Lielā cīņa

4. Valdieši

[61] Visdziļākajā tumsā, kas pārklāja zemi pāvestu valdīšanas ilgajā laika posmā, patiesības gaismu tomēr nebija iespējams pilnīgi izdzēst. Ikvienā laikmetā Dievam ir bijuši savi liecinieki – vīri, kas ticēja Kristum kā vienīgajam Starpniekam starp Dievu un cilvēku, kas Bībeli uzskatīja par vienīgo dzīves mērauklu un kas svētīja patieso Sabatu. Cik daudz pasaule ir parādā šiem cilvēkiem, to vēlākās paaudzes nekad nesapratīs. Viņus sadedzināja kā ķecerus, viņu motīvus apstrīdēja un raksturu nomelnoja, viņu rakstus aizliedza, sagrozīja un nepareizi izskaidroja. Tomēr tie stāvēja stingri un no gadsimta uz gadsimtu saglabāja skaidru savu ticību, lai to kā svētu mantojumu nodotu nākamajām paaudzēm.

Dieva tautas vēsture šajā tumsas laikmetā, pēc tam, kad Roma bija ieguvusi virsvaldību, ir atzīmēta Debesīs, bet cilvēku sarakstītajās grāmatās tai ierādīts pavisam maz vietas. Tās eksistencei nedaudz var izsekot vienīgi pēc vajātāju apsūdzībām. Roma tīši vēlējās izdzēst visas pēdas, kas liecinātu par tās doktrīnu un direktīvu neatzīšanu. Tā centās iznīcināt visu ķecerīgo: gan personas, gan rakstus. Pāvesta dogmu autoritātes apšaubīšana jau bija pietiekošs iemesls dzīvības atņemšanai kā bagātam, tā nabagam, kā augstam, tā zemam. Tāpat Roma pūlējās iznīcināt katru dokumentu, kas liecinātu par tās cietsirdību un nežēlību pret citādi domājošiem cilvēkiem. Pāvestu vadītie koncili pavēlēja sadedzināt visas grāmatas un rakstus, kas saturēja šādas ziņas. Pirms grāmatu iespiešanas mākslas izgudrošanas to skaits bija niecīgs, un formas (62) dēļ tās bija grūti uzglabājamas, tāpēc arī Romas piekritējiem gandrīz nekas netraucēja piepildīt savus nodomus.

Pāvesta pārvaldības robežās nevienai draudzei neļāva ilgāku laiku baudīt sirdsapziņas brīvību. Tikko baznīca bija nostiprinājusies, tā tūlīt izstiepa savas rokas, lai satriektu visu, kas atsacījās atzīt tās varu, un draudzes cita pēc citas padevās tās virskundzībai.

Lielbritānijā vienkāršā, pirmatnējā kristietība iesakņojās jau ļoti agri. Pirmajos gadsimtos pieņemto Evaņģēliju tur vēl nebija izkropļojusi Romas atkrišana. Pagānu imperatoru izvērstās vajāšanas, kas aizsniedza pat šos tālos krastus, bija vienīgā dāvana, ko Britānijas draudzes saņēma no Romas. Daudzi kristieši, bēgot no vajāšanām Anglijā, patvērumu atrada Skotijā, no turienes patiesību ienesa Īrijā, un visās šajās zemēs to uzņēma ar prieku.

Kad Britānijā iebruka sakši, virsroku guva pagānisms. Uzvarētāji noniecināja iespēju mācīties no saviem padotajiem, un kristieši bija spiesti aiziet kalnos vai neapdzīvotos dumbrājos. Tomēr, lai arī uz laiku apslēpta, gaisma turpināja degt. Gadsimtu vēlāk tā Skotijā iemirdzējās tik spoži, ka tās stari aizsniedza daudzas tālas zemes. No Īrijas atnāca dievbijīgais Kolumbs un viņa līdzstrādnieki, kas, sapulcējuši izklīdinātos ticīgos uz vientuļās Jonas salas, izveidoja to par sava misijas darba centru. Starp šiem evaņģēlistiem bija kāds Bībeles Sabata ievērotājs, un tā ļaudis iepazinās ar šo patiesību. Jonā atvēra skolu, no kuras misionāri devās ne tikai uz Skotiju un Angliju, bet arī uz Vāciju, Šveici un Itāliju.

Tomēr arī Roma jau labu laiku meta skatus uz Britāniju un cerēja to pakļaut savai virsvaldībai. Sestajā gadsimtā tās sūtņi uzsāka pagānisko sakšu atgriešanu. (63) Lepnie barbari viņus uzņēma labvēlīgi, un tie panāca, ka daudzi tūkstoši atzina Romas ticību. Pasākumam izdodoties, pāvestības vadoņi un viņu atgrieztie ļaudis sastapās ar pirmatnējiem kristiešiem. Atklājās pārsteidzošs pretstats. Pēdējie bija vienkārši un pazemīgi, savā raksturā, dzīvesveidā saskaņojušies ar Rakstiem, kamēr pirmajos viegli varēja saskatīt māņticību, mīlestību uz greznību un pāvesta varai raksturīgo augstprātību. Romas sūtņi pieprasīja, lai šīs kristīgās draudzes atzīst neierobežotu pāvesta virsvaldību. Briti lēnprātīgi atbildēja, ka tie vēlas mīlēt visus cilvēkus, bet pāvestam nav tiesības valdīt pār draudzi un viņi tam varot parādīt tikai tādu paklausību, kāda pienākas katram Kristus sekotājam. Atkal un atkal tos centās padarīt padevīgus Romai, bet šie pazemīgie kristieši, Romas sūtņu parādītā lepnuma pārsteigti, nelokāmi atbildēja, ka viņi nepazīst nevienu citu Kungu kā vienīgi Kristu. Tad atklājās pāvestības īstais gars. Romas sūtņi sacīja: "Ja jūs negribat uzņemt brāļus, kas nes mieru, tad saņemsit ienaidniekus, kas nāks ar karu. Ja jūs negribat apvienoties ar mums, lai rādītu sakšiem dzīvības ceļu, tad jūs no viņiem saņemsit nāves dūrienu." (1) Tie nebija tukši vārdi. Ieroču spēks, intrigas un krāpšana bija līdzekļi, kurus izlietoja cīņā pret šiem Bībeles ticības lieciniekiem, līdz Britānijas draudzes bija iznīcinātas vai piespiestas padoties pāvesta autoritātei.

Zemēs, kuras neaizsniedza Romas vara, daudzus gadsimtus pastāvēja kristiešu grupas, kas palika pāvesta demoralizējošā iespaida neskartas. No visām pusēm tās ielenca pagānisms, un laika ritumā tā maldi atstāja zināmu iespaidu, tomēr šie kristieši Bībeli uzskatīja par vienīgo ticības mērauklu un stingri turējās pie daudzām tās patiesībām. Viņi ticēja Dieva likumu mūžīgumam un ievēroja ceturtā baušļa Sabatu. Draudzes ar šādu ticību un dzīvesveidu varēja atrast Centrālajā Āfrikā un starp Āzijas armēņiem.

Bet starp tiem, kas pretojās pāvesta varas uzbrukumiem, vispirms noteikti jāmin (64) valdieši. Tieši tajā zemē, kur pāvestība bija cēlusi sev sēdekli, tās viltus un samaitātība saņēma visstingrāko pretestību. Gadsimtiem ilgi Pjemontas draudzes saglabāja savu neatkarību; tomēr arī tur pienāca laiks, kad Roma panāca to pakļaušanos. Pēc nesekmīgas cīņas pret nežēlīgo tirāniju šo draudžu vadītāji negribīgi atzina tās varas virsvaldību, kuras priekšā, kā šķita, zemojās visa pasaule. Daži tomēr atsacījās pakļauties pāvesta vai prelātu autoritātei. Viņi bija apņēmušies palikt uzticīgi Dievam un pasargāt savas ticības skaidrību un vienkāršību. Notika atdalīšanās. Tie, kuri stingri turējās pie senās ticības, no pārējiem šķīrās; daži, pametuši dzimtos Alpus, patiesības karogu pacēla svešās zemēs; citi uzmeklēja vientuļākas kalnu ielejas un klinšu cietokšņus, lai tur saglabātu iespēju brīvi kalpot savam Dievam.

Ticība, ko daudzus gadsimtus sargāja un mācīja valdiešu kristieši, ļoti atšķīrās no Romas izvirzītajām viltus doktrīnām. Viņu reliģiskā pārliecība pamatojās uz rakstīto Dieva Vārdu, uz īstajiem kristietības pamatnoteikumiem. Tomēr ne jau vienkāršie zemnieki, kas mājoja maz pazīstamās, klusās un nomaļās vietās, noslēgušies no pasaules un būdami ik dienas aizņemti ar saviem ganāmpulkiem un vīna dārziem, – jā, ne jau viņi paši bija nonākuši pie patiesības, kas nostājās pretī atkritušās baznīcas dogmām un ķecerībai. Viņu ticība nebija kaut kāds jauns izdomājums. Viņu reliģiskā pārliecība tika mantota no tēviem. Viņi cīnījās par apustuļu draudzes ticību, – par "ticību, kas vienreiz svētiem dota". (Jūdas 3.) "Draudze tuksnesī" un nevis lepnā hierarhija ar troni pasaules lielajā galvaspilsētā bija īstā Kristus draudze, to patiesības dārgumu sargātāja, kurus Dievs bija uzticējis savai tautai, lai sniegtu tālāk pasaulei.

Viens no galvenajiem iemesliem, kas patiesajai draudzei (65) lika atdalīties no Romas, bija pēdējās naids pret Bībeles Sabatu. Kā jau pravietojumā iepriekš tika teikts, pāvesta vara patiesību nometa zemē. Dieva bauslību samina putekļos, tās vietā izceļot tradīcijas un cilvēku priekšrakstus. Baznīcas, kas atradās zem pāvesta varas, drīz vien tika piespiestas uzskatīt par svētu pirmo nedēļas dienu. Visur izplatījās maldi, un māņticība mulsināja pat daudzus patiesus Dieva ļaudis, tā ka viņi, turpinot ievērot Sabatu, no darba atturējās arī svētdienā. Bet pāvestības vadoņus tas neapmierināja. Viņi pieprasīja ne tikai svētdienas svētīšanu, bet arī Sabata zaimošanu un ar visasākajiem vārdiem apsūdzēja katru, kas vēl uzdrošinājās godāt šo dienu. Vienīgi aizbēgot no Romas varas bija iespējams miera apstākļos paklausīt Dieva likumiem.

Valdieši kā vieni no pirmajiem Eiropā ieguva Svēto Rakstu tulkojumu. (Skat. Pielikumā.) Daudzus gadsimtus pirms reformācijas viņiem jau piederēja Bībeles manuskripts dzimtajā valodā. Līdz ar to tiem bija neviltota patiesība, un tieši tādēļ viņus tā ienīda un vajāja. Valdieši mācīja, ka Romas baznīca ir Atklāsmes grāmatā minētā atkritusī Bābele, un, riskējot ar savu dzīvību, stājās pretī tās pavedinošajam iespaidam. Kamēr daži, ilgstošo vajāšanu nogurdināti, ielaidās kompromisā, pamazām atsakoties no savas ticības atšķirīgajiem principiem, citi stingri turējās pie īstās patiesības. Valdieši turpināja pastāvēt visos garajos tumsas un atkrišanas laikmetos, neatzīstot Romas virsvaldību, noraidot bilžu pielūgšanu kā kalpošanu elkiem un ievērojot īsto Sabatu. Savu ticību viņi saglabāja pat visniknākajās pretestības vētrās. Lai gan savojiešu šķēps cirta dziļas brūces, lai gan viņus dedzināja Romas sārtos, tie tomēr turpināja stāvēt par Dieva Vārdu un Viņa godu.

Aiz kalnu augstajiem bastioniem, kas visos laikos snieguši patvērumu vajātiem un apspiestiem ļaudīm, valdieši atrada sev labu paslēptuvi. Šeit viduslaiku tumsā turpināja degt gaišā patiesības uguns. Šeit uzticīgi liecinieki tūkstoš gadus saglabāja seno ticību. (66)

Dievs saviem ļaudīm bija sagādājis godbijību iedvesošu, grandiozu svētnīcu, tieši atbilstošu viņiem uzticētajām varenajām patiesībām. Šiem vienkāršajiem trimdiniekiem kalni bija kā Jehovas negrozāmās taisnības emblēma. Tie saviem bērniem norādīja uz augstajām klinšu virsotnēm, kas nemainīgā majestātiskumā sniedzās debesīs, un stāstīja par To, kurš nepazīst ne pārmaiņas, ne pārvēršanās ēnas, kura Vārds ir pastāvīgs kā mūžīgie kalni. Dievs kalnus ir nopamatojis un apjozis ar spēku; un neviena roka, izņemot pašu Bezgalīgo, tos nevar izkustināt no vietas. Tāpat Viņš ir nostiprinājis savu bauslību, savas valdības pamatu Debesīs un virs zemes. Cilvēka roka spēj aizsniegt savus līdzcilvēkus un atņemt tiem dzīvību; bet, tāpat kā tai nav iespējams nocelt no pamatiem un iemest jūrā varenos kalnus, tā nevar grozīt arī kādu priekšrakstu Jehovas bauslībā vai izdzēst vienu no Viņa apsolījumiem tiem, kas dara Kunga prātu. Uzticībā Dieva likumiem Viņa kalpiem vajadzētu būt tikpat nelokāmiem kā nemainīgajiem kalniem.

Kalni, kas apjoza šīs dziļās ielejas, pastāvīgi liecināja par Dieva radošo spēku un atgādināja Viņa sargājošo un modro gādību. Un svētceļnieki iemīlēja Jehovas klātbūtnes klusos simbolus. Viņi nesūrojās par savu smago likteni, kalnu vientulībā tie nekad nejutās vieni. Valdieši pateicās Dievam, ka Viņš tiem sagādājis patvēruma vietu, kur glābties no cilvēku dusmām un nežēlības. Viņi priecājās par iespēju brīvi un netraucēti pielūgt savu Dievu. Bieži vien, kad viņus vajāja ienaidnieki, kalnu cietokšņi tos droši aizsargāja. No daudzām augstām virsotnēm atskanēja viņu slavas dziesmas par godu Dievam, un Romas armija tās nespēja apklusināt.

Tīra, vienkārša un dedzīga bija šo Kristus sekotāju dievbijība. Patiesības principus viņi vērtēja augstāk par namiem un zemi, augstāk par draugiem un radiem, un pat par savu dzīvību. Tie nopietni centās šos principus ieaudzināt jauniešu sirdīs. (67) Jau agrā bērnībā jauno paaudzi iepazīstināja ar Rakstiem un mācīja ar godbijību izturēties pret visām Dieva likumu prasībām. Bībeles norakstu bija maz, tāpēc tās dārgos vārdus iemācījās no galvas. Daudzi spēja citēt veselas nodaļas kā no Vecās, tā Jaunās Derības. Domas par Dievu saistīja ar varenajām dabas ainavām un ikdienas dzīves vienkāršajām svētībām. Mazos bērnus skubināja raudzīties uz Dievu kā uz mierinājuma un visa labā Devēju.

Iejūtīgie un sirsnīgie vecāki savus bērnus mīlēja saprātīgi, tāpēc neradināja viņus apmierināt dažādās iegribas. Tos gaidīja smagu pārbaudījumu un grūtību pilna dzīve un varbūt pat mocekļa nāve. Jau no bērnības viņus aicināja panest nelabvēlīgus apstākļus, pakļauties vadībai un tomēr domāt un strādāt patstāvīgi. Ļoti agri viņus iemācīja uzņemties atbildību, būt piesardzīgiem sarunās un izprast klusēšanas gudrību. Viens viņu ienaidnieku dzirdēts neapdomīgs vārds varēja apdraudēt ne tikai paša runātāja dzīvību, bet arī simtiem viņa brāļus; jo, kā vilki dzenas pakaļ savam laupījumam, tā patiesības ienaidnieki vajāja visus, kas uzdrošinājās prasīt ticības brīvību.

Patiesības dēļ valdieši bija upurējuši savu laicīgo labklājību un sev uzturu varēja sagādāt tikai ar neatlaidīgām pūlēm. Viņi rūpīgi iekopa katru starp kalniem atrodamo aramzemes gabaliņu un ražu ieguva arī ielejās un mazāk auglīgajās kalnu nogāzēs. Taupība un stingra pašaizliedzība bija daļa no tās audzināšanas, ko bērni saņēma kā savu vienīgo mantojumu. Viņiem mācīja, ka šīs zemes dzīvi Dievs uzskata par skolu un ka savas vajadzības tiem jāapmierina tikai ar personīgām pūlēm, apdomību, rūpību un ticību. Tāda dzīve bija grūta un nogurdinoša, tomēr veselīga, – tieši tāda, kas kritušajam cilvēkam viņa stāvoklī bija vajadzīga. Tādu skolu cilvēka audzināšanai un tālākai attīstībai bija paredzējis pats Dievs. (68) Norūdot jaunatni smagā darbā un grūtībās, netika pamesta novārtā arī viņu izglītošana. Jauniešiem mācīja, ka visas viņu spējas pieder Dievam un ka tās ir jāizkopj un jāattīsta kalpošanai Viņam.

Valdiešu draudzes savā skaidrībā un vienkāršībā līdzinājās apustuļu laika draudzei. Noraidījuši pāvesta un prelātu virsvaldību, par vienīgo augstāko un nekļūdīgo autoritāti tie uzskatīja Bībeli. Draudžu gani, atšķirībā no Romas kundziskajiem priesteriem, sekoja Meistara priekšzīmei, kurš nenāca, "lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu". Viņi baroja Dieva ganāmpulku, vadot to pa Kunga Svētā Vārda zāļainajām ganībām un pie dzīvā ūdens avotiem. Atrazdamies tālu no cilvēku lepnības un greznuma pieminekļiem, ļaudis pulcējās nevis krāšņās baznīcās vai lieliskās katedrālēs, bet gan koku paēnā, Alpu ielejās vai, ja draudēja briesmas, kādā klints cietoksnī, lai tur klausītos Kristus kalpu runātos patiesības vārdus. Dvēseļu gani ne tikai sludināja Evaņģēliju, bet arī apmeklēja slimos, mācīja bērnus, brīdināja maldošos un centās izšķirt strīdus un visādi stiprināt saskaņu un brāļu mīlestību. Miera laikā tos ar labprātīgām dāvanām uzturēja tauta, bet, tāpat kā telšu meistars Pāvils, katrs no tiem prata arī kādu amatu vai īpašu darbu, lai vajadzības gadījumā varētu pats sev nodrošināt uzturu.

No saviem skolotājiem jaunatne saņēma visas nepieciešamās pamācības. Pievēršot audzēkņu uzmanību vispārizglītojošām nozarēm, viņi galvenokārt tomēr pētīja Bībeli. Mateja un Jāņa evaņģēlijus, kā arī citas vēstules iemācījās no galvas. Viņi daudzkārt pārrakstīja Svētos Rakstus. Dažreiz noraksti ietvēra visu Bībeli, bet citreiz tikai īsus izvilkumus, kam pievienoja dažus vienkāršus teksta paskaidrojumus, kurus sastādīja labi Rakstu pazinēji. Tādā veidā nāca gaismā patiesības bagātības, ko tik ilgi bija apslēpuši tie, kas centās paaugstināties pār Dievu. (69)

Pacietīgi, nenogurstoši pūloties, reizēm lāpu gaismā dziļās, tumšās alās Svētos Rakstus pārrakstīja pantu pēc panta, nodaļu pēc nodaļas. Darbs gāja uz priekšu, un Dieva atklātā griba atspīdēja līdzīgi skaidram zeltam, bet, cik daudz spožāku, skaidrāku un varenāku šo gaismu darīja tās dēļ paciestie smagie pārbaudījumi, var saprast vienīgi paši darba darītāji. Ar šiem uzticīgajiem strādniekiem sadarbojās Debesu eņģeļi.

Sātans skubināja pāvesta priesterus un prelātus aprakt patiesības Vārdu zem maldu, ķecerības un māņticības gružiem, bet brīnišķā kārtā tas tomēr tika saglabāts negrozīts cauri visiem tumšajiem gadsimtiem. Šis darbs nenesa cilvēka, bet Dieva zīmogu. Cilvēki gan nenogurstoši pūlējās aptumšot Rakstu skaidro, vienkāršo nozīmi un panākt, lai tie runā pretī paši savai liecībai; bet kā Noas šķirsts nenogrima bangojošajos dziļumos, tā arī Dieva Vārds izturēja visas vētras, kas draudēja to iznīcināt. Kā bagāta zelta un sudraba ādere raktuvēs parasti ir paslēpta zem virsējiem slāņiem, un visiem, kas šos dārgumus vēlas atrast, ir dziļi jārok, tā Svētajos Rakstos ir patiesības bagātības, kuras atklājas vienīgi nopietnam, pazemīgam un lūdzošam meklētājam. Dievs ir paredzējis, lai Bībele kļūtu par mācību grāmatu visai cilvēcei kā bērnībā, tā jaunībā un arī brieduma gados; lai tā vienmēr tiktu studēta. Savā Vārdā Viņš cilvēkiem ir atklājis pats sevi. Katra no jauna atrasta patiesība tikai vēl vairāk izceļ Bībeles Autora apbrīnojamo raksturu. Rakstu pētīšana ir dievišķi norādītais līdzeklis cilvēku vadīšanai ciešākā savienībā ar savu Radītāju, lai tiem sniegtu skaidrāku izpratni par Viņa gribu. Tas ir sazināšanās līdzeklis starp Dievu un cilvēkiem.

Uzskatot Kunga bijāšanu par gudrības iesākumu, valdieši tomēr labi saprata, cik svarīgi ir sakari ar pasauli un kāda nozīme cilvēku un viņu darba dzīves pazīšanai, jo tā attīstās prāts un padziļinās uztveres spējas.(70) No kalnos esošajām skolām dažus jauniešus sūtīja uz mācību iestādēm Francijas vai Itālijas pilsētās, kur studijām, domām un novērojumiem atvērās plašāks lauks nekā viņu dzimtajos Alpos. Tur valdiešu izvēlētie pārstāvji tika pakļauti kārdināšanām, tiem nācās redzēt netikumību un vajadzēja sastapties ar sātana viltīgajiem aģentiem, kas mēģināja viņiem uzspiest visizsmalcinātākās ķecerības un visbīstamākos maldus. Bet visu šo pārbaudījumu pārvarēšanai tos bija sagatavojusi bērnībā saņemtā audzināšana.

Skolās, uz kurām viņi aizgāja, tie nevienam nedrīkstēja uzticēties. Jauniešu apģērbs bija tā pagatavots, ka tajā varēja paslēpt viņu visdārgāko mantu – Svēto Rakstu manuskriptus. Šos daudzu mēnešu un gadu darba augļus tie visur nesa sev līdzi, un, kad vien bija iespējams, nemodinot aizdomas, viņi piesardzīgi nolika kādu to daļu tādu cilvēku ceļā, kuru sirdis šķita atveramies patiesības uzņemšanai. Jau no mātes klēpja valdiešu jaunieši bija radināti domāt par šo mērķi, viņi izprata savu uzdevumu un to uzticīgi pildīja. Šajās mācību iestādēs tika mantoti cilvēki, kas atgriezās patiesajā ticībā, un bieži tās principi ietekmēja visu skolu, tomēr pāvestīgie skolas priekšnieki pat ar visrūpīgāko izjautāšanu nevarēja nonākt uz pēdām, tā saucamajai, samaitājošai ķecerībai.

Misijas gars ir Kristus gars. Atjaunota sirds tūlīt izjūt vēlēšanos arī citus vadīt pie Pestītāja. Tāda bija kristīgo valdiešu nostāja. Viņi saprata, ka Dievs no tiem prasa vairāk nekā tikai patiesības pasargāšanu tās skaidrībā savās pašu draudzēs; ka uz viņiem gulstas svinīga atbildība, lai tiem sniegtā gaisma spīdētu arī pār tumsā esošajiem ļaudīm; ka tie ar Dieva Vārda vareno spēku censtos salauzt Romas uzspiesto verdzības jūgu. Valdiešu sludinātāji tika izglītoti par misionāriem. Ikvienam, kas vēlējās iesaistīties sludināšanas darbā, vispirms bija jāapgūst evaņģēlista pieredze. Katram trīs gadus vajadzēja kalpot kādā misijas laukā, pirms viņam uzticēja draudzi dzimtenē. (71) Un šī kalpošana, kas jau no paša sākuma prasīja pašaizliedzību un uzupurēšanos, veiksmīgi sagatavoja cilvēku draudzes gana dzīvei tajos laikos, kuri pārbaudīja ikvienu dvēseli. Svētajā amatā iesvētītajiem jauniešiem nebija nekādu izredžu uz laicīgu bagātību vai godu, bet viņus gaidīja smaga darba un briesmu pilna dzīve, iespējams, pat mocekļa nāve. Misionāri darbojās pa diviem, kā Jēzus kādreiz bija izsūtījis savus mācekļus. Katram jaunietim parasti gāja līdzi pieredzējis, gados vecāks vīrs. Un jaunākajam vajadzēja pakļauties savam ceļabiedram, kas bija atbildīgs par viņa mācīšanu un kura norādījumi tam vienmēr bija saistoši. Ne visur šie līdzstrādnieki gāja kopā, tomēr bieži satikās, lai lūgtu un apspriestos, tādā veidā viens otru stiprinot ticībā.

Atklāt savas misijas mērķi nozīmēja drošu neizdošanos, tāpēc tie rūpīgi slēpa savu patieso nolūku. Katrs sludinātājs prata kādu amatu vai bija apguvis noteiktu profesiju, tādēļ tiešos misionāra pienākumus viņi parasti pildīja zem laicīgas nodarbošanās aizsega. Visbiežāk tie izvēlējās lielāka vai mazāka mēroga tirdzniecību. "Viņi piedāvāja zīdu, dārglietas un citas preces, ko tajos laikos nevarēja tik viegli nopirkt, neapmeklējot tālas pilsētas; un kā tirgotājus viņus laipni uzņēma tur, kur, ejot kā misionāri, tie noteikti tiktu noraidīti." (2) Viņu sirdis vienmēr tiecās pretī Dievam, lūdzot gudrību, kā pasniegt par zeltu un dārgakmeņiem vērtīgāku mantu. Tie slepeni nesa sev līdzi pilnīgus vai daļējus Bībeles norakstus, un, kur vien radās izdevība, savu pircēju uzmanību pievērsa šiem rokrakstiem. Tādā veidā bieži vien pamodās interese lasīt Dieva Vārdu, un tiem, kas to vēlējās, ar prieku atstāja kādu Bībeles grāmatu.

Šo misionāru darbs, iesācies dzimto kalnu pakājes līdzenumos un ielejās, izplatījās tālu aiz viņu dzīvesvietas robežām. Kailām kājām, rupjā, ceļojumos nonēsātā apģērbā viņi, sekojot savam Meistaram, gāja cauri lielām pilsētām un sasniedza tālas zemes. Visur tika izkaisīta dārgā sēkla. Kur viņi bija gājuši, radās jaunas draudzes, (72) un mocekļu asinis liecināja par patiesību. Tikai Dieva diena atklās bagāto dvēseļu pļauju, kas tika gūta, pateicoties šo uzticīgo vīru pūlēm. Apslēpts un kluss Dieva Vārds lauza sev ceļu kristīgajā pasaulē, un to priecīgi uzņēma gan mājās, gan cilvēku sirdīs.

Valdiešiem Raksti nenozīmēja tikai stāstu par Dieva attiecībām ar cilvēkiem pagātnē vai viņu pašreizējo atbildību un pienākumu atklāsmi, bet arī vēsti par briesmām un godību nākotnē. Viņi ticēja, ka visu lietu gals vairs nav tālu, un, kad tie, ar asarām lūdzot Dievu, pētīja Bībeli, šīs grāmatas dārgie izteicieni uz tiem atstāja visdziļāko iespaidu un atmodināja pienākumu glābjošās patiesības darīt zināmas citiem. Svētajās lappusēs viņi saskatīja skaidri atklātu pestīšanas plānu un ticībā Jēzum atrada sev prieku, cerību un mieru. Gaismai apspīdot viņu pašu prātu un iepriecinot sirdi, tie ilgojās tās saturu izliet pār tiem, kas vēl klīda pāvesta maldu tumsā.

Pāvesta un priesteru vadībā ļaužu masas velti pūlējās ar fiziskām ciešanām iegūt piedošanu par saviem grēkiem. Mācīti sevis izglābšanai paļauties uz labajiem darbiem, tie vienmēr skatījās tikai uz sevi, viņu prāts kavējās pie pašu grēcīguma, un redzot, ka ir pakļauti Dieva dusmām, tie mocīja dvēseli un miesu, nerodot nekādu atvieglojumu. Tūkstoši atstāja savus draugus un radus, visu dzīvi pavadot klosteru cellēs. Ar bieži atkārtotiem gavēņiem un nežēlīgu sevis spīdzināšanu, ar nomodā pavadītām naktīm, ar stundām ilgu, mokošu gulēšanu uz savu drūmo mājokļu aukstajiem, mitrajiem akmeņiem, ar tāliem svētceļojumiem, ar pazemojošu grēku izpirkšanu un ar briesmīgu sevis nosodīšanu ļaudis velti centās iegūt sirdsapziņas mieru. Grēka vainas nomākti, pastāvīgi baidoties no Dieva atmaksājošajām dusmām, (73) daudzi tā cieta, līdz izsīka viņu pēdējie spēki, un tad bez neviena gaismas vai cerības stara tie beidzot aizgāja kapā.

Valdieši ilgojās lauzt Dzīvības Maizi šīm badā mirstošajām dvēselēm, atklāt tām Dieva apsolījumos sniegtās miera vēstis un parādīt Kristu kā viņu vienīgo glābšanas cerību. Mācību, ka ar labiem darbiem varētu izpirkt Dieva likumu pārkāpšanu, tie uzskatīja par maldiem, jo paļaušanās uz cilvēka nopelniem aizsedz skatam Kristus bezgalīgo mīlestību. Jēzus mira kā upuris cilvēka vietā, tāpēc ka kritusī cilvēce vairs neko nespēja darīt, lai sevi ieteiktu Dievam. Kristieša cerības pamats ir krustā sistā un kapa varu salauzušā Glābēja nopelns. Kā ķermeņa loceklis ir saistīts ar miesu vai zars ar vīna koku, tikpat reāli mums jāizjūt savas dvēseles atkarība no Kristus un tikpat cieši tai jābūt vienotai ar Kristu.

Pāvesta un priesteru mācības cilvēkiem lika raudzīties uz Dievu un arī uz Kristu kā uz Būtni ar bargu, drūmu un atbaidošu raksturu. Pestītāju attēloja kā nespējīgu just līdzi cilvēkam tā kritušajā stāvoklī, ar to pamatojot priesteru un svēto starpniecības nepieciešamību. Tie, kuru prātu Dievs jau bija apgaismojis, ilgojās šīs dvēseles iepazīstināt ar līdzjūtīgo un mīlošo Glābēju, kas, rokas izstiepis, ikvienu aicina nākt pie Viņa ar visām savām grēku nastām, ar savām rūpēm un savu nogurumu. Viņi ilgojās noņemt šķēršļus, kurus sātans bija sacēlis kā augstus kalnus, lai ļaudis nevarētu saskatīt dārgos apsolījumus un nenāktu pie Dieva, izsūdzot savus grēkus un saņemot piedošanu un mieru.

Valdiešu misionāri čakli centās atklāt meklējošam prātam Evaņģēlija dārgās bagātības. Viņi piesardzīgi izņēma rūpīgi uzrakstītās Svēto Rakstu daļas. Vislielāko prieku tiem sagādāja cerības iedvešana tādai apzinīgai, grēka satriektai dvēselei, kas bija pazīstama tikai ar atriebības Dievu, kurš gatavs visus sodīt. Ar trīcošām lūpām un asaru pilnām acīm, bieži nometušies uz ceļiem lūgšanā, viņi saviem līdzcilvēkiem atvēra dārgos apsolījumus, kas atklāja grēcinieku (74) vienīgo cerību. Tā patiesības gaisma iespiedās daudzos bezcerības nomāktos prātos, izklīdinot tumsas mākoni un ļaujot sirdī iespīdēt Taisnības Saulei ar tās dziedinošajiem stariem. Bieži vien kādu atsevišķu Rakstu daļu nācās lasīt atkal un atkal, jo klausītāji vēlējās, lai to sevišķi uzsver, it kā gribēdami pārliecināties, vai ir pareizi dzirdējuši. It īpaši ļaudis ilgojās pēc šādu vārdu atkārtošanas: "Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem." (1. Jāņa 1:7, Glika tulk.) "Kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam, lai ikviens, kas tic uz Viņu, dabūtu mūžīgu dzīvošanu." (Jāņa 3:14,15, Glika tulk.)

Tā Romas prasības daudziem atklājās pareizā gaismā. Viņi redzēja, cik veltīga ir ticība cilvēku vai eņģeļu starpniecībai grēcinieka labā. Kad šo cilvēku prātā uzausa patiesā gaisma, viņi priecīgi izsaucās: "Kristus ir mans Priesteris; Viņa asinis ir mans upuris; pie Viņa altāra es gribu izsūdzēt savus grēkus!" Tie pilnīgi paļāvās uz Jēzus nopelnu un atkārtoja vārdus: "Bez ticības nevar Dievam patikt." (Ebr. 11:6, Glika tulk.) "Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." (Ap.d. 4:12)

Nepārprotamie vārdi par Pestītāja mīlestību dažām no šīm vētras mētātajām un izmocītajām dvēselēm šķita kaut kas pārāk brīnišķīgs, lai viņas tos uzreiz tā varētu saprast. Tik liels bija iegūtais atvieglojums. Pār cilvēkiem bija izlējušies tādi gaismas plūdi, ka viņi jutās it kā jau būtu pacelti Debesīs. Šo cilvēku rokas bija uzticīgi ieliktas Kristus rokā un viņu kājas nostādītas uz visu laikmetu Klints. Izgaisa visas bailes no nāves. Tagad viņi varētu pat ilgoties pēc cietuma un sārta, ja vien ar to tiktu pagodināts Glābēja vārds.

Tādā veidā Dieva Vārdu ienesa vientuļās vietās un reizēm lasīja priekšā vienai vienīgai dvēselei, bet citreiz mazai grupiņai, kas ilgojās pēc gaismas un patiesības. Bieži tā pagāja visa nakts. (75) Klausītāju izbrīns un sajūsma bija tik liela, ka žēlastības vēstnesim bieži nācās pārtraukt lasīšanu, lai pilnīgāk paskaidrotu pestīšanas vēsti. Bieži varēja dzirdēt šādus un līdzīgus vārdus: "Vai tiešām Dievs pieņems manu upuri? Vai Viņš mani žēlīgi uzlūkos? Vai Viņš man piedos?" – Un kā atbildi parasti lasīja: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28)

Ticība satvēra apsolījumu, un kļuva dzirdama priecīga izsaukšanās: "Vairs nav vajadzīgi ilgstošie svētceļojumi, vairs nav vajadzīgi mokošie gājieni uz svētajām vietām. Es varu nākt pie Jēzus tāds, kāds esmu, grēcīgs un nesvēts, un Viņš neatraidīs grēku nožēlas pilno lūgšanu. "Tavi grēki ir piedoti." Mani, pat mani grēki var tikt piedoti!"

Svēta prieka straume piepildīja sirdis, un Jēzus vārdu pagodināja ar slavas un pateicības dziesmām. "Šīs laimīgās dvēseles atgriezās savās mājās, lai tur ienestu gaismu, un cik labi vien spēja, atstāstīja citiem savu jauno piedzīvojumu, ka viņi ir atraduši patieso un dzīvo Ceļu. Bībeles vārdos slēpās nepazīstams un svinīgs spēks, kas runāja tieši uz to sirdīm, kuri ilgojās pēc patiesības. Tā bija Dieva balss, kas pārliecināja klausītājus.

Patiesības vēstneši gāja savu ceļu, bet ļaudis vēl ilgi atcerējās viņu vienkāršo ārieni, sirsnību, nopietnību un viņu dziļo dedzību. Daudzos gadījumos klausītāji pat nejautāja, no kurienes viņi nāk un uz kurieni iet. Sākumā tos pārņēma pārsteigums, bet pēc tam aizrāva pateicība un prieks, tā ka viņi pat neiedomājās kaut ko citu pavaicāt. Kad tie vēstnesi kādreiz aicināja nākt līdzi uz mājām, tas atbildēja, ka viņam jāapmeklē ganāmpulka pazudušās avis. "Varbūt tas bija kāds eņģelis no Debesīm?" tika jautāts vēlāk.

Ļoti bieži šo patiesības vēstnesi nekad vairs neredzēja. Viņš aizceļoja uz citām zemēm vai beidza savu dzīvi kādā nezināmā apakšzemes cietumā; ļoti iespējams, ka viņa kauli baloja vietā, kur tas pēdējo reizi liecināja par patiesību. (76) Bet vēstneša teiktie vārdi nebija iznīcināmi. Tie darīja savu darbu cilvēku sirdīs; un vienīgi Dieva tiesas dienā pilnībā atklāsies šo pūļu svētīgie augļi.

Valdiešu misionāri bija ielauzušies sātana valstī un aizkaitinājuši tumsas spēkus. Ļaunuma lielkungs uzmanīja katru patiesībai par labu sperto soli, modinot bailes arī savos aģentos. Pāvestības vadoņi šo vienkāršo ceļotāju darbībā saskatīja briesmu priekšvēstnešus savai lietai. Ja viņi netraucēti ļaus gaismai izplatīties tālāk, tad tā izklīdinās tumšos maldu mākoņus, kas ietina tautu; tā cilvēku prātus pievērsīs vienīgi Dievam un beidzot pilnīgi iznīcinās Romas augsto varu.

Jau tas vien, ka pastāvēja ļaudis, kas uzturēja spēkā senās draudzes ticību, nepārprotami liecināja par Romas atkrišanu, un tāpēc tos sāka nīst un vajāt. Viņu atteikšanās atdot Rakstus bija Romai neciešams apvainojums. Tādēļ tā nolēma tos noslaucīt no zemes virsas. Iesākās visbriesmīgākie krusta kari valdiešu kalnainajā dzimtenē. Viņiem pa pēdām sekoja inkvizitori, un atkal bieži varēja redzēt, kā nevainīgais Ābels krīt asinskārā Kaina priekšā.

Atkal un atkal izpostīja viņu iekoptos laukus, sagrāva namus un kapelas, līdz kādreizējo ziedošo druvu un nevainīgo čaklo cilvēku mājokļu vietā palika tikai tuksnesis. Kā asiņu garša plēsīgu zvēru padara vēl negantāku, tā pāvesta sūtņi, redzot savu upuru ciešanas, kļuva arvien niknāki. Daudzus šīs skaidrās ticības lieciniekus vajājot dzina pāri kalniem un medīja ielejās, kur tie bija paslēpušies varenu mežu vai klinšu cietokšņos.

Šīs ārpus likuma pasludinātās ļaužu šķiras morālais raksturs bija nevainojams. Pat viņu ienaidnieki atzina, ka tie ir miermīlīgi, klusi un dievbijīgi ļaudis. Viņu lielais pārkāpums bija tikai tas, ka tie nevēlējās pielūgt Dievu atbilstoši pāvesta gribai. Šī nozieguma (77) dēļ viņiem bija jāpacieš pazemojumi, apvainojumi un spīdzināšanas, kādas vien cilvēki vai velni spēja izdomāt.

Kad Roma apņēmās iznīcināt šo ienīsto sektu, pāvests izdeva bullu, nolādot tos par ķeceriem un atļaujot nogalināt. (Skat. Pielikumā.) Viņus neapsūdzēja slinkumā, melos vai nekārtību celšanā, bet tikai paziņoja, ka tie, izliekoties par dievbijīgiem un svētiem, novedot no ceļa "īstās ganāmā pulka avis". Tāpēc pāvests pavēlēja "šo kaitīgo un riebīgo ļaundaru sektu", ja viņi "atsakās atsaukt savu ticību, iznīcināt līdzīgi indīgām čūskām". (3) Vai šis augstprātīgais varmāka domāja vēl kādreiz ar šiem vārdiem sastapties? Vai viņš zināja, ka tie tiek ierakstīti Debesu grāmatās un tiesas dienā liecinās pret viņu? "Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem," sacīja Jēzus, "to jūs esat darījuši Man." (Mat. 25:40)

Minētā bulla aicināja visus baznīcas locekļus vienoties krusta karā pret ķeceriem. Lai pamudinātu piedalīties šajā nežēlīgajā darbā, tā "atlaida visus baznīcas sodus, vispārējos un arī īpašos, visus līdzdalībniekus atbrīvoja no dotajiem zvērestiem, atzina viņu tiesības uz jebkuru nelikumīgā ceļā iegūtu īpašumu un apsolīja visu grēku piedošanu tam, kas nogalinās kādu ķeceri. Tā atcēla visus valdiešu labā noslēgtos līgumus, viņu kalpiem pavēlēja tos atstāt, aizliedzot sniegt jebkādu atbalstu, un visus pilnvaroja piesavināties viņu īpašumus". (4) Šis dokuments skaidri atklāj, kāda kunga gars to ir iedvesmojis. Tur dzirdama pūķa rēkšana, bet ne Kristus balss.

Pāvestības vadoņi nevēlējās savu raksturu saskaņot ar Dieva likuma augsto standartu, bet izveidoja sev piemērotāku mērauklu, nolemjot visus piespiest pieņemt to tikai tāpēc, ka tā vēlējās Roma. Tādēļ šķietami likumīgi norisinājās visdrausmīgākās nelikumības. Samaitāti un Dievu zaimojoši priesteri un pāvesti darīja darbu, kuru viņiem norādīja sātans. Žēlastībai viņu sirdīs nebija vietas. Tas pats gars, kas piesita krustā Kristu un nonāvēja apustuļus, kas asinskārajam Neronam lika celties (78) pret viņa laika uzticīgajiem lieciniekiem, darbojās arī tagad, lai atbrīvotu zemi no cilvēkiem, kurus mīlēja Dievs.

Vajāšanas, kas daudzus gadsimtus pārbaudīja šos dievbijīgos ļaudis, viņi izturēja ar tādu pacietību un nelokāmību, ka ar to tiešām pagodināja savu Glābēju. Neskatoties uz krusta kariem, kas bija vērsti pret viņiem, un necilvēcisko slepkavošanu, kādai tie bija pakļauti, viņi turpināja sūtīt savus misionārus sēt dārgo patiesības sēklu. Tos vajāja līdz nāvei; viņu asinis slacīja izsēto sēklu, un tā nepalika neauglīga. Tā daudzus gadsimtus pirms Lutera piedzimšanas valdieši jau liecināja par dzīvo Dievu. Izklīdināti pa dažādām zemēm, viņi izplatīja reformācijas sēklu, kas uzdīga Viklifa laikā, pieauga plašumā un dziļumā Lutera dienās, un kuru turpinās un līdz laika beigām uz priekšu nesīs tie, kas būs labprātīgi ciest "Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ". (Atkl. 1:9)

5. Džons Viklifs

[79] Pirms reformācijas laiku pa laikam bija atrodami vairs tikai nedaudzi Bībeles eksemplāri, tomēr Dievs nepieļāva sava Vārda pilnīgu iznīcināšanu. Tā patiesība nedrīkstēja pazust uz visiem laikiem. Viņš tikpat viegli varēja atbrīvot saistītos dzīvības Vārdus, kā savu kalpu atbrīvošanai atvērt cietuma durvis un atvilkt dzelzs vārtu aizšaujamos. Dažādās Eiropas zemēs Dieva Gars skubināja ļaudis meklēt patiesību kā kādu apslēptu mantu. Dievišķā aizgādībā ieguvuši Bībeli, viņi tās svētās lappuses pētīja ar vislielāko interesi. Tie bija gatavi pieņemt gaismu, lai tas maksātu ko maksādams. Lai arī viņi uzreiz vēl nespēja visu skaidri saprast, tomēr atzina daudzas sen aizmirstas patiesības. Viņi izgāja kā Debesu sūtīti vēstneši, saraujot maldu un māņticības važas un aicinot tik ilgi verdzinātos ļaudis celties un aizstāvēt savu brīvību.

Gadsimtiem Dieva Vārds bija ieslēgts tikai izglītotiem pazīstamās valodās; kā izņēmumu varam minēt vienīgi valdiešus. Tagad bija pienācis laiks Rakstu pārtulkošanai un pasniegšanai dažādu zemju ļaudīm viņu dzimtajā valodā. Pasaules pusnakts bija pagājusi. Bija aizritējušas neskaitāmas tumsas stundas, un daudzās zemēs parādījās tuvojošās rītausmas pazīmes.

(80) Četrpadsmitajā gadsimtā Anglijā uzlēca "Reformācijas rīta zvaigzne". Džons Viklifs bija reformas vēstnesis ne tikai Anglijā, bet arī visā kristīgajā pasaulē. Varenais protests pret Romu, ko viņam bija atļauts ievadīt, nekad vairs neapklusa. Tas iesāka cīņu, kuras rezultātā brīvību atguva atsevišķi cilvēki, draudzes un veselas tautas.

Viklifs baudīja no aizspriedumiem brīvu audzināšanu, un Kunga bijāšana viņam bija gudrības iesākums. Koledžā to ievēroja, pateicoties viņa dedzīgajai dievbijībai, kā arī sevišķajai apdāvinātībai un dziļajām zināšanām. Kā izslāpis viņš centās iepazīties ar katru zinātnes nozari. Viņš iedziļinājās sholastiskajā filozofijā, baznīcas priekšmetos un pilsoniskajos likumos, sevišķi tajos, kas attiecās uz dzimto zemi. Un tālākā darbībā atklājās iegūtās izglītības vērtība. Pilnīga iepazīšanās ar sava laika teorētisko filozofiju darīja viņu spējīgu atmaskot tās maldus, bet valsts un baznīcas likumu studijas viņu sagatavoja lielajai cīņai par pilsonisko un reliģisko brīvību. Prazdams lietot Dieva Vārda ieročus, viņš apguva arī prāta disciplinēšanas mākslu un izglītoto vīru cīņas paņēmienus. Šī vīra ģeniālo spēju un zināšanu apjoms un dziļums iedvesa cieņu kā draugos, tā ienaidniekos. Viņa piekritēji jutās gandarīti redzot, ka to varonis atrodas nācijas dzīvi noteicošo vīru priekšgalā, bet ienaidniekiem nebija iespējams reformas lietu nicināt vai apkaunot, norādot uz tās aizstāvja trūcīgajām zināšanām vai vājumu.

Rakstu studijas Viklifs uzsāka, atrodoties vēl koledžā. Tajos agrajos laikos, kad Bībele pastāvēja tikai senajās valodās, ceļu uz patiesības avotu, kas bija aizslēgts neizglītotajām šķirām, varēja atrast tikai mācīti ļaudis. Pamats Viklifa turpmākajam reformatora darbam jau bija sagatavots. (81) Skoloti vīri, pētot Dieva Vārdu, jau bija atraduši patiesību par Kristus brīvi piedāvāto žēlastību. Šo atziņu viņi tagad ievija savās mācībās, tādā veidā arī citus ierosinot griezties pie Dzīvā Vārda.

Kad Viklifa uzmanība tika pievērsta Rakstiem, viņš to pētīšanai nodevās ar tādu pašu rūpību, ar kādu bija apguvis zināšanas skolā. Līdz šim viņš vēl arvien izjuta kādu sevišķu vajadzību, ko nespēja apmierināt ne skolu studijas, ne baznīcas mācība. Dieva Vārdā viņš tagad atrada to, ko iepriekš velti bija meklējis. Tur tas iepazinās ar atpestīšanas plānu un Kristu kā cilvēka vienīgo Aizstāvi. Tagad viņš nodevās Kristus lietai, apņemdamies pasludināt visas atrastās patiesības.

Līdzīgi vēlāko laiku reformatoriem, Viklifs sākumā neredzēja, kur tāds darbs viņu aizvedīs. Tam nebija iepriekšēja nodoma nostāties pret Romu. Tomēr, sekojot patiesībai, strīds ar maldiem kļuva neizbēgams. Jo skaidrāk viņš saskatīja pāvestības maldus, jo dedzīgāk pasniedza Bībeles mācības. Viņš saprata, ka Roma cilvēku tradīciju dēļ bija atmetusi Dieva Vārdu, tādēļ arī bezbailīgi apsūdzēja garīdzniecību Rakstu neievērošanā, pieprasot, lai tautai atkal atdotu Bībeli un baznīcā no jauna izceltu tās autoritāti. Viņš bija spējīgs un dedzīgs skolotājs un daiļrunīgs sludinātājs, kura ikdienas dzīve pastāvīgi liecināja par atklātajām patiesībām. Ar savām Rakstu zināšanām, prāta spējām, dzīves skaidrību un nelokāmo drosmi un godīgumu viņš iemantoja vispārēju cieņu un uzticību. Daudzi tautas pārstāvji vairs nejutās apmierināti ar savu agrāko ticību, jo viņi redzēja Romas baznīcā valdošo netaisnību, tādēļ ar neslēptu prieku apsveica Viklifa izceltās patiesības; bet pāvestības vadoņus, apzinoties, ka šis reformators iegūst par tiem lielāku iespaidu, pārņēma ārkārtīgas dusmas.

(82) Viklifs bija vērīgs maldu atmaskotājs un bezbailīgi cīnījās pret daudzām ļaunprātībām, kuras par labām atzina Romas autoritāte. Būdams karaļa garīdznieks, viņš skaidri un drosmīgi nostājās pret nodokļu maksāšanu, ko pāvests pieprasīja no Anglijas monarha, un pierādīja, ka pāvesta piesavinātā vara pār laicīgiem valdniekiem ir pretrunā gan ar veselo saprātu, gan atklāsmi. Pāvesta prasības sabiedrībā bija izsaukušas dziļu sašutumu, un tāpēc Viklifa mācības stipri iespaidoja tautas vadošos vīrus. Karalis un muižniecība apvienojās, noraidot pāvesta pretenzijas uz laicīgu autoritāti un atsakoties maksāt nodevas. Tādā veidā pāvesta virskundzība Anglijā saņēma spēcīgu triecienu.

Vēl cits ļaunums, pret kuru ilgi un neatlaidīgi cīnījās reformators, bija ubagotājmūku ordeņi. Šie mūki bariem klīda pa visu Angliju, postoši iedarbojoties uz valsts varenību un labklājību. Paralizējošu iespaidu izjuta gan rūpniecība, gan izglītība un ļaužu tikumība. Mūku dīkdienīgā dzīve un ubagošana ne tikai stipri iztukšoja tautas līdzekļu krājumus, bet tā pakļāva nicināšanai derīgu darbu. Jaunatne tika demoralizēta un samaitāta. Mūku iespaids daudzus pamudināja iestāties klosterī un nodoties mūku dzīvei; un tas viss notika ne tikai bez vecāku piekrišanas, bet pat bez viņu ziņas un nepaklausot aizliegumiem. Viens no pirmajiem Romas baznīcas tēviem, kas izcēla mūku pretenzijas pāri bērna mīlestības pienākumam paklausīt vecākiem, bija paziņojis: "Ja arī tavs tēvs raudādams un vaimanādams gulētu tavu durvju priekšā un ja tava māte rādītu miesas, kas tevi nesušas, un krūtis, kas tevi barojušas, tad raugi, lai tu to visu samītu kājām un nekavējoties ietu pie Kristus." Tāda "drausmīga necilvēcība", kā vēlāk to nosauca Luters, "vairāk atgādinot vilku un tirānu nekā kristieti un cilvēku", nocietināja bērnu sirdis pret vecākiem. (1) Tā pāvestības vadoņi līdzīgi senatnes (83) farizejiem ar savām tradīcijām atcēla Dieva pavēles. Sabruka ģimenes pavardi, un vecāki zaudēja savu dēlu un meitu sabiedrību.

Mūki ar saviem nepareizajiem stāstījumiem piekrāpa pat universitāšu studentus, pavedinot viņus pievienoties ordeņiem. Vēlāk, redzot, ka paši izpostījuši savas dzīves laimi un sagādājuši bēdas vecākiem, daudzi šo soli nožēloja. Bet, lamatās vienreiz iekritušiem, tiem vairs nebija iespējams iegūt brīvību. Baidoties no mūku iespaida, daudzi vecāki atteicās savus dēlus sūtīt uz augstākajām mācību iestādēm. Tāpēc lielajos zinātņu centros ievērojami samazinājās studentu skaits. Skolas nīkuļoja, un virsroku ņēma gara tumsība.

Pāvests šiem mūkiem bija devis tiesības uzklausīt grēksūdzes un dāvāt grēku piedošanu. Tas pārvērtās par milzīgu ļaunuma avotu. Tiecoties palielināt savu peļņu, mūki grēku atlaides piešķīra uz tik viegliem nosacījumiem, ka pie tiem straumēm plūda visdažādākie noziedznieki, un līdz ar to strauji vairojās visļaunākie netikumi. Slimos un nabagos pameta ciešanās, kamēr līdzekļi, kas būtu varējuši apmierināt viņu vajadzības, nonāca mūku rokās, kuri naudu no tautas pieprasīja ar draudu palīdzību, pasludinot par bezdievīgiem visus tos, kas liedzās dot dāvanas ordenim. Neskatoties uz atklāto runāšanu par nabadzību, mūku bagātība pastāvīgi vairojās, un viņu greznās celtnes un bagātīgi klātie galdi tikai vēl spilgtāk izcēla tautas pieaugošo trūkumu. Pavadīdami laiku pārpilnībā un izpriecās, viņi savā vietā izsūtīja neizglītotus cilvēkus, kas, kavējot ļaudīm laiku, stāstīja brīnišķus piedzīvojumus, leģendas un pat jokus, tā palīdzot mūkiem tautu vēl vairāk piekrāpt. Un šiem cilvēkiem tiešām izdevās saglabāt māņticīgā pūļa uzticību, nostiprinot ļaudīs pārliecību, ka reliģija katram uzliek par pienākumu atzīt pāvesta virsvaldību, pagodināt svētos un dot dāvanas mūkiem un ka ar to pietiek, lai nodrošinātu vietu Debesīs.

(84) Mācīti un dievbijīgi vīri bija velti pūlējušies izraisīt reformu mūku ordeņos, bet Viklifs, kas visu saprata daudz skaidrāk, ķērās ļaunumam tieši pie saknes, norādot, ka nepareiza ir pati sistēma un to vajag likvidēt. Tas izraisīja pārrunas un jautājumus. Mūkiem pārstaigājot zemi un piedāvājot pāvesta grēku atlaides, daudzi jau sāka apšaubīt iespēju nopirkt piedošanu par naudu un pamatoti vaicāja, vai gan drīzāk nožēlā nav jāgriežas pie Dieva nekā pie Romas pāvesta. (Skat. Pielikumā.) Daudzus satrauca mūku mantkārība, jo likās, ka viņu alkatība nemaz nav apmierināma. Tie sacīja: "Romas mūki un priesteri mūs grauž līdzīgi ļaundabīgam audzējam. Dievam mūs jāglābj, citādi tauta aizies bojā." (2) Lai slēptu savu mantkāri, ubagotājmūki apgalvoja, ka viņi sekojot Pestītāja piemēram, jo Jēzus un Viņa mācekļi arī esot dzīvojuši no tautas dāvanām. Tomēr tāds apgalvojums viņu lietai nāca par sliktu, jo tas daudzus ierosināja griezties pie Bībeles, lai uzzinātu patiesību, – bet tieši to Roma vēlējās vismazāk. Cilvēku prāts tika pievērsts patiesības Avotam, kuru Roma nepārtraukti centās apslēpt.

Viklifs sāka rakstīt un publicēt traktātus pret mūkiem nevis lai ar tiem strīdētos, bet gan lai tautas uzmanību vairāk pievērstu Bībeles mācībām un tās Autoram. Viņš paziņoja, ka pāvestam nav nekādas augstākas varas piedot grēkus vai izslēgt no baznīcas, kā kuram katram vienkāršam priesterim, un ka patiesībā nevienu cilvēku nemaz nevar izslēgt no baznīcas, ja tas vispirms nav izsaucis pār sevi Dieva nepatiku. Tiešām nebija efektīvāka veida, kā viņš būtu varējis sākt apvērsumu pret pāvesta uzcelto garīgās un laicīgās varas gigantisko būvi, kas savā gūstā turēja miljoniem ļaužu gan fiziskajā, gan garīgajā nozīmē.

Atkal Viklifu aicināja aizstāvēt Anglijas troni pret Romas ielaušanos, un, iecelts par karaļa sūtni, viņš divus gadus pavadīja Nīderlandē sarunās ar pāvesta pilnvarotajiem. Šeit viņš nonāca saskarē ar Francijas, Itālijas un Spānijas garīdzniekiem, radās izdevība ielūkoties (85) aiz priekškara un uzzināt daudzas lietas, kas Anglijā tam paliktu apslēptas. Tas atstāja izšķirošu iespaidu uz viņa vēlāko darbību. Šajos pāvesta galma pārstāvjos viņš redzēja hierarhijas patieso raksturu un mērķus. Atgriezies Anglijā, viņš vēl atklātāk un ar lielāku dedzību atkārtoja savas agrākās mācības, paziņojot, ka Romas dievi ir mantkārība, lepnums un viltus.

Vienā no saviem traktātiem par pāvestu un tā naudas iekasētājiem viņš izteicās tā: "Viņi atņem mūsu zemei nabagu uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus, katru gadu uzliekot karalim daudzus tūkstošus marku lielus nodokļus sakramentiem un garīgām vajadzībām, kas patiesībā ir nolādēta simonija (garīgo amatu pirkšana un pārdošana), un panāk, ka šai ķecerībai piekrīt un to ievēro visa kristīgā pasaule. Pat ja mūsu valstij būtu milzīgs zelta kalns un neviens cits no tā neko neņemtu kā tikai šī augstprātīgā un pasaulīgā priestera iekasētājs, tad, laikam ejot, tas ātri tiktu izšķiests, jo viņš no mūsu zemes nemitīgi ņem un ņem, pretī nedodot neko, kā tikai Dieva lāstu par šīm savām simonijām." (3)

Drīz pēc atgriešanās Anglijā karalis Viklifu iecēla par Lutervortsas mācītāju. Tas bija pierādījums, ka vismaz valdnieks viņa atklātajā valodā nav atradis neko nepatīkamu. Viklifa iespaids bija jūtams galma darbā, kā arī tautas ticībā.

Drīz pār viņu nāca pāvesta dusmas. Uz Angliju atsūtīja trīs bullas – universitātei, karalim un prelātiem –, kuras visas pavēlēja nekavējoties spert izšķirošus soļus, lai apklusinātu ķecerības skolotāju. (4) Tomēr bīskapi savā dedzībā jau pirms bullu saņemšanas Viklifu bija izsaukuši uz nopratināšanu. Uz tiesas namu viņu pavadīja divi karalistes visvarenākie prinči, un tauta, kas pulcējās ap ēku un spiedās iekšā, tā izbiedēja tiesnešus, ka lietu uz laiku pārtrauca un viņam atļāva iet savu ceļu. Drīz pēc tam nomira Edvards III, kuru prelāti vecumdienās bija centušies (86) iespaidot pret reformatoru, un par pavaldoni valstī kļuva kādreizējais Viklifa aizstāvis.

Tomēr pāvesta bullu pienākšana visai Anglijai uzlika negrozāmu pienākumu ķeceri apcietināt. Šie pasākumi jau norādīja uz sārtu. Šķita nenovēršami, ka Viklifs drīz kritīs par upuri Romas atriebībai. Bet Tas, kurš savam kalpam senos laikos sacīja: "Nebīsties: Es tev esmu par priekšturamām bruņām," (1. Moz.15:1) – atkal izstiepa roku, lai aizsargātu savu vēstnesi. Nāve pienāca nevis reformatoram, bet pāvestam, kurš citiem bija lēmis bojāeju. Nomira pāvests Gregors XI, un garīdznieki, kas bija sapulcējušies uz Viklifa nopratināšanu, atkal izklīda.

Dievs tālredzīgi pārvaldīja arī turpmākos notikumus, lai reformācijai dotu iespēju attīstīties. Gregora XI nāvei sekoja divu pāvestu - sāncenšu ievēlēšana. Tagad paklausību pieprasīja jau divas strīdīgas varas, ikviena uzsverot savu nemaldību. (Skat. Pielikumā.) Katra no tām ticīgos aicināja to atbalstīt cīņā pret konkurentu, savas prasības pastiprinot ar briesmīgiem baznīcas lāstiem pār pretinieku, bet piekritējiem apsolot atvieglojumu Debesīs. Tas viss pāvestības varu ļoti novājināja. Sāncenšu kliķes bija pilnīgi aizņemtas ar savstarpējiem uzbrukumiem, un Viklifam kādu laiku bija miers. Lāsti un savstarpēji apvainojumi tagad lidoja no pāvesta uz pāvestu, un pretrunīgo prasību atbalstīšanai izlēja asins straumes. Baznīcu pārplūdināja tenkas un noziegumi. Pa to laiku reformators savas Lutervortsas draudzes klusajā vientulībā čakli strādāja, lai cilvēku uzmanību novērstu no strīdīgajiem pāvestiem pie Jēzus, Miera Lielkunga.

Šķelšanās ar tās izraisītajiem strīdiem un postu sagatavoja ceļu reformācijai, jo deva ļaudīm iespēju labāk novērtēt, kas patiesībā bija pāvestība. Savā rakstā On the Schism of the Popes ("Par pāvestu šķelšanos") Viklifs aicināja tautu pārdomāt, vai šie divi priesteri, nosaucot viens otru par antikristu, tiešām nerunāja patiesību. (87) "Dievs," viņš sacīja, "negribēja vairs ilgāk ciest, ka ienaidnieks mājo tikai vienā vienīgā šādā priesterī, bet (..) izraisīja šķelšanos divu starpā, lai cilvēki Kristus vārdā abus varētu vieglāk pārvarēt." (4)

Viklifs, līdzīgi savam Meistaram, Evaņģēliju sludināja trūcīgajiem. Neapmierinādamies ar gaismas izplatīšanu tikai savas Lutervortsas draudzes vienkāršajos mājokļos, viņš nolēma, ka tā jāienes ikvienā Anglijas daļā. Lai to panāktu, viņš noorganizēja sludinātāju grupu – vienkāršus, dievbijīgus cilvēkus, kas mīlēja patiesību un neko citu nekāroja tik ļoti kā tās izplatīšanos. Šie vīri pārstaigāja zemi, mācīdami tirgus laukumos, lielu pilsētu ielās un uz lauku ceļiem. Viņi uzmeklēja vecos, slimos un nabagos, atklājot tiem prieka vēsti par Dieva žēlastību.

Būdams teoloģijas profesors Oksfordā, Viklifs Dieva Vārdu sludināja universitātes auditorijās. Studentiem viņš patiesību mācīja tik uzticīgi, ka izpelnījās pagodinošo nosaukumu "Evaņģēlija doktors". Bet vislielākajam viņa dzīves darbam vajadzēja būt Rakstu pārtulkošanai angļu valodā. Kādā savā brošūrā – On the Truth and Meaning of Scripture ("Par patiesību un Rakstu nozīmi") – viņš jau izteica nodomu pārtulkot Bībeli, lai ikviens anglis ar vēstīm par Dieva brīnišķajiem darbiem varētu iepazīties savā dzimtajā valodā.

Tomēr viņa centieni pēkšņi tika apturēti. Lai gan vēl nebija sasniegti sešdesmit gadi, nemitīgā un rūpju pilnā slodze, studijas un ienaidnieka uzbrukumi bija vājinājuši viņa spēkus un likuši novecot pirms laika. Tagad uzbruka bīstama slimība. Mūkiem šī ziņa sagādāja lielu prieku. Viņi domāja, ka nu gan Viklifs rūgti nožēlos ļaunumu, ko nodarījis baznīcai, un tādēļ steidzās uz reformatora istabu, lai dzirdētu viņa grēksūdzi. Ap šķietami mirstošo vīru sapulcējās pārstāvji no visiem četriem reliģiskajiem ordeņiem līdz ar četriem valsts ierēdņiem. "Nāve skārusi jūsu lūpas," viņi sacīja, "tādēļ pārdomājiet tagad savas kļūdas un mūsu klātbūtnē atsauciet visu, (88) ko esat sacījis pret mums." Reformators klausījās klusēdams, tad palūdza savam kalpotājam viņu gultā piecelt sēdus un, vērīgi uzlūkojis tos, kas stāvēja, gaidot viņa atteikšanos, stingrā un spēcīgā balsī, kas jau bieži bija likusi tiem drebēt, sacīja: "Es nemiršu, bet dzīvošu un no jauna atmaskošu ubagotājmūku ļaunos darbus." (5) Pārsteigti un apmulsuši mūki steidzīgi atstāja istabu.

Viklifa vārdi piepildījās. Viņš turpināja dzīvot, lai savu tautiešu rokās cīņai pret Romu ieliktu visspēcīgāko no visiem ieročiem, – lai dotu tiem Bībeli, Debesu nolemto tautas atbrīvošanas, apgaismošanas un evaņģelizācijas darbarīku. Šo darbu veicot, bija jāpārvar daudzi un lieli šķēršļi. Viklifu nomāca vecuma nespēks, viņš saprata, ka darbam atlikuši tikai nedaudzi gadi; viņš arī labi apzinājās pretestību, ar ko tam būs jāsastopas, bet, Dieva Vārda apsolījumu iedrošināts, reformators bezbailīgi gāja uz priekšu. Intelektuālo spēku pilnā spraigumā, ar bagātiem piedzīvojumiem, Dieva sevišķā tālredzīgā gādība viņu bija uzturējusi un sagatavojusi šim dzīves vislabākajam darbam. Kamēr visu kristīgo pasauli pildīja satraukums, reformators savā mācītājmuižā Lutervortsā nodevās izvēlētajam darbam, neņemot vērā visapkārt trakojošās vētras niknumu.

Beidzot darbs bija pabeigts, – sagatavots pirmais Bībeles tulkojums angļu valodā. Šai zemei tika atvērts Dieva Vārds. Tagad reformators nebaidījās ne no cietuma, ne no sārta. Viņš angļu tautas rokās bija ielicis gaismu, kas nekad vairs netiks izdzēsta. Nododot saviem tautiešiem Bībeli, viņš nezināšanas un netikumības važu salaušanai, savas zemes atbrīvošanai un pacelšanai bija darījis vairāk, nekā jebkad ir sasniegts ar visspožākajām uzvarām kaujas laukos.

Tā kā iespiešanas māksla toreiz vēl nebija pazīstama, tad Bībeles norakstus varēja pavairot vienīgi ar nogurdinošu darbu, kas prasīja daudz laika. Vēlēšanās iegūt šo grāmatu bija tik liela, ka daudzi labprāt uzsāka tās pārrakstīšanu, bet arī tad bija grūti apmierināt (89) pieprasījumu. Daži bagātākie pircēji vēlējās visu Bībeli. Citi iegādājās tikai daļu. Daudzos gadījumos, lai nopirktu vienu eksemplāru, apvienojās vairākas ģimenes. Tā īsā laikā Viklifa Bībele atrada ceļu uz ļaužu mājokļiem.

Vēršanās pie cilvēku saprāta viņus pamodināja no pasīvās padevības pāvesta dogmām. Viklifs sludināja protestantisma atšķirīgās mācības – pestīšanu ticībā Kristum un Svēto Rakstu nemaldīgumu. Viņa izsūtītie sludinātāji Bībeli kopā ar reformatora rakstiem izplatīja ar tādām sekmēm, ka jauno ticību pieņēma gandrīz puse angļu tautas.

Bībeles parādīšanās izbiedēja baznīcas autoritātes. Tagad tiem nācās sastapties ar daudz varenāku pretinieku nekā pats Viklifs, – ar pretinieku, pret kuru viņu ieroči maz ko spēja panākt. Tanī laikā Anglijā vēl nepastāvēja likums, kas Bībeli aizliegtu, jo tā nekad agrāk nebija izdota tautas valodā. Šādu likumu ieviesa vēlāk, pieprasot tā stingru ievērošanu. Bet līdz tam, neskatoties uz priesteru pretestību, bija izdevīgs laiks Dieva Vārda izplatīšanai.

Pāvestības vadoņi no jauna kala ļaunus plānus reformatora balss apklusināšanai. Trīs reizes viņu aicināja tiesas priekšā, tomēr veltīgi. Vispirms bīskapu sinode par ķecerīgiem pasludināja viņa rakstus un, ieguvusi savā pusē jauno karali Ričardu II, panāca karaļa dekrētu, kas pavēlēja ieslodzīt cietumā visus, kuri turējās pie šīm nosodītajām mācībām.

No sinodes Viklifs griezās pie parlamenta, viņš bezbailīgi apsūdzēja hierarhiju nacionālās padomes priekšā un pieprasīja baznīcas atbalstīto lielo ļaunprātību reformu. Ar pārliecinošu spēku tika attēlota pāvesta krēsla uzurpatoriskā vara un samaitātība. Ienaidnieki apmulsa. Tomēr Viklifa draugi un piekritēji bija spiesti piekāpties, tādēļ droši varēja sagaidīt, ka arī pats reformators savā lielajā vecumā, palicis viens, bez (90) draugiem, nolieksies apvienotās kroņa un baznīcas varas priekšā. Bet tā vietā sakauti izrādījās pāvesta piekritēji. Viklifa satraucošo aicinājumu iedvesmots, parlaments atsauca ediktu par viņa vajāšanu, un reformators atkal bija brīvs.

Viņu pratināja vēl trešo reizi, tagad – valsts augstākās baznīcas tiesas priekšā. Šeit ķeceris nevarēja sagaidīt, ka viņam parādīs kaut kādu labvēlību. Tagad beidzot Roma uzvarēs, un reformatora darbs būs apturēts. Tā domāja pāvesta piekritēji. Ja vien viņiem izdotos sasniegt kāroto mērķi, tad Viklifs tiktu piespiests atteikties no savām mācībām vai arī no tiesas nama dotos tieši liesmās.

Tomēr Viklifs neko neatsauca, viņš nedrīkstēja liekuļot. Reformators bezbailīgi aizstāvēja savas mācības un atvairīja vajātāju apsūdzības. Aizmirsdams sevi, savu stāvokli un pašreizējos apstākļus, viņš klausītājus aicināja nostāties dievišķā tribunāla priekšā, sverot viņu spriedumus un viltīgās mācības mūžīgās patiesības svaros. Tiesas zālē bija jūtams Svētā Gara tuvums. Dievs klausītājus turēja savā varā. Likās, ka viņiem nav spēka atstāt šo vietu. Reformatora vārdi caururba viņu sirdi kā bultas no Kunga bultu maka. Apsūdzību ķecerībā, ko tie bija vērsuši pret Viklifu, viņš ar pārliecinošu spēku attiecināja uz pašiem apsūdzētājiem. "Kāpēc," viņš vaicāja, "tie ir uzdrošinājušies izplatīt savus maldus? Tikai peļņas nolūkos, lai Dieva žēlastību pārvērstu par vienkāršu preci."

"Kā jūs domājat, ar ko jūs tagad cīnāties?" viņš beidzot jautāja. "Vai ar vecu vīru, kas stāv kapa malā? Nē! Ar patiesību, ar patiesību, kas ir stiprāka par jums un kas jūs uzvarēs." (5) To sacījis, viņš atstāja sanāksmi, un neviens no viņa pretiniekiem nemēģināja to aizkavēt.

Viklifa darbs jau gandrīz bija padarīts; patiesības karogu, ko tas tik uzticīgi bija nesis, viņam drīz nāksies izlaist no savām rokām; tomēr vēl vienu reizi viņam vajadzēja liecināt par Evaņģēliju. Patiesību vēl vajadzēja pasludināt tieši maldu valsts stiprākajā cietoksnī. (91) Viklifu uzaicināja dot atbildi pāvesta tiesas priekšā Romā, kas jau tik bieži bija izlējusi svēto asinis. Reformators nebija akls pret draudošajām briesmām, tomēr pieņemtu šo uzaicinājumu, ja vien paralīze viņa ceļojumu nebūtu padarījusi neiespējamu. Bet, lai gan viņa balsi Romā nedzirdēja, tas tomēr vēl spēja izteikties rakstiski, ko arī nolēma darīt. No savas mācītājmuižas viņš pāvestam nosūtīja vēstuli, kas, lai gan ieturēta godbijīgā tonī un kristīgā garā, tomēr bija ass pārmetums pāvesta krēsla greznībai un lepnumam.

"Es patiesi priecājos," viņš rakstīja, "ikvienam darīt zināmu un paskaidrot savu ticību, un jo sevišķi Romas bīskapam, kurš būs tik labvēlīgs un apstiprinās to manis izklāstītajā tekstā, jo, cik es saprotu, tā ir veselīga un patiesa, vai arī izlabos, ja atradīs to esam maldīgu.

Pirmkārt, es pieņemu, ka Kristus Evaņģēlijs ir visu Dieva likumu būtība. (..) Ja Romas bīskaps ir Kristus vietnieks virs zemes, tad uzskatu, ka vairāk nekā visi citi cilvēki viņš ir saistīts ar šo Evaņģēlija bauslību. Jo Kristus mācekļu lielums nepastāvēja pasaulīgā cieņā un godā, bet tuvā un nesvārstīgā sekošanā savam Kungam, mācoties no Viņa dzīves un ieradumiem. (..) Kristus savā zemes dzīves laikā bija ļoti trūcīgs vīrs, kas nicināja un atmeta pasaulīgo kundzību un godu. (..)

Nevienam uzticīgam kristietim nevajadzētu sekot ne pāvestam, ne kādam no svētajiem, kā tikai tur, kur pāvests ir sekojis Kungam Jēzum Kristum, jo Pēteris un Cebedeja dēli grēkoja, tiecoties pēc pasaulīga goda, kas ir pretstatā sekošanai Kristum, tāpēc arī nevajadzētu šajos maldos viņiem līdzināties (..).

Visu laicīgo varu un valdīšanu pāvestam vajadzētu atstāt pasaulīgām varām un uz tādu pašu rīcību pamudināt arī garīdzniecību, jo tā darīja Kristus un Viņa apustuļi. Ja es kādā no šiem punktiem esmu maldījies, tad visdziļākajā pazemībā gribu pakļauties aizrādījumiem pat līdz (92) nāvei, ja tas nepieciešams; un, ja es būtu varējis rīkoties saskaņā ar savu gribu un vēlēšanos, tad noteikti personīgi būtu stājies Romas bīskapa priekšā, bet Kungs mani piemeklējis pretēji šim nodomam, mācot vairāk paklausīt Dievam nekā cilvēkiem."

Beigās viņš vēl piebilda: "Mēs lūgsim Dievu, lai Viņš tā pamodinātu un aizkustinātu mūsu pāvestu Urbānu VI, kā Viņš to jau sācis darīt, lai tas ar savu garīdzniecību dzīvē un ieradumos sekotu Kungam Jēzum Kristum, līdz ar to iespaidīgi pamācot ļaudis, ka arī tie uzticīgi sekotu viņiem tajā pašā ceļā." (6)

Tā Viklifs pāvestam un viņa kardināliem atklāja Kristus lēnprātību un pazemību; ne tikai viņiem, bet arī visai kristīgajai pasaulei uzrādot ārkārtīgo atšķirību starp tiem un Meistaru, par kura pārstāvjiem viņi sevi sauca.

Viklifs bija pilnīgi pārliecināts, ka par savu uzticību nāksies samaksāt ar dzīvību. Karalis, pāvests un bīskapi bija apvienojušies, lai panāktu viņa bojāeju, un šķita nenovēršami, ka ne ilgāk kā pēc dažiem mēnešiem viņam būs jākāpj uz sārta. Tomēr šī vīra drosme nebija samazinājusies. "Kāpēc jūs runājat par mocekļa kroņa meklēšanu kaut kad nākotnē?" viņš sacīja. "Pasludiniet tikai Kristus Evaņģēliju augstprātīgajiem prelātiem, un mocekļa nāve neizpaliks. Ak tā! Man vajadzētu dzīvot un klusēt? (..) Nekad! Lai nāk šis sitiens, es to gaidu." (7)

Bet Dieva tālredzīgās rūpes vēl arvien sargāja savu kalpu. Vīram, kurš visu dzīvi bija drosmīgi aizstāvējis patiesību, ik dienas pakļaujot briesmām savu dzīvību, nevajadzēja krist par upuri ienaidnieku naidam. Viklifs nekad necentās sevi pasargāt, bet Dievs viņu sargāja; un tagad, kad viņa ienaidnieki jau jutās droši par savu laupījumu, Dieva roka viņu izrāva no to sniedzamības robežām. Gatavojoties savā draudzē Lutervortsā izdalīt svēto Vakarēdienu, viņš pakrita, triekas skarts, un īsā laikā šķīrās no šīs dzīves..

(93) Dievs pats Viklifam bija noteicis viņa darbu. Kungs šī vīra mutē bija ielicis patiesības Vārdu un ap viņu nostādījis sardzi, lai šis Vārds varētu nonākt pie ļaudīm. Viņa dzīvība tika pasargāta un viņa darbība paildzināta, līdz tika izveidots pamats lielajam reformācijas darbam.

Viklifs nāca no tumšajiem Viduslaikiem. Viņam nebija neviena priekšteča, no kura darba varētu mācīties, kā veidot reformas sistēmu. Līdzīgi Jānim Kristītājam, aicināts sevišķas misijas izpildīšanai, viņš bija jaunas ēras vēstnesis. Tomēr viņa sludinātās patiesības sistēmā valdīja tāda saskaņa un pilnība, kuru tam sekojošie reformatori nepārspēja un ko daži nesasniedza pat simts gadus vēlāk. Pamats bija likts tik plaši un dziļi, celtnes galvenie balsti stāvēja tik stipri un uzticami, ka tiem, kas nāca pēc viņa, nevajadzēja tos pārveidot.

Viklifa ievadītajai kustībai pirmsākums meklējams Bībelē. Tā tiecās atbrīvot sirdsapziņu un prātu, kā arī tik ilgi pie Romas uzvaras ratiem piejūgto tautu. Tajā bija svētību straumes avots, kas līdzīgi dzīvības ūdenim kopš četrpadsmitā gadsimta ir plūdusi cauri visiem nākamajiem laikmetiem. Nešaubīgā pārliecībā reformators Svētos Rakstus atzina kā Dieva gribas inspirētu atklāsmi, kā uzticamu mērogu ticībai un dzīvei. Viņš uzauga, cienot Romas baznīcu kā dievišķu un nekļūdīgu autoritāti, nejautājošā godbijībā pieņemot tūkstoš gados iesakņojušās mācības un tradīcijas, tomēr vēlāk no tā visa novērsās, lai ieklausītos Dieva Svētajā Vārdā. Pēc tam viņš visu tautu aicināja atzīt tikai Rakstos atklāto Autoritāti. Viņš paziņoja, ka vienīgā patiesā Autoritāte ir nevis ar pāvesta muti runājošā baznīca, bet gan Dieva balss no Svētajiem Rakstiem. Viņš mācīja ne tikai to, ka Bībele ir Dieva gribas pilnīga atklāsme, bet arī, ka tās vienīgais izskaidrotājs ir Svētais Gars un ka ikvienam cilvēkam pašam jāuzzina savs pienākums, pētot tās mācības. Tādā veidā viņš ļaudis vadīja prom no Romas baznīcas un pāvesta pie Dieva Vārda.

(94) Viklifs bija viens no vislielākajiem reformatoriem. Tikai nedaudzi viņa pēcteči varēja stāties tam blakus prāta plašumā un domu skaidrībā, tik nelokāmi turoties pie patiesības un tik drosmīgi to aizstāvot. Šo pirmo reformatoru raksturoja skaidra dzīve, neatslābstoša uzcītība studijās un darbā, kā arī neuzpērkams godīgums. Visās viņa kalpošanas gaitās, neskatoties uz intelektuālo tumsu un morālo pagrimumu, kas valdīja paaudzē, no kuras viņš iznāca uz dzīves skatuves, atklājās Kristum līdzīga mīlestība un uzticība.

Viklifa raksturs liecina par Dieva Vārda audzinošo un pārveidojošo spēku. Tā bija Bībele, kas viņu darīja par to, kas viņš bija. Cenšanās aptvert atklāsmes lielās patiesības visām cilvēka spējām piešķir īpašu svaigumu un enerģiju. Tā paplašina prātu, asina uztveri un ļauj nobriest spriedumam. Nav nekā cita, kas tādā mērā darītu cildenas domas, jūtas un tieksmes, kā Bībeles pētīšana. Tā dod nelokāmu mērķtiecību, pacietību, drosmi un izturību, tā attīra raksturu un svēto dvēseli. Nopietnas, godbijīgas Bībeles studijas, kas pētītājam nodrošinātu vistiešāko saskari ar Bezgalīgo Dievu, dotu pasaulei vīrus ar spēcīgāku un rosīgāku intelektu, ar cēlākiem principiem, nekā to jebkad varētu sniegt cilvēciskās filozofijas vissekmīgākā apgūšana. "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi," saka dziesminieks, "tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps.119:130)

Viklifa mācītās patiesības vēl kādu laiku turpināja izplatīties; viņa sekotāji, kas bija pazīstami kā viklifieši un lolardieši, ceļoja ne tikai pa Angliju, bet izklīda arī pa daudzām citām zemēm, sev līdzi nesot Evaņģēlija atziņu. Tagad, kad pietrūka vadoņa, sludinātāji strādāja ar vēl lielāku dedzību, un lieli ļaužu pulki nāca klausīties viņu mācības. Atgriezto vidū bija vairāki muižnieki un arī karaļa sieva. Daudzās vietās notika ievērojamas reformas ļaužu ieradumos un no baznīcām izmeta elkudievīgos pāvestības simbolus. Tomēr drīz vien pār tiem, kas uzdrošinājās pieņemt Bībeli par savu (95) padomdevēju, sāka trakot nesaudzīga vajāšanu vētra. Angļu monarhi, vēloties stiprināt savu varu, nodrošinot tai Romas atbalstu, nevilcinājās upurēt reformatorus. Pirmo reizi Anglijas vēsturē Evaņģēlija mācekļu iznīcināšanai uzliesmoja sārti. Viens pēc otra uzticīgie liecinieki mira mocekļu nāvē. Patiesības aizstāvji, kurus tagad vajāja un pasludināja ārpus likuma, varēja cerēt vienīgi uz Kungu Cebaotu. Dzenāti kā baznīcas ienaidnieki un karaļa valsts nodevēji, tie tomēr turpināja sludināt slepenās vietās, visērtāko patvērumu atrodot nabadzīgo ļaužu vienkāršajos mājokļos un bieži slēpjoties bedrēs un alās.

Neskatoties uz vajāšanu niknumu, mierīgs, dievbijīgs un dedzīgs protests pret reliģiskā ticībā valdošo samaitātību turpināja skanēt cauri visiem tālākajiem gadsimtiem. Šī agrīnā laika kristiešiem bija tikai daļēja patiesības atzīšana, bet tie bija mācījušies mīlēt Dieva Vārdu un tam paklausīt, vienmēr esot gatavi tā dēļ arī ciest. Līdzīgi mācekļiem apustuļu dienās, daudzi Kristus lietai upurēja savus laicīgos īpašumus. Tie, kam bija atļauts palikt savās mājās, priecīgi sniedza pajumti izraidītajiem brāļiem, un, kad arī viņus izdzina, tad visi līksmi pieņēma izstumto likteni. Ir taisnība, ka tūkstoši, vajātāju niknuma nobaidīti, pirka brīvību, upurējot ticību, un grēku nožēlotāju drēbēs atstāja cietumus, tādā veidā citiem darot zināmu savu uzskatu atsaukšanu. Tomēr nebija mazs arī tādu cilvēku skaits – gan vīri ar dižciltīgu izcelsmi, gan arī vienkārši un neievērojami –, kas, "Lolarda torņu" cietuma kamerās spīdzināti un liesmām nodoti, bezbailīgi turpināja liecināt par patiesību un priecājās, ka ir cienīgi kļūt "par līdzdalībniekiem Viņa ciešanās".

Pāvesta piekritējiem neizdevās sasniegt savu mērķi ar Viklifu viņa dzīves laikā, tomēr viņu naids neaprima, kamēr šī vīra miesas mierīgi gulēja kapā. Ar Konstances koncila dekrētu vairāk kā 40 gadus pēc viņa nāves tā kaulus izraka un publiski sadedzināja, pelnus izmetot tuvējā strautā. (96) Bet "šis strauts", stāsta kāds sens rakstnieks, "viņa pelnus ir aiznesis Eivonā, Eivona – Sevērnā, Sevērna – jūrā, un jūra – plašajā okeānā. Un tā Viklifa pelni kļuva par simbolu viņa mācībai, kas tagad izplatīta visā pasaulē." (8) Viņa ienaidnieki maz saprata sava ļaunā darba nozīmi.

Viklifa rakstu ietekmēts, Jans Huss no Bohēmijas atsacījās no daudziem Romas piekritēju maldiem un arī iesaistījās reformācijas darbā. Tā tika iesēta patiesības sēkla šajās divās tik tālu atšķirtajās valstīs. Arī no Bohēmijas darbs izplatījās citās zemēs. Cilvēki tika pievērsti ilgi aizmirstajam Dieva Vārdam. Dievišķā roka sagatavoja ceļu Lielajai Reformācijai.

6. Huss un Hieronīms

[97] Bohēmijā Evaņģēlijs ienāca jau devītajā gadsimtā, tur pārtulkoja Bībeli un tautas valodā noturēja atklātus dievkalpojumus. Tomēr līdz ar pāvesta varas pieaugšanu Dieva Vārda gaisma kļuva arvien neskaidrāka. Gregors VII, kurš bija nolēmis pazemot ķēniņu lepnumu, ne mazāk cieši apņēmās apspiest arī ļaudis, un tāpēc tika izdota bulla, kas aizliedza atklātus dievkalpojumus bohēmiešu valodā. Pāvests paziņoja, ka "Visvarenajam patīk, ja Viņu svinīgi pielūdz nepazīstamā valodā, un šī likuma neievērošana jau ir bijusi par cēloni daudzām nelaimēm un ķecerībām." (1) Tā Roma centās izdzēst Dieva Vārda gaismu un ieslēgt ļaudis pilnīgā tumsā, bet Debesis draudzes uzturēšanai un pasargāšanai bija nodrošinājušas citus līdzekļus. Uz Bohēmiju atnāca daudzi valdieši un albiģieši, kurus vajāšanas bija izdzinušas no viņu mājām Francijā un Itālijā. Lai gan tie neuzdrošinājās atklāti darīt zināmu savu pārliecību, tomēr ļoti dedzīgi strādāja slepenībā. Tā no gadsimta uz gadsimtu tika saglabāta patiesā ticība.

Bohēmijā jau pirms Husa bija vīri, kuri atklāti nosodīja baznīcas samaitātību un ļaužu izvirtību. Viņu darbība izraisīja plašu interesi. Hierarhijā pamodās bailes, un baznīca uzsāka šo Evaņģēlija mācekļu vajāšanas. Dievkalpojumus tie bija spiesti (98) noturēt mežos un kalnos, bet pat tur kareivji viņus izklīdināja un daudzus nonāvēja. Vēlāk izdeva pavēli sadedzināt ikvienu, kas nepiedalās Romas noteiktajos dievkalpojumos. Tomēr kristieši, zaudēdami dzīvību, nākotnē saskatīja savas lietas uzvaru. Kāds, kurš "mācīja, ka glābšana atrodama vienīgi ticībā krustā sistajam Pestītājam", mirstot liecināja: "Tagad ienaidnieku ārkārtīgās dusmas pret patiesību pār mums gūst virsroku, bet pastāvīgi tas tā nebūs, drīz no vienkāršās tautas celsies kāds vīrs bez zobena un bez autoritātes, un tie viņu nespēs pārvarēt." (2) Lutera laiks vēl bija diezgan tālu, bet tiešām tur cēlās vīrs, kura liecība pret Romu saviļņoja daudzas tautas.

Jans Huss bija vienkāršas izcelsmes un, tēvam mirstot, agri kļuva bārenis. Viņa ticīgā māte, kas kā visdārgāko īpašumu vērtēja izglītību un dievbijību, centās šo mantojumu nodrošināt savam dēlam. Vispirms Huss mācījās apriņķa skolā un pēc tam devās uz Prāgas universitāti, kur ieguva tiesības uz bezmaksas izglītību. Ceļā uz Prāgu to pavadīja māte. Būdama trūcīga atraitne, viņa nevarēja dēlam dāvāt nekādas pasaulīgas bagātības, bet, tuvojoties lielajai pilsētai, zemojās uz ceļiem blakus bez tēva palikušajam jauneklim un izlūdzās svētību no Tēva Debesīs. Bet cik maz šī māte saprata, kā tiks atbildēts uz viņas lūgšanu!

Universitātē Huss drīz izcēlās ar savu nenogurstošo uzcītību un sekmēm, bet viņa nevainojamā dzīve un smalkjūtīgā, pievilcīgā uzvedība iemantoja vispārēju cieņu. Viņš bija patiess Romas baznīcas piekritējs un dedzīgi tiecās pēc garīgajām svētībām, kuras tā it kā solīja dot. Kādas jubilejas gadījumā viņš grēku atlaišanai no sava trūcīgā krājuma ziedoja pēdējās nedaudzās monētas un pievienojās procesijai, lai saņemtu apsolīto piedošanu. Pabeidzis koledžas kursu, viņš kļuva par priesteri, sāka strauji virzīties uz augšu un drīz vien jau atradās karaļa galmā. Viņu iecēla par profesoru un vēlāk arī par rektoru universitātē, kurā pats bija (99) ieguvis izglītību. Nedaudzos gados vienkāršais labdarības dāvanu stipendiāts bija kļuvis par savas dzimtenes lepnumu, un viņa vārdu jau cildināja visā Eiropā.

Bet tas bija cits lauks, kur Huss iesāka reformas darbu. Dažus gadus pēc iesvētīšanas priestera kārtā viņu iecēla par Betlēmes kapelas sludinātāju. Šīs kapelas dibinātājs bija vēlējies, lai Raksti tur tiktu sludināti tautas valodā, jo labi saprata tādas sludināšanas lielo nozīmi. Neskatoties uz Romas aizliegumiem, Bohēmijā šāda sludināšana vēl nebija pilnīgi pārtraukta, bet attiecībā uz Bībeli valdīja liela neziņa, un visās sabiedrības kārtās virsroku guva visļaunākie netikumi. Huss šos ļaunumus nesaudzīgi norāja, pastāvīgi atsaukdamies uz Dieva Vārdu, kas apstiprināja viņa mācītās patiesības principus un prasīto skaidrību.

Kāds Prāgas pilsonis – Hieronīms, kas vēlāk nonāca ļoti ciešos sakaros ar Husu, atgriežoties no Anglijas, sev līdzi bija atvedis Viklifa rakstus. Anglijas karaliene, kas pievērsās Viklifa mācībām, bija Bohēmijas princese, un, pateicoties viņas iespaidam, reformatora darbi plaši izplatījās arī viņas dzimtenē. Huss šos darbus lasīja ar lielu interesi, viņš ticēja, ka to autors ir patiess kristietis, un bija labvēlīgi noskaņots pret tā aizstāvētajām reformām. Pats to nemaz neapzinādamies, Huss jau bija nostājies uz takas, kas viņu aizveda tālu prom no Romas.

Ap šo laiku Prāgā ieradās divi svešinieki no Anglijas, divi izglītoti vīri, kas bija saņēmuši gaismu un nāca to izplatīt šajā tālajā zemē. Tā kā viņi iesāka ar atklātu uzbrukumu pāvesta virsvaldībai, tad varas orgāni tos drīz vien apklusināja, bet, negribēdami atteikties no sava nodoma, tie ķērās pie citiem līdzekļiem. Būdami tikpat labi mākslinieki kā sludinātāji, viņi tagad darbā izlietoja šīs savas spējas. Sabiedrībai pieejamā vietā tie uzzīmēja divas gleznas. Viena no tām rādīja, kā Jeruzālemē ienāk Kristus, "lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa" (Mat. 21:5) un mācekļu pavadīts, kas Viņam sekoja kailām kājām un pārgājienos nonēsātos apģērbos. (100) Otra glezna attēloja kādu citu procesiju – pāvestu, kas, tērpies savā krāšņajā talārā, ar trīskārtīgu kroni galvā, jāj uz izgreznota zirga, viņam pa priekšu iet taurētāji un aiz viņa – apžilbinošos tērpos kardināli un prelāti.

Tā bija svētruna, kas saistīja visu šķiru uzmanību. Cilvēki bariem nāca aplūkot šos zīmējumus. Neviens nevarēja nesaprast tur ietverto pamācību, un uz daudziem dziļu iespaidu atstāja pretstats starp Kristus lēnprātību un pazemību un pāvesta lepnumu un augstprātību, kurš sevi sauca par Viņa kalpu. Prāgā valdīja liels satraukums, un pēc kāda laika svešinieki savas drošības dēļ atrada par nepieciešamu doties tālāk. Bet viņu sniegto mācību neaizmirsa. Gleznas atstāja dziļu iespaidu arī uz Husu, liekot viņam vēl rūpīgāk pētīt Bībeli un Viklifa rakstus. Lai gan viņš pats vēl tad nebija sagatavots pieņemt visas Viklifa ieteiktās reformas, tomēr jau daudz skaidrāk saskatīja pāvestības īsto raksturu un ar lielāku dedzību apsūdzēja hierarhijas lepnumu, godkāri un samaitātību.

Gaisma no Bohēmijas sasniedza Vāciju, jo nemieri Prāgas universitātē simtiem vācu studentu piespieda atstāt šo zemi. Daudzi no Husa jau bija ieguvuši pirmās Bībeles zināšanas un, atgriezušies dzimtenē, arī tur izplatīja Evaņģēliju.

Ziņas par notikumiem Prāgā nonāca līdz Romai, un Husu uzaicināja ierasties pie pāvesta. Paklausīt šai pavēlei nozīmēja nodot sevi drošai nāvei. Bohēmijas karalis un karaliene, universitāte, muižniecības locekļi un valsts ierēdņi sastādīja lūgumrakstu un nosūtīja to pāvestam, lai Husam atļautu palikt Prāgā un atbildēt Romai ar pilnvaroto starpniecību. Pāvests šo lūgumu noraidīja un turpināja prasīt, lai Husu izdod nopratināšanai un tiesāšanai, bet pēc tam pasludināja, ka Prāgas pilsēta tiek izslēgta no baznīcas.

(101) Tajos laikos tāds spriedums, kur vien to paziņoja, radīja lielu satraukumu. To pavadošās ceremonijas bija labi piemērotas šausmu iedvešanai ļaudīm, kas pāvestu uzskatīja par paša Dieva pārstāvi, kuram ir debesu un elles atslēgas un vara izsaukt kā laicīgas, tā garīgas sodības. Valdīja plaši izplatīts uzskats, ka visiem, kas dzīvo tādā no baznīcas izslēgtā pilsētā, Debesu vārti ir aizslēgti un ka tik ilgi, kamēr pāvests nebūs atcēlis savu lāstu, arī mirušie netiks ielaisti svētlaimes mājokļos. Par zīmi šai briesmīgajai nelaimei pārtrauca visus reliģiskos dievkalpojumus. Baznīcas aizslēdza. Laulības iesvētīja baznīcas pagalmā. Mirušos neļāva apglabāt iesvētītā zemē un tos bez apbedīšanas rituāla apraka grāvjos vai kaut kur uz lauka. Ar visiem šiem iztēli iespaidojošiem pasākumiem Roma centās pārvaldīt cilvēku sirdsapziņu.

Prāgas pilsētā uzvirmoja nemieri. Liela daļa par visu nelaimju cēloni uzskatīja Husu un prasīja, lai viņu izdod Romas atriebīgajai varai. Gribēdams apklusināt vētru, reformators uz laiku apmetās savā dzimtajā ciemā. Rakstot draugiem, kuri bija palikuši Prāgā, viņš sacīja: "Jūs atstādams, es sekoju Jēzus Kristus priekšzīmei un priekšrakstiem, lai nedotu ļaunajiem iemeslu aiziet mūžīgā pazušanā un nebūtu par cēloni dievbijīgo ciešanām un vajāšanām. Esmu aizgājis arī drūmo nojautu dēļ, ka necienīgi priesteri uz ilgāku laiku var aizliegt Dieva Vārda sludināšanu jūsu pilsētā, bet es neesmu jūs pametis, lai noliegtu dievišķo patiesību, par kuru ar Dieva palīdzību esmu gatavs mirt." (3) Huss nemitējās strādāt, bet ceļoja pa apkārtējiem apvidiem, sludinot ieinteresētiem ļaužu pulkiem. Pasākumi, kurus pāvests izlietoja Evaņģēlija apspiešanai, patiesībā tikai veicināja tā straujāku izplatīšanos. "Mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību." (2. Kor.13:8)

(102) "Šķiet, ka Husa prātam, ņemot vērā jau sasniegto augsto stāvokli, bija jāizcīna smaga cīņa. Lai gan baznīca viņu centās satriekt ar saviem zibeņiem un pērkonu, viņš vēl nebija atsacījies no tās autoritātes. Romas baznīca viņam joprojām bija Kristus līgava, un pāvests – Dieva pārstāvis un vietnieks. Huss nevērsās pret pašu principu, bet gan pret autoritātes ļaunprātīgu izlietošanu. Tas izraisīja drausmīgu cīņu starp prāta pārliecību un sirdsapziņas prasībām. Ja autoritāte, kurai tas ticēja, bija taisnīga un nemaldīga, kā tad viņš varēja uzdrošināties tai nepaklausīt? Bet paklausīt nozīmēja grēkot, un kā gan paklausība nemaldīgai baznīcai var izraisīt tādas sekas? Tā bija problēma, kuru viņš nespēja atrisināt, viņu pastāvīgi mocīja šaubas. Visticamākais šķita secinājums, ka, tāpat kā kādreiz Pestītāja dienās, baznīcas priesteri atkal ir kļuvuši ļauni un savu likumīgo autoritāti izlieto netaisniem nolūkiem. Tas viņu spieda par savu vadoni pieņemt Rakstu mācības un arī citiem sludināt, ka sirdsapziņai jāvadās no izprastajiem Rakstu norādījumiem, citiem vārdiem, ka nemaldīgs Vadonis var būt tikai Bībelē runājošais Dievs un nevis ar priesteru starpniecību runājošā baznīca." (4)

Pēc kāda laika, uzbudinājumam Prāgā norimstot, Huss atgriezās savā Betlēmes kapelā, lai Dieva Vārdu pasludinātu ar vēl lielāku dedzību un drosmi. Tam bija aktīvi un spēcīgi ienaidnieki, bet karaliene un daudzi muižnieki izturējās draudzīgi, un arī no tautas ļoti daudzi nostājās viņa pusē. Salīdzinājuši viņa skaidrās un cēlās mācības un svēto dzīvi ar Romas piekritēju sludinātajām pazemojošajām dogmām un dzīvē parādīto mantrausību un izvirtību, daudzi uzskatīja par godu būt kopā ar viņu.

Līdz šim Huss savā vietā bija stāvējis viens, bet tagad reformas darbam pievienojās Hieronīms, kurš, uzturēdamies Anglijā, bija pieņēmis Viklifa mācības. Turpmāk (103) viņu dzīves gāja vienu ceļu, un arī nāvē tie netika šķirti. Hieronīmam sevišķi lielā mērā piemita ģeniāla apdāvinātība, daiļrunība un izglītība – dotības, kas iemanto vispārēju labvēlību, bet īpašībās, kas veido patiesu rakstura spēku, pārāks bija Huss. Viņa mierīgais spriedums savaldīja Hieronīma impulsīvo garu, un tas ar patiesu pazemību atzina un pieņēma drauga padomus. Viņiem kopīgi strādājot, reformas lieta attīstījās vēl straujāk.

Dievs ļāva sevišķai gaismai apspīdēt šo izvēlēto vīru prātu, atklājot tiem daudzus Romas maldus, tomēr viņi vēl nesaņēma visu gaismu, kuru vajadzēja sniegt pasaulei. Ar šiem saviem kalpiem Dievs vadīja ļaudis ārā no Romas piekritēju tumsas, bet tiem vēl nācās sastapties ar daudziem un lieliem šķēršļiem, tādēļ Kungs tos veda soli pa solim, kā ļaudis spēja iet. Viņi nebija sagatavoti saņemt visu gaismu uzreiz. Ja tā tiem arī būtu sniegta, tad viņi novērstos, jo nespētu to panest, tāpat kā pusdienas saules pilns spožums liek novērsties tiem, kas ilgi dzīvojuši tumsā. Tāpēc Kungs vadoņiem to atklāja tikai pamazām, cik ļaudis spēja uzņemt. Gadsimtu pēc gadsimta viens otram sekoja citi uzticīgi strādnieki, kuriem ļaudis reformas takā vajadzēja vadīt arvien tālāk un tālāk.

Baznīcā vēl joprojām turpinājās šķelšanās. Tagad par virsvaldību cīnījās trīs pāvesti, un viņu strīdi kristīgo pasauli pildīja ar noziegumiem un nemieriem. Neapmierinādamies tikai ar savstarpēju lāstu izteikšanu, viņi ķērās pie laicīgiem ieročiem. Katrs tagad domāja par ieroču iepirkšanu un kareivju vervēšanu. Protams, tam visam bija nepieciešama nauda, un, lai to iegūtu, pārdeva baznīcas dāvanas, amatus un svētības. (Skat. Pielikumā.) Arī priesteri, atdarinot savus priekšniekus, atļāvās pirkt un pārdot amatus un pat karot, lai tikai pazemotu sāncenšus un stiprinātu savu varu. Ar pieaugošu drosmi Huss lika atskanēt savai pērkona balsij pret visiem riebīgajiem ļaunuma izpausmes veidiem, ko pacieta reliģijas vārdā, atklāti apsūdzot Romas vadoņus par visā kristīgajā pasaulē valdošā posta izraisītājiem.

(104) Atkal šķita, ka Prāgā tūlīt sāksies asiņainas cīņas. Tāpat kā agrākajos laikos Dieva kalpu atkal apsūdzēja, ka viņš ir "tas, kas Izraēlu ieved nelaimē". (1. Ķēn. 18:17) Pilsētu vēlreiz izslēdza no baznīcas, un Huss aizgāja uz savu dzimto ciemu. Viņa mīļotajā Betlēmes kapelā apklusa tik uzticīgi sniegtā liecība. Tagad viņam vajadzēja runāt no plašākas skatuves ar visu kristīgo pasauli, līdz pienāks laiks, kad patiesību nāksies apliecināt ar dzīvību.

Lai novērstu ļaunumu, kas bija satraucis Eiropu, Konstancē sasauca vispārēju koncilu. To vēlējās imperators Sigismunds, bet noorganizēja viens no trim pāvestiem - sāncenšiem – Jānis XXIII. Pašam Jānim XXIII koncila pieprasīšana nepavisam nepatika, jo tas labi zināja, ka viņa raksturs un politika neizturētu izmeklēšanu, pat ja to izdarītu morāli tik izlaidīgi prelāti, kāda bija visa to laiku garīdzniecība. Tomēr viņš neuzdrošinājās pretoties Sigismunda gribai. (Skat. Pielikumā.)

Koncils galvenokārt vēlējās panākt sašķēlušās baznīcas dziedināšanu un ķecerības iznīdēšanu. Tādēļ tika uzaicināti abi pāvesti - pretinieki, kā arī jauno uzskatu galvenais izplatītājs Huss. Pirmie, rūpējoties par savu drošību, paši neieradās, bet atsūtīja pārstāvjus. Pāvests Jānis XXIII, kuru uzskatīja par koncila sasaucēju, ieradās ļoti norūpējies, baidīdamies, ka imperatoram varētu būt slepeni nodomi viņu atcelt un ka tam nāksies atbildēt par zemiskajiem grēkiem, kas bija apkaunojuši pāvesta kroni, kā arī par noziegumiem, ar kādiem tas tika iegūts. Tomēr savu ierašanos Konstancē viņš noorganizēja pat ļoti grezni. Viņu pavadīja augstākā ranga garīdzniecība, kurai sekoja galminieku procesija. Viņu apsveikt pretī iznāca pilsētas priesteri ar augstākajiem ierēdņiem un neskaitāmu ļaužu pulku. Četri augstākie garīdznieki pāvestam virs galvas turēja zelta baldahīnu. Viņa priekšā nesa hostiju, un tā kopā ar kardinālu un muižnieku greznajiem apģērbiem viss skats tiešām bija iespaidīgs.

Pa to laiku Konstancei tuvojās vēl viens ceļotājs. Huss apzinājās draudošās briesmas. (105) Viņš šķīrās no draugiem tā, it kā ar tiem vairs neiznāks satikties, un devās ceļā, saprotot, ka tas viņu var novest pie sārta. Lai gan Bohēmijas karalis bija devis drošības garantiju un ceļojuma laikam viņš to bija saņēmis arī no imperatora Sigismunda, reformators tomēr savas lietas kārtoja, ņemot vērā nāves iespējamību.

Draugiem Prāgā adresētajā vēstulē viņš izteicās: "Mani brāļi, es aizeju ar karaļa dotu drošības garantiju, lai satiktos ar saviem daudzajiem nāvīgajiem ienaidniekiem (..). Es pilnīgi paļaujos uz visspēcīgo Dievu, manu Pestītāju; es ticu, ka Viņš uzklausīs jūsu dedzīgās lūgšanas, sniedzot man apdomību un muti piepildot ar savu gudrību, lai es varētu pret viņiem pastāvēt, ticu, ka Viņš ar Svēto Garu mani stiprinās savā patiesībā, lai es drosmīgi pastāvētu kārdināšanās, izturētu cietumu un, ja vajadzīgs, arī nežēlīgu nāvi. Jēzus Kristus cieta par saviem mīļotajiem, un tādēļ nebrīnīsimies, ka Viņš mums atstājis tādu priekšzīmi – visu pacietīgi izturēt mūsu izglābšanās labā. Viņš ir Dievs, mēs – Viņa radījumi; Viņš ir Kungs, mēs – Viņa kalpi; Viņš ir pasaules valdnieks, bet mēs tikai necienīgi mirstīgie – un tomēr Viņš cieta! Kāpēc tad lai mēs neciestu, sevišķi, ja ciešanas kalpo mūsu šķīstīšanai? Tāpēc, mīļotie, ja man Viņu jāpagodina ar savu nāvi, tad lūdziet, lai tā nāk ātri un Viņš mani dara spējīgu visās bēdās palikt nelokāmam. Bet, ja tas par labu, ka es atkal atgriežos jūsu vidū, tad lūgsim Dievu, lai es atgrieztos neaptraipīts, tas ir, lai es spētu neaizliegt pat vissīkāko Evaņģēlija patiesības vārdu, atstājot saviem brāļiem atdarināšanas cienīgu priekšzīmi. Varbūt jūs Prāgā manu seju nekad vairs neredzēsit, bet, ja visspēcīgā Dieva prātam labpatiks mani jums atdot, tad vēl nelokāmāk iesim uz priekšu Viņa bauslības atzīšanā un mīlestībā pret To." (5)

Kādā citā vēstulē priesterim, kas bija kļuvis par Evaņģēlija mācekli, Huss ar dziļu pazemību runāja par savām kļūdām, apsūdzot sevi, ka "viņam paticis valkāt greznu apģērbu un dzīves laikā tas vieglprātīgi izšķiedis daudz stundu". (106) Šiem vārdiem viņš pievienoja vēl dažas aizkustinošas pamācības: "Lai visu tavu prātu aizņem Dieva godība un dvēseļu glābšana, bet nevis garīdzniecības amati un laicīgi īpašumi. Sargies savu namu izrotāt vairāk kā savu dvēseli un visvairāk rūpējies par garīgo skaistumu! Esi dievbijīgs un vienkāršs attiecībās ar trūcīgajiem un neizšķied savu mantu mielastos! Lai tev vēlāk nevajadzētu labot savu dzīvi un tu varētu būt brīvs no pārmērībām, es baidos, ka tu, tāpat kā es, tiksi smagi pārmācīts (..). Tu pazīsti manu mācību, jo jau no bērnības esi saņēmis manas pamācības, tāpēc būtu veltīgi tev vēl vairāk ko rakstīt. Bet es tevi ļoti lūdzu, Dieva žēlastības spēkā neatdarini manu vieglprātību, kur tu esi redzējis mani krītam!" Uz vēstules aploksnes vēl sekoja piebilde: "Mans draugs, es tevi ļoti lūdzu, nesalauz šo zīmogu, pirms tu neesi ieguvis drošas ziņas, ka es esmu miris." (6)

Ceļojuma laikā Huss visur varēja redzēt savas mācības ietekmi, kā arī savai lietai parādīto labvēlību. Ļaudis drūzmējās, izejot viņam pretī, un dažās pilsētās pa ielām viņu pavadīja augstākie ierēdņi.

Ierodoties Konstancē, Husam sākumā deva pilnīgu brīvību. Imperatora drošības garantijai tika pievienots pāvesta personīgs solījums viņu aizsargāt. Bet drīz vien, pārkāpjot šīs svinīgās un atkārtotās deklarācijas, pēc pāvesta un kardinālu pavēles reformatoru apcietināja un iegrūda riebīgā cietumā. Vēlāk viņu kā cietumnieku pārveda uz kādu stipru pili otrpus Reinas un tur apsargāja. Drīz tajā pašā cietumā nonāca arī pāvests, kuram viņa nodevīgā rīcība neko nebija palīdzējusi. (7) Koncila priekšā tika pierādīts, ka viņš ir vainīgs viszemiskākajos noziegumos – slepkavībā, amatu pirkšanā un pārdošanā un laulības pārkāpšanā, kā arī citos grēkos, "kas nav nosaucami vārdā". To visu paziņoja koncils, un pāvestam beidzot atņēma tiāru un pašu ielika cietumā. Vēl atcēla arī abus viņa sāncenšus, kas savā starpā cīnījās par varu, un ievēlēja pilnīgi jaunu pāvestu.

(107) Lai gan pāvests pats bija izdarījis daudz lielākus noziegumus nekā tos, kādos Huss jebkad apsūdzēja priesterus un kuru dēļ viņš bija prasījis reformāciju, tomēr tas pats koncils, kas pazemoja pāvestu, tūlīt gribēja iznīcināt arī reformatoru. Husa apcietināšana Bohēmijā izraisīja lielu sašutumu. Vareni muižnieki iesniedza koncilam protestus pret šo varmācību. Arī imperators, kurš negribēja pieļaut drošības garantijas pārkāpšanu, izteica savu neapmierinātību. Bet reformatora ienaidnieki bija ļauni un apņēmīgi. Tie savā labā izmantoja imperatora aizspriedumus, viņa bailes un degsmi par baznīcas labklājību. Gari un plaši tie pierādīja, ka "attiecībās ar ķeceriem, kā arī ar personām, par kurām ir aizdomas, ka tās saistītas ar kādu ķecerību, nav jāņem vērā ne imperatora, ne karaļa dotās drošības garantijas." (8) Tādā veidā viņi uzvarēja.

Husu beidzot atveda uz koncilu slimības un ieslodzījuma novājinātu, jo apakšzemes cietuma drēgnais, netīrais gaiss bija izraisījis drudzi, kas gandrīz izbeidza viņa dzīvību. Smagās ķēdēs iekalts, viņš tur tagad stāvēja imperatora priekšā, kurš, solīdamies viņu sargāt, bija licis ķīlā savu godu un labo slavu. Pa visu garo nopratināšanas laiku viņš stingri aizstāvēja patiesību un sapulcināto baznīcas un valsts augsto ierēdņu klātbūtnē izteica svinīgu un uzticīgu protestu pret hierarhijas samaitāto stāvokli. Aicināts izvēlēties – atsaukt savas mācības vai iet nāvē –, viņš piekrita mocekļa liktenim.

Viņu uzturēja Dieva žēlastība. Ciešanu nedēļās pirms galīgā sprieduma pasludināšanas reformatora dvēseli pildīja Debesu miers. "Šo vēstuli rakstu," viņš atklāja kādam draugam, "cietumā ar važās iekaltām rokām, jau rīt gaidot nāves spriedumu (..). Kad ar Jēzus Kristus palīdzību mēs no jauna satiksimies nākamās dzīves brīnišķajā mierā, tad tu uzzināsi, cik žēlastības pilns pret mani ir bijis Dievs un cik spēcīgi Viņš mani atbalstījis visās šajās kārdināšanās un pārbaudījumos." (9)

(108) Sava cietuma tumsā viņš paredzēja patiesās ticības uzvaru. Sapnī atgriezdamies Prāgas kapelā, kur viņš bija sludinājis Evaņģēliju, Huss ievēroja pāvestu un bīskapus izdzēšam uz tās sienām viņa uzgleznotos Kristus attēlus. Šis skats viņam sagādāja lielas ciešanas, bet jau nākamajā dienā viņš redzēja daudz mākslinieku cītīgi strādājam, lai šos zīmējumus atjaunotu vēl lielākā skaitā un daudz spožākām krāsām. Tiklīdz uzdevums bija pabeigts, gleznotāji, milzīga pūļa ielenkti, izsaucās: "Lai tagad nāk pāvesti un bīskapi, viņi tos vairs nekad neizdzēsīs!" Savu sapni atstāstot, reformators sacīja: "Es esmu pārliecināts, ka Kristus tēls vairs netiks izdzēsts. Tie gan gribēja Viņu iznīcināt, bet Kristus attēlu daudzās sirdīs no jauna uzgleznos par mani spējīgāki sludinātāji." (10)

Vēl pēdējo reizi Husu aizveda uz koncilu. Tā bija plaša un spoža sanāksme – imperators, impērijas firsti, karaļa pilnvarotie, kardināli, bīskapi un priesteri, kā arī milzīgs pūlis, kas bija ieradies novērot šīs dienas notikumus. No visām kristīgās pasaules daļām bija sapulcējušies liecinieki šim pirmajam lielajam upurim ilgajā cīņā par cilvēka sirdsapziņas brīvību.

Aicināts izteikt savu galīgo lēmumu, Huss paziņoja, ka atsakās atsaukt savas mācības un, ar caururbjošu skatu uzlūkojis valdnieku, kura dotais godavārds bija tik apkaunojoši lauzts, sacīja: "Es labprātīgi izšķīros nākt šī koncila priekšā, uzticoties šeit klātesošā imperatora atklāti solītajai aizsardzībai." (11) Sigismunda seja pietvīka tumši sarkana, jo visu klātesošo acis tagad pievērsās viņam.

Kad tika pasludināts spriedums, iesākās pazemojošā ceremonija. Bīskapi cietumnieku ietērpa priestera drēbēs, bet, tās saņemot, viņš sacīja: "Mūsu Kungu Jēzu Kristu (109) zaimojot apklāja ar baltu drēbi, kad Hērods Viņu sūtīja atpakaļ pie Pilāta." (12) No jauna aicināts atteikties, viņš, pievērsdamies tautai, sacīja: "Kā gan es tad spēšu rādīties Debesīs? Kā varēšu raudzīties acīs tiem daudzajiem cilvēkiem, kam esmu sludinājis skaidro Evaņģēliju? Nē, man viņu izglābšanās ir dārgāka par šo nožēlojamo, nāvei lemto miesu!" Tad viņam garīdznieka tērpu atkal novilka, noņemot vienu apģērba gabalu pēc otra, un ikviens bīskaps, izpildot savu daļu šajā ceremonijā, izteica lāstu. Beidzot "tie viņam galvā uzlika cepuri – no papīra izgatavotu piramīdveida mitru, uz kuras bija uzzīmētas riebīgas velnu figūras un priekšpusē visiem redzams uzraksts: "Virsķeceris." "Ar lielāko prieku," teica Huss, "es gribu nest šo kauna kroni Tevis dēļ, ak Jēzu, jo Tu manis dēļ nesi ērkšķu kroni!""

Kad viņš tā bija ietērpts, "prelāti ceremoniju beidza ar vārdiem: "Tagad mēs tavu dvēseli nododam velnam." Bet Huss, acis uz Debesīm paceldams, piebilda: "Un es savu garu uzticu Tavām rokām, ak Kungs Jēzu, jo Tu esi mani atpircis!" (13)

Pēc tam viņu atstāja laicīgo varas iestāžu ziņā un aizveda uz nāvessoda izpildīšanas vietu. Gājienā piedalījās simtiem apbruņoti vīri, priesteri un bīskapi savos dārgajos talāros, kā arī Konstances iedzīvotāji. Kad viņš bija piesiets pie staba un viss jau sagatavots uguns aizdedzināšanai, mocekli vēlreiz uzaicināja glābt sevi, atsakoties no maldiem. "No kādiem maldiem man būtu jāatsakās?" jautāja Huss. "Es neapzinos nekādu vainu. Es piesaucu Dievu par liecinieku, ka visam, ko esmu rakstījis vai sludinājis, ir bijis tikai viens mērķis – glābt dvēseles no grēka un pazušanas, un tāpēc ar visdziļāko prieku es vēlos ar savām asinīm apstiprināt patiesību, ko esmu rakstījis un sludinājis." (14) Kad liesmas jau šāvās augšup, viņš sāka dziedāt: "Jēzu, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani," – un tā turpināja, līdz viņa balss apklusa uz visiem laikiem.

Reformatora varonīgā izturēšanās pārsteidza pat viņa ienaidniekus. Kāds dedzīgs pāvestības piekritējs, aprakstot Husa un Hieronīma mocekļa nāvi, kurš mira drīz (110) vien pēc tam, sacīja: "Tuvojoties pēdējai stundai viņi abi parādīja ārkārtīgu mieru un drosmi. Tie gatavojās doties ugunī, it kā ietu uz kāzu mielastu. Tie neizdvesa nevienu sāpju vaidu. Kad pacēlās liesmas, viņi sāka dziedāt slavas dziesmas, un uguns spēkam grūti nācās apklusināt šo dziedāšanu." (15)

Kad Husa ķermenis bija pilnīgi sadedzis, viņa pelnus kopā ar zemi, uz kuras tie atradās, savāca un iemeta Reinā, kas tos aiznesa tālāk okeānā. Bet vajātāji velti iedomājās, ka ir iznīdējuši viņa sludinātās patiesības. Tiem pat sapnī nerādījās, ka pelniem, ko ūdeņi tajā dienā aiznesa uz jūru, vajadzēja kļūt par sēklu, kas nonāks visās pasaules malās, un ka tā vēl nezināmās zemēs dos bagātus augļus, liecinot par patiesību. Konstances koncila zālē dzirdētā balss pamodināja atbalsis, kas skanēs visos nākamajos laikmetos. Husa vairs nebija, bet patiesības, par kurām viņš mira, nekad nevar pazust. Viņa ticības un nelokāmības piemērs vēl ļoti daudzus iedrošināja stāvēt par patiesību, skatoties acīs spīdzināšanai un nāvei. Šī vīra notiesāšana visai pasaulei atklāja Romas nodevīgo nežēlību. Patiesības ienaidnieki neapzinīgi bija sekmējuši tieši to darbu, ko veltīgi centās iznīcināt.

Bet Konstancē vajadzēja uzliesmot vēl otram sārtam. Vēl viena liecinieka asinīm vajadzēja runāt par patiesību. Atvadoties no Husa, kad tas devās ceļā uz koncilu, Hieronīms viņu pamudināja būt drosmīgam un nelokāmam, apsolot briesmu brīdī steigties palīgā. Kad pienāca ziņas par reformatora apcietināšanu, uzticīgais māceklis tūlīt gatavojās izpildīt savu solījumu. Viņš devās ceļā uz Konstanci bez kādas drošības garantijas, ar vienu pavadoni. Tur nonācis, viņš pārliecinājās, ka sevi ir pakļāvis vienīgi briesmām, bez jebkādas iespējas kaut ko darīt Husa atbrīvošanas labā. Tāpēc viņš steidzīgi atstāja pilsētu, bet ceļā uz mājām to apcietināja un, ķēdēs iekaltu un kareivju apsargātu, atveda atpakaļ. Pirmo reizi stājoties koncila priekšā, viņa (111) mēģinājumi atbildēt uz apsūdzībām tika uzņemti ar kliedzieniem: "Liesmām viņu! Liesmām!" (16) Hieronīmu ieslodzīja apakšzemes cietumā, ar ķēdēm tā sasaistītu, ka viņam ciešanas sagādāja paša ķermeņa stāvoklis, un tur viņu ēdināja tikai ar maizi un ūdeni. Ieslodzījumā piedzīvotās nežēlības dēļ Hieronīms pēc dažiem mēnešiem tā saslima, ka tika apdraudēta viņa dzīvība. Tad ienaidnieki, baidīdamies, ka tie var viņu pazaudēt, turpmāk sāka izturēties saudzīgāk, tomēr cietumā viņš palika veselu gadu.

Husa nāve nebija devusi pāvestības piekritējiem gaidītos rezultātus. Drošības garantijas laušana bija sacēlusi īstu sašutuma vētru, un koncils nolēma, ja vien iespējams, piespiest Hieronīmu atsaukt savas mācības, lai nevajadzētu viņu sadedzināt. Viņu atkal atveda sanāksmes priekšā un piedāvāja izvēlēties – atsaukt savas mācības vai mirt uz sārta. Ieslodzījuma sākumā nāve būtu bijusi žēlastība, salīdzinot ar briesmīgajām ciešanām, ko nācās izturēt, bet tagad, slimības un smago cietuma apstākļu novājināts, nemiera un neziņas mocīts, šķirts no draugiem un satriekts par Husa nāvi, Hieronīms bija zaudējis gara spēkus un piekrita koncila gribai. Viņš deva solījumu stingri turēties pie katoļu ticības un atzina par pareizu koncila darbību, nolādot Viklifa un Husa mācības, tomēr nenoliedzot tās "svētās patiesības", kuras tie kopā bija mācījuši. (17)

Tā Hieronīms centās apklusināt sirdsapziņas balsi un izbēgt no sava likteņa. Bet, atkal nonācis cietuma vientulībā, viņš aptvēra, ko bija izdarījis. Viņš pārdomāja Husa drosmi un uzticību, salīdzinot to ar savu patiesību aizliedzošo rīcību. Viņš atcerējās dievišķo Meistaru, kam bija solījies kalpot un kurš viņa dēļ izcieta nāvi pie krusta. Pirms uzskatu atsaukšanas viņš visās savās ciešanās bija atradis mierinājumu Dieva labvēlības apliecinājumos, bet tagad dvēseli mocīja sirdsapziņas pārmetumi un šaubas. Viņš labi saprata, ka, lai samierinātos ar Romu, tam nākotnē vēl daudz kas būs jāatsauc. Ceļš, pa kuru tas bija sācis iet, varēja noslēgties tikai atkrišanā. (112) Tādēļ tika pieņemts lēmums: "Tikai tāpēc vien, lai izvairītos no īsā ciešanu perioda, viņš savu Kungu vairāk neaizliegs."

Drīz reformatoru atkal veda koncila priekšā. Iepriekšējā padevība tiesnešus vēl nebija apmierinājusi. Husa nāves iekārdināta, viņu asinskāre prasīja jaunus upurus. Hieronīms varēja saglabāt dzīvību vienīgi ar bezierunu atteikšanos no patiesības. Bet viņš jau bija apņēmies apliecināt savu ticību un sekot brālim – moceklim uz sārta.

Tagad viņš atsauca savu iepriekšējo atteikšanos un kā nāvei nolemts cilvēks prasīja vienīgi iespēju aizstāvēties. Baidīdamies no šī vīra vārdu iespaida, prelāti neatlaidīgi uzstāja, ka viņš drīkst tikai apstiprināt vai noliegt pret to izvirzīto apsūdzību patiesīgumu. Hieronīms savukārt protestēja pret tādu nežēlību un netaisnību. "340 dienas jūs mani esat turējuši drausmīgā cietumā," viņš sacīja, "netīrumos, smirdoņā un vislielākajā trūkumā, un tagad, kad esmu no turienes izvests jūsu priekšā, jūs, kas apspriežaties ar maniem nāvīgākajiem ienaidniekiem, mani atsakāties uzklausīt (..). Ja jūs tiešām esat gudri vīri un pasaules gaisma, tad uzmanieties, ka negrēkojat pret taisnību. Kas attiecas uz mani, tad esmu tikai vājš mirstīgais, manai dzīvei ir pavisam maza nozīme, un, brīdinot jūs no netaisna sprieduma pieņemšanas, es vairāk domāju par jums nekā par sevi." (18)

Beidzot viņa lūgumu ievēroja. Tiesnešu klātbūtnē Hieronīms nometās ceļos un lūdza, lai dievišķais Gars pārvalda viņa domas un vārdus, ka viņš neko nerunātu pret patiesību un neapkaunotu savu Kungu. Pie viņa tajā dienā piepildījās Dieva apsolījums pirmajiem mācekļiem: "Jūs vedīs Manis dēļ ķēniņu un valdnieku priekšā (..). Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā." (Mat. 10:18-20)

Dzirdot Hieronīma vārdus, pārsteigti un izbrīnījušies jutās pat viņa ienaidnieki. Veselu gadu šis vīrs tika turēts cietumā, kur bija tik tumšs, ka neko nevarēja redzēt, ne nu vēl lasīt. Viņu nomāca lielas fiziskas ciešanas un dvēseles mokas. (113) Tomēr pierādījumi tagad tika sniegti ar tādu skaidrību un spēku, it kā tas netraucēti būtu varējis nodoties studijām. Hieronīms saviem klausītājiem norādīja uz veselu rindu svētu vīru, kurus notiesāja netaisni tiesneši. Gandrīz katrā paaudzē ir bijuši cilvēki, kas centušies glābt sava laika paaudzi, bet par to saņēmuši pārmetumus un izraidījumu no dzimtenes. Tikai vēlākos laikos tie atkal tika atzīti un sevišķi godāti. Netaisna tiesa pat Kristu notiesāja kā noziedznieku.

Pirmajā nopratināšanā Hieronīms līdz ar savu mācību atsaukšanu piekrita, ka Husu notiesājošais spriedums ir taisnīgs, bet tagad viņš to nožēloja un nodeva liecību par šī mocekļa nevainību un svētumu. "Es viņu pazinu no bērnības," viņš sacīja."Tas bija ļoti priekšzīmīgs vīrs, taisns un svēts, bet viņu notiesāja, neskatoties uz viņa nevainību (..). Es arī, es arī esmu gatavs mirt un neizbīšos no mokām, kādas man sagatavojuši mani ienaidnieki un viltus liecinieki, kam reiz par saviem meliem būs jāatbild lielā Dieva priekšā, kuru neviens nespēj maldināt." (19)

Apsūdzēdams sevi patiesības aizliegšanā, Hieronīms turpināja: "No visiem grēkiem, kādus esmu izdarījis kopš savas jaunības, neviens tik smagi nespiež manu prātu un neizsauc tik sāpīgus sirdsapziņas pārmetumus kā tas, ko es izdarīju šajā liktenīgajā vietā, kad atzinu par pareizu netaisno spriedumu pret Viklifu un svēto mocekli Janu Husu, manu skolotāju un draugu. Jā! Es to no sirds atzīstu un ar šausmām, bailēs drebot, apliecinu, ka man ir kauns, ka nāves draudu priekšā esmu nosodījis viņu mācības. Tāpēc es pazemīgi lūdzu (..) Visvareno Dievu, lai Viņam labpatīk piedot man manus grēkus un sevišķi šo, no visiem visdrausmīgāko." Norādot uz saviem tiesnešiem, viņš stingri sacīja: "Jūs pazudinājāt Viklifu un Janu Husu ne tāpēc, ka tie būtu sagrozījuši baznīcas mācības, bet tikai tādēļ, ka viņi atklāja un nosodīja garīdzniecības kauna darbus – greznību, lepnumu un visus priesteru un prelātu netikumus. Ko viņi apgalvoja, tas nav apgāžams, un to es jums apliecinu (114) tāpat kā viņi."

Hieronīma runu pārtrauca. Prelāti, dusmās drebēdami, iekliedzās: "Vai mums vēl vajag kādus pierādījumus? Mēs paši savām acīm redzam visstūrgalvīgāko no visiem ķeceriem!"

Vētras nesatricināts, Hieronīms turpināja: "Ko! Vai jūs domājat, ka es baidos no nāves? Jūs mani veselu gadu turējāt drausmīgā cietumā, briesmīgākā par pašu nāvi. Jūs pret mani izturējāties nežēlīgāk kā pret turku, ebreju vai pagānu, jo mana miesa burtiski ir sapuvusi uz kauliem, man vēl dzīvam esot, un tomēr es nesūdzos, jo vaimanas nepiestāv vīram, kas rīkojas, vadoties no sirds un gara, tomēr es nevaru nebrīnīties par tik lielu necilvēcību pret kristieti." (20)

Atkal izlauzās sašutuma vētra, un Hieronīmu steidzīgi aizveda uz cietumu. Tomēr sanāksmē atradās daži, uz kuriem viņa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu un kas tagad vēlējās glābt šī vīra dzīvību. Viņu apmeklēja augsti garīdznieki, cenšoties pierunāt padoties koncilam. Kā atalgojumu par atteikšanos pretoties Romai tam piedāvāja visspožākās izredzes. Bet līdzīgi savam Kungam, kad Viņam piedāvāja visas pasaules godību, Hieronīms palika nelokāms.

"Pierādiet ar Svētajiem Rakstiem, ka es maldos," viņš sacīja, "tad es atsaukšu."

"Svētie Raksti!" izsaucās viens no viņa kārdinātājiem, "vai tad viss pēc tiem ir izspriežams? Kas tos var saprast, pirms baznīca nav paskaidrojusi?"

"Vai cilvēku tradīcijas ir uzticamākas par mūsu Pestītāja Evaņģēliju?" jautāja Hieronīms. "Pāvils savās vēstulēs nemācīja uzklausīt cilvēku tradīcijas, bet sacīja: meklējiet Rakstos!"

"Ķeceri," sekoja iebildums, "man ļoti žēl, ka esmu ar tevi tik ilgi runājis. Es redzu, ka tevi dzen velns." (27)

Drīz pēc tam viņu notiesāja uz nāvi. Hieronīmu aizveda uz to pašu vietu, kur Huss bija atdevis savu dzīvību. Viņš gāja dziedādams. Reformatora sejā staroja prieks un miers. (115) Viņš skatījās tikai uz Kristu, un nāve vairs nelikās šausmīga. Kad bende, gatavodamies aizdedzināt sārtu, pavirzījās viņam aiz muguras, moceklis izsaucās: "Nāc droši priekšā, pieliec uguni tā, lai es arī varētu redzēt! Ja es būtu baidījies, tad neatrastos šeit."

Pēdējie vārdi, kurus tas izteica, jau liesmu apņemts, bija lūgšana: "Dievs, Visvarenais Tēvs," tas sacīja, "apžēlojies par mani un piedod manus grēkus, jo Tu zini, ka es vienmēr mīlēju Tavu patiesību." (22) Viņa balss apklusa, bet lūpas tomēr turpināja kustēties lūgšanā. Kad uguns savu darbu bija padarījusi, mocekļa pelnus savāca līdz ar zemi, uz kuras tie atradās, un, tāpat kā Husa pelnus, iemeta Reinā.

Tā gāja bojā Dieva uzticīgie gaismas nesēji. Bet viņu pasludinātās patiesības gaismu – viņu varonīgā piemēra gaismu – vairs nevarēja izdzēst. Tikpat labi cilvēki varētu mēģināt pagriezt atpakaļ sauli tās ceļā, kā aizkavēt tajā laikā pār pasauli austošo dienu.

Nāvessoda izpildīšana Husam Bohēmijā aizdedzināja niknas sašutuma liesmas. Tauta labi saprata, ka viņš ir kritis par upuri priesteru ļaunprātībai un imperatora nodevībai. Viņu atzina par uzticīgu patiesības skolotāju, bet koncilu, kas to notiesāja uz nāvi, apsūdzēja slepkavībā. Reformatora mācībām tagad pievērsa lielāku vērību nekā jebkad iepriekš. Viklifa rakstus pāvesta edikti bija nolēmuši liesmām. Bet tos, ko bija izdevies pasargāt no iznīcināšanas, ļaudis tagad vilka ārā no paslēptuvēm un pētīja kopā ar Bībeli vai kādu tās atsevišķu daļu, kuru bija izdevies dabūt, un tādā veidā daudzi tika ierosināti pieņemt reformēto ticību.

Tomēr Husa slepkavas nevarēja mierīgi noskatīties uz viņa lietas uzvaru. Lai sagrautu šo kustību, pāvests apvienojās ar imperatoru, un Bohēmijā iebruka Sigismunda armijas.

(116) Bet tad cēlās atbrīvotājs. Bohēmiešu spēkus organizēja viens no tā laika visspējīgākajiem karavadoņiem Žižka, kurš drīz pēc kara iesākšanās kļuva pilnīgi akls. Paļaujoties uz Dieva palīdzību un savas lietas taisnīgumu, tauta spēja pretoties varenākajām armijām, kādas vien bija iespējams pret to vērst. Atkal un atkal imperators, sakomplektējis jaunus pulkus, ielauzās Bohēmijā, bet vienīgais rezultāts bija apkaunojoša bēgšana. Husīti pacēlās pāri nāves bailēm, un tādēļ nekas tiem nevarēja stāties pretī. Dažus gadus pēc kara sākuma drosmīgais Žižka nomira, viņa vietu ieņēma Prokops, kurš arī bija tikpat drosmīgs un prasmīgs vadonis un savā ziņā pat vēl spējīgāks.

Bohēmiešu ienaidnieki, uzzinājuši par aklā karavadoņa nāvi, domāja, ka nu ir īstais laiks visa pazaudētā atgūšanai. Pāvests pasludināja krusta karu pret husītiem, un atkal pret Bohēmiju tika virzīti milzīgi spēki, bet tikai – lai ciestu briesmīgu sakāvi. Tad izsludināja vēl citu krusta karu. Visās pāvestam labvēlīgi noskaņotajās Eiropas zemēs meklēja cilvēkus, vāca naudu un ieročus. Zem pāvesta karoga nostājās ļoti daudz ļaužu, pārliecināti, ka beidzot husītu ķeceriem tiks darīts gals. Nešaubīdamies par uzvaru, milzīgie bruņotie spēki iebruka Bohēmijā. Tauta atkal cēlās tiem pretī. Divas armijas tuvojās viena otrai, līdz tās šķīra vairs tikai upe. "Krustnešiem bija liels pārspēks, bet, kad tiem vajadzēja šķērsot straumi un doties kaujā ar husītiem, – tāpēc tie bija gājuši šo tālo ceļu – viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās uz šiem karavīriem." (23) Tad pēkšņi karaspēku pārņēma noslēpumainas bailes. Bez jebkāda iemesla šī varenā armija sadalījās un izklīda, it kā to būtu izkaisījusi kāda neredzama vara. Husīti, kas dzinās pakaļ bēgļiem, daudzus nogalināja, un uzvarētāju rokās krita milzīgs laupījums, tā ka karš bohēmiešus padarīja nevis trūcīgākus, bet bagātākus.

Dažus gadus vēlāk kāds pāvests atkal izsludināja jaunu krusta karu. Tāpat kā iepriekš cilvēkus un līdzekļus vāca no visām pāvestam labvēlīgajām valstīm Eiropā. (117) Lieli un vilinoši solījumi tika doti visiem, kas iesaistīsies šajā bīstamajā pasākumā. Katram krustnesim nodrošināja visdrausmīgāko noziegumu pilnīgu piedošanu. Visiem, kas karā kritīs, apsolīja bagātu atalgojumu debesīs, bet tiem, kas paliks dzīvi, – godu un bagātīgu laupījumu kaujas laukā. Atkal bija sapulcēta milzīga armija, kas, šķērsojot robežu, iegāja Bohēmijā. Husītu spēki viņu priekšā atkāpās, tādā veidā ievilinot iebrucējus arvien tālāk un tālāk valsts iekšienē un liekot tiem domāt, ka uzvara jau iegūta. Beidzot Prokopa armija apstājās un, pagriezusies pret ienaidnieku, pārgāja uzbrukumā. Tikai tagad, sapratuši savu kļūdu, krustneši palika nometnē, lai sagaidītu kauju. Bet, tikko bija sadzirdams arvien tuvāk nākošā karaspēka troksnis, un husīti vēl pat nebija redzami, krustnešus atkal pārņēma panika. Firsti, ģenerāļi un vienkāršie kareivji, pamezdami ieročus, izklīda uz visām pusēm. Veltīgi pāvesta sūtnis, kas vadīja karagājienu, centās sapulcināt savus šausmu pārņemtos un dezorganizētos spēkus. Neskatoties uz vislielākajām pūlēm, bēgošā straume arī viņu pašu aizrāva līdzi. Sagrāve bija pilnīga, un atkal uzvarētāju rokās krita laupījums.

Tā jau otru reizi spēcīga armija, ko izsūtīja Eiropas visvarenākās tautas, liels pulks drošsirdīgu karavīru, apmācītu un cīņām apbruņotu vīru, neizdarījuši nevienu cirtienu ar zobenu, bēga no mazas un nespēcīgas tautas, kas aizstāvēja savu dzimteni. Tā atklājās dievišķais spēks. Iebrucējus pēkšņi sagrāba pārdabiskas bailes. Tas, kurš faraona pulkus nogremdēja Sarkanajā jūrā, kurš midiāniešu armijām lika bēgt Gideona un viņa trīssimt kareivju priekšā, kurš vienā naktī nogalināja lepno asīriešu bruņotos spēkus, atkal bija izstiepis savu roku, lai iznīcinātu uzbrucējus."Viņus pārņēma bailes, kur bailēm nebija nekāda pamata, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs tos bija atmetis." (Ps. 53:6)

(118) Pāvestības vadoņi, zaudējuši cerības uzvarēt ar spēku, beidzot ķērās pie diplomātijas. Viņi vienojās par kompromisu, kas bohēmiešiem it kā apsolīja sirdsapziņas brīvību, bet patiesībā tos noveda Romas pakļautībā. Noteikumus mieram ar Romu bohēmieši izteica četros punktos: brīva Bībeles sludināšana; tiesības visai draudzei baudīt maizi un vīnu svētajā Vakarēdienā un dievkalpojumu noturēšana mātes valodā; garīdzniecības atšķiršana no visiem laicīgajiem amatiem un varas; prasība, lai noziegumu gadījumos garīdznieki, tāpat kā vienkāršie draudzes locekļi, tiktu pakļauti civilām tiesām. Pāvesta varas orgāni beidzot "piekrita, ka šie četri husītu punkti tiek pieņemti, bet ka tiesības tos izskaidrot, tas ir, noteikt to īsto būtību, pieder koncilam, citiem vārdiem sakot, – pāvestam un imperatoram." (24) Uz šī pamata noslēdza līgumu, un Roma ar izlikšanos un viltu ieguva to, ko nespēja panākt ar ieročiem, jo ar saviem izskaidrojumiem tā atbilstoši mērķiem varēja sagrozīt kā Bībeli, tā šīs husītu prasības.

Daudzi bohēmieši saprata, ka ar tādu vienošanos tiek nodota viņu brīvība, un nevarēja tam piekrist. Radās nevienprātība un šķelšanās, kas izraisīja savstarpējas cīņas un asinsizliešanu. Šajās sadursmēs krita ievērojamais Prokops, un Bohēmija zaudēja savu brīvību.

Par Bohēmijas karali tagad kļuva Sigismunds, Husa un Hieronīma nodevējs, kas, neskatoties uz zvērestu aizstāvēt tautas tiesības, turpināja kalpot pāvestības nostiprināšanai. Tomēr ar savu iztapību Romai tas ieguva samērā maz. Divdesmit gadus viņa dzīvi bija pavadījušas grūtības un briesmas. Ilgie un neauglīgie kari tikai novārdzināja armiju un iztukšoja valsts kasi, un tagad, valdījis vienu gadu, viņš nomira, novedis valsti līdz pilsoņu kara robežai un pēctečiem mantojumā atstājis apkaunotu vārdu.

Nemieri, strīdi un asinsizliešanas turpinājās. Atkal Bohēmijā ielauzās svešas armijas, un iekšējā nevienprātība vēl vairāk saskaldīja tautu. (119) Tie, kas palika uzticīgi Evaņģēlijam, tika pakļauti asiņainām vajāšanām.

Tā kā viņu agrākie brāļi, noslēgdami līgumu ar Romu, bija pieņēmuši arī tās maldus, tad tie, kas stingri turējās pie senās ticības, apvienojās atsevišķā draudzē ar nosaukumu "Apvienotie brāļi". Šī soļa dēļ tie saņēma lāstus no visām ļaužu šķirām, tomēr viņu apņēmība palika nesatricināma. Spiesti meklēt patvērumu mežos un alās, tie joprojām pulcējās kopā, lai lasītu Dieva Vārdu un vienoti Viņu pielūgtu un pagodinātu.

Slepeni izsūtījuši vēstnešus uz dažādām zemēm, viņi pārliecinājās, ka vēl šur un tur pastāv "izolēti patiesības apliecinātāji, daži vienā pilsētā, daži citā, kurus vajā tāpat kā viņus; un ka Alpu kalnos dzīvo sena draudze, kuras ticības pamats ir Svētie Raksti, protestējot pret Romas elkus pielūdzošo samaitātību". (25) Šīs ziņas ticīgie uzņēma ar lielu prieku, un sākās sarakstīšanās ar valdiešu kristiešiem.

Palikdami nesatricināmi uzticīgi Evaņģēlijam, bohēmieši visā garajā vajāšanu naktī turpināja gaidīt gaišākus laikus, pat vistumšākajā stundā savas acis pievēršot horizontam, kā cilvēki, kas modri gaida rītu. "Liktenis viņiem bija lēmis ļaunas dienas, bet (..) tie atcerējās vārdus, kurus pirmais izteica Huss un atkārtoja Hieronīms, ka, pirms uzausīs rīts, būs jāpaiet gadsimtiem. Šie vārdi taboriešiem (husītiem) bija tikpat nozīmīgi kā Jāzepa novēlējums verdzībā esošajām Izraēla ciltīm: "Es mirstu, bet Dievs jūs meklēt piemeklēs un izvedīs no šīs zemes."" (26) "Piecpadsmitā gadsimta beigu posms pieredzēja lēnu, bet noteiktu Brāļu draudžu pieaugumu. Viņi baudīja relatīvu mieru, lai gan bija vēl tālu no tā, ka tos nemaz netraucētu. Sešpadsmitā gadsimta sākumā Bohēmijā un Morāvijā jau bija apmēram divi simti viņu draudžu. " (27) "Tik liels bija atlikums, kuram, izbēgušam no uguns un zobena iznīcinošās trakošanas, tika atļauts skatīt Husa paredzētās dienas ausmu." (28)

7. Lutera šķiršanās no Romas

[120] Starp tiem, kas tika aicināti izvest draudzi no pāvestības tumsas skaidrākas ticības gaismā, pirmajā vietā stāvēja Mārtiņš Luters. Centīgs, dedzīgs un uzticīgs – viņš nepazina nekādas bailes, izņemot bijību Dieva priekšā, un reliģiskajai ticībai neatzina nekādu citu pamatu kā tikai Svētos Rakstus – Luters bija savam laikam piemērotākais vīrs, un, viņu izlietodams, Dievs veica lielu draudzes reformācijas un pasaules apgaismošanas darbu.

Līdzīgi citiem pirmajiem Evaņģēlija vēstnešiem Luters nāca no nabadzīgām aprindām. Bērnības gadus viņš pavadīja vienkāršā vācu zemnieka mājā. Līdzekļus dēla izglītošanai tēvs nopelnīja smagā kalnrača darbā. Viņš plānoja dēlu izskolot par juristu, bet Dievs to sagatavoja par celtnieku tam lielajam templim, kas tik lēni auga gadsimtu gaitā. Grūtības, trūkums un stingra disciplīna bija tā skola, kurā Bezgalīgā Gudrība sagatavoja Luteru viņa dzīves svarīgajam uzdevumam.

Lutera tēvs bija vīrs ar stipru un rosīgu prātu un lielu rakstura spēku, godīgs, apņēmīgs un atklāts. Viņš palika uzticīgs pienākumam, lai arī kādas būtu sekas. Veselais saprāts tam neļāva atzīt klosteru sistēmu. Viņam ļoti nepatika, kad Luters tur iestājās bez tēva piekrišanas. Tikai pēc diviem gadiem tēvs ar dēlu atkal izlīga, tomēr pat tad nemainīgi paliekot pie saviem uzskatiem.

(121) Lutera vecāki savu bērnu audzināšanai un mācīšanai veltīja daudz rūpju un pūļu. Viņi tos centās iepazīstināt ar Dievu un kristīgās ticības praktiskajām vērtībām. Dēls bieži dzirdēja tēvu lūdzam, lai bērns neaizmirstu Kunga Vārdu un kādreiz palīdzētu virzīt uz priekšu Viņa patiesības atzīšanu. Vecāki smagā darba pilnajā dzīvē dedzīgi tvēra katru izdevību padziļināt bērnu tikumisko un intelektuālo izaugsmi. Nopietni un neatlaidīgi tie centās savu lolojumu sagatavot dievbijīgai un derīgai dzīvei. Ar savu noteikto un stingro raksturu viņi reizēm izturējās pat pārāk bargi, bet pats reformators, lai gan apzinājās, ka savā ziņā viņi ir kļūdījušies, vecāku audzināšanā saskatīja vairāk laba nekā nosodāma.

Skolā, kur Luteru sāka sūtīt jau ļoti agri, pret viņu izturējās skarbi un pat varmācīgi. Viņa vecāku nabadzība bija tik liela, ka mācoties zēns kādu laiku bija spiests pelnīt dienišķo maizi ar dziedāšanu, ejot no durvīm uz durvīm, un arī tad vēl bieži cieta izsalkumu. Toreiz valdošās reliģijas drūmie, māņticīgie uzskati viņu pildīja ar bailēm. Noskumis viņš vakaros gāja pie miera, ar drebošu sirdi veroties tumšajā nākotnē, jo viņu pastāvīgi biedēja domas, ka Dievs ir stingrs, nepielūdzams Soģis un nežēlīgs tirāns, nevis laipns un mīļš Debesu Tēvs.

Tomēr, tik daudzu un pretrunīgu apstākļu ietekmēts, Luters nemitīgi lauzās uz priekšu pretī augstākam morālās un intelektuālās pilnības standartam, kas valdzināja viņa dvēseli. Jauneklis alka pēc zināšanām, un viņa nopietnais un praktiskais prāts lika tam izvēlēties stingri pamatoto un derīgo vairāk nekā ārišķīgo un virspusējo.

Kad astoņpadsmit gadu vecumā Luters iestājās Erfurtes universitātē, viņa stāvoklis jau bija labvēlīgāks un izredzes daudz spožākas nekā bērnībā. Ar čaklumu un taupību ieguvuši pārticību, vecāki tagad spēja sniegt viņam vajadzīgo palīdzību. (122) Saprātīgu draugu iespaids bija kaut cik mazinājis arī agrākās audzināšanas drūmās sekas. Te Luters nodevās labāko autoru sarakstīto darbu studijām un, dedzīgi uzkrājot viņu svarīgākās domas, pārņēma šo vīru gudrību. Jau padots savu pirmo audzinātāju skarbajai disciplīnai, viņš bija modinājis cerības, ka būs izcils skolnieks, un tagad, nonākot daudz labvēlīgākos apstākļos, viņa prāts strauji attīstījās. Laba atmiņa, dzīva iztēle, stipras prāta spējas un nenogurstoša uzcītība viņu biedru vidū drīz vien izvirzīja priekšējās rindās. Intelektuālā disciplīna palīdzēja nobriest prātam un modināja garu rosīgam darbam, kā arī attīstīja uztveres asumu, kas to sagatavoja nākamajām dzīves cīņām.

Lutera sirdī mājoja Kunga bijāšana, kas viņam deva spēku neatkāpties no mērķa un vadīja to uz dziļāku pazemību Dieva priekšā. Viņš pastāvīgi izjuta savu atkarību no dievišķās palīdzības un nekad neaizmirsa iesākt dienu ar lūgšanu, jo sirds nemitīgi sauca pēc vadības un atbalsta. "Labi lūgt," viņš sacīja, "ir studiju vērtīgākā daļa." (1)

Kādu dienu, apskatot grāmatas universitātes bibliotēkā, Luters atrada Bībeli latīņu valodā. Tādu grāmatu viņš vēl nekad nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka tāda eksistē. Viņš bija dzirdējis Evaņģēliju daļas un vēstules, ko lasīja ļaudīm atklātos dievkalpojumos, un iedomājās, ka tā ir visa Bībele. Tagad Luters pirmo reizi savās rokās turēja sakopotu, pilnu Dieva Vārdu. Izjuzdams godbijību un arī ziņkāres dzīts, viņš šķīra svētās lappuses ar paātrinātu pulsu un drebošu sirdi, lasot dzīvības vārdus, laiku pa laikam apstādamies, lai izsauktos: "Ak, kaut Dievs man pašam dotu tādu grāmatu!" (2) Debesu eņģeļi stāvēja viņam blakus, un gaismas stari no Dieva troņa atklāja tā prātam patiesības bagātības. Viņš vienmēr bija baidījies noziegties pret Dievu, bet tagad kā nekad iepriekš to pārņēma dziļa pārliecība par savu grēcīgumu.

(123) Sirsnīga vēlēšanās kļūt brīvam no grēka un atrast mieru ar Dievu viņu beidzot ierosināja iestāties klosterī un nodoties mūka dzīvei. Tur prasīja veikt vispazemojošākos darbus, kā arī ubagojot iet no mājas uz māju. Luters pašlaik bija tādā vecumā, kad cilvēks visdedzīgāk alkst pēc cieņas un atzinības, tādēļ šie verdziskie pienākumi dziļi aizvainoja dabīgās jūtas, bet viņš pacietīgi panesa visus pazemojumus, ticot, ka tas nepieciešams grēku dēļ.

Katru acumirkli, ko, veicot savus ikdienas pienākumus, bija iespējams atlicināt, viņš izmantoja studijām, laupot sev miegu un skumstot pat par laiku, kas tika iztērēts, baudot trūcīgo azaidu. Vairāk par visu to iepriecināja iedziļināšanās Dieva Vārdā. Viņš bija atradis pie klostera mūriem pieķēdētu Bībeli un uz turieni tagad devās jo bieži. Padziļinoties pārliecībai par grēku, viņš vēlējās ar saviem darbiem iegūt piedošanu un mieru. Tika ievērots visstingrākais dzīvesveids, cenšoties ar gavēšanu, negulēšanu un sevis spīdzināšanu vājināt cilvēciskās dabas ļaunumu, no kā mūka dzīve to nebija varējusi atbrīvot. Viņš nevairījās ne no kāda upura, ja vien tā būtu iegūstama sirds skaidrība, kas ļautu izpelnīties Dieva atzinību."Es tiešām biju dievbijīgs mūks," viņš vēlāk sacīja, "un pildīju sava ordeņa noteikumus daudz stingrāk, nekā to var izteikt. Ja vispār kāds mūks spētu iegūt Debesis ar saviem darbiem, tad man noteikti uz tām būtu tiesības (..). Ja es tā būtu turpinājis vēl ilgāk, tad sevis mocīšana mani novestu nāvē." (3) Šīs sāpīgās disciplīnas rezultātā viņš zaudēja spēkus un piedzīvoja bezsamaņas lēkmes, no kuru sekām nekad vairs pilnīgi neatspirga. Tomēr, neskatoties uz visām viņa pūlēm, nomāktā dvēsele neatrada nekādu atvieglojumu. Beidzot viņš bija nonācis līdz izmisuma robežai.

Kad Luteram šķita, ka viss jau ir zaudēts, Dievs tam deva draugu un palīgu. Dievbijīgais Staupics Lutera prātam atvēra Dieva Vārdu un pavēlēja skatu novērst no sevis, pārtraukt domas par Dieva likumu pārkāpšanai sekojošo sodu un skatīties uz Jēzu, viņa grēkus piedodošo Pestītāju. "Nespīdzini sevi savu grēku dēļ, bet tā vietā dodies pie Glābēja! Uzticies Viņam, Viņa dzīves taisnībai, salīdzināšanai, ko dod Viņa nāve (..). Uzklausi Dieva Dēlu! (124) Viņš kļuva par cilvēku, lai tev sagādātu dievišķo labvēlību." – "Mīli Viņu, kurš tevi papriekš ir mīlējis." (4) Tā runāja šis žēlastības vēstnesis. Viņa vārdi atstāja dziļu iespaidu uz Lutera prātu. Pēc daudzām cīņām ar ilgi lolotiem maldiem viņš beidzot spēja saprast patiesību, un nomocītajā dvēselē ienāca miers.

Luteru iesvētīja par priesteri un aicināja atstāt klosteri un strādāt Vitenbergas universitātē par profesoru. Šeit viņš nodevās Rakstu studijām oriģinālvalodās. Viņš iesāka lasīt lekcijas par Bībeli, un tā daudzo sajūsmināto klausītāju prātam atvērās Dāvida dziesmas, Evaņģēliji un Vēstules. Viņa draugs un priekšnieks Staupics mudināja to kāpt kancelē un sludināt Dieva Vārdu. Luters vilcinājās, juzdamies necienīgs Kristus vietā runāt uz tautu. Tikai pēc ilgas cīņas viņš padevās drauga lūgumam. Rakstos viņš jau bija varens, un uz tā dusēja Dieva žēlastība. Lutera daiļrunība valdzināja klausītājus, skaidrība un spēks, ar kādu viņš atklāja patiesību, pārliecināja prātu, un viņa dedzība aizkustināja sirdis.

Luters joprojām bija uzticīgs Romas baznīcas dēls un nemaz nedomāja, ka reiz varētu būt arī kaut kas cits. Dievs savā tālredzīgajā gādībā vadīja viņu uz Romu. Ceļojumu viņš veica kājām un pajumti meklēja klosteros. Kādā Itālijas klosterī to pārsteidza bagātība, krāšņums un greznība, ko tur varēja redzēt savām acīm. Nodrošināti ar sevišķiem ienākumiem, mūki dzīvoja greznās istabās, tērpās viskrāšņākajās un dārgākajās drēbēs, dzīroja un mielojās pie bagātīgi klātiem galdiem. Ar sāpīgām bažām Luters šo skatu salīdzināja ar pašaizliedzību un grūtībām savā dzīvē. Tas viss viņu ļoti mulsināja.

Beidzot tas tālumā ieraudzīja uz septiņiem pakalniem celto pilsētu. Dziļā saviļņojumā viņš nokrita pie zemes, izsaucoties: "Svētā Roma, es tevi sveicinu!" (5) (125) Iegājis pilsētā, viņš apmeklēja baznīcas, klausījās priesteru un mūku atkārtotajos brīnišķajos stāstos un izpildīja visas prasītās ceremonijas. Visur tas sastapās ar skatiem, kas to pildīja ar izbrīnu un nepatiku. Viņš saprata, ka visās garīdzniecības šķirās valda netaisnība. No prelātu lūpām nācās dzirdēt nepieklājīgus jokus, un briesmīgā bezdievība, kas parādījās pat mises laikā, to pildīja ar dziļu riebumu un sašutumu. Mūku un pilsētnieku sabiedrībā viņš sastapās ar izšķērdību un izvirtību. Lai kur arī negrieztos, svētuma vietā visur valdīja pasaulīgā bezdievība."Neviens nevar iedomāties," viņš rakstīja, "kādi grēki un apkaunojoši darbi tiek darīti Romā, tie ir jāredz un jādzird, lai tam varētu ticēt. Tiešām ir tā, kā saka paruna: "Ja kaut kur ir elle, tad tā ir vieta, uz kuras celta Roma, tur ir bezdibenis, no kura izplūst visdažādākie grēki.""(6)

Ar nesen izdotu dekrētu pāvests bija apsolījis grēku atlaišanu visiem, kas uz ceļiem uzkāps pa "Pilāta kāpnēm", pa kurām it kā mūsu Pestītājs esot nokāpis, atstādams romiešu tiesas namu, un kas brīnumainā kārtā no Jeruzālemes nokļuvušas Romā. Kādā dienā Luters visā dievbijībā rāpās pa šiem pakāpieniem, kad pēkšņi šķita, ka pērkonam līdzīga balss viņam saka: "Taisnais no ticības dzīvos!" (Rom. 1:17) Viņš pielēca kājās un apkaunots un nepatikas nomākts steidzās prom no tās vietas. Bet šis Bībeles teksts vairs nekad nezaudēja savu spēku viņa apziņā. No šī laika viņš daudz skaidrāk nekā jebkad agrāk saprata, cik maz dvēseles pestīšanas iegūšanai var dot paļaušanās uz saviem darbiem un cik nepieciešami pastāvīgi uzticēties vienīgi Kristus nopelnam. Tagad viņa acis atvērās, un nekad vairs tas nespēja samierināties ar pāvestības maldiem. Pagriežot vaigu, lai ietu prom no Romas, viņš no tās novērsās arī sirdī, un no tā laika plaisa kļuva arvien platāka, līdz beidzot ar pāvestīgo baznīcu tika sarautas pēdējās saites.

Pēc atgriešanās no Romas Luteram Vitenbergas universitātē piešķīra teoloģijas doktora grādu. Tagad, kā nekad iepriekš, viņš varēja nodoties mīļotajiem Rakstiem. (126) Viņš bija svinīgi solījies visās sava mūža dienās rūpīgi pētīt un uzticīgi sludināt Dieva Vārdu, bet nekad nepopularizēt pāvestu izteicienus un doktrīnas. Tagad viņš vairs nebija vienkāršs mūks vai profesors, bet pilnvarots Bībeles vēstnesis. Viņš tika aicināts par ganu, lai barotu pēc patiesības salkstošo un slāpstošo Dieva ganāmpulku. Luters noteikti paziņoja, ka kristieši nedrīkst pieņemt nekādas citas mācības kā vienīgi tās, kuras balstās uz Svētajiem Rakstiem. Šie vārdi sāpīgi skāra pašus pāvesta virskundzības pamatus. Tie sevī ietvēra reformācijas galvenos pamatlikumus.

Luters redzēja briesmas, ko rada cilvēku teoriju paaugstināšana pāri Dieva Vārdam. Viņš bezbailīgi uzbruka neticīgo mācīto vīru spekulatīvajai filozofijai un pretojās tai gudrībai un teoloģijai, kas tik ilgi bija noteikusi tautas dzīvi. Tamlīdzīgas studijas viņš apsūdzēja ne tikai kā bezvērtīgas, bet gan kā kaitīgas, un centās novērst savu klausītāju uzmanību no tādu filozofu un teologu asprātīgās vārdu spēles, pievēršoties praviešu un apustuļu izklāstītajām mūžīgajām patiesībām.

Cik dārga bija vēsts, kuru viņš sniedza iztvīkušajām ļaužu masām, kas katru vārdu it kā nolasīja no viņa lūpām! Nekad iepriekš viņu ausis nebija dzirdējušas tādas mācības. Priecīgā vēsts par Kristus mīlestību, drošais apsolījums saņemt piedošanu un mieru, pateicoties Viņa salīdzinošajām asinīm, ielīksmoja cilvēku sirdis, modinot nekad nezūdošu cerību. Vitenbergā tika iededzināta gaisma, kuras stariem vajadzēja aizsniegt vistālākās pasaules daļas, kļūstot arvien spožākiem līdz pat laika noslēgumam.

Gaisma tomēr nevar satikt ar tumsu. Strīds starp patiesību un maldiem nekad nav samierināms. Atbalstīt un aizstāvēt vienu nozīmē uzbrukt otram un to noraidīt. Arī mūsu Pestītājs teica: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." (Mat. 10:34) Dažus gadus pēc reformācijas sākšanās Luters sacīja: "Dievs mani nevada, Viņš mani dzen uz priekšu, Viņš mani burtiski grūž! Es neesmu kungs pār sevi. Es vēlētos dzīvot mierīgi, bet tieku iesviests nemiera un revolūcijas mutuļos." (7) Tik tiešām, (127) viņš drīz tika ierauts tādā cīņā.

Romas baznīca Dieva žēlastību bija padarījusi par tirgus preci. Naudas mijēju galdi tika nolikti blakus tās altāriem, un gaisā skanēja pircēju un pārdevēju kliedzieni. Aizbildinoties ar līdzekļu vākšanu Svētā Pētera baznīcas celšanai Romā, pirkšanai un pārdošanai pāvesta vārdā atklāti piedāvāja grēku atlaišanas rakstus. Tādā veidā par noziegumu cenu vēlējās uzcelt templi Dieva pielūgšanai. Par stūrakmeni tika likta netaisnības alga! Bet tieši šie līdzekļi, kurus ieguva Romas bagātību vairošanai, tās varai un lielumam deva visnāvējošāko triecienu. Šī rīcība lika celties visapņēmīgākajiem un spējīgākajiem pāvestības pretiniekiem, lai iesaistītos cīņā, kas satricināja pāvesta varu un sašķobīja trīskāršo kroni uz viņa galvas.

Ierēdnis Tecels, kas tika nozīmēts grēku atlaišanas rakstu pārdošanai Vācijā, bija vainīgs viszemiskākajos noziegumos pret sabiedrību un Dieva likumiem, bet, kad tam izdevās izbēgt no pelnītā soda, pāvests to tagad izmantoja savu mantkārīgo un negodīgo plānu īstenošanai. Ar lielu neatlaidību viņš atkārtoja viskliedzošākos melus un stāstīja brīnišķīgas pasakas, tā maldinot nezinošos, lētticīgos un māņticīgos ļaudis. Ja tautai būtu bijis Dieva Vārds, tad to nevarētu tik viegli piekrāpt. Ļaudīm nedeva Bībeli tieši tāpēc, lai viņi paliktu pāvestības kontrolē, lai vairotos tās godkārīgo vadoņu vara un bagātība. (8)

Kad Tecels iegāja kādā pilsētā, ziņnesis viņa priekšā izsauca: "Dieva un svētā Tēva žēlastība ir jūsu vārtos!" (9) Un tauta apsveica zaimojošo liekuli, it kā pie viņiem no Debesīm būtu nonācis pats Dievs. Nekrietnā tirdzniecība parasti norisinājās baznīcā, kur Tecels, uzkāpis kancelē, cildināja grēku atlaišanas rakstus kā visdārgāko Dieva dāvanu. Viņš paziņoja, ka grēku piedošanas apliecībām ir spēks piedot (128) arī visus tos grēkus, kurus pircējs vēlēsies izdarīt nākotnē, un ka pat "nožēla par šiem grēkiem nav vajadzīga". (10) Vēl vairāk, viņš apgalvoja, ka grēku atlaišanas rakstiem ir vara izglābt ne tikai dzīvos, bet arī mirušos, ka tajā pašā mirklī, kad nauda nošķind viņa lādes dibenā, dvēsele, kuras labā tā maksāta, tiek ārā no šķīstīšanas ugunīm un taisnā ceļā aiziet uz Debesīm." (11)

Kad burvis Sīmanis apustuļiem piedāvāja naudu par spēku darīt brīnumus, Pēteris viņam atbildēja: "Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu." (Ap.d. 8:20) Bet Tecela piedāvājumus kāri satvēra tūkstoši. Zelts un sudrabs plūda viņa lādē. Par naudu nopērkamā pestīšana bija daudz vieglāk iegūstama nekā tā, kas prasīja grēku nožēlu, atgriešanos, ticību un čaklas pūles, lai pretotos grēkam un to uzvarētu. (Skat. Pielikumā.)

Šo doktrīnu par grēku atlaišanas rakstiem Romas baznīcā jau bija apstrīdējuši vairāki izglītoti un dievbijīgi vīri, un daudzi nemaz neticēja šiem saprātam un atklāsmei tik pretējiem apgalvojumiem. Tomēr neviens prelāts neuzdrošinājās pacelt balsi pret nekrietno tirdzniecību, lai gan cilvēki bija satraukti un neapmierināti, un daudzi dedzīgi jautāja, vai tiešām Dievs neatradīs kādu vīru, ar kura starpniecību varētu iztīrīt draudzi.

Lai gan Luters vēl joprojām bija viens no stingrākajiem pāvesta piekritējiem, tomēr, vērojot indulgenču tirgotāju zaimojošo augstprātību, viņa sirds nodrebēja sašutumā un nepatikā. Arī no viņa draudzes daudzi jau bija iegādājušies šos piedošanas rakstus un drīz vien sāka nākt pie sava gana, atzīdamies dažādos grēkos un sagaidīdami to atlaišanu, ne tāpēc, ka tie nožēlotu un vēlētos laboties, bet gan uz grēku atlaišanas rakstu pamata. Luters atteicās tādā veidā grēkus atlaist un brīdināja, ka (129) bez grēku nožēlas, atgriešanās un dzīves pārmaiņas viņi noteikti aizies bojā savos pārkāpumos. Apmulsuši tie griezās pie Tecela ar sūdzību, ka viņu biktstēvs šīs zīmes noraidījis, un daži drosmīgākie pat pieprasīja, lai viņiem atmaksā izdoto naudu. Mūks kļuva ārkārtīgi nikns. Viņš izteica visbriesmīgākos lāstus, lika sabiedriskajos laukumos sakurt ugunskurus un paziņoja, ka viņš "no pāvesta ir saņēmis pavēli sadedzināt visus ķecerus, kas uzdrošināsies pretoties vissvētākajām grēku atlaišanas zīmēm". (12)

Tagad Luters drosmīgi uzsāka savu patiesības aizstāvja darbu. Viņa balss atskanēja no kanceles, izsakot nopietnus, svinīgus brīdinājumus. Viņš ļaudīm atklāja grēka pretīgo dabu un mācīja, ka cilvēks ar labajiem darbiem nespēj mazināt savu vainu vai izvairīties no grēka soda. Grēcinieku var glābt vienīgi grēku nožēla Dieva priekšā un ticība Kristum. Dieva žēlastība nav nopērkama, tā ir brīva Dieva dāvana. Viņš ļaudīm deva padomu nepirkt atlaišanas rakstus, bet ticībā skatīties uz krustā sisto Glābēju. Luters atstāstīja savus sāpīgos piedzīvojumus, kad viņš ar pazemošanos un grēku nožēlas darbiem veltīgi pūlējās iegūt mieru, ko dod pestīšana, un saviem klausītājiem apliecināja, ka mieru un prieku ir atradis, novēršot acis no sevis un uzticoties Kristum.

Tā kā Tecels turpināja tirgošanos un neatkāpās no savām bezdievīgajām pretenzijām, Luters izšķīrās par vēl spēcīgāku protestu pret šo kliedzošo netaisnību. Drīz arī radās tāda izdevība. Vitenbergas pils baznīcā glabājās daudz relikviju, kuras zināmās svētku dienās izlika tautas apskatīšanai, un visiem, kas tad apmeklēja baznīcu un izsūdzēja grēkus, dāvāja pilnīgu grēku piedošanu. Tādēļ šajās dienās ļaudis uz turieni devās lielā skaitā. Tuvojās viena no vissvarīgākajām svētku dienām – Visu svēto diena. Iepriekšējā dienā Luters, pievienojoties pūlim, kas jau bija ceļā uz baznīcu, pie tās durvīm piesita rakstu ar deviņdesmit piecām tēzēm pret mācību par grēku atlaišanas zīmēm. (130) Viņš arī paziņoja, ka nākamajā dienā universitātē ir gatavs šīs tēzes aizstāvēt pret visiem, kas uzskatītu par vajadzīgu tās apstrīdēt. Lutera tēzēm pievērsa lielu uzmanību. Tās lasīja un pārlasīja, apspriežot visdažādākajos veidos. Universitāte un visa pilsēta bija ļoti satraukta. Tēzes parādīja, ka ne pāvestam, ne arī kādam citam cilvēkam nekad nav dota vara piedot grēkus un atbrīvot no pelnītā soda. Visi tāda veida plāni bija tikai farss – veikls izdomājums naudas izspiešanai, izmantojot tautas māņticību. Tā bija sātana viltība visu to dvēseļu pazudināšanai, kas uzticētos šiem melīgajiem solījumiem un apgalvojumiem. Tēzēs tika skaidri atklāts, ka visvērtīgākā draudzes bagātība ir Kristus Evaņģēlijs un ka tajā ietvertā Dieva žēlastība brīvi tiek dāvāta visiem, kas to meklē ar grēku nožēlu un ticību.

Lutera tēzes aicināja uz diskusiju, bet neviens neuzdrošinājās pieņemt šo izaicinājumu. Viņa skartie jautājumi dažās dienās kļuva zināmi visā Vācijā, un pēc nedaudz nedēļām par tiem jau runāja visa kristīgā pasaule. Daudzi uzticīgi Romas piekritēji, kas skuma par baznīcā valdošo netaisnību, bet nezināja, kā apturēt tās izplatīšanos, ar lielu prieku lasīja tēzes, saklausot tajās Dieva balsi. Viņi saprata, ka Kungs ir izstiepis savu žēlastības pilno roku, lai apturētu strauji pieaugošo samaitātības straumi, kas izplūda no Romas pāvesta krēsla. Firsti un augstākie valsts ierēdņi savās sirdīs jutās apmierināti, ka augstprātīgā vara, kas nekad nevienam nebija ļāvusi celt iebildumus pret tās lēmumiem, tagad būs spiesta mazliet sarauties.

Bet grēkus mīlošie un māņticīgie ļaužu pulki jutās nemierīgi, redzot, kā sagrūst veiklie izdomājumi, kas bija klusinājuši viņu bailes. Viltīgie garīdznieki, iztraucēti savā noziegumus atbalstošajā darbā un redzēdami, ka tiek apdraudēti viņu ienākumi, kļuva ārkārtīgi dusmīgi un apvienojās savu interešu aizstāvēšanai. Reformatoram tagad vajadzēja stāties pretī šiem niknajiem apsūdzētājiem. Daži viņam pārmeta impulsīvu un pārsteidzīgu rīcību. Citi apsūdzēja iedomībā, paziņojot, ka viņu vadījis nevis Dievs, bet gan lepnums un nekaunība. Bet viņš atbildēja: "Vai kāds kādreiz ir nesis jaunu patiesību, kuram nepārmestu (131) kaut ēnu no augstprātības, kuru nevarētu apvainot, ka tam patīk strīdi? (..) Kāpēc nogalināja Kristu un visus mocekļus? Tikai tādēļ, ka viņi it kā lepni noniecināja sava laika gudrību, tāpēc ka viņi izvirzīja dažādas jaunas atziņas, vispirms pazemīgi neprasīdami padomu seno uzskatu orākuliem."

Un tad viņš vēl piebilda: "Lai ko es darīšu, tas tiks darīts, vadoties no Dieva padoma, nevis no cilvēku gudrības. Ja šis darbs ir no Dieva, kas to apturēs? Ja nē, kas to spēs virzīt uz priekšu? Ne mans prāts, ne viņu, ne mūsu, bet Tavs prāts lai notiek, ak, svētais Tēvs, kas esi Debesīs." (13)

Lai gan Dieva Gars skubināja Luteru šo darbu iesākt, tomēr viņam nebija lemts to virzīt uz priekšu bez smagām cīņām. Ienaidnieku pārmetumi, viņa īsto nolūku sagrozīta attēlošana un rakstura un motīvu netaisna un ļaunprātīga atspoguļošana tagad kā plūdi gāzās pār viņa galvu un nepalika bez sekām. Viņš diezgan lielā mērā bija cerējis, ka tautas vadoņi kā baznīcā, tā skolās ar prieku pievienosies cīņā par reformu. Prieku un cerību bija iedvesuši augsti stāvošu personu iedrošinošie vārdi. Garā viņš jau skatīja draudzes dzīvē uzaustam gaišāku dienu. Bet tagad iedrošinājumu vietā atskanēja pārmetumi un nopēlumi. Daudzi baznīcas un valsts augsti ierēdņi bija pārliecināti par tēžu patiesīgumu, tomēr drīz vien saprata, ka šo patiesību pieņemšana var būt saistīta ar milzīgām pārmaiņām. Apgaismot un reformēt tautu īstenībā nozīmētu graut Romas autoritāti, apturēt tūkstošiem strautiņu, kas tagad plūda tās dārgumu glabātuvē, tas nozīmētu ierobežot pāvestības vadoņu izšķērdību un greznību. Mācīt ļaudis domāt un rīkoties kā atbildīgām būtnēm, meklējot glābšanu vienīgi pie Kristus, nozīmētu gāzt pāvesta troni un beidzot iznīcināt arī viņu pašu varu. Šī iemesla dēļ tie noraidīja Dieva piedāvāto atzīšanu, un, pretodamies (132) vīram, kuru Kungs bija sūtījis viņus apgaismot, tie paši nostājās pret Kristu un patiesību.

Luters nodrebēja, raugoties uz sevi, – viens cilvēks pret zemes visspēcīgākajām varām. Reizēm viņš pat šaubījās, vai nostāties pret baznīcas autoritāti viņu ir vadījis Dievs. "Kas es biju," viņš raksta, "ka iedrošinājos pretoties pāvesta majestātei, kura priekšā (..) drebējuši zemes ķēniņi un visa pasaule? (..) Neviens nespēj saprast, ko mana sirds pārcieta šajos pirmajos divos gados un kādā bezcerībā, varbūt labāk teikt, kādā izmisumā es grimu." (14) Bet viņš netika atstāts, lai pilnīgi zaudētu drosmi. Kad vairs nebija cilvēku atbalsta, viņš skatījās vienīgi uz Dievu un pārliecinājās, ka uz Viņa visspēcīgo roku var droši paļauties.

Kādam reformācijas draugam Luters rakstīja: "Bībeli mēs nevaram saprast ne ar studiju, ne prāta palīdzību. Tavs pirmais pienākums – sākt ar lūgšanu. Sirsnīgi pielūdz Kungu, lai Viņš savā lielajā žēlastībā dāvā Tev pareizu sava Vārda izpratni. Nav cita Dieva Vārda izskaidrotāja, kā tikai šī Vārda Autors, tā kā Viņš pats to ir sacījis: "Tie visi būs Dieva mācīti." Neceri uz savām pūlēm un savu saprašanu, uzticies vienīgi Dievam un Viņa Gara iespaidam. Tici tam, jo to apliecina cilvēks, kam ir piedzīvojumi." (15) Tā ir vitāli svarīga mācība tiem, kas domā, ka Dievs viņus aicinājis sniegt citiem šim laikam dotās svinīgās patiesības. Šīs patiesības pamodinās ienaidu sātanā un cilvēkos, kuri mīl viņa izgudrotās pasakas. Cīņā ar ļaunā varām vajadzīgs kaut kas vairāk par prāta un cilvēciskās gudrības spēku.

Kad pretinieki atsaucās uz ieradumiem un tradīcijām vai uz pāvesta apgalvojumiem un viņa autoritāti, Luters tiem atbildēja ar Bībeli un vienīgi ar Bībeli. Tur bija pierādījumi, kurus tie nespēja atspēkot, tāpēc formālisma un māņticības vergi alka pēc viņa asinīm, kā jūdi savā laikā bija slāpuši pēc Kristus asinīm."Viņš ir ķeceris!" sauca Romas fanātiķi. (133) "Tik šausmīgam ķecerim atļaut dzīvot kaut stundu ilgāk būtu vislielākā nodevība pret baznīcu! Tūlīt uzceliet viņam ešafotu!" (16) Tomēr Luteram nevajadzēja krist par upuri viņu niknumam. Dievs viņam bija paredzējis darbu, un Debesu eņģeļi tika sūtīti to aizsargāt. Bet daudzi citi, kas no Lutera bija saņēmuši dārgo gaismu, kļuva par mērķi sātana dusmām un patiesības dēļ bezbailīgi panesa spīdzināšanu un nāvi.

Lutera mācības saistīja domājošu cilvēku uzmanību visā Vācijā. No viņa svētrunām un rakstiem plūda gaismas stari, kas pamodināja un apgaismoja tūkstošus. Dzīva ticība tagad nostājās nedzīvā formālisma vietā, kurā draudze tik ilgu laiku bija turēta. Ar katru dienu vairāk ļaudis zaudēja uzticību Romas ieviestajai māņticībai. Izzuda aizspriedumu šķēršļi. Dieva Vārds, ar kuru Luters pārbaudīja katru mācību un katru prasību, līdzinājās abpusēji griezīgam zobenam, kas izcirta sev ceļu uz cilvēku sirdīm. Visur bija redzama atmoda, un cilvēkos dzima ilgas pēc garīga progresa. Varēja novērot tādu izsalkumu un tādas slāpes pēc taisnības, kādas nebija redzētas gadsimtiem ilgi. Ļaužu skati, kas tik ilgi bija saistīti pie cilvēciskiem rituāliem un laicīgas starpniecības, tagad grēku nožēlā un ticībā pievērsās krustā sistajam Kristum.

Šī vispārējā interese radīja vēl lielākas bailes pāvestīgās varas pārstāvjos. Luters saņēma uzaicinājumu ierasties Romā, lai atbildētu par apsūdzību ķecerībā. Tāda pavēle viņa draugos iedvesa šausmas. Tie ļoti labi saprata, kādas briesmas Luteram var draudēt šajā samaitātajā pilsētā, kas jau bija piedzērusies no Jēzus mocekļu asinīm. Tāpēc tie protestēja pret Lutera iešanu uz Romu un lūdza, lai viņu nopratinātu Vācijā. Tāda nopratināšana beidzot tika noteikta, un to vajadzēja nokārtot pāvesta sūtnim. Viņam līdzi dotajos norādījumos bija sacīts, ka Luters jau ir atzīts par ķeceri. Tāpēc sūtnim tika pavēlēts "uzturēt spēkā šo apsūdzību un bez vilcināšanās arestēt". (17) Ja Luters paliktu nelokāms un sūtnim neizdotos viņu aizturēt, tad sūtnis bija pilnvarots "pasludināt (134) viņu ārpus likuma ikvienā Vācijas daļā, izraidīt trimdā, nolādēt un izslēgt no baznīcas visus, kas kaut kādā veidā ar to saistīti". (18) Tātad pāvests savam pārstāvim pavēlēja: pilnīgai šīs mērim līdzīgās ķecerīgās mācības iznīcināšanai izslēgt no baznīcas visus, neskatoties uz viņu tituliem draudzē vai valstī, izņemot imperatoru, ja tas Luteru un viņa piekritējus nevēlētos aizturēt un nodot Romas atriebībai .

Tā atklājās pāvestības īstais gars. Visā dokumentā nav ne mazāko pēdu no kristīgiem principiem, pat ne no vispārpieņemtiem taisnīguma uzskatiem. Luteru no Romas šķīra liels attālums, tam vēl nebija izdevības izskaidrot vai aizstāvēt savu viedokli, bet jau pirms viņa lietas izmeklēšanas to pasludināja par ķeceri, vienā un tajā pašā laikā brīdinot, apsūdzot, tiesājot un nosodot; un visu to darīja tas, kas pats sevi sauca par svēto tēvu, vienīgo, augstāko, nemaldīgo autoritāti baznīcā un valstī!

Šajā laikā, kad Luteram tik ļoti bija vajadzīgs patiesa drauga padoms un līdzjūtība, Dievs uz Vitenbergu sūtīja Melanhtonu. Gados jauns, vienkāršs un kautrīgs, Melanhtons ar savu veselīgo spriedumu, plašajām zināšanām un valdzinošo daiļrunību, kā arī ar sava rakstura skaidrību un godīgumu iemantoja vispārēju apbrīnu un cieņu. Vairāk par viņa sevišķo apdāvinātību tomēr izcēlās lēnprātīgais raksturs. Drīz vien viņš kļuva par nopietnu Evaņģēlija mācekli, Lutera visuzticamāko draugu un augstu novērtējamu palīgu. Viņa maigums, piesardzība un precizitāte papildināja Lutera drosmi un enerģiju. Viņu sadarbība reformācijai piešķīra spēku un lielā mērā iedrošināja Luteru.

Par nopratināšanas vietu izraudzīja Augsburgu, un reformators uz turieni devās kājām. Daudzi par viņu ļoti baidījās. Pastāvēja atklāti draudi, ka ceļā tam uzbruks un viņu noslepkavos, tādēļ draugi lūdza, lai viņš neriskētu. Viņi to neatlaidīgi aicināja uz kādu laiku atstāt Vitenbergu, atrodot drošu patvērumu pie cilvēkiem, kas ar prieku bija gatavi to aizstāvēt. (135) Bet Luters tomēr nevēlējās atstāt vietu, kur viņu bija nolicis Dievs. Neskatoties uz apkārt trakojošajām vētrām, tas izvēlējās uzticīgi aizstāvēt patiesību. Viņš sacīja: "Es jūtos kā strīdu un cīņu vīrs Jeremija, bet, jo varenāki kļūst pretinieku draudi, jo lielāks mans prieks (..). Manu godu un manu labo vārdu viņi jau ir iznīcinājuši. Paliek tikai vēl viena lieta, tā ir mana nožēlojamā miesa: lai viņi to ņem, tā saīsinot manu dzīvi par dažām stundām. Bet manu dvēseli tie nespēj atņemt. Tam, kurš vēlas pasaulei sludināt Kristus vēsti, vienmēr jābūt gatavam mirt." (19)

Ziņa par Lutera ierašanos Augsburgā pāvesta sūtnim sagādāja lielu gandarījumu. Traucējošais ķeceris, kas modināja visas pasaules uzmanību, tagad šķita esam Romas varā, un sūtnis apņēmās nepieļaut tā izbēgšanu. Reformators nebija centies sev iegūt drošības garantiju. Draugi uzstāja, lai viņš bez tās nerādītos pāvestības pārstāvja priekšā, un tādēļ paši apņēmās to sagādāt. Sūtnis plānoja, ja vien iespējams, piespiest Luteru atsaukt savu mācību, bet, ja tas neizdotos, likt viņu aizvest uz Romu, lai tur viņš dalītos Husa un Hieronīma liktenī. Tāpēc ar savu aģentu starpniecību tas centās pamudināt Luteru nākt bez drošības garantijas, paļaujoties vienīgi uz sūtņa žēlastību. Bet reformators stingri atteicās to darīt. Kamēr viņš nebija saņēmis dokumentu, kas apsolītu imperatora aizsardzību, viņš nevēlējās ierasties pāvesta pārstāvja tuvumā.

Romas piekritēji bija nolēmuši iegūt Luteru savā pusē ar liekulīgu laipnības izrādīšanu. Sarunās ar viņu sūtnis izlikās ļoti pretimnākošs, tomēr stingri prasīja, lai Luters bez tālākām ierunām pakļautos baznīcas autoritātei un bez pierādījumiem vai jautājumiem atsacītos no visām savām tēzēm. Bet sūtnis nebija pareizi novērtējis šī vīra raksturu, ar kuru tam tagad nācās sastapties. Atbildot Luters apliecināja savu cieņu baznīcai, ilgas pēc patiesības, gatavību atbildēt uz visiem (136) iebildumiem pret viņa mācībām un vēlēšanos iesniegt savas tēzes izskatīšanai pazīstamākajās vadošajās universitātēs. Bet tajā pašā laikā viņš protestēja pret kardināla prasību šīs mācības atsaukt, nepierādot viņa maldīšanos.

Vienīgā prasība bija: "Atsauc, atsauc!" Reformators rādīja, ka viņa viedoklis balstās uz Rakstiem un noteikti paziņoja, ka no patiesības nevar atteikties. Sūtnis, nespēdams atbildēt uz Lutera argumentiem, uzbruka viņam ar pārmetumu, zobgalību un glaimu vētru, minēdams daudzus tradicionālus citātus un baznīctēvu izteicienus, tā nedodot reformatoram izdevību runāt. Redzēdams, ka, tādā veidā turpinot, apspriede būs pilnīgi veltīga, Luters beidzot dabūja negribīgu atļauju savu viedokli izteikt rakstiski.

"Tā rīkojoties," viņš sacīja, rakstot draugam, "apspiestais iegūs divkāršu labumu; vispirms – kas ir uzrakstīts, to iespējams iesniegt apspriešanai, un,otrkārt, vienatnē paveras daudz labākas iespējas strādāt, nedarot pāri savai sirdsapziņai un nebaidoties no augstprātīga un pļāpīga despota, kas citādi mani varētu pārspēt ar valdonīgo valodu." (20)

Nākamajā tikšanās reizē Luters iesniedza skaidru, koncentrētu un pārliecinošu savu uzskatu izskaidrojumu, pilnīgi pamatotu ar daudziem citātiem no Rakstiem. Pēc tam, kad to bija skaļi nolasījis visiem priekšā, viņš rakstu atdeva kardinālam, kurš to nicinoši pastūma pie malas, teikdams, ka tajā esot pārāk daudz lieku vārdu un vecu, nodrāztu citātu. Tad Luters saņēmās un stājās pretī augstprātīgajam prelātam uz viņa "paša zemes" – runājot par baznīcas mācībām un tradīcijām – un pilnīgi noraidīja viņa iebildumus.

Kad prelāts redzēja, ka Lutera domas nav atspēkojamas, viņš zaudēja katru pašsavaldīšanos un ārkārtīgās dusmās kliedza: "Atsauc vai es tevi sūtīšu uz Romu, kur tev būs jāstājas tiesnešu priekšā, kas pilnībā izpētīs tavu lietu! Es izslēgšu no baznīcas tevi un visus tavus piekritējus, ikvienu, kas tevi jebkad atbalstīs, es izmetīšu no draudzes." Un beidzot augstprātīgā (137) un dusmīgā tonī vēl paziņoja: "Atsauc - vai manās acīs vairs nerādies!" (21)

Reformators ar saviem draugiem nekavējoties aizgāja, tā skaidri apliecinot, ka nekāds atsaukums no viņa nav sagaidāms. To kardināls nebija vēlējies. Viņš bija mierinājis sevi ar domām, ka ar varmācīgu toni iedvesīs Luteram godbijību un piespiedīs viņu padoties. Bet tagad, palicis viens ar saviem piekritējiem, viņš tos uzlūkoja vienu pēc otra, būdams ļoti sašutis par savu plānu negaidīto neizdošanos.

Lutera pūles šajā gadījumā nepalika bez rezultātiem. Lielajai sapulcei bija izdevība abus vīrus salīdzināt un pašiem izšķirt, kādu garu viņi parādīja, kā arī to, kāds spēks un ticamība ir viņu viedokļiem. Kāds ārkārtīgs kontrasts! Reformators – vienkāršs, pazemīgs un noteikts – stāvēja Dieva spēkā, jo viņa pusē bija patiesība; pāvesta pārstāvis – iedomīgs, valdonīgs, augstprātīgs un nesaprātīgs, bez jebkādiem pierādījumiem no Rakstiem, tomēr kaislīgi kliedzošs: "Atsauc - vai tiksi sūtīts uz Romu saņemt pelnīto sodu!"

Kaut arī Luters bija saņēmis drošības garantiju, Romas piekritēji tomēr sazvērējušies kala plānus, lai viņu aizturētu un ievietotu cietumā. Draugi Luteru pārliecināja, ka ilgāka uzkavēšanās ir nelietderīga un nevilcinoties jāatgriežas Vitenbergā, ievērojot vislielāko piesardzību, lai viņa nodomi nekļūtu zināmi. Tādēļ viņš Augsburgu atstāja jāšus uz zirga vēl pirms rītausmas, ņemot līdzi tikai vienu pavadoni, kuru tam sagādāja miertiesnesis. Ar ļaunām priekšnojautām viņš slepeni devās ceļā pa pilsētas tumšajām un klusajām ielām. Modri un nežēlīgi ienaidnieki kala plānus viņa iznīcināšanai. Vai izdosies izbēgt no viņu sagatavotajiem slazdiem? Tie bija lielu rūpju un nopietnu lūgšanu brīži. Kad viņš nonāca pie maziem vārtiņiem pilsētas mūrī, tos atvēra, un viņš ar savu pavadoni netraucēti izgāja ārā. Juzdamies ārpusē drošāk, bēgļi paātrināja savu gaitu, un, pirms pāvesta sūtnis uzzināja par Lutera aizceļošanu, viņš saviem vajātājiem vairs nebija sasniedzams. (138) Sātans un viņa aģenti jutās apkaunoti. Vīrs, kuru tie jau tikpat kā turēja savās rokās, tagad bija prom, kā putns izbēdzis no ķērāju cilpas.

Ziņa par Lutera aizbēgšanu pāvesta sūtni pārsteidza un saniknoja. Viņš bija cerējis saņemt lielu godu par savu gudrību un stingrību pret šo baznīcas jaucēju, bet tagad jutās nepatīkami vīlies. Savas dusmas tas izteica vēstulē Saksijas kūrfirstam Fridriham, Luteru nikni apsūdzot un pieprasot, lai Fridrihs reformatoru sūta uz Romu vai izraida no Saksijas.

Aizstāvoties Luters prasīja, lai sūtnis vai pāvests ar Rakstiem pierādītu maldīšanos, soloties vissvinīgākā veidā atteikties no savām mācībām, ja tiktu atklāts, ka tās runā pretī Dieva Vārdam. Viņš pateicās Dievam, ka ir atzīts par cienīgu ciest tādā svētā lietā.

Fridrihs tad vēl maz pazina reformētās mācības, bet viņu dziļi ietekmēja Lutera vēsts atklātība, spēks un skaidrība, un kūrfirsts nolēma aizsargāt reformatoru, kamēr nebūs pierādīts, ka viņš ir maldījies. Atbildot uz pāvesta sūtņa prasību, viņš paskaidroja: "Jums vajadzētu būt apmierinātam, jo doktors Mārtiņš stājās jūsu priekšā Augsburgā. Mēs gan negaidījām, ka jūs centīsities piespiest viņu atsaukt savu viedokli, nepārliecinot, ka viņš maldījies. Neviens no izglītotajiem vīriem mūsu valstī man nav ziņojis, ka Mārtiņa mācība būtu bezdievīga, nekristīga vai ķecerīga." Turklāt firsts atteicās sūtīt Luteru uz Romu vai izraidīt no savas valsts." (22)

Kūrfirsts redzēja, ka visā sabiedrībā tiek grauti morālie ierobežojumi. Bija nepieciešams liels reformas darbs. Ja cilvēki atzītu Dieva prasības un tām paklausītu, sekojot apgaismotas sirdsapziņas balsij, tad kļūtu lieki sarežģītie un dārgie noziedzības ierobežošanas un sodīšanas pasākumi. Viņš saprata, ka Luters strādā tieši šī mērķa labā, (139) un tādēļ klusībā priecājās, jo baznīcas dzīvē jau bija jūtams zināms uzlabojums.

Viņš ņēma vērā arī to, ka Luters, būdams profesors universitātē, guva milzīgus panākumus. Bija pagājis tikai gads, kopš reformators pie pils baznīcas durvīm piesita savas tēzes, bet baznīcu apmeklējošo svētceļnieku skaits Visu Svēto dienā jau bija stipri samazinājies. Tā Romai tika atņemti pielūdzēji un dāvanas, bet viņu vietā izauga cita šķira, kas tagad plūda uz Vitenbergu – ne relikvijas pielūdzoši svētceļnieki, bet studenti, lai piepildītu augstskolas auditorijas. Lutera raksti it visur bija aizdedzinājuši jaunu interesi par Bībeli, un universitātē kopā sanāca studenti ne tikai no visām Vācijas daļām, bet arī no citām zemēm. Jaunekļi, pirmo reizi ieraudzījuši Vitenbergu, "pacēla rokas uz debesīm un slavēja Dievu, ka Viņš licis šai pilsētai izstarot patiesības gaismu kā senatnē Ciānai un ka no turienes tā izplatījusies līdz pat vistālākajām zemēm." (23)

Tomēr Luters vēl tikai daļēji bija šķīries no pāvestības maldiem. Salīdzinājis Svētos Rakstus ar pāvesta dekrētiem un konstitūciju, viņš bija ļoti izbrīnījies. "Es lasu," viņš rakstīja, "pāvestu dekrētus, un (..) es nesaprotu, vai pāvests ir pats antikrists vai viņa apustulis, jo Kristus visur tiek nepareizi attēlots un krustā sists." (24) Bet tajā pašā laikā Luters vēl arvien bija Romas baznīcas piekritējs un nemaz nedomāja kādreiz no tās šķirties.

Reformatora raksti un mācības aizsniedza ikvienu tautu kristīgajā pasaulē. Šis darbs izplatījās Šveicē un Holandē. Rakstu kopijas atrada ceļu uz Franciju un Spāniju. Anglijā tās uzņēma kā dzīvības vārdus. Patiesība sasniedza arī Beļģiju un Itāliju. Tūkstoši tika pamodināti no nāvei līdzīgā sastinguma ticības dzīves priekam un cerībai.

(140) Lutera uzbrukumi Romu sakaitināja arvien vairāk un vairāk, un daži no viņa fanātiskajiem pretiniekiem, arī katoļu universitātes doktori, paziņoja, ka tas, kurš nogalinās dumpīgo mūku, paliks bez grēka. Kādā dienā reformatoram tuvojās dīvains svešinieks, kuram zem apmetņa bija paslēpta pistole un jautāja, kāpēc viņš ejot viens. "Es atrodos Dieva rokās," atbildēja Luters. "Viņš ir mans stiprums un mans vairogs. Ko gan cilvēks man var darīt?" (25) Dzirdot šos vārdus, svešais nobālēja un metās bēgt, it kā vairoties no Debesu eņģeļu klātbūtnes.

Roma cīnījās par Lutera iznīcināšanu, bet Dievs viņu apsargāja. Visur varēja sastapties ar viņa mācībām – "lauku mājās un klosteros (..), muižnieku pilīs, universitātēs un ķēniņu galmos", un no visām pusēm cēlās dižciltīgi vīri, lai atbalstītu viņa pūles.

Ap šo pašu laiku, lasot Husa darbus, Luters atklāja, ka arī bohēmiešu reformators jau bija atzinis patiesību par taisnošanu ticībā, kuru viņš pats tagad centās aizstāvēt un mācīt. "Mēs visi," sacīja Luters, "Pāvils, Augustīns un es, visi esam bijuši husīti, nemaz to neapzinoties!" "Dievs noteikti piemeklēs pasauli," viņš turpināja, "tāpēc ka jau pirms gadsimta tai patiesība tika sludināta un sadedzināta." (26)

Imperatoram un Vācijas muižniecībai adresētajā aicinājumā atbalstīt kristietības reformas Luters par pāvestu rakstīja: "Ir pretīgi skatīties, ka cilvēks, kurš sevi sauc par Kristus vietnieku, parādās tādā krāšņumā, kam nevar līdzināties neviens imperators. Vai tam varētu būt kaut kas kopējs ar trūcīgo Jēzu vai pazemīgo Pēteri? Pāvests atzīst, ka viņš ir pasaules Kungs! Viņš lielās, ka ir Kristus vietnieks, bet Kristus sacīja: "Mana valsts nav no šīs pasaules." Vai vietnieka vara varētu pārspēt viņa priekšnieku?" (27)

Par universitātēm viņš rakstīja: "Es ļoti baidos, ka universitātes var izrādīties par vārtiem uz elli, ja tās čakli nestrādās, izskaidrojot Svētos Rakstus, lai tos nostiprinātu jauniešu sirdīs. Es nevienam neiesaku (141) savu bērnu sūtīt uz tādu skolu, kur augstāk par visu nevērtē Rakstus. Katra iestāde, kurā cilvēki nemitīgi nemeklē Dieva Vārdu, kļūst samaitāta." (28)

Šie aicinājumi izplatījās visā Vācijā un spēcīgi iespaidoja ļaudis. Tauta jutās saviļņota, ļoti daudzi pamodinātie cilvēki nostājās zem reformas karoga. Lutera pretinieki, degdami atriebībā, skubināja pāvestu spert pret šo vīru izšķirošus soļus. Atskanēja aicinājums nekavējoši nolādēt visas viņa mācības. Reformatoram un tā piekritējiem tika dotas sešdesmit dienas, pēc kuru notecēšanas, viņus visus izslēgs no baznīcas, ja tie nebūs atsaukuši savas mācības.

Tā reformācijai bija briesmīga krīze. Gadsimtiem ilgi Romas spriedums izslēgt no baznīcas bija iedvesis bailes vareniem monarhiem, postam un nelaimei pakļaujot spēcīgas impērijas. Tos, kurus skāra sods, uzlūkoja ar šausmām un riebumu, viņus izstūma no cilvēku sabiedrības un uzskatīja kā ārpus likuma esošus, kas vajājami līdz iznīcināšanai. Luters nebija akls, lai neredzētu negaisu, kas tagad draudēja izlauzties pret viņu, tomēr palika nelokāms, paļaudamies, ka Kristus būs viņa palīgs un sargs. Ar mocekļa ticību un drosmi viņš rakstīja: "Es nezinu, kas notiks, un arī negribu zināt (..). Lai nāk sitiens, es nebaidos. Neviena lapa nekrīt bez mūsu Tēva ziņas. Cik gan daudz vairāk Viņš rūpējas par mums! Ir viegli mirt par Dieva Vārdu, kopš Vārds, kurš kļuva miesa, pats ir nomiris. Ja mēs mirstam ar Viņu, tad arī dzīvosim ar Viņu, un, piedzīvojot to, ko Viņš piedzīvojis pirms mums, mēs nonāksim, kur Viņš ir, un dzīvosim mūžīgi kopā ar Viņu." (29)

Kad pāvesta bulla sasniedza Luteru, viņš sacīja: "Es to nicinu un uzskatu par bezdievīgu un nepatiesu (..). Tur notiesāts pats Kristus (..). (142) Es priecājos, ka man patiesības dēļ jācieš tāds ļaunums. Savā sirdī es jau jūtu lielāku brīvību, jo beidzot es zinu, ka pāvests ir antikrists un viņa tronis ir paša sātana tronis." (30)

Tomēr Romas pavēle nepalika bez iespaida. Cietums, spīdzināšana un zobens bija ieroči, kas spēja panākt paklausību. Vājie un māņticīgie trīcēja pāvesta dekrēta priekšā, un, lai gan ļaužu vidū valdīja simpātijas pret Luteru, daudzi juta, ka dzīvība ir par dārgu, lai ar to riskētu reformas lietas dēļ. Viss likās norādām, ka reformatora darbs drīz beigsies.

Bet Luters vēl vienmēr bija bezbailīgs. Roma uz viņu meta savus lāstus, un pasaule, to vērojot, nemaz nešaubījās, ka viņš ies bojā vai arī būs spiests padoties. Tomēr ar milzīgu spēku viņš spriedumu svieda atpakaļ uz Romu, atklāti paziņojot savu lēmumu atstāt to uz visiem laikiem. Ļoti daudzu studentu, doktoru un dažādu šķiru pilsoņu klātbūtnē Luters sadedzināja pāvesta bullu līdz ar kanona likumiem, dekrētiem un citiem pāvesta varu atbalstošiem rakstiem. Viņš sacīja: "Sadedzinot manas grāmatas, ienaidnieki spēja kaitēt patiesības lietai vienkāršo ļaužu vidū, iznīcinot viņu dvēseles. Šī iemesla dēļ es savukārt nododu liesmām viņu grāmatas. Tagad ir iesākusies nopietna cīņa. Līdz šim es ar pāvestu tikai rotaļājos. Šo darbu iesāku Dieva vārdā, tas tiks pabeigts bez manis un Viņa spēkā." (31)

Uz ienaidnieka pārmetumiem, kas izteica dzēlīgas piezīmes par viņa lietas vājumu, Luters atbildēja: "Kurš var pateikt, ka Dievs mani nav izredzējis un aicinājis, un vai viņiem nevajadzētu baidīties, ka, nicinot mani, tie nicinoši izturas pret pašu Dievu? Mozus bija viens, izejot no Ēģiptes; Elija bija viens ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā; Jesaja – viens Jeruzālemē; Ecēhiēls – viens Bābelē (..). (143) Vēl nekad Dievs par pravieti nav izraudzījis augsto priesteri vai kādu citu izcilu personu, bet parasti Viņš ir izvēlējies zemus un nicinātus vīrus, kādreiz pat ganu Amosu. Visos laikos svētajiem ir bijis jānorāj lielie vīri, ķēniņi, viņu vasaļi, priesteri un gudrie, tā pakļaujot briesmām savu dzīvību (..). Es nesaku, ka esmu pravietis, bet es saku, ka viņiem vajadzētu bīties tieši tāpēc, ka es esmu viens un viņu ir daudz. Esmu pārliecināts, ka ar mani ir Dieva Vārds un ar viņiem tas nav." (32)

Tomēr ne bez smagas cīņas pašam ar sevi Luters izlēma šķirties no baznīcas. Apmēram tajā laikā viņš rakstīja: "Ar katru dienu vairāk un vairāk sajūtu, cik grūti atstāt tās nevajadzīgās lietas, ko sevī esmu uzņēmis bērnībā. Ak, cik daudz sāpju tās man sagādājušas, lai gan Raksti stāvēja manā pusē, mani attaisnojot, ka es viens uzdrošinos nostāties pret pāvestu un uzskatīt viņu par antikristu! Kādus smagus pārbaudījumus ir izturējusi mana sirds! Cik daudz reizes es sev ar rūgtumu esmu uzdevis jautājumus, kas tik bieži bijuši uz pāvesta piekritēju lūpām: "Vai tu viens esi gudrs? Vai tas var būt, ka visi citi maldās? Kā būs, ja tu beidzot atklāsi, ka pats maldies un savos maldos būsi ierāvis tik daudz dvēseļu, kuras tad mūžīgi pazudīs?" "Tā es cīnījos ar sevi un sātanu, līdz Kristus ar savu nemaldīgo Vārdu stiprināja manu sirdi pret šaubām." (33)

Pāvests bija draudējis Luteru izslēgt no baznīcas, ja viņš neatsauks savas mācības, un tagad šie draudi tika izpildīti. Iznāca jauna bulla, paziņojot par reformatora pilnīgu atšķiršanu no Romas baznīcas, nosaucot viņu par Dieva nolādētu cilvēku, un šajos pazudinošajos lāstos ietverot visus, kas pieņems viņa mācības. Lielā cīņa bija sākusies.

Ikvienu, kuru Dievs izlieto savam laikam nepieciešamo patiesību pasludināšanai, noteikti sagaida pretestība. Lutera dienās bija sava tagadējā patiesība, – patiesība, kas bija sevišķi svarīga tieši tajās dienās. Arī šodien draudzei ir sava laika patiesība. Tas, kurš visas lietas kārto saskaņā ar savu prātu, ir atzinis par labu (144) nolikt cilvēkus dažādos apstākļos un dot viņiem sevišķus, viņu laikam un apstākļiem piemērotus pienākumus. Ja viņi vērtētu tiem sniegto gaismu, tad tiem atvērtos vēl plašāka izpratne par patiesību. Tomēr arī šodien cilvēku lielākā daļa neilgojas pēc patiesības vairāk, kā to darīja pāvesta piekritēji, kas pretojās Luteram. Valda tāda pati tumsa kā agrākajos laikos, un Dieva Vārda vietā tiek pieņemtas cilvēku teorijas un tradīcijas. Tiem, kas sludina patiesību šim laikam, nevajadzētu gaidīt, ka viņus uzņems ar lielāku labvēlību kā agrākos reformatorus. Lielā cīņa starp patiesību un maldiem, starp Kristu un sātanu, tuvojoties šīs pasaules vēstures noslēgumam, kļūs arvien spēcīgāka.

Jēzus saviem mācekļiem sacīja: "Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos." (Jāņa 15:19,20) Un, no otras puses, mūsu Kungs skaidri pateica: "Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem." (Lūk. 6:26) Šodien pasaules gars ar Kristus Garu nesaskan vairāk kā agrākos laikos, un tos, kas sludina Dieva Vārdu visā tā skaidrībā, cilvēki tagad nepieņems labvēlīgāk kā agrāk. Var mainīties pretestības formas, naids pret patiesību var kļūt slēptāks, būdams izsmalcinātāks, bet joprojām pastāv tā pati pretestība, un tā tas būs līdz laika galam.

8. Luters reigstāga priekšā

[145] Vācijas tronī uzkāpa jauns imperators Kārlis V, un Romas emisāri steidzās viņu apsveikt un pārliecināt valdnieku izlietot savu varu cīņā pret reformāciju. No otras puses, Saksijas kūrfirsts, kuram Kārlis V bija daudz pateicības parādā par savu kroni, ļoti lūdza nespert nevienu soli pret Luteru, pirms nav viņu uzklausījis. Tādā veidā imperators nonāca ļoti grūtā un sarežģītā stāvoklī. Pāvesta piekritējus nevarēja apmierināt nekas mazāks, kā vien imperatora edikts, kas Luteru notiesātu uz nāvi. Bet kūrfirsts bija noteikti paziņojis, ka "ne imperatora majestāte, ne kāda cita persona nav pierādījusi, ka Lutera raksti ir atspēkoti". Tāpēc viņš pieprasīja, " lai doktoram Luteram izsniegtu drošības garantiju un viņš varētu nākt izglītotu, dievbijīgu un taisnīgu tiesnešu tribunāla priekšā". (1)

Visu partiju uzmanība tagad tika pievērsta vācu atsevišķo valstu asamblejai, ko sasauca Vormsā drīz pēc Kārļa V uzkāpšanas tronī. Šajā nacionālajā sanāksmē vajadzēja apspriest svarīgus politiskus jautājumus un valsts intereses, jo Vācijas firsti šajā padomdevēju sapulcē pirmo reizi sastapās ar savu gados jauno valdnieku. No visām tēvzemes malām ieradās baznīcas un valsts augstākās amatpersonas. Laicīgi valdnieki, augstdzimuši, vareni un lepni uz savām mantotajām tiesībām, grezni tērpti garīdznieki, apreibuši no savas augstās kārtas un varas (146) apziņas, galma bruņinieki un viņu pavadoņi, un sūtņi no svešām, tālām zemēm – visi tagad sapulcējās Vormsā. Tomēr visdziļāko interesi šajā milzīgajā sanāksmē izraisīja Saksijas reformatora lieta.

Kārlis V jau iepriekš kūrfirstam bija devis norādījumu atvest Luteru uz šo sanāksmi, apsolot viņam aizsardzību un brīvas pārrunu iespējas ar lietpratīgām personām par apspriežamajiem jautājumiem. Arī pats Luters ļoti vēlējās stāties imperatora priekšā. Viņa veselība tajā laikā bija ļoti novājināta, tomēr kūrfirstam viņš rakstīja: "Ja es nevarēšu iet uz Vormsu vesels, tad gribu, lai mani uz turieni aizved slimu, kāds pašreiz esmu. Jo, ja imperators mani aicina, tad nešaubīgi ticu, ka aicinājums nāk no paša Dieva. Ja viņi vēlas pret mani lietot vardarbību, un tas ir ļoti iespējams (jo ne jau lai tos pamācītu, viņi liek man nākt), tad es šo lietu nolieku Kunga rokās. Vēl dzīvo un valda Tas, kurš trīs jaunekļus pasargāja uguns ceplī. Ja Viņš mani negribēs glābt, tad manai dzīvei vairs nav nekādas nozīmes. Vienīgi Evaņģēliju sargāsim no bezdievīgu cilvēku apsmiekla un nežēlosim savas asinis Evaņģēlija dēļ, lai tikai tas uzvar. Ne man to izšķirt, vai mana dzīve vai nāve var vairāk palīdzēt citiem izglābties (..). Jūs varat no manis sagaidīt visu ko (..) izņemot bēgšanu un atsaukšanu. Bēgt es nevaru un vēl mazāk atsaukt." (2)

Kad Vormsā izplatījās ziņa, ka Luteram jānāk reihstāga priekšā, tas izraisīja vispārēju satraukumu. Pāvesta sūtnis Aleanders, kuram Lutera lieta bija īpaši uzticēta, kļuva ļoti nemierīgs un dusmīgs. Viņš saprata, ka pāvestības pusei tas nāk par sliktu. Izmeklēt lietu, kurā pāvests jau bija pasludinājis negatīvu spriedumu, nozīmēja neievērot viņa visu noteicošo autoritāti. Sūtnis arī baidījās, ka šī vīra daiļrunīgie un varenie argumenti pāvestībai var atņemt daudzus firstus. (147) Tāpēc tas ar vislielāko neatlaidību centās pierunāt Kārli V neļaut Luteram ierasties Vormsā. Ap šo laiku tika publicēta bulla par Lutera izslēgšanu no baznīcas, un tas viss kopā ar sūtņa uzstāšanos piespieda imperatoru piekāpties. Kūrfirstam viņš uzrakstīja, ka, ja Luters nevēlas savas mācības atsaukt, tad viņam jāpaliek Vitenbergā.

Neapmierinājies ar šo sasniegumu, Aleanders ar viltu un visu viņam piešķirto varu centās panākt Lutera notiesāšanu. Ar tādu neatlaidību, kas būtu labākas lietas cienīga, viņš šim jautājumam pievērsa firstu, prelātu un citu sanāksmes dalībnieku uzmanību, apsūdzot reformatoru "musināšanā, dumpī, bezdievībā un zaimošanā". Bet sūtņa aizrautība un dusmas pārāk skaidri atklāja, kāds gars viņu dzina. "Šo cilvēku vairāk skubina naids un atriebības kāre, nevis svēta dedzība un dievbijība," tā sprieda lielākā daļa sanāksmes dalībnieku. (3) Un sanāksmes vairākums tagad, kā nekad agrāk, pret Lutera lietu bija noskaņots izturēties labvēlīgi.

Ar divkāršotu dedzību Aleanders centās panākt, lai imperators atzīst pienākumu izpildīt pāvesta ediktus. Bet Vācijas likumi nepieļāva tādu lietu bez firstu piekrišanas. Tādēļ beidzot, sūtņa uzbāzības nomākts, Kārlis V viņam pavēlēja savu sūdzību iesniegt reihstāgam. "Pāvesta pārstāvim tā bija lieliska diena. Liela sapulce, vēl lielāks – viņa uzdevums. Aleanderam vajadzēja aizstāvēt Romu, visu baznīcu māti un valdnieci." Sapulcēto kristīgās pasaules varas vīru priekšā viņam tagad nācās aizstāvēt Pētera krēslu. "Viņš bija apdāvināts runātājs un arī šoreiz savu talantu izmantoja atbilstoši šim lieliskajam gadījumam. Dieva tālredzība lietas kārtoja tā, ka Romu, pirms tā tiktu notiesāta visdiženākā tribunāla klātbūtnē, vajadzēja aizbildināt tās visspējīgākajam oratoram." (4) Reformatora labvēļi ar bažām vēroja Aleandera runas iespaidu. Saksijas kūrfirsts nebija klāt, bet viņš dažiem saviem padomdevējiem, kas piedalījās sanāksmē, bija devis rīkojumu uzrakstīt Romas pārstāvja runu.

(148) Ar visu savu zināšanu un daiļrunības spēku Aleanders centās noliegt patiesību. Apsūdzība sekoja apsūdzībai, parādot Luteru kā baznīcas un valsts, dzīvo un mirušo, garīdzniecības un visu pilsoņu, koncilu un atsevišķu kristiešu ienaidnieku. "Lutera rakstos ir tik daudz maldu," viņš apgalvoja, "ka tādēļ vien vajadzētu sadedzināt simttūkstoš ķeceru."

Nobeigumā viņš centās izsaukt vispārēju nicināšanu pret reformētās ticības piekritējiem: "Kas ir visi šie luterāņi? Bars nekaunīgu skolotāju, samaitātu priesteru, izlaidīgu mūku, neizglītotu advokātu un pagrimušu muižnieku, līdz ar vienkāršajiem ļaudīm, kurus viņi nomaldinājuši un paveduši. Cik daudz pārāka turpretī ir katoļu sabiedrība – skaita, spēju un varas ziņā! Šīs izcilās sapulces vienprātīgs lēmums apgaismos vientiesīgos, brīdinās nesaprātīgos, palīdzēs izšķirties svārstīgajiem un stiprinās nespēcīgos." (5)

Patiesības aizstāvjiem ar tādiem ieročiem ir uzbrukts ikvienā laikmetā. Tādi argumenti vēl arvien tiek vērsti pret visiem, kas pretstatā vispārizplatītajiem maldiem uzdrīkstas sludināt skaidrās un nepārprotamās Dieva Vārda mācības. "Kas ir šie jauno mācību sludinātāji?" izsaucas tie, kas ilgojas pēc vispāratzītas reliģijas. "Tie ir neizglītoti, skaita ziņā nedaudzi un no trūcīgākas šķiras. Tomēr viņi apgalvo, ka tiem ir patiesība un ka viņi ir Dieva izredzēti ļaudis. Tie ir nemācīti un piekrāpti. Cik daudz pārāka skaitā un iespaidā ir mūsu baznīca! Cik daudz ievērojamu un izglītotu cilvēku ir mūsu vidū! Cik daudz varenāki esam mēs!" Šie argumenti atstāj lielu iespaidu uz pasauli, bet arī šodien tie nevienu nevar pārliecināt vairāk kā reformatora dienās.

Daudzi domā, ka reformācija izbeidzās ar Luteru. Tomēr, nē, tā turpināsies līdz šīs pasaules noslēgumam. Luteram bija jāveic liels darbs, atstarojot citiem gaismu, kurai Dievs bija atļāvis spīdēt pār viņu. Tomēr visu pasaulei sniedzamo gaismu viņš vēl nesaņēma. No tā laika līdz šim brīdim Rakstus nepārtraukti ir apspīdējusi jauna gaisma, un pastāvīgi ir atklājušās jaunas patiesības atziņas. (149)

Sūtņa runa uz reihstāgu atstāja dziļu iespaidu. Lutera klāt nebija, kas ar Dieva Vārda skaidrajām un pārliecinošajām patiesībām spētu pārvarēt pāvesta pārstāvi. Neviens nemēģināja reformatoru aizstāvēt. Vispārējais noskaņojums rādīja, ka ļaudis bija gatavi ne tikai nosodīt viņu un viņa mācītās doktrīnas, bet, ja iespējams, iznīcināt arī visu ķecerību. Roma varēja priecāties par vislabvēlīgāko izdevību savas lietas aizstāvēšanai. Turklāt tika pateikts viss, ko tā varēja sacīt sevis attaisnošanai. Tomēr šķietamā uzvara īstenībā jau bija sakāves signāls. Turpmākajā atklātajā cīņā kontrastam starp patiesību un maldiem vajadzēja kļūt vēl skaidrāk saskatāmam. Pēc šīs dienas Roma nekad vairs nav jutusies tik droša.

Lai gan reihstāga locekļu vairākums nebūtu vilcinājušies nodot Luteru Romas atriebībai, tomēr daudzi no viņiem labi pazina arī baznīcā pastāvošo samaitātību, par to skuma un vēlējās, lai reiz tiktu apspiesti šie ļaunumi, ko vācu tauta cieta no hierarhijas alkatības un izlaidības. Bet sūtnis pāvestības iekārtu bija tēlojis vislabvēlīgākajā gaismā. Tagad Kungs skubināja kādu reihstāga locekli sniegt patiesu pāvestības tirānijas raksturojumu. Šajā karaliskajā sanāksmē dižciltīgā apņēmībā piecēlās Saksijas hercogs Georgs un ar satriecošu precizitāti atklāja pāvestības viltus darbus, daudzas apkaunojošas lietas un to šausmīgās sekas. Noslēgumā viņš sacīja:

"Tādi ir daži no šiem viņu ļaunajiem darbiem, kas kliedz pret Romu. Šķiet, ka viss kauns ir nolikts pie malas un viņu vienīgais mērķis ir (..) nauda, nauda, nauda. Sludinātāji, kuriem vajadzētu mācīt patiesību, izplata vienīgi maldus, un tos ne tikai pacieš, bet pat atalgo tāpēc, ka, jo lielāki ir viņu meli, jo lielāka arī peļņa. Lūk, tādi slikti ūdeņi izplūst no šī netīrā avota. Izlaidība un mantrausība iet roku rokā (..). Ak, šīs garīdzniecības kauna lietas grūž mūžīgā pazušanā daudz nabaga dvēseļu! Mums jāpanāk vispārēja reforma." (6)

Pats Luters nebūtu varējis labāk un spēcīgāk atklāt (150) pāvestības ļaunos darbus, un tas, ka runātājs bija reformatora ienaidnieks, viņa vārdus darīja vēl iespaidīgākus.

Ja tiktu atvērtas klātesošo acis, viņi savā vidū ieraudzītu Dieva eņģeļus, kas ar gaismas stariem šķēla maldu tumsu un sirdis un prātus atvēra patiesības uzņemšanai. Tas bija patiesības un gudrības Dieva spēks, kas vadīja pat reformācijas pretiniekus, tā sagatavojot ceļu lielajam darbam. Mārtiņa Lutera te nebija, tomēr sapulcē bija dzirdama par Luteru daudz augstākas Būtnes balss.

Reihstāgs izraudzīja komiteju, kurai vajadzēja uzskaitīt pāvestības varmācīgos darbus, kas tik smagi nospieda vācu tautu. Sarakstu, kas saturēja simts un vienu punktu, imperatoram iesniedza kopā ar lūgumu nekavējoties spert izšķirošus soļus ļaunuma novēršanai. "Kāds kristīgu dvēseļu zaudējums," sacīja lūdzēji, "kāda laupīšana, kāda izspiešana saistās ar šiem daudzajiem kauna darbiem, kas apņem kristīgās pasaules garīgo vadoni. Mūsu pienākums ir novērst tautas bojāeju un negodu. Šī iemesla dēļ mēs visdziļākā pazemībā, bet arī ar vislielāko neatlaidību lūdzam Jūs dot rīkojumu plašai reformai un uzsākt tās ieviešanu dzīvē." (7)

Tagad parlaments pieprasīja arī reformatora ierašanos. Neskatoties uz Aleandera lūgumiem, protestiem un draudiem, imperators beidzot piekrita, un Luteru uzaicināja ierasties reihstāgā. Līdz ar oficiālo uzaicinājumu izsniedza arī drošības garantiju, apsolot viņam iespēju netraucēti atgriezties mājās. To Vitenbergā nodeva vēstnesis, kuram bija uzdots viņu pavadīt uz Vormsu.

Lutera draugi bija pārbijušies un izmisuši. Zinot, kādi aizspriedumi un ienaids vērsās pret Luteru, tie baidījās, ka pat drošības garantija var palikt neievērota, tādēļ lūdza viņu nepakļaut savu dzīvību briesmām. Reformators atbildēja: "Pāvesta piekritēji nevēlas manu ierašanos Vormsā, bet gan manu notiesāšanu un nāvi. (151) Tas nekas! Nelūdziet par mani, bet par Dieva Vārdu (..). Kristus man dos savu Garu, lai varētu uzvarēt šos maldu kalpus. Dzīvē es viņus nicinu un ar savu nāvi tos uzvarēšu. Vormsā viņi grib piespiest mani atteikties no pareizajiem uzskatiem, un es atteikšos šādi: "Jā, agrāk es pāvestu saucu par Kristus vietnieku, tagad apgalvoju, ka viņš ir mūsu Kunga pretinieks un velna apustulis." (8)

Bīstamajā ceļojumā Luteram tomēr nevajadzēja doties vienam. Bez imperatora vēstneša to pavadīt nolēma trīs viņa uzticamākie draugi. Arī Melanhtons vēlējās tiem pievienoties, jo viņa sirds bija pieķērusies Luteram, un tas ilgojās viņam sekot, ja vajadzīgs, arī cietumā un pat nāvē. Viņa lūgumu tomēr noraidīja. Gadījumā, ja Luteram būtu jāaiziet bojā, tad šim viņa jaunajam līdzstrādniekam vajadzēja kļūt par reformācijas cerību. Šķiroties no Melanhtona, reformators sacīja: "Ja es vairs neatgriežos un mani ienaidnieki mani nodod nāvei, tad turpini mācīt un stāvi stingri patiesībā. Strādā manā vietā (..), ja tu paliec dzīvs, tad mana nāve nebūs liels zaudējums." (8) Studenti un pilsētnieki, kas bija sapulcējušies, lai redzētu Lutera aiziešanu, jutās dziļi aizkustināti. Liels ļaužu pulks, kuru sirdis bija skāris Evaņģēlijs, atvadījās ar asarām acīs. Tā reformators un viņa pavadoņi atstāja Vitenbergu.

Ceļā tie redzēja, ka ļaudis nomāc drūmas un ļaunas nojautas. Dažās pilsētās viņiem vispār neparādīja nekādu godu. Kādā vietā, kur tie apstājās pārnakšņot, draudzīgs priesteris izteica savas bailes, turot Lutera priekšā itāliešu reformatora portretu, kurš kādreiz mira mocekļa nāvē. Nākamajā dienā tie uzzināja, ka Vormsā nolādēti Lutera raksti. Imperatora vēstneši izziņoja dekrētu ar uzaicinājumu ļaudīm nodot aizliegtos darbus valsts ierēdņiem. Vēstnesis - pavadonis, baidīdamies par Lutera drošību koncilā un domādams, ka reformators varbūt jau savu lēmumu ir mainījis, jautāja, vai viņš vēl vienmēr grib iet uz priekšu. Luters atbildēja: "Ja arī no manis atteiksies ikvienā pilsētā, es tomēr iešu uz priekšu." (8)

(152) Erfurtē Luteru sagaidīja ar godu. Saviļņota pūļa ielenkts, viņš gāja pa ielām, kur bieži bija staigājis ar ubaga tarbu plecos. Viņš apmeklēja savu klostera celli un atcerējās cīņas, kuru rezultātā viņa dvēselē tika ielieta gaisma, kas tagad pārpludināja Vāciju. Viņu spieda sludināt. To gan viņam bija aizliegts darīt, tomēr pavadonis deva atļauju, un mūks, kurš kādreiz klosterī veica visvienkāršākos darbus, tagad uzkāpa kancelē.

Ļaužu pārpildītajā telpā viņš runāja par Kristus vārdiem: "Miers ar jums." "Filozofi, doktori un rakstnieki," viņš sacīja, "ir centušies cilvēkiem paskaidrot, kā tie varētu iegūt mūžīgo dzīvību, tomēr bez panākumiem. Bet es jums to pateikšu: Dievs no mirušiem ir uzmodinājis vienu Vīru, Kungu Jēzu Kristu, lai Viņš iznīcinātu nāvi, iznīdētu grēku un aizslēgtu elles vārtus. Tāds ir glābšanas darbs (..). Kristus ir uzvarējis! Tā ir prieka vēsts, jo mēs esam glābti, pateicoties Viņa darbam (..). Mūsu Kungs Jēzus Kristus sacīja: "Miers ar jums, redziet Manas rokas", tas nozīmē - "Redzi, ak, cilvēk! Es un vienīgi Es esmu atņēmis tavus grēkus un tevi atpircis, lai tev tagad būtu miers," saka Kungs."

Viņš turpināja, norādot, ka patiesa ticība izpaudīsies svētā dzīvē. "Tā kā Dievs mūs ir glābis, tad dzīvosim tā, lai mūsu darbi būtu Viņam patīkami. Vai tu esi bagāts? – Tad palīdzi ar savu mantu trūcīgo vajadzībās. Vai tu esi nabags? – Tad centies, lai tava kalpošana bagātajam būtu patīkama. Ja tavs darbs dod labumu vienīgi tev pašam, tad tava šķietamā kalpošana Dievam ir meli." (8)

Ļaudis klausījās kā apburti. Šīm izsalkušajām dvēselēm tika lauzta dzīvības maize. Kristus viņu priekšā bija paaugstināts pāri pāvestiem, viņa sūtņiem, imperatoriem un ķēniņiem. Bet savu bīstamo stāvokli Luters nemaz nepieminēja. Viņš necentās ļaužu domas vai simpātijas pievērst sev. Skatoties uz Kristu, viņš vairs neredzēja sevi. Viņš paslēpās aiz Golgātas Vīra, cenšoties izcelt Jēzu kā vienīgo grēcinieku Glābēju.

Ceļojuma laikā reformatoram visur pievērsa lielu uzmanību.(153) Ap viņu drūzmējās dedzīgi ļaudis, un draudzīgas balsis to brīdināja no Romas piekritēju nodomiem. "Tie tevi sadedzinās," kāds sacīja, "un pārvērtīs tavu miesu pelnos, tāpat kā to darīja ar Janu Husu." Uz to Luters atbildēja: "Ja arī viņi aizdedzinātu ugunis visā ceļā no Vormsas līdz Vitenbergai un liesmas sniegtos līdz debesīm, es ietu cauri Kunga vārdā, es vēlos nākt viņu priekšā, es vēlos doties šī zvēra rīklē un, apliecinot Kungu Jēzu Kristu, salauzt tā zobus." (8)

Ziņas par viņa tuvošanos Vormsai izraisīja lielu satraukumu. Draugi baidījās par reformatora drošību, bet ienaidnieki bija nobažījušies par savas lietas panākumiem. Tika daudz darīts, lai viņu atrunātu no ieiešanas pilsētā. Pāvesta piekritēju pamudināti, daži viņu skubināja doties uz kāda draudzīgi noskaņota bruņinieka pili, kur, kā tie sacīja, visas grūtības varētu nokārtot miera ceļā. Draugi centās reformatoram iedvest bailes, attēlojot tam draudošās briesmas, bet visas viņu pūles neguva sekmes. Luters joprojām nesatricināmā mierā paziņoja: "Pat ja Vormsā būtu tik daudz velnu kā dakstiņu uz namu jumtiem, es tomēr gribu iet." (8)

Vormsā pie pilsētas vārtiem pulcējās ārkārtīgi daudz sagaidītāju. Pat pašu imperatoru neapsveica tik liels ļaužu pulks. Valdīja milzīgs uztraukums, un pūļa vidū kāda spalga un žēlabaina balss monotoni dziedāja drūmu kapa dziesmu, it kā brīdinot Luteru par viņam gaidāmo likteni. "Dievs būs mans sargs," viņš sacīja, izkāpjot no ratiem.

Pāvesta piekritēji nebija ticējuši, ka Luters tiešām uzdrošināsies ierasties Vormsā, un tāpēc tagad mazliet apjuka. Imperators nekavējoties sasauca savus padomniekus, lai apsvērtu, kā viņiem rīkoties. Viens no bīskapiem, stingrs pāvestības piekritējs, paziņoja: "Mēs jau ilgi esam runājuši par šo jautājumu. Lai jūsu imperatora majestāte nekavējoties atbrīvojas no šī vīra. Vai Sigismunds nelika sadedzināt Janu Husu? Mums pret ķeceri nav nekādu pienākumu, mums nav jādod drošības raksts un nav tāds jāņem vērā." "Nē," atbildēja valdnieks, "mums savs solījums jāpilda." (9) Tāpēc arī nolēma reformatoru uzklausīt. (154)

Visa pilsēta kāroja redzēt šo ievērojamo vīru, un viņa mājokli drīz vien piepildīja apmeklētāju pūlis. Luters tikai nesen bija atveseļojies no slimības, viņš bija noguris no ceļojuma, kas ilga divas pilnas nedēļas, viņam vajadzēja sagatavoties nākošās dienas svarīgajiem notikumiem, un tāpēc bija nepieciešams miers un atpūta. Bet vēlēšanās viņu redzēt bija tik liela, ka tas varēja atpūsties tikai dažas stundas, kad jau ap viņu sāka pulcēties muižnieki, bruņinieki, priesteri un pilsētnieki. Starp tiem bija daudzi muižnieki, kas imperatora priekšā drosmīgi pieprasīja reformu garīdzniecības patvaļas dēļ un kas, Lutera vārdiem izsakoties, "visi bija mana Evaņģēlija atbrīvoti". (10) Bezbailīgo mūku apmeklēja draugi un ienaidnieki, bet viņš tos uzņēma nesatricināmā mierā, visiem atbildot ar cieņu un gudrību. Viņa uzstāšanās bija noteikta un droša. Viņa bālā, novājējusī seja, kurā iezīmējās smaga darba un slimības pēdas, pauda laipnību un pat prieku. Vārdos jūtamais svinīgums un dziļā nopietnība viņam piešķīra tādu spēku, kam pat ienaidnieki pilnībā nespēja pretoties. Refomatoru apbrīnoja gan draugi, gan pretinieki. Daži bija pārliecināti, ka viņam ir dievišķs spēks, citi turpretī par Luteru izteicās tā, kā kādreiz farizeji par Kristu: "Viņam ir velns."

Nākamajā dienā reformatoru uzaicināja ierasties reihstāgā. Imperators nozīmēja īpašu ierēdni viņa aizvešanai uz audiences zāli, tomēr tikai ar grūtībām tie varēja sasniegt šo vietu. Visās ielās un ejās drūzmējās skatītāji, kas kāroja redzēt mūku, kurš uzdrošinājies stāties pretī pāvesta autoritātei.

"Īsi pirms tam, kad viņam vajadzēja stāties savu tiesnešu priekšā, kāds vecs ģenerālis, kurš ne vienā vien kaujā bija izcēlies ar savu varonību, viņam laipni sacīja: "Nabaga mūks, nabaga mūks, tu tagad izej cīņā par tik cēlu mērķi, kādu ne es vai kāds cits virsnieks nekad neesam sev sprauduši pat mūsu visasiņainākajās kaujās. Bet, ja tava lieta ir taisna un tu par to esi pārliecināts, tad ej uz priekšu Dieva vārdā un nebīsties ne no kā! (155) Dievs tevi neatstās!"

Beidzot Luters stāvēja lielās sanāksmes priekšā. Imperators sēdēja uz troņa. Tam visapkārt pulcējās visizcilākie impērijas pārstāvji. Vēl nekad neviens cilvēks nebija stāvējis iespaidīgāka foruma priekšā, un Mārtiņam Luteram tagad vajadzēja atbildēt par savu ticību. "Šī ierašanās jau pati par sevi bija spoža uzvara pār pāvestību. Pāvests šo vīru nolādēja, bet viņš tagad stāvēja tiesas priekšā, un tieši ar šo rīcību sevi nostādīja pāri pāvestam. Pāvests viņu bija izslēdzis no baznīcas un izstūmis no cilvēku sabiedrības, tomēr viņu te goddevīgā veidā aicināja un pieņēma visspožākajā asamblejā pasaulē. Pāvests viņu bija notiesājis uz mūžīgu klusēšanu, bet viņš tagad gatavojās teikt savu runu tūkstošiem uzmanīgu klausītāju, kas bija sanākuši kopā no kristīgās pasaules visattālākajiem stūriem. Tādā veidā, izmantojot Luteru kā vienkāršu darbarīku, jau bija panākts milzīgs apvērsums. Roma sāka nokāpt no sava troņa, un tā bija mūka balss, kas izsauca tās pazemošanos." (11)

Šīs varenās un titulētās sanāksmes priekšā reformators, kas nāca no zemas kārtas ļaudīm, godbijībā it kā apmulsa. Ievērojuši viņa saviļņojumu, tam tuvojās vairāki firsti, un viens klusu sacīja: "Nebīsties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nevar nokaut." Un kāds cits vēl piebilda: "Kad jūs Manis dēļ vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā, tad jūsu Tēva Gars jums dos, ko jums runāt." Tā pasaules lielākie vīri atgādināja Kristus vārdus, lai šajā grūtajā stundā stiprinātu Viņa kalpu.

Romas piekritēji bija sakauti. Viņu lieta parādījās visnelabvēlīgākajā gaismā. Tie savu varu mēģināja saglabāt, nevis atsaukdamies uz Rakstiem, bet ar draudu palīdzību. Sanāksmes vadītājs paziņoja: "Ja tu neatsauc, tad imperators un daudzo grāfistu pārstāvji apspriedīsies, ko darīt ar tādu nelabojamu ķeceri."

Lutera draugi, kas ar lielu prieku bija klausījušies viņa lieliskajā aizstāvēšanās runā, šos vārdus dzirdot, nodrebēja, bet doktors pats mierīgi atbildēja: "Lai Dievs ir mans Palīgs, jo es neko nevaru atsaukt."

Viņam pavēlēja atstāt reihstāgu, kamēr firsti kopīgi apspriedīsies. Bija jūtams, ka pienākusi nopietna krīze. Lutera nepiekāpīgā atteikšanās padoties baznīcas vēsturi varēja ietekmēt uz vairākiem gadsimtiem. Tādēļ nolēma viņam dot vēl vienu izdevību atsaukt savas mācības. Pēdējo reizi to izveda sanāksmes priekšā. Atkal tam jautāja, vai viņš grib atteikties no savām mācībām. "Man nav nevienas citas atbildes," viņš sacīja, "kā tā, ko jau esmu devis." Bija skaidri redzams, ka ne solījumi, ne draudi viņu nepiespiedīs pakļauties Romai.

Pāvestības vadoņi bija vīlušies un apmulsuši. Kā gan varu, kas lika drebēt ķēniņiem un muižniekiem, varēja nicināt vienkāršs mūks? Tādēļ tie vēlējās izgāzt savas dusmas, tik ilgi spīdzinot, kamēr viņš pārstātu elpot. Bet Luters, saprazdams draudošās briesmas, uz visiem bija runājis ar kristīgu mieru un cieņu. Viņa vārdos nebija lepnuma, kaisles un sagrozītu atziņu. Viņš vairs neredzēja ne sevi, ne ap viņu esošos lielos vīrus, bet juta, ka atrodas Tā klātbūtnē, kas ir bezgala augstāks par pāvestiem, prelātiem, ķēniņiem un imperatoriem. Kristus ar Lutera lūpām bija runājis tik skaidri un spēcīgi, ka uz laiku godbijīgi pārsteigti jutās gan draugi, gan ienaidnieki. Šajā sapulcē bija klāt Dieva Gars (162), kas ietekmēja vadītāju sirdis. Vairāki firsti drosmīgi atzina Lutera lietas taisnīgumu. Dažus patiesība bija pārliecinājusi pilnīgi, citiem saņemtie iespaidi nebija paliekoši. Un pastāvēja vēl kāda šķira, kas savu pārliecību uzreiz neizteica, bet tikai pēc tam, kad paši bija pārliecinājušies Rakstos, tie kļuva bezbailīgi reformācijas aizstāvji.

Kūrfirsts Fridrihs norūpējies bija gaidījis Lutera ierašanos reihstāgā un dziļi saviļņots klausījās viņa runu. Ar prieku un lepnumu tas vēroja doktora drosmi, nelokāmību un nosvērtību un apņēmās turpmāk viņu vēl spēcīgāk aizstāvēt. Salīdzinot abas strīdīgās puses, tas saprata, ka patiesības spēks bija pilnīgi sagrāvis pāvestu, ķēniņu un prelātu gudrību. Pāvestība bija cietusi sakāvi, kuras sekas izjutīs visās tautās un visos laikos.

Kad pāvesta sūtnis aptvēra Lutera runas radīto iespaidu, viņš kā nekad iepriekš izbijās par Romas varu un drošību un nolēma izlietot visus savā rīcībā esošos līdzekļus, lai panāktu reformatora iznīcināšanu. Ar vislielāko daiļrunību un diplomāta izveicību, ar ko tas sevišķi izcēlās, viņš jaunajam imperatoram attēloja, cik neprātīgi un bīstami ir upurēt Romas varenā pāvesta krēsla draudzību un atbalstu kāda neievērojama mūka dēļ.

Viņa vārdi nepalika bez iespaida. Nākamajā dienā pēc Lutera atbildes Kārlis V reihstāgam iesniedza paziņojumu par savu lēmumu turpināt priekšteču politiku, saglabājot un aizstāvot katoļu reliģiju. Tā kā Luters noraidīja piedāvājumu atteikties no saviem maldiem, tad pret viņu un viņa mācītajām ķecerībām bija jāsper visizšķirošākie soļi. "Viens vienīgs mūks, savas muļķības nomaldināts, ir sacēlies pret kristīgās pasaules ticību. Atbalstot tādu bezdievību, es upurētu savas karaļvalstis, savu mantu, savus draugus, savu miesu, savas asinis, savu dvēseli un savu dzīvību. Es augustinieti Luteru sūtīšu uz mājām, aizliedzot viņam celt tautā nemieru; tālāk es ar viņu un (163) viņa piekritējiem rīkošos kā ar stūrgalvīgiem ķeceriem, izslēdzot tos no baznīcas, atņemot tiem tiesības un visdažādākajiem līdzekļiem cenšoties tos iznīcināt. Es uzaicinu visus firstu valstu pārstāvjus palikt uzticīgiem kristiešiem." (12) Tomēr imperators paziņoja, ka Luteram dotā drošības garantija ir jārespektē un pirms tiesas procesa uzsākšanas tam jāļauj neskartam atgriezties mājās.

Tagad reihstāga locekļi pauda divus pretējus uzskatus. Pāvesta aģenti un pārstāvji pieprasīja, lai neievērotu reformatoram doto drošības garantiju. "Reinai," tie sacīja, "jāsaņem viņa pelni, kā tā pirms gadsimta uzņēma Jana Husa pelnus." (12) Bet Vācijas firsti, lai gan paši bija pāvesta piekritēji un atklāti Lutera ienaidnieki, protestēja pret tādu tautas uzticības graušanu, jo tas aptraipīja visas nācijas godu. Tie norādīja uz nelaimēm, kas sekoja Husa nāvei, paziņodami, ka neuzdrošinās pār Vāciju un sava jaunā imperatora galvu izsaukt šo briesmīgo ļaunumu atkārtošanos.

Pats Kārlis V, atbildot uz zemisko priekšlikumu, sacīja: "Kaut arī gods un uzticība būtu izraidīti no visas pasaules, tiem tomēr vajadzētu atrast patvērumu firstu sirdīs." (12) Tomēr viņam vēl arvien uzmācās Lutera visniknākie ienaidnieki, pieprasot, lai viņš ar reformatoru rīkotos tā, kā Sigismunds bija izturējies pret Husu, – lai atstātu to baznīcas žēlastībai, bet, atcerējies, kā Huss atklātā sanāksmē, rādot savas ķēdes, atgādināja valdniekam viņa lauzto solījumu, Kārlis V paziņoja: "Es negribu nosarkt kā Sigismunds." (13)

Tomēr Kārlis V apzinīgi atraidīja Lutera sludinātās patiesības. "Es esmu stingri nolēmis sekot savu senču piemēram," rakstīja monarhs. (14) Viņš bija nolēmis nenovirzīties no ieradumu takas pat ne tad, lai ietu pa taisnības un patiesības ceļiem. (164) Viņš vēlējās aizstāvēt pāvestību ar visu tās nežēlību un samaitātību, tāpēc ka tā bija darījuši viņa tēvi. Viņš apzinīgi ieņēma savu nostāju, atsakoties no jebkuras gaismas, kas lielāka par to, ko kādreiz pieņēmuši tēvi, no jebkura pienākuma pildīšanas, ko tēvi nebija izpildījuši.

Arī mūsu dienās ir daudzi, kas tāpat pieķeras savu tēvu ieradumiem un tradīcijām. Kad Kungs viņiem sūta vairāk gaismas, tie atsakās pieņemt, jo, ja viņu tēviem tā nav dota, tad arī tie par to neko negrib zināt. Bet mēs vairs neatrodamies tur, kur atradās mūsu tēvi, tādēļ arī mūsu pienākumi un atbildība vairs nevar būt tāda kā agrāk. Dievs mūsu rīcību neatzīs par labu, ja mēs, vēloties uzzināt savu pienākumu, skatīsimies uz mūsu tēvu priekšzīmi, bet paši Rakstos nemeklēsim. Mums ir uzlikta lielāka atbildība nekā mūsu senčiem. Mēs šodien esam atbildīgi gan par viņiem sniegto gaismu, kuru saņēmām mantojumā, gan arī par tālāko gaismu, kas no Dieva Vārda atmirdz tagad.

Par neticīgajiem jūdiem Kristus sacīja: "Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, tiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku." (Jāņa 15:22) Tas pats dievišķais spēks ar Lutera starpniecību runāja uz imperatoru un Vācijas firstiem, un, atspīdot gaismai no Dieva Vārda, Viņa Gars pie vairākiem šīs sanāksmes dalībniekiem griezās pēdējo reizi. Kā pirms daudziem gadsimtiem Pilāts atļāva lepnumam un tieksmei pēc tautas labvēlības aizslēgt savu sirdi, lai neuzņemtu pasaules Glābēju, kā bailēs drebošais Fēliks patiesības vēstnesim pavēlēja: "Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu" (Ap. d. 24:25), kā iedomīgais Agripa atzinās: "Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti" (Ap. d. 26:28) – un tomēr noraidīja Debesu sūtīto vēsti, – tā Kārlis V , paklausīdams pasaules lepnuma un cilvēcīgās gudrības balsij, izšķīrās atraidīt patiesības gaismu.

Tautā ātri izplatījās baumas par nodomiem un plāniem, kas tiek izstrādāti pret Luteru. Tas pilsētā radīja lielu satraukumu. (165) Reformators bija ieguvis daudz draugu, un tie, pazīstot Romas nodevīgo nežēlību pret visiem, kas uzdrīkstējās atmaskot tās samaitātību, nolēma nepieļaut viņa zaudēšanu. Simtiem muižnieku solījās viņu aizstāvēt. Ne mazums bija tādu, kas ķeizara paziņojumu atklāti nosauca par gļēvu padošanos Romas pārvaldošajai varai. Namu vārtos un sabiedriskās vietās tika izlikti plakāti – gan Luteru nosodoši, gan atbalstoši. Uz viena no tiem bija uzrakstīti tikai gudrā vīra daudznozīmīgie vārdi: "Vai tev, zeme, kam ķēniņš ir bērns (..)". (Sal. māc. 10:16, Glika tulk.) Visā Vācijā jūtamā tautas sajūsma par Luteru pārliecināja gan imperatoru, gan reihstāgu, ka jebkura pieļautā netaisnība apdraudētu impērijas mieru un pat troņa stabilitāti.

Saksijas Fridrihs rīkojās apdomīgi un atturīgi, rūpīgi slēpdams savas patiesās jūtas pret reformatoru un tajā pašā laikā modri viņu sargādams, sekojot katram tā solim, kā arī viņa ienaidnieku rīcībai. Bet tur bija daudzi, kuri nemaz nemēģināja slēpt, ka simpatizē Luteram. Viņu apmeklēja firsti, grāfi, baroni un citas izcilas laicīgās sabiedrības un garīdzniecības personas. "Doktora mazā istaba," rakstīja Spalatins, "nemaz nespēja uzņemt visus, kas vēlējās atnākt." (15) Tauta viņu uzskatīja par pārcilvēku. Pat tie, kas neticēja viņa mācībām, nespēja palikt vienaldzīgi, redzot šī vīra izcilo godīgumu, kas viņam labāk lika izvēlēties nāvi, nekā rīkoties pret savu sirdsapziņu.

Cilvēki dedzīgi centās panākt Lutera piekrišanu kompromisam ar Romu. Augstmaņi un firsti pūlējās to pārliecināt, ka, ja viņš turpinās tā izteikt savas personīgās domas pret baznīcu un konciliem, tad viņu drīz vien izraidīs no impērijas un tas paliks bez aizsardzības. Uz to Luters atbildēja: "Kristus Evaņģēliju nevar pasludināt tā, lai neviens nejustos apvainots (..). Kāpēc lai bailes un iespējamās briesmas mani šķir no Kunga un Viņa dievišķā Vārda, kas vienīgais ir patiesība? (166) Nē, tad es labāk atdodu savu miesu, savas asinis un savu dzīvību." (16)

Atkal viņam uzmācās, lai tas padotos imperatora spriedumam, apsolot, ka tad ne no kā nevajadzēs baidīties. Viņš atbildēja: "Es no visas sirds piekrītu, ka manus darbus pārbauda un vērtē imperators, firsti vai pat vismazākais no kristiešiem, bet ar vienu nosacījumu – par savu mērauklu tiem jāņem Dieva Vārds. Te nu cilvēkiem nekas cits nav darāms, kā tikai tam jāpaklausa. Nelieciet man rīkoties pret manu sirdsapziņu, kas ir saistīta un pieķēdēta Svētajiem Rakstiem." (16)

Uz citu aicinājumu viņš atbildēja: "Esmu ar mieru atsacīties no man dotās drošības garantijas. Savu personu un savu dzīvību es nododu imperatora rokās, bet Dieva Vārdu – nekad!" (16) Viņš paziņoja savu gatavību pakļauties koncila lēmumiem, tikai ar nosacījumu, ka šī sapulce lems saskaņā ar Rakstiem. "Kas attiecas uz Dieva Vārdu un ticību," viņš piebilda, " tad katrs kristietis par to var spriest tikpat labi kā pāvests, kaut arī viņu atbalstītu miljoniem koncilu." (17) Kā draugi, tā ienaidnieki beidzot pārliecinājās, ka visas pūles panākt samierināšanos būs veltīgas.

Ja reformators būtu piekāpies vienā vienīgā punktā, tad uzvarētu sātans un viņa pulki. Bet tieši šī viņa nesvārstīgā noteiktība panāca draudzes atbrīvošanos un ievadīja jaunu labāku ēru. Šī viena vīra iespaidam, kurš uzdrošinājās domāt un lemt par reliģiskiem jautājumiem, vajadzēja ietekmēt draudzi un pasauli ne tikai tajā laikā, bet arī daudzās nākamajās paaudzēs. Viņa nelokāmība un uzticība līdz pat laika galam stiprinās visus, kuriem būs jāiet caur līdzīgiem pārdzīvojumiem. Tā Dieva spēks un majestāte tika paaugstināti pāri cilvēku padomam, pāri sātana varenajam iespaidam.

Imperatora vārdā Luteram drīz pavēlēja atgriezties mājās, un viņš saprata, ka neilgi pēc šī paziņojuma sekos notiesāšana. Reformatora taku aizēnoja draudoši mākoņi, bet, kad viņš atstāja Vormsu, sirdi pildīja pateicība un prieks. (167) "Pats velns," viņš sacīja, "sargāja pāvesta citadeli, bet Kristus tajā radīja lielu robu, un sātans bija spiests atzīt, ka Kungs ir par to varenāks." (18)

Vēloties panākt, lai viņa nelokāmību nepārprastu un neiztulkotu par sacelšanos, Luters pēc atgriešanās imperatoram rakstīja: "Dievs, kas pārbauda sirdis, ir mans liecinieks, ka ar vislielāko dedzību esmu gatavs paklausīt jūsu majestātei, godāts vai negodāts, dzīvībā vai nāvē, bez jebkāda izņēmuma, augstāk vērtējot vienīgi Dieva Vārdu, no kura cilvēks dzīvo. Visās šajās tagadējās dzīves lietās es būšu nesatricināmi uzticīgs, jo laicīgajiem zaudējumiem vai ieguvumiem nav nekādas nozīmes attiecībā uz pestīšanu. Bet, kas attiecas uz mūžīgajām interesēm, tad Dievs negrib, ka cilvēks pakļautos cilvēkam, jo tāda pakļaušanās garīgos jautājumos nav nekas cits kā dievināšana vai pielūgšana, un tā pienākas vienīgi Radītājam." (18)

Atgriežoties no Vormsas, Luteru uzņēma pat vēl glaimojošāk, nekā uz turieni dodoties. No baznīcas izslēgto mūku apsveica augsti garīdznieki, un vīru, kuru imperators uzskatīja par sodāmu, godāja tautas valdnieki. Viņu spieda sludināt, un, neskatoties uz imperatora aizliegumu, tas vēlreiz kāpa kancelē."Es nekad neesmu solījies Dieva Vārdu iekalt ķēdēs," viņš sacīja, "un nekad to arī nedarīšu." (19)

Neilgi pēc tam, kad viņš bija atstājis Vormsu, pāvesta piekritēji panāca, ka imperators pret viņu izdeva speciālu pavēli. Tajā Luteru nosauca par "pašu sātanu cilvēka veidā un mūka drēbēs". (20) Tajā tika norādīts, ka, izbeidzoties drošības garantijas termiņam, ir jāsper noteikti soļi viņa darba pārtraukšanai. Visiem tika aizliegts viņu uzņemt savās mājās, sniegt barību vai dzērienu, kā arī ar vārdiem vai darbiem, atklāti vai slepeni viņam palīdzēt vai to atbalstīt. Lai kur viņš arī neatrastos, tas ir jāsatver un jānodod vietējās varas rokās. Tāpat jāapcietina visi viņa piekritēji, konfiscējot arī tiem piederošo mantu. Viņa raksti jāsadedzina, un beidzot visi, kas uzdrošinātos rīkoties pretēji šim dekrētam, jāpakļauj tādam pašam sodam. (168) Saksijas kūrfirsts un citi Luteram visdraudzīgāk noskaņotie firsti Vormsu bija atstājuši drīz pēc viņa aiziešanas, tāpēc reihstāgs imperatora dekrētu apstiprināja. Romas piekritēji gavilēja. Viņi uzskatīja, ka reformācijas liktenis ir apzīmogots.

Šajā briesmu stundā Dievs savam kalpam bija sagatavojis izglābšanās iespēju. Modras acis bija sekojušas Lutera soļiem, un uzticīga un cēla sirds bija apņēmusies viņu aizstāvēt. Visi saprata, ka Roma neapmierināsies ne ar ko mazāku par reformatora nāvi. Tādēļ, vienīgi to paslēpjot, bija iespējams izsargāties no lauvas rīkles. Dievs deva gudrību Saksijas kūrfirstam Fridriham izdomāt plānu reformatora glābšanai. Ar uzticīgu draugu palīdzību kūrfirstam arī izdevās savu nodomu īstenot, un Luters tiešām tika paslēpts gan no draugiem, gan ienaidniekiem. Ceļā uz mājām viņu pēkšņi sagrāba, atšķīra no pavadoņiem un lielā steigā caur mežu aizveda uz Vartburgas pili, vientuļu kalnu cietoksni. Viņa sagūstīšana un noslēpšana bija tīta tādā noslēpumainībā, ka pat Fridrihs vēl ilgi nezināja, kur Luters atrodas. Šai neziņai bija savs nolūks, jo tik ilgi, kamēr kūrfirsts neko nezināja par Lutera aptuveno atrašanās vietu, viņš neko nevarēja atklāt. Viņu pašu apmierināja doma, ka reformators atrodas drošībā. Ar to viņam pilnīgi pietika.

Pagāja pavasaris, vasara un rudens, tuvojās ziema, bet Luters vēl arvien palika gūstā. Aleanders un viņa piekritēji gavilēja, ka Evaņģēlija gaisma drīz izdzisīs. Bet tieši tajā laikā reformators pildīja savu lukturi ar patiesības mantu nama dārgumiem, jo tā gaismai vajadzēja atspīdēt vēl spožākā mirdzumā.

Vartburgā, draudzīgi apsargāts, Luters kādu laiku priecājās, ka var būt brīvs no cīņas karstuma un nemiera. Bet ilgi viņš nevarēja justies apmierināts ar tādu klusumu un mieru. Pieradis pie rosīgas dzīves un asas cīņas, tas nepanesa bezdarbību. Šajās vientuļajās dienās viņš iztēlē skatīja baznīcas stāvokli un izmisumā kliedza: "Ak vai! (169) Šajā Viņa dusmu pēdējā dienā nav neviena, kas kā mūris stāvētu Kunga priekšā un glābtu Izraēlu!" (21) Atkal un atkal viņš domās atgriezās pats pie sevis, baidoties, ka kāds to varētu apsūdzēt gļēvulībā, tāpēc ka viņš izstājies no cīņas. Reformators sev pārmeta kūtrumu un domāšanu tikai par sevi. Tomēr tajā pašā laikā viņš ik dienas paveica vairāk, nekā vienam cilvēkam šķietami bija iespējams padarīt. Viņa spalva nekad nestāvēja dīkā. Kamēr ienaidnieki sev glaimoja, ka viņš ir apklusināts, tos pārsteidza un mulsināja taustāmi pierādījumi, ka viņš vēl strādā. Vācijā izplatījās ļoti daudz reformatora spalvas uzrakstītu traktātu. Sevišķi nozīmīgu pakalpojumu saviem tautiešiem viņš sniedza, pārtulkojot vācu valodā Jauno derību. No savas klinšainās "Patmus salas" viņš gandrīz veselu gadu turpināja sludināt Evaņģēliju un norāt sava laika grēkus un maldus.

Bet ne tikai tāpēc, lai Luteru pasargātu no viņa ienaidnieku dusmām, pat ne tāpēc, lai dotu viņam mierīgu laiku šiem svarīgajiem darbiem, Dievs savu kalpu bija aizvedis no sabiedriskās dzīves skatuves. Vajadzēja panākt vēl kaut ko daudz vērtīgāku. Kalnu patvēruma vientulībā un neziņā Luters nevarēja saņemt šīs zemes atbalstu, viņu vairs neaizsniedza cilvēku uzslavas. Tā viņš tika pasargāts no lepnuma un pašpaļāvības, kas visai bieži seko panākumiem. Ciešanas un pazemošana viņu sagatavoja neapdraudētai dzīvei reibinošajos augstumos, kuros tas tik pēkšņi bija pacelts.

Kad cilvēki priecājas par patiesības atnesto brīvību, parasti viņos mostas tieksme pagodināt tos, kurus Dievs izlietojis maldu un māņticības važu saraušanai. Sātans ļaužu domas un jūtas cenšas novērst no Dieva un pievērst cilvēciskajiem darba rīkiem, viņš tiem liek godāt ieroci un neievērot Roku, kas kārto visus aizgādībā paredzētos notikumus. Un pārāk bieži reliģiski vadoņi, kurus tādā veidā slavina un godā, aizmirst savu atkarību no Dieva un sāk paļauties paši uz sevi. (170) Rezultātā tie cenšas valdīt pār ļaužu prātu un sirdsapziņu, kuri arī vēlas, lai viņus vada, un neviens vairs nemeklē padomu Dieva Vārdā. Reformas darbu bieži apgrūtina tieši tāda gara izplatīšanās starp tās atbalstītājiem, tādēļ Dievs viņu no šīm briesmām gribēja pasargāt. Viņš vēlējās, lai darbs saņemtu nevis cilvēka, bet gan Dieva zīmogu. Cilvēku acis bija pievērstas Luteram kā patiesības izskaidrotājam, tāpēc arī viņu paslēpa, lai visu skati raudzītos uz patiesības mūžīgo Autoru.