Liecības sabatskolas darbam

Drošība sekošanā Kristum

Vadītājiem un visiem citiem darbiniekiem mūsu Sabatskolās jāapstrādā ļoti svarīgs un plašs darbalauks. Viņiem nepieciešama Dieva Svētā Gara kristība, lai prāts saņemtu svaidījumu vislabāko darba metožu pielietošanai un vislabāko plānu īstenošanai, kas viņu darbam piešķirtu pilnīgus panākumus. Kungs sadarbosies ar viņu pūlēm. Kungs mīlēja šos jauniešus, tādēļ arī atdeva Jēzu nāvei, lai ikviens, kas tic viņam, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Ir jāveic liels audzināšanas darbs. Skolotājiem bieži vajadzētu lūgt par bērniem un jauniešiem un arī kopā ar tiem, lai varētu redzēt „Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus”. Tiem vajadzētu jauniešiem izskaidrot to atbildību Dieva priekšā un palīdzēt viņiem izprast, ko Jēzus no tiem sagaida. Izlietojiet visu jums piemītošo iespaidu, lai tos ieinteresētu pētīt Rakstus. Strādājiet viņu dvēseļu labā, lai tie kļūtu dedzīgi darbinieki, izlietodami savas spējas, lai citiem līdzdalītu to, ko paši ir saņēmuši!

Tāpat kristīgas sievas var atstāt labu iespaidu uz bērniem un jaunatni. Viņu spējas ir tām no Dieva dotie podi, kurus jāsvētī kalpošanai Kungam. Daudzas spēj ātri izšķirties un prasmīgi rīkoties, tomēr ir nepieciešama cieša savienība ar Dievu. Viņas meklēs jaunas metodes un ceļus, ar kuru palīdzību varētu veidot raksturus un apmācīt jauniešus Dieva doto podu izlietošanai.

Laiku pa laikam izraugoties amatpersonas, uzmanieties, ka nevadaties no personīgām priekšrocībām, bet uzticības vietās lieciet cilvēkus, par kuriem esat pārliecināti, ka tie mīl un bīstas Dievu un Viņu darīs par savu Padomdevēju. Bez Dieva mīlestības un bijības, lai arī cik spožas būtu prāta spējas, būs jāpiedzīvo neveiksme. Jēzus saka: „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Tādēļ nevajadzētu pieļaut, ka par amatpersonu izraudzīšanu lemtu Sabatskolas skolnieki. Bieža amatpersonu maiņa skolai nāks par labu, jo viena vīra prāts nedrīkst veidot visu citu prātus. Tam var būt dažas brīnišķas īpašības un tomēr dažās lietās būt nepilnīgs. Cita izraudzīta persona var būt spējīga tur, kur iepriekšējai bija nepilnības.

Dažādi prāti un spējas ienesīs jaunus ieskatus, jaunas domas, un tam ir liela nozīme.

Tomēr vissvarīgākais ir, lai izvēlētie darbinieki būtu tādi cilvēki, kas patiesībā staigā savas dvēseles vienkāršībā, kas mīl un bīstas Dievu un mācās Viņa skolā. Tādi vadīs skolniekus uz priekšu un augšu. Gudru skolotāju vadībā skolniekos pieaugs interese par Dieva vārdu, līdz ar to spējot rakstus izprast dziļāk. Kristum ir jābūt katras mācības galvenajai domai! Mācības, kuras Kristus sniedza Saviem mācekļiem, bija ļoti svarīgas. /

E.G.V. 1893. marts/

Jāpasniedz jauni temati

Dvēselei vajadzētu līdzināties mantu namam, kas piepildīts ar bagātiem un auglīgiem krājumiem. Stāvot aiz pults, runājot Sabatskolā un lūgšanu sapulcēs, kā arī sabiedrībā, mums citu apgaismošanai vajadzīgi jauni temati. Mums jāseko Kristus priekšzīmei, kurš bija pilnīgs Skolotājs. Viņš audzināja ļaudis, atklājot tam dzīvā Dieva raksturu. Viņš, starp citu, sacīja: „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi pazīst, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis – Jēzu Kristu.” Šis ir svarīgs temats, kas jauniešiem labi jāizskaidro, jo viņiem, lai tos varētu vadīt un laicīgās intereses pakļautu mūžīgajām, jāiepazīstas ar Dieva Dēlam līdzīgo raksturu. Aplūkojot Dieva raksturu, sirdīs radīsies stipra vēlēšanās stāstīt arī citiem par Patiesības skaistumu un spēku.

Ak, kaut katram vīram, sievai un bērnam, kam jāstrādā ar cilvēkiem, Patiesība būtu ierakstīta dvēselē, lai tā varētu atklāties garā, vārdos, raksturā un rīcībā! Patiesības svētojošajam iespaidam vajadzētu katru cilvēku, kurš māca mūsu Sabatskolās vai ieņem kādu vietu mūsu iestādēs, vadīt piedzīvojumos, kuru iespaidā tas varētu sacīt: „Es zinu, kam es ticu.”

Jēzus reliģijai ir pārveidojošs spēks, un šim spēkam jāatklājas mūsos daudz lielākā pazemībā, vēl nopietnākā un darbīgākā ticībā, lai mēs varētu kļūt par Gaismu pasaulei. Savs „es” jāpazemo, lai tā vietā paaugstinātu Kristu.

Kā izskaidrojams, ka tie, kuriem Dievs uztic kādu darbu Savā morālajā vīna kalnā, tik ātri kļūst uzpūtīgi? Kāpēc daudzi, kā liekas, domā, ka atbildīga vieta izceļ cilvēku? Kāpēc viņi kļūst tik pašapmierināti, kaut gan ir pilnīgi atkarīgi no samierinošā Upura? Kāpēc dažiem tik lielā mērā trūkst saudzīga maiguma un sirds darba? Tas viss tāpēc, ka šie pašapmierinātie nav krituši uz Klints un nav uz tās sevi sasituši. Tāpēc arī ir tik maza uzticība Dievam, tik maz satriektas sirds nopietnas grēku nožēlas un tik liels dedzīgu lūgšanu trūkums. Labi būtu, ja katrs, kas pamāca citus, jautātu pats sev: „Vai es, kopš esmu kļuvis ticīgs, esmu saņēmis Svēto Garu? Vai es Kristu esmu pieņēmis par savu personīgo Pestītāju?” Svinīgā nopietnībā pie sevis atbildiet uz šiem jautājumiem.

Ja Dieva darbā iesaistījušies ļaudis katrs personīgi būs kristietis, tad viņu darbi to parādīs. Viņi ar Kristu iepazīstinās visus, ar kuriem nāks saskarē. Skolotāji Sabatskolā laiku neveltīs mazsvarīgiem jautājumiem, jo sapratīs, ka katram acumirklim ir zelta vērtība un ka tas ir jāizlieto, čakli strādājot Kunga dārzā. Lai saprastu katra acumirkļa vērtību, mūsu sirdīm pilnībā jāizjūt Kristus darbs Debesu Svētnīcā, kā Viņš, mūs aizstāvēdams, ik mirkli pienes Sava paša asinis žēlastības Krēsla priekšā. Jēzus joprojām dzīvo, lai aizstāvētu mūs. Bezrūpībā pavadītais laiks nekad vairs nav atgūstams.

Skolotāji un skolnieki, pārdomājiet šo lielo patiesību, ka Kristus nekad nepārtrauc Savu svinīgo darbu Debesu Svētnīcā! Un, ja nesat Kristus jūgu, ja uzņematies Viņa nastu, tad arī nododieties tāda paša rakstura darbam kā jūsu dzīvais Vadonis! / E.G.V. 1893.g. okt./

Skolotājiem

Kungs Jēzus izjūt bezgalīgu, saudzīgu mīlestību pret tiem, kurus Viņš ir atpircis, maksādams ar savām ciešanām miesā būdams, lai tie neaizietu bojā kopā ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tie ir Viņa mīlestības nopelns, Viņa īpašums, uz kuriem Viņš raugās neizsakāmā maigumā, un Saviem mīļajiem, kas tic Viņam, Viņš piešķir Savas taisnības labo smaržu. Lai ganāmpulka mazajiem pavērtu iespēju ieraudzīt un novērtēt priekštiesību pakļauties uzticīgo ganu saudzīgai vadībai, ir vajadzīga uzmanīga smalkjūtība un gudrība, cilvēcīga mīlestība un svētota pieķeršanās dārgi atpirktajiem jēriem. Dieva bērni savā dzīvē parādīs Jēzus Kristus laipnību un Viņa saudzējošo maigumu.

Šos mazos bērnus skolotāji var piesaistīt savām sirdīm ar dvēseles templī mājojošo mīlestību, kas ir dzīvības smarža uz dzīvību. Skolotāji ar viņiem piešķirto Kristus žēlastību var būt dzīvi cilvēcīgi darbarīki – Dieva līdzstrādnieki, - kas apgaismo, paceļ, iedrošina un palīdz šķīstīt dvēseli no tās morālajiem traipiem. Un bērna dvēselē atklāsies Dieva līdzība, un Kristus žēlastībā pārveidosies viņa raksturs.

Eveņģēlijs ir Dieva spēks uz gudrību, ja vien tie, kas sevi sauc par kristiešiem, ir patiesi šī Evaņģēlija pārstāvji. Mūsu grēku dēļ krustā piesistajam Kristum jāpazemo katra dvēsele Dieva priekšā viņas pašas vērtējumā. Kristus augšāmcēlies no miroņiem, atgriezies Debesīs un ir mūsu Aizstāvis Dieva priekšā, - ir pestīšanas zinātne, kas jāmācās un kuru vajag mācīt mūsu bērniem un jauniešiem. Kristus sacīja: „ Es pats svētījos par viņiem, ka arī viņi būtu svētīti patiesībā.”

Šis darbs vienmēr jādara ikvienam skolotājam. Sabatskolā nedrīkst strādāt uz labu laimi, jo pat parastajās skolās bērnu audzināšanas darbs prasa ļoti daudz Kristus žēlastības un sava „es” apspiešanu. Kas no dabas ir īgni, viegli aizkaitināmi un piekopj kritizēšanas ieradumu un ļaunas aizdomas, lai meklē sev kādu citu nodarbošanos, kur viņu nevēlamās rakstura iezīmes nepārietu uz bērniem un jauniešiem, jo par tiem ir pārāk dārgi samaksāts. Debesis bērnos redz vēl neizveidojušos vīrus un sievas ar iedzimtām dāvanām un spējām, kas Debesu gudrībā pareizi vadīti un attīstīti, kļūs par cilvēcīgiem darbarīkiem, caur kuriem varēs darboties dievišķā ietekme, darot tos par Dieva līdzstrādniekiem. Skarbi vārdi un pastāvīga rāšana bērnus apmulsina, bet nekad tos nelabos, Savaldieties, lai neizteiktu aizvainojošus vārdus, pakļaujot savu garu Jēzus audzinošajai disciplīnai, tad jūs sapratīsiet, kā just līdzi un simpatizēt tiem, kuri padoti jūsu iespaidam. / E.G.V. 1894.g. apr./

Formālisma briesmas

Sabatskolas mērķis nedrīkst izgaist mehāniskos sagatavošanās darbos, aizņemot laiku, ko vajadzētu atdot citām svarīgām lietām. Mums vienmēr jāsargās no formām un ceremonijām, kas varētu aptumšot mērķi, kura labā mēs pūlamies. Draud briesmas sistemātiskumu novest tādās galējībās, ka Sabatskola kļūtu nogurdinoša, lai gan tai, tieši pretēji, vajadzētu sniegt atpūtu, atspirgšanu un svētību. Sabatskolas skaidrību un vienkāršību nedrīkst aprīt nebeidzamu formu dažādība, tā kā reliģiskai interesei vairs neatliek pietiekoši daudz laika. Skolas panākumi un skaistums slēpjas vienkāršībā, sirsnīgā un dedzīgā kalpošanā Dievam.

Neko nevar darīt, neievērojot kārtību un noteikumus, tomēr šo darba daļu var tā izcelt, ka vairs nav iespējams veikt lielākus un daudz svarīgākus pienākumus. Skolniekiem mazāk vajadzētu stāstīt par dažādiem sagatavojošiem priekšmetiem un izveidotām sistēmām, bet gan daudz vairāk par viņu dvēseļu glābšanu. Lūk , kas jāpadara par skolas valdošo pamatlikumu.

Ļoti senais stāsts par Jēzus mīlestību, ja to atstāsta Sabatskolas vadītājs un skolotāji ar Jēzus mīlestību sirdī, spēs pārliecināt un atgriezt dvēseles. Ja Jēzus mīlestība un Viņa saudzīgais maigums ir skāris jūsu sirdi, jūs spēsit strādāt savu skolnieku labā. No acīm nedrīkst izlaist Evaņģēlija vienkāršību. Ar palīdzību no augšienes jūs varat uzticīgi strādāt Kungam. Skolniekiem pastāvīgi jāatgādina, ka bez sirds darbā visas pieliktās pūles būs veltas. Katrā skolas vadītāja un skolotāja rīcībā jāizpaužas mīlestībai un siltām jūtām. Auksts formālisms jāatvieto ar nopietnu dedzību un enerģiju. Jēzus mīlestībai tā vajadzētu piepildīt visu skolu, lai skolnieki mācītos to uzskatīt par visaugstāko izglītību. Bardzībai un kļūdu meklēšanai nav vietas ne Sabatskolā, ne arī parastajā skolā. Skolotāju sirdīm un visu to sirdīm, kuri piedalās skolas vadīšanā, jābūt pilnīgi brīvām no šīm īpašībām.

Lepoties nevajadzētu ne ar formām, ne skolas mehānisko darbu, bet gan ar to labumu, kas sasniegts, vadot dvēseles pie Jēzus Kristus. Mašīnas var izveidot paklausīgas cilvēka gribai, tās var strādāt pat pilnīgi precīzi, bet tām nav dvēseles. Un līdzīgs stāvoklis ir skolās, kur noteicošo vietu ieņem formālisms. Tās tādā gadījumā ir kā marmora veidojums, protams, bez dzīvības. Ja visi, kas saistīti ar skolu, izpratīs sava darba atbildību un, ja viņi jutīs, ka strādā ne tikai šim laikam, bet arī Mūžībai, tad visas nozarēs būs redzama kārtība un saskaņa. / E.G.V. 1893. g. okt./

Panākumu gūšanai nepieciešams Svētais Gars

Sabatskolas amatpersonām un skolotājiem nepieciešama Svētā Gara vadība un norādījumi, lai tie varētu būt patiesi audzinātāji, spējīgi ierosināt domas un mācīt tā, lai audzēkņi mācīto vielu atcerētos. Svētā Gara darbs ir skaidrās, noteiktās līnijās prātam atklāt Kristus vārdus un darbus, lai tiem, kas māca par pasaules Pestītāju, būtu spēks paaugstināt Kristu savas klases priekšā.. Visos Sabatskolas pasākumos nepieciešama Svētā Gara palīdzība, lai atbildīgajām vadītāju, amatpersonu un skolotāju vietām tiktu izraudzīti vīri un sievas, kas būtu Dieva vīri un sievas.

Labākais ceļš nav vienmēr skolu pakļaut kāda viena cilvēka vadībai, jo viņš tādā gadījumā skolu veidos atbilstoši savam prātam un ieskatiem. Skolā vajadzētu strādāt strādniekiem, kuri spēj dot svaigas domas un likt skolai iet uz priekšu garīgajā dzīvē. Skola jāuztic tādam, kas ir ilgi un uzticīgi kalpojis, tomēr vairāk jāņem vērā skolas labums, nekā skolotāju vai skolnieku izvēle. Ja skaidri redzams, ka skolā nāktu par labu izmaiņas, iesaistot darbā strādniekus, kuri izprot, ko nozīmē nest atbildības nastu par dvēselēm, tad lai šādām izmaiņām nekas nestājas ceļā. Kas negribēs godkārīgi izcelt sevi, kaut arī šāda pārkārtošana var prasīt viņa aiziešanu no amata, tie dedzīgi centīsies palīdzēt visādos veidos, lai tikai Sabatskolas audzēkņi tiktu pacelti un vadīti uz priekšu. Gados vecākie un darbā vairāk pieredzējušie ir sapratuši, kas nāk par labu Dieva lietai, un jauniešiem, kas vēl nav pilnīgi piemēroti darbam, vajadzētu sekot šo vecāko brāļu priekšzīmei, kas ir izrādījušies uzticīgi to rokām nodotajā darbā, lai tādā kārtā viņi iemācītos rīkoties gudri un smalkjūtīgi, nodrošinot panākumus, kas šim lielajam darbam tik ļoti svarīgi.

Sabatskolas darbs sevī ietver plašu lauku, kas čakli un rūpīgi jāapstrādā. Ir jāpamodina mūsu jauniešos vēlme pilnīgi nodoties Kungam, lai Viņš tos varētu izlietot savā darbā. Mūsu Sabatskolās jāatrodas čakliem un uzticīgiem strādniekiem, kas vēro un arī sapratīs, pie kuriem strādā Dieva Gars, un kas sadarbosies ar Dieva eņģeļiem, mantojot dvēseles Kristum. Sabatskolas darbiniekiem ir uzticētas svētas atbildības, un Sabatskolai jābūt vietai, kur dzīvā savienībā ar Dievu vīri un sievas, jaunieši un bērni var sagatavoties būt par stiprumu un svētību draudzei. Tiem jāpalīdz draudzei iet uz priekšu un uz augšu, cik viņu spēkos tas atļauj, ejot no spēka uz spēku.

Svarīgi jautājumi

Kur slēpjas iemesls, kādēļ mūsu draudzēs atrodami daudzi, kas nav nopamatoti un iesakņoti Patiesībā? Kāpēc draudzē atrodami ļaudis, kas staigā tumsā un kam nav Gaismas, kuru liecības ir dotas ar dalītu sirdi, kas ir vēsas un pilnas ar dažādām sūdzībām? Kāpēc ir tādi, kuru kājas, liekas, vienmēr gatavas noklīst sānceļos un uz aizliegtām takām un kuri pastāvīgi žēlojas par kārdināšanām un sakāvēm? Vai draudzes locekļi maz ir sapratuši savu atbildību? Vai draudzes vecākie un draudzkopji ir rūpējušies par vājajiem un maldīgajiem?

Vai viņi vispār ir aptvēruši, ka svārstīgajiem draud briesmas pazaudēt savas dvēseles? Vai esat centušies ar mācību un priekšzīmi nostiprināt maldīgo kājas uz mūžīgās Klints?

Vai Sabatskolu skolotāji un amatpersonas saprot, ka viņu darbs ir vadīt jauniešu kājas uz drošas takas un ka tiem visas savtīgās intereses vajadzētu uzskatīt par neko, lai varētu Kungam pienest dvēseles? Visos darba nozarojumos nepieciešama noteikta reforma.

Mūsu Sabatskolu darbā paliek neizmantotas brīnišķīgas iespējas. Darbā vajadzētu stāties vīriem un sievām ar dažādām dāvanām, un, Dievu bīstoties, darīt savu labāko daļu mūsu jaunatnes glābšanai. Par skolu pilnībā atbildēt nebūtu lietderīgi tiem, kuri visas lietas cenšas kārtot mehāniski, visu iekalt formās un noteiktās ierašās, kas ar daudzajiem un dažādajiem noteikumiem tomēr noslāpē visu Sabatskolas dzīvību. Kārtība ir svarīga lieta, bet par priekšrakstiem un noteikumiem daudz svarīgākas ir garīgās zināšanas. Mums nepieciešams dzīvību dodošs spēks, karsts entuziasms, patiesa kvēle, lai mūsu skolas piepildītu īstas dievbijības un neviltota šķīstuma atmosfēra, tāpat lai notiktu patiesa reliģiska uz priekšu iešana un skolu caurstrāvota Dieva bijāšana, lai vadītājs un citi darbinieki neapmierinātos ar nedzīvām formālām metodēm, bet darbā liktu visas spējas un spēkus, izveidojot skolu par visskaistāko un panākumiem bagātāko pasaulē. Tam vajadzētu būt katra darbinieka mērķim un godam.

Mūsu skolu vadītājiem vajadzētu būt ar dzīvu intuīciju, kuriem Dieva Gars palīdz izprast cilvēku raksturus, kuriem ir spējas vadīt un kas spēj izprast rakstura dažādās frāzes un gudri un smalkjūtīgi izturēties ar dažādi veidotajiem cilvēkiem. Daudz ir tādu vīru un sievu, kas tikai vārda pēc ieņem vadītāja vietu, bet nepieciešami tādi ļaudis, kas šo vietu izpildītu šī vārda vispilnīgākajā izpratnē. Ir daudzi, kas pietiekoši veikli var iejusties dažādās formās, bet nespēj iedrošināt, sniegt cerību un ierosināt domas, nespēj pamodināt snaudošo enerģiju un visam iedot tādu dzīvību, ka skola kļūtu par dzīvu un pieaugošu spēku uz labu.

Arī skolotājiem ir pavērts plašs darbalauks. Viņiem vajadzētu mācīties izprast, kā strādāt, lai izveidotu un attīstītu bērnu sirdis un prāta spējas. Lai viņu darbam ar jaunatni un bērniem būtu panākumi, vajadzīga gudrība, kas nāk no Augšas. Daudzi skolotāji ir tuvredzīgi, audzinot jauniešus tādā veidā, kas nenes labus augļus, un rezultātā attīstības vietā vērojama lejupslīde.

Kā darbiniekiem, tā skolotājiem ir nepieciešams Svētā Gara svaidījums, lai nenotiktu lēkmjveidīgas reformas, bet gan pastāvīga pieaugšana žēlastībā, pastāvīga garīgās dzīvības un garīgo spēku vairošanās. / E.G.V. 1896. g. marts/