Ceļs pie Kristus

10. Dieva atzīšana

[85] Daudz un dažādos veidos Dievs cenšas mūs iepazīstināt un vadīt sadraudzībā ar sevi. Uz mums nemitīgi runā daba. Atvērtu sirdi ietekmē Dieva mīlestība un godība, kas atklājas Viņa roku darbos. Uzmanīga auss var dzirdēt un saprast Dieva vēstis dabā. Zaļie lauki, staltie koki, pumpuri un ziedi, peldošie mākoņi, krītošās lietus lāses, burbuļojošais strauts un debesu krāšņums runā uz mūsu sirdīm, aicinot iepazīties ar visu lietu Radītāju.

Mūsu Pestītājs savas dārgās mācības saistīja ar dabu. Koki, putni, ziedi ielejās, pakalni, ezeri un krāšņās debesis līdz ar ikdienas dzīves notikumiem un vidi tika savienoti ar patiesības vārdiem, lai cilvēks, pat aizņemts savās darba dzīves rūpēs, bieži varētu atcerēties Viņa mācības.

Dievs vēlas, lai Viņa bērni augstu vērtētu Viņa darbus un priecātos par vienkāršo, kluso skaistumu, ar ko Kungs izrotājis mūsu mājas — Zemi. Viņš mīl skaistumu un pāri visam ārēji pievilcīgajam Viņš mīl rakstura cēlumu. Viņš vēlas, lai mēs izkoptu skaidrību un vienkāršību, kāda ir ziedu klusajā pievilcībā. [86]

Ja tikai mēs gribam klausīties, tad Dieva radītie darbi mums atklās dārgas mācības par paļāvību un uzticību. No zvaigznēm, kas laikmetu laikmetos nemanāmi iet savu noteikto ceļu Visuma telpā, līdz vissīkākajam atomam dabā — viss klausa Radītāja gribai. Un Dievs par to rūpējas un uztur visu, ko Viņš ir radījis. Viņš, kurš vada neskaitāmo pasauļu gaitu Visumā, tajā pašā laikā rūpējas par pelēko zvirbulīti, kas bez bailēm skandina savu vienkāršo dziesmiņu. Kad cilvēki iziet savā ikdienas darbā, kad tie lūdz, kad tie vakaros apgulstas un rītos ceļas, kad bagātais dzīro savā pilī vai nabagais sapulcina bērnus pie trūcīga galda, par ikvienu maigā gādībā ir nomodā Debesu Tēvs. Nenorit neviena asara, ko Dievs nepamanītu. Nav neviena smaida, ko Viņš neievērotu.

Ja tikai mēs tam pilnīgi ticētu, izzustu visas nevajadzīgās raizes. Mēs nejustos dzīvē tik bieži vīlušies kā tagad, jo it visu, kā lielo, tā mazo mēs nodotu Dieva rokās, jo Viņu nemulsina rūpju daudzums un nenomāc veicamā darba smagums. Tad mēs baudītu dvēseles mieru, ko daudzi šodien vairs nepazīst.

Priecājoties par zemes piemīlību, domā par nākamo pasauli, kas nekad nepazīs grēka un nāves bezcerību, kur radību nekad vairs neskars lāsta ēna. Stādies sev priekšā atpestīto tēviju un atceries, ka tā būs krāšņāka par visbrīnišķīgāko, ko spējam iedomāties. [87] Dažādajās Dieva atklāsmēs dabā mēs šodien redzam tikai ļoti vāju Viņa godības atspīdumu. Ir rakstīts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (l. Korintiešiem 2:9).

Dzejniekam un dabas pētniekam ir daudz ko stāstīt par to, ko viņi redz, bet tieši kristietis spēj visaugstākajā mērā novērtēt un baudīt zemes skaistumu, jo tas pazīst sava Tēva roku darbu un ziedos, krūmos un kokos saskata Viņa mīlestību. Neviens, kas uz pakalniem un ielejām, upēm un jūrām neraugās kā uz Dieva mīlestības izpausmi pret cilvēku, nespēj pilnībā novērtēt to nozīmi.

Savās rūpēs Dievs runā uz mums, un Viņa Gars ietekmē mūsu sirdi. Apstākļos, kādos mēs dzīvojam, mūsu apkārtnē un ap mums notiekošajās pārmaiņās mēs ik dienas varam smelties dārgas mācības, ja tikai mūsu sirds ir atvērta tās saskatīt. Domājot par Dieva aizgādības darbu, dziesminieks izsaucas: “Zeme ir pilna Viņa žēlastības!” (Psalmi 33:5) “Kas ir gudrs, lai ņem to vērā un saprot tā Kunga žēlastības darbus.” (Psalmi 107: 43)

Dievs runā uz mums savā Vārdā. Tur skaidrās līnijās atklāts Viņa raksturs, Viņa attiecības ar cilvēkiem un lielais glābšanas darbs. Tur mūsu priekšā tiek atvērta sentēvu un praviešu, un citu senatnes svēto vīru dzīves vēsture. Tie bija cilvēki “mums līdzīgi”. (Jēkaba 5:17) Mēs redzam, kā viņi cīnījās mums līdzīgos drosmi atņemošos apstākļos, [88] kā viņi, tāpat kā mēs, klupa zem kārdināšanu smaguma un tomēr cēlās no jauna, un Dieva žēlastības spēkā uzvarēja. To redzēdami, mēs tiekam iedrošināti tiekties pēc taisnības. Lasot par viņu vērtīgajiem piedzīvojumiem, par gaismu, mīlestību un svētību, ko tie baudīja, un par saņemtās žēlastības spēkā paveikto darbu, gars, kas tos iedvesmoja, mūsu sirdīs iededz svētas dedzības liesmu un vēlēšanos raksturā līdzināties viņiem — līdzīgi tiem staigāt kopā ar Dievu.

Par Vecās Derības Rakstiem Jēzus sacīja — un cik daudz vairāk to var attiecināt uz Jauno Derību — “tie ir, kas dod liecību par Mani” (Jāņa 5:39) — Pestītāju, par To, kurā koncentrētas visas mūsu cerības uz mūžīgo dzīvi. Jā, visa Bībele runā par Kristu. No paša pirmā apraksta par radīšanu — jo “bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jāņa 1:3) — līdz noslēdzošajam apsolījumam: “Redzi, Es nākšu drīz” (Atklāsmes 22:12), mēs lasām par Jēzus darbiem un ieklausāmies Viņa balsī. Ja tu vēlies iepazīties ar savu Glābēju, meklē Viņu Svētajos Rakstos!

Visu savu sirdi piepildi ar Dieva Vārdu. Tas ir dzīvais ūdens, kas dzesēs tavas dedzinošās slāpes. Tā ir dzīvā maize no Debesīm. Jēzus saka: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” Un sacīto Viņš paskaidro: “Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:53,63) Mūsu miesa veidojas no tā, ko mēs ēdam un dzeram; un tāpat kā laicīgajā pasaulē notiek arī garīgajā; mūsu kristīgajai dzīvei toni un spēku piešķir temati, kurus pārdomājam. [89]

Pestīšana ir viens no jautājumiem, ar kuru iepazīties vēlas arī eņģeļi; un tā būs atpestīto zinātnes un dziesmu pamats visos nebeidzamās mūžības laikmetos. Vai šīs patiesības nav cienīgas, lai tās rūpīgi pārdomātu un pētītu jau tagad? Jēzus bezgalīgā žēlastība un mīlestība, un mūsu labā pienestais upuris prasa visnopietnāko un svinīgāko apceri. Mums vajadzētu pievērsties mīļā Glābēja un Vidutāja raksturam. Mums vajadzētu pārdomāt Kristus misiju, kuš nāca glābt savus ļaudis no viņu grēkiem. Apcerot Debesu tematus, pieaugs mūsu ticība un mīlestība, un mūsu lūgšanas kļūs Dievam arvien pieņemamākas, jo tās būs arvien vairāk savienotas ar ticību un mīlestību. Tās būs saprātīgas un dedzīgas. Nesatricināma būs mūs uzticēšanās Jēzum un ik dienas gūtajos piedzīvojumos mēs arvien no jauna pārliecināsimies, ka Viņam ir spēks pilnīgi izglābt visus, kas caur Viņu nāk pie Dieva.

Pārdomājot Pestītāja raksturu, mēs ilgosimies pēc pilnīgas pārvēršanas un atjaunošanas, lai skaidrībā būtu līdzīgi Viņam. Dvēsele alks un slāps pēc līdzības ar Viņu, ko mēs pielūdzam. Jo vairāk mūsu domas kavēsies pie Kristus, jo vairāk par Viņu stāstīsim citiem, atklājot Viņu pasaulei.

Bībele nav uzrakstīta vienīgi zinātniekiem; gluži pretēji, tā domāta vienkāršiem ļaudīm. Glābšanas lielās patiesības ir tik gaišas kā saulaina diena, un neviens nenomaldīsies un nepazaudēs ceļu, izņemot tos, kas skaidri atklātā Dieva prāta vietā sekos saviem uzskatiem. [90]

Mums nevajadzētu pieņemt neviena cilvēka liecību par to, ko māca Raksti, bet Dieva Vārds ir jāpēta pašiem. Ja mēs savā vietā atļaujam domāt citiem, tad mūsu enerģija apsīks un spējas samazināsies. Cēli prāta spēki, ja tos nevingrinās, aplūkojot šos vislielākās koncentrēšanās cienīgos tematus, var tā panīkt, ka pazūd izpratne par Dieva Vārda dziļo nozīmi. Prāts padziļināsies, ja to nodarbinās, izsekojot Bībeles tematu savstarpējām attiecībām, salīdzinot rakstu vietu ar rakstu vietu un garīgās lietas ar garīgajām.

Nekas nevar vairāk stiprināt mūsu uztveri kā Rakstu pētīšana. Neviena cita grāmata tā nespēj pacelt domas un pavairot spējas kā Bībeles plašās patiesības. Ja Dieva Vārds būtu pētīts, kā to vajadzētu darīt, tad cilvēkiem šodien būtu tāds prāta plašums, tāds rakstura cēlums un tāda mērķtiecība, kādu šajos laikos reti var sasniegt.

Bet no steidzīgas Rakstu lasīšanas var iegūt pavisam maz labuma. Cilvēks var pāršķirstīt visu Bībeli un tomēr neieraudzīt tās skaistumu un nesaprast tās dziļo un apslēpto nozīmi. Ja mēs pamatīgi iedziļināmies vienā fragmentā, līdz ir skaidrs tā saturs un saistība ar pestīšanas plānu, tad tam ir daudz lielāka vērtība nekā daudzu nodaļu izlasīšanai bez noteikta mērķa, neiegūstot nekādu labu mācību. Turi savu Bībeli pie sevis. Kad tev ir izdevība, lasi to; nostiprini tekstus atmiņā. Pat pa ielu ejot, tu vari atcerēties kādu pantu un, to pārdomājot, labāk iegaumēt.

Mēs nevaram iegūt gudrību bez nopietnas uzmanības [91] un bez lūgšanu pavadītiem mācību brīžiem. Dažas rakstu vietas tiešām ir pārāk skaidras, lai tās varētu pārprast, bet ir citas, kuru vērtība neatrodas virspusē un nav saredzama no pirmā acu uzmetiena. Rakstu vieta jāsalīdzina ar rakstu vietu. Ir vajadzīgi rūpīgi meklējumi un ar lūgšanām pavadītas pārdomas. Tāda pētīšana bagātīgi atmaksāsies. Kā kalnracis atklāj zemē dziļi gulošu dārgu metālu, tā tas, kurš kā apslēptu mantu meklējot, neatlaidīgi iedziļinās Dieva vārdā, atradīs visvērtīgākās patiesības, kuras nepamana paviršs lasītājs. Sirdī pārdomātie inspirētie Vārdi būs kā no dzīvības avota plūstošas straumes.

Bībeli nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Pirms atveram tās lappuses, mums vajadzētu lūgt, lai Svētais Gars to apgaismo, un gaisma tiks dota. Kad Nātānaēls nāca pie Jēzus, Pestītājs izsaucās: “Redzi, patiesi izraēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls vaicāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” (Jāņa 1:47,48) Un Jēzus redzēs arī mūs vientuļajās lūgšanu vietās, ja mēs meklēsim Viņu, lai iegūtu atziņu par to, kas ir patiesība. Eņģeļi no gaismas pasaules būs ar tiem, kas sirds pazemībā meklēs dievišķo vadību.

Svētais Gars paaugstina un pagodina Pestītāju. Tas ir Svētā Gara uzdevums atklāt Kristu, Viņa taisnības skaidrību un Jēzū pieejamo vareno pestīšanu. Kungs saka: “Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:14) Patiesības Gars ir [92] vienīgais dievišķās patiesības sekmīgais Skolotājs. Cik augstu gan Dievs vērtē cilvēkus, ja Viņš par tiem atdeva nāvē savu Dēlu un vēl iecēla savu Garu par cilvēku Skolotāju un pastāvīgu Vadītāju!

11. Lūgšanas augstā priekšrocība

[93] Dievs runā uz mums ar dabas norisēm un atklāsmi, ar savu aizgādību un sava Gara iespaidu. Bet ar to vien nepietiek; arī mums sava sirds jāatklāj Viņam. Lai saņemtu garīgu dzīvību un spēku, mums nepieciešamas tiešas sarunas ar mūsu Debesu Tēvu. Mūsu prāts var tiekties pretī Viņam; mēs varam pārdomāt Viņa darbus, Viņa žēlastību un Viņa svētības; bet tā vēl nav satiksme ar Viņu šī vārda vispilnīgākajā izpratnē. Mums taču ir kaut kas, ko Dievam teikt par savu pašreizējo dzīvi.

Lūgšana ir sirds atvēršana Dievam kā Draugam. Tā ir nepieciešama ne tādēļ, lai Dievam darītu zināmu, kas mēs esam, bet gan tādēļ, lai Kungs mūs darītu spējīgus Viņu pieņemt. Lūgšana nenoved Dievu pie mums, bet mūs paceļ augšup pie Viņa.

Kad Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš mācīja saviem mācekļiem, kā lūgt. Viņš tiem deva padomu nolikt savas ikdienas vajadzības Dieva priekšā un visas savas rūpes mest uz Viņu. Jēzus apsolījums mācekļiem, ka viņu lūgumi tiks uzklausīti, attiecas arī uz mums šodien.

Jēzus, dzīvodams starp cilvēkiem, lūdza ļoti bieži. Mūsu Pestītājs uzņēmās mūsu vajadzības un nespēku un tāpēc kļuva par lūdzēju, meklējot no Tēva jaunus spēka krājumus, lai, tā apbruņojies, varētu izpildīt savu [94] pienākumu un izturēt pārbaudījumus. Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās. Viņš ir līdzīgs mums, “tāpat kārdināts visās lietās”, bet Viņa bezgrēcīgā daba nepatikā novērsās no ļaunā; Viņš grēka pasaulē izturēja cīņas un panesa dvēseles mokas. Jēzus cilvēcīgajai dabai lūgšana bija kā nepieciešamība un priekšrocība. Satiksmē ar Tēvu Viņš guva mierinājumu un prieku. Un, ja cilvēku Pestītājs, Dieva Dēls, sajuta vajadzību lūgt, tad cik daudz vairāk dedzīgas, pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību vajadzētu izjust vājiem, grēcīgiem mirstīgajiem.

Mūsu Debesu Tēvs gaida, lai pār mums izlietu savas svētības pilnību. Mums ir iespēja neierobežoti dzert no bezgalīgās mīlestības avota. Cik savādi, ka mēs tomēr tik maz lūdzam! Dievs ir gatavs un labprātīgs uzklausīt sava visvienkāršākā bērna sirsnīgo lūgšanu, un tomēr no mūsu puses tik bieži redzama nevēlēšanās savas vajadzības uzticēt Viņam. Ko debesu eņģeļi var domāt par kārdināšanām pakļautiem nabaga bezpalīdzīgiem cilvēkiem, kas tik maz lūdz un kam ir tik maz ticības, lai gan Dieva bezgalīgās mīlestības sirds pēc tām ilgojas, vēloties dot vairāk, nekā tās spēj prasīt vai saprast? Eņģeļiem patīk zemoties Dieva priekšā; tie priecājas atrasties Viņa tuvumā. Satiksmi ar Dievu tie uzskata par savu visaugstāko prieku. Bet zemes bērni, kam vajadzīga tik liela palīdzība, kādu vienīgi Dievs var dot, šķiet, jūtas apmierināti, staigājot bez Viņa Gara gaismas, bez pastāvīgas Viņa klātbūtnes.

Tos, kas lūgšanu atstāj novārtā, ļaunais apņem ar tumsu. Ienaidnieka iečukstētās kārdināšanas vilina tos uz grēku. [95] Tas viss tikai tāpēc, ka viņi neizlieto iespējas, ko Kungs tiem sagādājis, dodams priekšrocību lūgt. Kāpēc gan Dieva dēli un meitas tik nelabprāt lūdz, ja lūgšana ir atslēga ticības rokās Debesu mantnīcas atvēršanai, kur glabājas Visvarenā neizmērojamās bagātības? Bez nepārtrauktas lūgšanas un dedzīgas modrības mums draud briesmas kļūt bezrūpīgiem un novirzīties no pareizā ceļa. Ienaidnieks nepārtraukti cenšas aizsprostot ceļu uz žēlastības krēslu, lai mēs sirsnīgā lūgšanā un ticībā neiegūtu žēlastību un spēku pretoties kārdināšanām.

Ir jāņem vērā zināmi nosacījumi, kurus ievērojot varam sagaidīt, ka Dievs uzklausīs un atbildēs uz mūsu lūgšanām. Viens no pirmajiem — mums jāizjūt sava vajadzība pēc Viņa palīdzības. Viņš ir solījis: “Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi.” (Jesajas 44:3) Tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, kas ilgojas pēc Dieva, var būt droši, ka tiks piepildīti. Sirdij jābūt atvērtai Svētā Gara ietekmei, jo citādi Dieva svētība nav iegūstama.

Mūsu lielā vajadzība pati par sevi ir pierādījums, ka mums nepieciešama palīdzība, un tā visdaiļrunīgāk aizlūdz par mums. Bet Kungs ir jāmeklē, lai Viņš mums varētu dot visu vajadzīgo. Viņš saka: “Lūdziet, tad jums taps dots.” Un “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Mateja 7:7; Romiešiem 8:32)

Ja mēs savā sirdī saskatām netaisnību, ja pieķeramies kādam zināmam grēkam, tad Kungs mūs nedzirdēs; [96] bet nožēlojošas, satriektas dvēseles lūgšana vienmēr tiek pieņemta. Kad visas zināmās netaisnības ir izlabotas, mēs drīkstam ticēt, ka Dievs atbildēs uz mūsu lūgšanām. Mūsu pašu nopelns nekad neizraisīs Dieva labvēlību; mūs var glābt tikai Jēzus pilnība, mūs var šķīstīt tikai Viņa asinis; tomēr arī mums ir darāms darbs — ir jāpakļaujas Jēzus pieņemšanas nosacījumiem.

Vēl cita uzvarošas lūgšanas sastāvdaļa ir ticība. “Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6) Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Marka 11:24) Vai mēs lūdzot atsaucamies uz Viņa Vārdu?

Šis apsolījums ir plašs, neierobežots, un tā Devējs — vienmēr uzticīgs. Ja mēs tūlīt nesaņemam tieši to, ko lūdzam, tad mums tomēr jātic, ka Kungs dzird un ka Viņš uz mūsu lūgšanu atbildēs. Mēs esam tik kļūdaini un tuvredzīgi, ka reizēm lūdzam lietas, kas mums nenestu svētību, un Debesu Tēvs mīlestībā atbild uz mūsu lūgšanām, dodot mums to, kas ir vislabākais, to, ko mēs paši vēlētos, ja ar dievišķi apgaismotu skatu spētu visu pareizi saskatīt. Kad mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas, mums jāturas pie apsolījuma, jo noteikti būs laiks, kad nāks atbilde, un mēs saņemsim visvairāk vajadzīgās svētības. Bet prasība, lai uz lūgšanu vienmēr atbildētu tieši tā, kā mēs vēlamies un mēs saņemtu tieši to, ko lūdzam, ir iedomība. [97] Dievs ir par gudru, lai kļūdītos, un pārāk labs, lai aizturētu kaut ko labu tiem, kas staigā taisnībā. Tāpēc nebīsties Viņam uzticēties pat tad, ja tu uz savām lūgšanām nesaņemtu tūlītēju atbildi. Paļaujies uz Viņa drošo apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Mateja 7:7)

Ja balstīsimies uz savām šaubām un bailēm vai mēģināsim atrisināt visu, ko bez ticības nevaram skaidri saprast, tad grūtības tikai pieaugs un padziļināsies. Bet, ja iesim pie Dieva, juzdamies bezpalīdzīgi un atkarīgi, kādi mēs tiešām esam, pazemīgā, paļāvīgā ticībā atklājot savu vajadzību Tam, kura gudrība ir bezgalīga, kas redz un pazīst savus radījumus un visu pārvalda pēc sava labā prāta, tad Viņš varēs un noteikti atbildēs uz mūsu saucieniem, liekot gaismai iespīdēt mūsu sirdīs. Sirsnīga lūgšana mūs savieno ar Bezgalīgā prātu. Var jau būt, ka tūlīt nav redzamu pierādījumu, ka Glābēja vaigs mīlestībā un līdzjūtībā ir pievērsies mums, tomēr tā tas ir. Mēs varam arī nejust Kristus pieskārienu, bet Viņa roka mīlestībā un līdzjūtīgā maigumā tomēr ir pār mums.

Kad mēs nākam lūgt no Dieva žēlastību un svētību, mūsu pašu sirdīs vajadzētu būt mīlestības un piedošanas garam. Kā gan varam lūgt: “Piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mateja 6:12), un tomēr sevī turēt nepiedodošu garu? Ja sagaidām mūsu lūgšanu uzklausīšanu, tad mums tieši tāpat un tādā mērā, kādā ceram iegūt piedošanu, ir jāpiedod citiem.

Lai saņemtu to, ko lūdzam, vēl ir nepieciešama neatlaidība. [98] Ja vēlamies pieaugt ticībā un kļūt bagāti piedzīvojumos, tad mums jālūdz vienmēr. “Esiet... neatlaidīgi savās lūgšanās”, “pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību”.(Romiešiem 12:12; Kolosiešiem 4:2) Pēteris mudina ticīgos būt saprātīgiem “un skaidrā prātā, lai varētu Dievu lūgt”. (l. Pētera 4:8) Pāvils māca: “Jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6) “Bet jūs, mīļotie,” saka Jūda, i (Jūdas 20:21) Nemitīga lūgšana ir nepārtraukta dvēseles savienība ar Dievu, kur dzīvība no Dieva ieplūst mūsu dzīvē un no mums pie Dieva atgriežas skaidrība un svētums.

Lūgšanās ir nepieciešama uzticība, un lai nekas tevi neaizkavē. Visiem spēkiem centies uzturēt pastāvīgus sakarus starp Jēzu un tavu dvēseli. Centies izmantot katru izdevību būt tur, kur parasti lūdz Dievu. Tie, kas patiesi meklē savienību ar Kungu, būs redzami lūgšanas sapulcēs, viņi uzticīgi izpildīs savus pienākumus un nopietni un dedzīgi satvers visas iespējamās priekšrocības. Tie izlietos katru izdevību nostāties tur, kur var uzņemt gaismas starus no Debesīm.

Mums vajadzētu lūgt ģimenes lokā, bet pāri visam mēs nedrīkstam aizmirst lūgšanu vienatnē, jo tā ir dvēseles dzīvība. Ja tādu lūgšanu atstāj novārtā, dvēselei nav iespējams uzplaukt. Ar ģimenes vai kopīgajām lūgšanām vien nepietiek. Lai dvēsele vienatnē tiek atvērta Dieva pārbaudošajam skatienam. Šāda lūgšana jādzird vienīgi Dievam, kas lūgšanas uzklausa. Nevienai ziņkārīgai ausij nav jāuztver personīgā lūgšanā atklātās nastas. Lūgšanā vienatnē dvēsele būs brīva no ārējas ietekmes, brīva no satraukuma. [99] Mierīgi, tomēr dedzīgi tā tieksies pēc Dieva, un no Tā, kas redz slepenībā, kas labprāt uzklausa sirds saukšanu, uz lūdzēju izstaros jauka, pastāvīga ietekme. Mierīgā, vienkāršā ticībā dvēsele varēs uzturēt savienību ar Dievu un sakrāt ap sevi dievišķās gaismas starus, kas dos spēku un izturību cīņā pret sātanu. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.

Lūdz savā mājvietā, un, kad tu izej ikdienas darbā, lai tava sirds bieži paceļas pretī Dievam. Tā ar Dievu staigāja Ēnohs. Šīs klusās lūgšanas kā dārgs vīraks uzkāpj žēlastības troņa priekšā. Sātans nevar uzvarēt to, kura sirds tādā veidā paliek pie Dieva.

Nav ne laika, ne vietas, kur būtu nepiemēroti lūgt. Nekas mūs nevar aizkavēt pacelt savas sirdis nopietnā lūgšanā. Ielas drūzmā, darba pienākumos mēs varam griezties ar lūgumu pie Debesu Tēva un izlūgties dievišķu vadību, kā to darīja Nehemija, kad viņš izteica savu vajadzību ķēniņam Artakserksam. Sarunai ar Dievu mēs varam atrast vietu visur, kur vien nonākam. Mums vajadzētu pastāvīgi turēt atvērtas sirds durvis un aicināt Jēzu, lai Viņš ienāk un paliek dvēselē kā Debesu Viesis.

Lai gan atmosfēra ap mums var būt demoralizēta un samaitāta, mums nav jāuzņem tās ļaunums, mēs varam dzīvot tīrajā Debesu gaisā. Mēs varam aizslēgt visas durvis netīrai iztēlei un nesvētām domām, sirsnīgā lūgšanā paceļot dvēseli pretī Dievam. [100] Tie, kuru sirdis ir gatavas saņemt Dieva svētību un atbalstu, dzīvos svētākā atmosfērā nekā tā, kas apņem cilvēkus virs zemes un tiem būs pastāvīga savienība ar Debesīm.

Mums jāiegūst skaidrāks priekšstats par Jēzu un pilnīgāka izpratne par mūžīgo patiesību vērtību. Svētuma skaistumam jāpiepilda Dieva bērnu sirdis; un, lai to sasniegtu, mums jāmeklē debesu lietu dievišķā atklāsme.

Lai dvēsele tiek pacelta augšup tā, ka Dievs var mums dot ieelpot debesu gaisu. Mēs varam palikt tik tuvu Dievam, ka katrā negaidītā pārbaudījumā mūsu domas pievērsīsies Viņam tikpat dabiski, kā zieds pagriežas pret sauli.

Savas vajadzības, savus priekus, savas bēdas, savas rūpes un nedrošību vienmēr nes Dieva priekšā. Tu nevari Viņu apgrūtināt, tu nevari Viņu nogurdināt. Viņš, kurš skaita tavas galvas matus, nav vienaldzīgs pret savu bērnu vajadzībām. “Jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11) Mūsu bēdas un pat to izteikšana vienmēr skar Viņa mīlošo sirdi. Nodod Viņam visu, kas mulsina prātu. Dievam nekas nav par lielu vai smagu, jo Viņš uztur pasaules, Viņš valda pār visu, kas notiek Visumā. Un nekas, kas saistās ar mūsu mieru, nav par mazu, lai Viņš to atstātu neievērotu. Mūsu piedzīvojumos nav tik tumšas nodaļas, ko Viņš nevarētu izlasīt, nav tik lielu sarežģījumu, ko Viņš nevarētu atrisināt. Vismazākajam no Viņa bērniem nevar notikt nekāda nelaime, dvēseli nevar mocīt rūpes vai ielīksmot prieks, neviena sirsnīga lūgšana nevar izlauzties no lūpām, ko neievērotu mūsu Debesu Tēvs vai uz ko Viņš tūlīt neatsauktos. [101] “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē laužu sāpes.” (Psalmi 147:3) Sakari starp Dievu un ikvienu cilvēku ir tik nopietni un pilnīgi, it kā nebūtu nevienas citas būtnes virs zemes, kurai arī vajadzīga Viņa modrā gādība, nevienas citas dvēseles, par kuru Viņš nodevis savu mīļoto Dēlu.

Jēzus sacīja: “Jūs lūgsit manā vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl.” “Es jūs esmu izredzējis,... ka... visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa 16:26,27; 15:16) Bet lūgt Jēzus vārdā ir kaut kas vairāk nekā tikai šo vārdu pieminēt lūgšanas sākumā un beigās. Tas nozīmē lūgt saskaņā ar Jēzus prātu un garu, uzticoties Viņa apsolījumiem, paļaujoties uz Viņa žēlastību un strādājot Viņa darbus.

Dievs nedomā, ka kādam no mums vajadzētu kļūt par vientuļnieku vai mūku un aiziet no pasaules, lai nodotos Viņa pielūgšanai un pagodināšanai. Mūsu dzīvei jālīdzinās Kristus dzīvei, kāda tā bija kalnā, Dievu lūdzot, gan laužu pūlī. Tas, kas tikai lūgs un vairāk neko nedarīs, drīz vien pārtrauks lūgt vai arī viņa lūgšanas kļūs par formālu ārēju ieradumu. Kad cilvēki atstāj sabiedrisko dzīvi, savus kristīgos pienākumus un krusta nešanu, kad viņi pārtrauc dedzīgi strādāt Meistaram, kurš nenogurstoši pūlējās viņu labā, tad tie pazaudē lūgšanas saturu un vairs nejūt pamudinājumu nodoties Dievam. Viņu lūgšanas kļūst personīgas un savtīgas. Tie nespēj lūgt par cilvēces vajadzībām vai Kristus valstības uzcelšanu, kā arī pēc darbam nepieciešamā spēka.

Mēs ciešam zaudējumu, ja pametam novārtā priekšrocību, [102] kopīgi sapulcējoties, citam citu stiprināt un iedrošināt kalpošanai Dievam. Mūsu prāts tad zaudē spējas uztvert Viņa Vārda patiesību spilgtumu un svarīgumu. To svētījošais iespaids vairs neapgaismo un nemodina mūsu sirdi, un mēs garīgi pagrimstam. Kā kristieši mēs savstarpējās attiecībās daudz zaudējam, tāpēc ka pietrūkst līdzjūtības vienam pret otru. Kas noslēdzas sevī, neizpilda uzdevumu, ko Dievs tam nolēmis dot. Sabiedriskuma pareiza izkopšana mūsu raksturā rada mūsos savstarpēju līdzjūtību un stiprina mūsu spēkus kalpot Dievam.

Ja kristieši sapulcētos, lai runātu par Dieva mīlestību un dārgajām pestīšanas patiesībām, tad viņu pašu sirdis tiktu atspirdzinātas un viņi atspirdzinātu viens otru. Mums ir iespējams ik dienas vairāk mācīties no mūsu Debesu Tēva, gūstot jaunus piedzīvojumus par Viņa žēlastību; tad mēs ilgosimies runāt par Viņa mīlestību, un tas sasildīs un iedrošinās mūsu pašu sirdis. Ja mēs domātu un runātu vairāk par Jēzu un mazāk par sevi, tad daudz vairāk izjustu Viņa klātbūtni.

Ja mēs atcerētos Dievu tik bieži, cik bieži saņemam pierādījumus par Viņa rūpēm mūsu labā, tad domātu par Viņu pastāvīgi un priecātos par Viņu runāt un To slavēt. Laicīgas lietas mēs apspriežam, tāpēc ka tās mūs interesē. Mēs runājam par saviem draugiem tādēļ, ka tos mīlam: ar tiem saistās mūsu prieki un bēdas. Tomēr mums ir bezgala lielāks pamats vairāk mīlēt Dievu nekā zemes draugus. Dot Viņam pirmo vietu mūsu domās, runāt par Viņa laipnību un izteikt Viņa spēku — tai vajadzētu būt [103] visdabiskākajai lietai pasaulē. Savas bagātās dāvanas Viņš mums nav devis, lai tās tik lielā mērā aizņemtu mūsu domas un mīlestību, ka Dievam vairs nekas neatliek, bet tām pastāvīgi būtu jāatgādina par Viņu, mīlestībā un pateicībā saistot mūs ar Debesu Labdari. Mēs par daudz kavējamies zemes ielejās. Pacelsim savas acis uz Debesu svētnīcas atvērtajām durvīm, kur Dieva godības gaisma spīd Kristus vaigā, kas “var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva”. (Ebrejiem 7:25)

Mums vajag vairāk slavēt Dievu „par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidu” (Psalmi 107:8). Mūsu dievkalpošanai nevajadzētu sastāvēt vienīgi no lūgumiem un saņemšanas. Nedomāsim pastāvīgi par mūsu vajadzībām un neaizmirsīsim saņemtās svētības. Mēs neviens nelūdzam par daudz, bet esam pārāk taupīgi pateicības izteikšanā. Mēs pastāvīgi saņemam Dieva žēlastību, un tomēr cik maz mēs pateicamies, cik maz slavējam Viņu par to, ko Viņš mūsu labā darījis!

Senatnē Kungs pavēlēja Izraēlam, kas tiem jādara, sapulcējoties dievkalpojumā: "Un tur jums un jūsu cilts piederīgiem Kunga, sava Dieva, priekšā būs ēst un priecāties par visu, ko jums jūsu rokas ir sagādājušas un ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis" (5. Mozus 12:7). Ko dara par godu Dievam, to vajadzētu darīt priecīgi, ar slavas dziesmām un pateicību, ne grūtsirdīgā vai drūmā noskaņojumā.

Mūsu Dievs ir maigs, žēlsirdīgs Tēvs. [104] Kalpošanu Viņam nevajadzētu uzskatīt par nepatīkamu, nogurdinošu darbu. Pielūgt Kungu un piedalīties Viņa darbā vajadzētu ar prieku. Dievs nevēlas, ka Viņa bērni, kam sagādāta tik liela glābšana, izturas tā, it kā Viņš būtu bargs, prasīgs uzraugs. Viņš ir to labākais Draugs, un, kad tie Viņu pielūdz, tad Viņš ir tavs būt kopā ar tiem, lai tos svētītu un mierinātu, piepildot sirdis ar prieku un mīlestību. Kungs vēlas, lai Viņa bērni smeltos iedrošinājumu, kalpojot Viņam, un atrastu vairāk prieka nekā grūtību. Viņš ilgojas, lai tie, kas nāk Viņu pielūgt, paņemtu sev līdzi dārgas domas par Viņa rūpēm un mīlestību un tā tiktu iedrošināti visiem dzīves pienākumiem, saņemot žēlastību visās lietās izturēties godīgi un uzticīgi.

Mums jāpulcējas ap krustu. Kristum, krusta sistajam Kristum, vajadzētu būt mūsu pārdomu un sarunu tematam, mūsu visdziļākā prieka avotam. Mums savās domās vajadzētu glabāt katru no Dieva saņemto svētību un, apzinoties Viņa lielo mīlestību, būt labprātīgiem visu uzticēt Rokai, kas mūsu dēļ bija pienaglota pie krusta.

Uz slavas spārniem dvēsele var pacelties tuvāk Debesīm. Dievu pagodina dziesmas un mūzika Debesu pagalmos, un, kad mēs izsakām savu pateicību, tad arī mūsu pielūgsme kļūst līdzīga Debesu pulku kalpošanai. "Kas pienes upurim pateicību, tas .. tur godā" Dievu. (Psalmi 50:23) Godbijīgā priekā nāksim mūsu Radītāja priekšā ar "pateicības un slavas dziesmām" (Jesajas 51:3).

12. Kas darāms ar šaubām?

[105] Daudzus, sevišķi tos, kas vēl ir jauni kristīgajā dzīvē, reizēm nomāc šaubas. Bībelē ir daudz lietu, ko tie nespēj izskaidrot vai pat saprast, un sātans tās izlieto, lai satricinātu viņu ticību Rakstiem kā Dieva atklāsmei. Viņi jautā: “Kā lai es zinu pareizo ceļu? Ja Bībele tiešām ir Dieva Vārds, kā lai atbrīvojos no šīm šaubām un neziņas?”

Dievs nekad neprasa no mums ticību, nedodot pietiekošus pierādījumus mūsu ticības pamatošanai. Viņa esamība, Viņa raksturu, Viņa vārda patiesīgumu — visu apstiprina liecības, kas pārliecina prātu, un tādu liecību ir ļoti daudz. Tomēr Dievs nekad nav novērsis iespēju šaubīties. Mūsu ticībai jābalstās uz Dieva sniegtajām liecībām un nevis uz cilvēcīgiem pierādījumiem. Tie, kas vēlas šaubīties, vienmēr atradīs iemeslu, bet tie, kas godīgi ilgojas uzzināt patiesību, visur saskatīs neskaitāmus pierādījumus savas ticības nostiprināšanai.

Ierobežotiem prātiem nav iespējams pilnīgi aptvert bezgalīgā Dieva darbu un raksturu. Visasākajam prātam, visaugstāk izglītotajam cilvēkam svētā Būtne vienmēr paliks tērpta noslēpumā. “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?” (Ījaba 11:7,8) [106]

Apustulis Pāvils izsaucas: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!” (Romiešiem 11:33) Bet, lai gan “padebeši un tumsa ir ap Viņu,” “taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti” (Psalms 97:2). Dieva izturēšanos pret mums un Viņa motīvus mēs spējam saprast tikai tik tālu, līdz sastopamies ar bezgalīgu spēku, savienotu ar neizmērojamu mīlestību un žēlastību. Viņa nodomus mēs spējam aptvert tikai par tik, cik tas mums nāk par labu, un aiz šīs robežas mums tomēr jāuzticas visvarenajai Rokai un mīlestības pārpilnajai Sirdij.

Dieva Vārds, tāpat kā tā dievišķā Autora raksturs, satur noslēpumus, ko ierobežotas būtnes nekad nespēs pilnīgi saprast. Grēka ienākšana pasaulē, Kristus miesā nākšana, jaunpiedzimšana, augšāmcelšanās un daudzas citas patiesības, ar ko iepazīstina Bībele, ir pārāk dziļi noslēpumi, lai cilvēka prāts tos varētu izskaidrot vai pilnīgi aptvert. Bet mums nav iemesla apšaubīt Dieva Vārdu tikai tādēļ, ka nespējam saprast Viņa aizgādības noslēpumus. Arī fiziskajā pasaulē mūs pastāvīgi apņem noslēpumi, kurus nevaram izdibināt. Visvienkāršākās dzīvības formas atklāj problēmas, ko visgudrākais filozofs neņemsies izskaidrot. Visur pastāv mums neizprotami brīnumi. Vai gan tad vajadzētu justies pārsteigtiem, ka arī garīgajā pasaulē ir neizdibināmi noslēpumi? Grūtības izskaidrojamas vienīgi ar cilvēka prāta nepilnību un ierobežotību. Kungs Rakstos devis pietiekoši [107] daudz pierādījumu par to dievišķo raksturu, un mums nav jāapšauba Viņa Vārds, ja nespējam izprast visus Viņa darba noslēpumus.

Apustulis Pēteris atzīst, ka Rakstos ir grūti saprotamas lietas, “ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza... sev par pazušanu”. (2.Pētera 3:16) Skeptiķi uz šīm grūti izprotamajām Rakstu daļām ir atsaukušies kā uz argumentu pret Bībeli, bet tieši tas ir stiprs pierādījums tās dievišķajai inspirācijai. Ja Bībele nesaturētu augstākas patiesības par Dievu, kā tikai to, ko varam viegli saprast, ja ierobežotie prāti spētu aptvert Dieva lielumu un varenību, tad Bībelei nebūtu dievišķās autoritātes nekļūdīgo pilnvaru. Tieši tajā apskatīto tematu varenībai un noslēpumainībai vajadzētu mūsos modināt ticību, ka tā ir Dieva Vārds.

Bībele patiesību atklāj tik vienkārši un tik atbilstoši cilvēka sirds vajadzībām un ilgām, ka pārsteidz un valdzina visaugstāk attīstītos prātus un tajā pat laikā visvienkāršāko cilvēku dara spējīgu ieraudzīt pestīšanas ceļu. Un tomēr šīs neuzkrītoši izteiktās patiesības risina tik lielus un neaptveramus jautājumus, kas tik ļoti pārsniedz cilvēka izpratnes spējas, ka mēs tos varam pieņemt tikai tāpēc, ka tas ir Dieva Vārds. Tā arī glābšanas plāns mums ir atklāts tik skaidri, ka ikviena dvēsele var redzēt soļus, kas tai jāsper, nožēlā un ticībā tuvojoties Dievam un Kungam Jēzum Kristum, lai tiktu glābta Dieva paredzētajā veidā. Tomēr zem šīm tik viegli saprotamajām patiesībām atrodas noslēpumi, kas aizklāj Viņa godību, — noslēpumi, kas ir augstāki [108] par jebkura pētnieka prātu, kas nopietnu patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk tas iedziļinās Rakstos, jo spēcīgāka kļūst viņa pārliecība, ka Bībele ir dzīvā Dieva Vārds, un cilvēka prāts zemojas dievišķās atklāsmes varenības priekšā.

Atzīt, ka mēs nespējam pilnīgi saprast Bībeles lielās patiesības, nozīmē piekrist, ka ierobežots prāts nav atbilstošs Bezgalīgā uztveršanai, ka cilvēks ar savām nelielajām zināšanām nespēj izprast Visuzinātāja nodomus.

Skeptiķi un neticīgie noraida Dieva Vārdu, tāpēc ka tie nevar izdibināt visus tā noslēpumus, un pat ne visi, kas apgalvo, ka tic Bībelei, ir brīvi no briesmām šai ziņā. Apustulis saka: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebrejiem 3:12) Ir pareizi rūpīgi pētīt Bībeles mācības un mēģināt izdibināt “Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:10), cik tālu tie atklāti Rakstos. Kamēr “noslēpumainās lietas visas pieder Kungam, mūsu Dievam”, “atklātās lietas ir darītas zināmas mums”.(5.Mozus 29:29) Bet sātans cenšas panākt, lai cilvēka prāts kļūtu nederīgs pētīšanai. Bībeles patiesību izprašana tiek saistīta ar atsacīšanos no lepnuma, tādēļ cilvēki bieži zaudē pacietību un sajūt neveiksmi, ja nevar gūt gandarījumu, izskaidrojot katru Rakstu daļu. Viņiem ir pārāk pazemojoši atzīt, ka nesaprot inspirētos vārdus. Tie negrib pacietīgi gaidīt, līdz Dievs redzēs, ka ir īstais laiks atklāt patiesību. Viņi domā, ka pašu cilvēcīgā gudrība ir pietiekoša, lai spētu saprast Rakstus, un, kad tas neizdodas, viņi faktiski noliedz to autoritāti. [109] Ir taisnība, ka daudzas teorijas un mācības, kuru izcelsmi ļaudis saista ar Bībeli, nenāk no tās un savā būtībā ir pretējas inspirācijas garam. Šī iemesla dēļ daudzi sākuši šaubīties un ir nonākuši neizpratnē. Tomēr ne Dieva Vārds te ir vainojams, bet cilvēks, kas to sagrozījis.

Ja radītajām būtnēm būtu iespējams iegūt pilnīgu izpratni par Dievu un Viņa darbiem, tad, to sasniegušām, tām vairs nebūtu patiesību, ko atklāt, nebūtu pieaugšana zināšanās, ne arī iespēju tālākai prāta vai sirds attīstībai. Dievs vairs nebūtu Visaugstākais, un cilvēks, sasniedzis zināšanu un spēju robežu, pārtrauktu virzīties uz priekšu. Pateiksimies Dievam, ka tas tā nav. Dievs ir bezgalīgs; Viņā ir “visas gudrības un atziņas bagātības” (Kolosiešiem 2:3). Visā mūžībā cilvēki varēs vēl vairāk meklēt un mācīties, un tomēr nekad tie neizsmels Viņa gudrības, laipnības un spēka bagātības.

Kungs vēlas, lai jau šajā dzīvē Dieva Vārda patiesības arvien vairāk atklātos Viņa ļaudīm. Šo zināšanu iegūšanai ir tikai viens ceļš. Izprast Dieva Vārdu mēs spējam vienīgi tad, ja to apgaismo Gars, kas Vārdu devis. “Neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars”, “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:11,10), un Pestītājs apsolīja Saviem sekotājiem: “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā... Jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:13,14) [110]

Dievs vēlas, lai cilvēks izlieto savas spriešanas spējas; un Bībeles pētīšana stiprinās un paaugstinās prātu tā, kā nevienas citas studijas. Tomēr mums jāsargās dievināt prātu, kas pakļauts cilvēces vājībām un nepilnībām. Ja mēs nevēlamies, ka Svētie Raksti mūsu izpratnē kļūst aptumšoti tā, ka paliek neizprotamas visvienkāršākās patiesības, mums jāiegūst maza bērna paļāvība un ticība, kas ir gatava mācīties un lūgt Svētā Gara palīdzību. Dieva spēka un gudrības izjūtai, atziņai, ka nespējam aptvert Viņa lielumu, vajadzētu mūs piepildīt ar pazemību, un Viņa Vārdu mums vajadzētu atvērt ar tik svētu godbijību, it kā mēs nāktu Viņa tiešā klātbūtnē. Ņemot rokās Bībeli, prātam būtu jāatzīst Autoritāte, kas ir par to daudz augstāka, un sirdij jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.

Cilvēkiem, kas tādā veidā centīsies izprast šķietami sarežģītas un neskaidras lietas, Dievs daudzas no tām darīs saprotamas, bet bez Svētā Gara vadības mēs pastāvīgi tieksimies Svētos Rakstus sagrozīt vai izskaidrot nepareizi. Daudzi Bībeli lasa bez kāda labuma, un daudzos gadījumos tās lasīšana neapšaubāmi nāk par ļaunu. Kad Dieva Vārdu atver bez godbijības un lūgšanas, kad domas un jūtas nav saistītas pie Dieva vai saskaņā ar Viņa gribu, tad prātu apņem šaubas, un, tieši Bībeli pētot, arvien vairāk nostiprinās neticība. Ienaidnieks pārvalda domas un piedāvā nepareizus izskaidrojumus. Kad cilvēki vārdos un darbos nemeklē saskaņu ar Dievu, lai cik izglītoti viņi arī nebūtu, tiem pastāvīgi draud briesmas maldīties Rakstu izpratnē, [111] tādēļ nav droši uzticēties viņu izskaidrojumiem. Tiem, kas Rakstos meklē tikai pretrunas, nav garīgas izpratnes. Ar savu izkropļoto uztveri tie atradīs daudz iemeslu šaubām un neticībai lietās, kas patiesībā ir skaidras un vienkāršas.

Vairumā gadījumu īstais šaubu un neticības iemesls, lai kā to arī neslēptu, ir mīlestība pret grēku. Dieva Vārda mācības un ierobežojumi lepnai, grēku mīlošai sirdij nav patīkami, un tie, kas negrib paklausīt tā prasībām, ir gatavi apšaubīt to dievišķo autoritāti. Lai nāktu pie patiesības, mums nepieciešamas nerimstošas ilgas zināt patiesību un sirds labprātībā tai paklausīt. Visi, kas Bībeles pētīšanai tuvosies tādā garā, atradīs ļoti daudz pierādījumu, ka tas ir Dieva Vārds, un izpratīs Bībeles patiesības, kas tos darīs gudrus saņemt pestīšanu.

Kristus ir sacījis: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs” mācību. (Jāņa 7:17) Neapšaubi un nenoniecini to, ko tu nesaproti, bet ņem vērā gaismu, kas jau spīd, tad saņemsi vēl lielāku gaismu. Kristus žēlastības spēkā izpildi katru pienākumu, ko tu jau saproti, tad tev tiks piešķirtas spējas saprast un izpildīt to, par ko tu šobrīd vēl šaubies.

Viens pierādījums ir pieejams visiem — visaugstāk izglītotajam un arī neizglītotajam. Tas ir pierādījums, ko sniedz piedzīvojumi. Dievs mūs uzaicina personīgi pārbaudīt Viņa Vārdu un Viņa apsolījumu patiesīgumu. Viņš iesaka: “Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir [112] labs!” (Psalmi 34:9) Un mums jābauda pašiem, nevis jāpaļaujas uz citu vārdiem. Jēzus saka: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Viņa apsolījumi piepildīsies. Tie nekad nav pievīluši, tie vienkārši nevar pievilt. Tuvojoties Jēzum un priecājoties Viņa mīlestības pilnībā, mūsu šaubas un tumsa pazudīs Viņa klātbūtnes gaismā.

Apustulis Pāvils saka, ka Dievs “mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”. (Kolosiešiem 1:13) Katrs, kas pārgājis no nāves dzīvībā, ir spējīgs apliecināt, “ka Dievs ir patiesīgs”. (Jāņa 3:33) Viņš var nodot liecību: “Man bija nepieciešama palīdzība, un es to atradu Jēzū. Viņš apmierināja visas manas vajadzības un remdēja dvēseles izsalkumu. Un tagad Bībele man ir Jēzus Kristus atklāsme. Jūs jautājat, kāpēc es ticu Jēzum? — Tāpēc, ka Viņš ir mans Glābējs. Kāpēc es ticu Bībelei? — Tāpēc, ka esmu sapratis, ka tā ir Dieva balss manai dvēselei.” Mēs varam liecināt, ka Bībele ir patiesa, ka Kristus ir Dieva Dēls. Mēs zinām, ka nesekojam viltīgi izdomātām pasakām.

Pēteris savus brāļus pamudina pieaugt “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā”. (2.Pētera 3:18) Augot žēlastībā, Dieva ļaudis iegūs arvien skaidrāku Viņa Vārda izpratni. Tie Bībeles svētajās patiesībās ieraudzīs jaunu gaismu un skaistumu. Tā tas ir bijis draudzes vēsturē visos laikmetos un tāpat būs arī turpmāk līdz galam. “Bet taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena.” (Salamana pamācības 4:18) [113]

Ticībā mēs varam raudzīties nākotnē un uzticēties Dieva apsolījumam, ka, savienojot cilvēcīgās spējas ar dievišķo spēku, mēs garīgi pieaugsim un mūsu dvēsele nonāks ciešā saskarē ar Gaismas Avotu. Mēs varam priecāties, ka viss, kas Dieva vadībā mūs agrāk mulsināja, tad kļūs skaidrs un grūti saprotamās lietas atradīs savu pamatojumu, un kur mūsu ierobežotais prāts saskatīja tikai sajukumu un nesasniegtus mērķus, mēs ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. “Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī..., bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (l. Korintiešiem 13:12) [114]

13. Prieks Kristū

[115] Dieva bērni ir aicināti pārstāvēt savu Kungu, parādot Kristus laipnību un žēlastību. Kā Jēzus mums ir atklājis Tēva patieso raksturu, tā mums jāatklāj Kristus pasaulei, kas nepazīst Viņa maigo, līdzcietīgo mīlestību. “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē,” - sacīja Jēzus, - “arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” “Es viņos un Tu Manī... lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:18,23) Par Jēzus sekotājiem apustulis Pāvils liecināja: “Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule”, “saprotama un lasāma visiem cilvēkiem”. (2.Korintiešiem 3:3,2) Ar katru no saviem bērniem Jēzus sūta vēstuli pasaulei. Ja tu esi Kristus sekotājs, tad Viņš ar tevi sūta vēstuli ģimenei, ciemam un ielai, kur tu dzīvo. Mājojot tevī, Jēzus vēlas runāt uz to sirdīm, kas Viņu nepazīst. Varbūt viņi nelasa Bībeli un nedzird balsi, kas uz tiem runā no Rakstu lappusēm, tie nespēj saskatīt Dieva mīlestību Viņa darbos. Bet, ja tu esi īsts Kristus pārstāvis, tad, iespējams, tieši no tavas izturēšanās viņi iegūs zināmu izpratni par Kunga laipnību un tiks pārliecināti Viņu mīlēt un Viņam kalpot.

Kristieši ir nolikti par gaismas nesējiem ceļā uz Debesīm. Viņiem jāatstaro pasaulei gaisma, kas uz tiem spīd no Kristus. Viņu dzīvei un raksturam vajadzētu būt tādiem, lai citi, uz tiem raugoties, [116] iegūtu pareizu priekšstatu par Kristu un Viņa kalpošanu.

Ja mēs tiešām pārstāvam savu Glābēju, tad Viņa kalpošanu parādīsim tik pievilcīgu, kāda tā arī patiesībā ir. Kristieši, kas savās dvēselēs uzņem grūtsirdību un skumjas, kas kurn un sūdzas, citiem sniedz nepareizu priekšstatu par Dievu un kristīgu dzīvi. Tie rada iespaidu, ka Radītājam nepatīk, ja Viņa bērni ir laimīgi, un tādā veidā nodod nepareizu liecību par mūsu Debesu Tēvu.

Sātans gavilē, kad viņam izdodas Dieva bērnos radīt neticību un izmisumu. Viņš priecājas redzot, ka mēs neuzticamies Dievam, ka šaubāmies par Viņa labprātību un spēku mūs glābt. Viņam patīk, ja mēs domājam, ka Kungs, kurš lemj pasaules likteņus, varētu nodarīt mums ko ļaunu. Sātans cenšas izveidot priekšstatu, ka Radītājam nav līdzjūtības un žēlastības. Viņš sniedz nepareizu liecību par Dievu. Viņš piepilda iztēli ar maldīgiem uzskatiem, ka mums vairs nav dārga patiesība par mūsu Debesu Tēvu, bet pārāk bieži savās domās kavējamies pie ļaunā ienaidnieka sagrozījumiem un ar savu neuzticēšanos un kurnēšanu pret Dievu darām Viņam negodu. Reliģisko dzīvi sātans vienmēr ir centies padarīt pēc iespējas drūmāku. Viņš vēlas, lai tā liktos nogurdinoša un grūta, un, ja kristietis ar savu izturēšanos apstiprina šo priekšstatu par reliģiju, tad viņa neticība atbalsta sātana melus.

Staigājot pa dzīves ceļu, daudzi kavējas pie savām kļūdām un neveiksmēm, pie vilšanās, un viņu sirdis pildās ar skumjām un mazdūšību. Mana Eiropas apmeklējuma laikā kāda māsa, kas tā bija rīkojusies un tāpēc jutās dziļi nelaimīga, rakstīja man, [117] lūdzot kādu iedrošinošu vārdu. Pēc viņas vēstules izlasīšanas es naktī sapņoju, ka atrodos dārzā, un viens, kas, likās, bija dārza īpašnieks, mani pavadīja pa iemītajiem ceļiem. Es plūcu puķes un priecājos par to smaržu, bet šī māsa, kas gāja blakus, manu uzmanību visu laiku pievērsa neizskatīgiem ērkšķu krūmiem, kas atradās viņas ceļā. Tā jutās neapmierināta un noskumusi. Viņa negāja pa taku, sekojot vadonim, bet staigāja starp ērkšķiem un dadžiem. “Ak,” viņa sūdzējās, “cik žēl, ka ērkšķi ir sabojājuši šo skaisto dārzu!” Tad pavadonis sacīja: “Atstāj ērkšķus, jo tie tikai tevi ievaino! Plūc rozes, lilijas un neļķes!”

Vai tavā dzīvē bijuši gaiši brīži? Vai tu neesi piedzīvojis laikus, kad tava sirds priecīgi pukstēja, atsaucoties Dieva Garam? Vai, pāršķirstot savas dzīves atmiņas, tu neatrodi arī patīkamas lappuses? Vai Dieva apsolījumi, līdzīgi smaržīgām puķēm, neaug abās pusēs tavai takai? Vai tu negribi atļaut, lai to skaistums un smarža tavu sirdi piepilda ar prieku?

Ērkšķi tevi tikai ievainos un sāpinās; un, ja tu vāc vienīgi tos, sniedzot arī citiem, vai tad tu, pats nicinādams Dieva laipnību, neaizkavē arī savus līdzcilvēkus iet pa dzīvības ceļu?

Nav gudri sakrāt visas nepatīkamās atmiņas par pagājušo dzīvi — tās netaisnības un vilšanos — runāt par tām un sērot [118] par tām, līdz mūs nomāc mazdūšība. Drosmi zaudējušu dvēseli piepilda tumsa, kas tur neielaiž Dieva gaismu un met ēnu arī uz citu takas.

Pateicība Dievam, ka Viņš mums ir atklājis daudzas krāšņas ainas. Apkoposim Viņa mīlestības svētīgos apliecinājumus, lai pastāvīgi varētu uz tiem skatīties. Lūk, Dieva Dēls, savu dievišķību ietērpis cilvēka miesā, atstāj Tēva troni, lai cilvēku varētu izglābt no sātana varas; Viņa uzvara mūsu labā, kas cilvēkiem atver Debesis, dod iespēju ieskatīties tur, kur atklājas Dieva godība. Tur kritusī cilvēce, pacelta no sabrukuma bedres, kur to bija iegrūdis grēks, no jauna savienota ar bezgalīgo Dievu un ticībā mūsu Glābējam, kas izturējis dievišķo pārbaudi, ietērpta Kristus taisnībā un paaugstināta pie Viņa troņa — vai tās nav ainas, par kurām Dievs vēlas, lai mēs tās pārdomātu!

Kad apšaubām Dieva mīlestību un neuzticamies Viņa apsolījumiem, mēs Viņu apkaunojam un apbēdinām Viņa Svēto Garu. Kā justos māte, kas visu savu dzīvi atdevusi, lai atbalstītu bērnu intereses un sagādātu tiem palīdzību, ja viņas bērni pastāvīgi par to sūdzētos, ka tā tiem nevēl labu? Pieņemsim, ka bērni apšauba viņas mīlestību — vai tas neievainotu jūtīgo sirdi? Kā justos tēvs, pret kuru tā izturētos viņa bērni? Un kā Debesu Tēvs var skatīties uz mums, ja mēs neuzticamies Viņa mīlestībai, kas Viņam likusi atdot savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mums būtu dzīvība? [119] Apustulis raksta: “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32) Un tomēr, cik daudzi, ja ne ar vārdiem, tad ar savu rīcību saka: “Kungs to nav domājis par mani. Varbūt Viņš mīl citus, bet mani gan Viņš nemīl.”

Tas viss nāk par ļaunu tavai dvēselei, jo katrs šaubu vārds, ko tu izrunā, izsauc sātana kārdināšanas. Tas pastiprina tevī tieksmi šaubīties un apbēdina kalpojošos eņģeļus. Kad sātans tevi kārdina, tad neizsaki nevienu šaubu vai nedrošības vārdu. Ja tu izvēlies atvērt durvis viņa priekšlikumiem, tad tavu prātu pildīs neuzticība un izaicinošs aizdomīgums. Ja tu atklāj savas izjūtas, tad katras izsacītās šaubas ietekmē ne tikai tevi pašu, bet tā ir sēkla, kas uzdīgs un nesīs augļus citu dzīvē, un var gadīties, ka tavu vārdu ietekmi vairs nebūs iespējams novērst. Varbūt tu pats pēc kārdināšanas spēsi atgūties un izkļūt no sātana slazdiem, bet citi, kurus skārusi tava ietekme, iespējams, nevarēs vairs izvairīties no tevis mantotās neticības. Cik svarīgi tāpēc runāt tikai to, kas dod garīgu spēku un dzīvību!

Eņģeļi klausās, kādu liecību par savu Debesu Kungu tu nodod pasaulei. Lai tavas sarunas ir par Viņu, kurš dzīvo, lai tevi aizstāvētu Tēva priekšā. Kad tu satver drauga roku, tad lai tavas lūpas un tava sirds slavē Dievu. Tas viņa domas saistīs pie Jēzus.

Katram ir savi pārbaudījumi: mokošas bēdas vai kārdinājumi, kam grūti pretoties. [120] Tādēļ personīgās grūtības nestāsti mirstīgajam cilvēkam, bet lūgšanā visu uztici Dievam. Apņemies nekad neizteikt nevienu vārdu, kurā varētu saklausīt šaubas vai mazdūšību — lai tas ir tavas dzīves likums. Ar cerības un svēta iedrošinājuma vārdiem tu vari darīt daudz, apgaismojot citu dzīvi un stiprinot viņu centienus.

Ir daudz varonīgu dvēseļu, kuras ļoti nomāc kārdināšanas, tomēr cīņā ar sevi un ļaunā spēkiem tās kādreiz jau var būt gatavas padoties. Nekad neizsauc mazdūšību viņu smagajā cīņā. Uzmundrini ar drosmīgiem, cerību pilniem vārdiem, lai dvēsele apņemtos neatkāpties no sava ceļa. Tā no tevis var atspīdēt Kristus gaisma. “Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam.” (Romiešiem 14:7) Mūsu neapzinātais iespaids citus var iedrošināt un stiprināt vai arī atņemt tiem drosmi un aizdzīt no Kristus un patiesības.

Daudziem par Kristus dzīvi un raksturu ir pavisam maldīgi uzskati. Tie domā, ka ar Viņu kopā nebija ne siltuma, ne prieka, ka Viņš bija kategorisks, nosodošs un drūms. Daudzos gadījumos šis tumšais viedoklis nosaka toni visai reliģiskajai dzīvei.

Bieži dzird sakām, ka Jēzus gan raudāja, bet nekas nav zināms, vai Viņš kādreiz būtu arī smaidījis. Mūsu Pestītājs tiešām bija Sāpju Vīrs un pazina bēdas, jo Viņš Savu sirdi atvēra visām cilvēku ciešanām. Bet, lai gan Kristus dzīve bija pašaizliedzīga, ciešanu un rūpju apēnota, Viņa gars tomēr nebija satriekts. Viņa sejā neatspoguļojās bēdas un neapmierinātība, bet gan liels un pastāvīgs miers. Viņa sirds bija dzīvības avots, un visur, kur Viņš gāja, Jēzus sev līdzi nesa mieru un dusu, prieku un līksmi. [121]

Mūsu Pestītājs bija dziļi nopietns un neparasti mierīgs, bet nekad drūms vai īgns. Un arī to dzīve, kas atdarina Viņu, būs veltīta cēliem mērķiem. Tie dziļi izpratīs savu personīgo atbildību. Tiks apvaldīta vieglprātība, nebūs trakulīgas jautrības vai rupju joku, bet Jēzus reliģija radīs miera plūsmu, kas līdzināsies varenas upes straumei. Tā nenodzēsīs prieka gaismu, tā neatturēs no līksmības un neapēnos saulaino, smaidošo seju. Kristus nenāca, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu; un ja sirdī valda Viņa mīlestība, tad mēs sekosim Viņa priekšzīmei.

Ja mēs daudz skatīsimies uz līdzcilvēku nelaipno izturēšanos un netaisno rīcību, tad būs jāatzīst, ka ir neiespējami tos mīlēt, kā Kristus mūs mīlējis, bet, ja mūsu domas kavēsies pie Jēzus brīnišķīgās līdzjūtības un mīlestības pret mums, tad šo pašu garu sajutīs arī citi. Mums vajadzētu mīlēt un cienīt vienam otru, neskatoties uz kļūdām un nepilnībām, kaut arī tās nevar neredzēt. Ir jāizkopj pazemība un neuzticēšanās sev un, sastopoties ar citu kļūdām, mums pret tiem jābūt pacietīgiem un iejūtīgiem. Tas iznicinās jebkuru savtību, un mēs kļūsim augstsirdīgi un devīgi.

Dziesminieks saka: “Cērē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalmi 37:3) “Cērē uz to Kungu!” Katrai dienai ir savas nastas, savas rūpes un sarežģījumi; un cik ātri tad mēs esam gatavi runāt par savām grūtībām un pārbaudījumiem. Bet, ja mēs ļausim sevi nomākt nevajadzīgām rūpēm, ja daudz baiļosimies un ja mūsu vārdos būs saklausāms rūpju smagums, tad citi domās, ka mums [122] nav līdzjūtīgā, mīlošā Pestītāja, kas gatavs uzklausīt visus mūsu lūgumus un palīdzēt vajadzības brīdī.

Daži dzīvo pastāvīgās bailēs un atrod nepatikšanas tur, kur to nemaz nav. Katru dienu tie saņem Dieva mīlestības pierādījumus. Katru dienu tie var priecāties par Viņa aizgādības balvām. Tomēr viņi neņem vērā šīs skaidri redzamās svētības. Viņu domas pastāvīgi pievērstas kaut kam nepatīkamam, kas it kā vārētu notikt. Zināmas grūtības vienmēr pastāv, kuras, lai gan mazas, tā aizmiglo viņu acis, ka tie neredz daudzās lietas, par ko vajadzētu pateikties. Sastaptās grūtības tos nevada pie vienīgā palīdzības Avota, bet tās viņus atšķir no Dieva, jo tie sevī pamodinājuši nemieru un kurnēšanu.

Vai ir labi dzīvot tādā neticībā? Kāpēc mums vajadzētu būt tik nepateicīgiem un neuzticīgiem? Jēzus ir mūsu Draugs, visas Debesis ir ieinteresētas mūsu labklājībā. Mums nevajadzētu pieļaut, ka ikdienas dzīves sarežģījumi un raizes satrauc prātu un aptumšo skatu. Pretējā gadījumā mūs vienmēr kaut kas sadusmos un kaitinās. Nav nekādas vajadzības nodoties rūpēm, kas tikai uztrauc un nogurdina, bet nepalīdz izturēt pārbaudījumus.

Tev var būt sarežģījumi darbā; tavas izredzes var kļūt arvien tumšākas un tumšākas, un tev var draudēt zaudējumi, bet nekļūsti tādēļ mazdūšīgs; uztici rūpes Dievam, nomierinies un neskumsti. Lūdz gudrību apdomīgi vadīt savas lietas un tā novērst zaudējumus un nelaimi. Dari visu, kas tavos spēkos, lai sasniegtu labvēlīgus rezultātus. Jēzus ir apsolījis savu palīdzību, bet ne bez mūsu pūlēm. Kad, paļaujoties uz mūsu [123] Glābēju, tu esi darījis visu iespējamo, tad ar prieku pieņem, ko Viņš tev dod.

Dievs nevēlas, lai Viņa ļaudis nomāktu rūpes, bet Kungs mūs arī nemaldina. Viņš nesaka: “Nebīstieties, jūsu ceļā nav briesmu!” Viņš zina, ka pārbaudījumi un briesmas pastāv, un Viņš ar mums runā atklāti. Jēzus nedomā savus ļaudis izvest no grēka un ļaunuma pasaules, bet Viņš tiem norāda uz Patvērumu, kas nekad nepievils. Par mācekļiem Kristus kādreiz lūdza: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” (Jāņa 17:15) “Pasaulē,” - Viņš teica, - “jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 16:33)

Kalna svētrunā Kristus saviem mācekļiem līdzdalīja dārgus padomus par nepieciešamību paļauties uz Dievu. Šiem norādījumiem vajadzētu iedrošināt Dieva bērnus visos laikos, sniedzot pamācības un arī iepriecu. Pestītājs savu sekotāju uzmanību pievērsa putniem gaisā, kā tie bezrūpīgi dzied savas slavas dziesmas, jo “ne tie sēj, ne tie pļauj”, un tomēr par visām viņu vajadzībām gādā Debesu Tēvs. Jēzus jautāja: “Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” (Mateja 6:26) Lielais cilvēku un dzīvnieku Palīgs vienmēr atver savu roku un dod vajadzīgo visiem saviem radījumiem. Viņš neatstāj neievērotus pat putnus gaisā. Kungs gan neliek barību viņu knābjos, bet rūpējas par to vajadzībām. Tiem pašiem jāsalasa graudi, ko Viņš tiem izkaisījis. Tiem jāsagādā materiāls savām mazajām ligzdām. [124] Tiem jābaro savi mazuļi. Un tā putni ar dziesmām iziet darbā, jo “jūsu Debesu Tēvs tos baro”. Bet, “vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi”? Vai jūs kā saprātīgi, garīgi Dieva pielūdzēji neesat daudz vērtīgāki par putniem gaisā? Vai mūsu Radītājs, mūsu dzīvības Uzturētājs, Tas, kurš mūs veidojis pēc savas dievišķās līdzības, negādās par mūsu vajadzībām, ja tikai Viņam uzticēsimies?

Kristus saviem mācekļiem norādīja uz puķēm laukā, kas pārpilnībā auga un ziedēja savā vienkāršajā skaistumā, ko tām bija devis Debesu Tēvs, apliecinot mīlestību uz cilvēku. Viņš sacīja: “Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug.” Lauku ziedu skaistums un vienkāršība tālu pārspēja Zālamana greznību. Viskrāšņākais tērps, ko spēj izgatavot cilvēku rokas un prasme, nevar līdzināties Dieva radīto ziedu dabiskajai pievilcībai un mirdzošajam skaistumam. Tādēļ Jēzus jautā: “Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?” (Mateja 6:28,30) Ja dievišķais Mākslinieks vienkāršajām puķēm, kas var iznīkt vienā gadā, dod tik dažādas un izsmalcinātas krāsas, vai tad daudz vairāk Viņš nerūpējas par tiem, kas radīti pēc Viņa līdzības? Šī Kristus mācība norāj neticīgas sirds raizēšanos, apmulsumu un šaubas.

Kungs vēlas, lai visi Viņa dēli un meitas būtu laimīgi, mierīgi un paklausīgi. Jēzus saka: “Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” [125] “To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 14:27; 15:11)

Ja laimi meklē, vadoties no savtīgiem nolūkiem, ārpus pienākumu takas, tad tā ir nepastāvīga, kaprīza un pārejoša; tā ātri zūd, un dvēseli piepilda vientulība un skumjas, bet kalpošanā Dievam katrs var atrast prieku un gandarījumu. Kristietim nav jāstaigā pa nedrošiem ceļiem, viņam nav veltīgi jānožēlo un jāviļas. Ja mums arī nav šīs dzīves prieku, tad, skatoties nākotnē, mēs tomēr varam līksmoties.

Taču arī šeit kristieši var gūt prieku savienībā ar Kristu, var saņemt Viņa mīlestības gaismu un pastāvīgu Viņa klātbūtnes atbalstu. Katrs solis dzīvē mūs var vadīt tuvāk Jēzum, var palīdzēt dziļāk izprast Viņa mīlestību un tuvināt laimīgajai miera dzimtenei. Tāpēc neatmetīsim savu paļāvību, bet stipri uzticēsimies Dievam daudz vairāk kā jebkad iepriekš. “Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis.” (l. Samuēla 7:12) Vai tad Viņš nepalīdzēs līdz galam? Uzlūkosim visu to, kas mums atgādina, ko Kungs darījis, lai mūs atbalstītu un izglābtu no postītāja rokas. Pastāvīgi atcerēsimies visus Dieva žēlsirdības pierādījumus — asaras, ko Viņš nožāvējis, sāpes, ko Viņš remdinājis, atņemto nemieru, izkliedētās bailes, apmierinātās vajadzības, dāvātās svētības — tā sevi stiprinot izturēt visu, kas mūs vēl sagaida atlikušajā svešniecības ceļa posmā.

Mums nevajag skatīties uz priekšu, [126] domājot tikai par nākotnes grūtībām, bet uz nākošo mēs drīkstam raudzīties tāpat kā uz pagājušo, sakot: “Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis.” “Un kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks.” (5.Mozus 33:25) Pārbaudījumi nebūs lielāki par spēku, kas tiks dots, lai tos izturētu. Tāpēc strādāsim tieši tur, kur atrodam darbu, ticot, ka lai kas arī nenotiktu, mēs saņemsim spēku jebkura pārbaudījuma izturēšanai.

Pienāks laiks, kad atvērsies Debesu vārti, lai ielaistu Dieva bērnus, un viņu ausis kā brīnišķīgāko mūziku uztvers Godības Ķēniņa svētību vārdus: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mateja 25:34)

Tad atpestītos apsveiks mājokļos, ko Jēzus tiem sagatavojis. Tur viņu biedri vairs nebūs zemiski cilvēki, meļi, elku pielūdzēji, netiklie un neticīgie, bet viņi dzīvos kopā ar tiem, kas uzvarējuši sātanu un dievišķās žēlastības spēkā izveidojuši pilnīgu raksturu. Kristus asins nopelns būs tos atbrīvojis no katras grēcīgas tieksmes, katras nepilnības, kas tiem šajā zemē sagādāja ciešanas; to daļa būs Viņa godības spožums, kas daudzkārt pārsniegs saules spožumu. Atpestītajos atklāsies morālais skaistums, Kristus rakstura pilnība, kas būs neizsakāmi vērtīgāka par ārējo godu vai slavu. Tur viņi bez vainas stāvēs lielā, baltā troņa priekšā, baudīdami eņģeļiem atbilstošu cieņu un priekšrocībās.

“Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu” (Mateja 16:26), ņemot vērā to brīnišķo mantojumu, kādu tiem iespējams saņemt? Viņš var būt trūcīgs, tomēr jau viņā pašā [127] ir bagātība un cieņa, ko pasaule nekad nespēj dot. Atpestīta, no grēka šķīstīta dvēsele, kas ar visām tās cēlajām spējām nodevusies kalpošanai Dievam, patiesi ir vislielākā vērtība. Tāpēc Debesīs, kur mājo Dievs un svētie eņģeļi, katra izglābta dvēsele izraisa lielu prieku, kas izpaužas svētās uzvaras un slavas dziesmās.