Kristīgā sātība

17. Tīrība - sirds skaidrības veicinātāja

[141] “Kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ?” “Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? (Mat.6:28,25)

Mātei nevajadzētu tērēt savu laiku un spēku, lai greznotu savu bērnu apģērbu; viņa to arī nekad nedarīs, ja saprot savu atbildību Dieva priekšā. Nav vajadzīgs apģērbus rotāt un pušķot. Tā iztērētais laiks ir dārgs, un to vajadzētu lietot, lai veidotu raksturu, attīstītu prātu, ieaudzinātu pareizus principus un lai mācītu bērniem skaidrību, vienkāršību un patiesumu.

Ēdienam vajadzētu būt vienkāršam, lai tā pagatavošana neaizņemtu visu mātes laiku. Taisnība, ka ir jārūpējas, lai galdu klātu ar spēcinošiem ēdieniem, kas sagatavoti veselīgi un pievilcīgi. Nedomājiet, ka kaut kas, ko pavirši samet kopā un pasniedz kā ēdienu, bērniem jau ir pietiekoši labs. Bet mazāk laika vajadzētu veltīt, sagatavojot neveselīgus ēdienus, lai izpatiktu garšai, un vairāk laika — lai audzinātu un mācītu bērnus. Lai spēki, kurus jūs tagad upurējat nevajadzīgām domām par to, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un ar ko sevi apģērbsiet, tiek izlietoti, lai uzturētu bērnus tīrus un viņu drēbes kārtīgas. Nepārprotiet mani šajā jautājumā. Es nesaku, ka jums tie būtu jātur kā lelles mājās. Ar tīrām smiltīm un sausu zemi rotaļāties nav nekas slikts, bet viņu pašu ķermeņa izgarojumi ir tie, kas padara netīru, un tādēļ ir jāmaina apģērbs un jāmazgā ķermenis.

Bieži mazgāties ir ļoti veselīgi, sevišķi vakarā pirms gulētiešanas vai no rīta ceļoties. Tikai nedaudzas minūtes ir vajadzīgas, lai bērnus novannotu un noberztu viņu ķermeņus sārtus. [142] Tas dzen asinis uz ādu, atbrīvojot smadzenes; samazinās tieksme uz neķītriem ieradumiem. Pamāciet mazos, ka Dievam nepatīk redzēt viņu ķermeni netīru un viņu drēbes nekārtīgas un saplēstas. Stāstiet tiem, ka Viņš grib, lai tie būtu tīri gan savā iekšienē, gan ārienē, lai Viņš varētu tajos mājot.

Tīrs un kārtīgs apģērbs ir viens no līdzekļiem, kā uzturēt domas skaidras un patīkamas. Katram apģērba gabalam vajadzētu būt vienkāršam, bez liekiem rotājumiem, lai tos būtu viegli mazgāt un gludināt. Drēbēm, kuras saskaras ar miesu, vajadzētu būt sevišķi tīrām un bez nepatīkamas smakas. Bērna ķermenim nedrīkst pieskarties nekas, kam ir kairinoša ietekme, viņu apģērbs tos nekad nedrīkst spiest. Ja šai lietai pievērstu vairāk uzmanības, tad būtu daudz mazāk sliktu ieradumu.

Esmu bieži redzējusi bērnu gultas tādā stāvoklī, ka smirdīgā, indīgā smaka, kas no tām nepārtraukti izgaro, man bija nepanesama. Turiet visu, ko tik ierauga bērna acs un kas saskaras ar viņa ķermeni, dienu un nakti tīru un veselīgu. Tas būs viens no līdzekļiem, lai mācītu viņiem izvēlēties tīro un skaidro.

Lai jūsu bērnu guļamistaba ir kārtīga, ja arī tajā nav dārgu mēbeļu. Sāciet agri mācīt bērnus rūpēties par savām drēbēm. Lai viņiem ir zināma vieta, kur nolikt savas lietas, māciet viņiem tās kārtīgi salocīt un nolikt vietā. Ja jūs nevarat iegādāties pat lētu kumodi, paņemiet kasti, iemontējiet tajā plauktus un apklājiet ar kādu gaišu, priecīgu drānu. Lai iemācītu tīrību un kārtību, jums būs tam jāatvēl noteikts laiks katru dienu, bet jūsu bērna vēlākos gados tas atmaksāsies un beidzot jums aiztaupīs daudz pūļu un laika.

Ja vecāki vēlas, lai bērniem būtu skaidras sirdis, tad viņiem jārūpējas par tīru apkārtni, tādu, kādu atbalsta Dievs. Mājoklis ir jāuztur tīrs un šķīsts. Netīri, nolaisti kakti mājās radīs netīrus, nolaistus kaktus sirdī. [143] Mātes, jūs esat savu bērnu audzinātājas un varat izdarīt lielu darbu, ja agri sāksiet tiem iedvest skaidras domas, uzturot viņu istabas pievilcīgas, tīras un patīkamas. Ja bērniem ir sava istaba un ja viņiem māca to turēt tīru un patīkamu, tad viņiem būs īpašnieka jūtas — viņi jutīs, ka vecāku namā tiem ir arī pašiem savas mājas, un tie gūs gandarījumu, uzturot to glītu un tīru. Mātei pēc vajadzības viņu darbs jāpārbauda, jāizsaka ierosinājumi un norādījumi. Tas ir mātes darbs, un neviens nedrīkst nostāties starp viņu un bērnu.

Ja ierodas viesi, kā tas bieži notiek, tad viņiem nevajadzētu aizņemt visu mātes laiku un uzmanību; bērnu laicīgajai un garīgajai labklājībai vajadzētu būt pirmajā vietā. Laiku nevajadzētu izšķiest, gatavojot treknas kūkas, tortes un neveselīgus gardumus. Tie ir papildus izdevumi, kurus ne katrs var atļauties. Bet lielākais ļaunums ir priekšzīmē. Sargājiet ģimenes vienkāršību. Nemēģiniet atstāt iespaidu, ka dzīvojat tādos apstākļos, kas ir pāri par jūsu līdzekļiem. Nemēģiniet būt tas, kas jūs neesat, ne savos ēdienos, ne uzvedībā. Lai gan jums vajadzētu būt laipniem pret saviem viesiem un ļaut tiem justies kā mājās, jums vajadzētu vienmēr atcerēties, ka jūs esat skolotāji mazajiem, kurus jums devis Dievs. Viņi jūs novēro, un nekādai jūsu darbībai nevajadzētu viņus novest uz nepareiza ceļa. Esiet pret jūsu apmeklētājiem tādi paši, kādi pret savu ģimeni katru dienu, — patīkami, apdomīgi, laipni. Tādā veidā audzinātāji var kļūt par priekšzīmi uz labiem darbiem. Tie apliecinās, ka ir kaut kas būtiskāks nekā domas par to, ko ēdīsim un dzersim, vai ar ko ģērbsimies.

Lai mātes apģērbs ir vienkāršs un tīrs. Tā viņa var pasargāt savu cieņu un iespaidu. Ja mātes mājās valkā nekārtīgu apģērbu, [144] tad bērni iet to pašu nevīžības ceļu. Daudzas mātes domā, ka mājā viss ir pietiekoši labs, kaut arī aptraipīts un novalkāts. Bet tā viņas ātri zaudēs savu iespaidu ģimenē. Bērni salīdzina mātes apģērbu ar citām, kuras ģērbjas kārtīgi, un to cieņa pret viņu zūd. Mātes, padariet sevi, cik iespējams, pievilcīgas nevis ar sarežģītiem rotājumiem, bet ar tīru, jums piemērotu apģērbu! Tādā veidā jūs pastāvīgi mācāt savus bērnus būt tīriem un kārtīgiem. Mātes augstākajai vērtībai vajadzētu būt bērnu mīlestībai un cieņai pret viņu. Pie viņas visam vajadzētu būt tīram un kārtīgam, un bērnu prātos viņai vajadzētu saistīties ar šķīstību. Pat pavisam maziem bērniem ir piemērotības izjūta, priekšstats par lietu atbilstību; un kā lai viņiem rodas vēlēšanās pēc svētuma un skaidrības, ja tie katru dienu redz nekārtīgas istabas un nevīžīgus apģērbus? Kā var ielūgt šādos mājokļos Debesu viesus, kuru mājas ir tur, kur viss ir šķīsts un svēts?

Dieva Vārds saka: “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19,20)

Vecāku pienākums pret Dievu ir ierīkot savu apkārtni atbilstoši patiesībai, kuru viņi apliecina. Tad viņi spēs savus bērnus pareizi pamācīt, un tie mācīsies saistīt mājas virs zemes ar mājām Debesīs. Tik tālu, cik iespējams, ģimenei šeit vajadzētu būt Debesu ģimenes attēlam. Tad kārdināšanas padoties tam, kas ir rupjš un zemisks, zaudēs daudz no sava spēka. Bērniem jāmāca, ka viņi šeit ir tikai pārbaudāmie, un jāaudzina, lai tie reiz kļūtu par iemītniekiem Debesu dzīvokļos, kurus Kristus sagatavo tiem, kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus. Šis ir vecāku augstākais pienākums.

[145] Ar sevišķu apziņu vecākiem vajadzētu sevi uzskatīt par Dieva sabiedrotajiem, pamācīt savus bērnus, kā to darīja Ābrahāms, lai viņi ietu tā Kunga ceļus. Viņiem vajag čakli pētīt Svētos Rakstus, lai zinātu, kurš ir Tā Kunga ceļš, kas viņiem jāmāca savai saimei. Pravietis Miha saka: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih. 6:8) Lai varētu būt par skolotājiem, vecākiem ir jābūt skolēniem, lai vienmēr saņemtu gaismu no Dieva praviešiem un šo dārgo gaismu vārdos un priekšzīmē ieviestu savu bērnu audzināšanā. Māciet tiem, ka ēšanā, dzeršanā un apģērbā vajadzētu valdīt principiem. Jau no zīdaiņu vecuma māciet tiem, ka Dieva likumi ir mājas standarts un ka tam ir jāpaklausa katrā dzīves situācijā; ka morālo likumu pārkāpšana ir visur, kur apzināti pārkāpj fiziskos dabas likumus.

Kristīga cilvēka dzīve ir nepārtraukta pašaizliedzība un pašsavaldīšanās. Tas bērniem jāmāca jau kā zīdaiņiem. Māciet viņiem, ka tiem jābūt sātīgiem un skaidriem savās domās, sirdī un darbos; ka viņi pieder Dievam, jo ir dārgi atpirkti ar Viņa mīļotā Dēla dārgajām asinīm.

18. Cerība tiem, kas tiek kārdināti

[146] Lai sasniegtu rakstura pilnību, mums jāsaprot, kā Kristus vērtēja cilvēci. Iesākumā cilvēks bija apveltīts ar augstu stāvokli, bet viņš krita, apmierinot ēstkāri. Neskatoties uz lielo bezdibeni, kas tāpēc ir izveidojies starp Dievu un cilvēku, Kristus mīlēja bezcerīgo grēcinieku un nāca, lai pāri šim bezdibenim uzceltu tiltu un savienotu dievišķo spēku ar cilvēcisko nespēku, lai Viņa spēkā un žēlastībā cilvēks pats varētu cīnīties pret sātana kārdināšanām, tās pārvarēt un pastāvēt Dieva dotajā vīrišķībā kā uzvarētājs pār samaitātu iekāri un zemiskām tieksmēm. Dāvida pēdējie vārdi Sālamanam, kad viņam kā jaunam cilvēkam vajadzēja sēsties Israēla ķēniņa tronī, bija: “Esi stiprs un parādi sevi kā vīru.” Vājajam un kārdinātajam es saku to pašu: “Parādi sevi kā vīru.” Es jums norādu uz Golgātas krustu. Jēzus Kristus vārdā es jums pavēlu: “Uzlūkojiet Viņu un dzīvojiet.” Neiznīciniet paši sevi. Ar Dieva svētību jums ir iespējams uzvarēt kārības un zemās kaislības.

Dievs ir radījis cilvēku spējīgu pastāvīgi pieaugt visā, kas attiecas uz augstu garīgo un morālo stāvokli. Neviens cits Dieva rokas radījums uz šādu attīstību nav spējīgs. Cilvēks var sasniegt izcilību sevis savaldīšanā un iegūt tādu stāvokli, kas viņu paceļ pāri kārību verdzībai un miesas kaislībām, lai viņš varētu stāvēt Dieva priekšā kā tāds, kura vārds ir rakstīts Debesu grāmatās.

Lai patiesības gaisma apgaismo cilvēka prātu, lai Dieva mīlestība ieplūst viņa sirdī, un mēs pat nespējam iedomāties, kas viņš var kļūt un ko Dievs caur viņu var darīt. Kaut gan viņš ir kritušā Ādama dēls, caur Kristus nopelnu viņš var kļūt nemirstības mantinieks, viņa domas var tikt paceltas un padarītas cildenas, viņa sirds — apskaidrota, un viņa dzīve — derīga Debesīm.

[147] Apdomājiet, ak, apdomājiet saprātīga kristīga cilvēka pārākumu par nabaga grēku vergu! Ievērojiet starpību starp tādu cilvēku, kuru grēks ir padarījis aklu, kurš ir pats savu ļauno kaislību upuris, grēkos nogrimis, un tādu, kuru ir pārveidojusi Dieva Vārda patiesība, kurš, uzlūkojot Jēzu un ticot Viņam, ir padarīts cildens dievišķās dabas līdzdalībnieks!

Aplūkojiet tāda cilvēka stāvokli, kurš ir nodevies nesātībai! Viņa raksturs ir vājš, miesīgs un degradējies. Tās ir viņa ļaunā ceļa sekas. Viņš ir staigājis pa paša sirds ceļu, vadoties pēc paša domām. Viņa nožēlojamais mājoklis ir elle, kuru viņš pats ir radījis. “Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal. 6:7) Vai tādi cilvēki jūs valdzina? Vai jūs gribētu nogrimt nezināšanā un netikumos un kļūt tikpat apreibināti kā viņi? Vai šo zemo radījumu ieradumiem un praktiskajai dzīvei, kuros tik tikko var saskatīt Dieva līdzības pēdas, ir jābūt jūsu priekšzīmei? Vai ar šo viņu kritušā stāvokļa ainu nepietiek, lai jūs izvairītos jau no pirmā soļa tai pašā virzienā? Vai jūs vēlaties, lai jūs kopā ar šiem cilvēkiem izslēdz no Debesīm?

Ļaujiet man teikt tam, kas cīnās, lai uzvarētu: Dievs tavā priekšā ir licis stipru cerību, ka tu vari iegūt mūžīgo dzīvību. Nezaudē nevienu izdevību, lai kļūtu par cilvēku. Kad tu skaties uz sevi un aptver kārdināšanu spēku, tu jūties morāli tik nespēcīgs, ka tev jāsaka: “Es nespēju pretoties.” Bet es tev saku, tu vari pretoties, tev jāpretojas kārdināšanām. Lai gan dažreiz tu esi uzvarēts, lai gan tavu ceļu ir iezīmējis morāls kritiens, tam tā nav jābūt vienmēr. Jēzus ir tavs palīgs. Viņa spēkā tu vari uzvarēt apburošo iekāres varu. Sauc palīgā gribas spēku!

Griba ir valdošais spēks cilvēka dabā. Ja gribu pareizi vada, tad viss ķermenis klausa tās balsij. Griba nav garša vai tieksme, bet tā ir izvēle, noteicošā vara, ķēnišķīgs spēks, [148] kas strādā cilvēka bērnos, lai vai nu paklausītu Dievam, vai arī lai nepaklausītu.

Kamēr jūs nesapratīsiet, kāds gribai patiesībā ir spēks, jūs atradīsieties pastāvīgās briesmās. Jūs varat visam ticēt un visu apsolīt, bet visa jūsu ticība un solījumi ir veltīgi, ja jūsu griba nenostājas taisnības pusē. Ja jūs ticības cīņā cīnīsieties ar gribas spēku, tad nav šaubu, ka jūs uzvarēsiet.

Jūsu daļa ir nostādīt savu gribu Kristus pusē. Tiklīdz jūs nododat savu gribu Viņam, Viņš iegūst jūs savā īpašumā un strādā jūsos, lai jūs gribētu un darītu Viņa prātu. Jūsu daba tiek nodota Viņa Gara varā. Pat jūsu domas ir pakļautas Viņam. Ja jūs nevarat kontrolēt savas dziņas un emocijas tā, kā gribētos, jūs varat kontrolēt gribu, un jūsu dzīvē notiks pilnīga pārmaiņa. Ja jūs atdodat savu gribu Kristum, tad jūsu dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā. Tā ir savienota ar spēku, kurš ir pārāks par visiem ķēniņiem un varām. Jums ir spēks no Dieva, kas jūs cieši tur pie Viņa spēka; jums ir iespējams sākt jaunu dzīvi, pat ticības dzīvi.

Jūs nekad nevarēsiet padarīt sevi cēlākus, ja jūsu griba nebūs nostādīta Dieva pusē, sadarbībā ar Dieva Garu. Neturiet sevī jūtas un domas, ka jūs nespējat, bet sakiet: “Es varu, es gribu.” Un Dievs ir apsolījis savu Svēto Garu, lai palīdzētu jums katrā apņēmīgā piepūlē.

Katrs var piedzīvot, ka ir spēks, kas strādā kopā ar mūsu pūlēm, lai uzvarētu. Kāpēc cilvēki negrib iegūt šo sagādāto palīdzību, lai kļūtu cildeni un paaugstināti? Kāpēc viņi sevi pazemo, apmierinot sabojātu ēstkāri? Kāpēc viņi neceļas Kristus spēkā un neuzvar Viņa vārdā? Jēzus dzirdēs pat mūsu visvājāko lūgšanu. Viņš jūt līdzi katras dvēseles vājumam.

Viņā, kurš ir spējīgs glābt, atrodama palīdzība katrai dvēselei. Es jums norādu uz Jēzu Kristu, grēcinieku Pestītāju, kurš vienīgais var dot jums spēku uzvarēt visās lietās.

[149] Debesis mums ir vairāk vērtas nekā jebkas cits. Šajā svarīgajā lietā mums nevajadzētu riskēt ne ar ko. Mēs neko nedrīkstam likt uz spēles. Mums jāzina, ka mūsu soļus vada Kungs. Lai Dievs mums palīdz lielajā uzvaras darbā! Tiem, kas uzvar, Viņš ir sagatavojis kroņus. Taisnajiem Viņš ir sagādājis baltas drēbes. Tiem, kuri meklē nemirstību, godu un slavu, Viņš ir sagatavojis mūžīgu valstību. Katrs, kurš ieies Dieva pilsētā, ieies tajā kā uzvarētājs. Viņš neieies tajā kā notiesāts noziedznieks, bet kā Dieva Dēls. Un katrs, kas ieies Jaunajā Jeruzalemē, tiks apsveikts ar vārdiem: “Nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat. 25:34)

Es labprāt gribētu sacīt vārdus, kas palīdzētu katrai trīcošais dvēselei ticībā satvert vareno Palīgu, lai tā varētu attīstīt raksturu, kuru Dievam patiktu uzlūkot. Debesis var mūs ielūgt un dāvāt savas vislielākās svētības, mums var būt visas spējas, lai attīstītu pilnīgu raksturu, bet viss tas būs veltīgi, ja mēs negribēsim palīdzēt paši sev. Mums vajadzētu pielietot Dieva dotos spēkus, citādi mēs grimsim dziļāk un dziļāk un būsim nederīgi labajam gan laicīgajā dzīvē, gan mūžībā.

Par Dieva dēlu var kļūt pat tas, kurš ir vājš un grēcīgu tieksmju dēļ panīcis. Viņa spēkos ir pastāvīgi darīt labu citiem un palīdzēt tiem uzvarēt kārdināšanās. Tā darot, viņš iegūs svētības pats sev. Viņš var būt šajā pasaulē spoža un mirdzoša gaisma un beidzot dzirdēt no Godības Ķēniņa svētības vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”

19. Fragmenti

[150] Veselība ir bagātība. Tā no visiem laicīgajiem īpašumiem ir visdārgākā. Veselības spēks bieži tiek zaudēts, dzenoties pēc pārpilnības, izglītības un goda. Taču neviens no šiem labumiem nevar nodrošināt laimi, ja nav veselības. Nepareizi izlietot veselību, kuru Dievs mums ir devis, ir briesmīgs grēks; šāda nepareiza rīcība novājina mūsu dzīvi un dara par zaudētājiem, pat ja mēs ar šādiem līdzekļiem iegūstam izglītību.

Sātana spēks. Man rādīja cilvēces tagadējo novājināto stāvokli. Katra paaudze ir kļuvusi arvien vājāka, un visdažādākās slimības ir mocījušas cilvēces cilti. Tūkstošiem nabaga mirstīgo ar deformētiem, slimiem ķermeņiem, sagrautiem nerviem un aptumšotiem prātiem velk savu nožēlojamo esamību. Sātana vara pār cilvēci palielinās. Ja Kungs drīz nenāktu un nedarītu galu viņa nežēlīgajam darbam, zeme ilgi paliktu neapdzīvota.

Man rādīja, ka sātana spēks sevišķi tiek pielietots pret Dieva tautu. Es redzēju daudzus šaubās un bezcerībā. Ķermeņa vājums negatīvi ietekmē prātu. Viltīgs un spēcīgs ienaidnieks seko mūsu soļiem un pieliek savu spēku un izveicību, cenšoties novest mūs no pareizā ceļa. Pārāk bieži Dieva tauta nestāv sardzē un tāpēc nezina viņa plānus. Viņš strādā ar tādiem līdzekļiem, kas viņu pašu apslēpj, un bieži sasniedz savu mērķi.

Ēstkāre. Likteņlēmējs ir izvedis Dieva tautu no pasaules izšķērdīgajiem ieradumiem, prom no ēstkāres un kaislību apmierināšanas, lai tā ieņemtu savu pozīciju uz pašaizliedzības un sātības platformas. Ļaudis, kurus vada Dievs, būs īpaši. [151] Tie nebūs līdzīgi pasaulei. Ja tie sekos Dieva norādījumiem, tad piepildīs Viņa nodomus un viņu griba piekritīs Viņa gribai. Kristus grib mājot sirdī. Dieva templis būs svēts. Jūsu miesa, saka apustulis, ir Svētā Gara templis. Dievs neprasa saviem bērniem aizliegt sevi, bojājot fiziskos spēkus. Viņš prasa tiem paklausīt dabas likumiem, lai pasargātu fizisko veselību. Viņš parāda šo dabas taku, un tā ir pietiekoši plata katram kristietim. Ar dāsnu roku Dievs mūsu uzturam un priekam ir devis daudz un dažādas dabas veltes. Bet, lai mums būtu dabīga apetīte, kas saglabā veselību un pagarina mūžu, viņš ierobežo ēstkāri. Viņš saka: Sargieties! Apvaldiet, aizliedziet nedabīgu ēstkāri. Ja mēs sabojājam savu apetīti, tad pārkāpjam savas esamības likumus un uzņemamies atbildību par nepareizu ķermeņa izlietošanu un slimību izraisīšanu.

Dievs bagātīgi ir gādājis par savu radījumu uzturu un laimi; ja Viņa likumi nekad nebūtu pārkāpti, ja visi rīkotos saskaņā ar dievišķo gribu, tad ciešanu un pieaugošā ļaunuma vietā valdītu veselība, miers un laime.

Daži neizprot vajadzību ēst un dzert Dievam par godu. Samaitātas ēstkāres apmierināšana iespaido viņus visās dzīves sfērās. Tas ir redzams ģimenē, draudzē, lūgšanu sanāksmēs un bērnu audzināšanā. Tas ir viņu dzīves posts. Tas neļauj tiem saprast patiesības šim pēdējam laikam.

Es redzēju, ka Dievs neprasa nevienam būt tik ļoti taupīgam, ka tas novājinātu vai sabojātu Dieva templi. Šajā pasaulē ir pienākumi un prasības, kas dara draudzi pazemīgu un izraisa dvēseles sāpes. Lai radītu pazemību, nav vajadzīgs izdomāt krustus un pienākumus, [152] kas sagādā miesai ciešanas. Dieva Vārds tā nemāca.

Mūsu priekšā ir bēdu laiks, un tad bargs trūkums spiedīs Dieva tautu aizliegt sevi un ēst tikai tik daudz, lai uzturētu dzīvību; bet Dievs to šim laikam sagatavos. Tajā baiļpilnajā stundā viņu vajadzība būs Dieva spēja dot spēku un uzturēt savus ļaudis. Bet tagad Dievs prasa, lai tie strādā ar savām rokām, darot labu, sakrāj no tā, ko Viņš tiem ir devis, un lai tie dara savu daļu patiesības atbalstīšanā. Tas ir pienākums visiem tiem, kurus Dievs nav īpaši aicinājis kalpot ar vārdu un mācību, atklājot citiem dzīvības un glābšanas ceļu.

Gan tiem, kas strādā ar savām rokām, gan tiem, kas kalpo ar vārdu un mācību, jārūpējas par to, lai uzturētu savus fiziskos spēkus; jo sātans un viņa ļaunie eņģeļi karo pret tiem, cenšoties mazināt viņu spēkus. Kad vien ir iespējams, tiem vajadzētu atpūtināt gan miesu, gan prātu un lietot barojošu uzturu, jo drīz tie būs spiesti izlietot visus savus spēkus. Es redzēju, ka Dievu nemaz nepagodina tas, ka kāds no viņa ļaudīm rada pats sev bēdu laiku. Tieši mūsu priekšā ir bēdu laiks, bet Viņš mūs šim briesmīgajam konfliktam sagatavos.

Nepareiza ēstkāre karo pret dvēseli. Tā pastāvīgi kavē garīgo attīstību. Sirdsapziņa runā uz tiem, kuri padodas šiem zemākajiem impulsiem; un, kad tiek izteiktas tiešas patiesības, tie ir gatavi apvainoties. Viņi notiesā paši sevi un domā, ka šie jautājumi ir speciāli izmeklēti, lai viņus norātu. Viņi jūtas sāpināti un aizvainoti un atturas no draudzes sapulcēm. Tad viņu sirdsapziņa nav tik satraukta. Tā viņi drīz vien zaudē interesi par sanāksmēm un mīlestību uz patiesību. Ja šie cilvēki sitīs krustā miesas kārības, patiesības bultas tos neskars. [153] Bet, kamēr viņi nododas iekāres tieksmēm, tā parādot mīlestību saviem elkiem, tie padara sevi par mērķi patiesības bultām. Ja vispār tiek runāta patiesība, tad tai viņus jāievaino.

Daži domā, ka viņi nevar pieņemt veselības reformu, jo, atsakoties no tējas, tabakas un gaļas ēdieniem, tikšot sagrauta viņu veselība. Šādas domas ierosina sātans. Šīs kaitīgās stimulējošās vielas noteikti novājinās organismu un padarīs to uzņēmīgu pret akūtām slimībām; jo tās bojā smalki veidoto dabas mehānismu un nojauc aizsargmūrus, kurus tas ir uzcēlis pret slimībām un pret priekšlaicīgu novecošanu.

Dažiem liekas, ka viņiem būtu vajadzīgs kāds, kas pasaka, cik daudz ēst. Tā tam nevajadzētu būt. Mums ir jārīkojas, vadoties no morālā un reliģiskā viedokļa. Mums ir jātiek kārdinātiem lietās, jo mūsu priekšā ir neiznīcīgs kronis, Debesu bagātības.

Es vēlos teikt saviem brāļiem un māsām, ka man gan būtu morāla drosme, lai pildītu savu pienākumu un valdītu pār sevi. Es negribētu to uzlikt kādam citam. Jūs ēdat par daudz un tad to nožēlojat; un tā jūs pastāvīgi domājat par to, ko ēdat un ko dzerat. Ēdiet tikai to, kas nāk par labu, un ejiet tik uz priekšu, jūtoties neaptraipīti Debesu skata priekšā, un jums nebūs sirdsapziņas pārmetumu.

Mēs ticam, ka kārdināšanas netiks pilnīgi atņemtas ne no bērniem, ne pieaugušajiem. Mūs visus gaida cīņa, un mums ir jāieņem pozīcijas, lai pretotos sātana kārdināšanām.

Daži ir ņirgājušies par veselības reformu un teikuši, kas tas viss nav vajadzīgs, ka tās ir rūpes, kas tiecas novērst prātus no tagadējās patiesības. Viņi apgalvo, ka šis jautājums ir novests galējībās. Šādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Kā gan vīri un sievas, kuri apliecina dievbijību, [154] var domāt par patiesību un saprast Dieva prasības, ja ir slimi no matu galiem līdz papēžiem un ja viņu fiziskā, garīgā un morālā enerģija ir novājināta, apmierinot samaitātu ēstkāri un pārmērīgi daudz strādājot? Ja viņu morālās un intelektuālās spējas ir aptumšotas, tie nevar izprast ne salīdzināšanas vērtību, ne Dieva darba cēlo raksturu, ne arī gūt iepriecinājumu, pētot Dieva Vārdu. Kā nervozs kuņģa slimnieks var būt vienmēr gatavs lēnprātīgi un ar bijību atbildēt katram, kas viņam jautā par viņa cerības iemeslu? Cik ātri šāds cilvēks apmulst, kļūst uzbudināts, caur savu slimīgo iztēli sāk skatīties uz lietām pavisam nepareizā gaismā un lēnprātības un nosvērtības trūkuma dēļ, kas raksturoja Kristus dzīvi, apkauno savu ticības apliecību, strīdoties ar nesaprātīgiem cilvēkiem!

Mēs kā ļaudis ar visu savu veselības reformas apliecību ēdam par daudz. Nepareizas ēstkāres apmierināšana ir lielākais cēlonis fiziskam un garīgam vājumam un lielā mērā ir par pamatu visur redzamajam nespēkam.

Ēstkāres pārvaldošais spēks pazudinās tūkstošus, kuriem, ja tie uzvarētu šajā jautājumā, būtu morāls spēks gūt uzvaru arī pār jebkuru citu kārdināšanu. Bet tie, kuri vergo ēstkārei, cietīs neveiksmi, pilnveidojot savu kristieša raksturu. Vairāk nekā sešus gadu tūkstošus ilgie, nepārtrauktie cilvēku pārkāpumi ir atnesuši savus augļus — slimības, ciešanas un nāvi. Tuvojoties laika noslēgumam, sātana kārdināšanas apmierināt samaitātu ēstkāri būs vēl spēcīgākas, un tām būs vēl grūtāk pretoties.

Ir nedaudz tādu, kas ir pietiekoši pamodušies, lai saprastu, cik ļoti uztura ieradumi iespaido veselību, raksturu, derīgumu šajā pasaulē un mūžīgo likteni. Es redzēju, ka tiem, [155] kas ir saņēmuši gaismu no Debesīm un aptvēruši svētības, staigājot tajā, ir pienākums izrādīt lielāku interesi par tiem, kuri joprojām cieš zināšanu trūkuma dēļ. Sabata turētājiem, kuri gaida Glābēja drīzo atnākšanu, vajadzētu izrādīt vislielāko interesi šajā lielajā reformas darbā. Vīriem un sievām jātiek apmācītiem, un sludinātājiem un draudzes locekļiem vajadzētu sajust, ka uz viņiem guļ darba nasta iztirzāt šo jautājumu un censties izglītot citus.

Katrai ģimenei, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, ir pienākums iegūt zināšanas higiēnas jautājumos.

Ēstkāre un kaislības uzvar tūkstošus, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem. Pastāvīgā saskarē ar grēku viņu saprāts ir tā notrulināts, ka ļaunais tiem šķiet drīzāk pievilcīgs nekā pretīgs. Visu lietu gals ir tuvu. Dievs vairs ilgāk necietīs noziegumus un cilvēku bērnu netaisnību. Viņu grēki sniedzas līdz Debesīm, un Dievs uz to drīz atbildēs ar drausmīgām mocībām, kas nāks pār zemi. Tie dzers Viņa dusmu kausu, ar žēlastību neatšķaidītu.

Nepareiza apiešanās ar kuņģi, apmierinot nepareizu ēstkāri, ir auglīgs avots lielākajai daļai draudzes pārbaudījumu. Tie, kuri ēd un strādā nesātīgi un nesaprātīgi, arī runā un rīkojas nesaprātīgi. Lai būtu nesātīgs, nav obligāti jālieto alkoholiskie dzērieni. Nesātīgas ēšanas grēks — ēdot pārāk bieži, par daudz un treknu, neveselīgu barību — sagrauj gremošanas orgānu veselīgo darbību, iespaido smadzenes un sagroza spriedumu, kavējot racionālu, nosvērtu, veselīgu domāšanu un darbību. Lai Dieva tauta būtu Viņam patīkamā stāvoklī un varētu Viņu pagodināt ar savu miesu un garu, kas pieder Viņam, tai nopietni un dedzīgi jāaizliedz ēstkāre un jāvingrinās sātība visās lietās. [156] Tad tie var saprast patiesību visā tās skaistumā un skaidrībā, izvest to savā dzīvē un nedot mūsu ticības ienaidniekiem nevienu iemeslu, lai nopeltu patiesību. Dievs prasa visiem, kas tic patiesībai, pielikt īpašas, neatlaidīgas pūles, lai viņu fiziskā veselība būtu iespējami vislabākajā stāvoklī, jo mūsu priekšā ir nopietns un svarīgs darbs. Šajā darbā būs nepieciešama miesas un prāta veselība. Tā veselīgai reliģiskai pieredzei, kristieša dzīves izaugsmei un pieaugšanai svētumā ir tikpat svarīga kā roka vai kāja cilvēka ķermenim. Dievs aicina savus ļaudis šķīstīt sevi “no visiem miesas un gara traipiem, kļūstot svēti Dieva bijībā” (2.Kor. 7:1). Visi, kuri ir vienaldzīgi un atrunājas no šī darba, gaidot, ka Kungs viņu labā darīs to, ko Viņš liek darīt tiem pašiem, tiks atzīti par nederīgiem, bet zemes lēnprātīgie, kas turējuši Viņa tiesas, Dieva dusmu dienā tiks pasargāti.

Ēdienu gatavošana. Daudzas sievas un mātes pavārmākslas zināšanu un prasmju trūkuma dēļ ik dienas klāj savas ģimenes galdu ar slikti sagatavotu ēdienu, kas pastāvīgi un noteikti bojā gremošanas orgānus un veido sliktas kvalitātes asinis. Rezultāts ir biežas iekaisuma slimību lēkmes un reizēm pat nāve. Daudzu dzīves ir upurētas, ēdot smagu, skābu maizi. Man stāstīja kādu gadījumu, kur kāda mājkalpotāja izcepa šādu maizi. Lai to noklusētu un no maizes atbrīvotos, viņa to izbaroja dažām lielām cūkām. Nākošajā rītā mājas saimnieks atrada cūku mirušu, un, pārmeklējot aizgaldu, silē viņš atrada smagās maizes gabalus. Viņš sāka par to interesēties, un kalpotāja atzinās, ko ir izdarījusi. Viņai ne prātā neienāca doma, kādu iespaidu šāda maize atstās uz cūku. Ja skāba, smaga, maize nogalina cūku, kas var apēst klaburčūsku un gandrīz visas pretīgās lietas, kāds tad būs tās iespaids uz šo smalko orgānu — cilvēka kuņģi?

[157] Katras kristietes reliģiskais pienākums ir iemācīties izcept labu, saldu, vieglu maizi no sijātiem kviešu miltiem. Mātēm vajadzētu turēt savas meitas jau no agras bērnības pie sevis virtuvē un mācīt tām pavārmākslu. Mātes nevar gaidīt, ka viņu meitas sapratīs mājturības noslēpumus bez audzināšanas. Viņai vajadzētu tās pacietīgi un ar mīlestību pamācīt un ar savu priecīgo sejas izteiksmi un atzinības vārdiem padarīt darbu tik patīkamu, cik vien iespējams. Neizsakiet nopēluma vārdus, ja tām vienreiz, divreiz vai trīsreiz kaut kas neizdodas! Mazdūšība jau tā dara savu darbu un kārdina viņas teikt: “Nav jēgas. Es to nevaru izdarīt.” Šis nav laiks nopēlumam. Griba kļūst vāja. Tai vajag pretimnākošu pamudinājumu, priecīgus, cerības pilnus vārdus: “Neuztraucies par pielaistajām kļūdām. Tu vēl tikai mācies, un tāpēc tev jābūt gatavai pielaist arī rupjas kļūdas. Mēģini vēlreiz. Domā līdzi, ko tu dari. Esi ļoti rūpīga, un tu noteikti gūsi panākumus.”

Daudzām mātēm neizdodas saprast, cik svarīgas ir zināšanas šajā nozarē, un viņas labāk izdara visu pašas, nekā uzņemas grūtības un rūpes, pamācot savus bērnus un paciešot viņu kļūdas un neveiksmes. Un kad viņu meitas izdara kādu kļūdu, tās sūta viņas prom un saka: “Nav jēgas. Tu nevari izdarīt šo vai to. Tu mani apgrūtini un traucē vairāk nekā palīdzi.” Tā mācekļu pirmās pūles tiek noraidītas, un neveiksme tā nogalina viņu interesi un aizrautību mācīties, ka viņas baidās mēģināt vēlreiz un labāk ada, šuj, tīra māju vai dara jebko citu, tikai ne gatavo ēdienu. Šeit lielā mērā ir vainojama māte. Viņai vajadzēja pacietīgi savu meitu pamācīt, lai darot tā varētu apgūt šo prasmi.

Mums var būt daudz un dažādi labi, veselīgi ēdieni, kas ir arī pagatavoti veselīgi un tā, lai tie garšotu visiem. Ir ļoti svarīgi zināt, kā gatavot. Slikti pagatavots ēdiens rada slimības un sliktas rakstura īpašības. [158] Organisms kļūst dezorganizēts, un Debesu lietas vairs nav saprotamas. Labā ēdienu pagatavošanā ir vairāk reliģijas, nekā jūs varat iedomāties. Dažreiz, esot prom no mājām, es zināju, ka maize uz galda, tāpat kā lielākā daļa citu ēdienu, kaitēs manai veselībai; bet es biju spiesta ēst, lai uzturētu dzīvību. Debesu skatījumā šāds ēdiens ir grēks.

Piens un cukurs. Ir kaitīgi lielos daudzumos ēst kopā pienu un cukuru. Tas piesārņo organismu. Dzīvnieki, no kuriem iegūst pienu, ne vienmēr ir veseli. Ja mēs varētu zināt, ka dzīvnieki ir pilnīgi veseli, es ieteiktu, lai cilvēki ēd drīzāk gaļas ēdienus nekā lielos daudzumos pienu kopā ar cukuru. Tie neizdarītu tik lielu ļaunumu kā piens un cukurs.

Gribu atsaukties uz kādu gadījumu Mičigānā. Tas ir par kādu vīrieti, kuram bija labs fiziskais izskats. Es agrāk biju runājusi ar viņu par viņa dzīvesveidu, un mani atsauca pie viņa slimības gadījumā. “Man nepatīk tavs acu skatiens,” es teicu. Viņš ēda ļoti daudz cukura. Es jautāju, kāpēc viņš tā dara. Viņš sacīja, ka ir atmetis gaļu un nezina neko citu, kas labāk to aizvietotu kā cukurs. Viņa uzturs viņu neapmierināja. Šis vīrietis cieta tāpēc, ka viņa sieva nemācēja gatavot. Šajā svarīgajā izglītības nozarē viņa bija nepilnīga, un tā rezultātā slikti pagatavotais ēdiens neatbilda organisma prasībām. Pārmērīgi tika lietots cukurs, un tas padarīja slimu visu sistēmu. Cik vien labi varēju, pastāstīju viņiem, kā rīkoties, un drīz vien slimais vīrietis sāka atveseļoties. Bet viņš pārsteidzīgi pārbaudīja savus spēkus, ieēdot nelielu daudzumu nepareizas kvalitātes ēdienu, un atkal saslima. Šoreiz vairs nebija iespējams viņam palīdzēt. Šķiet, viņš bija kļuvis par dzīvu mironi. Drīz viņš nomira kā slikti pagatavotu ēdienu upuris.

[159] Mājsaimniecības pienākumi studentiem. Lai arī cik labas sekmes studentiem būtu, dzenoties pēc grāmatu zināšanām, viņu raksturs joprojām nav attīstīts, ja tiem nav pieredzes ikdienas dzīves praktiskajos pienākumos.

Apģērbs. Mēs kā tauta neticam, ka mūsu pienākums ir iziet no pasaules, lai būtu arī ārpus tās modes. Vai tad, ja mums ir kārtīgs, tīrs, vienkāršs, ērts ģērbšanās stils un citi izvēlas to pieņemt, mums vajadzētu to mainīt, lai būtu atšķirīgi? Nē, mums vajadzētu būt atšķirīgiem apģērbā ne jau atšķirības pēc: mūs par to nicinās. Kristieši ir pasaules gaisma un zemes sāls. Viņu apģērbam vajadzētu būt kārtīgam un vienkāršam, viņu sarunām šķīstām un debešķīgām un viņu uzvedībai nevainīgai.

Pienākums, no kura izvairās. Tie, kuri ir saņēmuši gaismu par vienkāršu ēšanu un ģērbšanos paklausībā morāles un fiziskajiem likumiem un joprojām novēršas no šīs gaismas, kas parāda viņu pienākumu, izvairīsies no pienākumiem arī citās sfērās. Ja viņi notrulina savu sirdsapziņu, novēršoties no krusta, kas tiem ir jāuzņem, lai būtu saskaņā ar dabas likumiem, tad, lai izvairītos no pārmetumiem, viņi pārkāps arī desmit baušļus. Šeit atklājas noteikta nevēlēšanās paciest krustu un negoda nicināšana.

Sievietes tiesības. Tiek prātots par sievietes tiesībām un viņu pienākumu attiecībā uz vēlēšanām; bet daudzām sievietēm nav bijusi tāda disciplīna, kas darītu viņas spējīgas saprast svarīgu jautājumu nozīmi. Viņas ir dzīvojušas modes un pašapmierinātības dzīvi. Sievietes, kuras varētu attīstīt augstu intelektu, kuras varētu izveidot cēlu raksturu, ir tikai tradīciju vergi. Tām trūkst domu plašuma un intelektuālas kultūras. Viņas var saprotami runāt par pēdējiem modes stiliem vai par nākamo ballīti, [160] bet nav sagatavotas gudri rīkoties politikas sfērā. Viņas vairāk ir apstākļu radījumi.

Kustības. Gaiss ir brīva Debesu svētība. Tas spēcina visu organismu. Atņemot tīru gaisu, organisms kļūst slims, stings un vājināts.

Ārsti slimniekiem bieži iesaka apmeklēt svešas zemes, iet uz minerālūdeņu avotiem vai šķērsot okeānu, lai atgūtu veselību; bet, ja tie ēstu sātīgi un priecīgā garā nodotos veselīgām kustībām, tad deviņos gadījumos no desmit viņi atgūtu veselību un ietaupītu laiku un naudu. Kustības, svaigs gaiss un saules gaisma — svētības, kuras Debesis dāvā katram cilvēkam, — daudzos gadījumos atgrieztu novārgušajiem slimniekiem dzīvību un spēku.

Daudzi ir cietuši no stipras garīgas pārslodzes, kuru nenomainīja fiziskas kustības. Rezultāts ir viņu spēka zudums, un tie tiecas izvairīties no atbildībām. Viņiem ir vajadzīga aktīvāka nodarbošanās. Šāds stāvoklis neattiecas tikai uz sirmām galvām. Arī jauni cilvēki ir iekrituši tajā un ir garīgi novājināti.

Stingri sātīgi ieradumi, apvienoti ar muskuļu un prāta vingrināšanu, saglabās garīgo un fizisko enerģiju un piešķirs izturības spēku gan sludinātājiem, gan izdevējiem, gan visiem citiem, kam ir sēdošs darbs.

Sludinātāji, skolotāji un studenti nekļūst tik gudri attiecībā uz fizisku kustību nepieciešamību svaigā gaisā, cik vajadzētu. Viņi izturas nevērīgi pret šo pienākumu, pret pienākumu, kas ir visbūtiskākais, lai pasargātu veselību. Viņi savu prātu nodarbina studijās un tomēr ēd tik daudz, cik strādājošs cilvēks. [161] Šādu ieradumu rezultātā daudzi kļūst tukli, jo organisms ir piesārņots. Citi paliek tievi un vāji, jo viņu dzīvības spēki novārdzināti, izvadot barības pārpalikumus. Aknas ir apgrūtinātas, nevarēdamas attīrīt asinis, un rezultātā rodas slimība. Ja apvienotu fiziskas kustības un garīgu piepūli, tad asinis riņķotu ātrāk, sirdsdarbība būtu pilnīgāka, netīrumi tiktu izvadīti un katrā ķermeņa daļā ieplūstu jauna dzīvība un enerģija.

Ja sludinātāju, skolotāju un studentu prāts pastāvīgi ir nodarbināts tikai ar studijām un ķermenis paliek bezdarbībā, tad tiek noslogoti emociju nervi, bet kustību nervi ir bez darba. Ja viss darba smagums gulstas tikai uz garīgajiem orgāniem, tie ir pārslogoti un novājināti, kamēr muskuļi nodarbinātības trūkuma dēļ zaudē savu spēku. Trūkst tieksmes nodarbināt muskuļus fiziskā darbā; šāda piepūle šķiet apnicīga.

Mēs esam iesaistījušies svētā darbā. Apustulis Pāvils pārliecina savus brāļus: “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” (2.Kor. 7:1) Mūsu pienākums pret Dievu ir uzturēt savu garu šķīstu, kā Svētā Gara templi. Ja mēs sirdis un prātus veltam, lai kalpotu Dievam, paklausot visiem viņa baušļiem, mīlot Viņu no visas sirds, ar visu spēku un prātu un savu tuvāko kā sevi pašu, tad mēs tiksim atrasti uzticīgi visām Debesu prasībām.

Mēs tagad esam Dieva darbnīcā. Daudzi no mums ir neaptēsti akmeņi no akmeņlauztuvēm. Bet, kad Dieva patiesība nāk mums palīgā, tiek atņemta katra nepilnība, un mēs esam sagatavoti, lai spīdētu kā dzīvi akmeņi Debesu templī, kur būsim ne tikai svēto eņģeļu, bet arī paša Debesu Ķēniņa sabiedrībā.

[162] Apziņa darīt pareizi ir labākās zāles slimam ķermenim un prātam. Dieva īpašās svētības to saņēmējam sagādā veselību un spēku. Cilvēks, kura sirdī valda miers un apmierinātība ar Dievu, ir ceļā uz veselību. Apzināties, ka Kunga acs ir pār mums, ka Viņa ausis dzird mūsu lūgšanas, patiešām ir gandarījums. Zināt, ka mums ir Draugs, kas nekad nekļūdās un kam mēs varam uzticēt visus savas dvēseles noslēpumus, ir vārdos neizsakāma priekštiesība. Tie, kuru morālās spējas ir nomākusi slimība, nevar pareizi atspoguļot kristieša dzīvi vai svētuma jaukumu. Viņi pārāk bieži ir fanātisma ugunīs vai aukstas vienaldzības un flegmātiskas nomāktības ūdeņos. Kristus vārdi ir vērtīgāki par visu ārstu pieredzi visā Universā: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mat. 6:33)