Kristīgā sātība

10. Apģērbs

[85] Mode pārvalda pasauli, un tā ir tirāniska pavēlniece, kura bieži piespiež savus pielūdzējus pakļauties vislielākajām neērtībām. Mode prasa naudu bez iemesla un iekasē to bez žēlastības. Tai ir apburošs spēks, un tā arvien ir gatava kritizēt un izsmiet tos, kas neiet tās pēdās.

Sātans, nepārtraukti mainīgo un nekad neizpildāmo modes prasību autors un kūdītājs, pastāvīgi izdomā ko jaunu, kas kaitē fiziskajai un garīgajai veselībai. Viņš priecājas, ka viņa izgudrojumi tik ātri gūst sekmes. Nāve smejas, ka modes tempļa kalpotāju veselībai kaitīgie untumi un aklā dedzība viņus tik viegli pakļauj tās varai. Laime un Dieva labvēlība tiek upurēti uz modes altāra.

Mēs redzam, ka pasaule ir nogrimusi tukšās izpriecās. Lielākā daļa savas pirmās un labākās domas pievērš apģērbam, un gara un sirds izglītība paliek novārtā. Pat starp tiem, kuri apgalvo, ka mīl Dievu un tur Viņa baušļus, ir tādi, kas, cik vien iespējams, dzenas pakaļ modei, pie tam saglabājot savu kristieša vārdu. Daži jauni ļaudis ir tik dedzīgi uz izrādīšanos, ka tie pat ir gatavi upurēt savu kristieša vārdu, lai tikai varētu apmierināt kāri greznoties.

Svētdienās daudzas populārās baznīcas līdzinās vairāk teātrim, nevis vietai, kur pielūdz Dievu. Tur tiek izrādīti visi jaunākās modes apģērbu stili. Daudzi nabadzīgi cilvēki neuzdrošinās ieiet tādos dievnamos. Viņu vienkāršās drēbes, lai arī kārtīgas, tik uzkrītoši atšķiras no turīgo māsu apģērba, ka šī starpība tiem sagādā neērtības. Daži cenšas ģērbties līdzīgi bagātajiem, izrotājot zemas kvalitātes, lētus drēbju gabalus, lai tie izskatītos kā dārgas drānas. [86] Nabadzīgas meitenes, kuras saņem mazu algu, bieži izdod pēdējo monētu, lai varētu apģērbties tāpat kā tie, kuriem pašiem maize nav jāpelna. Rezultātā viņām nekas neatliek ne slimības gadījumiem, ne Dieva mantas krātuvei, viņām neatliek laika ne papildināt zināšanas, ne mācīties Dieva Vārdu, ne lūgšanai vienatnē, ne arī lūgšanas sapulcēm.

Ir patiesi nožēlojami, ka tik daudzas ticīgas sievietes ir galvenās modes atbalstītājas; un tie, kuriem ar reliģiju nav nekādas saistības, seko viņu pēdās. Daži, kas ir nabadzīgos apstākļos, pacieš trūkumu un strādā pāri saviem spēkiem, lai tikai neatpaliktu no modes un tā nezaudētu savu vietu lepnā sabiedrībā. Šī kārdināšana ir tik liela, ka daži, lai sasniegtu savu mērķi, ir gatavi būt nekrietni un zagt. Daudzi ir izputējuši tikai greznošanās kāres dēļ. Tiem, kas sevi sauc par ticīgajiem, bet kuri vājākajām māsām ar savu priekšzīmi atdarījuši kārdināšanu durvis, tiesas dienā būs jāsastopas ar baiļpilnu vērtējumu. Nepiedzīvojušas dvēseles, savaldzinātas ar uzmanību, kādu pievērš modes dāmām, kļūst tik apmātas, ka viņām nekas nav par dārgu, lai to apmainītu pret mākslīgu rotu.

Lai gan mums vajadzētu izvairīties no liekām rotām un greznojumiem, kas ir nepiemēroti pazemīgā un pašaizliedzīgā Jēzus sekotājiem, mēs nenoniecinām labu gaumi, tīrību un kārtību apģērbā. Ir tādi, kas izturas pret savu apģērbu nolaidīgi, bet pie citu drēbēm viņiem arvien ir kaut kas ko pelt. Viņi domā, ka būt nevīžīgam, ģērbties nekārtīgi un neglīti ir tikums. Pieklājību un glītumu tie sauc par lepnību, un nolaidību savā apģērbā, pat dusas dienā, tie aizbildina ar atšķiršanos no pasaules, ko Kristus Svētajos Rakstos no savas tautas prasa. Ja šai personai būtu tikšanās ar kādu draugu, kuru godā pasaule, un tā gribētu iegūt viņa īpašu labvēlību, tad tiktu pieliktas visas pūles, lai šī godājamā cilvēka priekšā parādītos labākajās un tīrākajās drēbēs. Bet, sanākot kopā sabatā, lai pielūgtu lielo Dievu, viņi domā, ka nav svarīgi, kāds ir viņu apģērbs un ārējais izskats. [87] Viņa namā, kas ir Visaugstākā pieņemšanas istaba un kur klātesoši ir arī Debesu eņģeļi, tie pulcējas bez cieņas un godbijības. Visiem, kas sabatā sapulcējas pielūgt Dievu, vajadzētu apģērbties pēc iespējas tīri un kārtīgi, dievnamam piemērotās drēbēs. Ja tie, kuri apliecina ticību sabatam kā Dieva svētajai un godājamai dienai un var iegādāties labākas drēbes, dusas dienā ģērbjas netīrajās darba drēbēs, kas viņiem ir bijušas mugurā visu nedēļu, tad viņi ar to nonicina sabatu, Dievu un Viņa namu.

Kristus savus sekotājus sauc par zemes sāli un pasaules gaismu. Bez Dieva bērnu glābjošā iespaida pasaule ietu bojā savas samaitātības dēļ. Paskatieties uz tiem, kas apliecina sevi par kristiešiem, bet ir nolaidīgi pret sevi, savu apģērbu un pienākumiem! Kā jūs domājat, vai mūsu Pestītājs, ja viņš būtu virs zemes, norādītu uz tādiem kā uz zemes sāli un pasaules gaismu? Ak nē, nekad! Patiesi kristieši ir pacilāti savās sarunās; un, lai gan tie tur par grēku pievērst uzmanību muļķīgiem glaimiem, viņi ir pieklājīgi, laipni un labsirdīgi. Viņu vārdi ir sirsnīgi un patiesi. Viņi ir uzticami darījumos ar saviem brāļiem un ar pasauli. Viņi izvairās no lieka greznuma un ārišķībām apģērbā, bet viņu drēbes ir vienkāršas, kārtīgas un ar labu gaumi. Viņi rūpējas par to, lai ar savu ķermeni varētu pagodināt Dievu, nevis lai ģērbtos pēc jaunākās modes.

Ciešanas, kādas sievietēm sagādā neveselīgs apģērbs, ir neaprakstāmas. Daudzi uz visu dzīvi ir kļuvuši invalīdi tikai tāpēc, ka bija pakļāvušies modes prasībām. Šai nesātīgajai dievietei ir upurēta dzīvība un veselība. Daudzi domā, ka viņiem ir tiesības apieties ar ķermeni pēc savas patikas; bet tie aizmirst, ka nepieder paši sev. [88] Radītājam, kas viņus ir veidojis, ir prasības, kuras nevar bezrūpīgi atmest. Katrs nevajadzīgs dabas likumu pārkāpums ir arī Dieva likumu pārkāpums, un Debesu skatījumā tas ir grēks. Radītājs zināja, kā veidot cilvēka ķermeni. Viņam nebija jāprasa šuvējai, kas ir skaistuma ideāls. Dievs, kas ir radījis visu skaisto un krāšņo dabā, mācēja radīt cilvēka ķermeni skaistu un veselīgu. Viņa darba modernā pārlabošana Radītāju tikai apvaino. Tā sabojā to, ko Viņš bija radījis pilnīgu.

Sātana nodoms ir vājināt visus mūsu spēkus, lai mūsu dzīve kļūtu nožēlojama un lai radījumi, kurus Dievs ir radījis, apkaunotu Viņu. Ja sievietes sev par mērauklu ņem pasaules modi, tad viņas gan fiziski, gan garīgi kļūs nespējīgas izpildīt savu dzīves uzdevumu. Daudzas, sažņaudzot vidukli, ir sagādājušas sev neaprakstāmu postu. Viņu spēks darīt labu ģimenē un sabiedrībā ir ievērojami samazinājies; un, ja tās ir mātes, tad viņu bērniem tiek nolaupīti dzīvības spēki. Ja viduklis ir sažņaugts, tiek traucēta asins cirkulācija, un iekšējie orgāni, iespīlēti un izspiesti ārā no vietas, nevar pilnīgi padarīt savu darbu. Šādos apstākļos nav iespējams dziļi elpot. Tā rodas kaitīgs ieradums elpot tikai ar augšējām plaušu daļām, un kā sekas tam bieži vien ir vājums un slimības.

Lielākā daļa sieviešu neizprot briesmas, kas draud, saspiežot vidukli, kaut gan daudzi kompetenti cilvēki par šo jautājumu ir rakstījuši. Daudzi paziņo, ka ķermeņa iespīlēšana tagad esot gandrīz vai pilnīgi beigusies, un uzskata, ka šīs piezīmes ir nevietā. Bet tā ir patiesība šodien, ka sieviešu apģērbs pārāk cieši pieguļ ķermenim, lai orgāni varētu veikt savu darbu. Katru apģērba gabalu vajadzētu nēsāt tik brīvi, ka, paceļot roku, arī apģērbs paceļas līdzi.

[89] Otra kļūda tagadējā sievietes apģērbā ir svārki, kuru smagums balstās tikai uz gūžām. Šis smagais svars, spiežot uz zarnām, velk tās lejup un rada kuņģa vājumu un noguruma sajūtu, kas piespiež cietējas saliekties uz priekšu. Tas tālāk noved pie savilktām plaušām un kavē to normālu darbību. Asinis kļūst netīras, ādas poras savu uzdevumu vairs neveic, kā sekas rodas slimības un bālums, bet veselība un skaistums zūd. Sievietes gan lieto kosmētiskos līdzekļus, lai atgūtu normālu sejas krāsu, bet viņas nevar atjaunot veselīgo sārtumu. Tas, kas padara tumšu un nespodru ādu, aptumšo arī garu un izposta prāta gaišumu un mieru. Katrai sievietei, kura vērtē savu veselību, vajadzētu izvairīties apgrūtināt savas gūžas ar lielu svaru. Visu apģērba gabalu smagumu vajadzētu nest pleciem. Tas daudz palīdzēs novērst vājumu, kas tik ļoti ir izplatījies sieviešu starpā.

Locekļi, kuriem vajadzētu būt vislabāk apģērbtiem, jo atrodas vistālāk no asins riņķošanas centra, bieži vien netiek sargāti, kamēr citus orgānus, kuri dabīgi saņem vairāk siltuma nekā citas ķermeņa daļas, apģērbj par daudz. Smagie auduma gabali, kurus bieži vien velk mugurā, izsauc drudzi un pārslodzi jūtīgajiem orgāniem, kas atrodas zem tiem. Modernais apģērbs ir vislielākais slimību izraisītājs starp sievietēm. Nevainojama veselība ir atkarīga no nevainojamas asins cirkulācijas. Ja locekļi ir pareizi apģērbti, tad nebūs vajadzīgs daudz apakšsvārku. Tiem nekad nevajadzētu būt tik smagiem, ka kavētu locekļu kustības, ne arī tik gariem, ka uzsūktu zemes drēgnumu un netīrumus, un to svaram jābalstās uz pleciem. Apģērbam vajadzētu piegulties viegli, netraucējot brīvu asins riņķošanu, nedz brīvu, dziļu, dabīgu elpošanu. Kājām vajadzētu būt pasargātām no mitruma un aukstuma. Tā apģērbti, mēs varam iziet svaigā gaisā pat rīta un vakara rasā vai pēc sniega un lietusgāzes, nebaidoties saaukstēties. [90] Veselīgai asinsriņķošanai ir nepieciešamas kustības spēcinošajā Debesu gaisā. Tas vislabāk aizsargā no saaukstēšanās, no klepus un iekšējo orgānu darbības traucējumiem, kas ir par cēloni daudzām slimībām. Patiesa apģērba reforma pārvērš katru apģērba gabalu. Ja sievietes, kurām nav veselības, novilktu savas modernās drēbes, saģērbtos piemēroti kustībām svaigā gaisā un ietu ārā vingrot, vispirms uzmanīgi, pamazām palielinot slodzi, tad daudzas varētu kļūt veselas un ar savu priekšzīmi un darbu dzīvotu pasaulei par svētību.

Tā nav Dieva griba, ka vīri un sievas mirst priekšlaicīgi, atstājot savu darbu nepadarītu. Viņš vēlas, lai mēs nodzīvotu pilnu mūžu un lai katrs orgāns savu darbu darītu netraucēts. Kad slimība un nāve nolaupa ģimenes locekļus, daudzi sūdzas par Dieva lēmumu, bet nav taisnīgi Dievu apsūdzēt tajā, kas ir bijis dabas likumu pārkāpšanas neizbēgamas sekas.

Modernās mātes savas mazās meitas ģērbj tikpat neveselīgi kā pašas sevi. Jau agrā bērnībā, kad dabas spēkiem ir vajadzīga katra iespēja, lai sekmētu ķermeņa attīstību, viņu vidukli sažņaudz un locekļus apģērbj pārāk viegli.

[91] Mātes, vai jūs gribat, lai jūsu meitas dzīvotu un lai viņām būtu veselīgs sārtums? Tad māciet tās ģērbties veselīgi! Ja jūs viņas mīlat un vēlat tām visu labu, kāpēc tad jūs ar savu priekšzīmi mācāt, ka nav nekāds grēks izkropļot cilvēka dievišķo figūru? Ko jūs Radītājam teiksiet, kāpēc esat sabojājušas Viņa roku darbu? Novērsieties no modes dāmām un pētiet cilvēka ķermeni! Mēs esam brīnišķi radīti, un mums sava miesa jānodod par dzīvu upuri tam Kungam. Kā gan kristīga māte var kalpot modei un tai pašā laikā saglabāt uzticību arī Debesu Kungam? Tas nav iespējams, “jūs nevarat kalpot Dievam un mantai”. (Lūk.16:13)

Jūs nevarat veltīt savu laiku un talantus pasaulei, saglabājot prātu un ķermeni tādā stāvoklī, lai spētu izpildīt savu uzdevumu audzināt bērnus Dievam un palīdzēt viņiem attīstīt ķermeni, kas tiem būs par svētību līdz mūža galam.

Arī mazie zēni daudzreiz tiek tā ģērbti, ka apakšējie locekļi ir apsegti daudz mazāk nekā ķermeņa augšdaļa. Locekļi, kas atrodas tālāk no sirds, jāaizsargā vairāk, nevis mazāk.

Asinsvadi, kas apgādā locekļus ar asinīm, ir lieli un satur pietiekoši asiņu, lai sagādātu siltumu un barības vielas. Bet, locekļiem atdziestot, asinsvadi saraujas un asinsriņķošana tiek traucēta. Locekļi cieš ne tikai no aukstuma. Barības vielu trūkuma dēļ tie nevar dabīgi attīstīties. Laba asinsriņķošana tīra asinis un stiprina veselību, bet sliktas asinsriņķošanas rezultātā asinis kļūst netīras un rodas dzīvības orgānu darbības traucējumi.

Mātes, kāpēc gan neģērbt zēnus un meitenes ērti un veselīgi? Lai viņu apģērbs ir vienkāršs, brīvs un ērts. Apģērbiet viņu locekļus, sevišķi potītes, silti un vienmērīgi. Tad laidiet viņus svaigā gaisā, lai tie var priecāties par savu dzīvību un veselību. [92] Jums vajadzēs morālu drosmi, lai atbrīvotos no modes saitēm, ģērbtu un audzinātu bērnus pēc veselības principiem, bet rezultāts bagātīgi atmaksās katru pašaizliedzību un neērtību.

Mātes upurē modei Dieva doto laiku, ko tām vajadzētu veltīt, lai veidotu savu bērnu raksturus. Pastāvīgā šūšana slēgtā telpā bez saules gaismas un svaiga gaisa bojā veselību. Tiek zaudētas iespējas, kuras vajadzēja izlietot, lai izglītotu prātu un iegūtu derīgas zināšanas. Tāpēc mātes nav piemērotas mācīt un audzināt savus bērnus derīgam darbam šai pasaulē, ne arī sagatavot dzīvei jaunajā zemē. Tādas sievietes loka savus plecus zem smaga krusta. Ja Kristus no viņām kā no savām sekotājām prasītu tik lielu upuri, tad tās teiktu, ka šī nasta viņām ir par lielu un par smagu. Kristus neprasa nevienam savam sekotājam nest tik smagu krustu, kādu sev uzkrauj modes vergi.

Ja kristīgās sievas, pa priekšu ejot, rādītu labu priekšzīmi, ka jāģērbjas vienkārši, kārtīgi un veselīgi, tad iesāktos vispārēja reforma. Ja viņas strādātu, ņemot vērā augstāko viedokli, tad varētu savus dzīves ieradumus saskaņot ar dabas likumiem un dzīvot, paklausot gan fiziskajām, gan morālajām Dieva prasībām. Tad viņas mākslīgajiem rotājumiem un dabīgā skaistuma bojāšanai iztērētu mazāk naudas un mazāk spēka. Ja būtu vairāk praktisku sievu un māšu, tad daudzās ģimenēs, kuras tagad cieš savu nepareizo dzīves uzskatu dēļ, notiktu laimīga pārmaiņa.

Cilvēka sirds nekad nav bijusi saskaņā ar Dieva prasībām. Cilvēciskā gudrība arvien ir centusies apiet vai atmest vienkāršās, skaidrās Dieva Vārda prasības. Priekšraksti, kas prasa pašaizliedzību un pazemību, atturību un vienkāršību sarunās, uzvedībā un apģērbā, vienmēr ir nicināti, pat to vidū, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem. [93] Un rezultāts vienmēr ir bijis tas pats — pasaules modes, tradīciju un principu pieņemšana.

Nav daudz tādu, kas pazītu paši savu sirdi. Iedomīgie, nenopietnie modes cienītāji var teikt, ka ir Kristus sekotāji, bet viņu apģērbs un runasveids parāda, kas nodarbina prātu un kam pieķeras sirds. Ārējais izskats rāda, kāda ir sirds. Cēls raksturs neatrod nekādas patikas pie ārējā greznuma. Tikumīga, dievbijīga sieva ģērbsies vienmēr godīgi, jo vienkāršs apģērbs nostāda prātīgu sievu vislabākajā gaismā. Cēls, izglītots raksturs atklājas vienkārša, pieklājīga apģērba izvēlē. Svētotā sirdī nav vietas domām par bezvērtīgu greznumu.

Pētiet mazāk modi, bet vairāk Kristus raksturu. Visaugstākais un vissvētākais starp cilvēkiem bija arī vislēnprātīgākais. Viņa raksturā savienojās majestātiskums un pazemība. Viņš pēc savas gribas varēja sasaukt visus Debesu pulkus, Viņa spēkā tika pārvaldītas visas pasaules, bet mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Šīs pasaules prieki, tās godība un greznums Viņu nevilināja. Kristīgu tikumu kronī Viņš izcēla lēnprātību un pazemību. Kristus redzēja, cik ļoti cilvēka sirds pieķeras apģērbam, un tāpēc Viņš savus sekotājus brīdina, jā, pat pavēl tiem ar to savas domas nenodarbināt. "Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts, kā viena no tām." (Mat. 6:28-29)

Apustuļi mums raksta, pēc kāda greznuma būtu jādzenas katram kristietim: "Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums un zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā — tas ir Dievam dārgs." (1.Pēt. 3:3,4) "Tāpat arī sievas, pieklājīgā uzvedībā, drēbēs kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, — ar labiem darbiem. (1.Tim. 2:9,10) Lepnums un izšķērdība apģērbā ir grēki, kas sevišķi izplatīti sieviešu vidū; tāpēc šīs pamācības attiecas tieši uz viņām. Ak, cik bezvērtīgas ir pērles, zelts vai dārgas drēbes, ja tās salīdzinām ar Kristus rakstura skaistumu un lēnprātību. Fiziska pievilcība pastāv simetrijā — visu daļu harmoniskā samērībā, bet garīgs skaistums pastāv harmonijā ar Kristu — mūsu līdzībā Viņam. Kristus pievilcība patiesi ir nenovērtējams krāšņums. Tā paaugstina un padara cildenu savu īpašnieku, atstāj uz citiem dzīvinošu iespaidu, vadot tos pie gaismas un svētību Avota.

Manas māsas Kristū, veltiet daudz mazāk pūļu, lai sekotu vienmēr mainīgajai modei! Drīzāk pētiet mūsu lielo priekšzīmi Jēzu Kristu, ka jūs neatšķiraties no Viņa! Cieši apņemieties palikt pie Vīnakoka! Ja jūs paliksiet Kristū, tad nesīsiet daudz augļu. Bet, kā zars nevar nest augļus pats no sevis, nepaliekot pie vīnakoka, “tāpat arī jūs,” Kristus saka, “ja nepaliekat Manī.” (Jāņa 15:4)

Dvēsele pieaug žēlastībā, skaidrībā un piemīlībā pamazām, soli pa solītim; bet šim procesam jābūt nepārtrauktam. Auglis ir vienmēr pieaugoša pilnība; kristietis pastāvīgi uzņem sevī Kristus ceļus un gribu. Bet ir sāpīga patiesība, ka daudzi, kuri sauc sevi par kristiešiem, neiet Debesu virzienā, bet viņus pārvalda pasaules tradīcijas un prakse. Tie labprāt pieņem visnejaukāko un visneveselīgāko modi, kas ir vislielākā pretrunā dabas likumiem. Tik dedzīgi pieķeroties modei, tie tiek pārveidoti pēc tās līdzības, kuru viņi tik ļoti apbrīno. Tādā veidā tie steidzas pieņemt pasaules standartus, kur lepnums pabeidz pie viņiem to pārvērtību, [95] par kuru priecājas sātans, un tie kļūst tik nepastāvīgi kā bangojoši viļņi. Patiesās dievbijības nelokāmā, klusā darbība zaudē savu dzīvības spēku; “ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” (Jēk. 2:17)

Ir kāds apģērbs, pēc kura nevainīgi var dzīties katrs bērns un jaunietis. Tā ir svēto taisnība. Ja pēc šī apģērba dzītos tikpat dedzīgi un neatlaidīgi kā pēc modernā apģērba, tad cilvēks ļoti drīz būtu apģērbts Kristus taisnībā un viņa vārdu neizdzēstu no dzīvības grāmatas. Mātēm, kā arī bērniem un jauniešiem vajadzētu lūgt: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu.” (Ps.51:11) Sirdsskaidrība un pastāvīgs gars ir dārgāki nekā zelts, gan laicīgajā dzīvē, gan visā mūžībā. Tikai sirdsskaidrie redzēs Dievu.

Tādēļ, mātes, māciet savus bērnus, ka Kristus taisnība ir vienīgais apģērbs, ar kuru tie var nokļūt Debesīs, un, tajā tērpušies, tie šajā dzīvē vienmēr darīs pienākumus, kas pagodinās Dievu.

11. Vispārīgā higiēna

[96] Pēc Dieva nodoma cilvēkam vajadzētu būt aktīvam un derīgam; taču daudzu dzīve ir tikai kaut kas nedaudz vairāk kā eksistēšana. Tie nekad neapgaismo savu līdzcilvēku ceļu, nekad nav tiem par svētību; tieši otrādi, tie ir citiem par nastu. Viņu lietderība patiesības labā ir līdzīga nullei. Viņu dzīves ziņojumu apgaismo tikai vienaldzīgi labdarības pasākumi. Viņu piemiņu pēc nāves neatdzīvina nekādas priecīgas atmiņas, jo tiem nebija patiesas labestības, lai atstātu mīlošu iespaidu, pat uz viņu draugu sirdīm. Tāda dzīve ir bēdīga kļūda. Tā ir neuzticīga namtura dzīve, kurš ir aizmirsis, ka Radītājam ir prasības pret viņu. Viņa prātu nodarbina savtīgas intereses, kas liek viņam būt nevērīgam pret Dievu un Viņa nolūku, radot cilvēku.

Dievs ielika Ādamu un Ievu paradīzē un deva viņiem visu, kas bija derīgs un patīkams. Viņš iestādīja jauku dārzu, kurā netrūka neviena koka, puķes, nedz cita auga, kuru varētu lietot vai nu pārtikai, vai izdaiļošanai. Skaistā Ēdene iepriecināja viņu sirdis, bet ar to nepietika. Viņiem vajadzēja kaut ko, kas nodarbinātu cilvēka ķermeņa brīnišķīgo mehānismu. Ja laime pastāvētu nekā nedarīšanā, tad cilvēks savā svētas nevainības stāvoklī būtu atstāts bez darba. Bet cilvēka Radītājs zināja, kas vajadzīgs viņa lielākajai svētlaimei, un, tiklīdz Dievs viņu radīja, Viņš deva tam noteiktu darbu. Derīga nodarbošanās ir nepieciešama cilvēka fiziskajai, garīgajai un morālajai labklājībai.

Dievs mums visiem ir iedevis darbu; un, ja mēs pildīsim savus dažādos pienākumus, tad mūsu dzīve būs derīga un mēs mantosim svētību. “Savā darbā neesiet kūtri,” (Rom.12:11) skan apustuļa Pāvila pamācība. Cerēt uz pļauju, kur nav sēts, ir tikpat neprātīgi [97] kā cerēt uz glābšanu, dzīvojot laiskumā. Ne vienmēr sacīkstēs uzvar ātrais un karā stiprais, bet “gausas rokas dara nabagu”. (Sal. pam. 10:4) Ne vienmēr čaklajam darbā veicas, bet miegainums un bezdarbība noteikti apbēdina Dieva Garu un iznīcina patiesu dievbijību. Stāvošs ūdens kļūst pretīgs, bet tīrs, čalojošs strautiņš izplata veselību un prieku pa visu zemi.

Daži domā, ka bagātība un bezdarbība ir liela svētība; bet patiesībā vislaimīgākie un visveselākie ir tie, kas vienmēr ir aizņemti, priecīgi darot savus ikdienas pienākumus. Veselīgs nogurums, kas iestājas pēc labi padarīta darba, nodrošina atspirdzinošu un svētīgu miegu. Gan vārdi, ka cilvēkam savas dienišķās maizes dēļ jāstrādā vaiga sviedros, gan nākošās dzīves un godības apsolījums izgāja no viena troņa, un tie abi ir par svētību cilvēcei.

Tiem, kuriem ir bagātība un brīvais laiks, bet nav noteikta dzīves mērķa, būs grūti uzmosties garīgai un fiziskai aktivitātei. Šādā veidā daudzas sievietes zaudē savu veselību un ir spiestas meklēt palīdzību kādā veselības iestādē. Par lielu maksu viņas tur masē bezdarbībā vājinātos locekļus. Šīs sievietes algo kalpotājus, lai varētu dzīvot bezdarbībā; un pēc tam viņas ņem citus kalpotājus, lai slinkumā “ierūsējušos” muskuļus vingrinātu. Kāds neprāts! Cik daudz prātīgāk un labāk būtu, ja gan padzīvojušas, gan jaunas sievietes drosmīgi stātos pretī modes atbalstītāju izsmieklam, paklausot veselajam saprātam un dabas likumiem. Priecīgi veicot mājas pienākumus, mūsu slinkās meitas kļūtu par derīgām un laimīgām sabiedrības loceklēm. Daudziem darbs ir efektīvāks un izdevīgāks ārstēšanas līdzeklis nekā vislabākie ārstu izgudrojumi.

Diemžēl jauniem vīriešiem un arī jaunām sievietēm bieži trūkst nopietna mērķa, kā arī morālas neatkarības. Ģērbties, smēķēt, runāt blēņas un apmierināt savu kāri pēc izpriecām ir laimes ideāls [98] pat tiem, kuri sauc sevi par kristiešiem. Ir sāpīgi domāt par šādi iztērēto laiku. Stundas, kuras vajadzēja izlietot Bībeles pētīšanai vai aktīvā Kunga darbā, ir izlietotas daudz sliktāk nekā vienkārši izšķiestas. Dzīvība mums tika dota patiesam un svētam nolūkam. Tā ir pārāk dārga, lai to šādi izšķērdētu. Es ļoti lūdzu jūs, kas nesat Kristus vārdu, pārbaudiet savas sirdis un spriediet paši par sevi! Vai jūs izpriecas mīlat vairāk nekā Dievu un savus līdzcilvēkus? Šeit ir darbs, ko darīt; šeit ir dvēseles, ko glābt; šeit ir cīņas, kuras jāuzvar; šeit ir Debesis, kuras jāiegūst. Prātam un visām tā spējām jātiek stiprinātām un piepildītām ar Debesu gudrības bagātībām. Dieva spēkā jūs varēsiet savam Meistaram darīt cēlus darbus.

Dieva nodoms ir, lai visi strādātu. Uz tiem, kuriem ir vairāk spējas un izdevības, gulstas lielāka atbildība; un tie arī saņems lielāku nosodījumu, ja nebūs bijuši uzticīgi savam pienākumam. Pat nastu nesēji dzīvnieki apkauno tādus sliņķus, kuri ir apveltīti ar prātu un zina Dieva gribu, bet atsakās izpildīt savu daļu Dieva lielajā plānā.

Daudzu kūtrums ir par iemeslu tam, ka daži pārstrādājas. Lielākā daļa atsakās domāt vai darboties sevis labā. Tie nevēlas atstāt aizspriedumu un maldu ceļus; ar savām nepareizībām tie aizkavē attīstību un piespiež tos, kuri tur taisni patiesības karogu, nostāties vēl varonīgāk. Nopietni un uzticīgi strādnieki palīdzīgas rokas trūkuma dēļ pagurst un saļimst zem savas divkārtīgās nastas. Viņu kapi ir ceļa zīmes veselības reformas stāvās takas malās.

Patiesa laime un dzīvesprieks ir sastopami tikai pie strādīga vīra un čaklas sievas. Darbs nes pats savu algu, un cik salds ir miegs pēc smaga dienas darba! Bet ir arī kāds labprātīgs smags darbs, kas ir kaitīgs un nesniedz apmierinājumu. Tas ir tas, kas apmierina nesvētotu godkāri un meklē, kur izrādīties, lai iegūtu slavu. [99] Mīlestība uz bagātību un ārēju izrādīšanos paved tūkstošus pārspīlēt to, kas pats par sevi ir pareizs, — tie ziedo visus gara un miesas spēkus tam, kam vajadzēja aizņemt tikai nelielu daļu viņu laika. Tie visu savu enerģiju izlieto, lai iegūtu godu vai bagātību, visam citam piešķirot sekundāru nozīmi. Tie gadiem nesatricināmi strādā smagu darbu, lai sasniegtu savu mērķi. Tomēr, kad tas ir sasniegts un kārotais iegūts, tas viņu rokās pārvēršas par pīšļiem; viss ir tikai ēna. Tie ir savu dzīvību atdevuši tam, kas nedod nekāda labuma.

Katram godīgam un taisnam dzīves uzdevumam droši var sekot tad, ja garu neaptraipa patmīlīgas cerības, maldi un skaudība. Kristīga cilvēka uzņēmējdarbībai vajadzētu būt tikpat skaidrai kā darbnīcai svētajā Nācaretē. Tie, kas atrod labo un cēlo dzīvē, ir darbīgi vīri un sievas, tie ir tie, kas ir gatavi ticībā un cerībā uzņemties atbildību. Pacietīgie strādnieki, atcerieties, ka tie Galilejas zvejnieki un Korintas telšu taisītāji, kurus Pestītājs izvēlējās strādāt kopā ar Viņu pestīšanas darbā, bija neatlaidīgi cilvēki. No šiem pazemīgajiem vīriem izgāja spēks, kas pastāvēs visā mūžībā.

Eņģeļi ir darbinieki, viņi ir Dieva sūtņi pie cilvēku bērniem. Tiem slinkajiem kalpiem, kuri domā, ka Debesīs varēs dzīvot bezdarbībā, ir nepareizs priekšstats par to, ko Debesis nozīmē. Radītājs nav sagatavojis vietu, lai apmierinātu grēcīgu slinkumu. Debesīs valda dzīva rosība, tomēr visiem, kas ir noguruši un grūtsirdīgi, kas ir cīnījušies labo ticības cīņu, tā būs godības pilna miera vieta. Tur viņi baudīs jaunību un nemirstības spēku, un tiem nebūs vairs jākaro pret sātanu un grēku. Šiem enerģiskajiem strādniekiem mūžīgas bezdarbības stāvoklis būtu nepatīkams. Tās viņiem nebūtu Debesis.

Kristiešiem norādītā pūļu un darba taka uz zemes gan var būt smaga un nogurdinoša, bet Pestītāja pēdu zīmes to pagodina, un tie, kas Viņam seko šajā svētajā ceļā, ir droši.

[100] Ir nepareizi domāt, ka tiem, kas ir pārslogojuši savus fiziskos un garīgos spēkus vai kuru prāts un ķermenis ir noguruši, vajadzētu pārtraukt darbošanos, lai atgūtu veselību. Dažreiz var būt nepieciešams pilnīgs miers, bet tādi gadījumi ir reti.

Tiem, kuri ir noguruši no saspringta garīga darba, vajadzētu atpūsties no nogurdinošām domām; tomēr, ja viņus māca, ka tiem vispār ir kaitīgi vai pat bīstami piepūlēt gara spēkus, tad tas liek tiem domāt, ka viņu stāvoklis ir daudz sliktāks, nekā tas ir patiesībā. Viņi kļūst nervozi un kļūst beidzot par nastu gan sev pašiem, gan tiem, kas par viņiem rūpējas. Ar šādu prāta stāvokli viņu atveseļošanās patiešām ir apšaubāma.

Tiem, kuri ir pārpūlējuši savus fiziskos spēkus, nevajadzētu ieteikt pilnīgi atstāt darbu. Pilnīga bezdarbība daudzos gadījumos tikai aizkavē veselības atgūšanu. Griba strādā kopā ar roku darbību; un, ja gribas spēku nelieto, tad iztēle kļūst samaitāta un cietējam nav iespējams pretoties slimībai. Šādā stāvoklī bezdarbība ir lielākais ļaunums.

Lai smalkais un brīnišķais dabas mehānisms varētu aizsniegt mērķi, kuram tas ir paredzēts, tas nepārtraukti jānodarbina. Bezdarbība jebkurā gadījumā ir ļoti bīstama. Darot derīgu darbu, fiziskās kustības uzmundrina garu, stiprina muskuļus, sekmē asins cirkulāciju un dod slimajam gandarījumu, ka viņš kaut ko spēj darīt un nav pilnīgi lieks šai darbīgajā pasaulē. Ja tas tā nav, tad slimais domā vienīgi par sevi un ir pastāvīgās briesmās pārspīlēt savas ciešanas. Ja slimnieki būtu nodarbināti derīgā fiziskā darbā, lietojot savus spēkus, bet tos nepārslogojot, viņi atklātu, ka tas ir efektīvs līdzeklis, lai atgūtu veselību.

Tiem, kam ir sēdošs darbs, ja laika apstākļi atļauj, vajadzētu katru dienu, gan vasarā, gan ziemā, pastaigāties svaigā gaisā. [101] Apģērbam vajadzētu būt piemērotam un kājām labi apautām. Pastaiga veselībai ir daudzreiz labāka nekā visas zāles. Tiem, kas to var darīt, iešana ir labāka nekā braukšana, jo ejot strādā visi muskuļi. Arī plaušas tiek iesaistītas veselīgā darbībā; tā kā nav iespējams pastaigāties atspirdzinošajā ziemas rīta gaisā, tās nenodarbinot.

Kustības palīdz kuņģa slimniekiem, uzlabojot gremošanas orgānu darbību. Prāta piepūle vai smags fizisks darbs tūlīt pēc ēšanas aizkavē gremošanas procesu; jo dzīvības spēki, kuri nepieciešami, lai veiktu gremošanu, tiek aizsaukti uz citām ķermeņa daļām. Bet īsa pastaiga pēc ēšanas ar taisni izslietu galvu un izvērstiem pleciem, mērenas kustības ir ļoti vēlamas. Prāts tiek novērsts no sevis un piegriežas dabas jaukumiem. Jo mazāk uzmanības pievērš kuņģim, jo labāk. Ja jūs dzīvojat vienās bailēs, ka tas, ko ēdat, varētu jums kaitēt, tad tas bez šaubām tā arī būs. Aizmirstiet savas rūpes, padomājiet par kaut ko priecīgu.

Kustību trūkuma dēļ mirst daudz vairāk cilvēku nekā pārpūloties; daudz vairāk cilvēku “sarūsē” nekā “nolietojas”. Bezdarbībā asins cirkulācija ir kūtra, asinis nepārvēršas dzīvības sulā, kas ir tik nepieciešama veselībai un dzīvībai. Poras ādā, caur kurām ķermenis elpo, aizsērē, padarot neiespējamu izvadīt netīrumus caur šiem kanāliem. Tas uzliek papildus nastu citiem izvadorgāniem, un drīz vien parādās slimība. Tiem, kas ir pieraduši kustēties svaigā gaisā, asinis cirkulē daudz labāk. Vīriem un sievām, jauniem vai veciem, kuri vēlas būt veseli un baudīt dzīvi, vajadzētu atcerēties, ka bez labas asins riņķošanas tas nav iespējams. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās un intereses, viņiem vajadzētu uzskatīt par reliģisku pienākumu ar gudru rīcību pārvarēt slimības, kuras ir likušas viņiem uzturēties telpās.

Gara iespaids uz ķermeni

[102] Kungs man rādīja, ka tie, kuri vienmēr sūdzas un acīmredzami ir vāji, nemaz nav tik sliktā stāvoklī, kā viņi iedomājas. Dažiem no viņiem ir stipra griba, kura, ja to pareizi vadītu, varētu kontrolēt iztēli un būtu varens līdzeklis, lai pretotos slimībai. Bet pārāk bieži griba ir nepareizajā pusē un stūrgalvīgi atsakās pakļauties prātam. Šāda griba visu ir izšķīrusi: slimie paliek slimi un vēlas, lai viņiem parāda tādu uzmanību kā pret slimiem, neatkarīgi no citu sprieduma. Tūkstoši ap mums ir slimi un mirst, kaut gan varētu būt veseli un dzīvot, ja tik vien gribētu. Bet viņus pārvalda iedomu spēks. Tie baidās, ka no fiziska darba viņiem paliks sliktāk, lai gan tieši šī pārmaiņa viņiem ir tik nepieciešama. Tiem vajadzētu vingrināt gribasspēku un pacelties pāri grūtībām, iesaistoties saviem spēkiem piemērotā derīgā darbā un aizmirstot, ka viņiem sāp mugura, sāni, plaušas vai galva.

Lai slimajiem dzīvē ir augsts mērķis, kas viņus padara derīgus gan savās ģimenēs, gan sabiedrībā! Neļaujiet tiem pieprasīt, lai visas ģimenes uzmanība būtu pievērsta viņiem, ne arī pārtikt galvenokārt no citu līdzjūtības! Lai viņi dara savu daļu, parādot mīlestību un līdzjūtību nelaimīgajiem un atceroties, ka katram ir savas bēdas un pārbaudījumi! Šādi svētījot citus, viņi paši piedzīvos bagātīgas svētības.

Tie, kuri, cik iespējams, dara labu citiem un praktiski parāda savu ieinteresētību citu problēmās, atvieglo ne vien šīs dzīves grūtības, bet tai pašā laikā lielā mērā uzlabo savu miesas un gara veselību. Labu darot, svētības gūst gan devējs, gan saņēmējs. Ja jūs aizmirstat sevi citu labā, tad iegūstat uzvaru pār savu vājumu. Prieks darīt labu atdzīvina prātu un atstāj iespaidu uz visu ķermeni. [103] Ja tu apģērb kailos un “nabagos, kas bez pajumtes, uzņem savā namā”, un “kad tu savu maizi lauz izsalkušajam”, “tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk”. (Jes. 58:7,8)

Tīra un svaiga gaisa svarīgums

Daudzus slimniekus nevar pārliecināt, cik svarīgi ir pastāvīgi elpot tīru, svaigu gaisu. Baidoties saaukstēties, viņi gadu no gada apzināti dzīvo tādā gaisā, kuram ir nolaupīts gandrīz katrs dzīvības spēks. Nav iespējams, ka tādiem būtu laba asinsriņķošana. Āda ir novājināta, un viņi ir jūtīgi pret katru laika apstākļu maiņu. Tiklīdz kā kļūst nedaudz aukstāks, viņi maina savu apģērbu un kurina istabu. Nākamajā dienā tiem vajag lielāku siltumu un vairāk apģērba, lai justos patīkami silti, un šādi tie vienmēr paklausa savām mainīgajām jūtām, līdz beidzot no dzīvības spēka pāri paliek pavisam maz. Ja tie, kuri var, vairāk kustētos, nevis siltāk ģērbtos vai kurinātu jau tā siltu istabu, tad viņi aizmirstu savu salšanu un nekas ļauns tiem nenotiktu. Vājām plaušām pārkurināta istaba ir ļoti kaitīga.

Tiem, kam jādzīvo kopā ar tādiem jutelīgiem cilvēkiem, ziemas laiks ir pavisam nepatīkams. Ne tikai tāpēc, ka ārā ir ziema, bet arī mājā ir neomulīgi. Aizbildinoties, ka aukstais gaiss kaitē viņu plaušām un galvai, šādu slimīgu iedomu upuri ieslēdzas istabās un aiztaisa visus logus. Tie domā, ka saaukstēsies pat pie nedaudz atvērta loga, un tā tas arī ir. “Mēs taču esam piedzīvojuši”, viņi saka, un nekādi pierādījumi nevar viņus pārliecināt, ka tie nesaprot lietas būtību. Ir tiesa, ka viņi gandrīz pie katra gadījuma saaukstējās, bet tas notiek tikai tāpēc, ka viņi sevi padarījuši tik jūtīgus kā zīdaiņi un neko vairs nevar izturēt. Un tomēr tie dzīvo aiz aizslēgtām durvīm un logiem, tupēdami pie krāsns un priecādamies par savu postu. [104] Kāpēc tādi negrib pārbaudīt, kā iedarbojas kustības svaigā gaisā?

Daudziem ir iestāstīts, ka nakts gaiss ir ļoti kaitīgs veselībai un tāpēc to nedrīkst ielaist istabās. Kādā rudens vakarā es braucu stipri pārpildītā vilcienā. Tik daudzu plaušu un miesu izelpojumi padarīja gaisu ļoti netīru, tā ka mana elpošana kļuva apgrūtināta. Tādēļ es atvēru logu un gribēju baudīt svaigo gaisu, kad kāda dāma nopietnā, lūdzošā balsī iesaucās: “Aiztaisiet labāk logu! Jūs saaukstēsieties, nakts gaiss ir ļoti neveselīgs!” Es atbildēju: “Cienījamā kundze, mums nav citādāks gaiss ne vilciena iekšpusē, ne ārpusē, kā tikai nakts gaiss. Ja jūs atsakāties elpot nakts gaisu, tad jums jāpārstāj elpot.” Vakara dzestrumā var būt nepieciešams sargāties no salšanas, siltāk saģērbjoties, bet naktī guļot istabā vajadzētu arvien ieplūst tīram, svaigam gaisam. Tīrais, svaigais debesu gaiss dienā vai naktī ir viena no visbagātākajām svētībām, kuru mēs varam baudīt.

Svaigs gaiss tīra asinis, atspirdzina ķermeni, palīdz tam būt veselam un spēcīgam. Šādi iegūtais spēks atstāj iespaidu arī uz prātu, dodot tam možumu un skaidrību, kā arī nosvērtību un savaldību. Svaigs gaiss veicina veselīgu ēstgribu, uzlabo gremošanu un dod ciešu, saldu miegu. Istabas ar sliktu gaisu vājina miesu, aptumšo prātu, padara ādu nedabīgu un asinsriņķošanu vāju; asinis cirkulē kūtri, gremošana tiek kavēta, un ķermenis kļūst sevišķi jūtīgs pret aukstumu. Pie svaiga, vēsa gaisa vajadzētu pieradināties, lai nelielas laika apstākļu pārmaiņas tūdaļ nekaitētu. Protams, ir jāuzmanās no caurvēja un, ja ir piekusis un sasvīdis, nedrīkst sēdēt aukstā istabā.

Daudziem ir nepareizs uzskats, ka, ja tie ir saaukstējušies, tad viņiem jāsargās no svaiga gaisa un jāpaaugstina istabas temperatūra līdz pārmērīgam karstumam. [105] Bet pie saaukstēšanās ķermeņa darbība ir traucēta, ādas poras aizsērējušas un iekšējie orgāni vairāk vai mazāk iekaisuši, tādēļ ka asinis no ķermeņa virsmas tiek dzītas atpakaļ uz tiem. Tādā laikā vēl vairāk nekā citās reizēs plaušas vajadzētu apgādāt ar svaigu gaisu. Saprātīgas kustības asinis atkal aizvadītu uz ādu un atslogotu iekšējos orgānus. Gribasspēks ļoti palīdz nesaaukstēties un stiprina nervus. Nedot plaušām svaigu gaisu ir tas pats, kas nedot kuņģim barību. Gaiss ir barība, ko Dievs sagatavojis plaušām. Priecājieties par to; mācieties to mīlēt kā dārgu Debesu dāvanu.

Veselības aizsardzība mājās

Viens no ražīgākajiem slimību avotiem ir dabas likumu pārkāpšana mūsu personīgajos ieradumos. Kārtība un tīrība ir Debesu likumi. Kad tas Kungs gribēja atklāt uz Sinaja kalna savu likumu, Viņš Mozum deva stingrus norādījumus attiecībā uz to: “Tad tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej pie ļaudīm un liec tiem šķīstīties šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes.” (2.Moz. 19:10) To pavēlēja darīt tāpēc, lai, nākot Kunga priekšā, pie tiem nebūtu nekāda netīrība. Viņš ir kārtības Dievs un prasa kārtību un tīrību arī no savas tautas.

Israēla bērni nedrīkstēja nekādā gadījumā pieļaut pie savām drēbēm vai pie sava ķermeņa kādus netīrumus. Tos, pie kuriem bija kas netīrs, līdz vakaram izslēdza no nometnes, un, pirms tie drīkstēja atgriezties, tiem vajadzēja mazgāt sevi un savas drēbes. Viņiem arī pavēlēja aizvākt visus atkritumus tālu prom no nometnes. Un tas bija ne tikai sanitārs pasākums, bet arī reliģiozs priekšraksts. Šodien tas Kungs no savas tautas neprasa mazāk kā toreiz. Neievērojot tīrību, rodas slimības. Tās neizceļas bez iemesla. Briesmīgas epidēmijas ir plosījušās pilsētās un ciemos, kurus uzskatīja par ļoti veselīgiem, un tās ir atnesušas nāvi vai ķermeņa bojājumus. [106] Daudzos gadījumos slimības dīgļi, kas piepildīja gaisu ar indi un ko ieelpoja pārējie ģimenes locekļi un kaimiņi, nāca no to dzīvesvietām, kuri bija krituši šīm slimībām par upuri. Pārsteidzoši ir redzēt, cik daudz cilvēku nezina, kādu iespaidu uz veselību atstāj kūtrums un neapdomība.

Kad skotu garīdzniecība lordam Palmerstonam, Anglijas premjerministram, lūdza noteikt lūgšanu un gavēņa dienu, lai novērstu holēru, viņš atbildēja: “Tīriet un dezinficējiet savas ielas un mājas, veiciniet tīrību un veselību starp nabagiem un pielūkojiet, lai viņi tiktu bagātīgi apgādāti ar labu ēdienu un apģērbu, izvediet visur pareizus sanitāros pasākumus, un jums nebūs vajadzības lūgt un gavēt. Kungs arī neuzklausīs jūsu lūgšanas, kamēr šie Viņa aizsarglīdzekļi paliks neizmantoti.”

Tas nav Dievs, kas cilvēkam uzlicis tik daudz ciešanu, kuras mirstīgais tagad manto. Mūsu pašu neprātība ir atņēmusi mums lietas, kuras ir dārgas, un svētības, kurām, pareizi izlietotām, ir neatsverama vērtība, lai pasargātu veselību. Ja jūs gribat, lai jūsu mājas ir jaukas un pievilcīgas, atdzīviniet tās ar svaigu gaisu un saules spožumu. Noņemiet smagos aizkarus, atveriet logus un slēģus un baudiet bagātīgi saules gaismu, pat arī tad, ja tā balina jūsu grīdsegas.

Daudzas mājas tiek dārgi mēbelētas nevis ģimenes veselības un ērtību dēļ, bet lai apmierinātu kāri lepoties. Labākās istabas tur aizslēgtas un tumšas, lai spožā gaisma nekaitētu dārgajām istabas mēbelēm, nebalinātu paklājus vai gleznu rāmjus. Kad šajās dārgajās istabās uzņem viesus, tie drēgnajā gaisā var ātri vien saaukstēties. Arī viesu guļamistabas tā paša iemesla dēļ tur aizslēgtas. Guļamistabām vajadzētu būt plašām un tā iekārtotām, lai tajās dienu un nakti brīvi varētu ieplūst svaigs gaiss. Tie, kas ir gulējuši slikti vēdinātā istabā, atmodušies jūtas drudžaini un vārgi. Tas ir tāpēc, ka še trūka dzīvības gaisa, kā rezultātā ir jācieš visam ķermenim. [107] Tas, kurš guļ tādā gultā, kas nav bijusi svaigā gaisā un saulē, riskē ar savu veselību un dažreiz pat dzīvību. Dažas stundas dienā visām istabām vajadzētu bagātīgi saņemt svaigu gaisu un saules gaismu. Ja jūs apzināties Dieva klātbūtni un jums ir nopietna, mīlestības pilna sirds, tad vienkāršais mājoklis, kuru piepilda svaigs gaiss un saules spožums un kurā prieku ienes nesavtīga viesmīlība, kļūs jūsu ģimenei un piekusušajiem ceļiniekiem par mazām Debesīm zemes virsū.

Lielākajai daļai cilvēku būtu svētīgi, no rīta ceļoties, nomazgāt visu ķermeni ar sūkli vai roku. Tas attīrīs ādu no netīrumiem un uzturēs to miklu un mīkstu, veicinot asinsriņķošanu. Veseliem cilvēkiem nekādā ziņā nevajadzētu izvairīties no biežas mazgāšanās. Gan slimiem, gan veseliem mazgāšanās nodrošina pilnīgāku un brīvāku elpošanu. Prāts un ķermenis tiek vienādi stiprināti. Muskuļi kļūst elastīgāki, un prāts skaidrāks. Mazgāšanās nomierina nervus. Tā vietā, lai palielinātu risku saaukstēties, tā stiprina pret saaukstēšanos, jo uzlabo asinsriņķošanu. Asinis uz ādu plūst vieglāk un regulārāk.

Dārzs ar dažiem skaistiem kokiem un krūmiem pietiekošā attālumā no mājas rada priecīgu iespaidu uz ģimeni. Ja par to labi rūpējas, tas nekaitē veselībai. Bet kupli koki un krūmi, kas cieši ieslēdz māju, padara to neveselīgu, jo aizkavē brīvu gaisa cirkulāciju un aiztur saules starus. Rezultātā māja kļūst mitra, sevišķi lietainos gadalaikos. Tie, kas guļ šādās mitrās istabās, slimo ar reimatismu, neiralģiju un plaušu slimībām. Arī kritušās lapas, ja tās tūlīt neaizvāc, sāk trūdēt un saindē gaisu. Dzīvojamās mājas vajadzētu celt, cik iespējams, augstākās vietās. Ja māju ceļ tādā vietā, kur visapkārt var sakrāties ūdens, kas tur paliek stāvot, kamēr pamazām izžūst, tad šeit vienmēr būs kaitīgi izgarojumi, kas paceļas no mitrās zemes [108] un bieži izraisa kakla iekaisumus, drudzi un plaušu slimības.

Daudzi gaida, ka Dievs viņus pasargās no slimībām tāpēc, ka viņi to lūdz. Bet tā lūgšanu, kas neievēro dabas likumus, Dievs nevar paklausīt, jo viņa ticība nav darbos padarīta pilnīga. Ja mēs no savas puses darām visu, lai saglabātu veselību, tad mēs varam gaidīt labus rezultātus un lūgt Dievu. Tad Viņš paklausīs mūsu lūgšanu, lai pagodinātu savu Svēto Vārdu. Bet lai visi saprot, ka viņiem ir jādara sava daļa. Dievs nestrādās brīnumainā veidā, lai pasargātu to veselību, kuri, neievērojot veselības likumus, paši ir padarījuši sevi slimus.

Kungs man rādīja, ka sabata turētāji strādā par daudz, neatļaujoties pārmaiņas vai atpūtas periodus. Bet atpūta ir ļoti vajadzīga gan tiem, kas strādā fizisku darbu, gan arī daudz vairāk tiem, kuru darbs pamatā ir garīgs. Ne mūsu glābšanai, ne arī Dieva pagodināšanai nav vajadzīgs, lai mēs pastāvīgi nodarbinātu prātu, pat ar reliģiskām lietām nē. Ir izpriecas, kā kāršu spēle, dejošana, teātra apmeklēšana utt., kuras mēs nevaram saukt par labām, jo tās nosoda Debesis. Šādas izpriecas atver durvis lieliem ļaunumiem. Aizraujot cilvēkus, tās ieved azartā un izlaidībā. Kristiešiem visas tādas izpriecas vajadzētu atmest un tās aizstāt ar kaut ko pilnīgi nekaitīgu. Ir aktīvās atpūtas veidi, kuri ir ļoti svētīgi gan miesai, gan garam. Izglītots, izkopts prāts atradīs pietiekoši izklaides, kuras būs ne vien nekaitīgas, bet turklāt arī pamācošas. Vislielāko svētību nes atpūta svaigā gaisā un pārdomas par Dieva darbu dabā.