Dari to zināmu pasaulei

Misijas aicinājums

Simt deviņdesmit trīs karogi! Skats bija iespaidīgs — spilgtās krāsās tie plīvoja starmešu gaismā municipālās zāles priekšā Austrijas galvaspilsētā Vīnē. Piecdesmit otrās Ģenerālkonferences sesijas laikā 1975. gada jūlijā katrs karogs pārstāvēja savu valsti, kurā Septītās dienas adventisti vadīja organizētu darbu.

1975. gada jūlijā bija pagājuši 116 gadi kopš 1859. gada jūlija. Ja sabata ievērotāji vēlajam lietum būtu sagatavojušies jau 19. gs. 50. gados, tad šo valstu apgūšanai nebūtu vajadzīgs tik ilgs laiks. Tomēr darbs 193 valstīs liecina par zināmu progresu. Citas aktīvākās protestantu draudzes ir apguvušas tikai pusi no šīm valstīm.

Septītās dienas adventisti vienmēr ir izjutuši “misijas aicinājumu”. 1863. gada Ģenerālkonferences konstitūcijas V pants “misijas padomes” vajadzībām paredz trīs cilvēku grupu. Pirms tam pirmais Septītās dienas adventistu biznesa darījums bija Vašingtonas rokas iespiedmašīnas iegāde patiesības publicēšanai. Vēl pirms tam, 1848. gada konferencēs Rokihilā un Volnijā, ļaudis uzklausīja Elenas Vaitas atklāsmes, “kā mēs varētu strādāt un mācīt efektīvāk”.¹ Un vēl pirms tam, tajā pašā inspirētajā brīdī, kad Hīrāms Edsons noprata Kristus jauno kalpošanu Debesīs, viņam atausa atmiņā Atklāsmes grāmatā rakstītie vārdi: “Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.”

Jau kopš pašiem sākumiem Septītās dienas adventisti nav bijuši tikai vienkārša reliģiska sabiedrība. Tā ir bijusi kustība ar vēsti un misijas aicinājumu. “Lai vēsts lido, jo laiks ir īss,” Džeimss Vaits rakstīja 1849. gadā.

“Jo laiks ir īss.” Teorētiski spriežot, doma, ka Kristum jānāk drīz, varēja aizkavēt trešā eņģeļa vēsts pasludināšanu. Tas tiešām nedaudz samazināja adventistu plānus, tomēr viņi darīja visu iespējamo un izmantoja katru izdevību pasludināt vēsti.

Jau 1844. gada decembrī Elenai Vaitai tika sniegta atklāsme par lielo uzdevumu, ko Dievs vēlas redzēt paveiktu pirms Kristus atgriešanās. Viņu paņēma debesīs un lika atskatīties atpakaļ. Kosmonauti sajūsminās par safīram līdzīgo Zemes atstarojumu, taču Elena pasauli redzēja morālā tumsā.

Ieskatoties ciešāk, viņa pamanīja “gaismas kūļus, kas kā zvaigznes” uzliesmoja šur un tur, tad vēl citus kūļus, kas arvien vairāk parādījās jaunās vietās, “kļūdami arvien spožāki un atspīdēdami no austrumiem līdz rietumiem un no ziemeļiem līdz dienvidiem, apgaismodami visu pasauli”. Šo kūļu gaisma nāca no Jēzus un tika uzturēta to ļaužu dēļ, kas paklausīja Vārdam un pieņēma triju eņģeļu vēsti² 1848. gada novembrī nāca atklāsme par sabatu, kas atspīdēja “kā gaismas straumes, kas iziet pa visu pasauli.”

Kad ticīgie dzirdēja Elenu runājam par šīm lietām, daži viņu apvainoja par Kristus otrās atnākšanas noliegšanu.³ Citi turpretī jutās pacilāti. Beitss tūlīt publicēja paredzējumu, ka sabats vienā mirklī tiks pasludināts Francijā, Lielbritānijā, Krievijā un Vidējos Austrumos.⁴ Pirms 1849. gada beigām. Džeimss Vaits izteica pārliecību, ka sabats “izskanēs pār visu zemi tā, kā tas vēl nekad nav noticis ar adventes vēsti”.⁵ Tādi bija paredzējumi!

Adventisma kritiķi ir daudz iztirzājuši kustības agro fāzi, ko mēdz saukt arī par “aizvērto durvju periodu”. Milleriešu vadītāji bieži runāja par aizvērtajām durvīm. Millers pats ticēja, ka dažas dienas pirms 1844. gada 22. oktobra žēlastības durvis tiks aizvērtas pirmā eņģeļa vēsts noliedzējiem.⁶ Daži sabatu ievērojošie adventisti vēl kādu laiku pēc vilšanās joprojām palika pie šī uzskata. Elena Vaita tam ticēja līdz brīdim, kad saņēma savas pirmās atklāsmes.⁷ Džeimss Vaits pie tā turējās nedaudz ilgāk, bet Džozefs Beitss — vēl ilgāk.

Lai arī cik tas varētu likties neloģiski, tomēr Beitss, Vaiti un citi, kas tiem pievienojās, nenogurstoši liecināja par savu ticību visiem, kas klausījās. Viņiem bija spēcīgs vadmotīvs likt vēstij aplidot pasauli, jo laika bija atlicis maz. Diemžēl lielo aizspriedumu dēļ sākumā tie neatrada gandrīz nevienu citu klausītāju kā tikai bijušos milleriešus.

To, ka viņi vispirms galvenokārt strādāja bijušo milleriešu labā, varētu salīdzināt ar Apustuļu darbu grāmatā aprakstīto notikumu gaitu — apustuļi vispirms strādāja Jeruzalemē un Jūdejā un tikai pēc tam devās uz Samariju un tālāk līdz pat zemes galiem.⁸ Drīz vien arī adventisti nonāca līdz savai “Samarijai”. 1850. gadā Elena Vaita no Osvīgo ziņoja, ka cilvēki “nāk no visām pusēm”.⁹ 1852. gadā metodisti un baptisti izrādīja karstu vēlēšanos “iet visu Dieva baušļu ievērošanas ceļu”.¹⁰

Tiklīdz šie ticīgie, kas nebija adventisti, izrādīja vēlēšanos pievienoties adventistiem, sabata ievērotāji ķērās pie atbilstoša un ievērības cienīga pasākuma. Viņi savos uzskatos vairs nepalika izredzētības pozīcijās, kuras bija radušās Kristus svētnīcas kalpošanas nepareizas izpratnes dēļ, bet gan pārskatīja savu teoloģiju, vai tikai kaut kas nav palaists garām. Izrādījās, ka, kaut arī kopš 1844. gada Kristus galvenais darbs ir ticīgo ļaužu grēku izdeldēšana, Viņš kā Augstais Priesteris vēl joprojām piedod tiem, kas nožēlo grēkus.¹¹ Tāpēc ieaicināt jaunatgrieztos ir teoloģiski pareizi. Un ne tikai pareizi, bet, atskatoties pagātnē, arī sirsnīgi.

Atmiņām par vilšanos izgaistot, interesi arvien vairāk izrādīja tie, kas nebija millerieši. Ap 1852. gada pavasari šie ļaudis bija lielākā daļa jaunatgriezto;¹² un, kā jau pārliecinājāmies, 19. gs. piecdesmito gadu vidū evaņģelizācijas teltis kā sēnes auga vienā štatā pēc otra. Simtiem un pat vairāk nekā tūkstoš cilvēku lielas sapulces drūzmējās, lai dzirdētu Lafboro, Vaita, Endrūsa, Kornela, Vagonera, Sanborna, Teilora un Halla sludināšanu.

Tomēr, pat sludinot ļaužu masām kaut vai no Menas līdz Minesotai, nebija iespējams izpildīt Kristus novēlējumu izplatīt Evaņģēliju visā pasaulē. (Sk. Mat. 24:14; 28:18–20) Sabata ievērotāji nenoliedza šo evaņģelizācijas aicinājumu. Viņi pat saskatīja pārsteidzošu līdzību starp Mat. 24:14 (“(..) šis (..) Evaņģēlijs (..) par liecību visām tautām”) un pirmā eņģeļa vēsti Atkl. 14:6,7 (“mūžīgs Evaņģēlijs (..) visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām”). Kādu laiku viņi uzskatīja, ka pirmā eņģeļa vēsts izplatīšanas uzdevums ir ticis izpildīts pirms 1844. gada 22. oktobra, izsūtot adventes cerības vēsti uz katru misijas staciju. Tomēr nemieru radīja tie daudzie, kas nebija adventisti un pārpildīja sapulču teltis, tāpēc pie teoloģijas pārskatīšanas bija jāķeras vēlreiz. Pastāvēja uzskats, ka pirmā eņģeļa vēsts ir bijusi paredzēta visai pasaulei, bet trešā — tikai svētajiem. Elena Vaita tomēr norādīja, ka arī trešā eņģeļa vēsts ir domāta “grēcīgajai pasaulei”.¹³ Vēlreiz noraugoties uz trim eņģeļiem, viņi pamanīja, ka tie visi lido vienlaicīgi līdz pat Kristus otrajai atnākšanai.¹⁴ Tātad Evaņģēliju jāturpina sludināt tautām, ciltīm, valodām un tautībām.

Ja reiz tā, tad par maz ir pat ar Dieva Vārda sludināšanu visiem angliski runājošajiem Ziemeļamerikas iedzīvotājiem.

1855. gadā Džozefs Beitss aicināja brāļus un māsas nosūtīt literatūru “uz kādu ārzemju misijas staciju, it īpaši uz Havaju salām”.¹⁵ 1856. gadā Džeimss Vaits atgādināja: “Ir vajadzīgs misijas gars, kas saucienam liktu atskanēt arvien jaunās vietās un pamodināt visu kristīgo pasauli.” ¹⁶ 1857. gadā pie Tonavondas upes R. F. Kotrels ar tulka starpniecību sludināja kādai grupai senekas cilts indiāņu, kas bija baptisti.¹⁷ Tajā pašā gadā divās valodās runājošie un Kanādā dzimušie brāļi Bordū Vermontā sāka evaņģelizāciju franču valodā runājošajiem. Viņiem palīdzēja bijušais katoļu priesteris M. B. Čehovskis, par kuru vēlāk uzzināsim arī vairāk. Bijušais baptistu sludinātājs Džons Fišers kādu traktātu pārtulkoja dāņu valodā imigrantiem Mičiganas štatā, Holendas apkaimē. Šādu panākumu rosināts, Ūrija Smits 1859. gadā “Review” redaktora slejā rakstīja, ka pavēle pravietot tautām un valodām “varbūt” tiks izpildīta Ziemeļamerikas teritorijā! ¹⁸

Smits bija piesardzīgs. Toties Ohaio štatā kāds enerģisks skolotājs Džozefs Klārks nebija tik piesardzīgs. “Darbu nedrīkst norobežot,” viņš brīdināja. “Īrija ir tikpat tuvu, cik Ohaio, bet Krievija tikpat dārga, cik Aiova.” ¹⁹ Arī citi, kuru vēriens bija plašāks nekā “Review” redaktoram, jau bija paspējuši nosūtīt vienu otru grāmatu un laikrakstu saviem radiem pāri okeānam. 1860. gadu sākumā parādījās atsauksmes no Īrijas, kur ļaudis 1859 gadā bija sākuši ievērot sabatu un bija ļoti pateicīgi par “Review” un māsas Vaitas “Liecībām”. Kāds no viņiem rakstīja: “Es, abi mani bērni un mājskolotāja ievērojam septīto dienu. Savai mājkalpotājai es lieku atturēties no darba.” ²⁰

Nav grūti saprast, kāpēc 19. gs. 50. gados adventisti pāri okeānam sūtīja publikācijas, nevis sludinātājus. Potenciālie darbinieki pārmērīga darba, zemo algu un nekoordinētās vadības dēļ nespēja apmierināt pat vietējās vajadzības. Pēc Džeimsa Vaita domām, aicinājumu bija apmēram divdesmit reizes vairāk, nekā tiem bija iespējams atsaukties. Kamēr darbs savās mājās nebija pienācīgi noorganizēts, kalpot ārzemēs varēja tikai pavisam nedaudz.

Tādēļ atgriezīsimies 1863. gadā, kad tika organizēta Ģenerālkonference un tās padome, kas sākotnēji bija misijas padome.

Ja tā tiešām bija misijas padome, kuras uzdevums ir izvēlēties darbiniekus un misijas vietas, tad kāpēc līdz pirmā misionāra Dž. N. Endrūsa nosūtīšanai bija jāpaiet vienpadsmit gadiem? Pirmkārt jau tāpēc, ka šī padome bija aizņemta ar misionāru sūtīšanu pašu mājās. Viens no pirmajiem lēmumiem 1863. gadā bija balsošana par Īzaka Sanborna sūtīšanu “par misionāru uz Minesotu”. Viņš bija tikai viens no vairākiem sludinātājiem, kurus ar evaņģelizācijas teltīm nosūtīja sludināt nākamajā gadā un nosauca par misionāriem.²¹

50. un 60. gados evaņģēlistus pamatoti dēvēja par misionāriem. Jau 1853. gadā pašaizliedzīgā Mičiganas štata Džeksonas draudze sūtīja Lafboro un Kornelu par “misionāriem” vairāku mēnešu ilgā ceļojumā pa tālajām, vientuļajām un reti apdzīvotajām Viskonsinas un Ilinoisas prērijām.²² Sanborns uz savu misijas vietu Minesotā 1863. –1864. gadā astoņus mēnešus kuģoja 2400 vētrainas un vientuļas jūdzes. Kad Dž. N. Lafboro kopā ar Danielu Bordū 1868. gada Ģenerālkonferences sesijas laikā brīvprātīgi pieteicās doties uz telšu sanāksmēm Kalifornijā, viņus droši varēja saukt par “misionāriem”. Kuģodami uz dienvidiem pa Atlantijas okeānu, šķērsodami Panamu pa sauszemi, bet tad atkal kuģodami uz ziemeļiem līdz Sanfrancisko, viņi noceļoja 7000 jūdžu (11 263 km) — daudz vairāk nekā 1874. gadā Endrūss, dodamies uz Šveici.

Tomēr fakti liecina, ka, neraugoties uz lielo atbildību pašmāju misijas darbā, Ģenerālkonference negaidīja vienpadsmit gadus, līdz sāka domāt par misionāru sūtīšanu uz ārzemēm. Ar skolēna dedzību Džeimss Vaits ziņoja, ka tikai dažas dienas vecā Ģenerālkonferences padome domā par B. F. Snuka sūtīšanu par “misionāru uz Eiropu” pirms 1863. gada beigām.²³ Acīmredzot pēc tam tika pārdomāts, jo, kā atceraties, Snuks drīz kļuva par universālistu.

1864. gadā M. B. Čehovskis vēlējās saņemt atļauju atgriezties Eiropā kā misionārs. Ar cerībām, ka viņa sūtīšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku, padome negribīgi noraidīja viņa lūgumu.²⁴ Čehovskis, kā redzēsim nākamajā nodaļā, saņēma atbalstu no svētdienas adventistiem un aizbrauca uz Eiropu tā kā tā. Pēc dažiem gadiem Džeimss Ercbergers, kāds no viņa šveiciešu jaunatgrieztajiem, atceļoja uz Ameriku. Savas uzturēšanās laikā viņš tika iesvētīts, lai varētu atgriezties Šveicē un “piedalīties darbā, sludinot cilvēkiem pēdējo brīdinājumu”. Viņš tika uzskatīts par misionāru, bet Eiropa — par misijas lauku, un tas bija jau 1870. gadā.²⁵

Vienlaicīgi un gandrīz bez jebkāda sakara ar šiem notikumiem, Masačūsetsas štatā, klusajā Sautlankāsteras ciemā, dažas sievietes, kuras bija iedrošinājis enerģiskais Stīvens Hāskels un kuras vadīja talantīgā Roksija Raisa, 1869. gadā izveidoja Modro misijas biedrību.²⁶ Viņas atrada laiku lūgšanām, kaimiņu apmeklējumiem, palīdzībai slimajiem un trūcīgajiem, kā arī tūkstošiem traktātu un grāmatu nosūtīšanai adresātiem Ziemeļamerikā un daudzās citās, pat tālās zemēs. Viņas sasniedza lielus panākumus, rakstīdamas simtiem vēstuļu. Nākamajā gadā Hāskels, jaunievēlētais Jaunanglijas konferences prezidents, noorganizēja Jaunanglijas Literatūras un misijas biedrību (“Tract and Missionary Society”) un aicināja izveidot vietējās “T. and M.” visā Jaunanglijā. 1873. gadā Hāskels tika aicināts atbalstīt “T. and M.” visās Savienotajās Valstīs. Neviens nespēj iedomāties, cik bieži tālajās zemēs, jau vairākus gadus pirms oficiāla misionāra ierašanās, jaunatgrieztos trešā eņģeļa vēstij mantoja Literatūras un misijas biedrības ierindas aktīvisti.

Šo nodaļu sākām, aplūkojot karogus 1975. gada Ģenerālkonferences sesijas laikā. Iepriekšējo, 1974. gadu draudze izvēlējās, lai atzīmētu “simts gadus misijas darbam pasaulē”, godinot Dž. N. Endrūsa aizbraukšanu 1874. gadā. Gandrīz tikpat labi atzīmējami varētu būt arī vairāki citi datumi, jo Septītās dienas adventisti vienmēr ir bijusi kustība ar misijas aicinājumu.

Piemēram, 1918. gads varētu atgādināt par 1818. gadu, kad toreizējais agrīnais adventists Viljams Millers sadzirdēja aicinājumu “darīt to zināmu pasaulei”.

1959. gadā pagāja gadsimts, kopš pirmais eiropietis pieņēma trešā eņģeļa vēsti.

1964. gadā apritēja 100 gadi, kopš M. B. Čehovskis devās ceļojumā pāri okeānam kā pirmais Septītās dienas adventistu “brīvprātīgais” aizjūras misionārs.

1. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 207. lpp.
2. “Review and Herald”, 1887. g. 26. jūlijā, 466. lpp.; Ellen G. White, “Selected Messages”, 3. grām., 34. lpp.
3. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 74. lpp.
4. Bates, “A Seal of the Living God”, 4., 35., 40., 45. lpp.
5. Džeimss Vaits brālim Boulsam (Bowles), 1849. g. 8. novembrī.
6. “Midnight Cry”, 1844. g. 12. oktobrī, 122. lpp.
7. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 74. lpp.
8. Sk. Ap. d. 1:8.
9. Elenas Vaitas 4. vēstule, 1850. g.
10. “Review and Herald”, 1852. g. 24. jūnijā, 28.–29. lpp. Pieņēmumu, ka Deivids Hjūits (David Hewitt) ir pirmais cilvēks ārpus adventes kustības, kurš pieņēmis trešā eņģeļa vēsti, apstiprina Loughborough, “A Sketch”, 54., 55. lpp. Šķiet, tam pretī runā izdevums “Voice of Truth”, kurā teikts, ka Hjūits 1845. gadā esot bijis adventists.
11. Piemēram, “Review and Herald”, 1853. g. 3. februārī, 148. lpp. SDA “misijas teoloģijas” vēsture vislabāk izklāstīta Gerarda Damstīgta (Gerard Damsteegt) darbā “The Rise of the Seventh-day Adventist Message and Mission” (Grand Rapids, Mich.: William B. Eerdman''s Publishing Co., 1977). Šis brīnišķīgais pētījums mani rosinājis izmantot daudzas no tālāk minētajām atsauksmēm.
12. “Review and Herald”, 1852. g. 6. maijā, 4., 5. lpp.
13. “Review and Herald”, 1853. g. 17. februārī, 155. lpp.
14. “Review and Herald”, 1853. g. 29. novembrī, 164. lpp.
15. “Review and Herald”, 1855. g. 29. maijā, 240. lpp.
16. “Review and Herald”, 1856. g. 4. septembrī, 141. lpp.
17. “Review and Herald”, 1857. g. 12 februārī, 117. lpp.
18. “Review and Herald”, 1859. g. 3. februārī, 87. lpp.
19. “Review and Herald”, 1860. g. 16. oktobrī, 175. lpp.
20. “Review and Herald”, 1861. g. 19. novembrī, 198., 199. lpp.; arī “Review and Herald”, 1863. g. 15. decembrī, 23. lpp.
21. “Review and Herald”, 1863. g. 26. maijā, 206. lpp.; 2. jūnijā, 8. lpp.
22. “Review and Herald”, 1853. g. 23. jūnijā, 21. lpp.
23. “Review and Herald”, 1863. g. 2. jūnijā, 8. lpp.
24. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp.
25. “Review and Herald”, 1870. g. 22. martā, 109. lpp.; 25. janvārī, 37. lpp.; 12. jūlijā, 32. lpp.
26. Ella M. Robinson, S. N. Haskel, “Man of Action” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1967), 24.–39. lpp.', '1', 2, 'history

Bijušais katoļu priesteris

“Atvaino, dēls, tu mani nevarētu pārvest pāri robežai zem sava siena vezuma?”

Saimnieks paskatījās apkārt, nopētīja dīvaino priesteri, kas bija izteicis neparasto lūgumu, un nomurmināja: “Labi, tēvs.” Tad viņš svešinieku uzticīgi noslēpa savos šaurajos ratos zem siena.

Priesteris M. B. Čehovskis bēga, lai glābtu savu dzīvību. Viņš bija mūks Viduseiropas franciskāņu klosterī, kas kļuva bīstams ar savu iesaistīšanos nacionālajā politikā. Čehovskis jau gandrīz bija sasniedzis ārvalsts robežu. Ja to izdotos šķērsot nepamanītam, viņš būtu drošībā.

Ja …

Visu atlikušo ceļu līdz kontrolpunktam Čehovskis kratījās un zvalstījās, noslēpies zem siena kādas garas karavānas deviņpadsmitajos ratos. Tad viņš juta, ka rati apstājas, lai sagaidītu pārbaudi. Pa spraugu novērodams muitnieka rīcību, viņš pamanīja, ka pavecais inspektors katru ratu saturu pārbaudīja ar zobenu! Izskatījās, ka patērētā enerģija viņu nemaz nenogurdina par spīti mokošajai vasaras tveicei. Šis vīrs pārbaudīja astoņpadsmitos ratus tikpat enerģiski kā pirmos.

Čehovskis lūdza Dievu. Kad piebrauca deviņpadsmitais vezums, inspektors beidzot bija paguris. Atvilkdams elpu, viņš uzsauca kučierim: “Vai jums ir kas reģistrējams?”

“Ser, es zvēru, ka man nav pat maizes klaipa!” saimnieks atbildēja.

“Tad kusties veicīgāk,” nokomandēja muitnieks. “Nedomā te stāvēt visu dienu!”

Kad rati sakustējās, nosvīdušajam Čehovskim izdevās caur kādu citu spraugu paskatīties atpakaļ un ieraudzīt, ka nākamos ratus inspektors pārbauda tikpat enerģiski kā iepriekš.¹

Trešā eņģeļa vēsts pionieris Eiropā Mihaels Belina Čehovskis, bez šaubām, ir viena no spilgtākajām un arī visvairāk apstrīdētajām personībām Septītās dienas adventistu vēsturē. Starp citu, viņam patika, ka viņa vārdu izrunā “Čahofskij”.² Čehovskis varēja pastāstīt vēl kādu duci notikumu, kas līdzīgi tikko aprakstītajam. Pat tad, ja visi šie notikumi nebūtu tieši tādi, kādus viņš tos atstāstījis, iepazīstoties tikai ar dažiem, nav grūti saprast, kāpēc savu nodomu atgriezties Eiropā Čehovskis centās īstenot pēc sava prāta.

Viņš dzimis Polijā 1818. gadā, jaunībā iestājies Sv. Franciska mūku ordenī, domādams, ka mūsdienu mūki ir tikpat šķīsti un pašaizliedzīgi, kāds bija Asīzes Francisks. Nopratis patieso stāvokli, viņš centās klosterī ieviest reformas, taču tas tikai sagādāja trauksmainus piedzīvojumus. Viņš personiski vērsās pie pāvesta Romā un tika uz gadu ieslodzīts, pēc tam trīs gadus atradās izsūtījumā Francijā, bet no turienes tika nosūtīts uz Šveici. Tur 1850. gadā, atstājis gan priestera amatu, gan katoļu baznīcu, Čehovskis apprecējās.

Nākamajā gadā viņš pārcēlās uz Ziemeļameriku un neilgu laiku strādāja pie baptistiem Kanādā, bet 1857. gadā Findlejā, Ohaio štatā, telts sapulču laikā tika pārliecināts par trešā eņģeļa vēsti.

Pavasarī Betlkrīkas konferencē, kas lēma jautājumu par darbu ar dažādiem etniskiem imigrantu grupējumiem, Čehovskis kopā ar brāļiem Bordū tika norīkots sludināšanas darbā pie franču valodā runājošiem amerikāņiem.

Fakts, ka darbinieku starpā ir arī pavisam reāls bijušais katoļu priesteris, bija ļoti uzmundrinošs. Viņa agrākā pašuzupurēšanās un tagadējā dedzība bieži pievērsa laikraksta “Review” uzmanību, bet viņa pastāvīgā nabadzība izraisīja augstsirdīgu atsaucību, it sevišķi no Vaitu puses. Tomēr Džeimsam Vaitam, kuram pašam bija trīs bērni, radās arvien lielāka neizpratne, kāpēc Čehovskim, kuram to bija četri, pastāvīgi vajadzēja nesamērīgi daudz iztikas līdzekļu. Drīz Vaits rakstīja “Review” par labo “padomu”, kas Čehovskim bija vajadzīgs no brāļiem.³ Pēc saspringta darba gada ar franču kolonistiem pie Kanādas robežas Čehovskis neapdomīgi uzsāka finansiālā ziņā dārgu misijas darbu ar ārzemniekiem Ņujorkā. Tas prasīja daudz līdzekļu. Iekļuvis parādos, viņš drīz steidzīgi atgriezās pie sava iepriekšējā darba.

1861. gadā Džeimss Vaits veica ceļojumu pa austrumu štatiem, mēģinādams noorganizēt konferences, taču sastapa drosmi atņemošu pretestību. Čehovskis, kuram viņš un viņa sieva bija tik daudz palīdzējuši, tiešām bija ņēmis vērā padomu. Tomēr bijušais priesteris turpināja dancot pēc savas stabules, un Vaits saniknots rakstīja “Review” par Čehovska sapņiem: “Mēs vairs nerīkosim nevienu adventes kustības pasākumu, kamēr visā mūsu darbības pamatā nebūs vienotas sistēmas. (..) Ja citi vēlas, lai tad arī noved visu līdz juceklim.” ⁴

Tas bija izšķirošs brīdis. Čehovskis drīz atstāja sludināšanu, cenzdamies sevi uzturēt kā neatkarīgs rakstnieks, un, pretēji brāļu padomam, atgriezās uz dzīvi Ņujorkas tuvumā.

Čehovska galvenais mērķis bija strādāt Eiropā. Kad 1863. gadā tika nodibināta Ģenerālkonference un “Review” ziņoja par tās nodomu sūtīt Snuku uz Eiropu par misionāru, Čehovskis cerēja, ka viņa sapnis drīz piepildīsies. Nākamajā ziemā, kad Dž. N. Lafboro atbrauca uz Bruklinu, lai noturētu tur sapulces, Čehovskis lūdza, lai viņa vārdu piemin Ģenerālkonferences padomē. Lafboro savukārt lūdza viņu nedaudz pagaidīt. Pēc vairākiem gadiem Lafboro stāstīja, ka viņš neesot varējis būt atklāts šī sapņu misionāra klātbūtnē. Viņš bija pateicis Čehovskim, ka draudze pagaidām vēl nevarot atļauties viņu sūtīt. Lafboro gribējis teikt, ka šis vīrs pats esot “pārāk pārsteidzīgs”, lai viņu sūtītu.⁵

Jau 1858. gadā Čehovskis vēstulē Elenai Vaitai bija uzticējis savu sapni “apmeklēt savu dzimto zemi pāri lielajiem ūdeņiem un pastāstīt tur cilvēkiem visu par Jēzus nākšanu, godības atjaunošanos un par to, kā ievērot Dieva baušļus un Jēzus ticību”.⁶

Elena Vaita savukārt vairākus gadus rakstīja Čehovskim vēstules. 1861. gadā viņa rakstīja, ka atklāsmē esot redzējusi, ka, noraidīdams brāļu padomu, viņš esot darījis nepareizi. Viņa raksturoja Čehovski kā cilvēku “ar tīru sirdsapziņu un pilnīgi godīgu Dieva priekšā” (šāds kompliments Dieva vēstnesei nav raksturīgs), taču arī atgādināja, ka viņš ar saviem neapdomīgajiem lēmumiem izraisījis brāļu neuzticību. Viņa aicināja Čehovski nesākt pašam “nospraust ceļu”, bet gan gaidīt draudzes lēmumu. Īpaši viņa brīdināja neļauties neticīgo slavas vilinājumiem.⁷

Vadība ņēma vērā viņa lūgumu par sūtīšanu uz ārzemēm un negribīgi atlika šo jautājumu uz vēlāku laiku, cerēdama, ka viņš kļūs apdomīgāks un derēs šim uzdevumam.⁸

Taču Čehovskis darīja tieši to, ko māsa Vaita bija ieteikusi nedarīt. Viņš aizbrauca uz kristiešu nometni Vilbrihemā, Masačūsetsas štatā.⁹ Šo nometni vadīja adventes kristieši (konfesijas nosaukums — tulk. piez.). Tur Čehovskis ieguva viņu simpātijas un entuziasma iedvesmotu materiālo atbalstu.

Adventes kristieši bija organizācija, kas izveidojās no sākotnējiem milleriešiem un bija noraidījuši vēstis par sabatu un svētnīcu, taču pieņēmuši mācību par mirušo miega (jeb bezapziņas) stāvokli. Šī organizācija ar centru Bostonā izveidojās 1860. gadā — tajā pašā gadā, kad Septītās dienas adventisti pieņēma savu nosaukumu. Adventes kristiešu izdevuma “World’s Crisis” (“Pasaules Krīze”) redaktors Mailss Grānts bija ar mieru, ka Čehovskis ar šī žurnāla palīdzību meklē līdzekļus.

Millerisma galvenais zars, kurš apstiprināja dvēseles nemirstību, bija izveidojis Amerikas Tūkstošgades asociāciju (American Millennial Association). Vēlāk tos pazina kā evaņģēliskos adventistus. Arī viņu laikraksta “Advent Herald” (“Adventes Vēstnesis”) redaktors pavēra ceļu bijušajam priesterim. (“Pirmās dienas” adventistu skaits 1860. gadā apmēram desmit reizes pārsniedza Septītās dienas adventistu skaitu.)

Šādi atbalstīts, savas ģimenes un Annas Batleras pavadībā (Anna Batlera ir vēlākā Ģenerālkonferences prezidenta Džordža A. Batlera māsa) Mihaels Belina Čehovskis 1864. gada 14. maijā devās jūras ceļojumā uz Eiropu.

Četrpadsmit mēnešus viņš čakli strādāja Torrepelisā, valdiešu zemē Itālijas Alpos. Tur viņš dažus savus klausītājus mantoja sabata patiesībai. Jāpiemin Ž. D. Žemē, Fransuā Besons un Katrīna Revēla — viņus kristīja pirmos.¹⁰ Beidzot padevies nomācošajai opozīcijai, viņš 1865. gada septembrī savu darbību pārcēla uz Šveici, līdzi paņemdams Žanu Žemē un, protams, savu ģimeni kopā ar Annu Batleru.

Čehovskis kopā ar Žemē gāja no mājas uz māju, sludināja sabiedriskās iestādēs, iespieda un pārdeva traktātus un savu periodisko izdevumu “L’Evangile Eternel” (“Mūžīgais Evaņģēlijs”). Pēc trim gadiem, kad Čehovskis pārtrauca darbu Šveicē un devās projām, tur palika apmēram četrdesmit kristītu ticīgo, kas pulcējās dievkalpojumos dažādās grupās. Viņu centrālā draudze Tremelānā tika izveidota 1867. gadā. Šī bija pirmā sabatu ievērojošā adventistu draudze ārpus Ziemeļamerikas.

Lai saglabātu savu ieinteresēto labdaru finansiālo atbalstu, Čehovskis regulāri sūtīja ziņojumus izdevumiem “Advent Herald” un “World’s Crisis”, kuru redaktori arvien vairāk cerēja uz viņu, skubināja savus lasītājus viņu atbalstīt un palaikam sūtīja līdzekļus.

Tā kā angļu valodu jaunatgrieztie neprata, Čehovskim trīs gadus izdevās noslēpt no viņiem jebkādu informāciju par Amerikā esošajām adventistu grupām. Taču kādā dienā 1867. gada beigās Albērs Vilemīrs, kurš orientējās angļu valodā vismaz tik daudz, ka ar vārdnīcas palīdzību spēja izprast lasīto, pamanīja starp Čehovska mantām “Review” 16. jūlija numuru. Neveikli, bet ar pieaugošu satraukumu, viņš lasīja teikumu pēc teikuma, kamēr atklāja, ka arī Ziemeļamerikā ir sabatu ievērojoši adventisti! Nekavējoties viņš nosūtīja vēstuli (gan franču valodā) uz Betlkrīku, bet pēc neilga laika arī angļu valodā. Betlkrīkas ļaudis ar augošu interesi lasīja par sabatu ievērojošajiem adventistiem tālajā Šveicē.

Vēstules ceļoja turp un atpakaļ, taču kopējo prieku pārtrauca ziņa, ka ēka un iekārta, kuru Čehovskis bija nopircis “L’Evangile Eternel” izdošanai, ir ieķīlāta par parādiem un parādu samaksas termiņš ir pienācis, bet bijušais priesteris atrodas misijas darbā Itālijā. Atkal sāpīgi atklājās Čehovska darbības vājā puse.

Tā kā kreditori termiņu pagarināja līdz 1869. gada janvārim, amerikāņi uzaicināja šveiciešu pārstāvi un savāca kolekti, lai viņus atbrīvotu no parāda. Bija arī kāds noteikums. No notikušā varēja noprast, ka, ja amerikāņi sagādātu naudu, tad tiesībām uz tipogrāfiju būtu jāpieder nevis kādai atsevišķai personai, bet visiem Šveices ticīgajiem kopā. Čehovskis pateica: “Nē!”, un tā viss tika zaudēts.¹¹ Ap šo laiku viņš Šveici atstāja pavisam. Neilgi pastrādājis Francijā, Vācijā un Ungārijā, Čehovskis apmetās uz dzīvi Rumānijā, kur pats sevi arī uzturēja un izveidoja vēl vienu jaunatgriezto grupu. Neskaidros apstākļos 1876. gada 23. februārī Vīnē viņš piecdesmit septiņu gadu vecumā nomira no “nespēka”.

Nav šaubu par Čehovska misijas degsmi. Nabadzības spiests, viņš neticami lielus attālumus mēdza noiet kājām. Vismaz reiz viņš nebeidzamas jūdzes tumsā, stindzinošā ziemas lietū brida pa dubļainiem laukiem. Kādu citu reizi viņš pa sniegu noslīdēja līdz pašai kraujas malai. Viņš ticēja, ka Dievs viņu ir aicinājis īpašai kalpošanai. Pēc Čehovska paša stāstījuma, kāda pazīstama itāliešu ģimene reiz esot redzējusi sapni, kas to sagatavojis viņa apmeklējumam.¹²

Ievērības cienīgi ir arī Čehovska jaunatgrieztie. Ž. D. Žemē, Fransuā Besons, Džouna Džounss un citi atstāja visu, lai nekavējoties uzņemtos pilnu misionāra slodzi. Pulksteņmeistars Albērs Vilemīrs ar divkāršu enerģiju pildīja draudzes vecākā pienākumus; viņš pat kristīja jaunos locekļus. Džeimss Ercbergers, kas jau mācījās par sludinātāju, visu mūžu savu uzticību veltīja sabatu ievērojošajai draudzei. Misis Revēla, par spīti asajam konfliktam mājās, vairāk nekā sešdesmit gadus ievēroja sabatu — līdz pat savai nāvei deviņdesmit deviņu gadu vecumā. Misis Pigerona, kura bija viena no pirmajiem trīs Neišateles ezerā kristītajiem, vairāk nekā septiņdesmit gadus bija adventiste. Dažu Čehovska kristīto jauno pāru pēcnācēji vēl šodien aktīvi darbojas Septītās dienas adventistu draudzē.

Kad pirmo reizi tika saņemtas ziņas, ka Čehovskis Eiropā sludina sabatu, “pirmās dienas” adventisti ar dusmām un vilšanos viņu atstāja. Septītās dienas adventisti, protams, bija priecīgi un apsveica viņu, dēvēdami to par “cēlo vīru”. Tie vairs tikai nedaudz pieminēja viņa kļūdas un drīzāk vainoja sevi, ka nebija palīdzējuši tās pārvarēt. 1872. gada Ģenerālkonferences sesija oficiāli atzina, ka “Dieva roka ir sējusi patiesību Šveicē”.¹³

Taču, kad 1874. gadā Šveicē ieradās Endrūss, daudzi šveiciešu adventisti Čehovski atcerējās galvenokārt “ar sāpēm un skumjām”.¹⁴ Parādi, vilšanās un velns bija sējuši bezcerības sēklu. Šveicieši bija uzticīgi pieķērušies sabata patiesībai, taču arī stūrgalvīgi ticēja baumām par Čehovska laulības pārkāpšanu un vēlāko ticības atstāšanu.¹⁵ Kaut arī viņi ar atvērtām sirdīm uzņēma Endrūsu, taču it nemaz nepalīdzēja iegādāties tik ļoti vajadzīgo tipogrāfiju.¹⁶ Pēc deviņiem gadiem Endrūss nomira, tā arī to nesaņēmis.

Pēdējos gados interese par Čehovski ir pastiprinājusies, jo to daļēji ir stimulējusi viņa nāves simts gadu atcere. Uzticīgie eiropieši daudz dara (un šķiet, ka viņiem veicas)¹⁷, lai atspēkotu traģiskās baumas.

Apustulis Pāvils par katru kristiešu evaņģēlistu ir teicis: “Mēs glabājam šo mantu māla traukos.”

Elena Vaita taču neteica, ka, ja Čehovskis dosies uz Eiropu, Dievs viņu atstās! Dievs acīmredzot svētīja šī kādreizējā katoļu priestera sludināšanu. Tomēr tūlīt rodas vilinājums pārdomāt, kas vēl varēja būt. Ja nu, lai atvieglotu pašlepnumu, Čehovskis jau 1858. gadā savu nespēju veikt darījumus attaisnotu ar klosterī pavadītajiem gadiem (kur tika apmierinātas visas laicīgās vajadzības) un būtu ar cieņu pieņēmis draugu ieteikumus un Elenas Vaitas inspirēto padomu? Tikko aizsāktajā evaņģelizācijas darbā viņš kopīgajam radošajam veikumam būtu varējis radīt labāku reputāciju. Ar savu dinamisko izturēšanos Čehovskis būtu daudz varējis darīt, lai draudzes vēstures kritiskajā brīdī svaru kausi nosvērtos organizācijas pusē. Kad Ģenerālkonference bija nolēmusi uz Eiropu sūtīt B. F. Snuku, tā būtu varējusi sūtīt Čehovski, tātad jau desmit gadus pirms Endrūsa! Arī tipogrāfija Eiropā viņam nebūtu jāzaudē. Misionāru plūsma varēja sākties desmit gadus agrāk. Savas dienas Čehovskis būtu varējis noslēgt, saņemdams pelnītu godu un atzinību abās Atlantijas okeāna pusēs kā pirmais oficiālais Septītās dienas adventistu aizokeāna misionārs.

1. M. B. Czechowski, “Thrilling and Instructive Developments: An Experience of Fifteen Years as a Roman Catholic Clergyman and Priest” (Boston: Published for the Author, 1862), 10. nod.
2. “Advent Herald”, 1865. g. 3. janvārī, 62. lpp.
3. Piemēram, “Review and Herald”, 1859. g. 17. februārī, 104. lpp. Raimunda Ladislava Dabrovska (Rajmund Ladyslow Dabrowski) darbs “M. B. Czechowski, First Missionary to Europe (seminar paper, Andrews University, 1972) sniedz pienācīgu publicēto SDA faktu krājumu par Čehovski.
4. “Review and Herald”, 1861. g. 3. septembrī, 108. lpp.
5. J. N. Loughborough, “Sketches of the Past”, 128. nr., “Pacific Union Recoder”, 1912. g. 20. jūnijā, 1., 2. lpp.; arī “Review and Herald”, 1864. g. 9. februārī, 84., 87. lpp.
6. “Review and Herald”, 1858. g. 23. septembrī, 144. lpp.
7. Elenas Vaitas 3. vēstule, 1864. g.
8. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp., 1870. g. 11. janvārī, 21., 22. lpp.
9. “World''s Crisis”, 1869. g. 28. jūlijā, 80. lpp.
10. Čehovskis apgalvoja, ka Žans Žemē (Jean Geymet) un citi tikuši pievērsti ticībai jau 1865. g. janvārī (“World’s Crisis”, 1865. g. 31. janvārī, 78. lpp., 28. martā, 6. lpp.), taču “Review and Herald”, 1884. g. 6. maijā, 295. lpp. Dž. A Batlers stāsta, ka māsa Revēla astoņpadsmit gadus ievērojot sabatu, tātad viņas pievēršana ticībai notikusi tikai 1866. gadā. Tagad viņa tiek uzskatīta par pirmo Čehovska kristīto jaunatgriezto Eiropā.
11. “Review and Herald”, 1873. g. 8. jūlijā, 29. lpp.
12. “World’s Crisis”, 1869. g. 6. janvārī, 68. lpp., 22. aprīlī, 22. lpp.
13. “Review and Herald”, 1869. g. 30. novembrī, 181. lpp.; 1870. g. 11. janvārī, 21., 22. lpp.; 1872. g. 2. janvārī, 20. lpp.
14. “Review and Herald”, 1875. g. 23. septembrī, 92. lpp.
15. J. N. Andrews, “Address to the Public”, 1879. g. 25. decembrī, kopija glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
16. Dž. N. Endrūsa 1879. g. 29. decembra vēstules fragments; oriģināls glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā.
17. R. L. Dabrovska un B. B. Bīča (B. B. Beach) darbs “Michael Belina Czechowski, 1818–1876” (Warsaw, Poland: Znaki Czasu Publishing House, 1979) labi noder Čehovska goda reabilitācijai. Tomēr 6. nodaļā, kuru ir rakstījis kāds cits autors, atrodamas faktu kļūdas un apšaubāmas interpretācijas.', '1', 2, 'history

Misionāra ģimene aiz okeāna

Deviņpadsmitā gadsimta vidū Amerikā “sestdienas ievērošana svētdienas vietā” prasīja pietiekami daudz neatkarības, tāpēc jaunatgrieztie, kas ievēroja šo nedēļas dienu, ne vienmēr pieņēma vēl citas patiesības. Viņu pašu vadītāji pret tiem izturējās laipni un uzlūkoja viņus kā “paneli ar podziņām”, un tā izveidojās ticīgo grupiņas visdažādākajos veidos un apjomos, kurās “atšķirīgo doktrīnu bija vairāk nekā galvu vai ragu jebkuram no Bībelē aprakstītajiem zvēriem”.¹

Būtu aplami apgalvot, ka arvien pieaugošajā trešā eņģeļa vēsts pasludināšanā visā pasaulē kustības dalībnieki būtu gājuši kopsolī cits ar citu. Preses izdevumi tipogrāfijā krājās kaudzē, jo daudz bija tādu, kas necentās tos izpirkt, lai izdalītu citiem. Tas beidzot pārliecināja Džeimsu Vaitu, ka draudze ir kļuvusi par Laodiķeju. Lai gan pienāca ziņojumi par darba sākšanu Šveicē, pagāja vēl ilgs laiks, kamēr draudze īsti iejutās savā aizokeāna misijā.

Elena Vaita pastāvīgi mudināja cilvēkus atmosties un doties misijas darbā. Viņa skubināja: “Īpaši pielieciet pūles tur, kur Dieva eņģeļi paver ceļu!” ² “Neapmetieties uz dzīvi ērtās kolonijās!” ³ “Negaidiet palīdzību no patiesības gaismas, ja jūs to nenododat citiem!” ⁴ Viņas vārdus uztvēra daudzas līdz šim nedzirdīgas ausis.

Arī ziņas no Šveices sakāpināja interesi. To vēl vairāk pastiprināja Džeimsa Ercbergera ierašanās. Džeimss bija students, kad pirmo reizi uzzināja par sabata ievērotājiem. Viņš to bija sapratis kā burta kalpību, tāpēc, lai izrādītu savu nicinājumu, Ercbergers sabata sapulcē Šveicē ieradās darba drēbēs. 1868. gada beigās Albērs Vilemīrs viņu kristīja. 1869. gada jūnijā viņš ieradās Betlkrīkas dzelzceļa depo. Tā kā Ercbergers angļu valodu neprata, viņš turēja rokās aploksni ar adresi “J. N. Andrews, Battle Creek, Michigan” (Dž. N. Endrūss, Betlkrīka, Mičigana).

Vaiti tūlīt viņu ielūdza savās mājās. Viņu dēls Villijs, virēja Adelīna Houva un nākamais ārsts Džons Kelogs nekavējoties uzsāka angļu valodas mācību stundas, kas ilga visu dienu. Pēc piecām nedēļām jaunais Ercbergers jau noturēja runu angļu valodā. Pēc deviņām nedēļām viņš noveda līdz asarām Ohaio telts sapulci, kad aicināja misijas darbā uz Šveici. Atsaucoties uz to, Septītās dienas adventisti ievāca savu pirmo ārzemju misijas kolekti — 76 dolārus.⁵ Pēc nepilna gada Ercbergers tika iesvētīts un devās mājup.

Kā jau redzējām, tajā pašā laikā līdzekļu vākšanai tika izveidota Septītās dienas adventistu misijas biedrība. Tagad “Review” regulāri publicēja ziņas par misijas darbu Jaunanglijā, Kalifornijā un Šveicē. Tomēr 1870. gadā redaktora slejā parādās skumja realitāte: “Šķiet, Dievs acīmredzami paver ceļu gaismas izplatīšanai (..). Dievs sagatavo ceļu saviem ļaudīm pat ātrāk, nekā tie ir gatavi pa to iet.” ⁶ (Autora izcēlums.)

Arī Ademārs Vilemīrs, Albēra brālēns, ieradās Amerikā. Viņš apmeklēja skolu Betlkrīkā. Jādomā, ka viņa klātbūtne mainīja situāciju. Tomēr 1873. gadā, kad Ģenerālkonference izskatīja Šveices vajadzības, tā neko nedarīja, lai sūtītu kādu uz turieni. “Druvas ir baltas un gatavas pļaujai,” Džeimss Vaits enerģiski aicināja. “Mums jāsūta cilvēki uz Eiropu un jānoorganizē darbs tur. Brāļi no Šveices ir lūguši un joprojām lūdz palīdzību. Tāpēc mēs iesakām šoruden brālim Vilemīram uz Eiropu līdzi sūtīt sludinātāju Dž. N. Endrūsu.” ⁷

Taču tam nebija lemts notikt, katrā ziņā ne tajā rudenī. Varēja būt runa par 1874. gadu. Bet, kamēr brāļi lemj, pakavēsimies pie cilvēka, kuru sludinātājs Vaits bija ieteicis un kuru mēs jau daudzkārt esam sastapuši.

Džons Nevinss Endrūss dzimis nelielajā pilsētiņā Poulendā, Menas štatā, piecpadsmit gadus pirms 1844. gada vilšanās (uz kurieni, starp citu, dažus gadus vēlāk pārcēlās Elenas Hārmonas divas māsas, kad apprecējās). Īstajā brīdī Endrūsu ģimene pārcēlās uz Parīzi, Menas štatā, pieņēma Millera vēsti un pēc 22. oktobra savās mājās uzņēma Stouvelu ģimeni, kas savu saimniecību bija pārdevuši, gaidot Kristus atnākšanu.

Šī Džona vecāku devība tika labi atalgota. Kaut kādā veidā viņu mājās nonāca T. M. Prebla traktāts. Kā atceraties, tas bija neliels raksts, kas pārliecināja Džozefu Beitsu par septītās dienas sabatu.

Piecpadsmit gadus vecā Marianna Stouvela atrada to nevērīgi atstātu un ziņkārības pēc izlasīja. Sajūsmā viņa parādīja to savam vecākajam brālim Osvaldam. Nākamajā sestdienā tie abi, kā nu prata, ievēroja sabatu, bet atklāti to darīt baidījās.

Pirmdien Marianna šo traktātu iedeva septiņpadsmit gadus vecajam Džonam. Viņš to izlasīja un pajautāja: “Vai tavs tēvs un māte ir to lasījuši?”

“Nē,” Marianna atbildēja, “toties es izlasīju. Vai tu domā ievērot īsto sabatu, Džon?”

Nākamajā sestdienā abas ģimenes, jaunieši kopā ar vecākiem, ievēroja sabatu, noturēdami dievkalpojumu kādā no savas mājas istabām.

Visi, protams, liecināja par savu ticību, un drīz tiem pievienojās vēl septiņas ģimenes. Harieta Stīvensa, viena no šī pulciņa meitenēm, kļuva par Ūrijas Smita sievu, bet viņas māsa Andželīna — par Dž. N. Endrūsa sievu.⁸

1849. gada septembrī Parīzē, Menas štatā, dzīvojošajiem ticīgajiem notika ievērojama sapulce. Tajā piedalījās Vaiti, Džozefs Beitss, Stokbridžs Haulends un daži citi sākotnējie vadītāji. Kad izskanēja lūgšana, brāļa Haulenda seja staroja Debesu gaismā, Gars nolaidās “līdzīgi kā Vasarsvētku dienā”, bērni un vecāki, izsūdzējuši savus sliktos darbus, tika saliedēti sapratnē un mīlestībā. Tur bija arī Endrūsu ģimene. Džonu tā saviļņoja Dieva vadības apliecinājums sabata un svētnīcas kustībā, ka viņš dedzīgi iesaucās: “Es varētu tūkstoš maldus apmainīt pret vienu patiesību!”

Elena Vaita vēlāk teica, ka šajā gadījumā Dieva svētības tika izlietas it īpaši jaunā Džona dēļ. “Kungs iepazīstināja draudzi ar brāli Endrūsu, lai sagatavotu viņu uzdevumiem nākotnē, un dāvāja piedzīvojumu, kam vēlāk bija liela nozīme.” ⁹

Tuvojoties nākamā gada beigām, Džeimss Vaits izdeva “Second Advent Review and Sabbath Herald” (“Otrās Adventes Pārskats un Sabata Vēstnesis”) pirmā sējuma pirmo burtnīcu. Tajā redkolēģijas locekļu sarakstā parādās arī Dž. N. Endrūsa vārds — viņš ir viens no trīs cilvēku lielās izdevniecības padomes. Tas skaidri liecina par Vaita uzticību jaunajam Džonam.

Tipogrāfija Parīzē, Menas štatā, ilgi nepalika, arī Endrūss ne. Ātri vien viņš kļuva par sludinātāju, tā iepazīdamies ar “ceļojošo brāļu” piedzīvojumiem un pašaizliedzību. Pēc tam kad “Review” birojs pārcēlās uz Ročesteru, daļu sava laika Endrūss pavadīja tur. Kopā ar citiem palīgiem viņš pelnīja sev iztiku, kas bija tikai nedaudz vairāk nekā pupas un biezputra, taču strādāja pāri saviem spēkiem. Arī citi pārtika no šīs pašas diētas, tāpat strādādami pāri spēkiem. Šādi apstākļi daudziem sabojāja veselību, bet Enijai Smitai tas bija viens no nāves cēloņiem.

1851. gadā, kad “Review” vēl atradās Saratogaspringsā, Endrūss no Sinsinati rakstīja: “Bēdās un sāpēs mana dvēsele ir tuvu Dievam. Mūsu darba svarīgums mani vēl nekad nebija tik dziļi saviļņojis kā tagad. Tas ir pārņēmis manu sirdi, un tik svētam darbam es labprāt atdodu sevi visu. Bojā iet dvēseles, kuras tagad varētu sasniegt, strādāšanai atlicis maz laika, tuvojas nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Vai nedarīsim visu, kamēr ir diena, lai par katru cenu izglābtu vēl citus?” ¹⁰

To visu viņš teica nopietni. Jā, Endrūsa vēlēšanās atdot visu bija pat pārmērīga. Drīz vien viņš bija ziedojis gandrīz visu, tāpēc bija spiests doties uz Vokonu kādu brīdi atpūsties. Tur 1856. gadā viņš apprecēja Andželīnu.

Elena Vaita bija teikusi, ka Dievs Endrūsu gatavo darbam, un viņš tiešām daudz strādāja adventes kustības labā, būdams sludinātājs, students, rakstnieks, administrators un pirmais misionārs.

1855. gadā viņš beidzot pierādīja, ka sabats sākas ar saulrietu, nevis ar saullēktu, kā apgalvoja daži adventisti, vai ar pulksten sešiem vakarā, par ko iestājās pārējie ar Beitsu priekšgalā.

Pēc Endrūsa pētījumiem pēc trim vai četriem gadiem tika ieviesta regulārā iemaksa. 1861. gadā nāca klajā Endrūsa zinātniskais darbs “History of the Sabbath and the First Day of the Week” (“Sabata un nedēļas pirmās dienas vēsture”), kas pēc vairākkārtējas rediģēšanas un pārpublicēšanas vēl ilgi divdesmitajā gadsimtā bija galvenais Septītās dienas adventistu darbs šajā jomā. Stāsta, ka Endrūss spējis lasīt septiņās valodās, un viņš apgalvoja, ka zinot Jauno Derību no galvas.

Endrūss bija to komiteju loceklis, kuras izvēlējās “Septītās dienas adventistu” nosaukumu (1860. gadā) un noorganizēja pirmo Ģenerālkonferenci (1863. gadā). Viņš bija trešais Ģenerālkonferences prezidents (1867–1869), kā arī vairākus gadus strādāja par “Review and Herald” redaktoru. 1863. gadā viņš devās uz Vašingtonu, lai iepazīstinātu valdību ar adventistu nostāju karadienesta jautājumā.

Nav brīnums, ka Elena Vaita, 1878. gadā rakstīdama uz Šveici, par viņu atsaucās šādi: “Mēs jums sūtām visspējīgāko vīru no mūsu rindām”! ¹¹

Taču tas tika izdarīts labu laiku pēc Endrūsa ierašanās! Bet tagad laiks pārskatīt 1874. gadu — adventistu vēstures karogoto gadu.

1874. gada 16. martā tika izveidota Septītās dienas adventistu izglītības biedrība. Tā bija sagatavošanās Betlkrīkas koledžas — pirmās adventistu augstskolas dibināšanai tajā pašā gadā.

1874. gada 4. jūnijā radās “Signs of the Times”, kas pavēra ceļu Klusā okeāna izdevniecības (Pacific Press) nodibināšanai nākamajā gadā.

1874. gada augustā Mičiganā tika noturēta apvienota nometnes sapulce un Ģenerālkonferences sesija. Ūrija Smits to trāpīgi nosauca par plašāko sabata ievērotāju sapulci, kāda kopš daudziem gadsimtiem jebkur pasaulē redzēta.

Šajā nometnē — Ģenerālkonferencē — Džeimss Vaits atkal cīnījās par kādu cilvēku, lai tas nestu tālāk pasaulē trešā eņģeļa vēsti. “Mūsu misija ir pasaulplaša,” viņš uzstāja.

Bet šī paša nozīmīgā gada pirmajā aprīlī, kad Vaiti uz laiku dzīvoja Oklendā, Kalifornijas štatā, Elena saņēma visnozīmīgāko atklāsmi. Drīz pēc tam viņa to uzrakstīja, nododot tālāk Debesu Vēstneša vārdus:

“Jūs lolojat pārāk ierobežotus priekšstatus par darbu šajā laikā. Jūs plānojat darbu tā, lai spētu aptvert to savām rokām (..). [Bet] jūsu mājas ir [visa] pasaule.” Kā intensīva misijas darba objektus viņa īpaši pieminēja Austrāliju, Eiropu un jūras salas. Elena Vaita skubināja vadītājus ar šādu sevišķi svarīgu atziņu: “Jums jāpasludina dzīvības vārds, lai visiem, kas vēlas, būtu iespēja pieņemt patiesību.” Un atkal, lietodama Debesu Vēstneša vārdus, viņa lūdz: “Nekad nezaudējiet atziņu, ka vēsts, ko jūs nesat, ir pasaulplaša vēsts. Tai jātiek pasludinātai katrā pilsētā, katrā ciemā.” ¹²

Atšķirībā no dažiem brāļiem Elena Vaita nekad neaizmirsa iemeslu, kāpēc pastāv Septītās dienas adventistu kustība. Jēzus ir iegājis vissvētākajā vietā, lai uz visiem laikiem atbrīvotu savu tautu no grēkiem. Lai veicinātu cilvēku raksturu svētošanos, Viņš stāv pie Derības šķirsta, izliedams uz zemi sabata svētuma godības gaismu. Taču Viņš tur nestāvēs ilgi. Kad Jēzus atstās vissvētāko vietu, katra cilvēka lieta būs izlemta.

Vēstij par sabatu, uzticību Dievam un vitāli svarīgajām attiecībām ar Jēzu jānonāk pie katras dzīvas dvēseles, lai katram būtu iespēja mainīt savus ceļus pirms pārbaudes laika beigām, pirms septiņu pēdējo mocību sākuma un pirms sātana nežēlīgajiem uzbrukumiem bēdu laikā. “Ne pār vienu,” viņa rakstīja, “nevajadzētu nākt Dieva dusmām, kamēr patiesība nav aizsniegusi cilvēka apziņu un tikusi atmesta (..). Katram jāsaņem pietiekami daudz gaismas, lai saprātīgi varētu pieņemt savu lēmumu. Sabats būs lielais uzticības pārbaudījums.” ¹³

1874. gada 14. augustā Ģenerālkonference beidzot atsaucās viņas vīra un šveiciešu aicinājumiem. Vējā plandošajā nometnes teltī tika pieņemts vēsturisks lēmums, pēc kura adventisms sāka oficiāli izplatīties ārpus Ziemeļamerikas: “Izlemts, ka Ģenerālkonferencei (..) jāizvirza uzdevums padomei sūtīt sludinātāju Dž. N. Endrūsu uz Šveici iespējami drīzā laikā.”

Endrūss bija gatavs. Pēc mēneša, 15. septembrī, viņš no Bostonas izbrauca uz Liverpūli, lai tālāk dotos uz Šveici.

Kopā ar viņu uz kuģa “Atlants” klāja bija Ademārs Vilemīrs, viņa sākotnējais franču valodas tulks, un abi dzīvi palikušie bērni — divpadsmit gadus vecā Mērija un septiņpadsmit gadus vecais Čārlzs. Endrūsam pašam bija septiņpadsmit gadu, kad viņš pieņēma sabatu. Andželīna bija mirusi 1872. gada martā. Miruši bija arī divi zīdaiņa vecuma bērni. “Gandrīz pusi savas ģimenes viņš ir atstājis kapu kopiņā,” ar līdzjūtību rakstīja Džeimss Vaits.

Sievas un mātes trūkums sāpīgi ietekmēja šīs misionāra ģimenes locekļu veselību, tomēr Endrūss droši bija stājies pretī neizsakāmām grūtībām, būdams vēl pašmāju misionārs, tāpēc arī ārzemēs viņu nekas nespēja biedēt. Arī bērni sevi bija nodevuši Dievam.

Tikko ieradies, Endrūss metās darbā. Viņš sasauca sapulci un tika karaliski uzņemts. Tad kopā ar Ercbergeru viņš devās uz Prūsiju, lai sastaptos ar kādu turienes sabata ievērotāju grupu, kas nebija adventisti. Taču Endrūsa prātu nodarbināja vajadzība izdot “Signs of the Times” franču valodā — “Les Signes des Temps”. Zinādams, ka francūžiem ne visai patīk ārzemnieki, kas kropļo franču valodas gramatiku, viņš darīja visu iespējamo, lai pilnīgi iemācītos šo valodu. Viņš nevēlējās, ka starp cilvēkiem un viņa vēsti būtu nevajadzīgas barjeras. Šajā ziņā Mērija un Čārlzs pievienojās tēvam. Pēc diviem gadiem viņi bija gatavi noslēgt svinīgu derību, kura tika rakstiski apstiprināta un parakstīta un saskaņā ar kuru Endrūsi apņēmās arī mājās runāt tikai franču valodā. Izņēmuma kārtā dažkārt drīkstēja izmantot arī vācu valodu, taču angļu valodu — tikai sevišķi grūtos brīžos.

Šī trīs cilvēku ģimene apmetās uz dzīvi kādā namā Šveices pilsētā Bāzelē, kur valdošā bija vācu valoda. Šeit Endrūss atkārtoja sākotnējo “Ročesteras modeli”, izmantodams ēku gan kā izdevniecību, gan kā dzīvokli. Viņš centīgi gatavoja rakstus savai avīzei vai arī rūpīgi tulkoja tos no “Review” un Kalifornijas “Signs”. Čārlzs strādāja tikpat centīgi, salikdams tekstu iespiešanai. Mērija, kura franciski runāja kā dzimtajā valodā, palīdzēja rediģēt.

Iespiešanai saliktās lappuses ar ķerru tika nogādātas uz kādu no daudzajām tipogrāfijām. Endrūss Bāzeli bija daļēji izvēlējies tās tipogrāfiju labās slavas dēļ, taču viņa prasīguma priekšā visas labās tipogrāfijas nebija populāras, bet populārās nebija īsti labas. Reiz viena paša metiena laikā viņš piecdesmit reizes lika apturēt iespiedmašīnu, labodams iespiedēja nevīžīgo darbu.

Viņš lūdza Betlkrīku sagādāt viņam pašam savu tipogrāfiju un cilvēkus, kas tajā strādātu. Džeimss Vaits nodibināja šim nolūkam fondu, kura apmēriem bija jāsasniedz 10 000 dolāru, bet tolaik no iecerētā maz tika saņemts.

Šķiet, Endrūsam nebija pastāvīgas algas, un savām vajadzībām viņš izmantoja ziedojumus, kas laiku pa laikam tika saņemti no Amerikas. Tas ir kuriozi, ja ņem vērā, ka Endrūss pats noorganizēja regulāro iemaksu. Būdams apzinīgs kristietis, viņš neuzdrošinājās ņemt ne centa vairāk par to, ko pats uzskatīja par absolūto nepieciešamību. Būtībā Endrūss ņēma pat par maz. Kādu gadu vairākus mēnešus viņš ar saviem bērniem neēda gandrīz neko citu kā maizi, kartupeļus, rupju kviešu biezputru, pa visu šo laiku tikai nedaudz vīnogu un šad tad kādus citus augļus.

Paralēles ar Ročesteru bija pārāk tiešas arī citādā ziņā. Ap 1878. gadu, kad Moda Saislija un Viljams Ingss bija atbraukuši viņiem palīgā, Ingsa kundzei radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā ar Mērijas veselību. Ameriku sasniedza baumas, ka misionāru ģimenēm draud dilonis.

Endrūss tika ielūgts uz 1878. gada Ģenerālkonferences sesiju. Viņš lūdza atļauju ņemt līdzi Mēriju un solīja samaksāt par viņu ceļa naudu. Endrūsam vēl joprojām bija palikuši ietaupījumi no naudas par māju, ko viņš pirms aizceļošanas bija pārdevis.

Tas bija Mērijas pēdējais brauciens. Pat jaunais Dr. Kelogs nevarēja dot nekādas cerības. Tā kā Mērijai vairs nebija mātes, viņa lūdza tēvu sēdēt pie viņas. Dr. Kelogs brīdināja par iespējamām sekām, tomēr Mērija bez mātes bija labprāt braukusi uz Eiropu un nešaubīgi stāvējusi līdzās tēvam, tāpēc arī tēvs negribēja viņu atstāt.

Tajā pašā gadā septiņpadsmit gadu vecumā viņa nomira.

Endrūss, kura veselība pēc sievas nāves 1872. gadā pakāpeniski pasliktinājās, vairs neatveseļojās pēc tam, kad nomira meita. “Šķiet, esmu turējies pie Dieva ar jau atmirušu roku,” viņš vēlāk ar nopūtām atzina.

Dievs viņu šajā vientulībā mīlēja. Viņš deva Elenai Vaitai īpašu, Endrūsam domātu vēsti —, ka Andželīna, Mērija un divi mirušie zīdaiņi ir droši Jēzū un tiks reiz uzmodināti.¹⁴

Nākamajā vasarā Endrūss labprāt devās atpakaļ. Čārlzs viņu sagaidīja ar prieku. Abi kopā izdomāja jaunus veidus ļaužu uzmanības piesaistīšanai, un “Les Signes” tirāža izauga no pieciem simtiem līdz pieciem tūkstošiem. Pat bez Mērijas viņam tagad bija seši štata darbinieki, un viņu rīcībā atradās saulaina, labi iekārtota darbistaba. Viņi izdeva traktātus ne tikai franču, bet arī vācu (Ercbergera vajadzībām) un itāļu valodā. “Les Signes” abonenti bija piecdesmit no sešdesmit diviem Francijas departamentiem, kā arī gandrīz visās Eiropas valstīs — Zviedrijā, Austrijā, Ungārijā, Prūsijā, Saksijā, Elzasā, Beļģijā, Holandē, Anglijā, Velsā, Skotijā, Itālijā, Sicīlijā un Spānijā (nemaz jau nerunājot par Šveici); arī Krievijā, Indijā, Ēģiptē un abos Amerikas kontinentos.¹⁵

Endrūss ceļoja uz Itāliju, Vāciju, Angliju un Franciju, taču jau avīze vien izsmēla viņa spēkus. Drīz viņš pamanīja, ka Mērijas slimības simptomi cits pēc cita parādās arī viņam pašam. Endrūsa veselības stāvoklim pasliktinoties, Ģenerālkonference izsludināja lūgšanu dienu un aicināja Dž. N. Lafboro (Lafboro bija Endrūsa jaunatgrieztais jau kopš Ročesteras laikiem un patlaban vadīja evaņģelizāciju Anglijā) atstāt Angliju, lai Endrūsu svaidītu ar eļļu. Slimniekam kādu brīdi kļuva labāk, taču tam vairs nebija lielas nozīmes. 1883. gada vasarā no Vokonas ieradās viņa vecā māte kopā ar sludinātāju B. L. Vitniju, kuru brāļi bija sūtījuši “palīdzēt grūtā brīdī”.

Endrūsa prāts saglabāja asumu un gars — cerību uz to Kungu. Kā dzīvs skelets viņš gulēja gultā, vēl līdz pēdējam izrīkodams savus palīgus. Viņš nomira ap saulrietu svētdien, 1883. gada 21. oktobrī, 54 gadu vecumā.

Ja stāvam pie Endrūsa kapa, kas atrodas Vulfa kapsētā, ārpus Bāzeles, nav grūti saklausīt viņa paša balsi: “Bojā iet dvēseles, kuras tagad varētu sasniegt, strādāšanai atlicis maz laika, tuvojas nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Vai nedarīsim visu, kamēr ir diena, lai par katru cenu izglābtu vēl citus?”

1. S. N. Hāskels V. V. Preskotam (W. W. Prescott) 1907. g. 23. augustā: in Robinson, “S. N. Haskel”, 26. lpp.
2. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 147.–149. lpp.
3. Turpat, 2. sēj., 113.–116., 631.–636., 669. lpp.
4. Turpat, 123. lpp.
5. “Review and Herald”, 1937. g. 12. augustā, 4., 5. lpp.
6. “Review and Herald”, 1870. g. 22. martā, 108. lpp.
7. “Review and Herald”, 1873. g. 26. augustā, 84. lpp.
8. Endrūsa biogrāfijas dati galvenokārt balstās uz viņa korespondenci, kas glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā. Sk. arī Merianas Stouvelas Krofordas rakstu “Ģenerālkonferences Biļetenā” (“General Conference Bulletin”, 1901. g., 116. lpp. un “Watchman”, 1905. g. 25. aprīlī, 278. lpp., kur atrodams stāsts par to, kā Endrūss pieņēma sabatu. Sk. arī Everett N. Dick, “Founders of the Message” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1938), 299.–333. lpp.
9. Ellen G. White, “Life Sketches”, 127. lpp.; “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 116., 117. lpp.
10. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 54. lpp.
11. Elenas Vaitas 2. vēstule, 1878. g.
12. Ellen G. White, “Life Sketches”, 208.–215. lpp.; “Testimonies”, 7. sēj., 34.–36. lpp.
13. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 605. lpp.
14. Elenas Vaitas Vēstule A-71, 1878. g.: “In Heavenly Places” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1967), 272. lpp.
15. “Review and Herald”, 1880. g. 20. maijā, 332. lpp.', '1', 2, 'history

Misijas kustība pasaulē

Pēc sludinātāja Endrūsa nāves “Review” viņam par piemiņu neveltīja nevienu rakstu.

Tā viņš bija vēlējies, un laikraksta redaktori negribīgi paklausīja. Tomēr Endrūsa piemiņa netika aizmirsta. Nepārtraukta misionāru un misionāru ģimeņu straume atstāja savas mājas, lai kalpotu Kungam zemēs ar pavisam svešu klimatu. Viņi pagodināja Endrūsu, sekodami viņa piemēram.

Starp viņa un M. B. Čehovska misijas darbu bija liela kvalitatīva atšķirība. Tā kā Endrūss atstāja mājas saskaņā ar brāļiem un pēc viņu rīkojuma, tad zināmā mērā kopā ar viņu ceļā devās visa organizācija. Nekad agrāk draudze sevi nebija uzskatījusi par misijas kustību ar pasaules mēroga nozīmi.

Tas nenozīmē, ka tā toreiz šo atziņu būtu sapratusi pilnībā, nedz arī, ka saprastu šodien. Taču ar šo brīdi tā nopietni pievērsās savam pasaules mēroga uzdevumam. Jau nākamajā gadā pēc Endrūsa aizbraukšanas tika izveidota Ģenerālkonferences padome trīs cilvēku sastāvā, kas kļuva arī par misijas padomi un kurā Betlkrīku pārstāvēja Džeimss Vaits, Kaliforniju — Džons Lafboro un Šveici — Džons Endrūss. Šāds sastāvs redaktoram Ūrijam Smitam šķita ļoti piemērots, jo vārdi — “vēsts, ko nes Septītās dienas adventisti, ir pasaulplaša” — pieder viņam.¹

Tā kā tikko atkal pieminējām Čehovski, tad būs godīgi, ja atzīsim, ka arī Endrūss Evaņģēlija dārgumus glabāja māla traukos. Šķiet, viņam nevajadzēja tik ātri nomirt. Elena Vaita kā Kunga vēstnese viņam bieži ieteica nestrādāt tik daudz un krietni vairāk rūpēties par savu veselību. Endrūss gan solīja, ka centīsies, bet pēc tam pārmērības savā darbā attaisnoja, teikdams, ka tas nepieciešams veiksmīgai kustības uzdevuma izpildei. Atskatoties ir ļoti viegli simpatizēt viņam, bet ne tik viegli piekrist. Neilgi pirms nāves viņš ar nožēlu atzina, ka darījis nepareizi.²

Tomēr Dievs brīnišķi svētīja savu misionāru. Viņš izmantoja Endrūsa drošsirdīgo apņēmības garu, lai iespaidotu vairākus tūkstošus citu māla trauku, kam pašaizliedzīgi bija jādodas kalpošanai uz tālām zemēm.

Arī Mērijas upuris ietekmēja daudzus. Viņas bēres bija vislielākā sapulce Betlkrīkas vēsturē un kopā ar viņas tēva svinīgo aicinājumu jaunatnei lika daudziem jaunajiem Betlkrīkas koledžas studentiem sekot viņas priekšzīmei.³

Mūsdienu tehnikas laikmetā ir grūti aptvert, kāpēc īsi pirms Endrūsu aizbraukšanas uz Eiropu Ģenerālkonferences prezidents Džordžs A. Batlers dažu cilvēku nevēlēšanos doties misijas darbā attaisnoja, teikdams, ka “mūsu jaunieši uz to skatās ar bailēm un pat ar šausmām”.⁴

Pēc desmit gadiem, kad Batlers atkal bija Ģenerālkonferences prezidents, viņš savu nedrošību bija pārvarējis jau tik tālu, ka pats uzņēmās ceļojumu uz Eiropu, kur laikā palīdzēja izveidot izdevniecības Šveicē, Norvēģijā un Anglijā, kā arī uzlaboja visu darbu organizēšanu. Tas bija nākamajā gadā pēc Dž. N. Endrūsa nāves. Tolaik Eiropā bija jau ap tūkstoti Septītās dienas adventistu, un misionāri darbojās ne tikai Itālijā, Francijā un Šveicē (zemēs, kur darbu sāka Endrūss un Čehovskis), bet arī Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā (šeit strādāja Džons Matesons un citi) un Anglijā, kur darbu vadīja Viljams Ingss, Džons Lafboro un citi. 1882. gadā no Literatūras un misijas biedrības pazīstamais Stīvens Hāskels palīdzēja sasaukt pirmo Eiropas Septītās dienas adventistu misijas padomi (sākotnēji tā bija Eiropas konference) Bāzelē. Tajā tika pārstāvēti Lielbritānijas, Skandināvijas un Viduseiropas misijas lauki.

Lai izstāstītu adventisma vēsturi katrā jaunā zemē, būtu vajadzīgi daudzi sējumi. Gandrīz katrā vietā ir bijis savs lielāks vai mazāks “Džozefs Beitss”, kura dievišķās vadības ceļā tāpat ir stājusies vai nu atklāta, vai slepena opozīcija.⁵

Līdzīgi Endrūsam, arī Džons G. Matesons savā kalpošanā Skandināvijā sekoja Ročesteras piemēram. Par iespiešanu viņš kaut ko bija iemācījies Amerikā. Kad Matesona jaunatgrieztie pieprasīja traktātus dāņu valodā, bet “Review” birojs atteica, viņš no vietējiem dāņiem un norvēģiem savāca kolekti 1000 dolāru apmērā, aizbrauca uz Betlkrīku, iemācījās salikt tekstu un pats sagatavoja publikācijas. Norvēģijā viņš ierīkoja tipogrāfiju namā, kurā pats ar savu ģimeni dzīvoja. Nepazīdams vietējās preces, viņš pirmajā metienā nepareizi saskaņoja krāsu un papīru, tāpēc avīzes lēni žuva. Tad visa ģimene šīs avīzes nedēļu žāvēja, pakārtas veļas auklā. Tomēr šādas neērtības neatturēja Matesonu un viņa biedrus no stingras adventisma nopamatošanas Skandināvijā.

Starp pirmajiem septītās dienas adventistiem Krievijā bija kāds ceļojošs itāļu tirgotājs Romualdo Bartola⁶ un bijušais menonīts Gerhards Perks. Vai nu Endrūss, vai Čehovskis bija palīdzējis mantot Bartolu, bet vācu valodā runājošie Perka radinieki Amerikā bija sūtījuši Perka vācu draugiem avīzes. Draugi, uzmetuši tām acis, noteica: “Šī literatūra ir tik bīstama, ka tā var savaldzināt pat menonītu.” Ziņkāre uzvarēja. Paslēpies siena kaudzē, Perks izlasīja kādu “The Third Angel’s Message” (“Trešā Eņģeļa Vēsts”) numuru, piekrita tur izteiktajām atziņām un pieprasīja no Betlkrīkas vēl citus numurus.

Laikā, kad Perks pievērsās ticībai, Vācijā strādāja L. R. Konrādijs. Tas bija kāds jauns vācietis, kas, ieceļojis Amerikā, cirta Aiovas mežus un pieņēma sabatu. Tad rekorda ātrumā viņš pabeidza Betlkrīkas koledžu un parādīja apbrīnojami spēcīgas dāvanas, mantojot lielu skaitu citu imigrantu. Ģenerālkonference lūdza viņu atgriezties Eiropā un palīdzēt sludinātājam Ercbergeram. Perka korespondences ieinteresēts, Konrādijs devās uz Krieviju un tur kopā ar Perku uzsāka sparīgu darbu. Viņi daudzās vietās apciemoja sabata ievērotājus, kas abus jau gaidīja, kristīja tos un, citu piedzīvojumu vidū, reiz tika arī ieslodzīti cietumā. Vēlāk Konrādijs vairākus gadu desmitus bija viens no adventisma vadītājiem Eiropā un pat misionārs pasaules mērogā. Vēl viņš vadīja evaņģelizāciju ne tikai Vācijā, bet arī Āfrikā un Dienvidamerikā, kā arī uzrakstīja daudzas vērtīgas grāmatas.

Šķiet, pirmais Septītās dienas adventists Turcijā ir bijis Teodors Antonijs. Šis turks, tāpat kā Konrādijs, bija pametis savu dzimto pusi un sabatu pieņēmis Amerikā. Sanhosē, Kalifornijas štatā, viņš strādāja par kurpnieku, bet Svētais Gars viņu aicināja atpakaļ uz dzimteni.

Veids, kā Honkonga kļuva par adventistu misijas lauku, vēlāk kļuva zināms daudziem. Bijušais jūrnieks un avju gans Ābrams Larū, kurš Zelta Rietumu agrīnā adventisma laikā cirta mežus Kalifornijas štata Sonomas apgabalā, dzirdēja Džona Lafboro pasludināto trešā eņģeļa vēsti. Norūpējies par Ķīnu, viņš lūdza brāļiem nosūtījumu darbam ar miljoniem cilvēku šajā plašajā zemē. Viņš nelūdza nekādu algu, bet tikai darbam nepieciešamos līdzekļus. Taču vadība atteica Larū vecuma dēļ, — viņam bija jau sešdesmit gadu.

Cietis neveiksmi, taču nezaudējis drosmi, Larū panāca, ka viņam tiek uzticēts līdzīgs uzdevums “kādā no Klusā okeāna salām”. Tā kā viņš agrāk bija dzīvojis Havaju salās, tad tika nosūtīts uz turieni. Viņš kādu laiku kolportēja Honolulu, izraisīdams tur tādu interesi, ka evaņģēlistam Viljamam Hīlijam šajā druvā bija jādodas ievākt ražu. Tad Larī mierīgi pārcēlās uz vietu, kur aicināja sirds, — uz Honkongu — salu Ķīnas piekrastē.

Āfrika, kontinents par kuru parasti domā vispirms, kad tiek pieminēts vārds “misionārs”, pirmo Septītās dienas adventistu uzņēma 1863. gadā! Hanna Mora, atrazdamās atvaļinājumā no Sjerraleones, apmeklēja Konektikutu. Tur no Stīvena Hāskela kopā ar citām lietām viņa saņēma arī kādu Džona Endrūsa jaunā darba “History of the Sabbath” (“Sabata vēsture”) eksemplāru. Atgriezusies Āfrikā, kur viņa strādāja par skolotāju kādā anglikāņu aprūpētā Libērijas bāreņu patversmē, Hanna Mora rūpīgi izpētīja šo un citas publikācijas, kuras Hāskels bija piegādājis pa pastu.

Tā kā viņa bija dedzīga svētdienas piekritēja, šī pārmaiņa nenāca viegli. Tomēr ap to laiku, kad Hanna Mora uzrakstīja pirmo vēstuli, kas 1864. gada 2. janvārī tika publicēta “Review”, viņa trešā eņģeļa vēstij bija mantojusi vēl vienu misionāru — austrālieti Aleksandru Diksonu. “Jums ir īsti Septītās dienas adventisti pat Āfrikā!” viņa uzmundrināja “Review” lasītājus. “Šeit pašlaik ir vasara,” viņa turpināja (vēstule tika rakstīta janvārī). “Putni dzied, vardes kurkst, kukaiņi dūc un puķes zied — visa daba smaida. Tikai cilvēks ir samaitāts. Cik žēl, ka samaitātajam cilvēkam jāpaliek klusu, kad visa daba dzied.” ⁷

Nepatīkami ir pieminēt šīs pievilcīgās sievietes bēdīgo bojāeju. Misijas sabiedrība, uzzinājusi par viņas jauno pārliecību, atlaida viņu no darba. Daudz nebēdādama, viņa apmeklēja citas Āfrikas rietumu krasta misijas stacijas un katrā no tām atstāja literatūru. Atgriezusies Amerikā, Hanna Mora tika kristīta Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā, un pa ceļam uz Betlkrīku turpināja iznēsāt literatūru, kas daļēji arī nesa augļus.⁸

Kad viņa nonāca Betlkrīkā, turienes ticīgajiem diemžēl prātā bija tikai laicīgās lietas. Vaiti bija projām. Hanna Mora nonāca trūkumā, taču nevienam par to nebija daļas. Kad viņa beidzot atrada mājvietu tālu Mičiganas pussalā pie agrākā protestantu misionāra un sava bijušā Sjerraleones kolēģa, bija jau par vēlu. Viņa saslima. Tā kā slimnīca nebija pieejama, viņa pāragri nomira, tomēr līdz pēdējam brīdim palikdama uzticīga adventismam.

Izdzirdējusi par šo bēdīgo notikumu, māsa Vaita kā īsts pravietis norāja Betlkrīkas draudzi, nevis par to, ka viņi bija sliktāki nekā citi, bet par to, ka nebija labāki. Nezinādami tie nebija uzņēmuši eņģeli.⁹

Varbūt Āfrikas misionāri Hannu Moru, kas 1863. gadā liecināja par ticību Kristum, par sabatu un svētnīcu, vajadzēja godināt kā pirmo Septītās dienas adventistu aizokeāna misionāri. Kāpēc gan ne?

“Šī laika patiesības” lāpu Āfrikas kontinentā no jauna iededza Romualdo Bartola, kuru mēs nesen satikām Krievijā un kurš tagad bija sapulcējis kristībnieku grupu. Tad šo lāpu tālāk nesa angļu ārsts Dr. H. P. Ribtons, kas Itālijas pilsētā Neapolē no amerikāņu misionāra Endrūsa pārņēma sabatu un 1878. gadā savas meitas veselības stāvokļa dēļ devās uz Ēģipti. Kad Ribtons jau bija daudz padarījis, viņu kopā ar diviem citiem sabata ievērotājiem nogalināja 1882. gadā, kad notika sacelšanās pret ārzemniekiem.

Dienvidāfrika stāsta par kādu kalnraci Viljamu Hantu, kas sabata vēsti no Nevadas zelta atradnēm bija aizvedis uz Kimberlijas dimantu raktuvēm. Tāpat kā Larū, sabatu viņš bija pieņēmis, kad Lafboro sāka darbu Ziemeļkalifornijā; un atkal tāpat kā Larū, viņš Kungam kalpoja par saviem līdzekļiem. Tajā pašā laikā Dienvidāfrikas fermeri Pīters Veselss un G. Van Drutens sabata patiesību atklāja patstāvīgi. Veselss, būdams patiess holandiešu reformistu baznīcas loceklis, bija tā noraizējies par govju slaukšanu svētdienā, ka kopā ar savu kaimiņu Van Drutenu sāka Bībelē pētīt sabata jautājumu. Drīz abi sāka svinēt septīto dienu, nemaz nezinādami par citiem sabata ievērotājiem pasaulē. Viņiem palaimējās uzzināt par Viljamu Hantu, taču nav zināms, kā. Daži apgalvo, ka ar literatūras starpniecību, bet citi — ka bijusi nejauša satikšanās dimantu atradnēs. Abi afrikandi (holandiešu izcelsmes Dienvidāfrikas iedzīvotāji — tulk. piez.) bija priecīgi, kad no Hanta uzzināja par Septītās dienas adventistu esamību. Visa Pītera Veselsa ģimene kļuva par Septītās dienas adventistiem. Viņu labdarība, kas līdzekļus guva no dimantu pārdošanas, pašķīra jaunu adventisma vēstures lappusi ne tikai Āfrikā, bet arī Austrālijā un pat Čikāgā, kur viņi sedza daļu no Dr. Keloga izdevumiem palīdzībai pilsētas trūcīgajiem iedzīvotājiem.

Tikko redzējām, ka Āfrikas misijas darbs Ēģiptē, Libērijā un dienvidos galvenokārt tika veikts starp kristīgajiem imigrantiem, viņu pēctečiem un citiem baltajiem. Pirmais, kas sāka strādāt tieši ar Āfrikas melnādainajiem nekristiešiem, bija kāds angļu vijolnieks Džordžs Džeimss, kurš par Septītās dienas adventistu kļuva Amerikā. 1890. gadu sākumā, kad viņš brīvprātīgi pieteicās par misionāru, Ģenerālkonferences Ārzemju misijas padome (kura tagad pildīja Ģenerālkonferences padomes funkcijas šajā jomā) noraidīja pieteikumu nepietiekamo līdzekļu dēļ.

Nekavējoties Džeimss pārdeva visu, kas viņam bija, izņemot savu vijoli un apģērbu, un pats samaksāja ceļa izdevumus. Divus gadus melnā kontinenta vidienē viņš valdzināja vietējos ļaudis, spēlēdams “kasti, kas prata dziedāt”. Džeimsa sirds iedegās priekā, kad viņš uzzināja, ka mūsu konfesija nodibinājusi pastāvīgu misijas staciju Solusi, tādēļ viņš devās ceļā, lai apsveiktu brāļus. Taču uz nelielā upju tvaikoņa klāja viņš saslima ar malāriju, nomira un tika apbedīts vientuļā un nezināmā vietā upes krastā.

Bet tagad par Solusi. 1894. gadā uz Sesila Rodsa zemes Septītās dienas adventisti atklāja savu pirmo pastāvīgo misijas staciju nekristīgu ļaužu vidū (pie matabelu cilts).¹⁰ Bija pagājuši divdesmit gadi kopš 1874. gada, bet pusgadsimts — kopš 1844. gada. Nākamajā gadā atklāja otru misijas staciju nekristiešiem — hinduistiem Kalkutā.

Šīs grāmatas apjoms neļauj daudz sīkāk stāstīt par adventisma izcelšanās vēsturi dažādās pasaules malās. Nevaram atļauties atspoguļot pat notikumus Austrālijā, šajā vislielākajā salā un vismazākajā kontinentā, uz kurieni 1860. gados Aleksandrs Diksons aizveda un sludināja no Hannas Moras pārņemto vēsti un sirds siltumu, taču cieta neveiksmi un pārtrauca darbu. 1886. gadā visur esošais S. N. Hāskels ar ģimeni, viņa draugi ar ģimenēm, līdzi paņēmuši arī iespiedmašīnu, tur pasludināja vēsti. No 1891. gada līdz 1900. gadam Austrālijā strādāja Elena Vaita.

Atgriezīsimies uz brīdi Āfrikā. Ap to pašu laiku, kad Džordžs Džeimss tur ieradās pēc paša iniciatīvas, Ģenerālkonference lūdza sludinātāju Lorensu Čedviku novērtēt misijas iespējas Āfrikas rietumu krastā. Kad viņa kuģis klusi ieslīdēja mazajā Apamas ostā Zelta Krastā (tagadējā Gana), viņu ar sajūsmu sagaidīja trīs vai četri duči Septītās dienas adventistu! Vietējais vadītājs Frānsiss Dolfins no fantu cilts airu laiviņā pat izbrauca pretī tvaikonim un lēcieniem rāpās augšup pa virvju kāpnēm. Ik pēc dažiem pakāpieniem viņš apstājās un sauca augšup: “Vai sludinātājs Čedviks šeit ir?”

Čedviku sagaidīja arī citi jaunatgriezto pulciņi — Sjerraleonē sludinātāja Koukera vadībā un Libērijā — mistera Gestona vadībā. Dolfins un acīmredzot arī Koukers ar patiesību bija iepazinušies patstāvīgi, lasot no ASV atsūtītās Literatūras un misijas biedrības publikācijas. Gestons vēsti bija dzirdējis pa ceļam uz Dienvidāfriku un atgriezās, lai pastāstītu to savējiem.¹¹

Mēs no jauna sākām runāt par Āfriku tikai tāpēc, lai atkal pievērstu uzmanību Septītās dienas adventistu draudzes ierindas locekļu pūliņiem misijas darbā. Dolfins un Gestons nebija sludinātāji, taču viņi veiksmīgi liecināja par savu ticību pirms iesvētītu misionāru ierašanās. Ribtons, Larū, Antonijs, Bartola un Hants — visi atstāja mājas, lai kļūtu par ārzemju misionāriem, būdami neordinēti vai pat nesaņemdami nekādu atlīdzību! Ir vairāk kā skaidrs, ka ar vairumu cilvēku, kas Amerikā un citur pasaulē tika mantoti Kristus vēstij par sabatu un svētnīcu, ir strādājuši vietējie vai ārzemju misionāri — neordinēti, bet dedzīgi vienkāršie kristieši.

Tas mums liek atcerēties specifisku ierindas kristiešu kalpotāju šķiru — literatūras evaņģēlistus, kurus gadsimtiem ilgi dēvēja par kristiešu “kolportieriem”. Daudzās zemēs viņi bija pirmie vēsts nesēji.

Piemēram, Čīlē pirmie ticīgie bija franču valodā runājošie imigranti, kas sabatu pieņēma pēc “Les Signes des Temps” lasīšanas Alžīrijā! Taču pirmie darbinieki (1894. g.) bija Argentīnas kolportieris Klērs Novlens, kā arī Frederiks Bišops un Tomass Deiviss — kolportieri no Kalifornijas. Kad Bišops un Deiviss izbrauca pa Zelta Vārtiem, viņu īpašumā bija tikai nedaudz vairāk kā apģērbs, kuru tie valkāja, un grāmatas kastē. Viņi neprata spāņu valodu, tāpēc darījumus veica ar grūtībām. Tomēr jaunatgriezto vidū bija pazīstamie brāļi Tomani — Eduards un Viktors, kurus Dievs sapnī iepazīstināja ar kolportieriem. Eduards un Viktors paši kļuva par kolportieriem un izturēja tik grūtus laikus, ka brīdi abiem bija tikai viens kurpju pāris. Arī tad brāļi nepārtrauca darbu. Viens izgāja kolportēt, bet otrs palika mājās un lūdza Dievu. Vēlāk Eduards savā zemē kļuva par vadītāju, un tad misijas darbā viņi strādāja abi.

Ja jau Klērs Novlens 1894. gadā devās no Argentīnas uz Čīli, tad Argentīnu var uzskatīt par tā laika “Septītās dienas adventistu ārzemju misionāru bāzi”! Kāpēc gan ne? Itālija kļuva par neoficiālu Septītās dienas adventistu bāzi 1865. gadā, kad Čehovskis pierunāja Žemē, lai tas kā ārzemju misionārs brauc viņam līdz uz Šveici. Čehovska vadībā Šveice kļuva par neoficiālu bāzi Ercbergeram un Albēram Vilemīram, kad viņi strādāja Vācijā un Francijā. Par oficiālu bāzi Šveice kļuva 1884. gadā, kad B. L. Vitnijs un Dž. A. Batlers noorganizēja Zviedrijas konferenci.

19. gs. 90. gados Elena Vaita pravietoja, ka arī Austrālija kļūs par ārzemju misijas bāzi.¹² Šis varenais pravietojums daļēji piepildījās, kad Austrālijas izskaisītie un nabadzīgie draudzes locekļi saziedoja tik daudz līdzekļu, ka cerība izveidot savu koledžu kļuva reāla.

L. R. Konrādija vadībā par lielu misijas bāzi kļuva Vācija, no kurienes sevišķi daudz misionāru devās uz vācu kolonijām Āfrikā. Pirmā pasaules kara laikā šīs kolonijas pārgāja Britu impērijas rokās, un tad Lielbritānija kļuva par lielu misijas bāzi, pati gandrīz pilnīgi izsmeldama savus resursus. 1920. gadā izbrauca apmēram divdesmit misionāru ģimenes, bet 1922. gadā aizceļotāju bija krietni vairāk. No tiem sevišķi izcili kļuva V. T. Bārtlets un S. Maksvels.

Darbs aiz okeāna vērsās plašumā tik strauji, ka 20. gs. 20. gadu beigās vairāk Septītās dienas adventistu dzīvoja ārpus Ziemeļamerikas nekā Ziemeļamerikā. Vērtējot no 1980. gada viedokļa, Septītās dienas adventisms jau pusgadsimtu nav amerikāņu reliģija. Šodien vairāk nekā 80 procentu draudzes locekļu dzīvo ārpus zemes, kurā šī draudze ir dzimusi.

Ja 1863. gadā bija 3500 draudzes locekļu, kas atradās gandrīz tikai Savienoto Valstu ziemeļaustrumos un vidienē, tad šodien pāri par 8,6 milj. (1995) dzīvo vairāk nekā 190 valstīs, no kurām daudzas ir kļuvušas par ārzemju misijas bāzēm.

Septītās dienas adventisms šodien ir pasaules mēroga misijas kustība.

Tā kā Jēzus ir teicis: “Šis valstības Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, tad nāks gals” (Mat. 24:14), vai tad nav loģiski ļoti drīz gaidīt Kristus atnākšanu? Varbūt pēc nedēļas vai, ilgākais, pēc divām? Varbūt, kas zina, pat šovakar?

1892. gadā Elena Vaita brīdināja Septītās dienas adventistus, lai nesaka, ka Kristus varētu atnākt pēc viena, diviem vai pat pieciem gadiem.¹³ 1892. gadā, kad viņi strādāja tikai kādās divdesmit valstīs, Kristu gaidīja kuru katru brīdi! Neizskatās, ka viņi toreiz būtu sapratuši.

Bet vai šodien viņi to saprot? Jēzus teica, ka Evaņģēlijam jānonāk līdz katrai “tautai”. Vecākajos manuskriptos šajā nozīmē lietots grieķu vārds ethnos. Angliski runājošajā pasaulē kāds dīvains pārpratums, kas droši vien cēlies no šī vārda tulkojuma Karaļa Džeimsa versijā, daudziem nopietniem kristiešiem ir licis maldīties un gaidīt Kristus atnākšanu, pirms piepildījušies nepieciešamie nosacījumi. Kaut arī vārds ethnos, kā tas tika lietots Jēzus dienās, nozīmēja “tauta”, tam tomēr bija arī citas nozīmes — “ļaudis”, “ļaužu grupa”, “šķira”, “kasta” un “cilts”. “Tautu” šis vārds nozīmēja pat tādā šaurā nozīmē kā “vara kalēju tauta”, tas ir, ģilde jeb vietējā amatnieku apvienība. Vārda daudzskaitļa forma ethnē (kura tiek lietota Mat. 24:14) nozīmēja “ārzemnieki”: grieķiem — “negrieķi”, bet jūdiem — “pagāni”.

Skaidrs, ka Jēzus nerunāja tikai par kādām 200 zemēm, valstīm, kolonijām, reģioniem, teritorijām un īpašumiem, kas minēti mūsdienu almanahos. Viņš noteikti negribēja arī teikt, ka, tiklīdz misionāra ģimene ierodas kādā zemē, valstī, kolonijā, reģionā utt. un izdala dažus traktātus, tā visa šī zeme ar visiem iedzīvotājiem, visām valodu grupām un dialektiem, ciltīm, etniskajām vienībām un dažādajām kultūrām var tikt atzīmēta kā zeme, kurai pasludināts Evaņģēlijs. Indijā dzīvo pusmiljards cilvēku, kas runā 880 dažādās valodās un dialektos un dzīvo 550 000 ciematos. Nigērijā ar 80 miljoniem iedzīvotāju ir 250 dažādas etniskas vienības, kas katra runā savā valodā un no kurām tikai nedaudzās ir kristieši.

“Nekad neizlaidiet no redzesloka faktu, ka vēstij, kuru jūs nesat, ir nozīme pasaules mērogā. Tā jāpasniedz visām pilsētām, visiem ciemiem,” ¹⁴ saka Debesu Vēstnesis.

Jēzus vārdiem bija visplašākā un visjaukākā nozīme — Evaņģēlijs jāpasludina katram jūdam, katram pagānam, katram cilvēkam, un tikai tad nāks gals.

Nu, protams! Kā gan citādi? Tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu. Jēzus nomira, lai katrs varētu tikt glābts. Viņš nemira par amerikāņiem kā par tautu vai par Ķīnu kā par nāciju, bet gan par katru atsevišķu grēcinieku. Viņš tā mīl katru dvēseli, it kā nebūtu nevienas citas, par kuru Viņš ir atdevis savu dzīvību. Tāpēc Jēzus nevēlas nākt otrreiz, kamēr katram atnākšanas brīdī dzīvajam cilvēkam vēl nav bijusi izdevība dzirdēt, ticēt (ja tas vēlas) un dzīvot. “Pasludiniet Evaņģēliju visai radībai,” Viņš pavēlēja Marka 16:15. “Ejiet un dariet to zināmu pasaulei!”

Tomēr, kad Elena Vaita 1892. gadā brīdināja adventistus negaidīt Kristus atnākšanu pārāk drīz — pēc viena, diviem vai pieciem gadiem, viņa brīdināja arī, lai nerunā par to kā par notikumu, kas gaidāms pēc desmit vai divdesmit gadiem.

1892. gadā. Padomājiet par to. Pravietei, kura vairāk kā jebkurš cits apzinājās draudzei izvirzīto pasaules mēroga uzdevumu, šķita pilnīgi normāli, ka gals varētu pienākt desmit vai divdesmit gadus pēc 1892. gada.

“Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu, saka tas Kungs.” (Cak. 4:6) Vasarsvētku dienā Dievs valodu barjeras nojauca vienā mirklī, un, kad Viņa ļaudis būs gatavi, Viņš to izdarīs atkal. Taču visu darbu Viņš nepabeigs pats. Ja tas būtu Viņa plānos, tad Viņš to jau sen būtu padarījis. Aicinājums skan šādi: “Ejiet jūs pasaulē un pasludiniet Evaņģēliju.” (Marka 16:15; KJV) Kad Dievam patiesi uzticīgie nodosies misijas kalpošanai gan savā dzīvesvietā, gan visā pasaulē, kad kristieši skums par pazudušajām dvēselēm tāpat kā Jēzus, kad viņi “izvāks lūžņus” no savām remdenajām Laodiķejas nekristīgajām sirdīm un uzņems Glābēju Kristu, tad Viņa Gars tos piepildīs tik spēcīgi kā nekad agrāk, un Dieva darbs pasaulē izplatīsies kā uguns salmos.

Jēzus patlaban nodarbojas ar grēku izdeldēšanu. Viņš savu ļaužu sirdis un dzīvi šķīsta no grēka un savtības. Kad viņi būs ļāvušies pilnībā šķīstīties no grēka un savtības, Viņš tajos ieies pilnībā. Dievs viņus piepildīs ar savu Garu, taču ne tā, kā ūdens piepilda glāzi. Viņš tos piepildīs tā, kā ūdens zem spiediena piepilda šļūteni! Ar uzticīgo ļaužu starpniecību Viņš bagātīgi izlies savus dārgumus pasaulē. Kad Viņa kustībā visā pasaulē būs vīrieši un sievietes, zēni un meitenes kā garīgi instrumenti, kā misijai svētīti darbarīki Viņa rokā, ļaudis teiks: “Skatieties, ir nolijis vēlais lietus; zemi piepilda tā Kunga godība.”

“Dievs darbu padarīs, ja mēs Viņam piegādāsim instrumentus,” Elena Vaita apsolīja neilgi pirms savas dzīves noslēguma.¹⁵

1. “Review and Herald”, 1875. g. 26. augustā, 60. lpp.
2. Ellen G. White, “Testimony to the Battle Creek Church (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1872); Dž. N. Endrūss Elenai G. Vaitai 1883. g. 17. septembrī.
3. Ziņots izdevumā “Review and Herald”, 1878. g. 5. decembrī.
4. “True Missionary”, 1874. g. martā, 20., 21. lpp.
5. Ziņas par to, kā SDA darbs sācies dažādās pasaules valstīs, sk. “SDA Encyclopedia” rakstos par šīm valstīm. Sk. arī Spalding, “Origin and History”.
6. Dž. N. Endrūss 1879. 23. decembra vēstulē S. N. Hāskelam šo vārdu raksta “Bertola”.
7. “Review and Herald”, 1864. g. 29. martā, 142. lpp.; 1979. g. 19. aprīlī, 20. lpp.
8. “Review and Herald”, 1872. g. 17. decembrī, 8. lpp.
9. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 632., 666.–680. lpp.
10. Pirmā pastāvīgā misijas stacija afrikāņiem tika atvērta dažas nedēļas agrāk Zelta Krastā (tagadējā Gana) pie fantiem. Tomēr fantu vidū jau pirms tam bijusi izplatīta kristietība, tāpēc Solusi ir tikai pirmā SDA misijas stacija nekristiešiem.
11. George Elmer Bryson, “The Beginning of the Seventh-day Adventist Church in Ghana (Gold Coast), 1888–1905” (term paper, Andrews University, 1975).
12. Ellen G. White, “Life Sketches”, 372.–376. lpp.
13. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 189. lpp.
14. Ellen G. White, “Testimonies”, 7. sēj., 35., 36. lpp.
15. Turpat, 9. sēj., 107. lpp.', '1', 2, 'history

Sieviešu kalpošana

“Kur tad ir tā “katra radība”, līdz kurai jānokļūst Evaņģēlija aicinājumam?” izskanēja kādas iespaidīgas sievišķīgas balss jautājums 1899. gada Ģenerālkonferences sesijā Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā. “Kur lai meklējam šo katru radību?”

“Visā pasaulē,” citas balsis no zāles atbildēja.

“Jā, jā, visā pasaulē,” runātāja piekrita, “taču arī vēl kur citur. Pasaule ir ļoti liela!”

“Tepat tuvumā,” kāds cits piebalsoja.

“Cik tuvu?” runātāja neatlaidās; tad, pati atbildēdama uz savu jautājumu, teica: “Jūsu pašu mājās!”

Šoreiz tā nebija Elena Vaita. Viņa tobrīd atradās tālu — Austrālijā. Runātāja bija viena no populārākajām sievietēm, kas pievienojās adventes kustībai — Sarepta Marienda Airiša Henrija.

S. M. A. Henrija apmēram trīsdesmit gadus bija bijusi atturības un citu reformu iniciatore, līdz kāda sevišķi smaga slimība viņu noveda Betlkrīkā. Ārstēšanās un lūgšanas vainagojās ar misis Henrijas dziedināšanu 1896. gadā un sabata pieņemšanu. Viņa pievienojās adventistiem, domādama, ka cilvēki ar tik brīnišķīgu vēsti droši vien atrodas tuvu pilnībai. Vīlusies, taču nebūt nezaudējusi drosmi, savas dzīves atlikušajos gados viņa bija spēcīga lieciniece.

Šoreiz misis Henrija sev uzdeva jautājumu par vienu no saviem mīļākajiem tematiem. “Māja ir draudzes kodols,” viņa norādīja, “un namamāte ir mājas dzīvības centrs. Kāda ir māte, tāda arī ir māja. Pirms Evaņģēlijs nonāk līdz katrai radībai ārpus mājas,” viņa turpināja, “ticīgo ļaužu mājām jātiek stiprinātām. Šeit nepieciešamais spēks ir pieejams kā vecākiem, tā bērniem. Bībele Apustuļu darbu grāmatā pavēstī, ka Gara apsolījums “dots jums un jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”” ¹

Kaut arī misis Henrija bija sevišķi spilgta personība, tomēr viņa ir tikai viena no tūkstošiem sieviešu, kuru talanti un uzupurēšanās ir sekmējuši adventes kustības darbu.

Dažas jau esam satikuši. Kā atceraties, misis Kaučai pietika kristieša drosmes, lai pieklājīgi, bet bez kavēšanās pārtrauktu sludinātāju Džozefu Beitsu un klātesošos iepazīstinātu ar Semjuelu Snovu, kas pastāstīja tiem par pusnakts saucienu. Misis Reičela Ouksa Vašingtonas ciemā, Ņūhempšīras štatā, adventistus iepazīstināja ar sabatu. Enija Smita ar savām priecīgajām dziesmām uzmundrināja tā laika ticīgos. Hanna Mora bija pirmā, kas trešā eņģeļa vēsti aiznesa uz Āfrikas kontinentu. Enija Batlera un jaunā Mērija Endrūsa bija pirmās sievietes misionāres Eiropā. Savukārt misis Armstronga un misis Katrīna Revēla tur bija pirmās jaunatgrieztās, kas ievēroja sabatu. Un, protams, arī visas kustības inspirētā padomdevēja Elena G. Vaita bija sieviete!

Visas šīs mēs jau pazīstam. Bet bija vēl daudzas citas.² Sievietes adventisma attīstības gaitu ir spēcīgi ietekmējušas ar savu nodošanos kalpošanai, dažādiem devumiem, uzticību un pazemību. Viņas ir kalpojušas, būdamas sekretāres, skolotājas, aukles, misionāres un Bībeles strādnieces; arī rakstnieces, redaktores, komponistes, jaunu darbības virzienu dibinātājas, administratores, ekonomistes un sludinātājas.

Tomēr lielākoties sievietes par savu darbu ir saņēmušas maz atzinības. Algas viņām parasti ir bijušas zemākas nekā vīriešiem. Viņas reti ir lūgušas, lai tām uztic lielāku atbildību un augstākus amatus. Viņas ir darījušas būtībā visu, gandrīz neko nav lūgušas, un samaksa par to viņām ir bijusi apziņa, ka ir darīts viss iespējamais. Pavērosim dažus zīmīgus piemērus.

Kaut arī viņas vārds šodien ir aizmirsts, sludinātāja Dž. N. Lafboro māsa Minerva Džeina Čepmena savas dzīves laikā adventistu sabiedrībā bija labi pazīstama. 1877. gadā viņa tika ievēlēta par Ģenerālkonferences kasieri. Tajā pašā laikā viņa bija žurnāla “Youth’s Instructor” (“Jaunatnes Padomdevējs”) redaktore, izdevniecības sekretāre un literatūras un misijas biedrības kasiere! Deviņus gadus viņa bija “Youth’s Instructor” redaktore, atteikdamās no jebkādas samaksas par šo darbu.

Sludinātājs Čepmens ar sievu pārcēlās uz Betlkrīku 1866. gadā — neilgi pēc Ģenerālkonferences izveidošanas un Pilsoņu kara beigām. Misis Čepmena kādu brīdi strādāja par burtlici, taču drīz vien kļuva par izdevniecības “Review and Herald” kasieri, bet pēc tam uzņēmās pienākumus, kurus tikko pieminējām. Aizgājusi pensijā 1893. gadā, viņa palika uz dzīvi Betlkrīkā, līdz pat mūža galam saglabādama veselību un enerģiju. Viņa nomira miegā deviņdesmit četru gadu vecumā³

Marija L. Hantlija bija dzimusi vienā no pirmajām adventistu ģimenēm, kas ievēroja sabatu Ņūhempšīras štata Vašingtonas ciemā. Kad izveidojās Modrā misijas biedrība (Vigilant Missionary Society), viņa kļuva par tās sekretāri. Jau divdesmitajā nodaļā runājām par šo enerģisko, pašaizliedzīgo un misijai noskaņoto apgaroto sieviešu pulciņu Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā. Kad šī vietējā organizācija 1874. gadā bija izaugusi jau līdz adventistu Vispasaules Literatūras un misijas biedrībai, viņa arī šeit bija sekretāre un šo pienākumu pildīja līdz mūža galam, sākumā pieaicinādama vienu, tad otru un trešo palīgsekretāri, līdz to bija pavisam vienpadsmit. 1888. gada Ģenerālkonferences sesijā Mineapolisā Marija L. Hantlija tika uzaicināta runāt par draudzes ierindas locekļu darbību. Toreiz viņa uzstāja, ka “daudzi darbu darītu ar prieku, ja vien zinātu, kā to paveikt”, un lūdza sludinātājiem izstrādāt efektīvus plānus draudzes ierindas locekļu apmācībai.⁴ Pretēji misis Čepmenai, mis Hantlija nomira jau četrdesmit trīs gadu vecumā, organizējot evaņģelizācijas pasākumus Čikāgā.⁵

1866. gadā kāda piecpadsmit gadus veca meitene Moda Saislija ieradās Betlkrīkā un sāka strādāt “Review and Herald” izdevniecībā. Pirms dažiem gadiem, kad visa ģimene vēl dzīvoja Anglijā, bija nomiris viņas tēvs. Vecākais brālis bija pirmais, kas aizceļoja uz Ameriku. Kad tur ieradās arī pārējie, izrādījās, ka viņš tagad “svin sestdienu kā sabatu”. Visa ģimene viņam pievienojās.

Ieskaitot Modu un viņas brāli, Saisliju ģimenē bija septiņi bērni. No četrām meitām Džozefīne kļuva par skolotāju–misionāri Austrālijā, Marta strādāja par iespiedēju “Review and Herald” izdevniecībā, Nellija mācījās Betlkrīkas sanatorijā un kļuva par medicīnas māsu, apprecējās ar sludinātāju Džordžu B. Stāru un kopā ar viņu palīdzēja Elenai Vaitai Austrālijā.

Bet kā ar pašu Modu? Viņa bija viena no pirmajiem adventistiem, kas pilnībā maksāja desmito tiesu. Viņa kļuva savā ziņā par studenti misionāri, paņemdama sešu mēnešu bezalgas atvaļinājumu, kura laikā strādāja Ohaio štatā, pati pelnīdama sev uzturu. 1877. gadā Moda Saislija devās uz Šveici, lai tur viena pati kalpotu kā aizokeāna misionāre. Tur viņa strādāja, salikdama tekstu itāļu valodā, nemaz šo valodu neprazdama. Vēlāk, atgriezusies Amerikā, viņa apprecējās ar Nebraskas konferences prezidentu L. Boidu un devās tam līdzi uz Dienvidāfriku pirmajā adventistu misionāru grupā, kas apmeklēja šī kontinenta nekristīgos iedzīvotājus.

Būtu vērts pieminēt, ka šīs ģimenes trīs brāļi arī kļuva par adventes kustības dalībniekiem. Džons kļuva par sludinātāju, bet Roberts — par bezalgas misionāru un nomira misijas darbā. Viljams (viņa pilns vārds ir Viljams Konkerors Saislijs) kļuva par celtnieku un arhitektu, izstrādāja projektus dažām svarīgākajām Betlkrīkas koledžas, Vallavallas koledžas un Ūnijas koledžas ēkām, kā arī citām iestādēm Austrālijā, Dienvidāfrikā un Anglijā.⁶

Saisliju ģimenes panākumi norāda uz viņu mātes izveicību un pašuzupurēšanos. Arī tūkstošiem citu sieviešu, kas uzaudzinājušas dievbijīgus bērnus, adventes kustībai ir devušas neaptverami daudz.

Jāpiemin, ka 1879. gadā, kad Ģenerālkonference izveidoja Ārzemju misijas padomi, kas no Ģenerālkonferences padomes pārņēma atbildību par misijas darbu, trīs no tās deviņiem locekļiem bija mums jau pazīstamās sievietes — Minerva Džeina Čepmena, Marija L. Hantlija (trīsdesmit divu gadu vecumā) un Moda Saislija (divdesmit astoņu gadu vecumā).⁷

Kāda cita slavena ģimene agrīnā adventisma laikā bija sarkanmatainās “Renkinu meitenes”, kuru skaits bija ap duci. Vairums no viņām bija skolotājas, dažas īpaši prasmīgas.

Aida Renkina bija pirmā sieviete dekāne (jeb tolaik mācību pārzine) Betlkrīkas koledžā. Mērija Renkina bija māte Dr. E. A. Saterlendam, kas kopā ar Persiju Meiganu palīdzēja Betlkrīkas koledžu pārveidot par Imanuēla Misijas koledžu (tagad Endrūsa universitātei pakļauta sākumskola) un vēlāk nodibināja Medisonas koledžu.⁸

Vispopulārākā no Renkinu meitenēm bija Helēna, kuru vēlāk, kad viņa jau bija apprecējusies ar Almu Drūlardu, mēdza saukt par māmuļu D. vai Nellas tanti.

Tā kā misis Drūlarda bija laba matemātiķe, viņu ievēlēja par Nebraskas konferences kasieri. Vēlāk viņa dažus gadus palīdzēja vīram misijas darbā. 1901. gadā misis Drūlarda kļuva par Imanuēla Misijas koledžas kasieri. Kad 1904. gadā nomira vīrs, viņas rīcībā palika visa ģimenes iedzīve, viņai bija sešdesmit gadu un viņa bija atkal gatava uzsākt darbību citā profesijā.

Tajā pašā 1904. gadā E. A. Saterlends (viņas māsas Mērijas dēls) atstāja Imanuēla Misijas koledžas prezidenta amatu vienā laikā ar savu palīgu Persiju T. Meiganu, kurš savukārt atstāja dekāna pienākumus, un abi devās uz Dienvidiem, lai tur uzsāktu adventistu izglītības darbu. Šajā laikā arī misis Vaita atradās Dienvidos — viņa apmeklēja savu dēlu Edsonu, kas bija evaņģēlists. Edsons visus uzaicināja doties braucienā ar misijas tvaikoni “Morning Star”.

Pirmajā brauciena dienā tvaikonim bija vajadzīgs remonts, un misis Vaita šo aizkavēšanos izmantoja, lai apskatītu zemes gabalu, ko brāļi bija izvēlējušies jaunas skolas celšanai trūcīgiem jauniešiem. Liela daļa zemes platības izskatījās nožēlojami, taču Elena Vaita bija pārliecināta, ka Dievs vēlas, lai pērk tieši šo zemes gabalu un ceļ tur ne tikai skolu, bet arī sanatoriju. Atgriezusies uz kuģa, viņa trīs reizes lūdza Saterlendu un Meiganu sagādāt naudu un nopirkt šo īpašumu.

Saterlends un Meigans devās vēlreiz apskatīt zemes gabalu. Tā izskats bija tik bēdīgs, ka abi pat apraudājās! Tomēr viņi izšķīrās sekot Kunga vadībai un nolēma, ka Saterlendam jādodas pie savas tantes misis Drūlardas uz Imanuēla Misijas koledžu un jālūdz nauda no viņas.

Tā viņš devās uz Berienspringsu un izteica savu lūgumu. Misis Drūlarda lika saprast, ka uzskata plānu par galīgi muļķīgu. Saterlends grasījās doties prom.

“Kur tu iesi?” viņa jautāja.

“Iešu meklēt kādu citu, kas mums varētu palīdzēt. Es gribu paklausīt tam Kungam, lai arī kā tas beigtos.”

Drīz vien viņa stāvēja blakus misis Vaitai un apskatīja zemes īpašumu. Paļaudamās uz misis Vaitas pārliecību, turīgā sieviete nolēma rīkoties.

Vīlies nebija neviens. Medisonas koledža un sanatorija zēla un plauka, mācīdama tūkstošiem studentu, sagatavodama simtiem absolventu un palīdzēdama izveidoties dažādām līdzīgām patstāvīgām pašpalīdzības iestādēm visos Dienvidos un arī ārzemēs.

Dienā, kad misis Drūlarda ieradās, lai piedalītos šajā projektā, māsa Vaita viņai teica: “Nella, tu domā, ka esi pietiekami veca, lai dotos pensijā. Ja tu šajā lietā ieguldīsi savus līdzekļus, ja tu pieskatīsi šos zēnus [Saterlendu un Meiganu, kaut arī tiem jau pāri trīsdesmit] un dosi viņiem padomus un atbalstīsi visu, ko Kungs vēlas, lai viņi darītu, tad tas Kungs atjaunos tavus spēkus un tu nākotnē padarīsi vairāk nekā jebkad agrāk.”

Vārdi izrādījās patiesi. Māmuļa D. ieguldīja savus līdzekļus Dienvidu trūcīgo ļaužu labā. Dievs uzturēja viņas darba spējas līdz cienījamam vecumam. Misis Drūlarda nodzīvoja deviņdesmit četrus gadus un paguva nodibināt vēl vienu iestādi — šoreiz speciāli melnajai rasei — Riversaidas sanatoriju.⁹

Keita Lindseja uzauga kādā lielā ģimenē tajā pašā Viskonsinas lauku apvidū, no kurienes bija nākušas Renkinu meitenes. Būdama Deivida Livingstona pēctece un turklāt sajūsminādamās par Florenses Naitingeilas paveikto Anglijā un Krimā, viņa 1867. gadā aizsteidzās uz Betlkrīku, lai kalpotu nelielajā Rietumu Veselības Reformas institūtā, kuru adventisti bija izveidojuši pirms gada. Drīz vien viņa jau mācījās Ņūdžersijā divgadīgos medicīnas māsu kursos, bet pēc tam iestājās Mičiganas universitātē Enarborā. Tā tolaik bija tikai otrā meiteņu grupa, kurai šeit atļāva mācīties medicīnu. Tā kā Lindseja bija viena no desmit meitenēm 1300 vīriešu vidū, viņai bija jārēķinās ar zobgalībām un skeptiskām piezīmēm. Taču, kad viņa iestājās par sieviešu tiesībām un drosmīgi panāca pieprasīto, viņa iemantoja arī puišu respektu. Mācības viņa beidza kā pirmā savā grupā.

Atgriezusies Rietumu Veselības Reformas institūtā, kas tagad pārdēvēts par Ārstniecības un Ķirurģijas sanatoriju, viņa specializējās sieviešu un bērnu slimībās. Ap to laiku Džons Hārvijs Kelogs kļuva par šīs iestādes direktoru medicīnas jautājumos. Būdama drosmīga un neatlaidīga, Keita Lindseja beidzot pierunāja Kelogu un institūta padomi 1883. gadā izveidot medicīnas māsu skolu, par kuru viņa cīnījās un kuru vadīja līdz pat 1897. gada ceļojumam uz Āfriku. Vēlāk viņa strādāja Boldēras sanatorijā Kolorādo štatā.

Ar savu precizitāti, pamatīgumu un labsirdību Dr. Lindseja atstāja neaizmirstamu iespaidu uz tūkstošiem medicīnas māsu, ārstu un pacientu. Betlkrīkas laikā viņas vienīgais dzīvoklis bija neliela istabiņa blakus biroja telpām. Viņa vēlējās būt pastāvīgi pieejama un spējīga pakalpot. Šīs pašaizliedzības dēļ Lomalindas universitātes medicīnas māsu specialitātes studentu kopmītnes nosauktas viņas vārdā.¹⁰

Džordžija Anna Beresa viena pati brīvprātīgi pieteicās par misionāri un kļuva par vienu no pirmajiem Septītās dienas adventistiem Indijā. Doties tik tālā ceļā bez vīra vai ģimenes bija drosmīgs pasākums. Īsi pirms kuģa piestāšanas krastā viņu pārņēma ārkārtīga vientulības sajūta, turklāt vissmagākajā skumju brīdī viņai uz klāja nokrita rokas pulkstenis un apstājās. Viņa bija pazaudējusi savu vienīgo draugu! Izmisumā mis Beresa nodomāja, ka, ja vien pulkstenis atkal sāktu tikšķēt, viņai pietiktu spēka būt par misionāri! Nometusies uz ceļiem savā kajītē, viņa lūdza žēlastību no Dieva, lai pulkstenis atkal sāktu iet. Dievam patika misionāres vienkāršais lūgums (viņa taču nelūdza par atgriešanos mājās — tas viņai nenāca ne prātā). Uztraukusies, taču joprojām uzticēdamās, viņa pacēla savu pulksteni un pielika pie auss.

Tas tikšķēja!

Un nekad neapstājās. Ar to viņai vairs nekad nebija problēmu. Tā Dž. A. Beresa ieceļoja Indijā, bet skumjas pēc mājām to atstāja pavisam. Vēlāk viņa apprecējās ar misionāru Luteru Dž. Berdžisu, un trīsdesmit divus gadus abi kopā strādāja daudzo tautu vidū šajā neapgūtajā subkontinentā. Kad viņi atbrauca atvaļinājumā uz Ameriku, lai sludinātājs Berdžiss varētu ārstēties, izrādījās, ka Ģenerālkonferencei nav naudas, lai varētu aizbraukt atpakaļ. Tad misis Berdžisa izgāja ielās un pārdeva 20 000 eksemplāru “Bible Training School” (“Bībeles skola”) par desmit centiem gabalā, lai pati varētu nopirkt biļetes.¹¹

Ja runājam par misionārēm Indijā, nedrīkstam aizmirst Annu Naitu, pirmo melnās rases misionāri šajā zemē. Bērnībā Misisipi štatā viņa lasīt iemācījās ātrāk nekā viņas rotaļu biedri un, lasot “Signs of the Times” un “Steps to Christ”, pievērsās adventismam. Pēc mācībām adventistu akadēmijā Greisvilā (tagadējā Dienvidu misijas koledža) Anna Naita devās 380 jūdzes (608 km) mājup vasaras brīvdienās. Vietējā ciemā viņu izsmēja. Sabatos viņa ņēma līdzi Bībeli, grāmatas par sabatskolu, “Review and Herald”, “Youth’s Instructor”, suni, revolveri un gāja uz mežu. Sunim bija jāpasargā no meža cūkām, bet revolverim — no cilvēkiem! (Bērnībā Anna pati taisīja lokus un bultas un bija izpelnījusies atzinību par spēju trāpīt ar bultu koka dobumā no 100 jardu (91,4 m) attāluma.)

Vēlāk Betlkrīkas sanatorijā viņa kļuva par medicīnas māsu. Dr. Kelogs ievēroja Annu Naitu un pat izvēlējās par delegāti lielajai 1901. gada Ģenerālkonferences sesijai. Šajā pašā gadā viņa kā medicīnas māsa devās uz Indiju.

Indijā drosmīgā misionāre kolportēja, strādāja par skolotāju, kalpoja medicīnā un labi satika gan ar turīgajiem, gan trūcīgajiem visā šīs zemes ziemeļu un austrumu daļā. Nepagurdama viņa guva spēkus pastāvīgās lūgšanās un nereti brīnumainā kārtā saņēma gan padomu, gan dziedināšanu, gan pat uzturu.

Reiz, braukdama ar vilcienu, Anna Naita trīsdesmit sešas stundas nebija nekā ēdusi un bija pagurusi no izsalkuma. Pārlaidusi skatu kupejai, viņa sev par izbrīnu uz sēdekļa atrada šķīvi ar maizi un krūzi silta dzēriena. Ar pateicību ēzdama, mis Naita gaidīja, ka kuru katru brīdi dīvaini ģērbies svešinieks, kas šurpu turpu pastaigājās pa peronu, pabāzīs galvu logā un pieprasīs samaksu. Taču, kad viņa bija beigusi ēst un gribēja atdot svešiniekam traukus, tas bija pazudis.

Vēlāk mis Naita atgriezās darbā savā skolā Misisipi. Tad Atlantā viņa izveidoja pirmo melnās rases Kristīgo jauno sieviešu asociāciju (YWCA — Young Women’s Christian Association). Anna Naita vienlaicīgi apvienoja darbu vietējā misijā, brīvprātīgās misionāres, kā arī izglītības un sabatskolas sekretāres pienākumus Dienvidaustrumu un Austrumu ūnijās, bet tās vienīgais birojs bija koferis un rokassomiņa. Beidzot viņa apmetās uz pastāvīgu dzīvi un kļuva par Oukvudas koledžas dibinātāju un vadītāju. Mis Naita bija ceļojusi ap pusmiljonu jūdžu, neskaitot Indiju, vadījusi tur gandrīz vai 10 000 sapulču un uzrakstījusi 49 000 vēstuļu.¹²

Vēl daudz citu sieviešu iegājušas Septītās dienas adventistu draudzes vēsturē, piedalīdamās tās misijā — “darīt [vēsti] zināmu pasaulei”. Mēs nevaram nepieminēt Loru Klementu, Melisas Renkinas meitu (un tāpēc arī šo Renkinu meiteni), kura divdesmit deviņus gadus rediģēja “Youth’s Instructor”, žurnāla “Insight” (“Ieskats”) priekšteci. Šajā laikā viņas rakstītā sleja “Let’s Talk It Over” (“Pārrunāsim to”) ir viens no augstvērtīgākajiem literārajiem darbiem visā konfesijā.

Bet cik tūkstoši sieviešu ir veicinājušas kustības attīstību, strādādamas par sabatskolas vadītājām un skolotājām? Flora Plamera, kas no 1913. līdz 1936. gadam bija Ģenerālkonferences Sabatskolu departamenta vadītāja (jeb direktore), ir daudzu grāmatu autore. Viņa, protams, nebija viena — vietējo draudžu sabatskolās visā pasaulē darbojās neaptverams skaits sieviešu un meiteņu.

Un kā ar skolotājām sākumskolās, pasniedzējām akadēmijās un koledžās? Neviens nepateiks, cik tūkstoši sieviešu adventistu izglītības darbā ir sekojušas Martai Amadonai! Mums pietrūktu laika, lai pastāstītu par visām sievietēm, kas kalpo un ir kalpojušas, būdamas rakstnieces, saimnieces, sekretāres, stenogrāfistes, grāmatvedes, bibliotekāres un daudzu citu draudzes pienākumu pildītājas, neizslēdzot arī liecināšanu kancelē.

Piemēram, Aida Rigelsa Bērdena, kas divdesmitā gadsimta sākumā bija Oregonas konferences sabatskolas sekretāre, bieži uzstājās ar svētrunām, un viņa nebija vienīgā sieviete sludinātāja. Sludinātāja E. B. Leina sieva bija plaši pazīstama, un viņai bija sludināšanas licence (šī licence gan nebija iesvētīta sludinātāja apliecība).

Jautājumu par sieviešu ordināciju Ģenerālkonference apsprieda 1881. gadā. Iespējams, tam par ierosmi bija fakts, ka Septītās dienas baptisti nesen bija ordinējuši dažas sievietes. Kara laikā gan Amerikā, gan Eiropā neordinētas sievietes ir kalpojušas par vietējo draudžu sludinātājām. Sieviešu ordinācijas jautājums pamatīgi tika iztirzāts 20. gs. 70. gados, un dažas sievietes Savienotajās Valstīs tika iesvētītas par vietējo draudžu vecākajām. Tajā pašā laikā zināmu interesi radīja Elenas Vaitas 1895. gadā izteiktā atziņa, kas sieviešu ordināciju vairāk attiecina uz draudzkopes (diakones) vai humānās palīdzības darbinieces pienākumiem: “Sievietes, kuras daļu sava laika vēlas ziedot kalpošanai Kungam, vajadzētu norīkot slimo apmeklēšanai, bērnu uzraudzīšanai un kalpošanai trūcīgo ļaužu vajadzībām. Šim darbam viņas būtu jānošķir ar lūgšanu un roku uzlikšanu.” ¹³

Savienotajās Valstīs gan 19., gan 20. gadsimtā ir bijusi spēcīga feminisma kustība. Abos gadsimtos tam ir bijušas gan pozitīvas iezīmes — likumīgo tiesību atjaunošana, gan arī negatīvas — pieprasījums pēc brīvām un bezatbildīgām seksuālām attiecībām. Pagājušajā gadsimtā Septītās dienas adventisti uz šo kustību atbildēja, uzsverot, ka sievietes var būt labas biroja darbinieces, skolotājas, jaunatnes audzinātājas draudzē, skolā un it īpaši mājās. Galu galā “nebrīvās” mātes ir nevis pieķēdētas pie bērnu autiņiem, bet gan piesaistītas pie mazajiem cilvēciņiem, kas ir radīti pēc Dieva līdzības un kas vēlāk spēs pasaulē izplatīt vēsti. Tiešām, mazie bērni ir īpaši pieskaitāmi pie tās “katras radības”, kurai jātiek pasludinātam Evaņģēlijam, kā to ļoti trāpīgi bija aizrādījusi misis S. M. A. Henrija.

Arī Elena Vaita pastāvīgi uzsvēra šos cēlās sievišķības aspektus, taču viņa to nedarīja tik vienpusīgi. Viņa iestājās arī par sievietes grūtību kompensēšanu un tā Kunga vārdā pieprasīja līdzvērtīgu samaksu par sieviešu darbu. Viņa rakstīja: “Dievam ir paredzēts darbs ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Krīzes brīdī viņas var stāties vīru vietā, un tas Kungs darbosies ar viņu starpniecību.” ¹⁴ “Dievs ir taisnības Dievs, un, ja sludinātāji par savu darbu saņem algu, tad arī viņu sievām, kas tikpat pašaizliedzīgi strādā Dieva darbā, vajadzētu maksāt, kaut arī viņas to varbūt nemaz nepieprasa.” ¹⁵ “Šis jautājums nav atstāts vīriešu lemšanai. Tas Kungs to jau ir izlēmis. Jums [viņa rakstīja vadībai] jāpilda savs pienākums pret sievietēm, kuras strādā Evaņģēlija labā.” ¹⁶

Kad Džeimss Vaits 1867. gada vasarā ezera krastā ordinēja kādu sludinātāju, viņš sludinātāja sievu lūdza vismaz zemoties blakus savam vīram, lai iesvētītu viņu par sludinātāja palīgu. Pēc viņa domām šādi vajadzētu rīkoties visos sludinātāju iesvētīšanas gadījumos.¹⁷ Kad Roberts H. Pīrsons 1975. gada Ģenerālkonferences sesijas laikā Vīnē tika ievēlēts atkārtoti, viņš aicināja sievu nostāties sev blakus, lai simbolizētu visu darbinieku sievas, kas palīdz nest vīru nastas.

Laimīga ir sieva, kas sava vīra darbā var palīdzēt tieši. Daudzas, it īpaši tās, kurām ir mazi bērni, spiestas savu daļu nastas nest neklātienē. Ar godbijību varam lasīt aizkustinošās rindiņas, kuras Andželīna Endrūsa (toreiz viņai bija jau krietni pāri trīsdesmit) 1860. gadā nepārtraukti rakstīja savā dienasgrāmatā:¹⁸

“Man ļoti pietrūkst vīra. Es nespēju izturēt domu, ka viņš būs projām vēl vairākus mēnešus.

Es tikko spēju samierināties ar viņa ilgo prombūtni. Kā mana sirds dauzīsies, kad satikšu viņu atkal! Viņš ir viens no laipnākajiem un labākajiem vīriem.

Es vēlos, lai Džons visu darītu pareizi.

Mana dedzīgākā vēlēšanās ir, lai Dieva roka viņu vadītu.

Mana sirds jūt ilgas, kas netiek piepildītas. Man nepietiek tikai ar vēstuļu rakstīšanu un saņemšanu.

Mans dārgais vīrs ir pārradies! Kāda brīnišķīga tikšanās!

Mans dārgais vīrs šodien aizbrauca uz Minesotu, lai piedalītos telts sapulcē. Cik skumji ir šie šķiršanās brīži!”

1. Nedaudz pārfrāzēts no viņas svētrunas “Woman’s Work”, kura, šķiet, pilnībā publicēta 1899. gada “Ģenerālkonferences Biļetenā”, 172.–174. lpp.
2. Labs šīs nodaļas temata pētījums ir John G. Beach, “Notable Women of Spirit: The Historical Role of Women in the Seventh-day Adventist Church” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1976). Sk. arī atbilstošus “SDA Encyclopedia” šķirkļus.
3. “Review and Herald”, 1924. g. 3. janvārī, 22. lpp.: A. G. Danielsa iesniegts nekrologs; sk. arī “SDA Encyclopedia” šķirkli “Chapman, Minerva Jane (Loughborough)”.
4. “General Conference Daily Bulletin”, 1888. g., 3. lpp.
5. “Review and Herald”, 1890. g. 29. aprīlī, 271. lpp.; Sk. arī “SDA Encyclopedia” šķirkli “Huntley, Maria L”.
6. Spalding, “Origin and History”, 2. sēj., 50. lpp.; “SDA Encyclopedia” šķirklis “Sisley, William Conqueror”; E. K. Vande Vere, “The Wisdom Seekers” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1972), 52. lpp.
7. “Review and Herald”, 1879. g. 4. decembrī, 184. lpp.
8. Spalding, “Origin and History”, 2. sēj., 45.–47. lpp.
9. Turpat, 3. sēj., 107.–175. lpp.
10. Kathryn Jensen Nelson, “Kate Lindsay, M. D. 1842–1923” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1963).
11. “SDA Encyclopedia” šķirklis “Burgess, Georgia Anna (Burrus)”.
12. Anna Knight, “Mississippi Girl, an Autobiography” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1952).
13. “Review and Herald”, 1895. g. 9. jūlijā, 434. lpp.
14. Ellen G. White, “Evangelism” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1946), 464. lpp.
15. Elenas Vaitas 43. manuskripts, 1898. g.; manuskripta reģ. nr. 267.
16. Ellen G. White, “Evangelism”, 493. lpp.
17. “Review and Herald”, 1867. g. 13. augustā, 136. lpp.
18. Ar nelieliem labojumiem no Andželīnas Endrūsas (Angeline Andrews) dienasgrāmatas; manuskripts glabājas Lomalindas universitātes Verniera Redklifa bibliotēkā (Vernier Radcliffe Library), Mantojuma kabinetā.', '1', 2, 'history