Lielā cīņa

24. Vissvētākajā vietā

[423] Svētās vietas temats līdzīgi atslēgai atvēra un skaidroja 1844. gada vilšanās noslēpumu. Tas atklāja veselu rindu patiesību, kas pilnīgi pamatoti un savstarpējā saskaņā rādīja, ka Dieva roka ir vadījusi lielo adventes kustību, uzsverot pašreizējos pienākumus un vedot gaismā Dieva tautu un tās darbu. Kā Jēzus mācekļi pēc briesmīgās moku un vilšanās nakts "tapa līksmi, Kungu redzēdami", tā tagad priecājās tie, kas ticībā bija gaidījuši Viņa otro atnākšanu. Viņi bija domājuši, ka Jēzus parādīsies godībā, lai atalgotu savus kalpus. Cerībās pieviļoties, tie Jēzu pazaudēja no sava redzesloka un uztraucās tāpat kā Marija pie kapa: "Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši". Un tagad tie Viņu, savu līdzjūtīgo Augsto Priesteri, kurš drīz parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs, atkal ieraudzīja Vissvētākajā vietā. Gaisma no svētnīcas apspīdēja pagātni, tagadni un nākotni. Ticīgie atzina, ka viņus savā nemaldīgajā gudrībā ir vadījis Dievs. Lai gan līdzīgi pirmajiem mācekļiem viņi paši nebija sapratuši vēsti, kuru sniedza ļaudīm, tomēr vēsts bija pareiza. To sludinot, viņi bija izpildījuši Dieva nodomu, un viņu darbs Kungam nebija veltīgs. "Atdzimuši dzīvai cerībai," viņi priecājās "ar neizsakāmu un godības pilnu prieku".

Kā Daniēla 8:14 pravietojums: "Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta", tā arī pirmā eņģeļa vēsts: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda", norādīja uz Kristus kalpošanu vissvētākajā vietā, uz izmeklēšanas tiesu, bet ne uz Kristus nākšanu izglābt savus ļaudis un iznīcināt bezdievīgos. (424) Kļūda nebija pravietisko laiku aprēķinā, bet tā notikuma izpratnē, kas risināsies 2300 dienu beigās. Šīs maldīšanās dēļ ticīgie pārdzīvoja vilšanos, tomēr piepildījās viss, ko pravietojums iepriekš bija vēstījis, viss, ko viņi varēja gaidīt, pamatojoties uz Rakstiem. Tieši tajā laikā, kad tie žēlojās par pieviltajām cerībām, norisinājās šajā vēstī paredzētais notikums, kam vajadzēja piepildīties, pirms Kungs varētu nākt un atalgot savus kalpus.

Kristus nebija atnācis uz Zemi, kā viņi gaidīja, bet gan iegājis Debesīs esošā tempļa vissvētākajā vietā, kā uz to jau iepriekš norādīja simboli. Pravietis Daniēls apraksta, ka viņš šinī brīdī nāk Laiku Vecā priekšā: "Es redzēju nakts parādīšanā, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls un nāca," ne uz Zemi, bet – "pie Laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā". (Dan. 7:13, Glika tulk.)

Arī pravietis Malaķija jau iepriekš bija ziņojis par šo nākšanu: "Drīz nāks uz savu namu Kungs, ko jūs meklējat, un derības eņģelis, pie kā jums labs prāts. Redzi, Viņš nāk, saka Kungs Cebaots." (Mal. 3:1, Glika tulk.) Kunga nākšana uz savu templi bija pēkšņa un negaidīta Viņa ļaudīm, jo tie Viņu tur nemeklēja. Tie gaidīja Viņu nākam uz Zemi, "ar uguns liesmām sodīt tos, kas nepazīst Dievu un kas ir nepaklausīgi (..) evaņģēlijam". (2. Tes. 1:8, Glika tulk.)

Bet ļaudis vēl nebija gatavi sastapt savu Kungu. Viņu labā vēl bija veicams sagatavošanas darbs. Viņiem bija nepieciešama gaisma, kas skatus pievērstu Dieva templim Debesīs, (425) un, kad tie ticībā sekoja savam Augstajam Priesterim Viņa izpildāmajā kalpošanas darbā, tad atklājās jauni pienākumi. Draudzei vēl vajadzēja saņemt kādu brīdinājuma un pamācības vēsti.

Pravietis saka: "Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir zeltkaļa kausējošā uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnībā." (Mal. 3:2,3) Kad Kristus pārtrauks starpnieka darbu augšā esošajā svētnīcā, tad tiem, kas dzīvo virs zemes, svētā Dieva vaiga priekšā vajadzēs pastāvēt bez Vidutāja. Viņu drēbēm jābūt neaptraipītām, viņu raksturiem jābūt šķīstiem, ar apslacināšanas asinīm attīrītiem no katra grēka. Dieva žēlastības spēkā un pašiem čakli pūloties, tiem jāuzvar viss ļaunums. Kamēr vēl Debesīs turpinās izmeklēšanas tiesa, kamēr turpinās savu vainu nožēlojošo ticīgo grēku iznešana no svētnīcas, tikmēr starp Dieva ļaudīm virs zemes jānorisinās īpašam šķīstīšanas un grēku attīrīšanas darbam. Visskaidrāk par to runāts Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstīs.

Kad šis darbs būs pabeigts, tad arī Kristus sekotāji būs sagatavoti uz Viņa atnākšanu. Tad Kungam "labi patiks Jūdas un Jeruzālemes ēdamais upuris kā senajos laikos, pirms ilgiem gadiem". (Mal. 3:4) Tad draudze, kuru mūsu Kungs atnākot ņems pie sevis, būs pagodināta "bez traipa un grumbas vai cita tamlīdzīga trūkuma". (Ef. 5:27) Tad tā parādīsies kā "auseklis, skaista kā Mēness, skaidra kā Saule, briesmīga kā karaspēks ar karogiem". (Augstā dz. 6:10, Glika tulk.)

Pravietodams par Kunga ieiešanu savā templī, Malaķija bez tam vēl ziņo arī par Viņa otro adventi, par Viņa nākšanu izpildīt tiesas spriedumu. "Un tad Es nākšu pie jums un jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas savu taisno liecību pret burvjiem, laulības pārkāpējiem, zvērestu lauzējiem un tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni pret algādžiem, atraitnēm un bāriņiem, (426) kas nomāc ienācējus svešiniekus un Mani nebīstas," saka Kungs Cebaots." (Mal. 3:5) Jūda norāda uz to pašu notikumu, sacīdams: "Redzi, Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši." (Jūdas 14,15) Šī nākšana un Kunga iešana uz savu templi ir īpaši un atšķirīgi notikumi.

Kristus, mūsu Augstā Priestera, ieiešana vissvētākajā nodalījumā, lai šķīstītu svēto vietu, atklāta Dan.8:14; un Cilvēka Dēla nākšana pie Laiku Vecā, par ko stāsta Dan. 7:13, kā arī Kunga nākšana uz savu templi, par ko runāja Malaķija, – visi ir viena un tā paša notikuma apraksti, un to pašu attēlo arī līgavaiņa nākšana uz kāzām Mat. 25. nodaļā sniegtajā līdzībā par desmit jaunavām.

1844. gada vasarā un rudenī atskanēja vēsts: "Redzi, Līgavainis nāk!" Tad arī izveidojās divas šķiras, kas attēlotas ar gudrajām un negudrajām jaunavām, – viena šķira priecīgi gaidīja Kunga parādīšanos un gatavojās Viņu sastapt, otra šķira, baiļu ietekmēta un tikai impulsīvu jūtu dzīta, apmierinājās ar patiesības teoriju, bet ar Dieva žēlastību personīgi neiepazinās. Līdzībā sacīts, ka, līgavainim nākot, tās, "kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās". Parādītā līgavaiņa nākšana notiek pirms kāzām. Pēc tam Kristus uzņem savu valstību, ko attēlo kāzas. Svētā pilsēta, Jaunā Jeruzāleme, kas ir valsts galvaspilsēta un simbols, nosaukta par "līgavu, jēra sievu". Eņģelis sacīja Jānim: "Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu. Viņš mani aiznesa garā," saka pravietis, "un man rādīja svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no Debesīm, no Dieva." (Atkl. 21:9,10) Ir skaidrs, ka līgava attēlo svēto pilsētu, un jaunavas, (427) kas iziet pretī līgavainim, simbolizē draudzi. Atklāsmes grāmatā par Dieva ļaudīm runāts kā par viesiem kāzu mielastā. (Atkl. 19:9) Ja viņi ir viesi, tad tie tajā pašā laikā nevar būt attēloti arī kā līgava. Kristus, kā ziņoja pravietis Daniēls, no Laiku Vecā saņems valdību un godību, un valstību (Dan. 7:14); Viņš saņems Jauno Jeruzalemi, savas valsts galvaspilsētu, "sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu". (Atkl. 21:2) Saņēmis valsti, Viņš nāks savā godībā kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs izglābt savus ļaudis, kuri "sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu" (Mat. 8:11) pie Viņa galda Viņa valstībā (Lūk. 22:30), lai ņemtu dalību Jēra kāzu mielastā.

1844. gada vasarā sludinātā vēsts: "Redzi, Līgavainis nāk!" – tūkstošus ierosināja gaidīt tūlītēju Kunga atnākšanu. Tomēr noteiktajā laikā Līgavainis neieradās vis uz Zemes, kā ļaudis gaidīja, bet pie Laiku Vecā Debesīs uz kāzām, lai saņemtu savu valsti. "Kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās, un durvis aizslēdza." Viņām personīgi nevajadzēja būt klāt šajās kāzās, jo tās notiek Debesīs, bet līdzībā ainotās jaunavas atradās virs Zemes. Kristus sekotājiem jāgaida "savu Kungu no kāzām pārnākam". Tomēr tiem jāsaprot Viņa darbs un ticībā Tam jāseko, kad Jēzus stājas Tēva priekšā. Šādā nozīmē par viņiem var teikt, ka tie ieiet kāzās.

Līdzībā kāzās iegāja tie, kam līdz ar lukturiem traukos bija arī eļļa. Tie, kam līdz ar zināšanām par Rakstu patiesībām bija arī Gars un Dieva žēlastība un kas visrūgtāko pārbaudījumu naktī bija pacietīgi gaidījuši, meklējot Bībelē skaidrāku gaismu, – tie ieraudzīja patiesību par svētnīcu Debesīs un pārmaiņu Pestītāja kalpošanas veidā un ticībā sekoja Tam Viņa darbā augšā esošajā svētajā vietā. (428) Tādēļ visi, kas, saskaņā ar Rakstu liecību, pieņem tās pašas patiesības, ticībā sekot Kristum, kad Viņš stājas Dieva priekšā, lai izpildītu pēdējo starpnieka darbu un tā beigās saņemtu savu valstību, – tie visi attēloti kā tādi, kas ieiet kāzās.

Mateja 22. nodaļā aprakstītajā līdzībā izteikta tā pati kāzu simbolika un skaidri parādīts, ka izmeklēšanas tiesa notiek pirms kāzām. Ķēniņš viesus apskatīt ienāk pirms kāzām (Mat. 22:11), lai redzētu, vai visi ir ietērpušies kāzu drēbēs, nevainojama rakstura tērpā, kas mazgāts un balināts Jēra asinīs. (Atkl. 7:14) To, kuru atrod bez šī tērpa, izmet ārā, bet visus, kuri tērpušies kāzu drēbēs, Dievs pieņem, un tie tiek atzīti par cienīgiem iegūt līdzdalību Viņa valstībā un sēdēt līdz ar Viņu tronī. Šis rakstura pārbaudes darbs, kas nosaka, kuri ir sagatavoti Dieva valstij, ir izmeklēšanas tiesa vai pēdējais darbs augšā esošajā svētnīcā.

Kad izmeklēšanas darbs būs pabeigts, kad no visiem laikmetiem būs izskatītas un izlemtas visu to cilvēku lietas, kuri saukušies par Kristus sekotājiem, tikai tad, un ne ātrāk, izbeigsies pārbaudes laiks un žēlastības durvis tiks aizslēgtas. Tā ar vienu īsu teikumu: "Kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās, un durvis aizslēdza", mums tiek parādīta Pestītāja pēdējā kalpošanas fāze līdz brīdim, kad būs pilnīgi pabeigts lielais cilvēces atpestīšanas darbs.

Zemes svētnīcā, kur, kā mēs redzējām, kalpošana norisinājās pēc Debesu svētnīcas parauga, līdz ar augstā priestera ieiešanu vissvētākajā vietā Salīdzināšanas dienā pārtrauca kalpošanu pirmajā nodalījumā. Dievs pavēlēja: "(..) neviens cilvēks lai neatrodas saiešanas teltī, kad viņš ieiet svētnīcā, lai salīdzinātos, kamēr viņš no tās iznāk ārā." (3. Moz. 16:17) Tā Kristus līdz ar ieiešanu vissvētākajā vietā, lai izpildītu salīdzināšanas noslēdzošo darbu, pārtrauca savu kalpošanu pirmajā nodalījumā. Bet, beidzoties kalpošanai pirmajā nodalījumā, iesākās kalpošana otrajā nodalījumā. (429) Augstais priesteris ēnas kalpošanas Salīdzināšanas dienā, atstājot svēto vietu, gāja Dieva priekšā, lai par visu Izraēlu, kas patiesi nožēloja savus grēkus, nestu grēka upura asinis. Tā arī Kristus kā mūsu Vidutājs bija pabeidzis tikai vienu sava darba daļu, lai uzsāktu otru, kurā Viņš vēl arvien ar savām asinīm Tēva priekšā aizlūdz grēcinieku labā.

1844. gadā adventisti šo jautājumu vēl nesaprata. Pēc tam, kad bija pagājis laiks, kurā gaidīja Pestītāju, viņi joprojām domāja, ka Kunga nākšana ir tuvu, viņi uzskatīja, ka ir sasnieguši svarīgu krīzes punktu, kad Kristus starpnieka darbs Dieva priekšā cilvēku labā jau pabeigts. Tiem šķita, ka Bībele norāda uz cilvēces pārbaudes laika beigām īsi pirms Kunga patiesās nākšanas debesu padebešos. Likās, ka par to runā teksti, kas stāsta par laiku, kad daudzi meklēs, klaudzinās un sauks pie žēlastības durvīm, bet tās netiks atvērtas. Tādēļ viņiem radās jautājums, vai datums, kurā tie gaidīja Kristus nākšanu, drīzāk neiezīmē tieši pirms Viņa atnākšanas esošā laika posma iesākumu. Pasludinājuši brīdinājumu par tiesas tuvumu, viņi pieņēma, ka pasaules labā veicamais darbs ir padarīts, un tādēļ tos vairs neinteresēja grēcinieku glābšana. Turklāt neticīgo bezkaunīgā un zaimojošā smiešanās viņiem šķita vēl viens pierādījums, ka Dieva Gars ir atrauts no Viņa žēlastības atmetējiem. Tas viss nostiprināja pārliecību, ka pārbaudes laiks ir beidzies vai, kā toreiz mēdza teikt, "žēlastības durvis aizslēgtas".

Bet līdz ar svētnīcas jautājuma izpētīšanu nāca skaidrāka gaisma. Tagad viņi saprata, ka doma par 2300 dienu noslēgumu 1844. gadā un līdz ar to pastāvošo krīzi ir pareiza. Bet, kaut arī tā bija patiesība, ka cerību un žēlastības durvis, pa kurām astoņpadsmit gadsimtus cilvēki bija atraduši pieeju Dievam, tagad tika aizdarītas, tomēr atvērās citas durvis, un grēku piedošana cilvēkiem vēl tika piedāvāta, (430) Kristum aizlūdzot vissvētākajā vietā, viena Viņa kalpošanas daļa bija noslēgusies, bet tikai tāpēc, lai dotu vietu otrai. Vēl joprojām bija "atvērtas durvis" uz Debesu svētnīcu, kur grēcinieku labā kalpoja pats Kristus.

Tagad kļuva skaidrs, ko nozīmē Kristus vārdi Atklāsmes grāmatā, kas adresēti draudzei tieši šajā laikā: "Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt." (Atkl. 3:7,8)

Kas ticībā sekos Jēzum lielajā salīdzināšanas darbā, tie saņems Viņa Vidutāja svētības, kamēr tie, kas gaismu par šo kalpošanas darbu atraida, negūs no tā nekādu labumu. Jūdi, kas noraidīja Kristus pirmās adventes laikā doto gaismu un atteicās ticēt Viņam kā pasaules Pestītājam, nevarēja saņemt piedošanu. Kad Jēzus, atgriezies Debesīs, ar savām asinīm iegāja Debesu svētnīcā, lai pār mācekļiem izlietu Vidutāja svētības, jūdi tika atstāti pilnīgā tumsā, turpinot pienest nekam nederīgus upurus un dāvanas. Simbolu un ēnas kalpošana bija izbeigusies. Tās durvis, pa kurām cilvēki agrāk bija atraduši pieeju Dievam, vairs nebija atvērtas. Jūdi bija atteikušies meklēt Viņu pa vienīgo ceļu, kurā Jēzu toreiz varēja atrast, domājot par kalpošanu Debesu svētnīcā. Tāpēc arī tie neatrada savienību ar Dievu. Viņiem durvis bija aizslēgtas. Tie Kristu nebija atzinuši kā patieso upuri un Vidutāju Dieva priekšā, tāpēc arī nevarēja saņemt svētības, ko sniedza šis starpniecības darbs.

Atkritušo jūdu stāvoklis ilustrē bezrūpīgo un neticīgo vārda kristiešu stāvokli, kuri apzināti paliek nezināšanā par mūsu žēlsirdīgā Augstā Priestera darbu. (431) Kad simboliskajā kalpošanā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā, visam Izraēlam vajadzēja sapulcēties ap svētnīcu un vissvinīgākā veidā pazemot savas dvēseles Dieva priekšā, lai katrs varētu saņemt savu grēku piedošanu un netiktu izdeldēts no draudzes vidus. Cik daudz svarīgāk šajā patiesajā salīdzināšanas dienā saprast mūsu Augstā Priestera darbu, lai zinātu, kādu pienākumu pildīšana tiek prasīta no mums!

Cilvēki nevar nesodīti atraidīt brīdinājumus, kurus Dievs savā žēlastībā viņiem sūta. Noas dienās pasaulei sūtīja vēsti no Debesīm, un tā laika cilvēku izglābšanu izšķīra viņu nostāja pret šo vēsti. Un tikai tāpēc, ka tie brīdinājumu noraidīja, grēcīgajai cilvēcei atņēma Dieva Garu un tā gāja bojā plūdu ūdeņos. Ābrahāma laikā žēlastība mitējās aizlūgt par Sodomas noziedzīgajiem iedzīvotājiem, un no Debesīm sūtītā uguns aprija visus, izņemot Latu, viņa sievu un divas meitas. Tāpat notika Kristus dienās. Dieva Dēls brīdināja tās paaudzes neticīgos jūdus: "Jūsu nams tiks jums atstāts postā." (Mat. 23:38) Un, skatoties uz pēdējām dienām, tā pati bezgalīgā gudrība runā par tiem, kas "nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi, tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību". (2. Tes. 2:10-12) Kad viņi atmet Dieva Vārda mācības, tad Dievs tiem atņem savu Garu un atstāj tos viņu iemīļotajiem maldiem.

Bet Kristus vēl arvien aizlūdz cilvēku labā, un gaisma tiks dota tiem, kas to meklēs. Lai gan sākumā adventisti to nesaprata, vēlāk, kad sāka atvērties Raksti, kas atklāja lietu patieso stāvokli, viss kļuva skaidrs.

Pēc 1844. gada sekoja lielu pārbaudījumu periods visiem, kas vēl turējās pie adventes ticības. Patiesā stāvokļa noskaidrošanai tiem palīdzēja tikai tā gaisma, kas viņu domas vadīja uz svētnīcu augšā. (432) Daži atteicās no agrākās ticības pravietisko periodu aprēķiniem un adventes kustību pavadošo Svētā Gara vareno iespaidu piedēvēja cilvēcīgiem vai sātaniskiem spēkiem. Tomēr citi stingri turējās pie pārliecības, ka pagātnes piedzīvojumos viņus vadījis Kungs, un, turpinot gaidīt, paliekot nomodā un lūdzot Dievu, lai uzzinātu Viņa prātu, tie ieraudzīja, ka viņu lielais Augstais Priesteris ir stājies citā savas kalpošanas darbā, un, ticībā Tam sekojot, tie tika vadīti tā, ka varēja izprast arī draudzes pēdējo darbu. Viņi ieguva skaidrāku skatu uz pirmā un otrā eņģeļa vēsti un tika sagatavoti saņemt un pasludināt pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā izteikto trešā eņģeļa svinīgo brīdinājumu.

25. Dieva bauslība nemainās

[433] "Tad atvērās Dieva templis Debesīs, templī bija redzams Viņa derības šķirsts." (Atkl.11:19) Dieva derības šķirsts atrodas vissvētākajā vietā, svētnīcas otrajā nodalījumā. Kalpošanā Zemes svētnīcā, kas bija tikai "Debesu svētnīcas atveids un ēna", šo nodalījumu atvēra vienīgi lielajā Salīdzināšanas dienā, lai šķīstītu svētnīcu. Tāpēc paziņojums, ka atvēries Dieva templis Debesīs un bijis redzams Viņa derības šķirsts, norāda uz Debesu svētnīcas vissvētākās vietas atvēršanu 1844. gadā, kad tur iegāja Kristus, lai veiktu salīdzināšanas pēdējo darbu. Kas ticībā sekoja savam lielajam Augstajam Priesterim, kad Viņš uzsāka kalpošanu vissvētākajā vietā, tie ieraudzīja Viņa derības šķirstu. Iedziļinājušies svētnīcas tēlojumā, viņi saprata, ka Pestītājs ir mainījis kalpošanas veidu, un atzina, ka Viņš tagad, atsaukdamies uz savām asinīm, grēcinieku labā aizlūdz Dieva šķirsta priekšā.

Virs Zemes esošajā teltī derības šķirstā atradās divi akmens galdiņi, uz kuriem bija rakstīti Dieva likumi. Šķirsts bija tikai ietvars šiem bauslības galdiņiem, un tieši šo dievišķo priekšrakstu klātbūtne to padarīja vērtīgu un svētu. Atveroties Dieva templim Debesīs, kļuva redzams Viņa derības šķirsts.(434) Vissvētākajā Debesu svētnīcas vietā tiek rūpīgi glabāts dievišķais likums - likums, ko Sinaja kalnā, pērkonam dārdot, paziņoja pats Dievs, un ar savu pirkstu rakstīja uz akmens plāksnēm.

Debesu svētnīcā glabājas Dieva likumu oriģināls, bet akmens plāksnēs ierakstītie baušļi, kā arī piecās Mozus grāmatās dotie norādījumi satur to nekļūdīgu kopiju. Tie, kas saprata šo patiesību, tādā veidā tika vadīti pie dievišķo likumu svētā un nemainīgā rakstura atzīšanas. Vairāk kā iepriekš viņi aptvēra, kāds spēks slēpjas Pestītāja vārdos: "Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā, rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības." (Mat. 5:18) Dieva likumam, kas ir Viņa gribas atklāsme un Viņa rakstura noraksts, kā uzticamai liecībai Debesīs jāpaliek mūžīgi. Neviens no baušļiem nav atcelts, nav pārgrozīts ne vismazākais burts vai raksta galiņš. Dziesminieks saka: "Tavs Vārds, Kungs, stāv nelokāmi Debesīs uz mūžīgiem laikiem!" "Negrozāmi ir visi Viņa baušļi, nodrošināti mūžīgi mūžam, tie pamatoti uzticībā un godīgumā." (Ps. 119:89; 111:7,8)

Dekaloga pašā centrā atrodas ceturtais bauslis, tieši tāds, kā to deva sākumā: "Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir Sabats, Kunga, tava Dieva dusēšana, tad tev nebūs nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodas, un septītajā dienā Kungs dusēja, tāpēc Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta." (2. Moz. 20:8-11)

Dieva Gars ietekmēja Viņa Vārda pētītāju sirdis. Tie tika pārliecināti, ka, neievērojot Radītāja dusas dienu, nezinot ir pārkāpuši šo priekšrakstu. Viņi sāka meklēt iemeslus, kāpēc Dieva iesvētītās dienas vietā tiek ievērota nedēļas pirmā diena. (435) Rakstos nevarēja atrast nevienu pierādījumu, ka ceturtais bauslis būtu atcelts vai Sabats pārmainīts, septītai dienai paredzētā svētība nekad tai nebija atņemta. Viņi bija godīgi centušies uzzināt un darīt Dieva prātu, tādēļ tagad, kad saprata, ka ir Kunga bauslības pārkāpēji, tie ļoti noskuma un savu uzticību Dievam turpmāk apliecināja ar svētā Sabata ievērošanu.

Viņu pārliecības sagraušanai tika veltītas lielas un nopietnas pūles. Neviens nevēlējās saprast, ka, ja Zemes svētnīca bija Debesu svētnīcas attēls, tad arī virs Zemes esošajā šķirstā uzglabātā bauslība bija precīzs tās bauslības noraksts, kas atradās šķirstā Debesīs, un ka Debesu svētnīcas patiesības pieņemšana ietvēra Dieva bauslības prasību atzīšanu un pienākumu ievērot ceturtā baušļa Sabatu. Te meklējams noslēpums, kāpēc pret Rakstu saskanīgo izskaidrojumu, kas atklāja Kristus kalpošanu Debesu svētnīcā, sacēlās tik rūgta un apņēmīga pretestība. Cilvēki mēģināja aizvērt durvis, kuras Dievs bija atvēris, un atvērt durvis, kuras Viņš bija aizvēris. Bet Tas, "kurš atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver", bija teicis: "Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt." (Atkl. 3:7,8) Kristus bija atvēris durvis vai uzsācis kalpošanu vissvētākajā vietā. No šīm Debesu svētnīcas atvērtajām durvīm plūda gaisma un rādīja, ka ceturtais bauslis ir Debesīs glabātās bauslības sastāvdaļa, un ko Dievs bija iecēlis, to neviens cilvēks nespēja atcelt.

Tie, kas pieņēma gaismu par Kristus starpnieka darbu un Dieva bauslības mūžīgumu, atklāja, ka par šīm patiesībām runā arī Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa. Šīs nodaļas vēstis veido trīskārtīgu brīdinājumu (skat. Pielikumā.), kam jāsagatavo Zemes iedzīvotāji uz Kunga otro atnākšanu. Paziņojums: "Ir atnākusi Viņa tiesas stunda" – norāda uz cilvēku atpestīšanas plānā paredzētā Kristus kalpošanas darba pēdējo fāzi. (436) Te sniegtā patiesība jāsludina, līdz mitēsies Pestītāja aizlūgšanas un Viņš atgriezīsies uz Zemi, lai ņemtu savus ļaudis pie sevis. Tiesas darbam, kas iesākās 1844. gadā, jāturpinās tik ilgi, kamēr būs izšķirts visu, kā mirušo, tā dzīvo, liktenis, tātad līdz cilvēku pārbaudes laika beigām. Lai ļaudis būtu gatavi pastāvēt tiesā, vēsts viņiem pavēl: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu" (..), pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus!" Bet vēsts pieņemšanas rezultāti atklāti vārdos: "Šeit ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību."(Glika tulk.) Lai sagatavotos tiesai, cilvēkiem nepieciešams ievērot Dieva likumus. Tiesā šī bauslība būs rakstura mēraukla. Apustulis Pāvils saka: "Kas grēkojuši, pazīdami likumu, pēc likuma tiks tiesāti (..) tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts." Un vēl Viņš saka, ka "likuma darītāji tiks atzīti par taisniem". (Rom. 2:12-16) Bet, lai ievērotu Dieva likumus nepieciešama ticība, jo "bez ticības nevar (Dievam) patikt" (Ebr.11:6), un "viss, kas nenāk no ticības, ir grēks". (Rom. 14:23)

Pirmais eņģelis cilvēkus uzaicina bīties Dievu un dot Viņam godu, pielūgt To kā Debesu un Zemes Radītāju. Lai to darītu, tiem jāpaklausa Viņa likumiem. Gudrais vīrs saka: "Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam." (Sal. māc.12:13) Dievam nevar būt patīkama nekāda pielūgšana bez paklausības Viņa likumiem. "Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus." (1. Jāņa 5:3) "Kas savu ausi nogriež no Dieva bauslības, pat tāda cilvēka lūgšana ir neganta." (Sal. pam. 28:9, Glika tulk.)

Pienākums pielūgt Dievu balstās uz patiesību, ka Viņš ir Radītājs, tādēļ visām būtnēm par savu esamību jāpateicas Viņam. Kur vien Bībelē tiek uzsvērts, ka Kungam ir lielākas tiesības uz godbijību un pielūgšanu kā pagānu dieviem, tur kā pierādījums tiek minēts Viņa radītāja spēks. (437) " Patiesi, visu tautu dievi taču ir elki, bet Kungs ir radījis debesis." (Ps. 96:5) "Kam jūs Mani pielīdzināsiet, ka Es tam būtu līdzīgs?" jautā Svētais. "Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet, kas to visu radījis?" (Jes. 40:25,26) "Tā saka Kungs, kas radījis debesis, Dievs, kas veidojis zemi (..). Vienīgi Es esmu Kungs, cita nav neviena!" (Jes. 45:18) Dziesminieks saka: "Atzīstiet, ka Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši." (Ps. 100:3) "Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Kunga, sava Radītāja, priekšā!" (Ps. 95:6) Un arī svētās būtnes, kas Dievu pielūdz Debesīs, paskaidro, kāpēc tās Viņu godā: "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas." (Atkl. 4:11)

Atklāsmes 14. nodaļā cilvēki tiek aicināti pielūgt Radītāju, un pravietojumā arī norādīta kāda ļaužu šķira, kas triju eņģeļu vēsts rezultātā tur Dieva baušļus. Bet viens no šiem baušļiem Dievu izceļ tieši kā Radītāju. Ceturtais bauslis saka: "Septītā dienā ir Sabats, Kunga, tava Dieva, dusēšana (..). Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā Kungs dusēja, tāpēc Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta." (2. Moz. 20:10,11) Vēl Kungs par Sabatu saka, ka tā ir zīme, lai "jūs atzīstat, ka Es, Kungs, esmu jūsu Dievs". (Ec. 20:20) Un pamatojums tam ņemts no 2. Mozus 31:17: "Jo sešās dienās Kungs radījis debesis un zemi, un septītā dienā Viņš ir dusējis."

"Sabats kā radīšanas piemineklis ir sevišķi nozīmīgs tāpēc, ka tas vienmēr pievērš uzmanību patiesajam iemeslam, kāpēc mums Dievs vispār jāpielūdz," – jo Viņš ir Radītājs un mēs esam Viņa radījumi. "Tāpēc Sabats atrodas Dieva pielūgšanas un Viņa pagodināšanas sanāksmju pamatā, jo tas visiespaidīgākajā veidā māca šo lielo patiesību, ko nevar teikt ne par vienu citu iestādījumu. (438) Īstais pamats Dieva pielūgšanai, ne tikai Dieva pagodināšanai septītajā dienā, bet visai Viņa pielūgšanai, ir atrodams tieši atšķirībā, kas Radītāju izceļ pāri Viņa radījumiem. Šī lielā patiesība nekad nevar novecot un to nekad nedrīkst aizmirst." (1) Lai cilvēku prātu pastāvīgi pievērstu šai patiesībai, Dievs jau Ēdenē deva Sabatu. Un tik ilgi, kamēr patiesība, ka Viņš ir mūsu Radītājs, turpinās pastāvēt kā Viņa pielūgšanas pamatojums, arī Sabats paliks kā Kunga radīšanas darba zīme un piemineklis. Ja Sabats tiktu vispārīgi ievērots, tad cilvēku domas un jūtas godbijībā un pielūgsmē pievērstos Radītājam, tad nekad nerastos neviens elku pielūdzējs, ateists vai neticīgais. Sabata turēšana ir zīme, kas liecina par uzticību patiesajam Dievam, Tam, "kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdeņu avotus". No tā izriet, ka vēsts, kas cilvēkiem pavēl pielūgt Dievu un turēt Viņa baušļus, īpašā kārtā visus aicina paklausīt ceturtajam bauslim.

Pretstatā tiem, kas tur Dieva baušļus un kam ir Jēzus ticība, trešais eņģelis rāda citu šķiru, kuriem viņu maldu dēļ tiek izteikts svinīgs un briesmīgs brīdinājums: "Ja kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns." (Atkl. 14:9,10) Šīs vēsts izpratnei nepieciešams tekstā lietoto simbolu pareizs izskaidrojums. Ko nozīmē zvērs, tēls un zīme?

Pravietiskā līnija, kurā atrodami šie simboli, iesākas Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā ar pūķi, kas cenšas iznīcināt Kristu Viņa piedzimšanas laikā. Par pūķi sacīts, ka tas ir sātans (Atkl.12:9), viņš bija tas, kas Hērodu paskubināja nonāvēt Pestītāju. Bet kristīgās ēras pirmajos gadsimtos sātana galvenais aģents cīņā pret Kristu un Viņa ļaudīm bija Romas impērija, kuras valdošā reliģija bija pagānisms. Tādēļ, lai gan vispirms pūķis attēlo tieši sātanu, tas ir arī pagāniskās Romas simbols.

13. nodaļā (1-10.p.) ir aprakstīts cits zvērs, "līdzīgs pardelim", kam pūķis deva "savu spēku, savu troni un lielu varu". (439) Šis simbols, kā to uzskatīja protestantu lielākā daļa, attēlo pāvestību, kas mantoja senajai Romas impērijai piederošo spēku, troni un varu. Par pardelim līdzīgo zvēru rakstīts: "Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus (..). Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo Debesīs. Tam tika dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām, un tautām." Šis pravietojums, kas gandrīz pilnīgi atbilst Daniēla 7. nodaļas mazā raga aprakstam, neapšaubāmi norāda uz pāvestību.

"Vara tam tapa dota karot četrdesmit divus mēnešus." Tālāk pravietis saka: "Es redzēju vienu no viņa galvām līdz nāvei ievainotu." Un atkal: "Kas ņem gūstā, pats aizies gūstā; kas nokauj ar zobenu, to pašu nokaus ar zobenu." Četrdesmit divi mēneši nozīmē to pašu, ko "laiks un divi laiki un puslaiks", tas ir, trīs ar pus gadus vai 1260 dienas (Dan.7. nod.) – laiku, kurā pāvesta vara apspieda Dieva tautu. Šis laiks, kā tas paskaidrots iepriekšējās nodaļās, iesākās ar pāvestības virsvaldības nodibināšanos 538. gadā pēc Kristus un beidzās 1798. gadā. Tad pāvestu saņēma gūstā Francijas armija, līdz ar to nāvīgi ievainojot pāvestības varu un piepildot pravietojumu: "Kas ņem gūstā, pats aizies gūstā."

Šajā brīdī tiek rādīts cits simbols. Pravietis saka: "Es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram." (Atkl. 13:11) Gan šī zvēra izskats, gan izcelšanās veids rāda, ka ar to simbolizētā tauta nelīdzinās iepriekšējos ainojumos tēlotajām. Lielās, pasauli pārvaldošās valstis pravietim Daniēlam tika rādītas kā plēsīgi zvēri, kas radās, kad "četri debess vēji lauzās uz lielo jūru". (Dan. 7:2) (440) Atklāsmes grāmatas 17. nodaļā eņģelis paskaidro, ka ar ūdeņiem attēlotas "tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas". (Atkl. 17:15) Četri debess vēji, kas lauzās uz lielo jūru, simbolizē briesmīgu iekarojumu un cīņu ainas, kuru norisināšanās laikā attiecīgās valstis ieguva savu varu.

Bet zvēru ar jēram līdzīgajiem ragiem pravietis redzēja "izkāpjam no zemes". Tā attēlotajai tautai jārodas iepriekš neaizņemtā teritorijā un savas varas nostiprināšanai jāizaug pakāpeniski un mierīgi, nesatriecot citas varas. Tātad tā nevar rasties starp vecās pasaules ķildīgajām nācijām – no vētrainās jūras, ko veido "tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas". Tā jāmeklē rietumu kontinentā.

Kura no jaunās pasaules tautām 1798. gadā jau bija kļuvusi tik spēcīga, ar izredzēm kļūt vēl stiprākai un lielākai, kas tagad sev pievērsa visas pasaules uzmanību? Šī simbola identificēšanā nevar būt nekādu šaubu. Ir tikai viena valsts, kas atbilst pravietojuma sīkajam aprakstam, tas nepārprotami norāda uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Oratori un vēsturnieki, aprakstot šīs tautas izcelšanos un izaugsmi, atkal un atkal neapzināti ir lietojuši svētā rakstnieka domu, pat gandrīz tos pašus vārdus. Zvēru ar jēra ragiem ieraudzīja "izkāpjam no zemes", un šeit lietoto vārdu "izkāpt" burtiski var tulkot "izaugt vai uzdīgt kā stādam". Un, kā mēs redzējām, šai tautai jārodas iepriekš neaizņemtā teritorijā. Kāds izcils rakstnieks, attēlodams Savienoto Valstu noslēpumaino izaugsmi "brīvā vietā" (2), saka: "Līdzīgi klusi dīgstošai sēklai mēs izaugām par impēriju." Viens no Eiropas žurnāliem 1850. gadā Savienotās Valstis raksturoja kā apbrīnojamu impēriju, kas pēkšņi "parādījusies" un, "zemei klusējot, ar katru dienu kļuvusi varenāka un lepnāka". (3) Edvards Everets, runājot par šīs nācijas tēviem, (441) sacīja: "Vai viņi meklēja vientulīgu vietu, nekaitīgu tās nepopularitātes dēļ un drošu tās nomaļā izvietojuma dēļ, kur mana Leidenas draudze varētu baudīt sirdsapziņas brīvību? Paskatieties uz šiem milzīgajiem apgabaliem, pār kuriem miermīlīgā uzvaras gājienā tie ir nesuši krusta karogu!" (4)

"Tam bija divi ragi, tādi kā jēram." Jēram līdzīgie ragi norāda uz jaunību, nevainību un lēnprātību, kas patiesi attēlo Savienoto Valstu raksturu laikā, kad pravietis tās redz "izkāpjam", tas ir, 1798. gadā. Starp kristīgajiem trimdiniekiem, kas pirmie aizbēga uz Ameriku, meklēdami patvērumu no savas zemes valdnieku spaidiem un priesteru neiecietības, daudzi vēlējās izveidot valdību, kas balstītos uz plaša pilsoniskās un reliģiskās brīvības pamata. Viņu uzskati izteikti Neatkarības deklarācijā, kas uzsvēra lielo patiesību, ka "visi cilvēki radīti līdzīgi" un apveltīti ar neatņemamām tiesībām uz "dzīvību, brīvību un laimi". Un Konstitūcija iedzīvotājiem nodrošināja pašpārvaldes tiesības, paredzot, ka tautas ievēlēti pārstāvji izdos likumus un rūpēsies par to ievērošanu. Tika garantēta arī reliģiskā ticības brīvība, katram cilvēkam atļaujot pielūgt Dievu saskaņā ar viņa sirdsapziņas pārliecību. Republikānisms un protestantisms kļuva par šīs tautas pamatlikumiem. Šie principi ir arī tās varas un labklājības noslēpums. Ar interesi un cerībām uz šo zemi skatījās visa apspiestā un nomāktā kristīgā pasaule. Miljoni ir meklējuši tās krastus, un Savienotās Valstis tagad ir iekarojušas vietu starp visvarenākajām pasaules tautām.

Bet zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem "runāja kā pūķis. Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta (..). (442) Tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce un kas tomēr palicis dzīvs". (Atkl. 13:11-14)

Jēram līdzīgie ragi un pūķa balss simboliskajā tēlojumā rada spilgtu pretrunu starp tādā veidā attēlotās tautas vārdiem un darbiem. Tautas "runāšana" ir tās likumdošana un tiesas iestāžu lēmumi. Ar tādu rīcību tā pārvērtīs melos tos brīvības un miera principus, ko tā kādreiz izvirzīja kā savas politikas pamatu. Pravietojums, kas apliecina, ka tā runās "kā pūķis" un darīs "visu pirmā zvēra varu", liek skaidri saprast neiecietības un vajāšanu gara attīstīšanos, kādu parādīja ar pūķi un pardelim līdzīgo zvēru attēlotās varas. Un ziņojums, ka zvērs ar diviem ragiem "piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru", norāda, ka šīs tautas autoritāte tiks izlietota, lai piespiestu ievērot kaut ko tādu, kas pagodinās pāvestību.

Šāda rīcība būtu tieši pretēja šīs valdības principiem, tās brīvo iestāžu raksturam, Neatkarības deklarācijas svinīgajām atziņām un Konstitūcijai. Šīs nācijas dibinātāji gudri centās novērst laicīgās varas izmantošanas iespēju no baznīcas puses, kā arī tādas rīcības neizbēgamās sekas – neiecietību un vajāšanas. Konstitūcija garantē, ka "Kongress neizdos nevienu likumu kaut kādas reliģijas ieviešanai vai arī tās netraucētas pastāvēšanas aizliegšanai" un ka "nekāda reliģija nav padarāma par nosacījumu, kas Savienotajās Valstīs dotu iespēju ieņemt jebkuru uzticības vietu". Tikai atklāti pārkāpjot šos nācijas brīvību sargājošos likumus, pilsoniskās autoritātes var spiest ievērot kādu reliģisku iekārtojumu. Bet tādas rīcības pretrunīgums nebūs lielāks par simbolos attēloto rīcību. Tas ir zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem, kas sevi sauc par skaidru, lēnprātīgu un nekaitīgu, bet runā kā pūķis.

(443) "Tas aicina zemes iedzīvotājus celt zvēram tēlu." Tā skaidri atklāta pārvaldes forma, kurā likumdošanas vara pieder tautai, un tas ir vispārliecinošākais pierādījums, ka Savienotās Valstis ir pravietojumā minētā valsts.

Bet kas ir zvēra tēls? Un kā to veido? Tēlu rada zvērs ar diviem ragiem, un tas ir tēls pirmajam zvēram. Tāpēc tas arī ir nosaukts par zvēra tēlu. Bet, lai uzzinātu, ko tas īsti attēlo un kā to veido, mums jāaplūko paša zvēra – pāvestības – raksturīgākās iezīmes.

Kad pirmā draudze atkāpās no Evaņģēlija vienkāršības un pieņēma pagānu rituālus un ieradumus, tā zaudēja Dieva Garu un spēku, tādēļ, lai pārvaldītu ļaužu sirdsapziņu, sāka meklēt laicīgās varas atbalstu. Rezultātā radās pāvestība, baznīca, kas pārvaldīja valsts varu un izlietoja to savu mērķu sasniegšanai, sevišķi "ķecerības" sodīšanai. Lai Savienotās Valstis izveidotu zvēra tēlu, reliģiskai varai jāiegūst tāda noteikšana pār pilsonisko valdību, ka valsts autoritāte tiktu izmantota baznīcas mērķu sasniegšanai.

Kur vien baznīca ir ieguvusi laicīgu varu, tur tā šo varu ir izlietojusi cilvēku sodīšanai, kas nepiekrīt tās pieņemtajām mācībām. Protestantu baznīcas, kas sekojušas Romas pēdās, veidojot savienību ar laicīgām varām, ir apliecinājušas līdzīgu tieksmi ierobežot cilvēku sirdsapziņas brīvību. Spilgts piemērs ir Anglijas baznīcas ilgstošās sektantu vajāšanas. Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā tūkstošiem sludinātāju – anglikāņu baznīcas pretinieku – bija spiesti atstāt savas draudzes, un daudziem, kā draudžu ganiem, tā ierindas locekļiem, nācās maksāt naudas sodus, izciest ieslodzījumu, spīdzināšanu vai pat mocekļa nāvi.

Tikai atkrišana pirmajā draudzē izraisīja vēlēšanos meklēt valdības palīdzību, un šis solis sagatavoja ceļu pāvestības, tas ir, zvēra attīstībai. Pāvils sacīja: "(..) vispirms jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam." (2. Tes. 2:3) Tādēļ varam teikt, ka tieši atkrišana draudzē sagatavos ceļu arī zvēra tēlam.

(444) Bībele ziņo, ka pirms Kunga nākšanas būs reliģijas pagrimums, kas līdzināsies tam, kāds pastāvēja pirmajos gadsimtos. "Pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks. Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu nemīl, nodevēji, nebēdnieki, uzpūtīgi, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu, kas liekas Dieva bijāšanu cienījoši, bet Viņa spēku aizliedz." (2. Tim. 3:1-5, Glika tulk.) "Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām." (1. Tim. 4:1) Sātans strādās "ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem". Un visi, kas "patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti", tiks atstāti, lai pieņemtu "spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem". (2. Tes. 2:9-11, Glika tulk.) Kad būs aizsniegts šis bezdievības stāvoklis, sekos tādi paši rezultāti kā pirmajos gadsimtos.

Lielo dažādību protestantisko baznīcu ticībā un pārliecībā daudzi uzskata par izšķirošu pierādījumu, ka nekad un ne ar kādiem līdzekļiem piespiedu kārtā neizdosies panākt vienveidību. Bet jau gadiem ilgi protestantu baznīcās ir jūtams spēcīgs un pieaugošs noskaņojums par labu tādai savienībai, kas pamatotos uz kopīgiem mācības atzinumiem. Lai izveidotu šādu savienību, neizbēgami jāatsakās no tādu tematu iztirzāšanas, kuros nav vienprātības, lai cik svarīgi tie arī nebūtu, raugoties no Bībeles viedokļa.

1846. gadā kādā svētrunā Čārlzs Bīčers deklarēja, ka "evaņģēliskās protestantu konfesijas" sludinātājus "visu laiku vada ne tikai lielas cilvēciskas bailes, bet tie dzīvo, kustas (445) un elpo pilnīgi samaitātā vidē, katru stundu atsaucoties savas dabas zemiskajiem elementiem, lai apklusinātu patiesību un zemotos atkrišanas varas priekšā. Vai šo ceļu negāja Roma? Vai mēs atkal nedzīvojam tās dzīvi? Un ko mēs redzam tieši sev priekšā? Citu vispārēju koncilu, pasaulplašu savienību! Evaņģēlisku aliansi un visu aptverošu ticības apliecību!" (5) Kad tas būs sasniegts, tad no centieniem nodrošināt pilnīgu vienveidību ar spēka palīdzību mūs šķirs vairs tikai viens solis.

Kad Savienoto Valstu valdošās baznīcas, apvienojoties tādos mācības punktos, kas tām kopēji, ietekmēs valsti uzspiest viņu doktrīnas un atbalstīt viņu iestādījumus, tad protestantiskā Amerika būs izveidojusi tēlu Romas hierarhijai, kam neizbēgami sekos civilu sodu piespriešana citādi domājošiem ļaudīm.

Zvērs ar diviem ragiem "dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres, un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam tā zīme ir, zvēra vārds un viņa vārda skaitlis". (Atkl. 13:16,17, Glika tulk.) Trešā eņģeļa brīdinājumā teikts: "Ja kas pielūdz zvēru un viņa tēlu, un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, tas arīdzen dzers no Dieva dusmības vīna." Šajā vēstī minētais "zvērs", kura pielūgšanu uzspiež divragainais zvērs, ir Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas pirmais vai pardelim līdzīgais zvērs – pāvestība. "Zvēra tēls" simbolizē atkritušā protestantisma formu, kas būs attīstījusies, kad protestantiskās baznīcas savu dogmu uzspiešanai meklēs civilās varas palīdzību. Vēl tikai jānoskaidro, kas ir "zvēra zīme".

Pēc brīdinājuma izteikšanas par zvēra un viņa tēla pielūgšanu pravietojums vēstī: "Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību." Tā kā tie, kas ievēro Dieva baušļus, tādā veidā ir rādīti pretstatā pārējiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi, tad jāsecina, ka Dieva baušļu turēšana, no vienas puses, (446) un to pārkāpšana, no otras puses, izveidos atšķirību starp Dieva pielūdzējiem un zvēra pielūdzējiem.

Zvēra un arī viņa tēla īpaši raksturīga iezīme ir Dieva baušļu pārkāpšana. Daniēls par mazo ragu – pāvestību – saka: "Tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību." (Dan. 7:25) Un Pāvils to pašu varu ir nosaucis par "grēka cilvēku", kas paaugstināsies pār Dievu. Te viens pravietojums papildina otru. Vienīgi grozot Dieva bauslību, pāvestība varēja paaugstināties pār Dievu, bet, kas apzinīgi ievēro šos sagrozītos likumus, tas augstāko godu parāda varai, kura sagrozījumu izdarījusi. Tādēļ rīcība, kas pauž paklausību pāvestības iestādījumiem, ir zīme, kas apliecina uzticību pāvestam, bet ne Dievam.

Pāvestība ir mēģinājusi grozīt Dieva bauslību. Otrais bauslis, kas aizliedz pielūgt tēlus, no bauslības tika izmests, un ceturtais bauslis tā pārmainīts, it kā septītās dienas Sabata ievērošanas vietā būtu apstiprināta nedēļas pirmās dienas svētīšana. Turklāt katoļi izvirza uzskatu, ka otrais bauslis izlaists tāpēc, ka tas esot bijis lieks, jo tā saturs jau ietverts pirmajā, un viņi bauslību izsakot tieši tā, kā Dievs vēloties, lai to saprastu. Tas nevar būt pravieša paredzētais pārgrozījums. Runa ir par tīšu, iepriekš nodomātu grozījumu: "Tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību." Šo pravietojumu precīzi piepilda izmaiņas ceturtajā bauslī. Jo vienīgā autoritāte, uz ko balstās sagrozījums, ir baznīca. Tā pāvesta vara atklāti paaugstinās pāri Dievam.

Kamēr Dieva pielūdzēji īpaši atšķirsies ar cieņu pret ceturto bausli, – jo tas ir Kunga radošā spēka zīme un liecība, ka Viņam ir tiesības saņemt no cilvēka bijību un godu, zvēra pielūdzēji iezīmēsies ar pūlēm noārdīt Radītāja pieminekli un celt godā Romas iestādījumu. (447) Tieši svētdienas dēļ pāvestība vispirms izvirzīja savas augstprātīgās prasības, un, lai piespiestu ievērot svētdienu kā "Kunga dienu", tā pirmo reizi griezās pēc palīdzības pie valsts varas. Bet, runājot par Kunga dienu, Bībele norāda uz nedēļas septīto un nevis uz pirmo dienu. Kristus sacīja: "Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār Sabatu." (Marka 2:28) Ceturtais bauslis deklarē: "Septītā diena ir Kunga Sabats." Un ar pravieša Jesajas muti Kungs to nosauc: "Mana svētā diena." (Jes. 58:13)

Tik bieži izvirzīto apgalvojumu, ka Kristus pārmainījis Sabatu, atspēko Viņa paša vārdi. Kalna svētrunā Jēzus sacīja: "Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā, rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā." (Mat. 5:17-19)

Protestanti vispārīgi atzīst patiesību, ka Raksti nesniedz nekādus pierādījumus Sabata izmaiņai. To skaidri formulē Amerikas traktātu sabiedrības un Amerikas svētdienas skolas savienības izdevumi. Viens no šiem darbiem atzīst "Jaunās Derības pilnīgu klusēšanu, cik tālu tas attiecas uz jebkādu skaidri izteiktu pavēli par Sabatu (tas ir, svētdienu, pirmo nedēļas dienu) vai noteiktiem likumiem attiecībā uz tās ievērošanu". (6)

Cits saka: "Līdz Kristus nāvei attiecībā uz šo dienu nebija izdarīta nekāda pārmaiņa," (7) un, "cik tālu sniedzas rakstiskie ziņojumi, viņi (apustuļi) (..) nav devuši nekādu noteiktu pavēli par septītās dienas Sabata atcelšanu un tā ievērošanu nedēļas pirmajā dienā". (8)

Romas katoļi atzīst, ka Sabata maiņu izdarījusi viņu baznīca, un vēl paziņo, ka protestanti, ievērojot svētdienu, atzīst tās varu. (448) "Kristīgās reliģijas katoļu katehisms", atbildot uz jautājumu, kura diena jāsvētī, paklausot ceturtajam bauslim, saka: "Vecajos likumos iesvētītā diena bija sestdiena, bet baznīca, Jēzus Kristus pamācīta un Dieva Gara vadīta, sestdienu ir aizstājusi ar svētdienu, tāpēc tagad mēs svētām pirmo, nevis septīto dienu. Tādā nozīmē "Kunga diena" tagad ir svētdiena."

"Tieši Sabata pārcelšanu uz svētdienu" pāvestību atbalstošie rakstnieki izceļ kā katoļu baznīcas autoritātes zīmi, "kam piekrīt arī protestanti (..) jo, ievērojot svētdienu, tie atzīst baznīcas varu iecelt svētkus un pavēlēt tos turēt, padarot to neievērošanu par grēku". (9) Kas gan tad ir Sabata pārgrozīšana, ja ne simbols un zīme Romas baznīcas autoritātei – "zvēra zīme"?

Romas baznīca nav atteikusies no savām pārākuma pretenzijām, un, ja pasaule un protestantu baznīcas, atmetot Bībeles Sabatu, pieņem katoļu iecelto Sabatu, tad tās šo augstprātīgo prasību līdz ar to apliecina par pareizu. Šo izmaiņu protestanti var aizstāvēt ar tradīciju un baznīcas tēvu autoritāti, bet, tā rīkojoties, viņi ignorē galveno principu, kas tos atšķīra no Romas, ka "Bībele un tikai Bībele ir protestantu ticības pamats". Pāvestības piekritējiem nav grūti saskatīt, ka viņi paši sevi piekrāpj, aizverot acis pret šiem faktiem. Svētdienas uzspiešanas kustībai gūstot arvien lielākus panākumus, katoļi var priecāties, juzdamies droši, ka galu galā tā visu protestantisko pasauli beidzot aizvedīs zem Romas karoga.

Pāvestības piekritēji atklāti paziņo, ka "ar svētdienas ievērošanu protestanti, sev pašiem par sliktu, parāda godu (katoļu) baznīcas autoritātei". (10) Un, ja protestantu baznīcas uzspiež svētdienas ievērošanu, tad tas nozīmē, ka tās spiež pielūgt pāvestību, tas ir zvēru. (449) Tie, kas, izprotot ceturtā baušļa prasības, tomēr patiesā Sabata vietā izvēlas ievērot viltoto, ar to parāda godu varai, kas vienīgā pavēlējusi to darīt. Bet, uzspiežot reliģisku pienākumu ar laicīgas varas palīdzību, baznīcas izveido zvēra tēlu, tātad svētdienas ievērošanas uzspiešana Savienotajās Valstīs būs zvēra un viņa tēla pielūgšanas uzspiešana.

Tomēr iepriekšējo paaudžu kristieši ievēroja svētdienu, domādami, ka viņi tur Bībeles Sabatu, un arī vēl tagad katrā draudzē, ietverot Romas katoļu baznīcu, atrodas patiesi kristieši, kas godīgi tic, ka svētdiena ir dievišķi ieceltais Sabats. Dievs atzīst šo cilvēku nolūku patiesīgumu un godīgumu Viņa priekšā. Bet, kad svētdienas ievērošanu uzspiedīs ar likumu un pasaule būs saņēmusi gaismu par pienākumu pret patieso Sabatu, tad ikviens, kas pārkāps Dieva pavēli, lai paklausītu priekšrakstam, kam nav augstākas autoritātes par Romu, ar to pāvestību godās vairāk kā Dievu. Tāds cilvēks pagodinās Romu un varu, kas uzspiež šo Romas pieņemto tradīciju. Viņš pielūgs zvēru un tā tēlu. Ja cilvēki tad atmetīs iestādījumu, ko Dievs ir pasludinājis par savas autoritātes zīmi, tā vietā pagodinot to, ko Roma izraudzījusi par sava pārākuma apliecinājumu, tad viņi līdz ar to pieņems zīmi, kas atklās uzticību Romai, – viņi pieņems "zvēra zīmi". Tomēr šī zīme tiks pieņemta tikai tad, kad dotais jautājums ļaudīm būs pilnīgi skaidrs, kad tiem vajadzēs izvēlēties paklausīt Dieva baušļiem vai cilvēku pavēlēm, tikai tad tie, kas turpinās pārkāpt Dieva likumus, būs pieņēmuši "zvēra zīmi".

Trešā eņģeļa vēstī ir ietverti visšausmīgākie draudi, kādi jebkad vērsti pret mirstīgajiem. Tam tiešām jābūt briesmīgam grēkam, kas pār vainīgo galvām izsauc Dieva dusmas bez jebkāda žēlastības piejaukuma. Bet attiecībā uz šo svarīgo jautājumu cilvēki netiks atstāti nezināšanā. Pirms nāks Dieva sodības, pasaule tiks brīdināta no šī grēka, lai visi zinātu, kāpēc viņiem jācieš, un tiem būtu sniegta iespēja izbēgt sodībai. Pravietojums ziņo, ka pirmajam eņģelim sava vēsts jāsludina "visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm". Trešā eņģeļa brīdinājums, kas ir daļa no tās pašas triju eņģeļu vēsts, jāpasludina ne mazāk plaši. Pravietojumā tas simboliski attēlots ar debesu vidū lidojošu eņģeli, kas, saucot stiprā balsī, pievērš visas pasaules uzmanību.

(450) Cīņas iznākumā visa kristīgā pasaule būs sadalījusies divās lielās šķirās, – cilvēkos, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, un cilvēkos, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem zvēra zīmi. Lai gan baznīca un valsts apvienos visus spēkus, mēģinot piespiest, lai "visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi" (Atkl. 13:16) pieņem "zvēra zīmi", tomēr Dieva ļaudis to nepieņems. Pravietis uz Patmas salas skatīja tos, "kas bija guvuši uzvaru pār zvēru un viņa tēlu, un viņa zīmi, un viņa vārda skaitli", stāvam "pie kristāla jūras ar Dieva koklēm rokās" un dziedam Mozus un Jēra dziesmu. (Atkl. 15:2,3, Glika tulk.)

26. Reformācijas darbs

[451] Par pēdējās dienās veicamo Sabata reformas darbu jau iepriekš paziņots Jesajas pravietojumā: "Tā saka tas Kungs: Sargiet tiesu un uzturiet taisnību! Jo tuvu pienākusi ir Mana pestīšana, lai īstenotos, un Mana taisnība, lai kļūtu skaidri redzama. Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, kas pie tā turas, kas ietur Sabatu un to nepārkāpj un kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba! (..) Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kalpo Viņam un mīl Viņa vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām." (Jes. 56:1,2,6,7)

Kā rāda konteksts, šie vārdi attiecas uz kristīgo laikmetu: "Tā saka Dievs Kungs, kas pulcina Izraēla izklīdinātos: "Es pievienošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti."" (Jes. 56:8) Tā ainota pagānu sapulcināšana, sludinot Evaņģēliju, un pār tiem, kas godā Sabatu, tiek izteikta svētība. Tādā kārtā ceturtā baušļa prasības sniedzas aiz krustā sišanas notikuma, aiz augšāmcelšanās un Kristus pacelšanās Debesīs līdz laikam, kad Viņa kalpiem prieka vēsts būs jāsludina visām tautām.

(452) Ar tā paša pravieša vārdiem Kungs pavēl: "Sasien liecību, aizzīmogo mācību Manos mācekļos." (Jes. 8:16, Glika tulk.) Dieva likuma zīmogs atrodas ceturtajā bauslī. Tas ir vienīgais starp visiem desmit baušļiem, kas atklāj Likumdevēja vārdu un titulu. Tas paziņo, ka Viņš ir Debesu un Zemes Radītājs, ar to uzrādot Viņa tiesības vairāk par visiem citiem saņemt godu un pielūgšanu. Izņemot šo priekšrakstu, dekalogā nav nekā, kas parādītu, kāda autoritāte devusi šos likumus. Ar Sabata sagrozīšanu pāvesta vara bauslībai nolaupīja zīmogu. Jēzus mācekļi ir aicināti to atjaunot, paaugstināt ceturtā baušļa Sabatu tā īstajā vietā kā Radītāja pieminekli un Viņa autoritātes zīmi.

"Pie bauslības un liecības." Neskaitāmo pretrunīgo mācību un teoriju vidū Dieva likums ir vienīgā nemaldīgā mēraukla visu uzskatu, mācību un pieņēmumu pārbaudīšanai. Pravietis saka: "Ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs."(Jes. 8:20, Glika tulk.)

Tālāk tiek dota pavēle: "Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!" Ne ļaunā pasaule, bet tie, kurus Kungs uzrunā "Mana tauta", ir jānorāj par pārkāpumiem. Pēc tam vēl seko paskaidrojums: "Jo tie Mani meklē ik dienas, it kā tiem būtu labs prāts pie Manu ceļu atzīšanas, kā ļaudis, kas darījuši taisnību un nebūtu atstājuši sava Dieva tiesu." (Jes. 58:1,2) Tā ir parādīta šķira, kas sevi uzskata par taisniem un izliekas ļoti ieinteresēti kalpošanā Dievam, bet siržu Pārbaudītāja stingrais un svinīgais rājiens atklāj, ka viņi min kājām dievišķos priekšrakstus.

Pravietis norāda arī uz to, kāds iestādījums ir aizmirsts: "Tu atjaunosi pagājušu cilšu pamatus; (453) un tevi sauks plaisu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Ja tu savu kāju savaldi svētdienā (Sabatā) un nedari, kas tev patīk Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauc par līksmību, par Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus, nedz ej pēc savas peļņas, nedz runā liekus vārdus, tad tu priecāsies iekš Kunga." (Jes. 58:12,13 ) Arī šis pravietojums attiecas uz mūsu laiku. Sagrozot Sabatu, Romas vara radīja plaisu Dieva bauslībā. Ir pienācis laiks dievišķā iestādījuma atjaunošanai. Plaisa ir jāaizmūrē un jāatjauno daudzu cilšu pamats.

Ar Radītāja dusu un svētībām iesvētīto Sabatu Ādams savā nevainībā ievēroja svētajā Ēdenē; un arī tad, kad bija kritis un izraidīts no jaukā mantojuma, viņš, grēkus nožēlojot, to saglabāja svētu. To ievēroja visi sentēvi, sākot no Ābela līdz taisnajam Noam, Ābrahāmam un Jēkabam. Kad izredzētā tauta atradās verdzībā Ēģiptē, valdošās elku pielūgšanas iespaidā daudzi pazaudēja atziņu par Dieva likumiem, bet, kad Kungs Izraēlu atbrīvoja, tad Viņš sapulcētajām ļaužu masām savu bauslību pasludināja bijību iedvesošā varenībā, lai tie zinātu Viņa prātu, bītos Kungu un Viņam paklausītu mūžīgi.

No tā laika līdz šai dienai virs zemes ir saglabāta Dieva likumu atziņa un ir ievērots arī ceturtā baušļa Sabats. Kaut arī "grēka cilvēkam" izdevās samīt kājām Dieva svēto dienu, tomēr pat viņa visbargākās virskundzības laikā slēptās vietās atradās uzticīgas dvēseles, kas godāja patieso Sabatu. Kopš reformācijas katrā paaudzē ir bijuši cilvēki, kas turpināja ievērot Sabatu. Nemitīgi ir nodota liecība par Dieva bauslības mūžīgumu un radīšanas Sabata svētajām prasībām, lai gan bieži par to nācās dzirdēt pārmetumus vai pakļauties vajāšanām.

Šīs patiesības, ko atklāj Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa, kopā ar "mūžīgo Evaņģēliju" iezīmēs Kristus draudzi Viņa atnākšanas laikā, jo triju eņģeļu vēsts rezultātā kļūs redzami ļaudis, (454) par kuriem varēs teikt: "Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību." Un tā ir pēdējā vēsts, kas tiek sniegta pirms Kunga nākšanas. Tūlīt pēc tās pasludināšanas pravietis redzēja Cilvēka Dēlu nākam godībā, lai ievāktu zemes pļauju.

Kad uzticīgie pieņēma gaismu par svētnīcu un Dieva bauslības nemainīgumu, tie pilni prieka un pārsteiguma ieraudzīja, cik skaista un harmoniska ir patiesība, kas tagad bija atvērusies viņu izpratnei. Tie vēlējās, lai viņiem tik dārgā gaisma tiktu sniegta visiem kristiešiem, jo viņi paļāvīgi ticēja, ka tie to uzņems ar prieku. Tomēr patiesības, kas liek nostāties pret pasauli, daudziem, tā saucamajiem kristiešiem, nebija patīkamas. Paklausība ceturtajam bauslim prasīja upuri, no kura vairākums atteicās.

Dzirdot par Sabata patiesības prasībām, daudzi sprieda, vadoties no pasaules cilvēku redzes viedokļa. Viņi sacīja: "Mēs vienmēr esam ievērojuši svētdienu, to svētījuši arī mūsu tēvi, un daudzi labi un dievbijīgi cilvēki aizgājuši dusēt, būdami laimīgi, to ievērojot. Ja viņi rīkojās pareizi, tad arī mēs tā varam darīt. Šī jaunā Sabata svētīšana mūs novestu nesaskaņā ar pasauli, un mums uz to vairs nebūtu nekāda iespaida. Ko gan mazais septīto dienu ievērojošais pulciņš cer panākt pret visu pasauli, kas svin svētdienu?" Arī jūdi ar līdzīgiem argumentiem centās attaisnot Kristus atmešanu. Dievs bija pieņēmis viņu tēvus, pienesot savus upurus, tad kāpēc gan bērni nevarētu atrast glābšanu, ejot pa to pašu ceļu? Lutera laikā līdzīgi sprieda katoļu piekritēji, ka, ja viņu ticībā miruši patiesi kristieši, tad šī reliģija ir pietiekoši laba, lai izglābtu arī citus. Šādi apgalvojumi kā izdevīgs līdzeklis tiek izlietoti pret katru uz priekšu iešanu ticībā vai tās praktiskā lietošanā.

Daudzi iebilda, ka svētdienas svētīšanas doktrīna jau kopš gadsimtiem ir bijusi baznīcas vispāratzīta mācība un plaši izplatīts paradums. (455) Šim argumentam gan stājās pretī ar pierādījumu, ka Sabats un tā ievērošana ir vēl senāks un plašāk izplatīts ieradums, tikpat vecs kā pati pasaule, un tā svētumu ir apstiprinājuši eņģeļi un pats Dievs. Kad Zemei lika pamatus, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli priecīgi gavilēja, jau tad bija zināms arī par Sabatu. (Īj. 38:6,7; 2. Moz. 2:1-3) Tiešām, šim iestādījumam ir tiesības prasīt mūsu godbijību: to nav iecēlusi cilvēku autoritāte un tas nebalstās uz cilvēciskām tradīcijām; to ir dibinājis Dievs, un turēt svētu pavēlējis Viņa mūžīgais Vārds.

Kad ļaužu uzmanība tika pievērsta Sabata reformas jautājumam, cilvēku iemīļotie sludinātāji sagrozīja Dieva Vārdu, izskaidrojot tā liecību tādā veidā, kas vislabāk nomierināja meklējošo ļaužu prātus. Un tie, kas paši nepētīja Rakstus, apmierinājās ar tādu uzskatu pieņemšanu, kas saskanēja ar viņu tieksmēm. Balstoties uz dažādiem apgalvojumiem, viltīgām teorijām, tēvu tēvu tradīcijām un baznīcas autoritāti, daudzi centās apgāzt patiesību. Tas savukārt paskubināja tās piekritējus vēl dedzīgāk iedziļināties Bībelē, lai pārliecinošāk varētu aizstāvēt ceturtā baušļa būtību. Parasti pazemīgi cilvēki, kuru vienīgais apbruņojums bija patiesības Vārds, izturēja mācīto vīru uzbrukumus, kas pārsteigti un sadusmoti atzina, ka viņu daiļrunīgā sofistika ir bezspēcīga pret to cilvēku vienkāršajiem un godīgajiem spriedumiem, kuri Rakstos bija daudz zinošāki nekā skolu izsmalcinātajās gudrībās.

Neatrazdami sev par labu nekādus pamatojumus Bībelē, daudzi neatslābstošā neatlaidībā centās izteikt savus uzskatus, aizmirsdami, ka ar tādu pašu spriedelēšanu ļaudis kādreiz vērsās pret Kristu un Viņa apustuļiem: "Kāpēc mūsu vadošie vīri nesaprot Sabata jautājumu? Tikai nedaudzi domā līdzīgi jums. Nevarētu būt, ka jums ir taisnība, bet visi pārējie izglītotie ļaudis pasaulē maldās."

Tādu argumentu atspēkošanai varēja citēt vienīgi Rakstu mācības un atgādināt Kunga rīcību ar savu tautu visos pagājušajos laikmetos. (456) Dievs strādā ar tiem, kas dzird Viņa balsi un tai paklausa, kas vajadzības gadījumā atklāj arī nepatīkamas patiesības un nebaidās norāt plaši piekoptus grēkus. Reformas kustību vadīšanai Dievs reti izvēlas izglītotus un augsti stāvošus vīrus tikai tāpēc, ka viņi par daudz paļaujas uz savu ticības apliecību, uz teorijām un teoloģiskajām sistēmām, nemaz nevēloties mācīties no Dieva. Vienīgi tie, kam ir personīga savienība ar visas gudrības Avotu, spēj saprast un pareizi izskaidrot Rakstus. Reizēm patiesību pasludināt tiek aicināti maz izglītoti cilvēki, ne tāpēc, ka viņiem nav skolas zināšanu, bet tādēļ, ka tie nav tik pašpārliecināti, lai atteiktos pieņemt pamācību no Dieva. Viņi izglītojas Kristus skolā, un pazemība un paklausība dara tos patiesi lielus. Uzticot tiem svētākās atziņas, Dievs viņiem piešķir tādu godu, kura priekšā viss laicīgais gods un cilvēciskais lielums kļūst pilnīgi nenozīmīgs.

Adventistu vairākums atmeta patiesības par svētnīcu un Dieva bauslību, un daudzi vispār atteicās no ticības adventes kustībai, pieņemot nepamatotus un pretrunīgus uzskatus par pravietojumiem, kas norādīja uz šo darbu. Daudzi padevās maldiem, atkārtoti nosakot laiku Kristus atnākšanai. Gaisma, kas tagad apspīdēja svētnīcas jautājumu, tiem būtu atklājusi, ka neviens pravietiskais laika posms nesniedzas līdz otrajai atnākšanai, ka šo notikumu precīzs laiks nekad iepriekš nav pateikts. Bet, novēršoties no gaismas, tie Kunga nākšanai turpināja nolikt arvien jaunus laikus un tikpat bieži arī pievīlās.

Kad draudze Tesalonikā pieņēma maldīgus uzskatus par Kristus nākšanu, apustulis Pāvils viņiem deva padomu savas cerības un paredzējumus rūpīgi pārbaudīt ar Dieva Vārdu. Viņš tiem citēja pravietojumus par notikumiem pirms Kristus nākšanas un pierādīja, ka nav nekāda pamata gaidīt Kungu viņu dzīves laikā. "Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā" (2. Tes. 2:3), skan viņa brīdinošie vārdi. (457) Ja viņi nodotos Rakstos nepamatotām cerībām, tad drīz vien sāktu arī nepareizi rīkoties un vilšanās gadījumā būtu padoti neticīgo izsmieklam, tādā veidā nonākot briesmās kļūt mazdūšīgiem un izjust kārdinājumu šaubīties par savas pestīšanas vissvarīgākajām patiesībām. Apustuļa brīdinājums tesaloniķiešiem satur svarīgu mācību tiem, kas dzīvo pēdējās dienās. Daudzi adventisti domāja, ka, ticībā nepieķeroties kādam noteiktam Kunga atnākšanas laikam, tie pietiekoši dedzīgi un čakli nespēs sagatavoties šim notikumam. Bet, atkal un atkal satraucot savas cerības, tikai tādēļ, lai no jauna redzētu tās nepiepildāmies, tika iedragāta viņu ticība, līdz beidzot šī pravietojuma lielās patiesības tos vairs gandrīz nespēja iespaidot.

Dievs bija nolicis, ka ar pirmā eņģeļa vēsti jāpasludina tiesas laika iesākšanās. Pravietisko periodu aprēķini, uz ko šī vēsts balstījās un kas nebija apstrīdami, 2300 dienu izbeigšanos noteica 1844. gada rudenī. Atkārtotie mēģinājumi atrast jaunus datumus pravietisko periodu sākumam un beigām un nesaprātīgie secinājumi, kas bija vajadzīgi šo viedokļu atbalstīšanai, ne tikai maldināja cilvēkus no tagadējās patiesības, bet arī pamodināja necieņu pret jebkādiem pravietojumu izskaidrošanas mēģinājumiem. Jo biežāk tiek noteikts laiks Kristus otrai atnākšanai un jo plašāk to māca, jo vairāk tas kalpo sātana mērķiem. Pēc laika paiešanas viņš pret tā aizstāvjiem vēršas ar izsmieklu un nicinājumu, tādā veidā uzveļot pārmetumus visai lielai 1843. un 1844. gada adventes kustībai. Tie, kas turpinās pieķerties šai maldībai, beidzot Kristus nākšanu atvirzīs pārāk tālā nākotnē. Tā viņi tiks ieaijāti viltus drošības sajūtā, vairs netiekot vaļā no šiem maldiem, kamēr jau būs par vēlu.

Apbrīnojamu ilustrāciju adventes pagātnes piedzīvojumiem sniedz senā Izraēla vēsture. Dievs savus ļaudis vadīja šajā adventes kustībā, tāpat kā Viņš Izraēla bērnus veda ārā no Ēģiptes. Lielā vilšanās pārbaudīja viņu ticību, tāpat kā ebreji tika pārbaudīti pie Sarkanās jūras. (458) Ja viņi joprojām būtu uzticējušies vadošajai rokai, kas ar tiem bija pagātnes notikumos, tad Dievs viņus būtu izglābis. Ja visi, kas vienoti strādāja 1844. gadā, būtu pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti un Svētā Gara spēkā to snieguši tālāk, tad Kungs ar tiem būtu vareni sadarbojies. Tad pār pasauli būtu izlējušies gaismas plūdi. Tad zemes iedzīvotāji jau būtu brīdināti, noslēdzošais darbs pabeigts un Kristus būtu atnācis izglābt savus ļaudis.

Tas nebija Dieva prāts, ka Izraēlam četrdesmit gadus vajadzēja klejot tuksnesī, Viņš vēlējās tos vadīt taisni uz Kānaānas zemi, lai tur darītu par svētu un laimīgu tautu. Bet "viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ". (Ebr. 3:19) Savas atkāpšanās un atkrišanas dēļ viņi gāja bojā tuksnesī, un, lai ieietu apsolītajā zemē, bija vajadzīgi citi. Līdzīgā veidā arī tas nebija Dieva prāts, ka Kristus nākšanai būtu tik ilgi jākavējas un Viņa ļaudīm vēl tik daudz gadu jāpaliek šajā bēdu un grēka pasaulē. Bet viņus no Dieva šķīra neticība. Kad tie atteicās darīt nolemto darbu, šo vēsti sludināt aicināja citus. Žēlastībā uz pasauli Jēzus vēl atliek savu nākšanu, lai grēciniekiem būtu izdevība dzirdēt brīdinājumu un atrast Viņā patvērumu, pirms izliesies Dieva dusmas.

Tagad, tāpat kā agrākos laikos, tādas patiesības pasludināšana, kas norāj attiecīgā laika grēkus un maldus, ļaudīs izsauks pretestību. "Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti." (Jāņa 3:20) Kad cilvēki redz, ka viņi savu viedokli nespēj pamatot ar Rakstiem, daudzi par to izšķiras cīnīties ļaunprātīgā veidā, uzbrūkot nepopulāro patiesību aizstāvju raksturam un motīviem. Eliju pasludināja par Izraēla jaucēju, Jeremiju – par nodevēju, Pāvilu – par tempļa apgānītāju. (459) Kopš tiem laikiem līdz pat mūsu dienām tos, kas ir uzticīgi patiesībai, apsūdz kā dumpiniekus, ķecerus vai atkritējus. Ļaužu pulki, kas ir par neticīgiem, lai pieņemtu drošo pravietojumu vārdu, bezierunu lētticībā pieņems apvainojumus pret tiem, kas uzdrošinās norāt plaši izplatītos grēkus. Šis gars kļūs arvien spēcīgāks. Un Bībele skaidri māca, ka tuvojas laiks, kad valsts likumi tādā mērā nostāsies pretī Dieva likumiem, ka ikvienam, kurš vēlēsies paklausīt dievišķajiem priekšrakstiem, būs drosmīgi jāpanes pārmetumi un sodi kā kādam ļaundarim.

Ja to visu ņemam vērā, kāds tad ir patiesības vēstneša pienākums? Vai viņam būtu jāsecina, ka šo patiesību vispār nevajadzētu sludināt, ja bieži rezultātā tiek panākta vienīgi izvairīšanās no patiesības prasībām vai arī atklāta pretošanās? Nē, viņam nav lielāku tiesību atturēt Dieva Vārda liecību no ļaudīm kā agrākajiem reformatoriem, kaut arī tā cilvēkos pamodinātu tikai pretestību. Svēto un mocekļu apliecinātā ticība uzrakstīta par labu nākošajām paaudzēm. Šie iespaidīgie svētuma un nelokāmā godīguma piemēri ir saglabāti to iedrošināšanai, kas tagad tiek aicināti liecināt par Dievu. Viņi žēlastību un patiesību saņēma ne tikai savām vajadzībām, bet lai, to tālāk izplatot, Dieva atzīšana varētu apgaismot visu Zemi. Vai Dievs saviem kalpiem šajā paaudzē ir devis gaismu? Tad viņiem jāļauj tai mirdzēt pasaules priekšā.

Senatnē Kungs kādam vīram, kas runāja Viņa vārdā, teica: "Izraēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie Mani negrib klausīt." (Ec. 3:7, Glika tulk.) Tomēr "Tu pasludini tiem Manus vārdus, lai tie klausa vai neklausa". (Ec. 2:7) Dieva kalpiem šajā laikā tiek adresēta pavēle: "Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!" (Jes. 58:1)

Uz ikvienu, kas saņēmis patiesības gaismu, viņa iespēju robežās gulstas tā pati svinīgā un ārkārtīgi bijājamā atbildība, kādai bija pakļauts Izraēla pravietis, kurš dzirdēja Kunga vārdu: "Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Izraēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā vārdā. (460) Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību." (Ec. 33:7-9)

Neērtības un pārmetumi, kas saistās ar patiesības pieņemšanu un pasludināšanu, kļūst tai par vislielāko šķērsli. Tas ir vienīgais arguments pret patiesību, ko tās aizstāvji nekad nav varējuši atspēkot. Bet patiesos Kristus sekotājus tas neatbaida. Viņi negaida, ka patiesība kļūs populāra. Pārliecināti par savu pienākumu, tie labprātīgi uzņemas krustu, līdz ar apustuli Pāvilu atzīstot, ka "tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību" (2. Kor. 4:17), un vērtē "Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas" (Ebr. 11:26), kā tas sacīts par kādu citu vīru senatnē.

Lai arī kāda būtu cilvēku vārdos izteiktā ticības apliecība, tie, kas reliģiskās lietās vairāk vadās no pasaulīgās gudrības nekā no principiem, sirdī kalpo pasaulei. Mums patiesība jāizvēlas tāpēc, ka tā ir patiesība, un sekas jāatstāj Dieva ziņā. Par savām lielajām reformām pasaule ir daudz parādā vienkāršajiem ticīgiem, šiem bezbailīgajiem cilvēkiem, kas vadījušies no pamatlikumiem. Tādiem vīriem reformas darbs uz priekšu jāvirza arī mūsu dienās.

Tā saka Kungs: "Klausieties uz Mani, kas taisnību pazīstat, ļaudis, kam Mana bauslība ir sirdī. Nebīstieties par cilvēku nievāšanu un neiztrūcinieties par viņu zaimošanām. Jo tārpi tos ēdīs kā drēbi, un kodes tos sakapās kā vilnu, bet Mana taisnība pastāvēs mūžīgi un mana pestīšana uz cilšu ciltīm." (Jes. 51:7,8, Glika tulk.)

27. Jauno laiku atmodas

[461] Kur vien Dieva Vārds ir uzticīgi pasludināts, rezultāti vienmēr devuši liecību par tā dievišķo izcelsmi. Dieva Gars ir pavadījis Viņa kalpu vēsti, piešķirot Vārdam spēku. Tas grēciniekos ir pamodinājis sirdsapziņu. Gaisma, kas apgaismo ikvienu pasaulē ienākušo cilvēku, iespīdēja viņu dvēseles dziļākajos stūrīšos, un kļuva redzami apslēptie tumsas darbi. Tie sāpīgi izjuta savu grēcīgumu. Svētais Gars tos pārliecināja par grēku, par taisnību un par nākamo sodu. Viņi sāka aptvert Jehovas dievišķo skaidrību un saprata, cik tas būtu briesmīgi, ja tiem savas vainas un nešķīstības apziņā vajadzētu stāties siržu Pārbaudītāja priekšā. Dvēseles bailēs tie izsaucās: "Kas mani izraus no šīs nāves miesas?" Bet, kad viņi ieraudzīja Golgātas krustu ar tā bezgalīgo upuri par visas cilvēces grēkiem, tad saprata, ka nekas cits nevar salīdzināt viņu pārkāpumus, izņemot Kristus nopelnu, vienīgi tas var samierināt cilvēku ar Dievu. Ticībā un pazemībā tie pieņēma Dieva Jēru, kas atņem pasaules grēku. Un Jēzus asinis nomazgāja viņu pagātnes pārkāpumus.

Šīs dvēseles nesa grēku nožēlas un atgriešanās augļus. Tās ticēja un tika kristītas, un cēlās, lai staigātu atjaunotā dzīvē, kļuvušas par jauniem radījumiem Jēzū Kristū, (462) ne lai padotos savām agrākajām kārībām, bet lai, ticot Dieva Dēlam, sekotu Viņa pēdās, atstarotu Viņa raksturu un šķīstītu sevi, tā kā Viņš ir šķīsts. Lietas, ko viņi kādreiz ienīda, tagad tie mīlēja; un lietas, ko viņi kādreiz mīlēja, tagad tie ienīda. Lepnais un pašpaļāvīgais kļuva lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Iedomīgais un augstprātīgais kļuva nopietns un savaldīgs. Zaimotājs kļuva godbijīgs, dzērājs – atturīgs, un izvirtulis – šķīsts. Pasaules ārišķīgajai modei vairs nepievērsa uzmanību. Kristieši nemeklēja jaukumu no ārienes "matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā", bet " (..) apslēpto sirds cilvēku, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā", kas ir "dārgs priekš Dieva". (1. Pēt. 3:3,4, Glika tulk.)

Atmodas izraisīja dziļu sirds pārmeklēšanas un pazemošanās darbu. Tās raksturojās ar svinīgiem, nopietniem aicinājumiem un dziļi izjustu ieinteresētību par Kristus asinīm atpirktajiem ļaudīm. Vīri un sievas lūdza un cīnījās ar Dievu par savu līdzcilvēku glābšanu. Tādu atmodu augļi atklājās ļaudīs, kas nevairījās no pašaizliedzības un upura, bet priecājās, ka ir cienīgi Kristus dēļ ciest kaunu un smagus pārbaudījumus. Cilvēki redzēja pārmaiņu to dzīvē, kas atklāti atzina Jēzus vārdu. Viņu iespaids sabiedrību ietekmēja uz labu. Viņi sakrāja kopā ar Kristu un sēja, paļaujoties uz Svēto Garu, lai pļautu mūžīgu dzīvību.

Par viņiem varēja sacīt: "Jūs tikāt skumdināti uz atgriešanos (..). Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgas skumjas nes nāvi. Jo, redziet, šīs skumjas – kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, vadīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi." (2. Kor. 7:9-11)

Tā strādā Dieva Gars. Bez Gara reformējošā darba nekas cits neliecinās, ka ir notikusi patiesa atgriešanās. (463) Ja grēcinieks pilda solījumu, atdod nolaupīto, atzīst savus grēkus un mīl Dievu un citus cilvēkus, tad viņš var būt drošs, ka ir atradis mieru ar Dievu. Tādi bija rezultāti, kas iepriekšējos gados sekoja reliģiskas atmodas laikiem. To augļi rādīja, ka pār šīm atmodām dus Dieva svētība – tiek glābti ļaudis un kļūst labāka visa cilvēce.

Tomēr daudzas jauno laiku atmodas stipri atšķiras no tām dievišķās žēlastības izpausmēm, kas Dieva kalpu pūles pavadīja agrākajos gados. Ir taisnība, ka tiek izraisīta plaša interese, daudzi atklāti apliecina atgriešanos un draudzes var ziņot par lielu pieaugumu, tomēr rezultāti nav tādi, kas liecinātu par atbilstošu izaugsmi patiesi garīgā dzīvē. Gaisma, kas uz īsu brīdi uzliesmo, drīz atkal izdziest, un tumsa pēc tam kļūst vēl dziļāka nekā iepriekš.

Pārāk bieži populārās atmodas tiek izsauktas, vēršoties pie iztēles, satraucot jūtas un apmierinot kāri pēc kaut kā jauna un pārsteidzoša. Tādā veidā mantotie cilvēki pavisam maz vēlas dzirdēt Bībeles patiesības un interesēties par praviešu un apustuļu liecībām. Ja reliģiskajā kalpošanā nav nekā sensacionāla, tad tā viņus nesaista. Vēsts, kas uzrunā nesatrauktu prātu, neatrod atsaucību. Dieva Vārda skaidrie brīdinājumi, kas attiecas tieši uz šo cilvēku mūžīgajām interesēm, paliek neievēroti.

Katrai patiesi atgrieztai dvēselei par dzīves galveno saturu kļūs attiecības ar Dievu un mūžīgām lietām. Bet kur mūsdienu populārajās baznīcās var redzēt svētīšanās garu un nodošanos Dievam? Atgrieztie neatsakās no lepnuma un pasaules mīlestības. Viņi nav labprātīgāki aizliegt sevi, uzņemties krustu un sekot lēnprātīgajam un pazemīgajam Jēzum vairāk kā pirms savas atgriešanās. Neticīgie un skeptiķi par reliģiju smejas, jo tik daudzi, kas nes ticīga cilvēka vārdu, nepazīst reliģijas pamatlikumus. Dievbijības spēks ir gandrīz pilnīgi atstājis daudzas baznīcas. Izbraukumi, baznīcas uzvedumi, baznīcas tirdziņi, izsmalcināti lūgšanu nami un izrādīšanās kāre ir noslāpējusi domas par Dievu. (464) Cilvēku prātu aizņem zemes īpašumi, manta un veikala lietas, bet mūžīgajām interesēm vairs tik tikko tiek pievērsta uzmanība.

Bet, neskatoties uz plašo atkāpšanos no ticības un dievbijības, šajās baznīcās vēl ir patiesi Kristus sekotāji. Pirms Zemi piemeklēs pēdējās Dieva sodības, Kunga ļaužu vidū būs tāda sākotnējās dievbijības atmoda, kāda nav redzēta kopš apustuļu laikiem. Pār Viņa bērniem izliesies Dieva Gars un spēks. Tanī laikā daudzi šķirsies no tām baznīcām, kurās mīlestība uz šo pasauli nomākusi mīlestību uz Dievu un Viņa Vārdu. Daudzi, kā sludinātāji, tā draudzes locekļi, priecīgi pieņems lielās patiesības, kurām Dievs licis atskanēt šajā laikā, lai sagatavotu ļaudis uz Kunga otro atnākšanu. Dvēseļu ienaidnieks labprāt gribētu šo darbu aizkavēt; un, pirms nāks laiks, kad šādai kustībai jāparādās, viņš ar dažādiem viltojumiem centīsies to padarīt nepatīkamu. Tajās baznīcās, kuras viņš var pakļaut savai maldinošajai varai, sātans radīs Dieva sevišķu svētību izliešanās ilūziju, kad šķitīs, ka cilvēkos pamodusies liela reliģiska interese. Ļaužu pulki līksmos, ka Dievs brīnišķi strādā viņu labā, kad patiesībā tas būs pavisam cita gara darbs. Ietērpies reliģiskā maskā, ļaunais centīsies iespaidot visu kristīgo pasauli.

Daudzās atmodās, kas notikušas pēdējos piecdesmit gados, lielākā vai mazākā mērā ir darbojušies tie paši iespaidi, kas nākotnē atklāsies daudz plašākās kustībās. Tiek uzbudinātas jūtas, patiesais sajaukts ar viltoto, kas viss ļoti labi kalpo cilvēku nomaldināšanai. Tomēr nevienam nav jātiek pieviltam. Dieva Vārda gaismā nav grūti saskatīt šo kustību raksturu. Kur vien cilvēki nevērīgi izturas pret Bībeles liecību vai novēršas no skaidrajām, dvēseli pārbaudošajām patiesībām, kas prasa pašaizliedzību un atteikšanos no pasaules, tur mēs varam būt droši, ka Dievs tos nav vadījis. (465) Un, ņemot vērā paša Kristus sniegto norādījumu: "Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt" (Mat. 7:16), kļūst redzams, ka šīs kustības nav Dieva Gara darbs.

Savā patiesības Vārdā Dievs cilvēkiem ir devis atklāsmi par sevi, un visiem, kas to pieņem, tā būs kā vairogs pret sātana krāpšanām. Tieši to atziņu neievērošana ir atvērusi durvis ļaunumiem, kas tagad plaši izplatās reliģiskajā pasaulē. No redzesloka lielā mērā ir pazaudēts Dieva likumu raksturs un svarīgums. Nepareiza izpratne par šo dievišķo priekšrakstu vērtību, mūžīgumu un to uzliktajām prasībām atgriešanās un svētošanās lietās cilvēkus ievedusi maldos, kā rezultātā pazeminājies dievbijības standarts baznīcā. Ar to arī izskaidrojams Dieva Gara un spēka trūkums mūsu laika atmodās.

Dažādās konfesijās izcili dievbijīgi vīri ir atzinuši un ļoti nožēlo šo faktu. Prof. Edvards A. Pārks, runājot par briesmām, kas tagad apdraud reliģiju, pareizi saka: "Viens no šī ļaunuma avotiem ir tik mazā vērība, ko veltī Dieva likumiem, runājot no kanceles. Agrākos laikos kancele sasaucās ar sirdsapziņas balsi (..). Mūsu izcilākie sludinātāji, sekojot Meistara priekšzīmei un izvirzot priekšplānā bauslību ar tās priekšrakstiem un draudiem, savām uzrunām piešķīra apbrīnojamu spēku. Viņi atkārtoja abus lielos pamatlikumus, ka bauslība ir dievišķās pilnības noraksts un ka cilvēks, kurš nemīl bauslību, nemīl arī Evaņģēliju, jo bauslība, tāpat kā Evaņģēlijs, ir spogulis, kas atstaro Dieva patieso raksturu. Šīs briesmas noved pie nākamā kļūmīgā soļa, kad cilvēki nepietiekami novērtē grēka ļaunumu, tā apjomu un kaitīgumu. Cik lielā mērā bauslis ir taisns, tik lielā mērā nepaklausība tam ir netaisna (..).

Jau minētajām briesmām jāpieskaita ieradums pietiekoši nenovērtēt Dieva taisnību. Modernajās kancelēs jūtama tieksme dievišķo taisnību šķirt no dievišķās bauslības, bet labvēlību pazemināt par vienkāršām jūtām un nevis izcelt to kā principu. (466) Jaunā teoloģijas prizma saskalda to, ko Dievs ir savienojis. Vai dievišķais likums pats par sevi ir labs vai ļauns? – Labs, bet tad arī taisnība ir laba, jo tā ir šī likuma īstenošana dzīvē. No ieraduma novērtēt par zemu dievišķo likumu un taisnību, kā arī cilvēka nepaklausības apjomu un vainu ļaudis viegli ieslīd ieradumā nepietiekami novērtēt žēlastības darbu, kas salīdzina mūsu grēkus." Tādā veidā cilvēki pazaudē izpratni par Evaņģēlija vērtību un nozīmi un drīz vien ir gatavi praktiski atmest pašu Bībeli.

Daudzi reliģijas mācītāji apgalvo, ka Kristus ar savu nāvi esot baušļus atcēlis, un kopš tā brīža visi cilvēki atbrīvoti no likumu prasībām. Daži atkal bauslību attēlo kā smagu jūgu, pretstatā bauslības verdzībai izceļot Evaņģēlija sniegto brīvību.

Bet ne jau tā uz Dieva svēto likumu skatījās pravieši un apustuļi. Dāvids sacīja: "Es staigāšu brīvi, jo es rūpējos par Tavām pavēlēm." (Ps. 119:45) Apustulis Jēkabs, kas rakstīja vēl pēc Kristus nāves, uz dekalogu atsaucas kā uz "ķēnišķīgo" un "pilnīgu svabadības likumu". (Jēk. 2:8; 1:25) Un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs pus gadsimtu pēc krustā sišanas pasludināja svētību pār tiem, "kas Viņa baušļus dara", sakot, "lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem".(Atkl. 22:14)

Pretenzijas, ka Kristus ar savu nāvi būtu atcēlis Dieva Tēva likumus, ir bez pamata. Ja bauslību būtu bijis iespējams grozīt vai atcelt, tad Kristum, lai glābtu cilvēku no grēka soda, nevajadzētu mirt. Tieši Kristus nāve, kam nav nekā kopēja ar bauslības atcelšanu, pierāda, ka baušļi ir negrozāmi. Dieva Dēls nāca "paaugstināt bauslību un darīt to godājamu". (Jes. 42:21, angļu val.) Viņš sacīja: "Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību"; "Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā, Rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības." (Mat. 5:17,18) Un par sevi Viņš saka: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī." (Ps. 40:9)

(467) Dieva likums pēc savas dabas ir negrozāms. Tas atklāj Autora gribu un raksturu. Dievs ir mīlestība, un Viņa likums ir mīlestība. Bauslības galvenie pamatlikumi ir mīlestība uz Dievu un mīlestība uz cilvēku. "Bauslības piepildījums ir mīlestība." (Rom. 13:10) Dieva raksturs ir taisnība un patiesība, un tāda ir arī Viņa bauslība. Dziesminieks saka: "Tava bauslība ir patiesība"; "visi Tavi baušļi ir taisni". (Ps. 119:142,172) Un apustulis Pāvils ziņo: "Bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds ir svēts, taisns un labs." (Rom. 7:12) Tādēļ bauslībai, kas ir Dieva prāta un gribas izpausme, jābūt tikpat mūžīgai, kāds ir tās Devējs.

Atgriešanas un svētošanas darbs panāk cilvēka salīdzināšanu ar Dievu, vadot to saskaņā ar dievišķās bauslības principiem. Iesākumā cilvēku radīja pēc Dieva līdzības. Tas dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dieva dabu un likumu; taisnības principi bija ierakstīti viņa sirdī. Bet grēks to atšķīra no viņa Radītāja. Tad tas vairs neatstaroja dievišķo līdzību. Viņa sirds sāka cīnīties pret Dieva bauslības principiem. "Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj." (Rom. 8:7) Bet "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja, ka Viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu", lai cilvēks varētu tikt salīdzināts ar Dievu. Kristus nopelnā ir iespējams atjaunot saskaņu starp zemes bērnu un viņa Radītāju. Dievišķajai žēlastībai jāpārveido cilvēka sirds, viņam jāsaņem jauna dzīvība no augšienes. Šī pārmaiņa ir jaunpiedzimšana, bez kuras, saka Jēzus, tas "nevar redzēt Dieva valstību".

Lai cilvēks tiktu salīdzināts ar Dievu, viņam vispirms jāpārliecinās par grēku, jāredz, ka Viņš ir grēcinieks. Bet "grēks ir netaisnība" (1. Jāņa 3:4), tātad bauslības pārkāpšana, jo "bauslība dod grēka atziņu". (Rom. 3:20) Lai varētu ieraudzīt savu vainu, grēciniekam raksturs jāpārbauda ar Dieva taisnības lielo mērauklu. Tas ir kā spogulis, kas uzrāda taisna rakstura pilnību, sniedzot grēciniekam iespēju ieraudzīt trūkumus savā raksturā.

Bauslība cilvēkam atklāj viņa grēkus, bet tā nesagādā dziedniecības līdzekli. Apsolot paklausīgam dzīvību, tā tajā pašā laikā paziņo, ka pārkāpēja daļa būs nāve. (468) Vienīgi Kristus Evaņģēlijs spēj cilvēku glābt no grēka izsauktā nosodījuma, nomazgājot viņa traipus. Tad tam ar nožēlu jānāk Dieva priekšā, kura bauslību viņš ir pārkāpis, un jātic Kristum, Viņa salīdzinošajam upurim. Tā grēcinieks iegūst pagātnes pārkāpumu piedošanu un kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Tas paliek par Dieva bērnu, jo ir saņēmis bērnības garu, kas viņam liek izsaukties: "Aba, Tēvs!"

Vai tagad tas drīkstētu brīvi pārkāpt Dieva bauslību? Pāvils saka: "Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā nē! – mēs Dieva likumu nostiprinām." (Rom. 3:31) "Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?" (Rom. 6:2) Un Jānis paskaidro: "Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti." (1. Jāņa 5:3) Jaunpiedzimšanā sirds tiek vadīta saskaņā ar Dievu, tātad saskaņā ar Viņa likumiem. Kad grēciniekā ir notikusi šī lielā pārmaiņa, tas ir pārgājis no nāves dzīvībā, no grēka – svētumā, no pārkāpumiem un sacelšanās – paklausībā un uzticībā. Ir beigusies vecā dzīve – atsvešināšanās no Dieva, un iesākusies jaunā – salīdzināšanās, ticības un mīlestības dzīve. Tā "bauslības taisnība" var tikt "piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet garam". (Rom. 8:4) Tāds cilvēks atzīs: "Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas." (Ps. 119:97)

"Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19:8) Bez bauslības cilvēkam nemaz nav iespējams pareizi izprast Dieva skaidrību un svētumu, nedz arī ieraudzīt savu vainu un netīrību. Tad viņam trūkst īstas pārliecības par grēku, un tas neizjūt nožēlas un atgriešanās vajadzību. Nesaskatot savu kā Dieva bauslības pārkāpēja pazudušo stāvokli, cilvēks neredz nekādu vajadzību pēc Kristus salīdzinošajām asinīm. Pestīšanas cerība tiek pieņemta bez radikālas sirds pārmaiņas vai dzīves reformēšanas. Tādā veidā vairojas pavirši atgriešanās gadījumi, un draudzei pievienojas ļaužu pulki, kas nekad nav bijuši vienoti ar Kristu.

(469) Mūslaiku reliģiskajās kustībās izcila vieta tiek ierādīta maldīgām teorijām par svētošanos, kas radušās dievišķās bauslības atmešanas rezultātā. Šīs teorijas ir doktrināli nepareizas un praktiski ļoti bīstamas, un to vispārējā labvēlīgā uzņemšana liek mums izturēties divkārt uzmanīgāk, lai pareizi saprastu, ko Raksti māca par šo tematu.

Patiesa svētošanās ir Bībeles mācība. Apustulis Pāvils vēstulē draudzei Tesalonikā saka: "Tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta (..)." (1. Tes. 4:3) Un viņš lūdz: "Pats miera Dievs lai jūs svētī caur cauri (..)." (1. Tes. 5:23) Bībele arī ļauj skaidri saprast, kas ir svētošanās un kā tā sasniedzama. Pestītājs par saviem mācekļiem lūdza: "Svētī tos Tavā patiesībā: Tavs Vārds ir patiesība." (Jāņa 17:17) Un Pāvils mācīja, ka ticīgajiem jābūt Svētā Gara svētītiem. (Rom. 15:16) Bet kāds tad ir Svētā Gara darbs? Jēzus reiz sacīja: "Kad Viņš nāks, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā." (Jāņa 16:13) Un dziesminieks apliecina: "Tava bauslība ir patiesība." Vārds un Dieva Gars cilvēkiem uzrāda taisnības lielos principus, kas iemiesoti Viņa bauslībā. Un tā kā Dieva likums ir "svēts, taisns un labs" dievišķās pilnības noraksts, tad izriet, ka raksturs, ko veido paklausība šai bauslībai, būs svēts. Kristus ir tāda rakstura pilnīgs piemērs. Viņš saka: "Es esmu turējis sava Tēva baušļus." "(..) kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." (Jāņa 15:10; 8:29) Un Kristus sekotājiem jākļūst Viņam līdzīgiem – Dieva žēlastības spēkā tiem jāveido raksturs saskaņā ar Dieva svētās bauslības principiem. Tāda ir Bībelē atklātā svētošanās.

Šis darbs veicams vienīgi ticībā Kristum, ja sirdī mājo Dieva Gara spēks. Pāvils ticīgos pamāca: "Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas." (Filip. 2:12,13) Kristietis jutīs skubinājumus uz grēku, bet tas pastāvīgi pret tiem karos. Šeit būs nepieciešama Kristus palīdzība. (470) Cilvēcīgais nespēks, savienojoties ar dievišķo spēku, liks ticībā izsaukties: "Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!" (1. Kor. 15:57)

Raksti arī skaidri norāda, ka svētošanās darbs ir progresējošs. Kad grēcinieks, pateicoties salīdzinošajām asinīm, atgriežoties atrod mieru ar Dievu, tad viņa kristīgā dzīve tikai iesākas. Tagad tam jāiet pretī pilnībai; jāuzaug "par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgu". Apustulis Pāvils saka: "Vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretī mērķim, goda balvai – Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū." (Filip. 3:13,14) Un Pēteris mūsu priekšā atklāj pakāpienus, pa kuriem sasniedzama bībeliskā svētošanās: "Pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību (..). To darīdami, jūs nekad neklupsiet." (2. Pēt. 1:5-10)

Tie, kuri piedzīvojuši bībelisku svētošanos, savā garā būs pazemīgi. Līdzīgi Mozum tie būs skatījuši bijājamo svētuma Majestāti un ieraudzījuši savu paša necienīgumu pretstatā Bezgalīgā skaidrībai un ārkārtējai pilnībai.

Pravietis Daniēls bija patiesas svētošanās piemērs. Visu garo mūžu viņš uzticīgi kalpoja savam Meistaram. Viņš bija Debesīm "ļoti mīļš" vīrs. (Dan. 10:11) Tomēr šis godājamais pravietis nepretendēja uz savu skaidrību un svētumu, bet, aizlūdzot par tautu Dieva priekšā, sevi pielīdzināja tik grēcīgajam Izraēlam: "Mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām. Balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību. Mēs grēkojām un bijām bezdievīgi." Viņš atklāti atzīst: "Es (..) runāju un pielūdzu (..), izsūdzēju savus un savas tautas grēkus." Un, kad vēlāk citā reizē viņam parādījās Dieva Dēls, lai to pamācītu, Daniēls par to rakstīja: "Mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs." (Dan. 9:18,15,20; 10:8)

(471) Kad Ījabs vētrā dzirdēja Kunga balsi, viņš izsaucās: Es "atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos". (Īj. 42:6) Jesaja, redzot Kunga godību un dzirdot ķerubus apliecinām: "Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots!", izsaucās: "Vai man! Jo man ir jāiet bojā." (Jes. 6:3,5, Glika tulk.) Pāvils pēc tam, kad bija aizrauts trešajās Debesīs un dzirdējis vārdus, ko cilvēkam nav iespējams izteikt, sevi novērtēja kā vismazāko no visiem svētiem. (2. Kor. 12:2-4; Ef. 3:8) Un mīļotais Jānis, kas reiz dusēja pie Jēzus krūtīm un skatīja Viņa godību, pakrita kā miris pie eņģeļa kājām. (Atkl. 1:17)

Kas staigās Golgātas krusta ēnā, tie nebūs augstprātīgi, tie arī nelielīsies ar bezgrēcīgumu. Viņi apzināsies, ka tas bija viņu grēks, kas Dieva Dēlam sagādāja tādas ciešanas, laužot Kunga sirdi, un šīs domas liks tiem izturēties ļoti pazemīgi. Tie, kas dzīvos vistuvāk Jēzum, visskaidrāk arī saskatīs, cik vāja un grēcīga ir cilvēce, viņu vienīgā cerība balstīsies uz krustā sistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja nopelnu.

Svētošanās, kas tagad redzama reliģiskajā pasaulē, ir saistīta ar paaugstināšanās garu un Dieva bauslības neievērošanu, un tas pierāda, ka Bībeles reliģijai tā ir sveša. Tās aizstāvji apliecina, ka svētošanās esot acumirkļa darbs, kas tiem piešķirot pilnīgu svētumu vienīgi caur ticību. "Tikai ticiet," viņi saka, "un svētība jau pieder jums." Tālākas pūles no saņēmēja puses viņi uzskata par nevajadzīgām. Tajā pašā laikā tie noliedz arī Dieva bauslības autoritāti, apgalvojot, ka ir atbrīvoti no pienākuma ievērot likumus. Bet vai cilvēkiem būtu iespējams kļūt svētiem atbilstoši Dieva prātam un raksturam, nesaskaņojoties ar principiem, kas ir Viņa dabas un gribas izteiksme, kas atklāj to, kas Viņam labi patīk?

(472) Kāre pēc ērtas reliģijas, kas neprasa cīņu, pašaizliedzību un šķiršanos no pasaules, ir padarījusi populāru doktrīnu "ticība un tikai ticība", bet ko saka Dieva Vārds? Apustulis Jēkabs apliecina: "Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds saka, ka tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? (..) Vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Ābrahāms, mūsu tēvs, – vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga (..). Redziet, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien." (Jēk. 2:14-24)

Dieva Vārda liecība runā pret valdzinošo doktrīnu par ticību bez darbiem. Tā nav ticība, kas pretendē uz Debesu labvēlību, neizpildot noteikumus, par kuriem tiek piešķirta žēlastība, tā ir pārgalvība, patiesai ticībai pamats meklējams Rakstu apsolījumos un norādījumos.

Lai neviens sevi nepieviļ ar domu, ka ir iespējams kļūt svētam, apzināti pārkāpjot kādu Dieva prasību. Zināma grēka piekopšana apklusina Gara pārliecinošo balsi un atšķir dvēseli no Dieva. "Grēks ir bauslības pārkāpšana." Un "katrs, kas grēko (pārkāpj bauslību), nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis". (1. Jāņa 3:6) Lai gan Jānis savās vēstulēs tik daudz kavējas pie mīlestības, viņš tomēr nevilcinās atklāt to cilvēku īsto dabu, kas pretendē uz svētumu, savā dzīvē pārkāpjot Dieva bauslību. "Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga." (1. Jāņa 2:4,5) Šeit ir kritērijs ikviena cilvēka vārdos izteiktajai ticības apliecībai. Mēs nevaram uzskatīt par svētu kādu cilvēku, ja tas neatbilst Dieva vienīgajam svētuma standartam Debesīs un virs zemes. Ja cilvēki neizjūt morāles bauslības nozīmi, ja viņi noniecina Dieva priekšrakstus vai izturas pret tiem vieglprātīgi, (473) ja viņi pārkāpj kaut vienu vismazāko no šiem baušļiem un arī ļaudis tā māca, tad Debesu skatījumā viņiem nebūs nekādas vērtības, un mēs varam zināt, ka viņu pretenzijām nav pamata.

Un, ja kāds saka, ka viņš ir bez grēka, tad līdz ar to jau tiek dota liecība, ka tas, kurš to apgalvo, atrodas tālu no svētuma. Tas izskaidrojams ar pareizas izpratnes trūkumu attiecībā uz Dieva bezgalīgo skaidrību un svētumu, kā arī par to, kādiem jākļūst cilvēkiem, lai viņu dzīve atbilstu Dieva raksturam; tāds cilvēks sevi var uzskatīt par svētu tikai tāpēc, ka viņam nav nekādas izpratnes par Jēzus skaidrību un Viņa ārkārtīgo piemīlību, kā arī par grēka briesmīgo grēcīgumu. Jo lielāks attālums starp cilvēku un Kristu un jo nepareizāka viņa izpratne par Dieva raksturu un Viņa personību, jo taisnāks tas pats sev var izlikties.

Rakstos atklātā svētošanās aptver visu cilvēka būtni – garu, dvēseli, miesu. Pāvils lūdza par tesaloniķiešiem, lai viss viņu "gars un dvēsele, un miesa (..) bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu". (1. Tes. 5:23, Glika tulk.) Vēl viņš ticīgajiem raksta: "Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri." (Rom. 12:1) Senā Izraēla laikā rūpīgi pārbaudīja katru dāvanu, ko pienesa par upuri Dievam. Ja upurējamā dzīvniekā atrada kādu vainu, to noraidīja, jo Dievs bija pavēlējis, ka upurim jābūt "bez vainas". Tā arī kristiešiem pavēlēts nodot savu miesu par "dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri". Šī iemesla dēļ visi spēki jāsaglabā iespējami vislabākajā stāvoklī. Katrs ieradums, kas vājina fiziskos vai garīgos spēkus, padara cilvēku nederīgu kalpošanai savam Radītājam. Un vai Dievs būs apmierināts ar kaut ko mazāku par vislabāko, ko mēs varam upurēt? Kristus sacīja: "Mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds." Tie, kas Dievu mīlēs no visas sirds, savā dzīvē vēlēsies Viņam kalpot vislabākā veidā un tādēļ pastāvīgi centīsies visus savas būtnes spēkus saskaņot ar likumiem, kas paaugstinātu viņu spējas darīt Dieva prātu. (474) Dāvanu, kuru tie sniedz savam Debesu Tēvam, viņi nevēlēsies aptraipīt vai vājināt ar ēstkāres un kaislību apmierināšanu.

Pēteris ieteic "atturēties no miesas kārībām, kas pret dvēseli karo". (1. Pēt. 2:11) Katrs grēcīgs apmierinājums notrulina spējas un paralizē prātu un garu, tā ka dievišķais Vārds uz sirdi spēj atstāt pavisam mazu iespaidu. Pāvils raksta korintiešiem: "Šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā." (2. Kor. 7:1) Un Gara augļu sarakstam – mīlestībai, priekam, mieram, pacietībai, laipnībai, labprātībai, uzticamībai un lēnprātībai – viņš pievieno arī atturību. (Gal. 5:22,23)

Un tomēr, neskatoties uz šiem inspirētajiem vārdiem, cik daudzi, tā saucamie, kristieši vājina savus garīgos un fiziskos spēkus, dzenoties pēc peļņas vai pielūdzot modi, cik daudzi pazemo savu Dieva dāvāto vīrišķību ar rijību, vīna dzeršanu un aizliegtām baudām. Un baznīca nevis norāj šo ļaunumu, bet bieži pat atbalsta, izdabādama ēstkārei, tīkošanai pēc vieglas peļņas un mīlestībai uz izpriecām, lai tikai papildinātu savu mantu namu, kura apgādāšanai ar līdzekļiem mīlestība uz Kristu ir par vāju. Ja Jēzus šodien ieietu kādā baznīcā un ieraudzītu tur reliģijas vārdā rīkotos mielastus un nesvēto tirgošanos, vai Viņš neizraidītu šos svētuma apgānītājus, kā kādreiz no tempļa izraidīja naudas mijējus?

Apustulis Jēkabs saka, ka gudrība no augšienes ir "vispirms šķīsta". Vai viņš, sastapis cilvēkus, kas dārgo Jēzus vārdu izrunā ar tabakas aptraipītām lūpām, tādus, kuru elpa un visa būtne ir piesātināta ar šo smirdīgo vielu, kas vēl piesārņo debesu gaisu un spiež visus apkārtējos ieelpot indi, – vai viņš, saskāries ar Evaņģēlija skaidrībai tik pretēju rīcību, nenosauktu to kā "pasaules, dabas un velna" gudrību? Tabakas vergi, pretendējot uz pilnīgu svētumu, runā par savām cerībām uz Debesīm, bet Dieva Vārds skaidri saka, ka "tur neieies neviens, kas ir apgānīts". (Atkl. 21:27, Glika tulk.)

(475) "Vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu." (1. Kor. 6:19,20) Tas, kura miesa būs Svētā Gara templis, sevi nekad nepadarīs par postošu ieradumu vergu. Viņa spēki pieder Kristum, kas to atpircis ar savām asinīm. Un, ja viss, kas viņam ir, pieder Kungam, vai tad tas var palikt nevainīgs, izšķiežot šo viņam uzticēto mantu? Kristieši, kas tādi ir tikai vārda pēc, ik gadus izdod milzīgas summas nederīgu un postošu iegribu apmierināšanai, kamēr dvēseles iet bojā dzīvības Vārda trūkuma dēļ. Dievu aplaupa ar desmitiem un dāvanām, bet uz dzīvības spēkus ārdošu iekāru altāra tiek atdots vairāk, nekā palīdzot trūkumcietējiem vai atbalstot Evaņģēliju. Ja visi, kas saucas Kristus sekotāji, būtu patiesi svētoti ļaudis, tad viņu līdzekļi netiktu izšķiesti, vergojot nevajadzīgām un pat kaitīgām iegribām, bet ieplūstu Kunga mantu namā, un arī paši cilvēki kļūtu par priekšzīmi citiem sātībā, pašaizliedzībā un upuru pienešanā. Tad viņi būtu pasaules gaisma.

Pasaule ir nodevusies savu iegribu apmierināšanai. Pār ļaužu masām tagad valda "miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība". Bet Kristus sekotājiem jāpaklausa svētākam aicinājumam: "Izejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts." Dieva Vārda gaismā mums ir tiesības sacīt, ka svētošanās nav īsta, ja tā nepanāk pilnīgu atsacīšanos no grēcīgajām tieksmēm un pasaulīgajām kārībām.

Visiem, kas paklausa pavēlei: "Izejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem (..), un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts," pieder Dieva apsolījums: "Es jūs pieņemšu, un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām – saka Kungs, Visuvaldītājs." (2. Kor. 6:17,18) Katram kristietim dota priekšrocība un uzlikts pienākums iegūt bagātus un pārpārim bagātus piedzīvojumus Dieva lietās. (476) "Es esmu pasaules gaisma," saka Jēzus, "kas seko Man, tas patiesi nestaigā tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma." (Jāņa 8:12) "Taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas kļūst arvien spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena." (Sal. pam. 4:18) Katrs ticības un paklausības solis ved dvēseli tuvāk pasaules Gaismai, kurā "nav nekādas tumsas". Taisnības Saules spožie stari apspīd Dieva kalpus, un viņiem tie jāatstaro tālāk uz citiem cilvēkiem. Kā zvaigznes mums liecina, ka Debesīs ir liela gaisma, kuras kvēle darījusi tās spožas, tā kristiešiem jāliecina, ka Universa tronī atrodas slavas un atdarināšanas cienīgs Dievs. Kunga Gara jaukās īpašības, Viņa rakstura skaidrība un svētums atklāsies tālāk Viņa sekotājos.

Pāvils Vēstulē kolosiešiem apraksta Dieva bērniem dāvātās bagātās svētības. Viņš saka: "Mēs nemitējamies par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topat piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā; lai jūs cienīgi staigājiet Kungam par patikšanu, visā labā darbā augļus nesdami un pieaugdami Dieva atzīšanā; ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas visā pacietībā, lēnprātībā ar līksmību." (Kol. 1:9-11, Glika tulk.)

Apustulis atklāj arī savu vēlēšanos, lai brāļi Efesā varētu saprast kristiešu piedāvāto iespēju augstumu. Vispiemērotākā veidā viņš tiem norāda uz brīnišķīgo spēku un atzīšanu, ko tie var saņemt kā Visaugstākā dēli un meitas. Viņu daļa ir "ar spēku tapt stiprinātiem caur Viņa Garu pie iekšķīgā cilvēka", būt iesakņotiem un pamatotiem mīlestībā, aptvert "līdz ar visiem svētiem, kāds platums un garums, un dziļums, un augstums, un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana". Tomēr priekšrocību kulminācijas punktu apustuļa lūgšana sasniedz vārdos: lai tie tiktu piepildīti "ar visu Dieva pilnību". (Ef. 3:16-19, Glika tulk.)

(477) Šeit uzrādīti ticībā iegūstamo sasniegumu augstumi, ja mēs, izpildot Viņa prasības, uzticamies Debesu Tēva apsolījumiem. Mēs Kristus nopelnā drīkstam iet pie Bezgalīgās varas troņa. "Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?" (Rom. 8:32) Dievs savam Dēlam Svēto Garu deva bez mēra, un arī mēs varam dalīties šajā pilnībā. Jēzus saka: "Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no Debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?" (Lūk.11:13) "Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es darīšu." (Jāņa 14:14) "Lūdziet, tad jūs dabūsiet, ka jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jāņa 16:24)

Lai gan kristieša dzīvi vienmēr raksturos pazemība, tomēr to nevajadzētu saistīt ar grūtsirdību un sevis noniecināšanu. Katram ir tiesības staigāt tā, ka Dievs viņa dzīvi varētu atzīt par labu un svētīt. Mūsu Debesu Tēvs negrib, ka mēs pastāvīgi justos it kā nosodīti un staigātu kā pa tumsu. Nokārta galva un tikai ar domām par sevi pildīta sirds nav patiesas pazemības pierādījums. Mēs varam nākt pie Jēzus un tikt šķīstīti, lai bauslības priekšā stāvētu neapkaunoti un bez sirdsapziņas pārmetumiem. "Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas." (Rom. 8:1)

Kritušie Ādama bērni Jēzū kļūst par "Dieva bērniem". "Kā Tas, kas svētī, tā arī tie, kas tiek svētīti, visi ir no viena, tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem." (Ebr. 2:11) Kristieša dzīvi vienmēr vajadzētu piepildīt ticībai, uzvarai un priekam Dievā. "Ikviens, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli; un šī pati ir tā uzvarēšana, kas pasauli uzvar, proti, mūsu ticība." (1. Jāņa 5:4, Glika tulk.) Patiesi ir Dieva kalpa Nehemijas vārdi: "Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums." (Nehem. 8:10) Un Pāvils saka: "Priecājieties iekš Kunga vienmēr, es jums vēlreiz saku: Priecājieties!" (Filip. 4:4) "Esiet priecīgi vienmēr. (478) Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums." (1. Tes. 5:16-18)

Tādus augļus nes Bībelē atklātā atgriešanās un svētīšanās, un tieši tāpēc, ka kristīgā pasaule pārāk nolaidīgi izturas pret Dieva bauslībā izklāstītajiem taisnības lielajiem principiem, šie augļi tik reti kļūst redzami dzīvē. Tāpēc arī tik reti sastopams Dieva Gara dziļais un paliekošais darbs, kas iezīmēja agrāko gadu atmodas.

Mēs tiekam pārvērsti uzlūkojot. Un, ja šie svētie priekšraksti, kuros Dievs cilvēkiem atklājis sava rakstura pilnību un svētumu, tiek pamesti novārtā un ļaužu prāts piesaistīts cilvēciskām mācībām un teorijām, tad nemaz nav jābrīnās, ka draudzē izzūd dzīvā dievbijība. Kungs saka: "Tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni." (Jer. 2:13)

"Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam (..), bet kam prāts saistās pie Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas." (Ps. 1:1-3) Tikai tad, kad Dieva bauslībai atkal tiks ierādīta tai atbilstošā vieta, Viņa apliecinošo ļaužu vidū būs iespējama pirmatnējās ticības un dievbijības atmoda. "Tā saka Kungs: Stājieties uz ceļiem un raugiet, un vaicājiet pēc tiem senajiem ceļiem, kurš tas labais ceļš, un staigājiet pa to, tad jūs atradīsiet dusu savai dvēselei." (Jer. 6:16, Glika tulk.)

28. Izmeklēšanas tiesa

[479]"Es skatījos," raksta pravietis Daniēls, "iekams krēsli tapa nolikti un Laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un tā skrituļi bija degots uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas." (Dan. 7:9,10, Glika tulk.)

Tā pravieša skatam tika parādīta lielā un svinīgā diena, kad visas pasaules Tiesnesis izskatīs cilvēku raksturu un dzīvi un katram dos "atbilstoši viņa darbiem". Laiku Vecais ir Dievs Tēvs. Dziesminieks saka: "Pirms kalni radušies, pirms Zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs!" (Ps. 90:2) Tas ir Viņš, visas esamības pirmsākums un visu likumu Autors, kas vadīs šo tiesas sēdi. Lielajā tribunālā kā kalpotāji un liecinieki piedalīsies svētie eņģeļi, kuru skaits ir "desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstošu tūkstoši".

"Un, raugi, Viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls un nāca pie Laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Un Viņam tapa dota valdība un godība, un valstība, tā kā visiem ļaudīm, tautām un valodām Viņam jākalpo; (480) Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst." (Dan. 7:13,14, Glika tulk.) Šeit aprakstītā Kristus nākšana nav aina no Viņa otrās atnākšanas uz šo Zemi. Te Viņš ierodas pie Laiku Vecā, lai saņemtu valdību, godību un valstību, ko Viņam dos, kad Tas būs pabeidzis savu starpnieka darbu. Lūk, šo nākšanu, nevis Viņa otro adventi virs Zemes saskaņā ar pravietojumu vajadzēja gaidīt 2300 dienu noslēgumā, 1844. gadā. Debesu eņģeļu pavadīts, mūsu lielais Augstais Priesteris tad iegāja vissvētākajā vietā un tur stājās Dieva priekšā, lai cilvēka labā izpildītu savas kalpošanas darba pēdējo fāzi – veiktu izmeklēšanas tiesas darbu un salīdzinātu visus, kuriem vien būs tiesības salīdzināšanu saņemt.

Simboliskajā kalpošanā Salīdzināšanas dienas dievkalpojumos drīkstēja piedalīties vienīgi tie, kuri bija nākuši Dieva priekšā, atzīstot, izsūdzot un nožēlojot savus grēkus, kas pēc tam ar grēku upura asinīm bija ienesti svētnīcā. Tāpat arī lielajā galīgās salīdzināšanas dienā un izmeklēšanas tiesā tiek izskatītas vienīgi Dievu atzīstošo cilvēku lietas. Bezdievīgo tiesāšana būs īpašs un atšķirīgs darbs, kas notiks vēlāk. "Noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama. Bet, ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva Evaņģēlijam?" (1. Pēt. 4:17)

Tiesas spriedumu nosaka Debesu grāmatas, kurās ierakstīti cilvēku vārdi un darbi. Pravietis Daniēls ziņo: "Tiesa tapa turēta un grāmatas tapa atvērtas." Atklāsmes grāmatas sarakstītājs, to pašu notikumu attēlojot, piebilst: "Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem." (Atkl. 20:12)

Dzīvības grāmatā, sākot no pasaules iesākuma, ierakstīti visu to cilvēku vārdi, kas jebkad kalpojuši Dievam. (481) Jēzus saviem mācekļiem sacīja: "Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs." (Lūk. 10:20) Pāvils runā par saviem uzticīgajiem līdzstrādniekiem, "kuru vārdi ir dzīvības grāmatā". (Filip. 4:3) Daniēls, skatoties uz bēdu laiku, "kāds vēl nav bijis", ziņo, ka Dieva ļaudis tiks izglābti, "visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā". (Dan. 12:1) Un apustulis Jānis saka, ka Dieva pilsētā ieies vienīgi tie, kuru vārdi "rakstīti Jēra dzīvības grāmatā". (Atkl. 21:27)

"Piemiņas grāmata ir rakstīta" Dieva priekšā, tajā atzīmēti labie darbi "tiem, kas Kungu bīstas, un tiem, kas Viņa vārdu piemin". (Mal. 3:16, Glika tulk.) Debesīs ir reģistrēti viņu ticībā teiktie vārdi un viņu mīlestības darbi. Uz to atsaucas Nehemija, kad viņš saka: "Piemini mani, mans Dievs, (..) un neizdeldi manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama." (Nehem. 13:14, Glika tulk.) Dieva piemiņas grāmatā katrs taisnības darbs ir padarīts nemirstīgs. Tur uzticīgi atzīmēta katra atvairīta kārdināšana, katrs uzvarēts ļaunums, katrs maigs, līdzjūtībā teikts vārds. Tur pierakstīta katra uzupurēšanās, kā arī visas ciešanas un bēdas Kristus dēļ. Dziesminieks saka: "Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi skaitījis! Manas asaras savācis savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?" (Ps. 56:9)

Tur atrodas arī cilvēku grēku pārskats. "Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns." (Sal. māc. 12:14, Glika tulk.) "Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā." Pestītājs sacīja: "Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts." (Mat. 12:36,37) Arī apslēptie nolūki un motīvi ir nekļūdīgi reģistrēti, jo Dievs "cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus". (1. Kor. 4:5) "Redzi, Manā priekšā rakstīts (..) par jūsu noziegumiem un par jūsu tēvu noziegumiem kopā." (Jes. 65:6,7)

(482) Dieva priekšā tiek pārbaudīts katrs cilvēka darbs, un pēc tam reģistrēts kā uzticīgs vai neuzticīgs. Pretī katra vārdam Debesu grāmatās ar visstingrāko precizitāti atzīmēts katrs slikts izteiciens, katra savtīga rīcība, katrs neizpildīts pienākums un katrs slepens grēks, līdz ar visu māksloto izlikšanos. Pierakstošais eņģelis ir atzīmējis visus vērā neņemtos Debesu brīdinājumus vai rājienus, izšķiestos acumirkļus, neizlietotās izdevības, iespaidu, kas atstāts uz labu vai ļaunu, ar tā tālu sniedzošajām sekām.

Dieva bauslība ir tā mēraukla, pēc kuras tiesā pārbauda katra cilvēka raksturu un dzīvi. Gudrais vīrs saka: "Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā." (Sal. māc. 12:13,14) Un apustulis Jēkabs savus brāļus pamāca: "Tā runājiet un tā dariet kā tādi, ko tiesās svabadības likums." (Jēk. 2:12)

Tiem, kurus tiesā atzīs par cienīgiem, būs daļa taisno augšāmcelšanā. Jēzus sacīja: "Kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves (..), tie ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni." (Lūk. 20:35,36) Un vēl, Viņš saka, ka "tie, kas labu darījuši", "izies pie augšāmcelšanās uz dzīvību". (Jāņa 5:29) Taisnie mirušie netiks uzmodināti pirms tiesas, kurā viņi tiek atzīti cienīgi celties augšā dzīvībai. Tātad tiesā, kur pārbaudīs viņu dzīvi un izlems tālāko likteni, tie paši nebūs klāt.

Jēzus tur būs kā viņu Aizstāvis, lai par tiem aizlūgtu Dieva priekšā. "Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns." (1. Jāņa 2:1) "Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā." (Ebr. 9:24) "Tādēļ Viņš arī uz visiem laikiem var izglābt tos, kas caur Viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvs būdams, lai Viņš tos aizstāvētu." (Ebr. 7:25)

(483) Līdz ar pārskatu grāmatas atvēršanu tiesā, Dieva priekšā tiek pārbaudīta visu to cilvēku dzīve, kas uzticējušies Jēzum. Sākot ar tiem, kas virs zemes dzīvoja pasaules vēstures pirmajos gadsimtos, mūsu Aizstāvis izskata katras sekojošās paaudzes lietas, beidzot pārbaudi ar dzīvajiem. Tiek nosaukts ikviena vārds, rūpīgi izmeklēta ikkatra lieta. Dažu cilvēku vārdi tiek pieņemti, citu atmesti. Ja pārskatu grāmatās atrod, ka kādam palikuši nenožēloti un nepiedoti grēki, tad tā vārds tiek izdzēsts no dzīvības grāmatas un viņa labie darbi – no piemiņas grāmatas. Kungs kādreiz sacīja Mozum: "To, kas pret Mani apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas." (2. Moz. 32:33) Un pravietis Ecēhiēls apliecina: "Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu (..), tad (..) nepieminēs arī vairs tos taisnos darbus, ko viņš darījis." (Ec. 18:24)

Pretī to cilvēku vārdiem, kas savus grēkus patiesi nožēlojuši un ticībā atsaukušies uz Kristus asinīm kā savu salīdzinošo upuri, Debesu grāmatās tiks ierakstīts – piedots, tādēļ ka viņi būs kļuvuši par Kristus taisnības līdzmantiniekiem un katrs varēs redzēt, ka to raksturs saskan ar Dieva bauslību, tāpēc arī viņu grēki tiek piedoti un izdzēsti un viņi paši atzīti par mūžīgās dzīvības cienīgiem. Kungs ar pravieti Jesaju saka: "Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus." (Jes. 43:25) Jēzus sacīja: "Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā." (Atkl. 3:5) "Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs." (Mat. 10:32,33)

Vislielākā interese, ar kādu cilvēki seko laicīgu tribunālu lēmumiem, sniedz pavisam vāju priekšstatu par to aizraujošo līdzdalību, kas valda Debesu pagalmos, kad visas pasaules Soģa priekšā nāk dzīvības grāmatā ierakstīto cilvēku vārdi. (484) Dievišķais Vidutājs aizlūdz par visiem, kas uzvarējuši, paļaujoties uz Viņa asinīm, lai tiem tiktu piedoti grēki un viņi varētu atgūt zaudēto Ēdeni, lai tie tiktu kronēti par Viņa līdzmantiniekiem "sākotnējā valstībā". (Mih. 4:8) Krāpjot un kārdinot cilvēku, sātans bija cerējis izjaukt dievišķo plānu sakarā ar cilvēka radīšanu, bet Kristus tagad lūdz, lai šis nodoms tiktu piepildīts tā, it kā cilvēks nekad nebūtu kritis. Aizlūdzot par saviem ļaudīm, Viņš prasa ne tikai pilnīgu piedošanu un taisnošanu, bet arī līdzdalību Viņa godībā un vietu uz Viņa troņa.

Kamēr Jēzus aizlūdz par tiem, kas saņēmuši Viņa žēlastību, sātans Dieva priekšā tos apsūdz kā pārkāpējus. Lielais krāpnieks būs centies viņus novest neticībā un panākt, lai tie vairs nepaļautos uz Dievu, lai atšķirtos no Viņa mīlestības un pārkāptu Kunga bauslību. Pēc tam tas norāda uz viņu dzīves pārskatu, uz viņu rakstura trūkumiem, uz lielo atšķirību no Kristus, kas apkaunojusi viņu Radītāju un Pestītāju, uz visiem to grēkiem, kas izdarīti sātana kārdināšanu rezultātā un kuru dēļ tas tagad pieprasa tos par saviem pavalstniekiem.

Jēzus šo cilvēku grēkus neattaisno, bet norāda uz viņu grēku nožēlu un ticību, un, prasot tiem piedošanu, Viņš Tēva un svēto eņģeļu priekšā paceļ savas ievainotās rokas, sakot: "Es viņus pazīstu pēc vārda. Savu roku delnās es tos esmu ierakstījis." "Dievam patīkams upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps. 51:19) Un savu ļaužu apsūdzētājam Viņš atbild: "Lai Kungs tevi rāj, sātan, lai tevi rāj Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?" (Cak. 3:2, Glika tulk.) Uzticīgos sekotājus Kristus ietērps pats savā taisnībā, lai Viņš tos varētu vest Tēvam priekšā kā pagodinātu draudzi "bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma". (Ef. 6:27) Viņu vārdi atrodas dzīvības grāmatā, un par tiem ir teikts: "Viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi." (Atkl.3:4)

(485) Tādā veidā pilnībā tiks īstenots Jaunās Derības apsolījums: "Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus!" (Jer. 31:34) "Tanīs dienās un tanī laikā, saka Kungs, meklēs Izraēla noziegumus un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami." (Jer. 50:20) "Tanī dienā Kunga Zars būs par glītumu un par godu, un zemes Auglis par augstumu un krāšņumu Izraēla izglābtajiem. Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību." (Jes. 4:2,3, Glika tulk.)

Izmeklēšanas tiesas darbam un grēku izdzēšanai jātiek pabeigtai pirms Kunga otrās atnākšanas. Tā kā mirušos tiesā, vadoties no tā, kas rakstīts grāmatās, tad cilvēku grēku izdzēšana nav iespējama līdz viņu lietas izskatīšanai. Apustulis Pēteris skaidri saka, ka ticīgo grēki tiks izdzēsti, "lai atspirgšanas laiki nāk no Kunga vaiga un lai Viņš Jēzu Kristu sūta". (Ap.d. 3:19,20, Glika tulk.) Kad izmeklēšana būs pabeigta, tad nāks Kristus un Viņa alga līdz ar Viņu, ikvienam atmaksāt pēc tā darbiem.

Ēnas kalpošanā augstais priesteris, salīdzinājis Izraēlu, iznāca ārā un svētīja draudzi. Tā arī Kristus, pabeidzis savu starpniecības darbu, parādīsies bez grēka "par pestīšanu" (Ebr. 9:28), lai savu gaidošo tautu aplaimotu ar mūžīgu dzīvību. Kā priesteris, šķīstīdams no grēka svētnīcu, ļaužu pārkāpumus izsūdzēja pār palaižamā āža galvu, tā Kristus visus šos grēkus uzliks sātanam, grēka iniciatoram. Palaižamo āzi, kurš nesa Izraēla grēkus, izveda "tuksnesī" (3. Moz.16:22); tāpat arī sātanu, kas nesīs visus grēkus, uz kuriem viņš pamudinājis Dieva ļaudis, tūkstoš gadus saistīs uz šīs Zemes, kas tad būs izpostīta un bez iedzīvotājiem, lai beidzot tas saņemtu pilnu grēka sodu ugunīs, kas iznīcinās visus bezdievīgos. (486) Tā tiks piepildīts lielais atpestīšanas plāns: grēks būs pavisam izskausts un izglābti visi, kas labprātīgi atteikušies no ļaunuma.

Izmeklēšanas un grēku izdzēšanas darbs iesākās pravietotajā laikā – 2300 dienu noslēgumā, tas ir, 1844. gadā. Visiem, kas jebkad pieņēmuši Kristus vārdu, jāiztur izmeklēšanas tiesas rūpīgā pārbaude. Kā dzīvajiem, tā mirušajiem jātiek tiesātiem "pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem".

Nenožēlotie un neatstātie grēki netiks piedoti un izdzēsti no pārskatu grāmatām, bet Dieva dienā liecinās pret šiem grēciniekiem. Savus ļaunos darbus cilvēki var darīt dienas gaismā vai nakts tumsā, tomēr tie vienmēr ir atklāti un skaidri redzami Viņam, par kuru mēs te runājam. Dieva eņģeļi ir bijuši liecinieki katram pārkāpumam, lai tos nekļūdīgi ierakstītu grāmatās. Grēku var apklāt, noliegt un apslēpt tēvam, mātei, sievai, bērniem un draugiem, var būt, ka nevienam citam, izņemot pašu vainīgo, nerodas pat visniecīgākās aizdomas par izdarīto ļaunumu, tomēr tas ir atsegts Debesu saprātīgo būtņu skatam. Vismelnākā nakts tumsa, visizsmalcinātākā maskēšanās nespēj apslēpt no Mūžīgā uztveres pat vienu nepareizu domu. Dievam ir precīzi pārskati par katru netaisnu rēķinu un katru negodīgu rīcību. Dievbijīga āriene Viņu nepieviļ. Viņš nekļūdās, novērtējot raksturu. Sirdī samaitātie var piekrāpt citus cilvēkus, bet Dievs redz aiz visām maskām un lasa iekšējo dzīvi.

Cik svinīga ir šī doma! Diena pēc dienas, mūžībā aizejot, atstāj savu pārskatu rakstu Debesu grāmatām. Reiz runātie vārdi, reiz darītie darbi nekad vairs nav atsaucami. Eņģeļi ir pierakstījuši gan labo, gan ļauno. Visvarenākais pasaules iekarotājs nespēj izsvītrot pat vienas vienīgas dienas ierakstu. Mūsu rīcībai, mūsu vārdiem, pat mūsu visapslēptākajiem motīviem – visam ir sava nozīme mūsu likteņa izšķiršanā uz labklājību vai iznīcību. (487) Lai gan mēs tos varbūt jau esam aizmirsuši, tie tomēr liecinās par labu attaisnošanai vai notiesāšanai.

Kā uz meistara noslīpētas un pulētas virsmas nekļūdīgi atspoguļojas sejas vaibsti, tā augšā esošajās grāmatās uzticīgi atzīmēts cilvēka raksturs. Tomēr cik maz gan ļaudis interesējas par šiem ierakstiem, kurus tik uzmanīgi pētī Debesu būtnes. Ja varētu atvilkt priekškaru, kas redzamo pasauli šķir no neredzamās, un cilvēku bērni ieraudzītu eņģeli, kurš pieraksta katru vārdu un darbu, ar ko viņiem no jauna būs jāsastopas tiesā, cik daudz gan no tā, kas ik dienu tiek runāts, tad paliktu nepateikts, cik daudzi darbi paliktu nedarīti.

Tiesā rūpīgi pārbaudīs katra talanta izlietošanu. Kā mēs būsim izturējušies pret Debesu aizdoto kapitālu? Vai Kungs atnākot saņems savu īpašumu līdz ar augļiem? Vai spēkus – rokām, kājām un smadzenēm – mēs būsim tērējuši Dievam par godu un pasaulei par svētību? Kā mēs būsim izmantojuši savu laiku, spalvu, balsi, naudu un iespaidu? Kas tiek darīts Kristum trūcīgo, cietēju, bāriņu un atraitņu personā? Ja Dievs mūs ir aicinājis par sava Svētā Vārda uzglabātājiem, kā mēs esam izturējušies pret mums doto patiesības gaismu, lai cilvēki varētu saprast, kā izglābties? Vārdos izteiktai ticības apliecībai tad nebūs nekādas vērtības, par īstu tiks uzskatīta vienīgi darbos atklāta mīlestība. Tikai mīlestība kādu darbu padara vērtīgu Dieva skatījumā. Kungs pieņems un atalgos visu, kas darīts mīlestībā, lai cik mazs un niecīgs tas liktos cilvēku vērtējumā.

Debesu grāmatās ir redzama no citiem cilvēkiem apslēptā savtība. Tur pierakstīti pret tuvāko neizpildītie pienākumi un Pestītāja prasību aizmiršana. Tur cilvēki ieraudzīs, cik bieži laiks, domas un spēki, kas piederēja Kristum, ir atdoti sātanam. Bēdīgas ir šīs ziņas, ko eņģeļi nes uz Debesīm. Saprātīgas būtnes, kas saucas par Kristus sekotājiem, nodevušās laicīgu īpašumu raušanā un pasaulīgu izpriecu meklēšanā. (488) Naudu, laiku un spēkus upurē izrādīšanās kārei vai savu iegribu apmierināšanai, bet lūgšanām, Rakstu pētīšanai, dvēseles pazemošanai un grēku atzīšanai tiek atvēlēti tikai īsi acumirkļi.

Mūsu prāta savaldzināšanai sātans ir izdomājis neskaitāmus plānus, lai tikai mēs nedomātu par to darbu, ar kuru mums vajadzētu vispilnīgāk iepazīties. Virskrāpnieks ienīst lielās patiesības, kas stāsta par kādu salīdzinošu upuri un kādu visspēcīgu Vidutāju. Viņš labi zina, ka viņa lietā visu izšķirs cilvēka prāta novēršana no Jēzus un patiesības.

Tos, kas vēlas būt par Pestītāja starpniecības sniegto labumu līdzdalībniekiem, nekas nedrīkstētu kavēt viņu pienākumā – Dievu bīstoties, tiekties pēc pilnīga svētuma. Dārgās stundas viņiem vajadzētu veltīt nevis izpriecām, ārišķībām vai peļņas meklēšanai, bet gan nopietnām lūgšanām un dzīvības Vārda pētīšanai. Dieva ļaudīm vajadzētu skaidri saprast patiesības par svētnīcu un izmeklēšanas tiesu. Katram personīgi nepieciešams iepazīties ar mūsu Augstā Priestera stāvokli un darbu. Citādi neviens nespēs rīkoties ticībā, kas šai laikā tik ļoti vajadzīga, nedz ieņemt vietu, kuru Dievs viņam paredzējis. Katram atsevišķam cilvēkam ir dvēsele, ko var izglābt vai pazaudēt. Katra cilvēka lieta reiz nonāks Debesu tiesā. Ikviens redzēs lielo Tiesnesi vaigu vaigā. Cik svarīgi tāpēc jau tagad pārdomāt svinīgo skatu par tiesas sākšanos un grāmatu atvēršanu, kad katrs, kā Daniēlam sacīts, dienu noslēgumā saņems savu daļu.

Visiem, kas iepazinušies ar gaismu šinīs lietās, jāliecina citiem par lielajām patiesībām, kuras Dievs viņiem uzticējis. Debesu svētnīca ir tiešais centrs Kristus darbam cilvēku labā. Tas skar katru virs zemes dzīvojošo dvēseli. Tas iepazīstina ar glābšanas plānu, aizvedot mūs līdz pašām laika beigām un atklājot uzvarām vainagoto noslēgumu šajā cīņā starp taisnību un grēku. Tāpēc visaugstākā mērā svarīgi, lai katrs kristietis pilnīgi izpētītu šos tematus un būtu spējīgs atbildēt ikvienam, (489) kas jautā, kāds pamats mūsos esošajai ticībai un cerībai.

Kristus starpnieka darbs cilvēka labā augšā esošajā svētnīcā ir tikpat svarīga atpestīšanas plāna daļa kā Viņa nāve pie krusta. Ar upuri pie krusta Viņš iesāka darbu, kuru pēc augšāmcelšanās devās pabeigt Debesīs. Mums ticībā jādodas aiz priekškara, kur "Jēzus par mums iegājis kā Ceļvedis". (Ebr. 6:20) Tur tagad mirdz gaisma, kas nāk no Golgātas krusta. Tur skaidrāk varam izprast atpestīšanas darba noslēpumus. Cilvēka glābšana Debesīm ir izmaksājusi bezgalīgi dārgi, un pienestais upuris atbilst pārkāptās bauslības visaugstākajām prasībām. Jēzus ir darījis pieejamu Tēva troni, un, pateicoties Viņa starpniecībai, tagad visu ticībā staigājošo cilvēku godīgās ilgas var nonākt Dieva priekšā.

"Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību." (Sal. pam.28:13, Glika tulk.) Ja tie, kas slēpj un attaisno savas kļūdas, varētu redzēt, kā sātans par viņiem līksmo, kā ļaunais viņu rīcības dēļ izsmej Kristu un svētos eņģeļus, tad tie steigtos savus grēkus izsūdzēt un atstāt. Sātans izlieto rakstura trūkumus, lai iegūtu kontroli pār visu cilvēka prātu, jo viņš zina, ka, ja šīs kļūdas tiks piekoptas, tad sekmes viņam neizpaliks. Tāpēc tas pastāvīgi cenšas Kristus sekotājus pievilt ar savu fatālo sofistiku, ka viņiem nav iespējams uzvarēt. Bet Jēzus aizlūdz ticīgo labā, norādot uz savām caururbtajām rokām un šausto miesu, un visiem, kas vēlas Tam sekot, Viņš saka: "Tev pietiek Manas žēlastības." (2. Kor. 12:9) "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm." (Mat. 11:29,30) Tāpēc lai neviens neuzskata savas vainas par nedziedināmām. Dievs dos ticību un žēlastību to uzvarēšanai.

Mēs tagad dzīvojam lielajā salīdzināšanas dienā. Kamēr augstais priesteris ēnas kalpošanā izdarīja salīdzināšanas darbu Izraēla labā, tautai ar grēku nožēlu un pazemošanos vajadzēja sevi pārmeklēt Kunga priekšā, lai netiktu izdeldēta no saviem ļaudīm. (490) Līdzīgā veidā tagad, cilvēku pārbaudes laika nedaudzajās atlikušajās dienās, visiem, kas vēlas, lai viņu vārdi tiktu paturēti dzīvības grāmatā, vajadzētu pārmeklēt savas dvēseles Dieva priekšā, skumstot par grēku, to patiesi nožēlojot un atgriežoties. Ir nepieciešama dziļa un patiesa sirds pārbaude. Ir jānoliek nenopietnais un vieglprātīgais gars, kam nododas tik daudzi, tā saucamie, kristieši. Visiem, kuri vēlas uzvarēt ļaunās tieksmes, kas tiecas valdīt pār mums, priekšā stāv grūta cīņa. Sagatavošanās darbs ir personīgs darbs. Mēs netiekam glābti grupās. Viena cilvēka skaidrība un dievbijība nesegs šo īpašību trūkumu citā cilvēkā. Lai gan Dieva tiesas priekšā jāstājas visām tautām, tomēr katra atsevišķā cilvēka dzīves gājumu Kungs pārbaudīs tik sīki un rūpīgi, it kā neviena cita vairs nebūtu pasaulē. Ikvienam jātiek pārbaudītam un atrastam bez traipa un grumbas vai kādas citas vainas.

Cik svinīgas ir ar salīdzināšanas darba noslēgumu saistītās ainas! Cik ārkārtīgi nozīmīgas tur ietvertās intereses! Tagad notiek tiesa augšā esošajā svētnīcā. Šis process jau turpinās daudz gadu. Drīz – neviens nezina, cik drīz – sāks izskatīt šodien dzīvojošo cilvēku lietas. Dieva bijājamā klātbūtnē tiks pārbaudīts mūsu dzīves gājums. Šajā laikā, vairāk kā jebkad agrāk, jāņem vērā Pestītāja pamācība: "Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir." (Marka 13:33) "Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3)

Izmeklēšanas tiesas darbam beidzoties, visu liktenis būs izlemts uz dzīvību vai nāvi. Pārbaudes laiks beigsies īsi pirms Kunga parādīšanās debesu padebešos. Atklāsmes grāmatā, runājot par šo laiku, Kristus saka: "Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un, kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un, kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. (491) Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani ikvienam atmaksāt kā viņa darbs būs." (Atkl.22:11,12, Glika tulk.)

Taisnie un ļaunie vēl dzīvos virs zemes savās mirstīgajās miesās – cilvēki stādīs un cels, ēdīs un dzers, nemaz neapzinoties, ka augšā esošajā svētnīcā jau pasludināts galīgais un neatsaucamais spriedums. Arī pirms plūdu sākšanās, kad Noa jau bija iegājis šķirstā, Dievs viņu ieslēdza, bet bezdievīgie palika ārā, un vēl septiņas dienas, nezinot, ka viņu liktenis jau ir izlemts, ļaudis turpināja savu bezrūpīgo, izpriecas mīlošo dzīvi un izsmēja brīdinājumus par tuvojošos sodu. "Tāda," sacīja Kristus, "būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." Klusi un nemanot kā zaglis pusnaktī, pienāks izšķirošā stunda, kas noteiks katra cilvēka likteni, uz visiem laikiem liedzot vainīgajiem kādreiz piedāvāto žēlastību.

"Tad nu esiet nomodā (..), ka Tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam." (Marka 13:35,36) Ļoti bīstams var izrādīties to cilvēku stāvoklis, kuri, noguruši no cenšanās būt modriem, pakļaujas pasaules vilinājumiem. Tad, kad veikalnieks vēl dzīsies pēc savas peļņas, kad izpriecu mīlētājs centīsies apmierināt savas iegribas, kad modes pielūdzēji rotās savus tērpus – jā, varbūt tieši tad visas zemes Soģis teiks vārdus: "Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu." (Dan. 5:27)