Ticība soli pa solim

Cerība

Kas ir dzīve bez cerības? Kāda gan patiesa jēga tai var būt, pat ja ir Dievs, bet nav cerības nākotnei šajā dzīvē un pēc šīs dzīves? Tas varētu nelikties nemaz tik slikti tiem, kuriem visa kā ir vairāk nekā nepieciešams, kuri ir veseli un veiksmīgi, tomēr lielākajai daļai no mums dzīvē ir savi pacēlumi un kritumi. Diemžēl daudziem – kritumu vairāk nekā pacēlumu. Bez cerības dzīve ātri vien pārvēršas nožēlojamā eksistencē.

Cerības jēdziens ir cieši saistīts ar ticības nozīmi. Cerība pastiprina dzīves jēgu. Tā iedvesmo un palīdz mums palikt pozitīvi noskaņotiem un aktīviem, palīdz noturēt savu skatienu koncentrētu uz saviem mērķiem, rodot prieku dzīvot mērķtiecīgi un izmantot visu mūsu potenciālu. Ticība un cerība nav pilnībā sinonīmi, tomēr – ļoti tuvi jēdzieni. Iegūt ticību nozīmē iegūt cerību.

Kādēļ mēs uzdrīkstamies cerēt? Lūk, kā kristieši atbildētu uz šo jautājumu: jo mēs ticam Dievam, kurš mūs ir radījis un veidojis, kurš vēlas sarunāties ar mums un kurš vēlas par mums rūpēties. Viņi sacīs, ka tiem pieder cerība, jo ir Dievs, kurš mūs mīl. Ticība, cerība un mīlestība ir jēdzieni, kas nesaraujami vienoti savā starpā. Nekur citur tas nav tik skaidri paskaidrots, kā tajā slavenajā Bībeles nodaļā, kuru es ieteiktu lasīt vēl un vēl: 13. nodaļu no pirmās vēstules, kuru apustulis Pāvils uzrakstīja draudzei Grieķijas pilsētā Korintā. Viņš sniedz ārkārtīgi precīzu īstas mīlestības raksturojumu – raksturojumu, kurš šobrīd ir tikpat izaicinošs kā laikā, kad tika rakstīti šie vārdi. Šīs brīnišķīgās nodaļas beigās viņš secina, ka pastāv trīs galvenie kristieša dzīves jēdzieni: ticība, cerība un mīlestība.

Kādēļ gan iesākt ar ticību (trešā nodaļa) un turpināt ar cerību (šī nodaļa), nevis iesākt ar mīlestību? Jāatzīst, es būtu varējis izmantot citādāku pieeju, bet uzskatu, ka secība, kādā risinu šos trīs jēdzienus, pati par sevi ir daudz saistošāka. Jo ticība ved pie cerības; cerība veidojas uz tās pamata, smeļoties tajā savu ticamību. Un tomēr – mums nekavējoši ir jānorāda arī uz Dieva mīlestību. Mēs varam iegūt cerību, tiklīdz esam atraduši iemeslu ticēt Dievam. Tas, ko par Viņu atklājam laika gaitā, sniedz mums arvien lielāku cerību, tādēļ mēs šo nodaļu varam rezumēt tikai dažos vārdos: tiem, kas tic mūs mīlošam Dievam, ir cerība.

Bezcerība pret cerību

Mums īsumā jāatgriežas pie kritikas, ar kādu saskārāmies, kad runājām par ticības realitāti. Balstot savu viedokli uz Freida kļūdainajiem pieņēmumiem, daži uzskata, ka ticība ir vēlamā uzdošana par esošo. Viņi uzstāj, ka cerība (vismaz tās patiesajā, neatšķaidītajā kristiešu izpratnē) ir līdzīga ticībai – tikai ilūzija un nekas vairāk. Tā varot apmuļķot daudzus cilvēkus, it īpaši tos, kas atrodas sociālās hierarhijas apakšgalā, un kam šī sapņainā ilūzija nepieciešama, lai turpinātu dzīvot, taču tas neiedveš uzticību! Viņi apgalvo, ka koncentrēšanās uz viņpasauli laupot cilvēkiem vēlmi iesaistīties tagadnes pasaulē.

1. Korintiešiem 13:13.

Un atkal jau atbilde šādai kritikai var būt: tas ir tikai viedoklis. Kritiķi nespēj pierādīt, ka kristieša cerība ir tikai svētulīgi vārdi bez reāla satura. Bet no otras puses – ticīgais spēj pārliecinoši argumentēt, ka, jums uzdrošinoties spert milzīgo ticības soli, dažādās „attaisnojamās ticības” visas savijas kopā smalki veidotā patiesības tīklā. Un kurš gan noliegs to, ka šodien cilvēku miljoniem visā pasaulē visvairāk ir nepieciešama cerība?

Pēc 11. septembra notikumiem Amerikā cerība ir piedzīvojusi krīzi. Kāda gan var būt cerība uz mierpilnu nākotni, ja teroristi spēj izraisīt pēkšņu nāvi, sarīkojot vilcienu un autobusu katastrofas, sagraujot teātrus un liekot komercpārvadājumu lidmašīnām ietriekties birojiem pilnajos debesskrāpjos? Kāda gan cerība ir valstīs, kurās brutāli pilsoņu kari gadu desmitiem ilgi nes nāvi un iznīcību, kur cilvēka dzīvībai vairs nav gandrīz nekādas vērtības? Par kādu cerību var būt runa, ja Āfrikas Dienvidsahāras reģionos lielās teritorijās badu izraisa periodiskas sausuma sezonas un siseņu mākoņi, dienā apēdot barības daudzumu, kas vairākas reizes pārsniedz to svaru? Kāda gan ir cerība miljoniem cilvēku, HIV un AIDS upuriem, jaunattīstības valstīs, tāpat visiem tiem, kuru dzīves bezjēdzīgi paiet cietumos? Kāda cerība ir tiem, kas cieš no Alcheimera slimības, kā arī no citām fiziski vai garīgi degradējošām slimībām? Kas atlicis lidmašīnas katastrofā vai cunami viļņa uzbrukumā savus mīļotos pazaudējušajiem? Kāda cerība palikusi tiem cilvēkiem, kuri tikko piedzīvojuši savas laulības iziršanu un izmisumu par savu bērnu zaudējumu cīņā ar narkotikām vai pat sliktāk?

Daudziem no mums, kas dzīvojam attīstītās pasaules apstākļos, kuri esam veseli, labās attiecībās ar citiem un kam ir plaukstošas karjeras, dzīve nepavisam nav grūta. Tā nav grūta arī privileģētās elites pārstāvjiem vai pat sabiedrības vidusslānim nedaudzajās attīstītajās valstīs. Taču lielākajam vairumam šīs planētas iedzīvotāju nav tā paveicies. Apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma robežas, simtiem miljonu pieaugušu vīriešu un sieviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un vidējais dzīves ilgums pārējā pasaulē ir aptuveni par trīsdesmit gadiem mazāks nekā Rietumu pasaulē. Realitāte ir tāda, ka vairumam cilvēku mūsdienu pasaulē ir pavisam maz iemeslu uz kaut ko cerēt. Daudzu dzīves raksturo bailes un izmisums. Šī stindzinošā realitāte man atgādina par paredzējumu, ko varam izlasīt Jaunajā Derībā (Bībeles otrā lielā daļa), kur teikts, ka daudziem „sirds pamirs izbailēs”, redzot briesmīgos notikumus, kas norisinās apkārt. Šie vārdi noteikti šķiet piemēroti drūmajai situācijai, ar kādu šodien sastopas miljoniem cilvēku.

Un tomēr, pretstatā šai baiļu un nomāktības ainai, cerība ir. Kā lasām Bībelē, kristieši nedzīvo kā tādi cilvēki, kam nav cerības. Šī ir noteicošā atšķirība starp tiem, kam ir ticība Dievam, un tiem, kam tādas nav: cerības bezcerības vietā. Cerība katram no mums atsevišķi un cerība visai planētai „Zeme”. Tomēr mums jādefinē cerība pienācīgā veidā. Bibliskā ziņā tā nav sinonīms nereālai sapņošanai ar atvērtām acīm vai veiksmīgam gadījumam. Ja ceram valsts loterijā vinnēt miljonu vai uzvarēt vietējā skaistumkonkursā, mēs runājam par kaut ko tādu, kam nav itin nekāda sakara ar kristīgās ticības cerību.

Lūkas 21:26.

Tas, ko cilvēki sauc par cerību un kas tiek attiecināts uz progresu, bieži vien ir vienkāršas materiālistiskas vēlmes. Viņi cer, ka FTSE 500, Dow Jones un NASDAQ indeksi turpinās kāpt un viņu īpašumu vērtība pastāvīgi palielināsies. Viņi cer, ka nākošgad spēs nopirkt vai līzingā paņemt lielāku un prestižāku automašīnu. Par laimi, ne visi savas cerības iekrāso šādos materiālistiskos toņos. Daži patiesi cer, ka aiza starp bagātajiem un nabagajiem beidzot pakāpeniski aizvērsies; ka kari Āfrikā mitēsies; ka arvien vairāk cilvēku visā pasaulē izvēlēsies veselīgu dzīvesveidu; ka cilvēce darīs visu iespējamo, lai aizsargātu dabu; ka bagātās valstis padalīsies savos resursos, lai izskaustu badu un plašo analfabētismu pārējā pasaules daļā. Un tomēr – tas ir vēl tālu no patiesās kristīgās ticības cerības.

Mums ir skaidri jāapzinās, ka cerību nedrīkst jaukt ar optimismu. Man patīk optimistiski ļaudis. Es pats cenšos tāds būt, taču bieži vien par to dārgi maksāju, ja savus lēmumus pieņemu, balstoties uz visoptimistiskākajām prognozēm, un esmu pārāk dāsns, novērtējot savus ienākumus, bet neesmu reāli skatījies uz faktiem, prognozējot izdevumus. Rudolfs V. Džuliani, Ņujorkas mērs, 11. septembra notikumu laikā sarakstīja grāmatu par saviem vadības principiem. Viens no tiem ir: „Apsoli mazāk, izdari vairāk.” Viņš bija guvis savu mācību no pārāk liela optimisma slēptajiem riskiem! Cilvēku viegli var iesprostot nereālu gaidu nebeidzamais loks. Visbūtiskākā atšķirība starp optimismu un cerību ir sekojoša. Optimisms balstās uz man redzamo vai arī uz iedomām par redzamo, bet kristīga cerība – gluži kā ticība – balstās uz neredzamu realitāti. Bībele to definē šādi: „Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?”

1. Tesaloniķiešiem 4:13.

Optimisms un ticība progresam primāri balstās uz cilvēciskiem sasniegumiem. Tas bija prominents modernās Apgaismības domāšanas aspekts, kas neredzēja robežas sasniegumu iespējām. Cilvēku tehnoloģijas Žila Verna stilā pārspētu komunikācijas un ceļošanas ierobežojumus; jauni medikamenti apstādinātu tādas nāvējošas slimības kā spāņu gripa vai bakas. Jaunas mašīnas atbrīvotu mūs no nogurdinošās rutīnas, un lielāka bagātība dzīvi darītu daudz patīkamāku. Mūsu postmodernajā ērā mēs tikai tagad esam secinājuši, ka optimisms lielā mērā ir nevietā. Pasaule nav kļuvusi par to mierpilno un plaukstošo paradīzi, kādai tai bija jābūt. Realitāte ir tā, ka mēs dabu esam nevis apguvuši, bet gan lielā mērā iznīcinājuši. Mēs neesam rūpējušies par zemi, bet gan ekspluatējuši tās resursus tuvredzīgā un patmīlīgā veidā. Mēs neesam kļuvuši par vienu lielu cilvēcisku ģimeni, bet esam radījuši gandrīz nepārvaramu spriedzi starp bagātajiem un nabagajiem, starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp kristiešiem un musulmaņiem, starp baltajiem un melnajiem. Šīs pasaules drūmā realitāte nedod iemeslus optimismam. Bet neskatoties uz to – ir cerība.

Rudolph W. Giuliani, Ken Kurson, Leadership, London: TimeWarner, 2002. 155. lpp.
Romiešiem 8:24.

Kādēļ mēs ceram it kā par spīti tam juceklim, ko bieži vien radām savās dzīvēs, un korporatīvajam juceklim, ko esam radījuši visā pasaulē? Mūsu cerība nebalstās uz tehnoloģijām. Es gan negribētu iztikt bez daudzām no tām lietām, kas radītas tehnoloģisko izgudrojumu un attīstības rezultātā. Esmu laimīgs, ka rakstīt varu ar klēpjdatora un daudzu parocīgu programmu palīdzību, kā arī novērtēju to, ka man ir satelītantena uz garāžas jumta, sniedzot iespēju skatīties simtiem vietējo un nacionālo kanālu, tāpat arī CNN un Skynews. Taču tehnoloģijas nesniedz galīgās atbildes uz šodienas problēmām, bet tās ir radījušas viltīgas sprāgstvielas un spēju realizēt gaisa uzbrukumus, tāpat arī teroristiem spēlēt savas nāvējošās spēles ar nevainīgām dzīvībām.

Īsta cerība šī vārda patiesajā nozīmē nav radusies, pateicoties politiķu, Apvienoto Nāciju vai arī Eiropas Savienības pūliņiem. Mums ir nepieciešami godīgi un drosmīgi politiķi un starptautiskās organizācijas, kam pietiek dūšas un līdzekļu nest mieru mūsu planētas kara plosītajās vietās. Bet ja vēsture mums kaut ko ir iemācījusi, tad vismaz būtu jābūt skaidram, ka politika biežāk gan ir pati problēma, nevis tās risinājums.

Tāpat cerību nevaram balstīt uz ticību evolūcijai. Pat ja evolūcijas teorija būtu patiesa, tas būtu tik lēns process, kas man nedotu iemeslu tajā meklēt cerību sev. Pat ja evolūciju varētu pierādīt, ņemot vērā tās nebeidzamo primāro cīņu par izdzīvošanu, kuras rezultātā izdzīvo stiprākais, tā sniegtu pārāk maz iemeslu reālai cerībai.

Pamats cerībai

Kristīgās ticības cerībai ir vairākas dimensijas. Tā saistīta ar atsevišķu cilvēku, kā arī attiecas uz visu cilvēci. Tā ir saistīta ar to, kas norisinās pasaulē šeit un tagad, bet kristīgā cerība iesniedzas arī nākotnē, pat aiz kapa malas. Tā nosaka, kā mēs uztveram sevi un cilvēkus sev apkārt un kā mēs uztveram pasauli. Kāds pamats ir tik tālejošai cerībai? Tam jābūt kādam ļoti nozīmīgam faktam vai notikumam, kas atļauj mums lolot šādu cerību. Kas tas ir?

Īsā atbilde uz šo jautājumu ietverta vien trīs vārdos: Dievs mūs mīl. Garākā atbildes versija, ko mēs apspriedīsim turpmākajās šīs nodaļas lappusēs, attieksies uz absolūtās patiesības pašu būtību. Šis ir pamats jebkuram citam doktrināram vai teoloģiskam paziņojumam. Tas ir visa kodols. Paņemiet nost šo pārliecību, un jums būs kristietība bez ticības un bez cerības.

Kristīgā cerība sakņojas Dievā un Viņa mīlestībā pret tādiem cilvēkiem kā jūs un es.

Te mēs nonākam pie jautājuma, uz kuru jau vairākkārt esam netieši norādījuši. Kāds ir mūsu Radītājs Dievs? Kāda ir Viņa daba, Viņa raksturs? Izpētot Bībeles tekstus unizanalizējot visas tiešās un netiešās Dieva īpašības, teologi piedāvājuši vairākus terminus, lai aprakstītu neaprakstāmo. Viņu vārdiem sakot, Dievs ir visspēcīgs jeb visvarens. Viņš var izdarīt visu, ko vēlas, tādēļ ka Viņš ir Dievs. (Protams, šāds paziņojums ir jāprecizē: Dievs var izdarīt visu, kas atbilst Viņa dabai.) Dievs ir visu zinošs. Tas nozīmē, ka, būdams Dievs, Viņš zina visu to, ko vien ir iespējams zināt par visu un visiem, un nav nekā, ko kāds varētu no Dieva noslēpt. Viņš tāpat ir arī visur esošs, jo tāpēc, ka Viņš ir Dievs, Viņu nespēj ierobežot kāda noteikta vieta, kā tas ir ar mums. Attālums viņam problēmas nesagādā. Teologi saka, ka Dievs ir mūžīgs un bezgalīgs. Tas nozīmē, ka Viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Un lai ko mēs par Viņu teiktu, vienmēr paliks kas nepateikts, jo Viņš ir daudz kas vairāk par visu to, ko mēs vispār spējam iedomāties. Kad Mozus, Izraēla tautas vadītājs apmēram 1400 gadus pirms Kristus, vēlējās uzzināt Dieva vārdu, viņš saņēma mulsinošu atbildi. Un tomēr tā izteica visu. Dievs sevi nosauca – „ES ESMU”. Tas nozīmē, ka Dievs ir it viss absolūti pilnīgā, bezgalīgā veidā. Mēs meklējam vārdus un zinām, ka tie nav adekvāti. Jo ko gan mēs, kas varam nodzīvot līdz 80 vai 90 gadu vecumam, varētu zināt par mūžību? Ko gan mēs – ierobežoti savās prasmēs un iespējās – varētu zināt par to, ko nozīmē būt visvarenam? Ko gan laikā un telpā ierobežotas būtnes varētu zināt par bezgalīgo? Cilvēciskie vārdi un jēdzieni nemūžam nebūs pietiekami, cenšoties aprakstīt Dievu, taču tie mums palīdz kaut ar acu kaktiņu apjaust patiesību, kāds ir Dievs.

2. Mozus 3:14.

Citi vārdi tiek izmantoti, lai aprakstītu Dieva raksturu. Viņš ir pacietīgs un saprotošs. Dievs ir taisnīgs un objektīvs, bet tai pašā laikā – pilns laipnības un žēlastības. Īsi sakot, Viņš ir mīlestības Dievs. Vislabāk zināmais teksts visā Bībelē pasvītro dievišķā būtību: „Dievs ir mīlestība.”

Savā ziņā tas viss šķiet ļoti vienkārši. Un tā tas patiešām ir, bet tai pašā laikā šie jēdzieni nepārtraukti nodarbina prātu un var kalpot par tēmu nebeidzamām meditācijām, jo tiem ir milzīgs potenciāls. Jo (un šeit man atkal ir jācitē Bībele) „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis” (mani, tevi, ikvienu), „ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jēzu Kristu) šai pasaulē piepildīt kādu ļoti īpašu mērķi. Viņa Dēlam bija jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību jāatjauno attiecības starp mums un Dievu. Paskatīsimies, ko tas viss nozīmē (un vai mūsu sākotnējam lielajam ticības solim var sekot nākošie soļi).

Kaut kas notika nepareizi. Cilvēki, ko Dievs tik rūpīgi bija radījis, krasi novērsās no Viņa. Viņi sadumpojās un Bībeles apraksti mums vēsta, ka tā rezultātā tika ietekmēta visa pasaule. Parādījās slimības un nāve, sevi pieteica karš un nežēlība. Pamazām vēlēšanās un spēja sazināties ar dievišķo būtiski vājinājās. Kā tas viss notika? Pētiet Bībeli līdz mūža galam un prātojiet par to līdz bezspēkā nogāžaties no krēsla, bet jūs nekad nesapratīsit, kas īsti notika. Tas mūsu cilvēciskajai izpratnei ir par daudz. Un tomēr mēs visapkārt sev redzam ļaunuma un netaisnības šausmīgo realitāti. Caur simboliem, ko izmantojuši vairāki Bībeles sarakstītāji, mēs varam uzzināt: lai arī cilvēcei ir jāuzņemas atbildība par to, kas notika nepareizi, iesaistīta bija arī pārcilvēciska dimensija – Ļaunums ar lielo burtu. Bībeles dotais apzīmējums pirmatnējam ļaunuma ierosinātājam ir Sātans. Un ja tā ir taisnība, ka eksistē pārdabiska ļaunuma dimensija, tad ir pamats uzskatīt, ka arī šī nesalīdzināmi nepatīkamā stāvokļa risinājumam tāpat jānāk no pārdabiska avota. Pieredze jau pietiekoši parādījusi, ka cilvēce nespēj pati sevi aiz kurpju šņorēm izvilkt no globālu ciešanu un aplamas rīcības plūstošajām smiltīm.

Jāņa 4:18. Jāņa 3:16.

Kristīgā vēsts savā būtībā pasaka to, ka ir dots risinājums (grieķu vārda „evaņģēlijs” tiešais tulkojums – „labās ziņas”). Jēzus Kristus, Dieva Dēls, pirms 2000 gadiem cilvēka izskatā nāca uz noteiktu vietu virs zemes, lai kļūtu par Risinājumu grēka problēmai. Viņš dzīvoja nekļūdīgu dzīvi un ar to aizkaitināja reliģisko un politisko iekārtu tik lielā mērā, ka tie meklēja veidu, kā Viņu iznīcināt. Galu galā Viņam tika izpildīts nāvessods pie krusta un Viņš mira. Viņa nāve, kā saka kristieši, nebija sods par to, ko Viņš pats būtu izdarījis. Tā kaut kādā veidā „izpirka” mūsu visu grēkus. Un labās ziņas turpinās. Pēc tam, kad bija guldīts kapā, Viņš trešajā dienā augšāmcēlās no nāves, un tad pēc četrdesmit dienām Viņš „pacēlās” Debesīs. Bet labās ziņas turpinās tālāk. Pēc savas atgriešanās Debesīs Viņš nav pārtraucis savu darbu, bet turpina cieši iesaistīties cilvēku dzīvēs. Un Viņš uz šo zemi atgriezīsies vēlreiz. Kaut kad pavisam drīz. Viņa otrā atnākšana izraisīs revolucionāras pārmaiņas. Šī pasaule tiks pārveidota par nevainojamu pasauli, tādu, kurā dzīvos „izglābtie” ļaudis – tie, kuri bija izdarījuši apzinātu izvēli ticēt Dievam. Mūžība var sākties.

Skat., piemēram, Atklāsmes 12:7 un turpmāk, kur iet runa par ‘karu debesīs’, kas ievadīs traģēdiju uz zemes. Divi citi ļoti simboliski fragmenti tāpat norāda, ka iesaistīts bija kas vairāk nekā tikai cilvēciskā dimensija – Jesajas 14:12-15; Ecehiela 28:11-19.

Protams, ja tā ir patiesība, tad patiešām ir pietiekams pamats cerēt.

Es ticu, ka tā ir patiesība. Tas viss ietverts milzīgajā ticības solī, ko aicinu jūs spert, ja jūs to jau neesat paguvuši izdarīt. Es nesagaidu, ka jūs tūdaļ pat aptversit visus iepriekšējo divu rindkopu aspektus. Esmu teoloģiju studējis vairāk nekā četrdesmit gadu un izlasījis Bībeli daudz reižu, tāpat arī esmu izlasījis daudzus simtus teoloģisku grāmatu, bet man ir jāatzīst, ka vēl joprojām man pašam rodas daudz jautājumu par to, kā saprast zināmus šīs „labās vēsts” elementus. Mums ir jāapzinās, ka cilvēka leksikā pietrūkst vārdu, lai spētu pilnībā aprakstīt visus tos jēdzienus, ar kuriem sas-karamies. Kad piemērojam Dievam tādus vārdus kā „Persona”, „Personība”, mēs to darām tādēļ, ka tie ir vienīgie mūsu rīcībā esošie vārdi Dieva raksturošanai. „Personība” – pats mazākais, ko varam teikt par Viņu. Dievs ir daudz vairāk par to, kādi esam mēs, tādēļ „Personība” (tikai daudz ideālākā un bezgalīgā veidā) ir pats mazākais, ko mēs varētu par Viņu pateikt. Ja mēs pasekojam Bībelē izmantotajai valodai un Jēzu saucam par Dieva Tēva Dēlu, mēs nedomājam par bioloģisku saikni vai dzimuma precizēšanu. Šie vārdi tiek lietoti, jo tie palīdz mums kaut nelielā mērā aptvert to attiecību tuvumu, kāds ir starp Dievības „locekļiem”.

Kad runājam par „debesīm”, mēs neesam pārliecināti, par ko tieši runājam. Vai tā ir vieta, kur Dievs „dzīvo”? Iespējams, tas ir pārāk vienkāršots uzskats, jo Dievs tiek raksturots arī kā Gars, kurš atrodas it visur. (Es speciāli tik daudzus vārdus lieku pēdiņās. Tās norāda, ka šie vārdi netiek izmantoti parastajā nozīmē, bet lietoti cilvēka valodas ierobežoto iespēju dēļ, kad runa iet par dievišķā sfēru. Taču tas nenozīmē, ka tiem nav komunikatīvas vērtības. Tie patiešām palīdz mums iepazīt Dievu, lai varētu pret Viņu attiekties ar izpratni.)

Netrūkst vēsturisku liecību par to, ka Palestīnā kristietības ēras pirmajās desmitgadēs patiešām dzīvoja ievērojams jūdu rabīns vārdā Jēzus. Tomēr nav faktu, kas tieši apstiprinātu Bībelē izklāstīto viņa dzimšanas stāstu. Mēs uzzinām, ka jaunai sievietei, ko sauca Marija, iestājās grūtniecība bez intīmām attiecībām ar vīrieti. Daudziem šī doma par „dzimšanu no jaunavas” liekas absurda, un, jāatzīst, daudzi teoloģijas zinātnieki arī uzskata šo stāstu par svētulīgu mītu. Arī mani mulsina doma, kā varēja notikt kaut kas tik ārkārtējs, tomēr savukārt apmierina doma, ka mēs taču sagaidītu ko pilnīgi neordināru, ja runa būtu par dievišķā nolaišanos līdz cilvēciskā līmenim. Vai tas būtu pārāk daudz – sagaidīt kaut ko pilnīgi unikālu un neordināru, kad Dievs ir nolēmis nākt un dzīvot mūsu vidū apmēram trīsdesmit trīs gadus Jēzus Kristus personā?

Vēsturiskās liecības par faktu, ka šis Jēzus nomira un tad, pēc trīs dienām, atgriezās no nāves, ir lielākoties gadījuma rakstura, tomēr iespaidīgas. Parasti kustības ātri vien sairst, ja to līderi iet bojā. Ja Jēzus nāve romiešu inkvizitoru rokās būtu bijusi arī viņa dzīves stāsta beigas, tad Jēzus piekritēju nepietiktu ilgam laikam. Ilgākais – dažu gadu laikā viņi būtu izklīduši kur kurais. Bet acīmredzot notika kas pilnīgi negaidīts, kaut kas tāds, kas nedaudzo Jēzus sekotāju vadītāju grupiņai lika neļauties nomāktībai un pilnīgam izmisumam, bet radīja drosmes pilnu iesaistīšanos arvien augošā, starptautiski plaukstošā kustībā visas dzīves garumā. Pirmatnējās kristiešu draudzes apbrīnojamo izaugsmi nevar izskaidrot bez kāda pārdabiska notikuma iejaukšanās. Šis notikums ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Cilvēki, kuri zināja par Viņa nāvi, redzēja neapgāžamus Viņa augšāmcelšanās pierādījumus un no tā smēlās ticību un drosmi iziet pasaulē un sludināt vēsti par cerību.

Jāņa 4:24.

Nākošajā nodaļā es detalizētāk runāšu par Jēzus nāves un atgriešanās dzīvē nozīmi, it īpaši par jautājumu – kāpēc Viņš mira. Vēlos šeit pasvītrot uzskatu, ka kristiešu cerība balstās uz neparastām lietām. Ja mēs varam uzticēties Bībeles „labajām ziņām” un varam ticēt, ka šīs lietas, lai cik dīvainas un brīnumainas arī nebūtu, ir patiesas, tad mūsu cerībai ir patiešām drošs pamats.

Cerība ikvienam

Ir svarīgi šo visu apvienot ar Bībeles skatījumu uz cilvēku. Kad mums tiek atgādināts, ka grēka fenomena dēļ mēs pašos pamatos esam kļuvuši nepareizi, šo ainu līdzsvaro daži Bībeles paziņojumi, liecinot, ka vīrieši un sievietes sākotnēji tika radīti statusa ziņā gandrīz līdzvērtīgi eņģeļiem, ka mēs tikām radīti „pēc Dieva tēla”. Tas nenorāda, ka mēs ārēji līdzināmies Dievam vai ka Dievam ir fizisks ķermenis, līdzīgs mūsu ķermeņiem. Mēs ļoti nopietni pazeminātu Dieva mūžīgo dabu, ja salīdzinātu Viņu ar sevi fiziskā līmenī. Termins „Dieva tēls” drīzāk norāda uz spējām, kas (mūsu līmenī) zināmā mērā atgādina dažas no tām, kuras piemīt Dievam Viņa līmenī. Es domāju, tas ir saistīts ar Dieva kā Radītāja – Konstruktora mums piešķirto dāvanu būt radošiem, spējīgiem komunicēt un nodibināt mīlošas attiecības ar citiem.

Dažos Jaunās Derības fragmentos mēs sastopamies ar skaidru vēstījumu, ka piedevām mums visiem ir noteikti „talanti”. Nav tāda cilvēka, kuram nepiemistu itin neviens talants. Bieži vien vērojama tendence atsevišķus cilvēkus uzskatīt par bezcerīgiem gadījumiem. Mēs sliecamies viņus norakstīt, jo nesaskatām pilnveidošanās iespējas. Neredzam viņos īpašības, kas spētu atmaksāties, un padodamies. Tomēr tas nav veids, kā kristietība uzlūko cilvēkus. Ikvienā ir kaut kas pozitīvs, ikkatrā cilvēkā ielikts kaut kas no „Dieva tēla” un ikkatram ir kāda dāvana. Un – vēl kas. Vienmēr pastāv potenciāla iespēja iegūt jaunas prasmes, turpināt savu izglītību un personisko izaugsmi, tādēļ vienmēr pastāv cerība. Un nevienu cilvēcisku būtni nevajadzētu klasificēt kā bezcerīgu. Taču tas vēl nav viss. Ir lietas, ko mēs sevī nespējam izmainīt, it īpaši kas attiecas uz mūsu ārējo izskatu.

Ebrejiem 2:7.
1. Mozus 1:27.
Mateja 25:14-30; Lūkas 19:12-27.

Fundamentāla attieksmes maiņa, „ekstrēmas” uzvedības, perspektīvas un iekšējās motivācijas pārvērtības tomēr ir iespējamas. Ikvienam. Tā ir daļa no kristīgās cerības. Cilvēks var atrast vēlēšanos un iekšējo spēku, lai mainītu virzienu un no jauna sāktu visu no paša sākuma. Bībeles izmanto-tais termins šim procesam ir „atgriešanās”. Pareizais ceļš – ticība Dievam, sarunāšanās ar Dievu, personiskais lēmums mainīties. Meklēt tam spēku un būt neatlaidīgam. Dažiem tas var likties maz ticami, tomēr miljoniem cilvēku spēj liecināt, ka viņu dzīvēs kaut kādā veidā tas patiešām darbojies! Viņu dzīves virziens ir mainījies. No egocentriskām un bezjūtīgām būtnēm viņi transformējušies par laipniem un mīlošiem cilvēkiem. Atraduši spēku pārvarēt atkarības un nepatīkamus ieradumus. Viņiem vairs nav nepieciešamas nebeidzamas izpriecas laika piepildīšanai nedēļas nogalēs. Viņi gūst baudu un apmierinājumu mazajos dzīves priekos un ir atraduši mērķi savai dzīvei, lai gan agrāk domāja, ka tiem nav kā dēļ dzīvot.

Lūk, uz ko var cerēt cilvēki, kuriem piemīt ticība Dievam un Viņa spēkam. Protams, atsevišķas lietas mēs spējam izmainīt arī ar sava gribasspēka palīdzību. Vecgada vakarā varam apsolīt, ka atmetīsim smēķēšanu vai uzsāksim nopietnu diētu. Un mums tas var arī izdoties. Tomēr izmaiņas, ko piedzīvojam, mainot savas dzīves virzienu, ir pilnīgi citādas. Bībeles valodā to sauc par „jaunu sirdi” – te nav runa par tā orgāna aizvietošanu, kas fiziski sūknē asinis mūsu ķermenī, bet gan par iekšējās orientācijas atjaunotni, ko nevar aprakstīt ar cilvēciskiem vārdiem.

Šī cerība sniedzas daudz tālāk mūsu dzīvēs – ne tikai tagadnē un arī ne tikai tajos gadu desmitos, kas varbūt mūs vēl šķir no nāves, jo par vienu lietu mēs varam būt absolūti pārliecināti: kādu dienu – agrāk vai vēlāk, bet neizbēgami – mūs paņems nāve. Tā var lēnām pielavīties vecumā vai arī notvert mūs daudz agrāk pilnīgi negaidīti, bet tā tomēr pienāks. Un ko tad? Vai pastāv cerība pēc nāves? Nu, iespējams, ne tā, kā vairākums to domā. Reinkarnācija ir kļuvusi par ļoti populāru uzskatu, un ne tikai starp hinduistiem. Tas ir uzskats, ka dzīve turpinās nepārtrauktā ciklā, ka pirms mūsu dzimšanas esam jau kaut kādā veidolā dzīvojuši, iespējams, kā dzīvnieki – vai kā cits cilvēks. Iespējams, mums pat paveiktos atklāt kādus savu iepriekšējo dzīvju aspektus. Un mēs turpinātu pārdzimt tādā vai citādā formā. Šādai cerībai nav pamatojuma ne Bībelē, ne praktiskajā pieredzē, un jāšaubās, vai to vispār var nosaukt par „cerību”.

Kristīgā ticība stingri balstās uz nesatricināmiem uzskatiem, ka cerība pastāv arī aiz kapa. Varbūt ir kādi „progresīvie” vai „ liberālie” teologi, kuri labprātāk paliek neitrāli jautājumā par to, vai pēc nāves kaut kas vēl iespējams. Nevienam nevajadzētu šiem teologiem liegt tiesības uz savu viedokli; savukārt viņiem nevajadzētu šo jautājumu sarežģīt, dēvējot savu viedokli par kristieša viedokli. Ja nebūs nelokāmas pārliecības, ka Kristus uzvarēja nāvi un dāvāja iespēju iegūt pilnvērtīgu dzīvību ikvienam, kurš ir gatavs to pieņemt, tad kristīgā vēsts izšķīdīs cilvēciskajās filosofijās. Izlasiet no Bībeles šos vārdus! Tiem ir tik liela nozīme, ka es tos citēšu: „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.”

Kā mums būtu jāuztver šī dzīve pēc nāves? Starp kristiešiem, kuri tic dzīvei pēc nāves, ir plaši izplatīta un dziļi iesakņojusies ideja, ka eksistē kaut kas neredzams un nemateriāls, saukts par „dvēseli”, kas ir implantēts mūsu ķermeņos un tiek atbrīvots tai mirklī, kad mēs izdvešam savu pēdējo elpu. Šis striktais nodalījums starp ķermeni un dvēseli pēdējā laikā zaudējis lielu daļu savu atbalstītāju kristiešu auditorijā, jo daudzi ir sākuši saprast, ka šī koncepcija vairāk balstīta uz grieķu filosofiju, bet ne uz Bībeles mācībām. Baznīcas vēstures students drīz vien atklās, ka daudzi viduslaiku un vēlākie pētnieki ļoti lielā mērā savus kristīgās ticības skaidrojumus balstīja uz tādu vīru kā Platona un Aristoteļa idejām. Platona filosofija par mūžīgo dvēseli, kas īslaicīgi iesprostota mirstīgā ķermenī, no kura tā tiek atbrīvota nāves brīdī, kļuva ļoti ietekmīga, un daudzi kristiešu ticīgie atstāja novārtā jautājumu par to, vai šī ideja vispār pamatota Bībelē.

1. Korintiešiem 15:12-19.

Bībeles skatījums uz cilvēka dabu ir holistisks: mēs esam kas vairāk kā tikai no ķīmiskiem elementiem veidoti fiziski ķermeņi. Mūsu spēja atsaukties dievišķajam, mūsu pieķeršanās, mūsu griba un mūsu reliģiskā pieredze nevar tikt reducēta līdz neiroloģiskiem vai bioloģiskiem procesiem, lai cik lielā mērā tie būtu iesaistīti. Mūsu identitāte ir kas vairāk par mūsu DNS, pat ja mēs apzināmies, ka mūsu DNS ir unikāls un padara mūs ikvienu atšķirīgu no visiem pārējiem. Kas tad notiek, kad cilvēks nomirst? Ja itin nekas nav nemirstīgs, kas tiek atbrīvots nāves brīdī? Kā gan jūsu nāve lai atšķirtos no jūsu kaķa vai suņa nāves?

Nāves noslēpums un vēl...

Nāve ir un paliek noslēpums. Neviens mums nevar pastāstīt par to, ko piedzīvo savas zemes eksistences pašā pēdējā mirklī. Protams, ir cilvēki ar pieredzi, atrodoties uz „nāves sliekšņa”, kas ziņo par atrašanos garā tunelī ar spožu gaismu tā galā un satikšanos ar Tēlu, kam mugurā spožas drēbes, ko viņi identificē kā eņģeli vai Jēzu Kristu. Daži ap-galvo, ka redzējuši, kā atdalās no saviem ķermeņiem, kā ārsti pārliekušies pār viņiem drudžaini (un veiksmīgi) cenšas glābt viņu dzīvības. Taču pabūt uz „nāves sliekšņa” ir tikai tik un nekas vairāk. Cilvēki, kas to piedzīvojuši, nav pa īstam miruši, un šis tik tuvu nāvei atrašanās fenomens nevar tikt uzskatīts par pierādījumu tam, kas patiesībā notiek reālas nāves brīdī.

Zīmīgi, ka Bībele nesniedz skaidru nāves analīzi. Atkārtoti tiek izmantots vārds „miegs”, lai raksturotu šo pārejas fāzi starp dzīvi šeit, tagad un dzīvi mūžībā. Acīmredzot šis vārds netiek lietots tā ikdienišķajā nozīmē, bet kā labākais pieejamais vārds, lai norādītu, ka nāve (a) ir periods, kurā cilvēks atrodas bezapziņas stāvoklī, un (b) stāvoklis, no kura mēs varam atgriezties apziņas stāvoklī. Nāves brīdī laika apziņa pazaūd, un mūsu uztverē nāves brīdis sakritīs ar to brīdi, kad atgriezīsimies dzīvē. Tas ir vienīgais, kas mums jāzina. Visas pārējās spekulācijas par „nāves dabu” ir veltīgas. Tomēr – mēs varam būt droši par atgriešanos apziņas stāvoklī jeb „augšāmcelšanos”, un šis elements ir vitāla kristieša cerības sastāvdaļa. It īpaši tas norāda uz atšķirībām starp tiem, kuri tic, un tiem, kuri netic. „Mēs gribam, brāļi,” raksta viens no Bībeles autoriem, „lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.” Ievērojiet, kā šis paziņojums atsaucas uz nāvi kā „miega” stāvokli. Tāpat pievērsiet uzmanību tam, ka nāve ir skumju avots. Tas ir tiesa – neatkarīgi no tā, vai jūs esat kristieši, vai nē. Tomēr ticīgā skumjām ir citāda daba, un tās nelīdzinās to cilvēku sērām, kam nav cerības. Lai kas arī nebūtu nāve, tā ir īslaicīga. Pēc šīs īsās, bieži vien nožēlojamās eksistēšanas uz zemes – ir dzīve.

Taču, kā tas tā var būt? Bērnībā es dzirdēju par „augšāmcelšanos” no nāves. Es reiz biju lielā Amsterdamas kapsētā, kurā bija apglabāti mani vecvecāki no tēva puses. Savā bērna iztēlē es iedomājos, kā smagie granīta bluķi lēnām tiek pavirzīti nost, atklājot pietiekami daudz vietas, pa kuru mans vectēvs un vecmamma varētu izkāpt no sava kapa, lai gan man nevajadzēja daudz laika saprašanai, ka tikai nedaudzu cilvēku ķermeņi saglabājušies gandrīz neskarti cauri gadsimtiem, bet vairākums ķermeņu gadu gaitā noārdās. Un tad es sapratu, ka daži ķermeņi tiek sadedzināti līdz pat pelniem, un citus apēd plēsīgi zvēri. Šī apjausma satricināja manus no saviem vecākiem gūtos uzskatus. Mani satrauca doma, ka mans mazais brālītis, kurš nomira 8 gadu vecumā, augšāmceltos kā bērns, bet tai pašā laikā mani vecvecāki atgrieztos kā astoņdesmitgadnieki. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu ķermeņa šūnas regulāri iet bojā, un tās pastāvīgi tiek aizvietotas ar jaunām šūnām. Es vēl joprojām esmu tas pats cilvēks, kas biju pirms četrdesmit gadiem, bet visa tā materiālā substance, kas veidoja manu ķermeni pirms četrām desmitgadēm, ir gājusi bojā un izzudusi. Tātad, savā ziņā es jau esmu pārdzīvojis nāvi!

5.Mozus 31:16; 1. Ķēniņu 2:10; Ījaba 14:12; Daniela 12:2; Mateja 9:24; 27:51, 52; Jāņa 11:11; Apustuļu darbi 7:60; 1. Korintiešiem 15:18, 51; 1. Tesaloniķiešiem 4:13.
1.Tesaloniķiešiem 4:13.

Ir skaidrs, ka mūsu „augšāmcelšanās” nav atkarīga no mūsu pašreizējo fizisko ķermeņu saglabāšanas. Tā ir atkarīga no mūsu Radītāja Dieva spēka, kurš nosargās mūsu identitāti un radīs mūs no jauna noteiktā brīdī, dodot mums jaunu (ideālu) ķermeni, kam nekad nebūs nepieciešama plastiskā operācija. Man nav ne jausmas, kā Viņš to paveiks. Bet to cilvēku jaunradīšana, kuru identitāte ir tikusi saglabāta dievišķajā atmiņā, nesagādās vairāk problēmu par tām, ar kādām bija jāsastopas visa šobrīd dzīvojošā radīšanas procesā. Mūsu cerība nebalstās uz kaut ko tādu, ko mēs varam apstiprināt ar savu intelektu vai maņām, bet tā tiek pilnībā attaisnota brīdī, kad speram savu milzīgo ticības soli un uzdrošināmies pieņemt Bībeles sniegto informāciju kā patiesības avotu.

Kad tiksim piecelti no nāves mūžīgai dzīvei, mēs sastapsimies kā ar nepārtrauktību, tā arī ar pārtrauktību (kontinuitāti un diskontinuitāti). Mums tiks atgriezta mūsu pagātne, bet ar fundamentālām izmaiņām un neatgriezeniskiem uzlabojumiem. Kaut kādā veidā Dievs savā Debesu datorā saglabā visu informāciju, kas mūs ikvienu padara par to unikālo būtni, kādas mēs esam. Augšāmceltais cilvēks nesastāv no tām pašām molekulām vai šūnām, kas veidoja viņa ķermeni dzīves laikā pirms nāves. Tas nav obligāts priekšnosacījums, lai garantētu, ka cilvēks ir tā pati unikālā būtne kā pirms, tā arī pēc nāves. Ja mēs iekāpjam upē divas dienas pēc kārtas, mēs nesaskaramies ar to pašu ūdeni, bet mēs iekāpjam tai pašā upē. Iestāde var pārcelties no vienas fiziskas atrašanās vietas uz citu un var nolīgt pilnīgi citus darbiniekus, tomēr tā būs tā pati iestāde. Mūsu augšāmcelšanās no nāves ir kas līdzīgs. Mūsu jaunie „pārveidotie” ķermeņi būs pavisam citādi nekā mūsu pašreizējie, tomēr mēs tik un tā paliksim tās pašas unikālās būtnes ar mūsu atmiņām, atpazīstamo identitāti un personību. Man ārkārtīgi patīk veids, kā adventistu teologs Džeks Provonša izsaka šo iedrošinošo labo ziņu aspektu: „Bībeles vēsts saka, ka es patiešām eksistēju. Pat nāvē es turpinu eksistēt Dieva prātā. ... Viņš nodrošina nepārtrauktību starp tagadni un nākotni. Viņš, kurš saskaita ikvienu matu uz jūsu galvas (kā Jēzus metaforā), saglabā (mūsu metaforā) ziņas par visu komplekso psihoneiroloģisko ķīmiju, DNS un visu, kas ar to saistās – atmiņām, personību, raksturu un uzvedības īpatnībām – it visu, kas palīdz izveidot ikkatru vērtīgo individuālo personu. Viņš atceras un no jauna rada to visu noteiktā brīdī – pie augšāmcelšanas.”

Mums nav jāuzdod zinātniski jautājumi, piemēram, kur paliek visas mūsu tagadējās ķermeņa molekulas. Svarīga ir mana identitāte un paliekošā manas dzīves un likteņa nozīme! „Dievs mīl kaut ko vairāk nekā tikai molekulas, kurām gadījies būt par mana ķermeņa daļu manas nāves brīdī,” saka Vilhelms Broinings, metodistu teologs. „Viņš mīl ķermeni, uz kura var redzēt tā nesto nastu spiestās zīmes, un tā svētceļojuma nebeidzamās ilgas, kas viņa svētceļojuma laikā atstājušas savas pēdas pasaulē, kas šo pēdu dēļ kļuvusi daudz cilvēcīgāka. … Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka Dievs savas mīlestības dēļ nav pieļāvis, ka kaut kas tiktu pazaudēts. Viņš ir salasījis visus sapņus, un ne smaids nav pazudis nepamanīts. Ķermeņa augšāmcelšanās nozīmē, ka cilvēks ne tikai no jauna atklās savu pēdējo mirkli, bet arī visu savu vēsturi.”

Kaut kādā veidā Jēzus uzvara pār nāvi ir padarījusi iespējamu arī mūsu uzvaru pār nāvi. „Dievs ir To Kungu uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku.” Mums nav dots saprast itin visu, ko ietver sevī šis pārsteidzošais fakts, taču apustulis Jānis norāda mums pareizo virzienu. „Mīļie,” viņš saka, „tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam [Kristum] līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”

Jack Provonsha, Dood: zinj of nietzijn (Uitgeverij Veritas: Alphen aan den Rijn, 1983. 70.lpp.
Hans Küng Eeuwig Leven, Hilversum: Gool en Sticht, 1983. 128. lpp.
1.Korintiešiem 6:14.

Kristus, kurš augšāmcēlās no mirušiem, bija tā pati Persona, kas dažas dienas agrāk nomira pie krusta. Viņš piecēlās ar jau „pārveidotu” ķermeni, kas vairs nebija pakļauts dabas likumiem tā, kā tas ir ar mūsu pašreizējiem mirstīgajiem ķermeņiem, bet kam tik un tā piemita tā pati „cilvēciskā forma” kā pirms nāves un augšāmcelšanās. Viņš bija tā pati Persona, atpazīstams pēc ārējā izskata, balss un žestiem. Tas mums dod pamatotu iemeslu secināt, ka mūsu „pārveidotajos ķermeņos” mūs tāpat varēs atpazīt tie, kurus mēs esam pazinuši šai dzīvē un ar kuriem kopā turpināsim priecāties par dzīvi mūžībā.

Cerība pasaulei

Atainojot cerību, kas dota ticīgajam, Bībele neaprobežojas tikai ar cerību indivīdam. Ir cerība arī visai pasaulei. Divējādā nozīmē: cerība šobrīd – globālas bezcerības laikā – un cerība uz citu pasauli, kam vēl tikai jānāk. Ticība Dievam, kurš kontrolē it visu, par spīti iespaidam, ka viss notiek gluži pretēji, ļauj mums iegūt cerību pat šajā pasaulē. Ticība atver mums acis, lai mēs ieraudzītu ko vairāk par haosu kara plosītās valstīs Āfrikā un nežēlību Tuvajos Austrumos. Tā liek mums saskatīt ko vairāk par etnisko naidu, reliģisko fanātismu un globālo alkatību, vairāk par nabadzību un badu. Un tuvāk mājām tā ļauj mums ieraudzīt ne tikai izpriecas meklējošu patērētāju kultūru, alkatīgu materiālismu, seklu egoismu un liekulību. Tā liek mums apzināties arī to skaistumu un labestību, kas šai pasaulē vēl joprojām atklājas neierobežotā daudzumā – daudzu lielisku vīru un sievu pazemīgajā kalpošanā, tajā mīlestībā un laipnībā, kas motivē daudzus cilvēkus dažādos zemes nostūros. Ticība vienmēr mūs mudinās uz tām pozitīvajām lietām, kas var notikt pat lielāko ciešanu un traģēdiju brīžos; uz tiem iedvesmojošajiem pašaizliedzības un pazemīguma piemēriem, kas sastopami varmācības un pagrimuma pilnā vidē. Ticība nekad neraugās uz pasauli bez cerības.

1.Jāņa 3:2. Filipiešiem 2:7.

Taču ticība ir arī reālistiska. Kad mēs lasām Bībeli un cenšamies atklāt, kāda būs nākotne, mēs redzam, ka tā bieži vien atsaucas uz šīs pasaules galu un jaunu sākumu. Par spīti visām tām brīnišķīgajām lietām, ko mēs caur ticību saskatām, un cerību, ko tā sniedz attiecībā uz šo pasauli, tā arī brīdina mūs par faktu, ka ilgtermiņā šo pasauli vairs nav iespējams izglābt. Postmodernisms nežēlīgi, bet pamatoti sagrāvis mītu par nepārtrauktu progresu. Pirmais pasaules karš, Krievijas revolūcija, trīsdesmito gadu Lielā depresija, Otrais pasaules karš, „aukstais karš”, Koreja un Vjetnama, Līča karš un militārie konflikti bijušajā Dienvidslāvijā, karš Irākā, nebeidzamās problēmas jaunattīstības valstīs, atkārtojošās enerģijas krīzes kā arī lēnām, bet noteikti bojā ejošā apkārtējā vide lielā mērā izpostīja iepriekšējo paaudžu loloto optimismu. Zemapziņā mēs pastāvīgi baidāmies par to, ka cilvēce var pati sevi iznīcināt, ka pārāk maz ir darīts un ir jau par vēlu, lai atrisinātu cilvēces gigantiskās problēmas.

Einšteina slavenā līdzstrādnieka Augusta Pikāra dēls Žaks Pikārs – pats būdams prominents zinātnieks, reiz kādā intervijā izteicās: „Es nākotnē saskatu tikai un vienīgi cilvēces pašnāvību.” Žans Pols Sartrs mums ieteica vērīgi palūkoties pašiem uz sevi un sev pavaicāt, vai mēs spējam paciest to, ko redzam. Rūpīgi papētot sevi pašus, mēs varam ieraudzīt progresējošu dehumanizāciju, mūsu cilvēcības „striptīzu”.

Par laimi, mūsu cerība sniedzas tālāk par pasauli, kāda tā ir šobrīd. Mēs jau citējām šos vārdus: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Viņa atnākšana bija paredzēta jau ilgu laiku pirms Kristus nāca uz šo zemi. Attaisnojot šos apsolījumus, Viņš patiešām atnāca. Dažādi solījumi paredz arī Viņa otro atnākšanu. Viņš pats tā teica: „Es nākšu atkal!” Šis solījums ir atkārtots arī pēdējā Bībeles lappusē: „Tiešām, Es nāku drīz.” Lūk, šī ir tā cerība, kas vieno visus kristiešu ticīgos. Tā ir – un es atkal citēšu Bībeli – „gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. Atnākot Viņam, šī pasaule sagaidīs savu lielo finālu. Vārdi nespēj pilnībā izteikt labās ziņas: „pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi”, un to aizstās „jaunas debesis un jauna zeme”.

Intervija Time, 1967. gada 24. novembrī.
Os Guiness, The Dust of Death, Leicester: InterVarsity Press, 1973. 13. lpp.
1.Korintiešiem 15:19. Jāņa 14:3.
Atklāsmes 22:20. Titam 2:13. Atklāsmes 21:1.

Ja jūsu ziņkāre ir pamodusies, paņemiet savu Bībeli un izlasiet par to, ko mums ir sagatavojis Dievs. Un sameklējiet labas grāmatas, kas palīdzēs jums dziļāk izprast, ko nozīmē jūsu lasītais. Taču pat tad daudzas lietas paliks noslēpumā – vismaz pagaidām. Kādi mēs būsim? Un kāda būs „jaunā” pasaule? Lai gan Jānis – viens no Kristus pirmajiem mācekļiem – liecina, ka mēs būsim līdzīgi Kristum, viņš turpat tālāk piebilst, ka „vēl nav atklājies, kas mēs būsim”.

Bībeles pēdējās nodaļās mēs atrodam īpaši daudz informācijas par „jauno pasauli”. Daudz kas rakstīts ar dažādiem simboliem piesātinātā valodā. Patiesībā, ir vieglāk saprast, kuras lietas vairs nebūs daļa no mūsu nākotnes pieredzes, nekā saprast, kuras būs. Dievs „nožāvēs visas asaras no viņu [mūsu] acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” Šie vārdi gadsimtu gaitā ir turpinājuši sniegt mierinājumu, un tie iedrošina arī mūs šodien. Nebūs vairs nāves! Vairs nebūs ķermeņu, kas lēnām noārdās, nebūs sirdstrieku, nebūs poliomielīta, nebūs malārijas, AIDS, nebūs vēža, pat ne klepus vai gripas. Vairs nekādu skumju, atvadu un vilšanās!

Un labās ziņas vēl nav izsīkušas. „Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem” tur vietas nebūs. Vienkārši mēģiniet iedomāties, ko tas nozīmē: nav vairs negodīguma, nav vairs cilvēku, kam nevari uzticēties, nav vairs asinsgrēka un viltus, vairs nav atkarību, nav okultu rituālu, nav cilvēku, kuri redz tikai paši sevi. Visas tās lietas, kas mūs šodienas pasaulē biedē, brīnumainā kārtā ir pazudušas. Nav vairs kara instrumentu: atombumbu, masu iznīcināšanas ieroču; ozona slānī nav caurumu; apkārtējā vide nav piesārņota; vairs nerada draudus tuksnesis un cunami; nav Talibu kaujinieku vai Al Qaeda; nav nepieciešams politiskais patvērums; nav bada; nav bezpajumtnieku. It viss izskausts, kas spēj apdraudēt mūsu laimi jebkādā veidā. Cilvēces nākotne ir droša. To visu ietver kristiešu cerība.

Jāņa 3:2. Atklāsmes 21:4. Atklāsmes 21:8.

Vai tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība? Tā būtu, ja nebūtu Dieva, kurš reiz mūs radīja un nu turpina par mums rūpēties. Jāatzīst, ka nav citu tiešu pierādījumu, kā tikai dziļā pārliecība, kādu radījis mūsu spertais ticības solis! Taču šādiem uzskatiem ir lieliska jēga, un tie ir patiešām „attaisnojami” jeb pamatoti tiklīdz mēs pieņemam Dieva realitāti un esam labprātīgi ieklausīties Viņa teiktajā.

Žēlastība

Ļaujiet man iesākt šo nodaļu, atgādinot ievadā teikto. „Ļaunuma” eksistence vienmēr ir bijusi problēma, kas daudziem likusi atteikties no kristīgās ticības. Jo kā gan pasaulē, kurā ir mīlošs Dievs, raksturots kā visspēcīgs, tiek pieļautas tās briesmīgās lietas, kas notiek mums apkārt? Šis ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem, kuri iemācījušies neuzticēties nevienam no tiem „lielajiem stāstiem”, kas cenšas izskaidrot ļaunuma realitāti. Taču, lai cik grūti tas nebūtu, mums ar to ir jātiek skaidrībā.

Šajā nodaļā mēs sastapsimies ar diviem kristīgās ticības jautājumiem, kurus vislabāk var raksturot kā „mistērijas”, jo mēs redzēsim, ka, lai arī ko mēs teiktu par šiem noslēpumiem, cīnoties izprast ar tiem saistītos visāda veida jautājumus, mēs neiegūsim pilnīgi viennozīmīgas un apmierinošas atbildes visos to aspektos. Bet par spīti faktam, ka mums paliks daudzi neatbildēti un neatbildami jautājumi, mēs tāpat šīs mūsu izpētes ceļojuma fāzes laikā izdarīsim pārsteidzošus atklājumus, kas savukārt iekļausies arvien stiprākajā „attaisnojamo” jeb pamatoto uzskatu tīklā. Es domāju, ka šie turpmākie atklājumi pavisam noteikti veidos jēgpilnu saskaņu ar iepriekšējās nodaļās izdarītajiem secinājumiem. Es jums lūdzu to visu uztvert ar visatvērtāko prāta stāvokli, kādu vien jūs spējat ieņemt – no vienas puses „grēka un ļaunuma noslēpumu”, bet no otras puses „dievišķās žēlastības noslēpumu”.

Ļaunuma mistērija

„Grēks” (vai viens no tā daudzajiem sinonīmiem) ir atslēgas vārds lielākajā daļā reliģiju. Mēs to jau vairākas reizes esam pieminējuši, gan necenšoties šo terminu definēt. Mēs to darīsim šajā nodaļā. Darbība, kas pretēja dievu vai Allaha, vai kristiešu Dieva gribai, tiek dēvēta par „grēku”. Darīt to, ko īpaši aizliegusi dievība, ir grēks, tomēr lielākajai daļai postmoderno cilvēku šis termins zaudējis savu jēgu. Viņi saka: „Mums, iespējams, piemīt kādas rakstura nepilnības un daudz rūpīgāk vajadzētu piestrādāt pie kādiem no mūsu personības aspektiem, kā arī jāpielabo veids, kā mēs attiecamies pret problēmām vai citiem cilvēkiem, bet pamatā šīs nepilnības novērst – tas ir mūsu spēkos. Iespējams, cilvēkiem nākas ciest no nelaimīgu apstākļu sekām, kuras radušās tāpēc, ka viņi bijuši spiesti uzaugt nožēlojamā vidē un tikuši pakļauti negatīvai ietekmei, taču tas nenozīmē, ka viņi tūlīt pat jāklasificē kā „slikti” vai „grēcīgi” cilvēki.”

Lai cik līdzjūtīgi tas neizklausītos, šāds arguments neiztur kritiku. Ikdienas dzīves skaudrā realitāte stāsta citādu stāstu. Nevar noliegt faktu, ka, neskatoties uz apkārt esošo cilvēku lielo laipnību un godīgumu, mēs tomēr sastopamies ar pietiekami lielu egoisma, alkatības, nežēlības un korupcijas devu. Par nelaimi, viss šis sliktais, ko mēs redzam, ir vairāk nekā tikai virspusēji defekti, kurus cilvēki zināmā laika posmā spēj sevī novērst. Un mums arī jāatzīst, ka pasaulē ir cilvēki, kurus nevar raksturot citādi kā absolūti ļaunus. Nav grūti nosaukt piemērus. Gandrīz automātiski prātā nāk vācu fīrers Ādolfs Hitlers, ļaunais prāts, kas stāvēja aiz holokausta, iespējams, lielākā jebkad izdarītā nozieguma. Un Pols Pots, ļaunais ģēnijs, kas stāvēja aiz sarkanajiem khmeriem un to slaktiņiem Kambodžā 1970-tajos. Taču ir vēl daudz vairāk ļaunu vīriešu (un dažas sievietes), kas spīdzināja un nogalināja, lai remdētu savu varaskāri un nodrošinātos pret jebkādu savu pozīciju apdraudējumu, iznīcinot to, pirms tas spējis radīt jebkādus reālus draudus. Vien padomājiet par tādiem cilvēkiem kā Ugandas Idi-Amins, kurš valdīja pār valsti ar asiņainu dūri no 1971. līdz 1979. gadam, un par pašiecelto imperatoru Žanu Bedelu Bokasu Centrālāfrikas Republikā (1966-1979), kurš pazīstams ar to, ka dzēra savu ienaidnieku asinis un labprāt ēda cilvēka gaļu. Padomājiet arī par diviem nesenajiem personificētā ļaunuma piemēriem: Irākas Sadams Huseins un 11. septembra terora akta iniciators Osama bin Ladens.

Ir vēl daudz citu ļaunu cilvēku, kas uz dažām nedēļām nonākuši laikrakstu virsrakstos un pēc tam pazuduši no sabiedrības redzesloka, ziņām sakoncentrējoties uz citiem brutalitātes piemēriem. Vecākā paaudze atceras Čārlzu Mensonu un viņa destruktīvo kultu, kas bija atbildīgs vismaz par astoņām šaušalīgām slepkavībām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Es labi atceros ziņojumus par Čikāgas sērijveida slepkavu Džefriju Dameru (1960-1994), jo dzīvoju Savienotajās Valstīs laikā, kad viņu katru dienu pieminēja ziņās. Viņš nogalināja vismaz septiņpadsmit vīriešu un atzinās, ka ir arī apēdis viņu ķermeņu daļas. Tāpat var atcerēties visienīstāko sievieti Anglijā – Miru Hindliju, kura kopā ar savu mīļāko nogalināja trīs bērnus. Un tā šis saraksts varētu turpināties.

Jā, dažu cilvēku ļaunos darbus patiešām nevar raksturot tikai kā „trūkumus”, „nepareizus lēmumus” vai „rakstura nepilnības”. Pat vārds „ļauns” šķiet pārāk pozitīvs viņu šausmīgo darbu raksturošanai.

Papildus personiskajam „grēkam” un ļaunumam indivīdos pastāv arī tāda pasaulē sastopamo nepareizību dimensija, kuru nevar piestiprināt konkrētiem cilvēkiem, bet kam ir korporatīva daba (lai gan tā arī ir un paliek rezultāts neskaitāmu ļaužu aizsāktajam, ko viņi apzināti vai neapzināti turpina veicināt un atbalstīt). Pasaulē pastāvošā nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, endēmiska netaisnība daudzās sabiedrībās, dažās jaunattīstības valstīs un lielajās Rietumu biznesa korporācijās plaši izplatītā korupcija, krāpšana vēlēšanās un apzinātā apkārtējās dabas iznīcināšana – tie visi ir nepārprotami korporatīvā ļaunuma piemēri.

Korporatīvais ļaunums var pieņemt vēl neglītāku seju, kad pilsoņu un reģionālo karu laikā karotāji laupa un bez žēlastības izvaro sievietes un bērnus. Korporatīvais ļaunums manifestējās kauju laukos Pirmā pasaules kara laikā no 1914. līdz 1918. gadam, kuru daudzi jau aizmirsuši, bet kurš izvērtās par vienu no vislielākajām un visbrutālākajām traģēdijām cilvēces vēsturē. Korporatīvais ļaunums izpaudās nāvējošajos kodolieroču sprādzienos Hirosimā un Nagasaki, nerimstošajos bumbvedēju uzlidojumos Vācijas pilsētām, ko Otrā pasaules kara laikā veica sabiedroto bruņotie spēki, kā arī tajā, ko vācu gaisa spēku dēļ bija spiestas pārdzīvot Londona un Roterdama; un arī tādas attālās vietās kā Koreja, Vjetnama, Sudāna un Irāka.

Vai vēl jābrīnās, kādēļ cilvēki novēršas no ticības Dievam? „Kā gan mēs lai ticam Dieva labestībai un mīlestībai,” viņi saka, „kurš „sēž uz sava troņa augstu padebešos”, bet nespēj izmantot savas it kā neierobežotās spējas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu visu šo personisko un korporatīvo ļaunumu?” Un vēl nemaz nav pieminētas visas pārējās lietas, kas liek cilvēkiem prātot, kur tad ir mīlošais Dievs, kad uzbrūk traģēdija – kad sieva un māte mirst no krūts vēža 45 gadu vecumā; kad bērnu nogalina piedzēries šoferis; kad tūkstošiem cilvēku noslīkst plūdos Bangladešā; kad tik daudziem cilvēkiem nākas piedzīvot, kā visu tiem piederošo aizslauka viesuļvētra? Un šis saraksts tā var turpināties gandrīz bezgalīgi.

Šie jautājumi nav tikko radušies. Cauri laikiem cilvēki ir jautājuši: kāpēc? Un tomēr – mūsu laikā šādi jautājumi tiek uzdoti arvien intensīvāk. Postmoderniem cilvēkiem ierastās atbildes vairs neder. Dzīve ir uzkrītoši netaisna pret tik daudziem. Kā tas sader kopā ar Dievu, kuram jābūt taisnam un ideālam, un kuru kristieši pasludina kā mīlestības Dievu?

Es neizlikšos, ka man būtu pilnīga atbilde, kas nekavējoties un pilnībā apspiestu protesta un neizpratnes saucienus, vienā mirklī nojauktu šo dziļi izjusto neuzticību tādam Dievam. Jo galu galā cilvēciskā izteiksme nespēj sniegt apmierinošu skaidrojumu grēka un ļaunuma eksistencei. Nav izskaidrojuma faktam, kā universā, kas radīts pēc tik perfekta plāna, viss tik lielā mērā varēja saiet grīstē. Vai ideālais Dievs (un tādam Viņam būtu jābūt, ja mēs Viņu varam saukt par Dievu) bija pieļāvis fundamentālu kļūdu savā radīšanas plānā? Vai kāds vai kaut kas sameta sprunguļus ceļā? Bībele atsaucas uz Sātanu un „ļaunajiem eņģeļiem” , kuri zaudēja savu sākotnējo pilnības stāvokli. Bet kā tad tā? Kā tas varēja notikt? Uz šiem degošajiem jautājumiem sniegt drošu atbildi nav iespējams. Ļaunuma izcelšanās paliks noslēpums.

Bet, lai arī cik noslēpumaina paliktu ļaunuma izcelšanās, tā realitāte ir nenoliedzama un universāla. Nav tāda cilvēka, kuru tas nebūtu ietekmējis. „Nav neviena taisna, it neviena,” citējot Psalmus, paziņo apustulis Pāvils, rakstot draudzei Romā. „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Ikviens cilvēks savā ziņā ir līdzatbildīgs par ļaunuma eksistenci savā paša dzīvē un pasaulē, taču – vēl kas vairāk. Katru reizi, kad cilvēki izdara kaut ko sliktu, aiz tā visa stāv kāds spēks vai vara, kas viņus iedrošina šo slikto darbu paveikt. Šis spēks tiek nosaukts par „slepkavu no iesākuma”, kurš sāka kosmisko karu pret Dievu, kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā. Tāpēc, savā ziņā, ļaunums raksturojams gan kā pārcilvēcisks, gan – zemcilvēcisks. Tas ir zemcilvēcisks tādēļ, ka iznīcina pilnīgo cilvēka potenciālu, kādu savām radībām paredzēja Dievs. Un tas ir pārcilvēcisks tādā nozīmē, ka cilvēks kļuvis dalībnieks kosmiskajā cīņā, kura ietver draudīgus spēkus, kādiem cilvēks ar savu ierobežoto dabisko spēku nevar pretoties. Patiešām – tas viss daudzējādā ziņā paliek „noslēpums”, bet šis fakts to nepadara par mazāk briesmīgu realitāti.

Patiesībā Bībele izmanto šo pašu terminu saistībā ar ļauno un atsaucas uz ‘netaisnības noslēpumu’. Skat. 2. Tesaloniķiešiem 2:7.
Romiešiem 3:10; Psalmi 14:3.
Romiešiem 3:23.

Vēl lielāka mistērija

„Ļaunuma noslēpumu” vairāk nekā atsver kāda cita mistērija – „žēlastības noslēpums”. Tā pieder kristiešu „labo ziņu” kodolam – vēsts, ka Dievs kaut kādā veidā ir parūpējies par ļaunumu universā, un ka Viņš to paveicis ar Jēzus Kristus starpniecību. Lielākā šīs nodaļas daļa būs saistīta ar šo notikumu un tā nozīmi. Es nenoliegšu, ka tam būs nepieciešams spert vēl vienu diezgan pamatīgu ticības soli – pieņemt, ka viens vienīgs notikums, kurš norisinājās Tuvajos Austrumos pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu, ir sniedzis risinājumu ļaunuma, bezjēdzīgu ciešanu, nāves un sabrukuma problēmai. Bet, tiklīdz jūs uzdrošināties spert šo ticības soli, tas viss sader kopā un iegūst varenu jēgu. Un vēlreiz – tas nenozīmē, ka mēs atradīsim racionālu izskaidrojumu ikvienam aspektam Dieva paveiktajā caur Viņa „Dēlu” Jēzu Kristu. Un tomēr – „netaisnības noslēpums” aci pret aci sastopas ar „dievbijības noslēpumu”. Čārlzs Skrivens savā „Teoloģijas ābecē”, kuru patiešām ir vērts izlasīt, pasaka ļoti skaidri: „Te, protams, ir lielais noslēpums. Tieši kāpēc šī nāve bija tik svarīga, vai tieši kā tā iedarbojās, ir jautājums, kuru izskaidrot neuzņemas pat neviens no Jaunās Derības rakstniekiem. Kādā veidā darbojās krusts, gan viņiem, gan mums ir mīkla. Bet pie krusta paveiktais – fakts, ka nāve ievadījusi pasauli jauna veida attiecībās ar dievišķo – tas gan ir viennozīmīgi skaidrs.”

Skat., piem., Jāņa 12:31; 1. Jāņa 5:19; 1. Jāņa 3:8; Jēkaba 1:6; Kolosiešiem 2:15.
1. Timotejam 3:16.

Tad viņš piebilst: „Stāsts par to, kā Dievs sakāva ienaidnieku, protams, ir visbrīnišķīgākais paradokss, ar kādu jums jebkad nāksies sastapties. Jo Viņš nevienu nepātagoja, neuzsāka partizānu kaujas un neizteica biedējošus draudus. Tā vietā Viņš ienaidnieku uzveica ar padevības aktu, nomirstot pie krusta. Pirmo ticīgo liecības vēsta, ka Jēzus, Dieva Dēls, „mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem.” (Atklāsmes 1:5)

Taču mēs steidzamies pa priekšu šim stāstam. Vispirms mums jāpārrunā divi svarīgi jēdzieni, lai mēs varētu sagatavot ceļu mūsu tālākajiem noslēpumainās grēku izpirkšanas Patiesības (jo tieši tāda tā ir) pētījumiem. To Dievs sniedza brīdī, kad Viņš izveidoja tiltu pāri tam bezdibenim, kādu starp Viņu un mums bija radījis „ļaunuma noslēpums”.

Charles Scriven, The Demons Have Had It: A Theological ABC, Nashville, TN:
Southern Publishing Association, 1976. 62.63. lpp.
Turpat, 62. lpp.

Grēks un vaina: par ko īsti mēs runājam?

Pirms dodamies tālāk, grēka jēdziens ir jādefinē daudz precīzāk. Kādu nozīmi šim tik plaši, bieži vien tik vieglprātīgi izmantotajam vārdam sniedz Bībele? Vai ir kāda noteikta norma, kura mums pasaka, kura darbība ir uzskatāma par grēku, bet kura ne? Vai arī tas ir pilnībā subjektīvs jautājums, kas atkarīgs no paražām un tradīcijām nevis no objektīviem standartiem? Šai vietā postmodernisma gars un Bībeles vēsts krasi atšķiras. Postmoderniem cilvēkiem problēmas sagādā absolūta patiesība un absolūtas morāles normas. Un daudzi kristieši piekritīs daļai no viņu kritikas: pagātnē ļoti daudzas lietas priesteri un mācītāji sauca par „grēku”, lai gan tam nebija Rakstos sniegta reāla pamata, un runas par „grēku” bieži vien ir tikušas izmantotas, drīzāk ļaunprātīgi izmantotas, lai kontrolētu un manipulētu ar cilvēkiem.

Taču, ja mēs pieņemam, ka eksistē Dievs, kurš mūs radījis un ir ieinteresēts mūsos, tad ir pamats uzskatīt, ka mums ar Viņu būtu jāveido tādas attiecības, kādas būtu pieņemamas Viņam un kas sniegtu patiesu laimi mums. Skatoties no tādas perspektīvas, mēs saprotam pravieša Jesajas vārdus, kad viņš gribēja mainīt to cilvēku domāšanas virzienu, kuriem bija aicināts sludināt: „Bet jūsu pārkāpumi [sinonīms „grēkiem”] jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums.”

Grēks savā būtībā ir viss, kas cilvēkus nošķir no Dieva. Vai arī, citējot kādu citu Bībeles frāzi, „.. viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.”

Jesajas 59:2.

Šis ir labs atskaites punkts, tomēr – kā lai mēs to izskaidrojam saprotamāk? Kādas ir dažas no tām lietām, kuras starp mums un mūsu Radītāju izveidojušas barjeru? Ja jautājam detaļas, tad Tuvajos Austrumos jebkurš parasts cilvēks spēj nosaukt septiņus „nāves grēkus”, kuri tiek uzskatīti par galvenajiem cilvēku no Dieva atsvešinošiem netikumiem: lepnība, skaudība, rijība, iekāre, dusmas, alkatība un slinkums. Šo uzskaitījumu būtu vērts pārdomāt arī šodien, bet sarakstu veidošanai parasti ir pamatīgi trūkumi. Tiklīdz jūs tos sastādāt, neizbēgami arī zināmas lietas aizmirstat, un vienmēr atradīsies cilvēki, kuri teiks: „Ar to viss ir kārtībā, jo tas neatrodas sarakstā!” Tā vietā, lai uzskaitītu specifiskas darbības un dažām no tām piekārtu birku „grēks”,mums būtu labāki panākumi, ja ievērotu pamatprincipus un atcerētos, ka Bībele ne tikai nosoda ārējas grēcīgas darbības izpausmes, bet tāpat pievērš uzmanību iekšējiem motīviem. Tas skan loģiski, jo ārējās darbības var sniegt pilnīgi izkropļotu patiesās ainas attēlojumu par cilvēku rīcības patiesajiem iemesliem. Ja mēs spētu saskatīt cilvēku patiesos motīvus, tad daudzos gadījumos viņus uztvertu pavisam citādāk. Problēma, protams, ir faktā, ka mēs parasti varam tikai minēt, kas cilvēkus motivējis. Reizēm var nebūt nekāda skaidrība pat par mūsu pašu īstajiem motīviem. Vienīgi Dievs spēj saskatīt tālāk par ārējo darbību un „pazīst visu cilvēku sirdis.”

Vai mums vismaz ir kādi vispārēji principi, pēc kuriem vadīties? Jā, tādi ir. Tie parasti tiek saukti par Desmit baušļiem. Savā pašreizējā formā tie datējami ar otrā gadu tūkstoša vidu pirms mūsu ēras, kad pēc ebreju atbrīvošanās no ēģiptiešu gūsta tika radīta Izraēla nācija un Dievs viņiem deva konstitūciju. Pirmie četri no šiem desmit principiem runā par cilvēka attiecībām ar savu Dievu, bet piektais līdz desmitais principi sniedz pamata vadlīnijas veidiem, kā mums jāizturas pret saviem līdzcilvēkiem.

Romiešiem 14:23.
1. Ķēniņu 8:39.

Pirmās četras no šīm vadlīnijām saka, ka mēs nedrīkstam jaukt savu Dieva pielūgsmi ar godbijību pret citiem dieviem (elkiem) un ka mēs nedrīkstam pielūgt cilvēka rokām radītus artefaktus, dievišķā simbolizēšanai veidotus objektus. Tās mums norāda neizmantot Dieva vārdu nepiedienīgi un īpašā veidā ik nedēļas Dievam veltīt noteiktu daļu laika – katru septīto dienu. Mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, jo šim ceturtajam principam ir ārkārtīgi liela nozīme. Nākošie seši principi stāsta mums par ģimenes, laulības, fiziskās dzīvības un īpašuma svētumu, kā arī uzsver, kādu ļaunumu sevī slēpj rotaļāšanās ar patiesību, bet desmitais princips mums parāda skaudības viltīgo ļaunumu. Šīs vadlīnijas nav zaudējušas ne nieka no savas aktualitātes un, patiesībā, ir iedvesmojušas lielākās daļas civilo likumu sarakstītājus.

Nostāšanās pretī Desmit baušļu principiem ir grēks. Stāv rakstīts: „Grēks ir nelikumība,” taču grēkam piemīt vēl cita dimensija. Tas nav tikai jautājums par nepareizi darītām lietām vai šo principu neievērošana un atteikšanās tos piemērot ikdienas dzīvē, vai arī nepareizu motīvu lološana. Tas nav tikai jautājums par ienaidu un slepkavību, par pievilšanu, skaudību vai amorālumu. Grēks nozīmē to, ka nav izdevies sasniegt, ko mēs būtu varējuši, ja patiešām būtu centušies. Tas nozīmē, ka mums nav izdevies realizēt visu savu potenciālu un esam atteikušies no ideālā. Vienam no ebreju valodas vārdiem, kas oriģinālajos Bībeles manuskriptos tiek tulkots kā „grēks”, ir sakne, kas nozīmē „netrāpīt mērķī”. Protams, ja tiktu ņemta vērā vārda „grēks” pilnā bibliskā nozīme, nebūtu tāda cilvēka, kurš varētu lielīties ar savu bezgrēcību.

Skat. 2. Mozus 20:1-17 vislabāk zināmajai versijai; mazliet savādāku versiju, kura tieši tāpat glabā tos pašus desmit principus, izlasiet 5. Mozus 5:6-21.
1. Jāņa 3:4.

Piedevām – ir vēl kāds aspekts, ko vajadzētu pieminēt. Lai gan daudziem cilvēkiem ir vāja nojausma par to, kas patiesībā ir grēks, viņi tomēr spēj izjust nopietnu vainas sajūtu, lai cik paradoksāli tas neliktos. Varētu teikt, ka vainas izjūta ir pozitīva: tā pierāda, ka sirdsapziņa – mūsu iekšējais labā un ļaunā kompass, acīmredzot daļa no cilvēciskas būtnes pamatsastāva – vēl joprojām funkcionē pareizi vai vismaz „darbojas” kādā rudimentārā veidā. Daži tikai paretam sajūt vāju vainas apziņas izpausmi, saprotot, ka izdarījuši ko tādu, ko viņiem nevajadzētu darīt. Neskaitāmi citi cilvēki tomēr cieš no spēcīgas vainas apziņas ikreiz, kad lietas notiek ne tā, kā domāts, ja ir pieņemti nepareizi lēmumi un nav tikušas izmantotas vienreizējas iespējas. Viņi saprot, ka likuši ciest citiem cilvēkiem, un vēlas, kaut spētu izlabot izdarītās kļūdas un paņemt atpakaļ pateiktos vārdus, kuriem nevajadzēja nākt pār lūpām. Viņi jūtas ārkārtīgi vainīgi, jo ir krāpuši savu partneri, atstājuši novārtā bērnus vai sagrāvuši savu veselību, piekopjot atkarību radošus ieradumus. Viņi atskatās uz izniekotajiem gadiem un veltīgi dotajiem solījumiem ar dziļas nožēlas sajūtu.

Daudziem, kuri cieš no vainas „kompleksa”, nepieciešamas psihologa vai mācītāja konsultācijas. Šis komplekss rodas no pagātnes tumšajiem noslēpumiem, un ir nepieciešama profesionāla palīdzība, lai kļūtu kā no jauna piedzimis, domās pastāvīgi neatgriežoties pie tām lietām, kas izraisījušas tik lielu nožēlu, kā arī lai pagātnē pieļauto kļūdu radītā trauma neparalizētu visu pārējo. Bet īstais un pilnīgākais līdzeklis pret vainu pārspēj jebkurus psihologa vai pat mācītāja padomu sniegtos labumus, jo atbrīvošanās no vainas nav jautājums, ko spēj atrisināt paši cilvēki. Risinājumam jānāk no „augšas”.

Visbeidzot, mums vajadzētu skaidri saprast, ka grēks ved uz nekurieni. Vai arī precīzāk – tas ved nāvē un nebūtībā. Tā nav tikai pagaidu nāve, ko piedzīvojam mēs visi un ko var salīdzināt ar sava veida „miegu”, kā mēs runājām iepriekš. No šāda veida nāves ir iespējams „pamosties”. Mums var būt dzīve pēc šīs īslaicīgās nāves, ja mēs pieņemam dzīves piedāvājumu. Ja mūsu grēki kaut kāda iemesla dēļ nav tikuši izdzēsti, tie novedīs pie pastāvīgas nāves – tādas, kas beidzas mūžīgā nebūtībā. Bībeles termins – „otrā nāve” , saukta arī par „elli”.

Atklāsmes 20:6.

Risinot grēka un ļaunuma problēmu

Kad mēs runājam par grēka problēmas apmēriem, iezīmējas dažas lietas. Grēks un vaina, kā mēs jau redzējām, ir lielāki par mums. Risinājums neatrodas racionālā atziņā, ka kaut kas nav kārtībā un ka mēs, par nelaimi, neesam spējuši rīkoties saskaņā ar objektīviem standartiem vai uzvedības normām. Nē, daudzi turpinās justies nomākti un nožēlojami, nesīs vainas sajūtu mūža garumā, nespēs no tās atbrīvoties, neņemot vērā, ko sapratīs un cik labi būs viņu nodomi nākotnei.

Tomēr – spersim soli tālāk un pamēģināsim paskatīties no Dieva perspektīvas! Protams, un to nevar beigt atkārtot – mēs nevaram sagaidīt, ka ieraudzīsim pilnu ainu, bet varam uztvert dažus mirkļus – tik daudz, cik Dievs pats mums ir darījis zināmu pēc Viņa uzskatiem par veidu, kā visam jānotiek. Pārfrāzējot to vienkāršākiem vārdiem, kas, protams, nespēs pilnībā izteikt šo delikāto tēmu: Dievs nolēma tikt galā ar grēka problēmu radikālā un izšķirošā veidā. Precīzāk sakot, Viņš jau ir ticis galā ar šo problēmu! Par spīti tam, ko mēs redzam sev apkārt šajā pasaulē – cilvēku prieka un piepildījuma galvenais ienaidnieks jau ir sakauts!

Runājot cilvēciskā valodā, varētu likties, ka Dievam bija vairākas iespējas, kā tikt galā ar grēka problēmu.

1. Dievs varēja izveidot mūs par tādiem, kas nevar kļūdīties. Bet būtnes, kam nav savas gribas un kas nevar pieņemt savus lēmumus, ir mehāniski roboti. Ja Dievs būtu izvēlējies šo pieeju, tādi jēdzieni kā labestība un kalpošana būtu pilnībā bezjēdzīgi.

2. Dievs varēja iejaukties jau pie pirmās grēka izpausmes un grēciniekus iznīcināt. Viņš būtu varējis sākt visu no jauna, kā no tukšas lapas. Nav grūti iedomāties, ka iebildumi pirmajai opcijai ir piemērojami arī šeit.

3. Dievs varēja pamest savu radību, tiklīdz redzēja, ka viss nenorit kā vajag. Šādi rīkojoties, cilvēces vēsture būtu izbeigusies jau tad, jo grēks, ja to nesavalda neviens labais spēks, jau pēc definīcijas ir pašiznīcinošs.

4. Dievs vēlas, lai viņa radības mīlētu Viņu, bet mīlestību nevar uzspiest. Tas priekšnosaka brīvās gribas izmantošanu. Dot savām radītajām būtnēm brīvu gribu bija riskanti, tomēr no tā nevarēja izvairīties, ja bija jārodas patiesas mīlestības jēgpilnai kalpošanai. Kad Dieva radītās būtnes izmantoja savu brīvo gribu, lai sadumpotos, Dievam atkal bija „plāns”. Viņš atbrīvos pasauli no tās grēkiem, pats ienākot grēka un ļaunuma arēnā – uzvarot grēku tādā veidā, kas neatstās ne mazākās šaubas par Viņu, un veidā, kas beigās garantēs pilnīgu grēka un tā seku iznīcināšanu. Tas būs ļoti dārgs risinājums, bet vienīgais, kurš atbilstu kā cilvēka brīvajai gribai, tā arī dievišķajai mīlestībai.

Varētu iebilst, ka šī ir ļoti cilvēciska valoda, ka Dievam varētu būt bijušas arī citas iespējas. Tā varētu būt, bet mēs tuvojamies jomai, kurā cilvēka prāts nespēj iekļūt. Vēlreiz atkārtošu: būs daudz tādu jautājumu, uz kuriem cilvēks nespēj atbildēt. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – Dievs nevarētu šo problēmu ignorēt. Svēts Dievs nevar paciest to,

kas ir pret Viņa dabu. Grēks Viņu sadusmo. Ne tā, kā mēs parasti dusmojamies, jo mūsu dusmas ir bieži vien iracionālas, selektīvas un pat kaprīzas. Dievam riebj grēks. Tas ir pretējs visam, ko Viņš vēlas, un kas Viņš ir. Tāpēc Dievs izvēlējās ceturto iespēju, tā dēļ, kas un kāds Viņš ir. To apstiprina arī viens no galvenajiem Bībeles tekstiem: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Vai arī, kā teikts citā vietā: „Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.”

Tātad – ko īsti nozīmē šie vārdi? Kas notika? Jēzus Kristus cieta un mira. Nav šaubu, ka mēs apspriežam vēsturisku notikumu. Piektdienas pēcpusdienā, apmēram 31. gadā m.ē., pakalnā Jeruzalemes nomalē, romiešu karavīri izpildīja nāves spriedumu Jēzum no Nācaretes. Krītot par upuri vietējās fanātiskās garīdzniecības sazvērestībai, Viņš tika arestēts. Apvainots un izsmiets, Viņš tika notiesāts uz nāvi, piesitot krustā. Tā ir nāvessoda izpildes forma, kādu izdomāja kartāgieši, bet vēlāk to pārņēma un ”pilnveidoja” romieši. Pirms pienaglošanas pie koka staba, kuru notiesātajam pašam vajadzēja aiznest uz nāvessoda izpildīšanas vietu, upuris tika pērts ar pātagu, kuras ādas sloksnēs iestrādāti asi dzelkšņi. Pakārts starp debesīm un zemi dienas svelmainajā tveicē, viņš cieta no ķermeņa atūdeņošanās un mokošas sāpes, paša ķermeņa svaram plēšot rokās un kājās cirstās brūces. Šīs mocības, kas varēja turpināties visu dienu un pat ilgāk, Jēzus gadījumā tika saīsinātas, jo garīdzniekus, kuri realizēja šo plānu, sāka mocīt reliģiskie sirdsapziņas pārmetumi. Savā izkropļotajā vērtību izjūtā viņi gribēja, lai šī situācija tiktu izbeigta vēl pirms saulrieta un tiem nenāktos apgānīt savu svēto dienu! Izlasiet evaņģēlijā šo stāstu pilnībā un neapstājieties vietā, kur Jēzus izsaucas:„Tas ir piepildīts!” Turpiniet un izlasiet arī par to, kas notika pēc kādām trīsdesmit sešām stundām, kad kapa vieta, kurā bija guldīts Jēzus ķermenis, brīnumainā kārtā izrādījās tukša. Ne tādēļ, ka ķermenis būtu nozagts, kā to cilvēkiem vēlējās pasniegt Jēzus ienaidnieki, bet tādēļ, ka Viņš bija piecēlies no kapa atkal dzīvs! Nāve nespēja Viņu paturēt sev.

Jāņa 3:16.
1. Jāņa 4:10.

Lai gan šī kaunpilnā nāve bija briesmīga, ir cilvēki, kuriem nācies ciest pat lielākas sāpes un nomirt pat vēl mokošākā nāvē. Kas gan dara šo Jēzus stāstu tik unikālu? Kādēļ kristieši kopš tā brīža sauc Jēzu Kristu par savu Glābēju? Teologi ir izpētījuši visus Bībeles pierādījumus, un viņiem ir radušās vairākas teorijas. Tīri tehniski tās var iedalīt teorijās, kuras piedāvā objektīvu grēku izpirkšanu, un tādās, kas atbalsta subjektīvu grēku izpirkšanu. Atšķirība starp šīm teorijām šķietami ir tikai formulējumā, tomēr patiesībā tās atšķiras ļoti būtiski. Objektīvās grēku izpirkšanas idejas aizstāvji saka, ka grēka problēma tika atrisināta brīdī, kad Jeruzalemē risinājās šie notikumi. Tajā piektdienas pēcpusdienā Jeruzalemē notika kaut kas, kas pilnībā izmainīja Dieva – cilvēka attiecību ainu un sniedza grēku izpirkšanu. Viss, kas norisinājās pie krusta un kapenēs, rezultātā sniedza glābšanu visiem tiem cilvēkiem, kuri ļoti vēlas to saņemt. Caur šo notikumu ļoti nopietni mainījās viņu statuss Dieva priekšā.

Es ieteiktu sākt ar Marka 14:1 un turpināt līdz Marka evaņģēlija beigām.

Taču subjektīvās grēku izpirkšanas teorijas piekritēji uz šo tēmu raugās no pilnīgi cita skatu punkta, sakot, ka glābšana nav ārpus mums esoša objektīva notikuma rezultāts, bet tā norisinās mūsos. Mēs tiekam izmainīti un atbrīvoti no savām grēcīgajām tieksmēm, kad pārdomājam nesalīdzināmo mīlestību un pašatdevi, kādu savas zemes dzīves laikā, it īpaši savas zemes dzīves pēdējos brīžos, parādīja Kristus, mūsu augstākais Paraugs.

Es nedomāju, ka mums būtu jāizvēlas starp objektīvo un subjektīvo viedokli, jo abi uzskati ir derīgi un papildina viens otru. Es esmu pateicīgs par iegūtajām atziņām, izlasot vairākas teoloģiskas grāmatas par šo tēmu, bet sen jau esmu secinājis, ka „mīlestības mistērija”, kura radās Jēzus Kristus krusta nāves rezultātā, nevar tikt adekvāti izskaidrota ne ar vienu teoriju. Ričards Raiss tam pilnībā piekrīt: „Ko paveica Jēzus nāve? Kādā veidā tā atrisina grēka problēmu? Jaunajā Derībā netiek dota itin neviena atbilde uz šo jautājumu. Apustuļu rakstītajā nav nevienas teorijas par grēku izpirkšanu; patiesībā tur vispār nav teoriju. Tas, ko mēs atrodam, ir dažas satriecošas metaforas vai simboli tam, ko izdarīja Jēzus.”

Dieva žēlastības Himalaji

Kādas ir dažas no šīm metaforām vai simboliem, un ko tās mums stāsta? Pie kādas teorijas mēs nonāksim atkarīgs no tā, kādas metaforas uzsvērsim. Aprakstot, ko nozīmē Jēzus nāve, Bībeles autori bieži vien lietoja valodu, kas tika izmantota Izraēla svētnīcās īstenotā upuru kalpošanā Vecās Derības laikos. Kad Jānis Kristītājs ļaužu pūli iepazīstināja ar savu mazliet jaunāko brālēnu Jēzu, viņš sacīja vārdus „Redzi, Dieva Jērs, kurš nes pasaules grēkus”. Mēs to sapratīsim labāk, ja atcerēsimies, kas norisinājās senā Izraēla svētnīcās – vispirms pārvietojamā teltī, bet vēlāk ārkārtīgi skaistajā pastāvīgajā svētnīcas kompleksā Jeruzalemē. Rituāli, kuru detalizētu aprakstu var atrast 3. Mozus grāmatā – viņu ikdienas un gadskārtējie upuri – nebija vienkārši sistēma, kuru Izraēla pārņēmusi no saviem kaimiņiem Tuvajos Austrumos. Tā bija pastāvīgs un dzīvs atgādinājums visai nācijai, ka attiecību atjaunošanai starp Dievu un Viņa radībām nepieciešams kaut kas „no ārpuses”. Viss, kas notika šajās ceremonijās, bija meistarīgs tableau vivant – dramatiska ilustrācija tam, kā Dievs galu galā rīkosies ar grēku. Izlietajām dzīvnieku asinīm pašām par sevi nebija nekādu nopelnu, bet tās simbolizēja Personas asinis, kura nāks uz šo zemi „no augšas,” dzīvos absolūti pareizu dzīvi un beigās tiks upurēta. Tas bija Dieva nodoms, lai senā Izraēla tauta sāktu saprast, ka grēka problēmas risinājums prasa ārkārtīgi dārgu samaksu. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Richard Rice, The Reign of God. Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1997. 191. lpp.

Jau pēc Jēzus zemes dzīves un krusta nāves sarakstīto Bībeles grāmatu autori saprata šo saistību. Apustulis Jānis par Jēzu teica: „Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” Lūk, ko domā kristieši, kad, citējot Bībeles tekstu, viņi dzied par glābšanu caur „šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra dārgajām asinīm” .

Jāņa 1:29.
tableau vivant – no franču val. ‘dzīvais attēls’ (tulk. piez.)

Vēl citas metaforas norāda uz zināma veida tiesisku regulējumu. Bija radies parāds (to veidoja cilvēces sakrātie grēki), kuru vajadzēja samaksāt. Jēzus dzīve bija tas augstākais nepieciešamais maksājums, lai izpirktu mūs no ļaunuma „gūsta”. Te mēs arī ieraugām motīvu, kura izcelsme meklējama Izraēla pagātnē. Kad Dievs darīja zināmus savus likumus Ābrahāma pēcnācējiem, pirms viņi gatavojās ieiet zemē, kuru Dievs bija tiem novēlējis, viņi saņēma virkni noteikumu. Desmit baušļi bija to galvenā sastāvdaļa, tomēr bez tiem pastāvēja arī plašs likumu krājums, kas regulēja iknedēļas, ikmēneša un ikgadējās svētās dienas, svētnīcā noturamos rituālus un to cilvēku dzīves veidu, kam bija lemts šos rituālus vadīt. Citi likumi attiecās uz jautājumiem, kurus šodien saucam par „civilajiem”, bet bija arī noteikumi, kuri attiecās uz veselības aprūpi un pat diētu. Starp tiem – arī likums, kura mērķis bija novērst situāciju, ka visas bagātības nonāk atsevišķu cilvēku rokās. Ja kādam nācās pārdot savu īpašumu, lai izdzīvotu, tad pastāvēja iespēja noteiktos apstākļos šo īpašumu atgūt (atpirkt). Kāds no radiniekiem varēja samaksāt „izpirkumu”, lai īpašums atgrieztos tā agrākā īpašnieka rokās. Šādu valodu lietoja pirmie kristieši, mēģinot atrast piemērotus vārdus „žēlastības noslēpumam”. Viņi teica: mums ir „pestīšana Viņa asinīs”. „Jo jūs esat dārgi atpirkti,” rakstīts citur. Tas viss bija pilnīgā saskaņā ar to, ko sacīja Kristus pats. Viņam bija jānāk, lai „Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem”.

1. Jāņa 2:2.
2. Pētera 1:18, 19.

Viens no Bībeles rakstniekiem, apustulis Pāvils, vairāk nekā citi ir teoretizējis par to, ko nozīmē Kristus nāve. Viņš bieži izmantoja juridisko terminoloģiju, kas nospēlējusi nozīmīgu lomu kristietības vēsturē – slavenajā ceturtajā gadsimtā, kad dzīvoja zinātnieks un draudzes vadītājs Augustīns, bet jo īpaši kopš no Romas katoļu baznīcas sešpadsmitā gadsimta sākumā atdalījās protestantisms. Viņš runāja par taisnošanu ticībā, t.i., ka mēs tiekam pasludināti par „taisniem” (pilnīgiem, bezgrēcīgiem) ne tādēļ, ka mums izdevies nokratīt grēka važas no sevis, atklājot gudru pašpalīdzības metodi – savu raksturu pilnveidošanu līdz tādam stāvoklim, ka Dievs mūs vairs neuzlūko kā grēcīgus, bet gan tādēļ, ka Jēzus ieņēma mūsu vietu. Mums būtu jācieš grēka sekas: mūžīga nāve un nebūtība. Ja tāds būtu mūsu liktenis, mums nebūtu pamatota iemesla sūdzībām. Taču patiesībā notikušais bija Jēzus Kristus iejaukšanās. Viņš, ja tā varētu teikt, kļuva mūsu „Aizvietotājs”. Pāvila argumenti Vēstulē romiešiem – tiem, kuri tikko sākuši lasīt Bībeli varētu likties grūti izsekojami, bet tomēr pamēģiniet, pat ja sajutīsities kā skolas solā. Jūs varat izlaist tās detaļas, kuras vēl grūti saprast, tomēr pamatdomai būtu jābūt skaidrai: Kristus mira mūsu vietā. Mēs (t.i. visi cilvēki kopā) neesam spējuši nekādā veidā attaisnot dievišķo ideālu; mēs esam pret to sacēlušies, un tādēļ pelnījuši sodu. Šis sods būtu mūžīga nāve, jo tas ir neizbēgams rezultāts atsvešinātībai no Dieva, dzīvības Avota. Taču šeit Dievs pārņem iniciatīvu. Jēzus Kristus nāca uz šo pasauli un saņēma sodu, kas, ja vien Viņš nebūtu iejaucies, pienāktos mums.

Efeziešiem 1:7.
1. Korintiešiem 6:20. Marka 10:45.

Kad teologi mēģina izskaidrot, ko tas nozīmē, viņi lieto tādus vārdus kā „samierināšana”, „aizvietošana”. Tā viegli var rasties iespaids par saistību ar bezjūtīgu kriminālistiku. Neiekritīsim slazdā, noreducējot „žēlastības noslēpumu” līdz debeta un kredīta attiecībām, kur mūsu grēku nasta tiek svērta, tai pretī liekot Kristus nevainību! Patiešām – šeit ir atrodams svarīgs aizvietošanas un apmierināšanas elements, taču tas nepavisam nav viss. Kristus izdarītais nebija kas tāds, ko pieprasītu dusmīgs Dievs Viņa taisnīguma izjūtas apmierināšanai, bet gan kas tāds, ko sniedza mīlošs Dievs.

Vienā no visskaistākajām Bībeles nodaļām mēs atrodam aizkustinošu poēmu par „cietēju Dieva kalpu”. Tā vienmēr tikusi izprasta kā tāda, kas savā astoņus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas izpratnē tēlaini norāda uz Mesijas ciešanām un nāvi – Mesijas, kuru Izraels jau gadsimtiem ilgi bija gaidījis. Lai gan uz viņu norādīts kā uz „cilvēku”, šis „cietējs kalps” tiek vests uz nokaušanu kā „jērs”, jo „nesa visas pasaules grēkus”. Šeit patiešām parādīts visaizkustinošākais tās Personas portrets, kuru kristieši sauc par savu Glābēju: „Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.

Lasiet Romiešiem 2-6. nodaļas.

Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās...

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.

Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.

Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē...

...viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”

Kā jau agrāk sacīju, Bībele nepiedāvā vienu pilnīgu teoriju par grēku izpirkšanu, bet sniedz vairākas pārsteidzošas vārdu gleznas, kas rada lielāku skaidrību, nekā to spētu bieza grāmata par teoloģiju. Šīs metaforas viena otru papildina, spēcīgi stimulējot mūsu apceri, taču tās nevajadzētu pētīt atsevišķi vienu no otras, pārvērtējot ilustratīvo nolūku. Mēs nespēsim pienācīgi novērtēt „žēlastības noslēpumu”, ja mēģināsim visu reducēt līdz racionālām formulām. Neviena abstrahēta teorija nespēj raksturot visu patiesību – teorijas parasti uzsver tikai vienu no aspektiem. Tās pārāk bieži Dieva mīlestību paceļ pāri vai nostāda pret Viņa taisnīgumu, it kā Dievam būtu mainīgs garastāvoklis un Viņu vajadzētu pārliecināt būt žēlsirdīgam. Tādēļ Bībele lieto šīs vārdiskās ainas, kas visas apraksta kādu daļu no varenajām, bet neizsakāmi labajām ziņām, ka attiecības starp Dievu un Viņa radībām ir atkal sakārtotas. Es pilnībā pievienojos adventistu teologa Ričarda Raisa teiktajam: „Iespējams, mums nepieciešami dažādi viedokļi par Kristus darbu. Tāds varens dabas brīnums kā Himalaju Lielais kanjons (Yarlung Zangbo) aicina paskatīties uz to no dažādiem skatu punktiem. Tas nebeidz mūs pārsteigt. Ne no vienas perspektīvas nav iespējams aptvert tā varenumu. Daudz lielākā mērā Kristus sasniegumi pārsniedz mūsu spējas tos aprakstīt. Jo vairāk mēs domājam par krusta nozīmi, jo apbrīnojamāka tā kļūst. Dieva žēlastība, pieņemot cilvēci, un Viņa noslēpumainā labprātība uzņemties grēka sekas izaicinās mūsu prātus un saviļņos mūsu emocijas uz mūžiem. Ar mūžību nepietiks, lai pilnībā izprastu Golgātā parādītās mīlestības dziļumu.”

Skat. Jesajas 53:2-12.

Šeit tomēr ir vēl kāds pasvītrojams aspekts. Šāds „žēlastības mistērijas” apraksts šķiet pārāk vienkāršs. Notika kaut kas ļoti slikts: pasaulē ienāca grēks. Un tas ir skāris mūs visus. Mēs šai pasaulē ienākam jau ar noteiktu iedzimtu nastu uz saviem pleciem un nožēlojamām īpašībām, kuras varam saskatīt arī savos senčos. Un tomēr lielākajai daļai no mums nesagādās grūtības saprast, ka bieži vien mēs no savas brīvas gribas pasakām un izdarām lietas, par kurām zinām, ka tas nav pareizi. Mūsu iekšējā balss teica mums priekšā, kas jādara, bet mēs apzināti rīkojāmies pretēji vai arī apzināti izvēlējāmies dzīvot pretēji tam, kā mums būtu jādzīvo. Un tāpēc, lai arī vēl joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, mēs tomēr nevaram tā vienkārši aizbildināties, ka velns man tā lika darīt, vai arī – diemžēl, tas rakstīts manis mantotajos gēnos. Neviens nevar apgalvot, ka viņam nav jāuzņemas itin nekāda atbildība par saviem grēkiem.

Rice, citētajā darbā 198.lpp.

Un, protams, ja jūs esat atbildīgi par kļūdām, jums tās ir jālabo, piemēram, ja esat sāpinājuši savu tuvinieku, nozaguši kādam divriteni vai sabojājuši sabiedrisko īpašumu. Nonākot pie atziņas par izdarīto, jūs, protams, centīsities pāridarījumus labot, kad vien iespējams. Un ir tikai normāli, ka būs daudzi, kas vēlēsies paši no savas puses kaut ko darīt, lai atjaunotu attiecības ar Dievu. „Tas nevar būt tik vienkārši,” viņi saka, „ka mums tikai jāizstiepj roka, lai Dievs „par velti” sniegtu mums „glābšanu”, vienkārši tāpat – bez jebkādām saistībām.” Nu, iespējams, vairākumam no mūsu saņemtajām dāvanām ir kaut kādi nosacījumi, bet Dieva sniegtais patiešām ir par velti.

Tas izklausās kaut kā nereāli. Mūsdienu pasaules realitāte ir tāda, ka nekas, kam piemīt kaut kāda īsta vērtība, netiek dots par velti. Tieši tādēļ nav jābrīnās, ka jau kopšgrēka ienākšanas brīža pasaulē cilvēki mēģinājuši pārņemt iniciatīvu un sajutuši nepieciešamību darīt it visu viņu spēkos esošo, lai kompensētu un apmierinātu savus dievus vai Dievu. Dažādās kultūrās visapkārt pasaulei cilvēki izveidojuši apjomīgus rituālus, lai iemantotu savu dievu labvēlību, mēģinot tos pielabināt, upurējot tiem savus īpašumus un pat bērnus, izmisīgi cenšoties noslēgt pieņemamu darījumu ar Debesīm. Ja jūs rūpīgi papētīsit dažādās pasaules reliģijas, tad atklāsit, ka tajās parasti atbildība par plaisas pārvarēšanu starp Zemi un Debesīm tiek uzlikta cilvēkam. Taču kristiešu reliģija šai jautājumā ir unikāla. „Skatoties no kristieša viedokļa, pūles iegūt mieru, kas sākas ar cilvēka iniciatīvu un cilvēka spēkiem, nenes mieru, bet arvien lielāku un lielāku nemieru. Šādas pūles netiek galā ar grēku, jo – un tas ir galvenais – viņi paši ir grēka pilni.”

Itin nekas no tā, ko mēs paši darām, neradīs ne mazāko izmaiņu grēka problēmas risinājumā. Vienīgi patiesas un nebeidzamas dzīvības Avotam ir pa spēkam sniegt šāda veida dzīvību radībām, kuras to pazaudējušas. Tas, ko Kristus izdarīja, nebūtu izdevies, ja Viņš nebūtu Tas, kas Viņš bija! Bezgrēcīgais, kurš arī uz zemes, grēka vidū, turpināja dzīvot bez grēka (turklāt tiekot kārdināts vairāk nekā mēs jebkad tiksim kārdināti), ir šis mūžīgās dzīvības Avots.

Lūk, ko nozīmē „žēlastības” jēdziens! Tā ir par brīvu, bez maksas. Daudziem no mums, kuri dzīvo divdesmit pirmā gadsimta sākumā, to ir grūti pieņemt. Mēs gribam būt pelnījuši tās lietas, kuras augstu vērtējam, un nelabprāt kopā ar visiem pārējiem gaidām bez maksas izdalītā saņemšanu. Un tomēr – mums nāksies norīt savu lepnumu un pazemīgi lūgt Dievam šo bezmaksas dāvanu. Viņš to mums neuzspiež. Tā, turklāt steidzamā kārtā, ir vai nu jāpieņem vai jāatraida! Bet, ja mēs to pieņemam, notiek kas neparasts. Un te nu mēs atgriežamies pie glābšanas brīnuma subjektīvā elementa. Reālā neskaitāmi daudzo cilvēku pieredze mums māca, ka šīs bezmaksas žēlastības dāvanas pieņemšana cilvēkus izmaina. Tā maina veidu, kā mēs domājam un uzvedamies, maina veidu, kā izkārtojam savas prioritātes.

Scriven, citētajā darbā 59.lpp.

Kristīgajā pasaulē aizvien ir pastāvējusi cīņa starp „darbiem” un „ticību”. Jautājums ir par to, kas mums jādara, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Daži saka, ka vispirms jāpierāda, ka vēlies būt labs un paklausīgs dievišķajiem norādījumiem, pirms vari kļūt par Dieva glābšanas piedāvājuma saņēmēju. Citi saka: „ Nē, Dieva dāvana ir bez maksas un nav nekā tāda, ko tu varētu izdarīt, lai to nopelnītu. Un tādēļ taviem darbiem nav burtiski nekādas nozīmes!” Tas, ko saka šī otra grupa, ir taisnība, izņemot pēdējo apgalvojumu. Jo tie, kuri izteikuši vēlēšanos saņemt bezmaksas žēlastības dāvanu un, to saņēmuši, glabā savās sirdīs, tie vēlēsies, lai viņu dzīves būtu tādas, kādas Dievs tās vēlas redzēt. Šai sakarā varētu teikt: cilvēka „darbi” neved pie šīs plaisas pārvarēšanas starp mums un Dievu, bet mūsu „darbi” sekos žēlastības dāvanas pieņemšanai kā dabiska pateicības izpausme!

Krusts bija nepārspējama Dieva bezgalīgās mīlestības demonstrācija, un tā izraisa cilvēka dziļas pateicības atbildi. Tā mūs iespaido, sniedzot mums spēku. Tās rezultātā apņemamies mainīt savu egoistisko, sevī centrēto attieksmi. Ja ļausim šai sevis atdošanas atmosfērai mūs apņemt, tā mums liks atkāpties apbrīnā: tik daudz mīlestības! Tā aizkustina, tā mūs pārveido, taču, ņemot vērā iepriekš minēto, mums jānoslēdz pilns aplis. Tā nav mūsu reakcija, kas mūs atved atpakaļ pie Dieva. Krusts – un to nevaram uzsvērt par daudz vai pārāk bieži – ir kas vairāk nekā tikai varonīgs piemērs ciešanām, kas aizkustina un motivē kļūt par labākiem cilvēkiem. Ir arī citi varonīgi pārciestu ciešanu un nāves piemēri, kas mūs var iedvesmot. Mēs esam glābti, jo „žēlastības noslēpums” ir daudz kas vairāk, nekā tikai iedvesmojošs piemērs. Un īstenībā – „žēlastības noslēpuma” daļa ir arī fakts, ka tās pieņemšanas brīdī mēs atklājam nepazītu iekšēju spēku pārkārtot mūsu dzīves.

Piedošana

Mēģināsim ar šo visu tikt lielākā skaidrībā. Iestājas milzīgs atvieglojums, saprotot, ka dzīve nav jādzīvo, līdzi nesot savu vainas nastu. Kad Dievs risina grēka problēmu, Viņš neatstāj lietas pusdarītas. Kad Viņš saka – „Ir nokārtots”, tad par visu, ko jūs jebkad būtu izdarījuši (tāpat par ikvienu slikto darbu, kuru izdarīsit jebkad nākotnē), Viņš ir jau pilnībā parūpējies. Tā nav poētiska hiperbola, bet gan brīnišķīgas realitātes ainojums. „Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi,” jautā pravietis Miha, „kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? … Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.”

Mihas 7:18,19.

Dievam ir selektīva atmiņa. Atkal un atkal mums tiek teikts, ka Viņš mūs neaizmirsīs. Viņš atceras mūs kā personas, cilvēkus, kas pieder Viņam (ja mēs to vēlamies)! Bet tiklīdz kā mēs esam lūguši Viņam piedot mūsu grēkus, Viņš tā arī dara, jo ir ticis ar tiem galā reizi par visām reizēm. Un pēc tam Viņš neatceras šos mūsu grēkus. Runājot par senā Izraēla dumpīgo uzvedību, Dievs deva solījumu, kas tikpat lielā mērā attiecas arī uz visiem mums šodien – vai mēs būtu amerikāņi, vācieši, dāņi vai filipīnieši: „Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”

Kāda ir noteicošā atšķirība starp mums un Dievu? Mēs ļoti ātri aizmirstam, ka cilvēkiem ap mums varētu būt nepieciešamas mūsu rūpes, bet mums mēdz piemist biedējošas spējas atcerēties, kā citi ir mūs pievīluši. Ja kāds pret mums izturējies nelaipni vai nav bijis godīgs pateiktajā vai izdarītajā, mēs to parasti atceramies, dažreiz pat līdz mūža galam. Taču Dievs tā nedara. Viņš atceras mūs kā personības, kā tādus, kas Viņam dārgi. Mēs uz mūžīgiem laikiem esam droši noglabāti Viņa atmiņā, bet Dievs nekad otrreiz nepieminēs mūsu nožēlotos grēkus. Tie ir piedoti! Par visu, ko sliktu jebkad esam izdarījuši vai jebkad izdarīsim, Dievs parūpējās tai brīdī, kad Jēzus Kristus nomira pie krusta, un šī „žēlastības mistērija” nodrošina mūsu mūžīgo labklājību.

Varbūt daži, lasot šo tekstu, domā: „Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība.” Iespējams, viņi domā, ka to dzīve ir tāda, ka tajā nevar darboties žēlastības „noslēpums” (vai drīzāk vajadzētu teikt – žēlastības brīnums). Ja jūs tā jūtaties – apstājieties šeit, izņemiet no plaukta Bībeli un atrodiet tajā tekstu, kas apzīmēts kā Lūkas 15:11-31! (Un pat, ja jūs sevi nepieskaitāt šai kategorijai, tik un tā izlasiet minēto fragmentu, jo tas palīdzēs stiprināt jūsu ticību „žēlastības noslēpumam”. Tas ir viens no aizkustinošākajiem stāstiem Bībelē). Izlasiet to un jūs sapratīsit manu domu!

Jeremijas 31:34.

Es agrāk pieminēju saistības. Gribētu to paskaidrot. Piedošanas saņemšanai no Dieva jātiek papildinātai ar gatavību no mūsu puses piedot citiem cilvēkiem. Tas ir būtisks nosacījums arī parauglūgšanā, kuru Jēzus reiz mācīja saviem mācekļiem: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Tas var nenākties viegli, bet to apiet nav iespējams. Pilnībā bez maksas mums piedāvātā dievišķā piedošana prasa mūsu labprātību piedot mūsu līdzcilvēkiem. Ne vienreiz vai divreiz, bet neierobežoti. Kad reiz kāds jautāja Jēzum, vai pietiek piedot septiņas reizes, Viņš atbildēja: septiņdesmit reiz septiņas! Lūk, kādas ir šeit ietvertās saistības!

Mums ir vajadzīga Dieva piedošana, bet mūsu līdzcilvēkiem arī vajag, lai mēs piedotu viņiem. Filips Jensijs, populārs kristiešu autors, kam izdevies sarežģītus jautājumus izskaidrot pilnībā saprotami, savā grāmatā „Kas žēlastībā ir tik pārsteidzošs?” apraksta reiz Hemingveja stāstītu gadījumu. Stāsts ir par kādu vīru Spānijā, kam jau ilgu laiku pārtrūkušas attiecības ar paša dēlu. Sākusi mocīt vainas sajūta par to, kā kādreiz izturējies pret dēlu, un viņš vēlējies atjaunot sakarus. Dēla atrašanai vīrs ievietojis Madrides avīzē sludinājumu: „Pako, itin viss ir piedots. Satiksimies nākamajā otrdienā viesnīcā Montana, pulksten 12 dienā.” Kad tēvs ieradās viesnīcā, tur bija arī viņa dēls, bet sludinājumam atsaukušies – vēl 800 jaunu cilvēku, kam vārdā – Pako! Jā, daudz cilvēku meklē piedošanu!

Mateja 6:12.
Mateja 18:21.

Ne vienmēr ir viegli piedot vai arī lūgt piedošanu. „Aci par aci” pieeja bieži vien mums šķiet dabiskāka. Cilvēka daba tiecas domāt par atriebību, atspēlēšanos vai vismaz kompensāciju, bet tas nav Dieva izvēlētais veids, un tiklīdz mēs esam ieraudzījuši kaut nedaudz no „Dieva žēlastības brīnuma”, tas vairs nevar būt pieņemams arī mums.

Philip Yancey, What’s So Amazing About Grace? Grand Rapids, MI: Zondervan Publishing House, 1997. 37.-38. lpp.

Atpūta

1997. gada jūlijā es devos savā kārtējā braucienā no Apvienotās Karalistes uz Savienotajām Valstīm. Esmu aizmirsis, vai tas notika turpceļā vai atpakaļceļā, taču atceros, ka salonā rādītā filma bija neinteresanta, bet spiegu romānu, kas atradās manā rokas bagāžā, tikko biju beidzis lasīt. Tādēļ, tīri garlaicības mākts, es paņēmu rokās lidsabiedrības žurnālu, kuru lasu ļoti reti. Taču toreiz manu uzmanību piesaistīja kāds raksts ar intriģējošu nosaukumu – „Senā gudrība”. Ievadā bija minēts, ka autore ir Nena Čeiza, daudzu „ Washington Post” publikāciju autore. Sākot lasīt, sev par pārsteigumu atklāju, ka raksts ir par milzīgo labumu, kādu dod sestdienas sabats. Es turpināju lasīt, jo šis ir viens no tiem tematiem, kas man šķiet ārkārtīgi interesanti. Arī pats piederu vienai no nedaudzajām kristīgajām denominācijām, kas par iknedēļas atpūtas un pielūgsmes dienu izvēlējušās sestdienu nevis svētdienu. Lūk, ko viņa rakstīja: „Ne tik sen arī es biju viena no tām nomocītajām strādājošajām mammām, kas ik dienu pavadīja steigā ar vienu vienīgu domu prātā – kādēļ nekam nepietiek laika? Tad kādā dievišķas iedvesmas brīdī es pret savu kosmiskā laikmeta nomāktību nolēmu izmēģināt vecmodīgu līdzekli.

To sauc par sabatu, un tas ir garīgās veselības instruments, kas šodien darbojas tikpat labi kā pirms 3200 gadiem, kad iknedēļas atpūtas diena ienāca ebreju likumu kodeksā kā ceturtais bauslis…

Mana personiskā, profesionālā un ģimenes dzīve ir uzlabojusies, un es esmu nolēmusi turpināt svinēt sabatu. Visspēcīgākais un visvairāk apgaismojošais atklājums man pašai, iespējams, bija sapratne, kā senam ediktam var būt tik ļoti atbilstošs pielietojums arī mūsdienās. Sabata svinēšana iesākās pirms tūkstošiem gadu kā atbilde uz nepārtrauktā un smagā fiziskā darba slogu. ... [Šodien] mūsu problēmas ne ar ko daudz neatšķiras. ... Es gaidu savu iknedēļas brīvdienu. Katru piektdienas vakaru, norietot saulei, es noņemu savu rokas pulksteni, un uz diennakti laiks apstājas.”

Paņemiet jebkuru postmodernisma grāmatu, un jūs atklāsit, ka viena no primārajām postmoderna cilvēka attieksmēm pret reliģiju, ir to vēlme uzzināt, ko reliģija var priekš viņiem izdarīt. Šis jautājums viņus interesē krietni vairāk nekā tas, vai konkrētās doktrīnas ir patiesas un „pierādāmas” ar Bībeles palīdzību. Pieredze viņu vērtību skalā ir krietni augstāk par reliģijas teoriju. Ja viņos pamodusies interese par reliģiju (un daudziem tā tas ir), viņi meklē būtisko. Ja kristīgajā ticībā ir kāda iezīme, kas ir būtiska vēl joprojām – vai pat šobrīd būtiskāka nekā jebkad – tad tā ir Bībelē noteiktā iknedēļas atpūtas diena. Dzīve divdesmit pirmajā gadsimtā pieprasa, lai mums regulāri būtu īpaši atvēlēts brīvs brīdis, ja vēlamies izdzīvot, saglabājot neskartu savu cilvēcību.

Nan Chase, raksts Ancient Wisdom žurnālā Hemispheres, United Airlines lidsabiedrības žurnāls, 1997. jūlijs.
Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186. lpp.

Mums ir nepieciešama atpūta

Par termina „izdegšana” patieso nozīmi man bija visumā vājš priekšstats līdz pat kādam brīdim aptuveni pirms viena gada. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojis, un ceru, ka nekas tāds neatkārtosies. Kad laiku pa laikam dzirdēju par cilvēkiem, kuriem diagnosticēta šī problēma, sliecos domāt, ka viss ar to saistītais ir kaut kādas nelielas grūtības. Man šķita, ka cilvēkiem vajadzētu beigt pārspīlēt un saņemt sevi rokās. Galu galā, kurš gan reizēm nejūtas izsmelts? Mazliet pozitīvās domāšanas, dažas garākas pastaigas pa mežu vai pludmali, nedēļa Kanāriju salās vai Bermudu salās – manā skatījumā tas likās pietiekami, lai visu sakārtotu. Tā tas bija līdz brīdim, kad atvēlēju sev laiku izlasīt grāmatu, kurā detalizēti aprakstīts kāda nelielas Nīderlandes lauku draudzes mācītāja „izdegšanas” gadījums. Es šo valsts daļu pazīstu samērā labi, un man šķita neticami, ka šādā vietā kāds varētu sastapties ar tik lielu stresu. Bet šī „izdegušā” mācītāja autobiogrāfija lika man saprast, cik nopietna šāda situācija var būt, kā tā var izveidoties un kādus postījumus pašam cilvēkam un viņa ģimenei tā var nodarīt.

Izdegšana ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā mūsu superstraujā eksistence var noiet no sliedēm. Stress ir normāla parādība, un neliels tā daudzums mums pat nāk par labu.

Adrian Verbree, Eclipse – Verslag van een Burnout, Barneveld, the Netherlands; Plateau, 2003.

Taču nav normāli kļūt tik ļoti stresa pārņemtam, ka pilnībā zūd dzīvesprieks un tu jūti, ka nepārtraukti dzenies pēc kaut kā tāda, ko itin nekādi nespēj sasniegt. Nav pieņemams, ka tu pastāvīgi jūti tādu darāmo darbu spiedienu, kuru kļūst arvien vairāk un kuri jāpaveic arvien labāk. Pat bērni cieš no stresa – un bieži vien savu vecāku nereālo prasību un gaidu dēļ. Viņiem pēc skolas jāsteidzas uz mūzikas stundām, no tām uz sporta klubu, tad uz mājām gatavot mājas darbus skolai un nākošajā dienā atkal uz skolu. Viņiem jābūt pievilcīgiem un gudriem. Neskaitāmas sievietes pārdzīvo stresu, censdamās apvienot pilnas slodzes darbu ar pienākumiem mājās, jo pat vēl mūsdienās, kad pastāv dzimumu līdztiesība, joprojām ēst gatavošana, apģērba mazgāšana, gludināšana un mājokļa uzkopšana tiek uzskatītas par sieviešu „privilēģijām”. Sirdsslimības kādreiz bija vīriešu problēma, taču dzimumu līdztiesība ir ienākusi arī šajā dzīves (un nāves) sfērā.

Vīriešu vidū stress nav rezervēts tikai biznesa pasaules haizivīm. Arī augstākā un vidējā ranga menedžmenta pēdējā laika tendence ir klēpjdatora ceļošana no darba vietas līdzi uz mājām, bet elektroniskā pasta vēstules turpina pienākt arī pēc biroja slēgšanas piektdienas vakarā. Mobilais telefons paliek ieslēgts arī vakaros un nedēļas nogalēs, un „tabu” – neielaist darba lietas privātās dzīves robežās – daudzos uzņēmumos jau sen vairs netiek ņemts vērā. Patiesībā, daudzās kompānijās ir nerakstīti likumi, ka zināma ranga darbiniekiem jābūt pieejamiem gandrīz jebkurā laikā. Stress, hronisks nogurums, pārdegšana, augsts asins spiediens un kuņģa čūla ir kļuvuši par mūsdienu dzīves ierastu realitāti.

Daudzi uzskata, ka darbaholisms ir klaja muļķība, tomēr neskaitāmiem citiem – cena, ko viņi gatavi maksāt, lai izsistos uz augšu savā karjeras kāpumā.

Lai cik savādi tas nebūtu, bet Rietumu pasaules dzīves ritms dažās pēdējās desmitgadēs ir pastāvīgi pieaudzis. Es atceros pareģojumus, ka mūsu darba nedēļa turpinās sarukt, kad arvien vairāk mūsu pienākumu veiks datori un roboti. Kādu laiku šķita, ka šis optimistiskais redzējums piepildīsies. Ikgadējās brīvdienas kļuva garākas, vairākums cilvēku pārgāja uz piecu dienu darba nedēļu, daudzās nozarēs darba nedēļa samazinājās apmēram līdz četrdesmit stundām. Eiropā it īpaši pieauga to cilvēku skaits, kuri izmantoja iespēju priekšlaicīgi doties pensijā. Dažās valstīs cilvēki pārtrauca strādāt jau 58 gadu vecumā, bet tagad tas viss mainās; daļēji – saistībā ar šī brīža ekonomisko situāciju. Daudzās „bagātās” valstīs darbaspēka izmaksas tikušas samazinātas, lai saglabātu konkurētspēju. Un viens no veidiem, kā to panākt, ir mazāks skaits darbinieku, kuri strādā vairāk stundu, bet par to pašu naudu. Tāpat – pieejams mazāk naudas, lai liels skaits cilvēku agrāk dotos pensijā. Tomēr ir arī citi faktori.

Datoriem mūsu dzīvi vajadzēja atvieglot. Daudzējādā ziņā tas tā ir, taču jaunās tehnoloģijas radījušas arī strauji augošu pieprasījumu pēc lielāka informācijas apjoma un detalizētākām atskaitēm. Tās tāpat ir mainījušas darba veikšanas veidus. Bija laiks, kad es savas vēstules nodiktēju sekretārei, kura tās no stenogrāfijas piezīmēm pārrakstīja tīrrakstā, un man atlika vien tās parakstīt. Vēlāk sāku izmantot diktofonu. Mana sekretāre katru dienu saņēma vairākas mazās kasetes, no kurām pārrakstīja vēstules, un es tās tikai parakstīju. Šodien es pats rakstu lielāko daļu savu elektronisko vēstuļu, bet, kad nolemju uzrakstīt kādu „īstu” vēstuli, tad datorā sagatavoju melnrakstu, ko digitālā formā nosūtu savai sekretārei. Pirms kāda laika beidzot iemācījos lietot prezentāciju programmu PowerPoint. Tā patiešām palīdz veiksmīgāk tikt galā ar manām prezentācijām, bet prasa ievērojamu daudzumu papildus laika. Tāpat cenšos pats rezervēt ceļojumu biļetes caur internetu, lai gan agrāk ar ceļojumu aģentu palīdzību to nokārtoja mana sekretāre. Un ceļojot, es vairs nepiezvanu uz biroju, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā, bet gan ar e-pasta palīdzību sekoju visam līdz. Nu jau pirmā lieta, ko izdaru, ienākot kārtējā viesnīcas numurā, nav gultas mīkstuma pārbaude, bet gan sameklēt iespēju pieslēgties savam e-pastam un internetam. Šādi dzīve kļūst arvien aizņemtāka.

Uzlabojoties mūsu dzīves standartiem, audzis arī pašu rokām padarīto darbu apjoms. Vienmēr ir kas maināms vai pielabojams kaut kur dārzā vai mājās. Mums it kā vajadzētu būt vairāk laikam, ko veltīt saviem hobijiem un citām atpūtas lietām, nekā tas bija mūsu vecākiem viņu laikā. Bet kaut kādā veidā lietas kļuvušas daudz sarežģītākas un daudzi šīs „brīvā” laika aktivitātes uztver ar tādu entuziasmu, kas vairāk līdzinās smagam darbam. Un, lai gan daudzi cilvēki mums novēl „jauku nedēļas nogali” jau ceturtdienas pēcpusdienā, šķiet, ka daudz lielākam skaitam nedēļas nogalēs ir pavisam maz laika reālai atpūtai.

Protams, ir arī daudzi citi izmaiņu vēstneši, kas virmo gaisā, un tam ir tieša saistība ar postmodernā cilvēka domāšanas veidu. Ir sākusi mainīties attieksme pret darbu. Arvien pieaug to, galvenokārt, jaunu cilvēku, skaits, kuri sāk saprast, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai darbs. Viņi nevēlas nest darbu līdzi uz mājām un domāt par to nedēļas nogalēs. Daudzi apzināti izvēlas atteikties no paaugstinājuma amatā un lielākas algas, lai izvairītos no atbildības nastas, kādu viņi nevēlas, tā protestējot pret dzīvi, kas sastāv tikai no darba. Arvien vairāk pāru izvēlas nepilnas darba dienas amatus, pat ja tas nozīmē, ka viņi nevarēs atļauties iegādāties māju visdārgākajā pilsētas rajonā. Tā vietā viņiem būs daudz vairāk laika, ko iespējams pilnvērtīgi pavadīt kopā vai darot lietas, kas viņiem ir pa īstam nozīmīgas.

Pēdējo gadu laikā tirdzniecībā nonāk liels daudzums dažādu grāmatu un tiek piedāvāti semināri, kas uzsver nepieciešamību salīdzināt steigas iespējamos ieguvumus ar tām priekšrocībām, kādas sniedz piebremzēšana. Šīs grāmatas un semināri sniedz detalizētas instrukcijas, kā to panākt. Arī liela daļa kompāniju un iestāžu arvien vairāk apzinās nepieciešamību saviem darbiniekiem nodrošināt atpūtas laiku – dažus mēnešus ik pēc dažiem gadiem, kuros darbinieki var no jauna uzlādēt savas baterijas, dodoties ceļojumā vai piedaloties mācībās, vai arī strādājot pie kāda īpaša projekta. Un arvien pieaug to cilvēku skaits, kuri pamet darbu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz gadam, lai dotos uz kādu attālu vietu vai darītu ko pavisam atšķirīgu nekā līdz šim un pēc tam no jauna atgrieztos pie jauniem uzdevumiem ar atjaunotu garu, motivāciju un enerģiju.

Cilvēki arvien vairāk saprot, ka viņiem nepieciešama atpūta, ka dzīvē eksistē kas vairāk, nekā tikai darbs, karjera, nauda, statuss un ambīcijas. Bet, lai cik tas nebūtu skumji, bieži vien viņiem neizdodas piekļūt tās atpūtas avotam, kuru nekas nevar pārspēt vēriena un efektivitātes ziņā. Tā, pirmkārt, jau ir garīga savā būtībā. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt!” Šos vārdus teica Jēzus Kristus. Un lai gan tie tika izrunāti gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, tas nebija īstermiņa piedāvājums. Vēl viens Jaunās Derības paziņojums pasvītro to, ka šis atpūtas piedāvājums nekad nav ticis atsaukts: „Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.”

Atvēlētais laiks

Nav nejaušība, ka šajā tikko citētajā Bībeles pantā vēl joprojām spēkā esošais atpūtas piedāvājums ir saistīts ar sabata jēdzienu – vienu atpūtas dienu katrā septiņu dienu periodā. Mums kļuvis tik ļoti pierasts laika sadalījums gados, mēnešos, nedēļās un dienās, ka mēs pārāk reti apstājamies, lai padomātu, kādēļ tas tā ir. Protams, to darot, mēs saprastu, ka gada, mēneša un dienas ilgums balstīts uz Zemes kustību ap Sauli, Mēness kustību ap Zemi un Zemes kustību ap savu asi. Bet kā ir ar nedēļu? Tiek piedāvātas dažādas teorijas. Vēsturnieki uzskata, ka nedēļas ciklu varētu būt aizsākusi senajā pasaulē pastāvējusī tradīcija vienu reizi katrās septiņās dienās rīkot tirgus dienu, vai arī, ka nedēļas cikls ticis atvasināts no seno keniešu vai babiloniešu svētku dienu cikla, kas atkārtojās ik pēc septiņām dienām. Ir izvirzītas arī dažas citas hipotēzes, taču neviena no tām nav bijusi pilnīgi pārliecinoša. Daudz loģiskāk ir turēties pie Bībeles pirmajās lappusēs sniegtā skaidrojuma, kurā Dievs ir attēlots kā debesu un zemes Radītājs. Tad laiks tika sadalīts septiņu dienu nedēļas segmentos. Katrā nedēļā bija sešas dienas darbam un viena – septītā – atpūtai. Lūk, kā par to ir stāstīts: „Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.”

Mateja 11:28.
Ebrejiem 4:9.

Starp daudzajām nozīmīgajām vēstīm, kādas atrodam Bībeles pirmajās nodaļās, pastāv arī apgalvojums, ka divi institūti burtiskā nozīmē ir tikpat seni kā pati cilvēce. Tie ir – laulība un atpūta septītajā dienā. Acīmredzot tāds bija varenā Radītāja Dieva nodoms, ka šie divi iestādījumi tiktu ieausti cilvēces dzīves audumā. Meklējot Bībelē vairāk informācijas par viena no šiem diviem iestādījumiem – sabata – vēsturi, mēs atrodam interesantu stāstu otrajā Bībeles grāmatā – 2. Mozus 16. nodaļā. Šajā grāmatā, kā norāda tās nosaukums grieķu valodā Exodus jeb „iziešana”, tiek runāts par notikumiem, kas saistīti ar Ābrahāma pēcnācēju iziešanu no Ēģiptes zemes pēc tajā pavadītajiem četrsimt verdzības gadiem. Četrdesmit gadus ilgušā ceļojuma laikā pa Sinaja tuksnesi, kamēr viņi varēja ieiet tiem apsolītajā zemē, Dievs tautu brīnumainā kārtā nodrošināja ar pārtiku. To darot, ar pārtikas sniegšanas grafika palīdzību Dievs mācīja septītās dienas sabata ievērošanu. Ik dienas piecu dienu periodā viņiem tika sniegta vienai dienai nepieciešamā pārtikas deva, bet sestajā dienā tika dots divtik daudz, lai septītajā – atpūtas dienā – nevajadzētu nodarboties ar ēdamā vākšanu.

Skat. J. H. Meesters, Op Zoek naar de Oorsprong van de Sabbat, Assen: van Gorcum, 1966, dažādās vietās.
1. Mozus 2:1-3.

Kad Dievs deva Desmit baušļu likumus (2. Mozus 20:8), desmit cilvēka dzīves pamatprincipus, par kuriem mēs runājām jau iepriekšējā nodaļā, septītās dienas sabatam to vidū bija ierādīta prominenta vieta. Tas nebija negaidīts jaunums. Tā bija jau ilgi pastāvoša, bet cilvēku, kam tas bija jāpraktizē, diemžēl novārtā atstātā principa atkārtošana. Šis nožēlojamais fakts ir ietverts ceturtā baušļa pirmajos vārdos: piemini!

„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī! Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

Pētot vārdu „piemini”, kā tas izmantots Bībelē, atklājas, ka tas ir dziļas nozīmes pilns. „Pieminēšana” nav saistīta tikai ar mūsu atmiņas izmantošanu. Tieši šajā vēstījumā tas nozīmē, ka mums jākoncentrējas uz ārkārtīgi svarīgo paziņojumu, kas tam seko. To var izteikt arī ar vairākām izsaukuma zīmēm: Iegaumē!!! Tam, kas sekos, ir vislielākā nozīme!

Turi sabatu svētu! Padari šo dienu atšķirīgu no pārējām sešām; atšķirīgu un citādāku nekā pārējās nedēļas dienas! Nemēģini uzlabot jau perfektu sistēmu un nesagrozi to! Napoleona laikā to mēģināja izdarīt francūži, cenšoties izmainīt septiņu dienu nedēļu un aizvietot to ar desmit dienu nedēļu. Viņi pielika milzīgas pūles, lai iedzīvinātu šīs izmaiņas, tomēr neguva panākumus. Tas vienkārši nedarbojās, un pēc dažiem gadiem eksperimenti tika pārtraukti. Citu nopietnu mēģinājumu pārveidot nedēļu nav bijis, tomēr ir bijis daudz nemanāmāks veids, kā ticis izmainīts kalendārs. Daudzos kalendāros un piezīmju grāmatiņās tā, kas agrāk bija septītā diena, ir pārveidota par sesto. (Mēs redzēsim, ka šādas izmaiņas nav nemaz tik nekaitīgas, kā varētu likties.)

Bauslis saka – atceries turēt šo īpašo dienu svētu! Ir lietas, ko varam darīt, lai izpildītu šo bausli. Bet mēs to svētīt varam vienīgi tādēļ, ka tā ir svēta. Mēs nepadarām dienu svētu, bet vissvarīgākais ir atcerēties, ka to svētu ir padarījis Dievs.

Ko sevī ietver tā svētīšana, ko Dievs ir iesvētījis?

„Nošķirt svēto sabatu nozīmē, ka mēs pārtraucam savu darbību un sasniegumus uz vienu dienu no katrām septiņām. Aizraujošākais šajā praksē – tā maina mūsu attieksmi uz visu atlikušo nedēļu. Tā mūs atbrīvo no raizēšanās par to, cik daudz mēs nedēļas citās dienās esam spējuši padarīt. Vēl vairāk, kad pārtraucam bezjēdzīgo dzīšanos pēc vēja, mēs patiesi varam atpūsties un iemācīties, kā gūt prieku jaunos veidos.”

Jāpiezīmē, ka starp pasaules radīšanu un sabatu pastāv tieša saistība. Ikkatru sabatu mēs pārtraucam savas drudžainās aktivitātes un pārslēdzam savu uzmanību uz to, ka Dievs ir visa Radītājs, un koncentrējamies uz to, ko šī būtiskā atklāsme sevī ietver. Atzīstot sevi par radītu būtni, mēs nonākam pie apziņas, ka mēs Radītājam esam parādā pielūgsmes pilnu attieksmi. Tā mūsos ļoti spēcīgā veidā pastiprina to radījumu absolūtās atkarības sajūtu no Radītāja, kuru mēs apspriedām tad, kad spērām pašus pirmos atklāsmju ceļojuma soļus. Tā mūsu dzīvēm sniedz tik ļoti kāroto jēgu, labojot uzpūtīgo un absolūti nepamatoto priekšstatu, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Viņš tāds nav, jo Dievs kā Radītājs noliek mērauklu it visiem mūsu mērķiem un dziļākajiem motīviem.

Atzīstot, ka visu šai pasaulē ir radījis varenais Konstruktors un ka viss eksistē, pateicoties Viņam, mums ne tikai izmainās attiecības ar līdzcilvēkiem, bet arī mainās attieksme pret visu pārējo radību un mūsu zemes resursiem. Tā ir pretēja „modernajam” uzskatam, ka cilvēks var ekspluatēt planētu „Zeme”, kā vien viņam labpatīkas. Daudzos veidos šī savtīgā mūsu pasaules dārgumu ekspluatācija, kas bija dziļi iesakņojusies nepārtrauktam progresam ticošajā „modernajā” domāšanā, turpinās arī šodien (lielā mērā labumu sniedzot tieši bagātajām valstīm). Bet postmodernais cilvēks ir sapratis, ka šāda pieeja rezultātā novedīs pie globālas katastrofas, un aicina daudz rūpīgāk pārvaldīt izzūdošos resursus un atbildīgi izturēties pret trauslajām ekosistēmām. Tas lielā mērā saskan ar biblisko ideju, ka mums kā radītām būtnēm atbildīgi jāizturas pret citiem Dieva radības elementiem. Galu galā viss eksistējošais ir Viņa. Mēs esam tikai un vienīgi aprūpētāji, kam jārīkojas Dieva interesēs. Uz šī fona septītās dienas sabats, kas norāda uz radīšanu, ir spēcīgs iknedēļas atgādinājums mūsu patiesajam statusam un fundamentālajām attiecībām ar apkārtējo pasauli.

Marva J. Dawn, Keeping the Sabbath Wholly, Grand Rapids, William B. Eerdmans Publishing Company, 1996, 19. lpp.

Pēc tikko teiktā mums jāapskata arī cits aspekts, kāds piemīt sabata kā svētās dienas „pieminēšanai”. Diskutējot par sabata bausli, mēs parasti atsaucamies uz versiju, kādu to atrodam 2. Mozus 20:8 – gluži kā to darījām pirms brīža. Taču ir arī mazliet citāda Desmit baušļu versija 5. Mozus grāmatā. Tur mēs rodam papildus motivāciju turēt sabata dienu „svētu”. Iknedēļas sabats tāpat ir arī piemiņas diena Izraēla atsvabināšanai no ēģiptiešu gūsta un tādejādi arī no ikkatras verdzības formas, no kuras Dieva žēlastība darījusi brīvus mūs.

Verdzībai mūsdienās ir dažādas formas. Viena no postošākajām mūsdienu verdzības formām ir pulksteņa un kalendāra verdzība. Daudzi no mums kļuvuši par vergiem tādām lietām kā datori un mobilie telefoni. Mēs bieži vien atskārstam, ka ārkārtīgi grūti ir nodalīt darba laiku no brīvā laika. Šķiet, ka modernais dzīves veids pieprasa, lai mēs jebkurā brīdī pārslēgtos uz darba režīmu. Sabats ir perfekts pretlīdzeklis šāda veida važām, kas apdraud ikvienu patiesas atpūtas veidu – kā fizisku, tā arī garīgu. Vecās Derības pētnieka Džona Dibdāla vārdi skan tik patiesi: „Ja ir kāda pavēle, kas steidzīgajiem un pārlieku rosīgajiem modernajiem cilvēkiem patiešām nepieciešama, tad tā ir – sabats. Pūloties radīt jēgu savam laikam un kalpošanai sev pašiem, mēs esam tik aizņemti, ka aizmirstam – Dievs ir vienīgais, kurš var piešķirt jēgu mūsu dzīvei.

Mēs savu „atpūtu” Viņā parādam, atpūšoties Viņa norādītajā dienā.”

Kā mēs atpūšamies?

Pravietis Jesaja sava laika cilvēkus mācīja sabata svētīšanu uztvert nopietni. Lūk, ko viņš teica:

„Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu.” (Jesajas 58:13,14)

Postmoderns cilvēks varētu iebilst, ka šim paziņojumam nepieciešama zināma veida „dekonstrukcija”. Patiešām – ko tas nozīmē mūsdienu valodā? Ko Jesaja domāja un ko tas varētu nozīmēt mums, lasot to 21. gadsimta sākumā? Es esmu slīprakstā iezīmējis dažus atslēgas vārdus. Acīmredzot pastāv iespēja „pārkāpt” sabatu, neievērojot to paredzētajā veidā. Uz to dažas rindiņas tālāk ir norādīts kā uz „tā izlietošanu saviem ceļiem”. Tas nozīmē sevis padarīšanu par šīs dienas centrālo personu, piemēram, pavadot šo dienu izpriecu parkā vai skaistumkopšanas salonā, vai arī – kad vissvarīgākais šai dienā ir tava pašsajūta un ieslēgšanās savā privātajā pasaulē. Patiesībā šīs dienas centrālā doma ir „turēšana godā”, atzīstot tās patieso vērtību, „pieminot” tās saikni ar visu Dieva radību un izraujoties no visa, kas ierobežo tavu iekšējo brīvību. Un ņemiet vērā: tas nepadara šo dienu par pelēku, ierobežojumiem pilnu dienu, bet gan par „svētu” dienu, kas atšķiras no visām pārējām dienām; tā kļūst par „baudu”, „prieku” un „svinībām”.

Jon Dibdhal, Exodus – The Abundant Life Bible Amplifier, Boise ID: Pacific Press Publishing Association, 1994, 186.lpp.

Jā, bet kā tas realizējams mūsu dzīvē? Vai pastāv kāds paraugs, kurš parādītu mums, kā šī diena var „darboties” mūsu labā? Es pazīstu ļaudis, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas „turēt” sabatu svētu. Viņi sastādījuši sarakstu ar lietām, kuras, viņuprāt, piederas pie šīs dienas svētuma, un rūpīgi apdomājuši lietas, kas viņus varētu kavēt sargāt tās unikālo dabu. Iespējams, tikai iespējams, ka viņu dzīvē tas darbojas, bet es esmu pilnībā pārliecināts, ka šādi saraksti nevar būt apmierinošs paraugs citiem, nerunājot nemaz par šāda modeļa uzspiešanu citiem. Esmu pietiekami daudz ceļojis pa pasauli, lai saprastu, ka šādi noteikumi bieži vien atkarīgi vairāk no kultūras un tradīcijām nevis no patiesas Bībeles izpratnes.

Es skeptiski attiecos pret šādu specifisku darāmā un nedarāmā sarakstu veidošanu, jo tie novērš uzsvaru no attieksmes un motivācijas svarīguma. Aizvien pastāv reālas briesmas pieiet šai atpūtas dienai nedzīvi un „legālistiski”, reducējot svētās dienas prieku līdz mehānisku noteikumu un likumu apkopojumam. Šāda pieeja iznīcina kristīgās dzīves prieku, jo nemitīgi uztur bailes par kaut mazāko novirzīšanos no ideālā. Tā balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka mēs glābšanu varam nopelnīt ar labu uzvedību. Sabata „turēšana”, kuru motivē vēlēšanās nopelnīt papildus punktus ierakstīšanai mūsu mūžības bilances ienākumu ailītē, neizbēgami kļūs nevis par prieku un svētību, bet par nastu.

„Dievs – sabata Radītājs – nav untumains skolmeistars, kurš vienmēr kaut ko aizliedz, pieprasa paklausību un uzmana pinkšķošus subjektus, kas gļēvi piekāpjas. Sabata bausli sniedza laipns, gudrs Skolotājs, kam nepatīk redzēt mūs ciešam. „Ļaujiet Man to jums paskaidrot,” saka Dievs. „Dažas lietas var likties lietderīgas vai svarīgas, vai ienesīgas, tomēr, galu galā, tās nenesīs vairāk kā vien ciešanas. Ja visu nedēļu strādājat un aizmirstat atpūsties, jūs kļūsit īgni un nervozi, zaudēsit dārgo dzīves piepildījumu un prieku. Aizmirst par sabatu ir tikpat kā aizmirst izsaiņot visskaistāko dāvanu, kas nolikta zem jūsu eglītes.”

Acīmredzot, ja gribam izbaudīt sabata atpūtu, mums ar nodomu jānovērš jebkuri šķēršļi un jāpieņem apzināti lēmumi, kas mums palīdzēs vai traucēs saņemt Dieva sniegto atpūtu. Un tomēr – tā vietā, lai meklētu noteiktu modeli starp laikabiedriem, kuri atklājuši dievišķo sabata dāvanu, mums jāpaceļ skatiens uz Jēzus Kristus atstāto paraugu. Viņš strikti noraidīja formālismu, kas bija kļuvis par endēmisku problēmu starp viņa tautiešiem, un uzsvēra pamatprincipu: „Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ.” Citiem vārdiem sakot, veidojot šo iknedēļas svētā laika iekārtojumu, cilvēka intereses tika nostādītas pirmajā vietā. Dievs nevēlas uzstādīt nosacījumu „dari tā, kā Es saku, vai arī...”, bet drīzāk norāda: „Lūdzu, dari tā, kā Es saku, un tu redzēsi, kā tava dzīve caur to tiks bagātināta.”

Wayne Muller, Sabbath: Finding Rest, Renewal and Delight in our Busy Lives. Bantam Books, New York, 2000. 31., 32. lpp.

Daļa no veida, kā Jēzus izbaudīja sabatu, bija Viņa saskarsme ar citiem vietējā sinagogā (lielos vilcienos – jūdu ekvivalents tam, ko kristieši sauc par baznīcu). Tas bija Viņa „ieradums”. Iespēja būt kopā ar citiem ticīgajiem vietā, kur varam pielūgt, lasīt Bībeli, saņemt reliģiskas pamācības un gremdēties pārdomās, palīdz mums koncentrēties uz savām attiecībām ar Dievu, spēcināt savu absolūtās atkarības sajūtu un stiprināt tos ticības soļus, par kuriem jau runājām. Bet Jēzus visu sabata dienu nepavadīja sinagogā. Aicinu jūs sameklēt un izlasīt tos fragmentus stāstā par Jēzus dzīvi, kas norisinājās nedēļas septītajā dienā. Jūs atradīsit, ka Jēzus pastaigājās brīvā dabā. Jūs atradīsit, ka Viņš pavadīja laiku kopā ar saviem draugiem. Un jūs atradīsit, ka Viņš iesaistījās dažādās aktivitātēs, lai palīdzētu trūkumā un ciešanās esošajiem. Jūs arī atklāsit, ka Viņš atteicās ievērot sīkmanīgos noteikumus, kādus citi vēlējās Viņam uztiept. Vēl vairāk – tā nav sagadīšanās, ka viņš mira tieši piektdienā (sestajā dienā) un augšāmcēlās svētdienā (pirmajā nedēļas dienā), bet kapā „atdusējās” sabatā (septītajā dienā). Savā dzīvē un nāvē Viņš bija vispilnīgākais Paraugs, kurš mūs vēl joprojām turpina iedvesmot mūsu patiesas atpūtas meklējumos.

Marka 2:27.
Lūkas 4:16.
Mateja 9:14-17; Marka 2:18-3:6; 3:1-4; 7:1-7; 15:2; Lūkas 5:33-39; 6:1-11; 14:1-6; 23:54-24:1.
Jāņa 5:6-8; Mateja 19:16,17.

Šajā sabata atpūtā noteikti iekļauta arī fiziska atpūta. Pagulēt dažas stundas ilgāk no rīta atpūtas dienā nav grēks. Patiesībā, varētu būt labi pārdomāt draudzes sanāksmju sākuma laikus, lai cilvēki varētu bez steigas sagatavoties doties uz baznīcu. (Galu galā – tradicionālais laiks (pulksten 10) aizsākās, kad lopu īpašniekiem pirms došanās uz dievnamu bija jāizslauc govis, un šis laiks nepavisam nav balstīts uz kādu cēlu Bībeles principu.) Jāatzīst, greznību stundu nosnausties sabata pēcpusdienā izbaudu ar patiesu prieku. Protams, ir arī daudzi citi veidi, kas var prasīt vairāk fiziskās enerģijas, bet noteikti palīdz mums gūt mieru.

Tomēr fiziska atpūta ir tikai daļa no sabata komplekta. Tāpat tas ļoti lielā mērā paredz atpūtu no ikdienas dzīves raizēm, no grūtu jautājumu risināšanas un cīņām, un es noteikti ieteiktu arī uz 24 stundām apzināti attālināt sevi no informācijas, ar kuru mūs nemitīgi bombardē pasaules mediji. Tas ir laiks, kā šīs nodaļas sākumā uzsvēra Nena Čeiza, lai noņemtu savu rokas pulksteni un ļautu laikam apstāties! Atļaujiet man vēlreiz citēt Mārva Dona grāmatu iepriekš teiktā svarīguma uzsvēršanai: „Iespējams, ka sabata vissvarīgākais aspekts, kas milzīgā mērā ietekmē cilvēka eksistences pilnīgumu, ir kārtības dominante. Mēs tiecamies pēc kārtības, kas mums sniegtu sajūtu, ka lietas tiek kontrolētas, ka mēs spējam tikt galā ar jebko, kas varētu notikt, jo tas iederas lielākā plānā. Tādēļ ir tik svarīgi pieņemt sabata ritmu: sakārtotais sešu darba dienu un vienas atpūtas un Dieva sniegto vērtību pieņemšanas dienas cikls saskan ar mūsu radīšanas ritmu, kuru Dievs mums ir atklājis Rakstos…

Pieņemt sabatu nozīmē lolot, godāt šo dienu kā visu dienu ķēniņieni un būt vienotībā ar Universa Ķēniņu. Lai izveidotu ieradumu svētīt sabatu, nepieciešama piespiešanās no mūsu puses, tomēr beidzot mēs tiekam atbrīvoti no jebkāda veida formālisma. Sabata kārtība dara mūs brīvus būt radošiem. Sabata sniegtais pārtraukums dod iespēju atpūsties. Tā svinēšana sniedz mums iespēju tikt atjaunotiem.”

Kas un kad?

Realitāte ir tāda, ka lielākā daļa kristiešu ievēro svētdienu (pirmo nedēļas dienu) nevis sabatu (septīto dienu). Vai te ir būtiska atšķirība? Daudzi teiktu: „Protams, tur nav nekā nepareiza, ja vien mēs pieturamies pamatidejai un turam svētu vienu no septiņām dienām.” Atbildot uz šo, jāmin divas lietas. Pirmkārt, vairākums svētdienas turētāju neizturas pret savu atpūtas dienu tādā veidā, kas kaut attāli līdzinātos iepriekš raksturotajai sabata svētīšanai, un tādejādi pats šis fakts izslēdz sabata sniegto milzīgo labumu iegūšanu. Otrkārt, mums būtu „jāpiemin”, ka tā nebija pirmā nedēļas diena, bet septītā, kuru Dievs nolēma „iesvētīt”. Mēs patvaļīgi nevaram to izmainīt. Sacīt, ka Dieva laika grafikam nav nozīmes, ir, maigi izsakoties, iedomīgi.

Marva J. Dawn, citētajā darbā 138-139., 203.lpp.

„Sabats ir spēcīga Dieva suverenitātes liecība. Vienīgi Viņš spēj radīt un vienīgi Viņš kaut ko var darīt svētu. Lūk, kādēļ adventisti tik ļoti iebilst pret sabata nomaiņu uz svētdienu kā kristiešu atpūtas un pielūgsmes dienu. Bez skaidra pilnvarojuma šāda pārmaiņa ir nekas mazāk kā publisks Dieva apvainojums.”

Patiešām – starp mūsdienu kristiešiem Septītās dienas adventisti ar savu apņemšanos svētīt septītās dienas sabatu ir minoritāte. Gadsimtu gaitā tomēr ne tikai jūdi ievēroja Bībeles atpūtas dienu, bet arī dažādas kristiešu grupas. Pētnieki plaši atzinuši faktu, ka sabata kā atpūtas un pielūgsmes dienas nomaiņa uz svētdienu ir cilvēku pieņemts lēmums. Procesā, kas noveda līdz šai izmaiņai, bija iesaistīti dažādi faktori. Dažās valstīs šī pāreja notika baznīcas attīstības agrīnajos gadsimtos, kamēr citviet tās pilnīga norise prasīja vēl simtiem gadu. Viens no svarīgiem faktoriem bija antisemītisms un bailes līdzināties ebrejiem. Kad sešpadsmitajā gadsimtā baznīca sadalījās Romas katoļu atzarā un protestantisma atzarā, uzliesmoja debates par šo jautājumu un atsevišķas grupas no jauna izvēlējās sabatu. Šodien Septītās dienas adventisti ir lielākā, bet ne vienīgā kristiešu apvienība, kas uzsver šīs dienas īpašās svētības, dienas, kuru par svētu deklarēja Dievs nevis kāds cilvēks vai institūcija.

Richard Rice, The Reightn of God, Andrews University Press, Berrien Springs, MI, USA 1997. 403. lpp.

Viņi tomēr veido lielu un arvien augošu sabiedrību. Šobrīd visā pasaulē sevi par Septītās dienas adventistiem sauc apmēram 20-25 miljoni cilvēku, un viņu skaits strauji aug.

Informācijai par vēsturisko sabata pārcelšanu uz svētdienu skat. šādas grāmatas: K. A. Strand, The Sabbath in Scripture and History (Review and Herald Publishing House, Washington DC. 1982); R. Bruinsma, The Day God Created (Stanborough Press Ltd., Gtantham, UK. 1992).

Runājot par atpūtas dienu, adventistu uzmanības centrā nebūs tikai jautājums par to, vai tā ir pirmā vai septītā nedēļas diena. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir pazaudēts pats priekšstats par „svēto” dienu kā „īpašu” un nošķirtu laiku no visa pārējā mūsu laika, un tāpēc tas no jauna jāatklāj cilvēkiem.

Mums patiešām nevajadzētu no redzesloka pazaudēt ceturtajā no desmit baušļiem aprakstītās septītās dienas specifiku. Kad Dievs sniedz vadlīnijas cilvēka laimei, runa nav par iespēju izvēlēties tīkamāko vai arī par šo vadlīniju piemērošanu mūsu individuālajām vēlmēm. Viens no apustuļiem, ko līdz šim neesam citējuši – Jēkabs – ir ļoti tiešs savos komentāros. Viņš saka: ja jūs neievērojat vienu no šiem principiem (no konteksta ir skaidri saprotams, ka runa iet par desmit baušļiem), tad jūs tikpat labi varat neievērot tos visus. Kaut kādā veidā septītās dienas sabats kļūst par pārbaudījumu, kas liecina, cik nopietni vai nenopietni mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Dieva nodomiem priekš mums un cik augstu vērtējam radīšanas plānu. Kad Dievs brīnumainā kārtā nodrošināja tautai pārtiku (kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā), Viņš ļoti konkrēti norādīja uz tās parādīšanās laiku.Kungs teica: „Lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne.” Atsaucoties uz desmit baušļiem, Dievs caur pravieti Ecēhiēlu teica: „Es devu tiem arī savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.” „Svēti” cilvēki – tie, kuri ir „nošķirti” un citādāki, jo izvēlējušies dzīvot pilnīgā atkarībā no sava Radītāja Dieva – tie turēs Dieva norādīto dienu „svētu” kā savas lojalitātes zīmi.

Jēkaba 2:10.

Bībeles pēdējā grāmatā, Atklāsmes grāmatā, tiek parādīta labā un ļaunā cīņa cauri gadsimtiem. Tēmas izklāsts pārslēdzas starp dažādajiem notikumiem, kas aprakstīti simboliem piesātinātā valodā, bet vienmēr atgriežas pie galīgās labā uzvaras pār ļaunumu. Pēdējā zemes vēstures fāze būs izaicinājumiem pilns laiks tiem, kuri vēlas atklāti ticēt Dievam. Kas raksturos šos ļaudis, kuri par spīti spiedienam uzgriezt muguru Dievam, tomēr pieķersies savai ticībai? Pēdējā Bībeles grāmata uzsver to, ka šī minoritāte turpinās balstīt savu dzīves jēgu uz ticību Dievam un turēsies pie mūžīgajiem desmit baušļu principiem.

Pievēršot tam mazliet vairāk uzmanības, šķiet loģiski, ka ceturtais bauslis turpinās kalpot par pārbaudījumu līdzīgi, kā tas notika Vecās Derības laikā. Vienā no savām pēdējām grāmatām, kurā viņš skaidro Bībeles teikto par vēstures posmu tieši pirms Jēzus Kristus atgriešanās, Džons Paulīns norāda uz to, cik lielā mērā visi desmit baušļi „ir saprātīgi un pat satur zināmu devu paša cilvēka [savtīgas] ieinteresētības”.

2.Mozus 16:4. Ecēhiēla 20:12, 20. Atklāsmes 12:17.

Tad viņš izsaka šādu apgalvojumu: „Vienīgā daļa no desmit baušļiem, kura nav „loģiska”, ir pavēle pielūgt sestdienā nevis kādā citā nedēļas dienā. Šādai pavēlei tik lielā mērā pietrūkst loģikas un cilvēka [savtīgas] ieinteresētības, ka sekulāriem cilvēkiem to ir ļoti viegli ignorēt. Galu galā, nevienam nav izdevies zinātniskā ceļā nodemonstrēt būtisku atšķirību starp sestdienu un jebkuru citu nedēļas dienu. Saule spīd un lietus līst tāpat kā parasti. Zeme turpina griezties un riņķot ap Sauli. Vienīgā atšķirība starp sestdienu un citām dienām ir tāda, ka Dievs pats to nošķīra no pārējām. Ievērot sabatu nozīmē turēt Dievu pie Viņa vārda par spīti faktam, ka mūsu piecas maņas nespēj uztvert pierādījumus šādas rīcības saprātīgumam. Tieši šis „nesvarīgums” sabatu padara par ideālu uzticības pārbaudi gala laikā.”

Šajā nodaļā nav nepieciešams spert tikpat milzīgus ticības soļus, kā tas bija iepriekšējās nodaļās. Šī nodaļa stāsta kaut ko tādu, ko visā nopietnībā cilvēks var pamēģināt šeit un tagad, gūstot reālu pieredzi. Neskatoties uz visām izlasītajām grāmatām par laika menedžmentu un daudzajiem šai tēmai veltītajiem semināriem, ko mēs varbūt esam apmeklējuši, „daudziem no mums pietrūkst īsti kristīgas perspektīvas mūsu attieksmē pret laiku un tā izmantošanu.” Rezultātā mēs pazaudējam tādu atpūtu, kas spēj dramatiski izmainīt veidu, kā dzīvojam, kā arī mūsu ticības un mūsu attiecību pieredzi. Mēs varam to darīt vienatnē vai kopā ar citiem. Pievienojoties citiem, mēs gūsim aizvien vairāk svētību. Ja vēlaties uzzināt kaut ko vairāk, vienkārši turpiniet lasīt.

Jon Paulien, What the Bible Says about the Endtime. Review and Herald Publishing House, Hagerstown, MD. 1994. 127.lpp.
Robert Banks, Redeeming the Routines: Bringing Theology to Life. Baker Academic, Grand Rapids, MI, ASV. 1993. 73.lpp.

Kopība

Šajā nodaļā es uzdrošināšos apgalvot, ka baznīcas apmeklēšana un piederēšana pie draudzes kopības pavisam noteikti ir pozitīva doma. Esmu pārliecināts, ka vismaz daži lasītāji iebildīs: „Pagaidi! Kur tu esi bijis pēdējo divdesmit gadu laikā? Ja būtu pievērsis uzmanību, tad noteikti pamanītu, ka baznīca Rietumu pasaulē pārstājusi būt par ejošu mantu. Baznīcai ir pamatīgas problēmas. Bieži vien šķiet, ka tā pati nezina, kam tic. To ir apēnojuši pretīgi morāli skandāli. Tai vairs nepiemīt kādreizējā finansiālā un politiskā ietekme. Ir daudz grūtāk atrast cilvēkus, kuri sajustu aicinājumu kļūt par mācītājiem vai priesteriem. Un baznīcas apmeklējumu rādītāji iet vienā virzienā: zemāk un zemāk uz leju.”

Es to dzirdu pastāvīgi. Es neesmu akls un zinu, kas notiek. Mēs redzēsim, ka šāds attēlojums nav precīzs un nav ne daļēji tik satraucošs, kā tas tiek pasniegts. Protams, nav šaubu par to, ka institucionālo baznīcu skārušas vairāk nekā tikai dažas nelielas vētras. Un tas nav palicis nepamanīts tiem, kas pēta eklektiskas tendences. Divus plauktus manā pieticīgajā bibliotēkā aizņem grāmatas, kurās runāts par nožēlojamo „baznīcas stāvokli” un nepieciešamību veikt kaut kādas izmaiņas, lai tā spētu izdzīvot. Vairums šo grāmatu liek saviem lasītājiem vienīgi prātot – kurš gan būs tas vīrs (vai, ticamāk, sieviete), kurš, pēdējais aizejot no baznīcas, izdzēsīs gaismu? Rakstot par „baznīcas nāvi”, Maiks Regele saka: „Mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka mūsu cilvēciskās struktūras vai cilvēku veidotās institūcijas izgaist pagātnē.” „Ja nebūs kardinālas pārmaiņas,” viņš turpina, „baznīca, kādu mēs to esam līdz šim pazinuši, sagrūs mūsu dzīves skarošo bangojošo izmaiņu seismiskajos viļņos.”

Es esmu pārliecināts, ka par spīti visiem pretējā rakstura pareģojumiem, baznīcai tomēr ir nākotne. Nākotnes baznīca, iespējams, daudzējādā ziņā atšķirsies no tradicionālā veida baznīcas, kādu mēs to esam pieraduši redzēt, bet tā būs. Kāpēc es esmu tik drošs? Tāpēc, ka baznīcu [draudzi] neizdomāja cilvēks. Daudzas no tās tradicionālajām struktūrām un izgreznojumiem ir laicīgas dabas, bet pats jēdziens par ticīgo kopību – redzamu cilvēku apvienību, kam visiem raksturīga kopēja pārliecība un ideāli – tas nepazudīs.

Viens pats vai kopā?

Pirms mēģinām detalizētāk definēt, ko īsti domājam, lietojot vārdu „baznīca”, mums jāaplūko dažas vairāk vispārējas, bet tomēr fundamentālas šķautnes. Analizējot mūsdienu cilvēku sociālo uzvedību, iegūstam mulsinošu un diezgan paradoksālu ainu. No vienas puses, ievērojama tendence atsvešināties un izolēties. Liels skaits cilvēku dod priekšroku dzīvot vienatnē. Tīšuprāt. Mēs tiekam pārliecināti nejust pret viņiem žēlumu, jo tas ir tieši tas, ko viņi vēlējušies. Šie cilvēki dara visu, lai aizsargātu savas personiskās dzīves privātumu. Laba nedēļas nogale nozīmē četrdesmit astoņas stundas pavadītas iekštelpās, izguļoties, pasūtot picu, skatoties filmas, klausoties mūziku un sērfojot internetā. Bet tai pašā laikā, šķiet, eksistē visaptveroša un gandrīz universāla nepieciešamība būt saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Telekomunikāciju kompānijas pelna miljardus, jo cilvēki pļāpā stundām ilgi, izmanto savus mobilos telefonus, lai kur arī neatrastos, un sūta neskaitāmas īsziņas. Viņiem patīk iejukt pūlī rokkoncerta vai karnevāla laikā un atrasties kopā ar simtiem, tūkstošiem citu cilvēku diskotēkās vai sporta arēnās. Personīgi man vairākums no šīm lietām nešķiet īpaši pievilcīgas. Tomēr jāatzīst, ka, dzīvojot Lielbritānijā, man zināmā mērā pielipa tā īpašā atmosfēra, kas valda Promenādes galā vakarā , ko parasti rīko pārpildītajā un krāšņajā Karaliskajā Alberta zālē Londonā. Kad es dzīvoju Rietumāfrikā, tikšanās ar maniem tautiešiem, holandiešu emigrantiem, karalienes dzimšanas dienai veltītajā pasākumā vēstniecībā, kopīga mūsu himnas dziedāšana bija kas tāds, ko nevēlējos palaist garām.

Mike Regele, Mark Schulz, Death of the Church. Zondervan Publishing House, Grand Rapids, MI, ASV. 1995. 51.lpp.

Lai gan no vienas puses mums visiem piemīt nepieciešamība pēc savas telpas un laika, ko veltām vienīgi sev – vienatnē, prom no visiem un visa, tomēr ir skaidrs, ka eksistē neatliekama vajadzība būt kopā ar citiem cilvēkiem, dalīties ar viņiem mūsu priekā un bēdās. Vīrieši un sievietes 21. gadsimta Rietumu pasaulē turpina būt sociālas būtnes, gluži tāpat kā reiz viņu vecāki un vecvecāki. Cilvēki dibina kontaktus vairāk nekā jebkad agrāk, viņi turpina ilgoties pēc draudzības un attiecībām. Cilvēkiem gribas svinēt kopā. Viņi vēlas sērot kopā. Vairums no mums jūt līdzi „vientuļniekiem”, kas nespēj iejusties sabiedrībā un iepazīt jaunus draugus. Intuīcija saka priekšā, ka mūsu bērniem pietrūkst kaut kā ļoti nozīmīga, ja viņi lielāko daļu sava laika pavada vienatnē, spēlējot datorspēles vai sērfojot internetā, un neatrodas kopā ar citiem bērniem. Mēs tāpat apzināmies, ka mums parasti ir nepieciešams citu cilvēku atbalsts, ja vēlamies sasniegt nozīmīgus mērķus. Vairums cilvēku, kuri cieš no smagas psihiskas atpalicības vai cīnās ar nejaukiem ieradumiem, atkarībām, gūst labumu saskarsmē ar citiem cilvēkiem, kam līdzīgas problēmas. Šis fenomens izskaidro tādas organizācijas kā Anonīmie alkoholiķi, Svara vērotāji, kā arī ārkārtīgi plašo ieinteresētību daudzajās atbalsta grupās cilvēkiem ar Alcheimera slimību, diabētu, vēzi un tā tālāk.

Astoņas nedēļas ilguša klasiskās mūzikas koncertu sērijas noslēguma pasākums (tulk.piez.).

Kādēļ gan lai būtu citādi, kad runa iet par garīgo dzīvi? Protams, ir mūsu iekšējās dzīves aspekti, kam jāpaliek „iekšā”. Ir domas, kurās dalāmies tikai ar mūsu Radītāju. Ir reizes, kad mums nav nepieciešama vai nav vēlama citu klātbūtne, bet mēs dodam priekšroku mieram un klusumam mājās vai kādas nelielas kapelas rāmumam. Mēs augstu vērtējam tos negaidītos momentus, kad īpašā un nepastarpinātā veidā sajūtam pilnīgu atkarību no Tā, kas ir pārāks par mums, kad aptveram sevi kā daļiņu no kaut kā lielāka, nekā mēs paši.

Taču tas pieder pie pašas ticības būtības – to piedzīvotkopā ar citiem, kad ticīgie atbalsta cits citu viņu atklājumu ceļojumā, kā arī dalās savā ticībā cits ar citu un apkārtējo pasauli. Tiesa, vienmēr būs kāds, kurš dzīvos viens, pilnīgā izolācijā no citiem, tomēr paliekot uzticīgs savai ticībai. Gadsimtu gaitā tūkstošiem cilvēku, meklējot lūgšanu un pārdomu dzīvi, stājušies klosteros tālu prom no ikdienas dzīves kņadas. Vairākumā gadījumu šie cilvēki meklēja īpaša veida kopienu, lai gan daži izvēlējās pilnīgu nošķirtību. Lai cik liela cieņa izjūtama pret šādu nodošanos savam ideālam, tomēr diez vai var apgalvot, ka Kristus saviem sekotājiem būtu rādījis šādas dzīves piemēru. Jā, Viņš devās uz tuksnesi, lai tur vienatnē pavadītu četrdesmit dienas, un ik pa laikam vēlējās pavadīt īsus laika brīžus vientulībā , bet savas dzīves pārējo daļu Viņš atradās savu sekotāju vidū, kopā ar draugiem un bieži vien lielām ļaužu grupām.

Vislabākā atbalsta grupa

Iepriekšējās nodaļās tika runāts par labo vēsti, ka Dievs eksistē un ir atklājis mums darāmo, lai ar vairāku ticības soļu palīdzību atrastu savas dzīves jēgu. Taču atklāsmju ceļojums turpinās. Dievs zina, ka vairākums no mums ilgojas pēc sabiedrības, jo tādus Viņš mūs ir izveidojis. Jau sākumā Radītājs izlēma, ka „nav labi cilvēkam būt vienam.” Viņš zināja, ka cilvēkiem būs nepieciešams baudīt vienam otra sabiedrību, tādēļ radīja mūs par vīriešiem un sievietēm, dāvājot mums iespēju radīt pēcnācējus. Un tādēļ vēlāk cilvēces vēsturē Viņš radīja Izraēla tautu, kam senajā pasaulē bija uzticēta misija. Viņu uzdevums – pārliecināt citas tautas, ar kurām tie sastapās, ka dzīvais Radītājs Dievs – visa Autors – ir nebeidzami pārāks par tiem nedzīvajiem artefaktiem, kas tika pielūgti kā „dievi”. Izraēla tautai bija svētnīca – vieta, kur viņi ik pēc zināma laika sapulcējās, lai pielūgtu, svinētu savus svētkus un izpaustu ticību Dievam, kurš tik skaidri bija parādījis savu darbību kā viņu personīgajā, tā arī korporatīvajā vēsturē.

Mateja 4:1-11; Marka 1:35.
1. Mozus 2:18.

Kristiešiem ir bijuši dažādi uzskati attiecībā uz Izraēla lomu Dieva plānā pēc kristīgās draudzes izveidošanas. Apustuļu darbu grāmatas pirmajās nodaļās mēs redzam pirmos kristiešus sludinām Kristus augšāmcelšanos jūdiem kā „bauslības un praviešu” piepildījumu, bet tai pašā laikā turpinām ierasto kalpošanu templī un sinagogā. Apustulis Pāvils māca par Dieva nerimstošajām pūlēm glābt Izraēlu, taču ir skaidrs arī tas, ka Jēzus iesāka kaut ko pavisam jaunu. Piemēram, ieturot kopā ar saviem mācekļiem pēdējo maltīti, Jēzus nodibināja „jaunu derību”, kas balstījās uz Viņa nāvi. Tāpat skaidrs, ka Viņš izvēlējās un apmācīja savu sekotāju grupu, kurai uzticēja misiju pasaulē.

Atskatoties pagātnē, mēs varam vien pārsteigti uzlūkot to vienkāršo cilvēku mazo grupiņu, kura spēja kļūt par kodolu spēcīgai kustībai. Tā drīz vien sasniedza visas Vidusjūras zemes un pat aizsniedzās tālu aiz to robežām ar vēsti par Kādu, Kurš bija piecēlies no kapa. Tagadējās Palestīnas, Sīrijas, Libānas, Grieķijas, Kipras, Maltas, Ziemeļāfrikas un pat Indijas teritorijā un daudzviet citur dzīvojoši cilvēki apvienojās grupās. Labu laiku viņi pulcējās privātās mājās un publiskās vietās, līdz tika uzceltas baznīcu ēkas ar baptistērijiem [kristību baseiniem – tulk.piez.], kuros tika pagremdēti jaunie draudzes locekļi, tādejādi publiski apliecinot apņemšanos pievienoties draudzei.

Romiešiem 10., 11. nodaļa.
Lūkas 22:20.
Mateja 28:16-20; Apustuļu darbi 1:8.

Jau no paša sākuma šīs ticīgo grupiņas bija organizētas. Drīz vien viņi vienojās par tēzēm, kurās summēja galvenos savas ticības principus. Viņi pulcējās, lai lūgtu, lasītu Bībeli (Veco Derību un jaunos rakstus, kas drīz vien nonāca apritē un kam bija jāpārtop par Jauno Derību). Tika iedibināti vairāki rituāli. Pakāpeniski jaunā kustība nonāca pie savas identitātes un tās locekļi vēlējās tikt atpazīti kā „kristieši”. Laika gaitā tā pārstāja būt jūdaistu sekta.

Baznīcas vēstures visagrāko periodu var iepazīt Bībeles grāmatā, kas nosaukta par Apustuļu darbiem. Šīs divdesmit astoņas nodaļas jūs izlasīsiet dažu stundu laikā. Tas ir fascinējošs pārskats, kas jūs aizvedīs no Jeruzalemes uz Romu un pāri visai senajai pasaulei. Ja jūsu Bībeles beigās ir ievietotas kartes, aplūkojiet tās un īpaši pievērsiet uzmanību apustuļa Pāvila misijas ceļojumiem. Sākot lasīt, pievērsiet īpašu uzmanību otrajai nodaļai, kur atradīsit apbrīnojamo stāstu par notikumiem Jeruzalemē tikai piecdesmit dienas pēc Kristus augšāmcelšanās un desmit dienas pēc tam, kad Viņš bija atstājis šo zemi. Svētceļnieki no tuvām un tālām vietām bija pulcējušies Jeruzalemē uz Vasarsvētkiem, kas bija vieni no lielajiem ikgadējiem jūdu svētkiem. Viņi runāja daudz dažādās valodās, tā sagādājot ārkārtīgi lielas problēmas tiem Jēzus sekotājiem, kuri vēlējās pastāstīt, kas noticis ar viņu Skolotāju. Tad kaut kādā veidā Dievs atrisināja komunikācijas krīzi un padarīja iespējamu ikvienam sadzirdēt apustuļu teikto savā valodā vai dialektā. Profesora Ričarda Raisa komentārs ir ļoti atbilstošs: „Vasarsvētku stāsts pasvītro faktu, ka draudze nav cilvēku veidojums, bet tai par savu eksistenci jāpateicas Dieva spēkam.” Tas noved pie nākošā secinājuma, kuram es piekrītu no visas sirds: „Draudze ir kopība, kādu cilvēki nespēj radīt. Tas, kas norisinās draudzes locekļu starpā, sadraudzības gars, kuru tie bauda, izskaidrojams vienīgi ar Dieva unikālo klātbūtni.” Paraudzīsimies uz to detalizētāk!

Apustuļu darbi 11:26.

Ko nozīmē vārdi „baznīca” un „draudze”?

Pajautājiet cilvēkiem uz ielas, kā viņi domā, ko nozīmē termins „baznīca”! Visticamāk viņi norādīs uz celtni vai organizāciju. Parīzes Dievmātes katedrāle, Vestminsteras abatija Londonā un Nacionālā katedrāle Vašingtonā ir „baznīcas”. Romas katoļu baznīca, baptistu baznīca un luterāņu baznīca arī ir „baznīcas”. Nav šaubu, ka šīs vārda „baznīca” nozīmes ir ienākušas valodā, pateicoties gadsimtiem ilgām tradīcijām. Mēs šo vārdu lietojam, lai atšķirtu „sekulāras” ēkas, kā arī mošejas un sinagogas no celtnēm, kurās pielūdz kristieši. Šis termins ir arī noderīgs, kad tiek nošķirti daudzie kristīgās ticības atzarojumi. Pastāv tūkstošiem dažādu kristiešu denomināciju – un neviens nezina, tieši cik daudz to ir – un uz tām parasti attiecina vārdus baznīca, draudze vai sekta, lai gan termins „sekta” ir vairāk negatīvs apzīmējums lielai vai mazai cilvēku grupai, kura sliecas būt ekstrēma savos uzskatos un uzvedībā. Šis uzskats varētu būt diezgan subjektīvs, tomēr šķiet, ka vairums kristiešu konfesiju vēlas, lai tās uzskatītu par „baznīcām”.

Richard Rice, The Reign of God. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1997. 209.lpp.

Mēs gan velti varam meklēt mūsdienu terminam „baznīca” jeb „draudze” skaidrojumu Bībelē. Bībelē lietotajam grieķu vārdam „ekklesia” nav itin nekāda sakara ar ķieģeļiem vai juridiskām organizācijām, bet gan ar cilvēkiem. Tas ir veidojies no diviem grieķu vārdiem – ek un kalein, kurus var tulkot kā „ārā no” un „aicināt”. Vārds „baznīca” jeb „ draudze” un arī tam līdzīgie vārdi daudzās citās valodās, piemēram, iglesia (spāņu), chiesa (itāļu), kirche (vācu), kirke (skotu, dāņu, norvēģu), kyrka (zviedru), kerk (holandiešu), utt., burtiski nozīmē: tie, kuri ir „izaicināti ārā”. „Baznīca” jeb „draudze” ir apzīmējums cilvēkiem, kuri „ izaicināti no pasaules” (t.i. no dzīves bez ticības Kristum), lai piederētu dzīvai kopībai, kurā vienojušies tie, kas tic Kristum. Tā ir konkrētajā vietā to cilvēku kopība, kas atzīst sevi par Dieva „aicinātiem”. Apbrīnojami, bet dažu desmitu gadu laikā pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās jaunas draudzes (t.i. cilvēku grupas, kas sajuta šo dievišķo aicinājumu un atsaucās tam) izveidojās visā tā laika Tuvo Austrumu reģionā. Jānis pēdējo Bībeles grāmatu jau varēja veltīt septiņām šādām draudzēm, kuras atradās mūsdienu Turcijas teritorijā. Tādēļ iegaumēsim: lai kādas nozīmes ieguvis vārds „baznīca” jeb „draudze”, vispirms tas ir saistīts ar cilvēkiem!

Šī izpratne ir vitāli nepieciešama, kad jautājam sev, cik svarīgi piederēt pie kādas draudzei. Viens no visslavenākajiem un visbiežāk atkārtotajiem viduslaiku katoļu baznīcas paziņojumiem, kas tika kodificēts 1215. gadā svarīgas sanāksmes (IV Laterāna koncila) laikā, skan – Extra ecclesiam nulla salus. Šī latīņu valodas frāze apgalvo, ka ārpus baznīcas nav glābšanas. Tikai nedaudz ticīgo, un tas attiecas arī uz lielu daļu mūsdienu Romas katoļu, piekristu apgalvojumā ietvertajai pamatdomai, ka Dievs nepieņems nevienu, ja vien šis cilvēks netop kristīts Romas katoļu baznīcā. Šāda veida pieņēmumam Bībelē nav pamatojuma, un tas attiecas arī uz jebkuru citu organizāciju. Lai arī es esmu pieņēmis apzinātu izvēli piederēt pie noteiktas konfesijas (Septītās dienas adventistu Baznīcai, kuras mācība, pēc manām domām, ir vistuvāk Bībelei), es nekad nepiekristu nevienam ticīgajam, kurš apgalvotu, ka vienīgais ceļš uz mūžību ir caur Adventistu Baznīcas durvīm.

Tomēr citā nozīmē šis klasiskais apgalvojums par draudzes nozīmi mūsu glābšanā nav tālu no patiesības. Piederēt pie draudzes – būt daļai no Dieva ļaudīm – tam ir izšķiroša nozīme mūsu garīgajā ceļojumā, un tas nav tikai viens no daudziem variantiem, kā rūpēties par savu garīgo pasauli. Iespējams, mums ir grūti ieraudzīt skaidras robežas starp „draudzi” („baznīcu”) un „pasauli” tajā ziņā, ka mēs bieživien nespējam noteikt, vai cilvēks patiešām pieder pie Dieva ļaudīm. Tomēr tam nav primāras nozīmes. Kamēr vien Dievs zina, kurš pieder Viņam, problēmu nav. Reizēm mēs varam prātot, vai draudze ir pietiekami „laba”, lai tiktu kvalificēta kā „Dieva ļaudis”. Atbilde ir tāda, ka mums būs vien jāsamierinās ar paradoksu, ka draudze ir gan „svēto” (cilvēku, kuri ir pieņēmuši apzinātu lēmumu un ir „nošķirti”) kopība un plašākā nozīmē daudzu šādu kopību brālība, gan arī tajā pašā laikā tā paliek kā skola grēciniekiem! Ja šaubāties, ka draudzē ir grēcinieki, kuri, par spīti tam, tomēr tiek dēvēti par svētajiem, tad izlasiet Pāvila raksturojumu dažiem draudzes locekļiem Grieķijas pilsētā Korintā.

Fakts, ka Jēzus radītā kustība tik ātri transformējās kristiešu draudzē, nav vēstures nejaušība. Daudzi vēsturiski notikumi patiešām rodas nejaušu apstākļu sakritības rezultātā, kad kāds gadās kādā noteiktā vietā un pasaka vai izdara kaut ko pareizajā vai nepareizajā brīdī. Taču draudze neizveidojās šādā veidā. Tāpat tā nebija apustuļu Pētera un Pāvila, nedz arī vēlāko pāvestu vai draudžu vadītāju, piemēram, Mārtiņa Lutera, Džona Kalvina, Čārlza Veslija, Menno Simonsa vai Elēnas G.Vaitas rūpīgas stratēģiskas plānošanas nestie augļi. Draudze ir Jēzus Kristus draudze tādēļ, ka Viņš ir tās Iniciators un Aizsācējs. Kad, tuvojoties Jēzus zemes dzīves laika noslēgumam, Pēteris apliecināja ticību savam Meistaram, Jēzus, atbildot uz to, deklarēja šo ticību par pamatu, uz kura Viņš uzcels Savu draudzi!

1.Korintiešiem 1:1-3; 3; 6. Mateja 16:16-20.

Ja Kristus vēlējās draudzi, tad kas gan esam mēs, lai strīdētos par to, ir vai nav svarīgi būt daļai no tās – piederēt pie Dieva ļaudīm? Kristus vēlējās draudzi, kas būtu Viņa ļaudis, un tieši tas ir būtiskais. Vienalga, vai mēs gribam piederēt pie Dieva tautas vai nē, Dievs vēlas tautu, Viņam ir tauta, un Viņš šo tautu izglābs. (Jautājums ir: vai mēs varam bez tā iztikt?) Apustuļi kļuva par Dieva tautas vadības kodolu. Ne tādēļ, ka viņiem no dabas piemita kādas ārkārtīgas līderu spējas, bet tādēļ, ka viņi bija „aicināti” un pārdabiskā veidā darīti spējīgi vadīt Viņa (ne viņu) draudzi.

Lasot par draudzes jeb baznīcas agrīno vēsturi Apustuļu darbos un vēstulēs, kuras apustuļi rakstīja vietējām pirmā gadsimta kristiešu kopienām, tāpat kā citos agrīnos kristiešu dokumentos, kuri netika iekļauti Bībelē, mēs atrodam, ka no tās sākuma brīža draudze bija ieinteresēta savā efektivitātē. Jau kopš paša sākuma tā sevi uztvēra kā organizāciju. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr dažādo vietējo kopienu locekļi iecēla vadītājus. Viņi ievēlēja vīrus (un, iespējams, arī sievas ) diakonu, vecāko un citu vadītāju amatos. Vienojoties par amata aprakstu, apustuļi viņiem sniedza pamata vadlīnijas kritērijiem, kuri noteica vietējās vadības darbību. Laiku pa laikam draudžu pārstāvji sapulcējās, lai apspriestu kopīgas problēmas. Apustuļu darbu grāmatas piecpadsmitajā nodaļā pirmo reizi minēta šāda „sapulce”.

Jautājums par to, vai un cik lielā mērā pirmajās kristiešu apvienībās bija vadītājas sievietes, vēl joprojām ir diskutabls jautājums. Skat. Robert M. Johnson, ‘Ministry in the New Testament and in the Early Church’, Nancy Vyhmeister, Women in Ministry – Biblical and Historical Perspectives. Andrews University Press, Berrien Springs, MI, ASV. 1998. 51. lpp. un tālāk.

Tomēr šajā draudzes aprakstā bibliskais uzsvars nav uz organizatorisko kārtību. Bībele nerunā par to, ka draudze būtu pieņēmusi konstitūciju un virkni to pavadošo likumu, tāpēc būtu pārspīlēti apgalvot, ka Jaunā Derība sniegusi mums embrionālu Draudzes Rokasgrāmatu. Jaunās Derības autori daudz vairāk uzmanību pievērš draudzes dabai. Draudze nav tikai viena no daudzām organizācijām. Tā ir unikāla. Kā bieži vien jau iepriekš, arī šajā gadījumā Bībele izmanto simbolus vai metaforas, lai pastāstītu par patiesību tā, kā ikdienišķi vārdi nespēj. Pirmais šāds simbols ir sievas tēls. Tam nav nekāda sakara ar faktu, ka vīrieši ir tendēti mazāk apmeklēt baznīcu vai kļūt par draudzes locekļiem nekā sievietes. Šeit tiek sniegta gluži citāda vēsts. Sievas – vīra un kāzu tēli norāda uz tuvajām attiecībām, kādas ir Jēzum Kristum ar savu draudzi. Vairākas reizes Kristus tiek attēlots kā Līgavainis, kurš nepacietīgi gaida savu Līgavu (draudzi), kamēr tā gatavojas Debesu kāzām. Kādu gan simboliku varētu atrast, kas izteiktu vēl lielāku tuvību un intimitāti? Saistībā ar šo „līgavas” metaforu, Kristus sekotāji kolektīvā veidā tiek attēloti arī kā „sieva”. Šī sieva, kas simbolizē visus Dieva ļaudis, ir „saulē tērpta”, bet tos, kuri atsakās identificēties ar Dieva ļaudīm, arī simbolizē „sieva”. Taču sieva, kas simbolizē Dieva noliegšanu un sacelšanos pret Viņu, ir tērpta „purpurā”, un viņas tālākais apraksts sniedz pietiekami daudz vielas fantāzijai.

Mateja 25:1-13; Atklāsmes 21:2.
Skat. Atklāsmes 12.
Atklāsmes 17.

Otrs, arī ļoti spēcīgs draudzes simbols ir cilvēka ķermenis. Kristus tiek atainots kā Galva, un mēs visi esam pārējie ķermeņa locekļi – ikkatram no mums ir sava specifiska funkcija. Ķermenis – orgānu konglomerāts. Visi ir svarīgi, un visi ir nepieciešami, lai ķermenis varētu būt veselīgs, pilnībā funkcionējošs, auglīgs un produktīvs. Ja kāds no orgāniem pārtrauc darboties, visa ķermeņa darbība sajūk. Tas kļūst darboties nespējīgs vai pat tā rezultātā mirst. Iespējams, dažiem draudzes locekļiem ir pārlieku liela savas vērtības izjūta, un pavisam viegli atsevišķus prominentus vai talantīgākus locekļus uztvert kā svarīgākus par vecajām dāmām vai kādiem tikko atbraukušiem imigrantiem, kas apsēdušies baznīcas zāles pēdējos solos. Tomēr tas nav veids, kā Dievs uzlūko savu ķermeni. Pirms kāda laika, kad – kā citi teica – es zināmā mērā biju darbaholiķis, bija brīži, kad man šķita: sava dzīves ritma dēļ piedzīvošu infarktu. Pēc žultspūšļa operācijas, prostatas vēža ārstēšanas un citu medicīniska rakstura izbaiļu piedzīvošanas es šobrīd ļoti skaidri apzinos, ka manā ķermenī ir arī daudzi citi orgāni, tikpat svarīgi kā sirds. Tas man ir sniedzis pāris mācībstundas par iespaidīgo draudzes salīdzinājumu ar ķermeni jeb organismu.

Ķermeņa metafora saka, ka mēs nedrīkstam nožēlot draudzes locekļu daudzējādā ziņā atšķirību vienam no otra, jo tieši tāds arī ir Dieva nodoms. Ikvienam izpildāma sava loma – saskaņā ar dāvanām, kas tam dotas. Ir vieta profesionāļiem. Ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj nostāties vadībā un kuriem

1.Korintiešiem 12:12-31.
1.Korintiešiem 12:1-11.

pienākas atbilstoša cieņa. Bet par spīti šādām funkcionālām atšķirībām – un tieši šī ir tā unikālā un brīnišķīgā atšķirība no pārējām organizācijām – visiem locekļiem ir pilnīgi vienāds statuss. Bez izņēmumiem! Teologi šo aspektu sauc par „visu ticīgo priesterību”. Daži varētu jums sacīt, ka draudzē nepieciešama garīdzniecības hierarhija, kas ir augstāka par ierindas draudzes locekļiem. Viņi pilnīgi, galīgi, absolūti un par visiem divsimt procentiem kļūdās! Nav tādas atšķirības statusā. Pāvesta, Billija Grehema vai arī manas draudzes prezidenta lūgšanai nav lielākas vērtības, kā manai vai kāda cita draudzes locekļa lūgšanai. Mums visiem ir vienāds statuss Dieva priekšā! Ikviens ticīgais ir savā ziņā „kalpotājs” jeb garīdznieks, jo kalpo par saskarsmes līdzekli kā „priesteris”, darot visu viņa spēkos esošo, lai vestu neticīgos tuvāk Dievam – viņu Radītājam. Kopā apvienojot visus mūsu talantus un dāvanas, enerģiju un resursus, mēs dzīvojam kā Kristus ķermenis šajā pasaulē.

Rituāli

Kad mums līdz galam nav zināma to nozīme, rituāli var mūs pārsteigt. Tie var likties dīvaini un nepievilcīgi. Reizēm grūti noteikt atšķirību starp tradicionālo folkloru un reliģiskiem rituāliem. Visām draudzēm ir zināmi rituāli, lai gan atsevišķās reliģiskās kopienās tie tiecas būt prominentāki un izsmalcinātāki nekā citās. Daži no tiem balstās uz teoloģiju, citi – uz kultūru un tradīcijām. Tomēr skaidrs, ka cilvēkiem ir nepieciešami rituāli brīžos, kad viņi nonākuši svarīgu pavērsienu priekšā savā dzīvē vai kad viņiem līdzās notiek ārkārtējas lietas. Diezgan interesanti ir redzēt, kā vieni rituāli pazūd, bet to vietā tūdaļ uzrodas jauni. Tas it īpaši skaidri top redzams, kad nomirst kāds populārs elks. Negaidītais visas pasaules satraukums (daži teiktu – histērija), kad gāja bojā princese Diāna, ir sāpīgs šī fakta atgādinājums. Cilvēku lētticība un labprātība, pakļaujoties dažādām, bieži vien dīvainām dabas pielūgsmes ceremonijām vai arī eksperimentējot ar maģiju, pagānismu vai pat sātanismu, ir tikpat pārsteidzoša. Bet pat daudz ikdienišķākas ceremonijas, piemēram, sveces aizdegšana baznīcā, svecīšu nopūšana uz dzimšanas dienas tortes, laulātā drauga aizvešana vakariņās kāzu gadadienā vai puķu iegādāšanās pirms sākas nedēļas nogale, tās ir tik ļoti nostiprinājušās mūsu sadzīvē, ka, domāju, tiks praktizētas vēl ilgi. (Tā mēs esam veidoti – mums ir vajadzīgi rituāli. Vien iedomājieties visus tos rituālus, kurus Dievs tik pārdomātā veidā deva savai tautai Vecās Derības laikā.)

Efeziešiem 4:11-13.

Baznīcai vajadzīgi rituāli, jo tie turpina būt nepieciešami cilvēkiem. Tie nodod svarīgas neverbālas vēstis, tikpat nozīmīgas kā verbālā komunikācija, kas pie mums nonāk caur Bībeles lasīšanu, kopīgu dziedāšanu un sludināšanu. Iesvētības rituāli, kas iezīmē to brīdi, kad mācītājs vai vecākais, vai diakons tiek formāli apveltīti ar noteiktu uzdevumu, kaut kādā veidā gan tiem, kuri tiek iesvētīti, gan tiem, kuri klātienē vēro šo notikumu, paziņo, ka šis uzdevums ir kas vairāk par vienkāršu darbu vai nākošo pakāpienu karjerā, vairāk nekā tikai formāls paziņojums, ka „tāds un tāds” tagad ir „tas un tas”. Ļoti spēcīgā veidā tiek parādīts, ka Dievs ir pielicis savu roku pie notiekošā, kas patiesībā ir Viņa uzticēts uzdevums, un Viņš gādās par visu nepieciešamo uzdotās misijas izpildīšanai.

Bez šaubām, divi no visiespaidīgākajiem rituāliem ir kristības un vakarēdiens. Kristības iezīmē ticīgā ienākšanu draudzē. Pēc publiskas savas ticības apliecināšanas jaunie ticīgie tiek pagremdēti ūdenī. Tas ir iespaidīgs viņu agrākās attieksmes „nāves” un „apglabāšanas” simbols, kā arī viņu „augšāmcelšanās”, kļūstot par jaunu būtni, simbols. Tas arī norāda uz sava veida garīgu attīrīšanu. Tā nav kaut kāda maģija, kas jaunkristīto pēkšņi pārvērstu ideālā būtnē. Tomēr gluži kā laulības ceremonija uzspiež zīmogu lēmumam piederēt kādam, būt uzticīgam šim cilvēkam, tā kristības rituāls uzspiež zīmogu lēmumam piederēt Kristum un Viņa draudzei, būt uzticīgam šīs ticības principiem. Jēzus Kristus parādīja šādu priekšzīmi, kad pats tika kristīts, un tas saskan ar Viņa mācekļiem atstātajām instrukcijām tieši pirms Jēzus aiziešanas no šīs pasaules.

Kas ir bijuši Tuvajos Austrumos, apmeklējuši baznīcu drupas, datētas ar kristietības ēras pirmajiem gadsimtiem, tie būs pamanījuši, ka šajās ēkās vienmēr ir baptistēriji (nelieli baseini), kuros var pagremdēt cilvēku. Papildus tam – neskaitāmi seni attēli, kuri ilustrē šāda veida kristības. Laikam ejot, daudzās konfesijās šī oriģinālā forma tika aizstāta ar zīdaiņu apslacīšanu ar ūdeni, pilnīgi neņemot vērā biblisko kristības nozīmi. Oriģinālā grieķu vārda baptizein burtiskā nozīme ir iegremdēt, norādot uz to, ka kristībām nepieciešams liels daudzums ūdens. Kristības, iegremdējot ūdenī, turpina praktizēt baptisti, pentakosti, adventisti un daudzi citi.

Skat. Romiešiem 6:1-10.
Marka 1:9-11.
Mateja 28:19,20.

Vēl viens nozīmīgs kristiešu rituāls ir Svētais vakarēdiens. (Ir konfesijas, kas šo rituālu dēvē par Eiharistiju.) Īsi pirms Jēzus aresta un Viņam izpildītā nāves soda Viņš saviem mācekļiem deva norādījumus ar svinīga rituāla palīdzību vienmēr turēt piemiņā Viņa ciešanas. Jēzus salauza gabalos mazliet maizes, svētīja to un izdalīja saviem mācekļiem, sakot, ka šī maize simbolizē Viņa „salauzto” ķermeni. Apēdot gabaliņu maizes, mācekļi identificēja sevi ar viņu Kungu un saņēma atgādinājumu, ka Kristum jāmirst viņu labā. Tad viņi dzēra nedaudz vīna no Jēzus svētītā kausa kā piemiņu asinīm, kas Jēzum jālej viņu un visas cilvēces labā. Viņi saņēma norādījumu, ka šis rituāls kristiešiem regulāri jāatkārto līdz Jēzus otrās atnākšanas brīdim. Tā iemesla dēļ, ka Bībelē nekur skaidri nav norādīts, cik bieži šim īpašajam rituālam jāatkārtojas, tas tiek praktizēts atšķirīgi, tomēr tādā vai citādākā formā to saglabājušas gandrīz visas kristiešu kopienas. Dažās draudzēs šo rituālu ievada cits nozīmīgs simbols – kāju mazgāšana, kas pat mūsdienās sniedz nopietnu mācībstundu savstarpējo attiecību stiprināšanā vai atjaunošanā.

Jāņa 3:23.
1.Korintiešiem 11:23-26. Jāņa 13:1-17.

Simboliem ir pašiem sava valoda. Kad bērni ierauga zelta krāsas M burtu (Makdonalda restorānu simbols), viņiem tūdaļ pat prātā nāk klauna Ronalda tēls un „laimīgās maltītes”. Ieraugot dzeltena gliemežvāka zīmi (Shell degvielas uzpildes staciju simbols), mēs zinām, ka tā ir vieta, kur mēs varam uzpildīt savas automašīnas degvielas tvertni. Kad es, braucot pa ceļu, ieraugu mašīnu, kurai aizmugures stiklu rotā stilizētas zivs simbols, es saprotu, ka automašīnas vadītājs vēlas, lai es zinātu, ka viņš ir kristietis. Attēls, kurā divi cilvēki apmainās ar gredzeniem, vienmēr nešaubīgi vēsta par mīlestību un abpusēju nodošanos. Lielākajā daļā kultūru kopīga maltītes baudīšana nozīmē vairāk nekā tikai mūsu fizisko vajadzību apmierināšanu. Tā izstaro siltumu, viesmīlību un draudzīgumu. Līdzīgā veidā piedalīšanās Vakarēdienā nevar tikt uztverta tikai kā maizes kumosiņa apēšana un iemalkošana no neliela kausiņa. Tā ietekmē dalībniekus daudz vairāk, kā jebkad spētu visas svētrunas. Tie, kuri „ēd un dzer”, piedzīvo unikālo iekšējo pārliecību, ka viņu grēki ir piedoti un ka Dievs viņus ir pieņēmis.

Vai mums patiešām ir jāpievienojas?

Un tomēr es saprotu, ka daudziem reāli pievienoties draudzei būs grūti. Vai pievienošanās kādai organizācijai neierobežo mūsu brīvību? Un vai baznīcai patiešām ir tāda reputācija, kas mūs iedrošinātu tai pievienoties? Vēl vairāk – ja jūs meklējat draudzi, kurai pievienoties, kā zināt, kura no visām ir īstā? Šie ir jautājumi vietā.

Nevar noliegt, ka baznīcai pastāv arī tās tumšā puse. Ātrs baznīcas vēstures pārskats dod garu sarakstu ar notikumiem baismīgā pretstatā piemēram, kādu rādīja Tas, Kurš draudzi izveidoja. Viņa vārdā attaisnoti un reizēm pat veicināti visļaunākie un pazemojošākie darbi. Pārāk bieži izpaudusies baznīcas vadītāju lielā varas un naudas kāre, viņu koncentrēšanās uz sava statusa un autoritātes nostabilizēšanu tā vietā, lai kalpotu savam Kungam pienācīgā pazemībā. Un tas nav tikai tālā pagātnē. Pietiekoši biežie incidenti arī mūsdienu kristietībā stāsta par nekristīgiem motīviem un mahinācijām no to puses, kuriem būtu neviltoti un godīgi jākalpo pasaulei. Prātā nāk nerimstošie dažādu televīzijas sludinātāju izraisītie skandāli, gadījumi, kad garīdznieki ļaunprātīgi izmantojuši pusaudžus, kā arī daudzas citas nožēlojamas situācijas. Ļaujiet man būt tiešam: šādām lietām nav nekāda attaisnojuma!

Bet par laimi, tā ir tikai daļa no pilnās ainas. Lai arī nav ideālas ticīgo kopienas, ir daudzas vietas, kurās cilvēki atraduši sev drošu garīgo pajumti patvērumam – vietu, kur jūtas gaidīti un kur viņi „iederas”, kur sajūt atbalstu un rūpes. Personiski es esmu saticis tik daudz kristiešu vīrus un sievas, kas apliecināja savu ticību un dzīvoja tik apbrīnojamā veidā, ka bieži vien man atlika tikai uz viņiem noraudzīties pazemīgā bijībā. Es daudz esmu lasījis baznīcas vēstures annāles, un bieži mani dziļi iespaidojuši stāsti par varonīgajiem mocekļiem un nerimstošu apņēmību, pat sastopoties ar lielām grūtībām. Esmu strādājis kopā ar kolēģiem, kurus vēl joprojām apbrīnoju par viņu nodošanos, disciplīnu un kalpojoša vadītāja spējām.

Nebūs daudz apgalvojumu par šo draudzes paradoksālo realitāti, tās tumšo un gaišo pusi, kas savā trāpīgumā līdzinātos Elenas G. Vaitas, deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojušas sievietes, kura pēc sevis atstāja desmitiem tūkstošu lappušu literāro mantojumu, teiktajam. Viņa rakstīja, ka „Kristus draudze, vāja un nepilnīga, kāda tā var būt, ir vienīgais objekts virs zemes, kuram Viņš veltī savu augstāko uzmanību.” Arī senatnē Dievs darbojās nepavisam ne ar ideāliem cilvēkiem. Kristus šādus neperfektus cilvēkus izvēlējās par savas jaunizveidotās kustības kodolu. Un šodien nekas nav mainījies. Draudze ir un paliek Dieva draudze par spīti visām cilvēciskajām kļūdām un pretrunām. „Draudze ir tāda, kāda ir, tā dēļ, kas ir Jēzus, nevis tā dēļ, kas ir tās locekļi.”

Pievienošanās draudzei ir svarīga mūsu garīgajai dzīvei. Mums un mūsu iekšējai dzīvei labumu dod regulāras tikšanās ar citiem cilvēkiem, kuriem līdzīgi mērķi un ideāli, kuri cīnās ar līdzīgiem jautājumiem un problēmām. Tā ir vieta, kurā augstāk aprakstītie rituāli, valodas, arhitektūras un mūzikas skaistums bagātina mūsu smadzeņu labo puslodi. Tur mūsu smadzeņu kreisā puslode iesaistās aktivitātēs, lai iegūtu dziļāku izpratni par ticību un tās sniegumu mūsu ikdienas dzīvei. Tā ir vieta, kurā dzimums, rase, vecums un profesija zaudē savu nozīmi, jo mēs zinām, ka visi esam brāļi un māsas – viena un tā paša Debesu Tēva bērni un Kristus ir mūsu „Vecākais Brālis”.

1923 G. Vaita Liecības sludinātājiem. Pacific Press Publising Association, Mountain View, CA, ASV. 1923., 15. lpp.
Richard Rice, citētajā darbā, 205. lpp.
Ebrejiem 10:25.
Romiešiem 8:29.

Tomēr viena lieta noteikti jāpatur prātā vienmēr: draudze nozīmē piedalīšanos. Vai atminaties ķermeņa simbolu? Ne tikai piedalīšanās, esot klāt fiziski un atbalstot finansiāli. Būt par draudzes daļu nozīmē būt par daļu no draudzes misijas! Braiens Maklarens savā fascinējošajā grāmatā par „jaunu kristiešu veidu” raksta: „Manā izpratnē draudze neeksistē tādēļ, lai sniegtu labumu saviem locekļiem. Tā eksistē, lai savus locekļus apgādātu ar visu nepieciešamo labuma sniegšanai pasaulei. Lai to izdarītu, jābūt trim lietām: kopībai, garīgumam un misijai.

Kopība nozīmē to, ka mēs radām vietu, kur cilvēki var iemācīties ticēt labajai vēstij, piederēt sabiedrībai, kas kopīgi mācās dzīvot pēc tās principiem un kļūt par tās dzīvu paraugu.”

Maikls Ridels pasvītro, ka draudzes locekļi nevar būt tikai pasīvi patērētāji, kuri izvēlas un paņem sev patīkamos elementus, izbaudot to kā piedalīšanos izbraucienā. Draudze, kurā vairākums ir šādu locekļu, neizdzīvos. Viņš saka: „Kad draudze kļūst par vēl vienu komfortablu izklaides aktivitāti, tā vairs nav konkurētspējīga.” Draudze ir kas vairāk par līdzīgi domājošu cilvēku klubu, daudz vairāk nekā garīgs laika kavēklis. Tā ir vieta, kurā mēs tiekam ekipēti misijai.

Iespējams, šis nav tas priekšstats par draudzi, kādu jūs sagaidījāt, vai arī kāds ir daudziem „baznīcā gājējiem” . Patiešām – ir pamatīgs kontrasts starp to, kāds pastāv daudzu tradicionālais uzskats par draudzi un kāds – tās bibliskais paraugs. (1) Bībelē draudze ir raksturota kā dzīvs organisms, nevis vienkārši kā organizācija. (2) Tā skatās uz draudzi kā uz cilvēkiem nevis programmām. (3) Tā garīgumu nostāda augstu pāri autoritātei. (4) Bibliskais draudzes raksturojums ir kalpošana nevis kontrole. Un (5) pirmām kārtām tā koncentrējas uz savu misiju nevis uz sevi un savu komfortu. Pēdējā nodaļā mēs vēl atgriezīsimies pie šī aspekta.

Brian D. McLaren, A New Kind of Christian: A Tale of Two Friends on a Spiritual Journey. Jossey Bass, San Francisco, CA, ASV. 2001. 155. lpp.
Michael Riddell, Threshold of the Future: Reforming Church in the Post-Christian West. SPCK, London, 1998. 201. lpp.

Kuru draudzi?

Senāk cilvēki bija tendēti izvēlēties to konfesiju, pie kuras piederēja viņu vecāki un vecvecāki, parasti kļūstot par tās baznīcas locekļiem, kura atradās vistuvāk. Ja jūsu vecāki bija luterāņi, tad būtu „normāli”, ja arī jūs pievienotos luterāņu draudzei, vēlams tajā pašā pilsētā, kurā dzīvojat. Ja jūsu ģimene bija katoļi, pastāvēja liela iespēja, ka jūs tāpat kļūsit par katoli un tāds arī paliksit.

Šāds modelis vairs nav tik izplatīts, kā bija vēl tikai paaudzi iepriekš. Mūsdienās daudzi no cilvēkiem, kuri nolēmuši pievienoties draudzei, pavada daudz vairāk laika, rūpīgi izvēloties sev un savai ģimenei vispiemērotāko. Kas ir mācītājs? Vai viņš ir labs sludinātājs? Vai tur ir pietiekami daudz nodarbību bērniem? Vai mūzika atbilst manai gaumei? Cik tālu baznīca atrodas no manas dzīvesvietas? Vai tur ir viegli novietot mašīnu? Cik „atvērta” draudze ir jaunpienācējiem?

John Drane, Faith in a Changing Culture: Creating Churches for the Next Century.
Marshal Pickering, London. 1997. 201. lpp.

Šie un daudzi citi jautājumi ir pilnībā pamatoti, taču tiem nebūtu jābūt vienīgajiem vai pat svarīgākajiem, meklējot savu draudzi. Vissvarīgākais jautājums vienmēr būs: cik uzticīga šī draudze ir Bībeles mācībām? Neteikšu, ka nav svarīgi, kā draudzes locekļi uzvedas, kā viņi attiecas pret apmeklētājiem, ja vien viņi mēģina palikt uzticīgi bibliskajām doktrīnām. Tam, par ko iestājas draudze, jābūt arī redzamam, ne tikai dzirdamam. Mūsu vissvarīgākajam kritērijam draudzes izvēlē jābūt, vai un cik lielā mērā draudze cenšas dzīvot pēc Bībeles principiem. Tieši šī iemesla dēļ esmu izvēlējies būt Septītās dienas adventistu kristietis. Ne tādēļ, ka tā būtu visperfektākā baznīca draudzes locekļu savstarpējo attiecību ziņā. Savā draudzē esmu redzējis arī daudz tādu lietu, kas man nepatīk, lai gan lielākā daļa manu ticības biedru ir jauki cilvēki, kuri patiesi dzīvo saskaņā ar savu ticību. Izanalizējot līdz galam, esmu kļuvis par adventistu un palicis adventists tādēļ, ka es ticu: esmu atradis draudzi, kura nodevusies Bībeles vēstij – un ne tikai teorētiski. Tā ir draudze, kas ieinteresēta galvā un sirdī, bet tāpat arī tajā, ko praktiskajā dzīvē var veikt mūsu rokas. Lai gan draudze vēlas palikt uzticīga tam, ko Dievs atklāja pirms daudziem gadsimtiem, tā tomēr dzīvo līdzi laikam.

Es pilnībā piekrītu Lī Strobela teiktajam: „Ja kristietība pieprasa, lai cilvēks kļūst par sabiedriski neiederošos būtni, kam neeksistē nekas cits kā vien draudzes kalpošana un lūgšanu sanāksmes, variet mani atskaitīt.” Es vēlos dzīvot 21. gadsimtā un mēģināt sarunāties divdesmit pirmā gadsimta valodā, pieliekot visas pūles, lai saprastu 21. gadsimta domāšanas veidu, tai pašā laikā paliekot uzticīgs pirmā gadsimta Meistara pārstāvētajām vērtībām.

Lee Strobel, Inside the Mind of Unchurched Harry & Mary. Zondervan Publishing House, Grand Rapids, MI. 1993. 120. lpp.

Lēmums kļūt par kristieti un rūpīga tās kristiešu sabiedrības izvēle, par kuras locekli tu vēlies kļūt, ir pamatīgs solis. Taču neskaitāmi vīri un sievas liecinājuši, ka iesaistīšanās draudzes ģimenē bijis viņu vislabākais jebkad pieņemtais lēmums. Viņi ir atklājuši, ka, pievienojoties draudzei, „...mēs ne tikai savienojamies ar Dievu, kurš radīja un saveda kopā šos cilvēkus, bet pievienojamies arī tiem pagātnes, tagadnes un nākotnes ļaudīm, kuri ir meklējuši, meklē un meklēs Dievu, ikvienu dienu dzīvojot ticībā. ... Mēģinājums dzīvot atšķirtībā vai cenšanās padarīt savu garīgumu par privātu pasākumu noliedz daļu no mūsu pašu dabas un ir vērsts pret to, ko Dievs mums paredzējis. Došanās uz baznīcu mūs savieno ar Dievu, citu ar citu un ar pasauli.”

Es šo nodaļu gribu beigt, citējot K. S. Lūisu, vienu no pagājušā gadsimta vislabākajiem kristiešu autoriem: „Ja jūs domājat kļūt par kristieti, es brīdinu, ka gatavojaties uzsākt ko tādu, kas pārņems jūs visu – prātu un visu pārējo.” Viņam ir pilnīga taisnība. Kļūšana par kristieti pārņem ne tikai jūsu prātu. Tā paņem jūs visu, un to mēs redzēsim nākošajā nodaļā.

Jeremy Langford, God Moments – Why Faith Really Matters to a New Generation.
Orbids Books, Maryknoll, NY. 2001. 67-72. lpp.
C.S. Lewis, Mere Christianity. Collier Books, MacMillan, New York. 1943. 75. lpp.

Atbildība

Mūsdienu holandiešu sabiedrība ir viena no vissekulārākajām pasaulē. Un tomēr – tikai pirms dažiem gadu des-mitiem dzīve Nīderlandē bija organizēta stingrā saskaņā ar konfesionālo piederību: protestanti, katoļi vai „neitrālie”. Fermeri bija apvienojušies protestantu fermeru apvienībā, Romas katoļu fermeru apvienībā un neticīgo fermeru apvienībā. Tāpat bija arī ar veikalniekiem, valsts iestāžu darbiniekiem, darba devējiem un it visiem pārējiem. Tiesības pārraidīt radio un televīzijas programmas bija sadalītas vairāku raidorganizāciju starpā, kuru dibinātāji – vai nu liberālie protestanti, vai konservatīvie protestanti, vai evaņģelikāļi, vai katoļi, vai sociālisti, vai sociāldemokrāti... utt. Likumā bija noteikta katoļu skolu, dažādu protestantisma atzarojumu skolu un valsts skolu darbība.

Holandiešu sabiedrībai mainoties, iespējams, pat ātrāk un radikālāk nekā pārējai Rietumu pasaulei, no šīm tradicionālajām struktūrām nav palicis pāri gandrīz nekas. Bet es turpinu brīnīties, kāpēc kādreiz cilvēki domāja, ka šie visi konfesionālie novirzieni un apakšnovirzieni vispār ir vajadzīgi. Piemēram, kā katoļu fermera darba un profesionālāsintereses varēja atšķirties no tādām pašām protestantu fermera interesēm? Vai eksistēja īpašs katoļu kviešu audzēšanas veids un protestantu piena ražošanas kāpināšanas metode? Pastāvēja pat atsevišķas katoļu un protestantu organizācijas, kas pārstāvēja savu kazu audzētāju intereses! Es vēl joprojām nespēju aptvert šādas kārtības dziļāko jēgu. Man vienkāršāk ir saprast to, kā „kristīgās” strādnieku apvienības atšķiras no savām nekristiešu kolēģēm, piemēram, tai ziņā, kādu taktiku izmantot darba strīdu risināšanā. Un es arī saskatu daudzus patiešām pamatotus iemeslus, kādēļ būtu jāpastāv gan dažāda veida kristiešu (arī musulmaņu) skolām, gan publiskajām jeb valsts skolām. Un tomēr – šodienas sekulārisma kontekstā tiek uzdots arvien vairāk jautājumu par to, vai izglītības sfērā būtu vai nebūtu jāveido reliģisku novirzienu mācību iestādes. Vai ir tāds kristiešu veids, kā mācīties ģeometriju, vai musulmaņu veids, kā studēt franču valodu? Vai eksistē katoliskais skatījums uz ģeogrāfiju jeb protestantisma ķīmijas filosofija?

Lai gan necentīšos aizstāvēt daudzus no tradicionālās sistēmas elementiem, kādus pazinu savā bērnībā, tomēr domāju, ka mūsdienās nožēlojamā kārtā pastāv tendence nošķirt to, ko mēs darām, no tā, kam mēs ticam. Varētu būt taisnība, ka mūsu uzskati gandrīz nemaz neietekmē to, kā mēs mācāmies algebru un ģeogrāfiju vai audzējam kazas. Bet mūsu reliģiskie uzskati tomēr daudzējādā ziņā saistīti ar tādām jomām kā bioloģija un vēsture un arī – kā mēs darām savu darbu. Mūsu reliģiskā vai nereliģiskā pārliecība var norādīt mums uz grāmatām, kuras mēs izvēlēsimies lasīt, mācoties valodu! Un tā tālāk.

Es to redzu kā vienu no neveiksmīgiem postmodernisma aspektiem – cilvēki dzīvo arvien sadrumstalotākas dzīves. Normas un vērtības, kuras regulē vienu no viņu dzīves sfērām, bieži vien nav harmonijā ar šo pašu cilvēku citu dzīves sfēru regulējošajām normām. Saskaņā ar postmoderno cilvēka dzīves skatījumu, viņš savu dzīvi dzīvo nodalītās sekcijās, dažādos savas mājas „stāvos”, un tam, kas notiek vienā „stāvā”, bieži vien nav nekāda sakara ar to, kas notiek citā „stāvā”. Bet kristietim ar šādu uzskatu būs problēmas. Kristīgā ticība nedarbojas tikai vienā „stāvā”, tā izplatās pa visu „māju”. Tam tikpat lielā mērā ir saistība ar to, ko mēs darām, kā ar to, kam mēs ticam. Tas ir dzīvesveids. Jēzus reiz teica: ja jūs Man ticēsit un Man sekosit, „jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Citiem vārdiem: kad jums ir „patiesība”, tā ne tikai informē jūs par to, kas ir patiess teorētiskā ziņā, bet arī kaut ko dara jūsu labā. Tā ietekmē ikvienu jūsu rīcību un itin visus jūsu dzīves aspektus. Jūs redzēsit, kā šis pats jēdziens atbalsosies, pāršķirot tikko citētā teksta lappusi. Tur Jēzus sacījis šādus vārdus: „Es esmu nācis, lai tiem [cilvēkiem] būtu dzīvība un pārpilnība.”

Meklējot Bībelē vairāk par šo piedāvāto pārpilno dzīvi, izceļas divi atslēgas vārdi: māceklība un pārvaldība. Vārds „māceklis” cēlies no latīņu valodas vārda discipulus, kas nozīmē – skolnieks jeb sekotājs. Mācekļi ir cilvēki, kuri seko „meistaram” jeb „skolotājam”. Tie labprāt vēlas tikt viņa mācīti, labprāt atrodas līdzās un palīdz, dedzīgi vēlas pārņemt viņa filosofiju un dzīvesveidu. Savukārt pārvaldnieki ir cilvēki, kuriem uzticēti noteikti pienākumi, uzlikta atbildība rūpēties par noteiktām lietām tā, it kā tās būtu viņu pašu. Bet pārvaldnieki neaizmirst, ka nav īpašnieki. Viņi ir ieinteresēti, lai saimnieks gūtu maksimālu peļņu un lai var sagaidīt atbilstošu atalgojumu par to, ka bijuši rūpīgi un uzticami. Lai kļūtu par Kristus mācekli, nepieciešama skaidra izvēle un noteikta apņemšanās. Pats Skolotājs sacīja: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.”

Jāņa 8:32.
Jāņa 10:10.

Abi jēdzieni – māceklība un pārvaldība – ir cieši saistīti. Neviens nevar kļūt par labu mācekli, nekļūstot par uzticīgu pārvaldnieku. Turpmāk nodaļā tiks pievērsta uzmanība tam, ko nozīmē būt pārvaldniekam.

Lai skaidrotu šo fundamentālo jēdzienu, Jēzus stāstīja vairākus stāstus (līdzības). Vienu no tiem mēs atrodam Mateja evaņģēlija 25. nodaļā. Tas ir stāsts par ilgā ceļojumā devušos vīru, kurš uzticēja savu īpašumu kalpiem. Viens no tiem saņēma piecus „talantus”, otrs – divus, bet trešais – tikai vienu. Divi no šiem kalpiem rīkojās pareizi. Līdz saimnieka atgriešanās dienai katrs no viņiem bija guvis simtprocentīgu peļņu. Bet trešais ar saņemto vienkārši nedarīja neko. Šis pārvaldnieks saņēma bargu sodu. Līdzīgs stāsts pierakstīts arī Lūkas evaņģēlijā. Personāži ir citi, un arī skaitļi atšķiras, tomēr stāsta morāle – tā pati.

Lūkas 14:25-35.
Jāņa 8:31.
Lūkas 19:11-27.

Dieva radības pārvaldnieki

Pārvaldīšana ir saistīta ar to, kas mums ir uzticēts un ko mēs ar to darām: mūsu dzīve, mūsu laiks, mūsu veselība, mūsu prasmes un mūsu materiālie resursi. Taču sāksim ar plašāku ainu. Atgriezīšos pie vairākkārt jau uzsvērta aspekta: par savu eksistenci mēs esam parādā Viņam, kas mūs izveidojis – mūsu Radītājam Dievam, Kurš joprojām ir dziļi ieinteresēts mūsos. Mēs esam daļa no Viņa radības, un mums ir dots svarīgs uzdevums rūpēties par to. Jau pašā sākumā cilvēkam tika uzdots rūpēties par zemi, „pakļaut” un „pārvaldīt” visas dzīvās būtnes zemes virsū, vai arī – pēc cita tulkojuma – būt tās „saimniekam” . Tā bija daļa no Dieva dāvātajām svētībām savai augstākajai radībai. Vīriešiem un sievietēm tika uzdots vairoties un piepildīt visu zemi. Cilvēks kļuva par Dieva ieceltu aģentu, kuram jāuztur kārtība visā radībā. Pirmais uzdevums, kāds tika uzticēts cilvēkam, bija vārda došana visām dažādajām „dzīvajām būtnēm” uz zemes. Pirmais pāris tika novietots ideālos apstākļos – Paradīzē jeb Ēdenes dārzā – un viņiem tas bija jākopj un jāaprūpē.

Atskatoties cilvēces vēsturē, jāsecina, ka cilvēku rasei veicies diezgan slikti, it īpaši pēdējos divsimt gados, kuru laikā viņi no vienkāršas planētas resursu izmantošanas pārgājuši uz nežēlīgu tās ekspluatāciju tik lielos apmēros, ka tiek iznīcināta pašas cilvēces dzīves telpa. Zemes „pārvaldīšana” ir pārvērtusies par tās „ekspluatāciju”; „pakļaušana” ir kļuvusi par „ļaunprātīgu izmantošanu”. Šīs pasaules pārvaldnieki ir kļuvuši par zagļiem, uzurpatoriem un iznīcinātājiem. Un tā ir patiešām nopietna lieta. Tā nav vienkārša nolaidība, bet nepaklausība dievišķajiem norādījumiem. Tas ir grēks.

Mozus 1:28
Skat. Jauno Bībeles tulkojumu.
1.Mozus 2:19
1.Mozus 2:15

Kristiešu antropologs Šīns Makdonags to formulē pavisam īsi: „Pārdomājot Dieva rūpes par Viņa radību un suverēno varu pār to, kristiešiem jāatceras, ka mūsu ētiskā uzvedība nav saistīta tikai ar darbībām, kas ietekmē citus cilvēkus, bet, ka vardarbība pret pārējo radību arīdzan ir grēks.”

Postmodernie cilvēki ir pilnīgā saskaņā ar biblisko viedokli par cilvēka pārvaldnieka lomu uz zemes. Viņiem kļuvis pilnīgi skaidrs, ka „modernā” alkatīgā zemes resursu ekspluatācija galu galā nesīs katastrofu un nāvi. Ir izzudusi liela daļa tropisko lietus mežu. Un lielākā daļa no ienākumiem nepavisam nav nesusi labumu cilvēkiem, kuru valstu teritorijās šie meži atrodas, bet gan ir padarījusi biezākas korumpētu jaunattīstības valstu politiķu un Rietumu pasaules biznesmeņu kabatas. Fosilās degvielas krājumi tiek sadedzināti vieglprātīgā ātrumā. Tam ir ārkārtīgi liela ietekme uz Zemes ekosistēmām gan lielā piesārņojuma veidā, gan pēdējā laikā arī klimata izmaiņu veidā. Pagājušo 30 gadu laikā plašā ekosistēmu piesātināšana ar slāpekļa savienojumiem, piemēram, amonjaku un slāpekļa oksīdiem no lauksaimniecības mēslojuma, kā arī gaisa piesārņojums jau kļuvuši par globālu draudu. Oglekļa dioksīda un citu gāzu apjoma pieaugums atmosfērā – plašāk pazīstams kā „siltumnīcas efekts” – ir radījis globālo sasilšanu. Zemes virsmai kļūstot siltākai, samazinās polos esošās ledus cepures un attiecīgi jūrās ceļas ūdens līmenis. Tam būs postoša ietekme uz daudzām Klusā okeāna salām un tādām valstīm, kā Bangladeša. (Tāpat tas rada draudus manai valstij – Nīderlandei, kas daļēji atrodas zem jūras līmeņa. Ja Ziemeļjūrā celsies ūdens līmenis, būs pamatīgi jāpastiprina esošie dambji.) Ozona slāņa noārdīšanās palielina kaitīgo saules radiāciju un tādējādi kaitē gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. „Attīstītās” valstis ražo milzīgus daudzumus atkritumu, kas bieži vien ir bīstami. Piemēram, tikai Apvienotajā Karalistē vien katru gadu tiek saražoti 500 miljoni tonnu atkritumu. Izzudušas tūkstošiem dažādu augu un dzīvnieku sugas, un neskaitāmi daudzas citas sugas ir apdraudētas. Skābais lietus – vēl viena problēma. Daudzās jūrās un ezeros praktiski vairs nav zivju. Daudzviet cilvēku un dzīvnieku dzīvības uzturēšanai vitāli nepieciešamās ūdenstilpes ir blakus esošo ķīmisko rūpnīcu un citu industriālo ražotņu piesārņotas. Un skumjais stāsts tā var turpināsies gandrīz bezgalīgi.

2000 Scott Rodin, Stewards of the Kingdom – A Theology of Life in All Its Fullness. Inter Varsity Press, Downers Grove, IL. 2000. 144. lpp.
‘Grēka’ definīciju meklējiet 5. nodaļā.
Greening the Christian Millenium, Dominican Publications, Dublin, 1999. 81. lpp.

Vai ir par vēlu, lai to vērstu pretējā virzienā? Viedokļi dalās. Jebkurā gadījumā ir vajadzīgas radikālas izmaiņas – un tūlīt pat! Mums varētu būt nepieciešami daudzi Kioto līgumi ar visu industriālo valstu piedalīšanos, kā arī revolucionāras izmaiņas bagātību pārdalīšanā starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Kas līdzīgi man tic Kristus otrās atnākšanas tuvumam, tie aizdomāsies, vai patiesi cilvēcei palicis pietiekami daudz laika (pat ja pietiktu politiskas gribas un ētiskas apziņas), lai izlabotu kaut cik lielu daļu ekoloģisko postījumu, kas tikuši nodarīti. Kaut arī es ticu, ka drīza Kristus otrā atnākšana ir neapšaubāma, kaut arī esmu pārliecināts, ka mums jāpaļaujas uz dievišķu iejaukšanos un zemes pilnīgu atjaunošanu, tomēr neredzu attaisnojuma nekā nedarīšanai un attieksmei, kas ļauj visam tecēt pašplūsmā. Ja nu ir kaut kas pavisam skaidrs, tad fakts, ka mēs esam aicināti būt par Dieva pārvaldniekiem līdz pat pēdējam šīs zemes vēstures mirklim. Un tas prasa mūsu aktīvu iesaistīšanos, kā arī to, ka mums jādara viss iespējamais, lai novērstu pašreizējās tendences.

Lai gan ar nožēlu jāpiekrīt prominentā Prinstonas sociologa Roberta Vutnova novērojumiem, ka „daudzi baznīcā gājēji apraud citos pamanīto alkatību, bet paliek nejūtīgi pret tās impulsiem paši sevī”, mums jābūt pārliecinātiem, ka to nevar teikt arī par mums. Tie, kuri grib uzņemties pilnvarojumu nopietni „rūpēties” par zemi, izmantos visu savu ietekmi taisnīgākas, objektīvākas un mazāk izšķērdīgas sabiedrības veidošanai, pat ja iespējamas liktos tikai pakāpeniskas izmaiņas. Nododot savas balsis vietējās un nacionālajās vēlēšanās, viņi domās ne tikai par savas valsts ekonomiku, bet arī, kā ikviena dzīves stils, zemes resursu izmantošana un pasaules attīstības politika ietekmēs šīs planētas nākotni un pasaules nabadzīgākajās daļās dzīvojošo miljardu cilvēku dzīves kvalitāti. Izmaiņas makrolīmenī iespējams sagaidīt vien tad, ja pasaulē ir cilvēki, kuri patiešām tic, ka mums jābūt šīs zemes pārvaldniekiem. Pat ja lielākā daļa cilvēku nebūtu ar mieru izmainīt savus patmīlīgos patēriņa ieradumus un izvēlētos ignorēt vides ekspertu satraucošās ziņas, tas it neko nemainītu manā kā indivīda – radītas būtnes, kam dots uzdevums „rūpēties” par Dieva radību, būt šīs pasaules skaistuma un resursu pārvaldniekam – pilnvarojumā.

Robert Wuthnow, God and Mammon in America, Free Press, New York, 1994. 16. lpp.

Bet ko es viens pats varu darīt? Lai ko arī es darītu, tas būs bezgalīgi mazs piliens ekoloģijas kausā. Un tomēr – man jādara viss iespējamais. Lai arī cik mazs būtu mans ieguldījums, tas kalpos citiem man apkārt par signālu, ka es gribu būt to lietu pārvaldnieks, kuras man uzticējis mans Radītājs, un tas var iedvesmot citus kļūt par tādiem pašiem pārvaldniekiem. Rezultātā, tas ir arī ticības apliecinājums – reliģija tiek interpretēta nevien vārdos, bet arī darbos. Kā mēs labi zinām, darbi runā daudz skaļāk par vārdiem.

Tas, ko mēs varam un ko mums vajadzētu darīt, lielā mērā atkarīgs no mūsu pašu situācijas. Mūsu individuālā atbildība ir noteikt, ko tieši mēs varam ieguldīt mūsu pasaules „glābšanā”. Ļoti labi apzinos, ka man jāiemācās labāk pārvaldīt dažādas manas ikdienas dzīves sfēras. Man šajā ziņā palīdzējis pirms vairākiem gadiem saņemts buklets, kura vienkāršība un praktiskums uz mani atstāja dziļu iespaidu. Tajā uzskaitītas piecdesmit „vienkāršas lietas”, kas ir pa spēkam vairumam no mums, mēģinot aizsargāt apkārtējo vidi un „glābt” savu planētu. Publikācijā bija norādīts, ka nevērtīgo pasta sūtījumu skaits, ko vienas dienas laikā saņem visi amerikāņi, kopā varētu radīt tik daudz enerģijas, lai apsildītu ceturtdaļmiljonu mājsaimniecību. Mūsmājās mana sieva pieņēmusi mērus, lai pamatīgi samazinātu saņemto reklāmas vēstuļu un brošūru daudzumu. Mēs apzināti izmantojam pēc iespējas mazāk plastikāta maisiņu, cenšamies taupīt enerģiju un ūdeni ne tikai finansiālu iemeslu dēļ. Mēs cenšamies samazināt atkritumu daudzumu, nododam otrreizējai pārstrādei papīru, piena pakas, pudeles un baterijas. Cenšamies nepirkt videi nedraudzīgas lietas. Mēs uzskatām, ka ir iespējams lietu gaitu ietekmēt pat tad, ja mēs to pamazām izmainām tikai savā ikdienas dzīvē un darbā vien. Tā ir daļa no Dieva uzticētā Viņa radības pārvaldnieka uzdevuma.

Sava ķermeņa pārvaldnieki

Daudzās valstīs vēl joprojām norisinās karstas diskusijas par jautājumu, vai cilvēkam ir visas tiesības rīkoties ar savu ķermeni pēc paša vēlēšanās. Tas nonāk juridisku cīņu krustugunīs ikreiz, kad tiek runāts par abortu vai eitanāziju. Daudzi uzskata, ka būtiskākais jautājums ir: kam pieder pēdējais vārds – sabiedrībai vai pašam cilvēkam, piemēram, ja sieviete vēlas pārtraukt grūtniecību vai pati izvēlas nomirt. Šis ir ļoti nopietns aspekts, tomēr ir kāda vēl fundamentālāka problēma: vai mēs esam sava ķermeņa īpašnieki? Vai arī ķermeni mums uzticējis mūsu Radītājs? Ja tā, tad Viņam pieder pēdējais vārds attiecībā uz to, ko mēs darām ar savu ķermeni, un mums ir jāpierāda, ka esam uzticami pārvaldnieki arī šajā mūsu eksistences aspektā.

Fifty Simple Things you Can Do to Save the World, The Earth Works Group, Berkeley, CA. 1989. 20. lpp.

Cilvēki bieži domā, ka reliģija saistīta vienīgi ar „dvēseli”, ar mūsu iekšējo dzīvi, nevis – ar esības fiziskajiem aspektiem. Šādu attieksmi pilnībā varēja saprast laikā, kad bija plaši izplatīts uzskats (vismaz kristiešu starpā), ka cilvēks sastāv no nemateriāla, garīga komponenta un pilnībā nošķirtas materiālas, fiziskas daļas. Kā jau mēs agrāk atzīmējām, postmodernais skatījums uz cilvēku ir holistisks – gars un ķermenis nav atdalāmi. Daudzi kristieši šobrīd saprot, ka tas ir daudz tuvāk bibliskajam skatījumam nekā tradicionālā teoloģija, kādu līdz šim pieņēmušas daudzas baznīcas. Mūsu ticība Dievam ļoti noteiktā veidā ietekmē mūsu uzskatus par veselību un lietām, kuras mēs ēdam. Pazīstamā 19. gadsimta adventistu rakstniece Elena G. Vaita, kura rakstīja par plašu klāstu dažādu tēmu, aizsteidzās tālu priekšā savam laikam, uz papīra uzrakstot šos vārdus: „Veselīgas maizes klaipā reliģijas ir vairāk, nekā daudziem no jums šķiet. Labi pagatavotā maltītē ir vairāk reliģijas, nekā jūs spējat to iedomāties.” Arī daudzi citi eksperti līdzīgi uzsver, ka fiziskā un garīgā veselība ir cieši saistītas. Tādejādi veselība ir vairāk nekā fizisku problēmu neesamība. Uz to savā grāmatā „Vesels, laimīgs, svēts” īpaši norāda arī Leo R. van Dolsons un J. Roberts Spenglers: „Ķermenim jāatrodas atdzimuša prāta kontrolē. … Īsteni vesels cilvēks no Bībeles viedokļa ir tāds, kas jūtas labi fiziski, kam ir modrs prāts, kas ir sabiedriski aktīvs un garīgi nodevies.”

Elena G. Vaita, Liecības draudzei, 2. sējums, 273. lpp.
Leo R. Van Dolsen, J. Robert Spangler, Healthy, Happy, Holy, R&H Publishing Association, Washington DC, 1975. 44. lpp.

Bībelē ir daudz norādījumu par Dieva ieinteresētību mūsu ķermeņos un veidā, kā mēs pret tiem izturamies. Pāvils iedrošina kristiešus ne tikai savu prātu un garu saskaņot ar dievišķo Garu, bet arī nodot savu ķermeni kā upuri Dievam. Acīmredzami viņš nenorāda uz kaut kādu dīvainu cilvēka upurēšanas rituālu, bet vēlas likt lasītājiem saprast, ka viņi ir atbildīgi par sava ķermeņa izmantošanu un uzturēšanu. Šis priekšstats skaidri izteikts Pāvila vēstulē Korintas kristiešiem:

„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”

Mums vajadzētu censties uzturēt savu ķermeni labā darba (un funkcionēšanas) kārtībā. Rūpes par veselību nav tikai vispārcilvēciskas rūpes, bet savā īpašā veidā tās ir arī kristīgas rūpes. Tās noteikti bija Kristus rūpes. Viņš nerūpējās vienīgi par cilvēku garīgajām vajadzībām, risinot viņu grēka un vainas sajūtas problēmas, bet, dziedinot daudzus satiktos slimniekus, rūpējās tāpat par viņu fiziskajām vajadzībām, un atsevišķos gadījumos – arī par to, lai viņi tiktu pabaroti.

Dieva iedvesmots, Mozus Izraēla tautai sniedza specifiskas vadlīnijas par personisko higiēnu un sanitāriju, tāpat arī detalizētu to dzīvnieku sarakstu, kuri tika uzskatīti par nepiemērotiem cilvēka patēriņam. Ievērojot šos noteikumus, tika panākta infekcijas slimību kontrole, ierobežošana un garantēts atbilstošs sanitārijas līmenis. „Paklausība Desmit baušļu morāles kodeksam un uzmanīga dažādo tīrības noteikumu ievērošana bija svarīgs faktors, lai izvairītos no seksuāli transmisīvām slimībām. Diētas likumi noteikti samazināja piesātināto tauku un holesterīna uzņemšanu ar uzturu.” Šī regulējuma ievērošana, kas, starp citu, iekļāva arī atturēšanos no cūkgaļas un dažām jūras veltēm, rezultātā nodrošināja labāku veselību un ilgāku mūžu . Lai arī šiem sanitārijas un diētas noteikumiem Vecajā Derībā nav tāds pats statuss kā desmit baušļiem, tomēr to atmešana var mums vienīgi kaitēt. Tā uzskata arī van Dolsons un Spenglers:

1.Korintiešiem 6:19, 20. Skat. 3. Mozus 11-16.

„[Mums nevajadzētu apgalvot,] ka visi ebreju likumi un noteikumi ir pierādīti kā zinātniski pareizi un saprātīgi, raugoties no mūsdienu izpratnes, tomēr uz daudziem rakstniekiem lielu iespaidu atstājis fakts, ka viņu likumi un ierobežojumi rezultātā nodrošināja veselīgāku dzīvi un sanitāri labākus apstākļus. Mēs nevaram izvairīties no secinājuma, ka viszinošs Dievs patiešām paredzēja, ka dzīvošana saskaņā ar šiem likumiem nodrošinās veselīgāku, laimīgāku un svētāku tautu.”

Ir pietiekami daudz zinātnisku pierādījumu par dzīves veida saistību ar dzīves ilgumu. Dažu pēdējo desmitgažu laikā Savienotajās Valstīs, Eiropā un Centrālamerikā ir veikti apmēram 250 pētījumi par Septītās dienas adventistiem. Lai arī rādītāji atšķiras, tomēr tie bez izņēmuma parāda, ka adventisti dzīvo par dažiem gadiem ilgāk nekā pārējie cilvēki. Dažās valstīs adventistu vīriešu dzīves ilgums ir par desmit gadiem lielāks nekā vidēji šīs valsts vīriešiem. Sievietēm atšķirība ir mazliet mazāka, bet tomēr arī ievērojama.

Reinder Bruinsma, Matters of Life and Death, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID. 2000. 132. lpp.
2. Mozus 23:25, 26. 5. Mozus 5:33.
Van Dolson, Spangler, citētajā darbā, 34.lpp.

Kāpēc Septītās dienas adventisti vidēji dzīvo ilgāk par saviem līdzcilvēkiem? Dažos pētījumos norādīts, ka ticībai ir pozitīva ietekme uz veselību. Bet ir arī virkne citu svarīgu dzīvesveida principu. Adventisti nesmēķē un saka „nē” alkoholam. Daudzi ir veģetārieši, bet, ja ēd gaļu, tad parasti nelielos daudzumos, izvēloties liesāku, kā arī izvairoties no tiem dzīvnieku valsts produktiem, kuri senajam Izraēlam bija norādīti kā neēdami. Nav šaubu, ka adventisti dzīvotu vēl ilgāk, ja sekotu ne vien šiem principiem, bet arī daudz nopietnāk izturētos pret citiem veselīgas dzīves aspektiem, piemēram, izvairītos no stresa, saglabātu līdzsvaru starp darbu un brīvo laiku un, it īpaši, vairāk nodarbotos ar fiziskiem vingrinājumiem, tādējādi uzturot savu ideālo svaru. Protams, ja patiešām uzskatīsim, ka mūsu ķermenis ir Dieva Gara „mājoklis”, mēs darīsim visu iespējamo, lai to uzturētu tīru un labā stāvoklī. Ir grūti saprast, kāpēc cilvēki tam tīšām kaitē, lietojot tabaku un citas kaitīgas vielas. Un tradīcija atturēties no alkoholiskiem dzērieniem pilnīgi noteikti iederas šajā labas pārvaldības koncepcijā attiecībā uz veselību. Mūsu ķermenis ir komplicēts Dieva radības elements, un mēs esam „brīnišķi radīti.” Kā no Viņa ieceltiem pārvaldniekiem no mums tiek sagaidīts, lai mēs savu ķermeni uzturētu optimālā stāvoklī.

Kathleen H. Liwidjaja Kuntaraf, ‘Healthy Choices and Living Options’, Dialogue, 12. sēj., #1 (2000). 14. lpp.

Ir jāpiezīmē, ka arī „Pēdējo dienu svēto” (mormoņu) vidējais dzīves ilgums ir garāks, nekā vidēji pārējai sabiedrībai. Viņi ir pieņēmuši virkni tādu pašu veselības principu, kā Septītās dienas adventisti.

Būt labam sava ķermeņa pārvaldniekam nenozīmē, ka mums būtu jātiecas pēc askētisma ideāliem, vai arī, ka mūsu dzīvei pilnībā jākoncentrējas uz to, ko mēs ēdam vai dzeram, un īpaši – ko mums nevajadzētu ēst un nevajadzētu dzert. Galu galā, arī Jēzus pats to teica, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai ēdiens. Kristus arī neizvairījās no piedalīšanās svētkos ar bagātīgi klātu galdu. Viņa sekotājiem vajadzētu justies brīviem baudīt dzīvi, bet ēšana un dzeršana ir daļa no šīs dzīves baudīšanas. Tomēr viņi vienmēr atcerēsies, ka ķermenis nepieder viņiem, un tādēļ allaž rīkosies, lai to uzturētu labā stāvoklī – gan iekšēji, gan ārēji. Ne tāpēc, ka tas ir modē un ka tas ir labi viņu publiskajam tēlam, bet viņi to ar prieku darīs Tā pagodināšanai, kurš sevi sauc par viņu Skolotāju.

Kristīga laika pārvaldība

Vai kristieši spēj savu laiku pārvaldīt labāk kā nekristieši? Daži no neseniem pētījumiem norāda, ka „konservatīvie” kristieši strādā smagāk un ilgāk par citiem. Nedaudz vairāk kā pirms gadsimta slavenais vācu ekonomists un sociologs Makss Vēbers (1864-1920) izteica apgalvojumu, ka noteikti kalvinistiskās protestantisma versijas elementi rosinājuši tādas darba ētikas rašanos, kas stimulējusi Rietumu kapitālisma attīstību. Ja tas patiešām ir tā, tad ne visi šeit saskatīs simtprocentīgi pozitīvu ieguldījumu.

Psalms 139:14.
Lūkas 12:23.
Piem., Jāņa 2:1-11; Lūkas 5:29.

Vai Vēberam taisnība, vai nav – tas ir diskutabls jautājums. Un vai šodien kristieši savu laiku pārvalda labāk par visiem citiem cilvēkiem, tas ir grūti nosakāms. Ja arī eksistē kādi neseni pētījumi par šo tēmu, es tos neesmu redzējis. Tomēr jāsaka, ka noteiktai atšķirībai jābūt. Kristīgā pārvaldība ietekmēs to, kā mēs izmantojam savu laiku. Veidam, kādā kristieši pārvalda savu laiku, vajadzētu sakņoties iknedēļas septītajā – atpūtas dienā. Sešu parastu dienu un tām sekojošu divdesmit četru „svētu” stundu ritms sniedz mums pamata struktūru visām mūsu aktivitātēm. Tomēr fakts, ka viena no septiņām dienām ir īpaši nošķirta, vēl nenozīmē, ka reliģijai ar pārējām sešām dienām nav nekāda sakara. Dažas lietas nav piemērotas septītajai dienai, bet ir arī tādas lietas, kuras nav piemērotas nevienai no nedēļas dienām. Daudzi apgalvo, ka jāpamēģina it viss iespējamais. Viņi saka – jūs dzīvojat tikai vienreiz. Ja ir kaut kas tāds, ko jūs ne reizi neesat pamēģinājuši, iespējams, ka esat palaiduši garām kādu labu izpriecu vai aizraujošu piedzīvojumu. Tie, kas domā šādi, šķiet, uzskata, ka viņu dzīvi bagātinās jebkādas nodarbes. Bet kristiešu viedoklis – ne visām aktivitātēm ir pozitīvs lādiņš. Pastāv arī tādas aktivitātes, kuras nes negatīvu lādiņu. Tās nesniedz it neko papildus Kristus apsolītajai pārpilnajai dzīvei, drīzāk liek šķēršļus bagātīgajai dzīvei, kāda mums varētu būt. Tiesa, mēs dzīvojam vienreiz. Tāpēc neizniekojiet daļu savas dzīves!

The Protestant Work Ethic and the Spirit of Capitalism. Routledge, London, 2001.

Skumjā patiesība ir tāda, ka daudzi no mums iznieko milzīgu laika daudzumu. Daži cieš no personiskās organizētības spēju trūkuma. Daudzi atsakās izlasīt lietošanas instrukciju iegādātajām ierīcēm un zaudē dārgas laika stundas, mēģinot atrisināt pēkšņi radušās problēmas ar laikietilpīgo mēģinājumu un kļūdu metodi. Mēs daudz laika varam izniekot, lasot lubu literatūru, vai arī skatoties ziepju operas, kurās nav nedz interesanta satura, ne mākslinieciskas kvalitātes. Daudzi, it īpaši vīrieši, regulāri zaudē nozīmīgu laika daudzumu, jo vilcinās atzīt savas ierobežotās spējas un uzdot jautājumus vai meklēt palīdzību. Acīmredzams, ka laika izniekošana ir pretrunā ar labu laika pārvaldīšanu. No otras puses, Bībelē nav tāda apgalvojuma, ka mums ikviena sava laika minūte būtu jāizmanto lietderīgi un produktīvi, un ka mēs nedrīkstētu tā vienkārši apsēsties, atslābināties un izbaudīt atpūtu. Atkal jau – mūsu paraugs ir Jēzus. Pat pavirša evaņģēliju izlasīšana parādīs to, ka Jēzus nebija darbaholiķis. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, kuram pietika laika draugiem, kurš labprāt baudīja labu maltīti un regulāri paņēma „brīvu” brīdi. Labas laika pārvaldības panākumu atslēga ir līdzsvars. Izlasiet, ko kādreiz, pirms apmēram trīs tūkstošiem gadu, teica kāds gudrs vīrs. Dažas no šīm rindām mums var likties savādas, tomēr vispārējā doma ir skaidra:

„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram. Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.”

Ikvienai no dažādajām aktivitātēm ir paredzēts savs laiks. Ir laiks darbam un hobijiem. Ir laiks rotaļām un laiks nopietnam darbam; laiks brīvprātīgo pienākumiem un laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni; laiks, lai dotos vientulīgā pastaigā un laiks sabiedriskiem pasākumiem; laiks pārdomām un laiks viesībām; laiks izlasīt labu grāmatu un laiks nomazgāt mašīnu; laiks pielūgsmei un laiks, lai aizvestu bērnus uz atrakciju parku. Ir jābūt veselīgam līdzsvaram. Pavadīt visu savu laiku uz ceļiem ir tikpat nelīdzsvarots lēmums, kā pavadīt visu savu laiku, skatoties futbolu. Un arī ikvienas brīvas minūtes pavadīšana, sērfojot internetā, norāda uz tādu pašu līdzsvara trūkumu, kā ikviena darba dienas vakara izmantošana brīvprātīgo pienākumu izpildei saistībā ar draudzes darbu.

Salamans Mācītājs 3:1-8, 17.

Protams, darāmā vienmēr ir vairāk nekā laika, tādēļ mums pastāvīgi jāizvēlas savas prioritātes. Un tātad – lai arī viss iepriekšējā rindkopā sacītais ir taisnība, Dievam mūsu laika plānošanā pieder pirmā vieta. Tai cieši sekojošā otrā vieta ierādāma dzīvesdraugam un ģimenei, bet mūsu draugiem jāseko pēc tam. Attiecībām jāieņem augstākā prioritāte mūsu pilnvērtīgajā dzīve. Labi pārvaldnieki ne tikai būs apzinīgi attiecībā uz savu profesionālās dzīves laiku, bet arī būs dāsni, atvēlot savu laiku tiem cilvēkiem, kuri viņiem ir vissvarīgākie.

Dalīšanās filosofija

Kā mēs redzējām, būt par pārvaldnieku nozīmē rūpēties gan par mūsu planētu, gan mūsu ķermeni, gan arī par mūsu laika izlietojumu. Un vēl tam ir saistība ar mūsu prasmēm un talantiem. Padomājiet, kā tik mēs nevaram izmantot savu radošo potenciālu! Mēs varam izmantot savas radošās spējas, lai tiektos pēc skaistuma un ideāliem, bet tās var tikt izmantotas arī vulgāros un pazemojošos projektos. Veids, kā virzām savu radošo plūsmu, ir tieši atkarīgs no tā, kādas fundamentālas izvēles izdarām. Kā Kunga mācekļi mēs savas spējas un radošos talantus uztveram kā dāvanas, ko mums ir tas gods izmantot, kalpojot mūsu Meistaram un citu cilvēku labā. Mūsu talantu pārvaldīšana tomēr ir arī vēl kas vairāk. Daudziem no mums piemīt vairāk prasmju un spēju, nekā mēs apzināmies. Iespējams, ka arī neesam attīstījuši kaut dažas no tām līdz pilnībai. Daudzi no mums labprātāk izmanto tikai kreiso smadzeņu puslodi, bet atstāj novārtā labo. Ja varam sevi pieskaitīt šai kategorijai, tad mums būtu jāatceras Kunga mācība kalpot Viņam ne tikai ar visu „sirdi” un „dvēseli”, bet arī ar visu mūsu „prātu” – tātad gan ar labo, gan kreiso smadzeņu puslodi!

Kristīgā pārvaldība ietver izteiktu vēlēšanos attīstīt un pavairot mūsu talantus. Ļaujiet man ilustrēt to, kā šī pavairošana darbojas. Es nespēju tā pa īstam izprast šī jēdziena patieso vērienu, kamēr nebiju izlasījis Maika Napas iedvesmojošo grāmatu „Drosme būt kristietim”. Autors tajā stāsta par Vebstera kungu, kurš bija piedāvājis uz mēnesi pieņemt kādu darbā. Nākošajam darbiniekam tika dota iespēja izvēlēties samaksas veidu. Viņš varēja izvēlēties saņemt vienu miljonu dolāru skaidrā naudā mēneša beigās, vai arī – vienu peniju savā pirmajā darba dienā un katrā nākošajā – divreiz vairāk, nekā iepriekšējā. [Es zināju Einšteina kādreiz teikto, ka visu laiku lielākais matemātiskais atklājums ir procentu procenti, tomēr man nācās izlasīt šo stāstu, lai beidzot to pilnībā saprastu.] Es izdarīju aprēķinus, lai saprastu, ko nozīmē sākt ar vienu peniju un vērot, kā šī summa dubultojas ik dienu viena mēneša garumā, un sev par brīnumu es atklāju, ka galīgā summa par šīm 30 dienām sastāda krietni vairāk par 10 miljoniem dolāru!

Iespējams, ka mūsu talantu pavairošana nedarbosies tieši ar tādu pašu progresiju tik īsā laika periodā, bet mūs var sagaidīt patiešām īsti pārsteigumi, jo dievišķā aritmētika ļoti būtiski atšķiras no mūsējās, kā mēs turpmāk redzēsim.

Mateja 23:37.
Mike Nappa, The Courage to Be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 161.lpp

Protams, pārspriežot „pārvaldību”, agrāk vai vēlāk mums būs jārunā arī par naudu. Sēžot solā un klausoties svētrunu par pārvaldību (tradicionāli dēvētu arī par „namturību” – red.), es zinu, ka, pirms vēl dzirdēšu mācītāju sakām „āmen”, tikšu aicināts dāsnāk atbalstīt savu draudzi ar savu maku vai kredītkarti. Tas ir arī virziens, kurā dosies šī nodaļa. Es būtu varējis arī iesākt nodaļu ar šo aspektu, tomēr ceru, ka līdz šim brīdim lasītājam kļuvis skaidrs – es nedomāju, ka pārvaldība būtu saistāma tikai ar – un pat ne pirmkārt ar – dolāriem, eiro, mārciņām vai jenām. Un tomēr – tajā ietilpst arī mūsu naudas līdzekļu pārvaldīšanas veids. Šeit tāpat pastāv zināmi principi. Dievs ir visa Īpašnieks. Tas, pār ko mēs valdām, nav mūsu īpašums, bet mums ticis nodots pārvaldīšanai ar pienācīgu uzticību un atbildības sajūtu.

Kristīgā pārvaldība bieži vien šķiet nonākam krasā pretrunā ar veselo saprātu. Mūsu sabiedrības filosofija ir tāda, ka pelnīšanai un saņemšanai jāatrodas pirms tērēšanas. Ir patīkami saņemt naudu, tomēr tās tērēšana drīz vien var kļūt par satraukumiem pilnu pieredzi, it īpaši vērojot, ka nauda neienāk pietiekami ātri, lai mēs pagūtu segt visus savus izdevumus. Bagātāki varam kļūt vienīgi tad, ja saņemšana pārsniedz tērēšanu. Es neaizstāvēšu viedokli, ka mēs drīkstam tērēt bez ierobežojumiem, neņemot vērā, cik mēs saņemam šobrīd vai plānojam saņemt nākotnē, tomēr noteikti ir reizes, kad tērēt naudu ir daudz patīkamāk, kā to saņemt. Kādu brīdi pārdomājiet šos Jēzus vārdus: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” Apustulis Pāvils uzsver šo viedokli arī turpmāk, kad viņš saka: „Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. ... jo priecīgu devēju Dievs mīl.” Ar sava pravieša Maleahijas starpniecību (skat. pēdējās Vecās Derības lappuses) Dievs iedrošināja Izraēla tautu būt dāsniem, dodot tam, kas tai laikā bija mūsdienu draudzes ekvivalents. „Pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”

Apustuļu darbi 20:35.

Viens no pirmajiem jautājumiem, kas rodas, kad cilvēki diskutē par finansiālo atbalstu baznīcai – organizācijai, kam īpašā veidā deleģēts uzdevums sludināt labo vēsti un garīgi rūpēties par tiem, kuri deklarējuši savu uzticību Kristum un atklājuši, ka svarīgi piederēt ticīgo kopībai – ir jautājums par to, cik daudz naudas vienam cilvēkam jāizlieto šim mērķim. Daži sāk rēķināt un tai pašā laikā klusībā baidās, ka, dodot draudzei, viņi spiesti šķirties no pārāk lielas sava budžeta daļas. Viņiem neizteiktais jautājums bieži vien nav – „Cik daudz no manis tiek prasīts?” vai „Cik daudz es varētu dot, ja tā pa īstam pacenstos?”, bet gan – „Ar cik mazu summu es varētu tikt cauri?”. Šādi prātojumi liecina, ka cilvēks vai nu neizprot, vai arī izturas nevērīgi pret to, ko īsti nozīmē būt Dieva mums uzticēto lietu pārvaldniekam. Atļaujiet man atsaukties uz diviem Bībeles fragmentiem, kas palīdzēs ilustrēt šo domu.

Pirmais piemērs: laulātais pāris Ananija un Sapfira bija Jeruzalemes draudzes locekļi. Tas notika īsi pēc tam, kad draudze bija tikko nodibināta un agrīnais entuziasms piedzīvoja savu uzplaukumu. Daži cilvēki izlēma, ka būtu tikai loģiski nodot visus savus materiālos īpašumus, lai atbalstītu savus jaunatklātos ideālus. Ananija un Sapfira nolēma, ka arī viņi grib parādīt savu dāsnumu, tādēļ tie pārdeva zemes gabalu un ienākuma lielāko daļu atnesa draudzes vadītājiem, taču daļu no naudas tomēr paturēja arī sev. Lasot šo stāstu, rodas iespaids, ka lielākā daļa no pārdošanas darījumā gūtajiem ienākumiem tika ziedota draudzei. Tā vietā, lai saņemtu bagātīgu uzslavu par šo ievērojamo dāsnumu, tika saņemts ļoti smags nopēlums. Lasot starp rindiņām, mēs tomēr saprotam, ka šī pāra primārā vēlme bija tikt uzskatītiem par dāsniem!

2.Korintiešiem 9:6,7. Maleahijas 3:10.

Otrs piemērs: izlasiet Lūkas evaņģēlija 21. nodaļas pirmās rindas. Jēzus redzēja bagātus cilvēkus dodot templim dāsnus ziedojumus, un tad viņš ievēroja kādu nabadzīgu atraitni, kura ziedojuma traukā ielika „divas artavas”. Viņš teica: „Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi.”

Vai sapratāt domu? Nav svarīgs daudzums, kādu mēs ziedojam, bet motivācija, kāpēc mēs to darām. Dāsns cilvēks nepaliek nabagāks, daloties savā naudā ar citiem, bet tiek svētīts sava dāsnuma dēļ. Cilvēks, kurš dod nepareizu iemeslu vadīts, nesaņems nekādas svētības. Tomēr – cik daudz mums jādod? Vai ir kādas vadlīnijas? Jā, ir gan. Apustulis Pāvils iedrošināja draudzes locekļus būt sistemātiskiem savā došanā. Tam patiešām ir jēga. Ja mēs sistemātiski rīkojamies ar hipotekārajiem maksājumiem vai automašīnas līzingu, ar iemaksām mūsu vecumdienu krājkontos, kā arī daudzu citu mūsu ikdienas dzīvē svarīgu aspektu izmaksām, būtu dīvaini, ja mēs arī saviem ziedojumiem neierādītu svarīgu vietu sava budžeta veidošanā. Ja turpināsim meklēt biblisku padomu šajā jautājumā, drīz vien atklāsim, ka sistemātiska ziedošana Vecās Derības laikos tika realizēta kā visu ienākumu desmitās daļas nodošana „Dievam” Viņa darba veikšanai. Šķiet, ka šis pats princips ir pieņemts kā pašsaprotams Jaunajā Derībā. Tam, vai Jaunajā Derībā „desmitās tiesas” došana tiek uztverta kā likums, manuprāt, ir maza nozīme. Došana, kas izriet no sajūtas, ka ir jāatbilst kaut kādai minimālai normai, vai arī – baiļu dēļ, tā nav tāda ziedošana, kas nes svētību (skat. augstāk minēto pirmo piemēru). Ir vēl cits veids, kā uz to skatīties. Ja Vecās Derības laikā desmit procenti bija norma, kā gan mēs, kam par Dievu un viņa nopelniem mūsu labā ir zināms tik daudz vairāk nekā seno laiku cilvēkiem un kas daudz labāk saprotam labās vēsts pasludināšanas nepieciešamību, kā gan mēs varam būt mazāk dāsni par viņiem? Tā vietā, lai dotu mazāk par „desmito tiesu”, būtu tikai dabiski dot vairāk par to! [Protams, lai gan mēs esam „priecīgi devēji”, mums no tiem, kuri rīkojas ar šo naudu, jāprasa liela rūpība un caurskatāmība. Viņiem jābūt pārvaldniekiem īpašā nozīmē.] Bagāti cilvēki un finansiāla labklājība Bībelē nav nosodīti.

Apustuļu darbi 5:1-12.
Lūkas 21:1-4.
Salamana pamācības 22:9.
1. Korintiešiem 16:2.
Mateja 23:23; 1. Korintiešiem 9:14 ir teikts, ka garīdzniecību būtu pareizi uzturēt no draudzes locekļu saziedotā.

Tāpat jāatzīst, ka arī ikviens no mums ir „bagāts” salīdzinājumā ar to lielo daudzumu cilvēku, kuri dzīvo Kalkutas un Mehiko graustu rajonos vai arī – Āfrikas tuksneša joslas ciematos. Tādēļ Bībelē pastāvīgi uzsvērtā bagāto atbildība pret trūcīgajiem nav ziņa tikai Bilam Geitsam vai Donaldam Trampam, bet tāpat arī lielākajai daļai no mums. Tiem, kam laimējies dzīvot pasaules pārtikušajās daļās, jābūt labprātīgiem savā pārticībā gan tuvu, gan tālu dalīties ar tiem, kuriem ir maz vai nav it nekā. Dievs vienmēr nostājas trūcīgo pusē, un attiecības ar Viņu automātiski veicinās arī solidaritāti ar tiem, kuri ne savas vainas dēļ dzīvo nabadzībā. Strādājot pie šīs nodaļas es ievēroju nesen publicētu UNI-CEF ziņojumu, kurā teikts, ka gandrīz puse no visas pasaules bērniem (aptuveni 1 miljards!) ir kara, bada vai slimību upuri. Kā gan mani var neaizkustināt šāda statistika un neaicināt ar šiem bērniem dalīties tajā, kas man ir ?

Par naudas aspektu pārvaldībā ir sarakstīts daudz grāmatu. Dažās tiek sniegti arī labi padomi, tomēr galu galā – mums ikvienam jārīkojas saskaņā ar mūsu pašu situāciju un jāmēģina izlemt, ko tieši mūsu apstākļos sevī ietver laba pārvaldība. Atslēgas vārds ir „vienkāršība”. Mūsu dzīvi vajadzētu raksturot „brīvprātīgai atturībai ekstravaganta luksusa pasaulē”. Citiem vārdiem – mūsu resursu izlietojumam vajadzētu būt saskaņotam ar cilvēciskajām vajadzībām. Autors, kurš deva šo vērtīgo padomu, teica arī šādi:

„Mūsu pētījums par naudu ir novedis līdz neizbēgamam secinājumam: mēs, kas sekojam Jēzum Kristum, esam aicināti nodot vienkāršības solījumu. Šis solījums nav domāts tikai dažiem izredzētajiem, bet visiem. Tā nav opcija, kuru varam pieņemt vai nepieņemt atbilstoši mūsu personiskai izvēlei. Visiem, kas sauc Kristu par Kungu un Glābēju, ir pienākums sekot Viņa vārdiem, un Jēzus aicinājums mācekļiem attiecībā uz naudu vislabāk rezumējams vienā vārdā – vienkāršība. Vienkāršība pienācīgi vērtē mūsu Kunga daudzšķautņainās mācības par naudu – gaisma un tumsa, došana un ņemšana, patiesība, pieticība, ticība.”

Richard J. Foster, The Challenge of the Disciplined Life, Harper Collins, San Francisco, CA. 1998. 72.lpp.

Rezumējot – mūsu reliģija nav jautājums, kas skar tikai intelektu un emocijas. Patiesa reliģija izpaužas darbībā, kā mēs rīkojamies un ko mēs darām ar mums piederošajām lietām – kā individuāli, tā arī kopīgi. Glābšanu nevar nopelnīt ar šajā nodaļā apskatīto pārvaldības elementu ievērošanu, bet kristietis, kurš atsakās būt labs pārvaldnieks, nav īsts māceklis. Apustulis Jēkabs to formulēja šādi: „Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.” Tā tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un tā tas ir arī šodien.

Turpat, 71.lpp.
Jēkaba 2:17.