Kristīgā sātība

12. Nepareizi uzskati par piedzīvojumiem

[109] Piedzīvojumi esot labākais skolotājs. Īsts piedzīvojums patiešām ir labāks nekā teorētiskas zināšanas, bet daudziem ir nepareiza izpratne par to, kas ir piedzīvojums. Patiesu pieredzi iegūst no daudz un dažādiem rūpīgiem eksperimentiem, kas veikti, prātam esot brīvam no aizspriedumiem un no agrāk gūtiem uzskatiem un ieradumiem. Rezultāts īstai pieredzei ir dedzīgas ilgas mācīties, pilnveidoties un mainīt savā dzīvē visu, kas nesaskan ar dabas un morāles likumiem.

Tas, ko daudzi sauc par pieredzi, īstenībā nav nekāda pieredze; tā bieži izriet tikai no kāda ieraduma vai baudījuma, kuram pieķeras, nekā nepārdomājot un nezinot. Tā nav pārbaudīta pamatīgā izpētē, kurai par pamatu būtu principu zināšana. Uz tāda piedzīvojuma, kas nesaskan ar nemainīgajiem dabas principiem, nevar paļauties. Māņticība, kurai pamatā ir slimīgas iedomas, daudzreiz ir pretrunā ar prāta un zinātniskajiem principiem. Tas, ka kāds varētu noliegt to, ko viņi ir iemācījušies caur piedzīvojumiem, daudziem šķiet muļķīgi un pat nežēlīgi. Bet nepareiza izpratne par piedzīvojumiem rada daudz vairāk kļūdu nekā jebkas cits. Šodien ir daudz slimnieku, kuri tādi arī paliks, jo viņus nevar pārliecināt, ka uz savu pieredzi tie nevar paļauties.

Nepareizi ieradumi un tradīcijas saista vīrus un sievas kā ar dzelzs saitēm, un pārāk bieži viņi savus ieradumus attaisno ar tā saukto pieredzi. Slēpjoties aiz šī aizbildinājuma, tiek loloti visnejaukākie ieradumi. [110] Daudzi nesasniedz to fizisko, garīgo un morālo attīstību, kuru viņi varētu sasniegt, jo tie pieķeras uzskatiem, kuri nesaskan ar visvienkāršākajiem atklātajiem faktiem. Ir vīri un sievas, kuri ar nepareizu dzīvesveidu pavisam ir sabojājuši savu veselību, bet kuri savu pieredzi iesaka citiem, kaut gan tieši tā viņiem ir nolaupījusi spēku un veselību. Ja kāds viņus grib pamācīt, tie sevi aizstāv ar saviem piedzīvojumiem.

Arī ticības lietās šeit mēs sastopam vislielākās grūtības. Jūs varat ļaudīm atklāt vienkāršākos faktus, skaidrākās patiesības, kas balstītas Dieva Vārdā, bet ausis un sirdis ir aizslēgtas, un vienīgais visu noteicošais arguments ir “mani piedzīvojumi”. Daži saka: “Tas Kungs ir mani svētījis tajā, kam es ticu un ko es daru, es tādēļ nevaru būt kļūdījies.” Viņi paliek uzticīgi savam argumentam “mani piedzīvojumi” un atmet viscēlākās un svētojošākās Bībeles patiesības.

Bileāms lūdza, lai Dievs ļautu viņam nolādēt Israēlu. Viņš ļoti vēlējās šo atļauju dabūt, jo tam bija apsolīta liela alga. Bet Dievs sacīja: “Neej viņiem līdzi.” Otru reizi Bileāmu aicināja vēl ievērojamāki vēstneši un viņam solīja vēl lielāku atlīdzību. Lai gan tas Kungs viņam bija darījis zināmu savu prātu, viņš bija tik dedzīgs iegūt algu, ka lūdza Dievam to pašu otru reizi, un Dievs viņam atļāva iet. Lūk, kāds viņam bija brīnišķīgs piedzīvojums; bet kurš gan vēlētos piedzīvot līdzīgu gadījumu?

Varētu pievest vēl daudzus piemērus, kuri mums pierāda, kā ir pievilti cilvēki, kuri paļāvušies uz savu iegūto pieredzi.

13. Vai nepieciešams griezties pie ārstiem spiritistiem?

[111] Bieži vien esmu saņēmusi vēstules gan no sludinātājiem, gan draudzes locekļiem ar lūgumu paskaidrot, vai esot pareizi prasīt padomu ārstiem spiritistiem un gaišreģiem. Šo sātana aģentu ir saradies tik daudz un lūgt viņu padomu ir kļuvis tik populāri, ka, šķiet, ir nepieciešams izteikt brīdinājuma vārdus.

Dievs katram ir devis iespēju iegūt zināšanas par veselības likumiem. Viņš mums ir uzlicis pienākumu uzturēt fiziskos spēkus iespējami vislabākajā stāvoklī, lai mēs spētu Viņam pienācīgi kalpot. Tie, kas atsakās pieņemt gaismu un zināšanas, kas žēlastībā noliktas viņu sniedzamības robežās, atmet Dieva piešķirtos līdzekļus, lai uzlabotu savu garīgo dzīvi, tāpat kā fizisko. Tādi nostājas tur, kur nav aizsardzības pret sātana maldiem.

Tādu, kas šajā kristīgajā laikmetā un kristīgajā tautā meklē palīdzību pie ļaunajiem gariem, nav maz, turpretī Dieva spēkam uzticas tikai nedaudzi. Māte pie sava bērna slimības gultas izsaucas: “Es vairs nekā nevaru darīt. Vai tad nav neviena ārsta, kas manu bērnu var dziedināt?” Viņai stāsta par brīnumainām dziedināšanām, kuras veikuši gaišreģi vai magnētu dziednieki, un viņa uztic savu mīluli šādam ārstam, patiesībā ieliekot to sātana rokās. Daudzos gadījumos bērna vēlāko dzīvi pārvalda sātana spēki, kurus lauzt liekas neiespējami.

Kāda māte lūdza neticīgu ārstu, lai tas glābtu viņas bērna dzīvību; bet, kad es viņu lūdzu palīdzību meklēt pie Lielā Ārsta, [112] kas noteikti var glābt visus, kas nāk pie Viņa ticībā, tā nepacietīgi novērsās.

Kad Israēla ķēniņš Ahasja bija slims, viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: “Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal–Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos.” Ceļā viņi satika Eliju, un elku vēsts vietā ķēniņš dzirdēja Izraēla Dieva briesmīgo spriedumu: “No tās gultas, kur tu guli, tu vairs necelsies, jo tu mirdams mirsi.” (2.Ķēn. 1:4) Tas bija Kristus, kas lika Elijam teikt šos vārdus atkritušajam ķēniņam. Lielajam Dievam Imanuēlam bija iemesls būt nemierā ar Ahasjas bezdievību. Cik daudz Kristus jau bija darījis, lai mantotu israēliešu sirdis un atdzīvinātu viņos nelokāmu uzticību! Jau no seniem laikiem Viņš bija savas tautas vidū, atklādams visžēlīgāko laipnību un neaprakstāmu mīlestību. No sentēvu laikiem Viņš bija parādījis, kāds Viņam “prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem”. (Sal. pam. 8:31) “Viņš ir bijis vienmēr klātesošs palīgs visiem, kas Viņu patiesi meklēja. Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos ir izglābis. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba.” (Jes. 63:9). Tomēr Israēls sacēlās pret savu Dievu un meklēja palīgu pie tā Kunga niknākā ienaidnieka.

Israēls bija vienīgā tauta, kurai bija uzticēta patiesā dievatziņa. Kad Israēla ķēniņš prasīja padomu pagānu orākuliem, viņš pasludināja, ka vairāk uzticas viņu elkiem nekā savas tautas Dievam, debesu un zemes Radītājam. Tādā pašā veidā Dievam negodu dara tie, kuri apliecina, ka zina Dieva Vārdu, bet tomēr novēršas no spēka un gudrības Avota, lai meklētu palīdzību un padomu pie tumsības varas. Ja Dieva bardzība iedegās ļaunā un bezdievīgā ķēniņa rīcības dēļ, kā Viņš izturēsies līdzīgā gadījumā, kur apsūdzību ceļ tie, kas apliecina, ka ir Viņa kalpi?

Daudzi ir par kūtriem, lai iegūtu sev zināšanas par dzīvības likumiem un [113] par vienkāršiem līdzekļiem, lai atgūtu veselību. Viņu attieksme pret dzīvi ir nepareiza. Ja slimība ir sekas dabas likumu pārkāpumam, tie nemēģina izlabot savas kļūdas, bet meklē palīdzību pie ārstiem. Ja viņi atveseļojas, tad dod visu godu zālēm un ārstiem. Tie vienmēr ir gatavi dievināt cilvēka spēku un gudrību, šķietami nezinot nevienu citu dievu kā vien radību — putekļus un pelnus.

Nav droši uzticēties ārstiem, kuriem trūkst dievbijības. Bez dievišķās žēlastības iespaida cilvēka sirds ir “ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. (Jer. 17:9) Tās mērķis ir sava goda vairošana. Kāda netaisnība ir darīta un kādi maldi atbalstīti, slēpjoties zem mediķa profesijas! Ārsts var teikt, ka viņš ir gudrs un veikls, bet tai pašā laikā viņa raksturs ir izlaidīgs un viņa rīcība — pretēja dabas likumiem. Tas Kungs mūsu Dievs mums apsola, ka Viņš gaida, lai mums parādītos žēlīgs; Viņš aicina mūs piesaukt Viņu bēdās. Turklāt šādu ārstu pamācības ļoti bieži ved mūs prom no Dieva veselības principiem, sevišķi uztura jautājumā. Viņi apgalvo, ka mēs nedzīvojot tā, kā mums vajadzētu, un iesaka pārmaiņas, kuras ir pretējas Dieva dotajai gaismai. Brāļi, kā tas Kungs var mūs svētīt, ja mēs staigājam pa ienaidnieka taku?

Kāpēc cilvēki negrib uzticēties Tam, kas viņus radījis un kas ar pieskārienu, ar vienu vārdu vai skatu var dziedināt visas slimības? Kam gan citam var piederēt mūsu uzticība, ja ne Tam, kas pienesa tik lielu upuri, lai mūs glābtu? Tas Kungs mums caur apustuli Jēkabu ir devis noteiktus norādījumus, kāds ir mūsu pienākums slimības gadījumā. Kad cilvēka palīdzība cieš neveiksmi, Dievs grib būt palīgs savai tautai. “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš aicina draudzes vecajus, [114] un tie lai lūdz par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels.” (Jēk. 5:14-15) Ja Kristus sekotāji ar skaidru sirdi mācītos ticēt Dieva apsolījumiem tā, kā viņi paļaujas uz sātana spēkiem, tad viņi pie savas miesas un dvēseles sajustu dzīvību dodošo Svētā Gara spēku.

Dievs savai tautai ir devis daudz gaismas, bet ar visu to mēs neesam pasargāti no kārdināšanām. Kurš no mums meklē palīdzību pie Ekronas elkiem? Aplūkosim kādu piemēru — piemēru, kas nav izdomāts. Cik daudzos cilvēkos, pat septītās dienas adventistos atklājas tās pašas galvenās iezīmes! Kāds slimnieks, acīmredzami apzinīgs, bet fanātisks un pašpaļāvīgs, atklāti nicina dzīvības un veselības likumus, kurus dievišķā žēlastība mūs kā tautu vadījusi atzīt. Viņa ēdienam jābūt sagatavotam tā, lai tas apmierinātu slimīgās kāres. Tā vietā, lai sēdētu pie veselīgiem ēdieniem klāta galda, viņš pastāvīgi apmeklē restorānus, jo tur bez ierobežojumiem var apmierināt savu ēstkāri. Ar vārdiem aizstāvot sātību, tas sātības pamatprincipus tomēr neievēro. Šis slimais grib izveseļoties, bet atsakās iegūt veselību, sevi aizliedzot. Tāds cilvēks kalpo samaitātai garšai. Viņš ir elku pielūdzējs. Spēki, kuri svētoti un izdaiļoti varētu pagodināt Dievu, ir vājināti un dod maz labuma. Ātri aizkaitināms raksturs, sajaukts prāts un uzbudināti nervi ir drošas dabas likumu pārkāpšanas sekas. Uz tādu cilvēku nevar paļauties, viņš ir nederīgs. Ja kādam ir drosme un godprātība viņu brīdināt no briesmām, tad viņš uz to apvainojas. Pietiek ar vismazāko iebildumu vai pretestību, lai pamodinātu viņa kaujiniecisko garu. Bet tad viņam rodas izdevība saņemt palīdzību no tāda, kura spēks nāk no medijiem vai maģijas. Viņš tūdaļ ar visu nopietnību pievēršas šim avotam, labprātīgi iztērējot savu naudu un laiku, cerībā, ka saņems apsolīto palīdzību. Viņu piekrāpj un savaldzina. [115] Burvja spēks tiek slavēts, un arī citi ir pamudināti pie viņa meklēt dziedināšanu. Tā Israēla Dievs tiek nicināts, bet sātana vara — cildināta un godāta.

Jēzus Kristus vārdā es gribētu uzrunāt visus Viņa sekotājus: Dzīvojiet ticībā, kuru jūs no iesākuma esat saņēmuši! “Bet no nesvētām un tukšām runām izvairies.” (2.Tim. 2:16) Tā vietā, lai uzticētos maģijai, ticiet dzīvajam Dievam! Taka, kas ved uz Endoru vai Ekronu, ir nolādēta. Tie, kas staigās pa šiem aizliegtajiem ceļiem, klups un kritīs. Israēlā ir Dievs, kurš var atbrīvot visus apspiestos. Taisnība ir Viņa troņa pamats.

Ir bīstami novirzīties pat no vismazākā Kunga norādījuma. Ja mēs atstājam skaidro pienākuma taku, tad rodas viens apstāklis pēc otra, kas neapturami arvien tālāk un tālāk attālina mūs no patiesības. Nevajadzīgas tuvas attiecības ar tiem, kuri negodā Dievu, mūs nomaldinās, iekams mēs to aptversim. Bailes aizvainot pasaulīgos draugus atturēs mūs pateikties Dievam un atzīt mūsu atkarību no Viņa.

Mums cieši jāturas pie Dieva Vārda. Mums ir vajadzīgi tā brīdinājumi un iedrošinājumi, draudi un apsolījumi. Mums vajadzīgs pilnīgs piemērs, kuru var sniegt tikai mūsu Glābēja dzīve un raksturs. Dieva eņģeļi pasargās savu tautu, ja tā staigās pa pienākuma taku; bet tiem, kas zinādami iet sātana ceļus, neatrodam nevienu aizsardzības apsolījumu. Lielā krāpnieka kalps gan teiks un darīs visu, lai sasniegtu savu mērķi. Vienalga, vai tas sauc sevi par spiritistu vai magnētu dziednieku. Caur savu uzpūtību viņš iegūst nepiesardzīgo uzticību. Viņš apgalvo, ka var lasīt dzīves stāstus un ka saprot visas to grūtības un ciešanas, kuri pie viņa meklē glābiņu. Maskējoties kā gaismas eņģelis, lai gan tumsība sedz viņa sirdi, tas uz sievām, kuras viņam prasa padomu, atstāj lielu iespaidu. [116] Viņš skaidro, ka viņu grūtības meklējamas nelaimīgā laulībā. Tā var būt arī taisnība, bet tāds padoms viņu stāvokli neuzlabos. Viņš saka, ka tām vajadzīga mīlestība un līdzjūtība. Parādot lielu interesi par viņu veselību, viņš izsaka burvju vārdus pār savu ļaunu nedomājošo upuri un nobur to, tāpat kā čūska drebošo putniņu.

Mēs varam būt droši tikai tad, ja saglabājam vecās robežzīmes. “Jo pie bauslības un pie liecības, ja tie nerunā saskaņā ar šo vārdu, tad tas ir tāpēc, ka viņos nav gaismas.” (Jes. 8:20, angļu tulk.)

14. Mūsu tagadējais darbs

[117] Mums vajadzētu sevi izglītot ne tikai tāpēc, lai mēs paši varētu dzīvot pēc dabas likumiem, bet arī lai citiem varētu mācīt šo labāko ceļu. Daudzi, pat tie, kas apliecina ticību šī laika sevišķajai patiesībai, veselības un sātības jautājumos ir pilnīgi nejēgas. Viņi ir jāmāca, dodot tiem pavēli pēc pavēles, priekšrakstu pēc priekšraksta. Šie jautājumi viņu priekšā jāparāda ļoti aktuāli. Tiem nedrīkst paiet garām kā mazsvarīgiem, jo gandrīz katrai ģimenei šajā ziņā jāpamostas. Sirdsapziņa jāmodina pienākumam praktizēt patiesas reformas principus. Dievs prasa no savas tautas, lai tā ir sātīga visās lietās. Ja Viņa ļaudis neievēro patieso sātību, tad tie nav un nevar būt pieejami patiesības svētojošajam iespaidam.

Mūsu sludinātājiem vajadzētu būt izglītotiem šajos jautājumos. Viņiem nevajadzētu tos ignorēt, ne arī baidīties no tiem, kas viņus sauc par ekstrēmistiem. Lai viņi izpēta, kas ir patiesa veselības reforma, un tad māca šos principus gan ar vārdiem, gan ar mierīgu, pastāvīgu priekšzīmi. Mūsu lielajās sanāksmēs vajadzētu sniegt pamācības par sātību un veselību. Centieties pamodināt saprātu un sirdsapziņu! Ielieciet kalpošanā visus jūsu rīcībā esošos spēkus un izplatiet publikācijas par šo tēmu! Mums uzdotā vēsts ir: “Māci, māci, māci!”

Misijas iestādēs saimniecību vajadzētu vadīt apdāvinātām sievietēm, — sievietēm, kuras prot pagatavot labus un veselīgus ēdienus. Galdam vajadzētu būt bagātīgi klātam ar vislabākās kvalitātes uzturlīdzekļiem. Ja kādam ir samaitāta garša un viņš prasa tēju, kafiju, garšvielas un neveselīgus ēdienus, apgaismojiet to! Centieties pamodināt sirdsapziņu! Rādiet viņam Svēto Rakstu pamatmācības par veselības aizsardzību! [118] Kur ir bagātīgi pieejami labi augļi un piens, tur reti radīsies kāds attaisnojums gaļas ēšanai. Nevajag atņemt dzīvību nevienam Dieva radījumam, lai apmierinātu mūsu ikdienišķās vajadzības. Atsevišķos slimības vai nespēka gadījumos var likties pareizi lietot nedaudz gaļas, bet vajadzētu būt ļoti rūpīgam, lai dabūtu tikai vesela lopa gaļu. Ir pienācis laiks, kad jautājums, vai šajā pasaules laikmetā vispār ir droši lietot gaļu, ir kļuvis ļoti nopietns. Būtu labāk nekad neēst gaļu, nekā lietot slimu dzīvnieku gaļu. Kad es nevarēju dabūt vajadzīgo pārtiku, tad dažreiz ēdu nedaudz gaļas, bet es arvien vairāk un vairāk no tā baidos.

Kad Dievs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, tad Viņa nodoms bija, lai viņi Kanaānas zemē apmestos kā šķīsta, laimīga un veselīga tauta. Aplūkosim, kā viņš gribēja to paveikt. Viņš pakļāva tos disciplīnai, kura, ja tai priecīgi sekotu, būtu par svētību gan viņiem, gan viņu pēcnācējiem. Kungs atņēma tiem gaļas ēdienus. Viņš gan deva arī gaļu, kad tie, pirms nonāca līdz Sinajam, to pieprasīja, bet tas bija tikai vienu dienu. Dievs ar gaļu varēja nodrošināt tikpat viegli kā ar mannu, bet ierobežojums bija paredzēts viņu pašu labā. Viņa nodoms bija tiem dot uzturu, kas viņiem bija labāks nekā uzbudinošā barība, pie kuras daudzi no viņiem bija pieraduši Ēģiptē. Samaitātajai garšai vajadzēja kļūt atkal veselai, lai viņi varētu baudīt ēdienus, kas cilvēkam bija paredzēti kopš radīšanas, — zemes augļus, kurus Dievs Ēdenē deva Ādamam un Ievai.

Ja viņi toreiz būtu bijuši gatavi savaldīt ēstkāri, paklausot Dieva norādījumiem, tie nepazītu slimības un vājumu. Viņu pēcnācēji būtu fiziski un garīgi stipri. Viņiem būtu asa izšķiršanas spēja un saprātīgs spriedums. Bet viņi negribēja pakļauties Dieva prasībām, [119] un tāpēc nesasniedza augsto standartu, kuru Dievs viņiem bija nolicis, un pazaudēja tiem paredzētās svētības. Viņi kurnēja par Dieva ierobežojumiem un kāroja Ēģiptes gaļas podus. Dievs tiem deva gaļu, bet tā bija viņiem par lāstu.

Atkal un atkal man ir rādīts, ka Dievs grib mūs soli pa solim vest atpakaļ pie sava sākotnējā nodoma, pēc kura cilvēkam vajadzētu pārtikt no zemes dabīgajiem produktiem. Tie, kas gaida Kunga atnākšanu, ar laiku pavisam atmetīs gaļas lietošanu; tā vairs nebūs daļa no viņu uztura. Mums arvien vajadzētu to paturēt prātā un nepārtraukti strādāt šajā virzienā. Tik ilgi, kamēr mēs vēl ēdam gaļu, mēs neesam saskaņā ar gaismu, kuru Dievam ir paticis mums dot.

Īpaši tiem, kuri ir saistīti ar mūsu veselības iestādēm, vajadzētu iemācīties pārtikt no augļiem, labības un dārzeņiem. Ja mēs šajās lietās rīkojamies pēc principiem, kā patiesi kristieši mācamies savaldīt savu garšu un cenšamies, lai mūsu uzturs atbilstu Dieva plānam, tad mēs iespaidosim šajā virzienā arī citus, kas būs Dievam par iepriecinājumu.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzi ir zaudējuši drosmi ievērot veselības reformu, ir tas, ka tie nekad nav mācījušies gatavot tā, lai pareizs, vienkārši sagatavots ēdiens aizstātu to barību, pie kuras viņi ir pieraduši. Slikti sagatavotais ēdiens tiem kļūst pretīgs, un pēc tam mēs dzirdam tos sakām, ka viņi ir izmēģinājuši veselības reformu, bet nevar tā dzīvot. Daudzi mēģina izvest nepilnīgos norādījumus veselības reformā un izdara tik sliktu darbu, ka rezultātā tiek bojāti gremošanas orgāni un atņemta drosme pret visu, kas saistīts ar šo mēģinājumu. Jūs apliecināt, ka ievērojat veselības reformu, un šī iemesla dēļ jums jābūt labiem pavāriem. Tie, kas var iestāties veselības ziņā pareizi vadītā pavāru skolā, piedzīvos to kā svētību gan savā dzīvē, gan mācot citus.

Nepieķerieties nekādām atsevišķām idejām un nepārbaudiet tās, kritizējot tos, kuru pieredze nesaskan ar jūsējo, [120] bet izpētiet šo jautājumu kopumā un cik vien dziļi iespējams! Centieties, lai jūsu idejas būtu pilnīgā saskaņā ar sātības pamatprincipiem!

Daudzi cenšas izlabot citu dzīvi, apkarojot to, ko viņi uzskata par sliktiem ieradumiem. Viņi iet pie tiem, kuri, pēc viņu domām, kļūdās, un uzrāda viņu kļūdas, bet nemēģina prātu pievērst patiesajiem principiem. Šādam pieejas veidam parasti nav labu panākumu. Ja mēs citiem parādam, ka mēģinām viņus izlabot, tad bieži pamodinām viņos sacelšanās garu un izdarām vairāk ļauna nekā laba. Un arī pats labotājs ir briesmās.

Tas, kurš uzņemas labot citu trūkumus, attīsta sevī ieradumu meklēt kļūdas, un drīz vien viņa galvenās intereses ir atrast un uzrādīt citu nepilnības. Nenovērojiet citus, lai varētu tiem atklāt viņu kļūdas un trūkumus! Māciet tiem ar savu priekšzīmi labākus ieradumus!

Paturiet prātā, ka veselības reformas galvenais mērķis ir nodrošināt pēc iespējas augstāko prāta, dvēseles un miesas attīstības līmeni! Visi dabas likumi — kas ir arī Dieva likumi — ir doti mūsu labklājībai. Paklausība tiem darīs mūs laimīgākus šajā dzīvē un palīdzēs sagatavoties nākamajai.

Mums ir daudz labāki sarunu temati, nekā apspriest citu kļūdas un vājības. Runājiet par Dievu un par Viņa brīnišķīgajiem darbiem! Pārdomājiet Viņa mīlestības un gudrības izpausmi dabas norisēs! Izpētiet brīnišķo cilvēka ķermeni un likumus, kas to pārvalda! Tiem, kuri saskata Dieva mīlestības pierādījumus, kuri saprot Viņa likumu gudrību un labdarību, kā arī svētības, kas seko paklausībai, būs pavisam cits viedoklis par saviem pienākumiem un saistībām. Tā vietā, lai uzskatītu veselības likumus par upuri vai pašaizliedzību, tie to uzlūkos kā nenovērtējamu svētību.

[121] Daudz laba var darīt, atklājot tiem, kuriem mēs varam piekļūt, ne tikai vislabākos līdzekļus, kā ārstēt slimos, bet arī mācot novērst slimības un ciešanas. Ārstam, kurš savus pacientus iepazīstina ar viņu slimību cēloni un dabu un tad māca tiem, kā no tām izsargāties, būs grūts darbs; bet, ja viņš ir apzinīgs reformators, tad viņš atklāti runās par nepareizas ēšanas, dzeršanas un apģērba graujošo iespaidu un dzīvības spēku pārslodzi, kas viņa pacientus ir novedušas šādā stāvoklī. Viņš nepalielinās ļaunumu, izrakstot zāles, līdz izsmeltie dabas spēki cīņā padosies, bet gan mācīs slimajiem, kā izveidot pareizus dzīves ieradumus, un palīdzēs dabai veselības atjaunošanas darbā, gudri pielietojot dabas vienkāršās zāles.

Visās mūsu veselības iestādēs vajadzētu būt speciālai nodaļai, kurā māca veselības likumus. Veselības reformas principus vajadzētu rūpīgi un pilnīgi atklāt gan slimniekiem, gan viņu kopējiem. Šis darbs prasa morālu drosmi; jo, ja daudzi no šīm pūlēm mantos svētību, citi jutīsies apvainoti. Bet patiess Kristus māceklis, tas, kura prāts saskan ar Dieva prātu, pats pastāvīgi mācoties, mācīs arī citus, vedot tos prom no pasaulē valdošajiem maldiem.

Ja veselības reformai pievērstu lielāku uzmanību, tad varētu noārdīt aizspriedumus, kas kavē trešā eņģeļa vēstij aizsniegt sirdis. Ja cilvēki sāk interesēties par šo jautājumu, tad bieži vien ir sagatavots ceļš arī citām patiesībām. Ja ļaudis redz, ka mēs esam izglītoti veselības sfērā, tad viņi būs gatavi ticēt, ka arī mūsu Bībeles izskaidrojumi ir stabili.

Šai Dieva darba nozarei nav piegriezta pienācīga vērība, un tāpēc ir daudz zaudēts. Ja draudze parādītu lielāku interesi par reformām, ar kuru palīdzību Dievs grib mūs sagatavot savai atnākšanai, to iespaids būtu daudz lielāks, nekā tas ir tagad. [122] Dievs ir runājis uz savu tautu, un Viņš gaida, ka tā paklausīs Viņa balsij. Lai gan veselības reforma nav trešā eņģeļa vēsts, tās ir cieši saistītas savā starpā. Tiem, kuri pasludina vēsti, vajadzētu mācīt arī veselības reformu. Šis ir jautājums, kas mums jāsaprot, lai sagatavotos notikumiem, kas ir tieši mūsu priekšā. Šim jautājumam jāpievērš sevišķa uzmanība. Sātans un viņa eņģeļi dara visu, lai aizkavētu reformas darbu; tie darīs visu, ko vien var, lai mulsinātu un apgrūtinātu tos, kas šajā darbā iesaistījušies ar visu sirdi. Bet tādēļ nevienam nevajadzētu zaudēt drosmi un pārstāt darboties. Pravietis Jesaja kādu Kristus rakstura īpašību apraksta tā: “Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” (Jes. 42:4). Tādēļ lai arī Viņa sekotāji nerunā par neveiksmēm un nav mazdūšīgi, bet lai tie atceras atpirkšanas maksu, kas dota par cilvēku, lai viņš nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.

15. Garīgie žūpas

[123] Ko lai lasa mūsu bērni? Tas ir nopietns jautājums, un uz to jādod nopietna atbilde. Es esmu satraukta, redzot kristīgās ģimenēs laikrakstus, kas satur stāstus ar turpinājumiem, kuri neatstāj labu iespaidu uz prātu. Es esmu ievērojusi, ka tieši caur tiem attīstījusies patika pret daiļliteratūru. Viņiem bija priekštiesība klausīties Dieva Vārda patiesības un iepazīties ar mūsu ticības pamatmācībām; bet tie sasnieguši brieduma gadus, pazaudējot īstu dievbijību. Šīs dārgās jaunatnes rakstura veidošanai nepieciešams vislabākais materiāls — mīlestība uz Dievu un dievbijība, kā arī Jēzus Kristus atziņa. Bet daudzi nesaprot patiesību, kāda tā ir Jēzū. Prāts mielojas ar sensacionāliem stāstiem. Viņi dzīvo nereālā pasaulē un ir nespējīgi veikt dzīves praktiskos pienākumus. Esmu novērojusi bērnus, kuri šādi ir uzauguši. Vienalga, vai mājās, vai ārpus tās, viņi ir nemierīgi un sapņaini un nevar ar citiem sarunāties pat par visvienkāršākajām lietām. Cēlākās spējas, kuras domātas augstiem amatiem, ir pazeminātas, pārdomājot niecīgus un daudzreiz pat vēl sliktākus tematus, līdz kamēr to īpašnieks ar tādām tēmām apmierinās un tam gandrīz nemaz nav spēka sasniegt kaut ko augstāku. Reliģiskas domas un sarunas kļūst nepatīkamas. Garīgā barība, kura tiem tagad ir iepatikusies, sagrauj dievbijības iespaidu un vada uz netīrām un jutekliskām domām. Pārdomājot, cik daudz šīs dvēseles zaudē, neizlietojot izdevības, lai iepazītu Kristu, kurā slēpjas mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi, es esmu sajutusi patiesu žēlumu. Cik daudz dārgā laika, kurā viņi būtu varējuši pētīt patiesā svētuma paraugu, ir izšķiests!

[124] Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri, lasot nepareizu lasāmvielu, ir pazaudējuši prāta skaidrību. Tie staigā caur dzīvi ar slimīgām iedomām, pārspīlējot katru sīkāko pārestību. Tas, ko normāls, saprātīgs cilvēks tikko pamanītu, viņiem ir nepanesams pārbaudījums, nepārvarams šķērslis. Viņiem dzīve ir pastāvīga ēna.

Tie, kas attīstījuši ieradumu lasīt uzbudinošus stāstus, sakropļo savus gara spēkus un padara sevi nederīgus dziļām pārdomām un izpētei. Ir vīri un sievas, tagad jau dzīves novakarē, kuri vēl arvien nav atguvušies no nesātīgas lasīšanas sekām. Jaunībā izveidotais ieradums ir izaudzis un iesakņojies reizē ar viņiem, un viņu pūles to uzvarēt, lai gan ar apņemšanos, gūst tikai daļējus panākumus. Daudzi nekad vairs nav atguvuši savu sākotnējo prāta spēku. Visi mēģinājumi kļūt par īstiem kristiešiem beigušies ar vēlēšanos. Patiesībā viņi nevar būt līdzīgi Kristum un turpina prātu barot ar daiļliteratūru. Iespaids uz viņu ķermeni nav mazāk postošs. Nervu sistēma ir nevajadzīgi pārslogota. Dažos gadījumos gan jaunākas, gan vecākas personas cieš no paralīzes tikai un vienīgi pārmērīgas lasīšanas dēļ. Prāts ir pastāvīgi uzbudināts, līdz trauslais smadzeņu mehānisms tā novājinās, ka vairs nevar veikt savu darbu, un iestājas paralīze.

Attīstot kāri pēc uzbudinošiem, sensacionāliem stāstiem, tiek sabojāta morālā izjūta. Ja cilvēks pastāvīgi nedabū šo nederīgo, neveselīgo barību, tas ir neapmierināts. Esmu redzējusi jaunas meitenes, kuras teicās esam Kristus sekotājas, bet ir patiesi nelaimīgas, ja pie rokas nav jaunas noveles vai avīžu romāna. Prāts kāro pēc uzbudinājuma, tāpat kā žūpa pēc reibinošā dzēriena. Šie jaunie ļaudis neparādīja nekādu dievbijības garu; viņi neizstaroja nekādu dievišķu gaismu uz saviem biedriem, lai vestu tos pie visas atziņas Avota. Viņiem nebija nekādu dziļu ticības piedzīvojumu. Ja viņiem šāda lasāmviela nebūtu pastāvīgi pieejama, [125] tad vēl būtu cerība, ka tie labosies, bet tie alka pēc tās un to ļoti vēlējās.

Man sāp, kad redzu, ka jauni puiši un meitenes šādā veidā sagrauj savu derīgumu dzīvei un neiegūst piedzīvojumus ar Dievu, kas viņus sagatavotu mūžīgai dzīvei Debesu sabiedrībā. Mēs nevaram atrast viņiem atbilstošāku vārdu kā “garīgie žūpas”. Nesātība lasīšanā atstāj uz smadzenēm tikpat postošu iespaidu kā nesātība ēšanā un dzeršanā.

Vislabākais veids, kā novērst ļaunuma attīstību, ir jau iepriekš aizņemt sirds dārzu. Lai veidotu prātu un iesētu tajā Bībeles dārgās patiesības, ir vajadzīga vislielākā rūpība un modrība. Tas Kungs žēlastībā savā Vārdā mums ir atklājis svētas dzīves priekšrakstus. Viņš mums saka, ka no grēkiem ir jāizvairās. Viņš paskaidro mums pestīšanas plānu un parāda ceļu uz Debesīm. Mūsu dēļ Viņš ir iedvesmojis svētus vīrus uzrakstīt norādījumus par briesmām uz mūsu ceļa un kā no tām izbēgt. Tie, kas paklausa Viņa pavēlei meklēt Rakstos, šos norādījumus pārzinās. Pēdējo dienu briesmu vidū katram draudzes loceklim vajadzētu saprast savas ticības un cerības pamatus, un tie nav grūti saprotami. Ja mēs gribam pieaugt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā, tad mūsu prātam pietiks, ar ko nodarboties.

Mēs esam mirstīgi, bet mums jāiegūst nemirstība. Mūsu prāti jāvingrina, pārdomājot par Dievu un par Viņa brīnišķīgo atpestīšanas plānu. Tā dvēsele pacelsies pāri laicīgajam un ikdienišķajam un pievērsīsies tam, kas ir cēls un mūžīgs. Doma, ka mēs dzīvojam Dieva pasaulē, varenā Universa Radītāja klātbūtnē, kurš radījis cilvēku pēc savas līdzības, vadīs mūs plašos un cildenos apceres laukos. Arī domas par to, ka Dieva acs ir pār mums nomodā, ka Viņš mūs mīl tā, ka pat atdeva savu mīļoto Dēlu, lai mūs atpestītu, ir cēlas domas, un tas, kurš savu sirdi atver šādiem pārdomu priekšmetiem, [126] nekad negūs apmierinājumu no banālām, sensacionālām tēmām.

Ja Bībeli pētītu tā, kā vajadzētu, tad cilvēka prāts stiprinātos. Temati, kurus aplūko Dieva Vārds, tā cēlā, vienkāršā valoda un viela pārdomām, kuru saņem prāts, attīsta tās spējas, kuras citādāk attīstīt nevar. Bībele atver bezgalīgu lauku iztēlei. Tas, kurš pārdomās Bībeles augstās patiesības un iepazīsies ar tās tēlainību, būs daudz skaidrāks un cēlāks savās domās un jūtās nekā tad, ja viņš savu laiku pavadītu, lasot cilvēku sarakstītas grāmatas, nerunājot nemaz pat tām, kurām ir nenopietns raksturs. Jaunieši nevar sasniegt augstu attīstības līmeni, ja tie atstāj novārtā lielāko gudrības avotu — Dieva Vārdu. Iemesls, kādēļ ir tik maz cilvēku ar stabilu un stingru prātu, ir tas, ka cilvēki vairs nebīstas Dievu un kristīgas ticības pamatmācības dzīvē neizdzīvo tā, kā to vajadzētu.

Dievs vēlas, lai mēs izlietotu katru iespēju attīstīt un stiprināt intelektuālos spēkus. Mēs esam radīti augstākai, cēlākai dzīvei nekā tai, ko dzīvojam tagad. Šis ir laiks, lai sagatavotos nākamajai, mūžīgajai dzīvei. Kur mēs atradīsim cēlāku un interesantāku vielu pārdomām par Bībeles augstajām patiesībām? Tās padarītu pie cilvēka lielu darbu, ja tikai tas sekotu tam, ko tās māca. Bet cik maz pētī Bībeli! Visu mazsvarīgo izvēlas drīzāk nekā Svēto Rakstu patiesības. Ja Bībeli lasītu vairāk, ja tās patiesības saprastu labāk, tad mēs būtu daudz izglītotāka un inteliģentāka tauta. Eņģeļi no gaismas pasaules stāv blakus nopietnam patiesības meklētājam, lai iespaidotu un apgaismotu tā prātu. Tas, kura saprātu sedz tumsa, iepazīstoties ar Rakstiem, var atrast gaismu.

16. Tikuma skaidrība

[127] “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat. 5:8) Cilvēks ir kritis, un tāpēc viņa mūža darbs, vai tas būtu īsāks vai garāks, ir caur Kristu atgūt to, ko viņš grēkojot ir pazaudējis, — dievišķo līdzību. Šis darbs prasa pilnīgi pārveidot dvēseli, miesu un garu. Dievs žēlastībā sūta gaismas starus, lai rādītu cilvēka patieso stāvokli; bet, ja viņš šai gaismā nestaigā, tad viņam nepārprotami patīk tumsa. Viņš bēg no gaismas, lai nepārtraukti netiktu nosodīta viņa nepareizā rīcība.

Man rādīja pasaules briesmīgo stāvokli. Netikumība sastopama ik uz soļa. Izvirtība ir šī laika valdošais grēks. Vēl nekad grēks savu sakropļoto galvu nav pacēlis ar tādu pārdrošību kā tagad, un tā varas un izplatības dēļ tikuma sargi gandrīz ir zaudējuši visu drosmi. Ja cilvēks pret pastāvošo ļaunumu cīnīsies tikai ar cilvēciskiem spēkiem, tad viņš tiks uzvarēts un pavisam iznīcināts.

Bet prāts nekad nenoslīd no skaidrības un svētuma uz netikumību un noziegumu vienā mirklī. Lai tos, kas radīti pēc Dieva līdzības, padarītu brutālus un sātaniskus, ir vajadzīgs laiks. Mēs tiekam pārvērsti uzlūkojot. Kaut gan veidots līdzīgs savam Radītājam, cilvēks tomēr tā var pierast pie ļaunuma, ka grēks, kuru tas iepriekš ienīda, viņam sāk patikt. Kad viņš pārstāj būt modrs un vairs nelūdz, viņš pārstāj sargāt citadeli — sirdi, — un tiek pavedināts uz grēku un noziegumu. Pret miesas prātu ir pastāvīgi jākaro, un šeit mums ir jāsaņem palīdzība no dievišķās žēlastības šķīstījošā iespaida, kas prātu ceļ augšup un radina to domāt par šķīsto un svēto.

Liela daļa cilvēku, kurus mēs visur sastopam, pasaulei ir tikai par lāstu. Viņi dzīvo, lai apmierinātu savas iegribas, un ir nodevuši gan miesu, gan dvēseli samaitātiem un izlaidīgiem ieradumiem. [128] Kāds tas ir briesmīgs pārmetums mātēm, kuras savu laiku upurējušas modei un nav veidojušas savu prātu un raksturu pēc dievišķās priekšzīmes, padarot sevi nederīgas izpildīt viņām uzticēto svēto pienākumu audzināt savus bērnus Kunga bijībā!

Gandrīz nav iespējams pamodināt tos, kuriem vajadzētu būt nomodā, lai kaut vai tikai apzinātos, kāda vara sātanam ir pār prātiem. Viņi arī neapzinās, kāda samaitātība valda visapkārt. Sātans ir viņus padarījis aklus un ieaijājis miesīgā drošības sajūtā. Netaisnība ir pārpilnībā, un tā sastopama ne tikai pie neticīgiem un zobgaļiem: daudzi, kuri apliecina ticību Kristum, arī ir vainīgi. Viņu mīlestība ir atdzisusi. Ak vai! Cik maz ir tādu, pat kristiešu vidū, kuri sevis paša dēļ dara taisnību un izvairās no ļauna arī tad, kad vispārējie uzskati no tā neattur!

Cīņā ar sirds ļaunumu no iekšienes un ar kārdināšanām no ārienes krita pat gudrais un spēcīgais Sālamans. Viņa dzīve iesākās labvēlīgi, viņš bija Dieva mīlēts, un, ja viņš saglabātu tikumību, tad viņa dzīves noslēgums būtu bijis goda pilns un svētīts. Bet viņš pazaudēja šo īpašo žēlastību miesīgu kaislību dēļ. Jaunībā viņš uzticējās savam Dievam un meklēja Viņa vadību, un tas Kungs viņam deva varu un gudrību, ko pasaule apbrīnoja. Viņa slava izplatījās pa visām zemēm. Bet vēlākos gados viņš atstāja Dieva likumus, ļāva ļaunuma straumei aizraut sevi līdz un atšķīrās no Dieva, sava spēka Pamata un Avota. Viņš pazaudēja rakstura stingrību un streipuļoja kā vieglprātīgs jauneklis starp labu un ļaunu. Viņa grēks bija viņa mīlestība uz sievietēm. Vīra gados viņš nebija savaldījis šo kaislību, un tā kļuva viņa slazda valgs. Viņš ņēma daudz sievu, no kurām dažas bija pagānu ķēniņu meitas, un tās viņu paveda uz elkdievību. Jaunībā viņam gudrība bija dārgāka nekā Ofīras zelts. Bet, ak vai! Miesīgās tieksmes uzvarēja! [129] Sievas viņu nomaldināja un izpostīja. Kāda mācība šeit sniegta mums! Kāds pierādījums, ka mums Dieva spēks ir vajadzīgs līdz pat beidzamajam acumirklim! Nav droši pieļaut pat vismazāko atkāpi no patiesās skaidrības.

“Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.” (Rom. 6:12-13) Jūs, kas saucat sevi par kristiešiem, ja jums nebūtu dota nekāda tālāka gaisma kā tikai tas, kas sacīts šajā rakstvietā, arī tad jūs nevarat atrast attaisnojumu tam, ka ļāvāties zemām kaislībām sevi savaldzināt. Ar Dieva Vārdu pietiek, lai apgaismotu vistumšāko prātu. To var saprast ikviens, kas vēlas. Bet, lai cilvēkiem sniegtu katru iespējamo brīdinājumu, Dievs ir sūtījis skaidras, noteiktas liecības, kuras norāda uz Vārdu, kuram viņi tik daudz reižu liegušies sekot. Bet gaismu ļoti bieži atmet. Tie, kas kalpo paši savām kārībām, turpina priecāties netaisnībā, neskatoties uz to, ka tiem, kas tādas lietas dara, draud sods.

Daži gan atzīst grēcīgu kaislību ļaunumu, bet viņi aizbildinās ar to, ka nevarot savas tieksmes pārvarēt. Tā ir briesmīga atzīšanās no kristīga cilvēka mutes. “Lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu.” (2.Tim. 2:19) Kāpēc ir šāda nespēja? Tā ir tāpēc, ka vīri un sievas tik ilgi ir lolojuši samaitātas kārības, ka beidzot tiem vairs nav spēka valdīt pār sevi; tāpēc, ka dabas zemās kaislības ir ņēmušas virsroku un cēlie morāles principi, kuriem vajadzētu būt valdošajam spēkam, ir pazuduši. Juteklība ir izdzēsusi ilgas pēc svētuma un ir cilvēku garīgi iznīcinājusi. Dvēsele ir zemāko spēku pakļautībā.

Svēto laulības derību bieži noslēdz, lai apsegtu rupjākos grēkus. Tā saucamie dievbijīgie vīri un sievas padodas zemākajām kaislībām un tādā veidā sevi nostāda vienā līmenī ar lopiem. Tie nepareizi lieto spēkus, kurus Dievs devis, lai tos pasargātu svētumā un godā [130], un tomēr tie domā, ka nedara ļaunu. Veselību un dzīvību upurē uz iekāres altāra. Augstākie, cēlākie spēki atrodas miesīgās dabas pakļautībā. Tie, kuri tā grēko, varbūt nespēj paredzēt savas rīcības sekas. Ja viņi saprastu, cik lielas ciešanas tie uzkrauj sev un saviem bērniem, tad būtu satraukti un vismaz daži atstātu šo ceļu, kuram ir tik briesmīgas sekas. Daudzi ir tik cieši saistīti ar šādu nožēlojamu eksistenci, ka izvēlas labāk nāvi nekā dzīvību. Daudzi nomirst priekšlaicīgi, apkaunojoši upurējot savu dzīvību viszemākajām kaislībām.

Nepareizi izlietojot laulības attiecības, nostiprinās dzīvnieciskās tieksmes. Kad tās kļūst stiprākas, morālās un intelektuālās spējas samazinās. Miesīgais pārspēj garīgo. Tāds vecāku raksturs tiek pārnests uz bērniem, un tie nāk pasaulē ar vājiem morālajiem spēkiem. Viņos dominē zemās tieksmes. Vecāku lielākās kaislības ir iemūžinātas viņu bērnos. Sātans cenšas mazināt svētuma standartu un tiem, kas iedodas laulībā, vājināt pašsavaldīšanos, jo viņš zina, ka tik ilgi, kamēr zemās kaislības ir pārsvarā, morāles spēki pastāvīgi kļūst vājāki, un cilvēku nemaz neinteresē viņa garīgā izaugsme. Viņš zina arī to, ka tas ir labākais veids, kā uzspiest savu pretīgo zīmogu uz viņu pēcnācējiem, un ka bērnu raksturu ietekmēt viņam būs daudz vieglāk nekā vecākus.

Redzot, kādās briesmās atrodas tie, kuri apliecina patiesību, un kādi grēki ir viņu vidū, — to cilvēku vidū, kuriem, šķiet, šis grēks nedraud, — es jautāju: “Kas, ak Kungs, pastāvēs, kad tu atspīdēsi?” Tai dienā pastāvēs tikai tie, kuriem ir tīras rokas un šķīstas sirdis. Ak, kaut es varētu visiem likt saprast viņu pienākumu saglabāt savu ķermeni vislabākajā stāvoklī, lai tie varētu pilnīgi kalpot savam Radītājam!

[131] Manas māsas, Dieva Gars mani mudina pamācīt tos, kas grib dzīvot dievbijīgi, lai tie mīl kautrību uzvedībā un atturību, “kaunīgi un savaldīgi”. (1.Tim. 2:9) Vaļībām, kuras pieļauj mūsu samaitātais laikmets, nevajadzētu būt par kritēriju Kristus sekotājiem. Familiaritātei, kādu tagad atzīst pasaule, nevajadzētu būt starp kristiešiem, kuri gatavojas mūžībai. Ja to starpā, kuri sevi neļauj vadīt Dieva Vārda pamācībām, šobrīd valda baudkāre, netiklība un noziegumi, cik svarīgi ir, ka Kristus sekotāji, tuvi Dieva un eņģeļu sabiedrotie, tiem parāda labāku un cēlāku ceļu! Cik svarīgi, ka ar savu nevainīgo uzvedību viņi ievērojami atšķiras no tiem, kurus pārvalda zemākās kaislības!

Manas māsas, izvairieties pat no tā, kas tikai liekas ļauns! Šajā steigas laikmetā jūs varat būt drošas tikai tad, ja pastāvīgi esat par sevi nomodā. Tikums un atturība šodien ir reta parādība. Ņemot vērā jūsu augsto ticības apliecību, es jūs aicinu glabāt nenovērtējamo atturības dārgakmeni. Tā kā jūsu cerība ir būt beidzot pagodinātām, pievienojoties svēto eņģeļu sabiedrībai, un dzīvot tādā atmosfērā, kur nav atrodama ne mazākā grēka pazīme, dzenieties pēc šķīstības; jo vienīgi tā izturēs pārbaudi tā Kunga dienā un tiks ielaista šķīstajās un svētajās Debesīs. Vismazāko noslieci uz ļaunu, visniecīgāko neatļautas familiaritātes pazīmi, vienalga, kas ir tās avots, vajadzētu uzskatīt kā visļaunāko aizvainojumu jūsu sievietes cieņai. Ja tas ir kāds, kas ieņem augstāku stāvokli un stāv Dieva ganāmā pulka priekšgalā, tad grēks ir jo lielāks. Dievbijīgai sievietei vajadzētu ar riebumu novērsties no tāda cilvēka liekulības un zemiskuma, kuru ļaudis ciena un godā kā Dieva kalpu. Viņš darbojas ar svētām lietām, bet zem augstā aicinājuma mantijas slēpj savas sirds zemiskumu. Bīstieties no visa, kas ir tāds kā šī familiaritāte! Ticiet, ka tas ir neskaidra prāta pierādījums! Ja jūs dodat vismazāko iedrošinājumu šajā virzienā, tad jūs parādāt, ka jūsu sirds nav skaidra un šķīsta, kā tam vajadzētu būt, un ka grēks jūs valdzina. [132] Jūs pazemināt sievišķības standartu.

Mūsu māsām vajadzētu attīstīt lēnprātību. Viņas var būt laipnas; bet nekad nevajadzētu būt uzbāzīgām, pļāpīgām un pārdrošām. Dievam patīk, ja viņas ir laipnas, maigas, līdzjūtīgas, piedodošas un pazemīgas. Ja viņas ieņems šādu stāvokli, tad nekad nebūs apgrūtinātas ar nepiedienīgu uzmanību no pretējā dzimuma puses. Viņas apņems svēta skaidrība, kas pasargās no nepieļaujamām vaļībām.

Augstprātība, pasaules mode, acu un miesas kārība ir cieši savienotas ar nelaimīgo krišanu. Ja šīs lietas ar visu sakni būtu no sirds izrautas, tad kritušie nebūtu tik vāji. Ja sievietes varētu šos jautājumus aplūkot tā, kā Dievs man to rādīja, tad viņas sajustu tādu riebumu pret nešķīstību, ka vairs neatrastos to starpā, kas ļaujas sātana kārdināšanām, vienalga, ko viņš būtu izvēlējies par savu starpnieku.

Tās dievbijīgās sievietes, kuru sirds un prāts ir aizņemti ar jautājumiem, kas stiprina dzīves skaidrību, un kuras paceļ savu dvēseli satiksmē ar Dievu, nebūs viegli novilināt no patiesības un tikuma takas. Viņas būs nocietinātas pret sātana sofistiku; viņas būs sagatavotas pretoties tā vilinošajām viltībām.

Man ir žēl jaunatnes, kuras raksturs attīstītās šajā izvirtušajā laikmetā. Es drebu arī par viņu vecākiem, jo viņi nesaprot savu pienākumu mācīt bērniem pareizo ceļu. Padoms tiek prasīts tradīcijām un modei, un, ja bērni to viegli apgūst, tad viņi ātri tiek samaitāti. Bezrūpīgie un pārāk iecietīgie vecāki neredz briesmas, kuras draud viņu pēcnācējiem.

Ir tik maz nesamaitātu jauniešu. Neķītru ieradumu izplatība ir satraucoša, tie cilvēces deģenerāciju ir sekmējuši vairāk nekā jebkurš cits ļaunums. Bērni, kuri ir padevušies slepeniem grēkiem, daudzreiz ir vārgi un ar traucētu attīstību. [133] Norūpējušies vecāki iet pie ārsta, kas paraksta zāles; bet veselība nekļūst labāka, jo cēlonis vēl joprojām eksistē.

Šī ieraduma upuri nemīl darbu; kad viņiem liek strādāt, tad tie sūdzas par nogurumu, tiem sāp galva, mugura un vēl nezin kas. Esiet droši, vecāki, ka tad, ja jūsu bērni nogurst no vienkārša, pareizi noregulēta darba, patiesībā ir kaut kas cits, kas novājina viņu organismu. Nepārsteidzieties viņus atbrīvot no fiziska darba. Nenesiet nastas, kuras vajadzētu nest viņiem. Ir kaitīgi pārstrādāties, bet no slinkuma ir jābaidās daudz vairāk. Neatbrīvojiet viņus no atbildības un neklausiet viņu sūdzības. Tas būtu vissliktākais, ko jūs viņiem varētu nodarīt. Tas noārdītu gandrīz vienīgo šķērsli, lai sātans brīvi varētu piekļūt viņu vājajiem prātiem. Nogurums pēc derīga darba mazina patiku pret grēku. Čaklām rokām un darbīgiem prātiem nav laika pievērst uzmanību, katrai ienaidnieka kārdināšanai, bet kūtras rokas un slinkas smadzenes ir gatavas padoties viņa pārvaldībai. Prāts, ja tas nav nodarbināts, tiecas kavēties pie nepareizā. “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve.” (Ecih. 16:49)

Bērni dabīgi tiecas uz ļaunu. Ja vecāki, bīstoties Dievu, netur tos stingrā uzraudzībā, tad sātans jaunos prātus iegūst savā īpašumā. Jo vecāki tie kļūst, jo vairāk aug un nostiprinās viņu kaislības. Viņiem nav miera, kamēr tie savu grēcīgo noslēpumu nav izsacījuši tiem, ar kuriem saietās. Ziņkārība ir pamodināta, un ziņas par šo netikumu pāriet no jaunieša uz jaunieti, no bērna uz bērnu, kamēr nevar atrast gandrīz nevienu, kas par to nezinātu. Kāpēc tēvi un mātes izturas tā, it kā viņi gulētu? Viņiem nav ne jausmas, ka sātans viņu ģimenēs sēj ļaunu sēklu. Viņi šajos jautājumos ir tik akli un neapdomīgi, cik vien iespējams. Kāpēc viņi neatmostas un neinteresējas par šīm lietām? [134] Kāpēc viņi nepūlas iepazīties ar dzīvības likumiem, lai būtu gatavi rūpēties gan par savu, gan arī par bērnu organismu tādā veidā, kas veicinātu fizisko veselību?

Sātana vara pār šī laika jaunatni ir atbaidoša. Ja mūsu bērnu prāti nav stingri nopamatoti Bībeles pamatprincipos, tad viņu morāli sabojā grēcīgie piemēri, kurus viņi sastop ik uz soļa. Vislielākās briesmas jaunatnei ir pašsavaldīšanās trūkums. Vecāki, kuri lutina savus bērnus, nemāca viņiem pašaizliedzību. Pat barība, kuru viņiem pasniedz, ir tāda, kas kairina kuņģi. Tādā kārtā cēlies uzbudinājums pāriet uz smadzenēm un pamodina kaislības. Nevar par daudz atgādināt, ka tas, ko uzņemam kuņģī, iespaido ne tikai miesu, bet galu galā arī prātu. Trekni un kairinoši ēdieni uzbudina asinis, satrauc nervu sistēmu un pārāk bieži notrulina cilvēka morālo uztveri, tā ka miesīgās dziņas pieveic sirdsapziņu un saprātu. Tam, kas ir nesātīgs uztura ziņā, ir grūti un bieži gandrīz neiespējami vingrināties pacietībā un sevis aizliegšanā. Tāpēc cik svarīgi bērniem, kuru raksturs vēl nav izveidojies, dot tikai veselīgus un nekairinošus ēdienus! Tā ir mīlestība, ka Debesu Tēvs mums deva gaismu par veselības reformu, lai mūs pasargātu no ļaunuma, kas seko nesavaldītām kārībām.

“Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” (1.Kor. 10:31) Vai vecāki, sagatavojot ēdienu un aicinot ģimeni pie galda, ņem to vērā? Vai viņi pasniedz bērniem tikai to, par ko viņi zina, ka tas dos labas asinis, to, kas vismazāk uzbudina organismu un kas visvairāk noder viņu veselībai un dzīvībai? Vai arī, nedomājot par savu bērnu labklājību nākotnē, tie liek viņu priekšā neveselīgu, uzbudinošu un kairinošu ēdienu?

Nav drošāka ceļa, kas bērnu ieved ļaunumā, kā tas, [135] ja noņem tam visas nastas, pametot laiskā, bezmērķīgā dzīvē, kad var nedarīt neko vai arī darboties pēc savas patikas. Bērnu prāti ir darbīgi, un, ja tos nenodarbina ar to, kas ir labs un derīgs, viņi nenovēršami piegriezīsies ļaunajam. Atpūsties ir pareizi un vajadzīgi, tomēr ir jāmāca strādāt. Viņiem vajadzētu noteiktas stundas fiziskam darbam, kā arī lasīšanai un studijām. Lūkojiet, lai viņu nodarbošanās būtu piemērota vecumam un lai tiem būtu pieejamas derīgas, interesantas grāmatas! Sātans izlieto izdevības, lai audzinātu slinkus prātus. Ir grēks ļaut bērniem izaugt bez darba. Lai viņi nodarbina savus locekļus un muskuļus, pat ja tie piekūst! Ja tie netiek pārpūlēti, tad nogurums viņiem tikpat maz kaitēs kā jums pašiem. Ir liela starpība starp nogurumu un nespēku. Bērniem darbā vajag biežāk pārmaiņas un vairāk starpbrīžus atpūtai nekā pieaugušajiem. Bet vēl jauni viņi var sākt mācīties strādāt, un tie būs laimīgi, ka var būt derīgi. Pēc veselīga darba salds būs viņu miegs, un tie būs atspirguši nākamās dienas darbam.

Daudzi neizprot neķītru ieradumu grēcīgumu un to drošās sekas. Viņu saprāts ir aptumšots, jo tie ir ilgi bijuši iecietīgi pret grēku. Jūtīgie smadzeņu nervi ir zaudējuši savu veselīgo tonusu, un rezultātā ir mazinātas morālās uztveres spējas. Svinīgā Debesu vēsts nevar atstāt pārliecinošu iespaidu uz viņu sirdīm. Sadursmē ar ieradumiem, kas jau ir iesakņojušies, morālais spēks ir pārāk vājš. Iztēli pārvalda neskaidras domas, un kārdināšana ir gandrīz neatvairāma. Ja prāts būtu pieradis pārdomāt paceļošus jautājumus un iztēle vingrināta saskatīt šķīstas un svētas lietas, tad dvēsele būtu nocietināta pret kārdināšanām. Sirds kavētos pie debešķīgā, skaidrā, svētā, un to nevarētu savaldzināt zemiskais, samaitātais un nekrietnais.

Es zinu, kā sātans strādā un kādi ir viņa panākumi. [136] Viņš ir panācis to, ka vecāku prātus pārņem paralīze un ka viņi paliek kūtri savos bērnos ieraudzīt kaitīgus ieradumus. Daži no šiem jauniešiem apliecina, ka ir kristieši, un vecāki mierīgi guļ tālāk, nebaidoties no briesmām, kamēr viņu bērni sagrauj gan miesu, gan prātu.

Sātana sevišķais darbs šajās pēdējās dienās ir iegūt savā īpašumā jauniešu prātus, samaitāt viņu domas un pamodināt viņos kaislības; jo viņš zina, ka šādi tos var pavest uz netīriem darbiem, sabojājot visas cēlās prāta spējas un izlietojot, lai īstenotu savus nolūkus. Katram ir brīva morālā griba, un katram savas domas jāaudzina, lai tās plūstu pareizā virzienā. Kas grib laboties, tam vispirms jāattīra sava iztēle. Mūsu domām vajadzētu būt tādām, kas paceļ prātu. “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filip. 4:8)

Šeit paveras plašs lauks, kur darboties mūsu prātam. Ja sātans mēģina jūsu domas vērst uz zemo un juteklisko, tad grieziet tās atpakaļ uz labo! Ja jūsu prātu cenšas iegūt samaitāta iztēle, bēdziet pie žēlastības troņa un lūdziet spēku no Debesīm! Kristus žēlastībā mums ir iespējams aizdzīt nekrietnas domas. Jēzus saistīs mūsu prātus, šķīstīs domas un attīrīs sirdi no katra apslēpta grēka. “Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2.Kor. 10:4-5)

Jaunatnei reti kad māca pašaizliedzību un pašsavaldīšanos. Tiem atļauj iet savu ceļu, līdz tie kļūst stūrgalvīgi un ietiepīgi, un vecāki lauza savas galvas, nezinādami, ko darīt, lai savus bērnus pasargātu no bojāejas. Nepareizā mācība, ka, no veselības viedokļa skatoties, vajadzētu jaukt kopā abu dzimumu bērnus, [137] ir ieguvusi virsroku un izdarījusi savu ļauno darbu. Ja vecāki un aizbildņi izlietotu tikai desmito daļu gudrības, kuru lieto sātans, tad abu dzimumu satiksme būtu gandrīz nevainīga. Bet tā kā sātans ir gandrīz vienīgais, kas gūst panākumus, savaldzinot prātus, zēnu un meiteņu brīvā satiksme ļaunumu tikai palielina. Jauni zēni, kuri tik tikko sasnieguši pusaudžu gadus, jau parāda īpašu uzmanību sava vecuma meitenēm, un sāpīgi, ka arī meitenēm trūkst atturības un kautrības.

Kādas sekas ir šādai satiksmei? Vai tā veicina nevainību? Nē, patiesi nē! Bērnus savaldzina nepareizas mīlestības sentimentalitāte, un reliģijai nav spēka viņus atturēt no šī ceļa. Ko var darīt, lai šo ļaunuma straumi apturētu? Vecāki varētu darīt daudz, ja tikai viņi to vēlētos.

Jaunu meiteni vajadzētu pamācīt atraidīt katru, kas viņai tuvojas ar zemisku familiaritāti, tā, lai šāda tuvošanās nekad vairs neatkārtotos. Ja meitene bieži meklē zēnu un jaunu vīriešu sabiedrību, kaut kas nav kārtībā. Viņai ir vajadzīgs gudras, stingras mātes savaldošais un pamācošais iespaids.

Jauni ļaudis, kuri apstākļu dēļ nonāk viens otra sabiedrībā, var savu satiksmi padarīt vai nu par svētību, vai lāstu. Viņi viens otru var pamācīt un stiprināt, pilnveidojot viens otra uzvedību, rīcību un zināšanas; vai arī, atļaujoties kļūt neuzmanīgiem un neticīgiem, tie var atstāt tikai graujošu iespaidu.

Daudziem jauniešiem ļoti patīk lasīt. Viņi lasa visu, ko vien var dabūt. Satraucošiem mīlas stāstiem, kā arī gleznu galerijās izstādītajiem aktiem ir demoralizējošs iespaids. Iztēle tiek piesārņota. Pēc tam seko grēks un noziegumi, kuri padara pēc Dieva līdzības radīto cilvēku zemāku par dzīvniekiem un beidzot iegrūž pazušanā. Izvairieties lasīt un skatīties to, kas ierosina nešķīstas domas! Māciet mīlēt cēlas, tikumiskas un intelektuālas tēmas! Neļaujiet, lai jūsu prāta cēlākie spēki tiktu novājināti un sabojāti, lasot pat stāstu grāmatas! [138] Es zinu spēcīgus cilvēkus, kuru prāts ir zaudējis līdzsvaru un kļuvis gandrīz paralizēts nesātīgas un neapdomīgas lasīšanas dēļ.

Vajag daudz gudrības un pacietīgu pūļu, lai pareizi vadītu jaunatni. Bērniem, kuri pasaulē ir nākuši ar mantotu ļaunumu, kas ir vecāku grēka tiešas sekas, vajag visrūpīgāko kultūru, lai attīstītu un stiprinātu morālās un intelektuālās spējas. Vecāku atbildība patiešām ir ļoti liela.

Ļaunas tieksmes ir uzmanīgi jāapvalda un maigi jānorāj. Prāts ir jāstimulē patiesības virzienā. Bērnu vajadzētu iedrošināt mēģināt pār sevi valdīt. Un viss tas ir jādara saprātīgi, citādi vēlamais nolūks tiks izpostīts.

Vecāki varētu jautāt: “Kas gan to var izdarīt?” Vienīgi Dievs dara vecākus spējīgus, un, ja tie nemeklē Viņa padomu un palīdzību, tad uzdevums tiešām ir bezcerīgs. Bet lūdzot, pētot Bībeli un nopietni pūloties, tie šajā svarīgajā pienākumā gūs sekmes, un viņu laiks un rūpes tiks simtkārtīgi atmaksāti. Tukšas runas un rūpes par ārējo izskatu daudzreiz aprij dārgo laiku, kuru vajadzēja veltīt, lai lūgtu gudrību un spēku no Dieva pildīt šo vissvētāko pienākumu. Tēvi un mātes, kuri ir pamācīti svētās lietās, centīsies iekārtot savu apkārtni tā, lai tā būtu labvēlīga viņu bērnu rakstura pareizai izaugsmei. Gudrības avots ir atvērts viņu priekšā, un no tā tie var smelt sev vajadzīgās zināšanas. Bībele, bagātīgais pamācību sējums lai ir viņu mācību grāmata! Ja vecāki savus bērnus audzinātu pēc Dieva Vārda priekšrakstiem, tad tie ne tikai vadītu mazo kājas uz pareiza ceļa, bet arī paši mācītos savus svētos pienākumus.

Nevajadzētu pieļaut, ka bērni mācās labu un ļaunu, tos neatšķirot. Vecāki gan domā, ka nāks laiks, kad labais ņems virsroku un ļaunais savu iespaidu zaudēs. Bet ļaunais pieaugs ātrāk nekā labais. Ir gan iespējams, ka ļaunums, ko viņi iemācījušies, [139] pēc daudziem gadiem tiks izskausts, bet kurš grib ar to riskēt? Laiks ir īss. Ir vieglāk un daudz drošāk sēt savu bērnu sirdīs labo sēklu, nekā pēc tam ravēt nezāles. Iespaidus, kurus cilvēks ir guvis bērnībā un jaunībā, ir grūti izdzēst. Cik tādēļ ir svarīgi, lai tie būtu pareizi iespaidi, lai jaunatnes viegli iespaidojamās spējas būtu vērstas pareizā virzienā!

Dariet mājas un jūsu sabiedrību bērniem pievilcīgas! Esiet pret tiem atklāti, maigi un mīloši. Tā jūs atstāsiet uz viņiem lielu iespaidu, un viņi jutīs, ka var jums pilnīgi uzticēties. Tad tiem nebūs tik liela vēlēšanās saieties ar citiem jauniem ļaudīm. Tāpēc, ka pasaulē valda liels ļaunums un bērnus vajag ierobežot, vecākiem vajadzētu pielikt divkāršas pūles, lai saistītu pie sevis savu bērnu sirdis un lai viņi redzētu, ka jūs vēlaties viņus darīt laimīgus.

Jauniešiem ir tieksme biedroties ar tādiem, kuri prāta un tikumības ziņā ir vājāki nekā viņi paši. Kādu patiesu prieku var sagaidīt jauna persona brīvprātīgā satiksmē ar tādiem, kuru domas, jūtas un uzvedība ir zemā līmenī? Tiem ir sabojāta gaume un ieradumi, un visi, kas izvēlas tādu sabiedrību, ir briesmās sekot viņu postošajam piemēram.

Tie, kas ilgojas pēc mūžības, nedrīkst pieļaut netīras domas vai darbus. Ja Kristus ir viņu pārdomu priekšmets, tad viņu domas būs tālu no visa, kas pavedina uz nekrietnu rīcību. Nododoties augstāku tematu apcerei, prāts tiks stiprināts. Ja to vingrinās domāt par šķīsto un svēto, tad tas kļūs stiprs un spraigs. Ja to vingrinās kavēties pie garīgām tēmām, tas dabīgi domās šai virzienā. Bet šo patiku domāt par Debesu lietām nevar iegūt, nevingrinot ticību Dievam un nopietni, pazemīgi nepaļaujoties uz Viņu, ka Viņa spēks un žēlastība ir pietiekoša jebkurā kritiskā situācijā.

[140] Tas Kungs ir bagātīgi gādājis par visiem, kas sirsnīgi, nopietni un rūpīgi Dieva bijībā uzsāk darbu, lai kļūtu pilnīgi svēts. Caur Kristu var iegūt spēku un žēlastību, kuru pestīšanas mantiniekiem piegādā kalpojošie eņģeļi. Neviens nav tik dziļi kritis, tik samaitāts un tik nekrietns, ka Jēzū, kas par viņu miris, nevarētu atrast spēku, skaidrību un taisnību, ja tikai tas atstāj savus grēkus, nogriežas no netaisnības ceļa un no visas sirds meklē dzīvo Dievu. Dievs gaida, lai novilktu tiem ar grēkiem aptraipītās drēbes un uzvilktu savas taisnības tīro apģērbu, pavēlot dzīvot, nevis mirt. Viņā tie var krāšņi augt kā Dzīvā Vīnakoka zari. Šie zari nenokaltīs, nedz paliks neauglīgi. Ja tie paliek Viņā, tad saņem barību no Tā, tiek piepildīti ar Viņa Garu, staigā, kā Viņš staigāja, uzvar, kā Viņš uzvarēja, un beidzot tiek paaugstināti pie Viņa labās rokas.