemes šķīstīšanu ar uguni Kunga atnākšanas dienā. Līdz ar to atradis, ka 2300 dienu noslēgums ir skaidri norādīts, viņš secināja, ka ir atklājis otrās adventes laiku. Kļūda radās saskaņā ar populārā uzskata pieņemšanu attiecībā uz "svēto vietu".

Ceremoniālajā sistēmā, kas kā ēna norādīja uz Kristus upuri un Viņa priestera darbu, gadskārtējā kalpošanas ciklā svētnīcas šķīstīšana bija augstā priestera pēdējais darbs. Līdz ar to beidzās arī salīdzināšanas darbs, Izraēla grēku atņemšana vai izdeldēšana. Tas simbolizēja mūsu Augstā Priestera darbu Debesīs, tas ir, Debesu grāmatās ierakstīto Viņa ļaužu grēku atņemšanu vai izdzēšanu. Šī kalpošana sevī ietver izmeklēšanas darbu un tiesu, un tā notiek tieši pirms Kristus nākšanas debesu padebešos ar spēku un lielu godību, jo, kad Kungs parādīsies, ikviena lieta jau būs izšķirta. Jēzus saka: "Redzi, Es nākšu drīz, un Mana alga līdz ar Mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem." (Atkl. 22:12) Tieši par šo tiesu, kas notiek pirms otrās adventes, ir rakstīts pirmā eņģeļa vēstī Atkl.14:7: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda."

Tie, kas sludināja šo brīdinājumu, sniedza īsto vēsti īstā laikā. Bet, tāpat kā pirmie mācekļi, kas, pamatojoties uz Daniēla 9. nodaļas pravietojumu, ziņoja, ka "laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi", (353) un neredzēja, ka tajā pašā rakstvietā iepriekš paziņota Mesijas nāve, tā arī Millers un viņa līdzstrādnieki sludināja ar Dan. 8:14 un Atkl.14:7 pamatotu vēsti un neredzēja, ka Atklāsmes 14. nodaļā uzrakstītas vēl citas vēstis, kurām arī jātiek sniegtām pirms Kunga atnākšanas. Kā mācekļi bija kļūdījušies attiecībā uz septiņdesmit nedēļu beigās nodibināmo valstību, tā adventisti pārprata pravietojumā norādīto notikumu pēc 2300 dienu beigām. Abos gadījumos piekrišana vai, pareizāk sakot, uzticēšanās populāriem maldiem cilvēkus padarīja aklus pret patiesību. Kā vieni, tā otri izpildīja Dieva prātu, pasludinot laikam atbilstošu vēsti, bet nepareizais priekšstats par šo vēsti tiem pašiem sagādāja vilšanos.

Dievs tomēr savu nodomu sasniedza, kaut arī atļāva brīdinājumu par tiesas laiku pasludināt tādā veidā. Lielā diena bija tuvu, un Kunga aizgādībā laiks kļuva par Viņa ļaužu pārbaudes akmeni, kas tiem atklāja, kādas ir viņu sirdis. Vēsts bija paredzēta draudzes pārbaudīšanai un tīrīšanai. Ikviens tika vadīts tā, lai ieraudzītu, kam pieder viņa mīlestība – šai pasaulei vai Kristum un Debesīm. Vārdos daudzi apliecināja mīlestību Pestītājam, bet tagad to vajadzēja pierādīt. Vai viņi bija gatavi atteikties no savām laicīgajām cerībām un godkārīgajiem plāniem, lai līksmi apsveiktu sava Kunga atnākšanu? Šai vēstij vajadzēja darīt viņus spējīgus saskatīt savu īsto garīgo stāvokli; tā tika sūtīta žēlastībā, lai ļaudis pamudinātu pazemībā un grēku nožēlā meklēt Kungu.

Arī vilšanās, kaut to izraisīja viņu pasludinātās vēsts nepareiza izpratne, tika vērsta šai lietai par labu. Tā pārbaudīja to sirdis, kas apliecināja, ka pieņem brīdinājumu. Vai viņi, sastopoties ar vilšanos, tūlīt neatteiksies no sava piedzīvojuma un neatmetīs uzticēšanos Dieva Vārdam? Vai arī tie lūdzot un pazemojoties centīsies atklāt, kur pravietojuma nozīmes izpratnē ir kļūdījušies? (354) Cik daudzi viņu starpā ir vadījušies no bailēm, impulsa vai uzbudinājuma? Cik daudz viņu vidū ir svārstīgo un neticīgo? Ļaužu pulki apgalvoja, ka mīlestībā ilgojas pēc Kunga atnākšanas. Bet vai tad, kad pasaule viņus izsmies un apkraus pārmetumiem, kad būs jāpiedzīvo kavēšanās un vilšanās radītā pārbaude, vai tad viņi savu ticību nenoliegs? Vai, nespēdami visā notiekošā izprast Dieva rīcību, tie tūlīt neatmetīs patiesības, kas balstās uz Viņa Vārda visskaidrākajām liecībām?

Šai pārbaudei vajadzēja atklāt to cilvēku pastāvību, kas patiesā ticībā bija paklausījuši visam tam, ko atzina par Dieva Vārda un Gara liecību. Šim piedzīvojumam vajadzēja uzrādīt briesmas, kas rodas no cilvēku teoriju un izskaidrojumu pieņemšanas, nemeklējot atbildi tieši Bībelē. Grūtībām un bēdām, ko izsauca šie maldi, vajadzēja ticīgo sirdīs padarīt viņu rakstura veidošanai nepieciešamo darbu. Tos vajadzēja ierosināt dziļāk pētīt pravietisko Vārdu, mācīties rūpīgāk pārbaudīt savas ticības pamatus un atmest visu, kas nesaskan ar Rakstiem, lai cik plaši to būtu pieņēmusi kristīgā pasaule.

Arī šiem ticīgajiem, tāpat kā savā laikā pirmajiem mācekļiem, vēlāk bija lemts saņemt izskaidrojumu par to, kas pārbaudījumu stundā tiem vēl šķita tumšs. Kad viņi redzēja "Kunga galu", tad atzina, ka, neskatoties uz visām maldu izraisītajām bēdām, Dieva mīlestības nodomi pret tiem ir pastāvīgi piepildījušies. Svētīgajā piedzīvojumā tie mācījās atzīt, ka Kungs ir "žēlīgs un sirdsmīlīgs", ka visi Viņa ceļi ir "žēlastība un patiesība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības".

20. Lielā reliģiskā atmoda

[355] Pravietojumā par pirmā eņģeļa vēsti Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā līdz ar Kristus drīzās atnākšanas pasludināšanu ir paredzēta arī liela reliģiska atmoda. Eņģelis redzams lidojam "debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām." "Stiprā balsī" viņš sludina vēsti: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus." (Atkl. 14:6,7)

Visai nozīmīgs ir fakts, ka šī brīdinājuma vēstnesis ir eņģelis. Dievišķai gudrībai ir paticis ar Debesu sūtņa skaidrību, godību un varenību attēlot šai vēstij veicamā darba diženumu, kā arī tai līdzejošo spēku un godību. Un eņģeļa lidojums "debesu vidū", "stiprā balsī" izteiktais brīdinājums un tā pasludināšana visiem, "kas dzīvo virs zemes", – "visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām", – stāsta par šīs kustības izplatīšanās ātrumu un pasaulplašo apjomu.

Vēsts pati izlej gaismu attiecībā uz laiku, kad šī kustība norisināsies. Tiek ziņots, ka tā ir daļa no "mūžīgā Evaņģēlija" un tā pasludina tiesas iesākšanos. (356) Pestīšanas vēsts ir nesta visos laikmetos, bet šī vēsts ir daļa no Evaņģēlija, ko var sludināt tikai pēdējās dienās, jo vienīgi tad patiesi var teikt, ka "ir atnākusi Viņa tiesas stunda". Pravietojumi rāda notikumu secību, kas sniedzas līdz tiesas laika sākumam. Sevišķi tas sakāms par Daniēla grāmatu. Bet to pravietojuma daļu, kas attiecas uz pēdējām dienām, Daniēlam pavēlēja apslēpt un aizzīmogot "līdz gala laikam". Tikai tad, kad šis laiks bija pienācis, varēja pasludināt tiesas vēsti, pamatojoties uz agrāk piepildītajiem pravietojumiem. Jo gala laikā "daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies". (Dan.12:4)

Apustulis Pāvils brīdināja draudzi negaidīt Kristus nākšanu viņu dienās. "(..) jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam (..)." (2. Tes. 2:3) Sava Kunga otro adventi ticīgie drīkstēja gaidīt tikai pēc lielās atkrišanas un pēc ilgā "grēka cilvēka" valdīšanas laika. "Grēka cilvēks", kas nosaukts arī "netaisnības noslēpums", "pazušanas dēls" un "netaisnais", attēlo pāvestību, kurai, kā pravietojumā iepriekš teikts, vajadzēja palikt pie varas 1260 gadus. Šis laiks beidzās 1798. gadā. Pirms šī laika Kristus nākšana nebija iespējama. Pāvils ar savu brīdinājumu aptver visu kristīgo laikmetu līdz 1798. gadam. Vēsts par Kristus otro nākšanu jāsludina pēc šī laika.

Pagājušajos gadsimtos tāda vēsts nekad netika sludināta. Pāvils, kā redzējām, to nesludināja, viņš saviem brāļiem norādīja, ka Kunga atnākšana tad vēl atradās tālā nākotnē. To nesludināja arī reformatori. Mārtiņš Luters atzina, ka tiesas laiks gaidāms apmēram trīs simti gadus pēc viņa dienām. Bet kopš 1798. gada Daniēla grāmata ir atzīmogota, atzīšana par pravietojumiem ir vairojusies, un daudzi pasludinājuši svinīgo vēsti par tiesas tuvumu.

(357) Tāpat kā lielā Reformācija 16. gadsimtā, arī Adventes kustība vienlaicīgi parādījās kristīgās pasaules dažādās zemēs. Kā Eiropā, tā Amerikā ticības un lūgšanu vīri tika ierosināti pētīt pravietojumus, un, iedziļinoties inspirētajos pierakstos, tie atrada pārliecinošus pierādījumus, ka visu lietu gals ir tuvu. Dažādās zemēs radās atsevišķas kristiešu grupas, kas vienīgi no Rakstiem ieguva pārliecību, ka Pestītāja atnākšana ir tuvu.

1821. gadā, trīs gadus pēc tam, kad Millers bija sapratis pravietojumus, kas norādīja uz tiesas laiku, Kunga drīzo atnākšanu sāka sludināt Džozefs Vulfs – visas "pasaules misionārs". Vulfs piedzima Vācijā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija jūdu rabīns. Jau ļoti agri viņš pārliecinājās par kristīgās reliģijas patiesīgumu. Rosīgais, meklējošais prāts tam lika uzmanīgi ieklausīties tēva mājās notiekošajās sarunās, dievbijīgiem jūdiem ik dienas sapulcējoties, lai dalītos pārdomās par savas tautas cerībām un ilgām, par nākošā Mesijas godību un Izraēla valsts atjaunošanu. Kādā dienā, dzirdot pieminam Jēzu no Nācaretes, zēns jautāja, kas Viņš tāds bijis. "Kāds ļoti apdāvināts jūds," skanēja atbilde, "bet, tā kā Viņš sevi nosauca par Mesiju, tad jūdu tiesa Viņu notiesāja uz nāvi." "Bet kāpēc tā," atkal iebilda jautātājs, "Jeruzāleme ir izpostīta un mēs atrodamies gūstā?" "Ak vai, ak vai!" atbildēja tēvs, "tikai tādēļ, ka jūdi nonāvēja praviešus." Bērns tūlīt tika pamodināts domāt: "Varbūt arī Jēzus bija pravietis, un jūdi Viņu nevainīgu nogalināja." (1) Un šī izjūta bija tik ļoti spēcīga, ka, lai gan tam bija aizliegts iet kristīgās baznīcās, viņš tomēr uzturējās pie durvīm ārpusē, mēģinādams saklausīt tur sludināto vēsti.

Kad viņš, būdams tikai septiņus gadus vecs zēns, lielījās kāda gados vecāka kristīga kaimiņa priekšā, ka Izraēlu gaida uzvaras līksmība nākotnē, vecais vīrs laipni sacīja: "Mīļo zēn, es gribu tev pateikt, kurš bija īstais Mesija: Jēzus no Nācaretes (..), ko tavi senči piesita krustā, tāpat kā senatnē nomocīja citus praviešus. (358) Ej mājās un izlasi Jesajas 53. nodaļu, un tu pārliecināsies, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (2) Šo pārliecību viņš ieguva uzreiz. Aizgājis mājās, tas lasīja Rakstus, brīnīdamies, cik pilnīgi tie piepildījušies Jēzū no Nācaretes. Vai tiešām kristieša vārdi bija vistīrākā patiesība? Zēns lūdza tēvu noskaidrot šo pravietojumu, bet sastapa tik drūmu un atbaidošu klusēšanu, ka vairs nekad neuzdrošinājās par to jautāt. Tomēr tas tikai palielināja viņa ilgas vēl labāk iepazīties ar kristīgo reliģiju.

Zināšanas, pēc kurām viņš tiecās, tika rūpīgi slēptas šīs jūdu ģimenes lokā, tādēļ, būdams tikai vienpadsmit gadus vecs, tas atstāja sava tēva namu un aizgāja pasaulē, lai iegūtu izglītību, izvēlētos sev reliģiju un dzīves darbu. Mājvietu viņš atrada pie radiem, bet tikai uz laiku, jo arī no turienes to kā atkritēju drīz vien padzina, un viņam pilnīgi vienam un bez iztikas līdzekļiem nācās iet savu ceļu starp svešiem ļaudīm. Tā viņš gāja no vietas uz vietu, tajā pašā laikā čakli mācoties un nepieciešamo naudu nopelnot ar ebreju valodas stundu pasniegšanu. Kāda katoļu skolotāja iespaidā viņš pieņēma Romas ticību un plānoja kļūt par misionāru savai tautai. Nedaudz gadus vēlāk, tiecoties uz šo mērķi, tas devās turpināt studijas Propagandas koledžā Romā. Šeit zēna ieradums patstāvīgi domāt un vaļsirdīgi izteikt savus spriedumus drīz vien tam sagādāja ķecera slavu. Viņš atklāti uzbruka baznīcas ļaunprātīgajiem sagrozījumiem un aicināja visus atzīt reformas nepieciešamību. Lai gan sākumā viņš baudīja katoļu prelātu sevišķu labvēlību, pēc kāda laika tam tomēr Romu vajadzēja atstāt. Baznīcas uzraudzībā tas gāja no vietas uz vietu, līdz kļuva skaidrs, ka viņu nekad neizdosies pakļaut katolisma jūgam. Beidzot to atzina par nelabojamu un atbrīvoja no visiem pienākumiem. Tad viņš devās ceļā uz Angliju un, pieņēmis protestantu ticību, savienojās ar anglikāņu baznīcu. Pēc divu gadu studijām viņš 1821. gadā uzsāka savu misiju.

(359) Pieņemot lielo patiesību par Kristus pirmo nākšanu kā sāpju un bēdu Vīram, Vulfs redzēja, ka pravietojumi tikpat skaidri runā arī par Viņa otro nākšanu spēkā un godībā. Un, vēlēdamies vadīt savu tautu pie Jēzus no Nācaretes kā pie apsolītā Glābēja, uzsverot, ka pirmo reizi Viņš nāca pazemībā kā upuris par cilvēku grēkiem, Vulfs tajā pašā laikā norādīja uz Kristus otro nākšanu, kad Jēzus parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs.

"Jēzus no Nācaretes," viņš sacīja, "patiesais Mesija, kura rokas un kājas tika caururbtas, kurš kā jērs tika vests uz kaušanu, kurš bija Sāpju Vīrs un labi pazina ciešanas, kurš pirmo reizi atnāca tad, kad scepteris no jūda un valdības zizlis no viņa kājām bija atņemts, nāks otru reizi debesu padebešos ar erceņģeļa bazūni" (3) un stāvēs uz Eļļas kalna, un Jēzum tiks dota visa valdība pār visu radību, ko kādreiz uzticēja Ādamam, bet ko tas pazaudēja. (1. Moz. 1:26; 3:17) Viņš būs Ķēniņš pār visu zemi. Radībā izbeigsies nopūtas un žēlabas un atskanēs slavas un pateicības dziesmas (..). Kad Jēzus nāks sava tēva godībā ar svētiem eņģeļiem (..), tad vispirms uzcelsies ticīgie mirušie. (1. Tes. 4:16; 1. Kor.15:23) Tas ir notikums, ko mēs, kristieši, saucam par pirmo augšāmcelšanos. Tad dzīvnieku valsts mainīs savu raksturu (Jes. 11:6-9) un tiks pakļauta Jēzum. (Ps.8.) Valdīs vispārējs miers. (4) "Kungs atkal uzlūkos zemi un sacīs: "Redzi, viss ir ļoti labs." (5)

Vulfs ticēja, ka Kunga atnākšana ir ļoti tuvu, jo viņa pravietisko laiku izskaidrojumi tikai par nedaudz gadiem atšķīrās no tā laika, kad Millers gaidīja lielā notikuma piepildīšanos. "Tiem, kas cilvēkus centās pārliecināt, ka par Kristus atnākšanas tuvumu nekas nav jāzina, kas savu apgalvojumu balstīja uz tekstu, ka "dienu un stundu neviens nezina", Vulfs atbildēja: "Vai mūsu Kungs ir sacījis, ka dienai un stundai nekad nevajadzētu kļūt zināmai? (360) Vai Viņš mums nav devis laika zīmes, lai mēs vismaz varētu noprast Viņa atnākšanas tuvošanos, kā vīģes koka lapām plaukstot zinām, ka vasara ir tuvu? (Mat. 24:32) Vai mēs šo laiku nekad neuzzināsim, ja Viņš pats mūs pamudina ne tikai lasīt pravieti Daniēlu, bet arī to saprast? Un Daniēls jau tieši saka, ka šiem vārdiem jāpaliek apslēptiem līdz laika galam, kas bija iesācies jau viņa dienās, un ka tad "daudzi meklēs tikuši, un atzīšana vairosies" (tas ir par šo laiku). (Dan.12:4) Turklāt mūsu Kungs ar to negribēja sacīt, ka laika tuvošanās nebūs zināma, bet ka precīzo "dienu un stundu neviens nezina". Viņš apliecina, ka to pietiekoši labi varēs saprast no laika zīmēm, kas mūs pamudinās sagatavoties uz Viņa atnākšanu līdzīgi Noam, kurš būvēja šķirstu." (6)

Par Rakstu populāro izskaidrošanas vai sagrozīšanas sistēmu Vulfs rakstīja: "Lielākā kristīgās draudzes daļa ir atkāpusies no skaidrās Rakstu izpratnes un pievērsusies budistu maldīgajām mācībām, kas uzskata, ka cilvēces laime nākotnē sastāvēs no kaut kādas lidināšanās gaisā, un pieņem, ka, lasot vārdu "jūdi", ir jāsaprot "pagāni", un, kad lasām "Jeruzāleme", tad jāsaprot "draudze"; ja ir sacīts "zeme", tad tas nozīmē "debesis", un jēdziens "Kunga nākšana" patiesībā ir misionāru biedrību veidošanās, bet kāpšana Kunga nama kalnā attēlojot lielu metodistu klases sapulci." (7)

Divdesmit četrus gadus, tas ir no 1821.gada līdz 1845.gadam, Vulfs pavadīja tālos ceļojumos: Āfrikā, kur apmeklēja Ēģipti un Abesīniju; Āzijā, šķērsojot Palestīnu, Sīriju, Persiju, Buhāru un Indiju. Viņš devās arī uz Savienotajām Valstīm un sava ceļojuma laikā sludināja Sv. Helēnas salā. 1837. gada augustā viņš ieradās Ņujorkā, un pēc tam, kad bija runājis šajā pilsētā, vēl sludināja Filadelfijā un Baltimorā, un beidzot iegāja arī Vašingtonā. Tur, kā viņš saka, "pēc toreizējā prezidenta Džona Kvinsi Edamsa priekšlikuma manā rīcībā sapulču noturēšanai nodeva zāli vienā no kongresa ēkām, (361) kur kādā sestdienā manu priekšnesumu ar savu klātbūtni pagodināja visi Kongresa locekļi, kā arī Virdžīnijas bīskaps un Vašingtonas garīdzniecība un pilsoņi. Tādu pašu godu man parādīja Ņūdžersijas un Pensilvānijas valdības locekļi, kuru klātbūtnē nolasīju lekcijas par saviem pētījumiem Āzijā, kā arī par Jēzus Kristus personīgo valdīšanu". (8)

Dr. Vulfs ceļoja pa visbarbariskākajām zemēm, neatrodoties nevienas Eiropas valdības aizsardzībā, panesot daudz grūtību un pastāvīgi apzinoties dažādo briesmu klātbūtni. Viņš tika sists un cieta badu. Viņu pārdeva par vergu un trīs reizes notiesāja uz nāvi. Viņam uzbruka laupītāji un vairākas reizes tas gandrīz aizgāja bojā ūdens trūkuma dēļ. Reiz viņam atņēma pilnīgi visu, kas tam bija, kad vēl vajadzēja iet simtiem jūdžu pa kalniem, sniegam sitoties sejā un kailajām kājām stingstot saskarē ar sasalušo zemi.

Kad viņu brīdināja nestaigāt neapbruņotam mežonīgu un naidīgu cilšu vidū, tas parasti paskaidroja, ka sen jau ir "apgādāts ar ieročiem" – "ar lūgšanām, ar dedzību Kristus lietā un ar uzticēšanos Viņa palīdzībai". "Turklāt," viņš vēl piebilda, "man sirdī ir mīlestība uz Dievu un savu tuvāko, bet rokās dārgā Bībele." (9) Visur, kur vien viņš gāja, tam līdzi bija Svētie Raksti ebreju un angļu valodā. Par kādu no saviem vēlākajiem ceļojumiem viņš saka: "Es (..) savā rokā turēju atvērtu Bībeli. Es jutu, ka mans spēks bija šajā grāmatā un ka tā mani uztur." (10)

Tā viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu, līdz vēsts par tiesu bija aiznesta lielai apdzīvotās zemeslodes daļai. Dieva Vārdu šis vīrs izplatīja dažādās valodās: jūdu, turku, persiešu, indusu un daudzu citu tautu un cilšu vidū, visur pasludinot Mesijas valdīšanas laika tuvošanos.

Ceļojumos pa Buhāru viņš atklāja, ka kāda atšķirti un vientuļi dzīvojoša tauta jau pazīst mācību par Kunga drīzo atnākšanu! (362) "Jemenas arābiem", viņš saka, "ir grāmata Seera, kas stāsta par Kristus otro atnākšanu un Viņa valdīšanu godībā, viņi gaidīja, ka 1840. gadā norisināsies lieli notikumi." (11) "Jemenā es (..) sešas dienas pavadīju Rekaba bērnu vidū. Viņi nedzer vīnu, nestāda vīnadārzus, nesēj nekādu sēklu un dzīvo teltīs, pieminot veco, labo Jonadabu, Rekaba dēlu; pie viņiem es atradu arī izraēliešus no Dana cilts (..), kas līdz ar Rekaba bērniem gaidīja drīzu Mesijas atnākšanu Debess padebešos." (12)

Ar līdzīgu ticību kāds misionārs tajā laikā sastapās arī tatāru zemē. Tatāru priesteris pie šī misionāra griezās ar jautājumu, kad Kristus nāks otrreiz. Kad misionārs atbildēja, ka viņš par to neko nezina, priesteris šķita ļoti pārsteigts par tādu Bībeles skolotāja neinformētību un tad paskaidroja savu uz pravietojumiem dibināto viedokli, ka Kristum esot jānāk ap 1844. gadu.

Anglijā Adventes vēsti iesāka sludināt jau 1826. gadā. Šī kustība tur gan nepieņēma tik noteiktu veidu kā Amerikā un tik vispārīgi nemācīja arī precīzu adventes laiku, tomēr lielo Kristus drīzās atnākšanas patiesību, ka Viņš parādīsies spēkā un godībā, sludināja plašos apmēros, un ne tikai starp sektantiem un tiem, kas nostājās pret anglikāņu baznīcu. Angļu rakstnieks Mourants Broks stāsta, ka šī "valstības Evaņģēlija" sludināšanā bija iesaistījušies apmēram septiņi simti anglikāņu baznīcas mācītāju. Arī Lielbritānijā tika sniegta vēsts, kas par Kunga atnākšanas laiku nosauca 1844. gadu. No Savienotajām Valstīm tālu un plaši izplatīja preses izdevumus par Kristus otro adventi. Šīs grāmatas un žurnālus iespieda arī Anglijā. Un 1842. gadā Roberts Vinters, pēc tautības anglis, kurš Amerikā bija pieņēmis adventes ticību, bet, atgriezies dzimtajā zemē, sāka sludināt vēsti par Kunga nākšanu. Daudzi viņam šajā darbā pievienojās un mācību par tiesu izplatīja dažādās Anglijas daļās.

Dienvidamerikā, lielas nezināšanas un garīdzniecības maldu apņemts, kāds spāņu jezuīts Lakunza atrada Svētos Rakstus un pieņēma patiesību par Kristus drīzo atnākšanu. (363) Jūtot iekšēju paskubinājumu, viņš brīdināja arī citus, tomēr, lai izvairītos no Romas baznīcas sodiem, savus uzskatus publicēja, maskējoties ar pieņemtu vārdu "Rabīns Ben–Israels", uzdodoties par atgrieztu jūdu. Lakunza dzīvoja astoņpadsmitajā gadsimtā, bet ap 1825. gadu viņa grāmata, atradusi ceļu uz Londonu, tika pārtulkota angļu valodā. Šis izdevums padziļināja Anglijā jau pamodināto interesi par otro adventi.

Vācijā astoņpadsmitajā gadsimtā šo doktrīnu mācīja izcilais Bībeles pētnieks un kritiķis, luterāņu mācītājs Bengels. Papildinot savu izglītību, Bengels nodevās teoloģijas studijām, uz ko dabīgi tiecās viņa nopietnais un reliģiskais raksturs un ko atbalstīja iepriekšējo gadu audzināšana un disciplīna. Kā daudziem citiem domājošiem jauniešiem agrāk un vēlāk, arī viņam nācās cīnīties ar reliģiskas dabas šaubām un grūtībām, par ko tas varēja izjusti liecināt, kā "daudzas bultas caururba manu nabaga sirdi un darīja jaunību grūti panesamu". (13) Kļuvis par Virtembergas konsistorijas locekli, viņš aizstāvēja reliģijas brīvību. "Atzīdams baznīcas tiesības un priekšrocības, viņš atbalstīja domu par patiesas brīvības saglabāšanu ikvienam, kas, pamatojoties uz sirdsapziņu, justos spiests šķirties no savas draudzes." (13) Viņa dzimtajā apgabalā vēl arvien ir izjūtams šo uzskatu labais iespaids.

Gatavojot svētrunu kādai "Adventes svētdienai" par Atklāsmes grāmatas 21. nodaļu, Bengela prātā pēkšņi uzausa gaisma par Kristus otro atnākšanu. Atklāsmes grāmatas pravietojumi viņa saprašanai atvērās kā nekad agrāk. Pravieša sniegto ārkārtīgās godības ainu satraukts, viņš kādu laiku bija spiests atteikties no sava temata tālākas izpētes. (364) Jau stāvot kancelē, tas atkal viņam no jauna atklājās ar vēl lielāku spēku. No tā laika šis vīrs nodevās pravietojumu studijām, sevišķi tiem, kas ietverti Atklāsmes grāmatā, un drīz nonāca pie pārliecības par Kristus atnākšanas tuvumu. Laiks, kuru viņš noteica Kristus atkalatnākšanai, tikai par nedaudz gadiem atšķīrās no tā, kuru vēlāk pieņēma Millers.

Bengela raksti izplatījās visā kristīgajā pasaulē. Virtembergā un zināmā mērā arī citās pasaules vietās plaši pieņēma viņa uzskatus par šiem pravietojumiem. Aizsāktā kustība turpinājās vēl pēc šī vīra nāves, un adventes vēsts Vācijā bija dzirdama tieši tajā pašā laikā, kad tā cilvēku uzmanību sev pievērsa citās zemēs. Drīz vien daži ticīgie aizgāja uz Krieviju un tur izveidoja kolonijas, kur šīs zemes vācu draudzes vēl arvien tic drīzai Kristus atnākšanai.

Gaisma atspīdēja arī Francijā un Šveicē. Ženēvā, kur reformācijas patiesības bija izplatījuši Kalvins un Fārels, otrās adventes vēsti sludināja Gausens. Mācīdamies skolā, Gausens nonāca saskarē ar racionālisma garu, kas astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā pārņēma visu Eiropu; un, kļuvis par garīdznieku, viņš ne tikai nepazina pareizo ticību, bet pat tiecās uz skepticismu. Tomēr jau jaunībā viņš tika ieinteresēts pētīt pravietojumus. Pēc tam, kad tas bija izlasījis Rollina Seno laiku vēsturi, viņa uzmanība pievērsās Daniēla grāmatas otrajai nodaļai, kurā pārsteidza brīnišķā precizitāte, ar kādu bija piepildīti pravietojumi, kā to tagad apstiprināja vēsturnieka ziņojumi. Šeit bija liecība Rakstu inspirācijai, kas viņam vēlāko gadu briesmās kalpoja kā drošs enkurs. Racionālisma mācības to vairs neapmierināja, un, pētot Bībeli un meklējot skaidrāku gaismu, viņš pēc kāda laika kļuva par īstu ticīgu cilvēku.

Turpinot vēl tālāk iedziļināties pravietojumos, viņš pārliecinājās, ka Kunga atnākšana ir tuvākās nākotnes notikums. Šīs lielās patiesības svinīguma un nozīmes iespaidots, viņš vēlējās to darīt zināmu tautai, bet darbu ļoti traucēja populārais uzskats, ka Daniēla pravietojumi nav saprotami.(365) Beidzot tas – tāpat kā pirms viņa to bija darījis Fārels, nesot Evaņģēliju Ženēvā – nolēma iesākt ar bērniem, tādā veidā cerot ieinteresēt arī vecākus.

"Es vēlētos," viņš vēlāk sacīja, runājot par šī pasākuma mērķi, "lai saprastu, ka es tā rīkojos ne tāpēc, ka šī lieta būtu maznozīmīga, bet tieši pretēji, tāpēc ka tai bija liela vērtība, tādēļ es griezos pie bērniem, cenšoties to pasniegt viegli saprotamā veidā. Es gribēju, lai mani sadzirdētu, un baidījos, ka to nepanākšu, ja vispirms griezīšos pie pieaugušajiem. Tāpēc nolēmu iet pie visjaunākajiem. Sapulcināju bērnu auditoriju, un, ja grupa palielinājās, ja redzēju, ka viņi klausās, ir apmierināti, ieinteresēti un saprot, un spēj izskaidrot šo tematu, tad biju drošs, ka man drīzumā radīsies arī cita klausītāju saime un arī pieaugušie atzīs, ka ir vērts ziedot laiku, lai apsēstos un mācītos. Ja tas tiks panākts, tad šī lieta būs uzvarējusi." (14)

Darbs vainagojās panākumiem. Kad viņš uzrunāja bērnus, tiem līdzi nāca arī vecāki. Viņa baznīcas galerijas pildījās ar uzmanīgiem klausītājiem. Starp tiem bija augstāko šķiru pārstāvji un zinātnieki, kā arī Ženēvā iebraukušie muižnieki un ārzemnieki, kas šo vēsti aiznesa uz citiem apgabaliem.

Sekmju iedrošināts, Gausens savas atziņas sāka publicēt, cerot panākt pravietisko grāmatu pētīšanu franciski runājošo draudžu vidū. "Ar bērniem pasniegto mācību publicēšanu," saka Gausens, "mēs runājām ar pieaugušajiem, kas šādas grāmatas bieži atstāja novārtā, nepareizi aizbildinoties, ka tās neesot saprotamas. Kā gan tās varētu būt nesaprotamas, ja bērni tās saprot?" "Es ļoti ilgojos," viņš piebilst, "ja vien iespējams, lai mūsu draudzēs būtu daudz plašākas zināšanas par pravietojumiem. Man tiešām šķiet, ka nav citu studiju, kas labāk atbilstu laika vajadzībām. Tādā veidā mēs sagatavosimies tuvajam bēdu laikam, tā mēs varēsim palikt nomodā, gaidot Jēzu Kristu."

(366) Kaut arī Gausens bija viens no izcilākajiem un iemīļotākajiem franciski runājošiem sludinātājiem, tomēr pēc kāda laika viņu no šī amata atbrīvoja, galveno apsūdzību virzot uz to, ka, apmācot jaunatni, viņš esot lietojis Bībeli un nevis baznīcas katehismu, šo garlaicīgo un racionālistisko rakasgrāmatu, kurā īstu ticību tikpat kā nevarēja saskatīt. Vēlāk viņš kļuva par pasniedzēju kādā teoloģijas skolā un svētdienās turpināja savu pamācītāja darbu, palīdzot bērniem saprast Rakstus. Viņa pravietojumu izskaidrojumi izsauca lielu interesi. Pildot savus skolotāja pienākumus, izsakoties presē, viņš ar iemīļotajām bērnu apmācīšanas metodēm gadiem ilgi iespaidoja plašu apkārtni un bija līdzeklis daudzu cilvēku uzmanības pievēršanai pravietojumiem par Kunga atnākšanas tuvumu.

Adventes vēsts atskanēja arī Skandināvijā, izraisot ļaudīs lielu interesi. Daudzi tika pamodināti no savas iedomātās drošības sajūtas, lai atzītu un atstātu grēkus, Kristus vārdā meklējot sev pārkāpumu piedošanu. Bet valsts baznīcas garīdzniecība pretojās šai kustībai, un viņu iespaids panāca, ka dažus sludinātājus ielika cietumā. Daudzās vietās, kur Kunga drīzās atnākšanas vēstneši tādā veidā tika apklusināti, Dievam patika šīs atziņas brīnumainā kārtā pasludināt ar mazu bērnu starpniecību. Valsts likums viņus nevarēja ierobežot, jo tie bija par jauniem, un tāpēc viņiem atļāva netraucēti runāt.

Šī kustība sevišķi izplatījās starp zemākās šķiras iedzīvotājiem, un ļaudis sapulcējās strādnieku vienkāršajos dzīvokļos, lai uzklausītu tur izteiktos brīdinājumus. Sludinātāji – bērni lielākoties bija nabadzīgi laucinieki. Dažam nebija vairāk par sešiem vai astoņiem gadiem, un kaut gan viņu dzīve liecināja, ka viņi mīl Pestītāju un cenšas dzīvot saskaņā ar Dieva svētajām prasībām, viņu prāts un spējas parasti bija tādas pašas kā citiem viņu vecuma bērniem. Bet, kad tie nostājās cilvēku priekšā, tad skaidri varēja redzēt, ka viņus vada spēks, kas pārsniedz dabīgo apdāvinātību. (367) Balss tonis un visa viņu izturēšanās iezīmējās ar nopietnību, un svinīgā spēkā tie pasludināja tiesas iesākšanos, pilnībā izmantojot Svēto Rakstu vārdus: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda!" Viņi norāja ļaužu grēkus, nosodot ne tikai netikumību, bet norājot arī pasaulīgumu un atkrišanu, uzmudinot savus klausītājus bēgt no nākošās dusmības.

Ļaudis klausījās drebēdami. Pārliecinātājs Dieva Gars runāja ar viņu sirdīm. Daudzi tika ierosināti ar lielāku un dziļāku interesi meklēt Rakstos, nesavaldīgie un netikumīgie iesāka jaunu dzīvi, atmetot savus nekrietnos ieradumus, un šis darbs bija tik ievērojams, ka pat valsts baznīcas mācītāji bija spiesti atzīt, ka visā kustībā darbojas Dieva roka.

Tas bija Dieva prāts, lai vēsts par Kristus nākšanu skanētu Skandināvijas zemēs, un, kad Viņa kalpu balsis bija spiestas apklust, tad iesāktā darba pabeigšanai Kungs savu Garu deva bērniem. Kad Jēzus tuvojās Jeruzālemei un Viņu pavadīja līksmojošs pulks, kas uzvaroši gavilēja un māja ar palmu zariem, pasludinot Viņu par Dāvida Dēlu, tad greizsirdīgie farizeji prasīja, lai Kungs pavēl ļaudīm apklust, bet Jēzus atbildēja, ka tas viss ir pravietojuma piepildījums, un, ja tie ciestu klusu, tad kliegtu akmeņi. Gājienam ieejot Jeruzālemes vārtos, ļaudis, priesteru un vadoņu iebiedēti, uz laiku pārtrauca savas priecīgās gaviles, bet tempļa pagalmā bērni no jauna uztvēra uzvaras saucienus un, palmu zarus vēdinādami, kliedza: "Ozianna Dāvida Dēlam!" (Mat. 21:8-16) Kad farizeji dusmīgi Viņam sacīja: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" – Jēzus atbildēja: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: "No bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu sagādājis?" Kā Dievs bērnus izlietoja Kristus pirmās adventes laikā, tāpat Viņš to darīja, sniedzot vēsti par Kristus otro nākšanu. (368) Ir jāpiepildās Dieva Vārdam, un "vēsts par Pestītāja nākšanu jādzird visām tautām, valodām un ciltīm".

Viljamam Milleram un viņa līdzstrādniekiem brīdinošo vēsti vajadzēja pasludināt Amerikā. Šī zeme kļuva par lielās adventes kustības centru. Šeit vistiešāk piepildījās pravietojums par pirmo eņģeļa vēsti. Millera un viņa darbabiedru rakstus tālāk aiznesa uz citām zemēm. Kur vien visā pasaulē ieradās misionāri, tur tika sniegta arī priecīgā vēsts par Kristus drīzo atnākšanu. Tālu un plaši izplatījās mūžīgā Evaņģēlija brīdinājums: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda."

Pravietojumu liecība, kas, šķiet, norādīja uz Kristus nākšanu 1844. gada pavasarī, dziļi ietekmēja ļaužu domas. Vēstij izplatoties no štata uz štatu, visur par to pamodās liela interese. Daudzi tika pārliecināti, ka, vadoties no pravietojumiem, noteiktie laika aprēķini ir pareizi, tādēļ priecīgi pieņēma patiesību, atmetot lepošanos ar saviem uzskatiem. Daudzi sludinātāji atsacījās no sava sektantiskā viedokļa un savām domām, kā arī no algas, ko saņēma draudzē, un pievienojās Jēzus nākšanas pasludināšanā. Tomēr salīdzinoši to skaits nebija liels, tāpēc vēsts pasludināšana tika uzticēta vienkāršajiem ierindas locekļiem. Fermeri atstāja savus laukus, amatnieki savus darba rīkus, tirgotāji – veikalus un speciālisti – savus amatus, un tomēr salīdzinājumā ar veicamā darba apjomu strādnieku skaits bija mazs. Patiesos sargus nomāca bezdievīgās baznīcas un ļaunumā iegrimušās pasaules stāvoklis, tādēļ tie nenogurstoši pūlējās, panesot trūkumu un ciešanas, lai tikai varētu aicināt cilvēkus nožēlot grēkus un atgriezties, ka tie tiktu izglābti. Sātanam pastāvīgi pretojoties, darbs tomēr nepārtraukti gāja uz priekšu, un daudzi tūkstoši pieņēma adventes patiesību.

(369) Visur atskanēja pārbaudoša liecība, kas brīdināja grēciniekus – kā pasaules cilvēkus, tā arī draudzes locekļus –, lai tie domātu, kā izbēgt no nākošām dusmām. Līdzīgi Kristus priekštecim Jānim Kristītājam sludinātāji pielika cirvi kokam pie saknēm un visus skubināja nest atbilstošus atgriešanās augļus. Viņu satraucošie aicinājumi bija krasā pretstatā miera un drošības vēstīm, kas atskanēja no populārajām kancelēm, un, kur vien šī vēsts izplatījās, visur tā skāra ļaužu sirdis. Vienkāršajai, tiešajai Rakstu liecībai, Svētā Gara spēka pavadītai, bija tik liels un pārliecinošs iespaids, ka tikai nedaudzi to spēja pilnīgi noraidīt. Tie, kas sevi sauca par kristiešiem, tika pamodināti no maldīgās drošības sajūtas. Viņi ieraudzīja savu atkrišanu, savu pasaulīgumu un neticību, savu lepnumu un savtību. Daudzi tagad nožēlā un pazemībā meklēja Kungu. Domas, kas tik ilgi bija pieķērušās zemes lietām, tagad pievērsās Debesīm. Uz viņiem dusēja Dieva Gars, un ar iejūtīgām un pazemīgām sirdīm tie pievienojās aicinājumam: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda."

Grēcinieki raudādami jautāja: "Kas man jādara, lai tiktu glābts?" Tie, kuru dzīve bija iezīmējusies ar negodīgumu, tagad steidzoši vēlējās atlīdzināt nodarīto netaisnību. Un visi, kas atrada mieru Kristū, šīs svētības ilgojās pasludināt citiem. Vecāku sirdis tika pievērstas bērniem, un bērnu sirdis – vecākiem. Izzuda lepnuma un atturības barjeras. Atskanēja dziļi izjusti ticības apliecinājumi, un ģimenes locekļi darīja visu iespējamo savu tuvāko un mīļāko cilvēku glābšanas labā. Bieži bija dzirdamas sirsnīgas aizlūgšanu balsis. Visi dziļās dvēseles sirdssāpēs sauca uz Dievu. Daudzi caurām naktīm cīnījās lūgšanās, lai būtu droši par savu grēku piedošanu vai arī par savu radinieku vai kaimiņu atgriešanos.

Uz adventistu sanāksmēm plūda visas iedzīvotāju šķiras. Bagāti un nabagi, augsti un zemi, dažādu pamatojumu ierosināti, paši vēlējās dzirdēt mācību par otro adventi. Un Kungs savaldīja pretestības garu, kamēr Viņa kalpi izskaidroja savas ticības pamatus. (370) Reizēm darbarīks bija vājš, bet Dieva Gars patiesību darīja spēcīgu. Šajās sanāksmēs varēja just svēto eņģeļu klātbūtni, un ik dienas daudzi pievienojās ticīgo pulkam. Atkārtoti dzirdot par Kristus drīzās atnākšanas pierādījumiem, ļaužu pulki ar aizturētu elpu klausījās šajos svinīgajos vārdos. Likās, ka Debesis bija pienākušas zemei pavisam tuvu. Dieva spēku sajuta kā veci, tā jauni, kā arī ļaudis pusmūža gados. Vīri atgriezās mājās ar slavu uz lūpām, un klusajās nakts stundās bija dzirdamas līksmas skaņas. Neviens šo sanāksmju dalībnieks nekad nespēja aizmirst tur piedzīvotos tik saistošos notikumus.

Noteikta Kristus nākšanas laika sludināšana izsauca lielu pretestību visās iedzīvotāju šķirās, sākot no sludinātāja kancelē līdz vispārgalvīgākajam Debesis izaicinošajam grēciniekam. Piepildījās pravietojuma vārdi: "Pēdējos laikos nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: "Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma."" (2. Pēt. 3:3,4) Daudzi, kas sacīja, ka mīl savu Pestītāju, paziņoja, ka tiem nav nekādu iebildumu pret mācību par otro adventi, bet viņi nostājoties tikai pret laika noteikšanu. Tomēr Dieva visu redzošās acis lasīja viņu sirdīs. Patiesībā viņi nevēlējās dzirdēt, ka Kristus nāks tiesāt pasauli ar taisnību. Viņi bija neuzticīgi kalpi, viņu darbs neizturēja sirdi pārmeklējošā Dieva pārbaudi, un tie baidījās satikties ar savu Kungu. Līdzīgi jūdiem Kristus pirmās adventes laikā viņi nebija gatavi apsveikt Jēzu. Viņi ne tikai atteicās uzklausīt skaidros Bībeles pravietojumus, bet pat izsmēja tos, kas Kungu gaidīja. Sātans un tā eņģeļi līksmoja, izsakot dzēlīgas piezīmes Kristum un svētajiem eņģeļiem par to, ka ļaudis, kas uzdevās par Jēzus piekritējiem, tik maz mīlēja Kristu un gandrīz nemaz neilgojās pēc Viņa atnākšanas.

"Neviens nezina dienu un stundu," tāds bija adventes ticības atmetēju visbiežāk lietotais arguments. Raksti saka: "Par dienu un stundu neviens nezina, ne Dieva eņģeļi, kā vien Mans Tēvs." (Mat. 24:36) (371) Tie, kas Kungu gaidīja, šo tekstu izskaidroja pietiekoši un saprotami, un kļuva skaidri redzams, ka pretinieki to lietoja nepareizi. Šos vārdus Kristus teica neaizmirstamajā sarunā ar saviem mācekļiem Eļļas kalnā pēc tam, kad Viņš pēdējo reizi izgāja no tempļa. Mācekļi pie Kunga griezās ar jautājumu: "Kāda būs Tavas atnākšanas un pastara laika zīme?" Jēzus norādīja uz zīmēm un sacīja: "Kad jūs visu to redzēsit, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm."(Mat. 24:3,33) Kādu atsevišķu Pestītāja izteicienu nekad nedrīkst izmantot tā, lai tas runātu pretī citiem. Lai gan cilvēks nezina viņa atnākšanas dienu un stundu, tomēr mēs esam pamācīti un mums būtu jāzina, ka tā ir tuvu. Tālāk vēl tiek dots brīdinājums, ka Viņa norādījumu neievērošana un atsacīšanās domāt par Kunga atnākšanas laiku mums var kļūt tikpat liktenīga kā Noas dienās dzīvojošajiem cilvēkiem neizpratne par plūdu tuvošanos. Un tajā pašā nodaļā sniegtajā līdzībā, kurā uzticīgais kalps salīdzināts ar neuzticīgo, parādīts tā liktenis, kurš savā sirdī sacīja: "Mans Kungs kavējas nākt." Te atklāts, kā Kristus vērtēs un atalgos tos, kas būs nomodā un pasludinās Viņa atkalatnākšanu, un arī kā Viņš izturēsies pret tiem, kas šo notikumu noliegs. "Tāpēc esiet modrīgi," Viņš saka, "svētīgs tas kalps, ko Kungs pārnācis atradīs tā darām." (Mat. 24:42-51) "Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3)

Pāvils runā par kādu ļaužu šķiru, kuriem Kunga parādīšanās būs negaidīta. "Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad piepeši pār viņiem nāks posts, (..) un tie nevarēs izbēgt." Bet tiem, kas ņem vērā Pestītāja brīdinājumus, viņš saka: "Jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis. Jo jūs visi esat gaismas bērni (..). Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai." (1. Tes. 5:2-5)

(372) Tā skaidri redzams, ka Raksti nedod cilvēkiem nekādu attaisnojumu palikt nezināšanā par Kristus nākšanas tuvumu. Bet tie, kas vēlējās atvainot patiesības atmešanu, aizvēra acis pret šiem paskaidrojumiem; nekaunīgie smējēji un pat daudzi no tiem, kas saucās par Evaņģēlija sludinātājiem, turpināja atkārtot vārdus: "Dienu un stundu neviens nezina." Ļaudīm pamostoties un sākot jautāt pēc izglābšanās ceļa, starp viņiem un patiesību nostājās reliģijas skolotāji, cenšoties nomierināt cilvēciskās bailes ar Dieva Vārda nepareizu izskaidrošanu. Neuzticīgie sargi savienojās lielā krāpnieka darbā, sakot: "Miers, miers," kad Dievs nebija teicis: miers. Līdzīgi farizejiem Kristus dienās, daudzi paši atteicās ieiet Kristus valstī un kavēja arī tos, kas vēlējās ieiet. Šo dvēseļu asinis prasīs no viņu rokām.

Draudžu vispazemīgākie un uzticīgākie locekļi vēsti parasti pieņēma pirmie. Tie, kas paši pētīja Bībeli, nevarēja neredzēt, ka plaši lietotie pravietojumu izskaidrojumi runā pretī Rakstiem; un, kur vien ļaudis nenomāca garīdzniecības iespaids, kur vien tie paši iedziļinājās Dieva Vārdā, tur mācība par Kristus nākšanu vienmēr tika pārbaudīta, lai pārliecinātos par tās dievišķo autoritāti.

Daudzus vajāja viņu neticīgie brāļi. Lai saglabātu stāvokli draudzē, daži par savu cerību piekrita klusēt, bet citi atzina, ka uzticība Dievam viņiem liedz tādā veidā slēpt tiem atklātās patiesības. Ne mazumu izslēdza no baznīcas sadraudzības tikai tā iemesla dēļ, ka tie apliecināja savu ticību Kristus nākšanai. Tiem, kuriem nācās izturēt tamlīdzīgus ticības pārbaudījumus, ļoti noderēja pravieša vārdi: "Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un atstumj Mana Vārda dēļ, saka: "Lai Kungs parāda savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku!" Bet viņi paliks kaunā." (Jes. 66:5)

(373) Dieva eņģeļi ar visdziļāko interesi vēroja brīdinājuma rezultātus. Kad baznīcas šo vēsti atmeta, eņģeļi skumjās novērsās. Bet daudzi vēl nebija pārbaudīti attiecībā uz adventes patiesību. Daudzus aizkavēja vīri, sievas, vecāki un bērni, tā ka tie domāja, ka grēks jau ir klausīties visas tās ķecerības, ko mācīja adventisti. Eņģeļiem pavēlēja uzticīgi sargāt šīs dvēseles, jo pār tām no Dieva troņa vajadzēja izlieties vēl citai gaismai.

Tie, kas vēsti pieņēma, neizsakāmi ilgojās pēc sava Pestītāja nākšanas. Tik ilgi gaidītais laiks jau bija klāt. Svinīgā mierā viņi tuvojās šai stundai. Tie dusēja jaukā savienībā ar Dievu, kas bija tā miera ķīla, kam nākamajā godībā vajadzēja kļūt viņu daļai. Neviens, kas piedalījās šajā cerības un paļāvības pilnajā kustībā, nekad nespēs aizmirst šīs dārgās gaidīšanas stundas. Jau vairākas nedēļas pirms noteiktā laika laicīgo darbu pa lielākajai daļai nolika pie malas. Īstie ticīgie rūpīgi pārbaudīja katru domu un savas sirds tieksmes, it kā atrastos uz nāves gultas un pēc nedaudz stundām būs jāatvadās no zemes lietām. Nekādas "debesbraukšanas drēbes" (skat. Pielikumā.) netika darinātas, bet visi sajuta iekšējas pārliecības vajadzību, ka tie ir sagatavoti satikties ar Glābēju, baltās drēbes bija viņu dvēseles skaidrība – raksturs, kuru Kristus salīdzinošās asinis bija tīrījušas no katra grēka. Kaut tiem, kas šodien saucas par Dieva ļaudīm, vēl būtu tas pats sirdi pārmeklējošais gars, tā pati nopietnā, apņēmīgā ticība! Ja ticīgie arī tālāk būtu turpinājuši pazemoties Kunga priekšā un raidīt augšup pie žēlastības krēsla savas lūgšanas, tad tagad mums būtu daudz vērtīgāki piedzīvojumi. Par maz tiek lūgts, par maz ir patiesas pārliecības par grēku, un dzīvas ticības trūkuma dēļ daudzi paliek bez žēlastības, ko mūsu Glābējs tik bagātīgi sagādājis.

(374) Dievs vēlējās pārbaudīt savus ļaudis. Viņa roka aizsedza pravietiskā laika rēķinos pielaisto kļūdu. Adventisti paši neredzēja šo kļūdu, un to neatklāja arī viņu visizglītotākie pretinieki. Pēdējie sacīja: "Jūsu pravietisko laiku aprēķini ir pareizi. Ir jānorisinās kādam lielam notikumam, bet tas nav tas, ko pareģo Millera kungs, te domāta pasaules atgriešanās un nevis Kristus otrā atnākšana." (Skat. Pielikumā.)

Gaidītais laiks pagāja, bet Kristus neatnāca, lai atbrīvotu savus ļaudis. Visi, kas sirsnīgā ticībā un mīlestībā bija gaidījuši savu Pestītāju, piedzīvoja rūgtu vilšanos. Tomēr Dieva nodomi piepildījās, jo Viņš pārbaudīja sirdi tiem, kas gaidīja Viņa atnākšanu. Starp tiem bija daudzi, kuri vadījās tikai no bailēm, bet ne no augstākiem motīviem. Viņu apliecinātā ticība nebija skārusi sirdis un dzīvi. Kad gaidītais notikums nenotika, tad šīs personas paziņoja, ka tie nemaz neesot pievīlušies, jo nekad neesot ticējuši tādai Kristus nākšanai. Un tie bija starp pirmajiem, kas tagad izsmēja īsto ticīgo bēdas.

Bet Jēzus un visi Debesu pulki mīlestībā un līdzjūtībā noraudzījās uz pārbaudītajiem uzticīgajiem ļaudīm, kas bija pievīlušies savās cerībās. Ja būtu iespējams atsegt plīvuru, kas redzamo pasauli šķir no neredzamās, tad visiem atklātos, kā Dieva eņģeļi tuvojas šīm uzticīgajām dvēselēm, lai tās pasargātu no sātana bultām.

21. Atmestais brīdinājums

[375] Sludinot mācību par Kristus otro atnākšanu, Viljams Millers ar saviem līdzstrādniekiem centās panākt tikai vienu – pamodināt ļaudis, lai tie sagatavotos uz tiesu. Viņi dedzīgi ilgojās, lai reliģijas apliecinātāji ieraudzītu draudzes īsto cerību un vajadzību pēc dziļākiem kristīgiem piedzīvojumiem; viņi pūlējās pamodināt arī neatgrieztos cilvēkus, lai tie atzītu savu pienākumu nevilcinoties nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. "Viņi nebūt necentās pievērst ļaudis kādai reliģiskai sektai vai nogrupējumam, tādēļ tie darbojās visās konfesijās un sektās, neiejaucoties viņu organizācijā vai viņu draudzes priekšrakstos."

"Visā savā darbā," sacīja Millers, es nekad nevadījos no vēlēšanās vai domas radīt kādu jaunu ticīgo kopu, kas atšķirtos no pastāvošajām konfesijām, vai arī vienu no šīm jau esošajām organizācijām stiprināt uz kādu citu rēķina. Es vēlējos palīdzēt visiem. Pieņemot, ka visus kristiešus iepriecinās izredzes uz Kristus atnākšanu un ka tie, kas to vēl nesapratīs tā, kā es to saprotu, tādēļ vien nemīlēs mazāk šīs mācības piekritējus, es neiedomājos, ka jebkad varētu rasties vajadzība noturēt atsevišķas sapulces. Es tikai vēlējos atgriezt dvēseles pie Dieva, pieteikt pasaulei tuvojošos tiesas dienu un pamudināt cilvēkus uz tādu sirds sagatavošanu, kas viņiem ļautu mierīgi sastapties ar savu Dievu. Lielākais vairākums no tiem, kas atgriezās manu pūļu rezultātā, pievienojās dažādām jau pastāvošām draudzēm." (1)

(376) Tā kā Millera darbs sekmēja draudžu nostiprināšanos, tad kādu laiku pret to izturējās labvēlīgi. Bet, kad sludinātāji un reliģiskie vadoņi nostājās pret adventes doktrīnu un centās apspiest jebkuru šī temata apspriešanu, tad tie uzsāka cīņu ne tikai no kanceles, bet saviem draudzes locekļiem aizliedza pat klausīties otrās adventes vēsts sludināšanu un runāt par savu cerību draudzes sabiedriskajās sanāksmēs. Tā ticīgie nonāca ļoti pārbaudošā un sarežģītā stāvoklī. Viņi mīlēja savas draudzes un negribēja no tām šķirties, bet, redzot, ka Dieva Vārda liecības tiek apspiestas un liegtas tiesības pašiem pētīt pravietojumus, tie saprata, ka uzticība Dievam viņiem neļauj pakļauties šiem spaidiem. Tos, kas tagad atmeta Dieva Vārda liecību, viņi nevarēja uzskatīt par Kristus draudzi, "patiesības pīlāru un pamatu". Līdz ar to viņi saprata, ka tiem ir jāšķiras no savām iepriekšējām draudzēm. Tā 1844. gada vasarā apmēram piecdesmit tūkstoši atstāja savas agrākās organizācijas.

Ap šo laiku Savienoto Valstu baznīcu lielākajā daļā norisinājās uzkrītoša pārmaiņa. Jau pirms vairākiem gadiem iesākās lēna, tomēr neatlaidīgi pieaugoša piemērošanās pasaules tradīcijām un ieradumiem un tam visam atbilstoša garīgās dzīvības samazināšanās, bet šajā gadā gandrīz visās Savienoto Valstu baznīcās norisinājās pēkšņa un ļoti uzkrītoša lejupslīde. Lai gan neviens tā arī nespēja izdibināt šīs parādības cēloņus, tomēr pats fakts tika plaši atzīmēts un apspriests kā presē, tā no kanceles.

Kādā Filadelfijas draudžu sanāksmē Bārnsa kungs, plaši lietotu komentāru autors un mācītājs, vienā no šīs pilsētas ievērojamākajām baznīcām "paziņoja, ka viņš sludināšanas darbā kalpo jau divdesmit gadus un vēl nekad, līdz pēdējam Vakarēdienam, nav to izdalījis ļaudīm, neuzņemot draudzē vairāk vai mazāk jaunu locekļu. (377) Bet tagad vairs nav atmodas, nav atgriešanās, nav kaut cik redzamas pieaugšanas žēlastībā ticīgo vidū, un neviens vairs nenāk uz viņa darbistabu, lai runātu par savas dvēseles pestīšanu. Roku rokā ar veikalniecisko apgrozījumu palielināšanos, ar ziedošajām tirdzniecības un rūpniecības izredzēm vairojas arī pasaulīgais noskaņojums. Un tas vērojams visās konfesijās." (2)

Tā paša gada februāra mēnesī profesors Finnijs no Oberlinas koledžas izteicās: "Mums ar savām acīm jāredz un jāatzīst patiesība, ka protestantu draudzes mūsu zemē lielākajā vairākumā ir nostājušās vienaldzīgi vai pat naidīgi gandrīz pret visām šī laikmeta morālajām reformām. Ir sastopami izņēmumi, tomēr tie lietas būtību nemaina. Pastāv jau apstiprināts fakts: gandrīz vispārējs atmodas gara trūkums mūsu draudzēs. Tikpat kā visur sajūtams garīgs trulums, un tas jau ir biedējoši dziļš, – tā liecina zemes reliģiskā prese (..). Ļoti plašos apmēros draudzes locekļi kļūst modes pielūdzēji – iet roku rokā ar bezdievīgajiem viņu izpriecās, dejās, svinībās utt. Nav nekādas vajadzības par šo sāpīgo tematu izteikties vēl plašāk. Pietiek ar to, ka pierādījumi vairojas un mūs smagi apsūdz, atklājot, ka draudzes visā visumā nožēlojamā kārtā arvien vairāk deģenerējas. Tās ir aizgājušas tālu no Kunga, un Viņš tās ir atstājis."

Kāds rakstnieks Reliģiskā Teleskopa slejās izteicās tā: "Mēs vēl nekad neesam sastapušies ar tik plašu reliģijas pagrimšanu kā tieši tagad. Tiešām, draudzēm vajadzētu atmosties un meklēt šīs nelaimes cēloni, jo ikvienam, kas mīl Ciānu, vajadzētu atzīt, cik nožēlojams ir mūsu stāvoklis. Ja pārdomājam nedaudzos atsevišķos patiesas atgriešanās gadījumus un gandrīz nesalīdzināmo grēcinieku cietsirdību un nevēlēšanos nožēlot savus grēkus, tad negribot jāizsaucas: "Vai Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai varbūt žēlastības durvis jau ir aizvērušās?""

Cēlonis šādam stāvoklim vienmēr meklējams pašā draudzē. Garīgā tumsa, kas nāk pār tautām, pār draudzēm un atsevišķiem cilvēkiem, nav uzskatāma par patvaļīgu dievišķās žēlastības atraušanu no Kunga puses, bet gan par dievišķās gaismas neievērošanu vai atmešanu no cilvēkiem. (378) Spilgtu šīs patiesības ilustrāciju sniedz jūdu tautas vēsture Kristus laikā. Iemīlot pasauli un aizmirstot Dievu un Viņa Vārdu, ļaužu saprāts aptumšojās, viņu sirdis kļuva pasaulīgas un juteklīgas. Tā viņi palika neziņā par Mesijas atnākšanu un savā lepnumā neticēja un noraidīja Glābēju. Bet pat tad vēl Dievs jūdu tautai neliedza iespēju iegūt pestīšanas atzīšanu vai kļūt par tās svētību līdzdalībniekiem. Tomēr tie, kas noraidīja patiesību, pazaudēja jebkādu vēlēšanos saņemt šo Debesu dāvanu. Viņi tumsu bija darījuši par gaismu un gaismu par tumsu, līdz viņos esošā gaisma tiešām pārvērtās par tumsu, un cik liela bija šī tumsa!

Ja cilvēki turas pie reliģijas formām, bet paliek bez dzīva dievbijības gara, tad tas pilnīgi atbilst sātana plāniem. Noraidījuši Evaņģēliju, jūdi dedzīgi turpināja ievērot savus senos rituālus, viņi stingri sargāja savu nacionālo noslēgtību, kaut gan tiem pašiem vajadzēja atzīt, ka viņu vidū vairs nav Dieva klātbūtnes. Daniēla pravietojumi tik skaidri norādīja uz Mesijas nākšanas laiku un tik noteikti jau iepriekš paziņoja Viņa nāvi, ka tie bija spiesti atrunāt cilvēkus no to pētīšanas, līdz beidzot rabīni sāka nolādēt visus, kas mēģināja nodarboties ar laika aprēķiniem. Un tagad jau astoņpadsmit gadsimtus Izraēls staigā kā akls, nevēlēdamies nožēlot savus grēkus, izturēdamies vienaldzīgi pret žēlastības pilno pestīšanas piedāvājumu un neko negribēdams zināt par Evaņģēlija svētībām – cik biedējoši svinīgs brīdinājums no tām briesmām, kas saistās ar Debesu sūtītās gaismas atmešanu!

Līdzīgiem cēloņiem sekos tādi paši rezultāti. Kas tīši noslāpē savu pienākuma apziņu, tāpēc ka tā neatbilst viņa tieksmēm, beidzot vairs nespēs atšķirt patiesību no maldiem. Saprašana aptumšosies, sirdsapziņa notrulināsies un nocietināsies, līdz dvēsele šķirsies no Dieva. Kur dievišķās patiesības vēsti nicina vai neciena, tur draudzi apklās tumsa; ticība un mīlestība izdzisīs un ienāks atsvešināšanās un strīdi. (379) Draudzes locekļi savas intereses un enerģiju atdos laicīgiem pasākumiem, un grēcinieki nocietināsies savā stūrgalvībā.

Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmā eņģeļa vēsts, kas piesaka Dieva tiesas stundu un aicina cilvēkus Viņu bīties un pielūgt, domāta Dievu apliecinošo ļaužu atšķiršanai no samaitājošajiem pasaules iespaidiem, kā arī viņu pamodināšanai, lai tie ieraudzītu savu patieso pasaulīguma un atkrišanas aptraipīto stāvokli. Ar šo vēsti Kungs draudzei sūtīja brīdinājumu, kura pieņemšana to atbrīvotu no grēkiem, kas šķir no Dieva. Ja viņi būtu pieņēmuši no Debesīm nākošo vēsti, pazemojot savas sirdis Kunga priekšā un čakli cenšoties sagatavoties pastāvēšanai Viņa klātbūtnē, tad viņu vidū būtu atklājies Dieva Gars un spēks. Draudze atkal būtu sasniegusi to aplaimojošo vienprātību, ticību un mīlestību, kas pastāvēja apustuļu dienās, kad ticīgie "bija viena sirds un viena dvēsele" un "drošu sirdi runāja Dieva Vārdus", bet "Kungs viņiem ikdienas pievienoja tos, kas tika izglābti". (Ap.d. 4:32,31; 2:47)

Ja tie, kas sevi sauc par Dieva ļaudīm, pieņemtu gaismu, kāda pār viņiem spīd no rakstītā Vārda, tad tie sasniegtu vienprātību, par kuru lūdza Kristus un ko apustulis nosauc par "gara vienību ar miera saiti". Viņš saka: "Viena miesa, viens Gars, jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība." (Ef. 4:3-5)

Tādus svētīgus rezultātus pieredzēja tie, kas pieņēma adventes vēsti. Viņi nāca no dažādām konfesijām, bet konfesionālās barjeras tika pilnīgi aizmirstas, strīdīgie ticības jautājumi kļuva maznozīmīgi, izgaisa Rakstos nedibinātā cerība par tūkstošgadīgo miera valsti virs zemes, tika izlaboti nepareizie uzskati par Kristus otro atnākšanu, pazuda vēlēšanās lepoties vai līdzināties pasaulei, tika piedotas pārestības, un sirdis savienojās jaukā sadraudzībā, pāri visam valdot mīlestībai un tīram priekam. (380) Ja šī mācība jau ietekmēja nedaudzus, kas to pieņēma, tad līdzīgus rezultātus tā sasniegtu pie visiem pārējiem, ja tikai tie to būtu vēlējušies.

Tomēr baznīcas visā visumā brīdinājumu nepieņēma. Viņu sludinātāji, kuriem kā "Izraēla nama sargiem" pirmajiem vajadzēja saskatīt Jēzus atnākšanas zīmes, nebija mācījušies patiesību ne no praviešu vārdiem, ne no laika zīmēm. Laicīgām cerībām un godkārei piepildot sirdi, bija atdzisusi mīlestība uz Dievu un ticība Viņa Vārdam, un, kad atskanēja adventes vēsts, tā šajos cilvēkos izsauca tikai aizspriedumus un neticību. To, ka vēsti lielā mērā sludināja draudzes ierindas locekļi, uzskatīja par pierādījumu pret tās patiesumu. Tāpat kā senatnē Dieva Vārda skaidrajai liecībai stājās pretī ar jautājumu: "Vai gan kāds no valdības vīriem tic (..) vai no farizejiem?" Un redzot, cik grūti atspēkot no pravietiskajiem laikiem ņemtos argumentus, daudzi sāka mācīt, ka pravietiskās grāmatas esot aizzīmogotas un neizprotamas, tādā veidā atņemot drosmi pētīt šos pravietojumus. Ļaužu pulki, vientiesīgi paļaudamies uz saviem dvēseļu ganiem, atteicās paklausīt brīdinājumam, bet citi, kurus patiesība bija pārliecinājusi, neuzdrīkstējās to atklāti atzīt, lai netiktu "izslēgti no draudzes". Tā draudzes pārbaudei un tīrīšanai sūtītā Dieva vēsts skaidri atklāja, cik liels bija to skaits, kas pasauli mīlēja vairāk nekā savu Kungu. Ar zemi vienojošās saites bija stiprākas par viņu ilgām pēc Debesīm. Tie labāk izvēlējās paklausīt pasaulīgas gudrības balsij un novērsās no sirdi pārbaudošās patiesības vēsts.

Atmetot pirmā eņģeļa brīdinājumu, tie noraidīja Debesu izraudzīto dziedināšanas līdzekli. Viņi noniecināja laipno vēstnesi, kurš būtu atturējis no grēkiem, kas tos šķīra no Dieva, un turpmāk ar vēl lielāku kāri nodevās pasaules draudzības meklēšanai. Šeit slēpās pasaulīguma, atkrišanas un garīgās nāves stāvokļa iemesls, kādā baznīcas bija nonākušas 1844. gadā.

(381) Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmajam eņģelim sekoja otrs, kas sludināja: "Kritusi, kritusi Bābele, lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas netiklības dusmu vīnu." (Atkl. 14:8, Glika tulk.) Vārds "Bābele" nozīmē "sajukums". Rakstos tas lietots viltus vai atkritušās reliģijas dažādu formu apzīmēšanai. Atklāsmes gr. 17. nodaļā Bābele attēlota ar simbolu – sievieti, kas Bībelē norāda uz draudzi, – ar tikumisku sievieti tiek parādīta skaidra draudze un ar netikumīgu sievieti atkritusi draudze.

Kristus un Viņa draudzes starpā pastāvošo svēto, tuvo un paliekošo attiecību raksturu Bībele aino ar laulības savienību. Kungs ar saviem ļaudīm savienojies svētā derībā, apsolot būt viņu Dievs, bet no tiem prasot apņemšanos piederēt Viņam. Dievs saka: "Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības, laipnībā un žēlastībā." (Hoz. 2:21) "Es jūs esmu precējis." (Jer. 3:14, Glika tulk.) Un Jaunajā Derībā Pāvils izmanto to pašu simbolu: "Es jūs esmu saderinājis, lai jūs kā šķīstu jaunavu pievestu vienam vīram, Kristum." (2. Kor.11:2)

Draudzes neuzticība Kristum, pieļaujot, ka tās jūtas novēršas no Viņa un dvēseli piepilda mīlestība uz laicīgām lietām, ir pielīdzināta laulības solījuma laušanai. Ar šādu gleznu tiek atklāts Izraēla grēks, atkāpjoties no Kunga, bet Dieva brīnišķīgā mīlestība, kuru viņi tādā veidā noniecināja, aizkustinoši attēlota sekojošos vārdos: "Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā," saka Dievs Kungs, "un tu man piederēji. (..) tu kļuvi arvien skaistāka un nonāci ķēniņa valsts valdnieces godā. Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnvērtīgs tieši to rotu dēļ, kurās Es tevi tērpu (..). Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu un pārmērīgā iedomībā (..) paliki par laulības pārkāpēju (..)." "Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Izraēla nams!" saka Kungs." "(..) tu netiklā sieva, kura sava vīra vietā pieņēma svešus." (Ec. 16:8,13-15,32; Jer. 3:20)

Jaunā Derībā ļoti līdzīgiem vārdiem ir uzrunāti tie kristieši, kas pasaules draudzību meklē vairāk nekā Dieva labvēlību. (382) Apustulis Jēkabs saka: "Jūs laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku." (Jēk. 4:4, Glika tulk.)

Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas sieva attēlota purpura apģērbā "un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu un dārgiem akmeņiem, un pērlēm", savā rokā turēdama zelta kausu, pilnu ar bezdievības negantībām un netiklības netīrumiem. Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: "Lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte." Pravietis saka: "Sieviete bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm." Un tālāk teikts, ka Bābele ir "lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem." (Atkl. 17:4-6,18) Vara, kas tik daudzus gadsimtus neierobežoti valdīja pār kristīgās pasaules valdniekiem, bija Roma. Purpurs un sarkans audums, zelts, dārgakmeņi un pērles spilgti aino Romas augstprātīgā bīskapa krāšņumu un vairāk kā karalisko greznību. Un ne par vienu citu varu nevar tik patiesi teikt, ka tā piedzērusies no svēto asinīm, kā par šo baznīcu, kas tik nežēlīgi vajāja Kristus sekotājus. Bābele vēl tiek apsūdzēta arī nelikumīgu sakaru grēkā ar "zemes ķēniņiem". Jūdu baznīca kļuva netikle, atkāpjoties no Kunga un savienojoties ar pagāniem, un Roma, kas sevi samaitāja līdzīgā veidā, meklējot laicīgu varu un atbalstu, saņem tādu pašu spriedumu.

Bābele nosaukta par netikļu māti. Ar meitām tiek simbolizētas baznīcas, kas pieķeras tās doktrīnām un tradīcijām un seko tās piemēram – upurē patiesību un Dieva labvēlību, lai noslēgtu nelikumīgu savienību ar pasauli. (383) Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstij, kas paziņo Bābeles krišanu, jāattiecas uz reliģiskām organizācijām, kuras kādreiz bijušas tīras, bet pēc tam izvirtušas. Tā kā šī vēsts seko brīdinājumam par tiesu, tad tai jāatskan pēdējās dienās un tāpēc tā nevar attiekties vienīgi uz Romas baznīcu, jo tā bija atkritusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Turklāt Atklāsmes grāmatas 18. nodaļā Dieva ļaudis tiek aicināti iziet no Bābeles. Spriežot pēc šīs rakstvietas, Bābelē jābūt vēl daudziem Dieva bērniem. Un kādās reliģiskās organizācijās tagad ir atrodama Kristus sekotāju lielākā daļa? Neapšaubāmi protestantu ticības dažādajās baznīcās. Laikā, kad šīs draudzes radās, tās droši nostājās par Dievu un patiesību un pār tām dusēja Kunga svētība. Pat neticīgā pasaule bija spiesta atzīt Evaņģēlija principu pieņemšanas labo iespaidu. Pravietis sacīja par Izraēlu: "Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnvērtīgs tieši to rotu dēļ, kurās Es tevi tērpu." (Ec. 16:14) Bet šīs baznīcas krita tās pašas iekāres dēļ, kas pazudināja Izraēlu un kļuva par šīs tautas lāstu – vēlēšanās atdarināt bezdievīgo ieradumus un baudīt viņu draudzību. "Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu, un (..) paliki par laulības pārkāpēju." (Ec. 16:15) Daudzas protestantu baznīcas seko Romas piemēram, stājoties nelikumīgā savienībā ar "zemes ķēniņiem" – izveidojot valsts baznīcas, kas saistītas ar laicīgām valdībām, bet vēl citas konfesijas, – meklējot pasaules labvēlību. Un tāpēc terminu "Bābele" – sajukums – drīkstam attiecināt uz visām šīm organizācijām, kas apliecina, ka to mācības ir ņemtas no Bībeles, tomēr savā starpā ir sadalījušās neskaitāmās sektās ar pretrunīgām ticības apliecībām un teorijām.

Šīs, no Romas atdalījušās baznīcas, atklāj arī citas Romai raksturīgas iezīmes, ne tikai grēcīgo savienību ar pasauli.

(384) Kādā Romas katoļu darbā ir apgalvots, ka, ja Romas baznīca jebkad ir bijusi vainojama elku pielūgšanā, pagodinot svētos, tad tās meitai, anglikāņu baznīcai, ir tāds pats noziegums, jo tai ir desmit baznīcu, kas veltītas jaunavai Marijai, pret vienu Kristum iesvētītu Namu." (3)

Un Dr. Hopkinss A Treatise on the Millenium saka sekojošo: "Nav nekāda pamata spriedumam, ka antikrista gars un darbība aprobežojas vienīgi ar, tā saucamo, Romas baznīcu. Arī protestantu draudzēs ir daudz kas no antikrista, un tās atrodas tālu no tā, lai būtu pilnīgi reformētas no (..) samaitātības un ļaunuma." (4)

Par presbiterāņu baznīcas šķiršanos no Romas Dr. Gatrijs raksta: "Pirms trim gadsimtiem mūsu baznīca ar atvērtu Bībeli uz sava karoga un moto: "Meklējiet Rakstos" izgāja pa Romas vārtiem." Un tālāk seko nozīmīgs jautājums: "Bet vai tā no Bābeles izgāja tīra?" (5)

"Anglikāņu baznīca," saka Sperdžens, "šķiet, viscaur pārbarota ar sakramentiem, bet, kas tai nepiekrīt, ir tikpat nožēlojamā kārtā samaitāti ar filozofisko neticību. Ļaudis, no kuriem mēs gaidījām lielas lietas, viens pēc otra novēršas no tiešajiem ticības pamatiem. Es domāju, ka Anglijas sirdi viscaur sagrauzusi nolādētā neticība, kas tomēr vēl uzdrīkstas kāpt kancelē un saukties par kristietību."

Kas bija lielās atkrišanas sākotnējais cēlonis? Kā sākās draudzes atkāpšanās no evaņģēliskās vienkāršības? Piemērojoties pagāniskajiem paradumiem, lai pagāniem atvieglotu kristietības pieņemšanu. Apustulis Pāvils atzina, ka jau viņa dienās savu darbu sāka "netaisnības noslēpumainais spēks". (2. Tes. 2:7) Kamēr dzīvoja apustuļi, draudze bija samērā tīra. (385) Bet, "tuvojoties otrā gadsimta beigu posmam, draudžu vairākums pieņēma jaunu formu: pazuda sākotnējā vienkāršība, un, pirmajiem mācekļiem aizejot dusēt kapos un viņu vietā līdz ar jaunatgrieztajiem stājoties to bērniem, (..) darbu nemanāmi sāka veidot pa jaunam". (6) Lai iegūtu vairāk piekritēju, pazemināja kristīgās ticības augsto standartu, un rezultātā "baznīcā ieplūda pagāni, kas sev līdzi ienesa savus paradumus un elkus". (7) Kad kristīgā reliģija sev nodrošināja laicīgo valdnieku labvēlību un atbalstu, tad vārda pēc to pieņēma lielas ļaužu masas, tomēr, ārēji izliekoties par kristiešiem, daudzi "pēc būtības palika pagāni, kas slepus pielūdza savus elkus". (7)

Vai tas pats process nav atkārtojies gandrīz katrā protestantu baznīcā? Kad to pamatlicēji, kam bija patiess reformas gars, nomira, priekšējās rindās iznāca viņu pēcteči un "darbu nemanāmi sāka veidot pa jaunam". Akli pieķeroties savu tēvu ticībai un atsakoties pieņemt jebkuru uz priekšu virzošu patiesību, reformatoru bērni tālu atkāpās no tēvu piemēra pazemībā, pašaizliedzībā un attiecībās ar pasauli. Tādā veidā pazuda sākotnējā vienkāršība. Pasaules cilvēki, kas tagad ieplūda baznīcā, "sev līdz ienesa savus paradumus un elkus".

Ak vai, cik briesmīgā mērā starp, tā saucamajiem, Kristus sekotājiem tagad tiek piekopta šī draudzība ar pasauli, kas patiesībā ir "ienaids ar Dievu"! Cik tālu gan visā kristietībā šīs plaši pazīstamās baznīcas ir atkāpušās no bībeliskā pazemības, pašaizliedzības, vienkāršības un dievbijības standarta! Džons Veslijs, runājot par pareizu naudas izlietošanu, reiz sacīja: "Neizšķiediet nevienu šīs vērtīgās dāvanas daļu tikai acu kāres apmierināšanai, liekam un dārgam apģērbam vai nevajadzīgiem rotājumiem. Neizšķiediet ne mazāko tās daļu savu namu īpašai izgreznošanai: liekām un greznām mēbelēm, dārgām gleznām, portretiem, apzeltījumiem (..). Neko neizdodiet dzīves lepnuma apmierināšanai, apbrīnas izraisīšanai cilvēkos vai uzslavas iegūšanai (..). "Kamēr tu pats sev darīsi labu, arī cilvēki runās par tevi labu." Tik ilgi, kamēr tu "tērpsies purpurā un smalkā audumā un katru dienu dzīvosi izšķērdīgi", tikmēr, bez šaubām, daudzi aplaudēs tavai gaumīgajai elegancei, tavai augstsirdībai un viesmīlībai. Bet nepērc šos aplausus par tik dārgu maksu. (386) Labāk apmierinies ar godu, kas nāk no Dieva." (8) Tomēr daudzās mūsdienu baznīcās šī mācība tiek ignorēta.

Reliģijas apliecināšana pasaulē kļuvusi populāra. Valdnieki, politiķi, juristi, doktori un tirgotāji pievienojas baznīcai, lai nodrošinātu sabiedrības cieņu un uzticību un lai sekmētu savas laicīgās intereses. Tā viņi ar liekuļotu kristietību cenšas maskēt visus savus netaisnos darījumus. Dažādas reliģiskas organizācijas, šo kristīto pasaules cilvēku bagātības un iespaida stiprinātas, tiecas pēc vēl augstākas popularitātes un atbalsta. Visdzīvākajās ielās tiek uzceltas greznas, krāšņi izrotātas baznīcas. Dievlūdzēji tērpjas dārgās un modernās drēbēs. Talantīgam sludinātājam tiek maksāta liela alga, lai tas saistītu un valdzinātu ļaudis. Viņa svētrunas nedrīkst norāt plaši piekoptus grēkus, bet tām jābūt mierīgām un modernajām ausīm patīkamām. Tādā veidā baznīcas grāmatās tiek pierakstīti moderni grēcinieki un zem dievbijības maskas apslēpti moderni grēki.

22. Piepildītie pravietojumi

[391] Paejot laikam, kurā Kunga atnākšanu gaidīja sākumā, tas ir, 1844. gada pavasarī, tie, kas ticībā bija skatījušies uz Viņa parādīšanos, nonāca šaubās un apmulsumā. Kamēr pasaule uz viņiem raudzījās kā uz pilnīgu sakāvi cietušiem, kas noticējuši maldiem, viņu mierinājuma un prieka avots joprojām palika Dieva Vārds. Daudzi turpināja meklēt Rakstos, no jauna pārbaudot savas ticības pierādījumus, un, lai iegūtu tālāko gaismu, rūpīgi pētīja attiecīgos pravietojumus. Šķita, ka Bībele skaidri un pārliecinoši apstiprina viņu viedokli. Arī zīmes, kuras nebija iespējams pārprast, norādīja uz Kristus nākšanas tuvumu. Un Kunga sevišķā svētība, kas atklājās grēcinieku atgriešanā, kā arī garīgā atmodā kristiešu vidū, liecināja, ka šī vēsts ir no Debesīm. Tādēļ, lai gan ticīgie nevarēja izskaidrot savu vilšanos, tie tomēr jutās droši, ka pagātnes piedzīvojumos viņu vadonis bijis Dievs.

Pravietojumos, kas viņiem norādīja uz Kristus otrās atnākšanas laiku, atradās pamācība, kas pašreizējai neziņai un nedrošībai bija sevišķi piemērota un iedrošināja tos pacietīgā ticībā gaidīt, līdz savā laikā atklāsies viss, kas tagad viņu izpratnei vēl likās tumšs.

(392) Viens no šiem pravietojumiem bija uzrakstīts Habakuka grāmatas 2:1-4: "Es stāvu uz vakts un kāpju tornī, un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs un ko man būs atbildēt uz manu sūdzību. Un Kungs man atbildēja un sacīja: Raksti parādīšanu un uzraksti uz galdiem, ka to var viegli lasīt. Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks, un tā steidzas uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta. Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību." (Glika tulk.)

Pravietojumā dotais norādījums: "Raksti parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt," jau 1842. gadā ierosināja Čārlzu Fiču uzzīmēt pravietisku karti Daniēla un Atklāsmes grāmatas parādīšanu ilustrēšanai. Šīs kartes izdošanu uzskatīja par Habakukam dotā uzdevuma izpildīšanu. Tomēr neviens tad vēl neievēroja, ka tajā pašā pravietojumā norādīts uz atklāsmes piepildīšanās šķietamu kavēšanos un neatlaidīgas gaidīšanas nepieciešamību. Pēc vilšanās ļoti zīmīga šķita sekojošā Rakstu daļa: "Tai parādīšanai ir savs nolikts laiks, un tā steidzas uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta (..). Taisnais dzīvos caur savu ticību."

Arī kāds Ecēhiēla pravietojums ticīgiem kļuva par spēka un prieka avotu: "Kunga vārds uz mani notika, sacīdams: Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Izraēla zemē, ka jūs sakāt: Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki? Tādēļ saki uz tiem: Tā saka Kungs Kungs (..). Tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu (..). Es, Kungs, runāju; tas vārds, ko Es runāju, notiks un vairs nevilcināsies." "Izraēla nams saka: Parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. (393) Tāpēc saki uz tiem: Tā saka Kungs Kungs: Neviens no Maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko Es runāšu, notiks." (Ec. 12:21-25,27,28, Glika tulk.)

Gaidošie priecājās, ticot, ka Tas, kurš galu zina iesākumā, kas skatās pāri gadsimtiem, ir dāvājis viņiem iedrošinājumu un cerību vārdus, jo Kungs jau iepriekš paredzējis viņu vilšanos. Ja nebūtu šādu rakstvietu, kas tos pamācīja pacietīgi gaidīt un palikt stipriem paļāvībā uz Dieva Vārdu, tad šajā smagajā pārbaudījumu stundā viņu ticība būtu sabrukusi.

Arī līdzība par desmit jaunavām Mateja 25. nodaļā aino adventistu piedzīvojumu. Mateja 24. nodaļā, atbildot uz savu mācekļu jautājumu par Viņa atnākšanas un pasaules gala zīmēm, Kristus bija nosaucis dažus vissvarīgākos notikumus pasaules un baznīcas vēsturē laikā starp Viņa pirmo un otro nākšanu: proti, Jeruzālemes izpostīšana, draudzes lielais bēdu laiks, kad to vajāja pagāni un pāvesta vara, Saules un Mēness aptumšošanās un zvaigžņu krišana. Pēc tam Viņš runāja par nākšanu savā valstībā un stāstīja līdzību, kas attēloja divas Kunga parādīšanos gaidošas kalpu šķiras. 25. nodaļa iesākas ar vārdiem: "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām." Šeit ainota pēdējās dienās dzīvojošā draudze, tā pati, kura rādīta 24. nodaļas beigās. Šajā līdzībā tās piedzīvojumi skaidroti ar iespējamiem starpgadījumiem austrumzemju kāzās.

"Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja līgavainim pretī. Bet piecas no tām bija gudras un piecas bija ģeķīgas. Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdzi. Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem. Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, ejiet ārā viņam pretī."

Ar līgavaiņa nākšanas ainu saprata pirmā eņģeļa vēsts pieteikto Kristus nākšanu. (394) Plašā reformācija, kas norisinājās, sludinot Viņa drīzo parādīšanos, atbilda jaunavu iziešanai. Šajā līdzībā, tāpat kā Mateja 24. nodaļā, attēlotas divas ļaužu šķiras. Visas bija paņēmušas savus lukturus, Bībeli un tās gaismā izgājušas pretī līgavainim. Bet, "kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz", "gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem". Pēdējā šķira bija saņēmusi Dieva žēlastību, Svētā Gara atjaunojošo, apgaismojošo spēku, kas Viņa Vārdu dara par kāju spīdekli un gaismu uz ceļa. Bīstoties Dievu, tie bija pētījuši Rakstus, lai uzzinātu patiesību, un nopietni centušies iegūt sirds un dzīves skaidrību. Viņiem bija personīgi piedzīvojumi – ticība Dievam un Viņa Vārdam, ko vilšanās un kavēšanās nespēja sagraut. Citas "paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz". Šie cilvēki bija rīkojušies impulsīvi. Svinīgā vēsts viņos pamodināja bailes, bet tie balstījās uz savu brāļu ticību. Apmierinoties ar labu jūtu tik tikko plīvojošo gaismu, patiesību pilnīgi nesaprazdami, tas ir, palikdami bez sirdi pārveidojošā žēlastības pieskāriena, viņi gāja Kungam pretī cerībā saņemt tūlītēju atalgojumu, bet nebija sagatavoti uz aizkavēšanos un vilšanos. Kad pienāca pārbaudījumu stunda, viņu ticība zuda un gaisma palika nespodra.

"Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda." Ar līgavaiņa kavēšanos attēlota tā laika notecēšana, kad gaidīja Kungu, vilcināšanās un šķietamā vilšanās. Šajā neziņas un nenoteiktības brīdī paviršo un svārstīgo interese sāka grīļoties un viņu pūles atslāba, bet tiem, kuru ticība bija pamatota uz Bībeles personīgu pazīšanu, zem kājām atradās klints, kuru vilšanās viļņi nespēja izskalot. "Visas aizmiga un snauda": viena šķira bija vienaldzīga, gatava atteikties no savas ticības, otra šķira pacietīgi gaidīja, kad tiks dāvāta skaidrāka gaisma. (395) Tomēr šķita, ka pārbaudījumu naktī arī pēdējie zināmā mērā pazaudēja savu dedzību un vēlēšanos nodoties Dievam. Svārstīgie un paviršie vairs nevarēja balstīties uz savu brāļu ticību. Ikvienam vajadzēja pašam par sevi stāvēt vai krist.

Ap šo laiku sāka parādīties fanātisms. Daži, kas bija dedzīgi apliecinājuši ticību šai vēstij, atmeta Dieva Vārdu kā vienīgo nekļūdīgo vadoni un, apgalvojot, ka viņus vada Gars, īstenībā pakļāvās savu jūtu, iespaidu un iztēles kontrolei. Bija cilvēki, kas parādīja aklu un fanātisku dedzību, notiesājot visus, kas nepiekrita viņu rīcībai. Adventisti visumā nesimpatizēja šo ļaužu fanātiskajiem uzskatiem un darbībai. Tomēr tie apkaunoja patiesības lietu.

Sātans, ejot šo ceļu, centās pretoties Dieva darbam un to iznīcināt. Adventes kustība ļaudis dziļi saviļņoja, atgriezās tūkstošiem grēcinieku, un uzticīgi cilvēki nodevās patiesības sludināšanas darbam pat kavēšanās laikā. Ļaunuma lielkungs pazaudēja savus pavalstniekus un, vēlēdamies apkaunot Dieva lietu, tagad centās piekrāpt dažus ticīgos cilvēkus, novedot tos galējībās. Bet viņa aģenti tūlīt uztvēra katru kļūdu, katru neveiksmi, katru nepiedienīgu rīcību, parādot to ļaudīm, cik vien iespējams pārspīlētākā apgaismojumā, lai radītu nepatiku pret adventistiem un viņu ticību. Tāpēc, jo lielāks bija to cilvēku skaits, kas, apliecinādami ticību otrajai adventei, tajā pašā laikā ļāva sātana spēkam pārvaldīt savas sirdis, jo lielākas priekšrocības guva ienaidnieks, norādot uz tiem kā visas ticīgo kopas pārstāvjiem.

Sātans ir "brāļu apsūdzētājs", un tas ir viņa gars, kas cilvēkus iedvesmo uzmanīt Dieva tautas kļūdas un trūkumus, lai atklātu tos citiem, kamēr viņu labie darbi paliek nepamanīti. (396) Kad Dievs dara savu dvēseļu glābšanas darbu, arī sātans vienmēr aktīvi strādā. Kad Dieva bērni nāk Kunga priekšā, arī sātans ierodas viņu vidū. Katrā atmodā viņš ir gatavs iekļaut sirdī nesvētījušos un garā nelīdzsvarotus cilvēkus. Kad tie ir atzinuši dažus patiesības punktus un iekarojuši vietu starp ticīgajiem, tad viņš sāk caur tiem strādāt, lai ieteiktu teorijas, kas pieviļ nepiesardzīgos. Tas, ka cilvēks atrodas Dieva bērnu sabiedrībā pat lūgšanas namā un pie Kunga galda, vēl nav pierādījums, ka viņš ir patiess kristietis. Ar dažu tādu vīru starpniecību, kurus viņš var izlietot par saviem aģentiem, sātans bieži ir klāt pat vissvinīgākajos gadījumos.

Ļaunuma lielkungs apstrīd katru zemes collu, uz kuras kāpj Dieva ļaudis savā ceļojumā uz Debesu pilsētu. Visā baznīcas vēsturē nav ieviesta neviena reforma, nesastopoties ar nopietniem šķēršļiem. Tā tas bija Pāvila dienās. Kur vien apustulis nodibināja draudzi, visur bija daži, kas ar vārdiem apliecināja ticību, bet sev līdzi ienesa maldu mācības, kuras, ja tās pieņemtu, beidzot iznīcinātu mīlestību uz patiesību. Arī Luteram lielas raizes un grūtības sagādāja fanātiski noskaņotas personas, kas apgalvoja, ka Dievs ir runājis tieši ar viņiem un tādēļ tie savas domas un uzskatus varot vērtēt augstāk par Rakstu liecībām. Daudzi, kuru ticība un piedzīvojumi vēl bija nepilnīgi, bet kas lielā mērā paļāvās paši uz sevi, vēloties arvien ko jaunu saklausīt un pastāstīt, krita par upuri šo jauno mācītāju apgalvojumiem, līdz ar to pievienojoties sātana aģentiem, lai nojauktu to, ko Luters, Dieva pamudināts, bija uzcēlis. Abi Vesliji un arī citi, kas ar savu iespaidu un ticību aplaimoja pasauli, katrā solī sadūrās ar sātana viltībām, kas pārsteidzīgos, nelīdzsvarotos un nesvētos cilvēkus iegrūda dažāda veida fanātismā.

Viljams Millers nemaz nesimpatizēja tādiem iespaidiem, kas vadīja pretī fanātismam. Viņš, tāpat kā Luters, paziņoja, ka katrs gars jāpārbauda ar Dieva Vārdu. "Velnam," sacīja Millers, "pašreiz ir liela vara pār dažu cilvēku prātiem. Un kā lai mēs zinām, kura gara bērni tie ir? Bībele atbild: "Pēc viņu augļiem jums tie jāpazīst." (..) (397) Daudz garu ir izgājuši pasaulē, un mums pavēlēts tos pārbaudīt. Gars, kas mūs šai dzīvē nevada uz saprātīgu izturēšanos, uz taisnību un dievbijību, nav Kristus Gars. Es arvien vairāk pārliecinos, ka šīm nožēlojamām kustībām ir daudz kas kopējs ar sātanu (..). Daudzi, kas izliekas pilnīgi svēti, seko cilvēku tradīcijām un, šķiet, patiesību pazīst tikpat maz, kā ļaudis, kas nemaz nerunā par svētošanos." (1) "Maldu gars mūs vada prom no patiesības, bet Dieva Gars vada patiesībā. Tomēr, jūs iebildīsit, cilvēks var būt maldos un tajā pašā laikā domāt, ka viņam ir patiesība. Ko tad? Mēs atbildam: Gars un Vārds nerunā viens otram pretī. Ja cilvēks sevi pārbauda ar Dieva Vārdu un atrod pilnīgu saskaņu ar visām Svēto Rakstu prasībām, tad tam jātic, ka viņam ir patiesība, bet, ja viņš atklāj, ka garam, kas to vada, nav saskaņas ar Dieva likumiem vai visas Dieva Grāmatas saturu, tad lai viņš uzmanās, ka netiek sagūstīts velna slazdā." (2) "Es bieži vien par patiesu dievbijību esmu saņēmis vairāk pierādījumu no mirdzošām acīm un saraustītas valodas vai no kādas asaras uz vaiga nekā no visa šī kristīgās pasaules trokšņa un kņadas." (3)

Reformācijas laikā tās ienaidnieki visos fanātisma izraisītajos ļaunumos apsūdzēja tieši tos, kuri ar vislielāko dedzību cīnījās pret šīm pārmērībām. Līdzīgi rīkojās arī adventes kustības pretinieki. Un, neapmierinoties tikai ar sagrozījumiem un ekstrēmistu un fanātiķu maldu pārspīlēšanu, viņi vēl izplatīja dažādas citas nelabvēlīgas baumas, kurās nebija pat visniecīgākā daļa no patiesības. Šīs personas dzina aizspriedumi un naids. Vēsts par to, ka Kristus stāv pie durvīm, traucēja viņu mieru. Tie baidījās, ka tā varētu būt patiesība, tomēr cerēja, ka tas nenotiks, un tieši šeit slēpās iemesls viņu naidīgajai nostājai pret adventistiem un adventistu ticību.

(398) Tas, ka adventistu rindās ienāca daži fanātiķi, nevar attaisnot apgalvojumu, ka šī kustība nebija no Dieva, tāpat kā fanātiķu un viltnieku klātbūtne draudzē Pāvila un Lutera dienās nevarēja būt pierādījums viņu darba atmešanai. Lai tikai Dieva ļaudis pamostas un dedzīgi uzsāk atgriešanās un reformācijas darbu, lai viņi sāk Rakstos meklēt patiesību par Jēzu, lai viņi pilnīgi nododas Dievam, tad arī netrūks pierādījumu, ka sātans vēl joprojām ir darbīgs un modrs. Ar visdažādākām iespējamām viltībām viņš tūlīt gribēs nostiprināt savu varu, aicinot palīgā visus tumsības valsts kritušos eņģeļus.

Fanātisms un šķelšanās neradās Kristus otrās adventes sludināšanas rezultātā. Tas parādījās 1844. gada vasarā, kad ticīgie apmulsa un sāka šaubīties attiecībā uz savu patieso stāvokli. Pirmā eņģeļa vēsts un "pusnakts sauciena" sludināšana vērsās tieši pret fanātismu un nevienprātību. Starp tiem, kas piedalījās šajās svinīgajās kustībās, valdīja saskaņa; viņu sirdis pildīja mīlestība vienam pret otru un pret Jēzu, kuru tie cerēja drīz ieraudzīt. Viena ticība, viena svētlaimīga cerība viņus pacēla pāri katra cilvēciska iespaida varai un kā vairogs pasargāja no sātana uzbrukumiem.

"Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, ejiet ārā viņam pretī. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus." (Mat. 25:5-7) 1844. gada vasarā, pusceļā starp laiku, kad saskaņā ar sākotnējo pieņēmumu vajadzēja beigties 2300 dienām, un laiku tā paša gada rudenī, līdz kuram tas sniedzās, ņemot vērā vēlākos atzinumus, vēsti sludināja tieši ar Rakstu vārdiem: "Redzi, līgavainis nāk!"

Šo kustību izraisīja atklājums, ka Artakserksa pavēle par Jeruzālemes atjaunošanu, kas bija izejas punkts 2300 dienu periodam, ir stājusies spēkā 457. gada rudenī pirms Kristus un nevis gada sākumā, kā pirms tam domāja. Skaitot no 457. gada rudens pirms Kristus, 2300 gadi beidzās 1844. gada rudenī pēc Kristus. (Skat. Pielikumā.)

(399) Arī pierādījumi, kas balstījās uz Vecās Derības ēnas kalpošanu, norādīja uz rudeni, kad vajadzētu piepildīties ar "svētnīcas šķīstīšanu" apzīmētajam notikumam. Tas kļuva pilnīgi skaidrs, kad uzmanību pievērsa veidam, kā bija piepildījušies uz Kristus pirmo atnākšanu norādošie simboli.

Pasa vai Lieldienas jēra nokaušana ainoja Kristus nāvi. Pāvils saka: "Mūsu Lieldienas Jērs ir par mums upurēts – Kristus." (1. Kor. 5:7) Pļaujas augļu pirmais kūlītis, ko Lieldienu laikā līgoja Kunga priekšā, norādīja uz Kristus augšāmcelšanos. Runājot tālāk par Kristus un Viņa ļaužu augšāmcelšanos, Pāvils vēl paskaidro: "(..) vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā." (1. Kor. 15:23) Kā līgojamais kūlītis bija pirmais no pļaujā ievāktās ražas, tā Kristus ir pirmais auglis no tās nemirstīgās atpestīto pļaujas, ko pie augšāmcelšanās ievāks Dieva klētī.

Šie simboli bija piepildījušies – ne tikai norādīto notikumu, bet arī laika izpratnē. Jūdu pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā, tieši tajā dienā un mēnesī, kurā piecpadsmit gadsimtus tika kauts Lieldienas jērs, Kristus pēc tam, kad kopā ar mācekļiem bija baudījis Pasā mielastu, iecēla svinīgo iestādījumu, kam bija jāatgādina Dieva Jēra nāve, kas atņem pasaules grēku. Tajā pašā naktī Viņu saņēma ļaunas rokas un aizveda nāvē, piesitot krustā. Atbilstoši norādījumam par līgojamo kūlīti, trešajā dienā mūsu Kungs cēlās no mirušajiem, "pirmais no tiem, kas ir aizmiguši" (1. Kor. 15:20), kā paraugs visiem taisnajiem, kas celsies augšā, kad to "nīcīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai". (Filip. 3:21)

(400) Līdzīgā veidā vajadzēja piepildīties ēnas kalpošanā sniegtajiem laika simboliem arī attiecībā uz Kristus otro atnākšanu. Mozus ieceltajā dievkalpošanā svētnīcas šķīstīšana vai lielā Salīdzināšanas diena sakrita ar jūdu septītā mēneša desmito dienu (3. Moz.16:29-34), kad augstais priesteris, izdarījis visa Izraēla salīdzināšanu un tādā veidā atbrīvojis svētnīcu no grēkiem, iznāca ārā, lai svētītu ļaudis. Tāpēc domāja, ka arī Kristum, mūsu lielajam Augstajam Priesterim, nākot attīrīt zemi, notikumi risināsies tādā pašā secībā. Viņš iznīcinās grēku un grēciniekus un aplaimos gaidošos ļaudis ar nemirstību. Līdz ar to septītā mēneša desmito dienu, lielo Salīdzināšanas dienu, svētnīcas šķīstīšanas laiku, kas 1844. gadā bija divdesmit otrajā oktobrī, uzskatīja par Kunga nākšanas laiku. Tas saskanēja ar jau sniegtajiem pierādījumiem, ka 2300 dienām jābeidzas rudenī, un šis secinājums šķita neapstrīdams.

Mateja 25. nodaļas līdzībā gaidīšanas laikam un snaudai seko līgavaiņa nākšana. Tas saskan ar tikko iztirzātajiem pierādījumiem kā no pravietojumu, tā no simbolikas viedokļa. Tādēļ tiem līdzi gāja cieša pārliecība par to patiesīgumu, un tūkstošiem ticīgo pasludināja tālāk "pusnakts saucienu".

Līdzīgi paisuma vilnim šī kustība traucās pāri zemei – no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, aizsniegdama visattālākos apvidus, līdz gaidošie Dieva ļaudis bija pilnīgi uzmodināti. Šīs sludināšanas iespaidā fanātisms pazuda kā rīta salna uzlecošās saules staros. Ticīgie piedzīvoja, kā izgaist šaubas un neziņa, bet tā vietā viņu sirdis apgaroja cerība un drosme. Darbs bija brīvs no jebkādām pārmērībām, kas vienmēr parādās tur, kur ir tikai cilvēcisks satraukums bez Dieva Vārda un Gara pārvaldošā iespaida. Šis laiks savā būtībā līdzinājās tiem periodiem senā Izraēla vēsturē, kad tauta, saņēmusi norājošas vēstis no Dieva kalpiem, pazemojās un atgriezās pie Kunga. Bija vērojamas tās sevišķās iezīmes, kas Dieva darbu raksturo visos laikmetos. Maz sajūsmas, bet daudz vairāk pamatīgas sirds pārbaudes, grēka atzīšanas un atteikšanās no pasaules. Šīs cīnītājas dvēseles domāja tikai par sagatavošanos sastapt savu Kungu. (401) Cilvēki pastāvīgi lūdza un bez atlikuma svētījās Dievam.

Aprakstot šo darbu, Millers sacīja: "Tas neizcēlās ar īpašu sajūsmu, prieks tika glabāts nākotnei, kad visas Debesis un zeme kopā gavilēs neizsakāmā un godības pilnā līksmībā. Nebija dzirdami nekādi izsaucieni, arī tie tika taupīti satikšanās brīdim. Dziedātāji klusēja, jo viņi gaidīja uz apvienošanos ar eņģeļu pulkiem Debesu korī (..). Nebija nekādu strīdīgu domu apmaiņu, visiem bija viena sirds un viens prāts." (4)

Kāds cits šīs kustības dalībnieks liecināja: "Tā visur izraisīja visdziļāko sirds pārbaudi un dvēseles pazemošanos augstā Debesu Dieva priekšā. Tā cilvēkiem lika atbrīvoties no mīlestības uz šīs pasaules lietām, izlīdzināja savstarpējās nesaskaņas un naidu, ierosināja atzīt netaisnību un dziļi pazemoties Dieva priekšā, nožēlot savus grēkus un ar sagrauztu sirdi pazemīgi izlūgties no Viņa pieņemšanu un piedošanu. Tā vadīja uz tādu dvēseles pazemošanos, kādu mēs nekad agrāk nebijām piedzīvojuši. Kā Dievs bija teicis pravietim Joēlam, ka, tuvojoties Dieva lielajai dienai, notiks sirds un nevis drēbju saplēšana un cilvēki griezīsies pie Kunga ar gavēšanu, raudāšanu un žēlošanos. Kā Dievs bija paziņojis ar Cakarijas starpniecību, tā pār Viņa bērniem tika izliets žēlastības un lūgšanas gars, viņi raudzījās uz To, ko bija caurdūruši, un zemē valdīja dziļas skumjas (..) un tie, kas gaidīja Kungu, mērdēja savas dvēseles Viņa priekšā." (5)

No visām lielajām reliģiskajām kustībām kopš apustuļu dienām neviena nav bijusi brīvāka no cilvēciskām nepilnībām un sātana viltībām kā tā, kas risinājās 1844. gada rudenī. Pat tagad, kad jau aizritējuši daudzi gadi, tie, kas piedalījās šajā atmodā un palika stingri stāvam uz patiesības pamata, vēl vienmēr izjūt šī labā darba svētīgo iespaidu un apliecina, ka tas nāca no Dieva.

(402) Atskanot saucienam: "Līgavainis nāk, izejiet Viņam pretī", gaidošās "cēlās un sakārtoja savus lukturus"; – tas ir, pētīja Dieva Vārdu ar iepriekš nepazītu sasprindzinātu interesi. No Debesīm tika sūtīti eņģeļi, lai uzmudinātu mazdūšīgos un sagatavotu tos pieņemt šo vēsti. Darbs nepastāvēja cilvēku gudrībā un zināšanās, bet Dieva spēkā. Ne visapdāvinātākie, bet gan vispazemīgākie un uzticīgākie bija pirmie, kas sadzirdēja aicinājumu un tam paklausīja. Zemnieki atstāja savu ražu uz lauka, amatnieki nolika savus darba rīkus un izgāja, ar asarām sējot, sniegt tālāk šo priecīgo vēsti. Agrākie vadoņi šai kustībai pievienojās pēdējie. Baznīcas visā visumā vēstij savas durvis aizslēdza, un tiem, kas to pieņēma, nācās no draudzes šķirties. Dieva aizgādībā šī sludināšana savienojās ar otrā eņģeļa vēsti, kas visam darbam piešķīra īpašu spēku.

Vēsts: "Redzi, līgavainis nāk!" nebija domāta apspriešanai, jo par to skaidri un pārliecinoši liecināja Rakstos esošie pierādījumi. To pavadīja neparasts cilvēku sirdis saviļņojošs spēks. Nebija šaubu, neradās nekādi jautājumi. Kristum uzvaroši iejājot Jeruzālemē, ļaudis, kas no visām zemes malām bija sapulcējušies uz svētkiem, steidzās uz Eļļas kalnu un pievienojās Jēzu pavadošajam pūlim, uztverot tās stundas aizraujošo iedvesmu un iekļaujot savas balsis kopējā izsaucienā: "Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!" (Mat. 21:9) Līdzīgā veidā arī neticīgie, kas piedalījās adventistu sanāksmēs, – vai nu ziņkārības dzīti, vai vēlēdamies pazoboties – izjuta šo pārliecinošo spēku, kas pavadīja vēsti: "Redzi, Līgavainis nāk!"

Tad valdīja ticība, kas saņēma atbildi uz lūgšanām, – ticība, kas bija cienīga, lai tiktu atalgota. Kā lietusgāze uz izkaltušas zemes, tā žēlastības Gars nāca pār šiem nopietnajiem meklētājiem. (403) Visi, kas cerēja jau drīz vaigu vaigā skatīt savu Glābēju, izjuta neizsakāmi svinīgu prieku. Svētā Gara nomierinošais un pārliecinošais spēks lika atkust cilvēku sirdīm, kad Viņa svētības bagātīgā mērā tika dāvātas uzticīgajiem un ticībā nešaubīgajiem ļaudīm.

Tie, kas vēsti bija pieņēmuši, mierīgi un svinīgi tuvojās laikam, kad viņi cerēja sastapt savu Kungu. Par katras dienas pirmo pienākumu tie uzskatīja pārliecināšanos, ka Dievs viņus ir atzinis par saviem bērniem. Viņu sirdis bija cieši vienotas, un tie daudz lūdza kopīgi un arī atsevišķi viens par otru. Bieži tie sapulcējās nomaļās vietās, lai sarunātos ar Dievu, un no laukiem un birzīm uz Debesīm pacēlās aizlūgšanas balsis. Liecība par Pestītāja labvēlību tiem bija nepieciešamāka kā dienišķā maize, un, ja kāds mākonis aptumšoja viņu domas, tad tie negāja ātrāk gulēt, līdz bija izklīdinātas visas šaubas. Izjuzdami piedodošās žēlastības darbu, viņi ilgojās skatīt To, kuru tik ļoti mīlēja viņu dvēseles.

Bet atkal tiem bija lemts pievilties. Noteiktais laiks pagāja, un Pestītājs neatnāca. Nešaubīgā paļāvībā viņi bija gaidījuši Kunga parādīšanos un tagad jutās tāpat kā Marija, kas, atnākusi pie Kristus kapa un atradusi to tukšu, raudot izsaucās: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." (Jāņa 20:13)

Zināma godbijība un bailes, ka šī vēsts varētu būt patiesa, neticīgo pasauli uz laiku bija savaldījusi. Arī pēc noteiktā termiņa paiešanas ne jau uzreiz izpaudās viņu jūtas; sākumā tie vēl neuzdrīkstējās triumfēt pār cerībās pieviltajiem ļaudīm; bet, neredzot nekādas Dieva dusmu pazīmes, viņi atbrīvojās no savām bailēm, un no jauna atskanēja apkaunojoši un izsmejoši vārdi. Liels skaits no tiem, kas bija apliecinājuši ticību Kunga drīzai atnākšanai, tagad no savas pārliecības atteicās. Daži, būdami ļoti pašpaļāvīgi, savā lepnumā jutās tik dziļi aizskarti, ka labprāt būtu no pasaules aizbēguši. (404) Līdzīgi Jonam viņi apsūdzēja Dievu un labāk vēlējās mirt nekā dzīvot! Tie, kas savu ticību bija pamatojuši uz citu domām, bet ne uz Dieva Vārdu, tagad bija gatavi atkal mainīt savus uzskatus. Vājos un gļēvos smējēji ieguva savās rindās, un tie visi vienoti paziņoja, ka nu gan vairs ne no kā nav jābaidās un nekas arī nav jāgaida. Laiks ir pagājis, Kungs nav atnācis, un pasaule varot palikt tādā stāvoklī vēl tūkstošiem gadu.

Dedzīgie un nopietnie ticīgie Kristus dēļ bija atteikušies no visa un kā nekad iepriekš izjutuši Viņa klātbūtni. Tie domāja, ka ir snieguši pasaulei pēdējo brīdinājumu; un sagaidot, ka drīz tiks uzņemti sava dievišķā Meistara un Debesu eņģeļu sabiedrībā, viņi jau lielā mērā bija šķīrušies no to sabiedrības, kas vēsti nepieņēma. Ar karstām ilgām viņi bija lūguši: "Nāc, Kungs Jēzu, un nāc drīz!" Tomēr Viņš neatnāca. Un tagad tiem no jauna vajadzēja uzņemties dzīves rūpju un grūtību smago nastu un izturēt izsmejošās pasaules dzēlīgās piezīmes un zobgalības, kas tiešām bija smags ticības un pacietības pārbaudījums.

Tomēr šī vilšanās nebija tik liela kā tā, ko pārdzīvoja mācekļi Kristus pirmās adventes laikā. Kad Jēzus uzvaroši iejāja Jeruzālemē, Viņa sekotāji ticēja, ka Kristus uzkāps Dāvida tronī un atbrīvos Izraēlu no apspiedējiem. Lielu cerību un priecīgu izredžu satraukti, tie sacentās sava Ķēniņa pagodināšanā. Daudzi kā paklāju Viņa ceļā nolika savu apģērbu vai arī kaisīja Kunga priekšā palmu lapotos zarus. Sajūsmināti un līksmi tie vienojās priecīgos izsaucienos: "Ozianna Dāvida Dēlam!" Kad farizeji, šī prieka izpausmes satraukti un sadusmoti, vēlējās, lai Jēzus savus mācekļus norāj, Viņš atbildēja: "Ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." (Lūk.19:40) Pravietojumam vajadzēja piepildīties. Mācekļi izpildīja Dieva nodomu, tomēr viņiem bija lemts piedzīvot rūgtu vilšanos. Pagāja tikai dažas dienas, un tie kļuva par lieciniekiem Pestītāja mokpilnajai nāvei un pēc tam Viņu guldīja kapā. Tas, ko viņi sagaidīja, nepiepildījās nevienā vienīgā punktā, tādēļ viņu cerības nomira līdz ar Jēzu. (405) Kamēr Kungs ar uzvaru neiznāca no kapa, tie nespēja aptvert, ka pravietojumos jau iepriekš viss bija pateikts un "ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušajiem". (Ap.d. 17:3)

Jau piecsimt gadus iepriekš Kungs, izlietojot pravieti Cakariju, bija teicis: "Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Cak.9:9, Glika tulk.) Ja mācekļi būtu sapratuši, ka Kristus ceļš ved pretī nopratināšanai un nāvei, tad tie nespētu piepildīt šo pravietojumu.

Līdzīgā kārtā arī Millers un viņa darba biedri piepildīja pravietojumu un sniedza vēsti, ko Inspirācija jau iepriekš bija paredzējusi, ka tā tiks sludināta pasaulei, bet ko tie nebūtu varējuši nest, ja pilnīgi saprastu pravietojumus, kas norādīja uz viņu vilšanos un deva vēl citu vēsti, kas pirms Kunga atnākšanas jāsludina visām tautām. Pirmā un otrā eņģeļa vēsts tika dota īstajā laikā un paveica Dieva plānā paredzēto darbu.

Pasaule vēroja notikumus un cerēja, ka, laikam paejot un Kristum neatnākot, visa adventistu mācība tiks pilnīgi atmesta. Bet, lai gan daudzi spēcīgo nosodījumu iespaidā atteicās no savas ticības, daži tomēr arī tālāk palika nelokāmi. Adventes kustības augļi, pazemības un sirds pārbaudīšanas gars, atteikšanās no pasaules un dzīves reformācija, kas pavadīja šo darbu, liecināja, ka tos vadīja Dievs. Uzticīgie neuzdrošinājās noliegt, ka Svētais Gars ir apstiprinājis Kristus otrās atnākšanas sludināšanu, un tie arī nevarēja atklāt nekādu kļūdu pravietisko laika periodu aprēķinos. Visspējīgākajiem pretiniekiem nebija izdevies sagraut viņu pravietojumu izskaidrojumu sistēmu. Bez Bībeles pierādījumiem viņi nespēja atteikties no viedokļa, kas tika iegūts ar lūgšanām, nopietni pētot Rakstus, kad Dieva Gars apgaismoja prātus un ar savu dzīvo spēku iekvēlināja sirdis; (406) no viedokļa, kas bija izturējis plaši izplatīto reliģiju skolotāju un pasaules gudro vīru visizsmalcinātāko kritiku un negantāko pretestību, kas bija palicis neiedragāts, sastopoties ar zinātnes un daiļrunības apvienoto spēku uzbrukumiem un godājamu un nekrietnu cilvēku izteiktajām dzēlīgajām piezīmēm un zobgalībām.

Bez šaubām, gaidītais notikums nebija atnācis, bet pat tas nespēja satricināt viņu ticību Dieva Vārdam. Kad Jona Ninīves ielās sludināja, ka pēc četrdesmit dienām pilsēta tiks iznīcināta, Kungs pieņēma ninīviešu pazemošanos un pagarināja viņu žēlastības laiku. Tomēr Jonas vēsts bija Dieva sūtīta, un Ninīve tika pārbaudīta saskaņā ar Viņa gribu. Adventisti domāja, ka līdzīgā veidā Dievs tagad ir vadījis viņus, sniedzot brīdinājumu par tiesu. "Tas," viņi atzina, "pārbaudīja sirdis visiem, kas to dzirdēja, un pamodināja mīlestību uz Kunga atnākšanu, vai arī izraisīja vairāk vai mazāk samanāmu, tomēr Dievam zināmu naidu. Tas novilka robežlīniju, (..) tā ka tie, kas patiesi vēlējās savu sirdi pārbaudīt, varēja uzzināt, kurā pusē viņi atrastos, ja Kungs būtu atnācis – vai viņi būtu izsaukušies: "Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī"; vai arī teikuši, "lai klintis un kalni krīt pār tiem un apslēpj no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Jēra dusmām". Mēs ticam, ka Dievs šādā kārtā pārbaudīja savus ļaudis un viņu ticību, lai atklātu tiem, kā viņi izturēsies viskritiskākajā brīdī – vai viņi novērsīsies no savām ieņemtajām pozīcijām, kurās Dievs tos pēc sava prāta nolicis, vai arī atteiksies no šīs pasaules un nešaubīgi uzticēsies Dieva Vārdam." (6)

To jūtas, kas vēl arvien ticēja, ka pagājušajos piedzīvojumos viņus vadījis Dievs, ir izteiktas Millera vārdos: "Ja man vēlreiz būtu jāpārdzīvo šis laiks ar tādām zināšanām, kādas man toreiz bija, tad, lai varētu palikt godīgs Dieva un cilvēku priekšā, man vajadzētu rīkoties tieši tāpat, kā esmu rīkojies. (..) (407) Es ceru, ka manas drēbes ir tīras no dvēseļu asinīm. Domāju, ka, cik tālu tas ir bijis manos spēkos, tad esmu atbrīvojies no vainas apziņas citu bojāejā. (..) Lai gan esmu divas reizes vīlies," atzinās šis Dieva vīrs, "tomēr nejūtos satriekts vai zaudējis drosmi (..). Mana cerība uz Kristus nākšanu ir tikpat stipra kā arvien. Esmu darījis tikai to, ko pēc vairākiem svinīgu pārdomu gadiem atzinu par savu svētāko pienākumu. Ja esmu maldījies, tad tas ir noticis no kristīgas mīlestības, no mīlestības pret maniem līdzcilvēkiem un pārliecībā par pienākumu Dieva priekšā. (..) Apzinos vienu, ka esmu sludinājis tikai to, kam ticēju, un Dievs ir bijis ar mani; Viņa spēks ir atklājies darbā, tādēļ arī tika paveikts daudz laba. (..) Ar noteiktā laika sludināšanu, cilvēcīgi spriežot, daudzi tūkstoši ir pamudināti pētīt Rakstus, un tādā veidā, pateicoties ticībai un apslacīšanai ar Kristus asinīm, tika salīdzināti ar Dievu." (7) "Es nekad netiecos pēc lepno labvēlības un nedrebēju pasaules draudu priekšā. Arī tagad nevēlos pirkt tās piekrišanu vai izaicināt naidu, darot kaut ko vairāk par savu pienākumu. Es nekad nemeklēšu dzīvību no viņas rokām un ceru, ka nevairīšos arī to pazaudēt, ja Dievs savā laipnajā aizgādībā tā kārtotu manu likteni." (8)

Dievs savus ļaudis neatstāja, Viņa Gars joprojām palika pie tiem, kas pārsteidzīgi neaizliedza saņemto gaismu un nenoniecināja adventes kustību. Vēstulē ebrejiem uzrakstīti iedrošinoši un brīdinoši vārdi šajā krīzē pārbaudītajiem un gaidošajiem ļaudīm: "Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Jo jums vajaga pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. (408) Bet taisnais no ticības dzīvos; bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts! Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību." (Ebr. 10:35-39, Glika tulk.)

To, ka šī pamācība adresēta draudzei pēdējās dienās, var redzēt no vārdiem, kas stāsta par Kunga atnākšanas tuvumu: "Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies." Te skaidri saprotams, ka būs šķietama vilcināšanās un liksies, ka Kungs kavējas nākt. Dotā mācība bija sevišķi piemērota adventistu piedzīvojumiem tajā laikā, jo ļaudīm draudēja briesmas piedzīvot savas ticības bojāeju. Viņi bija darījuši Dieva prātu, sekojot Kunga Gara un Vārda vadībai; tomēr tie tagad nespēja saprast Dieva nodomu savos pagātnes piedzīvojumos, ne arī saskatīt turpmāk ejamo ceļu, tādēļ tie tika kārdināti šaubīties, vai tiešām Dievs viņus ir vadījis. Šajā laikā sevišķi piemēroti bija vārdi: "Bet taisnais no ticības dzīvos." Kad pār viņu ceļu spīdēja "pusnakts sauciena" spožā gaisma un tie ieraudzīja atzīmogotos pravietojumus un strauji piepildošās zīmes, kas liecināja par Kristus nākšanas tuvumu, tad viņi tiešām staigāja skatīšanā. Bet tad, pievilto cerību nomākti, tie varēja pastāvēt vienīgi ticībā uz Dievu un Viņa Vārdu. Izsmejošā pasaule sacīja: "Jūs esat piekrāpti. Atsakieties no savas ticības un atzīstiet, ka adventes kustība ir bijusi no sātana." Bet Dieva Vārds liecināja: "Uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts." Atstāt tagad savu ticību un noliegt Svētā Gara spēku, kas bija pavadījis šo vēsti, nozīmētu atkāpšanos un bojāeju. Palikt nelokāmiem viņus iedrošināja Pāvila vārdi: "Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, (..) jums vajag pacietības, (..) jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies." Droši tie varēja justies, vienīgi novērtējot no Dieva saņemto gaismu, kā arī stipri pieķeroties Viņa apsolījumiem un turpinot pētīt Rakstus, pacietīgi gaidot un paliekot nomodā, lai saņemtu vēl tālāku gaismu.

23. Kas ir svētā vieta?

[409] Rakstvieta, kas vairāk par visu citu bija adventes ticības pamats un galvenais balsts, ir Dan. 8:14 (Glika tulk.): "Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta." Šie vārdi bija pazīstami visiem, kas ticēja Kunga drīzai atnākšanai. Tūkstošu lūpas šo pravietojumu bija atkārtojušas kā savu ticības paroli. Visi juta, ka ar tur atklātajiem notikumiem saistījās viņu visspožākās un mīļākās cerības. Bija pierādīts, ka šīs pravietiskās dienas beidzas 1844. gada rudenī. Kopā ar pārējo kristīgo pasauli adventisti tajā laikā uzskatīja, ka svētnīca ir Zeme vai kāda tās daļa. Viņi pieņēma, ka svētās vietas šķīstīšana nozīmē Zemes šķīstīšanu pēdējās lielās dienas ugunīs un ka tā notiks Kristus otrās atnākšanas laikā. Tāpēc arī secināja, ka Kristus uz šo Zemi atgriezīsies 1844. gadā.

Bet noteiktais laiks bija pagājis, un Kungs nebija atnācis. Ticīgie zināja, ka Dieva Vārds nevar nepiepildīties, tātad kļūdai jābūt viņu pravietojumu izskaidrojumā, bet kur slēpās šī kļūda? Daudzi grūtību mezglu pārcirta nepārdomāti, noliedzot 2300 dienu izbeigšanos 1844. gadā. Bet tādam pieņēmumam viņi nevarēja dot nekādu pamatojumu, izņemot to, ka Kristus nebija atnācis tajā laikā, kad Viņu gaidīja. Tie vienkārši argumentēja, ka, ja pravietiskās dienas būtu izbeigušās 1844. gadā, tad Kristus būtu atnācis un iesvētījis svēto vietu, tīrot Zemi ar uguni, bet, tā kā Viņš neatnāca, (410) tad minētais laiks vēl nevarot būt pienācis.

Tāds secinājums nozīmēja atteikšanos no iepriekšējā pravietisko periodu aprēķina. Bija jau noskaidrots, ka 2300 dienas iesākās tad, kad stājās spēkā Artakserksa pavēle par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, tas ir, 457. gadā pirms Kristus. Pieņemot to par izejas punktu, valdīja pilnīga saskaņa, izskaidrojot visus šī perioda notikumus, par ko iepriekš vēstīja Daniēla 9:25-27. Sešdesmit deviņām nedēļām, pirmajiem 483 no 2300 gadiem, vajadzēja sniegties līdz Mesijam, Svaidītajam, un Kristus kristība un svaidīšana ar Svēto Garu 27. gadā pēc Kristus precīzi piepildīja šos sīkākos norādījumus. Septiņdesmitās nedēļas vidū Mesijam vajadzēja tikt izdeldētam. Un trīs ar pus gadus pēc kristībām Kristu piesita krustā, t.i., 31. gada pavasarī. Septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi attiecās īpaši uz jūdiem. Šim laikam paejot, tauta pierādīja Kristus atmešanu ar Viņa mācekļu vajāšanu, tādēļ 34. gadā pēc Kristus apustuļi pievērsās pagāniem. Beidzoties pirmajiem 490 gadiem no 2300 gadiem, vēl atliek 1810 gadi. Rēķinot no 34. gada pēc Kristus, 1810 gadi sniedzas līdz 1844. gadam. "Tad," sacīja eņģelis, "svētā vieta atkal taps iesvētīta." Visi pravietojumā dotie iepriekšējie sīkie norādījumi bija nekļūdīgi piepildījušies noteiktajā laikā.

Šajā aprēķinā viss bija skaidrs un saskanīgs, izņemot to, ka 1844. gadā netika novērots nekas tāds, kas atbilstu svētās vietas iesvētīšanai. Ja noliegtu minētā perioda beigas šinī laikā, tad tas radītu sajukumu visā iepriekšējā izskaidrojumā un atmestu viedokli, kura pamatā bija nepārprotama pravietojumu piepildīšanās.

Tomēr lielajā adventes kustībā ļaudis bija vadījis Dievs, šo darbu pavadīja Viņa spēks un godība, un Kungs neļāva tam izbeigties tumsā un neziņā, lai to kā viltotu un fanātisku uzbudinājumu vēlāk apkrautu ar pārmetumiem. Viņš neatstāja savu Vārdu, pakļautu šaubām un neizpratnei. Kaut arī daudzi savus agrākos pravietisko laiku aprēķinus atmeta un noliedza uz tiem pamatotās kustības pareizību, tad tomēr bija ļaudis, kas nevēlējās atteikties no pārliecības un piedzīvojumiem, ko atbalstīja Raksti un Dieva Gara liecība. (411) Viņi ticēja, ka pravietojumu izskaidrošanā ir lietojuši veselīgus pamatprincipus un ka tiem pienākas stipri turēties pie iegūtajām patiesības atziņām, turpinot pētīt Bībeli un ejot tālāk pa to pašu ceļu. Ar nopietnām lūgšanām viņi pārbaudīja savu nostāju un, lai atrastu kļūdu, vēl vairāk iedziļinājās Rakstos. Nespēdami saskatīt neko nepareizu pravietisko periodu aprēķinos, viņi tika rosināti vairāk uzmanības pievērst tieši "svētās vietas" nozīmei.

Pētījumu rezultātā viņi atklāja, ka Rakstos nav nekādu pierādījumu, kas atbalstītu vispārpieņemto uzskatu, ka svētā vieta ir Zeme, bet Bībelē tomēr atradās bezgala daudz paskaidrojumu par svētnīcu, tās būtību, novietojumu un tur notiekošo kalpošanu; svēto vīru uzrakstītās liecības bija tik skaidras un izsmeļošas, ka šajā jautājumā vairs nepalika nekāda iemesla šaubām. Pāvils Vēstulē ebrejiem saka: "Bija jau gan arī pirmajai derībai dievkalpojumu noteikumi un laicīga svētnīca. Jo telts tika uzcelta - priekšējā, kurā bija svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu. Bet aiz otra priekškara telts, kas tiek saukta par vissvētāko, kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Ārona zizlis, un derības plāksnes; pāri pār to godības ķerubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku." (Ebr. 9:1-5)

Svētnīca, par ko runā Pāvils, bija saiešanas telts, kuru savā laikā saskaņā ar Dieva pavēli kā laicīgu mājvietu Visaugstākajam uzcēla Mozus. "Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū" (2. Moz. 25:8), tā skanēja Mozum dotais norādījums, atrodoties kalnā ar Dievu. (412) Izraēlieši gāja pa tuksnesi, un telts bija tā iekārtota, ka to varēja pārcelt no vienas vietas uz otru, tomēr tā bija ļoti krāšņa celtne. Sienas veidoja stateniski stāvoši, bagātīgi ar zeltu pārklāti dēļi, kas bija ielaisti sudraba pamatnes dobumos, bet jumts darināts no paklājiem un segām, ārpusē no ādām, bet iekšpusē no smalka linu audekla ar iestrādātiem krāšņiem ķerubiem. Bez ārējā pagalma, kurā atradās dedzināmo upuru altāris, pati telts sastāvēja no divām daļām, kuras sauca par svēto un vissvētāko vietu, ko vienu no otras šķīra grezns priekškars, līdzīgs priekškars noslēdza ieeju arī pirmajā nodalījumā.

Svētajā vietā pret dienvidiem atradās lukturis ar septiņiem eļļas lukturīšiem, kas dienu un nakti apgaismoja šo nodalījumu, pret ziemeļiem bija galds ar priekšā liekamām maizēm, un pie priekškara, kas šķīra svēto vietu no vissvētākās, atradās zelta kvēpināmais altāris, no kura ik dienas uz augšu pretī Dievam pacēlās smaržu mākonis kopā ar Izraēla lūgšanām.

Vissvētākajā vietā stāvēja šķirsts. Tas bija izgatavots no vērtīga koka un apvilkts ar zeltu, un tur glabājās divas akmens plāksnes ar Dieva uzrakstītajiem desmit bauslības priekšrakstiem. Virs svētā šķirsta, to pārsedzot, atradās salīdzināšanas vāks vai žēlastības krēsls, ļoti krāšņs un meistarīgi veidots darinājums, tam pāri pacēlās divi ķerubi, katrs savā galā, pagatavoti no tīra zelta. Šajā nodalījumā starp ķerubiem godības mākonī atklājās paša Dieva klātbūtne.

Pēc ebreju apmešanās Kānaānā telti aizstāja Salamana templis, kurā, lai gan tas jau bija pastāvīga celtne un arī lielāks pēc izmēra, tika saglabātas tās pašas proporcijas un veidots līdzīgs iekārtojums. Šādā veidā svētnīca – izņemot Daniēla laiku, kad tā gulēja drupās – pastāvēja līdz 70. gadam pēc Kristus, kad to izpostīja romieši.

Tā ir vienīgā Bībelē minētā svētnīca, kas jebkad funkcionējusi virs Zemes. Pāvils to nosauca par pirmās derības svētnīcu. Bet vai tad jaunajai derībai nav nekādas svētās vietas?

No jauna pievēršoties ebrejiem adresētajai vēstulei, patiesības meklētāji atrada, ka jau citētajos Pāvila vārdos ir netiešs norādījums uz otras, jaunās derības svētnīcas esamību: (413) "Bija jau gan arī pirmajai derībai dievkalpojumu noteikumi un laicīgā svētnīca." Te vārda "arī" lietošana liek saprast, ka Pāvils jau iepriekš ir pieminējis šo svētnīcu. Tādēļ, atgriežoties pie iepriekšējās nodaļas, tās iesākumā viņi lasīja: "Bet galvenais pārrunājamā lietā ir tas, ka mums ir tāds Augsts Priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim Debesīs, Svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Kungs, ne cilvēks." (Ebr. 8:1,2)

Šeit ir runāts par jaunās derības svētnīcu. Pirmās derības svētā vieta bija cilvēku iekārtota, Mozus uzcelta, bet šo ir uzcēlis Kungs un ne cilvēks. Pirmajā svētnīcā kalpošanas pienākumus izpildīja mirstīgi priesteri, šajā kalpo Kristus, mūsu lielais Augstais Priesteris pie Dieva labās rokas. Viena svētnīca atradās virs Zemes, otra ir Debesīs.

Tālāk redzams, ka Mozus celtā telts tika veidota pēc noteikta parauga. Kungs viņam pavēlēja: "Visu pēc tā parauga, ko Es tev gribu rādīt, ir telti, ir visus tās rīkus, tā jums būs celt." (2. Moz. 25:9) Un vēlreiz viņš saņēma pamācību: "Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kāds tev tika kalnā rādīts." (2. Moz. 25:40) Un Pāvils paskaidro, ka pirmā telts "ir tagadējā laikmeta līdzība, saskaņā ar ko tiek upurētas dāvanas un upuri", un ka abas svētnīcas daļas pieder "Debesu lietu attēliem", ka priesteri, kas saskaņā ar bauslību upurēja dāvanas, kalpoja "Debesu svētnīcas atveidam un ēnai" un ka "Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā". (Ebr. 9:9,23; 8:5; 9:24)

(414) Svētnīca Debesīs, kurā Kristus kalpo mūsu labā, ir lielais oriģināls, bet Mozus celtā telts bija tikai kopija. Dievs deva savu Garu Zemes svētās vietas cēlājiem. Tās celtniecībā parādītā mākslinieciskā prasme atklāja dievišķo gudrību. Sienas izskatījās kā monolīts zelta veidojums, kas visos virzienos atstaroja zelta luktura septiņu eļļas lukturīšu gaismu. Galds, uz kura novietoja maizes un kvēpināmais altāris arī mirdzēja vienā zeltā. Un ainas kopējo skaistumu papildināja krāšņie pārklāji, kas veidoja griestus, ar ieaustiem eņģeļu attēliem gaiši zilā, purpura un spilgti sarkanā krāsā. Aiz otrā priekškara atradās svētā šekina, Dieva godības redzamā atklāsme, kur nevarēja ieiet un palikt dzīvs neviens cits kā vienīgi augstais priesteris.

Laicīgās saiešanas telts nesalīdzināmais greznums cilvēcīgajam skatam attēloja Debesu tempļa godību, kur mūsu priekštecis Kristus mūsu labā kalpo Dieva troņa priekšā. Ķēniņu Ķēniņa mājvieta, kur Viņam kalpo tūkstošu tūkstoši un desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši stāv Viņa priekšā (Dan. 7:10), templis, kas pildīts ar mūžīgā troņa godību, kur seravi, tā mirdzošie sargi, pielūgsmē aizklāj savas sejas, šajā viskrāšņākajā celtnē virs Zemes, kādu jebkad veidojušas cilvēku rokas, varēja atrast tikai vāju sava lieluma un godības atspulgu. Tomēr Zemes svētnīca un tur notiekošā kalpošana mācīja svarīgas patiesības par Debesu svētnīcu un lielo darbu, kas tur tiek veikts cilvēku atpestīšanas labā.

Debesu svētnīcas divas svētās vietas attēlotas ar diviem nodalījumiem svētnīcā virs Zemes. Kad apustulim Jānim atklāsmē ļāva ieskatīties Dieva templī Debesīs, viņš tur godakrēsla priekšā ieraudzīja septiņus degošus eļļas lukturus. (Atkl. 4:5) Viņš redzēja eņģeli, kurš turēja "zelta kvēpināmo trauku, un tam tapa dotas daudz kvēpināmās zāles, ka viņš tās ar visu svēto lūgšanām liktu uz zelta altāra, kas ir goda krēsla priekšā". (Atkl. 8:3, Glika tulk.) Šeit pravietim bija atļauts skatīt Debesīs esošās svētnīcas pirmo nodalījumu, un viņš tur redzēja septiņus degošus eļļas lukturus un zelta altāri, ko svētnīcā virs Zemes attēloja zelta lukturis un kvēpināmais altāris. (415) Un, kad atkal "atvērās Dieva templis Debesīs" (Atkl.11:19), viņš varēja ielūkoties vissvētākajā vietā aiz iekšējā priekškara. Šeit Jānis redzēja Dieva esamības šķirstu, ko attēloja Mozus pagatavotais Dieva likumu uzglabāšanai domātais svētais šķirsts.

Tādā veidā tie, kas pētīja šo tematu, atrada neapstrīdamus pierādījumus svētnīcas esamībai Debesīs. Zemes svēto vietu Mozus veidoja pēc parauga, kas viņam tika rādīts. Un Pāvils māca, ka šis paraugs ir patiesā svētā vieta, kas atrodas Debesīs.

Debesu templī, Dieva mājvietā, Viņa tronis ir stiprināts taisnībā un tiesā. Vissvētākajā vietā atrodas Kunga bauslība, lielais taisnības likums, pēc kura tiek pārbaudīta visa cilvēce. Derības šķirstu, kurā atrodas bauslības galdiņi, sedz žēlastības krēsls, kura priekšā Kristus, atsaucoties uz savām asinīm, aizlūdz grēcinieku labā. Tādā veidā ir attēlota taisnības un žēlastības savienība cilvēku glābšanas plānā. Vienīgi bezgalīgā Gudrība varēja kaut ko tādu izdomāt, un bezgalīgais spēks šo plānu īstenot; šī savienība visas Debesis pilda ar apbrīnu un pielūgsmi. Ķerubi Zemes svētnīcā, kas godbijīgi noskatās uz žēlastības krēslu, attēlo interesi, ar kādu Debesu pulki vēro lielo glābšanas darbu. Tas ir žēlastības noslēpums, kuru skatīt kāro arī eņģeļi, – ka Dievs var palikt taisns, attaisnojot nožēlojošu grēcinieku un atjaunojot sakarus ar kritušo cilvēci, ka Kristus varēja nokāpt tik zemu, lai no bojāejas bezdibeņa paceltu neskaitāmus pulkus un, ietērpjot tos savas taisnības nevainojamās drēbēs, savienotu ar eņģeļiem, kas nekad nav krituši, paverot tiem iespēju mūžīgai dzīvei Dieva klātbūtnē.

Cilvēka Vidutāja Kristus darbs parādīts skaistajā Cakarijas pravietojumā par To, kas "saucas Cemahs". (416) Pravietis saka: "Tiešām Viņš uzcels Kunga namu un nēsās valdnieka rotājumu pilnā godībā, un viņš sēdēs un valdīs uz sava troņa un būs arī priesteris savā goda krēslā, un miers valdīs viņu abu starpā." (Cak. 6:13)

"Viņš uzcels Kunga namu." Ar savu upuri un starpnieka darbu Kristus ir Dieva draudzes pamats un arī tās Cēlājs. Apustulis Pēteris norāda uz Viņu kā stūrakmeni: "Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Un Viņā arī jūs," viņš saka, "līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā." (Ef. 2:20-22)

"Viņš nēsās valdnieka rotājumu." Kristum pieder kritušās cilvēces glābšanas gods. Visos mūžīgajos laikmetos atpirktie dziedās dziesmas "Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem. (..) Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos"! (Atkl. 1:5,6)

Viņš "sēdēs un valdīs uz sava troņa, un būs arī priesteris savā goda krēslā". – Tagad Viņš vēl nesēž "uz sava troņa", jo godības valsts vēl nav uzcelta. Ne agrāk, kā tad, kad Viņa starpnieka darbs būs pabeigts, Dievs "Tam dos Viņa tēva Dāvida troni", valstību, kurai "nebūs gala". (Lūk.1:32,33) Kā priesteris Kristus tagad sēž kopā ar Tēvu Viņa tronī. (Atkl. 3:21) Uz troņa blakus Mūžīgajam, vienmēr Esošajam, ir Viņš, kurš "nesa mūsu sērgas un ciešanas" un bija uzņēmies mūsu sāpes, "kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka", lai varētu "palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti". "Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā." (Jes. 53:4; Ebr. 4:15; 2:18; 1. Jāņa 2:1) Viņš aizrunā ar savu caururbto un sasisto miesu, ar savu nevainīgo dzīvi. Ievainotās rokas, sāni un piere aizlūdz par kritušo cilvēku, kura glābšana sagādāta par tādu neizmērojamu cenu.

"Un miers valdīs viņu abu starpā." Tēva mīlestība, kas nav mazāka par Dēla mīlestību, ir pazudušās cilvēces pestīšanas pamats. Jēzus pirms šķiršanās saviem mācekļiem sacīja: "Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums, jo pats Tēvs jūs mīl." (Jāņa 16:26,27) (417) "Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi." (2. Kor. 5:19) "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:16)

Tātad Rakstos ir skaidri pateikts, kas ir svētā vieta. Termins "svētnīca", kā tas lietots Bībelē, vispirms attiecas uz Mozus uzcelto telti kā Debesu lietu līdzību un, otrkārt, uz "īsto telti" Debesīs, uz kuru norādīja laicīgā svētnīca. Līdz ar Kristus nāvi izbeidzās simboliskā kalpošana. Tādēļ jaunās derības svētā vieta ir "īstā telts" Debesīs. Un, tā kā Dan. 8:14 izteiktajam pravietojumam jāpiepildās Jaunās Derības laikā, tad tajā norādītajai svētajai vietai jābūt jaunās derības svētnīcai. 2300 dienu beigās, tas ir, 1844. gadā virs Zemes vairs nebija nekādas svētās vietas. Tātad pravietojums: "Divi tūkstoši un trīssimti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta," neapšaubāmi norāda uz svētnīcu Debesīs.

Bet vēl jāatbild uz vissvarīgāko jautājumu: "Ko nozīmē svētās vietas iesvētīšana?" Vecās Derības rakstos ziņots, ka tāda kalpošana ir notikusi arī svētnīcā virs Zemes. Bet vai Debesīs varētu būt kaut kas tāds, kas jāšķīsta? Ebreju vēstules 9. nodaļa skaidri runā par Zemes, kā arī par Debesu svētās vietas šķīstīšanu. "Gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas. Debesu lietu attēliem jātop šķīstītiem ar to pašu, bet Debesu lietām pašām ar labākiem upuriem nekā šis" (Ebr. 9:22,23), proti, ar Kristus dārgām asinīm.

Šķīstīšana kā simboliskajā, tā patiesajā kalpošanā izdarāma ar asinīm: pirmajā – ar dzīvnieku asinīm, pēdējā – ar Kristus asinīm. (418) Un Pāvils paskaidro arī iemeslu, kāpēc šķīstīšana izdarāma ar asinīm, jo bez asins izliešanas nav piedošanas. Piedošana jeb grēka atņemšana ir šeit veicamais darbs. Bet kas grēkam kopējs ar svēto vietu Debesīs vai virs Zemes? To varam izprast, pārdomājot simbolisko kalpošanu, jo priesteri virs Zemes kalpoja "Debesu svētnīcas atveidam un ēnai". (Ebr. 8:5)

Kalpošana Zemes svētnīcā sastāvēja no divām daļām: priesteri ik dienas kalpoja svētajā vietā, bet vienreiz gadā augstais priesteris izpildīja sevišķu salīdzināšanas darbu, šķīstot svētnīcu ar kalpošanu vissvētākajā vietā. Dienu no dienas grēkus nožēlojošie ļaudis atveda savus upurus pie saiešanas telts durvīm, uzlika rokas uz upura galvas un izsūdzēja grēkus, tā simboliski no sevis tos pārnesot uz nevainīgo upuri. Pēc tam dzīvnieku nokāva. "Bez asins izliešanas," saka apustulis, "nenotiek piedošana". "Miesas dvēsele ir asinis." (3. Moz.17:11, Glika tulk.) Pārkāptais Dieva likums prasīja pārkāpēja dzīvību. Asinis, kas attēloja grēcinieka zaudēto dzīvību, kura noziegumu uzlika upura dzīvniekam, priesteris ienesa svētajā vietā un slacīja pret priekškaru, aiz kura atradās Derības šķirsts ar grēcinieka pārkāptajiem baušļiem. Izpildot šo ceremoniju, grēku ar asinīm simboliski pārnesa uz svētnīcu. Dažos gadījumos asinis netika ienestas svētajā vietā, bet tad priesterim bija jāēd gaļa, kā Mozus pavēlēja Ārona dēliem, sakot: "Jums tas bija dots, lai nestu draudzes grēkus." (3. Moz.10:17.) Abas ceremonijas vienādi simbolizēja grēka pārnešanu no grēku nožēlotāja uz svēto vietu.

Tāds darbs dienu no dienas tika veikts visu gadu. Tādā veidā Izraēla grēki tika pārnesti uz svēto vietu, un, lai svētnīcu no tiem atbrīvotu, tika izvests sevišķs pasākums. (419) Dievs pavēlēja izdarīt salīdzināšanu katram svētajam nodalījumam. "Viņam būs salīdzināt svēto vietu Izraēla bērnu nešķīstības dēļ un viņu pārkāpumu dēļ visos viņu grēkos, un tā lai viņš dara saiešanas teltī, kas pie viņiem ir viņu nešķīstību vidū." Salīdzināšanu vajadzēja izdarīt arī altārim, "to šķīstīt un svētīt no Izraēla bērnu nešķīstībām". (3. Moz.16:16,19, Glika tulk.)

Reizi gadā, lielajā Salīdzināšanas dienā, priesteris iegāja vissvētākajā vietā, lai šķīstītu svētnīcu. Tur izpildītais darbs noslēdza gadskārtējo kalpošanas ciklu. Salīdzināšanas dienā pie telts durvīm atveda divus āžus, par kuriem lozēja, "viens mesls Kungam un otrs mesls Azazēlam". (3. Moz.16:8) Āzi, kuram krita Kunga loze, vajadzēja nokaut par grēku upuri tautas labā. Un priesterim tā asinis bija jānes aiz priekškaramā un jāslaka uz žēlastības krēsla un tā priekšā. Asinis vajadzēja slacīt arī uz kvēpināmo altāri, kas atradās pirms priekškara.

"Un Ārons lai liek savas abas rokas uz dzīvā āža galvas un uz tā izsūdz visus Izraēla bērnu noziegumus un visus viņu pārkāpumus pēc visiem viņu grēkiem, un tos liek uz āža galvu un palaiž to tuksnesī caur zināma vīra roku. Un tā āzis uz sevis nu nesīs viņu noziegumus tuksnesī." (3. Moz. 16:21,22, Glika tulk.) Grēka āzis vairs nenāca Izraēla nometnē, un vedējam, pirms tas drīkstēja atgriezties sabiedrībā, vajadzēja ar ūdeni mazgāt sevi un savas drēbes.

Visa šī ceremonija tiecās izraēliešiem norādīt uz Dieva svētumu un Viņa riebumu pret grēku, kā arī mācīt, ka nav iespējams saskarties ar grēku un palikt neaptraipītam. No ikviena vīra šī salīdzināšanas darba laikā prasīja vislielāko nopietnību. (420) Bija jānoliek visi laicīgie darbi, un visai Izraēla draudzei šo dienu vajadzēja pavadīt svinīgā pazemībā Dieva priekšā, lūdzot, gavējot un dziļi pārmeklējot savas sirdis.

Šī ēnas kalpošana atklāj svarīgas salīdzināšanas darba patiesības. Grēcinieka vietā tika pieņemts vietnieks, tomēr upura dzīvnieka asinis grēku pilnīgi neizdeldēja. Tās tikai deva iespēju grēku pārnest uz svēto vietu. Upurējot asinis, grēcinieks atzina likuma autoritāti, izsūdzēja savus pārkāpumus un, ticot gaidāmajam Glābējam, izteica savas ilgas pēc piedošanas, bet ar to viņš vēl nebija pilnīgi atbrīvots no bauslības prasītā soda. Salīdzināšanas dienā augstais priesteris, pienesis draudzes upuri, ar šī upura asinīm iegāja vissvētākajā vietā un tās slacīja uz salīdzināšanas vāka tieši virs bauslības, lai dotu gandarījumu tās prasībām. Tad kā starpnieks viņš grēkus uzņēmās uz sevis un iznesa tos no svētnīcas. Uzlicis rokas uz atlaižamā āža galvas, viņš izsūdzēja visus šos pārkāpumus, ar to rādot, ka grēki tagad tiek uzlikti āzim. Un tikai pēc tam, kad āzis tos aiznesa prom, uzskatīja, ka tauta tagad uz visiem laikiem no tiem ir brīva.

Tāda bija kalpošana "Debesu svētnīcas attēlam un ēnai". Un ko zemes svētnīcas kalpošanā izpildīja simbolos, tam īstenībā bija jānotiek Debesu svētnīcā. Pacēlies Debesīs, mūsu Pestītājs iesāka savu Augstā Priestera darbu. Pāvils saka: "Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā." (Ebr. 9:24)

Priestera gadskārtējā kalpošana svētnīcas pirmajā nodalījumā, aiz priekškara, kas veidoja durvis un svēto vietu un atšķīra to no ārējā pagalma, attēlo kalpošanas darbu, ko Kristus uzņēmās pēc pacelšanās Debesīs. Priesterim ik dienas vajadzēja nest Dieva priekšā grēku upura asinis, kā arī vīraka smaržu, kas pacēlās augšup līdz ar Izraēla lūgšanām. (421) Tā Kristus, norādot uz savām asinīm, lūdza Tēva priekšā grēcinieku labā un kopā ar savas taisnības dārgo smaržu nesa Viņam grēkus nožēlojošu ticīgo ļaužu lūgšanas. Tāds bija kalpošanas darbs Debesu svētnīcas pirmajā nodalījumā.

Turp Kristum sekoja Viņa mācekļu ticība, kad Viņš paceļoties pazuda to skatam. Tur koncentrējās viņu cerība, kas, kā sacīja Pāvils, veidoja "drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par Augsto Priesteri".(Ebr. 6:19,20) "Ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr. 9:12)

Astoņpadsmit gadsimtus šis kalpošanas darbs turpinājās svētnīcas pirmajā nodalījumā. Kristus asinis aizlūdza nožēlojošo grēcinieku labā, nodrošināja viņiem piedošanu un pieņemšanu Tēva priekšā, tomēr grēki joprojām palika ierakstīti grāmatās. Kā ēnas kalpošanā gada beigās izdarīja salīdzināšanas darbu, tā arī, pirms tiek pabeigta Kristus misija cilvēku pilnīgai atbrīvošanai, jānorisinās pēdējam salīdzināšanas darbam svētnīcas tīrīšanā no grēka. Šī ir tā kalpošana, kas iesākās 2300 dienu beigās. Tanī laikā, kā iepriekš bija teicis pravietis Daniēls, mūsu Augstais Priesteris iegāja vissvētākajā vietā izpildīt sava svinīgā darba pēdējo daļu – šķīstīt svētnīcu.

Kā senatnē ļaužu grēkus ticībā uzlika grēku upurim un ar tā asinīm simboliski ienesa Zemes svētnīcā, tā jaunajā derībā savus pārkāpumus nožēlojošo ļaužu grēkus ticībā uzliek Kristum un patiesi ienes Debesu svētnīcā. Un kā Zemes lietu simboliskā šķīstīšana notika, iznesot grēkus, kas bija aptraipījuši svēto vietu, tā arī jānotiek Debesu lietu patiesajai šķīstīšanai, iznesot vai izdzēšot tur ierakstītos grēkus. (422) Bet pirms tam vēl jāizdara grāmatās ierakstīto pārskatu pārbaude, lai noteiktu, kuri cilvēki, nožēlojot grēkus un ticot Kristum, ir ieguvuši tiesības saņemt Viņa salīdzināšanas darba sniegtos labumus. Tāpēc svētās vietas šķīstīšana sevī ietver arī izmeklēšanas tiesas darbu. Šim pasākumam jātiek paveiktam, pirms Kristus nāk izglābt savus ļaudis, jo, kad Viņš nāks, tad Viņa alga būs līdz ar Viņu, katram cilvēkam atmaksāt atbilstoši viņa darbiem. (Atkl. 22:12)

Tie, kas gāja uz priekšu pravietiskā vārda izpratnē, saprata, ka 1844. gadā, beidzoties 2300 dienām, Kristum nebija vis jānāk uz Zemi, bet gan jāieiet Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā izpildīt salīdzināšanas darba pēdējo daļu, kam vajadzēja notikt pirms Viņa nākšanas uz šo Zemi.

Noskaidrojās arī, ka, grēku upurim norādot uz Kristu kā uz lielo upuri un augstam priesterim pārstāvot Kristu kā vidutāju, grēka āzim jābūt sātana, grēka autora, simbolam, kuram beidzot uzliks patiesi nožēlojošo ļaužu grēkus. Kad augstais priesteris, pateicoties grēku upura asinīm, no pārkāpumiem šķīstīja svētnīcu, viņš grēkus uzlika palaižamajam āzim. Un, kad Kristus savas kalpošanas beigās ar savām asinīm izpirkto ļaužu grēkus iznesīs no Debesu svētnīcas, Viņš tos uzliks sātanam, kuram saskaņā ar tiesas spriedumu jāsaņem pēdējais sods. Grēka āzi aizveda uz neapdzīvotu vietu, lai tas nekad vairs neatgrieztos Izraēla nometnē. Tā sātanu uz mūžīgiem laikiem atšķirs no Dieva un Viņa ļaudīm. Ļaunais beigs eksistēt grēka un grēcinieku pilnīgās iznīcināšanas laikā.