Liecības sabatskolas darbam

Vadītājiem un skolotājiem

Kā gūt panākumus?

Mūsu Sabatskolās jāveic nopietns darbs, un tiem, kam jāvada šīs skolas, jārīkojas gudri un iejūtīgi. Darbs ar cilvēka prātu, cenšoties atstāt pareizu iespaidu un pareizi veidot tā raksturu, ir skaists un svarīgs. Gudrs audzinātājs ir tas, kas pastāvīgo aizrādījumu un pamācību vietā cenšas pamodināt pašu skolnieku spējas.

Vairākas vēstules esmu saņēmusi, kurās jautāts par Sabatskolas vadītāja pienākumiem.

Kāds, juzdamies apbēdināts, ka nav spējis pamodināt dziļāku interesi ne skolotājos, ne skolēnos, izteicās, ka viņš ar tiem daudz esot runājis, izskaidrojot visu, kas pēc viņa domām viņiem katrā ziņā esot jāsaprot, un tomēr liekoties, ka šī interese stipri trūkstot. Tātad pamodināt pēc dievbijības viņam nav izdevies. Es šeit gribu sacīt šim godīgajam brālim un arī visiem citiem, kas savā darbā sastopas ar līdzīgām grūtībām, pārbaudiet vispirms sevi un pārliecinieties, vai paši lielā mērā neesat atbildīgi par šīs reliģiskās intereses trūkumu.

Daudzi paši mēģina darīt pārāk daudz un neuzmundrina ne skolotājus, ne skolniekus darīt to, ko tie spēj. Jums pašiem jābūt ar ļoti skaidru skatu un reliģisku dedzību. Jūs noturat garas, sausas runas Sabatskolā un skolotāju sapulcēs, ar to nogurdinādami kā skolotāju, tā skolnieku prātus. Šāda veida uzrunas ir pilnīgi nevietā. Norādījumi nav piemēroti skolas tiešajām vajadzībām un nespēj mantot sirdis, ja pašu sirdi pilnībā nepārvalda garīga līdzjūtība. Viņi nesaprot, ka ar savām garajām un garlaicīgajām runām nokauj interesi un mīlestību uz skolu…

Ja darbinieku sirdis pukstētu saskaņā ar Kristus sirdi, ja Kristus dzīvā ticībā mājotu viņos, tad viņi runātu vairāk kā uz pusi īsākas runas un uz pusi retāk, nekā tagad to viens otrs dara. Ja viņi ko mīlestībā un sirsnībā sacīs, tas aizsniegs sirdis, un ciešas izveidosies viņu savstarpējās attiecības ar skolotājiem, skolniekiem un draudzes locekļiem.

Pats audzinātājs savus klausītājus aizraus sev līdz, ja viņam vārdu nebūs daudz, bet tie visi būs nopietni, no sirds nākuši un tāpēc līdzjūtības pilni, sasildīti ar mīlestību uz dārgajām dvēselēm. Izglītības ziņā viņš var būt stipri ierobežots un pavisam maz ar iedzimtām spējām, bet sirsnīga nodošanās darbam un vēlēšanās strādāt pazemībā darīs spējīgu pamodināt nopietnu interesi kā skolotājos, tā skolniekos. Viņam pieķersies jauniešu sirdis un viņa darbs nebūs tikai forma. Viņam var izdoties panākt pat tā, ka gan skolotāji, gan skolnieki dos garīgas vērtības, un tā, mācot citus, arī pats mācīsies. Skolnieki nebūs it kā nobijušies no viņa, bet vienkāršos vārdos atklās, kādu iespaidu uz viņiem atstājusi attiecīgā mācību viela.

Tāda darba auglis – dziļa un dzīva interese skolā. Ar Kristus Evaņģēlija vienkāršo sirsnību viņš tos ir aizsniedzis tur, kur viņi ir. Tagad viņu sirdis ir atvērušās un audzinātājs var tos veidot pēc sava Kunga līdzības.

Ass, vērīgs prāts var dot daudz priekšrocību, tomēr audzinātāja spēks meklējams viņa sirds savienībā ar Pasaules Gaismu un Dzīvību. Tāds iemīlēs cilvēkus un patstāvīgi centīsies pacelt tos augstāk; tāds nebūt nenodarbosies ar regulāru citu nosodīšanu, jo viņa sirdī taču mājo līdzcietība un žēlastība; tāds nebūs liels pats savās acīs, kā arī necentīsies atbalstīt un stiprināt savu cieņu, bet gan viņa dzīvē iemiesosies Jēzus pazemība; tāds sapratīs, cik patiesi ir Kristus vārdi; „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt!’’ Un tieši šādi skolotāji ir ļoti vajadzīgi, jo ar tādiem Dievs var strādāt.

Kristus saka: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.’’ Daudziem, kas iesaistīti Sabatskolas darbā, nepieciešams dievišķs apgaismojums, jo viņiem trūkst garīgās izpratnes, kas ļautu saprast, kas vajadzīgs ļaudīm, priekš kuriem viņi strādā.

Uzmanības pievēršana kļūdām

Pareizi vadīta Sabatskola ir viens no Dieva spēcīgākajiem iekārtojumiem dvēseļu vadīšanā pie Patiesības atzīšanas. No skolotāju puses nav tas labākais pašiem runāt un runāt, bet panākt, lai skolnieki stāsta, ko viņi zina. Pēc tam skolotājiem ar nedaudzām īsām un mērķtiecīgām piezīmēm jānostiprina mācība viņu prātos. Nekādā gadījumā skolotājam nevajadzētu kādu mācību vielu izņemt mehāniski un tad apsēsties un sačukstēties vai niekoties, kā ir redzēts tā notiekam. Šādai mācīšanai nav nekāda labuma, tā pat ir kaitīga. Ja skolotājs ir sagatavojies pareizi, tad katru mirkli viņš var izlietot vērtīgi. Bērnu rosīgo prātu vajadzīgs pastāvīgi nodarbināt, ļaujot atskanēt viņu domām, kurām tad jāpiekrīt vai arī jāpalabo, skatoties, kā gadījums prasa. Bet nekad skolotājam nevajadzētu apsēsties un sacīt:

„Es esmu beidzis.’’ Tā nevar būt, ka mācību viela ir pilnīgi izsmelta. Sabatskolu vadītāji!

Nekad nerājieties un nesūdzieties sava darba kolēģu vai skolnieku priekšā! Ja vēlaties skolu ietekmēt uz labu, tad nolieciet pātagu un Debesu iedvestais iespaids aizraus visu sirdis jums līdzi. Lai plāni un skolas noteikumi, cik vien iespējams, ir pašas skolas balss. Dažās skolās valda ass kritizēšanas gars. Tajās daudz rūpējas par formu un kārtību, bet svarīgāko – žēlastību un Dieva mīlestību – pamet novārtā, lai visi būtu priecīgi. Ja kādu dvēseli apņēmuši mākoņi, tad lai tā vispirms no tiem atbrīvojas, izejot saules gaismā un tikai tad iet uz Sabatskolu. Māte, kas pastāvīgi runā par savām grūtībām un bērniem žēlojas, ka tie viņu neciena, ir bezspēcīga tos pareizi vadīt. Un tas pats jāņem vērā arī jums – skolotājiem un Sabatskolu vadītājiem. Ja jūs šajā ziņā redzat kādu trūkumu, tad nemaziniet savu iespaidu, par to runājot, bet gan, lai jūsu ietekme klusi, neuzkrītoši strādājot, tiek izlietota šī ļaunuma izlabošanai. Plānojiet un domājiet, kā izveidot pareizi noorganizētu un disciplinētu Sabatskolu.

Šajā skolā visiem vajadzētu justies kā skolniekiem. Ja gribam būt īsti audzinātāji, tad katru dienu mums pašiem jābūt skolniekiem. Augsts uzdevums ir mācīt citus, bet svēta laime ir mācīties pašam. Zināšanas ir dārga manta, un, jo vairāk mums to ir, jo sekmīgāks būs mūsu darbs, ja pareizi tās izlietosim. Mums kā Dieva līdzstrādniekiem vairāk vajadzīgs no Jēzus un mazāk no sevis. Mums vairāk jāizjūt atbildības nasta par dvēselēm, kura dēļ ik dienas vajadzētu lūgt, kaut tiktu dots spēks un gudrība nākošajam Sabatam. Skolotāji, dzīvojiet sadraudzībā ar savas klases locekļiem! Lūdziet kopā ar viņiem un māciet arī viņus lūgt, lai jūsu sirdis justu līdzi arī citiem. Lūgšanas vadiet īsas, vienkāršas un tomēr sirsnīgas un nopietnas. Centieties, lai nebūtu daudz vārdu, bet tos, kurus lietojat, būtu izmeklēti. Centieties, lai jūsu klases locekļi mācītos no jūsu lūpām un jūsu priekšzīmes, ka Dieva Patiesībai jāiesakņojas sirdī, jo citādi viņi nespēs pastāvēt kārdināšanu brīdī. Jāpanāk, ka jauniešu klases pilnos apmēros atgriežas pie Dieva un uzaug par lietderīgiem draudzes locekļiem.

Sabatskolas iespaids

Sabatskolai jākļūst par vienu no visiespaidīgākajiem un spēcīgākajiem iekārtojumiem dvēseļu pievešanā Kristum. Sabatskolas darbiniekiem sevišķā kārtā sevī jāuzņem Kristus Gars. Viņi nevar būt Kristus līdzstrādnieki, ja Kristus viņu ticībā pastāvīgi nemājo viņu sirdī…

Izšķiroši un noteikti jārūpējas par bērnu reliģisko attīstību. Vadošajiem darbiniekiem un skolotājiem jācenšas pēc pilnīgas saskaņas. Tāpat jānoris savstarpējai sadraudzībai starp vecākiem, bērniem un skolotājiem. Katram strādniekam jāmeklē gudrība un jāmācās smalkjūtība, lai spētu strādāt pareizi, atbilstoši Dieva prasībām. Tāpat jāattīsta takta izjūta un asas izšķiršanās spējas, lai ātri ieraudzītu izdevības darīt labu un tās nekavējoties un vispilnīgākā veidā izmantotu. Visu klašu skolotājiem jānes savā sirdī ikviens audzēknis, veltījot tam sevišķu uzmanību un gādību.

Ja skolotājam trūkst ciešas savienības ar Dievu, viņš šo darbu dotajam laikam un Mūžībai nepadarīs. Jēzus sacīja: „Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīga dzīvība un tie ir, kas dod liecību par Mani!’’ Neatbalstiet paviršu Patiesības pētīšanu. Katru Patiesības punktu bērniem atklājiet skaidri un noteikti. Vienā reizē neapgrūtiniet viņu prātu ar lielu sakrātās gudrības daudzumu. Dieva dārgajam Vārdam jābūt spīdeklim uz viņu ceļa un gaismai viņu kājām. Pārlieciniet viņus, ka viņu priekšrocība ir staigāt Gaismā. Taka, pa kuru jāstaigā Kunga atpirktajiem, ir miera, skaidrības un svētuma taka. Kristus to ir ieminis, un, sekojot Viņam, viņi izbēgs no maldu ceļiem un bīstamiem slazdiem, Viņš ir īstais Gans.

Dieva vārds viņus mācīs saprast, ka visiem, kas ieies Debesīs, būs pilnīgs raksturs, tie savu Kungu varēs sastapt mierā. Daudziem bērniem un jauniešiem viņu raksturs ir rakstīts viņu pašu sejas vaibstos - viss viņu dzīves stāsts lasāms viņu sejās. Tādēļ īstiem strādniekiem jāparāda bērniem, kāds ir skaists un šķīsts, Kristum līdzīgs raksturs, kas pārveido tā īpašnieka izteiksmi. Ja sirdī valdošais pamatlikums ir Kristus, tad arī sejas vaibstos būs lasāma skaidrība, daiļums, miers un mīlestība. Bet ir sejas, kurās redzams grēka zīmogs. Tās stāsta par savtīgumu, viltību, mahinācijām, meliem, naidu un greizsirdību. Un cik grūti Patiesībai iespiesties tāda rakstura īpašnieka sirdī, lai atklātos arī sejā!

Tieši tagad sevišķa vērība jāpiegriež rakstura attīstīšanai. Lai tāds prāts jums būtu, kāds bija Kristum Jēzum, kas spēj pacelt un izdaiļot kā visaugstāko, tā arī vismazāko darbinieku mūsu Sabatskolās tā, ka Jēzum nebūtu jākaunas atzīt kādu no viņiem par Savu līdzstrādnieku. Kristus ir sagādājis visu nepieciešamo Savu bērnu garīgajai izaugsmei. Un, ja vien Jēzus būs dvēseles vienīgais valdnieks, sirdi noteikti pildīs Viņa Gara svētais skaistums, kura klātbūtne atklāsies arī sejas izteiksmē. Ja vēlaties iegūt skaistu un piemīlīgu raksturu, tad dievišķajiem Likumiem jābūt ierakstītiem sirdī un īstenotiem dzīvē.

Mūsu skolās pasniegtajām Bībeles mācībām ir daudz lielāka nozīmē, nekā liels skaits to izprot. Šiem bērniem tuvā nākotnē būs jāsastopas ar nepareizām mācībām, pat ar pasakām, kas kristīgajā pasaulē ir pārpilnībā. Māciet jauniešus vienkārši, sirsnīgi un tomēr ļoti pamatīgi. Mūsu darbam jāiztur Lielās Tiesas dienas pārbaude. Mūsu laikmeta jauniešiem ar Kristus žēlastību jākļūst spējīgiem pastāvēt sabiedriskajā dzīvē ieaudušos grēku priekšā, kā arī tos pārvarēt. Viņiem radīsies izdevības izlietot iegūtās zināšanas un iespaidu, kā arī būs vajadzīga vēl papildus gudrība no augšienes, lai pat spētu apturēt arī citus apņemošā ļaunuma straumē. Ļoti daudz ir maldu un uz Rakstiem nepamatotu mācību atbalstītāji.

Pasaule ar savu nospiedošo pārākumu viņus aicinās aizmirst Dievu un nicināt Viņa prasības. Dieva Likumus samin nesvētas kājas. Katrs jaunietis nes sev līdzi atbildību Dievam par viņam piešķirtajām izdevībām un dārgo Gaismu, kas spīd pār viņu no Svētajiem Rakstiem.

Skolotāju izraudzīšana

Bērnus un jauniešus nevajadzētu mācīt pavirši. Skolotājiem kā Patiesības aizstāvjiem vajadzētu darīt visu iespējamo, lai augstu paceltu šo Patiesības karogu. Nekas nevar atstāt ļaunāku iespaidu uz jūsu Sabatskolu, kā tāda jaunieša vai jaunietes iecelšana par strādnieku, kura vai kuras reliģiskā dzīvē ir atklājušies lieli trūkumi…

Nepazeminiet savās Sabatskolās Patiesības prasības (standartu). Jūsu bērniem vajadzīgi skolotāji, kuru priekšzīme un iespaids būtu par svētību, nevis lāstu. Viņiem pastāvīgi jāpārdomā, cik augsta tikumība, šķīstums un svētums iezīmē patiesa kristieša dzīvi. Šis jautājums viņiem nedrīkst būt neskaidrs, šajā virzienā neviens nedrīkst rīkoties negudri vai nezinoši. Ne ar balsi, nedz spalvu neatbalstiet vīrus un sievas, kuriem nav tikumiskas vērtības, kuru pagātnes dzīve norāda uz apzinīguma un godīguma trūkumu. Viņi var būt enerģiski, atjautīgi un pat gudri, bet, ja viņu raksturs nav godīgs, tad arī viņu iespaids būs uz leju velkošs, nevis augšup ceļošs, lai arī kur viņi neatrastos un kādā darbā neiesaistītos.

Mums ļoti trūkst vīru un sievu, kas spēj atšķirt grēku un ienīst netaisnību, kuru garīgais skats izprot Dieva darba vajadzības un kas tā dēļ strādā ar pilnu sevis atdevi un nesavtīgām interesēm, sevi pastāvīgi apslēpjot Jēzū. Mums vajadzīgi arī jauni cilvēki, kurus Dievs varētu atzīt par labiem, kuru dievbijība ir praktiska un kuru sirdsapziņa ātri jūt un izprot briesmu tuvošanos; vajadzīgi tādi, kas neizceļ paši sevi un necenšas savas dvēseles kroplumu apslēpt zem dievbijības maskas; vajadzīgi tādi, kas izjūt sava rakstura vājumu un nepilnības un kuru bezpalīdzīgās dvēseles pieķeras Jēzum Kristum. Kas uzticas paši sev un domā, ka viņu rīcības veids nebūt nav kritizējams, to darbs būs ļoti nepilnīgs. Apustulis sacīja: „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.’’ Tātad, izjūtot savu vājumu, viņš ticībā pieķeras Jēzum Kristum un Viņa žēlastībai.

Katram cilvēkam, kas kādā veidā saistījies ar Dieva darbu, un, ja viņš nevēlas, ka dvēseļu ienaidnieks viņu piekrāptu, jārīkojas piesardzīgi un sevi neizceļot. Ja personīgi neesat saņēmuši dievišķu apgaismojumu, noteikti pielaidīsit lielas kļūdas, proti – labu sauksit par ļaunu, bet ļaunu par labu. Man rādīja, ka jums mazāk vajadzētu rūpēties par ārējo formu, bet gan vairāk par to, lai Sabatskolā parādītos dziļš sirds darbs. Katram skolotājam jāsaprot, ka viņš ir misionārs Dievam. Viņiem savs laiks, pat acumirkļi un savas spējas, jāizmanto zināšanu iegūšanai Dieva Vārdā, lai tās varētu sniegt tālāk saviem skolniekiem. Skolotāji, ja viņi tajā pat laikā paši nav skolnieki, savam amatam kļūst nederīgi. Viņu darbā nepārtraukti vajadzīgas svaigas domas, jauni un gudri plāni, dzīvība un smalkjūtības, viņiem tiešām jābūt spējīgiem mācīt!

Skolotājam nevajadzētu aprobežoties ar mācību vielā ietverto vārdu dublēšanu, tomēr viņam pilnībā jāpazīst kā vārdi, tā domas. Katram skolotājam, pirms viņš nostājas savas klases priekšā, jābūt skaidram prātam par to, ko viņš attiecīgajā dienā un gadījumā vēlas darīt. Mācību vielas atstāstīšana jau vēl nav tās mācīšana. Jums vajadzīgi vienkārši, sirsnīgi vārdi un skaidri izteiktas domas. Jums jābūt pārliecinātiem, ka skolnieki jūs saprot. Ja viņi nespēj aptvert jūsu domas, jūsu darbs ir veltīgs. Neapmierinieties tikai ar paviršu, virspusēju pieskaršanos jautājumiem – mācību vielai, jūsu darbam jābūt ar dziļu saskaņojumu. Mūsu vadonis un likums ir Bībele. Šī skaidrā un veselīgā mācība jāsavieno ar skolnieku domu pasauli un sirds izjūtām, tad tas arī nesīs labus augļus, jo jūsu darba rezultātā būs redzams veselīgs dzīvesveids.

Patiesības ietekme

Patiesības pamatlikumi rindu pēc rindas un norādījums pēc norādījuma, iespiežoties sirdī, veidos pareizu dzīves veidu. Bībele satur dziļus pamatlikumus, kurus devis pats Dievs, lai vīrus un sievas, jauniešus un bērnus vadītu cauri dzīves cīņām pretī Debesīm. Jēzus Tēvam lūdza: „Svētī tos Savā Patiesībā, Tavs Vārds ir Patiesība.” Lai arī cik lielu izglītību jaunieši būtu ieguvuši savās studijās, tad tomēr viņu daba ir palikusi tāda, ka bez iegūto patiesības atziņu īstenošanas ikdienas dzīvē visi mēģinājumi izdaiļot un pacelt raksturu būs veltīgi. Tas nozīmē, ka uz vecākiem gulstas nopietna atbildība attiecībā uz sadarbību ar Sabatskolas skolotājiem.

Ir atrodamas tādas sirdis, kuras Kungs jau skāris ar Savu Svēto Garu. Žēlastība nevar sākt savu darbu dvēselē, pirms sirds nav pazemota un klusināta. Un šādas sirdis necīnās pēc pārākuma; lepnums ir zudis, - viņas pat ļoti izprot Kristus mīlestību, atdodot Savu dzīvību grēcinieku vietā, ka viņām nav ne mazākā vēlēšanās izcelt pašām sevi. Atgriezies cilvēks redz, ka viņa Pestītājs dzīvoja pazemīgu dzīvi, tādēļ arī viņš vēlas iet sava Glābēja pēdās.

Šāda cilvēka sirdī ir pamodināts misionāra gars, un, staigādams pazemīgi un apdomīgi, saskaņā ar savu ticību, viņš nespēj palikt mierā, līdz ir iesaistījies darbā, cenšoties mantot dvēseles Kristum. Tāds cilvēks vēlas ikvienam darīt zināmu Pestītāja mīlestības lielo vērtību. Bet strādādams ticībā un atdodams sevi darbam, viņam nāksies sastapties ar spēcīgiem kārdinājumiem un lielām grūtībām, jo Kungs pārbauda visus Savus bērnus. Un, ja viņa bērna sirds pieder sava Kunga darbam, tad tā arvien vairāk un vairāk nostiprināsies Patiesībā. Kad Kristus caur ticību atrod paliekošu mājvietu viņa sirdī, tad grēks tādam kļūst pretīgs. Mīlot viņa uzraudzībā nodotos skolniekus un izturoties ar tiem laipni un saudzīgi, viņš sapratīs, ka viņam kā uzticīgam kalpam klasē jāuztur kārtība un disciplīna. Ja Patiesību rūpīgi sargā, tad vārdos un arī izturēšanās veidā atklāsies Pestītāja mīlestība. Tādam skolotājam Dieva Vārds nav nedzīvs burts, viņš nekalpos tikai ar lūpām vien, bet ar sirdi arī. Katrs Sabatskolas darbinieks, kas Kristus pārveidojošās žēlastības rezultātā ir pārgājis no nāves dzīvībā, atklās Dieva Gara dziļo darbu sava paša sirdī. Kas cenšas rādīt ceļu citiem un uzņemas vadīt dvēseles pa svētuma taku, kamēr paša dzīvi vēl raksturo patika uz izpriecām, lepnums un mīlestība uz ārišķībām, tādi ir pieskaitāmi neuzticīgiem kalpiem. Tāda dzīve taču nesaskan ar ticības apliecību, un viņu iespaids apvaino Dievu. Nepieciešamība – pilnīga atgriešanās, jo viņu sirdis ir tā sārņiem pilnas, ka tur nemaz nav vietas augšup ceļošajai un izdaiļojošajai Patiesībai. Dvēseles templis ir jātīra un jāšķīstī, jo tādā sirdī drīzāk var mājot

sātans, nekā Kristus.

Ieceļot kā vīrus tā sievas uzticības amatos, jārīkojas ļoti rūpīgi un apdomīgi. Ir kaut kas jāzina arī par viņu pagātni un par izveidojušos raksturu. Labāk būtu uz pusi samazināt klašu skaitu, uzticot tās dievbijīgu darbinieku pārraudzībai, nekā palielināt skolotāju skaitu ar personām, kuru iespaids nesaskan ar mūsu atzītās Patiesības svēto raksturu, jo tādu ietekme būs demoralizējoša. Ikviens patiess un sirdī godīgs strādnieks tiek iedrošināts strādāt, pastāvīgi atceroties patiesību, ka visi saņems algu pēc saviem darbiem. Strādājiet un domājiet tikai par Dieva godu. Neatsakieties no atbildīgām vietām tikai tādēļ, ka izjūtat savu vājumu un it kā nepiemērotību. Dievs spēj dot spēku un gudrību, ja vien svētīsieties Viņam un paliksiet pazemīgi. Kaut neviens neatteiktos strādāt kūtruma dēļ, kā arī neviens neskrietu uz priekšu, uzspiezdams savu kalpošanu, kas tā nav vajadzīga.

Pienākums strādāt citu dēļ

Ikviena patiesa strādnieka pienākums pret Dievu – pateikties Viņam, ka ir pagodināts ar iespēju strādāt Viņam. Modri vērojiet izdevības darīt labu, izlietojot un pavairojot no Dieva piešķirtos podus un ik dienas meklējot žēlastību, lai varētu darīt arvienu vairāk laba.

Neizmantotās izdevības darīt labu pagātnē tiešām var pazemot jūs līdz pīšļiem un likt uzmanīties, lai iespējas būt par svētību citiem nepaietu neievērotas. Cik bieži, rodoties izdevībām kaut ko darīt, attiecīgais strādnieks nav atradies savā pienākuma vietā. Vājām, kārdinājumu nomāktām dvēselēm varēja sacīt stiprinošus un uzmundrinošus vārdus, bet palika neizteikti. Pareizi virzītas personīgās pūles būtu varējušas glābt kādu dvēseli no nāves un apklāt grēku pulku, bet nebija neviena, kas būtu bijis gatavs to darīt. Šie nevērīgie un reizē arī kūtrie cilvēki vēlreiz būs spiesti sastapties ar savām nolaidībām Dieva dienā.

Par visu dārgākas ir Kristus asinis, kas šķīsta no visiem grēkiem. Domai par Kristus glābjošo mīlestību vajadzētu likt mums satvert katru izdevību darīt labu. Tādi brīži ir ļoti dārgi, ja tos izlieto Dievam par godu. Cilvēki, kas dzenas pēc laicīgām bagātībām, pastāvīgi, modri un uzmanīgi vēro katru izdevību sava ilgotā mērķa sasniegšanai, un Kristus strādniekiem vajadzētu būt ne mazāk dedzīgiem dvēseļu mantošanas darbā Kristum. Viņi var būt Kristus līdzstrādnieki, ja vien, atdarinot Kristus priekšzīmi, dara labu visiem, kas nonāk viņu iespaida robežās. Kristus dēļ, kaut skolotāji un vadošie darbinieki Sabatskolās būtu tādi vīri un sievas, kas mīl un arī bīstas Dievu; tādi vīri un sievas, kas izprot sava darba atbildīgumu un kas ir nomodā par dvēselēm, apzinoties, ka viņiem būs jādod atskaite par viņu uzraudzībai uzticētiem skolniekiem!

Mūsu ticībai jābūt pieaugošai, citādi mēs nevaram tikt atjaunoti dievišķā līdzībā, nevaram mīlēt Dieva prasības un tām paklausīt. Lūpām neliekuļoti jāsaka lūgšana: „Kungs, vairo manu ticību, piešķir man dievišķu apgaismojumu, jo, ja Tu man nepalīdzēsi, tad es neko nespēju padarīt!”

Nāciet pazemīgi un, zemojušies Dieva priekšā, atveriet savas Bībeles ar dievišķajiem apsolījumiem un atsaucieties uz tiem; deriet derību ar Dievu, ka klausīsit Viņa prasībām, sakiet Viņam, ka jūs ticēsit, neprasot nekādus citus pierādījumus kā vien kailo apsolījumu.

Tā nav pārdrošība vai iedomība. Bet, ja nebūsit čakli savā darbā, nebūsit dedzīgi un apņēmīgi, tad priekšroku gūs sātans, un jūs paliksit tumsā un neticībā. Mūsu ticības vienīgais pamats ir Dieva Vārds un Viņa apsolījumi. Pieņemiet Dieva Vārdu kā patiesību, kā dzīvu uz jums runājošu balsi un uzticīgi izpildiet katru prasību. Dievs, kas to ir apsolījis, ir uzticīgs. Viņš sadarbosies ar Sabatskolas vadītāju un skolotāju pūlēm. Mūsu svētības ierobežo vienīgi mūsu ticības vājums. Dievs nav tāds, kas negribētu mūs apdāvināt - Viņš ir mūsu spēka Avots. Mums jākopj lēnprātība un sirds pazemība. Un pašaizliedzīgi pūloties darīt labu citiem, ik dienas varam gūt bagātus pierādījumus par Viņa mīlestību un žēlastību. Lūdzu visus mūsu Sabatskolu darbiniekus ietērpties pilnā Dieva apbruņojumā, lai kā uzticīgi Jēzus karavīri parādītu Viņam savu padevību. Dievs atalgos katru darbu, kas darīts

Viņam par godu. /E. G. V. 1886.g. aprīlis/

Sabatskolas darba iespējas

Mūsu Sabatskolas vērtības ziņā nav mazākas par Bībeles sabiedrībām. Tomēr svētajā Dieva Vārda patiesību mācīšanas darbā tās var paveikt iespaidīgi vairāk, nekā līdz šim tas sasniegts. Pareizi vadītai Sabatskolai piemīt brīnišķīgs spēks, kura ir spējīga veikt lielu darbu. Tomēr Sabatskola vēl nav tāda, kāda tā varētu būt un kādai tai vajadzētu būt. No Sabatskolas izejošam iespaidam jāpaceļ un jāpaplašina draudze, nekad nepieļaujot, ka tā novērstos no draudzes interesēm. Sabatskolā ir atrodams visvērtīgākais misijas lauks, un, ja jau tagad ir labas pazīmes, tad tās ir tikai kā mazs norādījums un sākums tam, kas Sabatskolā var tikt paveikts. Lielais Bībeles atklāšanas darbs, ejot no mājas uz māju, lai kopīgi lasītu Bībeli, piešķir Sabatskolas darbam vēl lielāku nozīmi un rāda, ka skolotājiem šajās skolās jābūt svētījušamies vīriem un sievām, kas izprot Rakstus un spēj pareizi izdalīt šīs patiesības Vārdus. Doma par Bībeles lasījumiem ir Debess izcelsmes, kas pavēra iespēju izsūtīt darba laukā simtiem jauniešu, lai uzsāktu svarīgu darbu, kuru citādi nevarēja veikt.

Bībele tagad ir kā no valga atraisīta, kuru var nogādāt pie ikviena cilvēka durvīm, radot iespējas tās patiesības pasniegt ikviena cilvēka sirdsapziņai. Daudz ir arī tādu, kas līdzīgi godīgajiem Berejas iedzīvotājiem, paši meklē Rakstos, lai pārbaudītu, vai tiešām tā ir patiesība, ko viņiem sludina.

Tie ir Kristus vārdi, kurus Viņš sacīja: „Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani.” Jēzus, Pasaules Pestītājs, pavēl cilvēkiem ne tikai lasīt Rakstus, bet meklēt tajos. Tas ir liels un svarīgs darbs, un tas ir uzticēts mums. To darot, mēs paši iegūsim ievērojamu labumu, jo paklausība Kristus pavēlei nepaliks neatalgota. Šo uzticības darbu – sekošanu Viņa Vārdā atklātajai Gaismai – Viņš vainagos ar sevišķām Savas labvēlības dāvanām.

Liela gaisma nopietniem meklētājiem

Tiklīdz Patiesības meklētājs atvērs Bībeli, lai godbijīgi lasītu Dieva teiktos Vārdus, no sirds vēlēdamies uzzināt, „ko saka Kungs”, tūlīt tam tiks dāvināta gaisma un žēlastība un viņš Dieva Likumos ieraudzīs brīnišķīgas lietas. Uz Jehovas bauslību viņš vairs neskatīsies kā uz verdzības jūgu, bet gan kā uz visu zinoša un ļoti līdzcietīga Dieva laipnām pavēlēm.

Un viņš steigsies izpildīt Viņa prasības. Dieva Gars atklās lielas patiesības, kas gadu simteņiem nav tikušas vērtētas un izprastas, un pat pazīstamas Rakstu vietas iemirdzēsies jaunā gaismā. Katru lapas pusi apgaismos Patiesības Gars. Bībele nav aizzīmogota, bet gan atzīmogota grāmata, kur atklāta visdārgākā patiesība, no kuras ausis dzird dzīvus un mūžīgi paliekošus vārdus, no kuriem sirdsapziņa pamostas darbībai.

Sapulcējiet jauniešus, gados vecus cilvēkus un šļupstošus bērnus un apsēdiniet viņus, lai tie rūpīgi pārdomā noslēpumus, kurus nav izpratuši pasaules gudrie, kaut arī viņu prāts ir bijis ļoti izglītots. Dieva Vārda svarīgās patiesības ir priekš tādiem cilvēkiem, kas ir pazemīgi un grib mācīties, sēdēdami pie dievišķā Skolotāja kājām. Jēzus, garā pacilāts, priecīgs sacīja: „Es Tev pateicos, Tēvs, Debesu un Zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātniekiem, bet esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā.”

Pielūkojiet, ka jūsu darbu nesaista un neiznīcina šaursirdīgi uzskati. „Lauks ir pasaule!”

Patiesības mācības skaidri atklātas katrā Dieva Vārda lappusē, un tomēr ienaidniekam ir vara tā apstulbot pašapmierināto ļaužu prātu, ka nesaprasti paliek pat visskaidrākie un vienkāršākie izteicieni. Māciet Patiesību mūsu bērniem! Apbruņojiet viņus ar Dieva Vārda atklāsmēm, lai viņi būtu arī spējīgi atstāstīt, kas tajos rakstīts. Kaut sludinātājs no katedras ar lūpām, kuras skārusi ogle no debesu altāra, pasludinātu dzīvības Vārdus, kas atrod ceļu uz sirdi un iespiežas klausītāja dvēselē; kuri, lai gan būdami pasaulīgi gudri, nespēj saprast gudrību, kas nāk no augšienes.

Jautājot, kas ir Patiesība, vajadzētu nopietni vēlēties to izprast un arī tai paklausīt. Mums jāatsaucas Dieva pavēlei un jāiet uz priekšu no Gaismas uz arvienu lielāku Gaismu.

Nevar būt tāds stāvoklis, ka Kristus kareivis stāv uz vietas, tas ir – neko nedarīdams un ne par ko nerūpēdamies. Ticīgajiem pastāvīgi jāpieaug. Dieva aizgādība mūs vada soli pa solim uz priekšu pa pasaules taku. Vecākiem un skolotājiem bērni jāpārliecina, ka šīs dzīves laikā Kungs viņus pārbauda, lai redzētu, vai viņi grib mīlestībā un godbijībā Viņam paklausīt. Un, kas šeit negrib Kristum paklausīt, tāds pat nepaklausīgs viņš būtu arī mūžīgajā pasaulē. Bet Kungs cenšas viņu sagatavot Debesu mājokļiem, kurus Pats aizgāja sagatavot tiem, kas Viņu mīl.

Mācības, kuras jāmāca

Nepadariet Sabatskolas mācības sausas un nedzīvas. Jāvalda iespaidam, ka Bībele un tikai Bībele ir mūsu ticības pamats, ka mūsu mācību un rīcību neietekmē nekādi cilvēku vārdi un darbi. Mūsu bērniem jāmāca viena liela mācība, un tā ir, ka viņiem jābūt brīviem no jebkāda egoisma izpausmes veida un no liekulīgas svētulības. Māciet viņus, ka Kristus mira, lai glābtu grēciniekus, un, ka ar cilvēkiem, kas nepieder mūsu ticībai, jāizturas ļoti saudzīgi un iecietīgi, jo viņu dvēseles Dieva acīs tāpat ir ļoti dārgas. Ne uz vienu nedrīkst skatīties nicinoši, nedrīkst atklāties nekāds farizejiskums, nekāda paštaisnība. Mēs nākam saskarsmē ar daudziem patiesiem kristiešiem, kas tomēr nepieder mūsu ticībai. Viņi dzīvo pēc visskaidrākās gaismas, kāda viņiem ir, un Dievam tie ir patīkamāki par tādiem cilvēkiem, kuriem ir gan lielāka gaisma, bet kas, kā viņu darbi rāda, to nav izmantojuši. Reiz mācekļi uzgāja kādu cilvēku, kas kaut ko darīja Kristus vārdā, un Jānis, šo gadījumu atstāstīdams Jēzum, sacīja: „Mēs tam esam lieguši, jo viņš neiet ar mums Tev pakaļ.” Un Jēzus viņa garu aprāja, saviem sekotājiem sacīdams: „Kas nav pret mums, tas ir ar mums.” Tātad to cilvēku vārdos, garā un izturēšanās veidā, kuri mācās no Jēzus un kuru ticība sakņojās Viņā, skaidri būs redzams „Ceļš, patiesība un Dzīvība.”

Skolotājiem un tāpat arī vecākiem jāparāda vismaigākā interese tiem cilvēkiem, kas netic Patiesībai. Viņi nekad nedrīkstētu ne ar saviem vārdiem, nedz savu rīcību ievainot kādu tāpat Kristus asinīm atpirktu dvēseli. Ja vecākie cilvēki būs auksti, skarbi un nelīdzjūtīgi, tad arī bērni parādīs tādu pašu garu, un viņu raksturi neveidosies pēc dievišķās priekšzīmes.

Mums bērni un jaunieši pacietīgi jāmāca, lai viņi saprastu, ka Dievs prasa, lai viņi būtu misionāri, ka viņi nedrīkst būt savtīgi, šaursirdīgi un neiecietīgi, bet gan jākļūst līdzjūtīgiem pret visiem un ar plašu skatu. Un, ja vecāki kopā ar bērniem darbosies mīlestībā un parādīs kristīgu laipnību un uzmanību, viņu bērni kļūs par dvēseļu mantotājiem, spējīgi Kungam pienest dārgus kūlīšus. Viena lieta ir skaidra, ka starp Septītās dienas adventistiem kā draudzē, tā arī sabatskolas darbā ir par maz mīlestības gara. Darbinieki un skolnieki sev sprauduši pārāk zemu mērķi. Visiem nepieciešams plašāks skats, augstākas un svētākas tieksmes - jāelpo tīrāka atmosfēra. Jauniešiem mūsu Sabatskolas un koledžas jāabsolvē kā Dieva misionāriem. Viņiem jāsaņem vislabākās pamācības un reliģiskā audzināšana. Bet blakus zināšanām vajadzīgas spējas, kas nāk no Dieva, kuras tos darīs spējīgus atbildīgajām un grūtajām vietām. Prāta un garīguma pieaugšanai jābūt tikpat labi redzamām kā fizisko spēku attīstībai. Jauniešiem jāizjūt vajadzība būt stipriem un lietpratīgiem kā intelektuāli, tā garīgi. Daudzi šos spēkus neiegūst ne jau sava nespējīguma dēļ, bet gan tāpēc, ka rūpīgi un čakli pēc tā nav centušies. Viņiem vispilnīgākā veidā vajadzētu izmantot savas izdevības un uzņemties savu daļu rūpju, lai pēc tam spētu nest nastas un dalīties atbildībās ar nogurušajiem un noslogotajiem. Vissvarīgākais no misijas darbiem – sagatavot strādniekus iziešanai darba laukā, lai pasludinātu Evaņģēliju visai radībai. Sabatskolas skolotājam jābūt par priekšzīmi ticībā, labdarībā, mācībās un personīgā uzvedībā. Viņam jāģērbjas vienkārši un neuzkrītoši, parādot patieso un dabīgo skaistumu pretstatā mākslīgajam un nepatiesajam skaistumam. Viņam jāmāca savi skolnieki mīlēt Dievu, pasniedzot tiem norādījumus un mācību pēc mācības, pakāpeniski pievienojot Patiesībai arvienu jaunas atziņas, līdz tā ir atklāta viņu priekšā visā savā skaistumā un pievilcīgumā. Viņam jālūdz un jāstrādā, līdz ierauga, ka viņam uzticētie skolnieki ir pieķērušies Patiesībai un nodevušies Dieva mīlestībai, kas ir daudz augstāka par visāda veida zinībām. /E.G.V. 1889.g. janvāris/

Vecāku un skolnieku atbildīgie uzdevumi

Es ļoti interesējos par mūsu Sabatskolām visā mūsu zemē, jo ticu, ka tas ir Dieva iekārtojums jaunatnes audzināšanai un mācīšanai Bībeles patiesībās. Vecākiem un skolotājiem pastāvīgi vajadzētu censties ieinteresēt jauniešus lietās, kurām ir mūžīga nozīme. Sabatskola ir misijas lauks, un šajā svarīgajā laukā vajadzētu parādīt daudz vairāk misijas gara, nekā tas bijis redzams līdz šim. Visās pakāpēs, kā pirmajās, tā tai sekojošajās klasēs, skolotājiem pastāvīgi jāskatās uz lielo Gaismas Avotu, meklējot gudrību, žēlastību un spēku savu skolnieku siržu veidošanai. No šī Avota viņiem jāsmeļ atziņas, kā saprātīgi apieties ar Kristus asinīm atpirkto īpašumu. Katram skolotājam jābūt padevīgam lēnprātībā un no sirds pazemīgā Pestītāja sekotājam. Ne mācoties, ne strādājot nevienam nevajadzētu censties, lai viņu uzskatīti par labāko skolotāju vai par cilvēku ar neparastām spējām, bet katra vienīgajam mērķim jābūt – vadīt dvēseles pie Kristus. Nāks kārdinājums visā darāmajā darbā ieaust pašam sevi, bet tam pakļaujoties, darbs tiks sabojāts, jo tādā gadījumā visas izteiktās piezīmes būs ne tikai sausas, bet arī garlaicīgas, kuras bērniem neinteresēs un arī nedos nekāda labuma.

Kaut arī ļoti svarīgi, lai skolotājs savā darbā ieguldītu gudrību un pacietību, tomēr šis darbs visā visumā nav jāatstāj tikai Sabatskolai un draudzes darbiniekiem. Pamats un atbalsts šim darbam jāatrod ģimenēs. Vecākiem uzticēts svēts uzdevums, un tie ir aicināti, bīstoties Dievu, pildīt savu pienākumu, apzinoties savu atbildību būt nomodā par savu bērnu dvēselēm kā tādi, kuriem būs par to jādod atskaite. Mājas misijas darbā ir vērojama savāda nolaidība. Tie, kuriem visvairāk vajadzētu, līdzīgi Kristum, nopietni rūpēties par savu bērnu izglābšanu, ir vienaldzīgi izturējušies pret savu pienākumu, vieglprātīgi noskatoties uz savas ģimenes locekļu trūkumiem. Atbildību, kuru Dievs uzlicis vecākiem, daudzi ir uzvēluši Sabatskolas darbiniekiem un draudzes iespaidam. Tomēr katram darbarīkam darāms savs darbs, un vecāki, kuri nebūs veikuši savu daļu, tiks svērti svaru kausos, bet diemžēl atrasti par viegliem.

Norādījumi, ko Kristus no padebeša staba deva Izraēla bērniem, noteica vecāku pienākumus, un tie nebūt nav neskaidri vai grūti saprotami. Šie norādījumi uzrakstīti, lai mēs no tiem mācītos un gūtu sev labumu. „Ielieciet tad šos Manus vārdus savā sirdī un savā dvēselē un sieniet tos par zīmi uz savām rokām un ka tie ir par piemiņas zīmi starp jūsu acīm.” Tātad visos savu roku darbos viņiem vajadzēja pieminēt Kunga baušļus. Tos viņiem vajadzēja it kā piesiet pie savām rokām, protams, ne jau burtiski, bet to iespaidā vajadzēja vadīt visus viņu dzīves darbus. Tāpat tiem vajadzēja būt par piemiņas zīmi starp viņu acīm. Citiem vārdiem, viņu domām vajadzēja kavēties pie Dieva Likuma patiesībām, viņiem vajadzēja vadīties no to pamatlikumiem. „Un māciet to saviem bērniem, ka tu par tiem runā savā namā sēžot, un savu ceļu staigājot, kā apguļoties, tā arī ceļoties; raksti tos uz sava nama stenderēm un pie saviem vārtiem - lai jūsu dienas un jūsu bērnu dienas tiek vairotas tai zemē, ko Kungs jūsu tēviem zvērējis tiem to dot, kamēr būs Debesis un Zeme…”

Māciet vienkāršību un pazemību

Pavēles, kuras Dieva Dēls deva Mozum Izraēla bērnu pamācīšanai, tagad ir vēl tikpat svarīgas kā tad, un šodien vecākiem tas jāņem vērā tikpat uzticīgi kā Dieva ļaudīm senatnē.

Ja gribam redzēt augļus, kādus Dievs paredzējis tiem, kas iet pa Viņa izraudzīto ceļu, tad reliģija ir jāieauž katrā mājas dzīves sīkumā. Mūsu laika bērnu raksturā sevišķi izceļas lepnība, sevis vērtēšana un pašapzinīgums, kas ir mūsu laikmeta lāsts. Kad es visur redzu šīs nekristīgās un nepatīkamās parādības, turklāt vecākiem un skolotājiem izceļot savu bērnu spējas un prasmi, man sāp sirds, jo es zinu, ka šāda rīcība ir tieši pretēja pareizajam izturēšanās veidam.

Vecākiem uz skolotājiem, kas savas zināšanas smeļ no Bībeles un kuru domas un rīcību noteic tās svētie pamatlikumi, nav jāmaldās un jāstaigā ne pa blakus ceļiem, ne arī pa aizliegtām takām. Kā mājās, tā Sabatskolā mūsu bērniem jāmāca vissvētākās pazemības un vienkāršības mācība. Viņiem jānorāda kā uz Dieva Likuma augstajām prasībām, tā arī uz viņu atbildību Dieva priekšā. Mācībām, kas jāpasniedz, jābūt tādām, kas tos darītu par derīgiem šai dzīvei un arī nākotnē tiem ļautu ieņemt savu vietu mūžīgajā valstībā.

„Un tev Kungu, savu Dievu, būs mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka. Un šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”

Šie vārdi skaidri nosaka vecāku un skolotāju pienākumu, un, ja tie paklausīs šiem norādījumiem, tad neizpaliks arī vislabākie rezultāti. Cik daudz savādāks būtu bijis Svēto Rakstu vēsturiskais ziņojums par Izraēli, par tautu, kuru Kungs tik ļoti bija pagodinājis, ja viņi būtu paklausījuši norādījumiem, kurus viņiem no padebeša staba deva dzīvā Dieva Dēls. Un tomēr viņi uzcītīgi paklausīt šīm mācībām nevēlējās. Vēl vairāk, viņi to nemācīja arī saviem bērniem, un bēdīgos rezultātus mums uzskatāmi aino Viņa atmestā tauta. Viņi tik tālu aizgāja no Dieva gudrības, ka pat parādoties Lielajam Skolotājam – Pasaules Pestītājam Jēzum – tie vienā balsī kliedza: „Nost ar Viņu!” Tātad cilvēku tradīcijas tika godātas augstāk par Dieva Baušļiem. Nepareiza dzīve un cilvēcīgie izdomājumi bija stājušies skaidro Dieva mācību vietā. Tam, kam vajadzēja kļūt par viņu esamības daļu, viņi to uzskatīja par maznozīmīgu un mazvērtīgu.

Kad Kristus ieradās pasaulē, lai ar Savu dzīvi mums parādītu, kāda ir patiesā reliģija, un paaugstinātu pamatlikumus, kuriem vajadzēja pārvaldīt sirdis un noteikt cilvēku rīcību, meli jau tā bija savā varā pārņēmuši cilvēkus, kuri kādreiz saņēma tik lielu gaismu, ka nebija vairs nekādas vēlēšanās patiesības labā atteikties no tradīcijām. Viņi atmeta Debesu Skolotāju un sita krustā Godības Kungu, lai varētu arī turpmāk paturēt savus izdomājumus un ieradumus. Un tas pats gars redzams pasaulē arī šodien. Cilvēki nevēlas pētīt Patiesību, lai neciestu viņu tradīcijas un netiktu ievesta jauna kārtība. Cilvēce sistemātiski tiecas atdot sevi maldiem, un dabīgi, ka ļaudis ir noskaņoti augstu izcelt cilvēcīgās domas un to zināšanas, bet dievišķās un mūžīgās paliek neizprastas un nenovērtētas. Tikai tiem, kas bija brīvi no aizspriedumiem, Jēzus vārdi bija Gaisma no Debesīm. Tie Viņu saprata, jo „Viņš runāja, kā neviens cilvēks nekad nav runājis.” Lielajam Skolotājam atklājot mūžīgās nākotnes visu pārspējošās patiesības, ēnā palika šīs pasaules bojā ejošās lietas. Cik ātri viņi lūdza pēc Gaismas, tikpat kāri viņi to arī uzņēma. Vienīgi lepnie un paštaisni cilvēki Viņa vēsti noraidīja.

Kā mācīt

Cik ļoti svarīgas ir tās mācības, kuras var pasniegt bērniem un jauniešiem, Rakstus izskaidrojot Kristus vienkāršībā. Skolotājam vajadzētu mājās atstāt visus cietos un skaļos vārdus, līdzi ņemot tikai visvienkāršākos, kurus jaunieši viegli spēs saprast. Lai skolotājs kļūtu panākumiem bagāts, tad ne tikai mācīšanas metodēm jābūt vienkāršām, bet līdzi uz skolu jāņem līdzjūtība un mīlestība. Bērni izjutīs šo īpašību esamību un ļausies no tām iespaidoties. Un vai mēs neatsauksimies uz šādiem patiesas līdzjūtības un mīlestības vārdiem un skatiem? Jēzus, dievišķais Skolotājs, pārliecināja mācekļus par Savu mīlestību uz viņiem. Vienīgais iemesls, kāpēc Viņš pieņēma cilvēka dabu, bija parādīt cilvēkiem Dieva žēlastību, mīlestību un laipnību, sagādājot Saviem radījumiem pestīšanu un laimi. Šī mērķa labā mira Kristus. Izsacīdams vismaigākos līdzjūtības vārdus, Viņš Savā sirdī priecājās par to, ka bija nodomājis darīt ”pārmērīgi daudz”, pārspējot visu, ko viņi bija spējīgi lūgt un domāt. Ar cilvēkus aplaimojošiem darbiem Viņš ikdienas tiem rādīja, cik ļoti Viņš mīl un saudzē kritušo cilvēci. Viņa sirds bija neizsīkstošas līdzcietības avots, no kura slāpstošās sirdis varēja smelt sev Dzīvības Ūdeni.

Jēzum runājot uz ļaudīm, tie brīnījās par viņa mācībām, jo Viņš tos mācīja kā varenais un nevis kā Rakstu mācītāji. Šie mācītāji savu pūļu rezultātā bija izveidojuši savas teorijas, kuras tagad centās uzturēt un ar bezgalīgiem pasaku un bērnišķu tradīciju atkārtojumiem saglabāt savu iespaidu pār klausītāju prātiem. Visizteiksmīgākais klausītāju atklātās mācīšanas veids lielā mērā sastāvēja no nenozīmīgu ceremoniju neiejūtīgas aplūkošanas un nevērtīgu uzskatu atkārtošanas. Jēzus mācībās vissvarīgākās domas tika ieturētas visvienkāršākā un saprotamākā formā, un „vienkāršie ļaudis klausījās Viņu ar prieku.” Un šis ir tas mācīšanas veids, kādu vajadzētu piekopt mūsu Sabatskolās. Debesu gaisma jāatstaro no Jēzus, no brīnišķā Skolotāja, bērnu un jauniešu dvēseles apgaismojot ar Viņa rakstura un mīlestības dievišķo godību. Tā bērnus jaukā vienkāršībā var vadīt pie „Dieva Jēra, kas nes pasaules grēkus.” /E.G.V. 1889.g. aprīlis/

Mūsu sabatskolās nepieciešama patiesa reliģija

Mūsu Sabatskolas nav tādas, kādas Kungs vēlētos tās redzēt, jo visā visumā pārāk daudz vērības pievērš ārējai formai un sausam tehniskam izpildījumam, bet nav redzams dzīvību dodošais Dieva Spēks, kas vienīgi spējīgs atgriezt dvēseles, par kurām mira Kristus. Visā tajā jānotiek reformai, lai mūs Sabatskola atbilstu mērķim, kura dēļ tā pastāv. Mums vajadzīgi svētījušies skolotāji, kas mīl Dievu pāri par visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Kungs bagātīgi ir rūpējies, lai skolotāju spējas pieaugtu no Sabata uz Sabatu un tie varētu daudz dot Sabatskolas mērķa sasniegšanai, strādājot šim laikam un Mūžībai. Mums mūsu skolās ļoti vajadzīgi jauni vīri un sievas, kam ir dzīva dievbijība un kuru piedzīvojumi nav sekli un pavirši, bet gan dziļi un tādas iekšķīgas dievbijības veidoti, kura rodas no pastāvīgas mācīšanās Kristus skolā, lai varētu pasniegt citiem tās dārgās mācības, kuras Kristus viņiem mācījis.

Kas ir apmierināts ar sausas un nenoteiktas kārtības ieturēšanu mācību vielas izņemšanā, tie mērķi nesasniegs un darbu nepadarīs, kas jāpadara Sabatskolas skolotājiem. Bet, ja tie, kas iesaistījušies šajā svarīgajā Dieva darba nozarē, ir kristieši vārda pilnā nozīmē, darot viņiem Dieva uzdoto darbu, Viņu bīstoties un mīlot dvēseles, par kurām mira Kristus, tie tiešām būs Dieva līdzstrādnieki. Ja Sabatskolu vadītāji un skolotāji pilnībā nodosies Dievam, tad viņi ne tikai solīsies, bet savus lēmumus arī īstenos dzīvē. Tiklīdz darbinieki Sabatskolās un parastajās skolās nodosies tiem nozīmētajam darbam, pilnīgi apzinoties savu atkarību no Dieva, tūlīt viņu cilvēcīgajām pūlēm pievienosies Kristus žēlastības Spēks.

Ļoti svarīgi, lai katrs darbinieks saprastu, ka dvēseļu pārliecināšana un atgriešana panākama vienīgi dievišķajam spēkam sadarbojoties ar cilvēcīgajām pūlēm. Sabatskolu vadītājiem un skolotājiem jāsvētās Dievam tikpat pilnīgi kā sludinātājiem uz mūsu katedrām, jo visi ir iesaistīti vienā darbā – dvēseļu vadīšanā pie Kristus. Katram savā vietā jāstrādā mīlestības garā, līdzīgi Kristum, cenšoties glābt maldos esošos un neatgrieztos. Lūk, to Kristus vēlas redzēt Sabatskolas darbā!

Skolotājiem jābūt priekšzīmīgiem

Skolotājiem jādod laba priekšzīme jaunatnei gan garā, gan savā uzvedībā, gan apģērbā. Viņiem vajadzētu ģērbties vienkārši un neuzkrītoši, un viņu garam ir jābūt tikpat pazemīgam, kāds ir bērnu gars, tomēr šķīstam un cēlam, jo viņi stāv Dieva priekšā, lai rādītu saviem skolniekiem Kristus raksturu. Ar sirdī izjustu maigu saudzību viņiem jāuzrauga uzticētie audzēkņi, atceroties Jēzus vārdus: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinātu, jo Es jums saku, ka viņu eņģelis Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu!” Tātad Dieva eņģeļi, kas redz Tēva vaigu Debesīs, uzskata bērnus un jauniešus, kuriem jūs kā Dieva dzīvie darbarīki mācāt Pestīšanas ceļu. Jūs, Sabatskolas vadītāji un skolotāji, domājiet par to! Jūs atrodaties Debesu eņģeļu tuvumā, darot darbu, kuru raksturs nodos liecību par jūs uzticību vai neuzticību Kristum.

Ja skolotāji vienmēr atcerētos, ka tas ir Svētais Gars, kurš dvēselēm atklāj Debesu lietu uztveramo spožumu un ka tad, kad viņi strādā Kristus Garā, šis Debesu Spēks pārliecina cilvēkus par dievišķo Patiesību. Ja skolotāji vienmēr saprastu, ka eņģeļi atrodas ap viņiem un ka viņi stāv uz svētas zemes, tad darbs mūsu Sabatskolās būtu daudz iespaidīgāks. Skolotājiem tad nebūtu jāizpaliek bez garīgā spēka skaistuma, jo viņi tieši izjustu dievišķo tuvumu, viņi saprastu, ka paši ir tikai cilvēcīgi darbarīki, ar kuru starpniecību Kristus pasniedz citiem Savu Debesu Gaismu. Tāpat viņu pūles raksturotu nopietnība un spēks, kā arī saprastu, ka Svētais Gars palīdz viņu nespēcībai.

Vadītājiem un skolotājiem mūsu Sabatskolās jābūt atgrieztiem ļaudīm, atbrīvotiem no visapkārt valdošās vienaldzības. Dārgās Patiesības mācības nedrīkst pasniegt neinteresantā, nedzīvā veidā. Bet, atrodoties nepārtrauktā savienībā ar Kungu un uzņemot spožās Taisnības saule starus viņu pūlēm mantot dvēseles Kristum, jāpievieno dzīvību dodošs spēks. Viņu prātam pastāvīgi jābalstās uz Kristu, lai domas un dzinējspēks būtu garīga rakstura un mācīšanas metodes pakļautas Svētā Gara norādījumiem. Svētais Gars tā visaugstākajā atklāsmē pie cilvēkiem dara tos spējīgus izlietot savus vislabākos spēkus, it kā Dievs darbotos viņos, dodot tiem kā gribu, tā arī spēku piepildīt Viņa paša labo prātu.

„Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt,” – saka Kristus. Strādniekam nav jāpaliek vienam, viņam tiek dots Dieva Gars, kas dod gribu un visu nepieciešamo Dieva labā prāta izvešanai, lai viņš vairs nemaz necenstos apmierināt miesas kāres. Un tad, skolotāj, turpini paklausīt Gara vadībai! Kad Dieva Gars strādā pie bērnu un jauniešu sirdīm, arī tu saudzīgā mīlestībā aicini un lūdz viņus atdot savas sirdis Dievam.

Tāpat kā jaunieši, tā arī bērni ir Kristus atpirkts īpašums, Viņš tos ir atpircis par bezgalīgi dārgu maksu. Jēzus mīl mazos bērnus un Savā žēlojošā līdzjūtībā skatās arī uz jauniešiem, tādēļ, ka Viņš zina, ka sātans centīsies tos pat ievilkt platajā ceļā, darot to pievilcīgu viņu acīm. Un tieši tādēļ Jēzus pavēl eņģeļiem sevišķi rūpēties par šīm nepiedzīvojušām dvēselēm gan viņu mājas vietās, gan skolas sadzīvē un Sabatskolā. Gars pastāvīgi cīnās par viņiem, cenšoties tos vadīt tuvāk Dievam. Darbinieks, kas strādā kopā ar Dievu, izpratīs savu atbildību un nopietni pūlēsies mantot Kristum dvēseles.

Nepieciešama lūgšana un pacietība

Skolnieki jūsu klasē var būt ietiepīgi un stūrgalvīgi, viņu tieksmes pat ļaunas, ar to jo stipri pārbaudot jūsu pacietību, tomēr viņu sirdis ir zeme, kurā varat sēt Debesu Sēklu, kas savā laikā nesīs labus augļus. Ja skolotājā nevalda Dieva Gars, viņš kļūs mazdūšīgs, pazaudēs pašsavaldīšanos un ar kādu nepacietīgu vārdu vai stingrāku rājienu var sabojāt visu savu ietekmi un izpostīt līdzšinējo darbu.

Sabatskolas skolotājiem jādzīvo uzmanīgi un ar lūgšanām sava Dieva priekšā. Viņiem jāstrādā, skaidri apzinoties, ka būs jādod norēķins. Viņiem ir piedāvāta izdevība mantot dvēseles Kristum, un, jo ilgāk jaunieši paliek neatgrieztā stāvoklī, jo dziļāk viņos iesakņojas vēlēšanās pretoties Dieva Garam. Līdz ar gadu vairošanos iespējama jūtīguma mazināšanās uz dievišķām lietām un reliģijas iespaidu. Dienu no dienas sātans strādā, lai viņos nostiprinātu ieradumu nepaklausīt, lai darītu viņu garu pretestības pilnāku, un viņiem paliek arvienu mazāk iespēju kļūt kristiešiem. Un kā laika galā par viņiem atskaitīsies tagadējais vienaldzīgais skolotājs? Kādēļ morāliskā mazvērtības atziņa saista skolotāja dvēseli un dara to negribīgu patiesi pūlēties dārgo jauniešu un bērnu atgriešanas labā? Kādēļ šo atmosfēru nenomaina pret tādu, kas aizdzītu morālo tumsu, tā vietā ļaujot Debesu Gaismas stariem aizsniegt daudzus, daudzus citus? Patiesi atgriezies Sabatskolas darbinieks nevadīsies no pasaules ieradumiem, neļaus iespaidoties no pasaulīgām darba metodēm, bet gan savā rīcībā iezīmēs morālu neatkarību. Viņš rādīs priekšzīmi, kas saskanēs ar viņa ticības apliecību, izejot no pasaules un paliekot atšķirts no tās gara, ieradumiem un dažnedažādiem paradumiem, ne mazākā mērā nenovērsdamies no savas stingrās apņemšanās būt vienam ar Kristu. Nostādamies pret lepnumu, pakļaušanos savtīgiem priekiem un pret līdzekļu izlietošanu dažādu iegribu apmierināšanai vai lepošanās kārei, viņš nekur neparādīsies neuzticīgs Dievam, bet gan visur par priekšzīmi kā garā, tā uzvedībā un arī apģērbā.

Sabatskolas darbiniek, kādai priekšzīmei tu vēlies līdzināties, vai tai, kuru Kristus tev rāda, vai tai, kuru sniedz pasaule? Vai neizsauksies: „Es gribu uzņemties krustu un sekot Jēzum?” Vai nevēlies strādāt pārliecināšanas darbu Viņa saudzīgajā maigumā, pamācot ļaudis Viņa dedzīgajā nopietnībā, paaugstinot lielos Patiesības pamatlikumus, vai nevēlies rādīt savu dzīvi un raksturu, ko Kristus reliģija pie tevis ir izdarījusi? Vai mums visiem nevajadzētu ņemt vērā apustuļu pamācību: „Apvelciet Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām.”

Jauniešiem jāpasniedz patiesa reliģija. Tikai tādai reliģijai būs dzīvību dodošs spēks un visu pārvarošs iespaids. Tad sirdī atplauks izjusta dievbijība, līksmība, jaunas un atspirdzinošas atziņas, notiks pastāvīga pieaugšana. Un tā ir reliģija, kas jāredz jauniešiem, ja gribam tos vadīt pie Kristus. Šāda reliģija atstās dievišķu iespaidu uz dvēselēm, kuras īpašnieks ar Dieva atspirdzinošo žēlastību atjaunosies kā garīgi, tā fiziski.

Izmēģiniet to vienu gadu, jūs, kas esat skolotāji un sludinātāji mūsu Sabatskolās un parastajās skolās, un tad seciniet, vai nevarēsit sacīt: „Kungs brīnišķi strādājis priekš mums, jo Meistaram ir pievestas daudzas dvēseles kā dārgi kūlīši priekš Debesu klētīm!” /E.G.W. 1891.g. decembris/