Daniela noslēpumi

Priesteris ar ugunīgām acīm

Daniēla 10:1 mēs atrodam grāmatas pēdējo norādi uz Kīru. Viņš jau ir pieminēts divreiz: grāmatas sākumā (Daniēla 1:21) un vidū (Daniēla 6:28). Daniēla grāmatas trīs pēdējās nodaļas „veido literāru vienību” un ir saistāmas ar vienu un to pašu laika posmu. Mēs atrodamies Kīra valdīšanas trešajā gadā (536/535), divus gadus pēc 9. nodaļas, kas bija datēta ar Dārija valdīšanas pirmo gadu, kas atbilda Kīra valdīšanas pirmajam gadam (sk. 5. nodaļu).

Nodaļa sākas uz vētrainas nots. Jau pirmie vārdi vēsta par tsava gadol, „lielu karu” (1. pants). Daniēls vēl aizvien kalpo Babilonas galmā, un zīmīgi, ka grāmata viņu joprojām sauc viņa dienesta vārdā par Beltsacaru (1. pants). Pirms gada viņš bija redzējis trimdiniekus Šešbacara vadībā dodamies atpakaļ uz Jeruzalemi (Ezras 1:8). Tomēr Daniēls bija palicis. Viņam jau bija par vēlu. Deviņdesmit mūža gadu nasta saistīja viņu trimdas zemē. Kvēlās cerības un dedzīgo lūgšanu pravietis vairs nespēja piedalīties pats sava pravietojuma piepildījumā (Daniēla 9). Bet viņa ciešanas ietvēra ko vairāk nekā tikai nostalģiju. Aizvadītais gads bija satricinājis pravieša visdziļākās cerības. Ezras dziesmas rezonējošie akordi bija pieklusuši. Mājup ejošo trimdinieku priekpilnos saucienus sagaidīja naidīgs klusums. Tie, kuri bija palikuši savā zemē, nedz gaidīja, nedz vēlējās emigrantu atgriešanos (Ezras 9:1, 2). Gluži pretēji – viņi darīja visu iespējamo, lai grautu bijušos trimdiniekus, izmantojot gan atrunāšanu, gan draudus, gan apsūdzošas vēstules Persijas varas pārstāvjiem, gan kukuļošanu (Ezras 4:4, 5). Viņu pūliņi pakļāva briesmām tempļa atjaunošanu. Sirdīs, kurās reiz kvēloja cerības liesmas, tagad plēnēja vilšanās pelni. Šīs ziņas aizsniedz arī Daniēlu. Izmisis viņš krīt uz ceļiem: „Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļas.” (Daniēla 10:2) Viņu no jauna ir sagrābušas sirdssāpes līdzīgas tām, kādas pravietis bija piedzīvojis pirms diviem gadiem, kad viņš bija pievērsies senajiem Jeremijas pravietojumiem.

Desmitā nodaļa seko tai pašai progresijai kā devītā. Abas no daļas sākas ar izmisumu un bažām par to, ka varētu nepiepildīties pravietojums. Abos gadījumos Daniēla skumjas ved pie nožēlas izpausmēm. Un visbeidzot, abos gadījumos ierodas eņģelis Gabriēls, lai paskaidrotu.

Gavēnis Pashas svētkos

Daniēls gavē trīs nedēļas. Bībeliskā tradīcija kā grēku nožēlas aktu parasti prasīja tikai trīs dienu ilgu gavēni (2. Mozus 19:10-15; Esteres 4:16). Daniēla lūgšana ir tik kvēla, ka viņš šo parasto gavēņa laiku reizina ar septiņi. Vēlāk jūdu tradīcija paturēs „trīs nedēļu” vienību, lai pieminētu dažādas traģēdijas, kas skāra jūdu tautu, sevišķi tempļa izpostīšanu. Šis sērošanas laiks, ko sauc arī beyn hametzarim („ciešanās”, „bēdās”), ilgst no Tamuza mēneša septiņpadsmitās dienas līdz Av mēneša devītajai dienai (jūlijs-augusts).

Tomēr Daniēla gavēnis (un lūgšana) notika gada pirmajā mēnesī, Nisanā, tieši Pashas un Neraudzētās maizes svētku laikā. Kā šķiet, viņš netieši norāda uz to, uzskatot par vajadzīgu piemetināt, ka „gaļu un vīnu es neņēmu ne mutē” (Daniēla 10:3), kas būtu bijis jābauda Pashas rituālajās maltītēs. Jūdu komentētāji ir izteikuši izbrīnu par to, kāpēc Daniēls ir pārkāpis priekšrakstus par jēru un četriem kausiem vīna. Tomēr viņi attaisno Daniēla izvēli ar to, ka šādu reakciju izraisīja ziņa par tempļa celtniecības pārtraukšanu. Līdzīgu atsauci uz gavēni Pashas svētku laikā mēs atrodam arī Esteres 4:16.

Atklāsmi Daniēls saņem Nisana mēneša divdesmit ceturtajā dienā, tūliņ pēc Pashas nedēļas (no četrpadsmitās dienas vakara līdz divdesmit pirmajai dienai) noslēguma. Tā noteikti nav nejaušība, ka atklāsme tiek sniegta uz Pashas svētku fona, kuros tika pieminēta atbrīvošana no Ēģiptes un došanās uz Apsolīto zemi.

Satraucošā vīzija

Parādība, ko ierauga Daniēls, atgādina lasītājam kādu citu vīziju, kas pārsteidza Jozua arī tūliņ pēc kādu Pashas svētku svinībām (Jozuas 5:10-12), kad viņš gatavojās ieiet Kānaānā. Gan Jozua, gan Daniēls ievada savu stāstījumu ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: „Es pacēlu savas acis un manā priekšā bija vīrs.” (Daniēla 10:5 NIV; sal. Jozuas 5:13) Jozuas redzējumā „vīrs” identificē sevi kā „karaspēka virspavēlnieku”, sar hatsava (Jozuas 5:14, 15). Tas ir izteiciens, kas parādās vienīgi šeit un Daniēla 8:11, norādot uz augsto priesteri Salīdzināšanas dienas kontekstā. Kaut arī apzīmējums sar hatsava („karaspēka virspavēlnieks”) kā tāds neparādās Daniēla 10. nodaļā, tomēr abi šie vārdi atkārtojas atsevišķi. Vārds tsava (karaspēks) uzpeld nodaļas ievadā (Daniēla 10:1), veidojot fonu un perspektīvu turpmāk aprakstītajai atklāsmei. Un vārds sar (valdnieks, pavēlnieks, vadonis), kas Daniēla 8. nodaļā apzīmē augsto priesteri, šeit norāda uz karojošo valdnieku Mihaēlu (Daniēla 10:13, 21). Tādējādi mūsu teksts Daniēla 10. nodaļā atbalso Daniēla 8:11 un Jozuas 5:14, 15. „Vīrs” Daniēla atklāsmē, pārdabiskais karotājs Jozuas vīzijā un debesu augstais priesteris Daniēla 8. nodaļā ir viena un tā pati persona.

Atklāsme apstiprina to, uz ko lingvistiskā līdzība norāda netieši. Tas, ko Daniēls tagad redz, ir Augstais priesteris savā krāšņajā tērpā, ar linu apmetni un zelta jostu (Daniēla 10:5; sal. 3. Mozus 16:4, 23; 2. Mozus 28:4, 5, 8). Tomēr šis priesteris izskatā atšķiras no visiem citiem priesteriem. Visa viņa būtne šķiet liesmojam. Teksts salīdzina viņa augumu ar „hrizolītu”, tarshish, dārgakmeni no Tartesas (Tartessos) Spānijā, kas plašāk pazīstams kā topāzs. „Vīra” seja mirdz kā „zibens”, viņa rokas un kājas ir kā „smalki nogludināts varš.” Viņa acis ir kā „degošas liesmas”, viņa balss skan kā „ļaužu pulka rūkoņa”.

Viss ir vispārākajā pakāpē, cenšoties paust Priestera pārda biskās un unikālās īpašības. Šāda veida apraksts parādās arī citur Rakstos. Ecēhiēla grāmata min tās pašas lietas: zibens (Ecēhiēla 1:14), hrizolīts (16. pants), nogludināts varš (7., 27. pants), uguns (13., 27. pants), balss kā ļaužu pulka rūkoņa (24. pants). Ecēhi ēls to interpretē kā „Kunga godības parādību” (28. pants). Tā pati būtne no jauna parādās Atklāsmes grāmatā, arī tur saistībā ar Pashas svētkiem un tērpta priestera ietērpā, poderes, ar zelta jostu (Atklās mes 1:13). Tur Viņa acis ir „kā uguns liesmas” un Viņa augums mirdz kā spožs metāls. Arī Viņa balss skan kā „lielu ūdeņu balss” (15. pants). Šādā kontekstā būtne sevi identificē kā dievišķu: „Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (17.,18. pants) Šeit izmantotā valoda nepārprotami norāda uz Jēzu Kris tu, kurš dažus pantus iepriekš raksturots kā „mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks” (5. pants), „Alfa un Omega” (8. pants). Turklāt Daniēla reakcija, gluži tāpat kā Ecēhiēla un Jāņa gadījumā, ir bailes (Daniēla 10:9, 10; Ecēhiēla 1:28; Atklāsmes 1:17). Šādi ārpus Daniēla grāmatas paralēlie tēli norāda, ka viņš, līdzīgi Jānim un Ecēhiēlam, redz dievišķu būtni un nevis vienkārši eņģeli. Šādas bailes un šausmas neizraisa pat Gabriēls (Daniēla 9:21).

Lai Viņu aprakstītu, Daniēla 10:4 lieto nenoteikto jēdzienu „vīrs”, savukārt Atklāsmes grāmata skaidri identificē Daniēla 10. no daļā ainoto būtni kā „cilvēka dēlu” no Daniēla 7. nodaļas (Atklās mes 1:13). Tādējādi 7. nodaļas Cilvēka dēls, Valdnieks „Augstais priesteris” 8. nodaļā un mūsu ugunīgā būtne 10. nodaļā reprezentē vienu un to pašu dievišķi cilvēcisko personu, kas tik ļoti izbiedēja Daniēlu, Ecēhiēlu un Jāni.

Šīs neparastās parādības pārņemts, pravietis ir pārāk satraukts, lai kaut mēģinātu to izprast. Tagad iejaucas jau pazīstamais eņģelis Gabriēls, lai Daniēlu mierinātu un stiprinātu un lai palīdzētu viņam saprast.

Mierinošā vīzija

Devītajā pantā atklāsme pārslēdzas no skata uz skaņu, un turpinājumā Gabriēls sniedz Daniēlam „izpratni” (sal. Daniēla 8:17-19; 9:21-23). Vēstnesis no augšas stādās priekšā tādiem pašiem vārdiem, kādi bija izmantoti 9. nodaļā. „Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, tavi vārdi ir uzklausīti, un es gribēju ierasties tavas lūgšanas dēļ.” (Daniēla 10:12)

Tikko kā Daniēls bija sācis savu lūgšanu, viņa vārdi jau bija sadzirdēti. Viņa trīs lūgšanu un gavēšanas nedēļas pat nebija nepieciešamas. Dievs bija dzirdējis viņa lūgšanu jau no pirmās die nas. Raksti nepiemin šīs tik garās lūgšanas vārdus, it kā atgādinot lasītājam, cik maza ir vārdu vērtība Dieva priekšā. Kungs dzird lūgšanu pat pirms tā ir formulēta, kur nu vēl izpušķota ar skais tiem vārdiem. Lūgšanas saturs ir daudz svarīgāks par tās formu. Vārdiem pašiem par sevi nav nekāda spēka. Tas mums atgādina kādu ļoti dievbijīgu vīru, kurš, aizmirsis visas savas lūgšanas, stei dzas pie rabīna un sauc: „Es esmu aizmirsis, kā lūgt! Ko man tagad darīt?” Rabīns uz to atbild: „Neraizējies, vienkārši skaiti alfabētu, un eņģeļi no tā saliks tev visskaistāko no lūgšanām.” Bērna stostīšanās dažkārt runā skaļāk par visizsmalcinātāko lielo lūgšanu profesionāļu daiļrunību. Dieva atbilde nav atkarīga ne no vārdu kvantitātes, ne arī kvalitātes.

Bet eņģeļa vārdos slēpjas vēl kāda mācība. Trīs nedēļu laikā, kuras Daniēls pavadīja lūdzot, Gabriēls ir bijis iesaistīts cīņā ar „persiešu valsts valdnieku” (13. pants NIV) – it kā garīgā cīņa, ko piedzīvoja Daniēls, būtu bijusi kādā veidā saistīta ar konfliktu starp pasaules valstīm. Daniēla lūgšanai, kas mums šķita tik sīka un nenozīmīga, īstenībā ir bijusi kosmiska mēroga atbalss. Var šķist, ka Gabriēls zināmā veidā runā pats sev pretī. No vienas puses viņš dod mājienu, ka Daniēla lūgšana bijusi velta laika tērēšana, bet no otras puses viņš atzīst, ka tā viņu atbalstījusi 21 dienu ilgajā cīņā ar Persijas valdnieku.

Saistība starp šīm divām patiesībām šķiet pretrunīga un neizprotama. Cilvēces dievbijīgie darbi paši par sevi nav neko vērti, bet Dievs vēlas, lai tie ietekmētu vēstures gaitu. Dievs ir izvēlējies, lai Viņam būtu vajadzīgi cilvēki. Vienīgi šāda, uz leju vērsta, dievišķa iniciatīva, saistot debesis ar zemi, ļauj pastāvēt cerībai un ticībai. Par spīti nejēdzībām un nejaušībām, esība iegūst jēgu. Par spīti apstākļiem, dzīve ir un paliek Dieva rokās. Galavārds vienmēr piederēs Viņam.

Gabriēla atklāsme attīstās divos secīgos posmos, kas ir sav starpēji paralēli un noslēdzas ar atsauci uz Mihaēlu.

Divas reizes Daniēls savā ķermenī sajūt pāreju no dzīvības nā vē (A B //A₁ B₁). Un divas reizes viņš saņem mierinājumu. Cīņa pret Persiju rit savu vēsturisko gaitu saskaņā ar pravietojumu (20. pants), un drīzumā uz vēstures skatuves gatavojas iznākt Grieķija (Javan; 20. pants).

Gabriēla vēsts ir uzvaras vēsts. Uz to norāda jau pats eņģeļa vārds. „Gabriēls” ir atvasinājums no darbības vārda gbr (būt stip ram) un pieder karošanas leksikai; no tā ir cēlies vārds gibbor, kara varonis.

Un tiešām, savas runas kulminācijā (D // D₁) Gabriēls izrunā lozungu jeb cīņas saucienu: „Mihaēl!” – Kas ir kā Dievs? (Mikael). Bībeliskā tradīcija to parāda kā tādu cilvēku saucienu, kurus pārņēmusi bijība, redzot sava Dieva uzvarošo iejaukšanos cīņā: „Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs!” (2. Mozus 15:9-11)

Šāds uzvaras sauciens caurvij arī psalmus: „Visi mani locekļi sacīs: „Kungs, kas ir tāds kā Tu? Tu izglāb grūtdieni no varenā un nabagu no tā, kas viņu aplaupa.”.” (Psalmi 35:10). Tāpat tas parādās arī praviešu grāmatās: „Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un Pestītājs (..) Kas var Man līdzināties? Lai tas nāk un Man saka un ziņo! Kas sūtījis senlaikos tautas pasaulē un pasludinājis nākošo, kas vēl notiks? Lai tie to pasaka!” (Jesajas 44:6, 7) Gabriēls piemin Mikael kā tādu, kas cīnās viņa pusē (Daniēla 10:13, 21) un kā Daniēla un viņa ļaužu valdnieku (21. pants NIV). Trīspadsmitais pants norāda uz vispārāko pakāpi: „galvenais valdnieks (princis)” (burtisks tulkojums), bet nevis viens no galvenajiem valdniekiem (prinčiem), kā tulkots NIV. Vārds ahad, ko parasti tulko kā skaitli „viens”, nozīmē arī „pirmais”. [Angļu Bībeles tulkojumos izmantotais vārds „princis” (prince) ir cēlies no latīņu vārda „princeps”, kas arī nozīmē „pirmais” (arī „galvenais”, „augstākais”) – tulkotāja piezīme.] Konkrētajai frāzei un visai Daniēla grāmatai atbilstošāka ir pēdējā nozīme.

Autors lieto vārdu ahad („viens” vai „pirmais”) parastā vārda rishon („pirmais”) vietā, lai izvairītos no redundantā rishon ha rishonim, „pirmais no pirmajiem”. Lai izteiktu jēdzienu „pirmais”, Daniēla grāmata vispār biežāk lieto ahad nekā rishon. Uz Mihaēlu norādošais vispārākās pakāpes apzīmējums „galvenais valdnieks” (var tulkot arī kā „pirmais no pirmajiem”) ir ekvivalents izteicienam „valdnieku Valdnieks” („prinču princis”) Daniēla 8:25 un attiecas tātad uz to pašu pārdabisko personu.

Priesteris ar ugunīgajām acīm, kas izraisīja tādas bailes Daniēlā, patiesībā ir Mihaēls – 7. nodaļas Cilvēka dēls un 8. nodaļas valdnieku Valdnieks. Septītajā un astotajā nodaļā šī būtne parādījās tikai pēc ilgas un trauksmainas valstu vēstures; valstu, kas bija dzimušas no tumsu un nebūtību simbolizējošiem ūdeņiem. Bet 10. nodaļā atklāsme iet taisnāko ceļu. Apejot valstis, būtne parādās tieši pie ūdeņiem.

Tas ir tā, it kā mēs jau būtu sasnieguši „Cilvēka dēla” nākšanas pēdējo fāzi. Stāvēdams pie ūdens, Mihaēls mums nudien šķiet pazīstams. Viņš ir tas pats, kurš noslēdza dzīvnieku virkni 7. un 8. nodaļā. Bet viņš ir arī tas, kurš stāvēja Jozuas priekšā Jērikas līdze numā, veda Israēlu pāri Jordānas upei, cīnījās par viņiem un visbeidzot ieveda tos Apsolītajā zemē.

Lai gan eņģelis informē Daniēlu par gaidāmo lielo politisko cīņu starp valstīm (sk. Daniēla 10:1, 20) un vēl nopietnāko garīgo un kosmisko cīņu starp labo un ļauno, atklāsme sniedz uzvaras cerību.

Jaunās Derības autori ir identificējuši šo būtni – priesteri ar ugunīgajām acīm, Cilvēka dēlu – kā Jēzu Kristu, vareno lēmēju, kurš nāk uz padebešiem (Atklāsmes 1:13-18), un debesu templī kalpojošo Augsto priesteri (Ebrejiem 7:5-10 un 9:11-15). Senie rabīni sekoja līdzīgam domu gājienam un saskatīja Mihaēlā gaidīto Mashiach un debesu Ciānā kalpojošo augsto priesteri.

Daniēla 10. nodaļas literārā struktūra

Ievads (1. pants)

1. Pēdējā norāde uz Kīru
2. Tempļa celtniecība apdraudēta

Tišri gavēnis (2., 3. pants)

1. Trīs lūgšanu un gavēņa nedēļas

Paralizējošā vīzija (Mihaēls) (4.-8. pants)

1. Varenais priesteris (sal. Ecēhiēla 1; Atklāsmes 1)
2. Daniēls kā pamiris

Informējošā vīzija (Gabriēls) (9.-21. pants)

1. A Vārdi uzklausīti, zemošanās (9. pants) B Eņģeļa stiprināts (10., 11. pants)
2. C Eņģeļa iedrošināts (12. pants)
3. D Cīņa pret Persiju kopā ar Mihaēlu (13., 14. pants) A₁ Vārdi uzklauusīti, zemošanās (15. pants)
4. B₁ Eņģeļa stiprināts (16., 17. pants) C₁ Eņģeļa iedrošināts (18., 19. pants)
5. D₁ Cīņa pret Persiju kopā ar Mihaēlu (20., 21. pants)

Pasaules kari

Redzējums par Mihaēlu, atklājot kosmiskās cīņas uzvarošo iznākumu, Daniēlu nomierināja. Tagad eņģelis Gabriēls paskaidro paša konflikta detaļas. Mēs ienākam karu nodaļā. Šis konflikts ir kā Daniēla grāmatas vadmotīvs, kas, visu laiku gruzdējis fonā, visbeidzot uzliesmo mūsu pašreizējā nodaļā. Līdz šim mēs to neskaidri esam nomanījuši Babilonas uzvarā pār Jeruzalemi 1. nodaļā (Daniēla 1:2) un cīņā starp Babilonas valdnieku un ebrejiem, Dieva kalpiem (3. un 6. nodaļa). Mēs to redzējām arī pretstatā starp cilvēcisko un dzīvniecisko (Daniēla 2:34, 44; 4:12, 20, 29, 30; 7:13, 14; 8:11, 25). Devītajā nodaļā ar mesiju Mesijas iesaistīšanos, uz kura varmācīgo nāvi norādīja atklāsme, konflikts ieguva universālu nokrāsu. Visbeidzot, 10. nodaļā konflikts izpaudās jau atklāti kā „liels karš” (tsava gadol – 1. pants). Daniēla personīgajā cīņā un gavēnī mēs redzējām paralēles ar cīņu, kurā bija iesaistīti pārdabiski spēki, tā netieši norādot uz gaidāmā konflikta kosmisko un garīgo dabu. Tagad 11. nodaļā mums atklājas šī kara būtība. Vienpadsmitās nodaļas pirmie vārdi mūs aizved atpakaļ mēdieša Dārija laikā, kad Daniēls bija saņēmis atklāsmi par 70 nedēļām (Daniēla 9:1). Tādējādi mēs varam ķerties pie 11. nodaļas vētrainajiem notikumiem mesiāniskās cerības perspektīvā.

Persiešu kari

Eņģelis Gabriēls atstāsta stāstu no tā sākuma. Vispirms viņš atgriežas „mēdiešu ķēniņa Dārija pirmajā valdīšanas gadā” (Daniēla 11:1). Zīmīgi, ka pravietojums vērš uzmanību tieši uz persieti Artakserksu, kurš mūsu komentārā (sk. iepriekš) identificēts kā pravietojuma par 70 nedēļām un pravietojuma par 2300 vakariem un rītiem izejas punkts. „Redzi, Persijā celsies vēl trīs ķēniņi, ceturtais būs bagātāks par visiem citiem. Un, kad viņš ar savu bagātību būs kļuvis varens, viņš izlietos visus līdzekļus un sacels visus karam pret Grieķijas ķēniņa valsti.” (2. pants)

Trīs ķēniņi ir persiešu izcelsmes. Mēs atrodamies Kīra (ar Dāriju kā reģentu jeb pavaldoni) valdīšanas laikā. Tādējādi šie trīs ķēniņi būtu Kambiss II (530-522), Dārijs (522-486) un Kserkss, Esteres grāmatas Ahasvers (486-465), bet ceturtais – Artakserkss (465-423). Šo interpretāciju pieņem ne tikai jūdu tradīcija, bet to apstiprina arī vēsture. Artakserkss, kā norādīts pravietojumā, tiešām bija ārkārtīgi bagāts. Vēsture apraksta viņu kā ķēniņu, kurš „bija viltīgāks (par visiem saviem priekštečiem) un uzpirka savus sabiedrotos (no iekarotajām grieķu pilsētām) un vājināja tos, radot viņu starpā nesaskaņas”.

Artakserksa pieminēšana saistībā ar lielā konflikta sākumu ir sevišķi zīmīga. Tieši viņš ir tas, kurš iezīmēja 70 nedēļu un 2300 vakaru un rītu pravietojuma sākumpunktu. Kā Dievs vadīja vēstures gaitu līdz Mesijas nākšanai 9. nodaļā un līdz beigu laikam 8. nodaļā, tāpat Viņš to darīs arī gaidāmajā lielajā konfliktā.

Ķēniņu, kas minēts pēc Artakserksa, ir viegli pazīt. Eņģeļa izteiksmes veids 3. un 4. pantā ir tāds pats, kā Daniēla 8:8: „Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet, kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags un tā vietā uzauga četri skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm.”

„Tad celsies varonīgs ķēniņš un valdīs pār ārkārtīgi varenu valsti. Viņš sasniegs un piepildīs savos centienos visu, ko vien vēlēsies.

Bet, tikko viņš būs sasniedzis visu savas varas pilnību, sabruks arī viņa valsts, un to sadalīs virzienos uz visām četrām debess pusēm.” (Daniēla 11:3, 4)

Tādējādi mums ir darīšana ar Aleksandru Lielo, kura impēriju pēc viņa nāves tā ģenerāļi sadalīja uz „četrām debess pusēm”. Grieķu valsts kopums, ieskaitot tās kolonijas, ir ietverts vārdā „impērija” (mal-kuth – 2., 4. pants), kā tas bija arī Persijas valsts gadījumā (Daniēla 10:13). Nākamo frāzi saprast ir grūtāk. Burtiski tā būtu lasāma šādi: „Un ne tās nākamībā, un ne pēc varas, kas to valdīja, jo tās valstība tiks saplosīta un (nodota) citiem nekā šiem.” (Daniēla 11:4)

Citiem vārdiem, šeit mēs esam liecinieki varas pārejai, jo „valstība” (malkuth) pāriet „citiem nekā šiem”. Vārda „šiem” (el-leh) daudzskaitļa forma to saista ar četriem debess vējiem (latviešu Bībeles tulkojumā – četras debess puses), kas arī ir daudzskaitļa formā. „Valstība” tādējādi nonāk rokās varai, kas ceļas pēc helēņu impērijas sadalīšanas. Šī jaunā vara, kā mēs to jau redzējām iepriek šējās nodaļās, ir Roma.

Daži komentētāji uzskata, ka vārds „šiem” attiecas uz citiem, nevis iepriekš minētajiem četriem ģenerāļiem. Viņi to saista ar Armēnijas un Kapadoķijas dinastijām, kas atguva savu neatkarību 150 gadus pēc Aleksandra nāves. Šāda interpretācija neatbilst Bībeles tekstam. Kas attiecas uz Armēniju un Kapadoķiju, tās aptvēra tikai daļu impērijas, bet Bībeles teksts skaidri runā par „četriem debess vējiem”, ar to norādot uz visu impērijas kopumu. Pravietojums šeit nepārprotami norāda uz pašu Romas valsti.

Līdzīgi kā 8. nodaļa, arī Daniēla 11. nodaļa Romas valstij pie skaras tikai garāmejot, bet galveno uzmanību vērš uz nākamo posmu, kas turpināsies līdz „beigu laikam” (Bībeles latviešu tulkojumā – „laiku beigām”; 40. pants).

PASAULES KARI

Ziemeļi pret dienvidiem

Notikumi, kurus ievada 5. pants, hronoloģiski nāk pēc Romas un neattiecas uz hellēnistiskajām Ptolemaju un Seleukīdu valstīm, kā skaidro tradicionālā interpretācijas līnija. Tāpēc laika periods, ko aptver Daniēla 11:5-45 aprakstītais konflikts, ir tas pats, ko Daniēla 7. un 8. nodaļā aptver mazais rags un Daniēla 2. nodaļas tēla kāju pirksti. Uz to netieši norāda arī strukturālais paralēlisms starp 8. un 11. Astotās nodaļas iedaļa, kas stāsta par mazo ragu, atbilst vienpadsmitās nodaļas iedaļai, kas vēsta par ziemeļu un dienvidu konfliktu.

Jāatzīmē arī tas, ka 11. nodaļā aprakstītā ziemeļu vara dau dzējādā ziņā līdzinās mazajam ragam, pat līdz lingvistiskām para lēlēm:

1. Ziemeļu ķēniņš izaicina Dievu un cenšas uzurpēt Viņa varu (Daniēla 11:36, 37). Astotajā nodaļā mazais rags paceļas līdz debesu „pulka vadonim” (10., 11. pants) un saceļas pret valdnieku Valdnieku (25. pants).
2. Ziemeļu ķēniņš apgāna svētnīcu un pārtrauc dienišķo upu ri (Daniēla 11:31). Daniēla 8. nodaļā mazais rags liek negodā svētnī cu (11. pants) un paņem projām dienišķo upuri (12. pants).
3. Ziemeļu ķēniņš apmetas „skaistajā zemē” (tsevi) – tas ir apzīmējums, kas simbolizē Palestīnu (Daniēla 11:16., 41., 45), un uzbrūk svētajai derībai (28., 30. pants). Mazais rags aug uz „skaistākās zemes” pusi (Daniēla 8:9) un posta „svēto tautu” (24. pants).
4. Līdzīgi ziemeļu ķēniņam arī 8. nodaļas mazais rags ceļas no ziemeļiem (9. pants).
5. Ziemeļu ķēniņu un mazo ragu piemeklē tāds pats gals. Ziemeļu ķēniņa gals pienāk bez kāda palīdzības (Daniēla 11:45), un arī mazo ragu „satrieks bez cilvēku roku palīdzības” (Daniēla 8:25; sal. 2:45).

Tādējādi mēs redzam, ka ziemeļu varai un mazajam ragam piemīt vienas un tās pašas raksturīgās īpašības, tie izturas vienādi, tie ceļas no vienas un tās pašas puses, un tie iet bojā vienā un tajā pašā traģiskajā veidā. Visbeidzot, tie aptver vienu un to pašu laika posmu – no Romas impērijas sabrukuma līdz beigu laikam. Tātad mēs varam secināt, ka ziemeļu ķēniņš un mazais rags reprezentē vienu un to pašu varu – varu, kas bauda politisku atzīšanu un pretendē uz dievišķām prerogatīvām. Stāsts par ziemeļu un dienvidu konfliktu Daniēla 11:5-45 ir tas pats, kas par mazo ragu 8. nodaļā. Tagad mums jāatklāj šī konflikta nozīme un vēsturiskās izpausmes.

Garīgā nozīme

Gan teksta literārā struktūra, gan atsaucē uz ziemeļu un dien vidu konfliktu izmantotie simboli norāda uz šī konflikta garīgo dabu.

Literārā struktūra. Sākot ar 5. pantu stāstījums attīstās sešos posmos. Pirmie trīs (5.-12. pants: A, B, C) ir simetriski trim pēdējiem (13.-39. pants: A₁, B₁, C₁). Abas daļas ABC un A₁B₁C₁ atspoguļo vie na otru tematiski (tās pašas tēmas) un lingvistiski (tie paši vārdi un izteicieni). Turklāt abu varu uzbrukumi savstarpēji mijas (A dienvidi;

B ziemeļi; C dienvidi; A₁ ziemeļi; B₁ dienvidi; C₁ ziemeļi). Kamēr A attiecas uz dienvidiem, A₁ attiecas uz ziemeļiem un tā tālāk.

Turpmākā 11. nodaļas daļa attiecas uz „beigu laiku”. 40.-45. pants ir nodalīts no pārējās nodaļas kā noslēdzošais pārskats. Arī šeit konflikts seko noteiktai struktūrai:

1. Dienvidi uzbrūk ziemeļiem (40.a pants)
2. Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (40.b pants)
3. daļēja uzvara pret „skaisto zemi” (41. pants) 3. Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (42., 43.a pants)
4. Dienvidi sabiedrojas ar ziemeļiem (43.b pants)
5. uzbrukums pret „svēto kalnu”; ziemeļu ķēniņa pārdabisks gals, „neviens viņam nepalīdzēs”(44., 45. pants); uzvara.

Šo tekstu simetrija un struktūra mūs brīdina no stingri burtis kas un vēsturiskas to interpretācijas. Mums ir darīšana ar stilistisku paņēmienu, kas rosina domāt par ko vairāk nekā tikai notikumu pašu par sevi, – par to, ko tas simbolizē.

Ziemeļu un dienvidu simbolisms. Zīmīgi, ka sākot ar 5. pan tu abas valsts turpmāk vairs nav nosauktas, kā tas bija līdz šim (Persija, Grieķija). Šīs norādes uz ziemeļiem un dienvidiem kļūst abstraktas un metaforiskas.

Citviet Bībele izmanto vienību „ziemeļi un dienvidi”, lai paus tu kopuma, pasaules telpas ideju.

„Tev pieder debess, Tev pieder arī zeme, pasaule, un, kas to pilda, to Tu esi radījis. Tu esi radījis ziemeļus un dienvidus.” (Psalmi 89:12, 13)

„Tā saka Dievs Tas Kungs: Es iededzināšu uguni tevī, un tā aprīs visus tavus zaļos un visus sausos kokus, lokanās liesmu mēles neapdzisīs, un visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem būs jāsadeg.” (Ecēhiēla 21:3)

Atsevišķi ņemot, norādēm uz ziemeļiem un tāpat uz dienvidiem ir katrai sava nozīme. Ziemeļi ir bībelisks simbols ļaunumam, kas uzurpē Dieva varu. Mazais rags nāk no ziemeļiem. Līdzīgi arī pravieši identificē ļaunumu un traģēdiju kā nākošu no ziemeļiem: „Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Drebi bailēs, visa filistiešu ze me! Jo no ziemeļiem nāk briesmas, un neviens karavīrs no uzbru cēju pulkiem neatšķeļas.” (Jesajas 14:31)

„Tad Tas Kungs sacīja uz mani: „No ziemeļu puses izplūdīs ļau nums, virdams pār visiem zemes iedzīvotājiem.” (Jeremijas 1:14)

Šis izteiksmes veids ir saistīts ar no ziemeļiem nākošā babi loniešu karaspēka draudiem.

„Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, saka: „Redzi, Es piemeklēšu Amonu no Noa un faraonu un visu Ēģipti ar tās dieviem un ķē niņiem, faraonu un tos, kas uz viņu paļaujas. Tos Es nododu tiem rokās, kas tīko pēc viņu dzīvības, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara un viņa kalpu rokās.”.” (Jeremijas 46:25, 26)

Turklāt saikni starp Babilonu un ziemeļiem apstiprina arī antīkā Tuvo Austrumu literatūra. Kānaāniešu mitoloģijā dievs Baals mita ziemeļos. Atsauce uz ziemeļiem, vienalga, vai tas būtu saistībā ar Baalu vai Babilonu, satur reliģisku nozīmi un mājienu uz Dieva varas piesavināšanos. Šis priekšstats bija prātā arī Jesajam, kad viņš rakstīja savu poēmu par Babilonas ķēniņu:

„Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Jesajas 14:13, 14)

Līdzīgs mājiens uz Babilonu parādās arī Atklāsmes grāmatā, kas mazo ragu, Dieva varas uzurpatoru, sauc par „Babilonu” (Bībeles latviešu tulkojumā „Bābele” – Atklāsmes 14:8; 16:19; 17:5; 18:2, 10, 21).

No otras puses, dienvidi bībeliskajā tradīcijā simbolizē cilvēcīgo spēku vai varu bez Dieva. Dienvidi simbolizē Ēģipti (Daniēla 11:43), it sevišķi faraonu viņa lepnajā un noraidošajā attieksmē pret Dievu: „Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa ...? Es nepazīstu To Kungu.” (2. Mozus 5:2)

Pravieši uzskatīja savienību ar Ēģipti kā atteikšanos uzticēties Dievam – paļaušanos uz Dievu aizstāj paļaušanās uz cilvēkiem. „Bēdas tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīdzības un paļaujas uz kara zirgiem! Tie liek savu cerību uz cīņas ratiem, tādēļ, ka to tik daudz, un uz jātniekiem, tādēļ, ka viņu pulks arī tik liels, bet neraugās uz Israēla Svēto un nemeklē To Kungu! (..) Jo ēģiptieši ir cilvēki un ne dievi; viņu zirgi ir miesa un ne gars; kad Tas Kungs izstiepj Savu roku, tad klūp palīdzības sniedzējs un krīt pabalstītais, tie aiziet bojā visi kopā.” (Jesajas 31:1-3)

Tātad vienā pusē ir ziemeļi, kas reprezentē reliģisku varu, kura tiecas sagrābt Dieva prerogatīvas, bet otrā pusē ir dienvidi, kas pārstāv cilvēku centienus, kuri atmet Dievu un paļaujas tikai uz cilvēcisko.

Šādas atsauces uz ziemeļiem un dienvidiem bija labi pazīsta mas vidusmēra izraēlietim un bija neatņemama nacionālās vēstures sastāvdaļa. Iespiests starp Ēģipti un Babilonu, Israēls sāka apzināties un iztēloties savu likteni ciešā saistībā ar šiem diviem dominējošajiem spēkiem. Tāpēc arī nav brīnums, ka Daniēla pravietojums, aprakstot Dieva ļaužu likteni, izmanto šo tradicionālo atsauci uz ziemeļiem un dienvidiem. Jau norāde uz mazo ragu liecina par konflikta garīgo raksturu. Daniēla grāmata šo varu vienmēr attēlo simboliskā valodā. Daniēla 2. nodaļā to aino māls, cilvēciskuma simbols. Daniēla 7. un 8. nodaļā ir ar cilvēciskām īpašībām apveltītais mazais rags. Mēs jau esam redzējuši, kā cilvēciskās īpašības Daniēla grāmatā atveido garīgo sfēru.

Simboliski mums būtu jāuztver gan nodaļas noslēgums (40.-45.pants), gan pirms tā esošā notikumu attīstība (5.-40. pants). Gan notikumu izklāstā, gan noslēgumā, runājot par ziemeļu un dienvidu varu, ir izmantots tas pats poētiskais, sistemātiskais un simetriskais izteiksmes veids. Abās sadaļās ir runa par vienu un to pašu ziemeļu ķēniņu: „Dienvidvalsts ķēniņš savā naidā sadursies ar to” (40. pants). „Tas” ir iepriekšējos pantos pieminētais ziemeļu ķēniņš. Tāpēc atsauce uz ziemeļiem un dienvidiem mums būtu jāsaprot simboliskā nozīmē ne tikai no 40. panta līdz nodaļas beigām, bet arī pirms 40. panta, sākot ar 5. pantu.

Stāstījuma alegorisko, simbolisko raksturu apstiprina arī tā attīstība septiņos posmos (septītais posms ir beigu laiks). Sākot ar A₁, ziemeļu un dienvidu antagonisms asociējas ar paralēlu konfliktu starp ziemeļiem un Dieva ļaudīm.

Sadaļā A₁ 16. un 20. pants konfliktu apraksta kā cīņu, ko ziemeļi vērš pret „skaisto zemi”, – tas ir idiomātisks izteiciens, kas apzīmē Palestīnu, tempļa atrašanās vietu (Caharijas 7:14; Ecēhiēla 20:6, 15), tādējādi saprotams reliģiskā, nevis vienkārši ģeogrāfiskā nozīmē. Sadaļā C₁ konflikts no jauna izlaužas 30.-32. pantā attēlotajā ziemeļu agresijā pret svēto derību, svētnīcu un Dieva ļaudīm. Izmantojot paralēlismu un simbolus, teksts norāda uz hronoloģisku progresiju un mazliet neskaidru vēsturisku attīstību.

Vēsturiskā nozīme

Nav viegli atrast līdzību ar mūsu tekstu vēsturē. Tomēr mū su pētījuma pašreizējā stadijā ir iespējams ieskicēt 5.-39. pantā ap rakstītās trīs galvenās tēmas jeb motīvus.

Ziemeļu un dienvidu konflikta motīvs. Tas var attiekties uz tradicionālo konfliktu starp diviem nesamierināmiem ienaidnie kiem: vienā pusē ir reliģiski garīgā vara (ziemeļi), kas spēlē Dieva lomu virs zemes, izliekoties par vienīgo starpnieku starp cilvēci un Dievu. Otrā pusē ir filozofiskās un politiskās kustības (dienvidi), kas cīnās pret tumsonību un fanātismu ar saprāta ieroci. Abas puses ir pastāvīgā savstarpēja kara stāvoklī. Šo nebeidzamo cīņu mēs varam saskatīt atklājamies neoplatonistu uzbrukumos, pagānisko imperatoru rīkotajās vajāšanās (Nerons, Diokleciāns, Juliāns utt.), humānisma strāvojumos renesanses un Franču revolūcijas laikā un visbeidzot arī mūsdienu ideoloģijās un sekulārajās, materiālistiskajās pārvaldes formās.

Ziemeļu un dienvidu alianses motīvs (6., 17., 22., 23. pants). Te mums nāk prātā kompromisa meklējumi starp baznīcu un valsti Konstantīna laikā, viduslaiku savienība likumdošanas, teritoriālās kontroles, varas un filozofijas jautājumos un daudzie reliģiski politiskie spēki, kas darbojas pašlaik.

Konflikta starp ziemeļiem un Dieva ļaudīm motīvs (16., 28., 30., 31., 35. pants). Vajāšanas un neiecietība raksturoja baznīcas vēsturi no ceturtā gadsimta līdz Franču revolūcijai.

Teksta literārā forma, it īpaši tās simetrija, mūs brīdina no burtiskas detaļu interpretācijas. Šie trīs motīvi sagatavo ceļu laika beigu notikumiem. Līdz šim ziemeļu un dienvidu konflikts, to alianses, un ziemeļu uzbrukumi Dieva ļaudīm ir bijusi tikai sagatavošanās. Mums ir jāgaida pēdējā fāze, kas attiecas uz beigu jeb gala laiku (40.-45. pants), lai pilnībā saprastu, kas patiesībā stāv aiz visiem šiem konfliktiem un aliansēm. Teksts runā no beigu perspektīvas, ieskicējot notikumu izvērsumā (5.-40. pants) vienīgi tās tēmas, kas ir nozīmīgas gala laikam. Vienīgi stāsta noslēgumā mēs spēsim kaut cik aptvert šo trīs izvērsumā iezīmēto tēmu jēgu un nozīmīgumu.

Šo pēdējo cīņu veido divas ofensīvas, un katra no tām ietver sava veida uzbrukumu Dieva ļaudīm.

1. Vispirms mēs redzam dienvidu uzbrukumu ziemeļiem. Cīņa ir īsa, bet spraiga, un ziemeļi sagrauj dienvidus: „Pašās laiku beigās dienvidvalsts ķēniņš savā naidā sadursies ar to, un tad ziemeļvalsts ķēniņš dosies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un ar daudz kuģiem; tas iebruks viņa dienvidu zemē un pārplūdinās to, un viņa karaspēka viļņi skalosies tai pāri.” (40. pants) Šī pirmā uzvara ir tikai kā ievads galīgajai ziemeļu uzvarai. Ziemeļu ķēniņš gan aizsniedz „skaisto zemi”, bet uzvara vēl nav pilnīga: „Daudzas valstis kritīs, bet Edoms, Moābs un Amona vadoņi no viņa rokas būs atbrīvoti.” (41. pants NIV)

Vēsturiski tas nozīmē, ka politiski reliģiskā vara triumfēs pār ateistiskajām un politiskajām kustībām. Cīņas karstumā tiks mēģināts uzbrukt arī Dieva ļaudīm. Tomēr, ja ticam Daniēlam, ziemeļu uzvara nav nedz pilnīga, nedz galīga. Savā simboliskajā valodā pravietojums norāda uz pretestību, ko izrādīs Edoms, Moābs un Amons.

Tas nozīmē, ka dažādas ateistiskas un humānistiskas kustības pretosies un uz laiku gūs pārsvaru pār reliģiskajiem spēkiem.

2. Bet Daniēla pravietojums raugās vēl tālāk. Sākas otrā ofensīva. Ziemeļu ķēniņš iespiežas dienvidu ķēniņa vistālāk uz dien vidiem esošajos reģionos: Ēģiptē, Lībijā un Etiopijā. Bet ziņas no ziemeļaustrumiem, tas ir, no Palestīnas (ja mēs uzskatām, ka viņš tajā laikā atrodas Etiopijā) spiež viņu atgriezties šajā virzienā. Viņš dodas karagājienā „ar ārkārtīgām dusmām” (44. pants). Viņa nolūks ir skaidrs: „nogalināt un iznīcināt”. Aizņemts ar dienvidu iekarošanu, līdz šim viņš nav pievērsis uzmanību šādiem blakus traucēkļiem. Tagad viņu nekas vairs nekavē. Viņš vairs nav viens, ienaidnieki tagad maršē viņa pusē (43. pants). Pirmo reizi ziemeļi un dienvidi ir sabiedrotie. Dienvidu tautas (lībieši, etiopieši un ēģiptieši) atzīst ziemeļu ķēniņu par savu vadoni un seko tam pēdējā kaujā, kaujā pret „skaisto svēto kalnu” (latviešu Bībeles tulkojumā – „svētās godības kalns”). Viņi uzslej savu nometni „starp jūrām” (45. pants NIV), tas ir, starp Vidusjūru un Nāves jūru, kuras norobežo Israēla zemi. Viņu ierašanās apdraud Dieva templi. Bībeles valodā „skais tais svētais kalns” („svētās godības kalns”) apzīmē tempļa atrašanās vietu vai pašu templi (sk. Jesajas 2:2; Psalmi 68:17; 132:13 utt.).

Tieši templis ir tas, kas zemi dara svētu un „skaistu” (tsevi). Šādu zemi iespējams aprakstīt tikai poētiskā valodā, jo pāri tās ainavai Israēla dzejnieks sajūt Dieva mājvietas svēto dimensiju. Psalmists (Psalmi 48:1, 2 NIV) sasaista „svēto kalnu” ar „Ciānas augstumiem” (jeb galējiem ziemeļiem), tas ir idiomātisks izteiciens, kas apzīmē Dieva mājvietu debesu augstumos (sk. Jesajas 14:13). Līdzīgu pielietojumu mēs atrodam Salamana tempļa iesvētīšanas lūgšanā: „Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. – Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz. Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod!” (1. Ķēniņu 8:29, 30) Izraēlietis tātad vērš savas lūgšanas tempļa, Dieva vārda mājokļa virzienā, un no debesīm, Dieva mītnes vietas, nāk atbilde.

Daniēla 11:45 izteiciens „skaistais svētais kalns” tādējādi ir Dieva mītne debesīs. Šāds kalns minēts jau Daniēla 2. nodaļā, arī gala kontekstā, konkrēti, runājot par zemes valstu pēdējiem centieniem apvienoties (Daniēla 2:35, 44, 45). Šos pašus elementus mēs atrodam arī Atklāsmes grāmatas 16. nodaļas slavenajā pravietojumā par Armagedonu. Arī tur gala laiku raksturo „visu pasaules ķēniņu” apvienošanās (14. pants).

Atklāsmes grāmatas Armagedona, tāpat kā Daniēla grāmatas kalns, nebūtu jāuztver kā ģeogrāfiska vieta, bet kā norādījums uz kosmiska mēroga garīgu cīņu. Mums to it īpaši jāpatur prātā, aplūkojot kalna vēsturisko nozīmi. Saskaņā ar Daniēla 2. un Atklās mes 16. nodaļu, „visi pasaules ķēniņi”, tas ir, gan ziemeļi, gan dien vidi (Daniēla 11), pirmo reizi apvienojas garīgas nozīmes cīņai. Viņu kopējais mērķis ir Dieva tronis, Dieva valsts. Kaut arī dažam tas var šķist nedaudz pārspīlēti vai nereāli, tomēr skatienam uz procesiem mūsdienu pasaulē vajadzētu mūs pārliecināt par pravietisko patiesību.

Neviens vairs netic Dieva valstībai. Daudzi pret šo agrīno kris tiešu cerību, pašu kristietības kodolu, izturas ar augstprātīgu iecie tību. Pārāk daudz kristiešu mūsdienās ir ievijuši savā ticības mācībā humānistiskas un materiālistiskas ideoloģijas. Tā vietā, lai raudzītos uz nākamo Dieva pilsētu, viņi darbojas, lai to celtu tūliņ un tepat. Uzsvars ir pārnests uz cilvēcisko iniciatīvu. Šodienas reliģija seko sociālistu un eksistenciālistu izpratnei par taisnīgumu, mīlestību un laimi, bet Dievu atstāj malā. Mēs to atrodam pasaules mazattīstītajās valstīs populārajā atbrīvošanas teoloģijā un Tejāra de Šardē vīzijā, kas apsola „dziedošas rītdienas”. Tā tas ir arī Baltmana dialektikā, kas Dieva valsts gaidīšanu ierobežo ar individuālu eksistenciālu pieredzi, tādējādi izstumjot Dievu no vēstures arēnas. Šādi teologi Dieva valstību vairs nedefinē vēsturiskas realitātes valodā. Mēs dodam priekšroku izsmalcinātākajiem evolūcijas, progresa un apgaismības jēdzieniem. Ticība kļūst reālistiskāka. Baznīca nekad nav bijusi tik politizēta, kā tas ir mūsdienās. Kopš komunisma krišanas baznīcas balss ir kļuvusi atkal dzirdama Austrumeiropas valstīs. Līdzīgā veidā arī labējais ekstrēmisms kapitālistiskajos Rietumos cenšas kombinēt reliģiju un politiku.

Līdzīgas pazīmes ir vērojamas arī islāma pasaulē. Visur, ieskaitot Maroku, Tunisiju, Irāku, Irānu, Lībiju, Saūda Arābiju, Turciju, Alžīru un Ēģipti, izplatās ekstrēmistiskās kustības. Radikālais islāms intensīvi tiecas pēc politiskās varas un eventuāli mērķē uz vispasaules kundzību.

Tas parādās pat Izraēlas valstī – kā Ņujorkas yeshivoth un Ļu baviča rabīnu ietekme uz Izraēlas politiku. Reliģiski politiskajām partijām Izraēlā ir varena ietekme, kas satrauc jaunos ateistiski no skaņotos izraēliešus.

Līdzīgas idejas izplatās arī dažādās New Age kustībās, kas paceļ cilvēcisko līdz dievišķā līmenim. „Jūs būsit kā dievi” (1. Mozus 3:5 NIV), teica sātans. Vecais kārdinājums, kas parādās jau Bībeles pir majās lappusēs, atkal vilina moderno ļaužu masas. Līdzīgi paisuma vilnim, tas ierauj savā klēpī tūkstošiem vīriešu un sieviešu.

Ziemeļu ķēniņš pulcina kopā visas reliģiskās kustības, lai dievbijīgu mērķu aizsegā īstenotu politisku varu, tāpat kā organi zācijas, kas tiecas veidot debesis virs zemes, sadedzinot visas cerības uz Debesu valsti.

Pēdējā laika politiskie procesi tikai apstiprina Daniēla pravietojumu. Pasaules varenie tiecas apvienot savus spēkus „Jaunā pasaules kārtībā”, kuras izveidi vēl tikai pirms dažiem gadiem būtu grūti pat iztēloties. Tas viss notiek tik ātri! Nesagraujamais dzelzs priekškars ir kritis. Komunisma vara ir aizgājusi pagātnē. Vecā Bābeles utopija ir atdzīvojusies, un vienotība atkal šķiet iespējama. Viss, kas mums vajadzīgs, ir visu atzīts un neatkarīgs vadonis.

Pravieša aprakstītā cīņa tiešā veidā nav saistīta ar moderno Izraēlas valsti. Templis vairs neeksistē. Daži iztēlojas Armagedonu asinskāru arābu ielenktajā Palestīnā. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet tik bībeliski! No tā varētu uztaisīt pat filmu! Tomēr Armagedonai nav nekāda sakara ar moderno Izraēlu. Armagedona ir mūsu cīņa. Tā ir cīņa starp diviem domāšanas veidiem, diviem priekšstatiem par laimi un par reliģiju. No vienas puses, mums ir Dievs, ticība Viņa radīšanas darbam, un pārliecība par to, ka cilvēces laime un glābšana ir atkarīga no Viņa. Tā ir cerība uz Debesu valsti. Otrā pusē ir mūsu pašpietiekamības ilūzija, ilūzija par to, ka mēs paši spējam izveidot miera un laimes pasauli. Cīņa ir tikpat sena kā pasaule. No Ēdenes koka vilinošajiem zariem tā ir izplatījusies turpmākajos laikmetos līdz pat mūsdienām. Tā ir katra cilvēka cīņa brīdī, kad jāpieņem lēmums griezties atpakaļ pie Dieva. Armagedonas cīņa visasāk uzliesmos pēdējās dienās, kad starp ticībā uz saviem miesas un betona dieviem iekarsušiem ļaužu pūļiem Dieva ļaudis tversies pie neredzamā cerības Dieva. Īstais kaujas lauks ir visa pasaule.

Daniēla 11. nodaļas literārā struktūra

Ievads (1. pants)

1. Atskats uz mēdieša Dārija valdīšanas 1. gadu (sal. 9:1)

Persiešu un grieķu konflikts (1.-4. pants)

1. Trīs persiešu ķēniņi
2. Ceturtais, bagātais ķēniņš pret Grieķiju (Artakserkss)
3. Varens ķēniņš (Aleksandrs); sadalīšanās četrās valstīs (helēnistiskais periods)

Ziemeļu un dienvidu konflikts (5.-39. pants)

1. A Dienvidi uzbrūk ziemeļiem (5.-8. pants)
2. B Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (9., 10. pants)
3. C Dienvidi uzbrūk ziemeļiem (11., 12. pants)
4. A₁ Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (13.-25.a pants)
5. B₁ Dienvidi uzbrūk ziemeļiem (25.b-27. pants)
6. C₁ Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (28.-39. pants)

Beigu laiks” (40.-45. pants)

1. A Dienvidi uzbrūk ziemeļiem (40.a pants)
2. B Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (40.b-41. pants)
3. A₁ Ziemeļi uzbrūk dienvidiem (42., 43.a pants)
4. B₁ Dienvidi apvienojas ar ziemeļiem pret „svēto kalnu”. Uzvara no augšas: ziemeļu gals (43.b-45. pants)

Jeruzalemes uzvara

Daniēla grāmata stāsta par kariem un slaktiņiem, upuriem un apspiedējiem. Tomēr mūsu jautājumi par tiem paliek neatbildēti. Un tad mūs pēkšņi satricina 12. nodaļas vārdi. Pēdējā nodaļa ir visīsākā; tajā ir tikai 13 panti (iepriekšējās nodaļās bija vidēji 25 panti katrā). Tās īsums īpaši izceļas uz iepriekšējās, salīdzinoši garās (45 panti) nodaļas fona. Grāmata noslēdzas līdzīgi, kā tā sākās. Otrās nodaļas garums (49 panti) arī izceļ pirmās nodaļas īsumu (21 pants). Ebreju literatūrā noslēgums vienmēr atbalso ievadu. Loks ir noslēdzies, un mēs esam stāsta galā. Divpadsmitās nodaļas struktūra līdzinās septītās nodaļas, visas grāmatas ģeometriskā centra struktūrai. Atbilstoši Daniēla grāmatas stilam raksturīgajai hiasma struktūrai 12. nodaļa atbalso 7. nodaļu apgrieztā secībā (12. nodaļa: C1, B1, A1 / 7. nodaļa: A, B, C).

C₁ (Daniēla 12:1a), kas apraksta lielā debesu valdnieka Mihaēla nākšanu, atbilst 7. nodaļas C (Daniēla 7:13, 27), kas stāsta par Cilvēka dēla nākšanu debess padebešos. Šo pirmo sadaļu ievada stilistiska frāze „tanī laikā” (Daniēla 12:1).

B₁ (Daniēla 12:1b-3), kur tiek skatītas grāmatas un spriesta tiesa saprātīgo un ne tik prātīgo starpā, atbilst 7. nodaļas B (Daniēla 7:9, 10, 26), kur attēlota tiesas aina un grāmatu atvēršana. Arī šo sadaļu ievada frāze „tanī laikā” (Daniēla 12:1b).

A₁ (Daniēla 12:4-12), kas skar mazo ragu, atbilst 7. nodaļas A (Daniēla 7:8, 25), kas arī runā par mazo ragu. Ar mazo ragu ir saistīta gan atsauce uz 7., gan arī uz 8. nodaļu. Saikne ar 7. nodaļu parādās „laika, laiku un puslaika” pieminēšanā (Daniēla 12:7 NIV; sal. 7:25). Saikni ar 8. nodaļu veido (1) tās pašas debesu būtnes parādīšanās un tā paša jautājuma „Cik ilgi?” uzdošana (Daniēla 12:6 NIV; sal. 8:13); (2) tie paši mazā raga panākumi, niphlaoth Daniēla 8:24 (NIV tulkots kā „apbrīnojama izpostīšana”) un pelaoth Daniēla 12:6 (NIV tulkots kā „apbrīnojamas lietas”); un (3) tā pati dienišķā upura atcelšana (Daniēla 12:11, 12; sal. 8:11, 13). Trešo sadaļu ievada frāze „bet tu, Daniēl” (Daniēla 12:4).

Nodaļas noslēgumā (13. pants) frāze „bet tu” ietver gan Daniē lu, gan visu cilvēci.

Mihaēla celšanās

Gan forma, gan saturs, norāda uz beigām. Pirmais redzējums ir pilns notikumu, uz kuru dabu norāda jau pirmais darbības vārds „celsies” (amad). Šis ebreju valodas vārds pieder kara leksikai; tas ir kas tāds, ko veic kareivis, kurš pretojas vai uzvar savu ienaidnieku. Šeit tas ir kā atbilde daudzajiem ķēniņu veiktajiem amad 11. nodaļā (2-4, 6-8, 11, 13-17, 20, 21, 25, 31). Pēdējo amad, noslēdzošās uzvaras amad, veic Mihaēls, kura vārds pats par sevi jau ir uzvaras zīme: „kas ir kā Dievs!” Mihaēla, Jeruzalemes Valdnieka galējā uzvara ir atbilde Nebukadnēcara uzvarai 1. nodaļā. Tāpat Mihaēla „celšanās” (amad) nodaļas sākumā (Daniēla 12:1) sasaucas ar augšāmcelto „celšanos” (amad) nodaļas noslēgumā (13. pants). Uzvara ir kosmiska, vispārēja. Tas nav tikai politisks vai reliģisks triumfs, bet tā ir dzīvības uzvara pār nāvi.

Vēl krāšņāku šo uzvaru dara fakts, ka tās fonā ir smagu cie šanu un izmisuma periods, „bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam” (1. pants). Mēs pagaidām nezinām, kādas tieši nelaimes vajās pēdējos izdzīvojušos cilvēces vēsturē, jo tām nav vēsturiska precedenta. Un tomēr šis izteiciens pats par sevi nav unikāls. „Bēdas” (jeb „posts”) parādās daudzviet Vecajā Derībā (sal. Jesajas 33:2; Jeremijas 14:8; 15:11; 30:7; Psalmi 37:39), it sevišķi pravieša Jeremijas grāmatā, kur šis pats ebreju valodas izteiciens „bēdu laiks” parādās trīs reizes, un Jeremijas 30. nodaļā tas aprakstīts kā kaut kas ārpus ierastā: „Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks.” (Jeremijas 30:7)

Jeremijas 30. nodaļas konteksts ir pravietojums par Israēla aiz vešanu trimdā un ar to saistīto trimdinieku izmisumu un ciešanām. Jaunajā Derībā Jēzus izsaka to pašu paredzējumu, turklāt atsaucoties tieši uz „pravieti Daniēlu”: „Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.” (Mateja 24:15, 21)

Tātad gala laiks līdzināsies trimdas laikam, periodam, kad nav ne Jeruzalemes, ne tempļa, kas nodrošinātu glābšanu, laikam, kad Dievs ir promesošs. Šādā veidā trimdu ir aprakstījis jau pravietis Ecēhiēls savā vīzijā par to, kā Dieva tronis atstāj zemi (Ecēhiēla 10). Dieva ļaudis atrodas Babilonas dzelzs tvērienā. Ticība paliek bez sava objekta. Mēs esam vieni. Šķiet, ka Dievs ir pazudis. Vēsture kļūst par trakojošu spēku kaujaslauku, un ļaunums šķiet triumfējam pār labo. Vāro ticības liesmu slāpē šaubas. Tā kā izejas nav, Dieva ļaudīm, kā šķiet, nav vairs nekādas cerības. Tas nudien ir „bēdu laiks”.

Nekad vēl mēs neesam atradušies tik tuvu pravietojumā ai notajiem notikumiem. Un nekad vēl mēs neesam bijuši tik vienal dzīgi. Ekologi novēro mūsu planētas sairšanu, bet, šķiet, nevienam gar to nav daļas. Ekonomistiem ir grūti uzveikt pesimismu. Pasaulē vēršas plašumā bezdarbs. Trīs ceturtdaļas zemes iedzīvotāju sastopas ar reāliem bada nāves draudiem. Protams, mēs esam tā pieraduši pie šiem skaitļiem, ka tie mūs gandrīz vairs nespēj satraukt. Mazie bērni ar izspiestām ribām un uzpūstiem vēderiem pazūd no mūsu acīm līdz ar televizora tālvadības pults klikšķi – līdz dienai, kad tie parādīsies mūsu pašu virtuvēs.

Politiskā situācija ir trausla un nestabila. Kad pie sarunu galda tiekas pasaules lielvaras, viņu mērķis ir miers. Bet ieroči, slēpti zem visdažādākajiem paktiem un starptautiskām organizācijām, paliek. Mēs dzīvojam kodolmākoņa ēnā. Nav nevienas valsts, kas kādā veidā nebūtu iesaistīta tajā vai citā konfliktā. Visi politiskie procesi atbalsojas uz starptautiskās skatuves. Mēs visi esam savstarpēji saistīti kā nekad agrāk.

Mūsu sabiedrības morāle ir sakropļota līdz nepazīšanai. No ziedzība, vardarbība, narkotikas, alkohols un AIDS iesūcas visās sa biedrības šķirās un slāņos, nesaudzējot nevienu. Līdztekus tam ir parādījusies jauna vīriešu un sieviešu rase: veiksmes profesionāļi. Lai kādi mākslinieciski un morāli ideāli mums kādreiz arī būtu bijuši, to vietā ir stājies viens mūsu sabiedrības ideāls, vienīgais, pēc kura ir vērts tiekties: nauda. Mūsdienu cilvēce tiecas kļūt aizvien vairāk racionāla un tajā pašā laikā aizvien mazāk cilvēcīga.

Mūsu civilizācija perina visļaunākās nelaimes. Un tomēr mēs joprojām esam sveiki un veseli. Mēs joprojām staigājam pa mūsu lielpilsētu ielām. Televīzija joprojām dudina iedrošinošus vārdus un zibina acu priekšā mūsu labklājības un uzplaukuma ainas; un ja arī nē, tad tā ir tikai filma! Mēs šķirojam un pārstrādājam atkritumus. Mēs nodarbojamies ar sportu. Mēs aizveram acis un meditējam, nevēloties redzēt mūsu pagrimušās sabiedrības trūdēšanu, un labāk izvēlamies ignorēt nedaudzo dīvaiņu trauksmes saucienus. Galu galā, mūsu līderi visi runā uzmundrinošos toņos un ļaudis mierīgi snauž savā miegā.

Un ļaunuma ziedi plaukst it visur. Daniēla vīzija ir globāla un attiecas uz visām „tautām” (Daniēla 12:1). Neviena zeme, neviena sala, neviena nomaļa cilts nevar izbēgt. Tas ir īsts „bēdu laiks”.

Tiesa

Bet šeit priekškars vēl neaizveras. Daniēla grāmata uz „bēdu laiku” raugās dievišķas cerības perspektīvā.

Aiz bēdu laika, ko pārdzīvoja trimdā aizvestie, pravietis Jeremija paredz Israēla atgriešanos un glābšanu: „Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jeremijas 30:7)

Jēzus paredz Cilvēka Dēla atnākšanu: „Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām (..) Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess pa debešos ar lielu spēku un godību.” (Mateja 24:29, 30)

Arī Daniēla 12. nodaļā bēdas pārtrauc no augšas nākoša glāb šana: „Bet tanī laikā tava tauta – ikviens, kura vārds atrodas rakstīts grāmatā – tiks izglābti.” (1. pants NIV)

Tāpat kā 7. nodaļā, arī 12. nodaļā Mihaēla (Cilvēka dēla) nāk šana notiek tiesas kontekstā. Arī šeit tiek atvērtas grāmatas (Daniēla 12:1; sal. 7:10). Bet 12. nodaļā tiesa nepaliek 7. nodaļas debesu ainas ietvaros. Tagad mēs esam liecinieki tās ietekmei uz zemi, Dievam pieņemot konkrētus mērus, lai tiktu galā ar ļaunumu. Tagad mēs aptveram, ka visam reiz notikušajam ir bijusi nozīme, ka kat ram notikumam ir bijušas savas sekas. Viss ir bijis pierakstīts un tagad tiek vērtēts. Tiesa šķir saprātīgos no ļaunajiem, dzīvību no nāves. Vienīgi radikālas izmaiņas var attīrīt ceļu jaunai dzīvei. Un šī jaunā dzīve ir iespējama vienīgi tad, ja tiek iznīcināta nāve. Tiesa ir visaptveroša un galīga. Glābšana pieskarsies visam un notiks noteiktā vēstures laika brīdī. „Un daudzi, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: (..) sapratīgie mirdzēs kā debesu spožums, (..) kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniēla 12:2, 3 NIV)

Lai to pieņemtu, ir nepieciešama drosme. Glābšana ietver nāvi. Lai piedzīvotu augšāmcelšanos, vispirms mums ir jāmirst. Bet atalgojums ir reāls un taustāms, nevis kāda ēteriska, netverama ne mirstība.

Bībeliskā cerība sniedzas pāri cilvēciskajām cerībām. Tā ne apmierinās ar miglainiem, cilvēka gribasspēkā balstītiem labākas pasaules solījumiem. Tā norāda uz pasauli, kurā zvaigznes mirdzēs mūžam. Nemirstības realitāte būs daudz krāšņāka par visu, ko mēs varam uzdrīkstēties iztēloties: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

Cik ilgi?

Bet patlaban no mūs apņemošās tumsas dziļumiem, mēs varam tikai izsaukties: „Cik ilgi?” Šis jautājums parādās divreiz, vienreiz to uzdod Daniēls, otrreiz – eņģelis. Atbildot uz to, Daniēla 12. nodaļa norāda uz trim laika periodiem. Pirmais mums ir jau pazīstams: „laiks, laiki un puslaiks” (7. pants NIV). Tas ir 7. nodaļā minētais periods, kura laikā mazais rags īsteno savu apspiedošo varu, un tas ilgst līdz 1798. gadam. Tomēr Daniēls paliek neizpratnē: „Es to gan dzirdēju, bet nesapratu.” (Daniēla 12:8) Viņš vēlas uzzināt vairāk par gala laiku: „Kāds iznākums būs visam tam un kāds gals?”

Divi nākamie periodi ir aptuveni līdzīga garuma (1290 un 1335 dienas) un ir saistīti ar pirmo periodu (1260 dienas). Tāpat kā 1260 dienas, arī 1290 un 1335 dienas būtu jāsaprot kā gadi. Turklāt veids, kā 1290 un 1335 dienas ir savstarpēji saistītas, novieto tās vienā perspektīvā, pēdējam periodam pagarinot pirmo. „Un no tā laika, kad pārtrauks dienišķo upuri, kad sāksies negantība un postīšana, paies tūkstoš divi simti deviņdesmit dienas. Svētīgs, kas to iztur un pārdzīvo un sasniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit piecas dienas!” (Daniēla 12:11, 12)

Ja 1290 dienām un 1335 dienām ir viens un tas pats sākum punkts (kad tiek pārtraukts dienišķais upuris), pirmajam periodam būtu jābeidzas pēc 1290 dienām, bet otrajam būtu jāturpinās, līdz aprit 1335 dienas. Galapunkts tātad ir 1335 dienas. Kā pēdējais no minētajiem periodiem tas atbild uz jautājumu „Cik ilgi?” (6. pants; sal. 8. pants). Šo jautājumu mēs atceramies no 8. nodaļas. Tie paši ebreju valodas vārdi ad matay parādās to pašu „pārsteidzošo” jeb „brīnumaino lietu” (pelaoth, 8:13, 24) un sarunas starp divām debesu būtnēm (13. pants; sal. 12:6) kontekstā. Un visbeidzot, būtne, kas uzdod jautājumu, ir neviens cits kā Kippur kalpojošais priesteris, viens no 8. nodaļas centrālajiem tēliem. Nudien, abas atklāsmes stāsta par vienu un to pašu notikumu. Gan 1335 dienas, gan 2300 vakari un rīti atbild uz vienu un to pašu jautājumu „Cik ilgi?”, un līdz ar to ved pie viena un tā paša gala laika, tas ir, 1844. gada.

Atklāsmē par 2300 vakariem un rītiem Daniēls laika periodu, kas sākas ar 1844. gadu, uztver kā debesu Kippur, kura laikā Dievs tiesā cilvēci un sagatavo nākotnes valstību. Atklāsmē par 1335 dienām Daniēls redz to pašu laika periodu, tikai tagad viņš raugās uz zemi, uz cilvēkiem, kas „sasniedz galu” un kuru laime ir saistīta ar gaidīšanu: „Svētīgs ir tas, kurš gaida” (Daniēla 12:12 NIV). Laika periods, kas sākas ar 1844. gadu, ir ne tikai piepildījuma, bet arī gaidīšanas un cerības laiks, līdzīgi kā Kippur svētku laikā gaida un cer izraēlieši: „Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.” (Psalmi 130:5-7)

Tagad, zinot skaitli 1335, beidzot ir iespējams atrisināt mīklu, kas tā satrauca pravieti, un divkārt pārbaudīt 1844. gada datējumu. Mūsu rīcībā tagad ir visas puzles daļas. Pārskatīsim tagad savus secinājumus. Ja 1844. gads ir 1335 dienu beigu punkts, mēs varam aprēķināt 1335 dienu sākumu, vienkārši atņemot 1335 no 1843 (bet nevis no 1844, jo tas ietvertu kārtējo gadu). Atbilde ir 508. gads m.ē., kas apstiprina mūsu secinājumu, ka 1798. gads ir 1290 dienu galapunkts (508+1290=1798). Saskaņā ar mūsu tekstu, 508. gads tādējādi ir dienišķā upura pārtraukšanas laiks, kas paver ceļu „negantībai un postīšanai” (Daniēla 12:11). Tas nav viens un tas pats notikums. Pirmais bruģē ceļu otrajam. Burtiski teksts saka, ka dienišķais upuris ir atcelts „ar nolūku” likt tā vietā „negantību [kaut ko pretīgu, riebumu izraisošu], kas izraisa postīšanu” (11. pants; sal. 11:31). Daniēla grāmatā speciālais izteiciens „negantība, kas izraisa postīšanu” norāda uz apspiedēju varu (Daniēla 8:11, 13; 9:27; sal. Mateja 24:15; Marka 13:14). Saskaņā ar pravieti, apspiešana turpināsies „laiku, laikus un puslaiku”, tas ir, 1260 dienasgadus. Laika posms, kas aptver šos 1260 gadus, noslēdzas 1798. gadā. Tā sākumpunkts tātad ir 538. gads (1798 mīnus 1260 ir 538). Ar šiem gadskaitļiem (508., 538. un 1798.) mēs esam saskārušies jau mūsu komentāra 7. nodaļā.

508. gadā viduslaiku baznīca ar franku karaļa Klovisa (481-511) palīdzību nostiprināja savu politisko statusu un izspieda tās pastāvēšanu apdraudošās ariāņu ciltis. Kopš tā laika „pāvesta vara var netraucēti turpināt nostiprināt savu politisko ietekmi”.

Tomēr tikai 538. gadā imperators Justiniāns (527-565) ariāņu draudus likvidē pilnībā. Saskaņā ar Daniēla pravietojumu, mazā raga parādīšanās bija atkarīga no vairāku valstu krišanas, kuras bija atlikušas no Romas impērijas.

1798. gadā paša pāvesta apcietināšana un izsūtīšana trimdā beidzot apcērp viduslaiku baznīcas politisko varu.

1844. gada nozīmi saprast ir nedaudz grūtāk. Vēsturiskā ska tījumā šajā gadā nekas daudz nenotika. Tajā nebija ne revolūciju, ne iekarojumu, ne dekrētu. Vēstures rokasgrāmatās tas pat nefigurē. Tomēr šķiet, ka Daniēlam tas ir kaut kādā veidā nozīmīgs. 1844. gadu raksturo multikonfesionāla un multinacionāla kustība, kas precīzi iekļaujas cerības un Dieva atnākšanas jeb „adventes” gai dīšanas perspektīvā.

Vēsturnieks Džons Makmāsters vērtē, ka šajā kustībā bija ie saistīts apmēram 1 miljons no 17 miljoniem tā laika Savienoto Vals tu iedzīvotāju. Pārsteidzoši, ka viens un tas pats reliģiskais drudzis sa grāba gan jūdus, gan musulmaņus. Austrumeiropas jūdu hasidiskajās kustībās daudzi gaidīja Mesijas nākšanu 5603. gadā (1843/1844). Bahai musulmaņi bija nonākuši pie tāda paša slēdziena. Bab („durvis”, uz apslēpto iman) jāparādās 1260. gadā pēc hegira (Muhameda bēgšanas no Mekas uz Medinu), tas ir, 1843./1844. gadā.

Tajā pašā laikā sekulārajā pasaulē sāka uzplaukt marksistiskās kustības, aicinot uz progresu un dziedot par cerību citā melodijā. Lai kāds būtu šī vēsturiskā fenomena iemesls un izskaidrojums, interesanti, ka tas viss notika saskaņā ar Daniēla pravietojumu. Tā bija dziļu ilgu un saspringtas gaidīšanas pazīme.

Gaidīšanas ceļš

Šī „saspringtā gaidīšana” ir jau aiz muguras; tā ir zaudējusi savu svaigumu. Mēs vairs negaidām, nedz arī zinām, kā gaidīt. Un tomēr, šodien, tuvojoties mērķim, mums ir vēl vairāk iemeslu gaidīt un vēl lielāka vajadzība pēc cerības. Gaidīšana ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Tā ir pēdējā vēsts, ko Daniēls dzird no eņģeļa: „Svētīgs [var tulkot arī kā „laimīgs”] ir tas, kurš gaida.” (Daniēla 12:12 NIV)

Daniēla laime sakņojas viņa gaidīšanā. Bet tas, ko viņš gai da, joprojām paliek pie apvāršņa. Viņa acis neredzēs Apsolīto zemi. Līdzīgi Mozum Nebo kalnā (5. Mozus 34:1) viņš paliek aizmugurē. Viss, ko viņš spēj satvert, ir gaistoša vīzija.

Un tomēr viņš zina, ka noslēgums ir noteikts un drošs. Pravie tis aizvadīs savu dzīves laiku, gaidot notikumu, kas ir vēl gadsimtiem tālā nākotnē. Gaidīšana ir viņa dzīves būtība. Aizvests trimdā, viņš gaida atgriešanos. Inspirēts, viņš gaida savas vīzijas piepildījumu. Gaidīt ir arī pravietojuma mērķis – tas pat paredz pašu gaidīšanu.

Bet gaidīšanai nav jābūt pasīvai. Eņģelis noslēdz: „Bet tu ej savu ceļu līdz galam.” (Daniēla 12:13 NIV) Šī gaidīšana nesastāv no vienaldzības. Gluži pretēji, tā ir iešana uz priekšu, tas ir aktivitātes, tas ir dzīvības ceļš.

Gaidīšana ir tā, kas dara iespējamu iešanu. Zīmīgi, ka pravie tojums sasaista augšāmcelto „celšanos” ar Daniēla iešanu. „Eja savu ceļu līdz galam.” (13. pants NIV) „Ej”, „dodies uz priekšu”, iesaka eņģelis, un „tad dienu beigās tu celsies saņemt savu piešķirto mantojumu.” (13. pants NIV) Daniēls var iet, jo viņš gaida – jo viņš spēj „redzēt” galamērķi, augšāmcelšanos „dienu beigās”.

Šajos eņģeļa noslēdzošajos vārdos ir ietverta visa Daniēla grā matas nozīme, tās smagumpunkts, un Daniēlam izteiktā vēsts ir adresēta ikvienam. Daniēla personiskais gals jeb beigas (13.a pants) saplūst ar kosmiskajām, visaptverošajām „dienu beigām” (13.b pants). Abos gadījumos parādās viens un tas pats ebreju vārds qetz (gals). Eņģeļa pēdējie vārdi sniedzas tālāk par Daniēla personu un kļūst universāli. Konkrētais, personīgais „tu, Daniēl” (4., 9. pants) kļūst par universālo „tu” (13. pants). Caur Daniēlu Dievs vēršas pie visas cilvēces. Jo ikvienam, līdzīgi Daniēlam, ir lemts nonākt pie sava gala un mirt. Ikviens, līdzīgi Daniēlam, ir ieslēgts bezcerīgajā

Bābeles civilizācijā. Vai cilvēks gaida vai arī ne, vai viņš būtu vīrietis vai sieviete, bagāts vai nabags, jūds, kristietis vai musulmanis – ik viens sapņo par kaut ko citu, labāku. Ikviens, līdzīgi Daniēlam, ir jūdu princis trimdā.

Daniēla 12. nodaļas literārā struktūra

Mihaēla nākšana (1.a pants)

• „Tanī laikā” (1.a pants)
• lielais valdnieks
• bēdu laiks

Tiesa (1.b-3. pants)

• „Tanī laikā” (1.b pants)
• grāmatas atvērtas
• augšāmcelšanās

Cik ilgi? (4.-12. pants)

• Tu, Daniēl” (4. pants)
• laiks, laiki un puslaiks
• 1290 dienas
• 1335 dienas

No gaidīšanas uz iešanu (13. pants)

• „Un tu” (13.a pants)
• Daniēla gals
• dienu gals