Liecības sabatskolas darbam

Skolotāju svētīšanās

Kungs grib, lai mūsu Sabatskolu skolotāji pārbaudītu paši sevi, vai viņi atrodas Dieva mīlestībā. Dievs pārmeklēs un pārbaudīs visu to cilvēku raksturus, kas strādā Viņa darbā.

Tādēļ skolotājiem pastāvīgi vajadzētu mācīties un tiekties pēc pilnīgas izpratnes un pareizām sprieduma spējām Dieva lietās. Skolotājiem draud briesmas kļūt pašapmierinātiem un sākt sevi vērtēt tik augstu, ka savus trūkumus vairs nespēj saskatīt, nespēj ieraudzīt savu domu šaurumu un iegūt plašāku redzes apvārsni. Tādi nekļūst arvien spējīgāki, bet gan arvien iedomīgāki un uzpūtīgāki. Viņu sirdī un dzīvē Jēzum vairs nav vietas.

Skolotājiem jāattīsta savas spējas, jāizkopj valoda, lai izruna kļūtu skaidra un izteiksmīga. Gara spējas jāizkopj pastāvīgi, tās nedrīkst atstāt neattīstītas. Nedrīkst pieļaut, ka spējas domāt kļūst tik vājas, tik nespēcīgas un miglainas, ka nav iespējams ne izprast, nedz izskaidrot mūsu ticības mācības. Ja skolotāja dzīvē nav redzama sirsnīga dievbijība, skaidrība, pašaizliedzība un labprātība panest neērtības, tad viņš nav derīgs lielajam un svinīgajam darbam. Skolotāja pienākums ir, rūpīgi sevi pārmeklējot, pārbaudīt savus spēkus un savu garu, viņam jāizprot, kāds ir viņa patiesais stāvoklis Dieva priekšā.

Tiem, kuru uzdevums izraudzīt skolotājus, jābūt piesardzīgiem. Nevajadzētu spiest strādāt skolā cilvēkiem, kas nevar atstāt labu iespaidu. Vajadzētu zināt, kāda ir viņa uzvedība, vai viņš ir noteikts, vai viņš ir tīrīgs un kārtīgs utt. Šiem jautājumiem jāpiegriež liela uzmanība, jo šīs īpašības priekš skolotāja darba ir ļoti svarīgas. Kā viņš šīs nepieciešamās iemaņas spētu iemācīt klasē, ja pats nebūs par priekšzīmi noteiktībā, tīrībā, kārtībā, savaldībā, uzvedībā u. tml. Ja skolotājs nav savu uzdevumu augstumos un klasei pieļauj pavadīt laiku, kā tai tīk, reizēm aizelsies un ar nokavēšanos ieskries klasē, viņa iespaids runās par labu nenoteiktībai un nekārtībai.

Skolotāja priekšzīme

Kas uzņemas skolotāja atbildību, apzinādamies, ka nav šim uzdevumam pilnīgi sagatavots, domādams par sava amata augstajām prasībām, darīs visu iespējamo, lai varētu izglītoties tālāk. Viņš savā raksturā izkops godbijību, saulainu noskaņojumu un noteiktību. Jūsu izturēšanās veidam jābūt tādam, kas klasi vada uz godbijīgām un svinīgām domām par Dievu. Kaut arī mācību izteic vienkāršos vārdos, tad tomēr valodai, runājot par Dievu, par Kristu, par Viņa ciešanām un augšāmcelšanos, kas ir īstenība, domas jāvada pāri pār zemes lietām, liekot saprast, ka atrodas bezgalīgā Dieva klātbūtnē. Sabatskolā nav vietas cilvēkiem, kas ir pavirši, virspusēji un vieglprātīgi sarunās par mūžīgām un pārbaudošām patiesībām, kas ir augstākas pat par debesīm un plašākas par visām pasaulēm. Un klases uzvedība būs tā, kas runās par skolotāja raksturu, stāstīs par viņa priekšzīmi, kādu viņš tai rādījis. Ja skolnieki ir brutāli un tādi arī paliek, ja viņi ir bez godbijības, tad visam tam ir savs cēlonis. Tāpēc vajadzīgs visu rūpīgi pārbaudīt.

Skolotājam vieglprātīgas izturēšanās vietā vajadzētu būt Dieva dziļo Patiesību meklētājam. Nekāda izlikšanās nebūs dabīga, klasei jātiek pārliecinātai, ka reliģija ir realitāte, ka tā ir vēlama un patīkama, jo tā nes mieru, atspirdzinājumu un laimi. Klasē nedrīkst būt par reliģiju tāds iespaids, ka tā ir ar aukstu un nelīdzjūtīgu raksturu. Kristus mieram un godībai, atspoguļojieties sejas vaibstos, jāstāsta par Viņa mīlestību, kas lūpām liek izteikt slavu un pateicību.

Kas ir radinājušies pastāvīgi sarunāties ar Dievu, tādu cilvēku sejā atstarosies Viņa gaisma. Bērni ienīst mākoņainas un drūmu ēnu pilnas sejas. Viņu sirdis atsaucas mirdzošai gaismai, priekam un mīlestībai. Lai gan skolotājam jābūt stingram un noteiktam, viņš tomēr nedrīkst būt bargs, prasošs un pavēlošs. Skolotājam ir vajadzīga cienīga autoritāte, citādi viņam trūkst to spēju, kas darbam var piešķirt sekmes. Bērni ātri saskata sava skolotāja rakstura trūkumus jeb viņa vājās puses.

Uzvedība noteikti atstāj savu iespaidu. Izteiktie vārdi uz skolniekiem neatstās vēlamo iespaidu, ja tie neredzēs sev paraugu sava skolotāja raksturā. Pareizs, kristīgs raksturs, kas atklājas ikdienas dzīvē, veiks lielu darbu klases rakstura veidošanā, daudz lielāku, nekā visi norādījumi un bieži atkārtotas pamācības. Dievs katru no mums tā ir iesaistījis lielajā cilvēces audumā, ka mēs neapzinīgi pieņemam no citiem, ar kuriem nākam saskarē, gan viņu dzīves veidu, gan darba paņēmienus un metodes, gan citus ieradumus. Un, lai Dievs pasargā, ka kāds no šiem mazajiem atstāts, aizietu prom no takas, kas sagatavota Kunga atpirktajiem, lai arī viņi pa to staigātu! Skolotāju dzīvei jāliecina par praktisku dievbijību, kurai jāatklāj Jēzus raksturs un mīlestība.

Sabatskola nav bērnu uzjautrināšanas un izklaidēšanas vieta, kaut arī, pareizi vadīta, tā var tos iepriecināt. Sabatskola ir vieta, kur bērnus un jauniešus audzina, kur viņu izpratnei atver Bībeli, ņemot rindu pēc rindas, mācību pēc mācības, mazliet te un mazliet tur. Tā ir vieta Patiesības Gaismas sasniegšanai. Diemžēl ne visi, kas māca mūsu Sabatskolās, ir šim darbam sagatavojušies. Katram skolotājam vajadzētu saprast, ka viņam pašam vēl jāmācās, vēl pilnīgāk jāiepazīstas ar saviem audzēkņiem, kā arī nopietnāk jāiepazīstas ar zinību pasniegšanas metodēm. Viņam jājūt, ka, darījis visu to labāko, ko spējis, viņš tomēr vēl ir ļoti vājš. / E.G.V. 1896.g. jūn./

Bērnu aizsargāšana

Mūsu lielais pretinieks nepārtraukti un spēcīgi strādā, lai savaldzinātu jauniešus sevis lutināšanā, lepnumam un izšķērdībai, lai ar to tik pilnīgi aizņemtu viņu prātu un sirdi, ka Dievam to jūtām vairs neatliek vietas. Ar šiem līdzekļiem viņš sabojā raksturu un sakropļo mūsu paaudzes jaunatnes prātus. Bet vecāku pienākums strādāt pretī šim sātana darbam. Katrs iespaids, kas aicina jauniešus savās sirdīs salabāt patiesu, nemākslotu pazemību un dievišķās gribas atziņu, palīdzēs tiem izsargāties no šī laikmeta samaitātības un netikumības. Viens no visspēcīgākajiem iežogojumiem pret ieplūstošo ļaunuma straumi ir pašaizliedzības un labprātīgas devības ieradumu attīstīšana. Bērnus vajadzētu mācīt skatīties ar riebumu uz savtīgiem un mantkārīgiem ieradumiem. Dievs viņiem izvirza svētas prasības, un tie, aplūkojot rindu pēc rindas un norādījumu pēc norādījuma, jāpamāca šīs prasības atzīt un skatīties uz tām apzinīgi.

Jaunajiem un uzņēmīgajiem prātiem vienmēr jāatgādina, ka Dievs pastāvīgi svētī Savus bērnus, kas atkarīgi no Viņa gan ar saules stariem, gan ar lietus gāzēm, kas liek augt augiem un zemei izdot dāvanas cilvēku vajadzībām. Šīs svētības netiek sniegtas, lai atbalstītu mūsu savtīgās rakstura tieksmes, paturot sev Dieva bagātās dāvanas, tām piesaistot savas jūtas, bet gan tāpēc, lai mums atkal no savas puses būtu iespējams dot Devējam dāvanas un upurus. Tā ir vismazākā pateicības un mīlestības izteiksme, ar ko varam griezties pie mūsu labā Radītāja.

Vecāki ir parādījuši lielu nolaidību, necenšoties ieinteresēt bērnus Dieva darba lietās.

Daudzas ģimenes šajā ziņā ar bērniem nemaz nerēķinās, it kā tie būtu neatbildīgi radījumi. Daži vecāki ir pat neuzticīgi pret Dieva taisnīgajām prasībām, nolaupot desmito un ziedojumus, lai tādā veidā sakrātu mantu saviem bērniem, nemaz nepadomājot, ka ar šādu rīcību viņi saviem mīļajiem atver durvis kārdinājumiem, kas gandrīz nenovēršami noved pie bojāejas. Viņi faktiski bērniem atņem tik nepieciešamās pašu pūles, līdz ar to nepaliekot nekam, kas viņus pamudinātu uz lieliem sasniegumiem.

Bērni varētu pat nopelnīt līdzekļus, ko ziedot labdarīgiem nolūkiem un Dieva lietas veicināšanai, ja tikai viņus iedrošinātu tā rīkoties.

Kaut ko ieguldot šajos pasākumos, arī viņu interese par tiem palielinātos. Viņu mazās dāvanas sniegtu materiālu atbalstu, bet līdzekļu iegūšanai nepieciešamā piepūle nāktu par labu paša bērna fiziskai, garīgai un tikumiskai attīstībai. Ar savu centību un pašaizliedzību viņi iemantotu vērtīgu pieredzi, kas palīdzētu gūt sekmes kā šīs, tā arī nākošās dzīves nodrošināšanai. / E.G.V. 1896.g. jūl./

Mīlestība – savaldošā vara

Visā visumā mūsu darbā dvēseļu labā ir pārāk maz līdzjūtības. Nav tā meklējošā, uzmanību parādošā un velkošā spēka, kuru Dievs no mums prasa, lai dvēseles varētu tikt ar Viņu salīdzinātas. Ja mēs mācīsim Patiesību, kāda tā ir Jēzū, tad uz reliģiju neskatīsimies kā uz vergošanu, bet gan kā uz prieku. Skolotājiem savā darbā jāienes saules gaisma, pateicība un maiga, Kristum līdzīga līdzcietības pilna sirds, kas saraudzētu savu skolnieku sirdis ar nesavtīgas mīlestības garu, vēl jo vairāk tādēļ, ka šis gars valda Debesīs. Vai Sabatskolu darbinieki beidzot neatsacīsies no lepnuma, patmīlības, lai kļūtu patiesi un sirsnīgi Vārda darītāji? „Apvelciet Kungu Jēzu Kristu un nerūpējieties par miesu, lai piepildītu viņas kārības!”

Patiesa ticība paļāvīgi patveras Kristū un bez iebildumiem pakļaujas Viņam, būdama ar mieru Viņam sekot visur, kurp Viņš iet. Ja pareizi vērstu pūļu rezultātā tas ir sasniegts, tad Meistaram kā dārgus kūlīšus pievedīs daudz dvēseļu.

Vecākiem un skolotājiem jau bērnu pirmajos dzīvības gados jācenšas izskaidrot pestīšanas jautājuma lielo nozīmi. Viņiem vajadzētu bērniem mācīt, ka Dievs ir viņu Debesu Tēvs un kā Viņa mīlestība ir izpaudusies Viņa Vienpiedzimušā Dēla dāvināšanā, un ka Pasaules Pestītājs Savu mīlestību uz tiem parādījis, nākot pasaulē un mirstot mūsu vietā, lai ar to mēs dzīvotu. Ja šīs mācības pasniegsim mīlestībā un saudzīgā maigumā, tās atstās paliekošu iespaidu jauniešu sirdīs un prātā. Līdzīgi kā spoguļa virsma atstaro saules apmirdzētus priekšmetus, tā arī cilvēcīgais prāts atspoguļos šos tematus, ja tos apgaismos Kristus mīlestība.

Mājas iespaids

Mājai drīzāk vajadzētu būt skolai, kur pasniedz pamācības un norādījumus, nevis vienmuļas vergošanas vietai. Vakarus vajadzētu uzskatīt par dārgiem brīžiem, kas veltījami bērnu mācīšanai Patiesības ceļā. Tomēr daudz ir tādu bērnu, kas nožēlojamā kārtā tiek atstāti novārtā! Viņus nepamāca izprast Dieva Patiesību, nedz tiek audzināti mīlēt tiesu un darīt taisnību. Viņiem vajadzīgi Patiesībā doti norādījumi, lai spētu izprast tos pārvaldošos likumus un pazītu motīvus, kas izraisa viņu rīcību. Viņi jāvada saskaņā ar Debesu Likumiem un jāmāca mīlēt Patiesība, kāda tā ir Jēzū. Tā viņus būs iespējams sagatavot eņģeļu sabiedrībai un darīt derīgus dzīvot apbrīnojamā Pestītāja klātbūtnē.

Katra cilvēka dvēselē iespējams iedēstīt cerību un pareizas tieksmes; arī jaunieši svētuma ceļā var ieraudzīt skaistumu. Katrā gadījumā attiecībās ar jauniešiem var būt nepieciešami noteikti pasākumi, lai tos audzinātu, attīstītu un pilnveidotu, līdz būtu sasniegta visaugstākā lietderība dzīvē. Bet cik maz ir to, kas pareizi novērtē spējas, kuras Dievs tiem ir dāvājis!

Cik maz ir vecāku, kas saprot, ka pilnīga prāta un sirds izglītība iespējama tikai dzīvā savienībā ar visas gudrības, spēka un svētuma Avotu! Patiesība ir bezgalīga, un cilvēks, kura prātu apgaismo un vada Dieva Gars, ies no spēka uz spēku un ieraudzīs, ka tā ceļš kļūst arvien spožāks un spožāks, līdz uzausīs pilnīga diena.

Bet, tāpat kā esam spējīgi atzīšanā un patiesībā iet uz priekšu, tikpat labi mēs varam dot arī atpakaļ. Mēs varam iet pretī zemei tāpat kā Debesīm. Ļoti daudzas dvēseles svārstās starp ceļu, kas ved uz Debesīm un ceļu, kas ved lejup. Smalki austi, viltīgi un pavedinoši iespaidi velk dvēseles prom no Dieva un Debesu lietām. Tādēļ ikvienam cilvēkam, sākot jau no tā pirmajiem dzīvības gadiem līdz jaunībai un tā briedumam, nepieciešama uzraudzība. Sevišķi tas sakāms par tiem, kas pazīst ļaunuma briesmas un zina, cik ļoti Dievs mīl katru cilvēku, cik ļoti Viņš par to interesējas. Tādēļ, uzņemoties dvēseļu uzraudzīšanas darbu, vajadzētu apzināties, ka reiz būs jādod atskaite. Vecākiem, līdzīgi Ābrahāmam, vajadzētu pavēlēt savam namam sargāt Kunga ceļu. Un, ja tas netiek darīts, tad vecāku vietā viņa darbu uzņemas sātans, kas viņus audzina pēc savas patikas. Un cik daudz gadījumos šo darbu atstāj tieši viņa rokās!

Vecākiem savs pienākums jāpilda pie tiem, kas ir atkarīgi no viņiem, un veido to raksturus pēc dievišķās priekšzīmes. Vecākiem dzīvā ticībā un pilnīgā paļāvībā uz Dievu jādara tiem uzdotais darbs, tad arī Dievs darīs Savu daļu, un tūkstošiem bērnu, kas tagad ir bez Dieva un bez cerības pasaulē, tiks pievienoti draudzei.

Ja jauniešu atgriešanās būs vecāku un skolotāju siržu lielā nasta, tad tie pastāvīgi pūlēsies veidot viņu raksturus un ievadīs viņu gaumi un tieksmes tajā gultnē, kas ved uz Debesīm.

Ikviena dvēsele ir spējīga pacelties arvien augstāk patiesā tikumībā. Katra dvēsele var aizsniegt garīgo lietu atzīšanas augstumus, dziļumus un platumus un kļūt derīga labākai dzīvei. Vecākiem, sperot jau pirmos soļus, lai izveidotu savus ēšanas, ģērbšanās un citus dzīves ieradumus, tik vienkāršus un dabiskus, cik vien iespējams, vadoties no viena vienīga mērķa – pagodināt Dievu, arī visā mājā valdīs kārtība, neatstājot arī bērnus novārtā, zināmu laiku veltot viņu pamācīšanai un veidošanai.

Bērnus vajadzētu apņemt ar vislabākajiem iespaidiem. Ap viņiem vajadzētu būt vislabākajiem biedriem. Vecāki, kas šo darbu uzņemas, mīlot un bīstoties Dievu, būs uzmanīgi savos vārdos, lai, dzirdot savus bērnus tos atdarinājam, viņu ausīm nebūtu jāuztver neko tādu, kas tos sāpinātu. Viņi centīsies novērst savu bērnu vājības, nezināšanas un trūkumus, sniedzot tiem augstus tikumiskus norādījumus, lai bērni varētu uzaugt stipri skaidrībā un ar pareizi veidotiem ieradumiem, kas ved pretī veselībai un laimei. Šāda audzināšana viņiem dos zināšanas, kas to raksturus darīs pilnīgi saskanīgus un spēcīgus.

Ja jauniešiem atļaus pašiem sevi audzināt un izglītot, tad tam viņi atradīs visur bagātīgas iespējas. No dažādiem avotiem prāts uzņems ļaunas atziņas, un varbūt vēlākā dzīvē tās nekad vairs nevarēs pilnībā izdzēst. Ja vecāki nedara savu pienākumu bērnu rakstura nopamatošanā, neieguldot vislabākos pamatlikumus kā baļķus viņu raksturu celtnē, tad šo nolaidību izmantos Dieva un cilvēku ienaidnieks, kā rezultātā jaunieši pret tikumību un Patiesību kļūs vienaldzīgi. Māju vajadzētu padarīt par vispatīkamāko vietu pasaulē. Kas ir ārišķīgais un mākslīgais, salīdzinot ar patieso un dabīgo? Kungs bērniem ir dāvinājis spējas, kas prasa visrūpīgāko kopšanu, un šis darbs ir veicams kā vecākiem, tā skolotājiem.

Kam Dievs ir uzticējis atbildību par jauniešu audzināšanu, tiem jābūt cilvēkiem, kas ar Viņu sadarbojas dažādo dāvanu izkopšanā, lai jaunieši iegūtu zināšanas, kas darītu viņus stiprākus un kļūtu tiem par ieguvumu, kuru varētu paņemt līdzi nākošajā – nemirstīgajā dzīvē…

Bērnu un jauniešu raksturu veidošanas darbs ir vissvarīgākais darbs, un tajā ļoti svarīgi parādīt Kristu Viņa ne ar ko nesalīdzināmajā mīlestībā, lai Kristus sevišķais jaukums, kas ļoti spilgti atšķiras no visa, kas grēka aptraipīts, aptumšotu pasaules pievilcību. Jauniešiem nav jāzina tikai teorija vien, kaut arī tā būtu loģiska, bet viņiem jāredz tieši Kristus mīlošais raksturs un Viņa godība. Viņu skati jāpievērš mūžīgās pasaules bagātībām, līdz viņi jūtas iedrošināti, apgaroti un ir tai mantoti. Jēzus mīlestībai jābūt visu pūļu virzošajam spēkam, kas liek iet uz priekšu, kas savalda un kas saista mūs. /E.G.V. 1896.g.aug., sept./

Dievišķais mācīšanas veids

Dienu no dienas Jēzus Sev zināšanas smēla no dzīvās un nedzīvās dabas lielās bibliotēkas. Tas, kas radīja visas lietas, kura spēcīgais Vārds izsauca esamībā kalnus un ielejas, upes un kokus, tagad pats bija cilvēces bērns un iedziļinājās mācībās, kuras Viņa paša roka bija ierakstījusi katrā lapā, ziedā un kokā. Līdzības, ar kurām Jēzus Savā laikā mīlēja izskaidrot Savas Patiesības mācības, rāda, cik uzņēmīgs ir bijis Viņa Gars pret dabas jauko ietekmi un ar kādu prieku Viņš no visas ikdienišķās apkārtnes ir krājis garīgas mācības tajos gados, kad Viņa dzīve tautas vairākumam bija apslēpta. Dieva Vārda un Viņa darbu lielā nozīme Jēzum atklājās pakāpeniski, pārdomājot un cenšoties izprast visu lietu cēloņus, kas arī tagad iespējams ikvienam jaunietim.

Katrs bērns var iegūt zināšanas, līdzīgi kā Jēzus tās ieguva, proti, no Dieva Svētā Gara lappusēm un no norisēm dabā. Cenšoties iepazīties ar mūsu Debesu Tēvu no Viņa Svētā Vārda, palīgā nāks eņģeļi, un prāts kļūs arvienu spēcīgāks, raksturs cēlāks un iejūtīgāks, un mēs kļūsim līdzīgi Savam Glābējam. Bet, aplūkojot dabas norišu varenību un skaistumu, mēs arvienu vairāk pieķersimies Dievam - sirds izjutīs godbijību, gars padosies Viņam, un dvēsele saņems jaunus spēkus, nākot saskarsmē ar bezgalīgo Dievu caur Viņa brīnišķajiem darbiem. Savienība ar Dievu ar vienkāršām, pazemīgām lūgšanām attīsta un nostiprina prāta spējas un tikumību, un, domājot par garīgām lietām, pieaug garīgie spēki.

Kas savu miesu, dvēseli un garu svētī Dievam, skaidrojot savas domas un paklausību Viņa Likumiem, tie pastāvīgi saņems jaunus fiziskos un garīgos spēkus. Tāda sirds tieksies pretī Dievam un izlūgsies spējas skaidri izprast Svētā Gara uzdevumu un darbu. Ne jau mēs varam lietot Svēto Garu, bet gan Svētais Gars izlietos mūs, veidojot un attīstot katru mūsu spēju.

Kā sagatavoties?

Kristus kalpiem iepriekš nav jāsagatavo runas tiem gadījumiem, kad tie pārbaudīta viņu ticība. Viņiem jāgatavojas no dienas dienā, uzņemot sirdī dārgās Dieva Vārda patiesības, ganoties Kristus pamācībās un nostiprinot savu ticību, un tad pārbaudījumu brīdī Svētais Gars atgādinās tieši tās patiesības, kas aizsniegs sanākušo klausītāju sirdis.

Tieši vajadzīgajā brīdī Dievs viņu atmiņā liks uzliesmot atziņām, kas iegūtas rūpīgās un čaklās Rakstu studijās. Bet, ja viņi nepiepildīs savu prātu ar Patiesības dārgakmeņiem, ja viņi necentīsies iepazīties ar Kristus Vārdiem, ja pārbaudījumos viņi nekad nebūs baudījuši Kristus žēlastības Spēku, tiem arī nav nozīmes gaidīt, ka Svētais Gars viņiem liks atcerēties Kristus vārdus. Viņiem ar nedalītām pūlēm ik dienas jākalpo Dievam un tad jāuzticas Viņam. /E.G.V. 1896.g. okt./