Daniela noslēpumi

Roka, kas kustas

No Nebukadnēcara pazemīgās lūgšanas mēs pārceļamies uz Belsacara dižmanīgo lielīšanos. Kontrasts ir uzkrītošs: Nebukad nēcars ir vientuļš, tikko piecēlies no sava piemeklējuma pīšļiem, kamēr Belsacars sēž uz troņa savu tūkstoš dižciltīgo ieskauts un dzer ar tiem vīnu (Daniēla 5:1, 2). Abi pagānu ķēniņi noraida pravietojumu, kas paredz Babilonas galu. Viņi abi arī tiek brīdināti ar atsevišķu pravietojumu, kas pēc tam piepildās kā Dieva spriedums. Tomēr viņu likteņi atšķiras. Šķiet, ka Belsacars apzināti ir izvēlējies Nebukadnēcaram pretēju kursu. Belsacars bija labi pazīstams ar vareno monarhu, kas, saskaņā ar Babilonas hronikām, bija miris cienījamā 104 gadu vecumā 562. gadā pirms Kristus. Tajā laikā Belsacaram bija jau 26 gadi un viņš komandēja Babilonijas armiju. Mūsu stāsts norisinās vakarā, pirms Babilona krita Kīra rokās, tātad 539. gadā p.m.ē. un tikai apmēram 20 gadus pēc Nebukadnēcara nāves. Turklāt Belsacars pa mātes līniju ir Nebukadnēcara mazdēls, uz šo faktu mūsu nodaļā norādīts septiņas reizes (2., 11., 13., 18. un 22. pantā). Viņš nevar būt aizmirsis savas ģimenes vēsturi.

Ķēniņa tosts

Faktiski nodaļas sākums norāda tieši uz to, ka Belsacars atceras savu mantojumu. Viņš pavēl kalpiem atnest traukus, ko Nebu kadnēcars bija paņēmis no Jeruzalemes tempļa. Bet kāpēc tieši šos traukus? Tāpēc, ka viņa nodoms ir pārveidot vēsturi. Viņš piemin Ba bilonas uzvaru pār Jeruzalemi, babiloniešu dieva uzvaru pār Israēla Dievu: „Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.” (4. pants) Šie ir tie paši metāli, kas Nebukadnēcara sapņa tēlā, un nosaukti tādā pašā secībā. Ķēniņa tosts parodē viņa vectēva sapni. Otrajā nodaļā metāli aino zemes valstis, kas lemtas iznīcībai. Tagad ķēniņš tos apjūsmo un dievina. Ar šo žestu ķēniņš tīši un publiski atsakās no saistības ar savu vectēvu. Bet šī Belsacara šova patiesais autors ir Nabonids (Nabonaids). Viņš bija viens no pēdējiem babiloniešu priesteriem, kas visu savu dzīvi pūlējās atjaunot Nebukadnēcara pārtrauktos senos babiloniešu kulta rituālus un svētās vietas. Viņš bija arī Belsacara tēvs. Mūsu stāsta laikā Nabonids joprojām ir dzīvs un, iespējams, viņam ir liela ietekme uz norisēm valstī. Saskaņā ar babiloniešu rakstiem, Nabonids, apmēram 553. gadā pirms mūsu ēras iecēlis savu dēlu par Babilonas reģentu, pats mitinās Temā (rietumos no Babilonas).

Piektās nodaļas ievadā mēs redzam, ka Belsacars ir sarīkojis „saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres” (1. pants), dzīres, kas viņam kļūs par pēdējām. Tomēr Belsacars nevēršas tikai pret savu vectēvu. Aiz Nebukadnēcara personas ir Dievs, Israēla Dievs, kuru viņš izaicina. Belsacaru šis Dievs uztrauc un viņš to nespēj paciest. Juzdamies Viņa apdraudēts, valdnieks cenšas iznīdēt mokošo patiesību, „pazemojot to, kas viņu biedē”. Viņš to nedara tāpēc, ka viņu uz to mudinātu pārliecība, bet sava vājuma un nedrošības sajūtas dēļ. Kā jau visos reliģiskajos noziegumos, arī šajā gadījumā viņš tiecas iznīcināt to, par ko baidās, ka tā varētu izrādīties patiesība. Šāda rīcība cer apgānīt svētumu, lai pierādītu, ka tas nemaz nav bijis svēts. Debesu Dieva kulta priekšmetu apgānīšana ir gan veids kā Dievu ignorēt, gan arī kā Viņu izaicināt. Visbiežāk Dievs šādus izaicinājumus ir uzņēmis klusējot. Dažkārt viņa klusēšana gandrīz šķiet kā attaisnojums mocībām un spīdzināšanām, ar ko tik bagāta vēsture. Tomēr mūsu stāstā Dievs ķēniņa izaicinājumu pieņem.

Grafiti uz sienas

Piepeši pie sienas iepretī kroņlukturim parādās roka! Roka pati no sevis kustas, viesu acu priekšā uz pils baltās sienas (5. pants) rakstot vārdus. Šādas precīzas detaļas teksts piemin ar nolūku. Parādība nepaliek nepamanīta. Ķēniņa seja nobāl tikpat balta kā siena. Aina kļūst groteska. Ķēniņa cēlais siluets pēkšņi sagumst un kļūst par bailēs drebošu kaulu kaudzi: „Tad ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās.” (6. pants) Tas, kam pēc ieceres vajadzēja kļūt par vēstures pagrieziena punktu, kļūst par traģikomēdiju. Bezpalīdzībā ķēniņš smilkst pēc saviem astrologiem un pareģiem. Savu darbu paveikusi, roka izgaist. Uz sienas paliek tās rakstītie vārdi. Ķēniņš blenž uz tiem. Nelaimīgā kārtā neviens šo rakstu nesaprot. Arī astrologi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī viņi nesaprot. Nu Belsacars nobīstas vēl vairāk (9. pants). Atceroties vectēva Nebukadnēcara piedzīvoto, viņš sajūt šīs situācijas déjà vu raksturu. Vienīgi Daniēls toreiz spēja izskaidrot sapni. Vai tā varētu būt tā paša Dieva manifestācija?

Ķēniņienes aizrādījums

Tad iesaistās ķēniņiene. Senajā Tuvo Austrumu kultūrā pieeja ķēniņam bija tikai nedaudzu privilēģija. Neviens neuzdrīkstējās tuvoties ķēniņam bez oficiāla uzaicinājuma, pat ne ķēniņa laulātā draudzene (sk. Esteres 4:11, 16). Šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu zināšanas par Nebukadnēcara laikmetu, tā nevarēja būt ķēniņa sieva [latviešu Bībelē lasāmā frāze „ķēniņa māte” oriģinālajā tekstā un citos Bībeles tulkojumos nav atrodama]. Tā nevarēja būt arī Bel sacara māte, Nabonida sieva, jo pēdējais tolaik mita tālajā Temā. Nabonida māte bija mirusi devītajā viņa valdīšanas gadā (547. gadā p.m.ē). Tā nevarēja būt neviena cita kā paša Nebukadnēcara sieva, kuru Herodots sauc par slaveno Nitokrisu. Kā sava nelaiķa vīra pārstāve, ķēniņiene māte baudīja vispārēju cieņu. Viņai bija pat brīva ieeja ķēniņa pilī. Bībele norāda uz ķēniņienesmātes svarīgumu un tās nozīmīgo lomu politikā (1. Ķēniņu 15:13; 2. Ķēniņu 11:1-3; 24:12; Jeremijas 13:18).

Ieraugot viņu, Belsacars ir spiests atcerēties to, ko tik ļoti bija pūlējies aizmirst. Trīs reizes ar vienu un to pašu frāzi viņa mudina valdnieku atcerēties: „Tava tēva valdīšanas laikā (..) tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, (..) tavs tēvs, ak, ķēniņ!” (Daniēla 5:11) Dziļi aiz skarot ķēniņa apspiestās atmiņas, viņa velk ārā to, kas Belsacaru uztrauca un vajāja visvairāk, liekot viņam atkal saskarties ar patiesību par Nebukadnēcara dzīves pārmaiņu, par viņa Dievu un par Daniēlu (11. pants).

Belsacars konsultējas ar Beltsacaru

Ķēniņienes iespiestam stūrī, Belsacaram neatliek nekas cits, kā uzaicināt sirmo ebreju pravieti. Viņš būtu varējis to darīt jau agrāk. Daniēls ir joprojām dzīvs, un viņa reputācija nav izgaisusi, īpaši vēl tāpēc, ka viņš nes tādu pašu vārdu kā ķēniņš. Ja ķēniņš līdz šim nav konsultējies ar Daniēlu, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš no tā labprātāk izvairītos. Belsacars baidās tikties ar Beltsacaru. Interesanti, ka ķēniņš nevēlas saukt viņu vārdā. Ignorējot pravieša babiloniešu vārdu, viņš to uzrunā tā ebreju vārdā. Belsacars izliekas nepazīstam savu vārdabrāli. Mulsinošā situācija vairo viņa liekulību. Bet ja Belsacars šķiet aizmirsis Daniēlu un sava vectēva reliģisko pieredzi, viņš tomēr cenšas atgādināt pravieša izcelsmi: „Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?” (13. pants) Viņa jautājums atsauc atmiņā 1. nodaļas formulējumu un tiecas atgādināt Daniēlam un visiem citiem babiloniešu dievu pārākumu pār Israēla Dievu. Pārfrāzējot ķēniņienes mātes vārdus (14. pants), viņš izvairās lietot īpašības vārdu „svēts”, ar ko viņa raksturoja Daniēla Dievu. Belsacars manipulē ar faktiem, kaut ko izlaižot un kaut ko citu īpaši izceļot, kā tas viņam ir izdevīgāk. Viņš mēģina uzpirkt Daniēlu, piedāvājot tam zelta ķēdi un augstu stāvokli (16. pants). Būtībā viņš aicina Daniēlu sagrozīt dievišķo pravietojumu un sacīt to, ko ķēniņš vēlas dzirdēt. Viņš arī cenšas iegūt tā Dieva žēlastību, kuru viņš, kā šķiet, ir sadusmojis.

Pravieša aizrādījums

Daniēla atbilde ir skarba. Tā kā mēs esam pieraduši pie Daniēla takta un cieņas, šī viņa atbilde mūs pārsteidz: „Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam.” (17. pants) Daniēls redz ķēniņam cauri un vēlas saglabāt savu personīgo un runas brīvību. Bet Daniēla dusmas nav tikai šī pēdējā notikuma izraisītas. Belsacara netaisnība ir daudz dziļāka par šo klajo piekukuļošanas mēģinājumu. „Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.” (22. pants) Mēs tagad saprotam Belsacaru, viņa mēģi nājumu apglabāt pagātni un kopā ar to Israēla Dievu. Sirds dziļu mos viņš zina un vienmēr ir zinājis patiesību. Un tāpēc, ka tā viņu satrauc, viņš tiecas to iznīdēt, to aizmirst. Viņš apzinās, ka Israēla Dievs ir patiesais Dievs, un tā ir šī apziņa, ko viņš ar savu aizmāršību cenšas slāpēt.

Bet Belsacars nav aizmirsis – viņš apzināti un atklāti pretojas Dievam, kuram viņš tic: „Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu.” (23. pants) Tiešām, ķēniņš ir daudz labāk pazīstams ar ebreju Dievu, nekā vēlas to atzīt, – uz to norāda Daniēla runas noslēgums: „Bet tu negodāji Dievu, kurš tur savā rokā tavu elpu un tavus ceļus.” (23. pants, burtisks tulkojums) „Roka” un „elpa” asociatīvi norāda uz pirmā cilvēka radīšanu, kad Dievs viņu veidoja ar savu roku (Psalmi 119:73; Jesajas 41:20) un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu (1. Mozus 2:7). Tas pieder bībeliskajai radīšanas valodai: „Kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi, ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars [elpa – NIV]!” (Ījaba 12:9, 10; sk. arī Ījaba 34:14, 15; Psalmi 104:28-30) Belsacars, kurš „visu to zina” (Daniēla 5:22), atmet Radītāju un Viņa vietā izvēlas metāla un akmens elkus, kuri neko nezina (23. pants). Pirmā rīcība izraisa otro. Kurš atmet Dievu Radītāju, tas galu galā kritīs atpakaļ pie paša rokām un pēc savas līdzības darinātiem elkiem. Šādi indivīdi kļūst paši sev par dieviem.

Daniēls kā pravietis ņem virsroku pār Daniēlu kā gudro. Tā vietā, lai ātri atšifrētu uzrakstu, viņš atļaujas novirzīties no tēmas garā apsūdzības runā. Uzraksta parādīšanās iemesls viņam interesē vairāk par pašu uzrakstu. Ķēniņa glābšana ir svarīgāka par noslēpumainās vēsts atšifrējumu.

Uzraksta atšifrējums

Noslēpuma atrisinājums meklējams Belsacara grēkā. „Roka”, kas parādījās pie sienas, ir tā pati, kas tur dzīvību: „Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu. Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu.” (23., 24. pants) Ķēniņam ir divi iemesli baidīties: pirmkārt, pati roka, kas raksta uz sienas. Otrkārt, tas, ka šī roka reprezentē Dievu, kuru viņš ir ignorējis un izsmējis. Tas, ko Belsacars uztver kā draudus, nav nekas cits, kā viņa paša grēka rezultāts. Pirmā mācība, ko varam gūt no noslēpumainās rokas, ir tā, ka katrs noziegums sagādā pats sev sodu. Bet roka pēc sevis atstāja uzrakstu. Kad Bībelē Dieva roka kaut ko raksta, tas parasti ir tiesas jeb sprieduma kontekstā. Dieva grāmatas, tāpat kā baušļi, ko Dieva pirksts iegravēja akmens plāksnēs (Daniēla 7:10; 2. Mozus 31:18; 34:1; 5. Mozus 10:5; At klāsmes 3:5; 21:27), veido daļu no tiesas jeb sprieduma. Pazīstot bībelisko patiesību, Belsacars jūt, ka uzraksts vēsta viņam kādu spriedumu. Tā nav tikai Radītāja, bet arī tiesneša roka. Radītājs ir tiesnesis. Vienīgi Viņš, kurš ir veidojis dvēseles dziļumus, kurš spēj ieskatīties visapslēptākajās domās, vienīgi Viņš ir cilvēka tiesnesis. Tagad mēs saprotam bībelisko saikni starp tiesu un radīšanu: „Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes (..) Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. (..) Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts (..) Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas.” (Psalmi 139:1-23; sk. arī Atklāsmes 14:7)

Raksts uz sienas Belsacaram liek drebēt. Viņš zina, ka tā ir vēsts no Radītāja, no dievišķā tiesneša. Kaut kā ir jāizdibina tās nozīme. Bet tas nav viegls uzdevums. Vispirms grūtības sagādā tas, ka aramiešu teksts neizmanto patskaņus; tas attiecas uz daudziem senajiem uzrakstiem. Lai šādu tekstu lasītu, cilvēkam jau jābūt pazīstamam ar tā nozīmi. „Kas šo rakstu var lasīt un man izskaidrot ...” (Daniēla 5:7) Pastāv iespēja, ka vārdi varēja būt arī bez atstarpēm, un tas atšifrēšanu padara vēl sarežģītāku. Lai stādītos priekšā, cik grūts šis uzdevums bija, mēģiniet izlasīt šādu tekstu bez patskaņiem un bez atstarpēm starp vārdiem: NMBRDNMBRDVGDNDDVDD.

Mēs gluži labi varam saprast kaldeju neveiksmi. Vienīgi paša šī teksta autora dota atklāsme varēja ļaut to izlasīt, un kur nu vēl saprast. Jebkurā gadījumā, pat ar patskaņiem, šie vārdi bija bez jēgas. „MENE, MENE, TEKEL, UPHARSIN.” Pirmajā izskaidrojuma līmenī mums ir darīšana ar svara mērvienībām. Mene (mina, ~600 g), Tekel (šekelis, seķelis ~10 g), Upharsin (pus mina, ~300 g). Tā bija vēsts, ko varēja izkliegt katrs ielu pārdevējs, lai informētu savu klientūru par pieejamām dažādām svara mērvienībām. Belsacars saņem mājienu: tirgošanās ir beigusies. Belsacars bija visai labi pazīstams ar šādu veikalniecisko žargonu. Vēsture ziņo, ka Jaunbabilonijas ķēniņi nodarbojās ne tikai ar administratīvajām lietām, bet veica arī komerciālus darījumus. Babilonijā pirkšana un pārdošana bija nacionālā izklaide. Belsacars bija ne tikai Babilonas ķēniņš; viņš bija arī ievērojams vilnas tirgonis. Ņemot vērā viņa saistību ar komerciju, viņam vajadzēja saprast, ko šis uzraksts uz sienas varētu nozīmēt. Daniēls izsakās vēl skaidrāk, norādot uz kat ra vārda etimoloģiju atbilstoši bībeliskajai interpretācijas metodei. Mene ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „skaitīt”, „noteikt.” Šī sakne parādās arī 1. nodaļā saistībā ar dienas uztura devu, ko ķēniņš „noteica” (5. pants). Citviet Bībelē šis vārds lietots vienīgi saistībā ar Radītāju, kurš kontrolē un nosaka vēstures gaitu. Vārda Mene sakne apzīmē arī babiloniešu likteņa dievu, „Meni” (Jesajas 65:11, 12). Arābu valoda atvasinājumu manye saprot kā „nolemtību” vai „likteni”. Dievišķā vēsts pielīdzina Belsacaru „nolemtam” jeb bankrotējušam tirgotājam, kura tirdzniecība ir izbeigta. Ķēniņa liktenis viņu jau gaida (Daniēla 5:26).

Tekel ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „svērt”. Tas ir vēl viens komercijas pasaulei piederošs tēls. Belsacars kā kāda prece tiek „svērts svaru kausā” un „atrasts par vieglu” (burtiski – „atrasts bez”, „atrasts iztrūkstošs”) (27. pants). Citiem vārdiem, viņš ir viltojums. Svari un svēršana šeit norāda uz juridisku kontekstu. Bībelē un senajā Tuvo Austrumu kultūrā kopumā tā ir arī Dieva tiesas terminoloģija. „Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus.” (1. Samuēla 2:3) „Lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā.” (Ījaba 31:6) Belsacars skaidri apzinās, ka šie vēsts vārdi ietver tiesu un sodu. Upharsin ir atvasinājums no saknes, kas nozīmē „sadalīt”, sašķelt”, „salauzt”, „sasist druskās”. Bībelē šis vārds bieži lietots var darbības kontekstā. „Jūs salauzīsit [prs] arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos” (Mihas 3:3). Ebreju valodā baltastes ērglis ir peres (5. Mozus 14:13), jo tas saplosa (prs) savu upuri. Dievišķā vēsts Belsacaru pielīdzina tirgonim, kas krīt par upuri svešiniekiem un tiek saplosīts gabalos. Uz to, ka uzbrucēji ir vairāki (mēdieši (jeb mīdieši) un persieši), netieši norāda arī vārda upharsin daudzskaitļa forma; uzrakstā tas ir vienīgais vārds daudzskaitlī. Jau pats vārda prs skanējums dod mājienu uz persiešiem. Belsacars tagad zina, ka viņa valstij ir pienācis gals. Katrs vārds uz to norāda. Mene (skaitīts) ir tirdzniecības beigas; Tekel (svērts) ietver trūkumu, prombūtni, deģenerāciju; un Upharsin (un dalīts) norāda uz sadalīšanu, sabrukumu.

Bet pāri par pašiem vārdiem fatālus beigu zvanus var saklausīt arī to ritmā. Uzraksts sastāv no četriem vārdiem, jo vārds Mene ir ar nolūku atkārtots. Un katram vārdam Daniēls pievieno no četriem vārdiem sastāvošu izskaidrojumu aramiešu valodā.

• Uzraksta teksts: četri vārdi.
• Mene izskaidrojums: četri vārdi.
• Tekel izskaidrojums: četri vārdi.
• Upharsin izskaidrojums: četri vārdi.

Skaitlim četri Daniēla grāmatā ir ievērojama loma. Nebu kadnēcara sapņa tēls sastāvēja no četriem metāliem, ainojot četras lielvalstis, kas sekos cita citai līdz pat galam. Tās pašas četras valstis parādīsies atkal 7. nodaļā, šoreiz četru zvēru veidā. Arī ārpus Bībeles literatūrā ir atrodams šis četru daļu cikls. Senie Persijas un Babilonas pravietojumi bieži runā par četru valstu ciklu, ne obligāti ar to domājot četras valstis no Daniēla grāmatas. Piektās valsts šeit nav. Zemes valstis nepārsniedz skaitli četri. Skaitlis četri ir gala, beigu zīme. Tas attiecas arī uz Belsacaru. Nebukadnēcaram sekoja četri ķēniņi: Amel-Marduks (562-560), Neriglisars (560-556), Labaši-Marduks (556) un visbeidzot Nabonids (556-539) ar Belsacaru kā reģentu jeb pavaldoni. Vairāk neviena ķēniņa nebūs. Belsacars saprot, ka viņš ir pēdējais Jaunbabilonijas monarhs.

Ķēniņa nāve

Ķēniņš reaģē „tūlīt” (Daniēla 5:29 burtisks tulkojums), citas iespējas viņam nav. Steigšus atalgojis Daniēlu, viņš pievēršas rūpēm par aktuālākām lietām, jo ienaidnieku armija ir jau durvju priekšā. Nodaļas teksts noslēdzas ar ironisku pieskaņu: tagad, kad viņš ir zaudējis visu, Belsacars nu būtu labprātīgs dalīties ar visu, kas viņam ir, pat ar savām ķēniņa prerogatīvām. Ķēniņa kalpi ietērpj Daniēlu purpura, karaliskās krāsas, mantijā (sal. Esteres 8:15), un Belsacars viņu ieceļ par trešo cilvēku valstī, tūlīt pēc Nabonida un sevis paša. Arī zelta ķēde ir liels pagodinājums, cieņas zīme. Daniēls tagad pieņem šīs dāvanas, lai arī zina, ka drīzie notikumi anulēs to vērtību. Dažu stundu laikā pravietojums ir piepildījies. Iebrucēju spēki okupē Babilonu un nogalina Belsacaru. Varu pārņem jauns valdnieks – mēdietis Dārijs. Starp citiem ar Babilonu saistītiem ķīļraksta dokumentiem „Nabonida hronika” apstiprina Bībeles stāstu: „Gobrias (Ugbaru), Gutiumas pārvaldnieks un Kīra armija ienāca Babilonā bez cīņas. Vēlāk Babilonā tika apcietināts Nabo nids, kad viņš atgriezās. (..) Arahshamnu mēnesī, trešajā dienā, Kīrs ienāca Babilonā. (..) Gobrias, viņa pārvaldnieks, iecēla (apakš) pārvaldniekus Babilonā.” Babiloniešu teksts šeit nepiemin Belsacaru, jo teksta galvenā vērība ir vērsta uz Nabonidu. Bet Nabonida prombūtne apstiprina reģenta esamību Babilonā.

Vispirms jaunais valdnieks ieceļ sev pakļautus pārvaldniekus, uz ko norāda arī Daniēla grāmata (Daniēla 6:1-3). Pierādījumi lie cina, ka Gobrias varētu būt neviens cits kā mēdieties Dārijs. Vārds Dārijs ir godinošs tituls, kas nozīmē „tas, kurš tur scepteri”, un iespējams, ka Gobrias šo titulu ir pieņēmis. Saskaņā ar senajām hronikām, Gobrias mira gadu un trīs nedēļas pēc Babilonas krišanas. Tas arī izskaidro, kāpēc Kīrs pieņēma titulu „Bābeles ķēniņš” tikai gadu vēlāk un kāpēc Daniēla 6:28 viņu min kā Dārija pēcteci. Gobrias, saukts arī par mēdieti Dāriju, sāk savu valdīšanu 62 gadu vecumā (Daniēla 5:30) un valda Babilonā tikai nedaudz vairāk par gadu. Un tiešām, Daniēla grāmata norāda vienīgi uz pirmo viņa valdīšanas gadu (Daniēla 9:1).

Piektā nodaļa veido pagrieziena punktu Daniēla grāmatā: Babiloniju nomaina mēdiešu un persiešu valsts, tā daļēji piepildot 2. nodaļas pravietojumu. Līdzīgi kā kādreiz viņa vectēvs (3. noda ļa) Belsacars cenšas bēgt no patiesības, uzstājīgi apgalvojot, ka Ba bilona ir mūžīga. Abus monarhus no viņu pārdrošības atmodina iejaukšanās no augšas. Koks tiek nocirsts, un roka atprasa dzīvību. Abu dzīvē piepildās pravietiskie vārdi. Līdzīgi īstenojas arī pārējie pravietotie notikumi. Belsacara personā piepildās abi pravietojumi: gan senais Nebukadnēcara sapņa tēla pravietojums, gan arī tikko rakstītais uz sienas.

Daniēla 5. nodaļas literārā struktūra

Ķēniņa godība (1.-4. pants)

Noslēpumainais uzraksts (5.-9. pants)

Ķēniņienes pamācība (10.-12. pants)

Belsacars konsultējas ar

Beltsacaru (13.-16. pants)

Pravieša runa (17-24. pants)

Uzraksta atšifrējums (25.-28. pants)

Ķēniņa krišana (29., 30. pants)

Apburtie lauvas

Sestā nodaļa sākas turpat, kur beidzās piektā. Dārijs ir kāpis tronī, un Daniēls tikko ir ticis atkal iecelts augstā amatā. Mēs esam 539. gadā p.m.ē. Trimdas augstmanim klājas labi. Bet vai šī labklājība būs ilgstoša? Mēs atceramies mierīgās dienas 2. nodaļas beigās. Arī toreiz trīs ebreji ieguva augstus amatus. Bet šis pagodinājums kļuva par iemeslu smagajam pārbaudījumam 3. nodaļā. Vai vēsture atkārtosies? Šķiet, ka Daniēla grāmatas autors tieši uz to norāda. Sestā nodaļa līdzinās trešajai; tajā ir tāda pati attīstība, tādi paši formulējumi un frāzes („apsūdzēt”, „ar steigu”, „pavēle” utt.). Līdzīgi arī atslēgas vārdu („ķēniņš”, „Daniēls”, „valsts”, „lūgt”, „lauva”, „bedre” utt.) atkārtošanās 6. nodaļā atbalso amatpersonu un mūzikas instrumentu atkārtošanos 3. nodaļā. Šāda stilistiska metode rosina domāt, ka Daniēls tagad piedzīvo to pašu, ko trīs ebreji piedzīvoja 3. nodaļā. Tas, ka šeit nav klāt trīs jūdu, tāpat kā tas, ka 3. nodaļā nav klāt Daniēla, neliecina par viņu gļēvulību. Ja viņi atrastos tādos pašos apstākļos, viņu reakcija būtu tāda pati. Tagad notikumi aprobežojas tikai ar augstāko administratīvo līmeni, skarot vienīgi Daniēlu.

Bābeles komplekss

Līdzīgi kā 3. nodaļa, arī 6. nodaļa aizsākas ar rūpēm par valsts pamatu stiprināšanu. Arī šeit ķēniņš aicina augstās amatpersonas. Trešā nodaļa sākās ar tēla „uzstatīšanu” (hqm) (1. pants). Mūsu pašreizējā nodaļā runa ir par valsts pārvaldnieku „iecelšanu” (hqm) (Daniēla 6:1). Abās nodaļās lietots viens un tas pats aramiešu valodas darbības vārds.

Jau no paša sākuma Daniēls ir šķirts no saviem kolēģiem. Valsts pārvalde ir sadalīta starp 120 satrapiem jeb pārvaldniekiem (sk. Esteres 1:1; 8:9). Pār pārvaldniekiem ir trīs priekšnieki, un Daniēls ir viens no viņiem. Ķēniņš pat domā uzticēt viņam (hqm) pārvaldīt visu valsti (Daniēla 6:3). Dārijs ir iecerējis savus administratīvos panākumus balstīt uz Daniēla pleciem. Viņa izvēli nosaka vairāki iemesli. Pirmām kārtām, līdzīgi viņam pašam, ebrejs nav vietējais, tātad viņš svešajā zemē būs sabiedrotais. Daniēls arī bija paredzējis Babilonas krišanu un Medo-Persijas valsts stāšanos tās vietā. Turklāt pravietis nupat ir iecelts par valsts pārvaldnieku, un viņš ir kalpojis valstij daudzus gadus. Lai izvairītos no haosa, Dārijs nolemj atstāt galvenās babiloniešu valsts pārvaldes struktūras neskartas. Bet patiesais iemesls nav politisks. „Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem tāpēc, ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti.” (3. pants) Daniēla 5:12, kā arī 1. un 2. nodaļa norāda uz šādu „pārākumu” kā Dieva svētības un inspirācijas izpausmi. Citiem vārdiem, ķēniņš vēlas izmantot savā labā Daniēlam piemītošās neparastās spējas. Bābeles mentalitāte iesūcas pat ķēniņa labajos nodomos. Mēs atkal esam nonākuši reliģiskā kontekstā, un tā gaismā mums būtu jāinterpretē turpmākais šīs nodaļas teksts.

Kad Daniēls lūdz

Satrapu rīcība atgādina kaldeju izturēšanos pret trim ebrejiem trešajā nodaļā. Interesanti, ka tajā var vērot visas modernā antisemītisma iezīmes: tas pats naids pret sveštautiešiem, viņu para žām un viņu reliģiju; tā pati slimīgā nenovīdība; tie paši mājieni uz jūdu izcelsmi (Daniēla 6:13); un tā pati politiskā ieinteresētība. Kur vien sabiedrība jūdus sāk uztvert kā draudu vienotībai, antisemī tisms kļūst par tautu un ideoloģiju vienojošo faktoru, vai tas būtu marksisms vai nacisms, kreisais vai labējais radikālisms. Sestā nodaļa piedāvā mācību vairākumam, brīdinot to ne tikai no antisemītisma kārdinājuma, bet arī no jebkuras ksenofobiskas apspiešanas formas. Gan jūdu un kristiešu, gan balto un melno attiecībās antisemītisms ir prototips naidam starp rasēm, reliģijām un tautām – naidam pret atšķirīgo. Antisemītisms ir noziegums pret cilvēci, bet tas mēdz maskēties. Valsts, Dieva vai Allāha vārdā mēs nicinām, mēs vajājam un mēs sitam krustā. Antisemītisms pēc būtības ir reliģiozs. Mēs ienīstam un nogalinām ar tīru sirdsapziņu, būdami pārliecināti par Dieva atzinību un svētību. Daniēla stāsts atsedz antisemītisma slēpto mehānismu. Satrapu reliģija ir cilvēcisks produkts. Tā nav inspirēta no augšas, bet rodas administratīvajā komitejā: „Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padomnieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums.” (7. pants) Viņi plāno pie lūgsmi, un nepaklausība automātiski nozīmē nāvi lauvu bedrē. Viņi ir pieņēmuši savu lēmumu un nu kolektīvi (6., 11., 15. pants) metas pie ķēniņa. Viss ir atkarīgs no viņu pašu politiskā snieguma, tāpēc arī viņi ir tik aktīvi. Darbaholisms ir bezdievības laikmeta simptoms. Apsēstība ar panākumu gūšanu, ko mēs dažkārt vērojam savās draudzēs, nebūt nav svētuma zīme, bet drīzāk gan signalizē, ka ir zaudēta saikne ar Dievu.

Mirstīgais ir aizstājis Dievu; izmantojot juridisku termi noloģiju: Dieva likumu, dat (5. pants), ir aizstājis cilvēku likums, dat (8. pants). Tas pats vārds qayam raksturo abas – gan cilvēku (7., 15. pants), gan debesu Dieva pavēli (26. pants). Šī liekulība, šī izlikšanās par Dievu ir visa fanātisma un neiecietības sakne. Un tiešām, tās piekritēji uzspiedīs valdnieka pavēli ar varu: „Ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē.” (7. pants) Pret „neticīgo” vērsta vardarbība nav nekas cits kā paša vajātāja reliģiskā bankrota simptoms. No krusta kariem līdz inkvizīcijai, no Hitlera līdz Staļinam un ajatolām vienmēr parādās tas pats neiecietības rokraksts. Kad reliģija uzdodas par absolūtu pārliecībā, ka tā ir patiesība, tā nevar ieredzēt citas reliģijas, iespējams, tāpēc, ka tās var pārāk daudz atgādināt pašas iedomību un melus.

Bet dievbijīgais neuztraucas. Sestajā nodaļā ainotais kontrasts starp Daniēlu un viņam apkārt esošo pūli ir uzkrītošs. Trokšņaino satrapu ielenkumā viņš paliek kluss. Viņš negriežas ne pie saviem kolēģiem, ne arī pie ķēniņa. Tā vietā viņš aiziet savā istabā un pavērš seju pret rietumiem. Politiskajai stratēģijai Daniēls liek pretī lūgšanu. Tā ir piektā lūgšana Daniēla grāmatā. Konteksts ir bezcerīgs. Sirmais pravietis zina, ka ir bezspēcīgs. Būdams pazīstams ar mēdiešu un persiešu likumiem, viņš zina, ka izdotā pavēle nav atsaucama (8. pants). Līdzīgs piemērs ir aprakstīts arī Esteres grāmatā (Esteres 8:8). Ārpus Bībeles literatūra stāsta par gadījumu, kad kāds cilvēks notiesāts uz nāvi par noziegumu, kuru viņš nemaz nebija pastrādājis. Kad beidzot tika pierādīta viņa nevainība, bijis jau par vēlu atsaukt ediktu un nāves sods ticis izpildīts. Daniēls neredz nekādu izeju. Pat ķēniņš nevar neko darīt. Aplūkota šādā kontekstā, pravieša lūgšana iegūst jaunu nozīmi. Viņš to neveic kā reliģisku pienākumu, nedz arī aiz rutīnas vai māņticības. Tā arī netiecas tērpties retoriskā krāšņumā. Šāda lūgšana ir neparasta, jo to rosina nāves draudi, un tā runā tikai par visbūtiskāko. Bet daudzējādā ziņā tā neatšķiras no Daniēla iepriekšējām lūgšanām. Ne jau apstākļi ir tie, kas Daniēlu spiež lūgt. Teksts norāda, ka viņš „pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis” (10. pants). Satrapu reliģiskajai sistēmai Daniēls liek pretī brīva cilvēka lūgšanu. Viņš lūdz neatkarīgi no apstākļiem, gan labos laikos, gan sliktos. Viņam lūgšana nav pēdējais salmiņš slimībā vai nāves priekšā, bet neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa.

Daniēla lūgšana ir gan varoņa, gan svētā lūgšana. Lai ignorētu aizliegumu un lūgtu, ir nepieciešama varonīga drosme. Vienkārši nometoties uz ceļiem, Daniēls riskē ar savu dzīvību. Viņš būtu varējis lūgt slepenībā. Raksti pat mudina lūgt noslēgtībā (Mateja 6:6). Kad lūgšana kļūst par modes lietu, labāk ir lūgt vienatnē. Bet kad varasiestādes izsludina lūgšanu ārpus likuma, lūgt slēpjoties nozīmētu atzīt, ka ķēniņš ir varenāks par Dievu. Daniēls – vismaz uz laiku – būtu varējis piemēroties apstākļiem. Galu galā, Dievs piedod – Viņš zina cilvēka sirdi. Bet Daniēls izvēlas drīzāk mirt, nekā kaut uz laiku atteikties no savas ticības dzīves. Kad pār viņa galvu savelkas mākoņi, viņš neskrien meklēt patvērumu, bet stāv stalti kā brīvs cilvēks. Pravietis izvēlas palikt uzticīgs Dievam savā sirdī un arī savā rīcībā. Viņa drosme ir ievērības vērta. Būdams saprātīgs un piedzīvojis vīrs, Daniēls zina, pret ko viņš nostājas. Tā nav vientiesība, kas nespētu apzināties savas rīcības sekas. Tomēr tā nav tikai varoņa, bet vēl jo vairāk tā ir svētā lūgšana. Lūgt, atrodoties grūtībās, ir vieglāk, nekā lūgt ikdienā. Daniēla drosmei mums jāpievieno arī pacietības tikums. „Vieglāk ir būt varonim nekā svētajam”, saka doktors Rio Alberta Kamī romānā Mēris. Varonīga rīcība ir īslaicīga un publiska. Tas to arī dara varonīgu. Svēta rīcība turpretī turpinās arī tumsā un visu mūžu. Neviens neaplaudē, neviens par to nezina, nevienam tas nerūp. Lūgšana briesmu brīdī vai pārbaudījumā prasa mazāk pūļu, nekā lūgšana ikdienas dzīves gaitā.

Ja Daniēls nepadodas savam smagajam pārbaudījumam, tad tas ir pateicoties ietvaram, kādu viņš ir piešķīris savai lūgšanai. Savā namā viņš ikdienas lūgšanai ir nošķīris „augšistabu”, greznību, ko varēja atļauties vienīgi atsevišķas ļoti augstas amatpersonas (2. Ķēniņu 1:2; 4:10, 11). Tādā veidā lūgšana kļūst saistīta ar vietu, palīdzot atstāt citas rūpes viņpus slieksnim. Daniēla lūgšanu dzīvi balstīja arī noteikta kārtība jeb disciplīna. Pravietis lūdz „trīs reizes dienā” (Daniēla 6:10, 13). Lūgšanai nevajadzētu būt atkarīgai vienīgi no „dvēseles saviļņojumiem”, kas nāk un iet atbilstoši mūsu noskaņojumam vai mēness fāzei. Daniēla piemērs mums māca, ka lūgšanai jātiek integrētai mūsu dzīves ritmā. Lūgšana ir dzīvība. Tai ir jātiek lolotai un koptai, tai ir jāļauj elpot. Lūgšana ir pamatvajadzība, kas mums ir jāpiepilda pat tad, ja jūtas ir kaut kur citur. Lūgšanai ir jābūt tādai pašai mūsu dzīves sastāvdaļai kā maltītes, darbs un citi uzdevumi. Vienīgi tad mēs būsim pietiekami stipri, lai stātos pretī pārbaudījumam, kad tas nāk.

Interesanti, ka Daniēla lūgšanu laiks ir saistīts ar upurēšanas laiku Jeruzalemes templī (1. Laiku 23:30-31). Pieminot šos rituālus, Daniēls vēršas pret rietumiem. Jau tempļa iesvētīšanas lūgšanā Salamans izjuta šo saikni starp upurēšanas rituālu un trimdinieku lūgšanu: „Un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi (..) un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību.” (1. Ķēniņu 8:47-49) Lūgšana tādējādi ir cieši saistīta ar upurēšanu. Līdzīgi upurēšanai Dievs ir paredzējis, lai lūgšana mūs vestu tuvāk Viņam. Ebreju darbības vārds „upurēt” ir cēlies no saknes qrb, kas nozīmē „tuvu” un ietver Dieva tuvošanos cilvēkam. Lūgšana nav cilvēku uzkāpšana pie Dieva, bet Dieva nokāpšana pie cilvēkiem. Šeit slēpjas atšķirība starp Daniēla un babiloniešu reliģiju, kuri bija atkarīgi no savām pašu pūlēm.

Lūgšanas orientēšana pret templi ir arī cerības žests: tas aino cerību, ka trimdinieki atkal atgriezīsies un templis tiks atjaunots. Lūgšana ietver arī nākotnes dimensiju. Daniēls negriežas pret Jeru zalemi kā burvis, kas vēršas pret debesīm pēc lietus. Viņa rīcībai nav maģisku nolūku. Viņš zina, ka problēmas risinājums ir kur citur – „debesīs”, kā sacīja Salamans. Daniēls lūdz, pagriezies pret Jeruzalemi, tāpēc, ka viņš cer uz nākotni. Viņa lūgšana ir novietota laikā, ne telpā. Ebrejiem svētums slēpjas laikā, ne telpā. Nozīme nav monumentam, bet laikam. Ābrahams Hečels atzīmē, ka „‘Kunga die na’ praviešiem ir svarīgāka par ‘Kunga namu’.” Trīs monoteistiskās reliģijas – jūdaisms, kristietība un islāms – ir saglabājušas Daniēla žestu. Visas trīs reliģijas ir orientējušas savas lūgšanas un savas pielūgsmes vietas Jeruzalemes virzienā.

Daniēla lūgšana vijas ap diviem ticības un cerības elementiem, kas ietverti divos darbības vārdos. Daniēls „slavē” (Daniēla 6:10), un viņš „lūdz” (11. pants). Pirmais darbības vārds ir atvasināts no vārda yad (atvērta roka) un izsaka tādas personas pateicību, kas ir kaut ko saņēmusi. Otrs vārds mithannan ir cēlies no hnn (labvēlība, žēlastība) un izsaka tādas personas lūgumu, kas nav saņēmusi. Lūgt tādējādi nozīmē atzīt savu tukšumu un apzināties, ka viss, kas ir, nāk no augšas. Šāda lūgšana ir pazemības akts. Daniēls lūdzot nometas ceļos, tas ir verga vai uzvarēta kareivja žests, kura liktenis tagad atrodas pavēlnieka rokās.

Lauvu bedrē

Bet Daniēla lūgšana paliek neuzklausīta. Šķiet, ka pats Dievs ir bezspēcīgs. Lietas iet savu gaitu un Daniēls ir lemts sodam. Dārijs izsaka dažus iedrošinājuma vārdus: „Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!” (Daniēla 6:16), izmantojot to pašu frāzi, ko izsacīja trīs ebreji, atbildot Nebukadnēcaram (Daniēla 3:17). Bet vārdi neko nemaina. Sargi iemet Daniēlu lauvu miteklī un aizzīmogo ieeju. Saskaņā ar Herodotu, akmens durvis tika nostiprinātas ar izturīgu virvi. Bija arī speciāla iedobe ar mālu, kurā ķēniņš varēja iespiest savu zīmoggredzenu (Daniēla 6:17). Daniēla liktenis ir apzīmogots. Iestājas klusums. Ķēniņš dodas gulēt neēdis (18. pants). Senatnē vakariņas bija galvenā ēdienreize (2. Mozus 16:8). Dienas karstums bija mitējies, un tas bija īstais laiks ielūgumiem un banketiem. Ķēniņa atturība ir kas vairāk par grūtsirdības izpausmi – tas ir gavēnis. Tuvo Austrumu kultūra, tāpat kā bībeliskā tradīcija, gavēni saista ar lūgšanu (Daniēla 10:3). Bezspēcīgs, ķēniņš kā pie pēdēja salmiņa ķeras pie reliģiskas lūgšanas. Nākamajā rītā viņš steidzas pie lauvu bedres skatīties, vai viņa lūgšana ir atbildēta. Ar skumjām un uztraukumu balsī viņš vaicā: „Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?” (Daniēla 6:20) Un sirmais pravietis rāmi atbild: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” (21. pants) Uz ķēniņa „dzīvais Dievs” (hay) atsaucas Daniēla „dzīvo mūžīgi” (hay). Dieva dzīvība nodrošina ķēniņa dzīvību. Starp abām pastāv bioloģiska saikne. Ķēniņš „dzīvo” pateicoties „dzīvajam” Dievam. Līdzīgi tam, ja Daniēls ir dzīvs, tad arī tas ir, pateicoties tam pašam dzīvajam Dievam. Daniēls neatsaucas nedz uz savu lielo drosmi, nedz arī uz savu izcilo ticību. Tā vietā viņš izvēlas apliecināt dzīvo Dievu, kurš „aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika” (22. pants).

Tāpat kā trešajā nodaļā, arī šoreiz glābšana nāk no augšas, Dievam sūtot savu eņģeli. Pāri par mūsu spēkiem, glābšanas avots ir ārpus mums pašiem. Daniēlu nav glābusi nedz viņa gudrība, nedz arī viņa parādītā drosme, bet tas, ka „viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam” (23. pants). Viņu glābj ticība. Daniēls bija nevainīgs (22. pants), bet ar to vien nepietika, lai viņu glābtu. Lai Dievs sūtītu savu eņģeli, viņam bija nepieciešama ticība. Bet ticība neizslēdz taisnumu jeb nevainīgumu. Lai arī glābšana nāk vienīgi no Dieva, ticība nevar izdzīvot bez darbiem; bez atsaukšanās rīcībā un darbos. Uzticība Dievam dara Daniēlu taisnu jeb nevainīgu. Ticība ir kas vairāk, nekā vienkārši „ticēšana” Dieva glābšanai – tā ir „dzīvošana” un cīnīšanās tagadnē ar Dieva palīdzību. Cilvēki bieži ir reducējuši reliģiju līdz abstraktam bezmiesisku dogmu līmenim, kas glazētas ar skaistām emocijām. Daniēla pieredze mums sniedz ikdienā iemiesotas reliģijas paraugu.

Atmaksa

Divas pavēles, ko ķēniņš deva mūsu stāsta sākumā, atbalsojas vēl divās citās, ko viņš izdod tagad. Ja iepriekš bija pavēlēts iemest Daniēlu lauvu bedrē, tad tagad tiek izdota pavēle iemest bedrē pravieša apsūdzētājus kopā ar viņu ģimenēm. Bet šī pavēle ir tikpat bezjēdzīga kā pirmā. Vardarbība par Dievu neizpērk vardarbību pret Dievu. Izvēloties sekot tradīcijai, Dārijs paliek tikpat aprobežots kā aizvien. Sods ir kolektīvs, lai novērstu iespēju, ka kāds no izdzīvojušiem ģimenes locekļiem varētu atriebties. Šajā reizē ne viens eņģelis neiejaucas. Lauvas pat neļauj saviem upuriem sasniegt zemi. Saskaņā ar Jozefu Flāviju, Daniēla apsūdzētāji bija apšaubījuši brīnuma autentiskumu, sakot, ka lauvas ir bijuši paēduši un tāpēc nav Daniēlu aiztikuši. Nu viņiem tika dota lieliska iespēja pārbaudīt sava iebilduma atbilstību īstenībai.

Pavēli pielūgt ķēniņu tagad nomaina pavēle pielūgt Daniēla Dievu. Dārija dekrēts līdzinās Nebukadnēcara dekrētam 3. nodaļā. Bet, kamēr Nebukadnēcars bija tikai aizliedzis zaimot Dievu, Dārijs pavēl cilvēkiem Viņu pielūgt: „Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala.” (26. pants) Dārijs aptver lauvu bedres brīnuma universālo aspektu. Kad cilvēks sastopas ar Dieva eksistences realitāti, tas nespēj klusēt. Tāpēc arī viņa dekrēts cildina dzīvo Dievu. Šī ir sestā lūgšana Daniēla grāmatā; tā ar savu līdzīgo stilu, vārdiem un saturu mums atgādina Nebukadnēcara lūgšanu 4. nodaļā. Arī šīs lūgšanas centrā ir Dievs un Viņa mūžīgā valsts. Bet Dārijam ir dziļāka izpratne par ebreju Dievu nekā tā bija Nebukadnēcaram, jo viņš apliecina, ka Dievs ir „dzīvais Dievs”, Radītājs un Glābējs. Ķēniņa pirmie vārdi raksturo Viņu kā mūžīgi dzīvo Dievu, kurš „paliek mūžīgi” un kura „valstība ir neiznīcīga” – atšķirībā no šīs pasaules valstīm (26. pants).

Persiešu ķēniņa lūgšanu caurvij dzīvības motīvs. Lūdzot cil vēks sāk labāk apzināties, kas ir patiesa, paliekoša dzīve, kurā laime ir kas vairāk nekā tikai mirāža. Lūgšana ir protests pret ciešanām un nāvi, kliedziens pret nepieņemamo. Caur lūgšanu mēs saņemam cerību. Lūgt nozīmē mīlēt dzīvi, būt saistītam ar Dievā esošo dzīvību. Šāda lūgšana nozīmē atskārsmi, ka bez Dieva nekas nevar pastāvēt vai izdzīvot. No rīta mēs lūdzam, atmostoties un ceļoties ikdienas dzīvei. Dienvidū mēs lūdzam par maizi, kas mūs uztur. Un vakarā mēs nododam savas dvēseles Viņa gādībā.

Lūgšanā daudzinātā dzīvības tēma sakņojas bībeliskajā radīšanas notikumā. Dzīvība ir saistīta ar Dievu, jo Viņš ir tās avots, visa esošā Radītājs. Ar to bībeliskā lūgšana atšķiras no pagāniskās lūgšanas. Pagāni lūdz to, ko paši ir izveidojuši. Bībeles ticīgie lūdz To, kurš ir veidojis viņus. Tāpēc arī lūgšana vēršas pie neredzamā. Katrs Dieva attēlojums ir cilvēku darinājums un kā tāds tas falsificē lūgšanu. Cilvēki tad visu universā uztver kā „zīmes un brīnumus” (27. pants). Saule un zvaigznes, kalni un jūra, vīrietis un sieviete neradās paši pēc savas iniciatīvas, nedz arī nejaušības dēļ, bet gan mērķtiecīgas radīšanas rezultātā. Un viss ir brīnums, neredzamā Dieva zīme. Lūgšanas akts sakņojas radīšanas notikumā. Tā ir ticība Dieva spēkam bēdas pārvērst priekā, nāvi dzīvībā, neko darīt par kaut ko.

Tikai šādā kontekstā var notikt glābšana, kā mēs redzam lūg šanas trešajā apgalvojumā: „Viņš izglābj un atsvabina.” (27. pants) Ticība glābšanai ietver ticību radīšanai, un ticību radīšanai dara ie spējamu ticība dzīvajam Dievam. Jo vienīgi Radītājam, kurš jopro jām dzīvo, ir spēks nāvi pārvērst dzīvībā. Lūgšana ir vairāk nekā tikai mierinošs un subjektīvs pārdzīvojums. Tā tiecas mainīt kosmis kās dimensijas. Pāri par transcendentālu harmonijas un miera pie dzīvojumu tā ir eksistenciāls sauciens pēc labākas pasaules. Kad mēs lūdzam par dienišķo maizi, par slimnieku un pat par mieru pasaulē, būtība vienmēr ir tā pati. Augstākais lūgšanas piepildījums ir glāb šana, Dieva valsts nākšana. Senie rabīni mēdza teikt, ka „lūgšana, kurā netiek pieminēta Dieva valstība, nav lūgšana.” Tāpēc lūgšanas galarezultāts ir augšāmcelšanās. Trīs jēdzieni, ko satur Dārija lūgšana („dzīvais Dievs”, Radītājs Dievs un Dievs, kurš glābj), saplūst kopā augšāmcelšanas notikumā: „Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles.” (27. pants)

Dzīvības, radīšanas un glābšanas tēmas ievijas arī Daniēla pie dzīvojumā. Pārdzīvojis lauvu bedri un iznācis no tās neskarts, līdzīgi trīs ebrejiem 3. nodaļā, Daniēls ir uzskatāms par augšāmcēlušos no mirušiem. Jaunajā Derībā Vēstule ebrejiem piemin abus šos stāstus un tos interpretē augšāmcelšanās gaismā (Ebrejiem 11:33, 34). Bībeliskā tradīcija, īpaši Psalmos, bieži izmanto lauvu, lai simbolizētu nāves varu (Psalmi 22:13, 14, 22; 57:4-6; 91:9-13). Arī kristīgā simbolika ir pārņēmusi šo stāstu kā simbolu uzvarai pār nāvi. Ticīgie ir attēlojuši ainu ar no lauvām izglābto Daniēlu uz sarkofāgiem kā atgādinājumu par augšāmcelšanās brīnumu. Kristiešu skatījumā stāsts par Daniēlu satur daudz līdzību ar stāstu par Jēzu. To atzina jau agrīnie kristieši, kuriem Daniēla grāmata kļuva par pastāvīgu iedvesmotāju. Līdzīgi Daniēlam Jēzus kļuva par upuri augsti stāvošu amatpersonu sazvērestībai, kuriem skauda Viņa ietekme. Līdzīgi kā stāstā par Daniēlu ļaunie spēki manipulēja ar vadošo autoritāti un piesauca politiskus iemeslus, lai attaisnotu soda piespriešanu. Abos gadījumos upuris bija nevainīgs un mēģinājumi viņu glābt veltīgi. Un abos gadījumos notiek augšāmcelšanās no aizzīmogota kapa.

Daniēls ceļas no nāves varenāks nekā iepriekš. Viņš ir brīvs. Dievs, kurš bija nolemts vienīgi slepenai pielūgsmei, uzskatīts tikai par kādu no cilšu dievībām, tagad ir universa Dievs (Daniēla 6:26, 27). Viss ir apgriezies otrādi. Daniēla uzvara atbalsojas tālu. Tā brīdina oportūnistus, kuri zemojas panākumu dievu priekšā, un tā iedrošina tos retos, kuri izvēlas ticības risku.

Daniēla labklājība

Stāsta noslēgums piemin Daniēla panākumus, līdzīgi kā 3. nodaļas noslēgums ziņo par trīs ebreju sekmēm. Bet, kamēr trīs ebreju labklājību nodrošināja ķēniņš (Daniēla 3:30), Daniēla lab klājība paliek neatkarīga no ķēnišķīgās žēlastības un turpinās arī Kīra valdīšanas laikā. Nodaļa noslēdzas uz cerības nots, kas snie dzas tālāk par pravieša personīgo laimi un pašu brīnumu. „Persieša Kīra” pieminēšana jau dod mājienu uz trimdas beigām un ar Israēla atjaunošanu saistīto pravietojumu piepildīšanos.

Daniēla grāmatā vārds „Kīrs” faktiski ir kā atskaites punkts. „Kīrs” iezīmē pirmās nodaļas noslēgumu, un tas parādās arī tuvu visas grāmatas beigām (Daniēla 10:1). Tas uzpeld arī tagad, noslēdzot Daniēla grāmatas pirmo daļu. Tādējādi tas iezīmē un atdala abas grāmatas daļas. Pirmā daļa ir stāsts par Daniēlu – par viņa dzīvi, viņa pārbaudījumiem un panākumiem. Pravietiskie sapņi šajā daļā lielākoties aprobežojas ar iesaistīto personu dzīves laiku. Toties otrajā daļā mēs atstājam tā laikmeta skatuvi, lai dotos tālā nākotnē (Daniēla 8:26; 12:4, 9). Abas daļas ir savstarpēji saistītas. Katra no tām apstiprina otru. Liecības par pagātnes pravietojumu piepildījumu mūs iedrošina ticēt nākotnes pravietojumu patiesumam un eventuālam piepildījumam. Ikdienas dzīvē sastaptais brīnums ir citas realitātes zīme: „Viņa valstība ir neiznīcīga.” (Daniēla 6:26; 3:32; 4:31) Dieva piedzīvošana ikdienas dzīvē stiprina sapni par citu valstību. Tas ir dievišķās iejaukšanās nolūks: stiprināt ticību un cerību un iekvēlināt mūsu ilgas pēc jaunas pasaules. Grāmatas pirmā daļa ir sagatavojusi ceļu otrajai daļai.

Daniēla 6. nodaļas literārā struktūra

Daniēla panākumi (1.-3. p.)

Satrapu apsūdzības (4.-13. p.)

Lauvas (14.-24. p.)

• Dialogs
• Daniēls iemests lauvu bedrē
• Dialogs
• Daniēls izglābts no lauvu bedres

Atmaksa (25.-27. p.)

Daniēla panākumi (28. p.)

Četri zvēri un Cilvēka Dēls

Tagad mēs esam pašā Daniēla grāmatas vidū. Komentatori 7. nodaļu ir nosaukuši par Daniēla grāmatas „sirdi” un „smaguma centru”. Tā ir pagrieziena punkts, ar kuru sākas Daniēla grāmatas otrā daļa. No šī brīža vēsture vairs nav pasniegta reālu notikumu formā, bet mēs to neskaidri samanām no tālienes caur sapņiem un atklāsmēm. Stils izmainās no konkrētā uz simbolisko. Mēs sastopa mies ar dīvainiem dzīvniekiem un noslēpumainiem skaitļiem, žan ru, ko dēvē par „apokaliptisku”. Iezīmējot šo pāreju, autors pārtrauc notikumu hronoloģisko plūdumu.

Septītā nodaļa mūs aizved atpakaļ Belsacara laikā, kad Nabonids vēl atradās Temā (553. g. pirms Kristus). Tas ir arī gads, kad Kīrs uzveica mēdiešu ķēniņu Astiagu. Neskatoties uz neskaidrību, septītajā nodaļā ir vairāki no iepriekšējām nodaļām pazīstami motīvi, īpaši no otrās nodaļas. Patiesībā abas vīzijas attīstās analogi. Tās ietver vienu un to pašu laiku, no Babilonas līdz cilvēciskā laika beigām, un stāsta par vienām un tām pašām četrām valstīm, ko 2. nodaļā simbolizē metāli, bet 7. nodaļā – zvēri. Šī līdzība ir vairāk nekā tikai vienojošs faktors – tā ir atslēga mūsu interpretācijas metodei. Septītā nodaļa mums jālasa otrās nodaļas gaismā.

Starp abām vīzijām tomēr pastāv arī atšķirība. Otrajā nodaļā atklāsmi saņēma Nebukadnēcars. Šeit sapni redz Daniēls pats. Saikni starp sapņa saturu un tā komunikāciju uzsver vārdu spēle: „Daniēlam bija sapnis, un, guļot gultā, parādības gāja caur viņa prātu [resh].

Viņš aprakstīja sava sapņa saturu [resh]” (Daniēla 7:1 NIV).

Ar šo vārda resh atbalsošanu autors izveido tiešo saikni starp to, kas ir ticis atklāts, un to, kas ticis uzrakstīts. Citiem vārdiem sakot, šeit nav vietas izpušķojumiem. Autors stāstīs to, ko Dievs ir atklājis, – ne vairāk un ne mazāk. Un tāpēc, ka to ir sniedzis Dievs, mums pret to būtu jāizturas nopietni.

Jau no paša sākuma vīzija darbojas universālā līmenī. Tā uzbango no ūdens un to ieskauj četri vēji (2. pants). Ūdens pieminēšana mūs ved atpakaļ radīšanas laikā (1. Mozus 1:1), un četri vēji iemieso četrus zemes stūrus (Caharijas 6:5-7). Daniēla pravietojums attiecas uz visu pasauli. Mēs varam sadalīt vīziju trīs citu citai sekojošās ainās, no kurām katru ievada tā pati frāze: „Es naktī parādībā redzē ju.” (Daniēla 7:2, 7, 13) Savukārt katru ainu sīkākās daļās iedala izsaukuma vārds waaru (2., 5., 7., 13. pants; latviešu tulkojumā šis vārds parādās vienīgi 2. („un lūk”) un 13. pantā („redzi”)) vai waalu (8. pants, „un redzi”).

Lauva, lācis un leopards

Patiesībā parādībā redzētie zvēri tikai attāli atgādina dzīvnie kus, ar ko mēs tos parasti salīdzinām. „Pirmais izskatījās kā...” (4.- 6. pants). Aina ir gandrīz sirreāla, pazīstamu elementu nesakarīga ko lāža. Jebkurā gadījumā tai piemīt visas murgam raksturīgās pazīmes. Bet tā laika vēsturiskajā kontekstā šādu dzīvnieku pieminēšana ir ļoti zīmīga. Babiloniešu tradīcijā dzīvnieki simbolizē nākotnē gaidāmus vēsturiskus notikumus. Bet bībeliskajā tradīcijā šādi hibrīdi pārkāpj radīšanas principu, ka visiem dzīvniekiem jābūt „pēc to kārtas” (1. Mozus 1), kā arī 3. Mozus rakstīto likumu: „Saviem lopiem tev nebūs likt sajaukties ar lopiem no citas kārtas.” (3. Mozus 19:19) Šie zvēri tādējādi simbolizē ļaunprātību vai ļaunuma spēkus.

Lauva

Spārnotais lauva atbilst otrās nodaļas tēla pirmajam metālam un simbolizē Babilonu. Lai to pamatotu, nav pat nepieciešams at saukties uz mitoloģiskām un astroloģiskām tradīcijām; pietiks ar bī beliskajiem avotiem un babiloniešu skulptūrām. Babiloniešu māksla tiešām bieži ataino spārnotus lauvas, kā mēs redzam, piemēram, glazēto flīžu sienu fragmentos, kas saglabājušies dažādos muzejos. Krietni daudz spārnotu lauvu greznoja galveno ceļu uz Babilonu. Interesanti, ka Raksti pašu Nebukadnēcaru simbolizē ar dubultu lauvas un ērgļa tēlu (Jeremijas 49:19, 22).

Spārnotā lauvas metafora apvieno lauvas spēku (Salamana pamācības 30:30) un ērgļa ātrumu (2. Samuēla 1:23). Tas ir kaut kas gandrīz nepārspējams. Šī valsts ir vislabākā, gluži tāpat, kā pirmā valsts, ko 2. nodaļa raksturo kā „zelta galvu” un „ķēniņu ķēniņu”. Savukārt izrautie spārni mums atgādina ceturtās nodaļas milzu koku, kurš palika bez zariem. Zvērs tad paceļas no zemes un nostājas uz divām kājām kā cilvēks. Daniēla grāmatā cilvēciskās īpašības ir saistītas ar reliģisko dimensiju (sk. mūsu komentāru par „mālu” pie 2. nodaļas). Dodot mājienu uz Nebukadnēcara atlabšanu un atgriešanos, tas iegūst cilvēka sirdi. Vertikālais stāvoklis simbolizē to, ka ķēniņš tagad var tikt Dieva vadīts, spēki, kas velk zvēru zemē uz visām četrām, tagad ir uzveikti. Šī neparastā, pirms apmēram 10 gadiem notikusī pagānu valdnieka pievēršanās Israēla Dievam joprojām ir svaiga Daniēla atmiņā un tādēļ pelna īpašu pieminēšanu. Spārnotā lauvas mīklu līdz ar to ir viegli atrisināt: tas aino Babilonu. Bet pārmaiņu vēji atnes sev līdzi vēl kādu citu monstru.

Lācis

Sākot ar šo, zvēri neatspoguļo katras valsts vēsturisko un kulturālo kontekstu, bet drīzāk to psiholoģiju. Senie mīti vai horoskopi šos simbolus atšifrēt mums nepalīdzēs. Bībelē lāci raksturo nežēlība (2. Samuēla 17:8; Salamana pamācības 28:15; Amosa 5:19). Paralēlais teksts Daniēla 2. nodaļā šo lāci identificē ar mēdiešiem un persiešiem; šo slēdzienu apstiprina arī lāča dīvainā poza: „Viņš bija piecēlies tikai ar vienu savu pusi.” (Daniēla 7:5) Radījums acīmredzot nestāv uz pakaļkājām, jo vēlāk tam tiek teikts, „celies, ēd”. Visdrīzāk lācis ir pacēlies uz viena no saviem sāniem, labā vai kreisā, tādējādi vienu no sava ķermeņa pusēm parādot kā augstāku par otru. Uz šādu asimetriju norāda arī aramiešu vārds haphel, „pacēlies”. „Sāni” Bībelē simbolizē agresivitāti (sk. Ecēhiēla 34:21, kur aprakstītas agresīvas aitas, kas grūsta citas ar „sāniem un pleciem”) un norāda uz radījuma nežēlību. Astotajā nodaļā divi ragi, viens garāks par otru (3. pants), aino mēdiešu un persiešu varu. Arī lācis, kas „piecēlies tikai ar vienu savu pusi” norāda uz šīs varas duālo dabu, uz to, ka viena no tās pusēm ir zemāka jeb vājāka par otru.

Vēsture apstiprina šo pravietisko ainu. Ap 650. gadu pirms Kristus persieši bija pakļauti mēdiešiem, tomēr viņiem bija zināma autonomija un viņi paši varēja kārtot savas valsts pārvaldes lietas. Pieci simti piecdesmitajos gados Persijas tronī kāpa Kīrs, persiešu ķēniņa Kambisa I dēls un tajā pašā laikā pa mātes līniju arī mēdiešu ķēniņa Astiaga mazdēls. Ar veiklu politisku gājienu palīdzību viņš gāza valdību un drīz vien kļuva par vienīgo valsts valdnieku. Varenais politiskais zvērs pārvēlās uz otriem sāniem, piešķirot augstāko varu līdz šim pakļautajiem persiešiem. Esteres grāmata, kurā tradicionālā frāze „mēdieši un persieši” pārtop par „Persiju un Mēdiju” (Esteres 1:3), sniedz papildu apstiprinājumu Persijas iegūtajam pārākumam.

Vēl šo zvēru raksturo trīs ribas viņa mutē. Līdzīgs teksts Amosa grāmatā min trīs miesas un kaulu gabalus, izrautus no lauvas mutes, kā vienīgās tā maltītes paliekas (Amosa 3:12). Tā ir vēl vie na norāde uz zvēra rijību. Maltītes plēsīgais raksturs („trīs ribas” jeb sāni) atbalso lāča agresīvo pozu („uz sava sāna” – NIV). Teksts noslēdzas ar vārdiem „celies, ēd daudz gaļas!” – kas parasti tiek saprasts kā norāde uz trim galvenajiem persiešu iekarojumiem: Līdiju, Babiloniju un Ēģipti. Bet ja šie trīs iekarojumi ir tikai „paliekas”, cik gan daudz vairāk Kīra kara mašīna aprija patiesībā! Kāda koledžas mācību grāmata stāsta: „Persijas impēriju vienas paaudzes laikā izveidoja Kīrs Lielais. 559. gadā pirms Kristus viņš kļuva par Persijas, kas tolaik bija neliela valstiņa Mezopotāmijas līdzenuma austrumos, ķēniņu, apvienoja Persiju zem savas varas; noslēdza savienību ar Babiloniju un vadīja sekmīgu sacelšanos pret ziemeļos esošajiem mēdiešiem, kuriem Persija bija pakļauta. (..) Nākamajos gados viņš turpināja paplašināt savu impēriju visos virzienos, uzveicot arī Krēzu (Croesus) un okupējot Līdiju.”

Arī agrīnie jūdu tradīcijas avoti ne bez ironijas atzīst, ka lācis simbolizē Persiju: „Persieši ēd un dzer kā lāči, viņiem ir mati kā lāčiem, un viņi ir uzbudināti kā lāči.” Kādā citā Talmuda tekstā persiešu sargeņģelis ir nosaukts par „Daniēla lāci”.

Leopards

Leopards (latviešu Bībeles 1965. gada izdevumā – pantera) atbilst tēla trešajai valstij un aino Grieķiju. Četri spārni vairo leopardam jau tā piemītošo ātrumu (Habakuka 1:8). Līdzīgā veidā četras galvas pastiprina virskundzības ideju. Kā mēs jau iepriekš konstatējām, skaitlis četri simbolizē kopumu, veselumu, norāda uz kaut ko, kas ir universāls. Tātad valsti, ko aino šis zvērs, raksturo tās ātrie un plašie iekarojumi: „Tam tika piešķirta valdnieka vara.” (Daniēla 7:6) Šī trešā valsts ir vienīgā, kuras vara ir īpaši piešķirta. Tās priekšteces šādu varu nesaņēma kā dāvanu. Lauva saņem „cilvēka sirdi” (4. pants); lācis saņem „daudz gaļas” (5. pants); bet vienīgi leopardam ir dāvāta vara („tam tika piešķirta valdnieka vara”, 6. pants). Protams, katrs zvērs iegūst sava veida varu: lauva ar cilvēka sirdi saņem cilvēcīguma pārākumu pār zvēru, līdzīgi Ādamam, kuram Dievs uzdeva valdīt „pār (..) katru dzīvu radījumu” (1. Mozus 1:28; Jeremijas 27:5-7). Lācim ir vara pār telpisko un materiālo pasauli, tomēr tā aprobežojas ar „daudz gaļas”. Bet leoparda vara ir pilnīga. No „daudz” (burtisks aramiešu vārda sagi tulkojums; 5. pants) mēs nonākam pie „visas zemes” (Daniēla 2:39). Leoparda vara ietver daudz vairāk par vienkārši ģeogrāfiskiem iekarojumiem. Tā iesniedzas arī kultūras sfērā. Un patiesi, grieķu domāšana ir iespiedusies it visur un veido arī mūsdienu Rietumu pasaules domāšanas veida mugurkaulu.

Interesanti, ka šī vara nav dabiska vai iedzimta, bet kaut kādā veidā Dieva piešķirta. Darbības vārds „dot”, „piešķirt” (Daniēla 7:4, ir saistīts arī ar Dieva spriedumu vai lēmumu (sk. 1. nodaļu). Ideja par Dieva līdzdalību vēstures asiņainajās drāmās var šķist šokējoša. Tomēr nevajadzētu jaukt varas piešķiršanu ar šīs varas izmantošanu. Vara ir Dieva rokās. Piešķirot to cilvēkiem, Dievs uzliek tiem atbildību. Rezultātu nosaka cilvēka rīcība – laba vai ļauna. Tā ir vēl viena pazemības mācībstunda ar varu apveltītajiem, lai tie neiedomājas, ka viņu vara ir viņu pašu pūļu rezultāts. Raksti mums atgādina tās avotu un mūsu atbildību apieties ar to uzmanīgi. Un tāpēc, ka Dievs kādudien varu atprasīs, mums ir atļauts cerēt. Dievs, kurš aizsāka vēsturi, to arī pabeigs.

Citādais zvērs

Līdztekus 2. nodaļas tēla ceturtajam metālam šis ceturtais zvērs simbolizē Romu. Līdzīgi kā 2. nodaļā tam dots trīskārtējs raksturojums: „briesmīgs un bīstams, un ārkārtīgi stiprs” (7. pants).

Otrajā nodaļā dzelzs „satriec”, „sagrauj” un „satriec drumslās” (Daniēla 2:40 NIV). Šeit, 7. nodaļā, tas „aprij”, „iznīcina” un „samin ar kājām” (Daniēla 7:23). Zīmīgi, ka baigajam zvēram ir dzelzs zobi (7. pants). Līdzīgi ceturtajai valstij 2. nodaļas tēlā tas atšķiras no iepriekšējiem hibrīdiem. Tēla ceturtā valsts bija ainota nevis ar tīru metālu, bet ar metālu, kas sajaukts ar mālu. Zvēra atšķirīgā iezīme ir rags, kuram ir cilvēka seja (8. pants).

Desmit ragi

Desmit ragi aino valstis, kas ceļas no ceturtā zvēra simbolizētās valsts (24. pants). Tāpat kā 2. nodaļas sapņa tēlā, ceturtā valsts beigās tiek sadalīta.

Vēsture to apstiprina. Ceturtā gadsimta otrajā pusē ģermāņu ciltis, sekojot huņņu iniciatīvai, iebrūk tolaik jau panīkušajā Romas impērijā un uz tās drupām izveido „apmēram desmit karaļvalstis”. Šo cilšu un valstu uzskaitījums dažādos avotos ir dažāds, bet vai rums vēsturnieku piekrīt, ka tie bija „franki, burgundi, alemaņi [jeb huņņi], vandāļi, suevi [svēvi], visigoti [vesi, rietumgoti], sakši, ostrogoti [austrogoti, austrumgoti], lombardi un heruļi”.

Kuras tieši bija šīs desmit valstis, nav galvenais. Daniēla grā matā skaitlis 10 ir jāuztver simboliski – kā norāde uz daudzumu, par kuru vairāk nav iespējams saskaitīt (sal. 1. Mozus 18). Skaitlis 10 simbolizē arī mazāko daļu, pamatvienību (Jesajas 6:13; 3. Mozus 27:30), tādējādi valsts nevar tikt vēl vairāk sadalīta, kā tā jau ir. Daniēla 2. nodaļas sapnī šis sadalīšanas periods izceļas sevišķi, jo tas seko vienotības un miera laikmetam. Galu galā šīm valstīm nav īpašas nozīmes. Pravieša interese nav vērsta uz tām, bet uz mazo ragu, kas parādās to starpā.

Mazais rags

Šis mazais rags ar savu cilvēka seju (Daniēla 7:20) mūs ļoti intriģē. Tas ir nodaļas kulminācijas punkts, un turpmāk Daniēls visu vērību velta tam (8., 24., 25. pants). Mazais rags ir pēdējā un arī varenākā vara, kas ietver visu iepriekšējo. Pravietis to attēlo detaļās, dodot mums iespēju galu galā atpazīt tā seju, tā parādīšanās laiku un tā darbības raksturu.

Seja. Cilvēciskais elements mazajā ragā atšķir to no pārējām varām šajā nodaļā. Līdzīgā kārtā māla elements otrās nodaļas tēla ceturto valsti atšķīra no tās metāla priekštečiem. Bībeliskajā tradīcijā cilvēciskajām īpašībām, ko attēlo cilvēka seja un podnieka māls, ir reliģiska nozīme (sk. mūsu komentāru 2. nodaļā). Tātad mazais rags iemieso politisku varu, bet tā cilvēciskā seja ar muti un acīm norāda uz lietu reliģisko aspektu. Te mēs atpazīstam Daniēla 2. nodaļas ceturto varu ar tās duālo politisko un reliģisko dabu.

Laiks. Hronoloģiski mazais rags parādās pēc desmit ragiem, turklāt izlaužot trīs no tiem. Vēsture mums ziņo, ka tie sākotnēji piederēja kristietības ariāniskajam zaram un atradās nepārtrauktā konfliktā ar baznīcas galveno daļu, apdraudot tās virsvaru, it īpaši tāpēc, ka daži no tiem (visigoti, vandāļi un ostrogoti) bija ieceļojuši Itālijā un blakus esošajos reģionos. Katoliskie valdnieki uzskatīja par svētu pienākumu cīnīties pret viņu ķecerīgo ietekmi. Franku karalis Kloviss, pazīstams arī kā „jaunais Konstantīns”, pieņēma kristietību (496? 506?). Tikko izkāpis no kristību ūdeņiem, viņš uzsāka ofensīvu pret visigotiem un 508. gadā sakāva tos pie Poitīras. Austrumu Romas impērijas valdnieks Justiniāns (527-565) pasludināja pāvestu par „visu svēto Dieva priesteru valdnieku” un izsludināja karu pret ariāņiem. Katoliskās armijas 534. gadā sagrāva vandāļus Ziemeļāfrikā Trikamaras kaujā un 538. gadā padzina no Romas ostrogotus. Itālijas pussala nu bija brīva no ariāņiem, un katoliskā kristietība varēja netraucēti zelt gan reliģiskā, gan politiskā līmenī.

Proporcija „trīs no desmit” arī ir simboliska. Bībeliskajā arit mētikā trīs desmitdaļas parasti parādās upuru kontekstā (3. Mozus 14:10; 4. Mozus 15:9; 28:12, 20, 28; 29:3 utt.). Tā kā upuris tiek dalīts trīs daļās (4. Mozus 15:6, 7; 28:14 u.c.), trīs desmitdaļas tiek noapaļotas līdz vienai trešdaļai, lai izvairītos no sarežģītiem decimālskaitļiem. Trīs desmitdaļas tādējādi tiek pielīdzinātas vienai trešdaļai. Bībeles simbolikā vienas trešdaļas jēdziens tiek izmantots, lai norādītu uz pilnīgu iznīcināšanu vai pilnīgu uzvaru (Ecēhiēla 5:2; Caharijas 13:8; Atklāsmes 8:9; 9:18; 12:4). Citiem vārdiem, ar trīs valstu iznīcināšanu atklāsme dod mājienu uz visu desmit valstu sagrāvi.

Rīcība. Mazais rags vērš savus uzbrukumus pret Dievu un Viņa ļaudīm. Faktiski tie ir savstarpēji saistīti, uz ko norāda tos aprakstošais mainīgais paralēlisms (Daniēla 7:25): A Tas uzstājas pret Visuaugsto (pret Dievu) un apvaino [apspiež – NIV] Visuaugstā svētos (pret Viņa ļaudīm) un cenšas grozīt svētku [noteiktos – NIV] laikus un bauslību (pret Dievu) svētie būs nodoti viņa varā vienu gadu [laiku – NIV] un divus gadus [laikus – NIV], un vēl vienu pusgadu [puslaiku – NIV] (pret Viņa ļaudīm).

Pret Dievu. Mazā raga pirmais uzbrukums ir verbāls (8., 20., 25. pants): „Šim ragam bija (..) mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas.” Aramiešu vārds rabreban nāk no saknes rab (liels, augsts) un ietver iedomības un lepnuma ideju. Bābeles gars ir iemiesojies šajā jaunajā varā, kuras mērķis ir uzurpēt Dieva vietu.

Bet mazā raga augstprātība sniedzas tālāk par vārdiem (A). Tas tiecas arī aizstāt Dievu vēsturiskajā līmenī. Savā pirmajā lūgšanā Daniēls griežas pie Dieva kā tāda, kurš „liek mainīties laikiem un dzīvei”, tūlīt arī paskaidrojot šo izteicienu: „Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus.” Šīs abas frāzes ir saistītas. Septītā nodaļa to pašu laiku apzīmējošo vārdu saista ar „valstības saņemšanu”: „Iestājās tas laiks” (Daniēla 7:22), norādot uz faktu, ka Dievs nosaka laiku.

Pret Dieva ļaudīm. Tagad mazais rags asinskārā izrēķināšanās tieksmē vēršas pret „svētajiem”. Starp citu, „svētajiem” nav nekāda sakara ar oreoliem un arfām. Daniēla grāmatā „svētie” ir tie, kas pieder citai valstij jeb valstībai (Daniēla 4:14, 20; 7:18, 22). Būdami svešinieki, viņi ir vairāk pakļauti vajāšanai. Faktiski, ciktāl tas ir saistīts ar Daniēla grāmatu, „svētais” ir sinonīms vārdam „vajātais” vai „apspiestais” (Daniēla 7:21; 8:24). Tāpēc, ka viņu saknes ir Dieva debesu pilsētā, „svētie” apdraud zemes „dieva pilsētas” cēlājus un met šaubu ēnu uz viņu centiem aizstāt pašu Dievu. Inkvizīcijas, etniskie grautiņi un gāzes kameras ir šādu Dieva tēlotāju nāvīgās spēles. Kad cilvēki piesavinās Dieva vietu, vajāšanas ir tā fatālās sekas.

Bet svēto vajāšana nepaliek tikai abstrakcija. Mūsu teksts norāda uz tās ilgumu laika izteiksmē – tai jāilgst „laiku, laikus un puslaiku” (NIV; arī Glika tulkojumā), tas ir, trīs ar pusi gadus. Mūsu interpretācija pamatojas uz vairākiem faktoriem:

1. Iepriekš tekstā šis pats laiku apzīmējošais vārds (idan) lietots gadu nozīmē (Daniēla 4:13, 20, 22).
2. Aramiešu valodā nenoteikto daudzskaitļa formu „laiki” (Daniēla 7:25) saprot kā duālo daudzskaitli (tas ir, divus laikus). Tādējādi kopumā iegūstam trīs ar pusi gadu periodu jeb 1260 dienas (jūdu gads, tāpat kā babiloniešu gads, seko lunārajam kalendāram un sastāv no 360 dienām).
3. Tas pats izteiciens parādās Daniēla 12:7 saistībā ar līdzīgiem laika periodiem (1290 dienas un 1335 dienas), kuri visi ved pie vie na un tā paša laika gala (Daniēla 12:7, 9, 11, 12).
4. Atklāsmes grāmata (Atklāsmes 11:2, 3; 12:6, 14; 13:5) vēl vairāk apstiprina mūsu aprēķinu metodi. Tā izmanto to pašu formu lējumu: „laiks, laiki un puslaiks” saistībā ar vajāšanām, pārvēršot to 1260 dienās (Atklāsmes 11:3 un 12:6) vai 42 mēnešos (Atklāsmes 11:2; 13:5).

Šādi situēts laikā, periods iegūst vēsturisku jēgu. Izmantojot iepriekš sniegto informāciju, mēs varam to pozicionēt hronoloģiski. Tomēr starp 4. nodaļas „laikiem” un 7. nodaļas „laikiem” pastāv kon tekstuāla atšķirība. Ceturtās nodaļas konteksts bija vēsturisks, kamēr septītajā nodaļā mēs atrodamies pravietiskā kontekstā. Pēdējā tiek izmantota simboliska valoda, kas nebūtu jāuztver burtiski. Bībeles pravietiskajā valodā viena diena simbolizē vienu gadu. Šāda saistība parādās pravieša Ecēhiēla grāmatā, kurš bija Daniēla laikabiedrs, turklāt arī trimdā (Ecēhiēla 4:6). Par tādu pielietojumu liecina arī pati Daniēla grāmata (sk. komentāru pie Daniēla 9. nodaļas). Tādējādi mēs varam secināt, ka izteiciens „laiks, laiki un puse laika” nozīmē 1260 pravietiskās dienas, tas ir, 1260 gadus.

Pravietiskās hronoloģijas pētījumi mūs noved pie mūsu ēras 538. Itālija ir pilnībā iztīrīta no ariāņiem, īpaši ostrogotiem. Kristīgā Baznīca liek pamatus, J. Kongāra vārdiem runājot, „lejupjoši hierarhiskai un galu galā teokrātiskai varai”. Saskaņā ar Žilu Iezāku, Gregorijs Lielais (590-604) kļūst par „pirmo pāvestu, kas apvieno gan politiskās, gan reliģiskās funkcijas”. No šī brīža Baznīcai vairs nav sāncenšu un tā var darīt visu, ko vien vēlas. Viduslaiku Baznīcas vēsture atstāj aiz sevis asiņainas pēdas: krusta kari, inkvizīcija, Bērtuļa nakts masu slepkavības, Trīsdesmitgadu karš. Tūkstošiem upuru – protestantu, hugenotu, jūdu, pat katoļu – izvēlējās drīzāk iet nāvē, nekā pakļauties politiski reliģiskajai institūcijai. Tajā laikā šāda apspiešana šķita attaisnojama. Galu galā, būdami ķeceri, tās upuri tāpat bija lemti ellei. Tomēr jau dažus gadsimtus iepriekš lielais Hilels bija teicis: „Pat ja apspiedējam ir taisnība, Dievs vienmēr ir upura pusē.” Bet apspiedējam nekad nav taisnība. Tā varmācība nav nekas cits, kā viņa paša nedrošības, viņa paša neveiksmes pazīme. Jebkurā gadījumā, lai kādas arī būtu upuru identitātes, taisnie, kurus pravietis apzīmē ar vārdu „svētie”, vienmēr ir starp tiem.

Ja vajāšanas periods sākas 538. gadā, tam būtu jānoslēdzas 1260 gadus vēlāk, 1798. gadā (1260 plus 538). Šajā gadā notiek jezuītu sacelšanās, parādās enciklopēdisti („šaubu filozofi”) un noris Franču revolūcija, ko raksturo naids pret garīdzniecības autoritāti. Franču revolūcija konfrontē Baznīcu ar ateistisko sabiedrību, kurai ir tikai viens dievs: prāts. Bet vissvarīgākais, 1798. gadā franču armija ģenerāļa Bertjē vadībā iebrūk Romā, sagūsta un aizved trimdā pāvestu. Ģenerālis Bonaparts ir nolēmis likvidēt pāvesta un Baznīcas varu. Ironiski, ka tā bija tieši Francija, „Baznīcas vecākā meita”, kas sākotnēji bija likusi pamatus pāvestības politiskajai varai. Tagad valsts atņem pāvestam viņa prerogatīvas.

Identitāte. Mazais rags ir kļuvis par politisku varu ar baznīcas masku. Mūsu ekumēniskajā laikmetā šādas apsūdzības šķiet netaisnas. Galu galā, tumšie viduslaiki ir beigušies, tāpat arī inkvizīcijas un krusta kari. Mūsdienu baznīca iestājas par mieru pasaulē un sponsorē humanitārās organizācijas. Celt gaismā pravietojumu būtu nevietā. Un tomēr tagadne neizdzēš pagātni. Paliek fakts, ka pravietojums ir piepildījies. Pat ja baznīca vairs nevajā, tā joprojām tiecas pēc dievišķās prerogatīvas noteikt „laikus” un „bauslību”. Dogma ir augstāka par bībelisko atklāsmi, un svētdiena, tradīcijas pirmā diena, ir aizstājusi bībeliskās atklāsmes septītās dienas sabatu. Tas, ka draudze, kam, pēc Dieva nodoma, vajadzētu liecināt par Viņu, tiek apsūdzēta uzurpācijā, dabiski mūs satrauc. Tas gaužām satrauca arī pašu Daniēlu. „Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca tā, ka mainījās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls.” (Daniēla 7:28; sk. arī 15. pantu)

Šī mūsu teksta interpretācija nav jaunums. Pie tās turējās arī reformatori, tādi kā Luters, un jūdu autori, piemēram, Īzaks Abarbanels. Islāma pasaulē dzīvojošie jūdi (Saadia Gaons, Manase ben Israēls, Ibn Ezra u.c.) mazajā ragā arī saskatīja Romas impērijai sekojošu varu, bet no viņu skatpunkta tā drīzāk reprezentēja Ismaēlu (Edomu), nevis Baznīcu. Šai interpretācijas līnijai sekoja pat katoļu autori, tādi kā Zalcburgas arhibīskaps Eberhards II (1200-1246) un portugāļu jezuīts Blasius Viegas (1554-1559), ar pieņemtu vārdu liecinot paši pret savu baznīcu.

Mēs tomēr nedrīkstam krist galējībā, saskatot mazā raga vaibstus ikvienā katoliskās kristietības aspektā. Pravietojums atmasko Baznīcu kā vēsturisku un politisku institūciju, bet nevis ticīgos kā indivīdus. Patiesībā ļaunums, ko simbolizē mazais rags, parādās ikvienā reliģiskā kopā, kas pieļauj neiecietību un antisemītismu, kas ļauj cilvēku tradīcijām dominēt pār mīlestību, cieņu un uzticību dievišķajai atklāsmei.

Mums ir jāizvairās pravietisko vēsti izmantot nepareizi. Tās galvenais mērķis ir liet jaunu gaismu pār vēsturiskajiem notikumiem un dievišķo darbību. Tāpēc tā nav attaisnojums taisnām dusmām. Pieņemt pravietojuma atklāto labāko ceļu nenozīmē, ka mums obligāti būtu jānoraida vecais, bet tā vietā mums būtu jātiecas izmantot iespējas, kas ir palikušas neievērotas vai slēptas. Par spīti savām politiskajām intrigām un kompromisiem, baznīca tomēr ir guvusi sekmes pasaules aizsniegšanā. Pravietojuma patiesības atzīšanai nevajadzētu mūs novest pie antikatolicisma.

No otras puses, patiesība mums ir jāpieņem drosmīgi un godīgi. Ar labiem nodomiem vien ir par maz. Tiem jātiek savieno tiem ar patiesību: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17) Lai uzvarētu sacensībās, nepietiek tikai ar fizisko sagatavo tību. Mums ir jāzina, kurā virzienā skriet. Cieņa un mīlestība iet roku rokā ar drosmi un godīgumu.

Tiesa

Spriedums nav mūsu rokās. Visi kristieši ir zināmā mērā atbil dīgi par mazā raga iemiesoto ļaunumu. Atrodoties tādos pašos ap stākļos, daudzi no mums būtu izturējušies īsteni „viduslaiku” stilā un ar ne mazāku entuziasmu piedalījušies apspiešanas un kompromisu politikā. Tāpēc arī tiesa ir ārpus cilvēciskās kontroles. Raksti to attēlo kā notikumu situētu laikā un telpā, un tās spriedums ietver gan mazā raga, gan svēto likteni.

Šeit aprakstītā tiesa sagrauj visus mūsu iepriekš izveidojušos uzskatus par to. Piemēram, mums tā nav jāgaida šeit un tagad mūsu pašreizējā stāvoklī. Panākumi un neveiksmes, ar ko mēs sastopamies savā ceļā, nav dievišķās tiesas zīmes. Viduslaikos šāda ticība noveda pie tā, ka apsūdzētos pakļāva dažādiem pārbaudījumiem, liekot tiem izturēt uguni vai vārošu ūdeni, lai pierādītu savu nevainību. Vēlāk sabiedrība likvidēja šādu barbarisku praksi, kad nevainība bija atkarīga nevis no saprāta un taisnīguma, bet drīzāk no nejaušas veiksmes vai viltus. Tiesa mums nebūtu jāgaida arī nāves brīdī, kas apzīmogo mūsu dvēseles likteni. Tāpat tiesa nenotiks arī mums augšāmceļoties.

Daniēlam tiesa ir vienreizējs un universāls notikums, kas noris cilvēces vēstures noslēdzošajos brīžos. Tiesas notikums parādās mūsu teksta pēdējā daļā un sakrīt ar ceturtā zvēra un mazā raga vēsturisko

fenomenu. Tiesas aina atklājas otrajā daļā vīzijai, kas iepazīstina ar mazo ragu (sākas ar „Un pēc tam es redzēju nakts parādībā” (Daniēla 7:7)), sākot ar vārdiem: „Es skatījos tālāk” (9. pants). Parādības struktūra nepārprotami novieto tiesu laikā pirms cilvēces vēstures noslēguma. Šķiet, ka 26. pants to novieto tieši pēc 1260 gadiem (tātad pēc 1798. gada): „Viņi [svētie] būs nodoti viņa varā vienu gadu un divus gadus, un vēl vienu pusgadu.” Un tad teksts turpina: „Bet tad notiks tiesa.” (25., 26. pants)

Daniēls to uztver kā vissvarīgāko notikumu pravietojumā. Zīmīgi, ka 7. nodaļas struktūra tiesu novieto tieši centrā (sk. struk tūru 7. nodaļas noslēgumā). Un tā kā pati 7. nodaļa atrodas Daniēla grāmatas vidū, tiesa ir visas Daniēla grāmatas centrā. Bībeliskā tradīcija piemin pravieti saistībā ar dievišķo tiesu. Ecēhiēla grāmata (Ecēhiēla 14:14-20), vienīgā grāmata Vecajā Derībā (izņemot pašu Daniēla grāmatu), kas piemin Daniēlu, tiesas kontekstā (13., 17.- 22. pants) saista pravieti ar Ījabu un Noa, divām centrālajām figūrām Dieva tiesas sakarā. Līdzīgā veidā arī vienīgajā Jaunās Derības tekstā, kas piemin Daniēlu, ir runa par lielo tiesas dienu (Mateja 24:15-21, 38, 39). Un visbeidzot, pats Daniēls liecina par dievišķās tiesas nozīmīgumu ar savu vārdu: vārds Daniēls nozīmē tieši to – „Dieva tiesa”.

Tiesa ir cilvēces cerību un ilgu piepildījums. Mūsu priekšstatos tiesas jēdziens ir saistīts ar domu par noziegumu un sodu, un tas ie dveš bailes un šaubas. Tomēr Bībele apskata tiesu no apspiestā, cie tēja, upura skatpunkta, un tādējādi novieto to glābšanas kontekstā, uzvaras pār ļaunumu kontekstā. Israēla kultūra atzina šo faktu pat valstiskā līmenī. Israēla soģi bija kara varoņi, kas uzveic ienaidnieku. Arī Raksti norāda uz viņiem kā glābējiem, moshiah (Soģu 3:9, 15; 6:36; 12:3). Šis divpakāpju Dieva tiesas aspekts sevišķi skaidri atklājas psalmos, kas apraksta tiesājošo Dievu gan kā glābēju, gan kā atriebēju (Psalmi 18:47, 48; 58:11, 12; 94:1-7, 22, 23; 149:4, 7, 9 utt.). Šāds Dieva ainojums var šokēt mūsu modernās jūtas. Tomēr lauvu nevar pierunāt atlaist jēru; tas nedarbojas. Lai glābtu jēru, kādam ir jāuzveic lauva. Šī iemesla dēļ termins tsedaqa, kas nozīmē „taisnība”, „tiesa”, ietverot domu par apspiedēja sodīšanu, nozīmē arī „mīlestība”, jo tā atbrīvo apspiesto, atgriež to atpakaļ dzīvē.

Arī Daniēla 7. nodaļa norāda uz šīm abām dievišķās tiesas dimensijām. Tiesa ir pasludināta par labu „Visuaugstā svētajiem” (22. pants) un pret viņu ienaidniekiem. Faktiski atklāsmē tiesa notiek kā atbilde uz fonā esošo karu un apspiešanu: „Es arī redzēju, kā šis rags karoja ar svētajiem un tos arī uzveica.” (21. pants)

Atklāsmes izskaidrojumā (26., 27. pants) tiesa aplūkota divos virzienos: negatīvā aspektā pret mazo ragu, uzveicot un iznīcinot to (26. pants), un pozitīvā aspektā par labu svētajiem, kuri saņem Dieva „valstību” (27. pants). Tiesas ainā centrālie tēli ir „tronis”, „cienīgs sirmgalvis”, „atvērtas grāmatas”.

Tronis ir pirmā lieta, ko Daniēls ievēro. Jau no paša šīs ainas sākuma konteksts liecina par neredzamu valdnieka, ķēniņa klātbūtni. Bet šis tronis atšķiras no citiem troņiem. To aprakstot, Daniēls izmanto Ecēhiēla valodu. Patiesībā tas ir tas pats tronis! Abos gadījumos tronis izskatās kā liesmojošs (Ecēhiēla 1:27; Daniēla 7:9, 10), un abos gadījumos tronis ir aprīkots ar riteņiem (Ecēhiēla 1:21; Daniēla 7:9). Pravietis Ecēhiēls stāsta: „Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība”, un pēc tam atzīst, „kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga.” (Ecēhiēla 1:28) Arī Daniēls jūtas bijības pārņemts un izmanto daudzskaitļa uzsvērumu „troņi” (latviešu tulkojumā – „krēsli”). Mūsdienu valodā varētu teikt – tas ir „supertronis” (sal. Jesajas 6:1). Turpmākais teksts to apliecina, norādot, ka apsēžas ne vairāk kā viena persona.

Troņa tēls skaidri norāda uz Dieva tiesu. Tas asociējas ar taisnības sēdekli, un tā ugunīgais izskats ir bībelisks dusmu, iznī cināšanas un tiesas simbols (5. Mozus 4:24; Psalmi 18:8-13; 21:10; 50:3; 97:3). Senajā Israēlā, tāpat kā Tuvajos Austrumos vispār, tiesa bija ķēnišķīga funkcija. Valdnieks pieņēma tiesiskus lēmumus, sēžot uz sava troņa. Šis tiesu lemjošā ķēniņa tēls sevišķi spilgti atklājas psalmos, ko dziedāja dievkalpojumu laikā templī. To centrālā frāze „Kungs valda” parasti ir saistīta ar tiesu.

97. psalms, līdzīgi vairākiem citiem (Psalmi 93; 99), sākas ar frāzi „Kungs valda” (latviešu tulkojumā – „Kungs ir ķēniņš”) un turpmāk apraksta Dieva troni, kura balsti (pamats) ir „taisnība un tiesa”, un kura priekšā uguns „sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus” (3. pants), un noslēdzas ar skaidri izteiktu norādi uz Dieva tiesu un valdnieka varu: „Tavu tiesu dēļ, ak, Kungs. Jo Tu, Kungs, esi Visuaugstākais pār visu pasauli, esi ļoti augstu pacelts pār visiem dieviem.” (8., 9. pants NIV)

Troņa tēls, kā daļa no tiesas ainas, raksturo arī dievišķo valsti. Lai arī monarhijas ideja neatbilst mūsu priekšstatam par pilnību, cilvēki neievēl Dievu un Viņa valdību neveido dažādu politisko partiju pārstāvji. Patiesībā Viņa klātbūtne dominē pār visu, Viņš kontrolē visu un viss ir Viņam padots. Tomēr tieši šāda veida pārvalde bija Bībeles varoņu kvēlākās ilgas (Psalmi 139:7-9; 33:5; 119:64; 104:24; Jesajas 6:3; 4. Mozus 14:21; Habakuka 3:3; Romiešiem 14:11; Filipiešiem 2:10). Visi Dieva ienaidnieki ir aizslaucīti. Vēsture vairs nav viļņu varā, tā vairs nav likteņa vai apspiedēju rokās. Miera un taisnības pilsēta, par ko sapņoja pravieši, nerodas sarunu ceļā. Tās mūri atbalso pilnīgu un radikālu uzvaru pār ļaunumu un nāvi.

„Cienīgs sirmgalvis” (citos tulkojumos „laiku vecais”, „dienu vecais”) ir savāds izteiciens, kas nav sastopams nekur citur Bībelē, bet līdzīgas frāzes ir atrodamas ugaritu (kānaāniešu) literatūrā, kur varenais dievs El raksturots kā „ķēniņš, gadu tēvs” un soģis. Šeit ietverta ideja par ķēniņa-tiesneša mūžīgo dabu, ko uzsver arī balto matu simbolisms. Daudzo kalpu ieskauts, „cienīgais sirmgalvis” aino pašu Dievu (sal. Psalmi 68:18; Ebrejiem 12:22). Viņš ir tas, kurš sēžas varenajā tronī, lai valdītu un spriestu tiesu. Bībeliskajā domāšanā tieši Viņa cienījamais vecums vislabāk kvalificē Viņu kā tiesnesi. Vecums ir gudrības zīme. Norādot uz šo Daniēla grāmatas tekstu, Talmuds ar smaidu stāsta, ka Dieva mati ir melni, kad Viņš dodas karā kā jauns vīrs, un balti, kad Viņš sēžas spriest tiesu kā vecs vīrs. Kā norāda Viņa vārds, cienīgais sirmgalvis jeb laiku vecais bija klāt laika sākumpunktā. Viņš zina katru darbību, kad tā vēl nav dzimusi (Psalmi 139:1-4). Vienīgi Viņš zina visu stāstu un ir vispiemērotākais būt par tiesnesi. Viņa drēbes, kas ir „baltas kā sniegs” (Daniēla 7:9), aino Viņa raksturu. Viņš ir tiesnesis, kuru nav iespējams uzpirkt, un Viņa spriedums būs pilnīgi objektīvs. Tā kā Viņam nav nekā kopīga ar grēku, ko Viņš notiesā, Viņa morālās spriešanas spējas nav notrulinātas. Vienīgi Viņš atšķir labo no ļaunā; šo paradoksu formulē jau 1. Mozus grāmata. Kad pirmie cilvēki grēkoja, ļaunais sajaucās ar labo tiktāl, ka cilvēciski tos vairs nebija iespējams atšķirt. Jo vairāk cilvēki nododas ļaunumam, jo mazāk viņi to redz kā tādu. Vienīgi Viņš, kurš nekad nav bijis pakļauts ļaunumam, var to tiesāt.

Tiklīdz kā „cienīgais sirmgalvis” apsēžas uz sava troņa, tiek atvērtas Grāmatas. Tā ir tiesas kulminācija. Pravietis neko vairāk nepiebilst. Bībelē tiesas kontekstā Dievs parasti attēlots kā tāds, kurš raksta (sk. 5. nodaļu). Grāmatu pieminēšana arī norāda uz tiesu.

To uzdevums ir fiksēt visas pagātnes darbības un kalpot kā klusām lieciniecēm tiesā (2. Mozus 13:9; 17:4). Tāpēc arī pravietis Maleahija runā par „piemiņas grāmatu” (Maleahija 3:16-18). Šī piemiņas perspektīva no jauna saista tiesu ar glābšanu.

Piemēram, Dievs atceras (piemin) Noa (1. Mozus 8:1), Ābra hāmu, Īzaku, Jēkabu (2. Mozus 32:13), Rahēli (1. Mozus 30:22), Annu (1. Samuēla 1:19) un Israēlu (Psalmi 115:12). Psalmos apspiedēju upuri sauc: „Piemini, Kungs!” (Psalmi 25:6; 74:2; 89:50; 119:49 utt.).

Bet dievišķā piemiņa var nest arī sodu. Dievs piemin Amaleku (1. Samuēla 15:2), mūsu noziegumus (Psalmi 79:8; Jeremijas 14:10), kā arī Bābeli (Atklāsmes 16:19) un tās noziegumus (Atklāsmes 18:15).

Daniēlam tiek sacīts, ka „paglābsies – visi, kas ierakstīti dzī vības grāmatā” (Daniēla 12:1). Bet arī mazā raga iznīcināšanu Daniēls redz (Daniēla 7:11, 12) ierakstītu grāmatās. Tomēr brīdis, kad tiek atvērtas grāmatas, nesakrīt ar sprieduma izpildi. Tas, ko Daniēls grāmatās redz, ir tikai spriedums, verdikts, – vainīgs vai ne. Sprieduma izpilde seko vēlāk. Vienpadsmitais un divpadsmitais pants paziņo mazā raga, konkrētāk, ceturtā zvēra, kas mazo ragu nes, likteni. Ceturtā zvēra iznīcināšana ir pilnīga, pretstatā pirmo trīs zvēru daļējai bojāejai, kuri visi kaut kādā ziņā turpinās savos sekotājos.

Tātad pantus, kas pasludina ceturtā zvēra iznīcināšanu, mums vajadzētu lasīt kā tālas nākotnes paredzējumu, bet pantus, kas apraksta pārējo trīs zvēru bojāeju, – kā atskatu pagātnē. 10.-12. pants: „Un atvēra grāmatas. Es raudzījos [atvērtajās grāmatās] (..) Es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. (Pārējiem zvēriem atņēma varu, bet viņiem tika atļauts kādu laiku dzīvot.)”

Dievs ir devis atklāsmi par tiesu kā labu vēsti. Cilvēces vēstures mijkrēslī tiesa ir pēdējais cerības stars. Tiesa pasludina jaunu pasauli, jaunu kārtību, miera un taisnības pilsētu. Apsolot galu mūsu ciešanām, tā paredz jaunu rītausmu.

Cilvēka Dēls

Vīzijas pēdējā daļa ir visbrīnišķīgākā un arī vissatraucošākā. Nākdams no mākoņiem, redzeslokā parādās kāds „kā Cilvēka Dēls savā izskatā” (13. pants). Viņa identitāte un viņa parādīšanās mūs ārkārtīgi intriģē.

Viņa identitāte

Jau no paša sākuma vīzija nepārprotami pretstata cilvēka dēlu zvēriem, salīdzinot Viņa „izskatu” (kā Cilvēka Dēls) ar zvēru „izskatu” (kā lauva, kā lācis utt.). Tāpat arī šī „cilvēka dēla” cilvēciskums („cilvēka dēls” ir bībeliska idioma, kas apzīmē kādu, kam piemīt cilvēciska daba) spilgti izceļ Daniēla iepriekš redzēto hibrīdu zvēra īpašības. Cilvēciskais ir pretstatīts dzīvnieciskajam. Uz šo kontrastu norādīts jau nodaļas sākumā ar mājienu uz Nebukadnēcara pie dzīvojumu (4. pants) un pantos par mazo ragu (8. pants). Daniēla izteiksmes veidā šis kontrasts pauž būtisko atšķirību starp divām fundamentālām iekārtām: zvēru un „cilvēka dēla”. Dzīvnieks simbo lizē zemes valstu politisko dimensiju, kamēr cilvēks simbolizē debesu valsts reliģisko dimensiju, uz ko jau bija norādīts vairākos pantos iepriekš (Daniēla 2:45; 3:25; 4:31; 5:5 u.c.).

Daniēla grāmatas kontekstā „cilvēka dēls” savā būtībā ir saistīts ar Dieva valsti. Skaidrāk šo tekstu mums palīdz saprast babiloniešu uzraksts, kurā vārds Barnash (cilvēka dēls) lietots, norādot uz augstu valsts amatpersonu, līdzīgi kā spāņu valodā vārds Hidalgo.

Turklāt Viņa nākšana „debesu padebešos” skaidri identificē

Viņu ar Dievu, kura nākšanu Bībele apraksta līdzīgiem vārdiem (Jesajas 19:1; Psalmi 18:10-13). Jūdu tradīcija (Raši, Ibn Ezra, Sadia Gaons u.c.) vienprātīgi atzīst, ka šī persona ir Mesija-Ķēniņš. Jaunā Derība un vēlāk kristīgā tradīcija „cilvēka dēla” jēdzienu ir sasaistījusi ar Jēzu Kristu. Tieši no šī teksta agrīnie kristieši atvasināja savu cerības sveicienu, Maran atha, „Kungs nāk”. Aramiešu darbības vārds atha („nākt”) parādās mūsu tekstā, norādot uz šī „cilvēka dēla” ierašanos (Daniēla 7:13).

Viņa nākšana

Daniēls viņu redz „nonākam” (13. pants, burtisks tulkojums) no debesīm. Cerība nāk no ārpuses, no citurienes – tā ir patiesība, ko Bībele uzsver atkal un atkal. Cilvēki nevar glābt sevi paši. Tiem ir nepieciešams Dievs, kas ir ārpus viņiem. Daniēls apraksta „cilvēka dēla” nākšanu, izmantojot septiņus darbības vārdus, kuru formas norāda uz trim atšķirīgām fāzēm.

Pirmā fāze noris pravieša laikā un uz to norāda darbības vārda divdabja forma: „Redzi, kāds kā cilvēka Dēls nākdams debesu padebešos.” (13. pants, burtisks tulkojums)

Otrajā fāzē pravietis vēršas pagātnē attiecībā pret iepriekš minēto divdabi un izsaka trīs darbības vārdus aramiešu valodas perfektā, ko mēs varam tulkot ar pluskvamperfektu jeb pabeigto pagātni: „Viņš bija atnācis pie laiku vecā, bija nostatīts viņa priekšā, un viņam tad bija piešķirta vara, godība un valstība.” (13., 14. pants, burtisks tulkojums)

Tālāk, trešajā fāzē pravietis lūkojas nākotnē attiecībā pret 1. fāzes divdabi un izsaka trīs darbības vārdus aramiešu valodas imperfektā, nepabeigtajā laikā, ko mēs tulkojam ar nākotni: „Un visas tautas, tautības un visu valodu ļaudis viņu pielūgs. Viņa valdīšana ir mūžīga valdīšana, kas nepaies, viņa valsts nekad netiks iznīcināta.” (14. pants, burtisks tulkojums)

Citiem vārdiem, starp Cilvēka Dēla nākšanu, kurš saņem valdīšanu (1. fāze), un faktisko šīs valdīšanas sākumu (3. fāze) autors iestarpina atskatu pagātnē, kurā redzama „cilvēka dēla” tieša sastapšanās (qrb, 13. pants) ar Laiku Veco tiesā. Ar šo pārvietošanos laikā – tagadnē, pagātnē un nākotnē – pravietis norāda, ka viens no pakāpieniem ceļā uz Dieva valsts nodibināšanu ir tiesas periods. Šis pats „cilvēka dēls”, kurš ir piedalījies tiesas norisē, no jauna parādās, lai glābtu „svētos”, nodibinot savu valstību. „Cilvēka dēlam” ir pēdējais vārds jautājumā par to, kurš tiks glābts un kurš ne. Viņš ir saikne starp tiesu un valstību. Lai no tiesas nokļūtu valstībā, mums jāiet caur Viņu.

Mūsu cerība nav bijusi velta. Pravietis ir saskatījis „cilvēka dēlu” tālajās debesīs. Šī saikne starp debesīm un zemi, par ko, gulēdams ar akmeni pagalvī, reiz sapņoja arī sentēvs Jēkabs (1. Mozus 28:11, 12), ko sludināja pravieši un apdziedāja psalmi, Israēla un kristiešu cerība, beidzot ir īstenojusies. Uz tā arī balstās visa 7. nodaļas struktūra. Redzējumam pārslēdzoties turp un atpakaļ no debesīm uz zemi, teksts trīs reizes mainās no prozas uz poēziju:

Šķiet, pirmoreiz debess un zeme atbild viena otrai, jo debess nav vairs tukša. Tai beidzot ir balss – uzvaras balss, samierināšanās, saskaņas balss. Tā ir Daniēla grāmatas sirds. Septītā nodaļa ir cerības nodaļa, atjaunota dialoga nodaļa.

Tomēr, neskatoties uz to, Daniēls ir „ļoti satraukts”. Notikumi paliek neskaidri gan laikā, gan saturā. Daniēls šo lietu patur savā sirdī (28. pants). Viņš joprojām ir pravietis trimdā, kas gaida atpestīšanu.

Daniēla 7. nodaļas literārā struktūra

Prologs: Parādības sapnī (1. pants)

Vīzijas izklāsts (2.-14. pants)

• Lauva, lācis un leopards (2.-6. pants)
• Citādais zvērs (7.-12. pants)
  • Ceturtais zvērs
  • Desmit ragi
  • Mazais rags
• Tiesa
  • Mazais rags
  • Zvērs ar četriem ragiem
  • Trīs zvēri
• Cilvēka Dēls (13., 14. pants) Nākšana Atskats uz tiesu Dieva valsts

Vīzijas izskaidrojumi (15.-27. pants)

• Pirmais skaidrojums (15.-18. pants) Četri zvēri, tiesa, valstība
• Prasība pēc papildu skaidrojuma (19.-22. pants) Ceturtais zvērs, tiesa, valstība
• III. Pēdējais skaidrojums (23.-27. pants) Ceturtais zvērs, tiesa, valstība

Epilogs: Satrauktas domas (28. pants)

Kippur karš

Septīto nodaļu mēs atstājām ar pravieša atzīšanos: „Manas pārdomas (..) mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca.” Astotās nodaļas sākums atbalso vārdus: „Man, Daniēlam” (Daniēla 8:1). Astotā no daļa ir septītās nodaļas turpinājums. Pievēršoties 8. nodaļai, mēs joprojām esam noraizējušies un satraukti par 7. nodaļas notiku miem. Saistību starp abām vīzijām iezīmē arī to hronoloģija. Septītās nodaļas redzējums ir datēts ar Belsacara valdīšanas pirmo gadu, bet astotā nodaļa norāda uz šī paša valdnieka trešo valdīšanas gadu (551. gads p.m.ē.). Tāds pats modelis vērojams arī 1. un 2. nodaļas ievadā (respektīvi, 1. un 3. Nebukadnēcara valdīšanas gads), kā arī 9. un 10. nodaļā (1. Dārija un 3. Kīra valdīšanas gads.) Šis modelis sasaista divas secīgas atklāsmes. Turklāt abās vīzijās ir saskatāmi vairāki kopīgi motīvi, un tās abas attiecas uz vienu un to pašu vēsturisko laika periodu. Tomēr starp šīm divām atklāsmēm ir arī būtiska atšķirība. Formas ziņā mēs pārejam no aramiešu uz ebreju valodu; satura ziņā četru zvēru vietā tagad ir divi ļoti pazīstami dzīvnieki, kas cīnās viens ar otru līdz nāvei. Tā ir Kippur cīņa.

Cīņa noslēdzas ar savādu rituālu, kura raksturs nodarbina Daniēla prātu visu atklāsmes laiku. Bet Daniēla pārdzīvotais atšķiras no izraēliešu neveiksmes, kas tos piemeklēja Yom Kippur karā 1973. gadā. Tas, ko viņš redz (3.-12. pants) un dzird (13., 14. pants), tālu pārsniedz vēsturiskās un ģeogrāfiskās Izraēlas robežas: Daniēla grāmatas Kippur karš norisinās kosmiskā mērogā.

Ko Daniēls redz

Redzējumā ir divas daļas, kas abas sākas ar vārdiem, „es pacēlu acis, un tur” (3., 5. pants).

Auns

Līdzīgi kā 7. nodaļā, pravietis pamana dzīvnieku pie ūdens. Septītajā nodaļā tā bija „lielā jūra”, Vidusjūra. Šeit tā ir tikai upe blakus Sūzu pilsētai, varbūt pat kanāls, uz ko norāda ebreju vārds ubal (Daniēla 8:2), kas nozīmē „vadīt”, „vest”, „nest.” Septītās no daļas vīzija attīstās visapkārt Vidusjūrai. Šeit tā nesniedzas tālāk par persiešu impērijas robežām. Daniēla minētā Sūzu pilsēta, kas atradās apmēram 230 jūdžu (~370 km) uz austrumiem no Babilonas, vēlāk kļuva par vienu no bagātākajām persiešu ķēniņu galvaspilsētām, viņu iecienītāko rezidenci, kur tie glabāja visus savus dārgumus. Arī kanāls norāda uz turību. Babiloniešu pasaulē kanāli bija lauksaimnieciskās ražošanas un uzplaukuma pamats. Nebukadnēcara uzrakstā minēts babiloniešu kanāls ar nosaukumu Libilkhigalla, „Lai tas nes pārpilnību”. Vārds libil („kas nes”) ir atvasināts no tās pašas saknes, kā mūsu vārds ubal (upe, kanāls).

Uz šī bagātības un uzplaukuma fona Daniēls redz aunu, kas badās uz rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem, izteiksmīgi norādot uz tā iekarojumiem trīs virzienos, izņemot tā paša izcelsmes virzienu – austrumus. Tā negausīgā apetīte uz teritoriju un tā viens rags, kas ir garāks par otru, mums atgādina septītās nodaļas gaļas kāro lāci, kura viens sāns ir augstāks par otru. Auns tādējādi simbolizē to pašu valsti, ko lācis, tas ir, mēdiešu un persiešu valsti.

Mūsu secinājumu atbalsta arī parādības izskaidrojums (Da nila 8:20). Vēsture apstiprina pravietojumu. Četrus gadus vēlāk, 547. gadā p.m.ē., persietis Kīrs, kurš jau iepriekš bija uzveicis mēdiešus (sk. 7. nodaļu), iekaro Līdiju, paplašinot savas valsts KIPPUR KARŠ robežas līdz Egejas jūrai. Visbeidzot, 539. gadā p.m.ē. viņš ieņem Babilonu. Persieši, kas sākotnēji bija pakļauti mēdiešiem, kļūst par vienu no diviem ragiem, konkrēti, par garāko ragu, kas „bija izau dzis beidzamais” (3. pants).

Āzis

Vīzijai turpinoties, uz skatuves parādās āzis. Tas uzbrūk aunam, kurš joprojām atrodas pie kanāla, it kā sargājot piekļuvi tam. Uzbrūkot aunam, āzis to nāvīgi ievaino. Atklāsme izceļ āža ātrumu un tā četrus ragus, atgādinot mums septītās nodaļas leopardu, kuru arī raksturoja ātrums un četras galvas (Daniēla 7:6). Āzis simbolizē no rietumiem nākošos grieķus; šo secinājumu apliecina arī atklāsmes izskaidrojums (Daniēla 8:21).

Vēsture atkal apstiprina pravietojumu. 490. gadā p.m.ē. atē nieši uzveica persiešus Maratonas kaujā. Vēlāk, 331. gadā p.m.ē., Aleksandra armija sakāva vājo Dāriju III Arbelas jeb Gaugamelas kaujā, paverot ceļu uz zelta pilsētām Babilonu un Sūzām. To milzīgās bagātības nonāca Aleksandra rokās. „Ieņem šo pilsētu [Sūzas], un tev nebūs jābaidās izaicināt bagātībā Zevu”, Aristogors par Sūzām bija sacījis Spartas valdniekam Kleomenesam. Un patiesi, Aleksandra jauniegūtā bagātība tika lēsta ap 50 000 talantiem, kas līdzinās simtiem miljonu dolāru. „Grieķijas senais pretinieks bija pilnībā sakauts; (..) Aleksandrs ar nodomu pielika uguni Kserksa pilij, lai pasaule skaidri saprastu, ka viens režīms ir atdevis vietu citam.” Aleksandrs pieņem titulu „Persijas ķēniņš”. Bet ar to viņa varaskāre nebeidzas. Viņš šķērso Āzijas augstos kalnus un nonāk Indas ielejā. Būdams pašā slavas virsotnē, 33 gadu vecumā viņš saslimst un mirst, kļūdams par savas godkāres upuri. Vēsture piepilda Daniēla vīziju līdz sīkākajai detaļai. „Kad tas bija visstiprākais savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags.” Četri no Aleksandra virsniekiem sadala viņa valsti savā starpā: „Un tā vietā uzauga četri skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm” (8. pants).

Mazais rags

Tagad parādās jauna vara, kuras uznākšana uz skatuves un darbības mums atgādina 7. nodaļas mazo ragu.

1. Tāpat kā 7. nodaļā, šī vara ir simbolizēta ar „mazu ragu” (9. pants).
2. Tāpat kā 7. nodaļā, šo varu raksturo augstprātība (25. pants) un viltība (23., 25. pants).
3. Tāpat kā 7. nodaļā, šī vara vēlas ieņemt Dieva vietu. Līdzīgi Bābeles tornim mazais rags izaug līdz pat debesīm (10. pants). Sais tību starp mazo ragu un Bābeles torni vēl vairāk apstiprina darbības vārds „augt” (gdl), kas mūsu tekstā atkārtojas trīs reizes (10., 11., 25. pants). Tās pašas saknes vārdu (migdal) Bībele izmanto, lai raksturotu Bābeles torni. Mēģinājums piesavināties Dieva vietu notiek divos līmeņos.

Pirmkārt, līdzīgi mazajam ragam 7. nodaļā 8. nodaļas mazais radziņš sagrābj debesu „pulka vadoņa” (11. pants) prerogatīvas un atņem tam „dienišķo upuri” (burtiski – „pastāvīgo upuri”). Šis upuris vienmēr dega uz altāra (tamid: „mūžīgs”, „nemitīgs”, „pastāvīgs”) un simbolizēja Dieva uzticīgo klātbūtni savu ļaužu vidū. „Lai tāds ir jūsu kārtējais dedzināmais upuris Tam Kungam uz audžu audzēm Saiešanas telts vārtos Tā Kunga priekšā; tur Es satikšos ar tevi un runāšu ar tevi. (..) Un Es mājošu Israēla bērnu vidū, un Es tiem būšu par Dievu. Un viņi zinās, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es, Tas Kungs, jūsu Dievs.” (2. Mozus 29:42-46) Sagrābjot „dienišķo upuri”, rags stājas Dieva vietā reliģiskās prakses līmenī.

Vēl vairāk, līdzīgi 7. nodaļas mazajam ragam 8. nodaļas rags nicina likumu: „Rags nogāza patiesību pie zemes” (burtiski „mīdīja”, „samina”, 12. pants). Vārds emeth, kas šeit tulkots kā „patiesība”, [„taisnība”] ir sinonīms vārdam „likums”, „bauslība” (sk. Psalmi 43:3; 119:43, 44 u.c.). Ebreju valodā un domāšanā patiesība [taisnība] ir konkrēta rīcība, kas tiek veikta, paklausot Dievam, un tai nav nekā kopēja ar mūsu abstrakto patiesības jēdzienu. Tā ir viss, kas ir saskaņā ar bauslību. Vārds emeth ir atvasināts no saknes aman (no kā cēlies arī „āmen”), kas nozīmē „paklausīt”, „būt uzticīgam”, un ietver norādi uz augstāku autoritāti. Jūdu komentatori (Ibn Ezra, Raši), interpretējot šo tekstu, skaidroja, ka „mazais rags atcels Likumu [Toru] un paklausību baušļiem”.

4. Tāpat kā 7. nodaļā šī vara arī vajā svētos (24. pants).
5. Un visbeidzot, tāpat kā 7. nodaļā mazais rags pārmanto zvēru varu un paliek līdz galam kā vienīgā vara. Nav šaubu, ka tā ir tā pati vara, par ko runāts 7. nodaļā.

Vienīgā atšķirība ir šīs varas izcelsmē. Atšķirībā no 7. nodaļas mazā raga, kurš parādījās uz viena no četriem zvēriem, 8. nodaļas mazais rags ceļas no viena no četriem debesu vējiem (Daniēla 8:8, latviešu Bībelē – debess pusēm). Šis izteiciens mūs ved atpakaļ pie četru zvēru izcelsmes 7. nodaļā, kur četri debess vēji sabangoja jūru (Daniēla 7:2). Tādējādi mazais rags ir parādījies no viena no šiem četriem vējiem, bet nevis no kāda no ragiem, kā varētu saprast no dažiem tulkojumiem. Pirmkārt, rags parasti aug uz galvas, nevis uz cita raga. Turklāt, kad Daniēla grāmatā kāds rags parādās pēc iepriekšējiem, tas vienmēr notiek uz kādu no iepriekšējo ragu krišanas rēķina (Daniēla 7:8; 8:8).

Gramatiski runājot, ebreju valodas frāze, kas tulkota „no vie na no tiem” (Daniēla 8:9), mums patiesībā būtu jālasa kā „no vienas [sieviešu dzimte] no tiem [vīriešu dzimte]”, norādot uz saikni ar iepriekšējo izteicienu: „četri debess [vīriešu dzimte] vēji [sieviešu dzimte]”. Ebreju poēzijā tas ir pazīstams kā gramatiskais paralēlisms ar t un m aliterāciju:

Debess (V) vēji (S): ruhot hashamaim
No vienas (S) no tiem (V): ahat mehem (8., 9. pants). Izmantojot četrus vējus, Daniēls dod mājienu uz četriem zvēriem. Minot, ka rags parādās no viena no vējiem, viņš netieši norāda, ka tā izcelsme ir kādā no zvēriem. Pravietis ar nolūku nepiemin zvērus, lai saglabātu lasītāju uzmanību pievērstu vienīgi aunam un āzim.

Auna un āža saistība

Paliek jautājums, kāpēc 8. nodaļas vīzija četru zvēru ciklu aiz stāj tikai ar diviem dzīvniekiem, turklāt vēl ar mazāk nozīmīgajiem. Tā izlaiž pirmo un ceturto valsti, kas abas, no Daniēla viedokļa, ir visbūtiskākās: Babiloniju, Daniēla mītnes zemi, ko simbolizēja „galva” un „lauva” (Daniēla 2:37, 38; 7:4), un Romu, nepazīstamo un savādo valsti, kas Daniēlu dziļi satrauc (Daniēla 2:40; 7:7, 19). Un kāpēc šī pēkšņā pāreja no fantastiskā uz ikdienišķo, no pagānu valstis ainojošajiem dīvainajiem hibrīdiem uz diviem parastiem dzīvniekiem, ko 3. Mozus grāmatas likumi klasificē kā šķīstus?

Ja Daniēla vīzija kā galvenos tēlus izmanto divas vidējās vals tis, tad tas ir tieši to nenozīmīguma dēļ. Viņa galvenā vērība šeit nav vērsta uz pašām valstīm, bet uz diviem dzīvniekiem: aunu un āzi.

To saistība kļūst zīmīga lielāko jūdu gadskārtējo svētku, Yom Kippur jeb Salīdzināšanas dienas kontekstā (3. Mozus 16:5). Auns un āzis bija Yom Kippur tradicionālais upuris. Tādējādi šie divi dzīvnieki ne tikai simbolizē Medo-Persiju un Grieķiju, bet arī norāda uz Salīdzināšanas dienu. 3. Mozus grāmatas atmosfēra vēl vairāk iezīmējas mazā raga darbībās, kas saistītas ar „dienišķo upuri”, „grēku” un „svētnīcu” (Daniēla 8:11, 12). Teksts pat piemin upuru sistēmas augstāko personu, augsto priesteri. Ebreju vārds, kas tulkots kā „vadonis” jeb „valdnieks” (sar; 11., 25. pants), ir speciāls termins, kas apzīmē augsto priesteri (Ezras 8:24). Daniēla grāmatas kontekstā vārds norāda uz Mihaēlu (Daniēla 10:5, 13, 21; 12:1), kurš ir tērpts linu drēbēs, tāpat kā augstais priesteris, izpildot Kippur dienas kalpošanu (3. Mozus 16:4).

Bet nākamā aina vēl skaidrāk norāda uz Salīdzināšanas dienu.

Ko Daniēls dzird

Tiesa

Traģiskajos brīžos, kad mazais rags gūst uzvaru, atklāsme pāriet no skatiem uz skaņām. Daniēls noklausās sarunu starp divām debesu būtnēm. Līdzīgi notika 4. nodaļas vīzijā, kur arī skatu nomainīja skaņa un bija dzirdama runājam būtne, kas apzīmēta ar vārdu „svēts” (Daniēla 4:10, 11, 20; 8:13). Izmantojot to pašu vārdu, ko 4. nodaļā, Daniēls rosina domāt par līdzīgu tiesas konteks tu. Šoreiz vienas no svētajām būtnēm izteiktais jautājums attiecas uz lēmumu: „Cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība par dienišķo upuri [burtisks tulkojums – „līdz kādam laikam šī parādība par pastāvīgo”], par apgrēcības postu, ka svētnīca un debesu karapulks tiek atdoti samīdīšanai?” (Daniēla 8:13)

Gandrīz visi vārdi šajā pantā norāda uz iepriekš aprakstītajām mazā raga darbībām: „parādība” (1. pants), „pastāvīgais” jeb „die nišķais” (11., 12. pants), „atdots” jeb „aizdots” (12. pants), „svētnīca” (11. pants), „karapulks” (10.-12. pants), „samīt” (10. pants). Tas ir protests pret mazā raga uzvedību. Atsauce uz dienišķo upuri un ar to saistītajām lietām (grēks, svētnīca, bauslība utt.) iebilst pret mazā raga centieniem aizstāt Dievu. Karapulka un ar to saistīto lietu (nodošana, samīšana) pieminēšana norāda uz svēto vajāšanu. „Cik ilgi [tas viss] turpināsies?” „Cik ilgi?” (ad matay?) Psalmos šī frāze bija apspiesto sauciens (Psalmi 6:4; 13:2; 62:4; 74:10; 94:3 u.c.). Un kā atbilde uz šo jautājumu nāk cerības vēsts.

Tas pats vārds, kas formulē jautājumu – „ad” (līdz) –, ievada otras būtnes sniegto atbildi.

„Līdz kādam laikam?” – jautā viens svētais (sk. Daniēla 8:13). „Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks šķīstīta”, atbild otrs (sk. 14. pantu).

Kā vēlāk paskaidro eņģelis Gabriēls, tikai pēc 2300 vakariem un rītiem mazā raga destruktīvā plosīšanās tiks apturēta: „to satrieks bez cilvēku roku palīdzības.” (25. pants) Mazā raga gals nepienāks dabīgā ceļā, bet tam punktu pieliks unikāls Dieva tiesas akts, tādējādi noslēdzot vēstures ciklu (Daniēla 2:34; 11:45).

Tāpat kā 7. nodaļā, mazais rags tiek tiesāts no augšas un vēlāk iznīcināts (Daniēla 7:10-12). Astotās nodaļas struktūra ir tāda pati, kā septītajā nodaļā:

7. nodaļa: dzīvnieki/valstis – mazais rags – tiesa
8. nodaļa: dzīvnieki/valstis – mazais rags – svētnīcas šķīstīšana Ņemot vērā abu nodaļu paralēlismu, notikums, kas 8. nodaļā aprakstīts kā svētnīcas šķīstīšana (jeb no jauna iesvētīšana), atbilst tiesas dienai 7. nodaļā. Zīmīgi, ka Septuaginta šo terminu tulko ar grieķu vārdu katharisai (attīrīt, šķīstīt), kas ir speciāls vārds, ko parasti izmantoja saistībā ar Kippur. Arī ievērojamais jūdu komentators Raši norāda, ka šis teksts būtu jālasa Salīdzināšanas dienas kontekstā.

Ko 7. nodaļa sauc par Tiesas dienu, 8. nodaļa apzīmē kā Salī dzināšanas dienu. Faktiski runa ir par vienu un to pašu notikumu. Israēls piedzīvoja Salīdzināšanas dienu kā pēdējās tiesas aktualizāciju.

3. Mozus 16 ievada Kippur ceremoniju ar mājienu uz tiesu. Teksts sākas ar Ārona dēlu nāvi, kurus pārsteidza dievišķā uguns, un ar nāves draudiem, kas kā ēna paliek pār Āronu (1., 2. pants) un visu tautu (33., 34. pants). Pats rituāls ir bagāts ar tiesas pieskaņu: divu āžu nošķiršana, viena šķīsta, otra nešķīsta; liktenis (goral), kas tos atšķir (8.-10. pants); pienākums gavēt un pazemot savu dvēseli (29. pants); daudzkārtējā asins slacīšana (15., 19., 27. pants); mazgāšanās (24., 26., 30. pants) utt.

Vēl pat šodien jūdi svin Kippur kā tiesas vai grēku izpirkšanas dienu. Gada gaitā kāds var aizmirst Dievu un reliģiju un pastrādāt ļaunus darbus. Bet pat vislielākais ļaundaris, ja viņš ir jūds, Salīdzināšanas dienā nožēlos grēkus un nodrebēs, dzirdot tauru (shofar) skaņu, kas ir dievišķās tiesas zīme. Jūdi identificē Kippur ar tiesas dienu. Šajā dienā tiek skaitītas zīmīgas lūgšanas:

„Mums šai dienai jāvelta viss svētums, jo šī ir baiļu un drebēšanas diena. Šajā dienā tava valdīšana tiks nodibināta un tavs tronis nostiprināts. (..) Jo tu esi tiesnesis, apsūdzētājs un liecinieks, viņš, kurš raksta un apzīmogo. Un tu atcerēsies sen aizmirstas lietas un atvērsi piemiņas grāmatu. (..) Tad skanēs lielais shofar, un būs dzirdama klusuma balss, eņģeļus sagrābs bailes un drebēšana, un [tie] sacīs: ‘Lūk, Tiesas diena!’”

Saskaņā ar senu tradīciju, Kippur dienā „Dievs, sēdēdams uz sava troņa, lai tiesātu pasauli, tajā pašā laikā tiesnesis, aizstāvis, eksperts un liecinieks, atver Ierakstu grāmatu; tā tiek lasīta, tajā tiek atrasts ikviena cilvēka vārds. Ir skanējusi lielā taure; ir dzirdēta klusa balss; eņģeļi nodreb, sakot, šī ir tiesas diena”.

Faktiski jūdu tradīcijā Kippur tiesa sākas ar mēneša un arī gada pirmo dienu (Rosh Hashanah). Abiem svētkiem ir sena saistība. Abos ir ietverts tas pats rituāls (4. Mozus 29:1-5, 8-11) un ir dzirdamas tās pašas raga (shofar) skaņas (3. Mozus 25:9; 23:24).

Desmit dienas, pēc kurām seko Kippur, jūdi uztver kā pārbaudes laiku, kurā tiem ir jāsagatavojas tiesas dienai. Tradicionālais sveiciens šajā laikā ir Hatima tova, „Lai tu būtu tiešām apzīmogots” – tas ir mājiens uz dievišķo tiesu, kas izlems un apzīmogos katra indivīda likteni.

„Vidusmēra cilvēkam, kurš nav nedz galīgi samaitāts, nedz arī pilnīgi labs, būs dotas desmit dienas [Tišri mēneša 1.-10. diena]; līdz Kippur viņiem jānožēlo, tad tie dzīvos; pretējā gadījumā nāve sodīs viņu grēcīgo uzvedību.”

Radīšana

Saskaņā ar 3. Mozus 16, šiem svētkiem bija pasaules vai pat kosmiska mēroga nozīme. Ļaudis nodeva „visus viņu pārkāpumus” dievišķai tiesai. Izteiciens „visi viņu grēki” ir kā 3. Mozus 16. nodaļas vadmotīvs (21., 22., 30. pants), un tas parādās arī šo vareno svētku iedvesmotajā psalmā (Psalmi 130:8). Salīdzināšanas diena ir brīdis, kad visi Israēla grēki iegūst „salīdzināšanu” jeb piedošanu. Gada gaitā piedošanu nodrošināja „pastāvīgais” upuris, bet Salīdzināšanas dienā tam pievienojās vēl citi upuri. Grēku izpirkšana vairs nebija individuāla lieta. Salīdzināšanas diena bija vienīgā reize, kad tika pilnībā „šķīstīts” viss Israēla tautas kopums un svētnīca (3. Mozus 16:17, 33, 34). Tāpat tā bija vienīgā reize, kad augstais priesteris varēja ieiet svētnīcas Vissvētākajā vietā un fiziski stāties Dieva priekšā (2. Mozus 30:6-10; 3. Mozus 16:2, 14). Un tā bija vienīgā reize, kad Dieva Lielā Apžēlošana pārklāja parasto, individuālo apžēlošanu. Grēks tika ne vien piedots, bet izdzīts no nometnes. Augstais priesteris izdzina „Azazēlu”, grēka iemiesojumu, tuksnesī (21. pants).

Bet šī ceremonija nenozīmē tikai tiesu. Svētnīcas šķīstīšana faktiski simbolizē visas zemes attīrīšanu Dieva tiesas dienā. Bībeliskā teoloģija Israēla svētnīcu uztvēra kā visas Dieva radītās pasaules simbolu. Svētnīcas būves apraksts 2. Mozus 25-40 daudzējādā ziņā līdzinās stāstam par pasaules radīšanu 1. Mozus 1:1-2:4. Abi notikumi noris septiņos posmos, un abi apraksti beidzas ar speciālu frāzi: „pabeidza darbu” (1. Mozus 2:2; 2. Mozus 40:33). Arī Salamana tempļa celtniecība norit septiņos posmos un noslēdzas ar tiem pašiem vārdiem: „pabeidza darbu” (1. Ķēniņu 7:40, 51). Šāda frāze Bībelē parādās vienīgi šajos trijos tekstos un skaidri norāda uz saistību starp svētnīcutempli un radīšanu. Šo saistību apstiprina arī psalmi: „Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.” (Psalmi 78:69; sal. 134:3; 150:1, 6)

Kippur zināmā mērā atgādina iknedēļas sabatu, jo arī šī diena satur norādi uz pasaules radīšanu (2. Mozus 20:11; 1. Mozus 2:1-3). Zīmīgi, ka no visiem 3. Mozus grāmatā minētajiem svētkiem tikai par šiem diviem, sabatu un Salīdzināšanas dienu, ir teikts, ka tās ir dienas, kurās cilvēkiem nav jādara „neviens darbs” (3. Mozus 23:3, 28, 35 utt.).

Israēliešiem Kippur simbolizēja pasaules attīrīšanu, īstu pārradīšanu. Tāpēc arī Daniēls lieto izteicienu „vakari un rīti” (Daniēla 8:14), frāzi, kas Bībelē parādās tieši radīšanas kontekstā (1. Mozus 1:5, 8, 13, 19, 23, 31).

Arī jūdu tradīcija radīšanu, tāpat kā tiesu, saistīja ar Kippur dienu. Senais Midrašs, skaidrojot pirmos radīšanas apraksta pantus, paziņo: „Bija vakars un bija rīts, viena diena, tas nozīmē, ka Svētais, lai Viņš ir slavēts, deva tiem (Israēlam) vienu dienu, kas nav neviena cita, kā Kippur diena.”

Kippur dienas lūgšanas ticīgajam atgādina, ka Dievs, kurš tiesā, ir arī Radītājs, kurš piedod. „Svētīts esi Tu, ak, Kungs, mūsu Dievs, universa Valdniek, kurš atver savas žēlastības durvis un atver acis tiem, kuri gaida piedošanu no Viņa, kurš ir radījis gaismu un tumsu, un visas lietas.”

„Kā cilvēks var būt taisns sava Radītāja priekšā, kad tas stāv Viņa priekšā kails?”

Daniēla pravietojums redz pie vēstures apvāršņa debesu Kippur, kas aprakstīts tiesas un radīšanas valodā. Kippur, ko israēlieši svinēja tuksnesī, ir tikai raupjš debesu Kippur uzmetums. Abi notikumi pieder divām pilnīgi atšķirīgām iekārtām. Un tomēr, lai aptvertu dievišķo Kippur, ir jāsaprot šīszemes Kippur. Tā garīgais vēstījums mums atgādina, ka vēsturei reiz pienāks gals, ka celsies Dievs-Tiesnesis, lai apzīmogotu cilvēces likteni un sagatavotu tai jaunu valstību.

Mēs tagad saprotam abu – gan tiesas, gan radīšanas – nozīmi šādos vēstures brīžos. Faktiski tiesa un radīšana darbojas vienā un tajā pašā veidā. Tiesa izrauga jaunu tautu, ļaudis, izrautus no grēka un ciešanu skavām, nošķirtus, no citiem atdalītus ļaudis, bet arī ļaudis, kuriem ir piedots. Radīšana veido jaunu pasauli, no nāves ēnas atbrīvotu, attīrītu planētu. Šajā kontekstā tiesa un radīšana ir sinonīmi, jo abas ietver radikālu nošķiršanu. Kippur vienlaikus ir gan dievišķās tiesas apziņa, gan pārradīšanas cerība.

No vienas puses, Dieva tiesas apzināšanās mūs aicina uz grēku nožēlu. Yom Kippur israēliešiem bija diena, kad „pakļaut savas dvēseles gavēnim” (3. Mozus 16:29, 31), diena, kad uzņemties atbildību par savu rīcību. Dievs radīja cilvēku un sver visus viņa darbus (Psalmi 139). Bet ticība dievišķai tiesai nenozīmē pastāvīgu pārdzīvošanu. Gluži pretēji, „Priecājies, (..) lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!” (Salamans Mācītājs 11:9) Tiesa neizslēdz priecāšanos par dzīvi, drīzāk gan tieši ietver to. Tiesas apziņa mums nodrošina ietvaru, kurā mēs vislabāk varam baudīt dzīvi.

Pārradīšanas solījums dod pamatu mūsu cerībai. Mēs varam gaidīt reālas pārmaiņas. Patiesa pestīšana ir vēsturiska, ne tikai garīga. Mēs nevaram sevi izglābt savā pašreizējā stāvoklī. Vienīgi Dievs var, un, lai to paveiktu, Viņam ir jāpārveido pasaule – lūk, Kippur svētku dziļākā nozīme. Ir sens nostāsts par desmit taisniem rabīniem, ko romieši nomocījuši līdz nāvei. Kā stāsta lūgšanu grāmata, kāda balss tad kliegusi: „Vai tāda ir taisnā atlīdzība?”, uz ko Dievs atbildējis: „Apklusti, vai arī es iznīcināšu pasauli!” Ļaunuma problēmai nav cita risinājuma. Glābšana ietver paša ciešanu un nāves cēloņa iznīcināšanu. Glābšana nav mistiska vai psiholoģiska piere dze, glābšana ir kosmiska mēroga notikums, kas nāk no ārpuses un ir situēts vēsturē.

Mēs atceramies, ka 7. nodaļa novietoja tiesu laikā pēc „laika, laikiem un puslaika”, tas ir, pēc 1798. gada. Astotā nodaļa ir vēl tie šāka: mazā raga vara ilgst 2300 vakarus un rītus. No radīšanas stāsta patapinātais izteiciens „vakars-rīts” simbolizē dienu, kas pravietiskā nozīmē mums būtu jāsaprot kā gads (tātad 2300 gadi). Bet šī jaunā informācija neko daudz nepalīdz. Laika periods bez norādes uz tā sākuma punktu var būt novietots jebkur vēsturē. Eņģelis Gabriēls vienīgi norāda, ka tas aizved līdz laiku beigām: „Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība ir par laiku beigām” (17. pants; sk. arī 26. pantu).

Daniēlu „ārkārtīgi uztrauca” parādība, ko viņš nevarēja „pilnīgi izprast” (eyn mebin, 27. pants). Astoto nodaļu mēs atstājam ar neap mierinātības sajūtu, jo mums nepieciešams vairāk informācijas, lai saprastu tajā aprakstīto parādību. Bet izpratne, kuras mums pietrūkst, nav filozofiskas dabas. Mūsu prāts šeit neapmaldās abs traktas patiesības sarežģītībā, bet apstājas pie pravietotā notikuma laika. Pravietis izprot, ka te ir runa par laika beigām. Daniēla grāmata izmanto šo pašu vārdu „izprast” (bin) arī attiecībā uz pravietojumu par 70 gadiem (Daniēla 9:22) un vēlāk uz pravietojumu par 70 nedēļām. Tas, ko viņš nesaprot, ir – kad tieši laika beigās tas notiks. Jautājums ir ne tik daudz par pravietojuma teoloģisko aspektu, kā par pašu notikumu, kas norisināsies noteiktā brīdī. Kamēr tam nav sākuma datuma, pravietojums paliek tikai apšaubāma abstrakcija. Lai tas kļūtu par cerības priekšmetu, pārradīšanas solījumam ir jātiek saistītam ar vēstures hronoloģiju.

Tiesa un pārradīšana ir Kippur divas sejas. Nav nekāds brī nums, ka arī Atklāsmes grāmata min šīs lietas kā divus ticības vekto rus pēdējās dienās.

Iekļaujoties Daniēla 7. nodaļas ciklā tieši pirms Cilvēka Dēla ie rašanās – tas ir, debesu Kippur norises laikā –, Atklāsmes grāmatas 13. un 14. nodaļas pravietojumi piemin vēstnesi, kas arī nes divkāršo tiesas un radīšanas vēsti: „Viņš sauca stiprā balsī: „Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”.” (Atklāsmes 14:7)

Saskaņā ar Atklāsmes grāmatu, kura ir cieši saistīta ar Daniēla grāmatu, pēdējās dienās atjaunosies pielūgsme, kas ietvers norādi gan uz tiesu, gan uz radīšanu. Šī pielūgsme būs vairāk nekā vienkārši emocionāla vai garīga pieredze. To rosinās cerība uz dievišķo tiesu un glābšanu un ticība radīšanai. Vēl vairāk, šī pielūgsme liecinās par ticību Bībelei, grāmatai, kura sākas ar radīšanu (1. Mozus 1; Mateja 1; Jāņa 1) un noslēdzas ar tiesu un glābšanu (Maleahija 4:2; 2. Laiku 36:21-23; Atklāsmes 22:17-21).

Daniēla 8. nodaļas literārā struktūra

Ievads: „Man, Daniēlam”; atsauce uz ķēniņu

Parādība

Ko viņš redz (3.-12. pants):

1. „Es skatījos ... un redzēju” auns (23., 24. pants)
2. „Es skatījos ... un redzēju” āzis ar vienu ragu (5.-8. pants) četri ragi (8b. pants) mazais rags (9.-12. pants)

Ko viņš dzird (13., 14. pants):

„Kippur” (13., 14. pants)

Parādības skaidrojums

1. Ko viņš redz: cilvēka izskats (15. pants)
2. Ko viņš dzird:
   Izskaidro šo parādību (16.-19. pants)
   Auns: mēdieši un persieši (20. pants)
   Āzis: Yavan (21. pants)
   Četri ragi: četras valstis (22. pants)

Beigās:

• varas izcelšanās (24., 25a. pants)
• panākumi (24., 25a. pants)
• krišana (25b. pants)

Parādība par vakariem un rītiem (26. pants)

Noslēgums: „Mani, Daniēlu”; atsauce uz ķēniņu; trūkst izpratnes (27. pants)

Rekviēms Mesijam

Septiņdesmit gadu Mesija

Astotās nodaļas pēdējos vārdos Daniēls paliek tumsā, „jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast” (Daniēla 8:27). Viņam nācās gaidīt 13 gadus, līdz viņš saņēma gaismu šajā jautājumā. Tagad mēs atrodamies Dārija valdīšanas pirmajā gadā (538. g.p.m.ē.), gadā, kas apzīmogots ar cerības zīmogu. Tas ir tas pats gads, kurā Daniēls sastapās ar lauvām un tika no tām izglābts (Daniēla 6). Pāri par to tas ir gads, kurā piepildās pirmie pravietojumi (2. un 7. nodaļa): Babilona padodas mēdiešiem un persiešiem. Visbeidzot, tas ir Kīra valdīšanas gads, kura reģents Babilonā ir Dārijs. Pravietis Jesaja Kīru bija raksturojis kā Israēla mesiju un glābēju: „Tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu!” Tā saka Tas Kungs uz Kīru, Savu svaidīto: „Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, (..) Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos. Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus, lai tu atzīsti, ka Es esmu Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi saucis tavā vārdā. Jēkaba, Sava kalpa, dēļ un Israēla, Sava izredzētā, dēļ Es tevi nosaucu tavā vārdā un devu tev cienījamu vārdu, kur tu Mani vēl nepazini.” (Jesajas 44:28-45:4)

Vērojot piepildījumu, Daniēls sāk saprast un vēlas uzzināt vairāk. Negatīvajam „nevarēju izprast” iepriekšējā nodaļā (Daniēla 8:27) tagad pretim stājas pozitīvs „sapratu”: „Es, Daniēls, no Rakstiem sapratu, saskaņā ar Kunga doto vārdu pravietim Jeremijam, ka Jeruzalemes pamestība turpināsies septiņdesmit gadus.” (Daniēla 9:2, NIV)

Iepriekšējā parādība atstāja vilšanās sajūtu. Uz brīdi Daniēls varēja nonākt pie slēdziena, ka Jeruzaleme paliks izpostīta 2300 gadus. Bet, pārdomājot Jeremijas grāmatas vārdus, viņš nomierinās. Trimdas laiks nepārsniegs 70 gadus. „Tiešām tā saka Tas Kungs: kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu Savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. (..) Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu.” (Jeremijas 29:10-12; sal. 25:11, 12)

Ebreju Bībeles noslēgumā Laiku grāmata no jauna pārformulē Jeremijas pravietojumu, saglabājot to pašu tiešo norādi uz Kīru. Pašu 70 gadu periodu teksts aplūko kā atsauci uz sabata gadu (7 x 10):

„Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama dārgumus, kā arī paša ķēniņa un viņa lielkungu dārgumus – visu viņš [Nebukadnēcars] aizveda uz Bābeli. (..) Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts vara, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti: „Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!“ Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā [shabbat], kamēr piepildījās septiņdesmit gadi. Bet, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Kīra pirmajā gadā Tas Kungs pamudināja persiešu ķēniņa Kīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams: „Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!”” (2. Laiku 36:18-23)

No 605. gada p.m.ē., kad Jeruzaleme tika izpostīta (Daniēla 1), bija pagājuši jau 68 gadi un joprojām nekas nebija noticis. Tauta joprojām ir trimdā un Jeruzaleme guļ drupās. Savas pieredzes (saistībā ar pravietojumiem) iedrošināts, Daniēls pieķeras šim pēdējam solījumam. Iepriekšējā gada notikumi viņā modina jaunu interesi par pravietojumu. Būdams liecinieks daļējam tā piepildījumam, viņš ilgojas pēc kā vairāk. Jūtot, ka 70 gadi pamazām paiet, bet nekas nemainās, Daniēls zemojas Dieva priekšā lūgšanā.

Nepacietīga lūgšana

Pravietis izsaka savu lūgšanu lielās sāpēs un it kā tērpies nāves maskā. Tekstā minēti trīs nāves simboli: gavēšana, maisa (latviešu tulkojumā – sēru) drānas un pelni. Šāds grēku nožēlas rituāls tolaik bieži pavadīja lūgšanu. Līdzīgi kā mirušais, cilvēks neēd, tērpjas vienīgi viselementārākajā apģērbā – rupjā audumā no aitas vilnas vai kamieļa sariem, un pievienojas pīšļiem. Izraēlietis lūdzot it kā pieņem mirušā veidu, jo Dieva priekšā viņš jūtas tikpat kails un neaizsargāts kā nāvē. Kā puteklis viņš sauc uz savu Radītāju, savu dzīvības avotu. Daniēls koncentrē lūgšanā visu savu būtni; nekam citam vairs nav nozīmes. Šī ir septītā un pēdējā lūgšana Daniēla grāmata – visgarākā un arī visnozīmīgākā.

Pirmo reizi lūgšana ir patiešām universāla, jo tā ietver visus Israēla ļaudis. Uz tās universālo dabu norāda jau pati hiasma struktūra, kas sasniedz kulmināciju ģeometriskajā centrā:

4. pants – Kunga piesaukšana

5., 6. pants – mēs esam grēkojuši

7., 8. pants – „viss Israēls”

10., 11. pants – mēs neesam paklausījuši;

15.-19. pants – Kunga piesaukšana

Israēla grēks ir pārplūdinājis kaimiņu zemes: „Mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzaleme un Tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo.” (16. pants) Pro porcionāls tam ir arī posts, kas piemeklējis Jeruzalemi un tās ļaudis: nelaime „kāda vēl nekur apakš debess nav notikusi kā Jeruzalemē” (12. pants).

Pirmo reizi Daniēls lūdz pirmās personas daudzskaitlī: „Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklau sīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem” (5. pants); „Mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem” (6. pants); „Mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ” (16. pants). Bet cilvēcīgais „mēs” savijas ar dievišķo „Tu”.

Lūgšanas pirmā daļa pretstata pretojošos, nepaklausīgos „mēs” (5., 6.:B) uzticīgajam „Tu” (4.:A). Līdzīgi arī otrajā daļā ļaužu pretošanos ietverošais „mēs” (10.-14.:B₁) kontrastē Dieva žēlastību un labvēlību ietverošajam „Tu” (15.-19.:A₁). Abas daļas atbilst viena otrai, sekojot hiasma struktūrai A B // B₁ A₁.

Bet pašā lūgšanas centrā (7.-9. pants) mēs atrodam šos pašus elementus saistītus visciešāk – arī hiasma struktūrā a b c b₁ a₁:

• pret Tevi (7. pants)
• mēs esam kauna klāti (7. pants NIV)
• visiem israēliešiem (7. pants)

Šāda mainīga struktūra atgādina izraēliešu liturģijas dinamiku. Daniēla lūgšanas stils lasītājam atsauc atmiņā psalmus (Psalmi 46; 47;75; 106; 115; 137 u.c.), kā arī Ezras (Ezras 9:6-15) un Nehemijas (Nehemijas 1:5-11; 9:5-38) lūgšanas, kuras Daniēla lūgšana vairākkārt atbalso. Pravieša lūgšana varētu būt it labi skandējama reliģiskā sanāksmē. Tā nav Daniēla augšistabas (6. nodaļa) mēroga lūgšana, bet tāda, kas iekļauj visas Izraēla nācijas likteni. Ticība un reliģija nav tikai personīga darīšana, tai piemīt arī sociāla un kosmiska dimensija, kas neaprobežojas ar konkrēto indivīdu. Svētie, kuri atkāpjas malā, lai varētu ērtāk kritizēt savus kaimiņus, agri vai vēlu izveido elkdievīgu reliģiju pēc savas līdzības. Bet Daniēls izvairās no šī kārdinājuma un pieskaita sevi Israēla ļaudīm. Viņš netriumfē uz pjedestāla augstu pār cilvēku samaitātību. Kā Israēla starpnieks un aizbildnis Dieva priekšā Daniēls uzņemas viņu grēkus uz sevis. Viņš aizlūdz par tiem patiesā dedzībā, jo arī viņš pats ir cieši saistīts ar savas tautas likteni. Un Daniēlam arī trimda ir kā viņa tēvu grēku sekas (Daniēla 9:12, 13). Liturģiskais „mēs” ietver gan pagātnes, gan nākotnes paaudzes. Daniēla Dievs ir arī Exodus (2. Mozus grāmatas) Dievs, kurš izveda Israēla ļaudis no Ēģiptes (15. pants). Vārds YHWH, vēstures Dieva un derības Dieva vārds, kurš līdz šim Daniēla grāmatā nebija pieminēts, tagad atkārtojas septiņkārt (4., 9., 10., 13., 14., 20. pants). YHWH ir arī nākotnes Dievs, kas izglābs Israēlu no gūsta. Daniēla lūgšanā „mēs” neattiecas tikai uz pagātnes paaudžu netaisnībām, bet arī uz to piedzīvoto glābšanu. Un tas ir tas, kas uztur pravieša cerību.

Liturģiskais pārdzīvojums ir skaists un aizkustinošs; šāda lūg šana rod atbalsi mūsu dvēselēs. Apkārtējo balsu pacilāti, mēs izjūtam piederību un saskaņu. Bet šāds piedzīvojums ir patiess vienīgi tad, kad tas ir iekļauts vēstures plūdumā. Liturģiskā prakse Bībelē vienmēr ietver pagātnes notikumu atceri un cerību uz notikumiem nākotnē. Liturģija savas saknes vienmēr gremdē dziļi reālā dzīvē.

Daniēls lūdz par savu tautu un par Jeruzalemi, kas guļ drupās (19. pants). Tāpat kā 6. nodaļā, viņš lūdz, pagriezies pret Jeruzalemi un tās sagrauto templi: „zemojos savā lūgšanā par Dieva svēto kalnu” (20. pants).

Zīmīgs ir arī viņa lūgšanas laiks: „ap vakara upura laiku” (21. pants). Tas ir ne tikai laiks, kad Daniēlam pārtraukt savu gavēni (Ezras 9:5), bet arī laiks, kad piepildīties notikumiem, par kuriem viņš lūdza (Psalmi 141:2; 1. Ķēniņu 18:36). Pat liturģiskā kontekstā lūgšanai jābūt ar vēsturisku rezonansi. Bez atsauces uz vēsturi, lūgšana ir tikai tukšs rituāls, gaistošas emocijas.

Pāreja no cilvēciska sauciena uz vēsturi notiek lūgšanas no slēgumā ar tehnisko frāzi „bet tagad” (Daniēla 9:17). Mēs atgriežamies pie vienskaitļa pirmās personas – tāpat, kā nodaļas ievadā (3., 4. pants). Bet pāreja no cilvēciskā sauciena uz dievišķo atbildi neizriet no rituāla, bet no Dieva labvēlības, uz ko norādīja jau „mēs-tu” ritms lūgšanā, sevišķi tās noslēgumā. Dievišķo vietniekvārdu sakopojums ir īpaši suģestīvs: „saskaņā ar visiem Taviem taisnajiem darbiem” (16. pants NIV), „paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību” (18. pants), „Tevis paša dēļ, ak, Kungs” (17., 19. pants). Īstenībā Daniēlam nav pat jāpabeidz sava lūgšana, lai Dievs jau viņam atbildētu. Kamēr pravietis vēl lūdz, viņu apmeklē eņģelis (20., 21. pants). Lūgšanai pašai par sevi nav vērtības. Vārdiem, vienalga, cik tie būtu patiesi un skaisti, nepiemīt maģisks spēks piespiest Dievu rīkoties. Dievs pats izlemj un pats rīkojas. Tas viss ir atkarīgs no Viņa.

Tāpēc arī Daniēla lūgšana ir tik kvēla, tik neatlaidīga: „Ak, Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies.” (19. pants) Vairāk par garīgām attiecībām viņš vēlas pārmaiņas – vēsturiskas, konkrētas pārmaiņas. Viņa lūgšana ir pilnībā vērsta uz nākotni.

Septiņdesmit nedēļu Mesija

Dieva atbilde uz Daniēla lūgšanu un uz viņa jautājumu par 2300 vakariem un rītiem ir Gabriēla paziņojums par Mesiju: „Zini un saproti to: no pavēles izdošanas par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu līdz Svaidītā valdnieka nākšanai būs septiņi ‘septītnieki’, un sešdesmit divi ‘septītnieki’. (Daniēla 9:25 NIV)

Bībeliskā tradīcija mesiju uzlūko kā personu, kas ir izraudzīta dievišķai misijai glābt Dieva ļaudis. Ebreju vārds mashiah ir darbības vārda mashah (ieziest, svaidīt, iesvētīt) ciešamā kārta. Mashiah norāda uz indivīdu, kas ir „svaidīts”. Par mesiju izraudzītā persona paras ti gāja caur ceremoniju, kas apstiprināja tās īpašo lomu. Kāds šo cilvēku svaidīja ar eļļu, kas simbolizēja spēka un gudrības nodošanu, kā arī svaidītāja ticību tikko ieceltā mesijas panākumiem.

Priesteri, pravieši un pat ķēniņi bija svaidīti, lai kļūtu par mesijām. Israēla vēsture min vairākus mesijas. Raksti par mesiju sauc Āronu (2. Mozus 28:41; 3. Mozus 16:32), tāpat arī pravieti Jesaju (Jesajas 61:1), Saulu (2. Samuēla 1:14), Dāvidu (1. Samuēla 16:6, 13) un pat svešzemju valdnieku Kīru (Jesajas 45:1). Israēla cerība tādējādi tika uzturēta no mesijas uz mesiju.

Pravietojums par 70 nedēļām nāk kā atbilde uz pravietojumu par 70 gadiem un kā tā galīgais atrisinājums. Šajā kontekstā mums nav darīšana vienkārši ar mesiju, bet ar Mesiju. Ņemot vērā pravietojumu par 70 gadiem, Daniēls gaidīja vienu noteiktu mesiju, Kīru. Bet, kā mēs redzam jau no tekstā izmantotā izteiksmes veida, pravietojums par 70 nedēļām ir pravietojuma par 70 gadiem universālā jeb globālā versija. Septiņdesmit gadi (7 x 10) aizveda līdz sabata gada mesijam, turpretī septiņdesmit nedēļas jeb „septiņdesmit septītnieki” (7 x 7 x 10) aizveda līdz gaviļu gada mesijam. Turklāt vārdi, kas Daniēla lūgšanas kontekstā raksturoja konkrēto un relatīvo situāciju, tagad parādās vispārējā un universālā nozīmē. Piemēram, vārds „apgrēcība” (ht’) Daniēla 9:24-27 lietots nenoteiktā, vispārējā nozīmē (24. pants), kamēr 1.-23. pantā šis pats vārds tiek izmantots konkrētā un noteiktā nozīmē: „mēs grēkojām” (5., 8., 11., 15. pants), „mūsu grēki” (16. pants), „savus grēkus” (20. pants), „savas tautas grēkus” (20. pants). Līdzīgi ir ar vārdiem „pārkāpumi”, „taisnība”, „atklāsme”, „pravietojumi” utt. Tādējādi nav nekāds pārsteigums, ka šajā kontekstā arī vārdam „mesija” ir vispārēja, universāla nozīme. Un tas ir vienīgais šāds gadījums ebreju Bībelē. Šajā Rakstu vietā mesija ir Mesija, kas ietver visus citus mesijas – mesiju Mesija, universālais Mesija.

Teksta turpinājums raksturo Mesijas misiju kā universālu, kas ietver „daudzus” (27. pants). Bībeliskajā tradīcijā vārdam rabbim (daudz) ir vispārēja, universāla nozīme (sk. Ezras 3:12; Daniēla 12:2). Pravieši to bieži lietoja, lai norādītu uz ļaudīm un tautām, kas iesaistīti vispārējā Dieva pielūgsmē (Mihas 4:2). Daniēla 9. nodaļā mesija ir visu tautu Mesija, Mesija, kas glābs pasauli.

Un tāpēc šis Mesija ved pie Jubilejas jeb Gaviļu gada, 3. Mozus grāmatā aprakstītajiem svētkiem, kas simbolizēja pasaules pārradīšanu. Tas ir sabatu Sabats, kas atkārtojas ik 7 x 7 gados, žēlastības un atbrīvošanas laiks (Jesajas 61:1, 2), kad cilvēce un daba dzima no jauna (3. Mozus 25:8-17).

Bet pravietojums par 70 nedēļām ir saistīts arī ar 2300 vakariem un rītiem. Daniēlu satrauca redzējums par 2300 vakariem un rītiem, ko viņš nevarēja „pilnīgi izprast” (Daniēla 8:27), un tāpēc viņš „pievērsa uzmanību” pravietojumam par 70 gadiem (Daniēla 9:2), kas vēlāk viņu noveda pie pravietojuma par 70 nedēļām, lai nāktu „pie īstās lietu izpratnes” (22. pants). Atslēgas vārds „saprast” ir zelta pavediens, kas caurvij mūsu nodaļu. Pravietojums par 70 nedēļām sniedz trūkstošo informāciju, kas nepieciešama, lai saprastu pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem. Turklāt tas pats eņģelis Gabriēls, kurš bija paskaidrojis pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem, tagad no jauna parādās 9. nodaļā, lai Daniēlam „atklāsme būtu pilnīgi saprotama” (23. pants). Tāda pati frāze ar speciālo vārdu „atklāsme” jeb „parādība” (mareh) parādās arī pravietojuma par 2300 vakariem un rītiem kontekstā (Daniēla 8:16).

Dievs sūtīja Mesijas nākšanu pasludinošo pravietojumu par 70 nedēļām, lai palīdzētu „saprast” pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem. Bet Mesijas nākšana nav kaut kas mītisks, nereāls, kas tāds, kas neiekļautos vēsturē. Gluži pretēji, tas ir laikā situēts notikums. Skaitļi, ko satur pravietojums, dod mums iespēju deducēt precīzu šī notikuma termiņu. Skaitļu mīkla – mums būtu jābrīdina lasītāji – ir īpaši izaicinoša, un tā prasa gan pacietību, gan pūles.

Pirms mēs varam hronoloģiski atšifrēt pravietisko laikposmu, mums jānoskaidro trīs lietas: tā sākums, tā ilgums un tā noslēgums. Pēc tam mēs varam atrast trūkstošo saiti starp pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem un pravietojumu par 70 nedēļām.

Sākums

Mesijas parādīšanās seko Jeruzalemes atjaunošanu pasludi nošajiem cilvēciskajiem vārdiem (davar, Daniēla 9:25), kuri atbalso uz Daniēla lūgšanu atbildošos dievišķos vārdus (davar, 23. pants). Davar (vārds) parādās abos gadījumos. Citiem vārdiem, Jeruzalemes atjaunošanu pasludinošais vārds no apakšas ir atbilde vārdam no augšas, kas to inspirē. Šis vārds ir pravietiskā 70 nedēļu perioda sākumpunkts: „No vārda iznākšanas par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu līdz Mesijam Valdniekam, septiņas nedēļas un sešdesmit divas nedēļas.” (Daniēla 9:25, burtisks tulkojums)

Ezras grāmata ziņo, ka Jeruzalemes pilsēta tika atjaunota, pamatojoties uz trim cits citam sekojošiem rīkojumiem – pirmo izdeva Kīrs, otro Dārijs, bet trešo Artakserkss (Ezras 6:14). Pirmais dekrēts, ko izdeva Kīrs 538. gadā pirms Kristus, ievadīja pirmo trimdinieku atgriešanos. Apmēram 50 000 jūdu atgriezās savā zemē (Ezras 2:64). Bet šis dokuments bija vērsts galvenokārt uz tempļa atjaunošanu. Tas deva tiesības priesteriem atgūt 5400 kulta piede rumu, kas agrāk bija piederējuši templim (Ezras 1:11). Otrā pavēle, ko 519. gadā izdeva Dārijs I Histasps (ne mēdieties Dārijs), vienīgi apstiprināja Kīra pavēli (Ezras 6:3-12). Artakserkss, pazīstams arī kā Longimanuss, izsludināja trešo karalisko dekrētu (Ezras 7:13-26). Vairāki faktori norāda uz to, ka pravietojumā minēta tieši šī pavēle:

1. Tā ir pēdējā pavēle, tātad vienīgā efektīvā. Faktiski Ezra lieto vārdu „pavēle” vienskaitlī, norādot uz visām trim pavēlēm, tādējādi netieši norādot uz to kopējo nolūku.
2. Šī pavēle ir vispilnīgākā, jo tā ietver gan tempļa atjaunošanu, gan arī Jeruzalemes politisko un administratīvo struktūru atjau nošanu (25. pants).
3. Un visbeidzot, tā ir vienīgā pavēle, kurā skaidri minēta Dieva iejaukšanās: „Slavēts lai ir Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas ir licis ķēniņa sirdī tādu lietu kā šo, lai izdaiļotu Tā Kunga namu Jeruzalemē, un kas vērsa uz mani ķēniņa un viņa padomnieku, un visu ķēniņa vareno labvēlību. (..) Jo Tā Kunga, mana Dieva, roka bija pār mani; un es sapulcināju ap sevi Israēla vecajus, lai viņi ietu kopā ar mani” (27., 28. pants).

Zīmīgi, ka šis teksts iezīmē pāreju no aramiešu, trimdas valodas, uz ebreju, Israēla valodu. Artakserksa pavēle ievada lingvistisku pārmaiņu, kas norāda gan uz pagrieziena punktu Israēla vēsturē, gan arī uz faktu, ka nacionālā atjaunotne patiesi ir sākusies. Saskaņā ar Ezras grāmatu, Artakserkss šo pavēli izdeva vēlu savas valdīšanas

septītajā gadā (8. pants), tas ir, 457. gada p.m.ē. agrā rudenī, jo Ezra atstāja Babilonu pirmā mēneša pirmajā dienā un ieradās Jeruzalemē piektā mēneša pirmajā dienā (8., 9. pants). Tādējādi mūsu pravietojuma izejas punkts ir 457. gads pirms Kristus.

Ilgums

Šīs nedēļas ir pravietiskas. Viena diena tātad atbilst vienam gadam, tādējādi dodot mums nevis dienu nedēļas, bet gadu nedēļas.

1. Uz to norāda jau pats teksts. Jeremijas 70 gadu periods ievadā (2., 3. pants) atbalso Daniēla 70 nedēļas noslēgumā (24.-27.):

Jau pati šī struktūra dod mājienu uz to, kāda veida nedēļas tās ir, sasaistot „septiņdesmit” ar „septiņdesmit” un „gadus” ar „ne dēļām”. Jau no paša sākuma Daniēla 9. nodaļas tekstam vajadzētu dot mums norādi, kādai interpretācijas līnijai sekot: ka mums šīs nedēļas vajadzētu lasīt kā gadu nedēļas. Turklāt tūlīt pēc 9. nodaļas sekojošie 10. nodaļas pirmie vārdi tiešā veidā apstiprina iepriekš sniegto interpretāciju. Runājot par trīs nedēļu gavēni, teksts piemetina precizējumu „trīs dienu nedēļas” (2. pants, burtisks tulkojums). Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur parādās šāds īpašs apzīmējums, tādējādi it kā palīdzot atšķirt divu veidu nedēļas: gadu nedēļas Daniēla devītajā nodaļā un dienu nedēļas desmitajā.

2. Vienādojums „gads-diena” parādās daudzviet Bībelē. Stās tījumi bieži izmanto vārdu „dienas” (yamim) gadu nozīmē tik nepār protami, ka vairumā tulkojumu tas ir tulkots kā „gadi” (sk. 2. Mozus 13:10; Soģu 11:40; 1. Samuēla 1:21; 2:19; 27:7; 4. Mozus 9:22; 1. Ķēniņu 11:42; 1. Mozus 47:9 utt.). Bībeles poētiskie fragmenti satur daudz paralēlismu starp „dienām” un „gadiem”: „Vai Tavas die nas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki?” (Ījaba 10:5); „Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus” (Psalmi 77:6); „Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu” (Jesajas 61:2). Šis princips parādās arī 3. Mozus grāmatas tekstos. Sešus gadus izraēliešu zemkopim bija jāapstrādā sava zeme, bet septītajā gadā viņam lauki bija jāatstāj neapstrādāti. Raksti šo septīto atpūtas gadu sauc par sabatu – tāpat kā nedēļas septīto dienu (3. Mozus 25:1-7); vienīgā atšķirība, ka tas bija „gadu sabats”, nevis „dienu sabats”. Tādu pašu terminoloģiju Bībele izman to attiecībā uz Jubilejas jeb Gaviļu gadu: „Un tad tev būs skaitīt septiņus tādus sabata gadus, septiņus gadus septiņas reizes, tā, ka tev viss septiņu sabata gadu laiks iznāk četrdesmit deviņi gadi” (8. pants). Šis princips attiecās arī uz pravietojumiem. Tādēļ arī 40 dienas, kuru laikā izlūki pētīja Kānaānas zemi, kļuva par 40 gadiem, kuri tautai bija jāpavada, klejojot tuksnesī. „Pēc četrdesmit dienu skaita – tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi –, ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus.” (4. Mozus 14:34) Līdzīgā kārtā Dievs uzdeva pravietim Ecēhiēlam gulēt uz sava kreisā sāna noteiktu dienu skaitu, katrai dienai simbolizējot gadu: „Bet es tev ieskaitīšu viņu noziegumu gadus par tikpat daudz dienām, tātad trīs simti deviņdesmit dienas. Tik ilgi tu nesīsi Israēla nama noziegumus. Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru

gadu Es tev uzlieku vienu dienu.” (Ecēhiēla 4:5)

3. Gan jūdu, gan kristīgā tradīcija šīs Daniēla grāmatas nedēļas ir sapratusi kā gadu nedēļas. Starp daudz dažādiem darbiem mēs varam atsaukties uz helēnistiskās literatūras tekstiem, piemēram, Jubileju grāmata (trešais/otrais gadsimts p.m.ē.), Levija derība (pirmais gadsimts p.m.ē.), 1. Enoha (otrais gadsimts p.m.ē.); uz Kumranas literatūru (otrais gadsimts p.m.ē.; piemēram, II Q Melchitsedeq, 4 Q 384-390 Pseudo-Ezekiel, Damaskas dokuments); uz rabīniskās literatūras tekstiem, piemēram, Seder Olam (otrais gadsimts m.ē.), Talmuds, Midrash Rabbah, kā arī uz viduslaiku klasiskajiem ekseģētiem, piemēram, Saadia Gaons, Raši un Ibn Ezra (Miqraoth Gdoloth). Kopš vissenākajiem laikiem viss liecina par labu mūsu interpretācijas līnijai. Dienas-gada interpretācijas princips, iespējams, ir vissenākais un vispamatotākais mūsu teksta ekseģēzē.

Nedalāmas nedēļas. Atklāsmes gadu nedēļas noved pie Me sijas nākšanas: „Līdz Mesijam Valdniekam septiņas nedēļas un seš desmit divas nedēļas (..) un pēc šīm sešdesmit divām nedēļām tiks nocirsts Mesija, un neviens par Viņu.” (Daniēla 9:25, 26; burtisks tulkojums)

Mesijas nākšanai ir jānotiek pēc 62 nedēļām, kas pievienotas 7 nedēļām. Starp septiņām nedēļām un sešdesmit divām nedēļām nav pārrāvuma, kā to pieļauj daži tulkojumi. Un tomēr, Masoretu teksts – teksts, ko mūsu ēras desmitajā gadsimtā interpunktēja un vokalizēja masoreti (mūsu pašreizējā ebreju valodas teksta versija) – satur atdalošo uzsvara zīmi (athnach), kas iezīmē pārtraukumu pēc „septiņām nedēļām”. Bet vairāki faktori norāda uz nepārtrauktību.

Pirmais apsvērums ir loģisks un kontekstuāls. Jau ievads summē nedēļas kā 70: „Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika.” (24. pants) Turklāt, ja mēs nedēļas ņemam gadu nozīmē, pārrāvums pēc septiņām nedēļām būtu neloģisks, norādot, ka Mesija nāks 49 gadus pēc 457. gada p.m.ē. (septiņreiz septiņi), nevis 483 gadus pēc 457. gada p.m.ē. (69 reiz septiņi).

Otrais apsvērums ir stilistisks. Autors teksta struktūru ir būvējis uz diviem savstarpēji savītiem – Mesijas un Jeruzalemes – motīviem, ar diviem atšķirīgiem atslēgas vārdiem. Katru reizi, kad teksts norāda uz Mesiju (A1, A2, A3), parādās vārds „nedēļas” (shabuim), bet katru reizi, kad teksts runā par Jeruzalemi (B1, B2, B3), parādās vārds „grāvis”/ „lēmums” (hrs). Pievērsiet vērību Daniēla 9:25-27 literārajai struktūrai (burtiskā tulkojumā):

Katru reizi tie paši atslēgas vārdi parādās savā atbilstošajā kontekstā („nedēļas” Mesijas kontekstā un „grāvis/lēmums” Jeru zalemes kontekstā). Šāda literāra iezīme septiņas un sešdesmit divas nedēļas saista vienīgi ar Mesiju un ne ar Jeruzalemi (tieši tāpat, kā „grāvis/lēmums” ir saistīts vienīgi ar Jeruzalemi un ne ar Mesiju). Tātad no šīs struktūras mēs secinām, ka pārtraukumam vajadzētu būt vienīgi pēc 62 nedēļām (un ne pēc septiņām nedēļām), kā tas ir senajos tulkojumos, piemēram, Septuagintā, Sīriešu Bībelē un pat Kumranas teksta versijā.

3. Trešais apsvērums izriet no sintakses un masoretu atdalošās uzsvara zīmes, athnach, kas atrodas pie vārda „septiņi”, lietojuma. Patiesībā athnach ne vienmēr nozīmē atdalīšanu. Tas bieži ir lietots, lai apzīmētu uzsvaru. Tā 1. Mozus 1:1 athnach ir zem vārda bara (radīt), acīmredzot ne tādēļ, lai atdalītu šo darbības vārdu no tā papildinātāja „debesis un zemi”, bet drīzāk gan tādēļ, lai uzsvērtu dievišķo radīšanas darbību. Ja athnach būtu jāpieņem kā pilnībā atdalošs, tas izjauktu teikuma nozīmi. Tādā gadījumā mums būtu jālasa „Iesākumā Dievs radīja. Debesis un zeme.” Cits piemērs ir atrodams 1. Mozus 22:10, kur athnach ir novietots uz vārda „nazis”, ne lai atdalītu, bet arī lai iezīmētu uzsvaru, ieturot pauzi brīdī, kad nazis ir pacelts. Athnach mērķis nav sintaktisks, un tas nebūtu interpretējams kā norāde uz atdalījumu. Tas akcentē Īzaku apdraudošo nazi un tādējādi pauž zināma veida spriedzi. Līdzīgi arī Daniēla 9:24 athnach ir novietots uz vārda „septiņi”, tā uzsverot skaitļa septiņi nozīmīgumu pravietiskajā vēstī. Patiešām, tas ir zīmīgi, ka Daniēla pravietiskais piedzīvojums sākas (Daniēla 9:2) ar atklāsmi par 70 gadiem (7 x 10) un noslēdzas ar atklāsmi par 70 nedēļām (7 x 7 x 10). Tāpat simbolisks ir arī veids, kā 70 nedēļas ir sadalītas, lai atkal norādītu uz skaitli 7. Daniēla 9:25 tas iezīmē 70 nedēļu sākumu (7 nedēļas) un 26.-27. pantā 70 nedēļu noslēgumu

(1 nedēļa = 7 dienas). Iemesls šim uzsvaram uz skaitli 7 acīmredzot ir vēlēšanās paust pabeigtības un pilnīgas glābšanas ideju, kas saistīta ar Mesijas nākšanu.

Tātad Daniēla 9. nodaļas nedēļas sastāda nedalāmu kopumu. Sešdesmit divas nedēļas mums būtu jālasa savienojumā ar septiņām nedēļām. Balstoties uz pravietojuma sākuma datumu (457. gads p.m.ē.) un tā ilgumu (70 gadu nedēļas), kļūst iespējams noteikt pravietojuma noslēgumu un atklāt notikumu, pie kura šis pravietojums noved.

Pravietojuma noslēgums

Viņa nākšana. Mesijas nākšana tātad ir gaidāma 69 gadu nedēļas, tas ir, 483 gadus (69 x 7) pēc pravietojuma izejas punkta, 457. gada p.m.ē. Septiņdesmitā nedēļa tādējādi sākas mūsu ēras 27. gadā. Šo gadu būtu jāiezīmē personas, ko sauktu par „Christos” (vārda Svaidītais/Mesija tulkojums grieķu valodā) parādīšanās. Tas tieši ir gads, kurā Jēzus tika kristīts un Gara „svaidīts” (Lūkas 3:21, 22). Evaņģēlists Lūka šo notikumu datē ar ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmito gadu (1. pants). Jēzus savu kalpošanu kā Mesija, ievadīja publiski nolasot no Jesajas grāmatas teksta pats savu darba aprakstu Gaviļu gada terminoloģijā: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas 4:18, 19)

Pieminot žēlastības jeb gaviļu gadu [sauktu arī par Jubilejas gadu], Jēzus sevi novieto tieši pravietojuma par 70 nedēļām pers pektīvā, kas arī apraksta to pašu notikumu gaviļu gada terminos (sk. iepriekš). Tādējādi Jēzus sevi definē kā pravietojuma piepildījumu: „Un Viņš iesāka uz tiem runāt: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”.” (21. pants)

Viņa nāve. Pravietojuma teksts paredz Mesijas nāvi: „Pēc sešdesmit divām nedēļām Mesija tiks nocirsts (..) nedēļas vidū viņš liks mitēties upurim un upurēšanai.” (Daniēla 9:26, 27; burtisks tulkojums)

Vardarbību, kas saistīta ar Mesijas nāvi, teksts apzīmē ar vārdu „nocirst” (krt, Niphal formā: ciešamā kārta). Interesanti, ka Pentateihā [piecas Mozus grāmatas] šis darbības vārds šādā formā parasti norāda uz personu, kas notiesāta uz nāvi. Darbības vārda laiks norāda uz brutālu un galīgu darbību (ebreju valodas imperfekts). Bet Raksti Mesijas nāvi apraksta arī 3. Mozus grāmatas terminos. Darbības vārds krt pieder ar upurēšanu saistītās derības kontekstam. Ebreju valodā vārds krt vienmēr pavada vārdu „derība” (1. Mozus 15:18; Jeremijas 34:13), jo ebreju valodā derība tiek cirsta (krt). Vārds krt satur daudz asociāciju ar derību un tai nepieciešamo upura jēru (1. Mozus 15:10; Jeremijas 34:18).

Citiem vārdiem, Daniēls, vēstot par Mesijas nāvi, izmanto terminoloģiju, kas norāda uz svētnīcas kalpošanas sistēmā jēra upura manifestēto derību. Arī pravietojuma par 70 nedēļām ievads dod mājienu uz to, pieminot grēku izpirkšanu (Daniēla 9:24).

Tādējādi pravietojums identificē Mesiju ar derības upuri. Līdzīgi upura jēram Viņa nāve darīja iespējamu derību un nodro šināja dievišķo piedošanu. Tā bija valoda, kuru izraēlieši, dzīvojot kontekstā, kur upuri bija daļa no viņu ikdienas dzīves, varēja viegli saprast. Pravietis Jesaja tos pašus vārdus izmantoja, aprakstot cietēju kalpu – tēlu, kas nesimbolizēja nedz Israēlu, nedz arī pašu pravieti, – personu, kam arī jāmirst līdzīgi jēram, lai sagādātu piedošanu un glābšanu: „Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” Jesajas 53:6, 7) Tādējādi nav pārsteidzoši, ka Jēzus laika jūdi pazina Mesiju kā „Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jāņa 1:29), un templī ik dienas pienestajos upuros spēja saskatīt Mesijas-Glābēja ainojumu, „nākamo labumu ēnu” (Ebrejiem 10:1).

Tātad Viņa nāves rezultātā upuriem būtu jātiek atceltiem: „Kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku” (18. pants), tieši kā pravietis Daniēls to bija paredzējis: „Viņš darīs galu upurim un upurēšanai” (Daniēla 9:27 NIV).

Mesijas nāvei, tātad, bija jānotiek septiņdesmitās nedēļas vidū (27. pants). „Vidus” ir labāks ebreju vārda hatsi tulkojums nekā „puse”, kā tas tulkots dažos Bībeles tulkojumos. Zināmā kontekstā šis vārds tiešām nozīmē „puse”, bet gadījumos, kad runa ir par laika periodiem, kā mūsu apskatāmā teksta gadījumā, tas vienmēr nozīmē „vidus” (sk. 2. Mozus 12:29; Jozuas 10:13; Soģu 16:3; Rutes 3:8; Psalmi 102:25). „Nedēļas vidū” norāda uz laiku trīs ar pusi gadu pēc 27. gada, tas ir uz 31. gadu, gadu, kurā Jēzus tika sists krustā. Nacarieša Jēzus nāves laiks un nozīme pilnībā saskan ar pravietojumu.

Jeruzalemes krišana. Pēc Mesijas nāves pravietis Daniēls pievērš uzmanību Jeruzalemes un tās tempļa liktenim: „Un kareivīgā valdnieka ļaudis izpostīs pilsētu un svētnīcu; gals būs plūdos; līdz kara beigām ir nolemtas postīšanas (..) un uz spārniem negantības, postot līdz galam, un tad, kas nolemts, tiks izliets uz postošo varu.” (Daniēla 9:26, 27, burtisks tulkojums)

Pravietojums ir pietiekami skaidrs. Tas attiecas uz Jeruzalemes krišanu un tempļa izpostīšanu, bet nedatē šo notikumu. Septiņdesmit nedēļu pravietojuma hronoloģiskā informācija aprobežojas ar notikumiem, kas saistīti ar Mesiju (sk. iepriekš). Tas tikai ziņo, ka būs „kari”, „postīšanas” un „negantības” un ka traģēdija norisināsies hronoloģiski kaut kad pēc Mesijas nāves.

Jūdu tradīcija vienprātīgi atzīst, ka šis pravietojums attiecas uz romiešiem, kas „pārpludināja” pilsētu, „izpostīja” templi, un rezul tātā viss bija pilnībā „izpostīts”. Jozefs Flāvijs, kurš acīmredzot bija šī notikuma liecinieks, Talmuds, kā arī ievērojamie viduslaiku rabīni Raši, Ibn Ezra u.c., visi ir vienisprātis, ka šis pravietiskais redzējums mums būtu jāattiecina uz Vespasiāna un vēlāk Titus leģionu īstenoto Jeruzalemes aplenkumu mūsu ēras 70. gadā.

Ievērojiet, ka pravietojums nenorāda uz šo notikumu kā Dieva sodu pār savu tautu. Visas atsauces uz Jeruzalemes vēsturi (tās atjaunošanu, kā arī tās izpostīšanu) kalpo kā orientieri, lai situētu laikā ar Mesiju saistītos notikumus. Taču romiešus tas raksturo kā ļaunumu. Darbības vārds „izpostīt” (yashhît Daniēla 9:26) parādās arī Daniēla 8:24 saistībā ar ļauno varu, mazo ragu. Romieši ir arī kā tiešs objekts dievišķai atmaksai, kas „tiks izlieta pār tiem” – šāda valoda netieši norāda uz Dievu kā darītāju.

Ja arī teksts ietver iespējamu saistību starp Jeruzalemes krišanu un Israēla grēkiem, tas nekādā ziņā nevedina domāt par jūdu galu, kā tas ir attiecībā uz romiešiem. Tas gan stāsta par upuru sistēmas noslēgumu. Tāpat tas norāda uz jūdu teokrātijas izbeigšanos, jo pēdējais Dāvida līnijas ķēniņš tagad sēž debesu tronī. Bet jūdu tauta turpina dzīvot un turpina pielūgt un liecināt par Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba un Daniēla Dievu. Daudzi no viņiem atzina Jēzu par savu Mesiju un aiznesa seno liecību tālām pasaules daļām.

Derība. Uzmanības vērts ir fakts, ka Daniēls neapraksta Mesi jas darbu kā „jaunu derību”, bet drīzāk kā sākotnējās derības nostiprināšanu. Teksts izmanto vārdu „slēgt” jeb „apstiprināt” (NIV; higbir, no saknes gbr – stiprums, stiprība). Sastapšanās ar Mesiju nebija paredzēta, lai vestu „jaunatgrieztos” ārā no Israēla, bet gluži pretēji, lai stiprinātu tā saknes un tā derību ar Israēla Dievu.

Turklāt šī derība attiecas uz rabbim („daudziem”); tas ir spe ciāls termins, kas ietver universālisma ideju. Tādējādi derība ir „stiprināta” ne tikai ar „daudziem” jūdiem, bet tā ietver „daudzas” tautas. Pretstatā Jeruzalemes krišanai šis notikums ir situēts laikā, jo tas ir saistīts ar Mesiju: „Viņš stiprinās derību ar daudziem: vie na nedēļa” (Daniēla 9:27). Tādējādi pravietojums mūs aizved uz septiņdesmit nedēļu pēdējās nedēļas beigām (34. gads m.ē.). Šis gads iezīmē notikumu, kas atstāja ievērojamu iespaidu uz civilizā ciju un kļuva par vienu no cilvēces glābšanas atslēgas punktiem. Tas ir gads, kurā vēsts par Israēla Dievu eksplozīvi izplatās ārpus Pales tīnas robežām un sasniedz pagānus, tikko pieminētos „daudzos” (sk. Apustuļu darbi 8). Tas arī ir gads, kurā Pāvils pieņem Kristu un saņem no Viņa savu misijas uzdevumu (Apustuļu darbi 9). Tāpat šajā gadā Dievs izlej Svēto Garu pār pagāniem un Pēteris saņem savu dīvaino atklāsmi, kas viņu mudina sludināt nejūdiem.

Tomēr daudzi kristieši tā vietā, lai pievērstu uzmanību tam, ko Mesija ir paveicis pasaules labā, tajā skaitā un pirmām kārtām jūdu labā (sk. Romiešiem 1:16), dod priekšroku spekulācijām par to, ko, viņuprāt, Mesija ir darījis pret jūdiem. Kristieši atsaucās uz 70 nedēļu pravietojumu, lai attaisnotu veco, primitīvo antisemītismu. Ironiski, ka atklāsme, kas runā par cerību un mīlestību, kļuva par ieganstu sludināšanai par „jūdu atmešanu”, „dievišķo lāstu pār tiem”, „Dieva ultimātu Israēlam” utt., kaut arī pravietojuma teksts nekur šādas idejas nesatur. Arī Jaunā Derība neatbalsta šādu mācību. Gluži pretēji, Pāvils jautā: „Vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam 28. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis.” (Romiešiem 11:1, 2) Un dažus pantus tālāk apustulis norāda uz rabīnu principu, Akut Aboth (tēvu nopelni), izsakot to pašu domu: „Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” (28., 29. pants) No otras puses, tajā pašā nodaļā, uzrunājot kristiešus, kuriem patika lielīties un nicināt savas jūdaiskās saknes, Pāvils brīdina: „Nelielies (..) ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!” (18. pants) Apustulis šeit atmasko antisemītisma dzinējspēku: jūdaisko sakņu noraidīšanu un nicināšanu. Un tāpēc, ka šie cilvēki paši atmet jūdus, viņi savā tiesas spriešanā cenšas iepīt arī Dievu, attaisnojot savu teoloģiju ar paziņojumu, ka „Dievs ir atmetis jūdus”. Tā darot, viņi identificē sevi ar Dievu; tā ir rīcība, kas viņus tuvina Daniēla 7. un 8. nodaļas mazajam ragam. Faktiski, lolojot antisemītismu, kristieši, lai kādai denominācijai tie piederētu, kļūst par despotiskā mazā raga sabiedrotajiem. Savā ziņā viņi paši kļūst par mazo ragu.

Pravietojumu savstarpējā saistība

Dievs sūtīja pravietojumu par 70 nedēļām ne tikai tādēļ, lai pārliecinātu mūs par Mesijas nākšanas vēsturisko faktu. Kā mēs re dzējām, pravietim Daniēlam atklāsme par 70 nedēļām palīdz labāk „saprast” vīziju par 2300 vakariem un rītiem. Abi pravietojumi tiešām ir novietoti vienā un tajā pašā perspektīvā un būtu jāuztver saistībā viens ar otru.

1. Hronoloģiskā skatījumā pravietojums par 70 nedēļām sniedz trūkstošo posmu pravietojumā par 2300 vakariem un rītiem: tā sākumpunktu. Abi pravietojumi sākas ar vienu un to pašu noti kumu, ar Artakserksa 457. gada p.m.ē. dekrētu. Tomēr pravietojums par 70 nedēļām piepildās ātrāk: 27., 31. un 34. gadā. Pravietojums par 2300 vakariem un rītiem aptver ilgāku laika periodu. No radīšanas stāsta aizgūtais izteiciens „vakars un rīts” apzīmē „dienu”. Mūsu pravietiskajā kontekstā viena diena nozīmē vienu gadu. Tādējādi, skaitot 2300 gadus no 457. gada. p.m.ē., mēs nonākam pie 1844. gada. Bet, it sevišķi reliģiskos jautājumos, nav nekā aizdomīgāka un satraucošāka par konkrētu laiku. Mēs jūtamies ērtāk, ja reliģiskā patiesība paliek garīgās sfēras ietvaros. Tomēr ebreju domāšanā patiesība nav tikai garīga vai filozofiska vēsts, kas paredzēta vienīgi mūsu dvēseles un prāta pabarošanai. Bībeliskā patiesība savā būtībā ir vēsturiska. Dievs runā vēsturē. Un lai kā mēs gribētu izskaidrot un kādu uzsvaru likt uz šī pravietojuma piepildīšanās laiku, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka bībeliskais pravietojums uzdrīkstas ielauzties vēstures – pat mūsu modernās vēstures – lauciņā.

2. Abi pravietojumi ir saistīti un papildina viens otru to teoloģiskās vēsts ziņā. Glābšanai ir divi posmi: pirmais ir krusta notikums, un otrais ir lielā kosmiskā salīdzināšana (2300 vakari un rīti), uz ko norāda jau 3. Mozus grāmatas rituāls. Dienišķā jeb pastāvīgā upurēšana bija nepietiekama. Pilnīgas glābšanas nodrošināšanai bija vajadzīgs Kippur. Arī pravietis Daniēls netieši norāda uz šādu nepieciešamību. Visi Daniēla 8. un 9. nodaļas galvenie darbības vārdi ir ciešamajā kārtā (niphal), kas raksturīgi 3. Mozus grāmatas valodai. Daniēla 9. nodaļa izmanto sešus ciešamās kārtas vārdus: „ir nolemts” (24. pants), „tiks atjaunota” (25. pants), „tiks nocirsts” (Bībeles latviešu tulkojumā – nogalināts; 26. pants), „ticis nolemts” (26. pants), „kas nolemts” (27. pants) un „izliets” (27. pants). Daniēla 8. nodaļa izmanto tikai vienu vārdu šādā formā: „[tiks] iesvētīta” (14. pants). Darbības vārds 8. nodaļā papildina 9. nodaļas sešus vārdus, tādējādi veidojot sakrālo skaitli 7.

Bet Daniēla 8. un 9. nodaļai ir vēl kāds kopīgs elements: augstais priesteris. Daniēla 9:24 un 2. Mozus 29:36, 37 ir divi vienīgie Bībeles teksti, kuros kopā parādās izpirkšana, iesvētīšana (iesvaidīšana) un Vissvētākā vieta. Nav šaubu, ka, pierakstot savu redzējumu, Daniēlam bija prātā 2. Mozus 29:42-44. Nodaļa apraksta Ārona, Israēla pirmā augstā priestera, iesvētīšanu (36., 37. pants) un dienišķā jeb kārtējā upura iedibināšanu (42.-44. pants). Šādā veidā Daniēla 9. nodaļas pravietojums sasaista Mesijas izpērkošo nāvi ar augstā priestera iesvētīšanu un ar dienišķo upuri. Līdzīgā veidā 8. nodaļa vairākkārt atgādina augstā priestera personu ar vārdu „vadonis” jeb „valdnieks” (sar, speciāls vārds Israēla augstā priestera apzīmēšanai; sk. 1. Laiku 15:22; Ezras 8:24; Daniēla 10:5 un iepriekš rakstīto).

Tomēr abi pravietojumi nav situēti laikā gluži vienādi. Otrais pravietojums (Daniēla 9) norāda precīzu Mesijas nākšanas (iesvaidīšanas) laiku. Pirmais (Daniēla 8) norāda laika perioda noslēgumu, atbildot uz jautājumu „Cik ilgi?” (Daniēla 8:13). Pravietojums par 70 nedēļām uzrāda precīzu notikuma laiku, kamēr pravietojums par 2300 vakariem un rītiem norāda perioda ilgumu, pēc kura būs cits notikums, svētnīcas šķīstīšana (14. pants). Devītās nodaļas notikuma datējums ir fiksēts, bet 8. nodaļas datējums paliek atklāts. Atšķirību starp abiem datējumiem izsaka izmantotās darbības vārdu formas. Mesijas nāvi apraksta ebreju valodas imperfekta forma (yekaret: „tiks nocirsts”, 9:26), kas norāda uz dinamisku darbību. Svētnīcas šķīstīšanu aino ebreju valodas perfekta forma (nitsdaq: „tiks no jauna iesvētīta”, 8:14). Mesijas nāve bija 31. gadā. Tā ir noteikta darbība, kas sākas un beidzas tieši te. Savukārt svētnīcas šķīstīšana ir nenoteikta darbība, kas sniedzas laikā pēc 1844. gada, ko Daniēls apzīmē kā „laika beigas” jeb „beigu laiku” (sk. Daniēla 8:17, 26).

Šis beigu laiks ietver notikumu, kuru mums vajadzētu uz tvert saistībā ar notikumu 31. gadā. Daudzi kristieši savā glābšanas doktrīnā šim aspektam nav pievērsuši uzmanību. Viņi deklarē, ka ar krustu bija pietiekami. „Viss tika piepildīts.” Tādējādi kristietība kļuva par reliģiju, kas apmāta ar krustu, par pagātnes un tagadnes reliģiju. Tā ieņēma prātā pestīšanu kā rezultātu svētiem darbiem un pašaizliedzībai pēc Lielās Priekšzīmes parauga vai vienkārši kā sentimentālu ticību, kas aizņemta ar Mesijas upura pieminēšanu un pārdomāšanu. Jebkurā gadījumā – glābšana bija. Kristīgajai reliģijai nebija vajadzības pēc nākotnes, jo krusts jau bija paveicis glābšanu. Vēsturisko notikumu aizstāja subjektīva pieredze. Eksistenciāla reliģija guva pārsvaru pār bībelisko cerību uz Dieva valstību, kas apsola, ka nāves un ļaunuma vairs nebūs.

Krustam bez valstības nav jēgas. No otras puses, krusta noti kums ir nepieciešams, lai mēs varētu pārdzīvot tiesu. Lai glābtu cilvēci, Dievam bija jānolaižas cilvēces sāpēs, jāmirst, lai ar savu nāvi mūs izglābtu, atpirktu mūs no mūsu grēkiem. Tomēr Dievs nevēlas tikai parādīt savu mīlestību pret mums, kā varonis veicot grandio zu pašuzupurēšanās aktu, lai mēs Viņu mīlētu un pielūgtu. Šāda mīlestība no Viņa puses būtu visai egocentriska. Tā kā Dievs patiesi mīl, Viņš vēlas arī pa īstam glābt.

Lai nāve un ļaunums reāli mitētos, pasaule ir jāapgriež kājām gaisā, ir jātiek izmēztām visām grēka pēdām. Glābšana ir vairāk nekā tikai eņģelisks žēlastības akts – tā ir arī varmācība pret dabu, pret elementiem. Tāda ir tiesas nozīme laiku beigās.

Visbeidzot, eksistenciālajā līmenī ticība Mesijas izpērkošajam upurim un cerība uz Dieva valstību ir savstarpēji atkarīgas. Jo stiprāka ticība, jo dedzīgāka gaidīšana. Mūsu dzīve atrodas starp „tagad” un „vēl ne”. Šādā saspringtā stāvoklī dzīve iegūst jaunu nozīmi. Cerība

uz nākotni bagātina tagadni. Evaņģēlija labā vēsts ir tā, ka par spīti visam mēs tomēr varam sapņot un sagaidīt kaut ko no nākotnes.

Tomēr mūsu jaunās pasaules gaidīšana nav pasīva. Savā būtī bā dinamiska, tā ir nepacietīga, kā tas bija Daniēla gadījumā. Ētis kas izvēles, cīņa pret netaisnību un ciešanām, – mūsu gaidīšana to visu intensificē. Nākotne lej gaismu uz tagadni un piešķir tai per spektīvu. Mēs redzam tālāk par šī brīža vajadzību un neesam vairs vienaldzīgi pret citu ciešanām. Tā kā mēs raugāmies tālāk par mūsu pašreizējiem apstākļiem, mūsu lēmumiem ir dziļāks pamats.

Izmisīgi vēlēdamies saprast un nobažījies par Dieva kavēšanos, Daniēls noslīgst uz ceļiem lūgšanā. Tieši atbilstošajā vakara upura laikā Dieva atbilde ir mirstošais Mesija. Daniēla 7. nodaļā Mesija bija ķēnišķīgais „cilvēka dēls”, kurš saņem varu pār visu pasauli. Tālāk Daniēla 8. nodaļā Mesija bija kalpojošais augstais priesteris Kippur tērpā. Visbeidzot, Daniēla 9. nodaļā Mesija ir izpērkošais upuris. Ebrejiskā domāšana ritina scenāriju atpakaļ. Mesijas nāve ir glābšanas pamats (9. nodaļa). Tad, atsaucoties uz šī upura izpērkošo spēku, Mesija aizstāv mūs debesu tiesā un uzvar prāvā (8. nodaļa). Un visbeidzot tiek pasludināta valstība (7. nodaļa).

Nāves dziesma, Rekviēms Mesijam, pieaug varenā atpirkšanas un uzvaras kreščendo.

Daniēla 9. nodaļas literārā struktūra

Septiņdesmit gadu Mesija (1., 2. pants)

• Kīra nākšanas gads
• Jeremijas pravietojums

Lūgšana (3.-19. pants)

• A Kunga piesaukšana (4. pants)
• B Mēs... (5., 6. pants)
• C Universāla nots (7.-9. pants)
  • a Tev (7. pants)
  • b Mums (7. pants)
  • c Visam Israēlam (7. pants)
  • b₁ Mums (8. pants)
  • a₁ Tev (9. pants)
• B₁ Mēs... (10.-14. pants)
• A₁ Kunga piesaukšana (15.-19. pants)

Septiņdesmit nedēļu Mesija (20.-27. pants)

• 70 nedēļas nolemtas Jeruzalemes ļaudīm (24. pants)
• A₁ Mesijas nākšana: 7 un 62 nedēļu noslēgumā (25.a pants) B₁ Pilsētas celšana (h)rs)“
• A₂ Mesijas nāve: pēc 62 nedēļām (26.a pants) B₂ Pilsētas izpostīšana (h)rs))
• A₃ Derība: nedēļas vidus (27.a pants) B₃ Postītāja iznīcināšana (h)rs))