Kristīgā sātība

5. Pārspīlējumi uzturā

[55] Daudzi Septītās dienas adventistu uzskati lielā mērā atšķiras no vispārpieņemtajiem sabiedrības uzskatiem. Tiem, kuri aizstāv nepopulāro patiesību, īpaši vajadzētu censties, lai viņu dzīve saskanētu ar to. Viņiem nevajadzētu pūlēties ieraudzīt, cik atšķirīgi tie var kļūt no citiem, bet gan, cik iespējams, tiem tuvoties, lai palīdzētu iegūt stāvokli, kuru paši augstu vērtē. Tā tie cildinātu patiesību, kuru aizstāv.

Tiem, kuri aizstāv veselības reformu, ar savu uzturu vajadzētu atklāt veselīga dzīvesveida priekšrocības vislabākajā gaismā. Viņiem veselīga dzīvesveida principus vajadzētu atklāt tā, lai tie piesaistītu godīgus cilvēkus.

Ir daudzi, kuri atstumj jebkuru reformu, lai arī cik saprātīgu, ja tā ierobežo viņu ēstkāri. Viņi ņem vērā garšu, bet ne saprātu un veselības likumus. Visi tie, kuri atstāj sen iemīto paradumu teku un aizstāv reformu, no šādiem cilvēkiem piedzīvos pretestību un, lai arī cik prātīgi tie rīkotos, tiks pieskaitīti ekstrēmistiem.

Bet nevienam pretestības vai apsmiekla dēļ nevajadzētu no šīs reformas atkāpties vai uzskatīt to par mazsvarīgu. Tas, kas ir piepildīts ar garu, kāds bija Daniēlam, nebūs aprobežots vai iedomīgs, bet stingri un nopietni aizstāvēs patiesību. Satiekoties ar saviem brāļiem vai citiem cilvēkiem, viņš nenovirzīsies no saviem principiem, bet, līdzīgi savam Pestītājam, parādīs cēlu pacietību. Ja veselības reformas atbalstītāji aiziet galējībās, tad nav jāvaino ļaudis, kas pret to sajūt nepatiku. [56] Tādā veidā pārāk bieži mūsu ticības apliecība manto sliktu slavu, un daudzos gadījumos tos, kas šādu pārspīlēšanu ir redzējuši paši savām acīm, vēlāk nav iespējams pārliecināt par reformas lietderību. Tādi ekstrēmisti nedaudz mēnešos padara vairāk ļauna, nekā var izlabot visā viņu dzīves laikā. Viņi dara darbu, par kuru priecājas sātans.

Man rādīja divas ļaužu grupas: tos, kas nedzīvo pēc gaismas, ko Dievs tiem devis, un tos, kas ir pārāk stingri, pasludinot savas vienpusīgās reformas idejas un uzspiežot tās citiem. Tie stūrgalvīgi turas pie saviem reiz pieņemtajiem uzskatiem.

Pirmā ļaužu grupa bija pieņēmusi veselības reformu tādēļ, ka kāds cits to bija pieņēmis. Viņi paši nebija skaidri sapratuši tās principus. Daudzi, kas apliecina ticību patiesībai, ir pieņēmuši to tāpēc, ka kāds cits to ir izdarījis, bet paši savu ticību pamatot nevar. Tādēļ tie ir tik nestabili. Tā vietā, lai pārbaudītu savus motīvus, tā vietā, lai iegūtu praktiskas zināšanas, kas būtu viņu rīcības pamatā, tā vietā, lai raktu dziļāk un celtu uz pareiza pamata, tie staigā citu cilvēku lukturīšu gaismā un reiz noteikti pievilsies.

Otrai grupai ir nepareizi uzskati par veselības reformu. Viņu uzturs ir pārāk trūcīgs. Tie pārtiek no sliktas kvalitātes ēdiena, kas pagatavots gremošanas sistēmai nederīgā veidā. Ir svarīgi ēdienus sagatavot rūpīgi, lai tie labi būtu patīkami nesamaitātai garšai.

Tāpēc vien, ka mēs principa pēc atmetam visas lietas, kas kairina kuņģi un izposta veselību, mums nekad nevajadzētu domāt, ka nav svarīgi, ko mēs ēdam. Es neiesaku nabadzīgu barību. Daudzi, kuriem nepieciešams veselīgs ēdiens un kuri iekšējas pārliecības dēļ ēd to, kas viņiem liekas veselīgs, maldās, [57] domādami, ka nabadzīgs, pavirši sagatavots ēdiens, kas sastāv galvenokārt no biezputrām, ir tas, ko sauc par veselības reformu. Daudzi lieto putras, pievienojot pienu un daudz cukura, un domā, ka ievēro veselības reformu. Piens savienojumā ar cukuru izsauc kuņģī rūgšanu, kas ir kaitīga. Neierobežota cukura lietošana jebkurā gadījumā piesārņo organismu un bieži vien ir par cēloni slimībām. Daži domā, ka viņiem jāēd tikai zināma daudzuma un kvalitātes barība, un tādēļ tie ierobežo sevi, lietojot tikai divus vai trīs ēdienu veidus. Bet tādēļ, ka tie ēd par maz un nepilnvērtīgus ēdienus, viņi nesaņem pietiekoši barības vielu.

Pie veselības reformas pieder veselais saprāts. Visi cilvēki nevar ēst vienu un to pašu. Kas vienam ir veselīgs un ļoti labi garšo, otram var kaitēt. Daži nevar lietot pienu, turpretī citi pārtiek no tā. Žāvētas pupas un zirņi daudziem ir veselīgi, turpretī citi tos nevar sagremot. Dažiem kuņģis ir tik vājš, ka nevar lietot rupja maluma miltus. Tāpēc ir neiespējami izdot negrozāmu likumu, lai noteiktu katram vajadzīgo ēdienu.

Veselības reformai ļoti kaitīgi ir bijuši aprobežoti uzskati un pārspīlējumi sīkās lietās. Gatavojot ēdienu, var tā taupīt, ka veselīga ēdiena vietā iznāk ļoti trūcīgs. Kādas būs sekas? Nepilnvērtīgas asinis. Esmu redzējusi daudzus grūti ārstējamus slimību gadījumus, kuru iemesls bija nepilnvērtīgs uzturs. Cietušās personas nebija spiestas lietot nepilnvērtīgu barību trūkuma dēļ, tās to darīja, lai izvestu savus nepareizos uzskatus par veselības reformu. Dienu no dienas katrā ēdienreizē bez pārmaiņas gatavoja vienus un tos pašus ēdienus, līdz tā sekas bija kuņģa slimības un vispārīgs vājums.

Daudzi, kas pieņēmuši veselības reformu, sūdzas, ka šāds dzīves veids viņiem kaitējot. [58] Bet pēc tam, kad es biju ēdusi pie viņu galda, es sapratu, ka te nav vainojama veselības reforma, bet slikti pagatavotie ēdieni.

Jūs, vīri un sievas, kurus Dievs ir apdāvinājis ar inteliģenci, mācieties gatavot ēdienus! Es nekļūdos, sakot “vīri”, jo viņiem, tāpat kā sievām, jāprot gatavot veselīgus ēdienus. Bieži vien viņi darba vajadzībās nonāk tur, kur nevar dabūt veselīgu barību. Viņiem varbūt dienas un pat nedēļas būs jāuzkavējas ģimenēs, kuras šai ziņā ir neprašas. Un tad, ja viņi šīs lietas prot, tad var padarīt daudz laba.

Pārbaudiet savus uztura ieradumus. Izpētiet tos no cēloņiem līdz sekām, bet nekad neatstājiet nepareizu liecību par veselības reformu, zināšanu trūkuma dēļ ejot pa pilnīgi pretēju ceļu. Neizkropļojiet savu ķermeni un neizturieties nevērīgi pret to, un nepadariet to tādā veidā nederīgu kalpošanai Dievam, kas ir tā pienākums. Es zinu, ka daži no mūsu spējīgākajiem darbiniekiem ir miruši šādas nolaidības dēļ. Namamātes pirmais pienākums ir apgādāt ķermeni ar gardiem un spēcinošiem ēdieniem. Daudz labāk atteikties no dārgām drēbēm un mēbelēm, nekā skopoties, iegādājoties nepieciešamo ēšanai.

Lielākai daļai cilvēku ir labāka veselība, ja viņi ēd tikai divas nevis trīs reizes dienā. Citiem apstākļu dēļ ir jāēd vakariņas, bet tām vajadzētu būt ļoti vieglām. Lai neviens nedomā, ka viņš ir par mērauklu visiem, ka visiem ir jādara tieši tā, kā viņš.

Nekad nenolaupiet kuņģim to, ko prasa tā veselība, un nekad nesabojājiet to, uzkraujot nastu, kuru tas nespēj nest. Vingrinieties sevis savaldīšanā. Savaldiet ēstkāri; ļaujiet, lai to pārvalda prāts. Nedomājiet, ka tad, ja jūs apciemo viesi, galds būtu jāapkrauj ar neveselīgiem ēdieniem. Ar jūsu ģimenes veselību un iespaidu uz bērniem jārēķinās tāpat kā ar viesu paradumiem un viņu garšu.

[59] Daži, kas ievēro veselības reformu, nepārtraukti baiļojas, vai viņu ēdiens, lai cik vienkāršs un veselīgs tas arī nebūtu, tiem nekaitēs. Tādiem es saku: nedomājiet, ka jūsu ēdiens jums kaitēs. Ja jūs esat ēduši pēc savas labākās izpratnes un ja esat lūguši, lai Kungs šo ēdienu svētī, tad ticiet, ka Viņš ir dzirdējis jūsu lūgšanu, un esiet mierīgi.

Veselības reforma ir ļoti svarīga, un mēs nedrīkstam to nononiecināt ar saviem šaurajiem ieskatiem un nepareizo pielietošanu. Mums jābūt uzticīgiem savai pārliecībai par patiesību. Daniēlu svētīja, jo viņš bija nelokāms, darot to, ko uzskatīja par pareizu. Arī mēs tiksim svētīti, ja no visas sirds centīsimies pagodināt Dievu.

6. Audzināšana mājās

[60] Mātes darbs ir ļoti svarīgs. Ikdienas mājas rūpju un smago pienākumu virpulī viņai vajadzētu pūlēties iegūt tādu ietekmi, kas būtu par svētību visai ģimenei. Katrai mātei uzticētie bērni ir svēts pienākums no Debesu Tēva. Tās priekštiesība ir caur Kristus žēlastību attīstīt bērnu raksturus pēc dievišķā parauga un atstāt tādu ietekmi uz viņu dzīvi, kas tos vilktu pie Dieva un Debesīm. Ja mātes saprastu savu atbildību un par galveno mērķi un svarīgāko uzdevumu uzskatītu sagatavot bērnus šīs pasaules pienākumiem un nākošās, mūžīgās dzīves godībai, tad mēs šodien neredzētu postu, kas piemeklē tik daudzas ģimenes. Mātes darbs pieprasa pastāvīgu izaugsmi viņas pašas dzīvē, lai viņa varētu vadīt savus bērnus pie arvien augstākiem un augstākiem sasniegumiem. Bet velns vienmēr izmet valgus, lai saistītu vecāku un bērnu dvēseles. Mātes tiek atrautas no mājas pienākumiem un rūpīgas bērnu audzināšanas, lai kalpotu sev un pasaulei. Lepnība, mode un citas mazsvarīgas lietas nodarbina viņu domas, bet pret bērnu fizisko un morālo audzināšanu tās izturas nevērīgi.

Māte, kas par savu mērauklu ir izvēlējusies tradīcijas un ieradumus, ir nederīga pildīt savus atbildīgos pienākumus. Ja viņu saista mode, tad tā daudz mazāk spēj izturēt, un viņas dzīve kļūst par nogurdinošu nastu svētības vietā. Sava fiziskā nespēka dēļ viņa palaiž garām izdevīgus brīžus un atstāj ģimeni bez savām domām, bez savām lūgšanām un bez pamācībām. [61] Ja mātes ņemtu vērā brīnišķīgās Dieva dotās priekštiesības, tad viņas tik viegli nenogrieztos no sava svētā pienākuma un nenodotos pasaules sīkumiem.

Mātes darbs iesākas jau ar zīdāmo bērnu uz viņas rokām. Daudzreiz esmu ievērojusi, ka mazie ratiņos ķepurojas un brēc, ja netiek izpildīta viņu griba. Tieši tad ir laiks savaldīt ļauno garu. Ienaidnieks mēģina dažnedažādā veidā pārvaldīt mūsu bērnu dvēseles, bet vai mēs pieļausim, lai tas izrīkojas ar viņiem pēc savas patikas? Mazie nespēj izšķirt, kāds gars tos pārvalda, un tādēļ vecāku pienākums ir spriest un rīkoties viņu vietā. Rūpīgi jāseko līdzi viņu ieradumiem. Bērnu jāiedrošina valdīt pār sevi visās lietās. Jāapslāpē ļaunās tieksmes un prāts jāstimulē uz taisnību.

Regularitātei vajadzētu būt visu bērna ieradumu pamatā. Mātes dara lielu kļūdu, atļaujot ēst starp ēdienreizēm. Šis sliktais ieradums sabojā kuņģi un liek pamatus vēlākām ciešanām. Bieži vien kaprīzumu izraisa neveselīgie, vēl nesagremotie ēdieni. Bet māte neuzskata par vajadzīgu veltīt laiku, lai noskaidrotu cēloni un labotu savu neprātīgo rīcību. Viņai nav arī vaļas apklusināt nemierīgo brēkuli. Lai mazo cietēju nomierinātu, viņa tam iedod kūkas gabalu vai kādu citu gardumu, bet tas ļaunumu tikai palielina. Citas mātes, gribēdamas daudz padarīt, ir vēl vairāk saērcinātas nekā bērni un grib rājoties vai pat sitot mazos iebiedēt, lai viņi paliktu mierīgi.

Mātes bieži sūdzas par bērnu vājo veselību un prasa padomu ārstam, bet, ja viņas būtu kaut nedaudz saprātīgas, tad redzētu, ka šīs problēmas izraisa nepareiza ēšana.

Mēs dzīvojam pārpilnības laikmetā, un pat adventistu jauniešu ieradumi nesaskan ar dabas likumiem. Reiz es sēdēju pie viena galda ar vairākiem bērniem, jaunākiem par divpadsmit gadiem. [62] Galds bija bagātīgi klāts ar gaļas ēdieniem, un tad kāda vāja un nervoza meitene pieprasīja marinētus dārzeņus. Viņai pasniedza ēdienu ar sinepēm un citām asām garšvielām, no kura viņa arī bagātīgi baudīja. Bērnu pazina kā nervozu un uzbudinātu, un taisni šīs asās piedevas var droši uzskatīt par cēloni tādam stāvoklim. Vecākais dēls domāja, ka nevar nevienu ēdienreizi iztikt bez gaļas, un izrādīja neapmierinātību, pat necieņu, ja viņam tāds ēdiens nebija pagatavots. Māte apmierināja katru viņa prasību, līdz beidzot tā kļuva par sava dēla iegribu vergu. Viņam nebija nekāda darba, un tādēļ viņš visu savu laiku pavadīja, lasot nederīgas un pat kaitīgas grāmatas. Viņš vienmēr sūdzējās par galvas sāpēm, un vienkāršie ēdieni viņam negaršoja.

Vecākiem vajadzētu savus bērnus nodarbināt. Slinkums ir drošākais ļaunuma avots. Tas ir visu grēku sākums. Pēc fiziska darba, kas veselīgi nogurdina muskuļus, rodas vēlme pēc vienkāršas, veselīgas barības, un jaunieši, kas strādā, nekad nepiecelsies no galda, kurnot, ka viņa ēstgribas apmierināšanai trūkst gaļas vai citu gardumu.

Strādājot par namdari, Jēzus, Dieva Dēls, deva jaunatnei piemēru. Lai tie, kas negrib izpildīt savus ikdienas pienākumus, atceras, ka Jēzus bija paklausīgs saviem vecākiem un ar savu darbu palīdzēja ģimenei. Uz Jāzepa un Marijas galda bija maz gardumu, jo viņi piederēja mazturīgo un zemo šķirai.

Naudas izdošanas ziņā vecākiem vajadzētu būt bērniem par paraugu. Ir tādi cilvēki, kas, saņemot naudu, tūdaļ to izdod par gardumiem vai nederīgām drēbēm, un tad, kad visa nauda jau gandrīz iztērēta, viņi izjūt vajadzību pēc tā, ko ir neprātīgi izšķieduši. Tie, kam ir lieli ienākumi, iztērē visu līdz pēdējam dolāram, savukārt tie, kam ienākumi ir mazi, aizņemas, lai apmierinātu savus izsmalcinātos ieradumus. Viņi iegūst no visiem avotiem, lai apmierinātu savas izdomātās vajadzības. [63] Viņi kļūst negodīgi un nepatiesi, un par viņiem rakstītais Debesu grāmatās ir tāds, ko tiesas dienā tie negribēs redzēt. Tiem jāapmierina acu kāre, baudkāre, un savu neapmierināto ieradumu dēļ tie nokļūst nabadzībā, kaut gan ar saviem līdzekļiem būtu varējuši iztikt. Izšķērdība ir grēks, uz kuru jaunatnei ir tieksme. Viņi nonicina taupību, baidoties, ka viņus uzskatīs par sīkumainiem vai skopiem. Ko Jēzus, Debesu Ķēniņš, reiz sacīs tiem, kam Viņš ir devis tik lielisku čakluma un taupības priekšzīmi?

Nav vajadzības šeit rakstīt par to, kā var ieviest taupību visos sīkumos. Tie, kuri sevi ir nodevuši pilnīgi Kungam un pieņem Viņa Vārdu sev par ceļvedi, zinās, kā viņiem jāizturas visos dzīves pienākumos. Tie mācīsies no Jēzus, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Vingrinoties Kristus pazemībā, tie aizvērs durvis neskaitāmām kārdināšanām. Viņi nedomās par to, kā apmierināt ēstkāri un ļaunas kaislības, ja ir tik daudzi, kuru mājās vienmēr valda trūkums. Katru dienu daudz naudas izdod par nevajadzīgām lietām, domājot, ka tā jau ir tikai sīknauda. Bet, pareizinot šos sīkumus ar dienu skaitu gadā, mūža beigās summa būs sasniegusi gandrīz neticamu lielumu.

Tas Kungs man ir rādījis izšķērdīgu ieradumu sliktās sekas, lai es varētu brīdināt vecākus mācīt bērniem stingru taupību. Māciet tiem, ka nauda, kura izdota par nederīgām lietām, nesasniedz savu nolūku. Tas, kas mazumā ir neuzticīgs, arī lielumā būs neuzticīgs. Ja cilvēki ir neuzticami zemes lietās, tad tiem nevar uzticēt arī Debesu bagātības. Esiet nomodā pār ēstkāri. Māciet savus bērnus lietot vienkāršu barību gan ar labu priekšzīmi, gan ar pamācību. Māciet viņus būt čakliem — nevis tikai aizņemtiem, bet būt nodarbinātiem derīgā darbā. Mēģiniet uzmodināt morālās jūtas. [64] Dariet tiem zināmu, ka Dievam pret viņiem ir prasības jau no pašas bērnības. Stāstiet, ka visur ir sastopams morāls pagrimums, ka viņiem ir nepieciešams nākt pie Jēzus un atdot Viņam gan savu miesu, gan dvēseli un ka Viņā tie atradīs spēku, lai pretotos katrai kārdināšanai. Atgādiniet, ka tie nav radīti, lai iepriecinātu tikai paši sevi, bet lai būtu Dieva pārstāvji cēliem mērķiem. Māciet, ka tad, ja uzbrūk kārdinājums apmierināt savas tieksmes un sātans grib novērst acis no Dieva, viņiem jāskatās uz Jēzu, lūdzot: “Kungs, palīdzi man, lai netopu uzvarēts”. Atbildot uz viņu lūgšanu, eņģeļi tos apstās un vedīs uz droša ceļa.

Kristus lūdza par saviem mācekļiem, lai Dievs tos nevis paņemtu no pasaules, bet lai tie tiktu pasargāti no ļauna — lai tie nekristu kārdināšanās, kuras viņi sastaps uz katra soļa. Tā vajadzētu lūgt katrai mātei un tēvam. Bet vai, tā lūdzot Kungu par saviem bērniem, vecāki atļaus tiem dzīvot, kā viņiem patīk? Vai viņiem būtu tik bagātīgi jāapmierina bērnu kārības, ka tās beidzot ņem virsroku? Patiesi nē! Sātība un pašsavaldīšanās bērniem jāmāca jau no šūpuļa. Mātei ir lielākā atbildība šajā darbā. Vismaigākā zemes saite ir starp māti un bērnu. Šīs stiprākās un maigākās saites dēļ bērnu vairāk iespaido mātes dzīve un piemērs, nevis tēva. Tāpēc mātes atbildība ir tik ļoti liela, un tēvam vajadzētu vienmēr viņai palīdzēt.

Uz katra soļa ir sastopama nesātība ēšanā un dzeršanā, nesātība darbā, nesātība gandrīz visās lietās. Tas, kurš ļoti pūlas padarīt kādu darbu noteiktā laikā un turpina strādāt arī tad, kad vajadzētu atpūsties, negūs nekāda labuma. Tas savu kapitālu ir aizņēmies. Tas patērē dzīvības spēkus, kas būs vajadzīgi nākotnē. [65] Un kad tik neapdomīgi patērētie spēki vēlāk ir vajadzīgi, tad viņam to trūkst. Fiziskais spēks ir zudis, un arī gara spēka nav. Viņš jūt, ka cietis zaudējumu, bet nezina, kāpēc. Ir pienācis laiks, kad fiziskie spēki ir nepieciešami, bet tie ir izsmelti. Katram, kas pārkāpj veselības likumus, vairāk vai mazāk tādēļ ir jācieš. Dievs mūsu miesu ir radījis tā, ka vajadzīgie spēki dažādos dzīves laikos mums netrūkst. Ja mēs, pastāvīgi pārpūloties, šos spēkus neapdomīgi izšķiežam, tad mums par to reiz būs jācieš. Mēs būsim mazāk derīgi, vai pat mūsu dzīve tiks izpostīta.

Kā likumam jābūt tam, ka dienas darbs neturpinās līdz vēlam vakaram. Ja dienas stundas labi izmanto, tad vēlais darbs ir īpaša slodze, un pārpūlētais ķermenis cietīs no smagās nastas. Tie, kas tā dara, bieži pazaudē daudz vairāk nekā iegūst, jo enerģija ir izsmelta un vēlā darba sekas ir nervozais uzbudinājums. Sākumā tie varbūt zaudējumu nemana, bet veselība tomēr tiek izpostīta.

Lai vecāki vakarus velta savai ģimenei. Nolieciet dienas rūpes un neveiksmes. Vīrs un tēvs iegūtu daudz, ja kā likumu ievērotu netraucēt ģimenes laimi ar rūpēm un raizēm par grūtībām biznesā. Sievas padoms grūtā brīdī viņam gan ir vajadzīgs, un viņi abi var iegūt palīdzību, kopīgi meklējot gudrību no Dieva; bet, pastāvīgi domājot par biznesa lietām, tiek izpostīta gan fiziskā, gan garīgā veselība.

Vakarus vajadzētu pavadīt tik laimīgi, cik iespējams. Lai māja ir vieta, kur valda prieks, laipnība un mīlestība. Tad tā bērniem būs pievilcīga. Ja vecāki vienmēr ir norūpējušies, ātri aizkaitināmi un kritizējoši, tad bērnus pārņem tas pats neapmierinātības un strīdus gars, un mājas kļūst par nožēlojamāko vietu pasaulē. Bērni tad atrod vairāk prieka pie svešajiem, sliktā sabiedrībā vai uz ielas, nevis mājās. [66] To visu varētu novērst, ja ieturētu sātību un pacietību visās lietās. Ja katrs ģimenes loceklis savaldītu pats sevi, tad mājas būtu gandrīz kā paradīze. Iekārtojiet savus dzīvokļus gaišus, cik iespējams. Lai bērniem mājas ir vismīļākā vieta pasaulē. Sagādājiet viņiem visapkārt tādus apstākļus, lai tie nemeklētu biedrus uz ielas un par netikumu midzeņiem domātu ar šausmām. Ja mājas dzīve ir tāda, kādai tai vajadzētu būt, tad tur izveidotie ieradumi būs stiprs patvērums pret kārdināšanu triecieniem, kad jaunie atstās vecāku namu, lai ietu tālā pasaulē.

Vai mēs savas mājas ceļam ģimenes laimei vai tikai, lai izrādītos? Vai mēs sagatavojam mūsu bērniem patīkamas, saulainas telpas, vai arī ieslogām viņus tumšos kambaros un gaišos atstājam svešajiem, kuru laime no mums nav atkarīga? Nav cēlāka darba, ko mēs varētu darīt, nav lielāka labuma, ko mēs varētu dot sabiedrībai, kā tas, ka pareizi audzinām savus bērnus, ar pamācībām un ar priekšzīmi iedēstot viņos svarīgo principu, ka dzīves skaidrība un nodomu patiesums viņus vislabāk sagatavos izpildīt pasaulē savus pienākumus.

Mūsu samākslotie ieradumi nolaupa mums daudzas priekšrocības un daudz prieka, padarot mūs nespējīgus darīt derīgu darbu. Moderna dzīve ir grūta, nepateicīga dzīve. Cik daudzreiz tiek ziedots laiks, nauda un veselība, smagi pārbaudīta pacietība un zaudēta pašsavaldīšanās, un viss tikai izrādīšanās dēļ! Ja vecāki cieši turētos pie vienkāršības, neiekļautu savos izdevumos izdabāšanu lepnībai, neskrietu pakaļ modei, saglabātu cēlu neatkarību patiesības jautājumos, neļaujot sevi iespaidot tiem, kas apliecina Kristu, bet atsakās pacelt pašaizliedzības krustu, tad viņi ar priekšzīmi vien sniegtu saviem bērniem nenovērtējamu audzināšanu. Bērni tad kļūtu par vīriem un sievām ar morālu vērtību, un viņiem būtu drosme stāvēt par taisnību pat tad, kad tā ir pretēja modes straumei un vispārīgajam viedoklim.

[67] Katrs vecāku darbs ietekmē bērnu nākotni. Izlietojot savu laiku un naudu ārējai greznībai vai samaitātai ēstkārei, tie attīsta savos bērnos iedomību, savtību un iekāri. Mātes sūrojas par lielo rūpju un darbu nastu, ka viņām trūkst laika pacietīgi pamācīt savus mazos un just līdzi bēdās un pārdzīvojumos. Jaunās sirdis ilgojas pēc līdzjūtības un maiguma, un ja tās to nesaņem pie saviem vecākiem, tad meklē citās vietās, kas apdraud gan saprātu, gan morāli. Cik daudzreiz es esmu dzirdējusi, ka mātes liedz saviem bērniem kādu nevainīgu prieku laika trūkuma dēļ, kaut gan tai pašā laikā viņu aizņemtie pirksti un nogurušās acis ir čakli nodarbināti pie kāda nelietderīga izrotājuma, pie kaut kā, kas kalpo tikai tādēļ, lai veicinātu iedomību un izšķērdību. “Uz kuru pusi lieksi zaru, uz to pusi lieksies koks.” Kad bērni kļūst par vīriem un sievām, tad šīs mācību stundas nes augļus – lepnumu un morālu bezvērtību. Vecāki sūrojas par bērnu kļūdām, bet ir akli, lai ieraudzītu, ka pļauj to, ko paši sējuši.

Kristīgie vecāki, paceliet savas dzīves nastu un pārdomājiet vaļsirdīgi tos svētos pienākumus, kuri jums ir uzticēti! Lai jūsu standarts ir Dieva Vārds, nevis pasaules mode un ieradumi, acu kārība un dzīves lepnība! Ģimenes laime un sabiedrības labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kādu fizisko un morālo audzināšanu jūsu bērni saņem dzīves pirmajos gados. Ja bērna tieksmes un ieradumi visās lietās ir vienkārši, viņa apģērbs kārtīgs, bez kāda sevišķa greznuma, tad mātes atradīs laiku, lai sagādātu saviem bērniem prieku un lai mācītu mīlošu paklausību.

Nesūtiet savus mazos pārāk agri skolā. Mātei vajadzētu būt piesardzīgai, uzticot bērna prāta veidošanu citām rokām. Vecākiem vajadzētu būt vislabākajiem savu bērnu skolotājiem, līdz tie sasniedz astoņu vai desmit gadu vecumu. [68] Viņu skolas telpai vajadzētu būt brīvā dabā, ziedu un putnu vidū, un viņu mācību grāmatai — dabas bagātībām. Tiklīdz kā bērni spēj saprast, vecākiem vajadzētu viņu priekšā atvērt Dieva lielo dabas grāmatu. Šādas mācību stundas caur redzēto apkārtnē tik drīz neaizmirsīsies.

Ir jāpieliek lielas pūles, sagatavojot mazo sirdis Sējējam, lai Viņš tur varētu iesēt labo sēklu. Ja tikai pusi laika un darba, ko tagad izšķiež pasaules modei, izlietotu bērna prāta attīstībai un pareizu ieradumu veidošanai, tad ģimenēs neapšaubāmi būtu redzamas ievērojamas pārmaiņas.

Nesen es dzirdēju kādu māti sakām, ka viņai labi paticis pienācīgi uzbūvētais nams, bet ka nepilnības iekšdarbos viņu kaitinot. Es nenosodu labu gaumi šajā jomā, bet, klausoties viņā, man bija žēl, ka šī precizitāte nebija ieviesta viņas bērnu audzināšanas metodēs. Bērni bija celtnes, par kuru izveidošanu viņa bija atbildīga; tomēr viņas bērnu mežonīgā, nepieklājīgā uzvedība, viņu uzbudinātais, patmīlīgais raksturs un nekontrolētā griba visus sāpīgi aizskāra. Viņiem bija kļūdu pilns raksturs, bet māte bija akla, lai to redzētu. Nama iekārtojums viņai bija daudz svarīgāks nekā bērnu raksturs.

Tīrība un kārtība ir kristīgi pienākumi, tomēr arī tās var pārspīlēt un padarīt par būtiskāko, tai pašā laikā izturoties nevērīgi pret svarīgākām lietām. Tie, kas šādu apsvērumu dēļ ir nevērīgi pret savu bērnu interesēm, dod desmito no mētrām un ķimenēm, bet grūtāko bauslībā, proti, tiesu, žēlastību un mīlestību uz Dievu atstāj nedarītu.

Jo vairāk bērniem izdabā, jo stūrgalvīgāki un nelaipnāki viņi paliek. Kaut vecāki varētu saprast, ka gan viņu, gan bērnu laime ir atkarīga no saprātīgas, agri iesāktas audzināšanas. Kas gan ir šie mazie, kas nodoti mūsu aprūpē? Viņi ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi. [69] “Ņem šo dēlu, šo meitu,” Viņš saka, “audzini tos Man, apstrādā tos, lai viņi būtu ‘stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs’, lai viņi spīdētu Kunga pagalmos.” (Ps. 144:12) Kāds dārgs darbs! Cik svarīgs darbs! Tomēr ir mātes, kuras ilgojas pēc plašāka darba lauka, pēc misijas darba. Ja tikai viņas varētu doties uz Āfriku vai Indiju, tad tās sajustu, ka kaut ko dara. Bet ik dienas uzņemties dzīves mazos pienākumus un tos uzticīgi un cītīgi padarīt viņām šķiet niecīga lieta. Kādēļ tas tā? Vai tas nav tāpēc, ka mātes darbu reti novērtē pareizi? Viņai ir tūkstotis rūpju un nastu, kuras tēvs bieži nemaz nepārzina. Viņš bieži nāk mājās, līdzi nesdams biznesa problēmas, kas ģimeni tikai apgrūtina. Un, ja arī mājās viss nav pēc viņa prāta, tad viņš savas jūtas izsaka nepacietīgi un piekasīgi. Viņš dižojas ar dienas panākumiem, bet mātes darbs, pēc viņa domām, ir devis maz labuma. Viņas rūpes tam šķiet nenozīmīgas. Viņai tikai ir jātaisa ēst, jāpieskata bērni, daudzreiz to pat ir labs pulciņš, un jāuztur kārtībā māja. Visu dienu viņa ir nopūlējusies, lai mājas dzīve ritētu gludi. Lai gan piekususi un nogurusi, viņa ir centusies runāt laipni un priecīgi, pamācījusi bērnus un vadījusi viņus uz pareizā ceļa. Tas viss viņai maksā daudz pūliņu un pacietības. Viņa nevar lielīties ar saviem darbiem. Viņai šķiet, ka nav darījusi itin nekā. Bet tas tā nav. Lai arī viņas darba augļi nav acīm redzami, tomēr rūpju nomākto māti novēro eņģeļi un dienu no dienas pieraksta tās pūles. Kaut arī viņas vārds nekad neparādīsies vēstures ziņojumos, kaut arī viņa nesaņems šīs pasaules godu un aplausus, kā tas var būt ar vīru un tēvu, tad tomēr viņas vārds ir iemūžināts Dieva grāmatā. Viņa dara, ko var, un viņas stāvoklis Dieva acīs ir daudz augstāks nekā karalim uz troņa, jo viņa attīsta raksturus un veido prātu. [70] Mātes, kuras dzīvo šobrīd, veido nākotnes sabiedrību. Cik tādēļ ir svarīgi, ka viņas savus bērnus audzina tā, lai tie vēlāk spētu pastāvēt kārdināšanās, kuras sastaps ik uz soļa!

Lai arī kāds būtu viņa aicinājums un atbildība, lai tēvs mājās atgriežas ar to pašu smaidošo vaigu un laipno balsi, kādā viņš sveicināja savus apmeklētājus un svešiniekus! Lai sieva jūt, ka viņa var atbalstīties uz sava vīra lielo mīlestību, ka vīra rokas stiprinās un balstīs viņu visās rūpēs un darbos, ka vīra iespaids spēcina viņas iespaidu, padarot nastu uz pusi vieglāku! Un vai bērni nav arī vīra, tāpat kā sievas?

Tēvam vienmēr jācenšas māti visur atvieglot. Vaļas brīžos tam nevajadzētu izklaidēties, bet iepazīties ar saviem bērniem, kopā ar tiem spēlēties un strādāt. Lai viņš rāda mazajiem skaistās puķes, cēlos kokus, kuriem uz katras lapas viņi var lasīt par Dieva darbu un mīlestību. Viņam vajadzētu tiem mācīt, ka Dievs, kas visu to radījis, mīl skaisto un labo. Kristus norādīja saviem mācekļiem uz lilijām laukā un putniem gaisā, kā Dievs par tiem gādā, apliecinot, ka Viņš rūpēsies arī par cilvēku, kas taču ir svarīgāks par putniem un puķēm. Sakiet bērniem, ka, lai arī cik daudz laika mēs veltītu sevis izskaistināšanai, mūsu ārējo izskatu pievilcības un skaistuma ziņā nekad nevarēs salīdzināt ar lauku puķu vienkāršību. Viņu domas varētu novērst no mākslīgā uz dabīgo. No tā viņi var mācīties, ka Dievs tiem devis baudīt visas šīs skaistās lietas un ka Viņš grib, lai bērni Viņam dāvātu savas sirds vislielāko un vissvētāko pieķeršanos.

Vecākiem vajadzētu modināt savos bērnos interesi pētīt fizioloģiju. Jaunatni vajadzētu iepazīstināt ar ķermeņa darbību. Ir maz jauniešu, kuriem ir noteiktas zināšanas par dzīvības noslēpumiem. [71] Daudzas mātes maz vai vispār nemaz neinteresējas par brīnišķīgā ķermeņa izpēti un par to, kādās attiecībās un atkarībā viena ar otru ir organisma sarežģītās daļas. Viņas nesaprot, kādu iespaidu ķermenis atstāj uz prātu un kādu iespaidu atstāj prāts uz ķermeni. Tās nodarbojas ar nevajadzīgiem sīkumiem un tad sūdzas, ka neesot laika iegūt vajadzīgās zināšanas, lai pareizi rūpētos par savu bērnu veselību. Uzticēt tos ārstiem prasa mazāk pūliņu. Tūkstošiem bērnu mirst dzīvības likumu nezināšanas dēļ.

Ja vecāki paši iegūtu zināšanas par dabas likumiem un tās praktiski pielietotu, tad stāvoklis būtu labāks. Māciet savus bērnus domāt no cēloņa uz sekām. Rādiet tiem, ka tad, ja viņi pārkāpj savas dzīvības likumus, viņiem par to būs jāmaksā sods ciešanās.

Ja jūs neredzat rezultātus tik ātri, cik gribētos, nepagurstiet, bet pacietīgi pamāciet viņus un neatlaidieties, kamēr ir sasniegta uzvara. Turpiniet pamācīt viņus, ka tiem pašiem jārūpējas par savu ķermeni un kā to darīt. Vienaldzība pret fizisko veselību noved arī pie vienaldzības morāles ziņā.

Neaizmirstiet saviem bērniem iemācīt, kā pagatavot veselīgu ēdienu. Mācot fizioloģiju un pareizu pavārmākslu, jūs ievadāt viņus vislietderīgākajās audzināšanas nozarēs un ieaudzināt principus, kas ir nepieciešami reliģiskajā audzināšanā.

Visas pamācības, par kurām es šeit rakstīju, ir nepieciešamas. Pareizi pielietotas, tās būs kā aizsargs, kas pasargās mūsu bērnus no ļaunuma, kas pārpludina šo pasauli. Mēs gribam, lai pie mūsu galda valdītu sātība. Mēs gribam mājas, kurās labprāt uzņem Dieva doto gaismu un svaigo Debesu gaisu. Mēs gribam, lai mūsu mājas atstātu priecīgu un laimīgu iespaidu. Mums bērnos jāattīsta lietderīgi ieradumi un jāpamāca viņus Debesu lietās. Lai to izdarītu, tas kaut ko maksā. Tas maksā lūgšanas un asaras, un pacietību, daudzreiz atkārtotu pamācību. Dažreiz mūsu prāts apstājas, un mēs nezinām, ko darīt; [72] bet mēs varam savus bērnus pienest Kungam lūgšanās, lūdzot, lai Viņš attur tos no ļauna: “Tagad, Kungs, padari Tu savu darbu, mīkstini un pakļauj sev mūsu bērnu sirdis.” Viņš mūs paklausīs. Viņš uzklausa rūpju nospiestas mātes lūgšanas un redz viņas asaras. Kad Kristus dzīvoja virs zemes, norūpējušās mātes pienesa Viņam savus mazos; viņas ticēja, ja Viņš uzliks tiem savas rokas, tad viņām būs lielāka drosme pareizi audzināt bērnus. Pestītājs zināja, kādēļ mātes pienesa Viņam savus bērnus. Viņš norāja savus mācekļus, kuri tās atturēja, un sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedzat tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka 10:14) Jēzus mīl bērnus, un Viņš modri vēro, kā vecāki dara savu darbu.

Netaisnība pārņem pasauli, un, lai mūsu bērni tiktu izglābti, ir jāpieliek nopietnas, neatlaidīgas pūles. Kristus sacīja: “Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.” (Jāņa 17:19) Viņš gribēja, lai Viņa mācekļi tiktu svētīti, un Viņš pats kļuva tiem par priekšzīmi, lai tie varētu sekot Viņam. Kas būtu, ja tēvi un mātes darītu tāpat, sakot: “Es gribu, lai maniem bērniem ir stingri principi, un es šajā ziņā ar savu dzīvi rādīšu viņiem piemēru!” Lai mātei neviens upuris nav par lielu, lai glābtu savu ģimeni! Pieminiet, ka Jēzus par jūsu atpestīšanu nodeva savu dzīvību! Jūs šajā svētītajā darbā baudīsiet Viņa līdzjūtību un palīdzību un darbosieties kopā ar Dievu.

Lai arī kur mēs kļūdītos, būsim pilnīgi savu bērnu audzināšanā! Ja viņi atstāj vecāku namu skaidri un tikumīgi, ja viņi aizpilda kaut vismazāko un viszemāko vietu Dieva lielajā plānā pasaules labā, tad mūsu dzīves darbs nekad netiks uzskatīts par kļūdu.

7. Pārslogotās namamātes

[73] Daudziem saistošākais dzīves jautājums, kas attaisno jebkuras pūles un izdevumus, ir dzīvot pēc pēdējās modes. Uz modes altāra upurē veselību, audzināšanu un ērtības. Pat pie galda mode un ārišķības atstāj savu kaitīgo iespaidu. Veselīgi pagatavots ēdiens ir kļuvis par sekundāru jautājumu. Liela ēdienu dažādība prasa laiku, naudu un darbu, nenesot nekāda labuma. Varbūt mode prasa, lai vienā ēdienreizē būtu seši ēdieni, bet šāds ieradums grauj veselību. Tā ir paraža, kuru saprātīgiem vīriem un sievām vajadzētu gan vārdos, gan darbos nosodīt. Pievērsiet kaut nedaudz uzmanības tam, kāda ir jūsu ēdiena gatavotāja dzīve! “Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mat. 6:25)

Mājas pienākumi šodien aizņem gandrīz visu namamātes laiku. Visas saimes veselība būtu labāka, ja ēdienus sagatavotu vienkāršāk. Uz šī altāra katru gadu upurē tūkstošiem dzīvību — dzīves, kuras turpinātos, ja nebūtu šo bezgalīgo, pašradīto pienākumu. Daudzas mātes ātri sabrūk kapā, bet, ja viņu ieradumi būtu vienkārši, tās varētu dzīvot ilgāk un būt par svētību ģimenei, draudzei un pasaulei.

Visas šīs tradīcijas, ar kurām ir apkrauta mūsdienu sabiedrība, izgudro sātans, un daudzi modes piekritēji nezina neko labāku, kā savu dārgo pārbaudes laiku izlietot gandrīz veltīgās pūlēs ievērot vienmēr mainīgos modes likumus. Ko viņi tiesas dienā atbildēs Dievam, kam ir pamatotas tiesības uz viņu laiku, stiprumu un spēku?

Visur dzird jautājumu: “Kur lai ņem labu saimnieci, kas prot gatavot?” Patiešām, labu saimnieču un virēju trūkums kļūst satraucošs. [74] Ja tas tā turpināsies, tad mēs drīz būsim pilnīgi zaudējuši labus mājsaimniecības palīgus.

Bet kāpēc meitenes bīstas no mājturības pienākumiem? Tādēļ, ka šāds darbs tiek uzskatīts par pazemojošu. Mājsaimnieces nesaņem pienācīgu cieņu. Esmu redzējusi ļaudis, kuri agrāk bija trūcīgi, bet vēlāk kļuva bagāti. Viņu saprāts likās pazudis līdz ar nabadzību, un visās lietās bija redzama paviršība. Šuvējas, burtlices, korektores, grāmatvedes vai skolotājas uzskata sevi par pārāk aristokrātiskām, lai draudzētos ar virēju.

Šādas idejas ir sastopamas visās sabiedrības šķirās. Attieksme pret virēju liek tai izjust, ka šī nodarbošanās piešķir zemāku stāvokli sabiedrībā un ka viņa nav līdzvērtīga citiem ģimenes locekļiem. Vai tad jūs vēl esat pārsteigti, ka inteliģentas meitenes meklē citu nodarbošanos? Vai jūs vēl brīnāties, ka ir tik maz izglītotu pavāru?

Virēja izpilda svarīgu vietu mājturībā. Viņa gatavo ēdienu kuņģim, lai veidotu smadzenes, kaulus un muskuļus. No viņas prasmes un intelekta lielā mērā atkarīga visu ģimenes locekļu veselība. Mājas pienākumiem nekad netiks piegriezta pienācīgā vērība, ja netiks cienīti tie, kuri tos uzticīgi pilda.

Sevis mīlestība, kalpošana sev un sevis dievināšana ir uzlikušas uz sievietes pleciem jūgu, kuru ir grūti izturēt. Viņas ir apgrūtinātas ar smagām nastām. Šis nogurdinošais darbs modes labā tiek atalgots ar ciešanām un nomāktību. Kristus, lūkojoties nākotnē, redzēja pasaules stāvokli mūsu dienās un šiem pārslogotajiem izteica svētīgo aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:28,29)

8. Vecāku atbildība

[75] Dievs mums šajās pēdējās dienās dāvājis gaismu par veselības reformu, lai, staigājot šajā gaismā, mēs varētu izsargāties no daudzām briesmām, kurām būsim pakļauti. Sātans strādā ar lielu spēku, lai pavedinātu cilvēku izdabāt ēstkārei, apmierināt tieksmes un izšķiest laiku nederīgām iegribām. Viņš parāda savtīgas dzīves un miesīgu baudījumu pievilcību. Bet nesātība patērē gan garīgos, gan fiziskos spēkus. Tas, kurš šādā veidā tiek uzvarēts, nostāda sevi uz sātana zemes, kur viņu kārdinās un mocīs, līdz beidzot viņu pārvaldīs visas taisnības ienaidnieks.

Vecāku vadmotīvam vajadzētu būt pienākumam audzināt bērnus ar labu raksturu — bērnus, kuriem netrūkst morāla spēka, lai stātos pretī kārdināšanām, un kuru dzīve ir Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību. Tie, kuri uzsāk pastāvīgu dzīvi ar stingriem principiem, būs pietiekoši sagatavoti, lai šajā amorālajā laikā paliktu neaptraipīti. Lai māte izmanto katru izdevību audzināt bērnus derīgam darbam!

Mātes darbs ir svēts un svarīgs. Jau no šūpuļa viņai vajadzētu bērniem mācīt pašaizliedzības un paškontroles ieradumus. Viņas laiks sevišķā mērā pieder bērniem. Bet ja lielāko daļu šī laika aizņem samaitātās pasaules untumi, ja sabiedrība, apģērbs un izpriecas saista viņas uzmanību, tad bērni paliks bez rūpīgas audzināšanas.

Daudzas mātes, kuras sūdzas par visur valdošo nesātību, nemeklē pietiekoši dziļi tās iemeslu. Pārāk bieži cēlonis meklējams pie vecāku galda. Pat tās, kuras sevi sauc par kristietēm, dod savai ģimenei treknus un pikantus ēdienus, kuri veicina apetīti un pārēšanos. [76] Dažās ģimenēs uzturs pamatā sastāv no gaļas produktiem, kā rezultātā asinis ir pilnas ar kancerogēniem un skrofulozes izraisītājiem. Ja pēc tam seko slimība, tad tajā, kas ir nepareizās dzīves ieradumu sekas, apsūdz Likteņlēmēju. Es atkārtoju: nesātība iesākās jau pie vecāku galda un vairumā gadījumu baudkāri apmierina tik ilgi, kamēr tā kļūst par otru dabu.

Kas ēd par daudz vai ēd neveselīgu barību, samazina savus spēkus pretoties kaislībām un kārībām. Daudzi vecāki, lai izvairītos no uzdevuma pacietīgi audzināt bērnus pašaizliedzībā, atļauj tiem ēst un dzert, kad viņi grib. Gadiem ejot, ilgas apmierināt ēstkāri un citas tieksmes nemazinās, un šo nesātībā izaugušo jaunatni pārvalda impulsi, tā ir kļuvusi par baudkāres vergu. Kad šie jaunieši ieņem savu vietu sabiedrībā un sāk pastāvīgu dzīvi, viņi ir bezspēcīgi atturēties no kārdināšanām. Nepareizās audzināšanas un sevis izdabāšanas ļaunās sekas mēs redzam rīmās, tabakas vergos, dzērājos un žūpās.

Kad mēs dzirdam kristīgu vīru un sievu bēdīgās vaimanas par nesātības briesmīgajām sekām, tūdaļ rodas jautājums: “Kas uzaudzināja šo jaunatni? Kas ir lolojis viņos nevaldāmās kārības? Kas nav izpildījis savu nopietno atbildību sagatavot viņu raksturus pilnvērtīgai zemes dzīvei un eņģeļu sabiedrībai nākotnē?”

Kāds skats norisināsies, kad vecāki ar saviem bērniem satiksies pēdējā tiesā! Tūkstošiem bērnu, kuri ir bijuši baudkāres un zemisku grēku vergi, kuru dzīves ir bijušas morālas drupas, stāvēs tad savu vecāku priekšā, kas viņus tā audzinājuši. Kas cits, ja ne vecāki, lai uzņemas šo briesmīgo atbildību? Vai Kungs samaitājis šo jaunatni? Ai nē, patiešām nē! Kas tad šo briesmīgo darbu ir padarījis? Vai vecāku grēki nepārgāja uz bērniem izvirtušu kārību un tieksmju veidā? Un vai šo darbu nepabeidza tie, kas bija nolaidīgi bērnus audzināt pēc Dieva dotā parauga? [77] Ja šādi bērni eksistē, tad arī viņu vecākiem noteikti būs jāstājas Dieva priekšā.

Sātans ir vienmēr gatavs darīt savu darbu. Viņš nebūs nolaidīgs bērnus kārdināt ar vilinājumiem, kuriem tie negrib un morālā spēka trūkuma dēļ nespēj pretoties. Viņš gādā, lai mainītos modes un būtu atraktīvas viesības un izpriecas, lai mātes nenodotos bērnu audzināšanai, bet izlietotu savu laiku vieglprātīgi. Mūsu jaunatnei ir vajadzīgas mātes, kuras jau šūpulī ieradina savus mazos savaldīt kaislības, neļauties baudkārei un uzvarēt savtību. Viņiem vajag pavēli pēc pavēles, rīkojumu pēc rīkojuma, še mazdrusciņ un tur mazdrusciņ.

Ebrejiem tika norādīts, kā audzināt bērnus, lai tie nepieņemtu pagānu tautu elkdievību un ļaunumu. "Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds un ieraksties savās dvēselēs, un sieniet tos kā zīmi uz savām rokām un lieciet par zīmi starp savām acīm. Un māciet tos saviem bērniem, tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat apsēdušies savos namos un kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs apguļaties un kad ceļaties." (5.Moz. 11:18,19)

Sievietei vajadzētu izpildīt to lomu, kuru Dievs viņai sākotnēji paredzējis, — būt vīra palīgam. Pasaulei vajadzīgas mātes, kuras tādas ir ne tikai nosaukuma pēc, bet kuras ir mātes vārda tiešajā nozīmē. Mēs droši varam teikt, ka sievas pienākumi ir svētāki nekā vīra pienākumi. Sievietei vajadzētu izprast sava pienākuma svētumu un savas dzīves uzdevumu izpildīt Dieva spēkā un bijībā. Viņai vajadzētu savus bērnus sagatavot derīgus šai pasaulei un mājām labākā pasaulē.

Sievietes stāvoklis ģimenē ir svētāks nekā karalim tronī. Viņas lielais darbs ir izveidot savu dzīvi par tādu piemēru, kādu viņa vēlas, lai bērni atdarina. Gan ar vārdiem, gan ar piemēru viņai vajadzētu ierakstīt bērnu prātos derīgas zināšanas un pamudināt tos dzīvot uzupurīgu dzīvi citiem par svētību. [78] Nopietnas un rūpīgas mātes lielākajam stimulam vajadzētu būt tam, ka katrs bērns, kurš ir pareizi audzināts un kam ir iekšējs glītums, klusa un lēnprātīga gara greznums, spīdēs tā Kunga pagalmos.

Es ļoti lūdzu kristīgās mātes izprast savu lielo atbildību un dzīvot nevis, lai izpatiktu sev, bet Dievam par godu. Kristus neizpatika sev, bet pieņēma kalpa veidu. Viņš atstāja Debesu dzīvokļus un savu dievišķumu ietērpa cilvēcībā, lai ar savu priekšzīmi mācītu mūs, kā mēs varam kļūt par Dieva dēliem un meitām karaliskajā ģimenē, par Debesu Ķēniņa bērniem. Bet kādi ir nosacījumi, lai mēs varētu iegūt šo lielo svētību? — “Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu un jūs būsiet Man par dēliem un meitām; saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2.Kor.6:17-18)

Kristus, kas bija viens ar Dievu, pazemojās, pieņemdams kalpa veidu. Viņa dzimtā pilsēta bija Nācarete, vieta, kuru pazina tās ļaunuma dēļ. Viņa vecāki piederēja pie nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Viņš bija namdaris un strādāja ar savām rokām, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Trīsdesmit gadus Viņš dzīvoja pie vecākiem. Kristus dzīve mums rāda mūsu pienākumu būt čakliem darbā un gādāt par tiem, kuri mums uzticēti.

Jēzus pamācīja savus mācekļus, ka Viņa valsts nav no šīs pasaules, kur visi dzenas pēc augstākā stāvokļa. Viņš mācīja tos būt pazemīgiem un uzupurēties citu labā. Viņa pazemība neizpaudās tā, ka Viņš būtu par zemu novērtējis savu raksturu un spējas, bet tā bija pielāgošanās kritušajai cilvēcei, lai paceltu to kopā ar Viņu augstākai dzīvei. Un tomēr, cik maz cilvēku saskata kaut ko pievilcīgu Kristus pazemībā! Pasaules cilvēki vēl aizvien dzenas pēc tā, lai paceltu sevi pāri citiem; bet Dieva Dēls Jēzus Kristus pats sevi pazemoja, lai paceltu cilvēkus. Patiess Jēzus māceklis sekos Viņa priekšzīmei.

[79] Ak, ja šī laikmeta mātes izjustu sava uzdevuma svētumu un nepūlētos sacensties ar savām bagātajām kaimiņienēm ārišķībās, bet, uzticīgi pildot savu pienākumu, meklētu Dieva godu! Ja sātības pareizos principus mācītu jau bērnībā, tad atturības kampaņas nebūtu vajadzīgas. Rakstura stingrība un morāla savaldīšanās tad gūtu virsroku un Kristus spēkā šo pēdējo dienu kārdināšanas tiktu atvairītas.

Visgrūtāk ir aizmirst tos ieradumus, kuri ir darīti visu dzīvi. Nesātības dēmons ir ļoti spēcīgs, un to uzvarēt nav viegli. Bet lai vecāki jau pie savas mājas pavarda, savās ģimenēs cīnās pret to ar principiem, kurus viņi māca saviem bērniem jau no pašas dzimšanas, tad viņi drīkst cerēt uz panākumiem. Jums, mātes, tas atmaksāsies, ja jūs Dieva dotās dārgās stundas izlietosiet, attīstot bērnu raksturus un mācot stingri ievērot sātības principus ēšanā un dzeršanā.

Vecāku svēts pienākums ir sargāt savu bērnu fizisko un garīgo veselību, lai viņu nervi būtu līdzsvaroti un dvēsele neapdraudēta. Tēviem un mātēm vajadzētu saprast dzīves likumus, lai viņi savas nezināšanas dēļ nepieļautu, ka bērnos attīstās nepareizas tieksmes. Uzturs atstāj sekas gan uz fizisko, gan morālo veselību. Cik tādēļ mātēm vajadzētu būt apdomīgām un likt uz galda visvienkāršāko un veselīgāko ēdienu, lai nevājinātu gremošanas orgānus, līdzsvarotu nervus un lai pamācības, kuras tās sniedz saviem bērniem, neietu zudumā!

Sātans labi zina, ka tad, ja ēstkāri kontrolē, viņam uz prātu nav tik liela iespaida kā tad, ja tai ļauj vaļu. Viņš nepārtraukti strādā, lai novestu cilvēku pie baudkāres. Neveselīga ēdiena iespaidā sirdsapziņa tiek nomākta, prāts aptumšots un uzņēmība pret iespaidiem vājinās. [80] Bet pārkāpēja vaina tāpēc nemazinās, jo viņš savu sirdsapziņu notrulina tā, ka tā vairs neko nejūt.

Ja veselīgu prātu nodrošina normāls dzīvības spēku stāvoklis, cik rūpīgi tad vajadzētu sargāties no kairinošu vielu un narkotiku lietošanas! Un tomēr mēs redzam, ka daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, lieto tabaku. Viņi sūdzas par nesātības ļaunumu, negatīvi izsakoties par alkoholiskajiem dzērieniem, bet tai pašā laikā paši piepilda gaisu ar tabakas dūmiem. Pirms var aizsniegt ļaunuma sakni, ir jānotiek izmaiņai uzskatos par tabakas lietošanu. Iesim šai problēmai tuvāk. Tēja un kafija veicina kāri pēc stiprākām kairinošām vielām. Mēs nonākam vēl tuvāk — mājas, ēdienu gatavošana, un jautājam: “Vai visās lietās ir ievērota sātība? Vai šeit ir ieviesta reforma, no kuras atkarīga veselība un laime?”

Katrs patiess kristietis savaldīs savu baudkāri un kaislības. Kamēr viņš nav brīvs no kārību važām, viņš nevar būt uzticīgs, paklausīgs Kristus kalps. Baudkāres un kaislību apmierināšana mazina patiesības iespaidu uz sirdi. Taisnības garam un spēkam nav iespējams svētot cilvēku, viņa miesu, dvēseli un garu, ja to pārvalda juteklīgas ilgas.

9. Audzināšana un veselība

[81] Jau no seniem laikiem vispārējā audzināšanas sistēma ir apdraudējusi cilvēka veselību un pat dzīvību. Daudzi vecāki un skolotāji nesaprot, ka bērna pirmajos dzīvības gados vislielākā uzmanība jāpievērš fiziskajai veselībai, lai nodrošinātu saskaņotu ķermeņa un prāta darbību. Bērni ir sūtīti skolā jau tad, kad tie vēl ir pavisam mazi un tiem nepieciešama mātes aprūpe.

Daudzos gadījumos mazajiem jāsēž slikti vēdinātās skolas klasēs, neērtos solos, nepareizā pozā, kas bieži vien deformē jaunos un trauslos bērnu augumus. Mazie bērni, kuru locekļi un muskuļi nav vēl nobrieduši un smadzenes nav vēl attīstījušās, tiek ieslodzīti telpās, un līdz ar to viņi ir traumēti. Dažu bērnu organismi ir nevarīgi, lai sāktu dzīvi, un, dienu no dienas atrodoties skolā, tie kļūst nervozi un slimi. Novājinātā nervu sistēma kavē ķermeņa attīstību. Tomēr pat tad, kad vājā dzīvība izdziest, vecāki un skolotāji nesaprot, ka jebkurā gadījumā ir atbildīgi par šīs dzīvības dzirksteles nodzišanu. Stāvot pie sava bērna kapa, bēdīgie vecāki skatās uz lielo zaudējumu kā uz īpašu Likteņlēmēja lēmumu, kaut gan jauno dzīvību izpostīja viņu pašu nepiedodamā nezināšana. Ja bērna nāvi šādā gadījumā vēlas pierakstīt Dieva lēmumam, tad varam nonākt briesmās nonicināt Dievu tā vietā, lai Viņu godātu. Dievs grib, lai mazie dzīvotu un saņemtu pareizu audzināšanu, lai viņi varētu attīstīt skaistu raksturu, godāt Viņu šajā pasaulē un slavēt mūžībā.

Vecāki un skolotāji gan uzņemas atbildību audzināt bērnus, bet tikai nedaudzi izprot savu pienākumu pret Dievu iepazīt ķermeņa uzbūvi, lai zinātu, kā pasargāt tiem uzticēto mazo dzīvību un veselību. [82] Tūkstošiem bērnu mirst to neziņas dēļ, kas par viņiem rūpējas.

Daudzu bērnu dzīves ir sagrautas un daži pat ir miruši vecāku un skolotāju nesaprātīgās rīcības dēļ, pārslogojot jauno prātu un neņemot vērā dabas likumus. Bērni bija pārāk mazi, lai ietu skolā. Viņi tika apgrūtināti ar mācību stundām laikā, kad tiem vajadzēja būt brīviem, kamēr rodas vajadzīgie fiziskie spēki, lai veiktu garīgu darbu. Mazajiem vajadzētu būt brīviem un ārā lēkāt kā jēriem. Viņiem vajadzētu piešķirt šo vislabvēlīgāko laiku, lai liktu pamatus veselam organismam.

Bērni, kurus tur skolā un ierobežo ar nebeidzamām mācībām, nevar būt veseli. Prāta piepūle bez atbilstošiem fiziskiem vingrinājumiem pieprasa smadzenēm daudz asiņu, un asins riņķošana nav līdzsvarota. Smadzenēs tad ir par daudz asiņu, bet ekstremitātēs — par maz. Mācību stundas un atpūtu vajadzētu rūpīgi iedalīt, un viena daļa laika jāizlieto fiziskam darbam. Ja skolēna dzīves ieradumi ēšanā un dzeršanā, apģērbā un atpūtā saskan ar dabas likumiem, tad viņi var iegūt tādu audzināšanu, kas nekaitē veselībai. Atkārtojiet bieži šo patiesību, un lieciet to pie sirds, ka izglītībai nebūs liela vērtība, ja pēc tam, kad tā iegūta, nebūs spēka to lietot.

Skolēniem nevajadzētu atļaut mācīties tik daudz, ka neatliek laika fiziskai attīstībai. Veselību var saglabāt tikai tad, ja ķermeni katru dienu zināmu laiku vingrina svaigā gaisā. Noteiktas stundas vajadzētu veltīt tādam fiziskam darbam, kas nodarbina visas ķermeņa daļas. Izlīdziniet fizisko un garīgo spēku slodzi, un skolēnu prāts būs atspirdzināts. [83] Ja bērns ir slims, tad fiziska nodarbošanās bieži palīdz atveseļoties. Beidzot skolu, skolēniem vajadzētu būt labākai veselībai, kā arī lielākai izpratnei par dzīvības likumiem nekā tad, kad viņi tajā iestājās. Veselība jāsargā tikpat nopietni kā raksturs.

Daudzi skolēni diemžēl nezina, ka uzturs spēcīgi iespaido veselību. Daži nekad nav nopietni cīnījušies pret baudkāri un nav arī ievērojuši pareizus likumus uztura jautājumā. Viņi ēd par daudz, pat ēdienreizēs, un daži ēd arī starplaikos — vienmēr, kad tiek kārdināti ēst. Ja tie, kas sevi sauc par kristiešiem, grib atrisināt viņus tik bieži apgrūtinošos jautājumus, kāpēc viņu prāts ir tik kūtrs un reliģiskās intereses tik vājas, tad daudzos gadījumos iemesls nav jāmeklē tālāk par galdu; ja citur cēloņus nevar atrast, tad šeit to ir pietiekoši.

Daudzi atstāj Dievu kārību dēļ. Viņš, kas ievēro zvirbuļa kritienu un var izskaitīt visus matus uz galvas, atzīmē to grēkus, kas apmierina baudkāri, vājinot savus fiziskos spēkus, aptumšojot prātu un nonāvējot morālo uztveri.

Arī skolotājiem vajadzētu stingri ievērot veselības likumus, lai savus spēkus uzturētu iespējami vislabākajā kārtībā un atstātu pareizu iespaidu uz saviem skolēniem gan ar priekšzīmi, gan pamācību. Skolotājam, kura fiziskie spēki slimības vai pārslodzes dēļ jau ir vājināti, vajadzētu dabas likumiem pievērst sevišķu uzmanību. Viņam ir vajadzīga atpūta. Tam nevajadzētu uzņemties vēl citus pienākumus ārpus skolas darba, īpaši tad ne, ja tie viņu garīgi un fiziski tā pārpūlētu, ka nervu sistēma zaudētu līdzsvaru. Šādā stāvoklī viņš neapiesies pareizi ar jaunajiem prātiem un nevarēs būt taisnīgs ne pret sevi, ne pret saviem skolēniem.

[84] Mūsu mācību iestādēm vajadzētu sagādāt iespēju katram skolēnam iegūt zināšanas par cilvēka organisma uzbūvi un darbību. Skolēniem vajadzētu mācīt, kā pareizi elpot, kā lasīt un runāt, lai netiktu piepūlēta rīkle un plaušas, bet vēdera muskuļi. Skolotājiem jāizglīto šajā ziņā arī pašiem sevi. Mūsu skolēni ir jāapmāca pamatīgi, lai viņi patstāvīgu dzīvi varētu uzsākt ar patiesām zināšanām par “zemes būdiņu”, kuru tiem devis Dievs. Māciet tiem, ka cilvēks mācās tik ilgi, kamēr vien dzīvo. Un, mācot tos, atcerieties, ka viņi mācīs tālāk citus. Jūsu mācību stundas tiks atkārtotas par svētību daudz vairāk cilvēkiem, nekā jūs dienu no dienas redzat savā priekšā.