Kristīgā sātība

Priekšvārds

Apmēram pirms trīsdesmit gadiem (1860-tajos gados — tulk. piez.) parādījās pirmie publicētie E.G. Vaitas raksti par veselību. Tie izraisīja nopietnas pārdomas tiem, kas bija pazīstami ar citām viņas publikācijām. Tūkstoši izjuta aicinājumu mainīt savus līdz šim piekoptos ieradumus un atsacīties gan no iedzimtiem, gan iegūtiem sliktiem paradumiem. Tik lielas pārmaiņas nevarēja notikt bez sevišķa spēka palīdzības. Šajā gadījumā spēka avots bija ticība, ka vēstis ne tikai nes patiesības zīmogu, bet ka aiz tām stāv kaut kas augstāks par cilvēcisku autoritāti. Šeit nebūtu īstā vieta apspriest, uz ko tāda ticība balstās, bet pievērsīsim uzmanību dažiem interesantiem faktiem!

1. Laikā, kad iznāca šīs pirmās publikācijas, veselības jautājumus pilnīgi ignorēja ne tikai tie cilvēki, kas bija šo rakstu adresāti, bet visa pasaule kopumā.

2. Nedaudzie, kas atbalstīja reformas vajadzību fiziskos ieradumos, līdz ar patiesajiem reformas principiem izplatīja arī pašizdomājumus, kas bieži bija pat ļoti kļūdaini.

3. Nekur un neviens nepasniedza sistemātisku un harmonisku higiēnas patiesību kopumu, kurā nebūtu pašu pielaistu kļūdu un kas būtu saskaņā ar Bībeli un kristīgās ticības principiem.

Tāds bija laiks, kurā nāca klājā šie raksti. Šeit izteiktos principus neapstiprināja zinātniska autoritāte, bet tie tika atklāti vienkāršā, tiešā veidā un to darīja kāds, kuram nebija nekādas zinātniskās izglītības. Tie ir uzrakstīti, pateicoties dievišķās apgaismības palīdzībai un autoritātei.

Kā principi, kas atklāti tādos dīvainos apstākļos un pretendē uz tik ievērojamu statusu, ir izturējuši laika un pieredzes pārbaudi? Šis ir būtisks jautājums, uz kuru atbildi sniedz nozīmīgi fakti. Atklātos principus praksē pārbaudījuši tūkstoši, un vienmēr, kad tie ir saprātīgi un pareizi izvesti dzīvē, ir iegūti paši labākie rezultāti. Tūkstoši ir liecinājuši par saņemtajām fiziskajām, garīgajām un morālajām svētībām. Daudzi no izteiktajiem principiem ir tā iesakņojušies, ka tos vairs neuzskata par reformu, bet drīzāk par izplatītiem inteliģences ieradumiem. Pamatlikumi, kurus kādreiz vai nu pilnīgi ignorēja, vai arī padarīja par izsmiekla objektu, ir klusi izlauzuši sev ceļu uz vispārēju uzticību un cieņu, un pasaule gandrīz ir aizmirsusi, ka tie ne vienmēr ir pieņemti. Šiem principiem, kas propagandēti pirms vairāk kā ceturtdaļgadsimta, apstiprinājumus pastāvīgi ir pievienojuši jauni zinātnes atklājumi un veco faktu mūsdienīgi skaidrojumi, tā ka uz šo brīdi katrs princips ir stipri nopamatots ar zinātniskiem pierādījumiem.

Visbeidzot, veselības reformas kustība, kas balstīta uz tik sen aizstāvētiem principiem, dzīvo un plaukst līdz pat mūsu dienām, un tās izveidotās iestādes ir izaugušas par visplašākajām un veiksmīgākajām veselības aizsardzības iestādēm pasaulē. Turpretī jebkuri citi meklējumi šajā virzienā, kas satur kļūdas, beigušies vai nu ar patiesības principu atstāšanu un nodošanos maldiem, vai arī ar ieslīgšanu tumsā un neziņā. Tas pierāda, ka teorijas, kas atsaucas uz zinātnes un pieredzes autoritāti, bet ir galēju uzskatu izkropļotas, kļūdu piejaukuma dēļ nespēj dot labus rezultātus. To, ka persona, kas nepretendē uz nekādu zinātnisku izglītību vai erudīciju, mulsinošu un pretrunīgu mācību virpulī ir bijusi spējīga apkopot higiēnas principus tik harmoniski, tik saskanīgi un tik patiesi, vajadzētu uzskatīt par kaut ko ārkārtēju. Zinātniskie pētījumi, diskusijas vai atklājumi līdz pat šai dienai nav atmetuši nevienu no viņas atklātajiem principiem, bet drīzāk tos nostiprinājuši. Tas ir ievērojams fakts un pierādījums dievišķās vadības un izpratnes nekļūdībai.

Bezgalīgas gudrības vadība ir vajadzīga gan patiesības atšķiršanai no maldiem, gan arī jaunu patiesību atklāšanai. Ne vienmēr jauns princips ir arī patiess. Vislielākās un vissvarīgākās reformas kustības mūsdienās nav tās, kuras atklāj jaunus faktus un principus, bet gan tās, kuras atjauno sen aizmirstas patiesības un pamatlikumus un ved atpakaļ uz ceļa, pa kuru staigājušas tās paaudzes, kas vēl nebija tik ļoti attālinājušās no dabas un morāles taisnajiem likumiem.

Šī grāmata nav jauna prezentācija pamatlikumiem, par kuriem runāts iepriekš, bet gan vienkārši kompilācija, dažādu E. Vaitas rakstu par veselību apkopojums, kam pievienoti atsevišķi Džeimsa Vaita raksti, kuros izskaidroti tie paši principi, kā arī Dž.N. Endrūsa un Džozefa Beitsa, divu Septītās dienas adventistu veselības kustības pionieru, personīgie piedzīvojumi. Kompilāciju E. Vaitas vadībā ir sastādījusi viņas pašas šim mērķim izraudzīta komiteja. Arī manuskriptu viņa ir rūpīgi pārbaudījusi.

Izdevuma nolūks ir apkopot vienā grāmatā rakstus par veselības aizsardzību, kas izkaisīti pa dažādiem sējumiem vai arī nekad iepriekš nav publicēti, lai Vaitas kundzes mācības par veselību varētu aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Mēs ticam, ka lasītājs grāmatu no sirds pieņems un veltīs tai nopietnas pārdomas, ko pieprasa tās svarīgums.

1. Vispārīgi pamatlikumi

[7] Iznākot no Radītāja rokām, cilvēks bija pilnīgs savā uzbūvē un skaists pēc ārējā izskata. Fakts, ka tas sešus gadu tūkstošus ir stāvējis pretī arvien pieaugošajam slimību un noziegumu jūgam, ir pārliecinošs pierādījums izturības spēkam, ar kuru tas sākotnēji apveltīts. Kaut gan cilvēki pirms grēku plūdiem bez ierobežojumiem nodevās grēkam, pagāja vairāk nekā divi tūkstoši gadu, pirms bija jūtamas dabas likumu pārkāpšanas sekas. Ja Ādams nebūtu bijis fiziski spēcīgāks par mūsdienu cilvēkiem, tad cilvēce jau sen būtu izmirusi.

Kopš grēkā krišanas cilvēce ar katru paaudzi ir grimusi arvien dziļāk. Paaudzi pēc paaudzes slimības ir pārnestas no vecākiem uz bērniem. Vecāku grēku dēļ jācieš pat zīdaiņiem šūpulī.

Mozus, pirmais vēsturnieks, sniedz mums diezgan noteiktas ziņas par sabiedrisko un ģimenes dzīvi pasaules vēstures pirmsākumos, bet nekur mēs nelasām, ka kāds bērns būtu piedzimis akls, kurls, kropls vai vājprātīgs. Tāpat mums nav ziņots par dabīgo nāvi bērnībā vai jaunībā. 1. Mozus grāmatas ciltsrakstos rakstīts: “Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira.” (1. Mozus 5:5) “Un viss Seta mūžs bija deviņi simti divpadsmit gadi, tad viņš nomira.” (1. Mozus 5:8) Par citiem stāv rakstīts: “Un viņš aizmiga un nomira lielā vecumā pēc nodzīvotas dzīves, sirmgalvis būdams.” (1. Mozus 25:8) Ja dēls nomira pirms tēva, tad tas bija tik neparasti, ka to uzskatīja par vajadzīgu paziņot: “Hārans nomira [8] pirms Teras, sava tēva (..)” (1. Mozus 11:28) Vectēvi no Ādama līdz Noam, izņemot dažus, dzīvoja gandrīz tūkstoš gadus. No tā laika vidējais dzīves ilgums ir arvien samazinājies.

Kristus pirmās atnākšanas laikā cilvēce bija tik lielā mērā deģenerējusies, ka ne tikai vecos, bet pat vidēja vecuma ļaudis un bērnus no visām pilsētām veda pie Pestītāja, lai Viņš tos dziedinātu. Daudzi neizsakāmi cieta zem posta nastas.

Dabas likumu pārkāpšana, kas nes ciešanas un pāragru nāvi, ir tik ilgi ņēmusi virsroku, ka šis iznākums tiek uzskatīts par cilvēka neizbēgamo likteni; bet tik vārgu cilvēci Dievs nav radījis. Šis lietu stāvoklis nav Providences, bet gan cilvēku darbs. To ir izraisījuši slikti ieradumi — tā likuma pārkāpšana, ko Dievs bija radījis, lai cilvēku uzturētu. Pastāvīga dabas likumu pārkāpšana ir arī pastāvīga Dieva likumu pārkāpšana. Ja cilvēki būtu klausījuši desmit baušļiem, īstenojot savā dzīvē to pamatmācības, tad slimības lāsts, zem kura tagad smok visa pasaule, nemaz nepastāvētu.

“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20) Kad cilvēki izvēlas tādu dzīves ceļu, kas nevajadzīgi izsūc dzīvības spēkus un aptumšo prātu, tad tie grēko pret Dievu; tie neslavē Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Viņam.

Bet, neskatoties uz to, ka cilvēks Dievu ir apvainojis, Viņš savu mīlestību cilvēcei neatrauj. Viņš liek gaismai spīdēt, dodot cilvēkiem iespēju redzēt, ka tāpēc, lai dzīvotu pilnīgu dzīvi, jāpaklausa dabas likumiem, kuri pārvalda cilvēka būtni. Cik svarīgi tāpēc ir, lai cilvēks staigātu šajā gaismā, Dievam par godu pareizi izlietojot gan savus miesas, gan gara spēkus!

Mēs dzīvojam pasaulē, kura pretojas taisnībai, rakstura skaidrībai un sevišķi pieaugšanai žēlastībā. Kur vien mēs raugāmies, tur redzam morālu pagrimumu, samaitātību, izkropļojumus un grēku. Cik pretējs tas viss ir darbam, kuram jānotiek mūsos pirms nemirstības dāvanas saņemšanas! Lielā ļaunuma vidū, kas plosās apkārt kā bangas, Dieva izredzētajiem šajās pēdējās dienās jābūt bez traipa. Viņu miesai jātop svētai un viņu garam šķīstam. Ja šo darbu ir jāpaveic, tad tas ir jāsāk nekavējoties, ar lielu nopietnību un saprātu. Svētajam Garam jāpārvalda mūs pilnīgi, ietekmējot katru mūsu darbību.

Veselības reforma ir viena no nozarēm lielajā darbā, kas ļaudis sagatavo Kunga atnākšanai. Tā ir tik cieši savienota ar trešā eņģeļa vēsti kā roka ar ķermeni. Cilvēki maz ņem vērā desmit baušļus; bet tas Kungs nenāks sodīt likuma pārkāpējus, vispirms nesūtījis tiem brīdinājuma vēsti. Izdabājot samaitātai ēstkārei un miesīgām kaislībām, vīri un sievas pārkāpj ne tikai dabas likumus, bet arī Dieva likumus. Tāpēc Dievs ir ļāvis pār mums spīdēt veselības reformas gaismai, lai mēs aptvertu, cik liels grēks ir pārkāpt likumus, kurus Viņš iecēlis mūsu labā. Mūsu Debesu Tēvs redz to cilvēku nožēlojamo stāvokli, kas neievēro veselīga dzīvesveida pamatlikumus, kaut gan daudzi to dara nezināšanas dēļ. Mīlestībā un līdzjūtībā uz cilvēci Viņš dod mums gaismu, kā pasargāt un saglabāt veselību. Viņš atklāj savu likumu un tā sodu, lai visi redzētu, kas sagādā augstāko labumu. Savu likumu Viņš pasludina tik skaidri un dara to tik redzamu kā pilsētu kalnā. Visas saprātīgās būtnes var to saprast, ja vien grib. Neviens cits viņu vietā nav atbildīgs. Izskaidrot dabas likumus un mudināt tiem paklausīt ir darbs, kas iet roku rokā ar trešā eņģeļa vēsti.

Tagad nezināšana nav attaisnojums likuma pārkāpšanai. Gaisma spīd spoži, un nevienam nav jāpaliek neziņā; jo visspēcīgais Dievs pats ir cilvēku Skolotājs. Visiem ir svēts pienākums ņemt vērā skaidro mācību un īsto pieredzi, ko Dievs [10] tagad dod attiecībā uz veselības reformu. Dieva nodoms ir, lai šo jautājumu apspriestu un pamudinātu sabiedrību to nopietni pētīt; jo nav iespējams izprast svēto patiesību, atrodoties grēcīgu, veselībai kaitīgu, smadzenes novājinošu ieradumu varā. Kas ļaujas sevi pamācīt, kādu iespaidu grēcīgi ieradumi atstāj uz viņa veselību, un kas iesāk šo reformu, kaut arī ar savtīgiem motīviem, tas nostājas tur, kur Dieva patiesība var aizsniegt viņa sirdi. No otras puses, tie, kuri ir aizsniegti, izskaidrojot Svēto Rakstu patiesības, atrodas tādā stāvoklī, ka viņu sirdsapziņu pret veselības jautājumiem var pamodināt. Viņi redz un jūt vajadzību atbrīvoties no nepareizās dzīves verdzinošajiem ieradumiem un tieksmēm, kas viņus tik ilgi pārvaldījuši. Ir daudz cilvēku, kuri būtu pieņēmuši Dieva Vārda patiesības un ieguvuši pārliecību no visskaidrākajiem pierādījumiem. Bet miesas kārības, kuras slāpst pēc apmierināšanas, pārvalda prātu, un viņi atmet patiesību, jo tā nesaskan ar šīm viņu miesas tieksmēm. Daudzu prāts atrodas tik zemā līmenī, ka Dievam nav iespējams strādāt ne viņu labā, ne ar viņiem. Ir jāmaina viņu domu gaita, jāuzmodina garīgās jūtas, un tikai tad šie cilvēki varēs apgūt Dieva prasības.

Apustulis Pāvils aicina draudzi: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rom. 12:1) Grēcīgu iegribu apmierināšana piesārņo miesu un padara cilvēkus nespējīgus garīgai kalpošanai. Kas mīl Dieva doto gaismu veselības uzturēšanai, tas atrod tajā lielu palīdzību, lai caur patiesību kļūtu svēts un sagatavotos nemirstībai. Bet, kas šo gaismu atmet un dzīvo, pārkāpdams dabas likumus, tam jācieš sods; viņa garīgie spēki tiek paralizēti, un kā gan lai viņš spēj Dieva bijībā kļūt svēts?

Cilvēki ir apgānījuši dvēseles templi, un Dievs viņus aicina mosties no miega un no visa spēka censties atgūt [11] stāvokli, kuru Dievs tiem sākotnēji deva. Vienīgi Dieva žēlastība spēj iedvest vainas apziņu un atgriezt sirdi; tikai no Viņa ieraduma vergi var saņemt spēku, lai sarautu saites, ar kurām tie ir saistīti. Kamēr cilvēks vēl kalpo ieradumiem, kuri laupa miesas, gara un tikuma spēkus, viņam nav iespējams nodot savu miesu Dievam par dzīvu, svētu un patīkamu upuri. Atkal apustulis saka: “Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:2)

Jēzus, sēdēdams uz Eļļas kalna, norādīja saviem mācekļiem uz zīmēm pirms Viņa atnākšanas: “Jo, kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:37-39) Tie paši grēki, kas Noas dienās izsauca Dieva sodu pār pasauli, tiek piekopti arī šodien. Vīri un sievas nododas ēšanai un dzeršanai tādā mērā, ka tas noved pie rīšanas un plītēšanas. Šis pārsvarā esošais grēks, samaitātas ēstkāres apmierināšana, jau Noas dienās iekvēlināja cilvēku kaislības un bija par cēloni tālu jo tālu izplatītai samaitāšanai. Varmācība un grēks sniedzās līdz pat debesīm. Beidzot šo morālo samaitātību grēku plūdos no zemes izdeldēja. Tie paši rīšanas un plītēšanas grēki tā notrulināja Sodomas iemītnieku tikumiskās jūtas, ka noziegums šajā bezdievīgajā pilsētā likās kā vīru un sievu lielākais prieks. Kristus tagad brīdina pasauli: “Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debess un visus iznīcināja. Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:28-30)

[12] Šeit Kristus mums ir atstājis ļoti svarīgu pamācību. Viņš mums gribēja parādīt, kādas briesmas draud, ja mēs ēšanu un dzeršanu padarām par galveno. Viņš rāda mums neapvaldītas ēstkāres sekas. Tikumiskie spēki tiek tā novājināti, ka grēks vairs neliekas grēcīgs. Noziegumi tiek uzskatīti par nieka lietu un kaislības pārvalda prātu, līdz beidzot visi labie principi un tieksmes ir iznīcināti un Dievs nonicināts. Tās ir pārmērīgas ēšanas un dzeršanas sekas. Pēc Kunga vārdiem, tieši tāds būs stāvoklis, kad Viņš nāks otrreiz.

Pestītājs mums rāda augstāku mērķi, pēc kura dzīties, nekā tas, ko ēdīsim un ko dzersim vai ar ko ģērbsimies. Ēšanu, dzeršanu un apģērbu tā pārspīlē, ka tie kļūst par noziegumu. Tie pieder pie pēdējo dienu grēkiem un ir tā Kunga tuvās atnākšanas zīme. Laiku, naudu un spēku, kas pieder tam Kungam, bet ko Viņš uzticējis mums, izšķērdē pārspīlētā apģērbā un greznībā samaitātu tieksmju dēļ. Tas samazina dzīvības spēkus, atnes ciešanas un sabrukumu. Ir neiespējami nodot miesu par dzīvu upuri Dievam, ja mēs paši to samaitājam un pakļaujam slimībām, apmierinot mūsu grēcīgās kārības.

Lai saglabātu veselību, mums jāiegūst zināšanas, kā un kas mums jāēd un jādzer un kā jāģērbjas. Slimības ir dabas likumu pārkāpšanas sekas. Mūsu pirmais pienākums pret Dievu, pret sevi un pret saviem līdzcilvēkiem ir paklausība Dieva baušļiem. Tie ietver sevī veselības likumus. Ja mēs esam slimi, tad uzkraujam saviem draugiem smagas nastas un padarām paši sevi nespējīgus pildīt pienākumus pret ģimeni un pret saviem tuvākajiem. Un, ja vēl seko pāragra nāve, tad mēs citiem sagādājam bēdas un ciešanas; mēs atņemam saviem tuvākajiem palīdzību, ko mēs būtu varējuši sniegt; mēs nolaupām savai ģimenei atbalstu, ko tai no mums būtu jāsaņem; mēs atraujam Dievam kalpošanu, kuru Viņš prasa no mums Viņa godināšanai. Vai tad mēs visaugstākajā mērā neesam Dieva likuma pārkāpēji?

[13] Bet Dievs ir līdzjūtīgs un žēlīgs. Ja gaisma atspīd tādiem, kas sevi sagānījuši, apmierinot grēcīgas kārības, un ja viņi to nožēlo un lūdz piedošanu, tad Viņš tos žēlīgi pieņem. Bet cik niecīgs un nožēlojams ir pat mūsu vislabākais upuris, ko pienesam šķīstajam un svētajam Dievam! Ak, kāda laipna žēlastība, ka Viņš nenoraida ciešanām pakļautā, nožēlojošā grēcinieka nabadzīgās dzīves atlikumu! Slavēts lai ir Dievs, kas tādas dvēseles glābj kā no uguns!

Uzskats, ka dievbijīga dzīve kaitē veselībai, ir sātana sofistika. Bībeles ticība nav kaitīga ne miesai, ne garam. Svētā Gara iespaids ir labākās zāles pret slimību. Debesīs valda veselība, un, jo dziļāk Debesu spēki tiks izprasti, jo drošāka būs ticīga slimnieka izveseļošanās. Kristietības patiesie principi ir neaprakstāmas laimes iesākums visiem cilvēkiem. Reliģija ir nekad neizsīkstošs avots, no kura kristietis var dzert, cik grib, bet nekad nevarēs to izsmelt.

Starp prātu un miesu pastāv ļoti cieša saistība. Tiklīdz viens no tiem cieš, otrs to sajūt. Prāta stāvoklis ietekmē fizisko veselību. Ja prāts ir brīvs un priecīgs, apzinoties labos darbus un sajūtot gandarījumu par otram sagādāto laimi, tas rada prieku, kas pāriet uz ķermeni, atbrīvodams asinsriti un atdzīvinādams visu miesu. Dieva svētība ir dziedinošs spēks, un, kas savu dzīves laiku aizpilda, darot labu citiem, sajūt šo neparasto svētību gan sirdī, gan dzīvē.

Kad cilvēki, kuri kalpojuši nepareiziem un grēcīgiem ieradumiem, padodas dievišķās patiesības spēkam, tad tā atdzīvina morālos spēkus, kuri likās paralizēti. Tie iegūst noteiktāku, skaidrāku izpratni nekā agrāk, kad viņi vēl nesaistīja savas dvēseles ar mūžīgo Klinti. Apzinoties patvērumu Kristū, uzlabojas pat fiziskā veselība. Dieva sevišķā svētība, kas dus uz tās saņēmēju, pati par sevi ir veselība un spēks.

[14] Tie, kas staigā pa gudrības un svētību taku, atradīs, ka “dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” (1. Tim. 4:8) Tie apzinās patieso dzīves prieku un tos netraucē ne vainas apziņa, ne arī drūmas priekšnojautas, kuras tik bieži moka pasaules cilvēku, ja to neizklaidē uzbudinošas izpriecas. Dievbijība nekonfliktē ar veselības likumiem, bet ir saskaņā ar tiem. Dievbijība ir visas patiesās labklājības pamats.

2. Mūsu prātīgā dievkalpošana

"Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana. Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā, atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir tas labais un patīkamais un pilnīgais Dieva prāts." (Rom. 12:1-2, Glika tulk.)

Vecajā Derībā katram upurim vajadzēja būt bez vainas. Saskaņā ar rakstvietu, mums jānodod savas miesas Dievam par dzīvu, svētu un patīkamu upuri, un tā lai ir mūsu prātīgā dievkalpošana. Mēs esam Dieva meistardarbs. Dziesminieks, apcerot Dieva brīnišķīgo darbu pie cilvēka radīšanas, izsaucās: "Es esmu tik brīnišķi radīts." (Ps. 139:14) Daudzi cilvēki ir apguvuši zinātnes un iepazinušies ar patiesības teoriju, bet nesaprot likumus, kuri pārvalda viņu pašu būtni. Dievs mums ir devis spējas un talantus. Mums kā Visaugstākā dēliem un meitām ir pienākums tos izlietot, cik vien labi iespējams. Ja mēs ar nepareiziem ieradumiem vai samaitātu iegribu apmierināšanu vājinām šos gara un miesas spēkus, tad mums nav iespējams Dievu pagodināt tā, kā to vajadzētu.

Cilvēka dvēseles vērtību mēs varam aptvert tikai tad, kad izprotam tā upura lielumu, kurš tika nodots cilvēka atpestīšanai. Dieva Vārds vēsta, ka mēs nepiederam sev pašiem, bet esam dārgi atpirkti. Tā ir milzīga vērtība, ka mūsu kājas stāv uz droša pamata un mēs atbrīvojamies no grēka verdzības, kas iesākās Ēdenē. Ādama grēks iedzina visu cilvēci bezcerīgā postā; bet Dieva Dēla upuris sagādāja cilvēkam otru pārbaudes iespēju. Atpestīšanas plānā glābšanas ceļš ir paredzēts visiem, kuri to vēlas izmantot. Dievs zināja, ka cilvēkam nav iespējams uzvarēt paša spēkiem, [16] un tāpēc Viņš ir nodrošinājis tam palīdzību. Cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka mums ir sagatavots ceļš, pa kuru mums ir pieeja pie Tēva un ka durvis vēl ir atstātas pusvirus, lai debešķīgās godības gaismas stari spētu apgaismot visus, kuri vēlas to saņemt!

Kristus iesāka savu atpestīšanas darbu tieši tur, kur iesākās bojāeja. Viņa pirmais pārbaudījums bija tieši tas, kurā krita Ādams. Kārdinot cilvēkus ēšanas jautājumā, sātans pārspēja lielu daļu cilvēces, un viņa panākumi lika tam domāt, ka kontrole pār šo kritušo planētu ir viņa rokās. Bet Kristus bija spējīgs stāties viņam pretī, un sātans atstāja kaujas lauku kā sakauts ienaidnieks. Jēzus saka: "Pār Mani viņš gan nenieka nespēj." (Jāņa 14:30) Viņa uzvara dod mums pārliecību, ka visās kaujās ar ienaidnieku arī mēs varam būt uzvarētāji. Bet mūsu Debesu Tēva nodoms nav glābt mūs bez sadarbības ar Kristu un pūlēm no mūsu puses. Mums jādara sava daļa, tad dievišķais spēks, savienots ar mūsu pūliņiem, nesīs uzvaru.

Mēs visur sastopam nesātību. Mēs to redzam vilcienu vagonos, uz tvaikoņiem un visur, kur vien ejam. Mums vajadzētu pašiem sev jautāt, ko mēs darām, lai glābtu dvēseles no kārdinātāja varas? Sātans nepārtraukti cenšas cilvēci pilnīgi pakļaut savai kontrolei. Visvairāk tas cilvēkus saista pie sevis ar ēšanas un dzeršanas kāri, un to viņš mēģina stimulēt jebkurā iespējamā veidā. Visi nedabīgi kairinājumi ir kaitīgi un modina kāri pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Kā mēs varētu apgaismot ļaudis un novērst ļaunumu, kas seko šo dzērienu lietošanai? Vai esam šai lietā darījuši visu, kas mūsu spēkos?

Daži teiks, ka dzērāju labot nav iespējams, ka visas pūles šai virzienā arvien ir bijušas veltīgas. Bet, lai gan mēs nespējam labot visus, kuri tik tālu ir pagrimuši, tad tomēr mēs varam kaut ko darīt, lai apturētu šī ļaunuma attīstību. Es aicinu jūs, vecāki, iesākt ar saviem bērniem, audzinot viņus pareizi. Centieties audzināt viņus tā, lai viņiem būtu morāls spēks pretoties ļaunumam, kas viņus apņem. Pašsavaldīšanās [17] bērnam jāmāca jau mātes rokās. Viņam jāmācās apvaldīt straujo raksturu, pakļaut savu gribu un atsacīties no neveselīgām tieksmēm.

Māciet savus bērnus sajust pretīgumu pret kairinošiem līdzekļiem. Cik daudzi nezinādami sekmē tieksmi uz tādām lietām! Esmu Eiropā redzējusi, ka aukles maziem, nevainīgiem bērniem pie lūpām liek vīna vai alus glāzi, tā attīstot viņos tieksmi pēc alkoholiskiem dzērieniem. Jo vecāki tie kļūst, jo vairāk iemācās būt atkarīgi no šādām lietām, līdz soli pa solītim tiek uzvarēti, nonāk tik tālu, ka nekāda palīdzība tos neaizsniedz, un visbeidzot sabrūk kapā kā žūpas.

Bet ne jau tikai tas samaitā garšu un kļūst par slazda valgu. Arī barība bieži ir tāda, kas modina kāri pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Bērniem tiek pasniegti izmeklēti kārumi — piparoti ēdieni, trekni gaļas vārījumi, cepumi, kūkas. Šī pikantā barība kairina kuņģi un rada kāri pēc vēl stiprākiem kairinošiem līdzekļiem. Bērnu ēstgribu kārdina ne tikai ar neveselīgu barību, kuru viņiem brīvi atļauts ēst pie galda, bet viņi ēd arī starplaikos. Un bieži vien 12 vai 14 gadu vecumā viņi jau ir hroniski kuņģa slimnieki.

Jūs varbūt esat redzējuši dzērāja kuņģa attēlu. Līdzīgu stāvokli rada dedzinošu garšvielu uzbudinošais iespaids. Kad kuņģis ir šādā stāvoklī, tas prasa kaut ko vairāk, lai apmierinātu ēstgribu, kaut ko stiprāku un arvien stiprāku. Un pēc tam jūs atradīsiet savus dēlus mācāmies uz ielas smēķēt. Tā ir bēdīga mācību stunda; tā padara viņus uz nāvi slimus. Un tomēr viņi šo netikumu turpina ar tādu neatlaidību, kas citā gadījumā būtu slavējama. Tabaka novājina smadzenes un paralizē to smalkākas uztveres spējas. To lietojot, rodas slāpes pēc stiprākiem dzērieniem, un ļoti daudzos gadījumos tas ir par cēloni dzeršanas ieradumiem.

Tabakas lietošana ir apgrūtinošs, dārgs, netīrs ieradums. Kristus mācības par šķīstumu, pašaizliedzību un sātību norāj šo piesārņojošo [18] ieradumu. Ja mēs domājam par Jēzus gavēni tuksnesī, lai lauztu ēstkāres varu pār cilvēci, tad mums jābrīnās, kā tie, kuri saucas par viņa sekotājiem, var nodoties šim ieradumam. Vai tas ir Dieva godam, ka cilvēki novājina savus fiziskos spēkus, sabojā smadzenes un pakļauj savu gribu šai narkotiskajai indei? Ko saka apustulis? “Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana.” (Rom. 12:1, Glika tulk.)

Mums ir uzlikta liela atbildība. Mēs nevaram patiesi kalpot Dievam, ja nenododam savas miesas par dzīvu upuri. Nevienu, kas bojā šo brīnumsmalko cilvēka organismu, nevar attaisnot. Ja mēs to darām, tad ciešam ne vien paši, bet pārnesam šo ļaunums arī uz saviem bērniem. Vai gan ir jābrīnās par to, ka bērni, kas ieguvuši šādu mantojumu, nebīstas Dievu? Cik daudzreiz redzam smēķējam zēnus, kuri nav vairāk kā astoņus gadus veci! Ja jūs par to ar viņiem runājat, tie atbild: “Mans tēvs arī smēķē, un, kas viņam ir labs, der arī man.” Viņi norāda uz sludinātāju vai svētdienas skolas skolotāju un saka: “Ja tādi labi vīri pīpē, tad arī es to drīkstu.” Kā gan mēs varam gaidīt kaut ko citu no bērniem ar viņu mantotajām tieksmēm, kamēr pieaugušie rāda tādu priekšzīmi? Lai Dievs apžēlojas par šiem nabaga kārību vergiem!

Gan tabaka, gan alkoholiskie dzērieni sagrauj nervus un notrulina smalkās uztveres spējas tā, ka šī ieraduma vergi nespēj atšķirt svētas lietas no parastām. Reibinošu dzērienu demoralizējošo iespaidu mēs varam redzēt Nadaba un Abijas gadījumā. Pirms ieiešanas svētnīcā, lai pildītu savu svēto pienākumu, tie uzdrošinājās dzert vīnu. Sekas bija tādas, ka tie nespēja atšķirt parastu uguni no tās, kas bija iesvētīta svētai kalpošanai. Par šo uzticības laušanu viņi tika nogalināti. Daži teiks, ja jau viņi bija piedzērušies un nespēja saskatīt atšķirību [19] starp abām ugunīm, kāpēc tos jāsoda? Kad viņi lika pie savām lūpām biķeri, tie uzņēmās atbildību par visiem saviem alkohola iespaidā izdarītajiem ļaunajiem darbiem.

Kā ir ar mūsu likumdevējiem un vīriem tiesas iestādēs? Ja jau bija nepieciešams, ka tiem, kas kalpo svētos amatos, ir skaidras domas un pilnīga kontrole pār savu prātu, vai tad nav arī svarīgi, lai tiem, kas izdod un izpilda mūsu lielās nācijas likumus, būtu neaptumšotas spējas? Kā ar tiesnešiem un zvērinātiem, kuri lemj par cilvēku dzīvi un kuru lēmumi var notiesāt nevainīgo vai atbrīvot noziedznieku? Vai viņiem nav jābūt pilnīgai kontrolei pār saviem garīgajiem spēkiem? Vai viņi ir sātīgi savos ieradumos? Ja nē, tad viņi nav piemēroti šādiem atbildīgiem amatiem. Ja tieksmes ir samaitātas, garīgie spēki tiek vājināti, un pastāv briesmas, ka šādi cilvēki valdīs netaisnīgi. Vai šodien kaislību apmierināšana būtu mazāk bīstama nekā toreiz, kad Dievs uzlika ierobežojumus tiem, kas kalpoja svētos amatos?

Kristus cīnījās pret miesas tieksmēm un uzvarēja; tā arī mēs varam Viņa spēkā uzvarēt. Kas ieies pa pilsētas vārtiem? Ne jau tie, kas apgalvo, ka šo iekāres spēku nevar salauzt. Kristus sagādāja spēku stāvēt pretī visam, kas grib mūs kalpināt. Lai gan novājināts četrdesmit dienu ilgajā gavēnī, Viņš tomēr nepadevās kārdināšanām un ar to mums pierādīja, ka mēs neesam bezcerībā. Es zinu, ka mēs vieni uzvarēt nevaram; un cik pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka mums ir dzīvs Pestītājs, kurš vienmēr ir gatavs palīdzēt!

Es atceros kāda vīra gadījumu sapulcē, kurā es teicu uzrunu. Alkoholisko dzērienu un tabakas lietošana bija viņu gandrīz sagrāvusi. Izlaidīgas dzīves seku dēļ tas gāja salīcis, un viņa apģērbā atspoguļojās tā panīkušais stāvoklis. Pēc visa spriežot, šis vīrs bija pārāk dziļi kritis, lai viņam vēl varētu palīdzēt. Bet, kad es [20] viņu aicināju pretoties kārdināšanām augšāmceltā Pestītāja spēkā, viņš drebēdams piecēlās un sacīja: “Jūs rūpējaties par mani, tāpēc arī es par sevi gribu rūpēties.” Pēc sešiem mēnešiem viņš atnāca pie manis uz mājām. Es viņu nepazinu. Viņa seja laistījās priekā, un, satvēris manu roku, viņš asarām acīs sacīja: “Jūs mani gan vairs nepazīstat, bet vai atceraties vīru vecajos, zilajos svārkos, kas jūsu sapulcē piecēlās un apsolīja laboties?” Es biju ļoti pārsteigta. Viņš stāvēja stalts manā priekšā un izskatījās desmit gadus jaunāks. Viņš bija aizgājis mājās no tās sapulces un garas stundas pavadījis lūgšanās un garās cīņās līdz pat saullēktam. Tā bija cīņas nakts, bet, slava Dievam, viņš uzvarēja. Šis vīrs varēja dalīties savā bēdīgajā pieredzē zem ļauno ieradumu jūga. Viņš zināja, kā brīdināt jaunatni no šīs samaitāšanas briesmām, un tādiem, kuri, tāpat kā viņš, bija pārvarēti, viņš varēja norādīt uz Kristu kā vienīgo glābšanas avotu.

Ceļojot esmu redzējusi viesību mielastus un dzīres, un, kad es vēroju neapvaldīto kārību sekas, kad dzirdēju zaimojošo jautrību un redzēju vienaldzību un pat nicīgu izturēšanos pret visām svētām lietām, tad es atcerējos ķēniņa Belsacara ķecerīgās dzīres, uz kurām bija salūgts tūkstotis viņa virsnieku, galminieku, sievu un blakussievu, — šīs dzīres, kurās vīnu brīvi dzēra no Dieva tempļa svētajiem traukiem, dzīrotājiem slavējot savus sudraba un zelta dievus. Viņi nezināja, ka kāds neredzams Liecinieks dzird katru zaimu vārdu, ievēro katru bezdievīgo rīcību.

Dzīru kulminācijas brīdī Belsacars ieraudzīja kāda nelūgta viesa balto roku uz pils sienas rakstām vārdus, kuri kvēloja kā uguns, — vārdus, kuri, lai gan nezināmi milzīgajam pūlim, bija likteņa pareģojums šiem tagad sirdsapziņas mocītajiem dzīrotājiem. Viņu trakulīgā jautrība apklusa, un, kad acis pievērsās rakstam uz sienas, viņi drebēja neizsakāmās šausmās. Kur pirms dažiem acumirkļiem dzirdēja tikai pārgalvīgu jautrību un zaimojošus [21] jokus, tur tagad bija dzirdami baiļu kliedzieni. Izmisušā ķēniņa mežonīgais kliedziens atskanēja visā telpā, saucot pēc kāda, kas nāktu un rakstu izskaidrotu. Iesauca gudros, bet noslēpumainās rakstu zīmes arī viņiem bija tikpat svešas kā pārējiem.

Tad ķēniņiene atcerējās Daniēlu, kurš pirms daudziem gadiem ķēniņam Nebukadnēcaram bija izstāstījis un izskaidrojis viņa aizmirsto sapni. Stāvēdams krāšņā, šausmu pārņemtā pūļa priekšā, Dieva pravietis atgādināja ķēniņa Nebukadnēcara grēkus un atkrišanu un norāja viņa noziegumus. Tad, pagriezies pret rakstu uz sienas, viņš lasīja Debesu vēstījumu. Roka bija pazudusi, bet četri briesmīgie vārdi joprojām stāvēja. Elpu aizturēdami, ļaudis gaidīja, kā Daniēls izskaidros šo vārdu “Mene, Mene, Tekel, Upharsin” nozīmi: “Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis” (..) “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu” (..) “Tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.” (Dan. 5:25-28)

Un tikpat noteikti, kā Belsacara dzīrēs bija kāds Liecinieks, arī pie katras bezdievīgas jautrības ir Liecinieks un tikpat noteikti eņģelis rakstvedis raksta: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu.”

Par spīti visām pūlēm savaldīt nesātību, tā arvien palielinās. Mēs nevaram būt par daudz nopietni, cenšoties aizkavēt tās izplatīšanos, paceļot pakritušo un pasargājot vājo no kārdināšanas. Ar mūsu nespēcīgajām cilvēciskajām rokām mēs gan varam maz ko darīt, bet mums ir uzticams Palīgs. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Kristus roka var aizsniegt cilvēka ciešanu un samaitātības lielākos dziļumus. Viņš spēj mums palīdzēt uzvarēt pat šo briesmīgo nesātības dēmonu.

Bet šim darbam jāsākas jau mājās. Vislielākā pienākuma nasta ir tiem, kuri ir atbildīgi par jauniešu audzināšanu un viņu raksturu veidošanu. Mātes darbs ir palīdzēt saviem bērniem izveidot pareizus ieradumus un nevainojamu gaumi, attīstīt [22] morālu izturību, patiesas tikumiskās vērtības. Māciet viņus neietekmēties no citiem, nepadoties nepareiziem iespaidiem, bet ietekmēt citus uz labu, pacelt un padarīt cildenākus tos, ar kuriem viņi satiekas. Māciet viņiem, ka savienībā ar Dievu tie saņems spēku stāvēt pretī visniknākajām kārdināšanām.

Bābeles galmā Daniēls bija kārdinājumu apņemts, bet ar Dieva palīdzību viņš saglabāja savu godīgumu. Kas nevar turēties pretī kārdinājumam, izmatojot visas spējas, kas ir noliktas viņa sniedzamības robežās, tā vārds nav ierakstīts Debesu grāmatās uzvarētāju sarakstā. Tas Kungs nekad nepieļauj, ka cilvēks tik ļoti tiktu kārdināts, ka tam nebūtu iespējams pretoties ļaunumam. Dieva spēks arvien ir gatavs aizstāvēt un stiprināt to, kurš ir kļuvis par dievišķās dabas līdzdalībnieku.

Ēstgribas kārdināšanām piemīt tik liels spēks, ka tās var pārvarēt vienīgi ar Dieva palīdzību. Bet katrā kārdinājumā ir Dieva apsolījums, ka mēs no tā varam izbēgt. Kāpēc tad tik daudzi ir uzvarēti? Tāpēc, ka tie neuzticas Dievam. Viņi nelieto atpestīšanai paredzētos līdzekļus. Dievs nepieņem atvainošanos par samaitātās ēstgribas apmierināšanu.

Daniēls vērtēja savas cilvēciskās spējas, bet nepaļāvās uz tām. Viņš uzticējās tam spēkam, kuru Dievs apsolījis visiem, kas nāk pie Viņa pazemīgā atkarības sajūtā, pilnīgi paļaujoties uz Viņa spēku.

Viņš apņēmās savā sirdī nesagānīties ne ar ķēniņa gaļu, ne arī ar viņa vīnu, jo viņš zināja, ka šāda barība nestiprinās ne viņa fiziskos spēkus, ne arī palielinās prāta spējas. Viņš nelietoja ne vīnu, nedz kādus citus pretdabiskus, kairinošus līdzekļus. Viņš nedarīja neko, kas aptumšotu viņa prātu, un Dievs deva viņam “ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus.” (Dan. 1:17)

[23] Vēlākajos gados uz Daniēlu gūlās smagas rūpes par valsti, un viņu ļoti pārbaudīja. Bet cīņā ar grūtībām viņš kļuva stiprs. Daniēls cieši turējās pie Bezgalīgā Spēka rokas un netika uzvarēts. Viņš zināja, ka, lai labi padarītu savu darbu, nepieciešama Dieva palīdzība. Ebreju jauneklis saprata, ka pārbaudījumu un vajāšanu virpulī bez Dieva nevar pastāvēt nevienu stundu. Viņš lūdza trīs reizes dienā, un Dievs uz lūgšanām atbildēja. Debesu Liecinieks zināja Daniēla nodomus, un, kad viņš nostājās Kunga pusē, lai darītu Viņa prātu, tad Kungs nostājās Dāniēla pusē, lai jaunekli uzturētu.

Daniēla vecāki bērnībā viņu audzināja stingros sātības principos. Viņi tam mācīja visos savos ieradumos pakļauties dabas likumiem. Viņš zināja, ka ēšana un dzeršana atstāj tiešu iespaidu uz gara, miesas un tikuma spēkiem, ka viņš ir atbildīgs Kungam par savām spējām, jo viņš tās uzskatīja par Dieva dāvanu, kuru attīstību nedrīkst kavēt vai izkropļot ne ar kādu kaitīgu rīcību. Šīs audzināšanas rezultātā viņa sirdī un prātā tika godināts Dieva likums. Savas gūstniecības sākuma gados Daniēlam vajadzēja izturēt smagu pārbaudījumu, kas viņu iepazīstināja ar galma krāšņumu, ar liekulību un ar pagānismu. Tā patiesi bija sevišķa skola, lai sagatavotu viņu atturīgai, čaklai un ticības pilnai dzīvei. Un tomēr nekāds ļaunums viņu neaptraipīja.

Daniēla un viņa jauno biedru pieredze mums liecina par vienkāršā uztura priekšrocībām un rāda, ko Dievs darīs to labā, kas ar Viņu vēlas sadarboties, lai šķīstītu un paceltu dvēseli. Daniēls un viņa biedri pagodināja Dievu un bija kā spožas sveces Bābeles galmā. Šai stāstā mēs dzirdam Dieva balsi, kas uzrunā mūs personīgi, aicinot sakopot visus dārgās gaismas starus šajā kristīgās sātības jautājumā un padoties veselības likumiem. [24] Mēs gribam mantot mūžību. Mēs vēlamies vietu Dieva pilsētā, kur nav nekā nešķīsta. Visas Debesis vēro, kā mēs cīnāmies ar kārdināšanām. Lai visi, kas apliecina Jēzus vārdu, tā staigā pasaules priekšā, ka ar savu priekšzīmi un uzskatiem varētu mācīt patiesos dzīves principus. "Tāpēc brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā dievkalpošana.”

3. Kairinošu vielu iespaids

"Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu." (1.Kor. 9:24-25)

Šeit parādīti pašsavaldīšanās un sātīgas dzīves labie rezultāti. Lai ilustrētu garīgo cīņu un tās algu, apustulis Pāvils izmanto dažādās spēles, kuras senie grieķi rīkoja par godu saviem dieviem. Tos, kas piedalījās šajās spēlēs, trenēja ļoti stingrā disciplīnā. Katra kārība, kas varētu vājināt miesas spēkus, bija aizliegta. Vīns un izmeklēti ēdieni bija aizliegti, lai pasargātu fizisko enerģiju, gara spēkus un izturību.

Iegūt balvu, par kuru viņi cīnījās, — vīstošu ziedu vainagu un pūļa aplausus, — uzskatīja par vislielāko godu. Ja tik daudz varēja izturēt, tik lielu pašaizliedzību parādīt, lai iegūtu šo bezvērtīgo godalgu, ko saņem tikai pats labākais, cik daudz lielākam vajadzētu būt upurim un pašaizliedzībai, lai iegūtu neiznīcīgu vainagu un mūžīgu dzīvību!

Mums ir darāms darbs — sūrs, nopietns darbs. Visi mūsu ieradumi, mūsu garšas izjūta un tieksmes jāaudzina saskaņā ar dzīves un veselības likumiem. Tā mēs varam iegūt labāku veselību un gara skaidrību, lai atšķirtu, kas ļauns un kas labs.

Lai pareizi saprastu sātības jautājumu, mums tas jāaplūko no Bībeles viedokļa. Un nekur citur mēs neatradīsim vispusīgāku un spēcīgāku ilustrāciju patiesai sātībai un tās svētībām kā pravieša Daniēla un viņa ebreju draugu stāstā. [26]

Kad šos jaunekļus izraudzīja, ka tie “mācāmi kaldeju rakstos un tiem jāmācās arī kaldeju valoda,” lai stātos “ķēniņa kalpībā,” tiem uzturs katru dienu bija jāsaņem no ķēniņa galda, no viņa ēdieniem, kā arī no viņa vīna. “Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra.” (skat. Dan. 1.nod.)

Viņu uzturā bija ietverta gaļa, kas Mozus likumā apzīmēta par nešķīstu. Viņi lūdza galminieku priekšnieku, kura uzraudzībā tie atradās, lai tiem dotu vienkāršāku barību. Bet tas vilcinājās, bīdamies, ka šāda stingra atturība, kādu jaunekļi vēlējās, varētu uz viņu ārējo izskatu atstāt sliktu iespaidu un tā viņš zaudētu ķēniņa labvēlību. Daniēls lūdza desmit dienas pārbaudes laiku. Tas tika piešķirts, un pēc desmit dienām jaunekļi izskatījās daudz veselīgāki par tiem, kas ēda ķēniņa ēdienu. Tāpēc “pākšaugi un ūdens” (Dan. 1:12, angļu tulk.), ko Daniēls un viņa draugi bija prasījuši sākumā, palika viņu ēdiens arī turpmāk.

Tā nebija ne lepnība, ne godkāre, kas šos jaunekļus ieveda ķēniņa galmā — sabiedrībā, kas nepazina un nebijās patieso Dievu. Viņi bija gūstekņi svešā zemē, un Mūžīgā Gudrība viņus turp bija aizvedusi. Šajā uzticības pārbaudē tie apzinājās savu stāvokli ar daudzajām briesmām un grūtībām un, Dievu bīdamies, izdarīja savu izvēli. Pat atrodoties briesmās pazaudēt ķēniņa labvēlību, viņi palika uzticīgi tēvu ticībai. Viņi paklausīja gan fiziskajam, gan morālajam Dieva likumam, un Dieva svētība deva viņiem izturību, piemīlību un gara spēku.

Šie jaunieši bērnībā bija pareizi audzināti. Tagad, kad tie bija atšķirti no ģimenes iespaida un svētībām, viņi vērtēja mājās saņemtās pamācības. Ar šiem pašaizliedzīgajiem ieradumiem viņi [27] ieguva gribasspēku, čaklumu un nelokāmību. Viņus nedzina lepnība vai bezvērtīga godkāre, bet viņi centās uzcītīgi veikt savus pienākumus savas apspiestās tautas godam un Tā slavai, kura kalpi viņi bija.

Kad pēc trim gadiem ķēniņš pārbaudīja šo jauniešu spējas un prasmes, tad nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja. Viņu apķērība, viņu izmeklētā un pareizā valoda, viņu plašās un dažādās zināšanas bija pierādījums nevājinātajai izturībai un gara spēkam. “Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī.” (Dan. 1:20)

Dievs vienmēr pagodina taisno. Bābelē sapulcināja daudzsološākos jauniešus no visām zemēm, kuras bija pakļāvis lielais iekarotājs. Bet starp tiem visiem nebija neviena, kas varētu līdzināties ebreju jauniešiem. Staltā izturēšanās, drošie, spēcīgie soļi, laipnā sejas izteiksme, neaptumšotais saprāts, tīrā elpa — tas viss bija labo dzīves ieradumu skaidrs pierādījums un piemērs tam, kā daba godā tos, kas paklausa tās likumiem.

Daniēla un viņa draugu stāsts ietverts Svēto Rakstu lappusēs par svētību jaunatnei visās turpmākajās paaudzēs. Ko cilvēki ir darījuši, to arī citi cilvēki var izdarīt. Vai šie jaunie ebreji stāvēja pretī lielām kārdināšanām un nodeva teicamu liecību par labu patiesai sātībai? — tāpat arī šodien jaunieši var nodot līdzīgu liecību.

Mācību, kura mums šeit dota, derētu labi apdomāt. Mūsu briesmas nav trūkums, bet pārpilnība. Mūs nepārtraukti kārdina uz nesātību. Tiem, kuri grib saglabāt savus spēkus nevājinātus, lai kalpotu Dievam, ir jābūt stingrai sātībai, lietojot Viņa dabas veltes, kā arī pilnīgai atturībai no katras kaitīgas un pazemojošas tieksmes apmierinājuma.

[28] Jaunā paaudze no visām pusēm ir apņemta ar kārdināšanām ēšanas jautājumā. Īpaši mūsu lielajās pilsētās katrs grēcīgs ieradums ir padarīts vienkāršs un vilinošs. Tie, kuri, tāpat kā Daniēls, negrib sevi piesārņot, saņems savas sātīgās dzīves algu. Lielāks fiziskais spēks un pieaugošā izturība tiem nodrošina spēka bagātību, no kura smelt vajadzīgā brīdī.

Pareizi fiziskie ieradumi veicina prāta attīstību. Gara dāvanas, fiziskie spēki un ilgs mūžs ir atkarīgi no negrozāmiem likumiem. Šajās lietās nav gadījuma rakstura. Dievs neiejauksies, lai pasargātu cilvēku no dabas likumu pārkāpšanas sekām. Sakāmvārds “Katrs pats savas laimes kalējs” satur daudz patiesības. Kaut arī par bērnu audzināšanu un viņu rakstura veidošanu ir atbildīgi vecāki, tomēr tā ir patiesība, ka mūsu stāvoklis un derīgums pasaulē lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pašu rīcības. Daniēls un viņa biedri bērnībā bija saņēmuši pareizas audzināšanas svētības, bet tikai šīs priekšrocības vien tos nepadarītu par tiem, kas viņi bija. Nāca laiks, kad viņiem bija jārūpējas par sevi pašiem, kad viņu nākotne bija atkarīga no pašu gaitām. Tad viņi apņēmās palikt uzticīgi bērnības pamācībām. Dievbijība, kas ir visas gudrības iesākums, bija viņu diženuma pamats. Svētais Gars stiprināja katru patiesu apņemšanos, katru cēlu nodomu.

Nesātība gandrīz no paša iesākuma ir bijusi pasaules lāsts. Noas dēls pārliecīgas vīna lietošanas dēļ bija grimis tik dziļi, ka zaudēja kauna jūtas, un lāsts, kas sekoja grēkam, nekad no viņa pēcnācējiem netika noņemts.

Nadabs un Abija izpildīja svētu amatu, bet vīna lietošana tā aptumšoja viņu prātu, ka tie vairs nespēja atšķirt svētas lietas no parastām. Pienesot “svešu uguni”, viņi neievēroja Dieva bausli, un Viņa tiesa tos nonāvēja.

[29] Grieķu ķēniņam Aleksandram bija daudz vieglāk pakļaut ķēniņu valstis nekā valdīt pār sevi. Iekarojis tautas, šis tā sauktais lielais vīrs krita par upuri, izdabājot savām tieksmēm.

Neskatoties uz tūkstošiem gadu ilgo pieredzi un attīstību, tas pats tumšais traips, kas aptraipīja pasaules vēstures pirmās lappuses, vēl šodien izkropļo mūsu moderno civilizāciju. Dzeršana un tās posts sastopami visur, kur vien mēs ejam. Lai arī cik lielas pūles būtu pieliktas, lai veicinātu atturību, tomēr šī sērga ir izplatījusies arvien vairāk. Ir pieņemti likumi, kas atļauj alkohola tirdzniecību, taču šie priekšraksti nav apstādinājuši dzeršanas progresu, izņemot salīdzinoši mazas teritorijas. Ir pieliktas pūles, lai nodibinātu iestādes, kurās nesātības upuri varētu saņemt palīdzību uzvarēt šo briesmīgo kāri. Tas ir cēls darbs, bet cik daudz prātīgāk, cik daudz efektīgāk būtu novērst visa šī posta cēloņus! Ņemot vērā tikai šī jautājuma finansiālo aspektu, cik muļķīgi ir pieļaut tādu biznesu, kas tūkstošus padara nabagus! Valsts likumi legalizē tirdzniecību, kas cilvēkus padara par dzērājiem, un tad par lielu naudu gādā iestādes, lai pārvērstu viņus atkal par atturīgiem cilvēkiem. Vai mūsu likumdevēji nevar rast labāku risinājumu alkoholisko dzērienu jautājumā?

Kamēr ar likumu ir atļauts tirgot alkoholiskos dzērienus, iekāres vergi saņem tikai nedaudz labuma no dzērāju ārstēšanas iestādēm. Viņi nevar tur palikt uz visiem laikiem; tiem atkal ir jāieņem sava vieta sabiedrībā. Kāre pēc reibinošiem dzērieniem, lai gan tā var būt mazināta, nav pilnīgi iznīcināta; un, kad uzbrūk kārdinājums, kas sastopams ik uz soļa, tie pārāk bieži un viegli krīt tajā.

Ko var darīt, lai apturētu ļaunuma straumi? Lai tiek ieviesti un stingri kontrolēti likumi, kas aizliedz tirgot un lietot alkoholu kā dzērienu! Pielieciet visas pūles, lai iedrošinātu dzērāju atgriezties pie sātības un tikumības! Lai izdzītu žūpošanas postu no mūsu zemes, vajag darīt pat vēl vairāk. [30] Lai tiek likvidēta kāre pēc alkoholiskajiem dzērieniem, un pēc tiem vairs nebūtu vajadzības!

Mūsu valsts administratīvajās un tiesas iestādēs vajadzētu pieņemt tikai stingri sātīgus un godīgus cilvēkus. Atstājot tiesu nesātīga un amorāla cilvēka rokās, mēs riskējam ar īpašumiem, reputāciju un pat dzīvību. Cik daudz nevainīgu cilvēku ir notiesāti uz nāvi, cik daudz vairāk cilvēkiem ir atņemti visi laicīgie īpašumi nodzērušos zvērināto, advokātu, liecinieku un pat tiesnešu netaisnības dēļ!

Tagad mums ir vajadzīgi vīri ar stingriem raksturiem kā Daniēls. Pasaulei šodien ir vajadzīga skaidra sirds un stingras, bezbailīgas rokas. Dieva nodoms bija, lai cilvēks arvien pieaugtu un viņa spējas ik dienas sasniegtu augstāku pakāpi. Dievs mums palīdzēs, ja mēs paši mēģināsim sev palīdzēt. Katra kristieša pienākums ir sekot, lai viņa priekšzīme un iespaids būtu Dieva pusē. Lai evaņģēlija sludinātāji paceļ savas balsis kā bazūnes un parāda ļaudīm viņu pārkāpumus un Israēla namam tā grēkus! Jauniešus vajag pamācīt. Mūsu cerība uz laimi divās pasaulēs atkarīga no mūsu dzīves vienā pasaulē. Mums vajadzētu sargāties jau no pirmā nesātības soļa. Ja gribam savus bērnus pasargāt no šī ļaunuma, tad mums jārāda viņiem pareiza priekšzīme, jāmāca bīties Dievu un atzīt Viņu par savu gudrību un stiprumu.

Reibinošu dzērienu lietošana vājina prātu un nocietina sirdi pret katru šķīstu un svētu iespaidu. Nedzīvas klintis drīzāk paklausītu patiesības un taisnības aicinājumam, nekā tādi cilvēki, kuru prāts un jūtas nesātības dēļ ir paralizēti. Tie, kas iedrošinās uzkāpt uz šīs aizliegtās takas, tiek pamazām un nemanot vesti tālāk, līdz kamēr viņi ir demoralizēti, samaitāti un prātu zaudējuši. Un, kamēr kristieši guļ, šis ļaunums pieņemas spēkā un sagrābj jaunus upurus. Ja uzmodinātu ticīgo morālās jūtas visās lietās būt sātīgiem un viņi saprastu, ka [31] katra cilvēka nākotnes liktenis ir atkarīgs no izveidotajiem ieradumiem, tad tiem, kas nevar savaldīties, viņi ar savu piemēru varētu palīdzēt pretoties šai dzeršanas sērgai.

Mūsu zemē pieliek lielas pūles, lai apturētu dzeršanu, bet uzvarēt un padarīt rāmu pieaugušu lauvu ir smags darbs. Ja tikai pusi no tām pūlēm, kuras izlieto, apkarojot šo lielo ļaunumu, veltītu, lai apgaismotu vecākus par viņu atbildību, veidojot bērnu ieradumus un raksturu, būtu panākts tūkstoškārt lielāks labums. Nedabīgā tieksme pēc reibinošiem dzērieniem bieži vien rodas mājās, daudzos gadījumos pat pie to galda, kuri ir visdedzīgākie izvest atturības darbu. Mēs novēlam Dieva svētību visiem, kuri vēlas darboties atturības lietā, bet mēs viņus lūdzam ieskatīties dziļāk šī ļaunuma cēloņos un reformas darbā būt pamatīgākiem un noteiktākiem.

Nesātība, kura iesākusies jau vecāku namā, vispirms vājina gremošanas orgānus, un drīz vien vienkāršie ēdieni vairs neapmierina ēstgribu. Iestājas neveselīgs stāvoklis, un rodas kāre pēc stiprākiem, kairinošākiem līdzekļiem. Tēja un kafija iedarbojas acumirklī. Šīs indes kairina nervu sistēmu, un dažos gadījumos uz neilgu laiku liekas, ka prāts ir saasināts, domas dzīvākas. Tā kā šie kairinošie līdzekļi rada patīkamas sajūtas, tad daudzi domā, ka tie patiešām ir vajadzīgi; bet pēc tam vienmēr seko atslābums. Nervu sistēma tagadējām vajadzībām ir aizņēmusies spēkus no nākotnes resursiem, tāpēc visam šim īslaicīgajam mundrumam seko atbilstošs nogurums. Acumirklīgais atvieglojums, kas radies no tējas un kafijas, ir pierādījums tam, ka tas, kas likās esam spēks, bija tikai nervozs uzbudinājums, un tādēļ ir kaitīgs visam ķermenim.

Tādā veidā audzināta ēstkāre turpmāk alkst pēc kaut kā stiprāka, tā pieprasa palielināt šo patīkamo uztraukumu. Šīs prasības kļūst arvien biežākas un arvien grūtāk kontrolējamas. Jo vairāk nervu sistēma ir novājināta un jo mazāk tā spēj iztikt bez kairinošiem līdzekļiem, jo vairāk rodas [32] kāre pēc šādām vielām, līdz griba ir uzvarēta un šķiet, ka nav spēka atsacīties no šiem nedabīgajiem stimulatoriem.

Ja pareizā taka vienreiz ir atstāta, ir grūti uz tās atgriezties. Robežas ir iznīcinātas, aizsargierīces pārvietotas. Viens solis uz nepareizās takas sagatavo ceļu nākamajam. Vismazākā novirze no pareizajiem principiem mūs šķir no Dieva un var beigties ar samaitāšanu. Ko mēs izdarām vienreiz, to jau vieglāk ir izdarīt otrreiz, un iet tālāk pa jau zināmo taku, vai tā būtu pareiza vai nepareiza, ir vieglāk nekā sākt no jauna. Sabojāt Dieva priekšā mūsu ceļus neprasa nekādu piepūli, bet, lai izveidotu taisnības un patiesības ieradumus, vajag laiku un pacietību.

Daudzi, kas vilcinātos likt pie sava tuvākā lūpām alkoholiskos dzērienus, nodarbojas ar apiņu audzēšanu un tādā veidā pierāda savu nostāju pret sātību. Es nevaru saprast, kā Dieva likumu gaismā ticīgie bez sirdsapziņas pārmetumiem var audzēt apiņus un ražot vīnu vai raudzētu ābolu sulu pārdošanai.

Daudzreiz esmu dzirdējusi ļaudis sakām: “Ak, tas jau ir tikai rūgstošs salds vīns! Tas jau ir pavisam nekaitīgs un pat veselīgs!” Dažas pudeles un reizēm arī vairāk aiznes uz mājām. Kādu laiku tas gan vēl ir salds, bet tad sāk rūgt. Asa garša kāda gaumei izliekas vēl patīkamāka, un saldo vīnu cienītājiem grūti atzīties, ka viņu mīļākais dzēriens ir palicis ass un skābs.

Vīns un raudzēta ābolu sula cilvēkus apskurbina tāpat kā stiprāki dzērieni, un šis ir vissliktākais skurbuma veids. Kaislības kļūst arvien pretdabiskākas, rakstura izmaiņa lielāka, noteiktāka un grūtāk labojama. Dažas glāzes raudzētas ābolu sulas vai vīna var pamodināt tieksmi pēc stiprākiem dzērieniem, un tieši šādā ceļā daudzi ir kļuvuši par nelabojamiem žūpām.

Tiem, kuriem tieksme pēc alkoholiskiem dzērieniem ir iedzimusi, nepavisam nav droši turēt mājās [33] vīnu vai raudzētu ābolu sulu, jo sātans viņus vienmēr kārdinās tos baudīt. Ja viņi padosies kārdināšanām, tad nezinās, kad pārtraukt. Baudkāre pieprasa to apmierināt, un tas tiek izdarīts viņu samaitāšanai. Prāts tiek apstulbots, vairs nevalda saprāts, bet iekāre. Izvirtība ņem virsroku, un tādēļ, ka ir apmierināta kāre pēc vīna, tiek praktizēti gandrīz visu veidu netikumi. Tam, kas mīl šos dzērienus un kas tos lieto, nav iespējams pieaugt žēlastībā. Viņi kļūst rupji un domā miesīgi; dzīvnieciskās kaislības pārvalda prāta augstākās spējas, un tikums netiek mīlēts.

Mērena dzeršana ir skola, kurā cilvēki kļūst par žūpām. Tā pamazām sātans ved viņus projām no stiprās sātības ostas. Vīns tik viltīgi iespaido garšu, ka cilvēks pavisam nemanot uzsāk dzērāja ceļu. Attīstās kāre pēc alkoholiskiem dzērieniem, nervu sistēma ir sabojāta; sātans tur prātu nemiera drudzī, un nabaga upuris, domādams, ka ir pilnīgā drošībā, iet arvien tālāk, līdz beidzot visas robežas ir pārkāptas un katrs princips upurēts. Stingrākās apņemšanās tiek nomāktas un pat mūžīgās dzīves cerība ir par vāju, lai uzmodinātās kaislības noturētu saprāta varā. Daži nekad nav īsti piedzērušies, bet arvien atrodas vieglu dzērienu iespaidā. Viņi ir drudžaini, svārstīgi, ne gluži bez prāta, bet bez līdzsvara; jo viņu prāta cēlākās spējas ir samaitātas.

Kurp vien ejam, mēs sastopam tabakas cienītājus, kas ar šo savu iemīļoto paradumu vājina savu garu un miesu. Vai cilvēkiem ir tiesības nolaupīt savam Radītājam un pasaulei kalpošanu, kas tiem pienākas? Tabaka ir viltīga inde, kas iedarbojas lēni. No tās sekām ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā no alkohola. Tabaka sien savus upurus ar vēl stiprākām verdzības saitēm nekā alkohola glāze. Tas ir nejauks ieradums, kas aptraipa cilvēku un ir ļoti nepatīkams citiem. Mēs reti kad atrodamies [34] cilvēku pūlī, kurā gaiss nebūtu saindēts ar smēķētāju iztvaikojumiem. Ir nepatīkami, pat bīstami, uzturēties istabā vai dzelzceļa vagonā, kurā gaiss ir piesātināts ar tabakas dūmiem vai alkohola smaku. Vai ir pareizi saindēt gaisu, kas citiem jāelpo?

Ar kādu gan spēku tabakas cienītājs varētu apturēt nesātības izplatīšanos? Pirms cirvi var likt kokam pie saknes, šajā tabakas jautājumā jānotiek revolūcijai. Tēja, kafija un tabaka, tāpat kā alkoholiskie dzērieni, ir tikai dažādu pakāpju mākslīgie stimulatori.

Tēja un kafija iedarbojas tieši tāpat kā vīns, alus, degvīns un tabaka.

Tēja ir kairinošs līdzeklis, kas zināmā mērā apreibina. Tā pamazām vājina miesas un gara spraigumu. Vispirms tēja uzmundrina, jo tā stimulē dzīvības mehānisma darbību; tādēļ tējas dzērājs domā, ka tā viņam ļoti palīdz. Bet tā ir kļūda. Tiklīdz tējas iedarbība izgaisusi, pazūd arī nedabīgais spēks, un iepriekšējā mākslīgā uzbudinājuma vietā iestājās vājums un nogurums. Tējas dzeršanas tālākās sekas ir galvassāpes, bezmiegs, sirdslēkmes, gremošanas problēmas, drudzis un daudzas citas kaites.

Arī kafijas dzeršana ir kaitīgs ieradums. Kafija īslaicīgi uzmundrina prātu, bet pēc tam seko nogurums, bezspēks, garīgo, morālo un fizisko spēku paralīze. Ja šo ieradumu nepārvar, tad smadzeņu darbība kļūst arvien vājāka un tās notrulinās.

Visi šie nervu kairinātāji patērē dzīvības spēkus, un nemiers, ko izsauc sagrautie nervi, nepacietība un garīgais vājums, aizkavē prāta attīstību. Vai tad tiem, kas aizstāv sātību un reformu, nevajadzētu būt modriem un darboties pretī šo kaitīgu dzērienu ļaunumam? Dažreiz pārtraukt lietot tēju un kafiju ir tikpat grūti [35] kā dzērājam nelietot alkoholu. Nauda, kas izdota par tēju un kafiju, ir vairāk nekā zaudēta. Jo šie dzērieni to lietotājam nodara tikai ļaunumu, pie tam nemitīgi. Tie, kas lieto tēju, kafiju, opiju un alkoholu, varbūt sasniedz lielu vecumu, bet šis fakts nav arguments par labu kairinošiem līdzekļiem. Tā Kunga lielā diena atklās, ko šie ļaudis būtu varējuši darīt, bet savu nesātīgo ieradumu dēļ nav izdarījuši.

Tie, kas ķeras pie tējas un kafijas, lai varētu labāk strādāt, sajutīs ļaunās sekas izpostītajos nervos un pašsavaldīšanās trūkumā. Nogurušajiem nerviem vajadzīga atpūta un miers. Dabai vajadzīgs laiks, lai atgūtu nogurdinātos spēkus. Bet, ja tos ar kairinošo līdzekļu palīdzību nemitīgi satrauc, tad patiesie dzīvības spēki vājinās. Kādu laiku ar nedabīgu kairinošu līdzekļu palīdzību var gan vairāk padarīt, bet pamazām spēkus sakāpināt līdz vēlamai pakāpei kļūst arvien grūtāk, un visbeidzot novārdzinātais cilvēks sabrūk.

Ieradums dzert tēju un kafiju ir daudz lielāks ļaunums, nekā cilvēki bieži domā. Daudzi, kas pieraduši lietot uzbudinošus dzērienus, cieš no galvassāpēm un fiziska nespēka un zaudē daudz laika slimojot. Viņi iedomājas, ka nevar dzīvot bez kairinošiem līdzekļiem, un nezina par to iespaidu uz veselību. Un bīstamākais ir tas, ka šīs ļaunās sekas tiek pieskaitītas pavisam citiem cēloņiem.

Lietojot kairinošos līdzekļus, cieš viss ķermenis. Nervi kļūst nelīdzsvaroti, aknu darbība traucēta, tiek iespaidota asinsrite un asins kvalitāte, āda nedarbojas un kļūst bāla. Arī smadzenes tiek bojātas. Šie kairinošie līdzekļi acumirklī izsauc smadzenēs neparasti spraigu darbību, bet pēc tam tās kļūst vājākas un mazāk spējīgas izturēt piepūli. Tad seko bezspēks, ne tikai garīgs un fizisks, bet arī morāls. Tādēļ mēs arī redzam nervozus vīrus un sievas ar vājām sprieduma spējām un nelīdzsvarotu prātu. Tie bieži [36] parāda neapdomīgu, nepacietīgu, apsūdzošu garu, skatoties uz citu vainām kā caur palielināmo stiklu, bet pilnīgi nespējot ieraudzīt paši savas kļūdas.

Kad šie tējas un kafijas lietotāji sanāk kopā, tad parādās viņu postošo ieradumu iespaids. Visi bagātīgi bauda savus iemīļotos dzērienus, un, līdzko ir jūtama to uzbudinošā ietekme, viņu mēles atraisās un sākas ļaunais darbs, aprunājot citus. Tie runā daudz un neapdomīgi. Apkārt tiek laistas gardās tenkas un pārāk bieži arī skandālu inde. Šie neapdomīgie tenkotāji aizmirst, ka viņiem ir Liecinieks. Neredzamais Vērotājs ieraksta viņu vārdus Debesu grāmatās. Šo nesaudzīgo nopelšanu, šos pārspīlētos nostāstus, šīs skauģu jūtas, izteiktas tējas glāzes iespaidā, Jēzus pieskaita kā pret Viņu darītas. “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mat. 25:40)

Mēs jau tagad ciešam mūsu tēvu nepareizo ieradumu dēļ, un tomēr cik daudzi izvēlas vēl ļaunāku ceļu nekā tie! Milzīgā ātrumā opijs, tēja, kafija, tabaka un alkoholiskie dzērieni iznīcina vēl pāri palikušo cilvēku dzīvības spēku. Katru gadu tiek iztukšotas miljoniem mucu reibinošo dzērienu un miljoniem dolāru izdoti tabakai. Kaislību vergi nolaupa saviem bērniem uzturu, apģērbu un izglītību, savus ienākumus izšķiežot grēcīgu iegribu apmierināšanai. Tik ilgi, kamēr vēl pastāv šie ļaunumi, sabiedrība nevar būt vesela.

Lai apmierinātu kāri pēc reibinošiem dzērieniem, cilvēks, kurš radīts pēc Dieva līdzības, brīvprātīgi liek pie savām lūpām dzērienu, kas viņu pazemo zemāk par dzīvnieku. Apziņa tiek paralizēta, prāts notrulināts, dzīvnieciskās kaislības uzmodinātas, un tad seko visdrausmīgākā rakstura noziegumi. Kā degvīna vai tabakas lietotājs var nodot tam Kungam nedalītu sirdi? Tas nav iespējams. Viņš arī nevar savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Viņa iecienītie ieradumi paņem visu tā mīlestību. Lai apmierinātu kāri pēc reibinošiem dzērieniem, viņš pārdod saprātu un pašsavaldīšanos. [37] Viņš liek pie lūpām dzērienu, kas notrulina smadzenes, paralizē intelektu un padara viņu par kaunu un lāstu viņa ģimenei un par biedēkli apkārtējiem. Ja cilvēki kļūtu visās lietās sātīgi, ja viņi neaiztiktu un nebaudītu ne kafiju, ne tēju, ne tabaku, ne vīnu, ne opiju, nedz kādus citus reibinošus dzērienus, saprāts paturētu vadības grožus un kontrolētu tieksmes un kaislības.

Caur ēstkāri sātans kontrolē prātu un visu būtni. Tūkstoši, kuri vēl varētu būt dzīvi, ir sabrukuši kapā kā fiziski, garīgi un morāli vraki, jo viņi ir upurējuši visus savus spēkus iekāres apmierināšanai un tā sevi miesīgi, garīgi un tikumiski izpostījuši. Šai paaudzei ir daudz lielāka vajadzība nekā jebkad agrāk saukt palīgā gribas spēku, stiprinātu caur Dieva žēlastību, lai stātos pretī sātana kārdināšanām un lai pretotos samaitātas garšas vismazākajai kārībai. Bet tagadējai paaudzei ir mazāk pašsavaldīšanās spēka nekā iepriekšējām. Tie, kuri ir lietojuši kairinošus līdzekļus, savu samaitāto baudkāri un kaislības nodevuši arī saviem bērniem, un tāpēc, lai spētu pretoties nesātībai visās tās formās, tagad ir vajadzīgs lielāks morālais spēks. Vienīgais pilnīgi drošais ceļš ir stāvēt nelokāmi, ievērojot stingru sātību visās lietās un nekad neuzdrošināties novirzīties uz briesmu takas.

Tēviem un mātēm vajadzētu saprast nopietnos pienākumus, kas viņiem uzlikti šajā laikā. Mēs audzinām bērnus, kurus pārvaldīs vai nu sātana vai Kristus spēks. Mūsu vienīgā drošība pret nesātības varu ir atturēties no vīna, alus un citiem reibinošiem dzērieniem. Mums jāmāca bērni, ka, lai būtu vīrišķīgi, šīs lietas ir jāatstāj. Dievs mums ir rādījis, ko sevī ietver patiesa vīrišķība. Tas, kas uzvar, tiks godāts, un viņa vārdu neizdzēsīs no Dzīvības grāmatas.

Kad tas Kungs gribēja izraudzīt Simsonu par Savas tautas atbrīvotāju, Viņš pavēlēja tā mātei ievērot pareizu dzīvesveidu pirms bērna dzimšanas. [38] Un jau no paša iesākuma šis aizliegums bija uzlikts arī bērnam, jo viņam no pašas dzimšanas bija jābūt tam Kungam svētītam kā nazīrietim.

Tā Kunga eņģelis parādījās Manuas sievai un pasludināja, ka viņai būs dēls. Un šai sakarā viņš tai deva svarīgu pamācību: “Tādēļ esi piesardzīga un nedzer vīnu, nedz reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts.” (Soģu 13:4)

Manuam apsolīto bērnu Dievs bija izredzējis svarīgam darbam, un viņa uzdevums bija rūpīgi uzraudzīt mātes un bērna ieradumus, lai nodrošinātu šim darbam nepieciešamās īpašības. “Viņai nebūs dzert ne vīnu, ne stiprus reibinošus dzērienus,” sacīja eņģelis Manuam par viņa sievu, “un viņai nebūs neko tādu ēst, kas ir nešķīsts; visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro.” (Soģu 13:14) Mātes ieradumi bērnu ietekmē vai nu uz labu, vai uz ļaunu. Ja māte vēl bērnam labu, tad viņai pašai sevi jāsavalda, jābūt sātīgai un pašaizliedzīgai.

Jaunajā Derībā mēs atrodam ne mazāk iespaidīgu piemēru par sātīgas dzīves ieradumu svarīgumu.

Jānis Kristītājs bija reformators. Viņam bija uzdots liels darbs tā laika ļaužu labā. Lai šim darbam sagatavotos, viņa dzīvei, iesākot no piedzimšanas, vajadzēja būt sātīgai. Eņģelis Gabriēls tika sūtīts no Debesīm mācīt Jāņa vecākiem veselības reformas principus. “Vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers,” sacīja Debesu sūtnis, “un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.” (Lūk. 1:15)

Jānis atstāja savus draugus un atsacījās no dzīves greznības, aiziedams dzīvot tuksnesī un pārtiekot vienīgi no augu barības. Viņa vienkāršais apģērbs — no kamieļa spalvas austs apsegs — bija pārmetums tā laika paaudzes izšķērdībai un lepnumam, sevišķi jūdu priesteriem. Arī viņa barība, kura sastāvēja no Amerikas baltās akācijas augļiem un zemes kameņu medus, bija pārmetums tajā laikā valdošajai rijībai.

[39] Par Jāņa Kristītāja darbu bija pravietojis pravietis Maleahija: “Redzi, es sūtīšu jums pravieti Ēliju, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu.” (Mal. 4:23,24) Jānis Kristītājs darbojās Ēlijas garā un spēkā, lai sataisītu Kungam ceļu un atgrieztu ļaudis pie pareizās gudrības. Viņš bija priekšzīme tiem, kas dzīvo pēdējās dienās, kuriem Dievs uzticējis svētas patiesības, lai nestu tās ļaudīm un sagatavotu ceļu tā Kunga otrai atnākšanai. Un tos pašus atturības pamatlikumus, kurus ievēroja Jānis, vajadzētu dzīvē izpildīt arī tiem, kuri ir aicināti pēdējās dienās brīdināt pasauli par Cilvēka Dēla nākšanu.

Dievs ir radījis cilvēku pēc savas līdzības, un Viņš gaida, ka cilvēks savus spēkus, kas doti, lai pagodinātu Radītāju, saglabās nevājinātus. Vai tad mums nevajadzētu paklausīt Viņa brīdinājumam un censties savus dzīvības spēkus saglabāt vislabākajā stāvoklī, lai kalpotu Viņam? Pat vislabākais, ko mēs varam dot Dievam, ir tik ļoti niecīgs.

Kāpēc šodien pasaulē ir tik daudz posta? Vai tas ir tāpēc, ka Dievs labprāt noskatās, kā Viņa radījumi cieš? Ak, nē! Tas ir tāpēc, ka cilvēki sava amorālā dzīvesveida dēļ ir kļuvuši vāji. Mēs sūdzamies par Ādama grēku un domājam, ka mūsu pirmie vecāki, padodoties kārdināšanām, ir parādījuši lielu nespēku; bet, ja Ādama pārkāpums būtu vienīgais ļaunums, ko sastopam, tad pasaules stāvoklis būtu daudz labāks, nekā tas ir. Kopš Ādama dienām cilvēks ir kritis arvien dziļāk.

Reibinošu dzērienu lietošana pasaulē izraisa lielu ļaunumu. Kaut gan dzērājiem arvien teikts, ka viņi saīsina savu dzīvi, tie tomēr paliek tajos pašos grēkos. Kāpēc nevarētu pārtraukt pārkāpt Dieva likumus? Kāpēc necensties saglabāt savu veselību? Dievs to no mums prasa. Ja ticīgie ar uzmodinātas sirdsapziņas palīdzību savaldītu savas kārības un kaislības un uzskatītu par savu pienākumu pret Dievu un līdzcilvēkiem paklausīt likumiem, kuri pārvalda viņu dzīvību un veselību, tad viņiem būtu fizisks un garīgs spēks. [40] Tad viņiem būtu morāls spēks karot pret sātanu, un Tā vārdā, kas uzvarēja viņu labā, viņi varētu būt vairāk nekā uzvarētāji sevis pašu labā.

Visapkārt mēs sastopam samaitātu kārību upurus, un ko jūs viņu labā domājat darīt? Vai negribat ar savu priekšzīmi palīdzēt viņiem likt kājas uz pareizā ceļa? Vai jūs varat redzēt kārdināšanas, kādas uzmācas jaunatnei, un necensties to brīdināt un glābt? Kurš nostāsies Kunga pusē? Kurš palīdzēs apturēt šo netikumības, posta un ļaunuma straumi, kas piepilda pasauli? Mēs lūdzam piegriezt jūsu vērību uzvaras darbam. Tikai tiem, kas tur Dieva baušļus, būs tiesības pieiet pie dzīvības koka.

Pārvarēt kāri pēc narkotiskām un kairinošām vielām nav viegli. Bet Jēzus Kristus vārdā šo lielo uzvaru var iegūt. Viņa mīlestība uz kritušo cilvēci bija tik liela, ka Viņš pienesa bezgalīgi lielu upuri, lai aizsniegtu cilvēkus viņu postā un beidzot caur savu dievišķo spēku tos paceltu pie sava troņa. Bet tā ir cilvēka paša izvēle, vai viņš atļauj Kristum viņa labā darīt to, ko Viņš ir spējīgs izdarīt pilnīgi.

Dievs nevar cilvēku izglābt no sātana rokas pret viņa gribu. Mums jāpieliek visi cilvēciskie spēki, lai par katru cenu uzvarētu. Mums jāsadarbojas ar Kristu. Tad caur uzvaru, kuru var iegūt visspēcīgā Jēzus vārdā, mēs varam kļūt Dieva mantinieki un Kristus godības līdzdalībnieki. Neviens dzērājs nevar mantot Dieva valstību; bet “tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21)

4. Pareiza uztura iespaids uz veselību un morāli

[41] Mums ir piešķirts tikai īss dzīves laiks, un katram vajadzētu sev jautāt: "Kā lai vislabāk izlietoju savus spēkus? Kā es varu vislabāk pagodināt Dievu un būt saviem līdzcilvēkiem par svētību? Jo dzīvei ir vērtība tikai tad, ja to izlieto šādiem nolūkiem.

Pirmais pienākums pret Dievu un līdzcilvēkiem ir sevis pilnveidošana. Katru dāvanu, ar kuru Radītājs mūs apveltījis, vajadzētu attīstīt līdz visaugstākajai pilnības pakāpei, lai būtu iespējams darīt tik daudz laba, cik vien mūsu spēkos. Labi pavadīts ir tikai tas laiks, kuru izlietojam mūsu fiziskās un garīgās veselības nostiprināšanai un saglabāšanai. Mēs nedrīkstam atļauties traucēt kādas ķermeņa vai prāta darbības attīstību, ne arī to sakropļot. Ja mēs to tomēr darām, tad mums noteikti būs jācieš sekas.

Katram cilvēkam ir pietiekoši izdevības, lai kļūtu par to, par ko viņš vēlas būt. Viņam ir aizsniedzamas šīs un nākošās dzīves svētības. Uz katra soļa smeļot jaunus spēkus, viņš var izveidot raksturu ar mūžīgu vērtību. Viņš var vairot savu gudrību un zināšanas katru dienu un sajust prieku, pievienojot tikumu tikumam un žēlastību žēlastībai. Viņa spējas attīstīsies, ja tās lietos, un, jo gudrāks viņš kļūs, jo lielākas būs viņa iespējas izaugsmei. Viņa prāta spējas, zināšanas un tikumi vairosies un attīstīsies spēcīgāk un pilnīgāk.

No otras puses, viņš var savus spēkus vājināt, tos nelietojot un samaitājot ar sliktiem ieradumiem, ar pašsavaldīšanās, tikuma un pastāvīgas ticības trūkumu. Viņa ceļš tad ved uz leju; viņš ir nepaklausīgs Dieva un veselības likumiem. Kārības viņu uzvar, tieksmes aizrauj. [42] Tam ir vieglāk atļaut vienmēr aktīvajiem tumsas spēkiem vilkt atpakaļ nekā cīnīties pret tiem un iet uz priekšu. Tam seko izlaidīga dzīve, slimība un nāve. Tāds dzīves stāsts ir daudziem, kuri būtu varējuši strādāt Dieva darbā un cilvēces labā.

Viena no visstiprākajām kārdināšanām, kurai cilvēks ir padots, ir baudkāre. Iesākumā Dievs radīja cilvēku taisnu, deva viņam pilnīgi līdzsvarotu prātu. Visu viņa orgānu lielums un stiprums bija pilnīgs un harmoniski attīstīts. Bet viltīgā ienaidnieka kārdināšanu dēļ netika ievērots Dieva aizliegums, un dabas likumu pārkāpšana nesa sev līdzi sodu.

Ādams un Ieva drīkstēja ēst no visiem dārza kokiem, izņemot vienu. Dievs sacīja svētajam pārim: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1.Mozus 2:17) Bet čūska piemānīja Ievu, pārliecinādama, ka Dievs nedarīšot tā, kā teicis. Viņa ēda augli, iedomādamās sajūtam jaunu un augstāku dzīvi. Viņa deva šo augli arī savam vīram. Čūska tai bija teikusi, ka viņa nemiršot, un arī pēc augļa baudīšanas Ieva nekādas sliktas sekas nesajuta. Viņa nemanīja neko līdzīgu nāvei, tieši otrādi, tā bija patīkama sajūta, un viņa iedomājās, ka tā jūtas eņģeļi. Ievas piedzīvojums bija pilnīgi pretējs Jehovas labajam bauslim, tomēr arī Ādams atļāva sevi kārdināt.

Tā tas notiek bieži, pat reliģiskajā pasaulē. Dieva skaidrās pavēles pārkāpj, un, “tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tādēļ cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi darīt ļaunu.” (Sal. māc. 8:11) Par spīti visnoteiktākajiem Dieva baušļiem vīri un sievas seko savām tieksmēm un iedrošinās vēl lūgt Dievu, lai tiem atļauj grēkot pretēji Viņa skaidri izsacītajai gribai. Sātans tuvojas tādiem cilvēkiem tā, kā viņš to darīja pie Ievas Ēdenē, un iespaido tos. Viņu prāts ir uzbudināts, un tie to atstāsta kā visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, kuru viņiem devis tas Kungs. [43] Bet patiess piedzīvojums saskanēs ar dabas un Dieva likumu; turpretī nepareizi piedzīvojumi ir pretēji veselības likumiem un Jehovas priekšrakstiem.

No tā laika, kad cilvēks pirmo reizi padevās ēstkārei, cilvēce šai ļaunumā ir kritusi arvien dziļāk, līdz beidzot veselība ir upurēta uz baudkāres altāra. Pirms grēku plūdiem pasaules iedzīvotāji bija nesātīgi ēšanā un dzeršanā. Viņi gribēja ēst gaļu, lai gan Dievs viņiem toreiz to vēl nebija atvēlējis. Tie ēda un dzēra, līdz kamēr viņu nepareizās kārības vairs nepazina robežu, un kļuva tik ļauni, ka tas Kungs viņus ilgāk vairs nevarēja paciest. Viņu grēku mērs bija pilns, un Dievs grēku plūdos šķīstīja zemi no tās morālā piesārņojuma.

Kad pēc grēku plūdiem cilvēki zemes virsū vairojās, viņi atkal aizmirsa Dievu, un viņu ceļi tā Kunga priekšā bija ļauni. Nesātība vairojās katrā veidā, līdz beidzot gandrīz visa pasaule nokļuva tās varā. Rupju noziegumu un grēku dēļ no zemes virsas ir izdeldētas veselas pilsētas, kas bija kauna traips Dieva godības pilnajai radībai. Nedabīgās baudkāres apmierināšana noveda cilvēkus grēkos, kuru sekas bija Sodomas un Gomoras izpostīšana. Dievs saka, ka Bābeles krišanai par cēloni bija rīšana un plītēšana. Visu viņu grēku pamats bija baudkāres un kaislību apmierināšana.

Ēsavam bija liela kāre pēc viņam sevišķi mīļiem ēdieniem, un viņš bija jau tik ilgi izdabājis savai ēstkārei, ka nemaz nejuta vajadzību atsacīties no kārdinošās barības. Viņš atļāva domām tik ilgi kavēties pie tās, kamēr ēstkāres vara nomāca katru citu domu un ņēma viņu savā kontrolē. Viņš domāja, ka cietīs lielu zaudējumu un pat nāvi, ja nedabūs tieši šo ēdienu. Jo vairāk viņš to pārdomāja, jo spēcīgāka kļuva kārība, līdz beidzot pirmdzimtība viņa acīs zaudēja vērtību un svētumu un viņš to izmainīja pret ēdienu. Ēsavs dižojās ar to, ka viņš pēc paša patikas varot savu pirmdzimtību pārdot un atkal pirkt; [44] bet, kad viņš to gribēja dabūt atpakaļ, pat pienesot lielu upuri, tad to vairs nespēja. Viņš ļoti nožēloja savu neapdomību un muļķību, bet bija par vēlu. Viņš svētību bija noniecinājis, un tas Kungs viņam to atņēma uz visiem laikiem.

Kad Israēla Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes, viņš tiem nedeva gaļas ēdienus, bet maizi no debesīm un ūdeni no klints. Bet viņi ar to nebija mierā. Viņiem Dieva dotais ēdiens bija pretīgs, un tie ilgojās būt atpakaļ Ēģiptē, kur tie varētu sēdēt pie gaļas podiem. Viņi labāk gribēja paciest verdzību, pat nāvi, nekā atsacīties no gaļas. Dievs izpildīja viņu vēlēšanos un deva viņiem gaļu. Nu viņi ēda tik daudz, līdz beidzot rīšana noveda pie sērgas, no kuras daudzi nomira.

Var pievest vienu piemēru pēc otra, lai parādītu, kādas ir sekas, padodoties kārībām. Mūsu pirmajiem vecākiem likās maza lieta pārkāpt lielā Dieva vienīgo bausli — neēst no koka, kura augļi bija tik skaisti un garšīgi. Bet caur to viņi lauza uzticību Dievam un atvēra ciešanu un grēka slūžas, kas pārpludināja pasauli.

Noziegumi un slimības ir vairojušās ar katru nākamo paaudzi. Nesātība ēšanā un dzeršanā, kā arī izdabāšana zemiskām kaislībām ir notrulinājusi cilvēka smalkākās spējas. Tā vietā, lai valdītu, saprāts satraucošā mērā ir kļuvis par baudkāres vergu! Pieaugošā kāre pēc bagātīgiem ēdieniem ir tik ilgi apmierināta, ka beidzot piepildīt kuņģi ar visiem iespējamajiem gardumiem ir kļuvusi modes lieta. Sevišķi viesībās bez jebkāda ierobežojuma nododas baudkārei. Tiek gatavotas bagātīgas pusdienas un vēlas vakariņas, kas sastāv no pikantiem gaļas ēdieniem ar treknām mērcēm, cepumiem, kūkām, saldējumiem, tējas, kafijas utt. Nav nekāds brīnums, ka no tādas barības cilvēki kļūst bāli un vājas kuņģa darbības dēļ cieš lielas sāpes.

Daba pretojas katrai tās likuma pārkāpšanai. [45] Tā pacieš pārestību, cik ilgi vien spēj; bet tad nāk atmaksa, kas tad skar gan fiziskos, gan garīgos spēkus. Bet tas nebeidzas pie pārkāpēja. Baudkāres sekas parādās arī pie viņa pēcnācējiem, un tādā kārtā ļaunumu pārnes no vienas paaudzes uz otru.

Tagadējā jaunatne rāda, kāda būs nākošā sabiedrība; un, ja mēs to aplūkojam, kādas cerības mēs varam likt uz nākotni? Lielākā daļa mīl priekus un bēg no darba. Daudziem trūkst morāla spēka aizliegt pašiem sevi un pildīt savus pienākumus. Viņiem ir maz pašsavaldīšanās, un pie katra nieka tie uztraucas un kļūst dusmīgi. Ļoti daudzi visu vecumu un jebkura stāvokļa cilvēki ir bez principiem vai bez sirdsapziņas; un ar saviem laiskajiem un izšķērdīgajiem ieradumiem viņi nododas netikumiem un samaitā sabiedrību, līdz mūsu zeme ir kļuvusi otra Sodoma. Ja kārības un tieksmes pārvaldītu prāts un reliģija, tad šodien pasaules stāvoklis būtu citādāks. Dieva nolūks nekad nav bijis, lai lietu stāvoklis būtu tik nožēlojams kā šodien. To visu padara dabas likumu rupja pārkāpšana.

Raksturs galvenokārt veidojas jaunībā. Šajā laikā iegūtajiem ieradumiem ir lielāks iespaids, un tie padara cilvēkus vai nu par milžiem, vai par punduriem prāta attīstībā, jo nepareizi ieradumi var sakropļot un vājināt pašas labākās spējas. Jo agrāk sāk piesavināties kaitīgos ieradumus, jo ciešāk tie saista savu upuri un jo drošāk, ka tādi cilvēki pazeminās savu garīgo standartu. Bet, ja tikumīgus un pareizus ieradumus izveido jau jaunībā, tad arī visā dzīvē parādās šis iespaids. Parasti izrādās, ka tie, kuri vēlākā dzīvē ciena un godā Dievu un Viņa taisnību, to mācījušies, vēl pirms pasaulei bija izdevība viņu dvēselei uzspiest grēka zīmogu. Brieduma gados cilvēki pret jauniem iespaidiem ir tikpat nejūtīgi kā cieta klints, bet jaunatne ir viegli iespaidojama. Jaunība ir laiks, kad iegūt zināšanas praktiskajai dzīvei, [46] tad ir viegli attīstīt labu raksturu. Tas ir īstais laiks, lai izveidotu labus ieradumus un iegūtu pašsavaldīšanās spēku. Jaunība ir sējas laiks, un sētā sēkla nosaka gan šīs, gan arī nākošās dzīves pļauju.

Vecākiem vajadzētu par savu pirmo pienākumu uzskatīt iegūt zināšanas, kā pareizi apieties ar bērniem, lai viņiem varētu būt veselā miesā vesels gars. Sātības principus mājas dzīvē vajadzētu ievērot visos sīkumos. Bērniem vajadzētu mērķtiecīgi mācīt pašsavaldīšanos jau no zīdaiņa vecuma. Māciet mazos, ka viņi ēd, lai dzīvotu, un nevis dzīvo, lai ēstu. Sakiet viņiem, ka ēstkāre jāpakļauj gribai un ka griba jāpārvalda mierīgam un skaidram prātam.

Cik nopietna atbildība ir tiem vecākiem, kuri uz saviem bērniem pārnesuši nepareizas tieksmes, kas apgrūtina audzināšanu stingrā sātībā un kavē skaidru tikumisku ieradumu veidošanu! Cik čakliem un nopietniem viņiem vajadzētu būt, lai šim iespaidam pretotos ar visiem viņu spēkos esošajiem līdzekļiem un tā izpildītu pienākumu pret saviem nelaimīgajiem pēcnācējiem! Vecākiem ir uzlikts svēts pienākums būt nomodā un rūpēties par savu bērnu fizisko un garīgo attīstību. Vecāki, kuri nepretojas bērna baudkārei un nemāca to savaldīt kaislības, vēlāk savu lielo kļūdu redzēs alkohola vergā, kura prāts ir notrulināts un kura lūpas aptraipa meli un lamu vārdi.

Tiem, kas padodas ēstkārei, nav iespējams sasniegt kristieša pilnību. Jūsu bērnu morālās jūtas nevar tik viegli atmodināt, ja jūs neesat uzmanīgi barības izvēlē. Dažas mātes klāj galdu, kas ģimenei ir kā slazds. Gan jaunie, gan vecie bagātīgā mērā bauda gaļu, sviestu, sieru, cepumus, pikantus ēdienus. Šīs lietas dara savu darbu, sabojājot kuņģi, uzbudinot nervus un vājinot prātu. Asinis radošie orgāni šādas lietas nevar pārvērst labās asinīs. Taukos gatavoti ēdieni apgrūtina sagremošanu. Siera iedarbība ir kaitīga. Smalka kviešu maize nesatur tik daudz barības vielu kā rupjā. No tās pārtiekot, ķermenis nebūs labā stāvoklī. Garšvielas vispirms kairina kuņģa smalko ādu, bet tad iznīcina šīs trauslās gļotādas dabīgo jūtīgumu. Asinis tiek satrauktas, dzīvnieciskās tieksmes atmodinātas, bet morālie un intelektuālie spēki vājināti, un bērni kļūst zemisku kaislību kalpi. Mātei vajadzētu mācīties pasniegt ģimenei vienkāršu, bet barojošu ēdienu.

Dievs ir apdāvinājis cilvēku ar bagātīgiem līdzekļiem, lai apmierinātu veselīgu ēstgribu. Viņš mūsu priekšā ir izklājis lielu zemes produktu izvēli un apgādājis mūs ar dažādām garšīgām un barojošām uzturvielām. Mūsu labvēlīgais Debesu Tēvs atļauj mums tos ēst bagātīgi. Vienkārši pagatavoti augļi, labība un saknes ar pienu vai krējumu, bez garšvielām un taukiem ir visveselīgākā barība. Ķermenim tā ir barojoša un dod izturības spēku un prāta spraigumu, ko kairinoša barība nenodrošina. Tiem, kuri bieži lieto gaļas barību, smadzenes nekļūst skaidrākas un darbīgākas, jo gaļa veicina ķermeņa masas pieaugumu un nomāc prāta maigās jūtas. Gaļas ēšana palielina noslieci uz slimībām. Mēs esam pārliecināti, ka veselības un spēka uzturēšanai gaļa nebūt nav nepieciešama.

Tie, kuri pārtiek pārsvarā no gaļas, nevar izsargāties, ēdot tādu gaļu, kura satur vairāk vai mazāk slimību dīgļu. Daudzos gadījumos, sagatavojot lopus tirgum, tie kļūst neveseli. Tiem atņem svaigu gaisu un gaismu, un tādēļ, ka tiem jāelpo kūts netīrais gaiss, viss ķermenis ātri vien tiek piesātināts ar sabojātu vielu izgarojumiem; ja tāda gaļa nonāk cilvēka ķermenī, tā saindē asinis un iepotē slimību. [48] Un, ja kādam asinis jau pirms tam bija netīras, tad neveselīgais stāvoklis kļūst daudz bīstamāks. Bet tikai nedaudzi tic, ka ieēstā gaļa ir saindējusi asinis un sagādājusi ciešanas. Daudzi nomirst slimībās, kuru cēlonis ir meklējamas vienīgi gaļas ēšanā, bet šis cēlonis nebija zināms ne viņiem pašiem, nedz citiem. Daži tūdaļ nesajūt gaļas ēšanas kaitīgo iespaidu, bet tas vēl nav pierādījums, ka tā nekaitē. Lai gan sākumā upuris to neapjauš, gaļa noteikti dara savu darbu cilvēka ķermenī.

Kaut gan cūkgaļa ir ierasts uztura līdzeklis, tomēr tieši tā ir viskaitīgākā. Dievs Israēlam aizliedza ēst cūkgaļu nevis tādēļ, lai parādītu savu autoritāti, bet tāpēc, ka tā neder cilvēkam par barību. Dievs cūku neradīja tādēļ, lai to jelkādos apstākļos ēstu. Nav iespējams, ka veselīga varētu būt tāda radījuma gaļa, kuram netīrumi ir dabīgais elements un kurš pārtiek no visriebīgākajām vielām.

Cilvēks nav pasaulē tādēļ, lai apmierinātu ēstkāri. Par miesas vajadzībām ir jāgādā, bet vai tādēļ cilvēku ir jāpārvalda ēstkārei? Vai tie, kuri cenšas būt svēti un tīri, lai varētu būt kopā ar svētajiem eņģeļiem, turpinās atņemt dzīvību Dieva radījumiem un baudīt to gaļu kā gardumu? Pēc tā, ko tas Kungs man darīja zināmu, jānotiek pārmaiņai un Dieva izredzētajai tautai jāmācās būt sātīgai visās lietās.

Daudzi cilvēki domā, ka viss, ko ēd, iet bojā un kaut kas, kuņģī “iemests”, izpilda to pašu, ko labi sagatavoti ēdieni. Bet ir svarīgi, lai mums ēdieni garšotu. Ja tas tā nav un ja mēs ēdam mehāniski ieraduma pēc, tad mūsu uzturs nav pareizs. No tā, ko ēdam, ir veidots mūsu ķermenis, un, lai tas būtu vesels, mums jāēd pareiza barība. Tā jāsagatavo ar visu rūpību, lai apgādātu miesas vajadzības. [49] Visiem, kas gatavo ēdienu, ir reliģisks pienākums mācīties sagatavot dažāda veida veselīgus un garšīgus ēdienus. Tūkstoši pazaudē dzīvības spēkus vienīgi nepareizas ēdienu gatavošanas dēļ. Šādā ceļā iet bojā daudz vairāk dvēseļu, nekā spējam iedomāties. Ķermenis nedarbojas pareizi un rodas slimības. Šādā stāvoklī arī Debesu lietas labprāt nepieņem.

Dažiem nešķiet, ka sagatavot pareizi ēdienu ir reliģisks pienākums; un tādēļ viņi negrib mācīties, kā tas darāms. Tie ļauj maizei pirms cepšanas saskābt, un cepamais pulveris, pievienots pavāra paviršības dēļ, padara to pilnīgi nederīgu cilvēka kuņģim. Lai izceptu labu maizi, vajadzīga rūpība un apdomība. Labi izceptā maizē ir vairāk reliģijas, nekā daudzi domā. Ēdienus var pagatavot vienkārši un veselīgi, bet ir māksla tos padarīt gan gardus, gan barojošus. Sievām vajadzētu iemācīties pareizi gatavot un tad to, ko iemācījušās, ar pacietību pielietot. Tādēļ, ka viņas negrib to darīt, daudziem ir jācieš. Tādām es saku: “Ir laiks modināt jūsu snaudošās spējas un sākt mācīties! Neticiet, ka laiks, kas izmantots, lai iegūtu zināšanas, kā pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu, ir veltīgi izšķiests. Nav svarīgi, cik liela pieredze ir gatavošanā. Ja kādam ir atbildība par ģimeni, tad viņa pienākums ir mācīties, kā par to pareizi rūpēties. Ja vajadzīgs, ejiet pie laba pavāra un mācieties viņa vadībā, kamēr gatavošanas mākslu pārzināsiet pašas.”

Nepareiza ēšana vai dzeršana posta veselību un līdz ar to visu, kas saldina dzīvi. Ak, cik bieži tā sauktā “labā maltīte” ir laupījusi miegu un atpūtu! Tūkstoši, kas padevušies samaitātām kārībām, ir krituši drudzī vai citās akūtās slimībās, kuru sekas daudzreiz ir bijusi nāve. Šis baudījums ir maksājis ļoti dārgi.

Ja ēst tikai tādēļ, lai apmierinātu samaitāto garšu, ir grēks, tad vēl nebūt nav teikts, ka mums ir jābūt vienaldzīgiem pret to, ko ēdam. Tam ir liela nozīme. [50] Nevienam nevajadzētu apmierināties ar vāju uzturu. Daudzi ir bezspēcīgi slimību dēļ, un viņiem ir vajadzīgs barojošs, labi pagatavots ēdiens. Tiem, kas ar savu dzīvi grib rādīt labu priekšzīmi, vairāk nekā citiem ir jāsargājas no pārspīlēšanas. Ķermenim ir jāsaņem pietiekošs uzturs. Dievs, kas dod svētīgu miegu, ir rūpējies arī par piemērotu barību, lai ķermeni uzturētu veselīgā stāvoklī.

Daži novēršas no gaismas un zināšanām un upurē principus garšai. Viņi ēd tad, kad ķermenim barība nav vajadzīga, un pie tam neregulāri, tādēļ ka tiem trūkst morāla spēka atturēties no kārībām. Nomocītais kuņģis tādēļ sadumpojas, un cilvēkam jācieš. Regulāras ēdienreizes ir ļoti svarīgas ķermeņa veselībai un prāta skaidrībai. Starp ēdienreizēm nevajadzētu ēst pat ne niecīgāko kumosu.

Daudziem ir kaitīgs ieradums ēst tieši pirms gulētiešanas. Viņi gan ir ēduši regulārās ēdienreizes, bet, sajūtot ģībonim līdzīgu nespēku, tie domā, ka vajag vēl kaut ko ieēst. Padodoties šai kaitīgajai kārei, tā paliek par pastāvīgu ieradumu, un viņiem liekas, ka neēduši tie nevarēs gulēt. Daudzos gadījumos šis vājums rodas tādēļ, ka gremošanas orgāni augu dienu ir bijuši pārpildīti ar lielu barības daudzumu. Lai atkal atgūtu jaunus spēkus, šiem orgāniem pēc darba ir vajadzīga pilnīga atpūta. Pirms kuņģim nav dots laiks atpūsties no iepriekšējā sagremošanas darba, nākamo ēdienreizi ēst nedrīkst. Vakarā, ejot gulēt, kuņģim savu darbu jābūt padarījušam, lai tas, tāpat kā pārējās ķermeņa daļas, varētu baudīt pilnīgu mieru. Bet, ja kuņģim atkal uzspiež sagremot lielāku daudzumu barības, tad gremošanas orgāniem ir darāms tas pats darbs, kas dienā. Miegs tādēļ ir traucēts ar nepatīkamiem sapņiem, un no rīta cilvēks atmostas neatspirdzis. Gremošanas orgāni zaudē dabīgo spēku, un cilvēka nervi kļūst vāji. Dabas likumu pārkāpšanas dēļ jācieš ne tikai šai personai, bet lielākā vai mazākā mērā arī citiem. [51] Ja šādai personai pasaka kaut ko, kas to aizkaitina, tad redzēsiet, cik drīz parādīsies tās nepacietība! Bez īpašas žēlastības šim cilvēkam nav iespējams mierīgi strādāt un runāt. Viņš met ēnu visur, kur vien atrodas. Kā gan kāds vēl var teikt, ka nevienam nav nekādas daļas, ko viņš ēd vai dzer!

Nesātīgi baudīt var arī veselīgus ēdienus. Tas, ka kāds ir atmetis kaitīgos uztura līdzekļus, nenozīmē, ka viņš var ēst tik daudz, cik patīk. Lai arī kāds būtu ēdiens, pārēšanās apgrūtina organismu un traucē tā darbu.

Daudzi dara nepareizi, ēšanas laikā dzerot aukstu ūdeni. Ēdienu nedrīkst noskalot lejā. Lietots kopā ar ēdienu, ūdens mazina siekalu izdalīšanos; un, jo aukstāks ūdens, jo kaitīgāks tas ir kuņģim. Ja ēdienreizēs lieto aukstus dzērienus, tas aizkavē gremošanu tik ilgi, kamēr kuņģis ir sasilis, lai atkal varētu atsākt savu darbu. Košļājiet lēnām un dodiet laiku siekalām sajaukties ar ēdienu!

Jo vairāk šķidruma ēdot uzņemam, jo grūtāk kuņģim ir ēdienu sagremot, tādēļ ka kuņģim šķidrums ir jāuzsūc vispirms. Nelietojiet daudz sāli; neēdiet pikantus, marinētus dārzeņus; atturieties no asiem ēdieniem; lietojiet augļus, un uzbudinājums, kas izsauc slāpes, pazudīs. Ja vajag dzesēt slāpes, tad tīrs ūdens ir viss, ko daba prasa. Nekad nedzeriet kafiju, tēju, alu, vīnu vai kādu citu alkoholisku dzērienu.

Lai nodrošinātu veselīgu sagremošanu, vajadzētu ēst lēnām. Būtu labi to atcerēties tiem, kuri grib izvairīties no kuņģa slimībām un saprot savu pienākumu uzturēt spēkus tādā kārtībā, lai vislabāk varētu kalpot Dievam. Ja jums ēšanai ir maz laika, tad steigā nerijiet, bet ēdiet mazāk un sakošļājiet lēnām. Barības vērtīgums tik daudz nav atkarīgs no apēstā daudzuma kā no kārtīgas sagremošanas. [52] Arī garšas apmierinājums nav meklējams apēstās barības daudzumā, bet laikā, cik ilgi mēs to paturam mutē. Tie, kuri ir satraukti, dusmīgi vai kuri steidzas, darītu labi, ja neēstu, kamēr nav nomierinājušies, jo pārmērīgi apgrūtinātie dzīvības spēki nespēj sagatavot kuņģim vajadzīgo gremošanas sulu. Daži ceļojot arvien kaut ko ēd. Šis ir ļoti kaitīgs paradums. Ja ceļotāji ievērotu regulāras ēdienreizes un ēstu vienkāršus un barojošus ēdienus, tad viņi nesajustu tik lielu vājumu un tiem nebūtu jāpārcieš tik daudz slimību.

Lai uzturētu veselību, ir nepieciešama sātība visās lietās – sātība darbā, ēšanā un dzeršanā. Mūsu Debesu Tēvs sūtīja veselības reformas gaismu, lai mūs pasargātu no nepareizas ēstkāres ļaunajām sekām, lai tie, kas mīl skaidrību un svētumu, zinātu, kā ar apdomu ir lietojamas Dieva dotās dāvanas, un lai, sātīgi dzīvodami, tie tiktu svētīti patiesībā.

Vispārīgās sanāksmēs un telts sapulcēs barībai vajadzētu būt labai, veselīgai, barojošai un vienkārši pagatavotai. Šos pasākumus nevajadzētu pārvērst par dzīrēm. Ja mēs vērtēsim Dieva svētību un baudīsim dzīvības maizi, tad neraizēsimies par ēstgribas apmierināšanu. Mūsu vienīgās domas būs: “Kā ir ar manu dvēseli?” Tad sajutīsim tādas ilgas pēc garīgās barības, pēc kaut kā tāda, kas dotu garīgu spēku, ka nemaz nesūdzēsimies, ja ēdiens būs vienkāršs.

Dievs prasa, lai mēs savu miesu Viņam nodotu par dzīvu un nevis mirušu vai mirstošu upuri. Seno ebreju upuriem vajadzēja būt bez vainas; un vai Dievam patiks pieņemt no cilvēka upuri, kas ir slims vai sakropļots? Viņš saka, ka mūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, un liek mums rūpēties par šo templi, lai Viņa Gars tur varētu mājot.

[53] Apustulis Pāvils mūs pamāca: “Jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19-20) Visiem vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai uzturētu savu ķermeni vislabākajā stāvoklī, lai varētu kalpot tam Kungam un izpildīt savu pienākumu ģimenē un sabiedrībā.

Nepaklausīt dabas likumiem ir tikpat liels grēks kā pārkāpt desmit baušļus. Abi ir Dieva likuma pārkāpums. Tiem, kas pārkāpj Dieva likumu savā ķermenī, būs tieksme pārkāpt arī Sinajā doto Dieva likumu.

Mūsu Pestītājs brīdināja savus mācekļus, ka tieši pirms Viņa otrās atnākšanas lietu stāvoklis uz zemes būs ļoti līdzīgs tam, kāds bija pirms grēku plūdiem. Ēšana un dzeršana būs pārspīlēta, un pasaule nodosies izpriecām. Tā tas ir šodien. Pasaule lielā mērā nododas baudkārei, un tieksme sekot pasaulīgām tradīcijām pakļaus mūs samaitātiem ieradumiem, kas mūs darīs arvien līdzīgākus nāvei nolemtajiem Sodomas iedzīvotājiem. Es brīnos, ka šīs zemes iedzīvotāji vēl nav izdeldēti, līdzīgi sodomiešiem un gomoriešiem. Es redzu pietiekoši iemeslu tagadējai izvirtībai un mirstībai pasaulē. Aklas kaislības pārvalda prātu, un daudzi visas augstākās intereses upurējuši kārībām.

Mums visu dzīvi vajadzētu mācīties, kā uzturēt ķermeni labā veselības stāvoklī, lai visas tā daļas darbotos saskaņā. Ar slimu ķermeni un neattīstītu prātu Dieva bērni nevar pagodināt savu Debesu Tēvu. Tie, kas kaut kādā veidā nododas nesātībai, vai tas būtu ēšanā, vai dzeršanā, izšķērdē savas fiziskās spējas un vājina morālos spēkus.

Apustulis Pēteris saprata prāta un ķermeņa saistību, un tāpēc viņš brīdināja savus brāļus: "Mīļotie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli." (1.Pēt. 2:11) [54] Daudzi domā, ka šī rakstvieta attiecas tikai uz netiklību, bet tās nozīme ir daudz plašāka. Tā aizliedz katru nesaprātīgu kaisles vai ēstkāres apmierināšanu. Katra samaitāta tieksme kļūst par karojošu iekāri. Ēstgriba mums ir dota labam nolūkam, nevis lai mēs ar samaitātu būtni kļūtu nāves kalpi, kuriem ir “miesas kārības, kas karo pret dvēseli”. Pētera pamācība ir viens no vistiešākajiem un spēcīgākajiem brīdinājumiem nelietot kairinošas vielas un narkotikas. Šīs tieksmes var pieskaitīt pie kārībām, kas atstāj postošu iespaidu uz raksturu.

Kad Pāvils rakstīja: "Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim" (1.Tes. 5:23), tad Viņš nepamudināja savus brāļus ieņemt tādu stāvokli, kādu viņiem nebija iespējams sasniegt. Viņš nelūdza, lai Dievs tiem piešķirtu svētības, kas būtu pret Dieva prātu. Viņš zināja, ka ikvienam, kas ar mieru sirdī sagaidīs Kristu, jābūt ar šķīstu un svētu raksturu.

Kārdinājumu apmierināt ēstkāri var salīdzināt tikai ar mūsu Pestītāja neizsakāmajām mokām ilgajā gavēnī tuksnesī. Viņš zināja, ka, apmierinot ēstkāri, cilvēka uztveres spējas tā notrulinās, ka tas nespēj atšķirt svētas lietas no nesvētām. Ādams krita ēstkāres dēļ; Kristus, nepadodoties ēstkārei, uzvarēja. Stingra pašsavaldīšanās ir mūsu vienīgā cerība atgūt Ēdeni. Ja samaitātās ēstkāres spēks pār cilvēci bija tik liels, ka, lai lauztu tās ietekmi, Dieva Dēlam cilvēka labā vajadzēja izturēt gandrīz sešas nedēļas ilgu gavēni, tad cik liels darbs stāv priekšā kristiešiem! Bet lai arī cik liela būtu šī cīņa, ikviens tajā var uzvarēt. Dieva spēks, kas stājās pretī visniknākajiem kārdinājumiem, ko sātans varēja izgudrot, palīdz ticīgajam gūt pilnīgu uzvaru cīņā ar ļauno, lai beidzot viņš nēsātu uzvarētāja kroni Dieva valstībā.