Ceļs pie Kristus

5. Nodošanās

[43] Dieva apsolījums skan: “Kad jūs Mani meklēsiet, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas 29:13)

Sirds pilnīgi jāpakļauj Dievam, jo pretējā gadījumā mūsos nekad nevarēs notikt pārmaiņa, mēs nevarēsim tikt atjaunoti Dieva līdzībā. Mūsu daba mūs ir atsvešinājusi no Dieva. Svētais Gars kritušā cilvēka stāvokli apraksta ar vārdiem: “miruši savos pārkāpumos un grēkos”, “visa galva ir slima, un sirds ir vāja”, “nav tur vairs nekā vesela”. Mēs, no sātana “savaldzināti”, cieši tiekam turēti viņa slazdos (Efeziešiem 2:1; Jesajas 1:5,6; 2.Timotejam 2:26) Dievs ilgojas mūs dziedināt un atbrīvot. Bet tā kā tas prasa pilnīgu pārvēršanos, visas mūsu dabas atjaunošanu, tad mums pilnīgi jānododas Viņam.

Cīņa pret paša “es” ir vislielākā, kāda jebkad ir izcīnīta. Sevis nodošana, visa pakļaušana Dieva gribai prasa cīņu; bet, pirms dvēsele var tikt atjaunota svētumā, tai ir jāpadodas Dievam.

Dieva vadība nav tāda, kādu to cenšas parādīt sātans, tā nebalstās uz aklu pakļāvību, uz patvaļu. Tā runā uz prātu un sirdsapziņu. “Tad nāciet, spriedīsim kopīgi!” (Jesajas 1:18, angļu tulk.) — tāds ir Radītāja aicinājums Viņa radītām būtnēm. Dievs nepiespiež savu radījumu gribu. Viņš nevar pieņemt nelabprāt un neapzināti pienestu pagodinājumu. Piespiesta padevība [44] neļautu patiesi attīstīties ne prātam, ne raksturam, tā cilvēku darītu par automātu. Tāds nav Radītāja mērķis. Viņš vēlas, lai cilvēks, Viņa radošā spēka meistardarbs, sasniegtu iespējami visaugstāko attīstību. Viņš mums rāda svētību augstumus, uz kurieni savā žēlastībā grib mūs novest. Dievs aicina nodoties Viņam, lai varētu mūsos īstenot savu gribu. Bet mūsu ziņā paliek izvēle, vai gribam atbrīvoties no grēka verdzības un ņemt dalību Dieva bērnu brīnišķīgajā brīvībā.

Atdodot sevi Dievam, mums noteikti jāatsakās no visa, kas mūs no Viņa šķir. Tāpēc Pestītājs saka: “Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lūkas 14:33) Ir jāatstāj viss, kas šķir sirdi no Dieva. Daudzu elks ir mamons. Mīlestība uz naudu, kāre pēc bagātības ir kā zelta ķēde, kas tos saista pie sātana. Cita cilvēku šķira pielūdz slavu un pasaules godu. Vēl citiem elks ir savtīgi ērta un no atbildības brīva dzīve. Tomēr šīs verdzinošās saites ir jāsarauj. Mēs nevaram pa pusei piederēt Kungam un pa pusei pasaulei. Mēs neesam Dieva bērni, ja neesam tādi visā pilnībā.

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka kalpo Dievam, bet, cenšoties paklausīt Viņa baušļiem, veidojot pareizu raksturu un nodrošinot izglābšanos, paļaujas uz saviem spēkiem. Viņu sirdis nav skārusi dziļi izjustā Kristus mīlestība, bet kristīgās dzīves pienākumus tie mēģina izpildīt kā Dieva prasītus nosacījumus Debesu iemantošanai. Šādai reliģijai nav nekādas vērtības. [45] Kad sirdī mājo Kristus, tad Viņa mīlestība un prieks par sadraudzību ar Viņu tā piepildīs dvēseli, ka tā pieķersies Viņam un, raugoties uz Viņu tiks aizmirsts paša “es”. Mīlestība uz Kristu būs visas mūsu darbības dzinējspēks. Tie, kas sajūt Kunga pamudinošo mīlestību, nejautā, cik maz var dot, lai apmierinātu Dieva prasības, viņi nejautā pēc zemākā standarta, bet tiecas pēc pilnīgas saskaņas ar Glābēja prātu. Ar karstām ilgām viņi visu atdod Dievam, un viņu dedzība atbilst mērķa vērtībai. Kristus apliecināšana bez šīs dziļās mīlestības ir tukša valoda, kaila forma un smaga verdzība.

Vai jūs domājat, ka nodot visu Kristum būtu pārāk liels upuris? Jautājiet sev: “Ko Kristus ir devis man?” Lai glābtu mūs, Dieva Dēls atdeva visu — mīlestību, ciešanas un dzīvību. Viņš kļuva par Sāpju Vīru. Vai varētu būt, ka mēs, kas esam tik necienīgi saņemt šo lielo mīlestību, negribētu Viņam atdot savu sirdi? Katru dzīves mirkli mēs esam baudījuši Viņa žēlastības svētības, un tieši šī iemesla dēļ nespējam pilnībā aptvert gara tumsības un posta dziļumus, no kuriem tiekam izglābti. Vai mēs varam uzlūkot Kristu, ko caurdūruši mūsu grēki, un tomēr nicināt Viņa mīlestību un upuri? Vai, redzot godības Kunga bezgalīgo pazemošanos, mēs kurnēsim, ka dzīvībā var ieiet tikai ar cīņu un sevis pazemošanu?

Daudzas lepnas sirdis jautā: “Kāpēc gan man, pirms varu būt drošs, ka Dievs mani pieņēmis, jāiet nožēlas un pazemošanās ceļš?” — Es jums norādu uz Kristu. Viņš bija bezgrēcīgs, pat vēl vairāk, [46] Viņš bija Debesu Valdnieks, bet cilvēka labā kļuva cilvēcei par grēku. Viņš “tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.” (Jesajas 53:12)

Bet no kā mēs atsakāmies, ja arī visu atdodam? — No grēkiem aptraipītas sirds, lai Jēzus to šķīstītu, tīrītu ar savām asinīm un glābtu savā neizmērojamā mīlestībā. Un tomēr cilvēki vēl domā, ka ir par grūtu tā visu atdot! Man ir kauns to klausīties, kauns par to rakstīt!

Dievs neprasa, lai mēs atsacītos no kaut kā tāda, kas mums tiešām derīgs. Viss, ko Viņš dara, kalpo Viņa bērnu labklājībai. Kaut visi, kas nav izvēlējušies Kristu, saprastu, ka Viņš var piedāvāt kaut ko daudz labāku par to, ko tie paši varētu sameklēt. Domādams un rīkodamies pretēji Dieva gribai, cilvēks vislielāko pārestību un netaisnību nodara pats savai dvēselei. Īsts prieks nav atrodams ceļā, ko aizliedzis Tas, kas zina vislabāko un rūpējas par savu radījumu labklājību. Pārkāpumu ceļš ir posta un iznīcības ceļš.

Mēs maldāmies, ja domājam, ka Dievam patīk redzēt savus bērnus ciešam. Visas Debesis ir ieinteresētas cilvēka laimē. Mūsu Debesu Tēvs nevienam no saviem radījumiem neliedz prieku. Dievišķās prasības mūs aicina izvairīties no tādu iegribu apmierināšanas, kas nes ciešanas un vilšanos, kas mums aizver durvis uz laimi un Debesīm. Pasaules Glābējs pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir — ar visiem viņu trūkumiem, nepilnībām un vājībām; Viņš ne tikai grib tos atbrīvot no grēka un dāvāt pestīšanu caur savām [47] asinīm, bet arī apmierināt sirds ilgas visiem, kas labprātīgi izvēlas uzņemties Viņa jūgu un nest Viņa nastu. Kristus nolūks ir sniegt mieru un dusu visiem, kas nāk pie Viņa pēc dzīvības maizes. Kungs prasa, lai mēs pildītu tikai tādus pienākumus, kas mūsu soļus vadītu pie pilnīgas Debesu svētlaimes, ko nepaklausīgie nekad nevar sasniegt. Ja dvēselē mājo Kristus, godības cerība, tad tā kļūst patiesi līksma.

Daudzi jautā: “Kā es varu nodoties Dievam?” Tu ilgojies sevi nodot Viņam, bet tavs morālais spēks ir vājš, tevi nomāc šaubas un pārvalda grēcīgas dzīves ieradumi. Tavi solījumi un apņemšanās ir celti uz smiltīm, Tu nespēj valdīt savas domas, savus impulsus un jūtas. Apziņa, ka esi lauzis solījumus un neesi palicis pie savas apņemšanās, vājina tavu pārliecību par paša patiesīgumu un liek domāt, ka Dievs tevi nevar pieņemt, bet nezaudē tomēr cerību. Tev jāsaprot, kas ir gribas patiesais spēks. Tā ir valdošā vara cilvēka dabā, spēja izšķirties vai izvēlēties. Viss atkarīgs no gribas pareizas darbības. Dievs cilvēkiem devis spēju izvēlēties un mums pienākas to vingrināt. Tu nevari pārvērst savu sirdi, tu pats no sevis nespēj mīlēt Dievu; bet tu vari izvēlēties kalpot Viņam. Tu vari viņam nodot savu gribu; tad Viņš strādā tevī un panāks, ka tu gribēsi un darīsi saskaņā ar Viņa labo prātu. Tā visa daba tiks pakļauta Kristus Gara darbībai, tava mīlestība būs koncentrēta uz Viņu, tavas domas būs saskaņā ar Viņu.

Ilgas pēc krietnuma un svētuma pašas par sevi ir pareizas, [48] bet, ja tu šajā vietā apstājies, tad tās vien neko nedos. Daudzi, cerēdami un ilgodamies būt kristieši, aizies bojā. Viņi nekad nenonāk līdz gribas pakļaušanai Dievam. Viņi tagad neizvēlas būt kristieši.

Pareizi izlietojot gribu, tavā dzīvē var notikt pilnīga pārmaiņa. Pakļaujot savu gribu Kristum, tu savienosies ar spēku, kas stāv pāri visām valdībām un varām. Tu no augšienes saņemsi spēku palikt nelokāms, un, nododoties Dievam, spēsi dzīvot jaunu dzīvi, ticības dzīvi.

6. Ticība un pieņemšana

[49] Tiklīdz Svētais Gars ir atdzīvinājis tavu sirdsapziņu, tu ieraugi kaut ko no grēka ļaunuma, no grēka varas, tā nozieguma, posta, un tu sāc uzlūkot to ar riebumu. Tu sajūti, ka grēks tevi ir atšķīris no Dieva, ka tu kā vergs esi pakļauts ļaunā varai. Jo vairāk tu centies atbrīvoties, jo vairāk apzinies savu bezpalīdzību. Tavi motīvi nav šķīsti, tava sirds ir netīra. Tu redzi, ka tava dzīve ir savtības un grēka pilna. Tu ilgojies pēc piedošanas, pēc skaidrības, pēc atbrīvošanas. Ko gan tu vari darīt, lai iegūtu saskaņu ar Dievu un raksturā kļūtu Viņam līdzīgs?

Tev vajadzīgs Debesu miers, piedošana, dvēseles miers un mīlestība. To nevar nopirkt par naudu, to nevar sasniegt ar prātu, to nevar iegūt ar gudrību; tev nav nekādu cerību to nodrošināt ar savu piepūli. Bet Dievs to piedāvā kā dāvanu, “bez maksas, par velti”. (Jesajas 55:1) Tā jau pieder tev, ja tu tikai vēlies izstiept savu roku, lai to satvertu. Kungs saka: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jesajas 1:18) “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.” (Ecehiēla 36:26)

Tu esi izsūdzējis savus grēkus un sirdī no tiem jau atsacījies. Tu esi apņēmies nodoties Dievam. Tagad ej pie Viņa un lūdz, lai Viņš nomazgā tavus pārkāpumus un dod tev jaunu sirdi. Tad [50] tici, ka Viņš to dara tāpēc, ka Viņš to ir apsolījis. Tā ir mācība, ko Jēzus sniedza, atrodoties virs zemes: mums jātic, ka Dieva apsolītā dāvana pieder mums un mēs to varam saņemt. Jēzus dziedināja cilvēkus no slimībām, kad tie ticēja Viņa spēkam; Viņš tiem palīdzēja redzamās lietās, kuras tie izprata, tādā veidā modinot paļāvību uz Viņu arī neredzamās lietās — mācot tos ticēt Viņa spēkam piedot grēkus. Tas skaidri atklājās paralizētā cilvēka dziedināšanā: “Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot”, Viņš saka uz slimo: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” (Mateja 9:6) Runājot par Kristus brīnumdarbiem, līdzīgi izsakās arī evaņģēlists Jānis: “Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā.” (Jāņa 20:31)

No vienkāršā Bībeles ziņojuma par to, ka Jēzus dziedināja slimo, mēs varam mācīties, kā ticēt Viņam, lai saņemtu grēku piedošanu. Pievērsīsimies stāstam par paralizēto vīru Betezdā. Nabaga cietējs bija bezpalīdzīgs; jau trīsdesmit astoņus gadus viņš nebija varējis staigāt un kustieties. Tomēr Jēzus viņam teica: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Slimais vīrs būtu varējis iebilst: “Kungs, ja Tu mani darīsi veselu, tad es paklausīšu Tavam vārdam.” Bet nē, viņš ticēja Kristum, ticēja, ka ir jau dziedināts, un tūlīt centās piecelties; viņš gribēja staigāt un gāja. Slimais izpildīja Kristus pavēli, un Dievs deva spēku. Viņš tika dziedināts.

Līdzīgā stāvoklī esi arī tu kā grēcinieks. Tu nevari [51] izpirkt savus pagātnes grēkus, tu nevari pārmainīt savu sirdi un darīt sevi svētu. Bet Dievs to visu tavā labā apsola paveikt caur Kristu. Tu tici šim apsolījumam. Tu izsūdzi savus grēkus un nododies Dievam. Tu gribi Viņam kalpot. Tikpat droši, kā tu to dari, Dievs izpildīs savu vārdu pie tevis. Ja tu tici apsolījumam — tici, ka tev ir piedots un tu esi šķīstīts — tad Dievs gādā, lai tas tā notiktu; tu tiec dziedināts, tāpat kā Kristus paralizētajam deva spēku staigāt, kad šis cilvēks ticēja, ka ir dziedināts. Tas ir tā, ja tu tam tici.

Negaidi, līdz tu jūti, ka esi dziedināts, bet saki: “Es tam ticu; tas tā ir nevis tāpēc, ka es to jūtu, bet tāpēc, ka Dievs to ir apsolījis.”

Jēzus saka: „Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” (Marka 11:24) Šim apsolījumam ir nosacījums — mums jālūdz saskaņā ar Dieva prātu. Bet Dieva prāts ir šķīstīt mūs no grēka, darīt par saviem bērniem un dot mums spēku dzīvot svētu dzīvi. Tāpēc mēs drīkstam lūgt šīs svētības, ticēt, ka tās saņemam, un pateikties Dievam, ka esam tās saņēmuši. Mums ir priekštiesība iet pie Jēzus un tikt šķīstītiem, un stāvēt likuma priekšā, nekaunoties un neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Romiešiem 8:1)

No šī brīža tu nepiederi pats sev, tu esi dārgi atpirkts. “Jūs... esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām — sudrabu vai zeltu.., bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgām asinīm” (l. Pētera 1:18,19). Svētais Gars izlieto šo vienkāršo ticību [51] Dievam, lai tavā sirdi radītu jaunu dzīvību. Tu kā bērns esi piedzimis Dieva ģimenē, un Viņš tevi mīl, kā Viņš mīl savu Dēlu.

Tagad, kad esi sevi atdevis Jēzum, neatkāpies, neaizej no Viņa, bet dienu no dienas atkārto: “Es piederu Kristum, es esmu nodevies Viņam,” un lūdz Viņu dot tev Savu Garu un uzturēt tevi savā žēlastībā. Tāpat kā, nodoties Dievam un ticot Viņam, tu kļūsti Viņa bērns, tā tev jādzīvo Viņā. Apustulis saka: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā.” (Kolosiešiem 2:6)

Daži, šķiet, domā, ka jāiztur pārbaude un jāpierāda Kungam, ka ir labojušies, pirms var prasīt Viņa apsolītās svētības. Bet Dieva svētību tie var prasīt tieši tagad. Viņiem nepieciešama Kunga žēlastība, Kristus Gars, kas palīdzētu to nespēkam, jo citādi viņi nespēj pretoties ļaunajam. Jēzum patīk, ja mēs nākam pie Viņa tieši tādi, kādi esam: grēcīgi, bezpalīdzīgi, nespēcīgi. Mēs drīkstam nākt ar visām savām vājībām, ar savu neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist pie Viņa kājām. Viņš uzskata par savu godu ietvert mūs savās mīlestības rokās, pārsiet mūsu brūces un darīt mūs tīrus no visas nešķīstības.

Tūkstoši maldās: viņi netic, ka Jēzus tiem piedod personīgi, katram atsevišķi. Viņi nepaļaujas, ka Dievs turēs savu vārdu. Visi, kas pakļaujas nosacījumiem, var būt droši, ka piedošana tiek brīvi piedāvāta par ikvienu grēku. Atmet aizdomas, ka Dieva apsolījumi nav domāti tev. Tie pieder katram nožēlojošam grēciniekam. [53] Kristū ir sagādāts spēks un žēlastība, ko kalpojošie eņģeļi nes katrai ticīgai dvēselei. Nav tik grēcīgu cilvēku, kas nevarētu atrast spēku, skaidrību un taisnību Jēzū, kas par tiem nomira. Viņš gaida, lai tiem novilktu grēka aptraipītos apģērbus un uzvilktu baltos taisnības tērpus. Viņš liek tiem dzīvot un nevis mirt.

Dievs neizturas pret mums tā, kā ierobežotie cilvēki viens pret otru. Viņa domas ir žēlastības, mīlestības un vismaigākās līdzjūtības domas. Viņš saka: “Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, — un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā,” “Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim.” (Jesajas 55:7; 44:22)

“Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst,” saka Kungs, — “tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit.” (Ecehiēla 18:32) Sātans ir gatavs nolaupīt Dieva svētību nesošos apsolījumus. Viņš grib dvēselei atņemt katru cerības un gaismas staru, bet neļauj viņam to darīt. Neuzklausi kārdinātāju, bet saki: “Jēzus ir nomiris, lai es varētu dzīvot. Viņš mani mīl un nevēlas, ka es aizeju bojā. Man ir līdzjūtīgs Tēvs Debesīs; un, lai gan es esmu nelietīgi izlietojis Viņa mīlestību un lai gan Viņa dotās svētības esmu izšķiedis, es gribu celties un iet pie sava Tēva, un sacīt: “Es esmu grēkojis pret Debesīm un pret Tevi. Es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par Tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” Šī līdzība tev rāda, kā maldošais tiks uzņemts. “Viņam vēl tālu esot, [54] viņa tēvs to ieraudzīja, un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:18-20)

Tomēr pat šī tik maigā, aizkustinošā līdzība nespēj izteikt Debesu Tēva bezgalīgo iejūtību. Kungs liek pravietim sacīt: “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.” (Jeremijas 31:3) Kamēr grēcinieks vēl ir tālu no Tēva mājām un savu mantu izšķiež svešā zemē, Tēva sirds ilgojas pēc viņa; un katra dvēselē pamodusies vēlēšanās atgriezties pie Dieva ir tikai Viņa Gara maigais lūgums, kas pārliecina, aicina un velk maldošo pie Tēva mīlošās sirds.

Vai gan tu vari šaubīties, ja tavā priekšā Bībelē ir tik bagātīgi apsolījumi? Vai vari pieļaut domu, ka nelaimīgajam grēciniekam, kas ilgojas atgriezties un atstāt savus grēkus, Kungs bardzībā neļauj pakrist pie Viņa kājām? Nost ar tādām domām! Nekas tavu dvēseli nevar ievainot vairāk kā tādi uzskati par mūsu Debesu Tēvu. Viņš ienīst grēku, bet mīl grēcinieku, un Viņš Kristus personā atdeva sevi, lai visi, kas vēlas, tiktu glābti un iemantotu mūžīgo svētlaimi godības valstī. Vai iespējams atrast vēl spēcīgākus, vēl maigākus vārdus par tiem, kādus Viņš izvēlējies savas mīlestības izteikšanai pret mums? Kungs apliecina: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgo bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Skaties augšup tu, kas šaubies un baidies, jo Jēzus dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Pateicies Dievam, ka Viņš ir dāvinājis savu mīļoto Dēlu, un lūdz, lai Viņš [55] nebūtu velti par tevi miris! Šodien tevi aicina Svētais Gars. Nāc ar visu sirdi pie Jēzus, jo tu drīksti prasīt Viņa svētību!

Lasot apsolījumu, atceries, ka tie atklāj neizsakāmu mīlestību un žēlsirdību. Tur neizmērojamā līdzjūtībā lielā bezgalīgās Mīlestības sirds tuvojas grēciniekam. “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana.” (Efeziešiem 1:7) Jā, tikai tici, ka Dievs ir tavs palīgs! Viņš cilvēkā vēlas atjaunot savu morālo līdzību. Kad tu nāksi tuvu Viņam, izsūdzot un nožēlojot grēkus, tad Viņš tuvosies tev ar žēlastību un piedošanu. [56]

7. Mācekļa pazīmes

[57] „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Cilvēks varbūt nevar precīzi pateikt laiku un vietu, vai izsekot visai notikumu virknei atgriešanās procesā, bet tas nenozīmē, ka viņš nav atgriezts. Kristus sacīja Nikodēmam: “Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa 3:8) Dieva Gars savā darbā pie cilvēka sirds ir līdzīgs vējam, kas ir neredzams, bet kura ietekme skaidri redzama un jūtama. Šis atjaunojošais spēks, ko neviena cilvēka acs nespēj saskatīt, rada dvēselē jaunu dzīvību; tas rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības. Lai gan Gara darbs ir kluss un nemanāms, tā ietekme ir acīm redzama. Ja sirds ir Dieva Gara atjaunota, par to liecinās dzīve. Lai gan mēs nespējam pārmainīt savu sirdi, ne arī paši radīt saskaņu ar Dievu, lai gan mums nemaz nevajag paļauties uz sevi vai saviem labajiem darbiem, tomēr tieši dzīve atklās, vai mūsos mājo Dieva žēlastība. Pārmaiņa būs redzama raksturā, ieradumos un visā rīcībā. Starp agrāko un tagadējo būs skaidra un neapstrīdama atšķirība. Raksturs [58] neatklājas gadījuma labos darbos, ne arī nejaušos ļaunos darbos, bet gan ikdienā lietotos vārdos un visā mūsu dzīves ievirzē.

Tiesa, uzvedības ārēja uzlabošana ir iespējama arī bez Kristus atjaunojošā spēka. Vēlēšanās gūt iespaidu un cieņu citu acīs var būt par iemeslu ārēji labi veidotai dzīvei. Pašcieņa var mūs atturēt no ļauna. Pat savtīga sirds var darīt cēlus darbus. Bet tādā gadījumā, kā varam izšķirt, kurā pusē atrodamies?

Kam pieder sirds? Kas saista mūsu domas? Par ko mums patīk sarunāties? Kam atvēlētas mūsu siltākās jūtas un mūsu labākie spēki? Ja esam Kristus pusē, tad mūsu domas ir pievērstas Viņam, mūsu vismīļākās domas — par Viņu. Viss, kas mums ir un kas mēs esam, veltīts Jēzum. Mēs ilgojamies būt Viņam līdzīgi, dzīvot Viņa Garā, darīt Viņa prātu un paklausīt Viņam visās lietās.

Tie, kas kļūst jauni radījumi Kristū Jēzū, nesīs augļus — “mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību.” (Galatiešiem 5:22) Tie vairs nepakļausies agrākajām iekārēm, bet ticībā Dieva Dēlam ies Viņa pēdās, atstarojot Viņa raksturu un šķīstot sevi kā Viņš ir šķīsts. To, ko kādreiz ienīda, tie tagad mīl, un ko kādreiz mīlēja — ienīst. Lepnais un pašapzinīgais kļūst lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Ārišķīgais un augstprātīgais kļūst vienkāršs un nopietns. Dzērājs kļūst atturīgs un netiklais šķīsts. Ir atstāti pasaules tukšie ieradumi un tās ceļi. Kristieši netieksies pēc ārējā greznuma, bet pēc [59] “apslēptā sirds cilvēka”, rakstura, “kas neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā.” (l. Pētera 3:3,4)

Nožēla nav patiesa, ja tā neizraisa pārmaiņu dzīvē. Ja grēcinieks izpilda solījumu, atdod nolaupīto, izsūdz savus grēkus un mīl Dievu un savus līdzcilvēkus, tad viņš var būt drošs, ka no nāves ir pārgājis dzīvībā.

Kad mēs kā maldīgas, grēcīgas būtnes nākam pie Kristus un kļūstam par Viņa piedodošās žēlastības dalībniekiem, tad sirdī izraisās mīlestība. Katra nasta kļūst viegla, jo Kristus uzliktais jūgs ir viegls. Pienākums kļūst patīkams, un upuris nes prieku. Taka, kas agrāk likās tumsā tīta, kļūst spoža no Taisnības Saules stariem.

Kristus rakstura piemīlība būs redzama Viņa sekotājos. Jēzum bija prieks darīt Dieva prātu. Mūsu Pestītāja dzīvē noteicošais spēks bija mīlestība uz Dievu un degsme Viņa pagodināšanā. Mīlestība izdaiļoja un darīja cildenu katru Viņa darbu. Mīlestība ir no Dieva. Nesvētota sirds to nespēj radīt. Tā ir atrodama tikai tādā sirdī, kur valda Jēzus. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (l. Jāņa 4:19) Dievišķās žēlastības atjaunotā sirdī mīlestība kļūst par virzošo spēku. Tā pārveido raksturu, vada impulsus, savalda kaislības, klusina ienaidu un dara jūtas cēlākas. Šī dvēselē koptā mīlestība dzīvi dara patīkamāku un izplata ap sevi svētījošu iespaidu.

Dieva bērniem, īpaši tiem, kas tikko uzticējušies Dieva žēlastībai, sevišķi jāsargās no divām maldībām. [60] Pirmā, jau pārrunāta, skatīšanas uz saviem darbiem, paļaušanās, ka paši spēj kaut ko darīt, lai nāktu saskaņā ar Dievu. Tas, kurš cenšas kļūt svēts, ar saviem spēkiem pūloties paklausīt baušļiem, mēģina neiespējamo. Viss, ko cilvēks var paveikt bez Kristus, ir savtības un grēka aptraipīts. Vienīgi Kristus žēlastība ticībā var darīt mūs svētus.

Pretēja, bet ne mazāk bīstama maldība ir uzskats, ka ticība Kristum atbrīvo cilvēkus no Dieva baušļu ievērošanas, un, tā kā mēs kļūstam par Kristus žēlastības līdzdalībniekiem vienīgi caur ticību, mūsu darbiem nav nekāda sakara ar atpestīšanu.

Tomēr ievēro, ka paklausība nav tikai ārēja piekāpšanās, bet gan mīlestības kalpošana. Dieva likums ir Dieva dabas izpausme; tas ir lielā mīlestības principa iemiesojums un tādā veidā ir Viņa valdības pamats Debesīs un virs zemes. Ja mūsu sirdis ir atjaunotas Dieva līdzībā, ja dvēselē ir iesakņota dievišķā mīlestība, vai tad Dieva likums netiks dzīvē izpildīts? Kad sirdī ir iedēstīts mīlestības princips, kad cilvēks ir atjaunots sava Radītāja līdzībā, tad ir piepildīts Jaunās Derības apsolījums: “Savus likumus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā” (Ebrejiem 10:16). Ja baušļi ir rakstīti sirdī, vai tad tie neveidos dzīvi? Paklausība — mīlestības kalpošana un uzticība — ir droša mācekļa pazīme. Tā Svētajos Rakstos ir sacīts: “Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus.” “Kas saka: es esmu viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (l. Jāņa 5:3; 2:4) [61] Ticība neatbrīvo cilvēku no paklausības, bet ir vienīgā, kas dara mūs par Kristus žēlastības līdzdalībniekiem un līdz ar to arī spējīgus paklausīt.

Mēs pestīšanu nenopelnām ar savu paklausību, jo pestīšana ir brīva Dieva dāvana, ko saņemam ticībā. Bet paklausība ir ticības auglis. “Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav viņu redzējis, nedz Viņu atzinis.” (l. Jāņa 3:5,6) Šī ir īstā mēraukla. Ja mēs paliekam Kristū, ja mūsos mīt Dieva mīlestība, tad mūsu jūtas, domas, mērķi un rīcība saskaņosies ar Dieva prātu, kas izteikts Viņa svētā likuma priekšrakstos. “Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā ka Viņš ir taisns.” (l. Jāņa 3:7) Taisnība definēta ar Dieva svētā likuma standartu, kas izteikts Sinajā dotajos desmit baušļos.

Tā sauktā ticība Kristum, kas cilvēkus it kā atbrīvo no pienākuma paklausīt Dievam, nav ticība, bet vienkārši iedoma. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā.” “ Tāpat ari ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” (Efeziešiem 2:8; Jēkaba 2:17) Jēzus pirms nākšanas uz šo zemi sacīja par sevi: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdi.” (Psalmi 40:9) Un tieši pirms atgriešanās Debesīs Viņš paskaidroja: “ Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10) Raksti saka: “No tā mēs noprotam, ka esam viņu atzinuši, ja turam viņa baušļus... Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (l. Jāņa 2:3,6) “Jo arī Kristus [62] ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.” (l. Pētera 2:21)

Nosacījums mūžīgai dzīvei tagad ir tieši tāds pats, kāds tas bijis vienmēr — tieši tāds pats, kas bija Paradīzē pirms mūsu pirmo vecāku krišanas — pilnīga paklausība Dieva likumiem un pilnīga taisnība. Ja mūžīgo dzīvību varētu piešķirt ar kādiem vieglākiem nosacījumiem, tad būtu apdraudēta Visuma laime. Tad būtu atvērts ceļš, lai grēks ar visām sekojošajām ciešanām un postu kļūtu mūžīgs.

Pirms krišanas Ādamam bija iespējams, paklausot Dieva likumam, veidot taisnu raksturu. Bet viņš krita, un viņa grēka dēļ mūsu daba ir samaitāta un mēs paši nevaram kļūt taisni. Sava grēcīguma un nesvētuma dēļ mums nav iespējams pilnīgi paklausīt svētajam likumam. Mums pašiem nav nekādas taisnības, kas apmierinātu Dieva likuma prasības. Bet Kristus mums ir sagatavojis glābšanas ceļu. Viņš dzīvoja virs zemes, pakļauts pārbaudījumiem un kārdināšanām, ar kādām jāsastopas mums. Tomēr Viņa dzīve bija bez grēka. Jēzus mira par mums, un tagad Viņš piedāvājas atņemt mūsu grēkus un dot savu taisnību. Ja tu nododies Viņam un pieņem Viņu par savu Pestītāju, tad, lai arī cik grēcīga būtu bijusi tava dzīve, Viņa dēļ tu tiec uzskatīts par taisnu. Kristus raksturs stājas tava rakstura vietā, un Dievs tevi pieņem tādu, it kā tu nekad nebūtu grēkojis.

Vēl vairāk, Kristus pārmaina sirdi. Pateicoties ticībai, Viņš mājo tavā sirdī. Ticot un nepārtraukti pakļaujot savu gribu Viņam, tev jāsaglabā šī savienība ar Kristu; un tik ilgi, [63] kamēr tu to darīsi, Viņš dos tev gribu un veiksmi pēc labpatikas. Tad tu varēsi sacīt: “Cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20) Tā Jēzus paskaidroja saviem mācekļiem: “Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā”. (Mateja 10:20) Kristum darbojoties tevī, tu parādīsi tādu pašu garu un darīsi tos pašus labos darbus — taisnības un paklausības darbus.

Mums pašiem nav nekā, ar ko varētu lielīties. Mums nav iemesla sevi paaugstināt. Mūsu vienīgais cerības pamats ir mums piedēvētā Kristus taisnība un tas, ko Viņa Gars paveic mūsos un caur mums.

Kad mēs runājam par ticību, tad ir atšķirība, kas jāņem vērā. Pastāv tāda pārliecība, kas pilnīgi atšķiras no īstas ticības. Dieva esamība un spēks, Viņa Vārda patiesība ir fakti, ko pat sātans un viņa pulki nevar savās sirdīs noliegt. Bībele saka, ka “arī ļaunie gari tic un dreb” (Jēkaba 2:19), bet tā nav ticība. Vienīgi tur, kur ir ne tikai pārliecība par Dieva Vārdu, bet Viņam tiek nodota arī griba, kur Viņam pakļauta sirds, pievērstas jūtas, tur ir ticība — ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Dzīvojot tādā ticībā, sirds tiek atjaunota Dieva līdzībā. Un sirds, kas neatjaunotajā stāvoklī nepakļāvās Dieva likumam un arī to nespēja, tagad priecājas par svētajiem priekšrakstiem, izsaucoties līdz ar dziesminieku: “Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas.” (Psalmi 119:97) Tā bauslības taisnība tiek [64] piepildīta mūsos, kas “nedzīvojam vairs miesai, bet garam”. (Romiešiem 8:4)

Ir ļaudis, kas ir iepazinuši Kristus piedodošo mīlestību un patiesi ilgojas būt Dieva bērni, bet tomēr saprot, ka viņu raksturs ir nepilnīgs un dzīve ir kļūdaina; tādēļ tie ir gatavi šaubīties, vai viņu sirds ir Svētā Gara atjaunota. Tādiem es vēlos sacīt: “Neatkāpieties izmisumā!” Mums savu trūkumu un kļūdu dēļ bieži būs jāzemojas un jāraud pie Jēzus kājām, bet mums nav jākļūst mazdūšīgiem. Pat tad, ja ienaidnieks mūs uzvarējis, Dievs mūs vēl nav atraidījis, atmetis un pazudinājis. Nē, Kristus ir pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv. Mīļotais Jānis sacīja: “To es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (l. Jāņa 2:1) Nekad neaizmirsti Kristus vārdus: “Pats Tēvs jūs mīl.” (Jāņa 16:27) Viņš vēlas tevi atgūt, redzēt tevī atstarotu savu skaidrību un svētumu. Ja tu tikai nodosies Viņam, tad Viņš, kas tevī labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Lūdz vēl dedzīgāk; tici vēl pilnīgāk. Neuzticoties saviem spēkiem, pa ļausimies uz mūsu Glābēja spēku; slavēsim Viņu, kas ir mūsu Dziedinātājs.

Jo tuvāk nāksi Jēzum, jo kļūdaināks tu izskatīsies savās acīs, tāpēc ka tavs skats būs skaidrāks un tavas nepilnības pretstatā Viņa pilnīgajam raksturam būs labāk saskatāmas. Tas ir pierādījums, ka sātana viltības zaudējušas savu [65] varu, ka Dieva Gara dzīvinošā ietekme ir tevi atmodinājusi.

Sirdī, kas neatzīst savu grēcīgumu, nevar mājot dziļa mīlestība uz Jēzu. Kristus žēlastības pārveidotā dvēsele apbrīnos Viņa dievišķo raksturu; bet, ja mēs nesaskatām savu morālo kroplumu, tad tas ir nepārprotams pierādījums, ka neesam redzējuši Kristus skaistumu un pilnību.

Jo mazāk iemesla lepnībai mēs saskatīsim sevī, jo vairāk vērtību redzēsim mūsu Pestītāja bezgalīgajā skaidrībā un jaukumā. Sava grēcīguma atzīšana mums liks iet pie Viņa, kurš var piedot; un, kad dvēsele, saprotot savu bezpalīdzību, tieksies pēc Kristus, tad Viņš atklāsies spēkā. Jo vairāk mūsu vajadzības izjūta mums liks tuvoties Jēzum un Dieva Vārdam, jo augstāku izpratni gūsim par Viņa raksturu un jo pilnīgāk atstarosim Viņa līdzību. [66]

8. Pieaugšana Kristū

[67] Sirds pārmaiņa, kuras rezultātā mēs kļūstam Dieva bērni, Bībelē tiek nosaukta par jaunpiedzimšanu. Vēl tā ir pielīdzināta zemkopja izsētās labās sēklas uzdīgšanai. Tātad tie, kas tikko atgriezušies pie Kristus, ir kā “patlaban piedzimuši bērni”, kam jāpieaug līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū Jēzū. (l. Pētera 2:2; Efeziešiem 4:15) Un, līdzīgi tīrumā izsētajai labajai sēklai, tiem jāizaug un jānes augļi. Jesaja saka, ka tie tiks saukti “par taisnības kokiem, kas Kungam dēstīti Viņam par godu”. (Jesajas 61:3) Tā no dabas ņemtie piemēri mums palīdz labāk saprast garīgās dzīves noslēpumainās patiesības.

Visa cilvēku gudrība un izveicība nespēj radīt dzīvību visniecīgākajā dabas priekšmetā. Vienīgi pateicoties dzīvībai, ko devis pats Dievs, var eksistēt kā augi, tā dzīvnieki. Tāpat arī garīgā atmoda cilvēku sirdīs tiek radīta vienīgi tās dzīvības spēkā, kas nāk no Dieva. “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes” (Jāņa 3:3), tad viņš nevar kļūt par līdzdalībnieku tai dzīvībai, kuru dot nāca Kristus.

Tāpat kā ar dzīvību, ir arī ar pieaugšanu. Tas ir Dievs, kas liek pumpuram uzplaukt un ziedam nest augļus. Viņa spēkā attīstās sēkla un dod “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā”. (Marka 4:28) Un pravietis Hozeja saka par Izraēlu, ka “viņš ziedēs kā lilija.” “Viņi pārtiks no pašu audzētās labības, lai paši sacerotu kā labības ceri [68] un zaļotu kā vīna koks.” (Hozejas 14:6,8) Un Jēzus mums pavēl: “Ņemiet vērā lilijas...” (Lūkas 12:27) Stādi un puķes neaug, pateicoties savām rūpēm, raizēm vai piepūlei, bet gan uzņemot visu, ko Dievs ir sagādājis to dzīvības uzturēšanai. Bērni ar saviem spēkiem nespēj palielināt savu augumu, lai cik ļoti to vēlētos. Un arī tu esi tikpat nespējīgs ar savām rūpēm un pūlēm panākt garīgu izaugsmi. Stādi un bērni aug, uzņemot no savas apkārtnes visu, kas sekmē viņu dzīvību — gaisu, saules starus un barību. Ko šīs dabas dāvanas nozīmē augiem un dzīvniekiem, to Kristus nozīmē tiem, kas Viņam uzticas. Viņš ir to “mūžīgā gaisma”, “saule un vairogs”. (Jesajas 60:19; Psalmi 84:12) Viņš būs “Izraēlam kā rasa”. “Viņš nolaižas lejup kā lietus uz nopļautām pļavām”. (Hozejas 14:6; Psalmi 72:6) Viņš ir dzīvais ūdens, “Dieva maize..., kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību”. (Jāņa 6:33)

Ar nesalīdzināmo dāvanu — savu Dēlu — Dievs visu pasauli ir ietvēris žēlastības atmosfērā, kas ir tikpat reāla kā gaiss, kas apņem Zemi. Visi, kas izvēlas elpot šo dzīvību dodošo atmosfēru, dzīvos un uzaugs par pilnīgiem vīriem un sievām Kristū Jēzū.

Kā zieds pagriežas pret sauli, lai tās spožie stari varētu pilnveidot tā skaistumu un harmoniju, tā mums vajadzētu pievērsties Taisnības Saulei, lai saņemtu Debesu gaismu un mūsu raksturs attīstītos Kristus līdzībā.

Par to domāja Jēzus, sacīdams: “Palieciet Manī un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, [69] tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī... bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:4,5). Lai dzīvotu svētu dzīvi, tu esi tikpat atkarīgs no Kristus kā zars augšanā un auglīgumā no koka stumbra un saknes. Šķirtam no Viņa, tev nav dzīvības. Tev nav spēka pretoties kārdināšanām vai pieaugt žēlastībā un svētumā. Paliekot Viņā, tu vari augt un zelt. Saņemot dzīvību no Viņa, tu nenokaltīsi un nebūsi neauglīgs. Tu būsi līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm.

Daudzi domā, ka daļa no darba jāpaveic viņiem pašiem. Grēku piedošanā tie ir uzticējušies Kristum, bet pēc tam cenšas dzīvot pareizi paši ar savām pūlēm. Tomēr katrs šāds mēģinājums cietīs neveiksmi. Jēzus apliecina: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Mūsu pieaugšana žēlastībā, mūsu prieks un derīgums — viss ir atkarīgs no savienības ar Kristu. Sadraudzībā ar Viņu ik dienas, ik stundu — paliekot Viņā — mums jāpieaug žēlastībā. Viņš ir ne tikai mūsu ticības Iesācējs, bet arī Pabeidzējs. Tas nozīmē, ka Kristus ir pirmais, pēdējais un vienmēr klātesošais. Viņam jābūt ar mums nevien mūsu ceļa iesākumā un noslēgumā, bet katrā solī. Dāvids saka: “Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos.” (Psalmi 16:8)

Tu jautāsi: “Kā es varu palikt Kristū?” — Tādā pat veidā, kā tu Viņu pieņēmi sākumā. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā!” “Taisnais no ticības dzīvos.” (Kolosiešiem 2:6, Ebrejiem 10:38) Tu nodevies Dievam, lai Viņam pilnīgi piederētu, lai Viņam kalpotu un paklausītu, un tu pieņēmi Kristu par savu Pestītāju. Tu pats nevarēji izpirkt savus grēkus, ne arī pārmainīt [70] savu sirdi, bet, nodevi sevi Dievam, ticēji, ka Viņš to visu tavā labā izdarīs Kristus dēļ. Ticībā tu kļuvi Kristus īpašums, un ticībā tev jāpieaug Viņā — dodot un ņemot. Tev jāatdod viss — tava sirds, tava griba, tava kalpošana — jānodod sevi Viņam, lai paklausītu visām Viņa prasībām; un tev jāņem viss — Kristus, visu svētību pilnība, lai Viņš mājotu tavā sirdi, lai būtu tavs stiprums, tava taisnība, tavs mūžīgais Palīgs, kas piešķir tev spēku paklausīt.

Nododies Dievam ik rītus, dari to par savu pirmo pienākumu. Lai tava lūgšana ir: “Pieņem mani, ak, Kungs, pilnīgi par savu īpašumu! Visus savus plānus es nolieku pie Tavām kājām. Izlieto mani šodien Tavā darbā. Paliec ar mani, un lai viss mans darbs tiek padarīts Tevī.” Tā vajadzētu darīt ik dienas. Katru rītu nododies Dievam priekšā stāvošai dienai! Atvēli Viņam visus savus plānus, lai tie Viņa gudrībā un aizgādībā tiktu piepildīti vai atmesti. Tā dienu no dienas tu varēsi atrasties Dieva rokās, un tava dzīve vairāk un vairāk veidosies Kristus līdzībā.

Dzīve Kristū ir miera pilna dzīve. Var nebūt spēcīgu jūtu uzliesmojumu, bet jābūt pastāvīgai, mierīgai uzticībai. Tava cerība nav tevī, tā ir Kristū. Tavs nespēks ir savienots ar Viņa stiprumu, tava nezināšana ar Viņa gudrību, tavs vājums ar Viņa nezūdošo varu. Tev nav jāskatās uz sevi, ne arī prātam jākavējas pie sevis, bet jāraugās uz Kristu. Lai prāts pievēršas Viņa mīlestībai, Viņa rakstura skaistumam un pilnībai. Kristus pašaizliedzība, pazemošanās, [71] skaidrība un svētums, Kristus nepārspējamā mīlestība — tas ir temats dvēseles pārdomām. Mīlot Viņu, atdarinot Viņu, dzīvojot pilnīgā atkarībā no Viņa, tu pārveidosies Viņa līdzībā.

Jēzus saka: “Palieciet Manī.” Šie vārdi sniedz priekšstatu par mieru, nemainīgumu un uzticību. Vēl Viņš aicina: “Nāciet šurp pie Manis… Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28) Arī dziesminieka vārdos saklausāma tā pati doma: “Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu.” Un Jesaja apliecina: “Mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku.” (Psalmi 37:7, Jesajas 30:15) Arī te nav runa par bezdarbību, jo Pestītāja uzaicinājumā apsolījums dot mieru ir savienots ar pamudinājumu darboties: “Ņemiet uz sevi manu jūgu… tad jūs atradīsiet atvieglojumu.” (Mateja 11:29) Sirds, kas vispilnīgāk dus Kristū, būs visdedzīgākā un visrosīgākā Viņa darbā.

Kavējoties pie paša “es”, prāts tiek novērsts no Kristus — spēka un dzīvības Avota. Tāpēc sātans pastāvīgi cenšas uzmanību novirzīt no Kristus, tādā veidā kavējot dvēseles savienību un satiksmi ar Jēzu. Pasaules prieki, dzīves rūpes, grūtības un bēdas, citu kļūdas vai paša vainas un nepilnības, lūk, kam viņš cenšas piesaistīt prātu. Neļauj viņa viltībai tevi maldināt. Daudziem, kas ir tiešām apzinīgi un kas vēlas dzīvot Dievam, viņš ļoti bieži liek kavēties pie savām kļūdām un vājībām, un tā, atšķirot tos no Kristus, cer iegūt uzvaru. Mums nevajag savas domas piesaistīt tikai sev, [72] dzīvojot šaubās un bailēs, vai tikai tiksim glābti. Tas viss dvēseli attālina no mūsu Spēka Avota. Uztici savu dzīvi Dievam un paļaujies uz Viņu. Runā un domā par Jēzu. Lai “es” pazūd Viņā. Atstāj visas šaubas; aizdzen savas bailes. Saki līdz ar apustuli Pāvilu: “...bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20) Meklē mieru Dievā! Viņš spēj pasargāt to, ko tu Viņam uzticēsi. Ja tu nodosies Viņa rokās, tad Viņš tevi vadīs, un tu Tā spēkā, kas tevi mīlējis, kļūsi vairāk nekā uzvarētājs.

Kristus, pieņemot cilvēka dabu, piesaistīja cilvēci sev — tādām mīlestības saitēm, ko nevar saraut nekāds spēks, izņemot paša cilvēka izvēli. Sātans pastāvīgi piedāvās vilinājumus, lai mūs pamudinātu saraut šīs attiecības, tas ir, lai mēs šķirtos no Kristus. Ir jāsargās, jācenšas un jālūdz, lai mēs nepadotos kārdinājumam izvēlēties citu kungu, jo mēs vienmēr esam brīvi to darīt. Turēsim savu skatu pievērstu Kristum, un Viņš mūs pasargās. Raugoties uz Jēzu, mēs esam drošībā. Nekas mūs nespēs izraut no Viņa rokas. Pastāvīgi uzlūkojot Viņu, mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2.Korintiešiem 3:18)

Tieši tā pirmie mācekļi kļuva līdzīgi dārgajam Pestītājam. Kad mācekļi dzirdēja Jēzus vārdus, tie sajuta, ka Viņš ir tiem vajadzīgs. Tie meklēja, tie atrada un tie sekoja Viņam. Tie bija ar Viņu mājās, pie galda, vientulībā, darba laukā. [73] Mācekļi bija kopā ar Viņu kā skolnieki ar Skolotāju, ik dienas no Viņa lūpām saņemot svētās patiesības mācības. Tie raudzījās uz Viņu kā kalpi uz savu Kungu, lai uzzinātu savu pienākumu. Mācekļi bija cilvēki, “līdzīgi mums”. (Jēkaba 5:17) Viņiem bija jāizcīna tā pati cīņa ar grēku, tiem bija nepieciešama tā pati žēlastība, lai dzīvotu svētu dzīvi.

Pat mīļotais māceklis Jānis, kas vispilnīgāk atstaroja Pestītāja līdzību, pēc dabas nebija ar piemīlīgu raksturu. Viņš bija ne tikai pašapzinīgs un godkārīgs, bet arī nesavaldīgs un viegli aizvainojams. Bet, atklājoties dievišķās Būtnes raksturam, viņš saskatīja savus trūkumus, un šī atziņa darīja viņu pazemīgu. Spēks un pacietība, varenība un maigums, cieņa un lēnprātība, ko viņš bija redzējis Dieva Dēla ikdienas dzīvē, mācekļa dvēseli pildīja ar apbrīnu un mīlestību. Dienu no dienas viņa sirdi pievilka Kristus, līdz mīlestībā uz Kungu viņš no redzesloka pazaudēja savu “es”. Viņa viegli aizvainojamais, godkārais raksturs padevās Kristus pārveidojošajam spēkam. Sirdi skāra Svētā Gara atjaunojošā ietekme. Kristus mīlestība pārvērta raksturu. Varam būt droši, ka savienība ar Jēzu to visu dod arī šodien. Ja Kristus mājo sirdī, tad tiek pārveidots viss cilvēks. Kristus Gars un Viņa mīlestība mīkstina sirdi, klusina dvēseli un paceļ domas un ilgas pretim Dievam un Debesīm.

Kad Kristus atgriezās Debesīs, Viņa sekotājos joprojām palika Kunga klātbūtnes izjūta. Tā bija personīga klātbūtne, pilna mīlestības un gaismas. [74] Pestītājs Jēzus, kas ar tiem bija staigājis, sarunājies un lūdzis, kas viņu sirdīm bija devis cerību un iepriecu, bija paņemts no tiem uz Debesīm ar miera vēsti uz lūpām, un, eņģeļu pulkam Viņu uzņemot, līdz klātesošo ausim nonāca vārdi: “Redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja 28:20). Viņš Debesīs atgriezās cilvēka veidā, un mācekļi zināja, ka arī Dieva troņa priekšā Viņš joprojām paliks to Draugs un Pestītājs; ka Viņa līdzjūtība nav mainījusies, ka Viņš joprojām ir vienots ar cietēju cilvēci. Jēzus Dieva priekšā pienesa savu dārgo asiņu nopelnu, rādot savas ievainotās rokas un kājas, atgādinot cenu, ko Viņš ir maksājis par atpestītajiem. Tie saprata, ka Viņš atgriezās Debesīs, lai sagatavotu tiem vietu, un ka Viņš nāks atkal un ņems tos pie sevis.

Sapulcējušies pēc Kunga aiziešanas uz Debesīm, viņi Jēzus vārdā dedzīgi pienesa savus lūgumus Tēvam. Svinīgā godbijībā tie zemojās lūgšanā, atkārtojot apsolījumu: “...ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsiet, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:23,24) Viņi savas ticības rokas cēla augstāk un augstāk ar varenu pamatojumu: “Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir arī augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” (Romiešiem 8:34) Un Vasarsvētki tiem atnesa Iepriecinātāja klātbūtni, par ko Kristus bija sacījis: “Viņš mājos jūsos.” [75] Vēl mācekļiem bija paskaidrots: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis, Es to sūtīšu pie jums.” (Jāņa 14:17; 16:7.) Turpmāk ar Svēto Garu Kristus pastāvīgi mājoja savu bērnu sirdīs. Tagad to savienība ar Viņu bija vēl ciešāka nekā tad, kad Jēzus bija pie tiem personīgi. Viņos mājojošā Kristus gaisma, mīlestība un spēks izstaroja no viņiem, tā ka cilvēki, tos redzēdami, “brīnījās un... uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu”. (Apustuļu darbi 4:13)

Viss, kas Kristus bija mācekļiem, Viņš vēlas būt saviem bērniem šodien; jo pēdējā lūgšanā, atrazdamies mazā mācekļu pulciņa vidū, Jēzus sacīja: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs” (Jāņa 17:20) .

Jēzus aizlūdza par mums, Viņš vēlējās, lai mēs būtu viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar Tēvu. Ak, kas tā par savienību! Pestītājs par sevi ir sacījis:

„Dēls no sevis neko nevar darīt.” „Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus” (Jāņa 5:19; 14:10) . Tāpēc, ja Kristus mājo mūsu sirdīs, Viņš mums “dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” (Filipiešiem 2:13) . Mēs strādāsim, kā Viņš strādāja; mūsos atklāsies tas pats gars. Un tā, mīlot Viņu un paliekot Viņā, mēs “visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus”. (Efeziešiem 4:15) [76]

9. Darbs un dzīve

[77] Dievs ir Visuma dzīvības, gaismas un prieka Avots. Līdzīgi gaismas stariem, kas nāk no saules, līdzīgi ūdens straumēm, kas plūst no dzīvinoša avota, no Viņa saņem svētību visi radījumi. Un kur vien Dieva dzīvība mājos cilvēku sirdīs, tā mīlestībā un svētībā plūdīs uz citiem.

Mūsu Pestītājam bija prieks pacelt un glābt kritušos cilvēkus. Tādēļ Viņš nežēloja savu dzīvību, bet, nedomādams par kaunu un izsmieklu, gāja uz krustu. Arī eņģeļi vienmēr strādā, lai nestu laimi citiem. Tas ir viņu prieks. Palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kas ir visādā ziņā sliktāki raksturā un ieņem zemāku sabiedrisko stāvokli, savtīgas sirdis uzskatītu par pazemojošu kalpošanu, bet tieši to dara bezgrēcīgie eņģeļi. Kristus pašuzupurīgās mīlestības gars ir gars, kas piepilda Debesis, un tas ir pamats tur valdošajai svētlaimei. Šāds gars būs Kristus sekotājiem, un tas noteikti atklāsies viņu darbos.

Ja sirdī ir Kristus mīlestība, tad to, tāpat kā jauku smaržu, nevar apslēpt. Tās svēto iespaidu sajutīs visi, ar ko vien mēs saskarsimies. Kristus gars sirdī ir līdzīgs avotam tuksnesī, kas plūst, lai atspirdzinātu visus, un cilvēkos, kas jau tuvu bojāejai, šis avots rada vēlēšanos dzert dzīvības ūdeni.

[78] Mīlestība uz Jēzu atklāsies ilgās strādāt, kā Viņš strādāja, lai paceltu un darītu cilvēci laimīgu. Tā izraisīs mīlestību, maigumu un līdzjūtību pret visiem radījumiem, par ko rūpējas mūsu Debesu Tēvs.

Pestītāja dzīve virs zemes nebija viegla, ne arī veltīta sev, bet Viņš neatlaidīgi, dedzīgi un nenogurstoši pūlējās pazudušās cilvēces glābšanā. No silītes līdz Golgātai Viņš gāja pašaizliedzības ceļu un necentās atbrīvoties no grūtiem uzdevumiem, nogurdinošiem ceļojumiem, rūpēm un darba. Viņš sacīja: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28) Tas bija Viņa dzīves lielais mērķis. Viss cits bija mazāk svarīgs. Kristus ēdiens un dzēriens bija darīt Dieva prātu un pabeigt Viņa darbu. Paša “es” un savtībai Viņa darbā nebija vietas.

Tāpat tie, kas ir Kristus žēlastības līdzdalībnieki, būs gatavi pienest jebkuru upuri, lai citi, par kuriem Viņš nomira, arī varētu saņemt Debesu dāvanu. Tā kā viņi dzīvo pasaulē, tie darīs visu iespējamo, lai tā kļūtu labāka. Šis gars noteikti parādīsies ikkatrā patiesi atgrieztā dvēselē. Neviens vēl nav nonācis pie Kristus, ja viņa sirdī nav dzimusi vēlēšanās stāstīt citiem, kādu dārgu Draugu viņš ir atradis Jēzū; glābjošā un svētojošā patiesība nevar palikt ieslēgta viņa sirdī. Ja mēs esam ietērpti Kristus taisnībā un pildīti ar prieku, ko rada Viņa Gars mūsos, tad nespēsim klusēt. Ja mēs esam baudījuši un redzējuši, cik Kungs ir labs, tad mums būs ko stāstīt. [79] Līdzīgi Filipam, kad tas atrada Pestītāju, mēs aicināsim citus pie Viņa. Mēs centīsimies tiem parādīt Kristus pievilcību un atklāt nākošās pasaules vēl neredzamās vērtības. Radīsies dedzīga vēlēšanās iet to ceļu, kuru gājis Jēzus. Mēs ļoti ilgosimies, lai ap mums esošie redzētu Dieva Jēru, “kas nes pasaules grēkus”.

Un cenšanās darīt laimīgus citus, atnesīs svētības mums pašiem. Tieši tāds arī bija Dieva nodoms, dodot mums iespēju piedalīties pestīšanas plāna piepildīšanā. Viņš cilvēkiem ir dāvinājis priekštiesību kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un savukārt izplatīt svētības saviem līdzcilvēkiem. Tas ir augstākais gods, lielākais prieks, ko Dievs vispār spēj piešķirt cilvēkiem. Tie, kas tādā veidā kļūst līdzdalībnieki mīlestības darbos, atrodas vistuvāk savam Radītājam.

Dievs Evaņģēlija vēsti un visu mīlestības kalpošanas darbu varēja uzticēt debesu eņģeļiem. Viņš sava mērķa sasniegšanai varēja izlietot vēl citus līdzekļus. Bet savā bezgalīgajā mīlestībā Viņš izvēlējās mūs par saviem, Kristus un eņģeļu līdzstrādniekiem, lai mums būtu dalība svētībās, priekā un garīgajā augšupejā, ko dod šāda nesavtīga kalpošana.

Pilnīgā harmonijā ar Kristu mēs sākam dzīvot tad, kad izprotam Viņa lielās ciešanas mūsu glābšanas labad. Katra uzupurēšanās citu labā stiprina labdarības garu devēja sirdī, to ciešāk vienojot ar pasaules Pestītāju, kurš, “bagāts būdams, ir kļuvis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību”. (2. Kor. 8:9) [80] Un vienīgi tādā veidā, piepildot dievišķo cilvēka radīšanas mērķi, dzīve var kļūt mums par svētību.

Ja tu sāksi strādāt tā, kā Kristus to paredzējis saviem mācekļiem, lai mantotu dvēseles Viņam, tad izjutīsi, ka tev nepieciešami dziļāki piedzīvojumi un lielāka atziņa dievišķās lietās, un tu alksi un slāpsi pēc taisnības. Tu pazemīgi un neatlaidīgi lūgsi Dievu, un tava ticība tiks stiprināta, tava dvēsele arvien vairāk dzers no pestīšanas avota. Pretestība un pārbaudījumi tevi pamudinās griezties pie Bībeles un lūgt. Tu pieaugsi Kristus žēlastībā un atzīšanā un iegūsi bagātu pieredzi.

Pašaizliedzīgi strādājot citu labā, veidojas dziļš, noturīgs un piemīlībā Kristum līdzīgs raksturs. Centieni kļūst cēlāki. Kūtrumam vai patmīlībai vairs nav vietas. Tie, kas tādā veidā vingrināsies kristīgos tikumos, pieaugs un kļūs stipri Dieva darbā. Viņiem būs skaidra, garīga uztvere, nesatricināma, augoša ticība un pieaugošs spēks lūgšanās. Dieva Gars, darbojoties pie viņu gara, kā atbildi dievišķajam pieskārienam dvēselē pamodinās svētu saskaņu. Kas tā nodevušies pašaizliedzīgam darbam citu labā, tie izvēlējušies ceļu savai pestīšanai.

Vienīgais veids, kā pieaugt žēlastībā, ir nesavtīgi un tieši darīt to darbu, ko Kristus mums pavēlējis — cik vien iespējams, palīdzot un aplaimojot tos, kam mūsu palīdzība nepieciešama. Spēks rodas strādājot: [81] darbība ir dzīvības pirmais nosacījums. Tie, kas cenšas saglabāt kristīgu dzīvi, tikai patērējot žēlastības pasniegtās svētības, bet, neko nedarot Kristus labā, patiesībā cenšas dzīvot tikai, lai ēstu. Kā garīgajā, tā fiziskajā pasaulē tā rezultāts vienmēr būs deģenerācija un pagrimums. Cilvēkam, kas atsacītos nodarbināt savus locekļus, drīz vien vairs nebūtu nekāda spēka tos lietot. Tāpat kristietis, kurš negrib izlietot Dieva dāvinātos spēkus, ne tikai nepieaugs Kristū, bet zaudēs arī to spēku, kas viņam jau bija.

Kristus draudze ir Dieva nozīmētais līdzeklis cilvēku glābšanai. Tās misija ir nest pasaulei Evaņģēliju. Šis pienākums gulstas uz visiem kristiešiem. Katram atbilstoši savām spējām un izdevībām jāpilda Pestītāja uzdevums. Mums atklātā Kristus mīlestība dara mūs par parādniekiem visiem, kas Viņu nepazīst. Dievs ir devis gaismu ne tikai mums pašiem, bet lai tās stari kristu arī uz citiem.

Ja Kristus sekotāji būtu modri šajā pienākumā, tad pagānu zemēs, kur tagad ir tikai viens vēstnesis, Evaņģēliju sludinātu tūkstoši. Un visi, kas nevarētu personīgi iesaistīties darbā, to atbalstītu ar saviem līdzekļiem, līdzjūtību un lūgšanām. Tad arī kristīgajās zemēs daudz dedzīgāk strādātu dvēseļu labā.

Mums nav jāiet uz pagānu zemēm, nav pat jāatstāj ģimenes šaurais loks, ja tur mūs saista pienākums strādāt Kristum. Mēs to varam darīt ģimenē, draudzē, draugu un paziņu vidū un pie tiem, ar kuriem mūs saista darbs. [82]

Mūsu Pestītāja zemes dzīves lielākā daļa pagāja, pacietīgi strādājot namdara darbnīcā Nācaretē. Kad Dzīvības Kungs, neatzīts un negodāts, gāja kopā ar zemniekiem un strādniekiem, viņu pavadīja kalpojošie eņģeļi. Viņš savu misiju izpildīja vienlīdz uzticīgi, gan strādādams vienkāršo amatu, gan dziedinādams slimos vai iedams pa Galilejas jūras trakojošajiem viļņiem. Tā pildot visvienkāršākos pienākumus un atrodoties visnecilākajos dzīves apstākļos, mēs varam staigāt un strādāt ar Jēzu.

Apustulis saka: “Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts.” (l. Korintiešiem 7:24) Veikalnieks var kārtot savus darījumus tā, ka viņa uzticība pagodina Meistaru. Ja viņš ir īsts Kristus sekotājs, tad savu reliģiju tas ienesīs visā savā darbībā un atklās cilvēkiem Kristus garu. Vienkāršs strādnieks var būt čakls un uzticīgs tās Būtnes pārstāvis, kas starp Galilejas pakalniem staigāja savās vienkāršajās dzīves gaitās. Ikvienam, kas saucas Kristus vārdā, vajadzētu strādāt tā, lai citi, redzot viņa labos darbus, tiktu ierosināti pagodināt savu Radītāju un Glābēju.

Daudzi savus talantus nav nodevuši kalpošanā Kristum, aizbildinoties, ka citiem ir lielākas spējas un priekšrocības. Ir valdījis uzskats, ka tikai sevišķi apdāvinātajiem jāvelta savi spēki kalpošanai Dievam. Daudzi domā, ka talanti ir piešķirti tikai sevišķi izredzētai šķirai, izslēdzot citus, kas tādā gadījumā, protams, nav aicināti ne strādāt, ne saņemt algu. [83] Bet līdzībā tā nav teikts. Kad nama kungs ataicināja savus kalpus, viņš katram deva savu darbu.

Ar mīlošu garu mēs dzīves vienkāršākos pienākumus varam veikt “kā savam Kungam”. (Kolosiešiem 3:23) Ja sirdī ir Dieva mīlestība, tā būs redzama arī dzīvē. Mūs apņems Kristus saldā smarža, un mūsu iespaids uzmundrinās un svētīs apkārtējos ļaudis.

Pirms tu ej strādāt Dievam, tev nav jāgaida lielas izdevības vai neparastas spējas. Tev nav jārūpējas par to, ko pasaule par tevi domās. Ja tava ikdienas dzīve apliecina tavas ticības skaidrību un patiesīgumu, un citi ir pārliecināti, ka tu vēlies tiem palīdzēt, tad tavas pūles nebūs veltīgas.

Visvienkāršākie un pazemīgākie Jēzus mācekļi var būt par svētību citiem. Viņiem pašiem nedomājot, ka dara kaut ko sevišķi labu, to neapzinātā ietekme izraisīs svētību viļņus, kas paplašināsies un padziļināsies, bet svētīgos rezultātus tie ieraudzīs tikai galīgā atalgojuma dienā. Savu darbu viņi nevērtēs augstu. No tiem arī netiek prasīts, lai viņi nogurdinātu sevi ar rūpēm par panākumiem. Tiem mierīgi jāiet uz priekšu, uzticīgi darot darbu, kuru uzticējusi Dieva aizgādība, tad viņu dzīve nebūs veltīga. Viņu pašu dvēseles kļūs arvien vairāk un vairāk līdzīgas Kristum. Būdami Dieva līdzstrādnieki šajā dzīvē, tie kļūs derīgi augstākam darbam un neaizēnotam priekam nākošajā dzīvē. [84]