Dari to zināmu pasaulei

Ko adventisti ir parādā citiem kristiešiem

Vēsti, ko Septītās dienas adventisti bija atklājuši, viņi sauca par “patiesību”. Savu pirmo periodisko izdevumu tie nosauca par “Present Truth” (“Šī Laika Patiesība”). Adventistu veiksmīgie darbinieki jaunos draudzes locekļus arī tagad sauc par “atnākušajiem pie patiesības”, bet aizgājējus par “patiesības atstājējiem”.

1881. gadā Elena Vaita rakstīja: “Tas, ka mums ir patiesība, ir tikpat droši kā tas, ka Dievs dzīvo; bet sātans ar visām savām spējām un elles spēku nespēj padarīt Dieva patiesību par meliem.” ¹

Izklausās, it kā Septītās dienas adventisti domātu, ka viņi ir vienīgie, kam pieder patiesība! Tomēr tas tā nav. Tieši otrādi — viņi atzīst savu parādu neskaitāmiem citiem kristiešiem, kas gadu simteņu gaitā ir glabājuši savā sirdī un no paaudzes uz paaudzi tālāk nodevuši patiesību, kuras dēļ bieži tika apdraudēta viņu dzīvība.

Mēs jau izsekojām ceļu tai patiesībai, kuru Septītās dienas adventisti ir parādā Septītās dienas baptistiem. Tagad īsumā apskatīsim citus parādus.

Bet vispirms — kas tad ir patiesība? Jēzus atbild: “Es esmu (..) patiesība” (Jāņa 14:6) un “Tavi vārdi ir patiesība” (Jāņa 17:17). Tātad patiesība ir Kristus un Bībeles doktrīnas.

Vārds “doktrīna” nozīmē mācību. Bībele māca patiesību par Dievu. Arī Jēzus mācīja patiesību par Dievu. Laikā, kad daudzi Augstāko Būtni uzskatīja vai nu par neiedomājami dusmīgu uz cilvēku par viņa trūkumiem, vai cietsirdīgu un vienaldzīgu pret ciešanām, Jēzus Viņu atklāja kā mīlošu Debesu Tēvu.

Jēzus mācīja, ka Dievs ir tik žēlsirdīgs, ka piedāvā glābšanu katram, kas vienkārši no visas sirds Viņam uzticas. Jebkuram, kas Viņam tic, pieder mūžīgā dzīvība! (Jāņa 3:16) Viņš mierīgi apsolīja: “Dodiet atpūtu savām raižu pildītajām sirdīm (..). Ja Es aizeju (..), Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:1–3; NEB) Jēzus arī apsolīja, ka līdz šīs laimīgās dienas atnākšanai Viņam būs ļoti tuvas attiecības ar cilvēci — tās tiks panāktas ar Svētā Gara starpniecību, kurš ir tieši tāds pats kā Viņš. (Sk. Jāņa 14:15–18,25–29; 15:26,27; 16:7–14) Lai ļaudis pārliecinātu par to, Viņš savus sekotājus uzaicināja uz vienkāršu mielastu — Kunga vakarēdienu, atgādinādams, ka Viņš vēlas iemājot viņos un būt daļa no viņiem līdzīgi kā tas ir ar ēdienu.

Jēzus mācīja, ka, cilvēkam nomirstot, Dievs to nemoka kādā neredzamā vietā, bet gan ļauj tam atdusēties, atrasties mierīgā “miegā” līdz augšāmcelšanai. (Sk. Jāņa 11:11–14; 5:28,29)

Jēzus mācīja arī patiesību par Dievu, kas vēlas, lai katrs būtu brīvs. Nevienam nedrīkst piespiest pat kļūt par kristieti. Ļaudis vispirms jāapmāca un tikai tad, ja viņi pēc tam izvēlas ticēt, tos var kristīt. (Sk. Mat. 28:18–20; Marka 16:16) Tālāk Viņš mācīja, ka, ja mēs gribam palikt Viņa draugi, mums jāievēro Dieva baušļi. Viņš apsolīja sniegt šim nolūkam nepieciešamo palīdzību un apsolīja arī, ka dzīve saskaņā ar Dievu atnesīs laimi. (Sk. Jāņa 15:1–11)

Jēzus pateica tik daudz brīnišķīgu patiesību par Dievu, ka ļaudis, kas Viņu klausījās, “brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām”. (Lūk. 4:22) Reiz pat tempļa sulaiņi, riskēdami ar savu karjeru, nepaklausīja pavēlei apcietināt Viņu. “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks,” viņi paskaidroja. (Jāņa 7:46)

Kad Jēzus atstāja zemi, Viņš saviem apustuļiem deva “patiesības garu”, lai tas turpinātu mācīt patiesās mācības — patiesību par Patiesību.

Tas, diemžēl, tik labi tomēr neveicās. Kā jau Pāvils brīdināja, radās viltus mācītāji. (Sk. Ap. d. 20:28–31; 2. Tim. 4:3,4) Ļoti īsā laikā Kristus patiesība tika atmesta. Viltus mācības izraisīja nepareizu priekšstatu par Dievu, un garīgums līdz ar to zuda.

Taisnošana ticībā nekad netika pilnīgi aizmirsta, un katrā laikmetā bija daži kristieši, kas stingri turējās pie savas uzticības Dievam. Taču viduslaiku sajukumā ļaudīm, kas ilgojās pēc miera ar Dievu, bieži tika mācīts, ka papildus “ticēšanai” Dievs grib, lai viņi dodas grūtos svētceļojumos, apmeklē svēto kapenes un veic citus grēku nožēlas darbus.² Vairāk par visu tika mācīts, ka jāpaliek labās attiecībās ar mācītājiem, jo priesterus, pēc viņu vārdiem, bija iecēlis Dievs, uzticēdams tiem Debesu un elles atslēgas, lai tie aizslēdz Debesis tiem, kas dara ļaunu. Tā kā tajā laikā priesteri bija negodīgi un samaitāti, daudzi cilvēki sāka nicināt Dievu tāpat kā nicināja priesterus.

Zīdaiņi, tiklīdz tie piedzima, tika kristīti un padarīti par draudzes locekļiem, pirms vēl zināja, ko nozīmē būt kristietim.

Burtiskā Kristus otrā atnākšana netika noliegta, taču viduslaiku teologiem labāk patika uzskatīt, ka tā jau ir notikusi. Nepareizi izskaidrodami Atkl. 20:4, viņi apgalvoja, ka Kristus jau ir atnācis un apsēdinājis savus bīskapus to troņos (katedrās) viņu baznīcās (katedrālēs).³

Mācību par cilvēka aizmigšanu nāvē aizstāja apgalvojums, ka nekristītie tūlīt pēc nāves nonākot mūžīgā spīdzināšanā ellē un ka pat uzticīgie uz nezināmu laiku tiekot nosūtīti uz šķīstītavu pirms nokļūšanas Debesīs. Lai atbalstītu šīs teorijas, tika sadomātas leģendas. Piemēram, par kādu kapu Anglijā tika stāstīts, ka tas laiku pa laikam paceļoties un nolaižoties, tā pierādot ticīgajiem, ka te apbedītā dvēsele cieš mokas. Kad jauni cilvēki jautāja, vai viņi var sekmēt savu mirušo vecāku vai vecvecāku ātrāku pāriešanu no šķīstītavas uz Debesīm, viņiem lika papildus nožēlot grēkus. Ja viņi jautāja: “Vai esam pietiekami daudz darījuši?”, tad atbilde skanēja: “To neviens nezina.”

Mūku un svēto dienasgrāmatas un citi raksti atklāj, ka arī viduslaikos Kunga vakarēdiens daudziem kristiešiem joprojām bija personīgas sadraudzības brīdis ar savu Pestītāju. Tajā pašā laikā Jēzus vienkāršos vārdus “Šī ir mana miesa” pārtulkoja latīniski: “Hoc est corpus meum” un ticēja, ka tie maizi pārvērš īstā Kristus miesā⁴ un vīnu padara tik svētu, ka vienkāršiem ļaudīm to neļāva dzert, lai nejauši neizlietu “Dieva asinis”.

Māņticīgā tauta mēdza pusnaktī ieiet baznīcās, lai nozagtu “Kristus miesas” drupačas un uz labu laimi izbārstītu tās starp kāpostu stādiem savos dārzos. Bija izplatīta nostāja, ka ir maz vajadzības pēc svētrunas un vispār pēc jebkura veida dievkalpošanas, izņemot brīdi, kad ieskanējās mazais rokas zvaniņš un mācītājs izrunāja vārdus “Hoc est corpus meum.” Dievkalpojumi tika saīsināti, lai ātrāk pienāktu šis mistiskais brīdis. Kristus garīgās sadraudzības vārdi miljoniem cilvēku kļuva par maģiju.

Kad patiesība par Dievu tika aizmirsta un tās vietā nāca viltus mācības, ļaudīs aizvien vairāk nostiprinājās bezrūpība vai arī māņticība savas ticības jautājumos. Vairumā gadījumu Dievu uzskatīja vai nu par dusmīgu, vai par bezjūtīgu — tieši tāpat kā jūdi pirms tam, kad nāca Jēzus un atklāja savu patieso raksturu.

Ak, kā Dievs noteikti ilgojās vēlreiz sniegt pasaulei patiesu liecību par sevi! Cik iepriecināts Viņš varēja būt, kad Džons Viklifs bija atvērts jaunai patiesībai!

Uzticamais katoļu teologs Viklifs mīlēja Kungu Jēzu un ticēja, ka Kristus ir visas patiesības avots. Viņš lūdza savus ticības biedrus katoļus nolikt pie malas dažādās cilvēku izveidotās tradīcijas un sekot Rakstiem kā kristieša vienīgajam vadonim.

Ienaidnieki draudēja viņu nogalināt. Reiz, kad viņš gulēja slims, tie atnāca viņu apsmiet. Taču viņš piecēlās gultā un teica: “Es nemiršu, bet dzīvošu un turpināšu darīt zināmus mūku ļaunos darbus.”

Viklifs kļuva par tēvu pirmajam visas Bībeles tulkojumam vidusangļu valodā. Izplatījās simtiem ar roku rakstītu eksemplāru. Pa Angliju tika izsūtīti īpaši sludinātāji lolardi īpatnā apģērbā, kas ļaudīm lasīja Bībeli un mācīja Rakstus vērtēt augstāk nekā tradīcijas.

Pagāja gadsimts, parādījās Mārtiņš Luters, kas krita ceļos Dieva priekšā, meklēdams patiesību. Kā katoļu universitātes profesoram viņam bija jāmāca Dieva Vārds — Bībele. Taču no viņa tika prasīts tik daudz grēku nožēlu, ka Debesis šķita neiespējamas un Dievs — dusmīgs tiesnesis. “Mīlēt Kristu?” viņš jautāja kāda sāpīga pārdzīvojuma brīdī. “Es Viņu ienīstu.”

Viņam palīdzēja svētā Augustīna raksti. Tad ar lielu sajūsmu viņš Bībelē atklāja, ka grēciniekus glābj nevis “darbi”, bet vienkārša ticība Jēzus dzīvei, nāvei un augšāmcelšanai. Viņš atklāja ticīgo “priesterību”, šo satraucošo patiesību, ka katrs cilvēks var nākt pie Kristus tieši, bez priesteru un svēto starpniecības. “Plaši atvērās Paradīzes vārti,” viņš teica, “un es taisnā ceļā gāju iekšā.”

Luters piekrita Viklifam, ka Bībele un tikai Bībele ir ticības likums. Vormsas sapulcē 1521. gadā viņš pilnīgi droši paziņoja: “Ja mani nepārliecina ar Rakstu un veselā saprāta palīdzību, tad es nekā nevaru darīt. Pār manu sirdsapziņu valda Dieva Vārds.”

Luters pieņēma arī Viklifa atklājumu par Kunga vakarēdienu, proti, ka maize nepārvēršas par Kristus miesu un asinīm.⁵ Viņš uzsvēra, ka šis mielasts ir īpašs gadījums, kad Kristus apstiprina brīvu piedošanu katram mūsu grēkam. Tā, no jauna atklājot patiesību, Luters pieņēma agrāko kristiešu uzskatus, pievienoja tiem paša atklātos un nodeva tos miljoniem sekotāju.

Visā Ziemeļeiropā tūkstošiem katoļu priecājās par Mārtiņu Luteru. Daudzi atdeva dzīvību par savu ticību. Laiku pa laikam veselās grupās luterāņu mācītāji tika pakārti kokos. Viņiem šķita lēti atdot visu patiesības dēļ par Pestītāju.

Pašaizliedzīgi katoļi Francijā un Šveicē turpināja pētījumus un atklāja papildu patiesības, kas viduslaikos bija apslēptas. Visievērojamākais no tiem bija Žans Kalvins — presbiteriāņu un kongregacionālistu tēvs, kuram piemita tikpat loģiska domāšana, cik Luteram liels entuziasms.

Viņš sistematizēja jaunatklātās Bībeles patiesības. Par nelaimi, Kalvina vārds šodien nepatīkami asociējas ar tā saucamo “iepriekšnolemtību”.

Viņš tiešām to mācīja, taču tā laika cilvēkiem tas neizklausījās tā, kā izklausās šodien. Toreiz ļaudīm tika mācīts, ka viņu liktenis ir atkarīgs no priesteru un bīskapu iegribām, jo tiem piederēja “Debesu valstības atslēgas”. Kalvins tiešām mācīja, ka cilvēku liktenis ir iepriekš nolemts, taču lēmēji ir nevis cilvēki, bet Dievs, kas to ir izdarījis pirms pasaules radīšanas!

Grūti aptvert milzīgo atvieglojumu, ko izjuta Kalvina draudzes, kad tās no Bībeles uzzināja, ka viņu liktenis ir tālu no mācītāju un priesteru svārstīgajiem untumiem un ka Dievs to ir izlēmis tūkstošiem gadu pirms šo cilvēku dzimšanas.

Kalvinam nebija gluži taisnība. Viņš mācīja, ka, ja reiz Dievs cilvēku ir izredzējis glābšanai, tad cilvēks pats vairs nevar izvēlēties aiziet pazušanā. Tomēr apgalvodams, ka cilvēka liktenis atrodas Dieva, nevis citu cilvēku rokās, viņš pārcēla savu ļaužu sapratni daudz tuvāk Bībeles patiesībai.

Papildus tam, ko darīja Luters, Kalvins saviem sekotājiem atklāja uzvaras iespēju pār grēku, aicinādams tos dzīvot ar katru dienu labāk. Lutera galvenais atklājums bija mācība par cilvēka pārveidoto stāvokli Dieva priekšā (taisnošanu ticībā), turpretī Kalvins uzsvēra rakstura pārveidošanu (svētošanu ticībā), ko paveic Dieva žēlastība.

Tūkstošiem katoļu ar pateicību pieņēma atjaunoto patiesību, ko viņiem mācīja Kalvins, un daudzi no tiem par to atdeva arī savu dzīvību.

Anglijā Kalvina sekotājus savā laikā sauca par puritāņiem, jo viņi vēlējās šķīstīt (angļu val. “purify”) jauno anglikāņu baznīcu, uzskatīdami to par vēl nenobriedušu.

Puritāņiem mēs esam parādā karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma versiju. 1603. gadā viņi karalim Džeimsam I iesniedza lūgumu izdot jaunu tulkojumu, ko varētu lietot dievkalpojumos. Karalis piekrita un šo uzdevumu uzticēja četrdesmit septiņiem zinātniekiem. Pēc astoņiem gadiem, 1611. gadā, slavenā karaļa Džeimsa versija tika iespiesta. Kurš gan spēj novērtēt, ko šis tulkojums ir paveicis par godu Dievam?

Eiropas kontinentā dievbijīgie anabaptisti savu vārdu ieguva “ticīgo kristības” dēļ (no grieķu val. “baptizō” — pagremdēt, kristīt). Viņi jebkurā brīdī bija gatavi par to atdot dzīvību. Šķiet, pirmā anabaptistu mocekle bija kāda glīta šveiciešu meitene, kuras galvu turēja zem ūdens zirga silē par apsmieklu ticīgo kristībām. Arī citi mira vai nu šādi, vai tika noslīcināti upēs, sadedzināti uz sārta, vai apdedzināti uguns tuvumā. Citi tika noguldīti uz atvērtiem zārkiem, kas bija par maziem, un karavīri ar saviem naglotajiem zābakiem viņus iespārdīja tur iekšā.

Līdzīgi anabaptistiem Eiropā bija baptisti Anglijā un Amerikā.⁶ Arī viņi uzstāja, ka jākristī ir tikai ticīgie, nevis mazi bērni. Taču, atšķirībā no vairuma anabaptistu, viņi bija nonākuši līdz “pagremdēšanas kristībai”.

Astoņpadsmitajā gadsimtā iepriekšnolemtības teorija sāka novecot. Miljoniem cilvēku, kas nekad nebija jutuši bailes no priesteriem, tagad sāka baidīties, ka Dievs pats varbūt ir izvēlējies viņus pazudināt! Džons Veslijs atjaunoja Jaunās Derības patiesību, ka glābšana ir pieejama visiem — “jebkuram, kas tic”. (Jāņa 3:16; KJV)

Veslijs nodibināja metodistu draudzi, kura pieņēma tādus principus kā “Bībele un tikai Bībele”, “ticīgo priesterība”, Kunga vakarēdiens kā piemiņas mielasts, kas ticībā sniedz Kristus klātbūtnes dziedinošo izjūtu, kā arī mācību par to, ka kristieša dzīvē jābūt pārvērtībām. Veslijs vienmēr atbalstīja mazu bērnu kristības, taču viņš un viņa draudze ļāva tikt kristītiem pagremdējot tiem, kas to vēlējās. (Elena Hārmona metodistu draudzē tika kristīta pagremdējot.)

Tas, ko darīja metodisti, bija tipiski arī citiem kristiešiem. Tie pieņēma patiesību, kuru citi bija atklājuši pirms viņiem, un pievienoja tai jaunus atklājumus. Šādi Dieva patiesība kļuva arvien skaidrāk saredzama.

Gadsimtu gaitā bija arī atsevišķi kristieši, kas saprata, ka Dievs grēciniekus pēc nāves nespīdzina, bet ļauj tiem atdusēties. Viklifs ticēja “bezapziņas miegam starp nāvi un augšāmcelšanos”. Mārtiņš Luters mācīja, ka nāve Kristū ir “patīkams, salds un īslaicīgs miegs”. Anglijā šai pārliecībai piekrita anglikānis Frānsiss Blekburns, baptists Metjū Kefins un puritānis Džons Miltons. Arī Amerikā bijušais metodistu sludinātājs Džordžs Storss un bijušais kongregacionālistu sludinātājs Čārlzs Fičs mācīja par nāves miegu. Šie ir tikai daži no daudzajiem, kuri tam ticēja.⁷

Storsa un Fiča vārdi mums atgādina, ka deviņpadsmitā gadsimta sākumā iesākās lielā starpkonfesionālā otrās adventes atmoda. Jēzus otrās atnākšanas gaisma spīdēja tik spoži, cik spoži tā nebija spīdējusi kopš otrā gadsimta. Šajā atmodā radās Septītās dienas adventistu draudze.

• Enija Smita bija baptiste.
• Reičela Ouksa bija Septītās dienas baptiste.
• Hīrāms Edsons, Frederiks Vīlers un Elena Hārmona bija metodisti.
• Džozefs Beitss un Džeimss Vaits bija kristiešu apvienības locekļi.
• Stokbridžs Haulends bija kongregacionālists.

Viņi un tūkstošiem citu, kļūdami par jaunās Septītās dienas adventistu kustības dalībniekiem, neatteicās no brīnišķīgajām patiesībām par Dievu, ko bija mantojuši savās iepriekšējās konfesijās. Tieši pretēji — iepazīstot arvien dziļākas atziņas, viņi saskatīja vēl lielāku godību agrāk zināmajās patiesībās.

Taisnošanu Jēzū Kristū, uzvaru Svētā Gara spēkā, glābšanu vienīgi ticībā, Bībeli kā vienīgo ticības likumu, ticīgo priesterību, kristības ar pagremdēšanu, Kristus nākšanas tuvumu — to visu un daudz ko citu Septītās dienas adventisti bija pārņēmuši no savām iepriekšējām draudzēm. Šīm patiesībām tika pievienots sabats (kuru pārņēma no Septītās dienas baptistiem), un visai šai gaismai viņi lika atspīdēt kā mirdzošai lāpai. Vairāk nekā jebkurš cits pirms viņiem viņi mācīja, ka žēlīgais Dievs ļauj mirušajiem dusēt līdz augšāmcelšanai, un vairāk par visu piedāvāja pasaulei satraucošās vēstis par lielo jauno darba posmu, ko Jēzus patlaban veic Debesīs.

Tāpēc, kad adventisti saka, ka viņiem ir “patiesība”, tas nozīmē, ka viņiem ir tā patiesība, kura agrāk bijusi citiem kristiešiem, kā arī tagadējā patiesība — īpaša papildu vēsts, kas attiecas tieši uz šo laiku.

Fakts, ka Jēzus atrodas vissvētākajā vietā un izdeldē grēkus, nebūtu bijusi patiesība Mārtiņa Lutera dienās. Jēzus tajā laikā neatradās vissvētākajā vietā, taču Viņš tur ir tagad. Un tam ir milzīga nozīme.

Kad adventisti aicina kādu savu draugu atstāt viņa konfesiju un kļūt par Septītās dienas adventistu, viņi nevēlas, lai viņš atteiktos no visa, pie kā bija turējies, būdams metodists, baptists, presbiteriānis vai katolis. Nebūt ne! Katru brīnišķīgo patiesības šķautni, ko viņš par Jēzu iepazinis savā iepriekšējā draudzē, vajadzētu vēl sirsnīgāk nest Septītās dienas adventistu draudzē. Jau pazīstamās godības pilnās atziņas viņš tiek aicināts papildināt ar lielajām un svarīgajām patiesībām, ko atklājuši Septītās dienas adventisti.

Kad adventists saka, ka viņam ir “patiesība”, viņš nelielās. Tā nav viņa patiesība. Tā ir Dieva patiesība — patiesība, ko Dievs ir atklājis, ne lai apmierinātu ziņkāri, bet lai šī vēsts tiktu izplatīta visur un visiem, kas klausās, katram, par kuru Kristus ir nomiris, un kura glābšanas dēļ Viņš dzīvo.

Dievs šo mirdzošo patiesību ir nodevis mūsu rokās. Tagad Viņš neatlaidīgi un ar gaidu pilnu sirdi lūdz mūs iet un darīt to zināmu pasaulei.

1. Ellen G. White, “Testimonies”, 4. sēj., 595. lpp.
2. Šajā nodaļā minētie “grēku nožēlas darbi” (angļu val. “penances”) ir bijuši dažādi darbi, ko noteica priesteris un kuru mērķis bija parādīt, ka cilvēks tiešām ir nožēlojis savus grēkus. Visbiežāk sastopamie grēku nožēlas darbi bija “Kunga lūgšanas” vai “Ave Maria” skaitīšana vairākas reizes. “Ave Maria” ir lūgšana, kas sākas ar vārdiem: “Sveicināta, Marija, Dieva Māte, kas esi augsti teicama starp sievām.”
3. Augustīns mācīja, ka 1000 gadu laikmets jau ir iestājies un bīskapi iecelti tiesas godakrēslos.
4. Katoļi viduslaiku vēlākajā posmā mācīja, ka maizes “matērija” pārvēršoties par Kristus miesas un asiņu “matēriju”. Šo procesu viņi sauca par “trans-substanci”. Vārdu “matērija” šie teologi nelietoja tā parastajā nozīmē. Ar to tika saprasts, ka maizes “viela” pārvēršas par Kristus miesas “vielu”, maizes izskatam nemainoties.
5. Viklifs un Luters ticēja, ka maizē “tiešām” ir Kristus miesa, un šo doktrīnu sauca par “konsubstanci”. Tomēr, noliedzot transsubstanci, viņi ievērojami tuvojās patiesībai. (Viņi, protams, nedomāja, ka Kristus eksistē tikai maizē.)
6. Angļu baptistu izcelsmes vēsture ir sarežģīta. Šķiet, viņi sākotnēji ir nākuši no Britu salām un nav uzskatāmi vienkārši par anabaptistu paveidu.
7. LeRoy Edwin Froom, “The Conditionalist Faith of Our Fathers”, 2 sēj. (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1965–66), 58., 78., 142., 205., 300.–314. lpp', '1', 2, 'history

Jēzus un “izmeklēšanas tiesa”

Ja adventisti Džons un Merilina 20. gs. 90. gados kādā vasaras sabata rītā varētu sevišķi agri izkāpt no gultas, ielēkt atpakaļ ejošā laika mašīnā un apmeklēt kādu sabatu ievērojošo adventistu sapulci 1851. gadā, viņiem būtu jāsagatavojas dažiem ļoti nopietniem pārsteigumiem.

Varbūt viņi redzētu, ka Haulendi, Beldeni, Čemberleni vai Arnoldi (vai jebkurš cits, kuram viņi apsēstos blakus sapulces laikā) ievēro daudzas viņiem pazīstamas mācības. Tomēr Džons un Merilina drīz pamanītu, ka trūkst dažu modernā adventisma pazīmju.

Viena no īpatnībām bija tā, ka draudzes sapulce nenotika dievnamā. Sabatu ievērojošie adventisti savus pirmos dievnamus uzcēla 1855. gadā — Betlkrīkā, Mičiganas štatā, un Baksbridžā, Ņujorkas štatā. Kad Džeimss Vaits savā 1850. gadā izdotajā grāmatā “Himns for God’s Peculiar People” (“Dziesmas Dieva īpašajiem ļaudīm”) iekļāva kādu iemīļotu metodistu dziesmu, viņš tajā izlaida vārdus “Šodien Tavā namā” ¹ Vairākas agrīno adventistu ģimenes pulcējās kopā un noturēja dievkalpojumus savās mājās.

Šajā sabata rītā, kad Džons un Merilina tur ierastos, droši vien nemaz nebūtu svētrunas. Ap 1851. gadu sludinātāju rindas, kurās bija Džozefs Beitss un Džeimss Vaits, papildinājās ar Viljamu Ingremu, Džordžu Holtu un daudziem citiem, taču ar to nebūt nepietika visām “izkaisītā pulciņa” iknedēļas sapulcēm. Sabata rīta svētrunas noturēja reti. Tipisks sabats noritēja šādi: harmonija pavadījumā (ja vien attiecīgā ģimene to spēja iegādāties) tika dziedātas dziesmas, vietējās draudzes locekļi lasīja un pārsprieda Rakstus un “Review” publikācijas, skanēja lūgšanas. Tas viss līdzinājās parastam saietam, kura ietvaros ticīgie cits citam izsūdzēja savas vainas un liecināja par savu ticību.

Ja Džons un Merilina būtu atcerējušies paņemt līdzi Bībeles, viņiem nāktos pamatīgi tās lietot, taču viņu naudas maki tā arī paliktu neatvērti. Lai arī cik neatņemama sastāvdaļa ziedojumi varētu likties mūsdienu adventistu sapulcēs, 1851. gadā par tiem gandrīz netika dzirdēts. Līdz 19. gs. septiņdesmitajiem gadiem gandrīz netika domāts par misijas darbu ārzemēs, bet piecdesmitajos gados adventistu sludinātāji savus pienākumus pildīja par ļoti trūcīgu apmaksu. Džons un Merilina sajustu pamatīgu šoku, kad, ieaicināti pusdienās, pamanītu uz galda cūkas gaļu un ieraudzītu, ka daži, gaidot pusdienas, aizdedzina savas pīpes. Kaut arī smēķēšanu ne visai atzina, 1851. gadā pret to izturējās vēl iecietīgi. Elenas Vaitas pirmā lielā veselības atklāsme bija vēl divpadsmit gadus tālā nākotnē.

Kāds cits šokējošs brīdis pienāktu pulksten sešos vakarā. Līdz vasaras saulrietam vēl ir vairākas stundas, tāpēc mūsu Džons un Merilina pārsteigti noraudzītos uz saviem 1851. gada ticības biedriem, kā viņi tieši pulksten sešos atsāk savus ikdienas darbus! Tikai 1855. gada novembrī adventistu pionieri atklās, ka no “vakara līdz nākamajam vakaram” (3. Moz. 23:32) nozīmē no saulrieta līdz saulrietam, nevis no sešiem līdz sešiem, kā viņi tolaik saprata.

Ja vakariņu laikā, pirms atgriešanās 20. gs. deviņdesmitajos gados, Džons un Merilina dedzīgi runātu viens par otra “laodiķejisko” raksturu, viņi tiktu uzlūkoti neizpratnē. Pirms 1856. gada, kad vēl nebija saņemta skaidrāka (un arī mulsinošāka) gaisma, sabatu ievērojošie adventisti Laodiķejas vēsti attiecināja uz svētdienas adventistiem.

Tas viss norāda, ka jaunās gaismas atklāsme nebeidzas ar lielajiem doktrinālajiem atklājumiem² 19. gs. 40. gadu beigās. Vēl aizvien atausa jaunas un lielas patiesības: 19. gs. 50. un 60. gados — par veselīgu dzīvesveidu, 80. gados — dziļāka izpratne par taisnošanu ticībā un 90. gados — plašāka Kristus personas izpratne. Adventistu Bībeles zināšanas ir nopietni padziļinājušās arī pēc 1900. gada, it īpaši 50., 60. un 70. gados.

Bet atgriezīsimies 19. gs. 50. gados. Ir vērts aplūkot kādu doktrīnu, kura šajā gadu desmitā kļuva populāra un vēlāk raksturīga adventes kustībai. Tā ir mācība par “izmeklēšanas tiesu”.

Ja šodien kādam adventistam jautātu: “Kādu darbu Jēzus uzsāka 1844. gadā?”, viņš bez domāšanas atbildētu: “Izmeklēšanas tiesu.” Šķiet pārsteidzoši, ka Hīrāma Edsona draugs, aprakstīdams savu jauno izpratni par Salīdzināšanas dienu, avīzes “Day–Star” papildizdevumā tikai nedaudz pieminēja 1844. gadam sekojošo tiesu! (Turklāt Elena Hārmona šo publikāciju atzina par “ Kunga autorizētu un ieteicamu katram svētajam”.) Toties viņš izcēla Kristus darbu — grēku izdeldēšanu no svētnīcas un tautas šķīstīšanu.

Iespējams, ka tas bija ar nolūku. Senās Salīdzināšanas dienas primārais mērķis tiešām bija grēku izdeldēšana svētnīcā un tautas šķīstīšana. Ar Mozus starpniecību Kungs Israēlā izveidoja kārtību, ka augstajam priesterim jāieiet vissvētākajā vietā, lai “izdarītu salīdzināšanu par svētnīcu” un “šķīstītu jūs, ka jūs esat tīri no visiem saviem grēkiem tā Kunga priekšā”. (3. Moz. 16:33,30; KJV)

Taču Salīdzināšanas diena bija arī tiesas diena. Israēliešiem šajā dienā bija “jāpazemo savas dvēseles”. (KJV) Tas nozīmē, ka līdz pašiem dziļumiem viņiem bija jāizmeklē savas sirdis un jānoskaidro, vai viņi patiesi nožēlo grēkus, kurus ik dienas bija izsūdzējuši iepriekšējā gadā. Katru israēlieti, kas atteicās to darīt, tautas vecaji sameklēja un atšķīra no draudzes. (3. Moz. 23:29) Tomēr Salīdzināšanas dienas galvenais mērķis nebija tiesa.

Šī diena galvenokārt bija paredzēta tuvām attiecībām ar Dievu un galējai šķīstīšanai no grēka. Atkritēji šajā dienā tika atšķirti, ne tik daudz tāpēc, ka tā ir tiesas diena, bet tāpēc, ka šī diena ir visaugstāko garīgo svētību iegūšanas iespēja, kuru viņi nebija ņēmuši vērā.

Vairums milleriešu apvienoja tiesu ar svētnīcas šķīstīšanu nevis Salīdzināšanas dienas būtības dēļ, bet tāpēc, ka viņi bija atraduši paralēles starp Dan. 8:14 2300 dienām un Dan. 7:9–14. Šo notikumu viņi kļūdaini iztulkoja kā Kristus otro nākšanu. Neskatoties uz to, 1840. gada sākumā Džosija Ličs un nedaudz vēlāk daži citi adventisti saprata, ka Daniēla grāmatas 7. nodaļas tiesai jānotiek pirms Kristus otrās atnākšanas. Kad Jēzus neatnāca 1844. gada 22. oktobrī, daži milleriešu vadītāji, ieskaitot arī Milleru pašu, pamatojoties uz daudzām rakstvietām, pieļāva, ka šajā datumā iesākas Daniēla grāmatas 7. nodaļā minētās Salīdzināšanas dienas tiesa. Taču, kad tuvākajā laikā Jēzus tomēr neatnāca, viņi atteicās no šīs domas.

1846. gadā Otiss Nikolss rakstīja Milleram, iedrošinādams viņu ticēt, ka tiesa tiešām ir sākusies 1844. gadā. Līdzīgi arī Beitss iedrošināja citus vīlušos adventistus, izmantodams “Way Marks and High Heaps” (1847. g.) un citas brošūras (1848. –1850. g.). 19. gs. 50. gados daži raksti par šo tematu tika publicēti izdevumā “Review”. 1857. gadā Džeimss Vaits ieviesa jēdzienu “izmeklēšanas tiesa”.³

Pirmā eņģeļa vēsts (“ir atnākusi Viņa tiesas stunda”) atskan pirms otrā un trešā eņģeļa vēsts, tāpēc arī Dieva tiesas stundai acīmredzot jāiesākas pirms pasaules gala, lai pēc šī tiesas sākuma būtu vēl laiks otrā un trešā eņģeļa vēsts pasludināšanai.

Senā Israēla laikā Salīdzināšanas dienas tiesa attiecās tikai uz Dieva tautu. Viņi bija tie, kas gada laikā bija izsūdzējuši savus grēkus. Viņi bija tie, kuru grēkiem vajadzēja tikt izdeldētiem, un viņus, nevis pagānus, varēja izslēgt no tautas vidus.

Jēzus par šo ticīgo ļaužu īpašo tiesu mācīja savās līdzībās. Viņš runāja par zvejniekiem, kas zvejo dažādas zivis (atgrieztos cilvēkus) savā tīklā (draudzē) un tad apsēžas (tiesā), lai paturētu labās un izmestu sliktās. (Sk. Mat. 13:47–50) Viņš stāstīja arī par kādu ķēniņu, kas visus bija ielūdzis kāzu mielastā un tieši pirms mielasta sākuma pārbaudīja viesus, vai visi, kas pieņēmuši ielūgumu, ir arī apvilkuši kāzu drēbes, kuras varēja saņemt par brīvu. Atradis kādu cilvēku, kas savas paša drēbes uzskatīja par pietiekami labām un tāpēc nepieņēma par brīvu piedāvāto kāzu tērpu, ķēniņš to izraidīja ārā. (Sk. Mat. 22:1–14)

Jēzus stāstīja arī par kādu vīru, kas savam kungam bija parādā 10 000 talentu. Kad šis darbinieks lūdza pēc žēlastības, viņam tika piedots bez maksas. Bet, kad pēc tam viņš ļauni izturējās pret savu darba biedru, kas bija parādā 100 denārijus, kungs lika to iemest cietumā. Jēzus nobeidza līdzību, pamācīdams: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit”. (Mat. 18:23–35)

1844. gadā Jēzus nāca debess padebešos (Dan. 7), lai uzsāktu tiesu, kurai jānorisinās pirms Viņa otrās atnākšanas. Šajā brīdī Viņš iesāka ticīgo ļaužu Debesu grāmatu pierakstu izmeklēšanu, lai redzētu, vai tie, kas ir pieņēmuši Viņa glābšanas ielūgumu, ir arī apvilkuši Viņa taisnības drēbes; lai redzētu, vai viņi, kam ir piedoti 10 000 talentu grēki, pēc savas atgriešanās ir piedevuši arī citiem cilvēkiem, kuri tiem savukārt bija parādā 100 denāriju.

Šī mācība ir tik svarīga, ka jau kopš atklāšanas tā gadiem ilgi ir pievērsusi Septītās dienas adventistu uzmanību. Daudz par to ir rakstījusi arī Elena Vaita. Viņa ir teikusi, piemēram, ka Kristus pēdējā kalpošana svētnīcā ir tiesas laiks, kad katrs Jēra dzīvības grāmatā ierakstītais vārds tiek atsevišķi apspriests un kad daži vārdi tiek atstāti, bet citi — izdzēsti. (Sk. Atkl. 3:5; 21:27; 22:19)

Dan. 7 ir teikts, ka šīs tiesas mērķis ir “Visaugstā svētajiem” nodot “varu, godību un valdīšanu”. Tāpēc, pretēji tam, kā notiek uz zemes, šīs tiesas nozīme ir ne tik daudz apsūdzēto notiesāšana kā atpirkto attaisnošana.

Tāpēc, ka Dievs šajā tiesā tiešām vēlas pagodināt savus ļaudis, Viņš paņem grāmatu (Mal. 3:16), kurā rūpīgi ir pierakstīts “katrs taisnības darbs”, ko paveikuši Viņa ļaudis, “katrs uzvarētais kārdinājums, katrs atvairītais ļaunums, katrs laipnais vārds”, kā arī visi upuri un bēdas, kas izciestas Kristus dēļ.⁴

Dievs, protams, zina spriedumu jau iepriekš. Viņš vada tiesas sēdi neskaitāmu eņģeļu klātbūtnē (Dan. 7:10) tāpēc, lai arī viņi to zinātu. Viņš vēlas, lai katrs nekritušais Visuma iemītnieks varētu lepoties ar saviem svētajiem, kuri, kaut arī saistīti ar zemi, savā dedzībā drīz dalīsies ar viņiem mūžības priekā. Elena Vaita 1898. gadā teica, ka šī tiesa “tiek noturēta citu pasauļu klātbūtnē [tāpēc], lai katra cilvēka mīlestība, godīgums un kalpošana Dievam tiktu visaugstākajā mērā pagodināta”.⁵

Lai apbrīno debesis un zeme!

“Viņi būs mani,” saka tas Kungs Cebaots, “tajā dienā, kad Es izveidošu” nevis savus oļus vai savus akmeņus, bet “savus dārgakmeņus”. (Mal. 3:17; KJV)

Dievs nekļūdās, vērtēdams cilvēku raksturus. Ievērojiet Elenas Vaitas vārdus: “Cik nopietna ir šī atziņa! Ik dienas (..) mūsu darbiem, vārdiem, pat visapslēptākajiem nodomiem ir sava nozīme mūsu likteņa izlemšanā par labu vai ļaunu.” ⁶ Tie “ticīgie”, kas nebūs pieauguši Dieva žēlastībā, netiks ielaisti svētajā pilsētā.

Taču, kad Kristus redz, ka kāds no Viņa bērniem uzticīgi pieķeras Viņam līdz galam, Viņš ar prieku pieprasa šī cilvēka pilnīgu attaisnošanu. Elena Vaita ar ļoti siltiem vārdiem apraksta šo godības pilno laiku, kad taisno cilvēku grēki tiks izdeldēti pilnīgi, galīgi un uz mūžiem: “Kristus savus uzticīgos ietērps savā taisnībā (..). Tā līdz galam tiks piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku.” “Tanīs dienās un tanī laikā,” — tā saka tas Kungs, — “meklēs Israēla noziegumus un Jūdas grēkus, bet tie vairs nebūs atrodami.”” (Jer. 31:34; 50:20)⁷

Vārdi “Es vairs nepieminēšu (neatcerēšos; KJV) viņu grēkus” šķiet neizprotami. Vai bezgalīgais Dievs var kaut ko aizmirst? Vai Viņa priekšā nav vienlīdz pagātne, tagadne un nākotne?

Taču Bībele nesaka, ka Dievs vairs nespētu atcerēties viņu grēkus, bet gan, ka Viņš to vairs nedarīs.

Cik spēcīgi tas runā par mūsu Debesu Tēvu! Ar kādu dedzību Viņš droši vien gaida šo grēku izdeldēšanas brīdi! Cik dziļi Viņš ir ilgojies jau no paša sacelšanās sākuma atbrīvot Visumu un savus ļaudis no grēka, darīt tam galu reizi par visām reizēm! Kad Dievs noslēgs savu ļaužu tiesas lietas tiem par labu, Viņš vairs nepieminēs to grēkus — nevis tāpēc, ka Viņš to nevarētu, bet gan tāpēc, ka savā mīlestībā Viņš nekādā ziņā to vairs negribēs.

Kad svēto ļaužu grēki tiks izdeldēti, tad viņi nepretendēs uz bezgrēcību, — viņiem tas nebūs vajadzīgs. Viņi pretendēs uz Kristus bezgrēcību un pieņems to.

Viņi neaizmirsīs, ka nav bijuši cienīgi Dieva godības, un apzināsies, ka drošības un atbalsta ziņā ir pilnīgi atkarīgi no Jēzus. Tas viņus pasargās no jebkādām pretenzijām uz paštaisnību. Tomēr, kad pārbaudes laiks beigsies un iesāksies Jēkaba bēdu laiks⁸, svētajiem, kaut arī “tie jutīsies necienīgi, vairs nebūs neviena neizsūdzēta ļauna darba.” ⁹

Viņu izsūdzētie grēki būs jau izdeldēti, un neizsūdzētus grēkus viņi nebūs atstājuši. Viņu grēki būs izskatīti tiesā jau iepriekš.¹⁰ Viņi būs pārcelti aizmirstībā.¹¹ “Viņu grēki (..) tiks izdeldēti” ¹² Tad Debesu vēstneši ar prieku paziņos: “Jūs esat šķīsti no visiem grēkiem tā Kunga priekšā.”

Bet vai grēki var tikt izdeldēti tikai no Debesu grāmatām? Iedomājieties, ka pēc grēku izdeldēšanas svētie izdara jaunus grēkus. Ko tad nozīmē šī “izdeldēšana”?

Tiem, kuri ir ticībā miruši, Dievs var izdeldēt grēkus, vienkārši izdzēšot tos no sarakstiem. Viņi ir miruši un tāpēc vairs nevar grēkot. Bet vai nav pavisam citādi ar tiem, kas ir dzīvi brīdī, kad viņu vārdi tiek nosaukti tiesā? Vai viņu grēki var tikt izdeldēti Debesīs, ja tie nav pilnīgi uzvarēti virs zemes? “Grēku izdeldēšana” vispirms jāpaveic dzīvo ticīgo sirdīs, un tikai tad tas var tikt izdarīts viņu Debesu grāmatu ierakstos.

Elena Vaita par to ļoti nopietni rakstīja savā grāmatā “Lielā cīņa”: “Kamēr mūsu Augstais Priesteris veic salīdzināšanu mūsu labā, mums jācenšas kļūt pilnīgiem Kristū. Ne ar vienu domu mūsu Glābējs nepadevās kārdinājuma varai (..). Viņā nebija neviena grēka, ko sātans būtu varējis izmantot savā labā. Šādā pašā stāvoklī būs jānonāk tiem cilvēkiem, kas pastāvēs bēdu laikā.” ¹³

Tajā pašā gadā (1888.), kad tika uzrakstītas šīs rindas, Elena Vaita Mineapolisas lielajā ģenerālkonferencē teica svētrunu¹⁴, kurā savai lielajai auditorijai atgādināja, ka “patlaban Kristus atrodas Debesu svētnīcā”. Tad viņa jautāja: “Ko Viņš dara?”

“Veic salīdzināšanos mūsu labā, šķīstīdams svētnīcu no tautas grēkiem,” sekoja atbilde.

Un ko tas nozīmē mums? “Mums ticībā kopā ar Viņu jāieiet svētnīcā un tur jāuzsāk darbs pie mūsu dvēselēm. Mums jāšķīsta sevi no jebkuras negantības. Mums ir “jāšķīstās no visas miesīgās un garīgās nešķīstības un pilnīgi jāsvētojas dievbijībā.””

Vai mums tas ir jādara? Vai mums ir jāšķīsta sevi no visas negantības? Vai tā ir rakstīts Bībelē?

Tiešām! Viņa nocitēja 2. Kor. 7:1. Tam piebalso arī Jēk. 4:8: “Šķīstiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis!”

Atkl. 7:14 baltajās drēbēs tērptos ļaudis Debesīs apraksta ne kā tādus, kuru drēbes Kristus būtu mazgājis, bet gan kā tādus, “kas (..) savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši (..)” Kur tad viņi tās mazgāja? Protams, Jēra asinīs, jo cita taisnības avota nav. Tomēr viņi aiznesa savas drēbes pie asinīm; Jēzus tās nemazgāja, kamēr tie gulēja. Elena Vaita 1882. gadā to noformulēja pavisam skaidri, rakstīdama, ka daudzi “vēlas, lai taisnība viņiem tiktu uzvilkta kā drēbes. Taču baltajās drēbēs tērpto atpestīto pūlis ir tie, kas mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs. Kristus par šo lietu ir izteicies skaidri: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.”” ¹⁵

Viss ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Kristu, no mūsu pilnīgās padošanās Pestītāja gribai un darbam. Kamēr mūsu Augstais Priesteris izdara pēdējo salīdzināšanu, mums, tāpat kā senajiem israēliešiem, jāpakļauj savas lepnās un pašpaļāvīgās dvēseles šķīstīšanai. Ja mēs to nedarīsim, tad, tāpat kā tie, tiksim izdeldēti no tautas vidus — ne tāpēc, ka esam grēkojuši (salīdzināšanas mērķis ir piedot grēkus), bet tāpēc, ka Jēzus dara īpašu žēlastības darbu, kuram mēs nebūsim pievērsuši uzmanību.

Pateicība Dievam, ka Kristus žēlastība ir brīnumspēcīgs mazgāšanas līdzeklis. Ja mēs sevi tam pakļaujam, tad kļūstam tīri un esam kā mūžīgi salda smarža. “Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms,” saka Maleahija. (Mal. 3:2) Runājot par darbu, ko Jēzus patlaban veic debesīs, viņš nākamajā pantā papildina: “Viņš šķīstīs Levija bērnus.”

Viņš šķīstīs Levija bērnus! Senajā Israēlā priesteri bija Levija bērni. Tā kā tagad visi Kristum ticīgie tiek saukti par priesteriem (1. Pēt. 2:9; Atkl. 1:6), tad šis apsolījums “šķīstīt Levija bērnus” attiecas arī uz katru kristieti, kas izmanto šo izdevību. Tāpēc svētnīcas šķīstīšanā ietilpst arī to ļaužu šķīstīšana, kuri noraugās uz svētnīcu. Grēku izdeldēšana ir saistīta ne tikai ar atskaitēm, bet arī ar attieksmēm — ne tikai ar izsūdzēto grēku kvantitāti, bet arī ar izmainīto dzīvju kvalitāti.

Šeit ir iesaistīta arī sabata patiesība. Sabats pieprasa to pašu svētumu, kas nepieciešams katra cilvēka ikdienas dzīves “grēku izdeldēšanai”. “Lai turētu sabatu svētu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem (..). Kad Israēlam tika dota pavēle “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, Kungs pateica arī šos vārdus: “Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā.”” ¹⁶ (Sk. 2. Moz. 20:8; 22:30)

Svētums “nav aizrautība: tā ir pilnīga padošanās Dieva gribai; tā ir dzīvošana no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes; (..) tā ir uzticēšanās Dievam pārbaudījumos (..); tā ir iešana ticībā (..); tā ir (..) dusēšana Viņa mīlestībā” ¹⁷

Turēt sabatu svētu šī jēdziena vispilnīgākajā izpratnē nozīmē visu šo dienu nodzīvot, savu gribu pilnīgi pakļaujot Kristus spēkam un svētumam — dzīvošanai no Vārda, iešanai ticībā, dusot mīlestībā. Kurš gan to spēj izpildīt visas sabata dienas garumā, ja viņš to nedara katru nedēļas dienu? Tādējādi patiesā sabata turēšana un “grēku izdeldēšanas” piedzīvojums ir viens un tas pats.

Taču sabats ne tikai pieprasa svētumu, bet arī norāda uz vienīgo iespējamo svētuma avotu. “Es devu viņiem savus sabatus, lai tie būtu par zīmi starp Mani un viņiem, lai tie zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas viņus dara svētus.” (Ec. 20:12; KJV )

Kristus, stāvēdams līdzās desmit baušļiem vissvētākajā vietā un Debesīs izdeldēdams grēkus, savā žēlastībā izlej dārgo gaismu pār pasauli, lai vīrieši un sievietes, zēni un meitenes varētu sasniegt pilnīgu un apzinātu uzvaru pār grēku, tā darīdams tos spējīgus izturēt bēdu laiku, kas iesāksies, Kristum atstājot Debesu svētnīcu. 1887. gadā Elena Vaita rakstīja, ka “no vissvētākās vietas iziet lielais mācīšanas darbs”.¹⁸ Jebkuros apstākļos pieņemt, ticēt un sadarboties ar šo mācīšanu — tā jau ir daļa no tā, ko sevī ietver dzīves nodošana Kristus šķīstīšanas darbam un grēku “izdeldēšanas” piedzīvošana. “Saskaņā ar Kristus Debesu svētnīcas šķīstīšanu uz zemes jānotiek dvēseļu šķīstīšanai.” ¹⁹

Mācība par svētnīcu mums parāda, ko Jēzus, šis Golgātas Jērs, dara patlaban, un atklāj, ka mēs dzīvojam īpaši kritiskā cilvēces vēstures periodā.

Sabats kopā ar svētnīcu mums atgādina, ka Jēzus, vissvētākajā vietā izdzēsdams grēkus no sarakstiem, cenšas īpašā veidā tos izdzēst arī no savu laužu dzīves.

Apzīmogošanas vēsts norāda uz kulminācijas brīdi, kad, pamatodamies uz nesatricināmām attiecībām ar Jēzu un uz skaidru sapratni par sabatu un svētnīcu, Dieva ļaudis tiks nostiprināti patiesībā gan intelektuāli, gan garīgi un tos vairs nebūs iespējams izkustināt.

Mācība par mirušo cilvēku miegu pasargā no pieļāvuma, ka cilvēki pēc nāves tūlīt nonāk Debesīs vai ellē. Šāds ticējums atņemtu jēgu jebkādai tiesas dienai. Kāpēc gan Dievam būtu jātiesā savi ļaudis pēc tam, kad Viņš tos jau būtu nosūtījis uz Debesīm vai elli?

Šeit ar Elenas G. Vaitas starpniecību atklātais praviešu gars ir kā vēstījumu sērija no lielā Augstā Priestera, kas mīlestībā vada savus sekotājus uz patiesu, Kristum līdzīgu rakstura svētumu, kuru Viņš tik ļoti ilgojas redzēt.

Visas šīs atziņas kopā veic lielo salīdzināšanas (jeb samierināšanas) darbu, ar kuru Jēzus savu tautu cenšas saistīt mūžīgā vienotībā ar sevi.

Džeimss Vaits 1868. gadā rakstīja: “Septītās dienas adventisti ar lielu patiku mēdz kavēties pie šī [Kristus un svētnīcas] temata (..). Viņi [to] iztirzā (..) savās svētrunās un grāmatās un atvēl tam vietu savu pravietojumu karšu simbolos (..). Šis ir lielais centrs, kurā tiek apvienota visa patiesība, kas atklāta par pestīšanu un kurš visvairāk palīdz saprast šīs patiesības tagadējo nozīmi.” ²⁰

Kad 1850. gados sāka noskaidroties lielā patiesība par Jēzu un izmeklēšanas tiesu, kustība auga ļoti strauji. Tāpēc radās vajadzība pēc centralizētas organizācijas, no kuras daži ļoti baidījās, bet citi savukārt neatlaidīgi centās to nodibināt. Tāpēc tagad no doktrinālām lietām pievērsīsimies Septītās dienas adventistu draudzes izaugsmes un organizācijas norisei gadu gaitā.

1. Lai salīdzinātu Džeimsa Vaita izvēlētās dziesmas ar to iespējamām priekštecēm, sk. Lyel Heise, “Hymns for God’s Peculiar People: A Theological and Historical Study” (term paper, Andrews University, 1975).
2. Sk. it īpaši Bates, “A Seal of the Living God”, 39. lpp. un “Explanation of the (..) Sanctuary” (New Bedford, Mass.: Press of Benjamin Lindsey, 1850), 10. lpp.
3. Sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Investigative Judgement”. Daļa vēsturisko datu šajā rakstā nav precīzi.
4. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 481. lpp.
5. “Review and Herald”, 1898. g. 22. novembrī, 745. lpp.
6. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 486., 487. lpp.
7. Turpat, 485. lpp.
8. Adventistu terminoloģijā “pārbaudes laika beigas” kā pēdējo dienu notikums attiecas uz laiku, kad Jēzus atstās vissvētāko vietu un visu personu lietas būs negrozāmi izlemtas uz dzīvību vai nāvi. Sk. “The Great Controversy”, 490., 491. lpp. “Jēkaba bēdu laiks” ir īss, bet kritisks periods, kad tiek izlietas septiņas pēdējās mocības un svētajiem nav pārliecības par savu stāvokli Dieva priekšā; tie cīnās par Viņa svētību, tāpat kā Jēkabs cīnījās ar eņģeli Pniēlā. Sk. 1. Moz. 32:24–30; Jer. 30:5–7; “The Great Controversy”, 616. lpp.
9. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 620. lpp.
10. Turpat.
11. Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 3. sēj., 135. lpp.
12. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 620. lpp.
13. Turpat, 623. lpp.
14. Elenas Vaitas 8. manuskripts, 1888. g. Visu pilnībā sk. A. V. Olson, “Through Crisis to Victory” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1966), 260.–269. lpp.
15. “Review and Herald”, 1882. g. 30. maijā, 338. lpp.
16. Ellen G. White, “The Desire of Ages”, 283. lpp.
17. Ellen G. White, “The Acts of the Apostles” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1911), 51. lpp.
18. Sk. Elenas Vaitas 37. vēstuli, 1887. g.
19. Turpat.
20. James White, “Life Incidents”, 308., 309. lpp.', '1', 2, 'history

Vajadzība pēc “evaņģēliskās kārtības”

“Es ļoti ceru, dārgie brāļi, ka mēs varētu nolemt, kādu nosaukumu sev pieņemt — kā mēs vēlētos saukties. Es satieku draugus, kas man bieži jautā, kāds mūsu saimei ir nosaukums. Tad es nonāku diezgan neveiklā situācijā, jo nevaru neko atbildēt. Mēs saviem bērniem dodam vārdus, kad tie kļūst dažas nedēļas vai dažus mēnešus veci. Kad mēs šo darbu vēl tikai uzsākām, kad mūsu kustība vēl bija jauna un ieinteresēto cilvēku maz, nebija vajadzības pēc šāda soļa. Bet man šķiet, ka tagad šis bērns ir jau tiktāl pieaudzis, ka bez vārda tam pastāvēt ir kļuvis sevišķi neērti.” ¹

Tā teica sludinātājs Džeimss Vaits svētdien, 1860. gada 30. septembrī, vienā no vissvarīgākajām sapulcēm Septītās dienas adventistu vēsturē. Sešpadsmit gadus pēc sabata un svētnīcas kustības dzimšanas tā beidzot bija nonākusi pie nosaukuma izvēlēšanās.

Šim nolūkam sasauktā sapulce sākās jau iepriekšējā vakarā, tūlīt pēc sabata noslēgšanas un turpinājās līdz pirmdienas pēcpusdienai, kad uzdevums tika paveikts. Delegāti sapulcējās otrajā adventistu draudzes ēkā Betlkrīkā. Pirmais nams, kuru uzcēla tikai pirms pieciem gadiem, jau bija kļuvis par mazu. Šajās telpās bija 300 vietu, un tās bija par plašu vietējās draudzes vajadzībām. Enerģiskie Betlkrīkas adventisti to bija iecerējuši kā centru lielām adventistu sapulcēm. Tomēr tie pat nesapņoja, ka drīz būs vajadzīgs trešais nams un ka ceturtajā draudžu locekļu kopskaits būs ap 4000.

Daudzi agrīnie sabatu ievērojošie adventisti bija pret konfesionālu organizāciju. Tajās dienās tā nemaz nebija neparasta parādība. Amerikas protestanti joprojām strīdējās, vai Svētais Gars var labāk darboties neatkarīgās draudzēs vai konfesijās, kas sastāv no iecirkņiem, konferencēm un ģenerālajām asamblejām. Metodisti un presbiteriāņi ticēja plašai konfesionālai kopdarbībai, bet baptisti un kongregacionālisti tikpat stingri uzstājās par vietējo draudžu autonomiju.

1850. gados Džeimss un Elena Vaiti kopā ar citiem aicināja izveidot presbiteriālu konfesijas organizācijas formu, bet ne visi brāļi tam sākumā piekrita. Sevišķi no jaunas konfesijas dibināšanas baidījās bijušie millerieši. Tie bija piederējuši pie tolaik jau izveidotām protestantu konfesijām un bija vieni no vispašaizliedzīgākajiem un dievbijīgākajiem šo draudžu locekļiem. Taču draudzes, kuras viņi mīlēja, bija vērsušās pret tiem, izsmējušas viņu adventes cerību un padzinušas no sava vidus.

Apjukumā millerieši meklēja izskaidrojumu Rakstos un atrada to Atkl. 14:6–8. Pēc pirmā eņģeļa vēsts par tiesas stundu, kas tolaik tika sludināta, viņi pamanīja otrā eņģeļa vēsti: “Kritusi, kritusi lielā Bābele.” Viņi to saistīja ar Kristus aicinājumu Atkl. 18:1–4: “Izejiet no tās [Bābeles], Mana tauta!” un ar citām vietām Daniēla un Atklāsmes grāmatā. No tā izdarītie secinājumi šķita neizbēgami.

Draudzes, kuras pret viņiem bija tik cietsirdīgi izturējušās, bija atmetušas kritisko patiesību un kļuvušas par “kritušajām” draudzēm. Tās pēc sava rakstura tagad līdzinājās tai kritušajai (jeb “netiklajai”) “Bābelei”, no kuras Reformācijas un vēlākajos laikos pašas bija atdalījušās. Tagad millerieši patiesi baidījās, ka, izveidojuši reliģisku organizāciju, arī viņi varētu sākt atmest jaunatklātās Bībeles patiesības un vajāt patiesos Dieva bērnus. Tā kā šie cilvēki vēl nesen bija izgājuši no Bābeles, ir saprotams, ka viņiem nebija nekādas vēlēšanās nokļūt atkal jaunā Bābelē.

Bet kas tad padara kristiešu grupējumu par Bābeli?

Kļūda, protams. Bet vai draudzēm, kuras viņus izslēdza, ir raksturīgs arī vēl kas cits?

Vadošajā milleriešu laikrakstā “Midnight Cry” 1844. gada 15. februāra numurā Džordžs Storss brīdināja ticīgos, kas nesen bija izslēgti no savām draudzēm: “Uzmanieties, ka jūs neizveidojat jaunu draudzi. Pēc cilvēka plāniem nevar tikt noorganizēta neviena cita draudze, kā vien tā, kura līdz ar tās noorganizēšanas brīdi kļūst par Bābeli.” Turpmāk no organizācijas baidījās, jo uzskatīja to par Bābeles pazīmi.

Millerieši tika izstumti tāpēc, ka adventistu ticības pamati bija pretrunā ar viņu iepriekšējās konfesijas doktrīnām. Tāpēc daudziem adventistiem šķita, ka no doktrīnām jāizvairās, citādi viņi kļūs par jaunu Bābeli.

Rouzvels F. Kotrels bija stingrs hugenotu izcelsmes jaunatgrieztais, agrākais Septītās dienas baptists (un tāpēc arī pārliecināts draudzes autonomijas piekritējs). Kādu dienu, pārlasot 1. Moz. 11. nod. par sākotnējās Bābeles pilsētas nodibināšanu, viņu pārsteidza pilsētas cēlāju izteiktie vārdi: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.”

Sagādāsim sev vārdu! Vēl 1860. gada 22. martā sludinātājs Kotrels izdevumā “Review” bija pamatojis savu nostāju, ka būtu nepareizi dot konfesijai nosaukumu, jo šāda rīcība esot atrodama “Bābeles pamatos”.

Lai arī cik savādi tas šodien izklausītos, šie strīdi par organizācijas, doktrīnu un nosaukuma nepieciešamību ir vērā ņemams brīdinājums. Netikle, kura Atklāsmes grāmatā nosaukta par Bābeli, attēlo draudzi vai draudžu grupu. Draudze ir organizēta kristiešu kopa, kas dzīvo atbilstoši raksturīgām doktrīnām jeb ticībai. Turklāt tieši tāpēc, ka draudze ievēro noteiktus ticības pamatus jeb doktrīnas, tai ir tieksme citas doktrīnas uzskatīt par ķecerībām. Savukārt draudzes vienotība organizētā struktūrā paver iespēju vajāšanām. Ja spējam iedomāties, ko millerieši izcieta un pārdzīvoja, kad tika izslēgti no savām mīļotajām draudzēm, tad varam arī labāk saprast viņu šaubas. Organizācija, doktrīnas un nosaukumi var nākt arī par ļaunu.

Protams, slikti ir arī tad, ja to nav.

Tomēr ne visi sabatu ievērojošie adventisti bija pret organizāciju. Džeimss Vaits nebija pret to. Jau 1850. gadā viņš izteica cerību², ka drīzumā draudze varētu sapulcēties un uzsākt evaņģēliskās kārtības īstenošanu. Viņš sludināja evaņģēlisko kārtību 1851. gadā Osvīgo konferencē, bet 1853. gadā “Review” slejās publicēja rakstu sēriju par šo tematu. Terminu “evaņģēliskā kārtība” Džeimss Vaits lietoja tādēļ, lai popularizētu savu pārliecību, ka mūsdienu draudzes kārtība jāveido saskaņā ar Jaunajā Derībā izklāstītajiem principiem.

Jaunais Dž. N. Lafboro un jau padzīvojušais Džozefs Beitss atbalstīja viņa pūliņus. Taču konservatīvākie atturējās. Tā, būdami bez nosaukuma, organizācijas un doktrīnām, sabata ievērotāji turpināja pastāvēt, gluži atbilstoši sevi saukdami par “mazo pulciņu”, “izkaisītajām avīm”, “atlikumu”, “svētajiem” vai “draugiem”.

Neskatoties uz agrīno adventistu bailēm no organizācijas un ticības vienotības, viņi ar pārliecību sevi uzskatīja par patiesās draudzes locekļiem. Bija vairāki iemesli, kas veicināja šo vienotību.

Viens no tiem bija kopīgie piedzīvojumi — it īpaši laikā no 1845. līdz 1850. gadam. Gandrīz visi viņi bija agrākie millerieši, kas pārdzīvoja 1844. gada vilšanos. Citu apvienojošo faktoru vidū bija Džozefa Beitsa un jauno Vaitu dinamiskā vadība, Elenas atklāsmes un īpaši viņiem raksturīgās doktrīnas.

Tā kā “šī laika patiesība” bija tik ļoti nozīmīga, tā tika publicēta dažādos rakstos un traktātos, kas savukārt vienoja vēl vairāk. Kādu laiku viņiem tika atļauts lietot Enoka Džeikobsa rediģēto “Day–Star”, kas iznāca Sinsinati pilsētā. Kad Džeikobss kļuva par šeikeru, viņi neilgu laiku izmantoja Krouzīra “Day–Dawn” (“Dienas Ausma”). 1849. gadā adventisti, kā jau minēts, izdeva savu laikrakstu — “Present Truth”, kuru drīz nomainīja “Review and Herald”. Ticīgie sūtīja vēstules un rakstus Džeimsam Vaitam un saņēma stiprinājumu, lasot par citu brāļu un māsu ticības piedzīvojumiem, kas tagad tika publicēti viņu pašu periodiskajā izdevumā.

Ar to pietika, lai adventistus saliedētu un saturētu, jo viņu kopskaits bija tikai daži simti, bet nebija savu iestāžu. Taču 50. gados tika izveidota sava izdevniecība, un kustības locekļu kopskaits palielinājās aptuveni no 200 līdz 3000. gada pieaugums sasniedza 30 procentus, kas ir vismaz sešas reizes vairāk nekā 20. gs. 70. gados. Tiešām šķiet, ka šīs desmitgades pirmajos divos gados noticis jaunatnācēju sprādziens — 2000 jaunu locekļu! ³ Pieaugums bija gandrīz neticami liels — vairāk nekā 200 procentu gadā, kas, protams, vēlāk izlīdzinājās un diemžēl pat samazinājās atkrišanas un šķelšanās dēļ.

Līdz ar šo skaita pieaugumu ģeogrāfiskās teritorijas paplašināšanās notika līdz Mičiganai, Ilinoisai, Viskonsinai, Austrumkanādai un Rietumkanādai, kā arī lēciens uz zelta Kaliforniju. Neizbēgami radās apstākļi, kas pieprasīja jaunus un labāk izstrādātus organizācijas veidus. Turklāt kustībai tagad pievienojās daudzi, kas nebija millerieši un nebija izslēgti no savām draudzēm un tāpēc nemaz tik ļoti nebaidījās no organizācijas.

1851. gada novembrī no Vašingtonas Ņūhempšīras štatā, sabatu ievērojošo adventistu šūpuļa, “Review” tika nosūtīts raksts, kurā tika atgādināts, ka reiz “nabadzīgo ļaužu aprūpei tika iecelta septiņu cilvēku padome”. (Sk. Ap. d. 6)⁴ Vašingtonas ticīgie neļāva bailēm no organizācijas aizšķērsot ceļu kristiešu pienākumam pret trūcīgajiem. Pie tam šos septiņus vīrus nesauca par diakoniem. Galu galā arī Apustuļu darbu 6. nodaļa nelieto vārdu “diakons”! Lai arī kā būtu, drīz pēc tam parādījās vēstules par diakonu iesvētīšanu. Šeit par piemēru var minēt Fērheivenu, Džozefa Beitsa dzīvesvietu.

Daudz svarīgāka par diakonu iesvētīšanu bija sludinātāju iesvētīšana. Līdz ar locekļu skaita eksplozīvo pieaugumu atbilstoši vairāk kļuva arī sludinošo brāļu jeb lekcijas lasošo brāļu, jeb ceļojošo brāļu, jeb vēstnešu, jeb misionāru, jeb kā vēl citādi viņus dažādi mēdza dēvēt. 1852. un 1853. gada “Review” tādus piemin vairāk nekā četrdesmit piecus, tātad viņu bija vairāk nekā divi uz katriem simts locekļiem. Tā kā nebija nekāda oficiāla formējuma, kas viņus varētu “aicināt”, visi bija brīvprātīgie. Daudzi, tāpat kā Hīrāms Edsons, sludināja aukstā laikā, bet siltā laikā pelnīja sev iztiku. Daudz garīgās piepūles viņi veltīja nevis jau uzticīgajiem, bet svētdienas ievērotājiem, kurus sabata ievērotāji bija ieinteresējuši ar trešā eņģeļa vēsti. Viņi ceļoja no Menas līdz Viskonsinai, izpildīdami gan aktīvu, gan attālās vietās dzīvojošu vientuļu draudzes locekļu laikrakstam “Review” adresētos pieprasījumus. Vienā vietā viņi uzturējās nedēļas nogalē vai arī ilgāk — nedēļu vai divas, dažkārt kristīdami trīs četrus cilvēkus kādā upē vai ezerā, un tad devās uz nākamo vietu, kur tika gaidīti.

Dažus no šiem cilvēkiem kalpošanai bija iesvētījušas draudzes, pie kurām tie agrāk piederēja. Tādi bija, piemēram, Frederiks Vīlers, Džozefs Beikers, M. Kornels, Džons Baiingtons un Džeimss Vaits. Citi, varbūt pat vairums, bija Dievam svētījušies ierindas locekļi — Dž. P. Kelogs, Otiss Nikolss, H. S. Gērnijs, Stokbridžs Haulends un daudzi citi. Pat no iesvētītajiem tikai daži bija oficiāli apmācīti, un ne visi ilgi noturējās kalpošanā. Tā, piemēram, izrādījās, ka sirsnīgais L. H. Čemberlens ir vairāk labs apvienojošais spēks sabiedrībā, nevis vēstnesis. Kādu laiku izmēģinājis savas spējas, viņš pēc Elenas Vaitas ieteikuma atgriezās savā iepriekšējā darbā.

Pamatā visur tika uzskatīts, ka neviens nedrīkst noturēt Kunga piemiņas mielastu vai kristības pagremdējot⁵, ja viņš nav iesvētīts. Tas, protams, bija nopietns kavēklis straujai intereses veicināšanai draugu un kaimiņu starpā.

Pirmā zināmā sabatu ievērojošo adventistu sludinātāja iesvētīšana, kas salīdzinājumā ar vēlākajiem standartiem izskatās pēc kaut kā neoficiāla, notika Īstbētelē, Vermontas štatā, 1851. gada vasarā. Māsa F. M. Šimpera vēlāk ziņoja laikrakstam “Review” ⁶, ka ar roku uzlikšanu brālis Vašingtons Morss ticis nošķirts Kunga piemiņas mielasta izpildīšanai. Šo ordināciju acīmredzot bija izpildījis Džordžs Holts, kas bija iesvētīts sludinātājs savā iepriekšējā konfesijā.

Jau daudz oficiālāka iesvētīšana⁷ notika pirmdien, 5. septembrī, divus gadus vēlāk, tā sauktās “Potsdamas konferences” laikā. Šāds sapulces nosaukums radies tāpēc, ka tā tika noturēta Baksbridžā, Ņujorkas štata Sentlorensas apgabala Potsdamas iecirknī. Džons Baiingtons pirmās nedēļas dienas (svētdienas) sapulces vajadzībām savas mājas priekšā sagatavoja vietu 300 cilvēkiem, un uz turieni tika aicināti vietējie iedzīvotāji. Abi ar sievu viņi jutās gandarīti par savu darbu, kad astoņdesmit ticīgie apmeklēja sapulci sabatā. To starpā bija arī divas māsas, kas no sešdesmit piecu jūdžu attāluma bija atbraukušas savos ratos un vēlāk apliecināja, ka esot saņēmušas labu garīgo barību šajos svētkos. No Ročesteras ieradās Džeimss un Elena Vaiti, bet, tā kā sludinātājs Vaits nebija īsti vesels, lielāko daļu sludināšanas viņš uzticēja jaunajam un žirgtajam Džonam Endrūsam. Svētdienas vakarā viņi noturēja sapulci Morlijas veslijiešu baznīcā, divas jūdzes (3,2 km) augšup pa Grāsas upi. Šeit pūlis labsirdīgo veslijiešu spraucās iekšā, lai dzirdētu labās vēsts sludināšanu, nemaz neturēdami ļaunu prātu uz Džonu Baiingtonu par to, ka pirms gada viņš tos bija atstājis un pievienojies adventistiem.

Taču kulminācija iestājās pirmdienas rītā; iespējams, ka tas norisinājās atkal Baiingtonu mājā. “Tika izteiktas domas par draudzes kārtības svarīgumu.” (Tas varēja būt Džeimss Vaits, kurš tobrīd noteikti jau jutās labāk.) Tad atskanēja “skaidra liecība” — droši vien Elenas Vaitas. Lija nožēlas un sadraudzības asaras. Sāka apspriest Horasa V. Lorensa ordināciju, kurš bija Dievam svētījies, apmēram divdesmit gadu vecs ierindas darbinieks no Vestbengoras Ņujorkas štatā. Brālis Lorenss 1842. gadā bija kristīts kristiešu draudzē (konfesijas nos. — tulk.), 1843. gadā pievienojies milleriešiem, piedzīvojis 1844. gada vilšanos, no svētdienas adventistiem saņēmis evaņģēlista apliecību, ticis vēlreiz kristīts pēc sabata vēsts pieņemšanas (to izdarījis Džozefs Beitss) un sevi parādījis kā ļoti veiksmīgs liecinieks — viņš pat bija mantojis sabata vēstij Džonu Baiingtonu ar sievu, kas bija liels ieguvums. Bet pirms dažām nedēļām, dedzības un vajadzības izjūtu pārņemts, viņš kādā nomaļā vietā dzīvojošiem ticīgajiem bija noturējis kristības un Kunga piemiņas mielastu, vēl nemaz nebūdams iesvētīts darbinieks.

Tie, kas pazina viņu vislabāk, uzskatīja, ka ir pienācis laiks “roku uzlikšanai”. Arī pārējie piekrita. Vēlāk sludinātājs Vaits par to rakstīja: “Svētajam Garam un mums ir paticis ar roku uzlikšanu nošķirt mūsu dārgo brāli Lorensu Evaņģēlija kalpošanas darbam un Kristus draudzes ceremoniju vadīšanai. Draudze bija vienisprātis šajā jautājumā.”

Starp citu, kad vadošie brāļi Džons Baiingtons un H. Baks (no veslijisma nesen pārnākuši sludinātāji), Džeimss Vaits (ordinēts kristiešu apvienībā) un Džons Endrūss zemojās ordinācijas lūgšanā, neviens no klātesošajiem nedomāja, ka trīs no viņiem kļūs par pirmajiem trim Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences prezidentiem.

Toreiz vēl nebija Ģenerālkonferences. Būtībā nebija jau arī Septītās dienas adventistu draudzes.

Bez skaitliski lielāka darbaspēka pieprasījuma augošajā kustībā bija vēl kāda cita kritiska situācija, kas norādīja uz vajadzību pēc vismaz kaut kā līdzīga organizācijai — palaikam bija jānodarbojas ar nemieru cēlājiem un atkritējiem.

Parasti ar šiem jautājumiem nodarbojās Džeimss Vaits vai kāds cits no vispāratzītajiem vadītājiem, kad viņi atradās gadījuma izbraukumos pie draudzēm, kuru tuvumā dzīvoja problēmu izraisītāji. Sarežģījumus pārrunāja visu klātbūtnē un ar lūgšanām, nobeidzot ar atklātu balsošanu. Drīz pēc tādām reizēm laikrakstā “Review” varēja lasīt pārskatu, ka “brāļi” tādā un tādā vietā “juta aicinājumu izbeigt sadraudzību ar kādu, kas ir uzsācis bīstamus ceļus un māca tos citiem” vai kādā citā vietā “stāvoklis ir ļoti bēdīgs; tās ir sekas kāda cilvēka (vispāratzīta skolotāja) postošajai ietekmei, ar kuru mēs bijām spiesti pārtraukt sadraudzību”.⁸

Drīz pēc tam varēja parādīties arī cita veida paziņojumi — vainas atzīšana, ko licis iespiest cilvēks, par kura grēcīgo rīcību tika runāts iepriekšējos numuros: “Tagad es ar vieglu sirdi varu teikt, ka (..) [tas, ko es darīju] bija slikti. Es arī redzu, ka tiklab mana privilēģija, kā arī pienākums bija pakļauties draudzes balsij”; vai arī: “Es jūtos ļoti pateicīgs par to laipnību, kuras neesmu cienīgs, bet kuru jūs esat parādījuši pret mani arī vēl pēc tam, kad biju apbēdinājis Dieva Garu, apkaunodams un ievainodams šo jau tā cietušo kustību (..). Es atzīstu, ka esmu vainīgs (..). Man ir žēl, ka esmu sagādājis pārbaudījumus Viņa ļaudīm.”

Šādām vainas atzīšanām savukārt mēdza sekot kustības vadītāju piezīmes: “Tāpēc mēs ceram, ka brālim un māsai (..) tiks atjaunota viņu brāļu uzticība tā, it kā iepriekš minētie nodarījumi nekad nebūtu bijuši.” ⁹

Lai kustību uzturētu šķīstu, citos gadījumos Kungs iejaucās tieši. Atgriezīsimies 1852. gada rudens sākumā. Septembrī “Review” pārcēlās uz lielo ēku Ročesterā, Maunthoupas avēnijā. Džons Lafboro, kurš zēna gados bija svētdienu ievērojošo adventistu sludinātājs, bet tagad jau divdesmit gadu vecs, atnāca uz šī nama dievkalpojumu telpu noklausīties divdesmit trīs gadus vecā Džona Endrūsa sludināšanu par sabatu un tika pārliecināts par dzirdēto patiesību. Oktobra pirmajā piektdienā Vaiti atgriezās no brauciena uz Menu. Nākamās dienas dievkalpojuma laikā Lafboro iedrošināja ikvienu sirdi ar savu atklāto nostāju turēt sabatu svētu.

Osvalds Stouvels sabatu bija pieņēmis Parīzē, Menas štatā, izlasījis to pašu T. M. Prebla traktāta eksemplāru, kas bija pārliecinājis arī Džonu Endrūsu. Tagad viņš slimoja ar pleirītu un notiekošo noklausījās no blakus istabas.

Ārsti vairs necerēja izglābt Osvaldu, taču viņš aicināja ticīgos aizlūgt. Kad viņi pie slimnieka gultas zemojās lūgšanā, sludinātājs Vaits Osvaldu svaidīja ar eļļu. Brīdī, kad visi piecēlās no lūgšanas, Osvalds apsēdās gultā un uzsita pa sāniem, kas bija tik ļoti sāpējuši, izsaukdamies: “Esmu pilnīgi izdziedināts! Es rīt varēšu strādāt pie iespiedmašīnas!”

Elena Vaita palika uz ceļiem. Vīrs, uz brīdi apskatījis viņu, piezīmēja: “Elena atrodas atklāsmē. Viņa šādā stāvoklī neelpo. Ja kāds no jums vēlas, es atļauju viņu pārbaudīt.”

Viņa atradās uz ceļiem ar vaļējām acīm, saprātīgi vērsdama skatienu tikai uz tiem objektiem, kas viņai bija redzami. Veselu stundu un divdesmit minūtes, kamēr turpinājās atklāsme, neviens nespēja konstatēt kādu elpošanas pazīmi, kaut arī ik pa brīdim viņa izrunāja vārdus un teikumus, reaģēdama uz redzēto. Viņas sejas krāsa bija dabiska, un roku žesti graciozi.

Kad atklāsme beidzās, viņa sameklēja Lafboro, kuru pirmo reizi uz neilgu brīdi bija satikusi iepriekšējā vakarā, un pastāstīja viņam par viņu pašu kaut ko tādu, ko, pēc viņa domām, neviens nezināja.

Tad viņa runāja par kādu, kuru nekad nebija satikusi. Viņa pastāstīja, ka šis cilvēks atrodas ceļā, projām no mājām, daudz liecinādams par ceturto bausli, taču esot pārkāpis septīto. Gadījās, ka tobrīd kāds no Endrūsa nesenajiem atgrieztajiem atradās Mičiganā. Viņš vienmēr bija bijis uzticīgs vīrs, un nevienam nenāca ne prātā, ka šī atklāsme attiecas uz viņu.

Taču pēc sešām nedēļām, kad šis brālis atgriezās mājās, Elena Vaita viņu atpazina acumirklī, saaicināja sev apkārt pulciņu liecinieku, nopietni pastāstīja, ko Dievs viņai bija teicis, un nobeidza ar Nātāna vārdiem Dāvidam: “Tu esi tas vīrs!”

Tajā pašā mirklī grēkā kritušais jaunatgrieztais nometās ceļos savas sievas priekšā, ar asarām acīs atzinās, ka tas viss ir pilnīga patiesība, pateica, ka šī ir bijusi pirmā reize, un no sirds apsolīja, ka arī pēdējā.¹⁰

Ja arī dažas no “izkaisītā pulciņa” problēmām varēja atrisināt ar iknedēļas publikācijām, gadījuma ordinācijām, lūgšanu brīžos nolemtām izslēgšanām un īpašām atklāsmēm, tad daudzas citas šādā veidā tomēr nevarēja atrisināt. Tāpēc, kā jau Džeimss Vaits izteicās šīs nodaļas sākumā, agri vai vēlu adventisti nonāks pie vārda došanas bērnam un draudzes organizēšanas.

1. “Review and Herald”, 1860. g. 16. oktobrī, 170. lpp.
2. Vēstule br. Heistingsam, 1850. g. 18. martā.
3. “Review and Herald”, 1852. g. 6. maijā, 5. lpp.
4. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 52. lpp.
5. Sk. Bates, “The Seventh Day Sabbath, A Perpetual Sign”, 22. lpp.
6. “Review and Herald”, 1851. g. 19. augustā, 15. lpp.
7. “Review and Herald”, 1853. g. 20. septembrī, 84., 85. lpp.; saruna ar Džonu O. Voleru (John O. Waller) Endrūsa universitātē 1975. gadā; sk. arī Waller, “John Byington of Bucks Bridge: The Pre-Adventist Years”, “Adventist Heritage”, 1974, jūlijā.
8. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 52. lpp.
9. “Review and Herald”, 1853. g. 13. decembrī, 183. lpp.
10. Loughborough, “Rise and Progress”, 169.–173. lpp.', '1', 2, 'history

Vārda došana bērnam

Mičiganas štatā, Džeksonas ciemā, kāda adventiste ņēma nost uz auklas izkārto veļu, kuru vairākas stundas bija berzusi karstā ziepjūdenī. Te tuva kaimiņiene, kurai bija ļauns prāts uz sabata ievērotājiem, pa logu izgāza spaini ūdens, apšļakstīdama visas tīrās drēbes ar dubļiem.

“Ak, tu… Ak, tu, ragana!” iesaucās nelaimīgā adventiste caur asarām, dusmās norāvusi veļu no auklas, lai to berztu no jauna.

Baumas par to izplatījās neizbēgami, turklāt dažādas baumas. Toreiz draudzes reputācija bija katra locekļa goda lieta, tāpēc vietējā adventistu vadītāja kalēja Dena Palmera mājā tika noturēta sapulce, kurā izskatīja šīs sievietes lietu. Tur bija arī divi no tā laika daudzajiem sludinātājiem, kas lielākā vai mazākā mērā paši sevi iecēla par tādiem — H. S. Keiss un P. Rasels. Viņi vaininieci bargi norāja un apvainoja to kāda vārda lietošanā, taču viņa tikpat stingri apgalvoja, ka nav lietojusi šo vārdu.

Tie, kas bija mierīgāki, drīz ierosināja izdarīt lūgšanu. Kad visi bija nometušies ceļos, Elena Vaita, kas šeit kopā ar vīru bija iegriezusies pa ceļam uz rietumiem, saņēma atklāsmi. Pēc sludinātāja Vaita uzaicinājuma Rasels un Keiss rūpīgi apskatīja Elenu, lai pārliecinātos, ka viņa patiešām atrodas atklāsmē. Kad tā beidzās, misis Vaita paziņoja, ka Dievs viņai ir atklājis patiesību par šo sievieti un ka viņa tiešām kaut ko ir izdarījusi slikti. Tik daudz pateikusi, Elena tomēr nevarēja neko vairāk atcerēties.

Keiss un Rasels bija sajūsmā. Viņi tagad sevišķi apliecināja savu uzticību Elenas Vaitas dievišķajai pravietes dāvanai un pieprasīja, lai nelaimīgā sieviete atzīstas!

Piektdienas vakarā kādā citā adventistu mājā ģimenes dievkalpojuma laikā atkārtojās šī pati atklāsme. Sabata rīta svētrunas laikā Dena Palmera mājā Elena Vaita vēlreiz atgriezās pie šī jautājuma. Minētā sieviete tiešām esot izdarījusi slikti, taču viņa neesot lietojusi vārdu, par kuru Keiss un Rasels viņu apsūdzēja. Turklāt Dievs esot atklājis, ka Viņam dziļu nepatiku izraisījusi šo divu sludinātāju nelaipnā izturēšanās un ka Viņš gaidījis no tiem līdzjūtību.

Uz to reakcija bija spēcīga. Sieviete izplūda asarās, izsūdzēja, ko bija darījusi, un lūdza piedošanu. Toties Rasels un Keiss sašutumā sūdzējās par misis Vaitas bezatbildīgo kritiku pret viņiem un nosauca viņas atklāsmes par pilnīgi neuzticamām!

Šādi 1853. gada jūnijā sabata adventismam izauga pirmā “atvase” ¹ Šie divi vīri drīz nodibināja jaunu laikrakstu, kurā uzbruka Vaitiem un citiem vadītājiem, un no tā nosaukuma “Messenger of Truth” (“Patiesības Vēstnesis”) cēlies viņu un viņu sekotāju nosaukums “Messenger Party” (“Vēstneša biedrība”).

Šajā laikā Džeimss Vaits bija nopietni saslimis pārmērīgā darba dēļ. Tas, ka viņam drīz būs jāmirst, šķita tik neizbēgami, ka pat nelielā māja, kuru viņš uzcēla Betlkrīkā, tika reģistrēta uz sievas vārda² “Vēstnesis” priecājās par viņa slikto pašsajūtu, attēlodams to kā skaidru liecību Dieva nodomam nostumt viņu no ceļa.

Lasot “Vēstneša” dzēlīgos komentārus, Džeimsa ticība atplauka, un viņš, tāpat kā agrākos laikos Viklifs, apsēdās gultā un iesaucās: “Es nemiršu vis, bet dzīvošu un darīšu zināmus Dieva darbus un varbūt pat sludināšu viņu bērēs.” ³

Divus garus gadus uzticīgie sludinātāji uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt Vaitus no “Vēstneša” uzbrukumiem. Taču pēc atklāsmes Osvīgo kādā 1855. gada jūnija sabata vakarā Elena Vaita pamācīja vairs neatbildēt uz apvainojumiem, bet veltīt savu laiku un spēkus “patiesības, šī laika patiesības” sludināšanai⁴ Kunga vārdā viņa apsolīja, ka, ja viņi tā darīs, atvases vadītāji sāks cīnīties savā starpā, viņu avīze izputēs un kustība izklīdīs. Viņa apsolīja arī, ka ap šo laiku adventistu skaits dubultosies, ja vien tie sekos Dieva padomam.⁵

Kādu laiku likās, ka viņas vārdi nekad nepiepildīsies, jo tā paša gada beigās atdalījās vēl viena grupa Dž. M. Stīvensona un D. P. Hola vadībā. Viņu galvenā doma bija ideja par cilvēka pestīšanas iespējas turpināšanos “nākamajā laikmetā” (t.i., tūkstošgades laikā). Šis ticējums viņiem sagādāja nosaukumu “Nākamā laikmeta biedrība” (“Age–to–Come Party). Stīvensons un Hols tika mantoti sabata patiesībai, kad Dž. H. Vagoners nogāja piecdesmit jūdzes, lai to viņiem mācītu. Sākumā tie nosodīja Raselu un Keisu par mācības “galīgi aplamo (..)” attēlojumu “Maldu Vēstnesī“ ⁶ Taču vēlāk, nostādamies pret Džeimsa Vaita vadību un Elenas Vaitas atklāsmēm, Stīvensons un Hols izrādījās vienisprātis ar Raselu un Keisu un pievienojās tiem. Izskatījās, ka “Vēstneša biedrība” drīzāk aug, nekā izsīkst. Tomēr brāļi paklausīja Elenas Vaitas padomam, un “Vēstneša biedrība” (kopā ar tās “Nākamā laikmeta” apakšgrupu) izzuda tieši tā, kā bija apsolīts. 1858. gada 14. janvārī Vaits ziņoja laikrakstā “Review”, ka trijos gados tā abonentu skaits ir pieaudzis no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem.

“Vēstneša” redaktoram viss beidzās diezgan bēdīgi. Lasītāju vairs nebija, un darbs bija pazaudēts, tāpēc, lai nopelnītu iztiku, viņš sāka strādāt skolā par skolotāju. “Taču, neiemācījies savaldīt sevi, viņš nepavisam nespēja savaldīt skolēnus.” Reiz dusmās viņš pret kādu nepaklausīgu skolnieku pavērsa pistoli. Lai paglābtos no linčošanas, bija slepeni jābēg.⁷

1858. gadā izveidojās vēl cita atvase, kuru pēc tās izdarībām varētu nosaukt par “Smēķēšanas un košļāšanas biedrību”. Tabakas lietošanu vairums sabata ievērotāju nicināja, kaut arī tas vēl nebija sadraudzības kritērijs, tomēr daži ticīgie Mičiganā, Otsīgo apkaimē, atrada sludinātāju, kas bija viņiem pa prātam — tas bija Gilberts Krenmers, kas iedrošināja apvienot sabata ievērošanu ar smēķēšanu. Tāpat kā “Vēstneša” un “Nākamā laikmeta biedrības” sekotāji, viņi izdeva savu avīzi (“Hope of Israel” — “Israēla Cerība”) un dedzīgi noliedza Elenas Vaitas inspirāciju. Un gluži tāpat kā iepriekš minētie, arī viņi drīz vien nozuda no apvāršņa.⁸

Lai vēlāk vairs nebūtu jāatgriežas pie tēmas par atvasēm, var piebilst, ka 1865. gadā šo triju grupu paliekas saņēma papildspēkus pēc sludinātāju B. F. Snuka un V. H. Brinkerhofa izbalsošanas no Aiovas konferences vadības. Snuks un Brinkerhofs vēlējās neatkarīgo draudžu tipa konfesijas struktūru un enerģiski oponēja Vaitiem. Tā kā šīs grupas centru izveidoja Merionā, Aiovas štatā, tad tā kļuva pazīstama ar nosaukumu “Merionas biedrība”. Brinkerhofs drīz atsāka savu jurista darbu, bet Snuks kļuva par universālistu. Kustība pastāv vēl joprojām (Denverā, Kolorado štatā), un tās tagadējais nosaukums ir Septītās dienas Dieva draudze.⁹

Lafboro kaut kur dzirdēja dīvainu, bet neiespējamu nostāstu, ka visas šīs četras atvases savu avīžu iespiešanai esot izmantojušas vienu un to pašu rokas iespiedmašīnu. Katra nākamā grupa to esot pirkusi no iepriekšējās.¹⁰

Kustības pamatsastāvs nelietoja nekādas juridiskas vai ekonomiskas sankcijas pret tiem, kas vēlējās aiziet. Nez vai tas izdotos pat tad, ja kāds vēlētos to darīt. Tomēr te iesaistīti arī tādi administratīvi sarežģījumi, kurus grūti nepamanīt. Šo dažādo atvašu kļūdījušies vadoņi savas uzticības laikā bija kļuvuši labi pazīstami ar “Review” starpniecību un tagad attālākās vietās sevi raksturoja kā joprojām lojālus kustības atbalstītājus. Kas tad varēja pierādīt, ka viņi tādi nav?

Tad vēl. 1854. gadā, kad plaša evaņģelizācijas sapulce pārpildīja skolas ēku, lai dzirdētu Džona Lafboro sludināšanu, radās priekšlikums: “Kāpēc gan neizmantot telti?” Vietējie brāļi nekavējoties saziedoja naudu, Merits Kornels ielēca vilcienā un pēc dažām dienām atgriezās ar telti. Drīz ticīgie vairākos štatos apvienoja savus līdzekļus, lai nopirktu “štata teltis”, kuras varētu lietot ceļojošie sludinātāji. Tā ātri pieauga gan sapulču apmeklētība, gan kristību skaits. Viskonsinā izraidītie “Nākamā laikmeta” un “Vēstneša” sludinātāji paņēma štata telti savai lietošanai. Un kas gan varēja viņiem to liegt?

Bija arī citas problēmas, kas prasīja centralizētu organizāciju. Vienīgais pastāvīgi drošais sakaru līdzeklis brāļu starpā bija “Review”. Ja sludinātājam bija vēlēšanās doties uz kādu apvidu, viņš savu nodomu paziņoja draudzes laikrakstā. Kad iznāca nākamie numuri, viņš tos aizņēmās no tā ticīgā, pie kura attiecīgajā brīdī dzīvoja, un meklēja atbildes no cilvēkiem, kas dzīvoja iecerētajā apvidū. Ja bija saņemtas kādas vēstules, no tām varēja uzzināt, kur kalpošana ir visvairāk vajadzīga un kur visvairāk iespējamas sekmes.

Mēdza notikt arī otrādi. Ja ticīgie kādā apvidū vēlējās sludinātāja palīdzību, viņi to darīja zināmu ar “Review” starpniecību. Piemēram, 1858. gada 21. janvāra numurā parādījās šāds paziņojums:

“Vai brālis un māsa Vaiti, vai brāļi Lafboro un Vagoners, vai kāds cits nevarētu ierasties uz sapulci Gilboā, Ohaio štatā, un paziņot par to laikrakstā “Review”? Pēdējo sešu mēnešu laikā mēs pārbaudām katru pasta sūtījumu, vai tur nebūs šāds paziņojums. Vai tiešām jums nav nekādas līdzjūtības? T. Dž. B.”

Ne velti sludinātājus mēdza saukt par “ceļojošajiem brāļiem”. Laivās, dzelzceļa vagonos, purvainos apvidos pa baļķiem izliktiem ceļiem un ledainām takām — tā viņi pārvietojās, bieži vien brizdami turp un atpakaļ, augšā, lejā, no Menas līdz Minesotai, ticēdami, ka viņus vada Svētais Gars. Nereti tas tā tik tiešām arī bija. Tomēr “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs”. (1. Kor. 14:33)

Ilgodamies iespējami ātrāk pabeigt darbu, vīri pieņēma vienu neatlaidīgu aicinājumu pēc otra, steigdamies no štata uz štatu, nemaz iepriekš nepārliecinājušies, vai viņu jaunatgrieztie ir nostiprinājušies, vai varbūt kāds attiecīgās vietas tuvumā jau strādājošs sludinātājs nevarētu izteikto vajadzību apmierināt daudz vieglāk. Bez tam, līdzās patiesi Dieva aicinātiem cilvēkiem darbojās arī sludinātāji, kas, kā mēs to jau redzējām, paši sevi par tādiem bija iecēluši un kuru darbs nenesa augļus vai pat vēl sliktāk. Bija arī vēl nepieredzējuši cilvēki, kuriem vajadzēja sniegt padomus.

Bija vajadzīgs tāds centrālais birojs, kurā pieņemtu lēmumus par darbinieku efektīvāku izmantošanu jeb, lietojot adventistu izteicienu, — lai sekmētu vislabāko “darba dalīšanu”.

Vēl cita nopietna problēma bija algas nodrošināšana sludinātājiem. Tipiskajos lauksaimniecības ekonomikas apstākļos kustības locekļiem bija maz skaidras naudas. Dažas pašaizliedzīgas dvēseles ziedoja nesamērīgi lielas summas. Reiz Sāra Hārmona, ik nedēļas maksādama pa dolāram, atdeva piecu nedēļu algu, lai palīdzētu finansiāli atbalstīt Džozefu Beitsu. Kelogs pārdeva savu saimniecību, bet Edsons to izdarīja divas reizes, ziedodams vēsts izplatīšanai arī aitu ganāmpulku. Vairums tomēr apmierinājās ar to, ka sludinātāji paši ziedo, un, ja arī ko iemaksāja, tad centās to izdarīt ar lauksaimniecības produktiem vai kādu pusnovalkātu mēteli. Ļoti bieži nedeva vispār neko.

Viltīgus un savtīgus motīvus tolaik mēdza maskēt kā bībeliskus. Daudzi kristieši dažādās konfesijās izmantoja Jēzus līdzību, kurā Viņš pretstatīja divus ganus — patieso ganu, kas par savām avīm atdod dzīvību, un derēto ganu jeb “algotni” (KJV), kas bēg, kad atnāk vilks. Savu skopumu viņi attaisnoja ar to, ka draudzes kalpošanā neesot vēlami “sludinātāji–algotņi”.

Tā vairumam sludinātāju bez sludināšanas un apmeklēšanas darba bija arī jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Daži paļāvās uz vienas dienas gadījuma darbiem, lai varētu ceļot no vienas vietas uz citu. Citi kopa savas saimniecības, brīvajā laikā ceļodami un sludinādami tikai tuvējā apkārtnē, taču, būdami saistīti pie saviem ikdienas saimniecības darbiem, drīz vien atkal atgriezās mājās. Šādu situāciju Lafboro ar nicinājumu pielīdzināja piesieta zirga stāvoklim.¹¹

1855. gadā Džons Endrūss, nebūdams vēl ne trīsdesmit gadu vecs, pelnīdams iztikai un reizē gan sludinādams, gan rakstīdams, bija savus spēkus tā izsmēlis, ka gandrīz zaudēja redzi un balsi. Viņa tuvinieki jau paredzēja pāragru nāvi. Viņš devās atpūsties uz Vokonu Aiovas štatā, kur toreizējo austrumu adventistu ciems sparīgi apstrādāja prērijas auglīgo zemi.

Endrūsa jaunatgrieztais un tuvais kolēģis Džons Lafboro gadu vēlāk arī zaudēja drosmi, pārcēlās uz šo pašu vietu un, pašam par pārsteigumu, arī kļuva par “piesietu zirgu”.

Džons Lafboro un viņa sieva Mērija ir pelnījuši mūsu simpātijas.¹² Pirms kalpošanas uzsākšanas viņi apsvēra, ko tas maksās. Drīz pēc tam viņi pieņēma sabatu, un Džons izjuta neatlaidīgu aicinājumu sludināt. Tomēr viņš apzinājās grūtos laikus, un viņam nemaz tik slikti negāja, pārdodot firmas “Arnold’s Patent Sash Locks” logu rokturus. Lafboro iekrājumi sasniedza jau 35 dolārus, kas pēc tā laika strādnieka vidējās izpeļņas (dolārs dienā) bija sešu vai septiņu nedēļu alga. Taču, kad viņš pretojās aicinājumam, pārdošanas veiksme strauji samazinājās, un dažās nedēļās viņš nonāca līdz pēdējam grasim. Nokritis ceļos, viņš savu nākotni nodeva Dieva gribai un ar mieru sirdī piecēlās.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad Mērija lūdza naudu, jo vajadzēja nopirkt diegus un sērkociņus. Džons palūdza katrai precei neiztērēt vairāk par vienu centu, bet atlikumu atdot atpakaļ, lai viņam nebūtu jāpaliek pavisam bez naudas, un aplaimoja viņu ar sudraba trīscentu monētu (šādas monētas kala no 1851. līdz 1873. gadam).

“Ko lai mēs iesākam, Džon?” nabaga meitene raudāja.

“Uzsāksim kalpošanu un paļausimies uz to Kungu,” vīrs atbildēja. Tad misis Lafboro, tāpat kā pirms dažiem gadiem līdzīgā situācijā misis Beitsa, izgāja ārā izraudāties.

Drīz Džons dzirdēja, kā sieva klusītēm zogas ārā pa durvīm. Kad viņa bija izgājusi, atnāca kāds svešinieks, stādījās priekšā un pajautāja, vai misters Lafboro viņam nevarētu pagādāt “Arnold’s Patent Sash Locks” logu rokturus 80 dolāru vērtībā.

To nu viņš tiešām varēja!

Kad Mērija atgriezās, vīrs aiz prieka dziedāja. Viņš ar 33 procentu peļņu bija nopelnījis 26 dolārus. Sieva tagad bija gatava iet ar viņu visur un uzticēties Kungam.

Vai gandrīz gatava. Sludinātāja sieva, kas paliek mājās, kad vīrs nedēļām ceļo, un, atšķirībā no viņa, neredz, kā briesmās atrodošās dvēseles tiek glābtas no grēka, bieži sajūt, ka nav viegli tikt līdzi vīra ticībai. Mērija bija uzticīga, taču sludinātāja sievas liktenis viņai šķita arvien grūtāk panesams. Kad pēc īpaši grūtām reizēm viņa dzirdēja par adventistu ģimenēm, kas pārcēlušās uz Vokonu, lai liecinātu ar savu piemēru un pelnītu kustības vajadzībām daudz naudas, viņa labprāt atbalstīja Džona tieksmi tām pievienoties.

Bet tajā gadā (1856. g.) ziema iestājās agri, tāpēc Lafboro ģimenes ierašanās brīdī nekādi lauku darbi nebija iespējami. Kad Džons saprata, ka šīs vientuļās prērijas tuvumā gandrīz nebija grēcinieku, kam liecināt, un ka pat svētie, pagriezuši muguras upurim, ir nodevušies ķildām savā starpā, viņš uzsāka galdnieka darbu un, sirdsapziņas mocīts, lūdza pēc kaut kādas izejas.

Vaiti atradās Raundgrovā, Ilinoisas štatā, kādas divsimt jūdzes uz dienvidiem, kad Elenai atklāsmē tika parādīts Vokonas ļaužu bēdīgais stāvoklis. Viņu pirmā doma bija nekavējoties doties palīgā, taču sezonai neraksturīgais aukstums, kas ierobežoja lauku darbus Aiovā, bija pārņēmis arī Ziemeļilinoisu, turklāt tam sekoja atkusnis. Spēcīgie lieti zemes ceļus bija pārvērtuši par muklājiem. Vaiti ticībā lūdza pēc dievišķās vadības. Drīz lietus pārvērtās sniegā, sasaldēdams dubļainos ceļus un padarīdams tos braucamus ar kamanām. “Lūk, mūsu zīme,” Elena iesaucās. “Dievs vēlas, lai dodamies ceļā.”

Sniegputenī viņi devās ceļā kopā ar Džosiju Hārtu un Elonu Evertsu. Šos divus sludinātājus kopā ar Endrūsu Vaits bija iesvētījis pirms trim gadiem Evertsa mājā.

Sniegs pārvērtās lietū, un sākās jauns atkusnis. Ledus uz upēm kļuva neizturīgs. No jauna ceļotāji dzirdēja brīdinājumu: “Nemēģiniet šķērsot Misisipi!”

Kad braucēji jau bija nonākuši pie Upju Mātes krastiem, brālis Hārts apturēja zirgus, piecēlās stāvus kamanās, pacēla labo roku pret debesīm un iesaucās: “Nu, vai uz Aiovu, vai atpakaļ uz Ilinoisu? Mēs esam nonākuši pie Sarkanās jūras. Vai šķērsosim?”

Misis Vaita atbildēja: “Turpināsim ceļu, paļaudamies uz Israēla Dievu.”

Džeimss Vaits piebalsoja: “Jā, jā turpināsim!”

Visu ceļu pāri upei viņi lūdza. Apkārt šļakstījās ledainais ūdens, kas virs nedrošā ledus sniedzās veselu pēdu. Jebkurā brīdī braucēji varēja ielūzt, un tad tos sagaidītu nāve ledainos ūdeņos. Pretējā krastā pulcējās ļaužu pūlis, taču, tāpat kā Israēls pār Sarkano jūru, arī mūsu ceļotāji laimīgi tika pāri.

Temperatūra atkal pazeminājās. Elena ietinās savā jenotādas apmetnī, jo vismaz četras dienas viņiem kamanās bija jābrauc pretī aukstam vējam. Vakarā robežas viesnīcas priekštelpā viņi izkāra savas pravietojumu kartes un dedzīgajiem klausītājiem pasludināja vēsti, bet trešdien ieradās Vokonā.

Sagaidīšana bija gandrīz tikpat auksta, cik auksts bija laiks. Ļaudis saprata, kādēļ viņi bija ieradušies. Lai tos atdzīvinātu. Lai atjaunotu nodošanos Kristum. Lai no jauna iededzinātu viņu sākotnējo dievbijību.

Pat Džonam Lafboro nebija patīkami saņemt atbildi uz savu lūgšanu šādā veidā. Viņš negaidīja, ka māsa Vaita, neviena nepamanīta, kamanās piebrauks pie kāpnēm, uz kurām viņš strādāja, un sirds sāpēs iesauksies: “Ko tu še dari, Elija?”

Tomēr Džeimss un Elena noturēja sapulci, bet pēc tam, nedēļas laikā — vairākas sapulces pēc kārtas. Baumas izplatīja savu graujošo iespaidu, taču Vaiti pacietīgi uzrunāja “otro pusi”, kamēr visi bija apmierināti. Vakaru no vakara vecās adventes dziesmas atdzīvināja sirdij tuvas atmiņas. Norisinājās pārrunas par Kristus doto apsolījumu remdenajiem laodiķejiešiem: “Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa.” Īpašas atklāsmes pamudināta, Elena izteica gandrīz neticamus žēlsirdīgā Dieva vārdus: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums,” saka tas Kungs, “un dziedināšu jūsu atkrišanu.”

Šāda laipnība Mērijai Lafboro bija par daudz. “Brāli un māsa Vaiti,” viņa šņukstēja, “es jau domāju, ka mēs esam tik tālu projām, ka jūs mūs nevarēsit atrast, bet es priecājos par jūsu ierašanos (..). Dievs, piedod man! Es atveru savas sirds durvis. Kungs Jēzu, ienāc!” Izskanēja grēksūdzes un atvainošanās, bet sapulce ieilga pāri pusnaktij.

Nākamajā dienā sākās sparīgs darbs. Mērija pamudināja citus, bet tie savukārt vēl citus. Beidzot arī Džons Lafboro svinīgi piecēlās. “Esmu nolicis savu āmuru!” viņš paziņoja. “Esmu iedzinis pēdējo naglu! Turpmāk manā rokā atradīsies gara zobens, un es nekad vairs nepadošos. Tāpēc, Dievs, palīdzi man!”

Kad Vaiti aizbrauca no Vokonas, visi raudāja aizkustinājumā. Uz brīdi atstājis Mēriju kopā ar draugiem, Lafboro ar Hārtu, Evertsu un Vaitiem atgriezās Ilinoisā un tūlīt tika ierauts darba virpulī. Tagad viņš vairs nebija “piesiets zirgs”, bet gan noturēja evaņģelizācijas sapulces, ceļodams no vienas vietas uz otru. Viņš nekad vairs neatstāja sludināšanas darbu līdz pat savai nāvei 1924. gadā. Arī Mērija palika uzticīga tam visu mūžu. Džons Endrūss no jauna nodevās kalpošanai, taču spēja sludināt tikai dažus mēnešus. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz uzlabojās viņa veselība. Pa to laiku adventistu meitene, kuru Endrūss apprecēja Vokonā — bērnības draudzene Andželīna Stīvensa — darīja visu iespējamo, lai viņu uzbarotu.

Taču sludinātāju darba apmaksas problēma joprojām bija aktuāla un pat saasinājās. Īpaši labā 1857. gada raža kopā ar vispārējo ekonomisko lejupslīdi tik ļoti pazemināja cenas, ka lauksaimniekiem ienākumu nebija gandrīz nekādu. 1858. gada aprīlī, kad Endrūss un Lafboro kādu laiku dzīvoja Betlkrīkā, Endrūss Lafboro mājā vadīja Bībeles stundas, lai Rakstos rastu jaunu gaismu jautājumā par sludināšanas darba finansēšanu. Māsai Vaitai atklāsmē tika rādīts, ka Bībelē šāds plāns ir paredzēts, tāpēc viņi nolēma to sameklēt.

Plānam, kuru viņi toreiz atklāja, pamatā bija Vecās Derības teksti par desmitā maksāšanu un 1. Kor. 16:2: “Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” Šo plānu tie nosauca par “regulāro iemaksu”. 1859. gada 29. janvāra sabata nobeigumā toreiz vēl mazās centrālās draudzes locekļi sapulcējās, lai nobalsotu par priekšlikumu, ka “katrs brālis vecumā no astoņpadsmit līdz sešdesmit gadiem katrā pirmajā nedēļas dienā ziedo no pieciem līdz divdesmit pieciem centiem”, katra māsa šajā pašā vecumā — no diviem līdz desmit centiem, kā arī katrs brālis un māsa aicināts ziedot “no viena līdz pieciem centiem no katriem īpašumā iegūtiem simts dolāriem.” Šādi uzkrāto naudu bija paredzēts izmantot vietējās draudzēs, galvenokārt lai atbalstītu darbiniekus sludināšanā, kā arī evaņģelizācijas sapulču noturēšanai tuvējā apkārtnē.

Gadiem ilgi regulāro iemaksu pazina pēc tās nosaukuma iniciāļiem “S. B.” (systematic benevolence) vai vēl interesantāk — “Sister Betsy” (“māsa Betsija”). To mēdza saukt arī ne tik precīzi — par “desmitā maksāšanu”. Tas, protams, bija tālu no īstās desmitā maksāšanas. Adventisti atstāja šo jautājumu neprecizētu vēl vismaz divdesmit gadus. Tomēr regulārā iemaksa bija nozīmīgs solis pareizā virzienā. Regulāra ziedošana ir palīdzējusi adventistu draudzei daudz paveikt visā pasaulē.

Varbūt no visa iepriekš teiktā rodas iespaids, ka organizācijā ir ieinteresēti tikai sludinātāji? Ja tā, tad aplūkosim šo jautājumu no citas puses. Sludinātāji ir aicināti kalpot draudzes locekļiem un mantot pazudušos. Bet kā lai viņi kalpo, ja bez samaksas viņi to vienkārši nevar atļauties? Kā draudzes locekļi var viņiem uzticēties, ja nav zināms, vai viņi atspoguļo kopējo ticību? Un kā lai ļaudis brīvi ziedo dāvanas, ja neatkarīgie vadītāji pēc saviem ieskatiem var rīkoties ar īpašumu, kas pieder visiem?

Īpašuma tiesību problēma bija tā, kas pārliecināja draudzes locekļus un uzmanības degpunktā izvirzīja jautājumu par centralizētas organizācijas vajadzību. 1850. gadu beigās adventistiem bija triju veidu draudzes īpašumi: “štatu” teltis, dažas vietējo draudžu ēkas un Betlkrīkas izdevniecība ar papīru, grāmatām un mašīnām.

Tomēr precīzāk būtu teikt, ka draudzei nepiederēja neviena no šīm lietām.

Mēs jau redzējām, cik viegli viltus sludinātāji varēja paņemt telti sev. Dievnami savukārt nepiederēja vis draudzēm, kuras cēla un maksāja par tiem, bet gan tam draudzes loceklim, uz kura zemes tie atradās. Milleriešu kustības laikā divi šādi locekļi aizgāja no draudzes, un viena no viņu sapulču telpām kļuva par etiķa noliktavu! Pats Betlkrīkas dievnams atradās uz S. T. Beldena privātās zemes. Tos, kas izteicās pret organizācijas izveidi, Džeimss Vaits brīdināja, ka arī šī ēka kādā jaukā dienā var pārvērsties par etiķa noliktavu.

Taču visvairāk Vaits raizējās par tipogrāfiju. Tā bija vienīgā adventistu iestāde. Evaņģelizācijas darbs bija atkarīgs no šeit izdotajām grāmatām un laikrakstiem. Arī pašu kustību galvenokārt turēja kopā tās lielākais periodiskais izdevums “Review and Herald”. Tomēr viss uzņēmums, ēka, grāmatas, papīrs un mašīnas juridiski piederēja Vaitam. Viņš to apzinājās, un tas viņam nepatika. Pēc viņa paša iniciatīvas jau 1855. gadā tipogrāfija likumīgi tika nodota draudzes rokās un uzticēta izdevniecības komitejai. Vairums svarīgāko lēmumu, piemēram, Adamsa tvaika iespiedmašīnas pirkšana 1857. gadā, tika apspriesti “vispārējās sapulcēs”, uz kurām kustības dalībnieki tika aicināti no visiem apgabaliem.

1860. gada septembra sapulcē Vaits atkal atgādināja brāļiem, ka “šo īpašumu, kas radies no ziedojumiem (..), es vienmēr esmu uzskatījis par draudzes īpašumu. Bet es esmu vienīgais likumīgais īpašnieks, tāpēc ļoti vēlos nodot to amatpersonām, kas būtu jūsu ieceltas un to arī likumīgi uzturētu un pārvaldītu.”

Bet ja nu Vaits pēkšņi nomirtu? Tādā gadījumā Mičiganas štats visu paturētu aizbildniecībā vismaz tik ilgi, kamēr Henrijam Vaitam paliktu divdesmit viens gads. Bet 1860. gadā viņam bija trīspadsmit gadu, un pa šo laiku viņš būtu varējis atstāt ticību un paņemt iespiedmašīnu sev līdz vai arī nomirt, atkal sarežģījot visas lietas. Starp citu, Henrijs tiešām nomira sešpadsmit gadu vecumā.

Tāpēc loģisks risinājums bija legālas organizācijas izveidošana.

Legāla organizācija? Toreiz, kad “Review” vēl bija kaut kas līdzīgs ģimenes vēstulei, sludinātājs R. F. Kotrels, tas pats dievbijīgais brālis, kas oponēja “vārda sagādāšanai”, nodeva publicēšanai mierīgu, bet graujošu rakstu par šo jautājumu. Viņš apgalvoja, ka legālas organizācijas izveidošana radīs tik spēcīgu atkarību no valdības, ka tā līdzināsies baznīcas un valsts savienībai un padarīs adventismu par tādu Bābeli, ka tur kādā jaukā dienā savu troni varēs uzcelt “grēka cilvēks”.

Kotrels drīz atteicās no abām pretenzijām, vīrišķīgi atzīdamies, ka tās bija pārspīlētas. Tomēr Džeimsam Vaitam, Džozefam Beitsam, Džonam Lafboro, Meritam Kornelam un citiem vairākus mēnešus bija pamatīgi jānopūlas, lai novērstu ļaužu aplamo noskaņojumu, kuru viņš bija izraisījis.

Vaits bija nolēmis aizsargāt adventistu īpašumu visu adventistu labā. 1860. gada septembra beigās grupiņa vadītāju un ierindas locekļu pēc viņa ielūguma sapulcējās Betlkrīkas dievnamā (tas bija otrais dievnams, kas piederēja S. T. Beldenam) un trīs dienas savā starpā pārrunāja šo jautājumu. “Mums nav tik ļoti jāsteidzas,” viņš paskaidroja, “ka mēs nevarētu uzklausīt visu viedokļus un pretenzijas.” Vēlāk, lai visi draudzes locekļi varētu vienoties, šīs pārrunas publicēja “Review” 1860. gada 9., 16. un 23. oktobrī.

Jau gandrīz pašā sākumā Džons Endrūss izteica priekšlikumu, kuru kā neskaidru mājienu citi bija devuši jau iepriekšējos mēnešos, taču neviens to nebija formulējis tik precīzi.

Viņš izteica domu, ka īpašuma legalizācijai draudze pati nav jāpadara par juridisku personu, bet ka tai vajadzētu iecelt pārstāvjus un izveidot no tiem legālu “asociāciju”. Endrūss turpināja, paskaidrodams, ka tas ir saskaņā ar evaņģēlisko kārtību, jo agrīnie kristieši izveidoja septiņu diakonu grupu ekonomisko lietu risināšanai. Viņš varēja arī norādīt, ka no konfesijas neatkarīgas evaņģēliskās un labdarības asociācijas tā laika Amerikas kristietībā bija parasta lieta.

Endrūsa jaunais priekšlikums noderēja samērā ilgam laikam. Pat šodien katras adventistu draudžu konferences teritorijā esošie īpašumi juridiski nepieder pašai konferencei, bet gan tās izvēlētai asociācijai.

Divas dienas pēc 1860. gada pārrunas tika nobalsots par grupu izdevniecības izveidošanai, taču tai vēl aizvien nebija nosaukuma. Pēc Mičiganas likumiem nevarēja reģistrēt nevienu organizāciju, ja tai nebija nosaukuma. Tāpēc beidzot bija jāatrisina jautājums, kas lika Džeimsam Vaitam izteikt vēsturisko piezīmi par dīvaino atvasi bez nosaukuma: “Šķiet, bērns jau ir tik tālu pieaudzis, ka tagad sevišķi lielas neērtības sagādā tas, ka viņam nav vārda.”

Neizbēgamais bija noticis. Grupa nobalsoja, ka nepieciešams pieņemt nosaukumu. Bet kādu?

Daži ieteica saukties par “Dieva draudzi”, bet citiem tas izklausījās lielīgi. Tad izskanēja priekšlikums par “Septītās dienas adventistiem”.

Starp citu, ierindas locekļi, kas bija šīs vēsturiskās deviņpadsmit cilvēku grupas sastāvā, bija ievērojami cilvēki. Ezra Brekits sākumā izteica pirmo priekšlikumu: “Es iesaku organizēt draudzi.” Cits ierindas loceklis, vārdā Deivids Hjūits, nobeigumā pateica: “Tātad nolemts, ka mēs pieņemam nosaukumu “Septītās dienas adventisti.”” Izteiciens “pieņemt nosaukumu” tomēr šķita ļoti līdzīgs vārdiem “sagādāt sev vārdu” (angļu val. “take the name” un “make a name” — tulk. piez.), tāpēc, lai neaizskartu pat vēl neatklātus nepārliecināto cilvēku apsvērumus, priekšlikuma teksts tika izmainīts šādi: “Mēs sevi nosaucam par Septītās dienas adventistiem.”

Izaugsme no Septītās dienas adventistu izdevniecības organizēšanas un nosaukšanas līdz Ģenerālkonferences noorganizēšanai bija samērā vienkāršs process, taču tas norisinājās ar pārtraukumiem, un tam tika arī oponēts. 1861. gada pavasarī Betlkrīkas vadītāji ieteica apvienot izkaisītās draudzes ar nosaukumu “Septītās dienas adventisti”. 1861. gada oktobrī tika veikti pirmie pasākumi, lai noorganizētu Mičiganas konferenci un ievēlētu konferences komiteju un vadītāju Džozefu Beitsu.

1862. gadā arī vairākos citos štatos draudzes izveidoja štata konferences. Mičiganā formēšanos pabeidza 1862. gada oktobrī Monterejas dievnamā, ievēlot par tās pirmo prezidentu ierindas locekli Viljamu S. Haigliju.¹³

Beidzot, 1863. gada maijā, no jaunajām konferencēm uz Betlkrīku sabrauca delegāti un izveidoja pavisam vienkāršas struktūras Ģenerālkonferenci (angļu val. “General Conference”).

Džeimsu Vaitu dedzīgi ieteica par pirmo Ģenerālkonferences prezidentu, tomēr viņš atteicās no šī pienākuma. Kopš 1850. gada viņš bija sludinājis, rakstījis, strīdējies un aizstāvējis “evaņģēlisko kārtību”. Vaits šajā kampaņā bija ļoti aktīvs. Ja tagad viņš kļūtu par prezidentu, tad daži varētu apšaubīt viņa motīvus. (Pēc diviem gadiem — 1865. gadā — Vaits tomēr uzņēmās šo atbildību. Kopumā viņš Ģenerālkonferences prezidents bija desmit gadus — 1865–1867, 1869–1871, 1874–1880.)

Tā kā sākumā Džeimss Vaits atteicās, tika ievēlēts Džons Baiingtons, kļūdams par Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences pirmo prezidentu. Tā bija viņa māja Baksbridžā, Ņujorkas štatā, kur tika iesvētīts par sludinātāju Horass Lorenss. Baiingtons bija pildījis dažādus pienākumus metodistu draudzē, bet pēc tam veslijiešu (jeb metodistu — abolicionistu) draudzē gan kā sludinātājs, gan arī kā celtnieks. 1852. gadā, lasīdams laikrakstu “Review”, viņš kļuva par adventistu un uzcēla vienu no pirmajām Septītās dienas adventistu dievnamiem. Viņš arī finansiāli atbalstīja savu meitu Martu, kad tā mēģināja vadīt adventistu bērnu dienas skolu. 1858. gadā Baiingtons pārcēlās uz Betlkrīku un, būdams sludinātājs, daudz ceļoja, pats sevi arī apgādādams. Pēc ievēlēšanas par prezidentu sekojošo divu viena gada termiņu laikā viņš turpināja ceļot, sludinādams un kristīdams. Ļaudis mēdza teikt, ka neviens tik labi nepazīst Mičiganu kā vecais Baiingtons.

Papildus konstitūcijas pieņemšanai un prezidenta un citu ierēdņu ievēlēšanai pirmās Ģenerālkonferences sesija noteica arī regulāru sludinātāju darba apmaksas kārtību. Tā nodrošināja sludinātājam apmēram piecus dolārus nedēļā, kas tika ņemti no regulārās iemaksas. Šajā sesijā tika arī nolemts, ka turpmāk sludinātājiem jāņem līdzi oficiāla apliecība, kas apstiprina viņu uzticamību adventes kustībai. Turklāt nevienam sludinātājam vairs nebija atļauts ceļot no vienas konferences uz citu, vadoties tikai no personiskās vēlēšanās vai vietējās draudzes ielūguma. Aicinājumam bija jābūt saskaņotam ar abām iesaistītajām konferencēm.

Tagad vairs nebija jābaidās, ka draudzes telpas varētu pārvērsties par etiķa noliktavām! Arī sludinātāji varēja visu laiku ziedot kalpošanai. Draudzēm bija viegli noteikt, vai to apmeklējošais sludinātājs tiešām ir Septītās dienas adventists, vai tikai savu personisko uzskatu paudējs. Sludinātāji varēja ietaupīt neizsakāmi daudz laika un enerģijas, jo viņi strādāja katrs savā norādītajā apvidū un nesteidzās vairs nepārtraukti no vienas vietas uz otru. Draudžu locekļiem tagad bija iespēja vērsties pie augstākas autoritātes, ja šķita, ka vietējā draudze pret tiem ir izturējusies netaisnīgi. Beidzot arī katrs zināja, kas viņš ir, un ar uzticību varēja teikt: “Es esmu Septītās dienas adventists.”

1. Par “Vēstneša” (“Messenger”) un “Nākamā laikmeta” (“Age-to-Come”) biedrībām sk. “Review and Herald”, 1858. g. 14. janvārī, 77. lpp.; Loughborough, “Rise and Progress”, 188.–192. lpp. un “The Great Second Advent Movement”, 325., 326. lpp.
2. “Review and Herald”, 1860. g. 9. oktobrī, 163. lpp.
3. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 95.–97. lpp.
4. Turpat, 123. lpp.
5. Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 325., 326. lpp.
6. “Review and Herald”, 1855. g. 20. martā, 197. lpp.
7. Loughborough, “The Great Second Advent Movement”, 326. lpp.
8. “Review and Herald”, 1858. g. 2. septembrī, 126. lpp.; Loughborough, “Rise and Progress”, 216., 217. lpp.
9. Sk. “SDA Encyclopedia” šķirkli “Marion Party”.
10. J. N. Loughborough, “A Sketch”, 67., 68. lpp.
11. “Review and Herald”, 1857. g. 26. februārī, 136. lpp.
12. Stāstus par sudraba trīs centu monētu un atpūtu Vokonā sk. Loughborough, “Rise and Progress”, 176.–179., 208.–211. lpp.; “Review and Herald”, 1857. g. 15. janvārī, 84. lpp.; Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 217.–222. lpp.; Ella M. Robinson, “Lighter of Gospel Fires” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1954), 74.–76. lpp., 105.–110. lpp.; Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 279.–289. lpp.
13. Spalding, “Origin and History”, 1. sēj., 306. lpp.', '1', 2, 'history

Laodiķeja!

Lai arī cik dīvaini tas izklausītos pēc visa jau pārrunātā, Septītās dienas adventisti savu nosaukumu bija ieguvuši jau pirms 1860. gada oktobra rīta, kad to ieteica Deivids Hjūits. Tas bija radies jau 1856. gada oktobrī un tika pārņemts tieši no Bībeles. Šim notikumam ir tiešs sakars ar Septītās dienas adventistiem šodien.

Kā jau redzējām, sabatu ievērojošie adventisti no paša sākuma sevi uzskatīja par cilvēkiem ar mērķi, par liktenīgu kustību. Vadoties no pravietojumiem un personiskiem piedzīvojumiem, tie ticēja, ka viņu rokās ir nonākusi pēdējo dienu patiesība, un tāpēc secināja, ka pieder pie pēdējo dienu patiesās draudzes. Viņi bija mūsdienu tuksneša garīgais Israēls, kas ceļoja no “Bābeles” uz Kristus atnākšanas jauno pasauli, pa ceļam atjaunodami patieso sabatu, tāpat kā to darīja senais Israēls Sinaja kalnā. Viņi bija Maleahijas apsolītais pravietis Elija, kuram jānāk pirms “tā Kunga lielās un šausmu pilnās dienas” un atkritušās kristietības Karmela kalnā jāatjauno uzticība Dieva likumiem. Viņi bija Atklāsmes grāmatas sestā draudze — “Filadelfija” — brāļu mīlestības draudze.

Tas bija jūsminošs apgalvojums. Daudzās izkaisīto draudzes locekļu vēstules “Review” redakcijai atgādināja slavas liturģiju, kas pateicās par skaidro patiesības gaismu. Toreiz vairums amerikāņu sajuta pienākumu ievērot svēto dienu, tomēr nebija daudz tādu, kas to darīja. Tā kā aizspriedumi pret vīlušos adventismu izzuda, kustībā sāka ienākt daudz jaunu dalībnieku. Džeimss Vaits ar sajūsmu konstatēja, ka 19. gs. 50. gadu pirmajos divos gados locekļu skaits strauji pieauga no nelielas saujiņas līdz apmēram 2000.¹

Par šo pieaugumu mēs uzzinājām jau 17. nodaļā. Tagad pienācis laiks apspriest garīguma zudumus, kas radās ar šo ieguvumu. “Tas ir acīmredzami,” pēc dažiem gadiem Džeimss Vaits rakstīja redaktora slejā, “ka līdz ar skaita palielināšanos (..) nav bijis atbilstošas svētošanās un garīguma pieaugsmes”.²

Pat daži iesvētīti sludinātāji atkrita un sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Starp tādiem bija Vašingtons Morss un Horass Lorenss. Dažu vadītāju materiālisma iedrošināti, daudzi draudzes locekļi pievērsās biznesam un sāka ignorēt cits citu vai kļūt savstarpēji aizdomīgi. Aizvien vairāk evaņģēlistu vidū parādījās tieksme atstāt darbu. “Review” izdevniecībā tūkstošiem traktātu un brošūru krājās kaudzēm, gaidīdami kādu, kas tos iznēsās. Tipogrāfija bija iestigusi dziļi parādos, un šķita, ka tikai daži draudzes locekļi ir norūpējušies par to. Neviens taču nesāka slepkavot vai aplaupīt bankas! Tomēr kā ļaudis, kam vajadzēja sagatavoties pārcelšanai Debesu valstībā un pasludināt vienas pilnas dienas svētīšanu, viņi bija nožēlojamā stāvoklī.

Neviļus jāvaino pat Džeimss Vaits! Vaitu bija sāpinājusi kritika, ka visas viņa sludinātās mācības esot viņa sievas fantāzija. Tāpēc “Review” slejas kļuva Elenai nepieejamas, jo Vaits vairs nepublicēja viņas rakstus. Vaita motīvi bija labi. Viņš vēlējās, lai jaunie lasītāji saprastu, ka sabats, svētnīca un mirušo atdusa ir Bībeles mācības. Tā kā Elenas Vaitas atklāsmes netika pienācīgi novērtētas, tās kļuva retākas, un draudzei tika atņemti viņas nopietnie garīgie aicinājumi.

Pēc pārcelšanās no Ročesteras uz Betlkrīku vietējie ļaudis savā mazajā “lūgšanu namiņā” sasauca sapulci un nopietni izsūdzēja savus grēkus par notikušo. Grēksūdzei viņi pievienoja savus vārdus, publicēja to “Review” un nobalsoja par Elenas Vaitas ierosinājumu — parakstīties publikāciju finansēšanai. Šādi radās pirmā publicētā liecība “Testimony for the Church, no. 1” (“Pirmā liecība draudzei”). Tā parādījās 1855. gada beigās kā sešpadsmit lappušu brošūra, kurai turpmākā pusgadsimta laikā sekoja trīsdesmit sešas citas liecības, kas tika sakopotas šodien pazīstamajos deviņos sējumos.

Atklāsmes grāmatā Jānis tika aicināts rakstīt vēstuli katrai no septiņām draudzēm, kuras ataino septiņas fāzes jeb septiņus periodus kristietības vēsturē, sākot no viņu dienām un beidzot ar Kristus otro atnākšanu. Millerieši pareizi bija sapratuši sesto jeb “Filadelfijas” brāļu mīlestības draudzi kā savas kustības simbolu. Pēc vilšanās millerieši, kas pieņēma sabata un svētnīcas doktrīnas, izveidoja tik siltu kristīgu sadraudzību, ka joprojām sevi uzskatīja par Filadelfiju, bet citus adventistus — par “Laodiķeju” — septīto draudzi.³ Šķita, ka vārdi “remdens” un “esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma” raksturo ļaudis, kuri domā iztikt bez sabata un praviešu gara.

Taču, kad pašu rindās garīgums ievērojami samazinājās, dedzīgākie draudzes locekļi juta, ka sabata ievērotāji arvien mazāk un mazāk pelna “Filadelfijas” vārdu. Šur tur nopietnākās ģimeņu sapulcēs tika apspriesta nepatīkamā iespēja, ka varbūt viņi paši ir laodiķejieši.

“Pirmās liecības draudzei” beigās misis Vaita izteica piemērotu aicinājumu, izmantodama laodiķejiešu vēsts vārdus.⁴ Par nelaimi, viņas vārdi, kaut arī tika atzinīgi novērtēti, tajā laikā paveica maz. 1856. gada maijā viņa publicēja atklāsmi par adventistu ģimeņu grēkiem, jo tās līdzinājās pasaulei. Par to uzzinājuši, Betlkrīkas ticīgie vienprātīgi nobalsoja par šī darba publicēšanu, un augustā tas tika izsūtīts pa pastu kā “Otrā liecība draudzei”. Tas nostiprināja jau apzinīgo cilvēku bažas, bet, tāpat kā pirmajai liecībai, arī šai pirmajā brīdī bija visai ierobežoti rezultāti.

Lūzums notika oktobrī (iegaumējiet šo mēnesi), kad Džeimss Vaits uzsāka rakstu sēriju izdevumā “Review”, pārliecinoši parādīdams, ka sabatu ievērojošie adventisti, patiesā pēdējo dienu draudze, Bībelē neapšaubāmi atbilst visām Atklāsmes grāmatas septītās draudzes — remdenās, pašapmierinātās Laodiķejas īpašībām.⁵

Lūk, — vārds augošajam bērnam!

Tas bija pierādījums no Bībeles, kas apstiprināja ticīgo bažas un Elenas Vaitas atklāsmes. Uz to atsauksmes tiešām bija sirsnīgas. Kaut arī “Review” abonentu skaits bija tikai nepilni divi tūkstoši, redakcija nākamo mēnešu laikā saņēma vairāk nekā 300 vēstuļu, kurās sludinātājam Vaitam bija izteikta pateicība par atklātību, pazemību un vēlēšanos no jauna nodoties Dieva darbam. Sākās patiesa atdzimšana, un tika izcīnītas daudzas uzvaras.

Šajā atmodā nozīmīga loma bija Elenai Vaitai. Viņas liecības bija kā ceļa segums. Kad viņa ceļoja kopā ar vīru, tika saņemtas atklāsmes, kas Laodiķejas vēsti pielāgoja vietējās draudzes vajadzībām. Vokonā, kuru, kā jūs jau atceraties, Vaiti apmeklēja tā paša gada decembrī, Laodiķejas vēsts par Jēzu, kas klauvē pie durvīm, noveda Mēriju Lafboro līdz asarām, kad viņa iesaucās: “Es atveru savas sirds durvis. Kungs Jēzu, ienāc!”

Divas liecības 1857. gadā atkārtoti apstiprināja sludinātāja Vaita izteikto vēsti. Pēc atklāsmes Elena Vaita pastāstīja, ka viņai rādītas “lūžņu” kaudzes, ko ļaudīm vajadzēja novākt no savām sirds durvīm. Tās bija nesaskaņas ar brāļiem, materiālo vērtību kāre, pārmērības dzīvesveidā, nesavaldīgi raksturi utt. Viņas uzmanība tika pievērsta arī Laodiķejas vēsts apsolījumiem. “Es redzēju šo apsolījumu,” Elena Vaita iesaucās, “cik tas bija skaists!”“Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”” ⁶

Tiešām, vēstule Laodiķejai ir bagāta ar apsolījumiem un arī ar Jēzus Kristus klātbūtni. Tas ir Jēzus, kas atklāj sevi kā “patieso liecinieku” un norāda uz maldīgo laodiķejiešu patieso stāvokli. Jēzus saka, ka tie ir remdeni. Jēzus saka, ka tiem ir vajadzīgs zelts, baltas drēbes un acu zāles. Jēzus, šis “pārdevējs no Debesīm”, klauvē pie durvīm, piedāvādams preces. Jēzus vēlas ienākt un turēt ar mums mielastu. Un, beidzot — Jēzus apsola, ka katrs uzvarētājs “sēdēs pie Manis, uz Mana goda krēsla”.

Bet ir arī lietas, kas jādara mums. Mums jāatver durvis. Jēzus nekad neielauzīsies mūsu personībā bez atļaujas. Mums arī “jāpērk” tas, ko Viņš piedāvā. Mums “jāpērk” Kristus taisnība “bez maksas, par velti” (Jes. 55:1), taču neviens nevar būt Kristus māceklis, ja viņš neatstāj visu, kas tam ir. (Lūk. 14:33)

Otrajā atklāsmē Elena Vaita redzēja divus sabata ievērotāju grupējumus, kas dažādi atsaucās uz šo vēsti. Viens no tiem bija vienaldzīgs un bezrūpīgs. “Dieva eņģeļi tos atstāja.” Otrs grupējums pieņēma vēsti, dedzīgi izmēza durvju priekšu no lūžņiem, taču ne savā spēkā — viņi cīnījās, izlūgdamies spēku no Dieva. Un tā guva uzvaru! Pārvarējuši kritiku, savtību un aizdomas, viņi soļoja ideālā kārtībā kā organizēta armija. Viņi bija saņēmuši vēlo lietu un ar apbrīnojamu veiksmi liecināja pasaulei. Drīz viņi arī sagaidīja Kristu nākam otro reizi.⁷

Kāda brīnišķa iespēja!

Tas daļēji arī piepildījās. Pulcēdamies virtuvēs, šķūņos un nelielās baznīciņās, sabata ievērotāji izsūdzēja savas nevēlamās izjūtas un meklēja piedošanu. Vecāki un bērni pārrunāja radušās nesaskaņas un ar jaunu atklātību pielika punktu atsvešinātībai. Ticībā ļaudis pienesa jaunus upurus, līdz izdevniecībai vairs nebija lielā parāda, un radās ievērojams līdzekļu pārpalikums. Šķita, visu kustību varēja iztēloties ar noasarojušiem vaigiem un starojošām sejām, jo atgriezušies laodiķejieši nodevās Kungam, priecājās par jauno dzīvesveidu un ik dienas gaidīja vēlo lietu.

Ielaist Jēzu savā sirdī ir tas pats, kas pieņemt Svēto Garu, jo Svētais Gars ir Kristus personīgais pārstāvis. Kad cilvēki ņem Kristu līdzi visās savas dzīves jomās, Svētais Gars tos piepilda, sagatavodams vēlajam lietum.

Tomēr iespaids par visas kustības atgriešanos nav īsti pareizs. Daudzi joprojām palika vienaldzīgi. Citi savukārt jautāja: “Kāpēc tāds un tāds brālis un māsa nemaina savu dzīvesveidu?” Vēl citi stingri turējās pie savas neatkarības un atteicās uzticēties vadībai. Vēlais lietus vilcinājās. Pat dedzīgākie, kuri šo to bija izdarījuši pareizi, uzskatīja, ka ar to ir diezgan.

Atklāsme 1859. gada 15. jūlijā (atkal lūdzu atcerēties šo datumu) parādīja, kas bija nepareizi. “Nepamanījuši milzīgo darbu, kas tika paveikts īsā laikā, daudzi neizjuta vēsts ietekmi. Es redzēju, ka šī vēsts nevarēs padarīt savu darbu dažu mēnešu laikā,” komentēja Elena Vaita.⁸

Šķiet, Dievs ar nolūku gaidīja, kamēr sajūsma noplaks, lai Viņa ļaudis rīkotos pēc principiem, nevis jūtu vadīti. Elena Vaita to izskaidro, apgalvodama, ka Dievs tā rīkojas vienmēr: “Lai Viņa ļaudis nelolotu ilūzijas par sevi, Dievs dod laiku sajūsmas apsīkšanai un tad pārbauda cilvēkus, vai tie paklausīs Patiesajam Lieciniekam.” ⁹

Acīmredzot darbs, kas bija vajadzīgs, lai 19. gs. 50. gadu adventistus sagatavotu vēlajam lietum, nebija padarāms vienā lūgšanu nakts dievkalpojumā, nedaudzās garīgas svētošanās nedēļās un pat ne “dažos mēnešos”. Sirsnīgai Dieva meklēšanai jāturpinās ilgāku laiku, kamēr raksturs var nostiprināties jaunos augstumos.

Bet, ja atbilstoša sagatavošanās aizņem vairāk nekā dažus mēnešus, vai tad līdz vēlajam lietum jāpaiet vairākiem gadiem?

Tikko citētajā liecībā ir arī šādi satraucoši vārdi: “Dievs vēstij bija devis laiku, lai tā padarītu savu darbu.”

Šos vārdus Elena Vaita uzrakstīja 1859. gada jūlijā, nepilnus trīs gadus pēc tam, kad Laodiķejas vēsts pirmo reizi sasniedza sabatu ievērojošos adventistus. Vai tas ir iespējams? Vai tiešām tas nozīmētu, ka jau pirms 1859. gada jūlija Dieva mīlošie, bet nepilnīgie sekotāji Viņa žēlastībā būtu varējuši izmēzt visus lūžņus no savas dzīves, gūt uzvaru, saņemt Svēto Garu kā Vasarsvētkos un nonākt līdz fenomenālai veiksmei, sludinot katrai tautai, ciltij un valodai? Jau pirms 1859. gada jūlija?

1. “Review and Herald”, 1852. g. 6. maijā, 5. lpp.
2. “Review and Herald”, 1858. g. 14. janvārī, 77. lpp.
3. Piemēram sk. “Review and Herald” pirmā numura (1850. g. novembrī) redaktora sleju (7. lpp.).
4. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 126. lpp.
5. Džeimsa Vaita rakstus, citu brāļu rakstus un vēstules, kā arī brāļu starpā notiekošo var iepazīt izdevumā “Review”, sākot ar 1856. g. 16. oktobra numuru līdz apmēram 1857. g. oktobrim. Sk. arī Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 222.–240. lpp.
6. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 143. lpp.
7. Turpat, 179.–184. lpp.
8. Turpat, 186. lpp.
9. Turpat, 187. lpp.', '1', 2, 'history