Ticība soli pa solim

Nodošanās

Mēs tuvojamies mūsu atklāsmju ceļojuma noslēgumam. Tajā pašā laikā varētu teikt, ka mēs tikai tagad tā pa īstam gatavojamies doties piedzīvojumā, ko nozīmē būt par Jēzus Kristus sekotājiem. Mēs esam pārsprieduši dzīves jēgas nozīmi. Mēs esam runājuši par lielajiem ticības soļiem, kas atklās mums pilnībā jaunu skatījumu uz dzīvi. Mēs redzējām Bībeles unikālo lomu, veidojot mūsu ticības saturu, un arī apskatījām, kā ticība Dievam izpaužas praksē. Protams, ir vēl viens svarīgs aspekts, kurš savelk kopā visus mūsu „attaisnojamās ticības” tīkla pavedienus (atceraties otro nodaļu?): pilnīga nodošanās Tam, uz kuru balstīta mūsu ticība. Galu galā viss nonāk pie apzināta lēmuma pieņemšanas – kā mēs vēlamies dzīvot tās pārliecības gaismā, kas dod struktūru mūsu iekšējai dzīvei, un tālāk – arī palikšana, turēšanās pie šī lēmuma. Runājot par pareizo lēmumu pieņemšanas svarīgumu, Henrijs Nouvens reiz sacīja:

„Izvēle daudz ko maina. Divi cilvēki iekļuva nelaimes gadījumā un tika smagi ievainoti. Viņi neizvēlējās iekļūt negadījumā. Tas vienkārši ar viņiem notika. Tikai viens no abiem izvēlējās šo notikumu pārdzīvot ar rūgtumu, bet otrs – ar pateicību. Šie lēmumi radikāli ietekmēja viņu abu dzīves un arī viņu ģimenes un draugus. Mums nav lielas varas pār to, kas notiek mūsu dzīvē, tomēr ir vara pār to, kā mēs notikušo pieņemam un kā to atceramies. Tieši šīs garīgās izvēles nosaka, vai savu dzīvi nodzīvosim ar godu.”

Es apzinos, ka postmoderniem cilvēkiem nepatīk izdarīt skaidru izvēli vai uzņemties neatsaucamas saistības. Viņos dziļi iesakņojusies vēlēšanās paturēt visas savas iespējas atvērtas un apstāties neilgi pirms pilnīgas iesaistīšanās. Viņi neizvēlas mūžilgu karjeru vienā un tai pašā kompānijā. Viņi var balsot par kādu politisku partiju, bet ļoti ilgi vilcinās pirms pievienojas (ja vispār to izdara) un kļūst par kādas politiskas organizācijas biedru. Daudzi regulāri apmeklē baznīcu, kurā jūtas kā mājās, bet vilcinās spert pēdējo soli un lūgt iespēju tikt kristītam un kļūt par pilntiesīgu draudzes locekli. Daudzās attīstītās valstīs, it īpaši Eiropā, kopdzīve kļuvusi par normu un laulības bieži vien tiek atliktas uz daudziem gadiem. Lai gan pāris jau ilgi dzīvo kopā un viņiem pat ir kopīgi bērni, saviem vecākiem viņi saka, ka nav „gatavi” laulībām. Dažiem šī galīgā lēmuma atlikšana bieži vien ir pamatota ar gluži iracionāliem iemesliem.

Acīmredzot postmoderniem cilvēkiem nepatīk nodedzināt aiz sevis nevienu tiltu, kas spētu sniegt pēdējā brīža atkāpšanās ceļu. Tomēr, ja kristīgā ticība patiesi ir tāda, kā tiek apliecināta, tad nevar būt neviena cita derīga atbilde, kā vien simtprocentīgs „jā”. Nevar būt jautājums par mūžīgu „pagaidīsim un tad jau redzēsim”, pagaidu pieņemšanu vai dalītu lojalitāti. Un tomēr – daudziem postmodernajiem šī galīgā lēmuma pieņemšana var kļūt par ļoti ilga procesa noslēgumu.

Henri J. Nouwen, Bread for the Journey: Reflections for Every Day of the Year, Darton, Longman & Todd Ltd., London, 1996. 14.lpp.

Mūsu iekšējās orientācijas dramatiskai pārmaiņai no stāvokļa, kurā neuzņemamies saistības attiecībā pret Dievu, kurš mūs radīja un atpirka, uz pilnīgu nodošanos Viņam, kam mēs pilnībā varam uzticēties, bibliskais apzīmējums ir „atgriešanās”. Tas nozīmē apgriešanos apkārt, pretējā virzienā. Mūsu dzīvē jāpienāk brīdim, kad tas notiek. Tas ir jauns sākums, bieži vien dēvēts arī par „piedzimšanu no jauna”. Tā nav fakultatīva. Kāds jūdu vadītājs reiz nāca pie Jēzus un jautāja viņam, kādu soli nepieciešams spert, ja viņš vēlētos dzīvot tādu pārpilnu dzīvi – šeit, tagad un arī mūžībā – kādu Jēzus bija apsolījis. Atbilde bija nepārprotama – ja vien tu negriezies atpakaļ un nesāc visu no jauna – ja vien tu „nepiedzimsti no jauna” – tev „neredzēt Dieva valstību”, tas nozīmē: tu paliksi ārpusē un patiešām nekad nepiederēsi pie Dieva ģimenes.

Bībelē atrodami daži patiešām fascinējoši atgriešanās stāsti. Piemēram, nodokļu ievācēja Caķeja stāsts. Viņš savu Jeruzalemes līdzpilsoņu vidū bija vēl mazāk ieredzēts kā viņa mūsdienu kolēģi no Valsts ieņēmumu dienesta. Viņš ne tikai izmantoja visus paņēmienus, lai ievāktu valdībai pienākošos nodokļus, bet bija izveidojis viltīgu shēmu, kas ļāva krietni nopelnīt arī pašam. Tomēr satikšanās ar Jēzu viņa dzīvē ienesa dramatiskas pārmaiņas, un viņš „atgriezās” no dzīves, kas bija veltīta mamonam (naudai), un sāka mācekļa karjeru. Vai arī cits piemērs – apustulis Pāvils. Apustuļu darbu grāmatas sākumā mēs iepazīstamies ar viņu kā fanātisku jaunās Jēzus kustības pretinieku. Bet kādu dienu, ceļojot uz Damasku, lai pilsētā nogalinātu Jēzus Kristus sekotājus, viņš ieguva visu dzīvi izmainošu pieredzi. Tās rezultātā viņš atgriezās un pats kļuva par mācekli Galilejas Vīram. Bībelē ir arī citi patiešām spilgti piemēri šādām pēkšņām izmaiņām.

Jāņa 3:5-8.

Mēs zinām par daudziem cilvēkiem, kuri kristietības vēstures gaitā piedzīvojuši līdzīgu atgriešanos. Mārtiņa Lutera stāsts, iespējams, ir vislabāk pazīstamais. Tas sniedz precīzu dienu (1505. gada 2. jūlijs), kad Luters, ceļojot baisa pērkona negaisa laikā, zvērēja nodot savu dzīvi Dievam. Tāpat tas attiecas arī uz citu slavenu draudzes vadītāju Džonu Vesliju, kurš kļuva par metodisma pamatlicēju. 1738. gada 21. maijā Veslijs „apgriezās apkārt”, kad bija atvēris savu Bībeli un izlasījis vēsti, kas viņu uzrunāja tādā veidā, kā nekad agrāk. Arī mūsdienās ir cilvēki, kuri zina tiešu savas atgriešanās dienu un laiku. Pirms kāda laika es lasīju jau iepriekš šajā grāmatā pieminētā kristiešu filosofa Alvina Plantingas (dz. 1932) atgriešanās stāstu. Kādā drēgnā janvāra vakarā Plantinga devās pāri studentu pilsētiņas teritorijai Hārvarda universitātē, kurā tobrīd studēja, un pēkšņi šaubas, kas viņu bija pārņēmušas jau krietnu laiku, izklīda.

„Bija tumšs, vējains, lietains. Nepatīkami. Bet pēkšņi – it kā debesis būtu atvērušās. Man šķita, ka dzirdu ārkārtīgi spēcīgu, varenu un brīnišķīgu mūziku. Parādījās neiedomājami skaista gaisma. Šķita, ka varu ielūkoties pašās debesīs. Un pēkšņi es ieraudzīju vai, iespējams, sajutu tik lielu skaidrību un pārliecību, ka Kungs patiešām ir līdzās, un tas bija viss, par ko domāju. Šī piedzīvojuma sekas izjutu vēl ilgi: es vēl joprojām tiku ierauts strīdos par Dieva eksistenci, tomēr tagad tie man šķita tikai akadēmiska rakstura ar mazu eksistenciālu nozīmi.”

Mateja 9:9.
Apustuļu darbi 9.

Jāatzīst, ka šāda veida atgriešanās stāsts nav tipisks vairumam postmodernās paaudzes cilvēku, kuri tomēr ir „griezušies apkārt”. Viņu atgriešanās process parasti stiepjas mēnešu vai pat gadu garumā, nevis kāda pēkšņa un pārsteidzoša piedzīvojuma rezultātā. Postmodernais cilvēks var aptvert, ka viņa dzīve ir tukša un nepiepildīta, var sākt meklēt tās jēgu un pēc daudzu grāmatu izlasīšanas, pārdomām un sarunām ar citiem patiesiem kristiešiem nolemt spert savu ticības soli. Bieži viņam iepatīkas piederība ticīgo kopībai, pat ja vēl līdz galam neizprot to, kam šie ļaudis tic.

Iepriekšējo paaudžu laikā piederēšana parasti sekoja ticēšanai. Šodien šī kārtība ir apgriezta otrādi: ticēšana seko piederēšanai. Tas nozīmē, ka atgriešanās jeb apgriešanās riņķī postmoderniem cilvēkiem parasti kļūst par ilga procesa kulminācijas brīdi, un bieži vien nav viegli pateikt, kad tas sākās un kad var šo atgriešanos uzskatīt par pabeigtu. Tomēr ir brīdis, kad šis skaidrais lēmums jāpieņem: vai es vēlos būt Jēzus māceklis? Jā vai nē? Vai es turpinu sevi un savas problēmas uzskatīt par manu universa centru, vai arī Jēzus Kristus kļūst par manas eksistences viduspunktu?

Alvin Plantinga, ‘A Christian Life Partly Lived’ Kelly James Clark grāmatā Philosophers who Believe (InterVarsity Press, Downers Grove, III, 1993) 45-48.lpp, kas citēts no Reinder Bruinsma, Our Awsome God, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID, 2000. 109. lpp.

Kalpotāji

Ikviens, kurš lasījis Jauno Derību, drīz vien saprot, ka Jēzum tiek piešķirti dažādi tituli. Viņš tiek dēvēts par Glābēju un arī par Mesiju (ebreju vārds, kas grieķu valodā tiek tulkots kā „Christos” – „Kristus”, „Svaidītais”). Uz Jēzu atsaucas arī kā uz mūsu „Ķēniņu”, „Augsto Priesteri”, un arī – „Vārdu”. Vēl divi ļoti nozīmīgi papildus tituli – „Cilvēka Dēls” un „Dieva Dēls”, kas uzsver Jēzus pilnīgo solidaritāti ar cilvēku rasi un Viņa dievišķo statusu. Bet ir vēl kāds īpašs tituls – Jēzus tiek saukts arī par Kungu. Šis tituls ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo grieķu – romiešu pasaulē tas bija rezervēts vienīgi Romas im-peratoram, kurš pretendēja ne tikai uz absolūtu varu laicīgās lietās, bet arī uz dievišķu statusu ar visu no tā izrietošo. Padotajiem tika pieprasīts viņu pielūgt kā savu dievišķo kungu! Agrīnie kristieši tomēr skaidri apzinājās, kam pieder viņu augstākā lojalitāte, neraugoties uz pastāvošajām dzīvības briesmām. Viņi atsacījās pielūgt imperatoru kā vislielākās autoritātes avotu. Ne Cēzars, bet Jēzus Kristus bija viņu Kungs. Zinot šo vēsturi, mūs vēl vairāk pārsteidz Toma atzīšanās. Viņš bija pēdējais no mācekļiem, kurš noticēja, ka Kristus patiešām ir piecēlies no mirušiem. Bet kad Toms beidzot ieraudzīja gaismu, visas viņa šaubas bija izklīdušas un, saprazdams, ka stāv aci pret aci ar savu augšāmcēlušos Skolotāju, viņš izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” Viņš nekad vairs nenovirzījās no kalpošanas savam Kungam.

Klasisku diskusiju par tēmu – Jēzum piešķirtie apzīmējumi, skat. O. Cullmann, Chrisology of the New Testament, Westminster Press, Philadelphia, 1959.

Šajā brīdī ir svarīgi iepazīstināt ar terminiem „kalpot” un „kalpotāji”, jo – ja Jēzus Kristus ir mūsu „Kungs”, tad mēs esam Viņa „kalpotāji”. Bībele patiešām ne reizi vien šādi raksturo Jēzus sekotājus, pat izmantojot vārdu „vergs”. Daudzi kristieši runā par „kalpošanu” Dievam bez tālākas iedziļināšanās. Ja ticat Dievam, jūs Viņam „kalpojat” – tas ir tik vienkārši. Šķiet, ka šie vārdi ir pilnībā savstarpēji aizvietojami, un, patiesībā, tas tā savā ziņā arī ir. Patiesa un pamatīga ticība Dievam dabiski ir interpretējama kā „kalpošana”. Taču realitātē mēs to vienmēr nemaz neredzam. Daudzi cilvēki apgalvo, ka tic kaut kādai augstākai būtnei vai spēkam, vai pat Bībeles Dievam, bet nepieļauj, ka šī ticība kaut kā īpaši ietekmētu viņu domāšanas veidu un uzvedību ikdienas dzīvē. Ir pietiekami daudz piemēru par cilvēkiem, kuru uzskati – vai nu tie ir kādi miglaini priekšstati, vai arī sarežģītā teoloģiskā sistēmā pārveidotas idejas – nepavisam neved pie reālas kalpošanas. Tas ir, tie nav būtiski izmainījuši viņu dziļāko lojalitāti un nodošanos. Liela daļa cilvēku ap mums ,iespējams, ir reliģiozi, tomēr, par nožēlošanu, lielākā mērā pieķērušies paši sev nevis Kādam ārpus viņiem pašiem. Tādi cilvēki pat var sevi uzskatīt par īstiem kristiešiem, bet ja viņiem būtu jāveic godīga sevis pārbaude, nāktos atzīt, ka viņu dzīves virzītājspēki ir materiālās lietas, statuss un attiecības ar citiem cilvēkiem. Daudzi no tiem, kas apgalvo, ka „kalpo” Dievam, patiesībā, vispirms „kalpo” paši sev. Būsim godīgi: kurš gan grib būt par kalpu? Kura ideāls ir iespēja kalpot kādam citam? Protams, mēs ar cieņu runājam par dažādiem kalpošanas veidiem. Kad uzskaitām vērtības, kas mums nozīmīgas, „kalpošana” ir saraksta pašā augšgalā. Mēs par savas valdības vadītājiem sakām, ka viņi ir cilvēki, kuri kalpo savai tautai. Mācītājs un citi draudzes vadītāji nevis vienkārši strādā, bet kalpo. Ekonomikas sfērā mēs zinām, ka apkalpošanas industrija ir viena no vissvarīgākajiem aspektiem Rietumu darījumu dzīvē. Ja tirgotāji vairs nespēj nodrošināt labu apkalpošanu saviem klientiem, viņu uzņēmums drīz vien beidz pastāvēt.

Jāņa 20:28.

Nodrošināt apkalpošanu ir kaut kas pozitīvs, bet – būt par kalpu? Pastāvīgi pieņemt kāda cita rīkojumus un pastāvīgi būt saimnieka rīcībā, ievērojot, ka viņa prasībām jāpakļaujas, lai izvairītos no disciplināras darbības – tas ir pavisam kas cits. Jā, mums patīk iepirkties vietās, kurās, kā zinām, saņemsim labu un profesionālu apkalpošanu. Mēs aplaudējam cilvēkiem, kuri parāda augsta līmeņa nodošanos kādam ideālam, kalpojot tautai, organizācijai vai draudzei. Taču mēs neuzskatām padevību par pozitīvu īpašību, un nav pieņemts, ka modernais darba devējs izturas pret saviem darbiniekiem kā pret kalpotājiem, kuriem nav balsstiesību, un kuru vienīgā loma – akli pakļauties ikvienam rīkojumam.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā es dzīvoju Rietumāfrikā. Viena no daudzajām lietām, pie kurām nācās pierast, bija fakts, ka man ir „kalpotāji”. Jāatzīst, ka es pie šīs jaunās realitātes pieradu samērā ātri. Nav slikti, kad blakus ir vēl kāds – it īpaši karstā un mitrā klimatā – kāds, kurš nomazgā tavu automašīnu, savāc tavus atkritumus un uzkopj dārzu. Un arī mana sieva bija priecīga par palīdzību mājas darbos – gan veļas mazgāšanā, gan ēdiena gatavošanā, kā arī daudzās citās nodarbēs, kuras jaunajos apstākļos izrādījās daudz laikietilpīgākas, nekā tās bija mūsu dzimtenē. Es domāju, ka mēs pret cilvēkiem, kas pie mums strādāja, izturējāmies labi, tomēr dziļi iekšā man vienmēr bija kauns. Kādēļ gan citiem cilvēkiem būtu mums jākalpo? Kas gan mūsos būtu tik īpašs, ka mēs iegūstam šo privileģēto stāvokli atļauties nolīgt citu cilvēku pakalpojumus? Un kādēļ gan mums tā veicas, ka tiekam atbrīvoti no daudzu „sulaiņa” pienākumu pildīšanas? Tomēr jāatzīst, ka esmu pateicīgs par to, ka lomas nebija mainītas.

Četrdesmit gadu laikā, ko esmu pavadījis „kalpojot” draudzē, vairākumā gadījumos esmu bijis tas, „kura labā” strādājuši citi cilvēki. Es esmu bijis vairāku draudzes institūciju vadītājs vai arī strādājis tādos amatos, kuros nācies vadīt citu cilvēku darbu un uzņemties atbildību par to. Kāds „priekšnieks” es esmu bijis, to var teikt tikai tie, kas ar mani strādājuši. Acīmredzams ir tas, ka vienas attiecības bijušas labākas par citām. Es vienmēr esmu pielicis visas pūles, lai pret pārējiem neizturētos ar pārākuma sajūtu, it kā tas būtu tikai dabiski, ja es vadu un viņiem jāseko. Tai pašā laikā man arī jāatzīst, ka esmu varējis deleģēt atsevišķus pienākumus citiem un ne vienmēr būtu labprāt mainījies vietām ar saviem darbiniekiem.

Šī nodaļa ir par kalpošanu, bet tā runā par īpašu kalpošanas veidu, kas krietni atšķiras no tikko aprakstītā – par tādu kalpošanu, kādu mēs esam parādā savam Kungam. Ja mūsu reliģija ir patiesa, tad arī mūsu lojalitātei jābūt patiesai, mums ir jābūt kalpotājiem. Ja mēs vēlamies pilnībā izprast to, ko ietver šāda kalpošana, mums vispirms jānovērtē tā milzīgā statusu atšķirība, kāda pastāv starp kalpotāju un kungu. Mums jāapzinās savs statuss Dieva priekšā. Viņš ir visa eksistējošā majestātiskais Radītājs, kamēr mēs – Viņa roku darbs. Viņš ir mūžīgs, bez sākuma un gala, kamēr vairākums no mums nenodzīvo ilgāk par 80 vai 90 gadiem. Dievs ir it visur, kamēr mēs katrā laika brīdī esam piesaistīti vienai noteiktai vietai. Dievs zina visu, kamēr pat vislieliskākais zinātnieks – tikai nesamērojami mazu daļiņu no visa tā, ko varētu uzzināt. Dievs ir visvarens, kamēr mēs pat nespējam mainīt savas ādas krāsu vai nodrošināt, ka šogad nesaķersim kārtējo gripas vīrusa paveidu.

Dievs Jēzū Kristū atklājās kā mūsu Kungs un Skolotājs, aicinot mūs kļūt par viņa kalpiem. Daži mēģinājuši mazināt šīs perspektīvas nozīmīgumu. Viņi apgalvo, ka cilvēki, kuri ir atgriezušies un pilnībā fokusējuši savu dzīvi uz Dievu, nav vairs Viņa kalpotāji, bet gan Dieva draugi. Viņi saka, ka Dievs vairs neuztver mūs kā Savus vergus, bet kā Savus draugus vai pat bērnus. Virspusēji ņemot, tam pat ir biblisks attaisnojums. Ar vīna koka un tā zaru līdzību ilustrējot attiecību tuvumu ar Saviem sekotājiem, Kristus paziņoja: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, ... Es jūs esmu saucis par draugiem.” Tomēr Bībeles liecības kopumā saka, ka mums nav savas attiecības ar Dievu jāierobežo ar vienu vienīgu terminu. Šīs attiecības ir tik brīnišķīgi bagātīgas tik dziļās dimensijās, ka mēs nespētu tās pilnībā attēlot, ja mums būtu atļauts izmantot tikai vienu tēlu. Fokusējoties uz kalpošanas metaforu, nekādā ziņā nav jānoliedz šis patiesi brīnišķīgais fakts, ka mēs esam arī Dieva draugi un Dieva bērni. Tomēr mūsu skatījums uz attiecībām ar Dievu ir augstākā mērā nepilnīgs, ja aizmirstam vai mēģinām mazināt šo kalpošanas elementu.

Jāņa 15:15.

Bībele nerunā aplinkus, bet visu sauc īstajos vārdos. Visbiežāk sastaptais šādas kalpošanas definējums Jaunajā Derībā ir ļoti tiešs: mēs esam Dieva vergi. Gandrīz politiski nekorekti šķiet turpināt lietot šo neglīto vārdu. Verdzība ir noziegums pret cilvēci. Mēs varam saprast, ka briesmīgie pagātnes notikumi vēl joprojām ir ļoti dzīvi to cilvēku pēcnācēju atmiņās, kuri tika pārdoti kā lopi darbam balto cilvēku plantācijās. Vaina par verdzības uzplaukumu septiņpadsmitajā, astoņpadsmitajā un labu laiku arī deviņpadsmitajā gadsimtā ir jāuzņemas kā amerikāņiem, tā eiropiešiem un pat arī dažiem afrikāņiem. Bijušais Senegālas prezidents Leopolds Sedars Senghors (1906-2001) reiz pauda savus uzskatus, ka afrikāņu vergu pēcnācējiem nebūtu jāizmaksā kaut kāda kompensācija, jo arī daudzi Āfrikas cilšu virsaiši ļoti labprāt pārdeva savus tautiešus kolonistu vergturiem. Kā holandietis es kaunos par to, ka daži no maniem tautiešiem savā laikā nodrošināja nozīmīgu saikni vergu tirdzniecībā starp Rietumāfriku un Jauno pasauli.

Romiešiem 6:22. (no grieķu val. doulos – paverdzināt (burtiski vai pārnestā nozīmē) dažādos Bībeles tulkojumos izmantotais termins atšķiras: vergs, kalps. Tulk. piez.)

Cilvēciskās verdzības būtība ir izturēšanās pret cilvēku kā pret kāda cita īpašumu. Vergs zaudē savu autonomiju, pilnībā kļūstot padots bieži vien kaprīza un nežēlīga cilvēka gribai. Šodien neviena valsts oficiāli neatzīs, ka tās teritorijā vēl joprojām pastāv verdzība. Tomēr traģiskā realitāte ir tāda, ka pasaulē eksistē vietas, kurās cilvēki tik ļoti lielā mērā atkarīgi no citiem un tik lielā mērā piesaistīti darba devējam vai zemes gabalam, ka patiesībā viņi ir vergi – ja ne vārdos, tad faktiski. Miljoniem cilvēku jaunattīstības valstīs – lielai daļai no viņiem vēl nav pat 12 gadu – strādā rūpnīcās apstākļos, kas īpaši neatšķiras no verdzības. Pirms dažiem gadiem apmeklēju attīstības projektu kādā ciemā Pendžabas provincē Pakistānā, un man stāstīja par ģimeni, kas tik ļoti gribēja ierīkot ateju, ka bija gatavi par 25 dolāriem pārdot savu bērnu, lai varētu segt prasīto samaksu!

Tādēļ uz šāda fona ir pavisam loģiski, ka ienīstam vārdu „vergs”, un diez vai izvēlētos šādu apzīmējumu. Tikt nosauktam par „vergu”! Ir taču jābūt arī kādam mazāku pretestību izraisošam terminam. Nu, tāds arī ir. Mēs varētu lietot vārdu „kalps”, taču arī šis termins mums diez ko labi neiet pie sirds. Tas ir vārds no pagātnes. Papētiet darba sludinājumus avīzē! Šodien darba devēji nemeklē kalpus, bet vadības asistentus!

Pati ideja būt par vergu vai kalpu ir pretēja mūsdienu Rietumu ētikai. Mēs neieaudzinām savos bērnos vēlēšanos kļūt par kāda cita kalpu. Mēs viņus iedrošinām skolā labi mācīties un iegūt grādu, lai viņi varētu kļūt par vadītājiem, nevis par kalpiem. Mēs vēlamies, lai viņi ir veiksmīgi un kāpj arvien augstāk pa sasniegumu kāpnēm, lai paši kļūst par sava likteņa noteicējiem. Kalpošanas ideja šajā perspektīvā neiederas. Bet ja mēs biblisko kalpošanas jēdzienu pārāk cieši piesaistām mūsu skatījumam uz verdzību kā nožēlojamu un degradējošu, mēs pazaudējam tās īsto nozīmi. Pirmkārt, mums patiešām vajadzētu izpētīt, kāda veida verdzība pastāvēja Bībeles laikos. Mēs atklāsim, ka Vecās Derības ērā vergs reizēm varēja iegūt pat ļoti privileģētu stāvokli mājsaimniecībā un viņam varēja tikt uzticēta pat ļoti liela atbildība. Pirmais piemērs, kas tūdaļ pat nāk prātā, ir Ēliēzers. Ābrahāms viņam uzticējās tik lielā mērā, ka sūtīja viņu atrast piemērotu sievu savam dēlam. Tāpat prātā nāk Jāzeps, kurš kļuva par Potifāra lietu pārvaldnieku.

Līdzīgi arī Jaunās Derības laikos ne pret visiem vergiem izturējās slikti. Patiesībā, daudzi no vergiem, kad viņiem tika dota iespēja, labprātāk palika pie saviem saimniekiem nevis izvēlējās brīvību. Tādējādi verdzības un kalpošanas pieminēšana, iespējams, neizraisīja tik negatīvas izjūtas kā mūsdienās. Lai nu kā, raksturojot mūsu attiecības ar Dievu, Bībele izmanto kalpošanas terminoloģiju diezgan specifiskā veidā. Tā ne uz brīdi nerosina mūs domāt, ka būt vergam Dieva dienestā nozīmē mūsu individuālās brīvības fenomena zaudēšanu. Tā drīzāk runā par fundamentālu attieksmi, norādot uz to, ko mēs uzskatām par saviem augstākajiem mērķiem un uz ko balstām savas lielākās vērtības. Tā norāda uz mūsu dziļākajām saistībām.

1.Mozus 24.
1.Mozus 39:5.

Verdzība vai brīvība?

Apustulis Pāvils uzstāja, ka draudzes locekļiem viņš un viņa kolēģi jāuztver kā Kristus kalpi. Interesanti, ka viņš par savu kalpošanas misiju runāja ne tik daudz kā par paklausību, bet vairāk kā par uzticētu svētu uzdevumu. Pārāk bieži pirmā doma, kas cilvēkiem ienāk prātā, domājot par kļūšanu par Kristus vergu vai kalpu, ir kaut kas negatīvs – ka ir jāatsakās no miljoniem pierastu lietu, ka pašam sev ir jāliedz visi tie dzīves sīkumi, kas sniedza prieku un interesēja un ka ir jāuzgriež mugura šīs pasaules izaicinājumiem. Bieži vien tiek uzskatīts, ka sekošana Kristum nozīmē atsacīšanos no draugiem, pat radiniekiem un noteikti no materiālām lietām. Un ja mēs kaut ko arī saņemam pretī, tad tā ir krusta nasta un neērtību pilna dzīve. Cilvēki norāda uz vārdiem, ar kuriem Jēzus brīdināja savus sekotājus: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt.”

Protams, šāds un līdzīgi Bībeles teksti patiešām dod vielu pārdomām, un, ignorējot tos, mēs uzņemamies zināmu garīgo risku. Taču šo ainu līdzsvaro apjausma, ka, mums spējot atteikties no lietām, kas sniedz vien īslaicīgu prieku, bet nevis paliekošu apmierinājumu, tas kļūst par milzīgu svētību mums gan šajā dzīvē, gan arī aiz tās. Savādā un paradoksālā patiesība ir tāda, ka, būdami Kristus vergi, mēs iegūstam pasakainas brīvības pilnu dzīvi, kamēr daudzi, kas ir pārliecināti par savu pilnīgo izvēles brīvību, kā dzīvot un mīlēt, patiesībā ir vergi saviem ieradumiem, lietām un attieksmēm tik lielā mērā, ka nespēj šīs saites saraut. Pāvils to formulē šādi: „Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti, un, no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai.” [Tikt atsvabinātiem, lai kļūtu par kalpiem – šai gan jābūt interesantai vēstij postmoderniem cilvēkiem, kuri plaukst un zeļ uz paradoksiem!]

1.Korintiešiem 4:2. Lūkas 14:26. Lūkas 14:27. Mateja 8:20.

Nav grūti mums apkārt esošo līdzcilvēku uzvedībā saskatīt Pāvila sacītā patiesumu. Cilvēki var apgalvot, ka ir brīvi, ka var darīt visu, ko vēlas, bet realitāte ir tāda, ka viņi nespēj kontrolēt savus impulsus un rīcību. Miljoniem cilvēku ir atkarīgi no alkohola vai citādām narkotikām un nespēj atteikties no šiem viņus iznīcinošajiem ieradumiem. Daudzi nožēlojamā kārtā kļuvuši par seksa vergiem visdrausmīgākajās formās. Tie apgalvo, ka baudot seksuālo brīvību, bet dziļi sevī apzinās, ka viņu izpriecas nespēj aizpildīt milzīgo tukšumu, ka tos arvien dziļāk un dziļāk ievelk šie pazemojošie eksperimenti, un viņiem nepietiek spēka atteikties no šāda nožēlojama dzīves veida. Modernā verdzība ieraugāma arī dažādās citādās formās: televīzija, datorspēles, loterijas, sports un, jā, arī darbs. Mūsdienās šāds nožēlojams stāvoklis ir daudziem: viņi zina, kas būtu darāms un ko vairs nevajadzētu darīt. Tikai viņiem pietrūkst drosmes, apņēmības vai morālā spēka veikt radikālas pārmaiņas savā dzīvē un atbrīvot sevi no tām važām, kas viņus tur verdzībā. Pāvils Romas ticīgajiem rakstīja par šo nerimstošo traģēdiju: tik bieži mēs zinām, kas darāms, bet mums nav izturības, lai rīkotos saskaņā ar sirdsapziņu. Tā vietā mēs turpinām darīt lietas, par kurām mēs zinām, ka tās būtu jāpārtrauc. Cilvēka spēka nepietiek, lai pretotos šim stāvoklim. Apustulis izsaucās: „Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Viņš zināja, ka risinājumam jānāk no ārpuses, jo vienīgi ar palīdzību no ārpuses mēs varam mainīt „grēka verdzību” pret „kalpošanu taisnībai”.

Romiešiem 6:17, 18

Tikai tad, kad mainīsim savu iekšējo lojalitāti un kļūsim par Kristus kalpiem, mēs atradīsim savu patieso Universa Dieva radījuma būtību. Šis brīnišķīgais „verdzības” veids, šī brīvprātīgā kalpošana Dievam ir holistiska kalpošana, kas ietver visu mūsu būtību. Tas tika pateikts jau Vecajā Derībā, un arī Jaunajā Derībā to vairākkārt atkārtoja Jēzus: „Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. „ „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”

Kā vislabāk izmantot mūsu talantus

Lietojot terminu „ceļojums” ticības atklāsmju un pakāpenisko procesu raksturojumam, mēs ar to domājam, ka visam ir nepieciešams laiks. Atgriešanās ir pieņemts lēmums par orientāciju un virzienu, kādā ejam, tomēr galīgā mērķa sasniegšana ir cits jautājums. Tam būs nepieciešams laiks un neatlaidība. Tam nepieciešama pastāvīga vīzija un uzcītīga sekošana dievišķi sniegtajai kartei. „Jaunpiedzimšanas” ainojums mums māca to pašu pamatpatiesību. Bērnam jāpieaug un jānobriest. Tam katrā attiecīgā augšanas stadijā nepieciešams atbilstošs uzturs. Mums ir „jāpieaug mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” Būs gan šaubu, gan satraukuma brīži, taču, nepadodoties un vienmēr uzlūkojot mūsu Skolotāju, mēs tādas grūtības spēsim pārvarēt. Brīžiem mūsu ticības ceļojums atgādinās kaujas lauku. Mēs tiekam iedrošināti „cīnīties labo ticības cīņu” ar visiem mūsu rīcībā esošajiem garīgajiem ieročiem. Bībeles lasīšana un Dieva Vārda rūpīga pārdomāšana, kā arī disciplinētas lūgšanas ir ļoti būtiski elementi to dzīvē, kuri nolēmuši veltīt sevi kalpošanai Dievam.

Romiešiem 7:24.
Romiešiem 6:18.
5.Mozus 6:5. Mateja 22:37.

Ne turpinot mūsu garīgo ceļojumu un izcīnot labo cīņu, ne arī laikā, kad nobriest mūsu ticība, mēs neesam atstāti tukšām rokām. Mums dāvāts plašs klāsts dažādu talantu un spēju. Jāatzīst, ka esam apdāvināti dažādos atšķirīgos veidos, tomēr ikvienam no mums ir vismaz daži talanti un spējas, kuras jāizmanto visā pilnībā. Žēl, ka daudzi izniekojuši lielu daļu savas dzīves un nav paveikuši neko no tā, ko varēja, ja paši un arī citi būtu apzinājušies šīs spējas! Tomēr ir arī pietiekami daudz to, kuri zināja par saviem talantiem, tomēr neattīstīja un nepilnveidoja. Ir ļoti maz tādu dabas dotu talantu, kas tik ļoti izceltos pārējo vidū, ka nav nepieciešams nekāds papildus darbs. Vairākums no mums progresē, tikai pateicoties nemitīgai praksei un savu prasmju pilnveidošanai, un ir spiesti savu talantu attīstīt ilgi un grūti mācoties nerimstošā mēģinājumu un kļūdu procesā. Tas prasa disciplīnu – un it īpaši pašdisciplīnu.

Ebrejiem 5:12-14.
2. Pētera 3:18.
1.Timotejam 6:12; 2. Korintiešiem 10:4. Skat. 1. Korintiešiem 12.

Disciplīna

Tie, kuri sasniedz patiešām lielas lietas, parasti ir disciplinēti cilvēki. Prezidents Rūzvelts reiz piezīmēja, ka viena no dzīvi postošām lietām ir gļēva dzīvošana bez disciplīnas. Krievijas 1917. gada revolūcijas arhitekts Ļeņins, iespējams, pārspīlēja savu stāvokli, tomēr arī jēga ir viņa teiktajā: „Dodiet man saujiņu disciplinētu cilvēku, kas veltīs savas dzīves man, un es kontrolēšu visu pasauli.” Mēs redzam sportistus un sportistes viņu īsajā slavas mirklī uz Olimpisko spēļu pjedestāla saņemot savu zelta medaļu, bet, ja viņiem pajautātu, lielākā daļa atbildētu, ka šie sasniegumi ir ilgu un nerimstošu trenēšanās gadu rezultāts. Mēs labprāt baudām simfonijas skanējumu koncertzālē, bet, aplaudējot mūziķiem un diriģentam, kaut kur zemapziņā saprotam, ka šis priekšnesums nebija tikai simts talantīgu mūziķu nejaušas sastapšanās rezultāts. Ikviens no viņiem pavadījis daudz gadu, mācoties spēlēt vijoli, oboju vai klarneti, un arī orķestris kopā pavada daudz vairāk laika mēģinot, nekā koncertējot. Autors var būt svētīts ar neparastu valodas un stila izjūtu, bet rakstnieka pirmā grāmata parasti nav viņa labākā grāmata; viņa prasme pieaug cīnoties ar sižetiem un vārdu izvēli. Pat slaveni sludinātāji, kam piemīt talants sarunāties ar auditoriju, stundām ilgi pavada laiku, lasot grāmatas, pārdomājot un rakstot, pirms viņi var nodot tālāk savu vēsti, un arī turpmāka šo prasmju attīstīšana prasīs ieguldīt daudz laika un sagatavošanās. Un mēs visi zinām, ka vairākumam no mums nākas pavadīt ievērojamu laiku pie savām klaviatūrām, līdz dators patiešām dara to, ko mēs vēlamies.

Richard S. Taylor, The Disciplined Life, Minneapolis, Minnesota, 1962. 18.lpp.

Būt disciplinētam nenozīmē, ka jākļūst kā robotam. Mācīšanās un prasmju pilnveidošana prasa koncentrēšanos, bet tā nekad nedrīkst kļūt par apsēstību. Tā prasa laiku, bet būtu nepareizi ļaut tai paņemt ikvienu mūsu brīvo brīdi tā, ka mūsu rīcībā vairs nepaliek ne brīža izklaidei, piedzīvojumiem un neparedzētiem notikumiem. Disciplīna pirmām kārtām nozīmē prioritāšu noteikšanu. Ko mēs uzskatām par patiesi svarīgu? Kā lai mēs sakārtojam lietas secībā no maznozīmīgā uz svarīgo? Disciplīna ir tieši saistīta ar izvēli. Jums var piemist dabiska ziņkāre un jūs varat vēlēties uzzināt itin visu, kas notiek, tomēr nevarat cerēt, ka uzzināsit pilnīgi visu. Jūs varat būt kaismīgs lasītājs, kam patīk orientēties jaunākajā literatūrā vai arī zināt par visu, kas notiek jūs interesējošā specialitātē. Bet jūs nevarat izlasīt pilnīgi visu, kas tiek publicēts. Jums var patikt ceļošana, bet visticamāk – nekad nebūs pietiekoši daudz laika un naudas visu to pasaules vietu apskatīšanai, kas kutina jūsu iztēli. Laika daudzums mums ir ierobežots, tāpat arī enerģija un daudzas citas lietas.

Tomēr tas nepavisam nav tik traģiski, kā varētu likties. Ne ikkatra pieredze sniedz kaut ko mūsu laimei un briedu mam. Ir daudzas lietas šajā grēcīgajā pasaulē, kuras vispār nav vērts izmēģināt. Kā jau pieminēju iepriekšējā nodaļā, daudzām lietām ir negatīvs lādiņš, un tās tikai samazinās, nevis palielinās mūsu piepildījuma sajūtu un dzīves prieku. Ne viss, ko būtu iespējams redzēt, ir redzēšanas vērts, un ne viss, ko iespējams noklausīties vai izlasīt, ir dzirdēšanas vai lasīšanas vērts. Ne katra vieta ir apmeklēšanas vērta. Bez tam – būtu labāk, ja mēs izvēlētos kvalitāti, nevis kvantitāti. Mums jāiemācās pilnībā izbaudīt visu to, ko mēs rūpīgi izvēlamies redzēt, dzirdēt, izlasīt, apmeklēt utt. Ja mums šajā ceļā veiksies, tad pietiks laika un enerģijas, lai attīstītu savas prasmes un talantus pienācīgā veidā.

Disciplīna ietver vairāku principu ievērošanu. Pirmkārt, tikai no tā, vai mēs spējam sevi disciplinēt mazās lietās, būs atkarīgs, cik labi mums veiksies grūtāku izaicinājumu priekšā. Ja man neveicas ar savas dienas kārtības ieviešanu un ievērošanu, un tās vides uzturēšanu kārtībā, kurā es dzīvoju un strādāju – kā gan es varētu uzrakstīt disertāciju vai veiksmīgi tikt galā ar kādu citu nopietnu projektu, vadīt cilvēku grupu vai iemācīties prasmīgi spēlēt saksofonu? Tā nav tikai vienkārša loģika, bet tas ir arī viens no Bībeles principiem: „Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.”

Otrkārt, mums jāpretojas kārdinājumam vienmēr izvēlēties vieglāko izeju no problēmām un grūtībām. Protams, ir reizes, kad vieglākais risinājums kādai problēmai, kas mūs nomoka jau krietnu laiku, atrodas mūsu acu priekšā. Neticība, ka pārmaiņas pēc risinājums varētu būt arī pavisam vienkāršs, var likt mums ignorēt šo iespēju un nevajadzīgi tērēt laiku sarežģītāka ceļa meklējumos. Bet vispārīgi runājot, kad mēs meklējam īsākos ceļus un vieglākās atbildes, mēs parasti ignorējam vitālus aspektus un esam spiesti samierināties ar daļēju risinājumu. Ja mēs sastopamies ar sarežģītu problēmu un nopietnu izaicinājumu, mums nepieciešama disciplīna situācijas izanalizēšanai un stratēģijas izveidei, kā šo situāciju risināt. Mums jāizlemj, vai mums ir vajadzīgie resursi, lai tiktu ar to galā, vai varbūt nepieciešams iegūt vai pilnveidot vēl kādas prasmes, kā arī – cik lielā mērā mums būtu nepieciešama palīdzība no malas.

Skat. Lūkas 16:10.

Treškārt, un tas ir cieši saistīts ar jau pārrunāto, mums nepieciešami ideāli, mērķi un uzdevumi. Mums nepieciešams izveidot sava veida programmu jeb stratēģiju, lai šos mērķus un ideālus sasniegtu. Tas tā ir jebkurā dzīves sfērā: mūsu darbā, studijās, sakarā ar hobijiem, mājām un arī dārzu. Tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz mūsu ģimenes dzīvi un plašākām sabiedriskām attiecībām, iesaistīšanos draudzes un mūsu pašu garīgās labklājības veicināšanā un izaugsmē. Tas jāpiemēro arī mūsu lūgšanu dzīvei un Bībeles lasīšanai. Tomēr plānošana un mērķu nospraušana ir viena lieta; šo plānu ievērošana un reāla mērķu sasniegšana – pavisam kas cits. Tas prasa, lai mēs apzināti izlietotu savas īpašās prasmes, kā arī, disciplinējot sevi, koncentrētos uz šo plānu un mērķu realizēšanu, strādājot, lai pakāpeniski sasniegtu rezultātu.

Ceturtkārt, mums vienmēr jāatceras: ja kaut ko ir vērts darīt, tad to ir vērts darīt labi. Mani vienmēr mulsinājis, kā cilvēki var samierināties ar viduvēji padarītu darbu un dzīvot, nepabeidzot iesākto, bet samierinoties ar viduvējiem rezultātiem, lai gan viņi labi apzinās, ka ir spējīgi visu izdarīt daudz labāk. Jā, tas prasa disciplīnu, bet, ja jūs padarāt darbu iespējami vislabākajā līmenī, tas sniedz arī ilgstošu un dziļu gandarījumu. Kad mēs skatāmies uz Rembranta vai Mikelandželo darbiem, mēs apbrīnojam šo vareno gleznotāju izcilās spējas. Bet modernās tehnoloģijas ļāvušas speciālistiem atklāt dažas šo meistardarbu sākotnējās detaļas. Bieži vien lielas audekla daļas tika vairākkārt pārkrāsotas, tēli pārvietoti vietām vai pievienoti jau esošajiem, sejas izteiksmes vai ķermeņa pozas radikāli izmainītas, pirms mākslinieks bijis pilnībā apmierināts ar savu darbu. Ir ziņas, ka Ernests Hemingvejs pārrakstījis sava slavenā romāna Ardievas ieročiem pēdējo nodaļu vairāk nekā divdesmit reižu, pirms nolēmis, ka ir pienācīgi noslēdzis stāstu. Protams, ir reizes, kad jāķeras pie nākošā projekta un mums jābūt mierā ar standartu, kas neatbilst mūsu perfektuma izjūtai. Tomēr ir arī taisnība – ja kaut kas ir tā vērts, lai to darītu, tad ir vērts, lai to paveiktu pēc iespējas labāk.

Visbeidzot, disciplīna nozīmē gatavību upurēt. Ja jūs vēlaties kaut kur sasniegt labus rezultātus, jums, iespējams, būs jāpamet novārtā citas lietas. Lai sasniegtu vislabāko sportisko sagatavotību, nepieciešami spraigi treniņi un apzināta atsacīšanās no visām tām lietām, kas var apdraudēt fizisko formu. Attīstot muskuļu talantu, no mums tiek prasīta disciplīna un neatlaidība, un, iespējams, par to arī ir maksājama sava cena. Un tas pats īpašā veidā attiecas arī uz mūsu ticības dzīvi un kalpošanu.

Pilnīgi nodevies

Kļūt un būt par kristieti ir visvienkāršākā lieta pasaulē. Dievs devis mums visu nepieciešamo, radot mūs ar iedzimtu spēju meklēt un atrast Viņu. Dievs mums sevi atklāj caur Bībeli un vēl brīnumainākā veidā – caur Jēzu Kristu. Viņš tika galā ar mūsu grēku problēmu un izveidoja kopību, kurā varam būt kopā ar ticības biedriem, kā arī sniedza mums visu nepieciešamo ticības dzīvei. Kristieši pilnībā paļaujas uz dievišķu žēlastību. „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”

Vācu teologs Dītrihs Bonhofers, kuru nacisti nogalināja tikai dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām, brīdināja: lai arī šī brīnišķīgā žēlastība ir bez maksas, tā nav lēta. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Lai arī, no vienas puses, kļūt par kristieti ir pats vienkāršākais pasaulē, tajā pašā laikā tas ir izaicinājums. Savā grāmatā „Māceklības cena” Bonhofers rakstīja par pretrunīgajiem izaicinājumiem, ar kādiem jāsastopas Kristus sekotājiem:

„Māceklis tiek izrauts no savas relatīvi drošās dzīves un iemests absolūtā nedrošībā (patiesībā gan absolūtā drošībā un Jēzus sadraudzības dotā aizsardzībā), no dzīves, kura ir pārskatāma un aprēķināma (patiesībā gan neaprēķināma), dzīvē, kura ir nepārskatāma un nejauša (tas ir, tādā, kura ir nepieciešama un aprēķināma), no noteiktā sfēras (kas patiesībā ir nenoteiktais) nebeidzamu iespēju īstenībā (kas patiesībā ir atbrīvojoša realitāte).”

Efeziešiem 2:8.
Jāņa 3:16.

Iespējams, šie vārdi jāizlasa vairākas reizes, pirms pa īstam top skaidra to jēga. Kad es par tiem domāju, jūtos kā viens no mācekļiem, kuri arī prātoja, vai viņiem jebkad tas izdosies. Pēc tam, kad Kristus bija izaicinājis bagāto vīru radikāli mainīt savu dzīvesveidu, mācekļi neticīgi pajautāja savam Skolotājam: „Kas tad var tikt glābts?” Atbilde arī mums šodien ir tikpat iedrošinoša, kā toreiz viņiem: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” J. Heinriha Arnolda komentārs mums to padara vēl saprotamāku: „Dievam dots solījums nenāk no cilvēka uzticības. Mums ir jāpaļaujas uz Dieva uzticību. Neviens nav tik spēcīgs, lai saviem spēkiem izturētu to, kas bija jāpiedzīvo, piemēram, agrīnajiem kristiešu mocekļiem; bet Dievs ir uzticams. Ja mēs nododam sevi Dievam, Viņa eņģeļi cīnīsies par mums.”

Tātad, savā ziņā ir viegli sākt un turpināt ticības svētceļojumu. Tas ir bez maksas, bet tajā pašā laikā – paņem visu, kas mums ir un kas mēs esam. Tas prasa pilnīgu un pastāvīgu nodošanos. Es nevaru atrast piemērotākus vārdus par šiem nesen izlasītajiem:

„Man jums ir jaunumi. Patiesa kristietība, drosmīga kristietība – tāda, kādu sludināja apustuļi Pāvils un Pēteris, un tūkstošiem citu agrīno kristiešu – tā nav priekš svārstīgajiem. Tā nav domāta gļēvajiem, remdenajiem, tiem, kuri daļēji nodevušies vai reizumis aiziet uz baznīcu. Tā ir domāta aizrautīgajiem, tiem, kuriem ir drosme pateikt: „Es ticu Dievam un veltīšu ikvienu savu nomoda stundu viņa mērķiem, vienalga, ko tas maksā.” ’

Discipleship, MacMillan Company, New York, 1965. 62, 63.lpp.
Mateja 19:25, 26.
1994. Heinrich Arnold, Discipleship – Living for Christ in the Daily Grinds, The Plough Publishing House, Farmington, PA, 1994. 35.lpp.
Mike Nappa, The Courage to be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 35.lpp.

Misija

Lielākajai daļai organizāciju un uzņēmumu ir savs misijas paziņojums, kas dažos vārdos rezumē, ko viņi vēlas sasniegt un kā grasās to izdarīt. Pasaulplašā Coca Cola impērija apraksta savu misiju kā centienus nodrošināt, lai tās produkcija būtu pieejama ikvienam cilvēkam uz planētas „Zeme”. Un ikvienam, kurš pietiekami daudz ceļojis, nākas atzīt, ka Coca Cola ļaudis savu uzdevumu paveikuši ārkārtīgi labi. Pat attālās, gandrīz nepieejamās vietās jaunattīstības valstīs, kur pat netiek nogādāts pasts un kur nav zināmi veselības aprūpes pamatelementi, Coca Cola kaut kādā veidā tomēr tikusi iekšā.

Misijas formulējums ir svarīgs. Tā izstrādes process palīdz cilvēkiem noteikt viņu galīgo mērķi, bet, redzot to ik dienas acu priekšā, cilvēkiem vieglāk koncentrēties uz saviem pienākumiem. Arī lielai daļai baznīcas organizāciju mūsdienās pastāv formulēti misijas paziņojumi un konfesija, pie kuras piederu es (Septītās dienas adventistu baznīca), nav izņēmums. Tomēr, lai cik svarīgs tas šodien ir man un ikvienam pie šīs strauji augošās kustības piederošajam, tas ir tikvien kā mūsdienīgos vārdos ietērpts pirmais, pirms diviem tūkstošiem gadu formulētais misijas uzdevums. Šo sākotnējo misijas formulējumu bieži vien dēvē par Lielo evaņģēlija uzdevumu (jeb pilnvarojumu), un tas savā pilnīgākajā versijā atrodams Mateja evaņģēlija pēdējos pantos:

Timothy R. V. Foster, 101 Great Mission Statements, Kogan Page, London, 1993. 51. lpp. un tālāk.

„Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Ejiet, dariet par mācekļiem, kristiet, māciet. Tāds uzdevums. Kas ir mērķauditorija? Tikpat plaša kā Coca Cola kompānijai: visas tautas (burtiski: visas etniskās grupas). Un kāds ir šīs kampaņas ilgums? No aptuveni 31. gada mūsu ērā līdz pat vēstures beigām.

Pirmā auditorija, kas noklausījās šo Jēzus radītās kustības misijas formulējumu, bija vienpadsmit vīru grupiņa (divpadsmit mācekļi mīnus Jūda, kurš izdarīja pašnāvību pēc Kristus nodošanas). Runājot par cilvēkresursiem, šī misija varēja šķist lemta neveiksmei. Bet brīnumainā kārtā, tai jau no paša sākuma bija milzīgi panākumi. Tas nenotika, pateicoties ārkārtīgi radošai pieejai, milzīgiem materiāliem resursiem, nacionālajam un starptautiskajam tīklam, ko šie vienpadsmit vīri varētu likt darbā. Viņi bija vienkārši, pārsvarā neizglītoti cilvēki, kas nodarbojās ar zvejniecību, tomēr saņēmuši visekskluzīvāko no jebkad pieejamām privātām apmācībām. Vairāk nekā trīs gadus šie vīri pavadīja kopā ar universa Kungu. Un pat ar to vēl nebija pietiekami. Paliekot Jeruzalemē, viņiem bija jāgaida līdz brīdim, kamēr tiks pārdabiskā veidā sagatavoti turpmākajam darbam. Desmit dienas pēc tam, kad augšāmcēlies Jēzus bija atstājis šo zemi, mazo darba grupiņu aizskāra dievišķs spēks tādā veidā, ka visi tobrīd Jeruzalemē esošie to varēja redzēt un dzirdēt. Tā rezultātā pirmā publiskā kampaņa tikko nodibinātajai kristiešu draudzei ieguva tūkstošiem jaunpienācēju.

Mateja 28:19, 20.

No tā brīža kristiešu draudzes augšana vairs nebija apturama. Papētiet Bībeles atlantu (iespējams, ka tas pievienots jūsu Bībeles beigās), un jūs būsit pārsteigti par to, cik intensīvi ceļoja Jēzus mācekļi – tagad saukti par apustuļiem, kas nozīmē – „tie, kas tikuši sūtīti”. Pāvils, kurš arī drīz vien pievienojās pirmajiem apustuļiem, apmēram 30 gadu laikā dibināja jaunas draudzes visā Vidusjūras reģionā. Pirms 1. gadsimta beigām Jēzus Kristus vēsts bija izplatījusies visā senajā pasaulē. Un draudze turpināja augt. Mums ir dokumentālas liecības par to, ka, sākot ar 2. gadsimtu, draudzes pastāvēja arī Francijā, bet Anglijā – ar 3. gadsimta sākumu. Mēs zinām, ka kristietība drīz sasniedza arī Ziemeļāfrikas krastus un virzienā uz Austrumiem nonāca vismaz līdz Indijai.

Šī grāmata nav par draudzes vēsturi. Ja vēlaties ko vairāk uzzināt par kristīgās misijas vēsturi, ieteiktu doties uz tuvāko bibliotēku, kurā noteikti varēsit atrast vismaz dažas labas grāmatas par šo tēmu. Ir aizraujoši lasīt par misionāriem, kuri no Īrijas un Skotijas ceļoja uz daudzām vietām Eiropā, arī par tiem misionāriem, kuri vēlākos laikos devās uz Dienvidameriku un Centrālameriku, kā arī uz Ķīnu un citām vietām Āzijā. Pavisam godīgi jāatzīst, ka dažas no šo misionāru izmantotajām metodēm nebija tās labākās, tomēr tai pašā laikā mēs nevaram neievērot viņu milzīgo ticību, varonību un apņēmību. Kad uz skatuves parādījās protestantisms, pagāja kāds laiks, pirms jaunā kustība uzsāka iepazīstināt visu pasauli ar labajām ziņām. 19. gadsimts pieredzēja modernās misijas ēras aizsākumu, it īpaši tas attiecināms uz Āfriku. Tas bija arī laiks, kad tika organizētas pirmās Bībeles biedrības, nopietni pieņemts izaicinājums pārtulkot Bībeli tūkstošos valodu un dialektu.

Par to lasiet Apustuļu darbu 2. nodaļā.

Absolūtais kristiešu skaita pieaugums ir iedrošinošs – no pusmiljarda 1900. gadā līdz pāri par 2 miljardiem 2004. gadā. Tāpat lielu gandarījumu sniedz pieaugošais Bībeles tulkojumu skaits. Bībele ir visvairāk tulkotā grāmata pasaulē. To pilnībā vai daļēji iespējams izlasīt 2355 no aptuveni 6500 eksistējošām valodām, un tapšanas procesā ir vēl papildus 600 tulkošanas projektu.

Teorētiski Bībele pieejama aptuveni 98 procentiem visu zemes iedzīvotāju, tomēr tas nenozīmē, ka gandrīz visi cilvēki (ja viņi prot lasīt) Bībeli patiešām arī lasa. Un Kristus evaņģēlija izplatīšanas misija ne tuvu vēl nav pabeigta. Patiesībā – statistikas dati rāda, ka kristiešu procentuālais daudzums palicis diezgan nemainīgs – nedaudz vairāk par 30 procentiem.

Pasaules iedzīvotāju skaits dramatiski pieaudzis, bet kristiešu skaita attiecība pret kopējo nu jau ilgāk nekā gadsimtu ir palikusi nemainīga. Par spīti tiem resursiem, kādiir pieejami visiem kristiešiem (viņu kopējie akumulētie ienākumi novērtēti ar vairāk nekā 16 triljoniem dolāru), par spīti 3,6 miljoniem kristiešu draudžu visā pasaulē, par spīti tam, ka darbojas simtiem dažādu misionāru organizāciju, kurās nodarbināti vairāk nekā 300 000 misionāru, un par spīti šobrīd pieejamajām attīstītajām audiovizuālajām mediju iespējām, kristiešu vēsts vēl joprojām nav dzirdēta simtiem miljonu mājās visā pasaulē. Tāpat jāpiezīmē, ka kristietības centrs pamazām no Ziemeļiem pārvietojas uz Dienvidiem. Āfrika un Amerikas palēnām kļūst par galvenajiem kristietības centriem, un liela daļa kristiešu koncentrējusies arī dažādās Āzijas daļās, bet tradicionālajos kristīgajos Rietumos to pamazām saēd sekulārisms un nekristīgās ietekmes.

Daudzi no vairāk nekā diviem miljardiem nekristiešu ir apzināti izvēlējušies tādi būt, un mums šī izvēle jārespektē. Daudziem, iespējams, nekad nav bijusi iespēja nopietni izvērtēt savus uzskatus, un viņi tikpat labi var kļūt par kristiešiem, tiklīdz būs izpratuši kristīgās vēsts unikalitāti. Protams, viņus nedrīkst piespiest un ar viņiem nedrīkst manipulēt. Vienmēr jāsaglabā tiesības brīvi izdarīt savu reliģisko izvēli, bet pēc tam sekot savas sirdsapziņas norādēm. Tomēr, rupji rēķinot, katrs ceturtais šīs planētas iedzīvotājs ne reizi nav dzirdējis par kristiešu Dievu un ir pilnīgā neziņā par to, kas un kāds ir Jēzus Kristus. Aptuveni diviem miljardiem šodien dzīvojošo cilvēku vēl nav bijusi iespēja izlemt „par” vai „pret” kristiešu Dievu. Kā gan tas var būt? Ja Coca Cola ar savu produkciju var iepazīstināt gandrīz ikvienu cilvēku visā pasaulē, kas gan noticis tiem 3,6 miljoniem kristiešu draudžu ar diviem miljardiem locekļu?

Šādu statistiku vāc vairākas organizācijas. Ļoti labu, ik gadu aktualizētu avotu var atrast Starptautiskajā misijas izpētes biļetenā, no kura arī ir ņemti šie statistikas dati.

Skat. Philip Jenkis, The Next Christendom (Oxford University Press, Oxford, 2002.

Acīmredzot liela daļa kristiešu nav tādi, kādiem viņiem jābūt. Lielai daļai no šiem procentiem nav ne īstas degsmes, ne spēka. Daudz kas no tā ir tikai tradīcijas un kultūra. Grūti teikt, cik daudzi no šiem diviem miljardiem cilvēku, kuri apgalvo, ka ir kristieši, baznīcu no iekšpuses redz tikai Ziemsvētkos, kāzās vai bērēs. Daži draudzes misiju atbalsta ļoti minimāli, ja vispār to dara. Simtiem miljonu kristiešu daudz vairāk naudas iztērē par košļājamo gumiju, nekā ziedo savai draudzei. Man gan jābūt uzmanīgam, izsakot šādus radikālus spriedumus, jo ir arī simtiem miljoniem kristiešu visā pasaulē, kas savam Kungam kalpo ar absolūtu nodošanos un ir daudz dāsnāki draudzes darba atbalstā kā savā, tā arī citās valstīs. Un tomēr jāuzsver – misija ir vitāls jēdziens. Kad draudzes jeb baznīcas organizācija zaudē tās misijas aizrautību, tā ir zaudējusi savas eksistences iemeslu un drīz vien zaudēs arī savu dzīvību.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izlēmu pievienoties draudzei, kura izteikti vērsta uz misiju. Tādēļ, ka tā koncentrējusi savu uzmanību uz misiju, tā ir kustībā esoša un augoša. Es draudzei pievienojos savā jaunībā, un līdz šim esmu tajā palicis. Es atceros paziņojumu, kad mana draudze sasniedza viena miljona locekļu atzīmi. Šobrīd man rakstot grāmatu, pie Septītās dienas adventistu Baznīcas piedervairāk nekā 14 miljoni kristītu locekļu un pastāv iespēja, ka ir divtik daudz tādu, kas pielūdz adventistu baznīcās un sevi redz kā adventistu ģimenes daļu. Kopā manas draudzes locekļi ik gadu ziedo dažus miljardus dolāru draudzes misijai. Un šāds uzsvars uz misiju patiešām rada atšķirību. Laikā, kad vispārējais pasaules kristiešu skaits nemainās, šobrīd uz katriem 468 cilvēkiem pasaulē ir viens adventists, lai gan pirms piecdesmit gadiem šis skaitlis bija viens uz 3000!

Ikviens no mums individuālā kārtā var sniegt redzamu ieguldījumu draudzes misijā. Daži no mums var doties uz citām pasaules malām un piedalīties reālā evaņģēlija sludināšanā vai piedalīties cita veida misijas projektos. Daudzi no mums var dāsni ziedot (pienest reālu „upuri” naudas izteiksmē), un visi mēs varam aizlūgt par Kristus vēsts pasludināšanas dažādajiem aspektiem.

Tomēr vislielāko ieguldījumu mēs varam dot mūsu pašu māju apkārtnē. Līdzīgi kā apustuļi senatnē, arī mēs esam aicināti „liecināt” par to, ko Dievs mūsu labā darījis caur Jēzu Kristu. Nereti būs jāsamierinās ar to, ka esam klusie liecinieki. Tas nemaz nav tik slikti, jo darbi tāpat bieži vien runā skaļāk par vārdiem. Bet tad, kad rodas izdevība, mums ir jārunā un ar pārliecību, nekaunoties jāstāsta cilvēkiem par to cerību, kāda mums dota. Tas ne vienmēr ir viegli, un tas var prasīt savu cenu. Ne bez nopietna iemesla Jaunajā Derībā izmantotajam vārdam, kas parasti tiek tulkots kā „liecinieks”, oriģinālvalodā ir vēl viena nozīme – „moceklis”!

Ja jūs esat nonākuši līdz šai vietai un savā atklāsmju ceļojumā spēruši soli pēc soļa, jums šeit nav jāapstājas. Lai jūsu nodošanās atrastajai ticībai izpaužas, personiski iesaistoties misijā, ko Dievs uzticējis visiem ticīgajiem! Ja jūs esat dzirdējuši labo vēsti priekš sevis un esat spēruši lielo ticības soli, tad jūs labprāt stāstīsit par to arī citiem. Rietumu pasaule, it īpaši Rietumeiropa, izgāja cauri periodam, kad runāt par savu reliģiju bija lielāks tabu nekā sarunas par savu seksuālo dzīvi. To vienkārši nepieminēja. Reliģija bija privāta. Tomēr situācija strauji mainās. Tagad runāt par reliģiju atkal ir normāli, un cilvēki vairs nenoskatās uz jums ar žēlumu, dzirdot par jūsu ticību Dievam. Garīgums no jauna iekarojis savas pozīcijas postmodernisma dienaskārtībā. Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka ir viegli pārliecināt cilvēkus par Bībelē atrodamās kristīgās vēsts „patiesumu”. Postmodernais cilvēks ir izvēlīgs attiecībā uz to, kam ticēt, un nepavisam ne viegli pieņems to, ka jūsu „patiesība” labāka par viņa „patiesību”. Un tomēr – šodien ir daudz vairāk iespēju liecināt, nekā tas bija pirms desmit gadiem. Postmodernisms izmainījis kontekstu, kādā mēs esam aicināti liecināt.

Apustuļu darbi 1:8.

Ja mēs patiešām esam savā ticībā nodevušies Dievam un pieņēmuši apzinātu lēmumu kļūt par Kunga mācekļiem un kalpiem, mēs nedrīkstam izvairīties no mūsu misijas un to arī nedarīsim. Mēs darīsim visu, lai norādītu savam partnerim, bērniem, radiniekiem, draugiem un kolēģiem uz tās iedvesmas un jēgas Avotu, kuru esam atraduši paši. Mēs darīsim visu iespējamo, lai viņus vadītu cauri tam procesam, kuru iezīmēju šajā grāmatā. Esiet sagatavoti: jums var nākties būt pacietīgiem! Un pārliecinieties, ka runājat otram saprotamā valodā! Var paiet ilgs laiks, kamēr jūs ieraudzīsit, kā viņi pieņem lēmumu „mainīt virzienu” un ir gatavi galīgajam solim.

Un atcerieties divas lietas! Pirmkārt, postmoderni cilvēki meklē kaut ko vairāk par rūpīgi formulētiem argumentiem. Viņi grib redzēt ko vairāk par labi ieeļļotu baznīcas mašinēriju. Viņi grib redzēt reālus cilvēkus, kuri konsekventi īsteno savu ticību dzīvē. Viņus ietekmēs patiesi kristieši, kas arī realitātē ir tie, par ko uzdodas. Ja vēlaties dalīties savā ticībā, pārliecinieties, ka jūsu līdzcilvēki redz jūsu ticības ienestās reālās izmaiņas jūsu pašu dzīvē! Ne tikai runājiet par to pilnvērtīgo dzīvi, kādu piedāvā Kristus, bet veidojiet šādas dzīves paraugu – visā tās vienkāršībā un viengabalainībā! Un, otrkārt, mēģiniet ievest šos cilvēkus ticīgo kopībā! Ir būtiski, lai, sākot ticēt, viņi var justies piederīgi.

Atcerieties, grāmatas sākumā es brīdināju, ka šī ir grāmata, kuru nevar tā vienkārši izlasīt un pēc tam nolikt atpakaļ plauktā! Tā prasa rīcību un jūsu priekšā noliek milzīgu izaicinājumu. Atrodiet jēgu savai dzīvei un speriet lielo ticības soli! Citiem vārdiem: atrodiet Dievu un paši sevi! Atrodiet cerību, patiesu dusu un mieru! Saņemiet piedošanu un iemācieties piedot paši! Izvēlieties kļūt par Kristus mācekli un pārvaldnieku tam, ko Dievs jums piešķīris! Nododiet sevi pilnībā savam Kungam! Un tad – sāciet šo ciklu no jauna! Palūkojieties uz cilvēkiem sev apkārt! Daudziem pietrūkst tās jēgas izjūtas, kāda nu ir jums. Viņi vēl nav spēruši ticības soli, kas jūs pārcēla pilnīgi citā pasaulē. Viņiem ir jāsāk šis atklāsmju ceļojums. Norādiet viņiem ceļu un palieciet līdzās!

Palīdziet citiem atrast Patiesību un paši tai pašā laikā turpiniet „pieaugt mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā”!

Es esmu dalījies savā ticībā ar visiem jums, kas esat izlasījuši šo grāmatu. Es izvēlējos uzrakstīt par savu ticību. Domāju, ka man labāk padodas rakstīt, nevis sludināt. Tas ir veids, kādā vislabprātāk stāstu citiem par savu ticību. Domāju, ka tas ir viens no maniem talantiem. Vēlos to izmantot pēc iespējas labāk, kamēr vien es varu „kalpot” savam Kungam. Aicinu jūs atklāt savus talantus un it visur, kur atrodaties, liecināt par savu ticību tik efektīvi, cik vien jūs varat. Dievs prasa daudz. Bet kaut kādā veidā Viņš nodrošinājis mūs visus ar nepieciešamo, lai mēs varētu būt mūsu Kunga mācekļi, kalpi un tie, kas liecina par Viņu!

2. Pētera 3:18.